Normunds Riekstiņš
Valsts zivsaimniecības pārvalde
Sākumā liekas, ka jautājums ir diezgan savāds un uz to nemaz nevar
pilnvērtīgi atbildēt. Atklāti sakot nozares speciālistiem pamatot un
izskaidrot tā būtību patiešām ir ļoti sarežģīti. Savukārt politiķi ir
spējīgi uz visu, neatkarīgi no jautājuma grūtības pakāpes. Jau pāris gadus,
veicot Zvejniecības likuma grozījumus, tiek skaidrotas makšķernieku un
zvejnieku savstarpējās attiecības, kuras vislabāk varētu raksturot tieši šī
raksta nosaukums. Politiskajās debatēs praktiski jebkurš zvejnieks tiek
pasludināts par maluzvejnieku un dabas resursu izlaupītāju. Tāpat nozares
speciālisti tiek iedalīti labajos un sliktajos - makšķernieku vai zvejnieku
draugos.
Manuprāt šāda pieeja tik mazā valstī kā Latvija nav pieļaujama, jo resursu
izmantotāju, zivju resursu pārzinātāju, kā arī zvejas un makšķerēšanas
kontrolētāju skaits iekšējos ūdeņos ir ļoti ierobežots. Tāpēc visi nelielie
spēki būtu jākoncentrē cīņai ar nelegālām darbībām Latvijas ūdeņos - malu
zveju un malu makšķerēšanu. Tomēr tā vietā tiek meklēts "upurjērs" - saujiņa
legālo zvejnieku, kurus "liek uz altāra", lai izlūgtos dievus paglābt
Latviju no malu zvejas. Tas nav korekti, jo zvejniecība ir grūta un visās
tautās cienījama profesija. Pat tad, ja kāds no zvejniekiem nav šī goda
cienīgs vai kādam no mums personīgi nepatīk.
Ja runājam absolūtos skaitļos, tad daudz vairāk ir negodīgu makšķernieku, jo
to kopējais skaits pārsniedz zvejnieku skaitu apmēram simts reižu. Tomēr
neviens neuzdrīkstas runāt par makšķerēšanas aizliegšanu Latvijā. Bet ja
esam tik tīri un morāli godīgi, tad kāpēc nē? Katram makšķerniekam pielikt
zivju inspektoru taču ir vēl grūtāk, nekā kontrolēt nelielo atlikušo
zvejnieku skaitu.
Tāpēc šajā rakstā gribētu dot nelielu ieskatu zvejas un makšķerēšanas
iespēju sadalījumā Latvijā un citās mūsu kaimiņu valstīs. Tāpat ir svarīgi
izvērtēt abas zivsaimniecības nozares sfēras no zivju krājumu izmantošanas
un aizsardzības viedokļa.
Viena tēva divi dēli
Ja ielūkojamies dziļāk vēsturē un mēģinām saprast, kāda ir atšķirība starp
zvejnieku un makšķernieku, tad varam konstatēt, ka īstenībā atšķirības nemaz
nav. Mūsu senči savu attīstību sāka kā pirmatnējie mednieki un zvejnieki un
tikai pēc tam nonāca līdz pārtikas ieguvei zemkopības un lopkopības veidā.
Tomēr līdz pat mūsdienām cilvēki nav iemācījušies iztikt bez dabas resursu
izmantošanas, kas ir nepieciešams viņu primāro vajadzību nodrošināšanai.
Dodoties zvejot, makšķerēt vai arī zemūdens medībās, tiek veikta viena un tā
pati darbība - zivju ieguve. Lai arī kādas atšķirības mēs censtos pievienot
katrai no šīm aktivitātēm, to pamatā būs sākotnējā uz pirmatnējiem
instinktiem balstītā vēlme iegūt zivis, kas nepieciešamas paša, savas
ģimenes vai arī visas sabiedrības ēstgribas apmierināšanai. Tas ir pavisam
dabiski, jo arī pats cilvēks ir dabiska būtne.
Interesanti, ka mūsdienās daudzi cilvēki jūtas jau pietiekami paēduši un
nodrošināti, lai sāktu aizmirst par to, kādam nolūkam zivis tiek ķertas.
Makšķerēšanai tiek piešķirtas tādas "piedevas" kā dabas mīlestība,
relaksācija, lauku tūrisma attīstība, makšķerēšanas bizness un citas lietas.
Tas viss ir ļoti labi un apsveicami. Tomēr vai tad arī zvejnieks nevar būt
tas, kas mīl dabu, gūst gandarījumu no sava darba un var izveidot skaistus
tūrisma objektus pie ūdeņiem.
Jādomā, ka zivij ir gluži vienalga, kurš to gala rezultātā ir pieveicis.
Jebkurā gadījumā cilvēkam šajā spēlē ir spēka pozīcija. Arī par dabas
mīlestību zivīm droši vien būtu pavisam cits viedoklis. Vai tad tiešām nav
iespējams citādi atpūsties un mīlēt dabu, kā tikai nogalinot un ēdot zivis.
Skarbi jau tas skan, bet apmēram tā varētu teikt, ja paskatītos uz lietu no
otras puses. Diemžēl skatīšanās tikai no vienas puses patreiz valda
makšķernieku un zvejnieku attiecībās.
Tiek idealizēta zivju ieguve makšķerēšanā un noliegta zvejniecība. Tāpat
notiek vispārēja zivju resursu patēriņa pārdale par labu sabiedrības daļai,
kas ir makšķernieki, pret to sabiedrības daļu, kas zivis iegādājas tikai
veikalos un tirgū un ar šo atpūtas veidu nenodarbojas. Slēptā formā tas pat
var ietekmēt cilvēku vēlmi pievienoties Latvijas kuplajai makšķernieku
saimei. Tā teikt, ja nebūsi makšķernieks - zivis neēdīsi. Protams, viss šeit
minētais ir rakstīts nedaudz sabiezinātās krāsās, jo gan jau zivis no tirgus
nepazudīs. Ja mēs paši nenoķersim, tad kaimiņu valstu zvejnieki palīdzēs.
Varbūt vienīgi zivis vairs nebūs tik svaigas kā pašu ūdeņos iegūtās.
Nevajag domāt, ka cenšos iestāstīt, ka makšķerēšana ir kaut kas ļoti slikts.
Tieši otrādi, makšķerēšana ir ļoti laba lieta un šis zivju ieguves veids
Latvijā maksimāli jāveicina un jāattīsta. Kā jau iepriekš tika minēts, visam
ir divas puses vai varbūt pat vēl vairāk, ja skata jautājumus trīs
dimensijās, kā tas patiesībā ir dabā. Tomēr pats sliktākais, kas noticis
pēdējā laikā, ir tas, ka veidojas vienpusīga pieeja zvejas un makšķerēšanas
jautājumiem un tos risina politiskā līmenī. Kaut arī problēmas galvenais
akcents ir likts uz nelegālās un legālās zivju ieguves savstarpējām
attiecībām, sabiedrībā diemžēl tiek izplatīta informācija, ka praktiski visa
rūpnieciskā zveja iekšējos ūdeņos būtu jānostāda ārpus likuma.
Pasaki ar ko tu zvejo - pateikšu, kā tevi sauc
Iepriekš mēģināju aprakstīt, ka no zivju ieguves un zivju resursu
izmantošanas viedokļa starp makšķernieku un zvejnieku nav īpaši lielas
atšķirības. Galvenais, lai katrs ir ievērotu noteiktos zvejas un
makšķerēšanas ierobežojumus un zivju ieguves limitus.
Lai aina būtu pilnīgāka, būtu lietderīgi izvērtēt arī dažādos rīkus, ar
kuriem zivis tiek iegūtas. Tīkli, vadi, murdi, tie, protams, ir rūpnieciskie
zvejas rīki, ar kuriem ķer lielu daudzumu zivju. Bet āķi, makšķeres un citi
makšķernieku iecienīti zivju ķeršanas rīki - vai tie tika radīti tikai
atpūtas vajadzībām? Ja vēlreiz ieskatāmies atpakaļ vēsturē, tad kaula vai
bronzas āķis, kuru iesēja auklā un nostiprināja pie kāta, bija pats pirmais
zvejas rīks. Tikai pēc tam sāka pīt un veidot murdiem līdzīgus, kā arī siet
tīkliem līdzīgus zvejas rīkus. Acīmredzot, tas bija vajadzīgs, lai
palielinātu zivju ieguves iespējas un sekmīgāk nodrošinātu cilvēku
vajadzības pēc pārtikas. Tomēr āķis un makšķere nekad nav pazuduši no zvejas
rīku arsenāla. Ir specifiskas zvejas vietas un zivju sugas, kuru zveja ar
āķiem un makšķeri ir galvenais to ieguves veids.
Iepazīstot mūsdienu makšķerēšanas rīkus un to viltīgo aprīkojumu, varam
secināt, ka zivju ķeršanas ziņā tie ir ļoti efektīvi zivju zvejas rīki.
Pavisam droši tie pārspēj atsevišķa tīkla vai murda zvejas iespējas. Ar savu
mobilitāti (makšķernieka pārvietošanās spējām) un zivju ķeršanas
selektivitāti (noteiktu sugu un lieluma zivju ieguvi) makšķerēšanas rīki
rada reālu apdraudējumu tām zivīm, kas ir populārākie makšķerēšanas objekti
(līdakas, zandarti, strauta foreles, alatas, sami, vimbas, meža vimbas).
Šajā ziņā stacionārie un skaitliski ierobežotie rūpnieciskie zvejas rīki
nespēj ar tiem sacensties. Līdz ar to jāsecina, ka arī makšķerēšana ir
uzskatāma par vienu no specifiskiem zvejas veidiem. Tai ir savas labās un
sliktās puses, tāpat kā rūpnieciskajai zvejai ar tīkliem, murdiem, āķiem un
vadiem.
Tieši tāpēc lielākajā daļā valstu, kurām ir pietiekoši sen veidota galvenā
likumdošanas bāze, termins "zveja" parasti ietver jebkuru zivju ieguves
veidu, tai skaitā makšķerēšanu. Arī Latvijas Civillikumā ir definētas tikai
zvejas tiesības un ar to izmantošanu saistītie jautājumi. Tieši tāpēc
Zvejniecības likumā ieviesa terminu "amatierzveja - makšķerēšana", kas gan,
atklāti sakot, ne visai patīk makšķerniekiem. Tomēr sasaiste ar vārdu
"zveja" bija absolūti nepieciešama, jo citādi makšķerēšana un makšķernieku
tiesības uz zivju ieguvi saskaņā ar Civillikumu vispār nebūtu paredzētas.
Citās valstīs situācija likumdošanas terminoloģijā ir diezgan līdzīga un
makšķerēšana visbiežāk iekļaujas vienā terminā - "zveja". Ja nepieciešams,
tad katram atsevišķam makšķerēšanas veidam vai visai makšķerēšanai kopumā,
protams, var atrast un izmantot arī savu specifisku apzīmējumu.
Tomēr valstu kopīgās oficiālās sanāksmēs, semināros un konferencēs visbiežāk
tiek lietots angļu valodā pieņemtais apzīmējums "atpūtas zveja". Šim
apzīmējumam īstenībā ir ļoti liels trūkums, jo dažādās valstīs to uztver
dažādi. Tā, piemēram, vienā konferencē zem šāda nosaukuma Latvija var runāt
tikai par makšķerēšanu, bet Somija un Zviedrija gan par makšķerēšanu, gan
par atpūtas zveju ar tīkliem un murdiem. Bez tam būs arī valstis, kuras
runās tikai par pašpatēriņa zveju ar tīkliem un murdiem un makšķerēšanu pat
nepieminēs.
Tas tikai pierāda, cik daudzslāņaini ir zivju ķeršanas veidi Eiropā un visā
pasaulē. Tomēr varam pieņemt, ka vēsturiski visu šo aktivitāšu pamatā bija
zveja. Raksturīgi, ka latviešu un īpaši krievu presē, rakstot par
makšķerēšanu, ļoti bieži tiek lietoti vārdi zveja, zvejas rīki un zvejnieks.
Ja vēl pieliekam klāt tā saucamos makšķerniekus, kuri drošības dēļ laivā ņem
līdzi arī tīklus vai arī pārsniedz atļauto rīku skaitu, kā arī tos
makšķerniekus, kuru noķerto un lomā paturēto zivju daudzums sasniedz vai
ievērojami pārsniedz rūpniecisko nozveju apmērus, tad varam secināt, ka
starp zveju un makšķerēšanu tiešām ir ļoti šaura robeža, kura balansē tikai
uz cilvēku godaprāta.
Ja būtu jāsaskaita patiesi godīgie makšķernieki, tad to skaits varbūt
sasniegtu tikai dažus tūkstošus, nevis plaši lietoto diezgan ambiciozo
makšķernieku skaitu - 100 000. Šāda pārliecība rodas, ja palasa mūsu copes
žurnālu intervijas ar sabiedrībā pazīstamām personām - makšķerniekiem, kas
stāsta par saviem sasniegumiem, kuri ļoti bieži īstenībā ir klaji
makšķerēšanas noteikumu pārkāpumi. Ko tad var sagaidīt no pārējiem
cilvēkiem, kas nav tik labi situēti un materiāli nodrošināti. Viņu gadījumā
Latvijas ūdeņi ir vienkārši labs "pieliekamais", no kura ir iespēja vismaz
kaut kādā veidā iztikt. Tas pats attiecas uz rūpniecisko zveju, jo
likumdošanas pārkāpšanas "instinkts" mūsu sabiedrībā ir ļoti plaši izplatīta
parādība jau no padomju varas gadiem. Tas, manuprāt, ir galvenais, pret ko
visiem spēkiem būtu jācīnās, nešķirojot zvejniekus un makšķerniekus un
skaidri nodalot nelikumīgas darbības no likumīgām.
Kam vairāk zivju Latvijā
Viennozīmīgi var teikt, ka makšķerniekiem Latvijā gan likumdošanā, gan arī
politiskā līmenī ir dota priekšrocība, salīdzinot ar zvejniekiem. Atšķirībā
no kaimiņu valstīm, Latvijas makšķerniekiem ir ļoti plašas iespējas un
pieeja gan publiskajiem, gan privātajiem ūdeņiem. Zvejniecības likums ļauj
makšķerēt visās publiskajās un privātajās upēs, visos publiskajos ezeros, kā
arī visos privātajos ezeros, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Tāpat
makšķerēt var visā jūras piekrastē. Jāsaka, ka tas patiešām ir iespaidīgs
makšķerēšanas iespēju saraksts. Arī publisko ūdeņu skaits Latvijā ir
lielāks, nekā vairumā Baltijas jūras piekrastes valstu. Vēl plašākas zivju
ieguves iespējas paver licencētā makšķerēšana, kas ļauj ierobežotā apjomā
ķert zivis arī makšķerēšanas lieguma laikos un vietās, tai skaitā
makšķernieku ļoti iekārotos taimiņus un lašus.
Savukārt zvejnieki no iekšējiem publiskiem ūdeņiem pēc vairākkārtējiem
Zvejniecības likuma grozījumiem praktiski ir padzīti. Rūpnieciskā zveja
vairs nenotiek ne privātajās, ne publiskajās upēs. Izņēmums ir tikai nēģu
zveja un zveja Daugavas lejtecē zem Rīgas HES. Zveja pārtraukta arī daudzos
rūpnieciskai zvejai ļoti nozīmīgos publiskos ezeros, kas atrodas pilsētu
tuvumā. Šādu aizliegumu varētu pieņemt kā loģisku risinājumu atpūtas
aktivitāšu attīstībai Latvijā, tomēr gribētu atzīmēt, ka pēc zvejas
ierobežojumu noteikšanas nekādas papildus vai organizētas aktivitātes
minētajos ūdeņos nav vērojamas. Malu zvejniecība gan ir vērsusies plašumā,
tas nudien nav noliedzams. Šāda situācija var izveidoties arī lielajās
Daugavas ūdenskrātuvēs, kurās ir diezgan apšaubāma organizētas makšķerēšanas
ieviešana vai makšķerēšanas aktivitāšu ievērojama pieauguma. Iespējams vēl
sarežģītāka būs pienācīgas kontroles nodrošināšana ūdenskrātuvju tūkstoš
hektāru lielajās platībās. Pat ja kāds zveju uzskata par ūdeņiem ļaunumu
nesošu parādību, tad vēl lielāks ļaunums ir legālās zvejas aizstāšana ar
nelegālo.
Likumīgs zvejnieks, tāpat kā likumīgs makšķernieks sev blakus nevēlas redzēt
kādu, kas grauj tā zvejas iespējas, bet zvejnieka gadījumā arī algota darba
garantijas. Bez tam zvejas aizliegumiem ir arī sociālās un ekonomiskās sekas
- darba vietu zaudēšana un saldūdens zivju daudzuma samazināšanās tirgū. To
varētu kompensēt ieņēmumi un darba vietas, ko dotu makšķerēšanas tūrisma
attīstība.
Tāpēc gribētu izteikt viedokli, ka šobrīd makšķernieki ar Saeimas deputātu
svētību avansa veidā savā vienpersonīgā kompetencē ir ieguvuši ļoti daudzus
un plašus ūdeņus. Jāšaubās, vai paši deputāti plāno tos apsaimniekot un
organizēt kvalitatīvas, visiem pieejamas un no malu zvejas brīvas
makšķerēšanas iespējas. Domāju, ka šeit vārds būtu sakāms makšķernieku
klubiem, biedrībām un citām tieši šādiem mērķiem veidotām struktūrām.
Visvairāk negribētos, lai publiskie ūdeņi un to zivju resursi nonāktu
vieglas peļņas tīkotāju rokās. No pašreizējās pieredzes var teikt, ka
makšķerēšanas jomā šāda tendence patiešām pastāv. Tiek mēģināts gūt naudu
vienkārši par piekļūšanu attiecīgiem ūdeņiem, nevis par zivju krājumu
papildināšanu vai par piedāvāto servisu un pakalpojumiem.
Kas saimnieko kaimiņu ūdeņos
Iepazīstot dažādu valstu sagatavotos materiālus par zveju, makšķerēšanu un
akvakultūras attīstību iekšējos ūdeņos, var secināt, ka valstu politiku un
tās realizāciju parasti regulē attiecīgās valsts likumdošanas kopums
attiecīgajā jomā. Valsts politiskās iedarbības iespējas ierobežo seni un
precīzi likumi, kas nosaka ūdeņu un zvejas tiesību valsts vai privāto
piederību. Līdzīgi tas ir arī Latvijā, kur šos jautājumus regulē
atjaunotais, vēl pirms kara pieņemtais Civillikums.
Lai būtu neliels priekšstats par to, kā tiek izmantotas zvejas un
makšķerēšanas iespējas mūsu kaimiņvalstīs, piedāvāšu nelielu informāciju par
tajās darbojošos zivsaimniecības likumdošanu un praksi.
Dānija
Dānijā 75% upju un ezeru platību atrodas privātā īpašumā. Tikai 50% no
publiskajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. 40% publisko ezeru iznomā
zvejnieki un zvejnieku asociācijas, un makšķerēšana tajos nenotiek. 10%
publisko ezeru nav pieejami ne zvejai, ne makšķerēšanai. Mazāk nekā 50% no
privātajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. Pārējos ezeros vai nu notiek
rūpnieciskā zveja, vai arī zivju krājumi tajos vispār netiek izmantoti.
Privātie ūdeņi, tāpat kā Latvijā, pieder attiecīgo piekrastes zemju
īpašniekiem. Makšķerēšana ir atļauta arī jūras piekrastē. Makšķerniekiem
vecumā no 18 līdz 67 gadiem (Latvijā no 16 līdz 65 gadiem) ir jāiegādājas
gada makšķerēšanas licences. Ir pieejamas arī vienas dienas un nedēļas
licences. Privātajos ūdeņos makšķerniekam jāsaņem īpašnieka atļauja vai arī
tam ir iespēja nomāt attiecīgos ūdeņus. Ieņēmumus no makšķerēšanas licencēm
uzkrāj īpašā fondā un izmanto zivju krājumu papildināšanai, pētījumu
projektiem, zvejas un makšķerēšanas kontrolei. Rūpnieciskā zveja Dānijas
publiskajos ezeros tiek regulēta, nosakot atļauto zvejas rīku skaitu.
Privātajos ūdeņos zvejas intensitāti nosaka pats īpašnieks.
Dānijā nav statistiskas informācijas par nozvejām iekšējos ūdeņos, jo
nozveju ziņošana ir brīvprātīga. Līdz ar to var secināt, ka dati par zivju
krājumu stāvokli Dānijas iekšējos ūdeņos ir ļoti nepilnīgi. Atsevišķos
gadījumos tiek veiktas socioloģiskās aptaujas. 50% no aptaujātajiem vismaz
reizi ir nodarbojušies ar makšķerēšanu. Profesionālo zvejnieku nozvejas
parasti tiek eksportētas, bet privāto ūdeņu īpašnieku un makšķernieku
iegūtās zivis patērē uz vietas attiecīgajā rajonā. Kā vispārēju tendenci
Dānijā var atzīmēt rūpnieciskās zvejas nozīmes samazināšanos un
makšķerēšanas aktivitātes pieaugumu. Minētā tendence ir raksturīga visām
Eiropas valstīm, tai skaitā Latvijai.
Dānijā ir attīstīta gan jūras, gan saldūdens akvakultūra, kura ir pakļauta
vides aizsardzības likumdošanas prasībām un ierobežojumiem. Dānijā,
piemēram, ir noteikts aizliegums jaunu jūras audzētavu veidošanai, jo tās
rada paaugstinātu organisko piesārņojumu. Dānijā tirgum galvenokārt audzē
lašus, foreles un zušus. Zivju krājumus papildina ar forelēm, lašiem,
līdakām, zandartiem, vēžiem, plekstēm un akmeņplekstēm.
Zivju krājumu atražošanu nodrošina, izmantojot iepriekš minētā fonda
līdzekļus. Ļoti daudzos gadījumos krājumu papildināšanu veic arī pašas
makšķernieku asociācijas vai profesionālie zvejnieki.
Zviedrija
Visi Zviedrijas iekšējie ūdeņi, izņemot piecus lielākos ezerus, ir privāti.
Privāto ūdeņu īpašnieki ļoti bieži veido zvejniecības pārzināšanas
asociācijas, lai rūpētos par kopējā īpašumā esošiem ūdeņiem. Tomēr gandrīz
visi privātie ūdeņi ir publiski pieejami, jo minētās asociācijas pārdod
zvejas (makšķerēšanas) atļaujas gan individuālām personām, gan arī ģimenēm.
Bērni un pusaudži līdz 16 gadiem, kas ir kopā ar saviem vecākiem, parasti
var makšķerēt par brīvu. Zvejas (makšķerēšanas) prasības katrā konkrētā
vietā nosaka jau minētās zvejniecības pārzināšanas asociācijas. Visbiežāk ir
atļauta tikai makšķerēšana, bet rūpniecisko zveju veic paši ūdeņu īpašnieki,
vai arī tā vispār netiek veikta. Zvejas un makšķerēšanas kontroli privātajos
ūdeņos veic paši īpašnieki. Jūras piekrastes ūdeņi 300 m no krasta līnijas
arī pieder privātajiem īpašniekiem.
Piecos publiskajos ezeros un jūras piekrastes privātajos ūdeņos visiem
Zviedrijas iedzīvotājiem, kā arī ārzemniekiem ir atļauts makšķerēt.
Interesanti, ka katrs Zviedrijas iedzīvotājs šajos ezeros, kā arī jūras
piekrastē, bet tikai tālāk par 300 m no krasta, var zvejot ar 100-180 m
tīkliem, 6 murdiem un ne vairāk kā 100 āķiem. Grūti iedomāties, kas notiktu,
ja Latvijas likumdošana pieļautu šādu normu, bet Zviedrijā acīmredzot nekas
ļauns nenotiek. Tur ir atbilstošs labklājības līmenis, kas neveicina
likumdošanā piešķirto tiesību izmantošanu. Bez tam lielajos publiskajos
ezeros pastāvīgi tiek veikta profesionālā rūpnieciskā zveja. Tā notiek arī
citos lielākajos ezeros, kuri pieder zvejniekiem vai arī tiek nomāti no
īpašniekiem. Zveja tiek regulēta ar zvejnieku skaitu vai zvejas rīku skaitu
katrā ezerā. Zviedrijā tiek uzskaitītas tikai profesionālo zvejnieku
nozvejas. Privāto īpašnieku un atpūtnieku nozvejas ar rūpnieciskiem zvejas
rīkiem nav zināmas. Papildus jāatzīmē, ka saskaņā ar Zvejniecības likumu un
atbilstoši Eiropas Savienības Kopējai zivsaimniecības politikai publiskajos
ezeros profesionālo rūpniecisko zvejnieku interešu nodrošināšanai ir
paredzētas priekšrocības. Privātajos ezeros šādu priekšrocību nav, un to
izmantošana ir atkarīga no privāto īpašnieku vēlmēm. Profesionālo zvejnieku
nozvejas visbiežāk tiek eksportētas.
Dažās upēs atsevišķās sezonās Zviedrijā ir atļauta arī limitēta lašu
makšķerēšana. Jāatzīmē, ka 90.gadu vidū Zviedrijas un arī Somijas upēs
notika rūpnieciskā lašu zveja. Latvija un pārējās Baltijas valstis pret to
aktīvi iebilda. Pašreiz zveja, kā arī makšķerēšana lašu dabiskā nārsta upēs
ir pārtraukta vai samazināta līdz minimumam. Lašu makšķerēšanu visbiežāk
turpina tajās upēs, kurās lašus ataudzē mākslīgi.
Lašu krājumu atražošanu Zviedrijā saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem veic tās
personas, kas ir nodarījuši tiešus zaudējumus lašu resursiem - tas ir
hidroenerģijas ražotāji. Tiesas lēmumos ir paredzēts, ka HES īpašniekiem
pirms HES darbības uzsākšanas ir jāuzbūvē lašu mazuļu audzētava un katru
gadu jānodrošina attiecīga lašu smoltu daudzuma ielaišana konkrētā upē.
Tieši tādā pašā veidā Ūdeņu tiesa darbojas arī Zviedrijas kaimiņvalstī -
Somijā. Ar zivju krājumu papildināšanu nodarbojas arī privātās zvejniecības
pārzināšanas asociācijas un makšķernieku klubi.
Ņemot vērā, ka makšķerēšanas situācija Zviedrijā netiek pilnībā pārvaldīta,
ir bažas, ka atsevišķās upēs tā saucamo "sporta zivju" krājumi ir stipri
samazinājušies un atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Zviedrijā kļūst populāra
arī varavīksnes foreļu makšķerēšana dīķos.
Akvakultūrā galvenokārt tiek audzētas foreles, mazos daudzumos arī karpas.
Akvakultūras darbībai ir vajadzīgas attiecīgu vides aizsardzības institūciju
atļaujas. Galvenās problēmas zivju audzēšanā ir saistītas ar dabisko ūdeņu
organisko piesārņošanu.
Somija
Lielākā daļa Somijas iekšējo un jūras piekrastes ūdeņu ir privātajā īpašumā.
Ūdeņu īpašuma tiesības ir saistītas ar piekrastes zemju īpašumiem. Somijā
iekšējo ūdeņu zivsaimniecības sistēma ir ļoti radniecīga Zviedrijai. Arī
šeit ūdeņu īpašnieki veido apsaimniekošanas asociācijas. Tomēr Somijā to ir
daudz vairāk (10500) un tās pārzina 90% no iekšējo ūdeņu teritorijas.
Makšķernieku tiesības ir noteiktas ar likumdošanu. Makšķerēšanai un zemledus
makšķerēšanai saskaņā ar likumu ir jābūt atļautai arī privātajos ūdeņos,
tomēr, cik var saprast, ne katrs tajos var makšķerēt. Tikai dažos lielākajos
ezeros ir noteiktas publiskās ezeru daļas, kuras ir pieejamas pilnīgi visiem
Somijas iedzīvotājiem. Somijā ir atļauta un ir ļoti populāra atpūtas zveja
ar tīkliem. Ar tīkliem iegūst ap 50% no atpūtas nolūkā iekšējos ūdeņos
iegūtajām zivīm. Plašā tīklu zveja Somijā tiek uzskatīta par vienu no
lielākajām problēmām zivju resursu saglabāšanā. Tajā pašā laikā profesionālā
zveja kļūst arvien mazāka, bet makšķerēšana (īpaši spiningošana un
makšķerēšana ar mušiņu) pieaug. Lielo aktivitāti atpūtas zvejai ar tīkliem
Somijā izskaidro ar vēsturiskajām tradīcijām un papildu iespējām iedzīvotāju
nodrošināšanai ar pārtiku.
Akavakultūrā tirgus vajadzībām galvenokārt audzē varavīksnes foreles.
Krājumu papildināšanai audzē lašus, taimiņus, sīgas, zandartus, līdakas un
karpveidīgās zivju sugas. Saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem lašu un taimiņu
atražošanu veic HES īpašnieki. Somijā lēnām attīstās arī makšķerēšana dīķos.
Kā galvenā problēma tiek uzsvērta piesārņojuma un slimību izplatīšanās no
audzētavām.
Vācija
Vācijā, kā federālā zemē, katrā pavalstī ir savs Zvejniecības likums. Līdz
ar to kopējas politikas veidošana iekšējos ūdeņos ir stipri apgrūtināta.
Tāpat Vācijā ir vāja informācija par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu. Iekšējo
ūdeņu izmantošana pārsvarā tiek saistīta ar zivju audzēšanu, kas visbiežāk
ir foreles un karpas, nedaudz arī zuši. Kā zivju audzēšanas lielu problēmu
Vācija uzsver zaudējumus, kurus rada jūras kraukļi (kormorani).
Igaunija
Iekšējo ūdeņu īpašuma piederības situācija Igaunijā ir līdzīga Latvijai.
Lielākie ezeri un upes ir publiskas, bet pārējie ūdeņi - privāti. Lielākajos
Igaunijas ezeros notiek ļoti intensīva rūpnieciskā zveja, bet vienlaikus tie
ir ļoti populāri arī makšķernieku (tai skaitā Latvijas) vidū. Licenču maksa
par Peipusa ezera un Pērnavas līča zveju un makšķerēšanu tiek izmantota
papildu naudas līdzekļu ieguvei zivsaimniecības nozares jautājumu (zivju
krājumu atražošana, pētījumi) risināšanai. Licencēto makšķerēšanu aktīvi
organizē arī privātajos ezeros un dīķos.
Pēc neatkarības atjaunošanas arī Igaunijā savu darbību pārtrauca daudzas
zivju audzētavas. Tagad ne pārāk lielos daudzumos tiek audzētas foreles un
karpas. Zivju krājumu papildināšanai tiek izlaistas sīgas, laši, taimiņi un
zandarti, kā arī līdakas, zuši, foreles un citas zivis. Kā jau iepriekš bija
minēts, zvejas un makšķerēšanas pārzināšanas jautājumos Latvijai un
Igaunijai ir ļoti daudz identiska un līdzīga.
Lietuva
Iekšējie ūdeņi Lietuvā iedalās privātajos un valsts ūdeņos. Lielākie ezeri
un upes, kas ir valsts īpašumā, nevienam netiek iznomāti. Savukārt mazākos
valsts ezerus var nomāt, tai skaitā Lietuvas Mednieku un makšķernieku
biedrībai. Aptuveni 1500 ezeru un dīķu tiek nomāti. Šajos ūdeņos
makšķerēšanas atļaujas izsniedz nomnieki. Pārējos nomai neparedzētajos
valsts ūdeņos to veic vietējās pašvaldības. Rūpnieciskā zveja tiek
organizēta galvenokārt Kuršu līcī un ezeros, kā arī vienā upē (Nemuna).
Makšķerēšanas aktivitātes tiek attīstītas, organizējot arī licencēto
makšķerēšanu. Tomēr, salīdzinot ar Latviju un Igauniju, licencētās
makšķerēšanas vietu Lietuvā nav pārāk daudz.
Lietuvā ir labi saglabājušās pilnsistēmas (no ikriem līdz pieaugušām zivīm)
karpu audzētavas. Privatizācijas gaitā tās netika sadalītas, bet gan
privatizētas kā vienoti uzņēmumi. Bijušajiem zemes īpašniekiem zeme apmaiņā
tika piedāvāta citās vietās. Tāpēc Lietuvā vēl arvien ir diezgan lieli karpu
audzēšanas apjomi, un šī produkcija mūsu tirgū konkurē ar Latvijas zivju
audzētāju izaudzētajām karpām. Lietuvas Ekoloģijas institūtā tiek veikts arī
karpu selekcijas darbs. Līdzīgi kā Latvijā valsts ūdeņos tiek nodrošināta
zivju krājumu atražošana. Tiek audzētas līdakas, zandarti, karpas, peledes,
laši, taimiņi un arī vēži.
Polija
Polijā ļoti lēni notiek iekšējo ūdeņu īpašuma jautājumu sakārtošana.
Privatizācijas process ir nesamērīgi ieildzis un zivsaimniecības nozarē nav
beidzies līdz pat šim brīdim. Lielākā daļa iekšējo ūdeņu saskaņā ar likumu
pieder valstij, jo iepriekš ezerus izmantoja valsts zvejas uzņēmumi un tie
pilnīgi visi piederēja valstij. Deviņdesmitajos gados daļa ezeru (3,3%) tika
pārdoti vai arī par brīvu atdoti privātajiem īpašniekiem. Pārējos ezerus
(80,5%) pārsvarā iznomā privātajiem zvejniecības uzņēmumiem. Līdz ar to
galvenie noteicēji Polijas iekšējos ūdeņos ir rūpnieciskie zvejnieki.
Valstij piederošie zivju dīķi arī tika pārdoti, atdoti vai iznomāti
privātiem uzņēmējiem.
Tomēr jāatzīmē, ka Polijas Makšķernieku asociācijai lietošanā ir nodoti
vairāki zivju dīķi, kā arī lielas ezeru, upju un ūdenskrātuvju platības.
Makšķernieku asociācija nodrošina arī zivju mazuļu audzēšanu un krājumu
papildināšanu lietošanā nodotajos ūdeņos. Zvejnieku nomātajos ezeros
makšķerniekiem no nomnieka parasti ir jāiegādājas licence, kuras cena ir
aptuveni 25 USD gadā.
Akvakultūras jomā Polija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, nodarbojas ar
karpu un foreļu audzēšanu. Tas, ka Polija atrodas tālāk uz dienvidiem,
nosaka šīs valsts karpu audzēšanas priekšrocības. Zivju resursu atražošanas
vajadzībām tiek audzētas praktiski visas tās pašas sugas, kas tiek audzētas
Latvijā. Sadarbībā ar Latviju un izmantojot Daugavas lašu populāciju, Polija
ir atjaunojusi pati savu lašu populāciju vairākās upēs, kur laši bija
izmiruši.
Iekšējo ūdeņu pārzināšana Eiropas Savienībā
Ņemot vērā, ka Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, ir vērts atzīmēt,
ka zivsaimniecības jomā Eiropas Savienībā pastāv iespēja veidot arī
patstāvīgu nacionālo politiku, ja ir runa par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu.
Tā vairāk vai mazāk ir atstāta katras valsts kompetencē, izņemot vispārējās
bioloģiskās daudzveidības un vides saglabāšanas prasības. To var arī
saprast, jo iekšējos ūdeņus Eiropas kontekstā nevar uzskatīt par svarīgu
ekonomisku kategoriju. Zivju ieguves apjomi šajos ūdeņos rūpnieciskajā zvejā
katrā atsevišķā valstī nepārsniedz 1% no valsts kopējās nozvejas.
Tāpēc būtu svarīgi noraidīt visas tās "spekulācijas", kuras tiek izmantotas
Latvijā, lai pierādītu, ka Eiropas Savienības Kopējā zivsaimniecības
politika paredz rūpnieciskās zvejas aizliegumu iekšējos ūdeņos un nosaka
makšķerēšanas attīstības prioritāti. Kopējā zivsaimniecības politika
neregulē zvejas un makšķerēšanas iespējas iekšējos ūdeņos, kā arī jūras
piekrastē. Tas ir katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetencē. Tomēr
vispārējas priekšrocības profesionālajai zvejai, salīdzinot ar atpūtas zveju
un makšķerēšanu Kopējā politikā gan ir paredzētas.
Nobeigumā makšķerniekiem un zvejniekiem gribētu novēlēt kļūt godīgiem ne
tikai vienam pret otru, bet arī pret zivīm, kuras abi iegūst un izmanto.
Lietosim šos nenovērtējamos dabas resursus ar domu par tiem makšķerniekiem
un zvejniekiem, kas sekos pēc mums - par mūsu bērniem. Līdzīgi kā to droši
vien darīja arī senais zvejnieks, kad devās ķert zivis sev un savai ģimenei.