Laša dzīves stāsts jautājumos un atbildēs

Andis Mitāns    Dr. biol. Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts
10.04.2004.


Lasis ir viens no Latvijas nacionālajiem simboliem, kura leģendām un “makšķernieku stāstiem” apvītais, taču tiešām aizraujošais dzīves stāsts ieinteresē arvien jaunu auditoriju. Analizējot parastos jautājumus, kurus par lasi uzdod makšķernieki, zvejnieki, dabas draugi un citi interesenti, nolēmu tos apkopot un dot īsas atbildes. Atklāti arī daži tādi laša dzīves noslēpumi, par kuriem daudzi cilvēki pat nenojauš.

 

Kāpēc jāsargā lasis un lašupes?

Lašupes – tās ir likteņupes, kas atspoguļo gan šo skaisto un cēlo zivju likteni, gan upju un dabas aizsardzību kopumā, kā arī Latvijas saimnieciski politiskās attīstības vēsturi un gatavību ilgtspējīgai attīstībai jaunajā gadsimtā. Minētās sakarības labi atklājas, analizējot Daugavas un tās lašu populācijas stāvokli dažādos laikos.

            Līdz pagājušā gadsimta pirmajai pusei Daugava bija viena no lielākajām un produktīvākajām lašu dabiskā nārsta upēm visā Baltijas jūras baseinā. Daugavas varenais plūdums ar plašajām krācēm un tajās brīvi lēkājošiem lašiem atbilda tās likteņupes nosaukumam. Tomēr turpmākajos gadu desmitos HES kaskādes izbūve, ūdens un vides piesārņošana, dzīvotņu degradācija un antropogēnās izmaiņas ekosistēmās ir izskaudušas Daugavas dabisko lašu populāciju. Tiesa, tagad Daugavas lašus ataudzē mākslīgā ceļā, taču tas atspoguļo ne vien vides, bet arī dzīves kvalitātes zaudējumus. Tāpēc vēl stingrāk jāaizsargā atlikušās Latvijas Lašupes – Salaca, Gauja, Venta un Irbe, kā arī virkne mazo upju un pieteku.

            Lai lašus labāk aizsargātu, tie jāiepazīst tuvāk un jāiemīl. Laša bioloģija ir tik īpatnēja un dzīves stāsts tik aizraujošs, ka reti kuru atstāj vienaldzīgu.

 

Vai Baltijas lasis ir Atlantijas laša pasuga?

Baltijas lasis, kas sastopams Latvijas upēs un ko parasti sauc vienkārši par lasi, no sistemātiskās bioloģijas viedokļa ir tas pats Atlantijas lasis, kas sastopams visā Ziemeļatlantijas baseinā: Eiropas kontinentā no Islandes un Kolas pussalai līdz Francijai un pat Portugālei, bet Amerikas kontinentā – no Grenlandes un Kanādas līdz Konektikutas upei ASV. Tomēr ģenētiskā un ekoloģiskā ziņā dažādu reģionu un pat atsevišķu upju laši ir ļoti atšķirīgi. Baltijas upju lašus apvieno tas, ka jūras dzīves laikā tie nemigrē ārpus Baltijas jūras robežām. Šos Atlantijas laša ekoloģiski ģenētiskās grupas pārstāvjus sauc par Baltijas lašiem.

 

Kāds ir lašu dzīves cikls un prasības dabiskajam nārstam?

Lasis ir viena no ceļotājzivīm, kas dzīvo un barojas jūrā, bet, sasniedzot dzimuma nobriedumu, nārstot ieceļo upēs, kur mazuļi pavada pirmos dzīves gadus, līdz izaug par tā saucamajiem smoltiem, kas dodas jūrā. Laša optimālās nārsta vietas ir lielo upju plašās krāces, kur straumes ātrums ir 0,6 – 1,0 m/s, ūdens dziļums vismaz 0,5 m un gultnes dibens ir oļaini akmeņains, taču irdens un tīrs.

            Latvijas upēs sekmīgs lašu nārsts novērots vietās ar šādu grunts granulometrisko sastāvu (noapaļoti vidējie svara %) :
                                  akmeņi (51 – 150 mm)      - 30%
                                  oļi (12 –  50 mm)             - 40%
                                  grants (3 – 11mm)           - 20%
                                  smilts un sedimenti            -  līdz 10%

Jānorāda, ka veiksmīgam nārstam un ikru attīstībai būtiski ir oļi. Smiltis un sedimenti (arī organiskais detrīts) tieši un netieši pasliktina oļos ierakto ikru elpošanu. Šie komponenti nārstam ir nevēlami. Savukārt akmeņi, kuru konkrētā ikru atlikšanas vietā var arī nebūt, tomēr labi raksturo laša mazuļu ekoloģiskās prasības. Acīmredzot lielie laši, izvēlēdamies nārsta vietu, novērtē tās piemērotību arī savai jaunajai paaudzei. Ne velti lašupju produktivitāti pieņemts novērtēt nevis pēc nārsta “ligzdu” skaita, bet mazuļu blīvuma un smoltu iznākuma uz kopējo nārstam un mazuļu dzīvei atbilstošu krāces jeb straujteces laukuma vienību.

 

Kad un kā notiek lašu nārsts? Cik reizes lasis nārsto savas dzīves laikā?

Laši nārsto rudenī, kad upēs ūdens atdziest līdz 6 – oC, kas parasti novērojams, sākot ar oktobra pēdējo dekādi. Intensīvs nārsts turpinās līdz novembra vidum, bet atsevišķi eksemplāri nārsto līdz mēneša beigām.

Izvēloties nārsta vietu, laši to pārbauda un novērtē, irdinot un tīrot upes grunts virskārtu. Rodas tā saucamās “berzes”: upes gultnē vēlā rudenī labi redzami gaiši, ap kvadrātmetru lieli un lielāki laukumi. Tomēr ne vienmēr tieši tur ir arī atlikti ikri. Laši meklē tādu vietu, kur gruntī ir filtrācijas vai avotu ūdeņu strāvas. Tās parasti atrodas aiz reljefa pacēlumiem (oļu vaļņiem, nelielām ūdens pārgāznēm). Izvēlētajā vietā laša mātīte ar asti izrok vairākas bedrītes (“ligzdas”), kurās iznērš vidēji ap 10 tūkstošus ikru, kuru apaugļošanā piedalās vairāki tēviņi. Laši kopējiem spēkiem ikrus apber ar oļiem tā, ka gultnē rodas pauguriņš. Vidēji tikai katrā otrajā berzes vietā ir ikrus saturošas ligzdas.

Pēc nārsta atsevišķi laši dodas pa straumi lejup uz jūras pusi, taču, domājams, ka tie iet bojā. Vairums iznārstojušo lašu pārziemo upē, izvēloties dziļas bedres, nebarojoties un neizrādot nekādas aktivitātes. Tas, kāda ir lašu pēcnārsta kopējā mirstība, nav īsti aprēķināts, taču otro reizi nārstojošo lašu (to nekļūdīgi var noteikt pēc zvīņām) ir visai maz – ap 5% no kopējā nārsta bara, vairums no tiem ir mātītes un jaunie tēviņi. Vēl retāk sastopami laši, kas nāk nārstot jau trešo reizi. Jāatzīst, ka lašu mirstība jau pēc pirmā nārsta ir ievērojama, taču ne masveida (kā Klusā okeāna lašu sugām). Cēlonis tik niecīgajam atkārtoti nārstojošo lašu skaitam ir arī intensīvā zveja atklātās jūras un piekrastes ūdeņos. Tādos apstākļos izdzīvot līdz nākamā gada nārstam lašiem ir problemātiski. Tomēr, pat ja zvejas nebūtu, vairums lašu nārstotu tikai vienu reizi savā mūžā, ja šeit neierēķina pundurtēviņu fenomenu nārstot vēl pirms jūras dzīves posma.

 

Kā attīstās un dzīvo laša mazuļi? 

Laša kāpuri no ikriem izšķiļas aprīlī un apmēram mēnesi pavada nārsta ligzdā starp oļiem. Tikai maijā, kad palu ūdeņi jau aizplūduši un upē sākusies kukaiņu (barības bāzes) jaunās ģenerācijas attīstība, laša kāpuri morfoloģiski attīstās par mazuļiem un tikai nedaudz izklīst pa attiecīgo krāci jeb straujteci. Tie nedodas uz citu krāci, ja to atdala kaut neliels lēnūdens un dziļš upes posms.

Laša mazuļi uzturas atklātās vietās, tos parasti maskē ūdens virskārtas turbulence. atšķirībā no taimiņiem un strauta forelēm laši neslēpjas zem akmeņiem, aizstraumēs un krasta pacerēs. Laša mazulis peld pret straumi, turēdamies uz vietas noteiktā pozīcijā, no kurienes ar izrāvieniem ķer straumes nestos barības objektus. Dažkārt tas pāriet uz turpat blakus esošo citu pozīciju, kuras mikrohidrauliskie apstākļi arī atvieglo turēšanos straumē. Ar vizuāli atšķiramu iezīmēšanu var izsekot, ka mazulis bieži vien visu vasaru pavada vienā un tajā pašā ierobežotā vietā. Atšķirībā no forelēm lasēni pēc barības nelec ārā no ūdens. 

Laša mazuļi barojas galvenokārt ar tā saucamo amfibiotisko kukaiņu kāpuriem; tie ir lidojošie kukaiņi, kuriem kāpuru dzīves stadija notiek ūdenī. Straujtecēs sastopamas amfibiotisko kukaiņu reofilās (straujtecēs mītošās) sugas. Mazuļu barībā svarīgākās ir trīs sistemātiskās grupas: uz akmeņu apauguma mītošās sīkās un zaļās specifiskās trīsuļodu sugas (Chironomidae), reofilās viendienītes (Ephemeroptera) un bezmājiņu makstenes (Trihoptera).

Laša mazuļi ziemo upes krācēs, paslēpušies dziļi starp akmeņiem. Ziemošanas vietas ir viens no faktoriem, kas limitē dabisko atražošanos.

 

Cik ilgi laša mazuļi atrodas upē un kad tie dodas uz jūru?

Upes dzīves ilgums laša mazuļiem atkarīgs no to augšanas tempa: ātri augošie ātrāk sasniedz smolta jeb sudrabošanās stadiju, kas novērojama tikai pavasarī. Latvijas upju smoltu vecuma struktūru un augšanas rādītājus raksturo šādi skaitļi (noapaļoti vidējie):

                                        1 gadu veci (12 cm, 15 g )  –  25 – 40%
                                        2 gadus veci (13 cm, 25 g)  –   75 – 60%
                                        3 gadus veci (14 cm, 32 g)  –  < 1%

            Smoltu migrācija uz jūru notiek tikai pavasarī un iesākas, kad ūdens upē sasilst ap 6 oC; parasti tas ir aprīļa beigās. Maksimālā migrācija ir maija otrajā dekādē, kad ūdens temperatūra sasniedz ap 12 oC un nolīst pirmais pērkona lietus. Maija beigās vai jūnija sākumā, temperatūrai pieaugot, migrācijas “durvis” aizveras līdz nākamajam pavasarim.

            Reti kāds zina, ka vairums mazo vīrišķā dzimuma lasēnu savā otrajā upes dzīves rudenī nobriest (tos sauc par pundurtēviņiem) un piedalās nārstā un ikru apaugļošanā kopā ar lielajiem laša tēviem, kas ieceļojuši no jūras. Nākamajā pavasarī pēc nārsta pundurtēviņi smoltificējas un migrē uz jūru. Pēc gada vai vairākiem tie nāk atkal nārstot un ārēji nekas neliecina, ka patiesībā tā nav pirmā reize.

            iesākumā smolti jūrā uzturas iesāļajos piekrastes ūdeņos, bet drīz dodas atklātajos ūdeņos. Rīgas jūras līcī augustā tā saucamie postsmolti vairs nav sastopami – tie jau ir Baltijas jūrā. Īpatnēji, ka vispirms smolti uzturas piekrastes ūdeņu pašos virsējos slāņos, kur barojas ar dažādiem vēja sapūstiem kukaiņiem, kā arī vēžveidīgajiem organismiem, taču jau nedaudz vēlāk – ar reņģes un salakas kāpuriem.

 

            Ar ko laši barojas jūrā, un cik ātri tie aug?

Pieaugušie laši jūras dzīves periodā barojas gandrīz tikai ar brētliņām un reņģēm, bet stagari, tubītes, citas zivis un vēžveidīgie veido tikai ap 5% no kuņģu satura kopsvara.

Laši jūras dzīves laikā aug tik strauji, ka pazūd starpība starp dažāda vecuma smoltiem. Apzīmējot smolta vecumu ar A. un jūras dzīves vecumu izsakot pilnos gados plus tekošā gada augšanas sezona (+), lašus Latvijas piekrastes zvejnieku lomos raksturo šādi garuma un svara rādītāji, kā arī dažādu vecumu klašu īpatsvars (skaita %):

A.1+   =    67 cm,   3 kg;   31%
A.2+    =    87 cm,   7 kg;   39%
 A.3+    =    100 cm,  11 kg;  26%
A.4+    =    114 cm,  17 kg;  4%
   A.5+    =    128 cm,  22 kg;   <1%

                                                                                                    

        Lielākais mums zināmais lasis Rīgas jūras līča piekrastē noķerts septiņdesmitajos gados. Tas bija 33 kg smags, taču vecumu tam neizdevās precīzi noteikt slikto zvīņu paraugu dēļ. Latvijas izcelsmes laši izceļas ar lielu augšanas tempu salīdzinājumā ar Skandināvijas populācijām.

        Piekrastes zvejnieku lomu struktūra atklāj lašu nārsta bara dabisko vecuma sastāvu. Pirms pirmā nārsta apmēram viena trešā daļa lašu ir jūrā pavadījuši trīs ziemas un vēl vienu vasaru (A.3+) un ir ap 11 kg smagi. Kāpēc tik lielu eksemplāru nav makšķernieku lomos?

       Tam ir vairāki izskaidrojumi. Lielie un vecie laši pirmie jau jūnijā un augustā atnāk no Baltijas jūras uz vietējās piekrastes ūdeņiem, taču parasti kavējas ar ieceļošanu tieši upē, domājams, vasaras siltā ūdens un mazās pievilinātājas straumes dēļ. Jo ilgāk laši uzturas piekrastē, jo lielāka varbūtība tikt zvejnieku tīklos vai murdos. Savukārt licencētā lašu makšķerēšana Latvijā līdz šim bijusi atļauta tikai pavasara pēcnārsta laikā, bet pēcnārsta mirstība vecajiem lašiem ir lielāka nekā jaunajiem. Rezultātā pavasarī lielo lašu upēs ir tiešām relatīvi maz.

      Jāatzīmē, ka atklātajā Baltijas jūrā ar driftertīkliem un āķu jedām (šī zveja notiek no oktobra līdz jūnijam) tiek noķerti galvenokārt jaunie laši A.1+, kas veido ap 66%, jo to populācijā attiecīgajā sezonā ir visvairāk. Vecākie laši jau vairāk migrē uz piekrasti un arī dabiskā mirstība dara savu. Ja nebūtu jūras zvejas, piekrastē un upēs migrētu ievērojami vairāk lašu.

          Kļūdains ir plaši izplatītais uzskats, ka vislielākie upēs ienākošie laši ir atkārtoti nārstojošie. Parasti tie ir tikai 6 – 8 kg lielie, kas pirmo reizi ir jau nārstojuši vecumā A.1+ vai A.2+. Laši, kuru svars ir ap 12 – 18 kg, gandrīz vienmēr ir vēlu nobriestošie un tāpēc pirmo reizi uz nārstu migrējošie eksemplāri.

 

            Cik tālu laši ceļo Baltijas jūrā, un kā tie atrod ceļu mājup?

         Lašu migrācijas tiek pētītas ar iezīmēšanu, parasti piestiprinot lašiem mugurā, zem spuras numurētu plastmasas zīmīti, taču speciālos pētījumos izmanto vismodernāko tehnoloģiju – mikroshēmu radioraidītājus un zemes pavadoņu sakarus.

            Latvijas izcelsmes laši barojoties migrē pa visu Baltijas jūru, ieskaitot Somu un Botnijas līčus un Bornholmas salas rajonu, līdz pat 800 km attālumā no savas dzimtās upes. Laši atgriežas nārstot tieši tajā upē, pat upes posmā vai pietekā, kuru tie atstājuši smolta stadijā. Šo lašu atgriešanās spēju sauc par homingu. Atklātā jūrā laši orientējas pēc zemes ģeomagnētiskā lauka, saules kompasa un iekšējā bioloģiskā pulksteņa (tāpat kā gājputni), bet upju grīvās – pēc katrai upei specifiskā ūdens ķīmiskā sastāva. Tiesa, neliela daļa lašu (līdz 4%) migrē arī citās upēs, kas nodrošina populācijas areāla potenciālo paplašināšanos.

 

            Kā lašus atšķirt no taimiņiem?

            Pieaugušos eksemplārus vislabāk var atšķirt pēc augšžokļa kaula. Lasim tas ir relatīvi īss un tā gals sniedzas tikai līdz acu orbītas ārējai malai. Taimiņam žoklis ir garāks un manāmi pārsniedz acu līniju. Astes spura lasim ir ar dziļāku iešķēlumu nekā taimiņam, kuram arī astes stumbrs ir relatīvi resnāks un strupāks. salīdzinājumā ar taimiņu lasim uz ķermeņa krūšu rajonā var būt tikai daži nelieli melnie plankumi. Pirmsnārsta laikā lašiem ķermeņa vispārējais krāsu tonis ir zili un zaļgani sudrabots, bet taimiņiem – iedzeltens. Taču jūras dzīves laikā abas sugas ir spoži sudrabotas, tāpat kā dažkārt tur sastopamās varavīksnes foreles. Pēdējās atšķiramas pēc daudziem sīkiem radiāli izkārtotiem melniem punktiem uz astes spuras stariem.

            Sākot ar smolta stadiju, lašus un taimiņus, kā arī foreles speciālists var atšķirt pēc zvīņu struktūras (sklerītu gredzenu veidojumiem), aplūkojot tās zem palielināmās lupas.

            Laša un taimiņa mazuļi upēs ar savu raibi zaļgandzelteno ķermeņa krāsojumu un sarkanajiem punktiem ir līdzīgi strauta forelēm. Tomēr atšķirībā no pēdējām tiem uz sāniem ir lieli ovāli tumši zilpelēki plankumi. Laša mazuļiem sarkanie punktiņi ir tikai vienā līnijā, izvietoti ap sānu līniju. Tauku spuriņa ir pelēka. Taimiņa mazuļiem sarkano punktiņu uz sāniem ir daudz vairāk, tie var būt arī uz muguras spuras. Tauku spuriņa ir ar sārtu ārējo apmali. Strauta foreles mazuļi ir visai līdzīgi taimiņa mazuļiem, tāpēc ne vienmēr droši atšķirami. Tomēr, sasniedzot ap 10 cm garumu, taimiņa mazulim jau redzami lielie ovālie zilganie plankumi uz sāniem, bet forelēm to nav. Toties forelēm visi sarkanie punkti uz ķermeņa sāniem ir ar skaidri iezīmētu baltu apmali. Laša un taimiņa – foreles mazuļus, tāpat kā lielās zivis, var droši atšķirt arī pēc minētā augšžokļa kaula garuma.

 

            Ar ko dabiskā nārsta laši atšķiras no zivju audzētavās iegūtajiem?

            Zivju audzētavu izcelsmes laši ir ļoti dažādi, un tas ir atkarīgs no cilvēku iejaukšanās pakāpes dabiskajos vairošanās, barošanas un augšanas procesos. Latvijā lašu mākslīgās audzēšanas mērķis visu laiku ir bijis resursu papildināšana zvejniekiem, galvenokārt, lai kompensētu Daugavas HES kaskādes un citu antropogēno faktoru negatīvās sekas. Resursu ataudzēšana ir balstīta uz savvaļā ķertiem vaisliniekiem, inkubāciju optimālos apstākļos, mazuļu audzēšanu baseinos, barošanu ar speciālu granulēto barību, mazuļu izlaišanu upju grīvās 1 gada vecumā smolta stadijā. Resursu kompensācijas rezultāti visumā ir pozitīvi, piemēram, gandrīz visi Daugavas laši ir mākslīgi ataudzētie.

 Taču lašu mākslīgo populāciju ilgtspējība ir apdraudēta. Iztrūkstot dabiskajai atlasei, daļēji audzēta mākslīgos “siltumnīcas” apstākļos, populācija zaudē savu daudzveidību un spēju izturēt vides faktoru fluktuācijas. Viena no pamanāmākajām audzētavu lašu novirzēm ir to vēlā priekšnārsta migrācija. Piemēram, piecdesmitajos gados, kad Daugavas laša populācija vēl bija dabiska, gandrīz puse lašu no Baltijas jūras Rīgas līča piekrastē atgriezās laikā no jūnija līdz jūlijam. Tagad Daugavas mākslīgi ataudzētie laši līča piekrastē parādās galvenokārt tikai septembrī un oktobrī. Otra, ne tik pamanāma novirze ir tā, ka audzētavu laši nelabprāt dodas meklēt nārsta vietas upju augštecēs un pietekās, jo parasti tiek izlaisti grīvās vai lejtecēs. Turklāt audzētavu lašiem var pastiprināties tieksme ieceļot svešās upēs, un tas izjauc dabisko populāciju piemērotību vietējiem apstākļiem. Lai pastiprinātu audzētavu lašu nārsta migrācijas, beidzamajos gados Gaujā un Ventā mazuļi vairs netiek izlaisti upju grīvās, bet gan vidusteces posmos un pietekās.

Skandināvijas valstīs, kur lašus intensīvi ataudzē vēl ilgstošāk nekā Latvijā un smoltus mākslīgos apstākļos audzē līdz pat 2 gadu vecumam, novēro vēl lielākas problēmas. Šiem audzētavu lašiem raksturīga paātrināta nobriešana, tāpēc vairums atgriežas A.1+ vecumā (pēc vienas ziemas jūrā), kad tiem vēl ir neliels svars un garums. Nārstojot savvaļā, šie audzētavu izcelsmes laši bieži veido nevēlamus hibrīdus ar taimiņiem. Hibrīdi nārstojot dod pēcnācējus ar lielu mirstību. pēc ārējā izskata un augšanas tempa tie ir vairāk līdzīgi nevis lašiem, bet taimiņiem.

Dabiskajos apstākļos laša un taimiņa hibrīdi sastopami ļoti reti. Piemēram, Salacas laša un taimiņa dabiskajās populācijās Latvijas zinātnieki, lietojot mūsdienīgas ģenētiskās izpētes metodes, hibrīdus nav atraduši.  

Galēji mākslīgs produkts ir zivju fermās tieši preču tirgum audzētie laši, no tiem pazīstamākie ir tā saucamie Norvēģijas laši, kurus audzē jūras sprostos. Preču lašu fermās izmanto selekcionētas šķirnes un lieto intensīvās tehnoloģijas visos dzīves cikla posmos. Zivju fermu laši, nokļūstot savvaļā un nārstojot kopā ar dabiskajiem lašiem, kļūst bīstami savvaļas populācijām, ienesot tajās nevēlamas ģenētiskās izmaiņas.

 

Kas ir lašu dabiskie ienaidnieki jūrā?

Beidzamajos gados Baltijas jūrā strauji pieaug roņu skaits un novēro to uzbrukumus lašiem zvejas rīkos – murdos un tīklos. Arī Rīgas jūras līcī arvien biežāk sastop pelēkos roņus un piekrastes zvejnieki sūdzas par to nodarītajiem būtiskiem zaudējumiem, sabojājot lašu lomu. Nav īsti skaidrs, kādā mērā roņi pārtiek no lašiem, tomēr domājams, tie var noķert arī brīvi peldošus lašus.

Pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad Baltijas jūrā bija ievērojami liela delfīna (cūkdelfīna) populācija un notika pat to medības un tika skatīts kuņģu saturs, atklājās, ka tie lielā mērā barojas ar lašiem. Tika pat izveidota negatīva matemātiska korelācija starp delfīnu un lašu skaita periodiskām svārstībām (Swardson, 1957). Tomēr vēlāk tika atzīts, ka atrastā sakarība ir netieša un tai pamatā ir klimatisko faktoru (jūras temperatūras un upju noteces) ilgtermiņa cikliskums, kas pretēji ietekmē lašu un delfīnu populāciju stāvokli.

Domājams, ka kādreiz delfīni un tagad arī roņi kā Baltijas jūras dabiskās faunas elementi nevar būtiski regulēt lašu populācijas stāvokli. Tomēr  antropogēnos apstākļos, kā, piemēram, roņiem barojoties  zvejas rīkos, var izzust dabiskais līdzsvars starp plēsēju (roņu)  un upuru (lašu) skaitu.

Ziemeļamerikā par būtisku lašu ienaidnieku tiek atzīti jūras nēģi, un arī Latvijas zvejnieki ir ziņojuši par it kā nēģu piesūcekņu atstātām pēdām uz lašiem, kas nozvejoti piekrastes zvejā. Taču Baltijas jūrā un jo sevišķi Latvijas ūdeņos jūras nēģi ir ļoti reti sastopami un to uzbrukumiem lašiem var būt tikai ārkārtas gadījuma raksturs. Pie mums masveidā sastopamais upes nēģis nevar pārgrauzt laša biezo ādu un barojas tikai ar sīkām zivīm, galvenokārt reņģēm.

 

Kā mazie HES ietekmē laša populāciju stāvokli?

Būtiskus un neatgriezeniskus zaudējumus Latvijas laša populācijai ir radījusi Daugavas aizsprostošana ar HES kaskādi. Šos zaudējumus nekādi nevarētu kompensēt ar iespējamo zivju ceļu izbūvi HES dambos, jo zem ūdenskrātuvēm ir pilnīgi pazudušas lašu nārsta un mazuļu dzīvotņu krāces. Tomēr „Latvenergo” katru gadu veic zivsaimniecisko zaudējumu kompensācijas maksājumus- 378000 Ls, kas tiek izlietoti laša, kā arī citu zivju mazuļu izlaišanai no zivju audzētavām.

 Tā saucamo mazo hidroelektrostaciju (HES) atjaunošanas un būvniecības kampaņa, kas izvērtās galvenokārt no 1996. līdz 2002. g., balstījās uz jau esošo, mazāk uz daļēji sagruvušo veco ūdensdzirnavu aizsprostu izmantošanu, turklāt to vairums neskar dabiskā nārsta lašupes. No pavisam 149 HES (uz 2004. g. janvāri) tikai 12 ir izbūvētas, atjaunojot pilnīgi sagruvušos aizsprostojumus uz upēm vai arī izbūvējot jaunus dambjus, parasti  netālu no veco dzirnavu vietām. Neviens HES aizsprosts nav atjaunots vai uzcelts uz upēm vietās, kas mūsdienās būtu pieejamas lašu dabiskajam nārstam. Pieprasījumi HES izbūvei ir bijuši uz Salacas (Mērniekos), Gaujas (Virešos), Svētupes (Svētciemā) un Tebras (Salienā), kā arī uz vairākām taimiņa nārsta upēm, taču zivsaimniecisko ekspertīžu un reģionālo vides pārvalžu (RVP) noraidīti. Jānorāda, ka pirms Ministru kabineta 2002.g. 15.janvāra noteikumu Nr.27 pieņemšanas, kas aizliedza būvēt un atjaunot aizsprostus uz visām zivsaimnieciski svarīgākajām Latvijas upēm (saraksts ietver 215 upes), RVP patiesībā nebija likumīga pamata atteikt pieteiktos t.s. ”dzirnavu atjaunošanas un vides sakārtošanas” projektus.

 Mazo HES atjaunošanas un ekspluatācijas rezultātā atsevišķās Ventas un Gaujas baseina upēs tomēr ir nedaudz cietis taimiņa, strauta foreļu, kā arī alatu dabiskā nārsta potenciāls.

 

Kāpēc lašus drīkst zvejot rūpnieciski, bet gandrīz visur aizliegts makšķerēt?

Lašu makšķerēšanas stingro ierobežošanu nosaka to mazie nārsta bari, kas reāli ieceļo upēs. Rūpnieciski – ar tīkliem un murdiem lašus zvejo jūrā un tās piekrastes ūdeņos, kur makšķernieki uz lomiem īpaši nepretendē. Varbūt varētu šo rūpniecisko zveju samazināt, lai laši ieietu upēs tādā skaitā, ka pietiktu gan nārstam, gan makšķerniekiem? Atbildot uz šo jautājumu, jānorāda, ka atklātā Baltijas jūrā lašu zveju regulē starptautiskie noteikumi un Latvija vienpusēji nevar to liegt. Tomēr perspektīvā lašu jūras zveja tiks būtiski ierobežota, jo, sākot no 2008. g., tur paredzēts aizliegt jebkādu driftertīklu izmantošanu, jo tie piezvejo īpaši aizsargājamos delfīnus, kā arī roņus un ūdensputnus.

Savukārt Latvijas piekrastē nav specializētas lašu zvejas, ko varētu tieši regulēt. Laši tīklu un murdu zvejā parādās kā piezveja pie raudām, plaužiem, vimbām, zandartiem, asariem un citām zivīm. Lai samazinātu lašu rūpniecisko zveju, būtu vispār jāaizliedz jebkāda zveja piekrastes ūdeņos (izņemot reņģes un lucīša specializētā zveja).

Tomēr pēdējā laikā Latvijas likumdošana ir vērsta uz zvejas resursu izmantošanas pārdali makšķernieku interesēs. Vairumā upju un ezeru rūpnieciskā zveja tiek pilnīgi slēgta, jūras piekrastē tiek paplašinātas lieguma zonas ap upju grīvām. Domājams, ka jau tuvākajā laikā varēs atklāt jaunas lašu licencētās makšķerēšanas vietas, piemēram, Gaujā.

 

Kāpēc licencētās makšķerēšanas upēs lašus nedrīkst ķert rudenī?

Ja lašu upēs būtu pietiekami daudz populācijas drošai atražošanai, tos varētu ķert arī rudenī: augustā un septembrī, taču ne tieši nārsta laikā un vietā, jo tas būtu pretrunā ar ētikas principiem, pat ja izmantotu “ķer un atlaid ”metodi. Rudenī varētu makšķerēt Daugavas mākslīgi ataudzētos lašus, kas upē nevar atrast nārsta vietas un nevar efektīvi iznārstot Rīgas HES cikliskās darbības radīto ūdens straumes un līmeņa svārstību dēļ. 

 

Raksta daļēja vai pilnīga pārpublicēšana vai pavairošana atļauta tikai saskaņojot ar autoru, bet citēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz autoru un šo mājas lapu.