« Ziemas priekšvakarā p… | Home | Виноградную косточку … »

Par zivju resursu traģisko stāvokli.

Šis ir mans personīgais viedoklis, kas skar www.zive lv notiekošo diskusiju par virsrakstā minēto tēmu. Tēmu izprovocēja J.B. (vanems), tajā dažubrīd arī es esmu iesaistīts. Lai gan vietām atkārtojos, tomēr šis kopsavilkums kādreiz var noderēt.

Šājās dienās paiet trīs gadi kopš strādāju valsts darbā LZRA. Vēl pirms trim gadiem mani uzskati par zivju resursu tēmu bija citādi kā šodien. Trīs gadu darbs profesionāļu vidē ļāva man gūt daudz jaunas informācijas un ir diezgan būtiski ietekmējis manu viedokli par zvejniecību. Protams, tam bija nepieciešams laiks. Varbūt pēc kāda laika arī šodienas strīdu dalībnieki savu viedokli pārvērtēs.

Tēmā, kura aizņem daudz vietas www.zivē.lv, daudz ir emociju, maz racionālā. Daži cer, ka vajag tik atrast vainīgos un stāvoklis uzlabosies. Cenšas uzvelt atbildību kādam, ja nezin kuram, tad pirmajam, kas pagadās viņu redzeslokā. Liela daļa rakstītāju joprojām domā, ka zivju stāvoklis tiešām ir traģisks un pie visa vainīga ir vājā kontrole, zinātnieku pasivitāte un, galu galā, nozares vadība. Nomainīsim vadību un mūs pārņems kaut kāda apskaidrība, stāvoklis uzlabosies....
Protams, visos šajos strīdos šur tur pavīd arī racionālas domas. Taču uzlabojumus katrs redz diezgan šauri, sev vai savai interešu grupiņai vēlamajā virzienā. Ja tos izliktu uz papīra, tas viss izskatītos pēc visai raibas makšķernieku partijas stratēģijas (jānomaina, jāuzlabo, jāizveido, jāpastiprina, utt), kurai nez vai izdotos pakārtot kādu konkrētu rīcības plānu. Dabīgi, katrs savu domu izsaka, izejot no tīri subjektīvas attieksmes, kur atskaites punkts ir katra personīgā pieredze. Gandrīz visi taču ir tikai amatieri. Tālāk darbs ir profesionāļiem, kam visas šīs sīkās intereses un viedokļi būtu jāsakārto nopietnā sistēmā. Nozare, valsts - tie ir sekojošie pakāpieni visā šīs tēmas hierarhijā. Taču pārsvarā visā diskusijā jaunu ideju vai faktu ir maz, tikai subjektīvi, fragmentāri viedokļi. Pie tam daudzi ne par būtību, bet par dalībniekiem. Katrā ziņā man simpātiskāki un ievērības cienīgi likas tie ieraksti, kuri atspoguļo kādus interesantus faktus no autoru personīgās pieredzes.

Gan makšķernieki, gan zvejnieki ir gandrīz vienīgais izziņas avots, kurš ļauj zivju resursu pārzinātājiem tikt pie kaut kādas, iespējams, ļoti nepilnīgas informācijas par zivju resursu stāvokli iekšējos ūdeņos, var dot un dod būtisku ieguldījumu zivju resursu pārvaldīšanā. Pie tam katrs savā veidā. Neauglīgi un aplami ir dažu makšķernieku aktīvistu centieni, visūr vainot zvejniekus vai inspektorus. Svarīga, manuprāt, ir iecietība pret visiem, kas profesionāli un godprātīgi dara savu darbu. Jo sevišķi tad, ja runa ir par sabiedrības kategorisku iejaukšanos jautājumos par likumpārkāpumiem un sodiem. Pašas sabiedrības novilktā robeža starp pārkāpumiem un normālu dzīvi bieži nav tik labi novilkta, lai katram būtu lemts to precīzi izvērtēt. Makšķernieku un zvejnieku pretstatīšana nevar nevienam dot labus rezultātus. Katra profesija, ja to pazaudēsim, būs zaudējums visiem.

Noteiktai daļai diskusijā iesaistīto aktīvistu "viss ir skaidrs". Līdz tam brīdim , kamēr pašiem jāsāk rīkoties, pie tam nevis savā privātajā dārziņā, bet ar valsts resursiem. Tad izrādās, ka gan rokas par īsu, gan smadzeņu par maz, gan slinkums, gan aizņemtība. Vārdu sakot, iemeslu, lai izvairītos un neuzņemtos atbildību, netrūkst. Cerībā, ka visas vainas varēs uzvelt kādam vaininiekam, varbūt pat pašizdomātam. Lai saprastu, cik reprezentatīvas ir šādas diskusijas, būtu jāsaskaita, cik dalībnieku tajā ir iesaistījušies.
 
22. 11. 2007.

  Seko jaunumiem Facebook



četri komentāri

JK JK - 27-11-’07 08:05

Kad dzīvoju Talsos, tad lielāko copes laiku tieši pavadīju Usmā. 90 gadu beigās kad pilnā sparā gāja atļutā un neatļautā zvejniecība, tad tiešām bija tā, ka savās iemīļotajās zandartu, zušu, brekšu un līdaku vietās iebraucot vēl pie nelielas tumsas atklājās pabriesmīgs skats, kad saulei lēcot ieraudzīji plastmasas pudeļu mežus (tais laikos nebija noteikumi par karodziņiem un citām lietām). Tas vēl nebija viss. Uz Usmu tika nogādās zvejnieku tralis un ezers tika tralēts neskatoties uz Moricsalas un visādiem citādiem aizliegumiem. Tirgus bija pilns ar zemmēra līdakām un zandartiem. Tad bija gadi 3-4, kad pie normālām zivīm nevarēja tikt (šīm sugām). Tā kā Usmā ir mans līdakas, zandarta un zuša rekords, tad tas man ļoti nepatika un kā copes vieta ezers šobrīd nav man aktuāls. Tur braucu burāt un arī es varu apgalvot, ka vismaz pagājušo vasar (2006) garie zvejnieku tīkli bija ar visu atribūtiku.

Bebrs Bebrs - 26-11-’07 15:06

Pilnībā piekrītu vienam rakstam no http://www.copeslietas.lv/site/blogi/6/1..
tāpēc atļaušos iekopēt.

Kārtējo reizi mēģinot kaut ko pamainīt, kā arī apciemot sen novārtā atstātās copes vietas, es ar pārinieku sestdien aizllaidu uz Usmu. Protams, zinot to, kad Usmas ezers tiek pieskaitīts pie licenzētiem ezeriem, mēs laicīgi apzvanījām kontakttālruņus par licenžu nopirkšanas iespējām, kur izņemot prasītās informācijas tika lielīta milzīgā zivju populācija un lielie lomi. Tā nu sestdien vēl pa tumsu riktējām laivu un “mielojāmies” ar daudzsološo ezera skatu.

Izbraucot ezerā, pirmkārt sākām ar skatienu meklēt Moricsalas rezervāta aizlieguma joslu bojas, bet tās bojas nezin kāpēc vilkās uz pretējo ezera krastu. Pārsteigti par tik lieliem ierobežojumiem velcējām 100 m attālumā paralēli bojām līdz nonācām ezera ziemeļu krastā. Vairāk austot gaismiņai parādījās arī citi copmaņi, tikai nezin kāpēc otrpus bojām. Mēs jau sākām šaubīties, vai mēs neatrodamies aizliegtajā zonā, nolēmām to noskaidrot pie tuvākā amata brāļa. Amata brālis par lieguma zonām neko nespēja paskaidrot, bet toties paskaidroja kā atpazīt jūras tīklus (karodziņi galos, starpā bojas). Līdz ar šo skaidrojumu mums pavērās pavisam cits skats uz dzīvi. Protams, uzreiz mājās mēs nebraucām – apbraukājām ezeru lavierējot starp milzīgo boju un karodziņu daudzumu. Pēc visa tā, ko mēs redzējām (oficiālie marķētie kilometrīgie tīkli, kas aizšķērso visas bedres no viena ezera galam līdz otrajam, visas šaurās iztekas starp salām, potenciālos zivju ceļus), tuvākajos gados tur nebraukšu. Es protams nezinu, par ko domā pagasta padome, kas izdodot licenzes uz aptuveni 6 km tīklu (aptuveni tik daudz mēs saskaitījām, ko redzējām), laikam gan par “tūrisma attīstību”. Agrāk braucot uz Usmu bojas norobežoja rezervāta teritoriju, kur pat copēt nedrīkstēja, tagad tās ir tīklinieku teritorijas, kur atkal parastam makšķerniekam zvejot nedrīkst. Domāju, kad ir vērts publiski pateikties Usmas pagasta domei par ieguldījumiem zivju resursu atjaunošanā un tūrisma attīstībā.

p.s. Nesaprotu, kāpēc klusē ezera ķempingu īpašnieki, tā ir brutāla viņu interešu aizskaršana.

Varbūt es kļūdos, sen neesmu Usmā bijis, bet izskatās, ka autors ir sabiezinājis krāsas. Pazīstu Usmas pagastveci un neticu, ka viņš ar limitiem rīkojas bezatbildīgi. Pie tam nav retums, ka tieši kempingu iemītnieki ir tie, kurus interesē tīklu likšana. Pavaicā kādam, cik no kempingu iemītniekiem Usmā ir makšķernieki. Usma nepieder pie makšķernieku iecienītiem ezeriem, pieļauju, ka tur apmetas tauta ar citām interesēm, un, attiecīgi, arī citādas varētu būt kempingu īpašnieku domas.

JK JK - 26-11-’07 13:10

Es personīgi šajā diskusijā nepiedalos, jo esmu daudz visādus brīnumus uz ūdens redzējis, bet ar visu intensīvo makšķerēšanu tikai 1 reizi esmu redzējis inspektoru un tad viņš vēl līdz manīm neatnāca.
Visam kā pamatu es redzu to, ka valda visatļautība uz daļas ūdeņu un godīgo copmaņu bezspēcība ko darīt, ja arī ko redz. Tāpēc arī ir tā disksusija. Piemēram man paziņa pastāstija, kas notiek pie Rīgas hesa Dārziņu rajonā lašu laikā. Kamēr inspektori un citi sargi ņemās pa vienu krastu, tikmēr brakanjeri pa otru krastu darbojas. Un tas ir dažus km no galvaspilsētas. tātad nomalēs tas notiek vēl lielākos apmēros. Visma par pamatu ir zemais atbildība un kultūras līmenis. Mēs labāk braucam uz citurieni copēt, nevis savedam kārtība pašu sētu, jo tad ir jāstrāda katru dienu, bet aizbraucot uz citurieni mēs samaksājam par to, ko reāli varam arī pie sevi izdarīt.

Varu tev tikai piebalsot. Daudzi sūdzās, ka pie mums ir slikti, bet vienlaicīgi netrūkst mūsu makšķernieku, kuri tā vietā, lai vispirms maksimāli balstītu Latvijas saimniecību – gan lauku mājas, gan licencēto makšķerēšanu un kārtības uzturēšanu pie ūdeņiem, dodas uz ārzemēm un nekurnēdami atstāj tur nopietnas summas. Argumentācija vienkārša – tur ir zivis, šeit pagaidām nav par ko maksāt. Tas ir kā apburts loks, kuru nav viegli pārraut.

vxz vxz - 23-11-’07 19:45

(h)vot i mozite tolko govarit i kri4at!KAK I NAWE PRAVITELSTVO!A ribki vse menwe i menwe,a dalwe budet ewe huze>(elektriki,setki vo vremja neresta, nu to4nee zadnost ljudej)



(optional field)
Ieraksts nepieciešams tikai, lai šeit neparādītos automātisku komentāru sūtījumi.
Personīgo informāciju saglabāt?
Informācija.Visi html tagi tiks dzēsti . Izņēmums ir <b> and <i>. Saiti var izveidot, komentārā ierakstot url vai e-pasta adresi.
 
© Copyright JST 2017-2020. All rights reserved.