Zivju barība un barošana

04.12.2006.

Andis Mitāns, Dr.biol.

Zivju racionāla barošana ir viens no galvenajiem sekmīgas zivkopības priekšnoteikumiem. Ar ko un kādā režīmā barot zivis, interesē ne tikai iesācējus – piemājas dīķu īpašniekus. Arī profesionālie zivkopji laiku pa laikam papildina savas pamatzināšanas, jo audzēšanā izmanto gan intensīvās biotehnikas, saistītas ar ūdens recirkulāciju un oksigenāciju, gan specifiskas ekstensīvās metodes (bioloģiskā akvakultūra). Latvijā tiek ieviestas arī jaunas zivju sugas (stores, amūri, platpieri u. c.), tirgū tiek piedāvāta aizvien jaunu veidu zivju barība.

Mūsdienu intensīvās dīķsaimniecībās līdz 80% no zivju produkcijas iegūst, pateicoties piebarošanai ar mākslīgo barību, bet, audzējot zivis baseinos un citās tvertnēs, visa produkcija ir mākslīgās barošanas rezultāts. Barības izmaksas parasti ir zivju audzēšanas izdevumu galvenā pozīcija, taču te svarīga ne tikai konkrētajai sugai un biotehnikai atbilstoša barības receptūra un kvalitāte, bet arī racionāla barošana, ar to saprotot gan barības devu, gan barošanas režīma optimizāciju. Zivju racionāla barošana ir cieši saistīta arī ar ūdens vides pasargāšanu no virsnormatīvas piesārņošanas. Pēdējos gados zivju barošana tiek skatīta arī no tā saucamās labturības prasību pozīcijām, kas ietver ētikas komponentus.

Visus zivkopībā izmantojamos barības veidus iedala divās pamatgrupās: dzīvā barība un mākslīgā barība. Dzīvā barība ir galvenokārt speciāli kultivēts zooplanktons un sīkie vēžveidīgie organismi: virpotāji, dafnijas, sānpelži, artēmijas u. c. Artēmijas zivīm dažkārt izbaro arī nedzīvā – svaigi sasaldētā – veidā. Otru dzīvo barības objektu grupu veido tārpveidīgie organismi (vairākas oligohētu sugas) un kukaiņu (trīsuļodu un mušu) kāpuri. Dzīvais zooplanktons ir pagaidām neaizvietojama starta barība mencu un citu jūras zivju kultivēšanā, to plaši izmanto arī sīgu un citu saldūdens zivju kāpuru piebarošanā. Latvijā dzīvo barību praktiski neizmanto, taču ir bijuši atsevišķi eksperimenti, piemēram, līdakas kāpuru piebarošana ar dīķa zooplanktonu, kā arī importētu un baseinos kultivētu artēmiju izmantošana par zandarta starta barību.

Zivju mākslīgo barību klasificē galvenokārt pēc sastāvdaļu izcelsmes un izgatavošanas tehnoloģijas. Izšķir augu, dzīvnieku un kombinētu komponentu barību. Piemēram, karpas dīķos var piebarot tikai ar augu barību – rupji maltiem graudiem, taču labākus rezultātus dod speciālā kombinētā barība ar sojas, rauga, vitamīnu un citām, tajā skaitā zivju produktu, piedevām. Pagājušā gadsimta 60. – 80. gados Latvijā plaši izmantoja lopkautuvju atkritumus (galvenokārt liesu) laša mazuļu un varavīksnes foreļu piebarošanai. Mūsu dienās tāda veida dzīvnieku izcelsmes mākslīgo barību zivīm praktiski vairs neizmanto zemās efektivitātes, neizbēgamā ūdens piesārņojuma, kā arī veterināru apsvērumu dēļ.

Tas attiecas arī uz svaigām mazvērtīgām zivīm kā kultivējamo plēsīgo zivju – foreļu – barību. Agrākajos gados ir bijuši vairākkārtēji mēģinājumi īstenot it kā vienkāršus projektus par varavīksnes foreļu audzēšanu baseinos, barojot tās ar vietējā dīķī vai ezerā saķertām un samaltām raudām, vīķēm un citām mazvērtīgām zivīm. Visi šie eksperimenti agrāk vai vēlāk ir beigušies nesekmīgi. Izrādījās, ka, barības zivis samaļot, sākas fermentizācijas process, kas pāris stundu laikā noārda galvenos vitamīnus un rada kaitīgus blakus produktus, beigās pastveida malums kļūst zivju barībai nederīgs. Tagad gan ir atrastas speciālas piedevas, kas kavē fermentizāciju un bagātina zivju pastu, taču ekonomiski tas reti kur attaisnojas, un arī no dzīvo resursu daudzveidības aizsardzības viedokļa nav atbalstāma shēma: audzēt vērtīgās zivis, masveidā izzvejojot mazvērtīgās zivis.

Mākslīgās barības sastāvā galvenās uzturvielas ir olbaltumi, tauki un ogļhidrāti. Olbaltumi zivīm nodrošina visu nepieciešamo aminoskābju kompleksu, no kura tās veido savus olbaltumus, galvenokārt muskuļaudus. Zivju barībā svarīgas vairākas tā saucamās neaizvietojamās aminoskābes (lizīns, triptofāns u. c.), kuras zivis pašas savā organismā nevar sintezēt. Tauki ir galvenais zivju enerģijas avots, tie arī piedalās audu veidošanā un lielā mērā nosaka zivju kā pārtikas produkta garšu. No taukiem īpaši svarīgas ir tā saucamās nepiesātinātās taukskābes. Ogļhidrātiem nav tiešas uztura lomas zivju barībā, taču tie palīdz saturēt mākslīgo granulu struktūru un veicina barības sagremojamību. Mūsdienās visi efektīvie mākslīgās zivju barības veidi satur arī zivju miltus un zivju eļļu, taču pēdējā laikā zivju produktus daļēji ir izdevies aizstāt ar sojas izcelsmes olbaltumiem un taukiem. Lielākoties mākslīgā zivju barība ir kombinēta no dzīvnieku un augu izcelsmes produktiem. Pēdējos gados barības receptēs neiekļauj gaļas pārstādes produktus, piemēram, kaulu miltus kā minerālvielu avotu.
Visi zivju barības veidi satur dažādas piedevas. Obligātās piedevas ir tā saucamie vitamīnu un minerālvielu premiksi (kompleksi maisījumi). Parasti barībai pievieno arī dažādus stabilizatorus un antioksidantus, kas aizkavē tās bojāšanos. Ir arī vairākas speciālas nozīmes piedevas, kas tiek izmantotas īpašos nolūkos. Lai pastiprinātu zivju mazuļu pretošanās spēju slimībām, dažreiz barībai pievieno tā saucamos imunostimulatorus. Tie parasti ir rauga izcelsmes fermenti – glukāni. Ir arī barība ar zāļu (medikamentu) tiešu piedevu, taču tās izmantošana ir visai ierobežota. Daudzās lašu un foreļu barības receptūrās kā piedeva iekļauta mākslīgā krāsviela astaksantīns, kas zivju gaļai piešķir pievilcīgo sārto krāsojumu. Dažās receptēs iekļautas zivīm tīkamas smaržvielas, tā saucamie atraktanti.

Zivju mākslīgo barību klasificē arī pēc izgatavošanas tehnoloģijas. Tehnoloģiski visprogresīvākā ir granulētā barība, kas ir labi piemērota barošanas devu kontrolei un barošanas procesa automatizācijai. Zivju barības granulas ir dažāda tipa. Tā saucamās mitrās granulas parasti izgatavo uz vietas, piemēram, lielajās lašu fermās Norvēģijā. Visizplatītākās ir sausās granulas, kuras galvenokārt ražo ar ekstrudēšanas metodi, rūpīgi sajaukto un uzkarsēto izejas komponentu masu izspiežot cauri iekārtai, kas atgādina gaļas maļamo mašīnu. Parastās sausās granulas ir ūdenī relatīvi ātri grimstošas, tāpēc labi piemērotas lašu un citu plēsīgo zivju barošanai ūdens virsējā slānī. Savukārt tā saucamās peldošās sausās granulas vairāk piemērotas karpu un storu barošanai, kuras barības objektus ķer nesteidzīgāk visos ūdens slāņos vai pie grunts.

Barības granulas ir dažāda lieluma, sākot no 0,5 mm, kas paredzētas kā pirmā (tā saucamā starta) barība zivju kāpuriem, un beidzot ar 10,0 mm, kas paredzēta lielajām preču un vaislas zivīm. Sīkās granulas ir apaļīgas formas drupatas, bet lielās – cilindriskas formas.

Zivju mākslīgās barības izstrādāšanā un ražošanā strādā desmitiem firmu visā pasaulē, taču izejas komponentu sastāvs un izcelsme nekad pilnībā netiek atklāta. Attiecībā uz foreļu barību parasti tiek vispārēji deklarēts, ka sastāvā izmantoti augstvērtīgi jūras izcelsmes olbaltumi un zivju eļļa un tā satur visus nepieciešamos vitamīnus un bioaktīvos minerālus. Tomēr likumdošanas spiediena dēļ pēdējos gados katalogos iekļauj nedaudz pilnīgāku informāciju. Precīzi norādīts barības vispārējais bioķīmiskais sastāvs un enerģētiskā vērtība, galveno vitamīnu daudzums, nosauktas dažas citas piedevas. Dažkārt dota arī informācija par ģenētiski modificētiem komponentiem, piemēram, soju. Katrai barības markai parasti tiek dota ieteicamo devu tabula: diennakts devas atkarībā no ūdens temperatūras un zivju svara. Atsevišķiem barības veidiem doti arī citi pielietošanas padomi. Piemēram, noteiktas markas barība var tikt īpaši ieteikta izmantošanai zemā temperatūrā, cita – lietošanai skābekļa pārsātinātā ūdenī.

Barības vispārējs raksturlielums ir tās enerģētiskā vērtība (kJ – kilodžoulos), izdalot atsevišķi olbaltumus, taukus un ogļhidrātus. Lašu zivju starta barībā tauku daudzums ir līdz 23%, taču tie dod līdz 44% no tās kopējās enerģētiskās vērtības. Barības raksturojumā tiek norādīts arī tās sagremojamības koeficients (%). Visās barības receptūrās pēdējā laikā tiek uzrādīts kopējais fosfora (P) daudzums (%), dažkārt arī slāpekļa (N) daudzums kā potenciālā vides piesārņojuma summārais rādītājs. Vairākās ārvalstīs ūdens piesārņojums no akvakultūras fermām tiek limitēts, ierobežojot izbarojamās barības daudzumu, aprēķina pamatā ņemot iespējamo ūdens piesārņojumu ar slāpekli un fosforu no zivju ekskrementiem un barības pārpalikumiem.

Agrākajos gados barību ražojošās firmas vienmēr deva arī tādu barības kvalitātes un efektivitātes rādītāju kā barības koeficients. Tā ir attiecība starp izbarojamās barības svaru un zivju masas pieaugumu. Barības koeficients mainās atkarībā no ūdens temperatūras, skābekļa režīma, zivs fizioloģiskā stāvokļa un barošanas režīma, tāpēc tas ir svārstīgs lielums, par kuru barības ražotājs ne vienmēr grib uzņemties atbildību. Tomēr zivkopības praksē barības koeficientam ir izšķiroša nozīme, novērtējot barības faktisko efektivitāti konkrētajos audzēšanas apstākļos. Ir vispārēja likumsakarība, ka jaunām un maza izmēra zivīm barības koeficients ir zemāks (efektīvāks) nekā lielajām un vecajām. Pēdējās daudz enerģijas patērē iekšējiem vielmaiņas procesiem, arī dzimuma produktu attīstībai.

Karpu dīķsaimniecībās speciālās granulētās barības koeficients ir ap 4, taču, pie neliela zivju blīvuma, uz labas dabiskās barības bāzes rēķina šis koeficients var sasniegt līdz 2,5. Savukārt karpu piebarošanai izmantoto paštaisīto malto graudu barībai koeficients ir visai neefektīvs – līdz pat 10. Augstvērtīgas foreļu mazuļu barības koeficients var būt pat mazāks par 1: no 0,6 līdz 0,8, jo zivis savu audu veidošanai izmanto ne vien sauso barību, bet arī apkārtējo ūdeni. Audzējot 1 – 3 gadus vecas foreles, jārēķinās ar ievērojami augstāku reālo barības koeficientu: no 1,2 līdz pat 1,5.

Mākslīgās barības efektīvu izmantošanu un labu barības izmantošanas koeficientu var panākt tikai ar noteiktu barošanas režīmu un pareizi aprēķinātām barošanas normām. Barošanas režīms ietver šādus rādītājus: barošanas sezona (piemēram, vasara), nedēļa vai diennakts, barošanas diennakts cikls (laika stundas: no – līdz), barošanas reižu skaits attiecīgajā laika posmā. Piemēram, karpām vasarā mākslīgo kombinēto (granulēto) barību parasti dod tikai no rīta dažas stundas pēc saules lēkta, izliekot to noteiktās barošanas vietās, kas attīrītas no zālēm un dūņām: joslās gar krastu, kā arī dīķa vidū no laivas. Nelielos piemājas dīķos barību karpām izliek uz dēļu klājuma “galdiem”. Vasarā labus rezultātus dod karpu barošana 2 – 3 reizes dienā, ja vien to nelimitē darbaspēks. Pavasarī un rudenī karpas racionālāk piebarot pievakarēs, kad ūdens vairāk sasilis.

Savukārt varavīksnes foreles mazuļi baseinos tiek baroti daudz biežāk. Iesākumā kāpuriem barību dod visas diennakts gaišajā laikā ik pa 30 – 40 minūtēm līdz 2 minūšu ilgos seansos. Vasarā foreles mazuļi tiek baroti ik pa stundai, rudenī, kad ūdens temperatūra nokrītas zem 8 oC – 4 līdz 6 reizes dienā, bet ziemas laikā vēl zemākā temperatūrā – no 1 reizes dienā līdz 2 reizēm nedēļā.

Neatkarīgi no barošanas reižu skaita svarīgi aprēķināt un ievērot racionālas barošanas normas. Tās ir konkrētas barības mainīgas diennakts devas (kg) konkrētai zivju grupai konkrētos vides apstākļos, ko aprēķina pēc speciālām tabulām procentos no audzējamo zivju kopējā svara atkarībā no ūdens temperatūras, atsevišķos gadījumos koriģējot to pēc sezonas, skābekļa satura, ūdens caurplūduma un citiem faktoriem. Atbildīgam zivkopim operatoram ir vizuāli jāseko zivju barošanās procesam, regulāri jāveic zivju kontrolsvēršana un jāaprēķina barības koeficienti attiecīgajiem laika intervāliem. Tas ļauj spriest par barības izmantošanas efektivitāti un uzkrāt zivju racionālas barošanas pieredzi, lai iegūtu zivju maksimālu pieaugumu, minimāli patērējot barību un lieki nepiesārņojot ūdeni.

Zivju barošanas diennakts devu aprēķina tabulas pircējam parasti izsniedz līdz ar barību. Vispārējai informācijai var minēt, ka otrās vasaras karpām (vecums 1+) pie 20 oC granulētās barības diennakts deva ir ap 2% no zivju svara. Varavīksnes forelēm otrajā augšanas sezonā pie 16 oC barības deva samazinās līdz ar zivju straujo augšanu: no 1,8% pavasarī līdz 1,3% rudenī.

Barības koeficienti palīdz plānot un novērtēt zivju audzēšanas ekonomiskos rādītājus. Piemēram, baseinu saimniecībā plānots izaudzēt varavīksnes foreles no 5000 viengadiniekiem, kuru vidējais svars ir 100 g. Cik daudz barības būs nepieciešams šāda projekta realizācijai? Zināms, ka otrajā audzēšanas sezonā vidēji labos apstākļos foreles sasniedz ap 600 g vidējo svaru un to atlikums ir ap 85% no sākotnējā skaita. Dotajā gadījumā zivju kopējā masa pavasarī ir 500 kg, bet rudenī – 2550 kg (4250 gab. x 600 g). Tātad zivju kopējās masas pieaugums ir 2050 kg un, lai to iegūtu, sezonas laikā jāizbaro pavisam 2665 kg granulētās barības, kuras koeficients ir 1,3.

Barošanas procesa mehanizācijas un automatizācijas metožu ir ļoti daudz. Mehāniskos barības izdalītājus sauc par barotavām vai barotājiem, tie var būt ar vai bez maināmas dozēšanas, ar mehānisku vai pneimatisku barības padevi, ar elektrisku vai cita veida mehānisku piedziņu, operatora vai automātikas vadīti. Ir arī vienkāršas konstrukcijas tā saucamie pašbarotāji, kurus iedarbina pašas zivis, aizskarot speciālu pludiņu, kas ir barotavas mehānisks slēdzis. Barotāja izvēle ir atkarīga no daudziem faktoriem, tāpēc tam nepieciešams speciālista padoms. Jāņem vērā audzējamo zivju konkrētā novietne (dīķis, baseins, tvertne), zivju suga, ekonomiskais izdevīgums, barības īpašības. Piemēram, dažu tipu barotavās sausā barība kļūst valga, salīp un slikti dozējas. Daudzās lielās ārvalstu fermās, piemēram, audzējot foreles, barības padeve ir pilnīgi mehanizēta, taču operatora vadīta, un tikai nedēļu nogalēs un brīvdienās šo procesu nodrošina automātika.

Ļoti stingras barošanas prasības ir bioloģiskajā akvakultūrā, kurai Latvijas pašreizējos apstākļos ir attīstības perspektīvas. Attiecīgās biotehnoloģiskās prasības regulē Ministru kabineta 2005. gada 22. marta noteikumi nr. 197. Tie attiecas uz bioloģisko karpu un citu zivju audzēšanu dabiskos zemes tipa dīķos un pieprasa zivis barot tikai ar bioloģiskajā lauksaimniecībā iegūtām izejvielām, izslēdzot konservantus, augšanas un ēstgribas stimulatorus, ģenētiski modificētas un citas mākslīgas piedevas. Ar šādu barību dīķos nevar iegūt augstu produktivitāti, taču tā audzētas zivis var atrast savu nišu daudzveidīgajā tirgū. Ārvalstu pieredze rāda, ka parastajos zemo cenu lielveikalos bioloģiskās akvakultūras produktu tirgošana neveicas, bet labus rezultātus dod bioloģiski audzētu zivju realizācija specializētos bioloģisko pārtikas produktu veikalos.

Raksta daļēja vai pilnīga pārpublicēšana vai pavairošana atļauta tikai saskaņojot ar autoru, bet citēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz autoru un šo mājas lapu.