Dīķsaimniecības hidrotehnikas pamati

15.06.2007.

Andis Mitāns, Dr.biol.

Zivju audzēšana dīķos gan pasaulē, gan arī Latvijā ir izplatītākais akvakultūras veids, taču prasa speciālas zināšanas ne tikai zivkopībā, bet arī hidrotehnikā. Dīķsaimniecība, kurā zivju audzēšana notiek pilnā ciklā ( no mākslīgā nārsta līdz realizācijas kondīcijai) sauc par pilnsistēmas saimniecību. Tā sastāv no daudziem un dažādas kategorijas (nozīmes ) dīķiem, kas ekoloģiski piemēroti konkrētas zivju sugas noteiktām attīstības stadijām, tāpēc atšķiras pēc izmēriem, dziļuma, ūdens caurplūduma un temperatūras, gultnes veģetācijas, kā arī konfigurācijas. Dīķi paši par sevi ir hidrotehniskas būves, turklāt tie saistīti ar citām specifiskām konstrukcijām: dambjiem, aizsprostiem, ūdens pievada un atvada kanāliem, caurtekām, aizvariem, slūžām, meniķiem un citām iekārtām. Pilnsistēmas dīķsaimniecības un attiecīgo hidrotehnisko mezglu izbūvei nepieciešami speciāli izstrādāti un saskaņoti tehniskie projekti, taču nelielu dīķsaimniecību ierīkotāji un apsaimniekotāji dažus praktiskus hidrotehniskus padomus un aprēķinus var atrast dotajā rakstā.

Dīķsaimniecības izbūves vietas novērtēšanai galvenie faktori ir ūdens kvalitāte, tā pievada un novada iespējas, kā arī augsnes sastāvs un struktūra. Vispiemērotākā ir blīva smilšmālu grunts ar melnzemes virskārtu, bet stipri filtrējoša oļaini- grantaina vai kaļķakmens grunts nav derīga kā dīķu pamats. Dīķus var ierīkot arī kūdrājos, taču tad nepieciešami papildu pasākumi aizsprostu un citu hidrotehnisko būvju nostiprināšanai. Dīķu iekārtošanai izdevīgas šķiet avotainas ieplakas un strautu palienes, taču bieži vien izrādās, ka tās ir pārplūstošas, tāpēc dīķos ir nestabils hidroloģiskais režīms un tos nevar pilnīgi nolaist. Dīķos, kuros ūdeni nodrošina atmosfēras tiešie nokrišņi vai arī tikai dabiskie pazemes avoti, praktiski nevar realizēt mūsdienīgas dīķsaimniecības biotehnoloģijas. Tomēr praktiski šādu, platībās nelielu dīķu, Latvijā ir diezgan daudz.

Dīķu hidrotehniskās sistēmas funkcionēšanā svarīga loma ir attiecīgās vietas reljefam, kuru var arī mākslīgi pārveidot. Pareizi izbūvētam dīķim jābūt ar papildu pievadāmu un regulējamu ūdens padevi, tam jābūt arī nosusināmam apzvejas un pilnīgas dezinfekcijas gadījumos. Dīķu ūdens apgādei parasti piemērotas ir tuvākās ūdenskrātuves, upes un ezeri. Tajos sastopamā ihtiofauna ir viens no ūdens kvalitātes rādītājiem. Novērtējot hidroķīmisko analīžu rezultātus, galvenā vērība jāgriež uz ūdens aktīvo reakciju (pH)- ūdens nedrīkst būt skābs, kā arī uz paaugstinātu slāpekļa un fosfora savienojumu daudzumu, kas liecina par piesārņojumu ar komunālajiem un citiem notekūdeņiem. Artēzisko urbumu izmantošana dīķu ūdensapgādē netiek plaši pielietota, jo pazemes ūdens ir bez skābekļa, bet gandrīz vienmēr- ar zivīm kaitīgi paaugstinātu dzelzs, mangāna vai kalcija komponentu saturu. Ja šādu ūdeni apstrādā- atdzelžo un apskābekļo, to var izmantot aukstūdens kultūru, tā saucamajos foreļu dīķos.

Vēlams, lai katra dīķa ūdensapgāde būtu neatkarīga no pārējiem, lai to uzpildīšanu varētu veikt tieši no galvenā pievada kanāla, bet nolaišanu veikt speciālā novada kanālā vai attīrīšanas dīķī. Tas nodrošina zivju audzēšanas visu operāciju neatkarību katrā dīķi un samazina dažādu slimību izplatīšanās risku. Agrākajos gados tika būvētās t.s. dīķu kaskādes, kad no viena dīķa izplūstošais ūdens ietek nākamā dīķī. Tāda atkarīga ūdensapgādes sistēma no būvniecības viedokļa ir ekonomiska, taču ekspluatācijā ir apgrūtināta un ihtiopatoloģiski riskanta. Sastopamas arī saimniecības, kurās ir gan neatkarīgas ūdensapgādes, gan kaskādē novietoti dīķi. Kaskādē novietoti dīķi parasti tiek izbūvēti vietās, kur vērojams ūdens resursu trūkums.

Dīķu izbūvē izmanto ierakšanas un uzbēršanas metodes. Tiešo rakšanu veic var ekskavatoru, kas izmaksā dārgi, tāpēc to pielieto nelielu, bet dziļu dīķu izbūvē. Izrakto grunti izmanto dambju uzbēršanai. Ieraktie dīķi parasti ir līdz  0,5 ha lieli. Lielākus dīķus ierīko, izbūvējot dambjus, šim darbam galvenokārt  izmantojot buldozerus.

Dambis ir trapeces veida zemes uzbērums, kura apmērus nosaka dīķa dziļums, platība un grunts īpašības. Lielu un dziļu dīķu dambjiem jābūt vismaz 1 augstākiem par ūdens līmeni, bet seklos un mazos dīķīšos tie var tikai par 0,4 pārsniegt maksimālo ūdens līmeni. Ievērojot, ka zemes uzbērums ar laiku nosēžas, tas sākotnēji jāuzber 10-15 b% augstāks par nepieciešamo. Dambju virsmas minimālais platums ir 2 m, taču tam jāsasniedz vismaz 3 m, lai pa to varētu braukt saimniecības transports, bet ja dambis kalpo kā vietējais ceļš, tam jābūt vismaz 4 m platam. Dambja pamata platumu nosaka pēc speciālas formulas, ņemot vērā tā augstumu, pamata un uzbēruma grunts sastāvu (svaru un berzes koeficientu), kā arī nogāžu slīpumu un drošības koeficientu. Dambim ir jāiztur samērā liels ūdens spiediens. Praktiski dambja pamatnes platumam jāpārsniedz tā augstums 1,5-3 reizes.

Dambji tikai notur dīķi uzstādināto ūdeni. Tā līmeņa un caurplūdes regulēšanai nepieciešams aizsprosts ar pārgāzni vai slūžām, kuras dīķsaimniecībās izbūvē kā tā saucamo meniķi, kas var kalpot arī zivju izlaišanai nozvejas nolūkā. Meniķis novietots pie dambja, dīķa iztekas dziļākās vietas gultnē. Tas parasti veidots no dzelzsbetona un sastāv no guļcaurules, stāvcaurules ar aizbīdņiem un apkalpes tiltiņa. Meniķa guļcaurule novietota dīķa gultnē un tai taisnā leņķī pievienota stāvcaurule, kuras sienā ir vertikāli aizbīdņi; parasti tie ir pa rievdzelzi bīdāmi un paceļami dēļi, kas regulē ūdens pārgāznes sliekšņa un līdz ar to arī dīķa līmeņa augstumu. Meniķa stāvcaurules šķērsgriezums parasti ir no 0,3 x 0,3 m līdz 0,8 x 0,8 m, bet guļcaurules izmēri ir attiecīgi divreiz mazāki. Meniķa optimālie izmēri projektēšanas gaitā jāsaskaņo ar citiem dīķa hidrotehniskajiem rādītājiem: dīķa lielumu, pavasara ūdeņu iespējamo maksimumu un dīķa nolaišanas ātrumu apzvejas gadījumos, kas nelielam dīķim (līdz 10 ha) nedrīkst pārsniegt 3 diennaktis. Ūdens caurplūdi (Q, m3/sek) meniķī var aprēķināt pēc sekojošas formulas: Q=1,75 x b2 x h, kur b- aizbīdņa platums (m) un h- aizbīdņa augstums (m). Piemēram, ja meniķa stāvcaurules platums ir 0,5 m, tad izņemot vienu 20 cm augstu aizbīdņa dēlīti, noplūdīs līdz 87 l/sek, bet izņemot uzreiz divus dēlīšus- attiecīgi divas reizes vairāk. Dīķa līmenim krītoties, caurplūduma šķērsgriezums un ūdens noteces intensitāte (m3/sek) samazinās. Nelielos dīķos (līdz 5 ha) un jo īpaši ziemošanas dīķos, ekonomiski izdevīgāk ir uzstādīt ekspluatācijā ilgāk kalpojošos metāla meniķus. Betona meniķu sienas ūdens līmeņa svārstību joslā stipri bojājas sala rezultātā.

Nelielus, nepilnīgi nolaižamus dīķus var mēģināt nosusināt ar sifona palīdzību. Sifons sastāv no plastmasas caurules, kas savieno dīķi ar ūdens noteces kanālu, ejot pāri dambim (uzbērumam). Procesa iesākumā visu cauruli piepilda ar ūdeni, pēc tam ūdens paštece pāri aizsprostam turpinās atmosfēras spiediena ietekmē. Sifona efektivitāte atkarīga no caurules garuma, diametra un līmeņu starpības dīķī un lejpus aizsprosta. Prakse rāda, ka ar 15 m garu un 20 cm diametra cauruli 1 ha lielu un 1 m dziļu dīķi var nolaist apmēram 2 dienās. Ja dīķa nolaišana jāveic ātrāk, vienlaicīgi uzstāda vairākus sifonus.

Ūdens pievada kanālus (grāvjus) atsevišķiem dīķiem veido 0,75-1,0 m platus un ap 0,5 m dziļus. Ūdens novadīšanas kanālus, īpaši lieliem audzēšanas dīķos, ieteicams veidot lielākus un dziļākus. Dīķa nolaišanas un ūdens novadīšanas laikā tajos nonāk liels dūņu daudzums, tāpēc tie ar laiku piesērē  un aizaug ar cietajiem ūdens augiem, kas ievērojami samazina ūdens noteci. Novada kanāla posms tieši lejpus meniķa parasti kalpo nozvejas uztvērēja (sprosta) ievietošanai, tāpēc tur izveido 3-5 m lielu paplašinājumu.

Rokot dīķi, svarīgi ir izveidot pareizu gultnes profilu. Vispirms jāizcērt koki un krūmi, jāizlauž celmi, jāizveido pamata profils ar vienmērīgu slīpumu uz noteces meniķa pusi. Pēc tam dīķa gultnē izveido novadgrāvju tīklu, kas parasti sastāv no galvenā ap 2 m plata un 0,5-1,0 m dziļa novadgrāvja, kuram skujiņas veidā pietek 1,0-1,5 m platu pievadgrāvju tīkls. Ja dīķī nav izveidots pareizs un izlīdzināts profils, tad dīķi nolaižot apzvejai, daļa zivju paliek bedrēs un peļķēs, kļūstot par vieglu laupījumu putniem un zvēriem, kā arī veicinot slimību izplatīšanos. Turklāt nepariezi noprofilētie dīķi pēc nolaišanas slikti žūst, tos grūti apart, kaļķot, dezinficēt.

Projektējot karpu zivsaimniecības ūdensapgādi, jāņem vērā, ka vislielāko ūdens apmaiņu un caurplūdumu uz 1ha prasa dziļie (2,0-2,5 m) ziemošanas dīķi- ap 20 l/sek, nārsta dīķiem pievada mazāku caurplūdumu- ap 5,0 l/sek, bet mazuļu un intensīvas audzēšanas dīķiem, kuru vidējais dziļums ir 0,5-1,5 m, vasarā pietiek ar 0,8-1,5 l/sek, lai segtu ūdens filtrācijas un iztvaikošanas zudumus. Dīķu sākotnējā jeb sezonālā uzpildīšana prasa, protams, daudzkārt lielāku ūdens pieplūdumu. Pilnsistēmas saimniecībā ziemošanas un nārsta dīķu platība nosaka visu pārējo dīķu optimālo kopplatību. Nodarbojoties ar zivkopību kā saimniekošanas palīgnozari, sava nārsta bara uzturēšana un mazuļu iegūšana neatmaksājas. Piemājas saimniecībā karpu vai karūsu audzēšanu lietderīgi sākt ar 1 vai 2 gadu vecām zivīm, taču lai audzēšana būtu mērķtiecīgi vadāma un efektīva, praktiski nepieciešami vismaz divi autonomi dīķi. Jāņem vērā, ka zivis nāksies šķirot un pārsēdināt, no jauna ievestās, iespējams, vajadzēs novietot karantīnas dīķi.

Speciālā literatūrā tiek dotas parocīgas tabulas un formulas dažādu hidrotehnisku aprēķinu veikšanai. Piemēram, var aprēķināt, ka 1000 m3 liela dīķa piepildīšanai ar 3 l/sek  lielu ūdens pieteci, nepieciešamas 4 dienas. Savukārt citās tabulās var atrast, ka 3 l/sek atbilst 260 m3/dienā. Dažkārt nepieciešams aprēķināt ūdens caurplūdumu grāvja tipa kanālos. Vienkāršotā veidā to var izdarīt sekojoši. Kanāla 10 m gara posma straumē palaiž pludiņu, nosaka virsūdens straumes ātrumu – m/sek, kuru reizina ar koeficientu 0,85 un iegūst kanāla ūdens slāņa vidējo straumes ātrumu. Šajā pašā posmā izmēra kanāla vidējo platumu un dziļumu. Sareizinot straumes ātrumu, kanāla platumu un dziļumu, iegūst ūdens caurplūduma lielumu- m3/sek.

Zivkopībā liela nozīme ir ne tikai teorētiskām zināšanām un aprēķiniem, bet arī praksei. Tāpēc iesācējiem šajā nozarē iesakāms visos jautājumos konsultēties ar profesionālām akvakultūras saimniecībām, kuru saraksts dots šās gadagrāmatas pielikumā.

Raksta daļēja vai pilnīga pārpublicēšana vai pavairošana atļauta tikai saskaņojot ar autoru, bet citēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz autoru un šo mājas lapu.