« Elektroniskie žurnāli… | Home | Forelistu saiets Vidz… »

Ķer un palaid, vai nodur ar žebērkli un apēd!

Ziedonis Ziediņš man atsūtīja nelielu apcerējumu, varētu to saukt, kā viņš raksta, par provokatīvām pārdomām.
Ķer un palaid, vai nodur ar žebērkli un apēd! Tāds ir jautājums!
Izsens katra īstena veča pienākums ir atnest mājās medījumu. Uz viena pleca kaimiņu apmetnes garmatīte, uz otra- stirna, zoss vai tāāāda zivs, ka aste velkas pa zemi. Un kad nu garmatīte savās savāktajās saknītēs uz uguns šmorē zosi vai zivi, tu vari izstiept kājas un prātot, kāda būs šī pasaule pēc gadiem desmit tūkstošiem.
Un būs (vai ir) tā pavisam citāda.
Medījumu var nošaut pa pus kilometru (kritušu buku āboliņā i’ neatrast), zivtiņas noķeršanai trīsdimensiju eholotes ņemas palīga, lai trakā dziļumā šūpojoši, grabošu, luminiscējošu, aromatizētu džerku pie deguna nolaistu mata tievā auklā (ar kur mašīnu pavilksi). Vecim atliek vien palielīties,- kas es par riktīgu ģimenes apgādnieku, un aicināt savu garmatīti uz krogu, kur zivs atdota pavāriem vakariņu gatavošanai.
Citāda pasaule, citādi tikumi.
Par laimi, ne visiem īsti pieņemami. Tāpēc medības uz dzīvniekiem(diemžēl ne zivīm) daudzviet atdzimst pirmsākumu formā,- ar šķēpu, bultu un loku. Pie tam, jo civilizētāka sabiedrība, jo vairāk cilvēku vēlas saplūst ar dabu un tikt tam bukam vai briedim klāt loka šāviena attālumā, nevis- nakts optika, magnum patrona, karabīnes stobrs kā bisei un vēl tālmērs, un vēja korektors, un paša smakas noņēmējs, un….
Domāju, pavisam tuvu pirmā loku šāvēju mednieku kluba dibināšana.
Bet es par tiem, kuri ar šķēpu vai žebērkli zivij grib tikt tuvāk klāt.
Ar zemūdens šauteni medības Latvijā atļautas. Tiesa, nopietni noteikumi, atsevišķi ezeri, tomēr zivtiņu vajāt ar modernākajām pleznām, maskā, siltumu saglabājošos hidrotērpos var, bet paņemt rokās sentēvu žebērkli nedrīkst. Pareizāk,- drīkst jau, tikai inspektors, veci ar žebērkli ieraudzījis, no prieka bikses piečurā,- kāda veiksme, kāds pārkāpums! Zemūdens šautenēm ar bultas gaitas balansieriem, pneimatiski vai mehāniski uzvelkamām, daudzkārt šaujamām- jā, bet vēl vectēva grieztā kadiķu kātā stiprinātam, ar mīlestību un galodiņu uzvilktam atskabargainam žebērklītim- nē!
Kaut kas te nav kārtībā! Vai nu copes regulēšanu pārņēmuši tie, kuri paši vairs nevar nokniebt, un tāpēc liek citiem kniebt nost šķērsbļitkas gala āķi, vai arī, kā tagad modē teikt,- žeberklistu lobisms par vāju.
Kas tad notiek pie un ap mums?
Kad rudens savas krāšņās lapas sabēris ezeriņos, ūdens kļuvis auksts un dzidrs, vakari klusi un gari, vajag sapazīties ar Latvijas privāto ūdeņu īpašniekiem un doties uz zivju medībām. Vecajai kocenītei duļļi jāaptin ar lupatiņām, tad jāiemērc ūdenī,- lai nečīkst, vienā rokā karbīda lukturis (no elektriskās gaismas zivis daudz vairāk baidās), otrā pareizi līdzsvarots žebērklītis, pie airiem ezeru zinošs, tevi no kustībām saprotošs draugs, un viss var sākties. Laiviņa lēni slīd pār jau piegrimušām ūdenszālēm, pabēg sānis ruduļu bariņš un tad….
Somijā, privātajās upītēs, ar ikreizēju šēni var medīt foreles. Esmu to darījis gan tikai vienu reizi,- nepatika, pārāk civilizēti, toties Volgas raskatos! Tas vesela stāsta vērts.
Var doties arī dažādu citu zemūdens radījumu medībās ar žebērkli. Ja palaimējas pabūt Arābu emirātos, katrā viesnīcā ieraudzīsit aicinājumu doties krabju duršanā. Nakts- piķa melna, ūdens- silts kā piens, ap kājām pinas ūdenszāles pilnas ar neindīgām ūdens čūskām, bet tām pa vidu - krabji. Nodurt šo radījumu nav nemaz tik viegli, tas nav tūļīgais Latvijas vēzis, bet tikt pie skaistas adatzivs ir vēl grūtāk.
Droši vien arī citviet pasaulē ir veči, kuri nevēlas super boilas samest dīķī, pieslēgt visu aparatūru pie peidžera un ielīst uz pāris dienām siltā džipā gulēt, bet vēlas medīt zivtiņu tā, kā to mēs darījām desmit tūkstošus gadu atpakaļ. Šķēps, žebērklis, tāšu lāpa, burbuļojoša upīte, vai vienkocī ezeriņā. Šiem sapņiem jākļūst par realitāti!
Par zivju medībām ar šķēpu vai žebērkli nepieciešama diskusija. Nedrīkst tā, visādu jauno copes lietu pričendāļu ražotāju lobisma dēļ aizmirst, vai pat sākt apkarot sentēvu zivju ieguves veidus.
Aicinu par šiem jautājumiem padiskutēt. Zivju medību noteikumi taču ir mūsu ziņā. Bet ja kāds te tagad saka,- nu būs rudens lašiem Pērļupītē vāks, tas nekā no raksta nav sapratis un var mierīgi turpināt kniebt tos neīstos āķus.
 
02. 08. 2010.

  Seko jaunumiem Facebook



trīs komentāri

grozs grozs - 10-08-’10 15:32

Nesen vienā seklajā ezerā redzēju sprāgušas cienījama izmēra līdakas. Ari mans paziņa Baltezerā uzgāja beigtu līdaku lielmāti. Visticamāk , ka vētra spragušās zivis no zālēm aizpūta brīvajos ūdeņos, tāpēc ari tāds novērojums. Ar vētru un zivju sprāgšanu mazs sakars. Cita lieta, ka tik siltus līdaku ķermeņus kā šobrīd, iepriekš rokā nebiju taustījis. Līdaka knapi atžirgst pat pēc pāris foto mirkļiem. Tapēc, pēc iespejas ātrāk tās no ākiem jāatbrīvo neizceļot no ūdens. Vējains laiks sašupojot ezeru, pievada ūdenim papildus skābekli. It sevišķi svarīga šāda periodidska viļņošanās seklos udeņos. Ari zivju aktivitāte pūtiena norimstot uzlabjos. Jautajums tikai uz cik ilgu laiku. Viss ir atkarīgs no ezera dziļuma. Ja sekls ezers, tad, kā tu raksti, vējš un lietus uzlabo skābekļa situāciju. Ja ezers ir dziļāks, notiek pilnīgi pretējais. Vēja vai lietus iespaidā augšējais, kaut cik ar skābekli piesātinātais ūdens slānis, kurā vairums zivju var izdzīvot, tiek sajaukts ar apakšējiem slāņiem, kuros skābekļa daudzums dažādu iemeslu dēļ var būt tuvs nullei. Tā rezultatā rodas situācija, kad skābekļa daudzums visos slāņos ir nepietiekošs zivju izdzīvošanai. Attiecīgi, visas sajūt skābekļa badu un daudzām zivīm, sevišķi lielajiem eksemplāriem rezultāts var būt nāvējošs. To dēvē par vasaras slāpšanu.

aivars aivars - 10-08-’10 14:52

Kaut kur dzirdēju vai lasīju, ka vējains laiks var uzlabot apstākļus zivīm. Man tuvumā vienā ezerā tieši pēc vētras, kas pārskrēja pāri parādījās beigtas zivis. Kā to var izskaidrot?

girtsd girtsd - 03-08-’10 11:19

rakstam var piekrist. tomēr paradokss ir tas, ka līdz mūsu vectēvu līmenim šībrīža sabiedrībai vēl ir jāaug. kamēr atradināsies no lielās alkatības un atdzims dabas mīlestība. ja tik ilgi negribas gaidīt, vajadzīgi stingri ierobežojumi, kaut vai lai šo skaisto metodi neizmantotu nārsta laikā, un uzraudzība. bet atkal – valsts nav izaugusi un pietiekami nopelnījusi, lai varētu atļauties stingru ierobežojumu kontroli. tapēc šobrīd laikam vieglāk un pareizāk ir pateikt – nē.



(optional field)
Ieraksts nepieciešams tikai, lai šeit neparādītos automātisku komentāru sūtījumi.
Personīgo informāciju saglabāt?
Informācija.Visi html tagi tiks dzēsti . Izņēmums ir <b> and <i>. Saiti var izveidot, komentārā ierakstot url vai e-pasta adresi.
 
© Copyright JST 2017-2020. All rights reserved.