home  back

Dziesmu grāmata 2013

Jānis Stikuts

Mana "Dziesmu grāmata 2013" izveidota kā mans pirmais epub3 projekts, kurā izmantoti publiski pieejami man pazīstamu dziesmu vārdi. Dziesmu grāmata ir atvērta jebkuram papildinājumam. Te redzamais ir dziesmu grāmatas html variants.
Tā paredzēta visiem maniem draugiem un paziņām ar domu, ka dziesmas varam kopīgi nodziedāt kārtējā mūsu tikšanās reizē.

Satura rādītājs

Rasa
Šūpoles
Bunkurs 13
Tur augšā, kur kalns
Ir vakars vēls
Mēmā dziesma
Miglā asaro logs
Ir dzīve tā kā kāršu spēlē
Es dzērājs vīriņš
Ugunskurs nakts tumsā kvēlo
Liepas satumst
Alutiņi, vecais brāli
Ziedēja rozes, ziedēja neļķes
Džambulaija
Draugs nejautā
Trīs vītušas rozes
Dievs atvēris ir plašu krogu
Vienalga man, vai nakts vai diena
Trīs runči kādā krogā
Lilioma dziesma
Gesta Berlings
Mežā būdiņu tev celšu
Zied meža malā zilas puķes
Es nezinu un nesaprotu
Šai drūmā dzertuvē
Vijolnieks
Zilā dziesma
Pār Baikāla drūmajām stepēm
Ķiršu lietus
Draugs, kad šitā sūrā
Tumša, tumša tā eglīte
Brālīt, iedzer vēl reiz
Baložkrodziņā
Brūklenājs
Staburadze
Virši zili, virši sārti
Vēstule no Sorento
Svētvakars
Vecais Taizels
Pie Dieviņa gari galdi
Upē naktī pīles kliedz
Es nenācu šai vietā
Baltā roze
Vedēj pasteidzies ātri
Dzīvīte, dzīvīte , šupojos tevī
Vecpiebalgas ūdensrozes
Dažu skaistu ziedu
Es dziļi glāzē ieskatījos
Dzirkstošais vīns
Atceries meitenīt
Mazā kaija
Liec pie lūpām kausu
Zīlniece
Uz galda vāzē
Zilais Karbunkulis
Meitene zeltene
Kurtizāņu ugunskurs
Ai kā garšo alus
Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas
Es dziedāšu par tevi tēvuzeme
Šeit ir Latvija
Uz ielas tai krodziņā mazā
Pie dzintara jūras
Likteņdzirnas
Melnā pantera
Sen tas bij
Tu vēl rozes plūc
Baltā roze
Paliec sveika baltā bērzu birze
Tur es dzēru tur man tika
Sieviete čūska
Nav vērts, nav vērts


Rasa

Ar aizvērtām acīm
kur zālē guļ rasa
Kā asaras
tikko kā noraustas nost
tur nezāle vienmēr aug
stipra un asa
Jo tur kur ir laime
var būt arī posts

Es stāvu pie rītausmas durvīm
un gaidu
Kad vērs viņas vaļā
un aicinās iet
No kājām tad rasa
man noskalos naidu
Un vējš manas acis
vērs lēnītēm ciet

Es iešu ar aizvērtām acīm
uz priekšu
Kur nezāles kājās
tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi
tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau 
galvu tās spītīgi cels

Es redzēšu tikai
ko sirds mana saredz
Un zināšu tikai
ko sirds mana zin'
Kad rasu no rītiem
nāk saule un sadedz
Es zinu mans bruņinieks
uzvaru svin...

Ar aizvērtām acīm
kur zālē guļ rasa
Kā asaras
tikko kā noraustas nost
tur nezāle vienmēr aug
stipra un asa
Jo tur kur ir laime
var būt arī posts

*** Uz satura rādītāju ***

Šūpoles

Es šūpošos tik ilgi, ilgi, ilgi,
Līdz kamēr zars no zara nolūzīs.
Es mīlēšu tik karsti, karsti, karsti,
Cik karsti sadeg ogles ugunī.
 
Es lidošu kā putni lido projām,
Līdz kamēr vējš uz augšu mani cels.
Es dzīvošu tik ilgi, ilgi, ilgi,
Cik mani slavēs kāds vai pels.

Piedziedājums:
	Šī dzīve ir kā šūpoles,
	Uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju
	Šī dzīve ir kā šūpoles,
	Es nāku un jau tūlīt projām eju

Es šūpošos tik ilgi, ilgi, ilgi,
Un lejā krītu augšup celdamās.
Es ticēšu tik ļoti, ļoti, ļoti,
Ka mani vienu lejā neatstās.

Es šūpošos tik ilgi, ilgi, ilgi,
Līdz kamēr skumjas nomainīs prieks.
Es turēšos pie abiem virves galiem,
Kad šūpoles pret debesīm mūs trieks.

*** Uz satura rādītāju ***

Bunkurs 13

Reiz bija bunkurs trīspadsmit, kur banda dzīvoja.
To bunkur’ gaisā uzspēra, bet banda palika.
Norīb šāviens, ka nobīstas pats velns
Kur mūsu bunkurs stāvēja, ir tagad caurums melns.

Kā gan tas bija noticis, kā tas bij’ iznācis, 
Bet tomēr bariņš bandītu bij’ kopā sanācis,
Goodbye Dzonīj, kas čūsku norija, 
Bet čūska bija gudrāka un cauri izlīda!

Kad šņabi dzer, tad neskatās vai spainis tas, vai stops.
Viņš pilnu muti piekampis un piedzēries kā lops.
Nāc mīļais iekšā, es šņabim uzsaucu,
Jo, kad reiz miris būšu es, vairs šņabi  nedzeršu.

Lai visi kopā sanākam, šie krusta svētuļi,
No pirmā līdz pat pēdējam mēs esam bandīti,
Nāc mīļā dejot, es nāvei uzsaucu,  
Un kad reiz miris būšu es, vairs šņabi nedzeršu.

Reiz bija bunkurs trīspadsmit, kur banda dzīvoja.
To bunkur’ gaisā uzspēra, bet banda palika.
Norīb šāviens, ka nobīstas pats velns
Kur mūsu bunkurs stāvēja, ir tagad caurums melns.

*** Uz satura rādītāju ***

Tur augšā, kur kalns

Mīlas kaitei nelīdz zāles - tā es nodomāju.
Tādēļ mazu līgaviņu sevim meklēt gāju,
bet kautrīgs es esmu, man vārdi smagi rit,
tādēļ meiteni lūdzu es - mani uzklausīt !

Piedziedājums:
Tur augšā, kur kalns ar mirdzošām zvaigznītēm tiekas,
tur mājiņa stāv, pēc tevis tā ilgojas.
Balti mākoņi viņai garām iet,
durvju priekšā tai sniegpuķes zied,
un tur saule mums mirdzēs diviem vien;
varbūt drīz trijiem ! Kas to zin ?
Tur augšā, kur kalns ar mirdzošām zvaigznītēm tiekas,
Tur mājiņa stāv, pēc tevis tā ilgojas.

Rudenī kad rubenītis  klusi rubināja,
sirds tad mana vientulībai gala nezināja.
bet kautrīgs es esmu, man vārdi smagi rit,
tādēļ meiteni lūdzu es - mani uzklausīt !

Piedziedājums.

*** Uz satura rādītāju ***

Ir vakars vēls...

Ir vakars vēls, un lietus līst.
Pa Jelgavu/Vecrīgu kāds students klīst.

Viņš klīst un klīst, līdz apstājas
Pie kādas mazas būdiņas.

Viņš trīsreiz klusi pieklauvē –
Jel laidiet mani pajumtē.

Bet saimnieks liek to ārā dzīt,
Viņš klīst un klīst, līdz zemē krīt.

No rīta saule sērīgi
Pie Driksas/Daugavs atrod slīkoni.

Bet mājās māmiņa to gaid,
Tā gaid un gaid, un nesagaid.

Cits vakars vēls, cits lietus līst,
Pa Jelgavu/Vecrīgu cits students klīst.

*** Uz satura rādītāju***

Mēmā dziesma

Pār mani mēma debess plešas,
Un mēma, mēma pļava zied.
Kāpēc es atkal esmu bešā,
Kāpēc man vajag tukšā iet?

Kāpēc man vajag iet un meklēt
To balsi, kura pelnos dun?
Klau, vēji maldās dziļi eglē,
Un vijole tur raud kā suns.

Piedz.
   Ej un dedz,
   Sadedz savu balsi meklējot.
   Tikai savu balsi vienīgo,
   Tikai savu balsi, balsi to.

Pār mani liecas mēmi zari.
Bet varbūt tās ir stabules,
Un es kā mēmais, es kā mēmais.
Bet ja nu jūra esmu es.

Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs,
Un pelnos vīru kori dun,
Un ja nu dvēsele dzied eglē,
Un savu likteni smilkst suns.

*** Uz satura rādītāju***

Miglā asaro logs

Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu? 

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Kur tu esi, mans draugs ? Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā ?
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt
Manā asā un satrauktā dzejā ?

Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

*** Uz satura rādītāju***

Ir dzīve tā kā kāršu spēlē

Iet dzīvē tā kā kāršu spēlē,
Pats liktens viņā kārtis jauc,
Uz laimi katrs cer kas spēlē,
Bet katram laimēt tas nav lemts.

Kad dzīvē stāv mums rīta stundā,
Un krūtīs pukst mums jauna sirds,
Tad mūsu kārts ir ercen dūzis,
Kas mums kā laimes zvaigzne mirdz.

Tā tālāk ejot dzīves taku,
Mums ceļā bieži stājas kreics,
Bet darba kārts tam kāravs blakus,
Kas drīz vien visas raizes veic.

Bet līdz ar gadiem zūd mums trumpas,
Spēks, mīla, sārtais lūpu zieds,
Līdz beidzot pīķa dāma melnā,
Mums uzsauc, taisies draugs ka tiec.

Mēs ceļamies no spēļu galda,
Ko cilvēki par dzīvi sauc,
Nāk jauna paaudze mūs vietā,
Un jaunai spēlei kārtis jauc.

*** Uz satura rādītāju***

Es dzērājs vīriņš

Es dzērājs vīriņš,
Es lēni gāju,
Es lēni gāju
Un pārdomāju.

Es pārdomāju,
Kur mani raksiet?
Kur mani raksiet,
Kad es nomiršu?

Rociet mani krogū,
Krogū zem galda,
Lai varu redzēt,
Ko draugi dara.

Vai dzer tie alu,
Vai brandavīnu,
Vai kārtis spēlē,
Vai meitas mīlē?

I’ dzer tie alu,
I’ brandavīnu,
I’ kārtis spēlē
I’ meitas mīlē!

Tie manu kapu
Ar alu laista,
Ar alu laista,
Ar brandavīnu.

*** Uz satura rādītāju ***

Ugunskurs nakts tumsā kvēlo

Ugunskurs nakts tumsā kvēlo,
Dzirkstis gaisā paceļas.
Nakts ir tumša, nav neviena,
Šeit ir mūsu šķiršanās. (2x)

Un kad ausīs rīta blāzma,
Prom no tevis došos es,
Kādreiz mani mīļais draudziņ,
Atceries, jel atceries...

Atceries, kā toreiz abi
Mēs par laimi sapņojām.
Atceries tās gaišās dienas,
Kad mēs laimē starojām.

Vēl tik vārds un rokas spiediens,
Katrs savu ceļu ies.
Mīla, kas reiz aizgājusi,
Nekad neatgriezīsies.

*** Uz satura rādītāju ***

Liepas satumst

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc.
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev šai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta
Ka es mokos, tevi gaidot viens
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts

*** Uz satura rādītāju ***

Alutiņi, vecais brāli

Alutiņi, vecais brāli,
Tu par mani vecākais.
Es piedzimu, tev atradu,
Es nomiršu, tu paliksi.

Alutiņi, stiprais brāli,
Tu par mani stiprākais:
Tu varēji vīrus gāsti,
Mucai spundi ārā spert!

Alutiņi, vecais brāli,
Tu par mani viltīgāks,
Tu gulēji muciņāi,
Es pa spundi lūkojos.

Alutiņi, vecais brāli,
Tu par mani jautrākais,
Cik es tevi kustināju,
Tik tu mani lustināji!

Alutiņi, vecais brāli,
Tu par mani gudrākais,
Tu varēji gudriem vīriem
Muļķa runas iemācīt.

Pār galdiemi alus glāze
Nāk galviņu grozīdama
Kas godīgs dzērājiņš 
Tas pacēla cepurīti

Tautumeita melnacīte
Saukā man par ragainīti
Ja es ņemtu, tad tu būtu
Ragainīša līgaviņa

Ar vērsīti art aizgāju
Celmotāji līdumā
Velc vērsīti izstiepies
Es turēšu atspēries

*** Uz satura rādītāju ***

Ziedēja rozes, ziedēja neļķes

Ziedēja rozes, ziedēja neļķes,
Ziedēja neaizmirstules,
Un tādēļ saucu es
Skaista ir jaunība,
Skaista ir jaunība,
Tā nenāks vairs.

Piedz.
   Tā nenāks, nenāks vairs,
   Tā neatgriezīsies,
   Skaista ir jaunība,
   Tā nenāks vairs.

Bij' man reiz muižiņa,
Ar astoņpadsmit laukiem,
Un par šiem lauciņiem
Man bij` liels prieks.

Bij` man reiz vīna koks
Ar astoņpadsmit zariem;
Un no šiem zariņiem
Man tecēj` vīns.

Bij` man reiz meitene
Ar astoņpadsmit gadiem,
Un par šiem gadiņiem,
Man bij` liels prieks.

Novīta rozes, novīta neļķes,
Atstāja mani meitene …
Un tomēr saucu es:
Skaista ir jaunība!

*** Uz satura rādītāju ***

Džambulaija

Sveiki, draugs, jauki bij mums toreiz maijā.
Vai tu vēl atceries to līci Baijo?
Viļņi šalc, tāpat vēji krastā tajā.
Laimīgi bijām abi mēs tur pie Baijo.

Dziesma skan jautri krodziņā tajā,
Sanāk draugi, smejas, dzied kā uz klāja.
Mūs kā pasakā vijole aijā.
Laimīgi bijām abi mēs tur pie Baijo.

Piedz.
Džambulaij,
mazā meitene jautrā!
Tevi sauc un atceras vēl jūrnieks staltais.
Džambulaij, vai vēl atceries maiju?
Laimīgi bijām abi mēs tur pie Baijo.

Dienas ies, atkal mēs ceļosim laivā,
Saule rietēs, tikai mums lidos kaijas.
Un it viss kā senāk būs atkal maijā,
Laimīgi būsim abi tur pie Baijo.

*** Uz satura rādītāju ***

Draugs nejautā

Draugs nejautā, kādēļ es projām steidzu
Un tavā sirdī skumjas atstāju.
Draugs nejautā, kādēļ par mīlu teicu-
To tiešām, draugs, tev pateikt nevaru,

     Jo nezinu, vai tā bij` ziedoņdvesma,
     Kas lika mūsu sirdīm mīlā degt.
     Kādēļ man sirdī tagad rudens vēsma-
     To nejautā. Draugs es to nezinu.

Draugs, nejautā, kādēļ tā izgaist mīla,
Es arī, draugs, to zināt gribētu.
Kādēļ tik drīz tā mūsu sirdis vīla?
Draugs, nejautā, jo es to nezinu.

     Es nezinu, vai tā bij` ziedoņdvesma,
     Kas lika mūsu sirdīm mīlā degt. 
     Kādēļ man sirdī tagad rudens vēsma?
     Draugs, nejautā, jo es to nezinu!

*** Uz satura rādītāju ***

Trīs vītušas rozes

Laukā ziedoņbalsis sauc: nāc līksmot,
Zini, draugs, ka ziedons ir tik īss!
Zinu to, bet ļauj man, ziedon, sērot,
Jo mans ziedoņsapnis izgaisis.

Bij\' reiz ziedons arī manā sirdī,
Skanēja tur mīlas akords jauks.
Bet nu skumjas tagad manā sirdī,
Jo uz mūžu zudis mīļais draugs.

Trīs vītušas rozes, un mazs smaidošs foto,
Tas viss, kas no laimes vēl atmiņā man.
Kā burvīgai teika, kā jau dzejas moto,
Tā bijušais liekas, kad tevis vairs nav.

Mēs ticējām dzīvei, kā burvīgai teiksmai,
Tak liktens bij\' lēmis uz mūžu mūs šķirt.
No tevis man rozes un mazs smaidošs foto,
No manis šī dziesma lai mūžam tev skan!

*** Uz satura rādītāju ***

Dievs radījis ir lielu krogu

Daudz jauku smaidu manai mīļai, 
Kas velti gaida dzimtenē.
Man jābrauc pāri okeānam,
Vienalga, gribu to vai nē.

Nu sveika, tālā Argentīna, 
Ar Dievu, vecā Eiropa!
Mūs gaida muca salda vīna
Un sarkanbrūnas meitenes!

Man apnikuši angļu lordi
Un Austrālijas ķenguri.
Ir mani draugi „bīčkomeri”
Un Vestindijas nēģeri.

Ko Austrālijā nopelnījām, 
To Singapūrā nodzērām.
Lai puto vīns un šeŗi-brendī,
Lai ruma straumē noslīgstam!

Un, ja reiz alkohola jūra
Pār manu galvu aizvērsies,
Man korķa vesti pasniegs nāra,
Tik gurnu autā tinusies!

Tad manu vēso līķi, draugi,
Vēl buraudeklā ietiniet 
Un klusā Honolulū līcī
Pār bortu lēni nolaidiet.

Pie mana kapa runu turēs
Kāds pustraks vecis Sumatrā.
Par manu nāvi žēli raudās
Tik meitene, kas dzimtenē. 

Bet, ja pats jūras valdnieks Neptūns, 
Būs lēmis pārbraukt dzimtenē,
Lai meiča paliek nevainīga,
Par naudu krogā pērkamā!

Jo... Dievs radījis ir lielu krogu, 
To nosaucis par pasauli.
Lai jūrnieks nejūt darbā slogu,
Dievs radījis ir sievieti! 


*** Uz satura rādītāju ***

Vienalga man, vai nakts vai diena

Vai tumsīs nakts, vai zvīļos diena,
Vai rīta blāzma sārtosies,
Ne mirkli nebūsi tu viena:
Tev mana mīla līdzi ies.

Piedz.
   Vienalga man, vai nakts vai diena,
   Vai rīta zvaigzne iedegsies,
   Ne mirkli nebūsi tu viena,
   Tev mana mīla līdzi ies.

Kad Ziemassvētku naktī garā
Tu senu stāstu klausīsies,
Kā sveces liesma egles zarā
Tev mana mīla iedegsies.

Bet, kad tu ziedu noplūksi,
Tam skūpstā pāri nolieksies,
Tad mana mīla lēni, klusi
Kā smarža augšup pacelsies.

Tu esi bāla un nogurusi,
Kam velti raugies spogulī,
Tev gadi sen jau pāri pusei,
Ko gribi tu no dzīves vēl?

*** Uz satura rādītāju ***

Trīs runči kādā krogā

Trīs runči kādā krogā par Rīgas jumtiem dzied,
Par jaunību kas garām un arī šķērsām iet,
Cik meiteņu ir mīlēts, cik pelīšu ir ķerts,
No priekiem un no bēdām cik balderjāņu dzerts.

Un saka pirmais runcis, tam donžuāna skats,
Kad es vēl puika biju, man bija baiga acs,
Par kilometru tumsā, pa trim, kad gaisma svīst,
Es manīju kur kaķes pa jumtu kori klīst.

Un saka otrais runcis, kad es vēl biju jauns,
Ak, vai cik skaists es biju, cik elegants un glauns,
Ja ne nu Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs, jā gan,
Un visas Rīgas kaķes tad pakaļ skrēja man.

Un saka trešais runcis to garo runča miau,
Es biju pirmais tenors, vairs kaķiem tāda nav,
Uz jumta dāmu bariņš man allaž bija klāt,
Nudien, pat Kārlis Zariņš tā nespēj uzdziedāt.

Trīs runči kādā krogā vēl ilgi maļ un maļ,
Par jaunību, kas paiet un nenāk atpakaļ,
Bet pienāk jaunais runčuks un saka: “Veči, čau!
Man nav, kas jums reiz bija, bet ir kas jums vairs nav.”

Un tādēļ saucam mēs - skaista ir jaunība,
Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs.
Tā nenāks, nenāks vairs, tā neatgriezīsies,
Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs.

*** Uz satura rādītāju ***

Lilioma dziesma

Atkal, atkal ir debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām.
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tas ir nieks dzīvu uguni norīt,
Ja tik aliņš ir virsū, ko dzert.
Tikpat labi bez alus var noreibt
No vistukšākās pudeles dzert.

Piedz.
   Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva,
   Viens zirgs vēl ir brīvs,
   Viena vieta uz brieža vēl brīva,
   Uz brieža vēl brīva.

Ej, jūs pogotie, noslēpiet dunčus,
Kamēr kāds vēl nav palicis stīvs.
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv.

Vai jums vēderā dienišķā desa, 
Vai tur vienkārši vardes kurkst.
Te mēs visi vienādi esam,
Vai tad būs tā vēl citur kaut kur?

Jums ir punči un pogas, un dunči,
Bet cik skatiens jums stiklaini stīvs.
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv!
Atkal, atkal ir debesis pušu
Atkal ielāpi jāuzliek tām.
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.

*** Uz satura rādītāju ***

Gesta Berlings

Tad nebij ausmas, nebij rieta,
Tad gaismu neredzēja acs;
Tā aizdūca kā tūkstoš spietu
Tas trakais kavalieru gads. 
Tā aizdūca kā tūkstoš spietu
Tas trakais kavalieru gads.
Tad bij pie vīna mucām talkas,
Tad šļāca alus kritums plats,
Tā aizdzirkstīja tūkstoš malkos
Tas trakais kavalieru gads.
Tā aizdzirkstīja tūkstoš malkos
Tas trakais kavalieru gads.
Tad smaidi nenodzisa sejās,
Tad polku lēca bīskaps pats,
Tā aizjoņoja tūkstoš dejās
Tas trakais kavalieru gads.
Tā aizjoņoja tūkstoš dejās
Tas trakais kavalieru gads.
Un kas par to, ka nāca briesmas,
Ka klāt bij sausums, posts un bads?
Vēl tagad atmirdz tūkstoš dziesmās 
Tas trakais kavalieru gads!
Vēl tagad atmirdz tūkstoš dziesmās 
Tas trakais kavalieru gads!
Un lēni apklust sapņu dzirnas
No asarām top valga acs.
Pār kalniem aizdipā kā stirnas
Tas trakais kavalieru gads.
Pār kalniem aizdipā kā stirnas
Tas trakais kavalieru gads.
Kas paliek pāri? Dziļas alkas
Pēc tām, kas tavai sirdij rads-
Ko elso vijoļstīgas smalkas.
Tas trakais kavalieru gads.
Ko elso vijoļstīgas smalkas.
Tas trakais kavalieru gads.
Nē, nav ne debesu, ne elles,
Ir tikai tas, ko saredz skats.
Un tumsā vizuļo kā krelles
Tas trakais kavalieru gads.
Un tumsā vizuļo kā krelles
Tas trakais kavalieru gads.
Tur prieks ar bēdām kopā savīts,
Un Gesta Berlings- tas tu pats.
Un tādēļ lādēts lai un slavēts
Tas trakais kavalieru gads!!
Un tādēļ lādēts lai un slavēts
Tas trakais kavalieru gads!!

*** Uz satura rādītāju ***

Mežā būdiņu tev celšu

Mežā būdiņu es tevim celšu,
Lai ir ēna saulītē

Aukstumā es sasildīšu tevi,
Karstumā tevi dzesēšu

Es jau neesmu tāds kā visi citi,
Kas pa ballēm apkārt skrien.

Un ar „džīmmī” kurpēm apkārt staigā
Meičām sirdis lauzdami.

Es jau neesmu tāds kā visi citi
Kas pa krogiem klenderē

Izdzer vienu kortelīti
Liekos savā gultiņā

Un ja tu vēl manim blakus būtu, 
Tad ir ēna saulītē

Un ja tu vēl manim blakus būtu, 
Tad ir ēna saulītē!

Tad mēs abi vienos priekos, priekos
Laistu nakti trijatā

Dziesmiņu par mīlestību
Tevim klusi dziedātu

Es jau neēsmu tāds kā visi citi
Kas pa krogiem klenderē

*** Uz satura rādītāju ***

Zied meža malā zilas puķes

Zied meža malā zilas puķes,
Tās daiļa skuķe kāri plūc.
Tai vaidziņš sārts un zilas acis,
Tā puķes plūc un sprauž pie krūts.

Man arī patīk zilas puķes,
Kas meža malā koši zied,
Bet labāk patīk daiļā skuķe,
Kas maigi glaužas man pie krūts.

Ir rudens klāt, un zilās puķes
Vairs nezied koši mežmalā.
Vairs neredzu es daiļo skuķi,
Kas mīļi glaudās man pie krūts.

*** Uz satura rādītāju ***

Es nezinu un nesaprotu

Es nezinu un nesaprotu,
Ko grib no manim liktenis -
Par kāda nozieguma sodu
Viņš manim ciest ir nolicis.

Man nav ne tēvijas ne mājas,
Nevienas sirds, kas mīlē man.
No rīta cēlies, aunu kājas,
Dievs zin, kur vakars pienāks man.

Reiz biju iemīlējies skuķē,
Tā bija skaista zilace,
Bezgala skaistās zilās acis -
Bezgala es tās mīlēju.

Es nespēju vairs aizmirst skuķi
Ar rožu sārtām lūpiņām,
Ar gaišu matu skaistām sprogām,
Ko laimes brīžos skūpstīju.

Es nespēju vairs aizmirst skuķi
Dēļ tās es mūžam sērošu.
Pirms miris būšu, vēl es teikšu:
Es tevi aizmirst nespēju.

Es staigāju gar upes malu
Un viļņu dejā noskatos,
Es lūdzu nāras, lai tās manim
Reiz manas sēras vieglotu.

*** Uz satura rādītāju ***

Šai drūmā dzertuvē

Šai drūmā dzertuvē, kur valda smakas asas
Un dzīves izstumtie pa naktīm kopā lasas,
Es, dzīvi nicinot, pilns kaislību un bēdu,
Starp zagļiem, slepkavām un ielas meitām sēdu.

Šai stundā vēlajā, kur elles kņada valda,
Sirds pēkšņi iedrebas: kāds nāk pie mana galda -
Sejs ietīts plīvurī, tik acis raugās skaistas,
Un rokā slaidajā uz pirksta gredzens laistās.

Balss lēni iedrebas kā rudens vējā zari:
Vai mani mīli vēl ? Ko tu šai vietā dari ?
Pirms spēju atbildēt un ticēt senam stāstam,
Jau parādība gaist un izzūd manam glāstam.

Uz galda glāzēs vīns, kas kvēl kā viņas lūpas.
Visapkārt trako džezs un piedzēruši žūpas.
Es, dzīvi nicinot, pilns kaislību un bēdu,
Starp zagļiem, slepkavām un ielas meitām sēdu.

*** Uz satura rādītāju ***

Vijolnieks

Pāri laukiem trauc pavasara vējš
Vējam līdzi vijole raud žēli
Spēlē vijolnieks, kas reiz bija jauns
Kura krūtis sirds pukst mīlas pilna

Piedz.
   Vējam vijole raud līdz
   Stāsti manai meitenei, ka gaidu
   Stāsti meitenei, ka to mīlu es
   Ka to aizmirst nespēšu nekad vairs

Bet tad nāca cits, zelta nauda līdz
Kā es varēju tam ceļā stāties
Viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks
Kā es varēju tam laimi atņemt

Atkal pavasars, ziedošs ir viss ārs
Tikai man trūkst meitenītes smaida
Savu mīlu tā līdz sev paņema
Lai par skumjām vijole raud žēli

*** Uz satura rādītāju ***

Zilā dziesma

Tā kā ceriņš, tā kā sapnis
Tā kā apinis pēc lietus 
Mana tumši zilā dziesma dziedama.
Tā kā zila mētra zilā,
Tā kā rauda meldros plīvo un kā migla egļu gatvē 
dziedama.
::Tā, lūk, šonakt mana tumši zilā dziesma dziedama.::
Tā kā Iļģuciema smilgas,
Tā kā Aleksandra Čaka pulkstenķēde sidrabota dziedama.
Cerība dreb lietus logā, cerība dreb apšu lapās, ka uz 
kādas no tām būs tavs skats vai tavs mats.
::Tā, lūk, šonakt mana tumši zilā dziesma dziedama.::

*** Uz satura rādītāju ***

Pār Baikāla drūmajām stepēm

Pār Baikāla drūmajām stepēm,
kur kalnos vēl zeltu var rast.
Iet klaidonis lādēdams dzīvi,
ar somu pār pleciem iet tas.

Pie Baikāla klaidonis nonāk
un laivā sāk irties pār to,
dzied dziesmu tas bezgala skumju,
par dzimteni dzied viņš kaut ko

Pār Baikālu klaidonis pārbrauc
Tur satiekas māte un dēls.
Ak sveika tu māmuļa mana,
vai tētiņš un brālis vēl dzīvs

Sen tētiņš tavs kapā jau guldīts
Zem zemes kur nesaredzams,
Bet brālis tavs katorgā tālu 
sen ķēdes ap pleciem tam žvadz.

Ak iesim,ak iesim nu dēliņ 
kur dzimtenes pavards ir tavs.
Jo ilgojas sieva bez vīra
raud bērniņi tēva kam nav.

*** Uz satura rādītāju ***

Ķiršu lietus

Kaut kur tālu, tāl
Vēl ķiršu lietus līst
Tas nevar būt, nevar būt nekad, nekad
Kaut kur tālu tāl
Vēl kāda dziesma klīst
Tas nevar būt, nevar būt nekad

Pār ievu baltajām kupenām
Smeldz kāda sāpe par vasarām tām
Smeldz kāda sāpe par vasarām tām
Tā kā sapnis 
Tā kā atbalss

Kaut kur tālu, tāl....

*** Uz satura rādītāju ***

Draugs, kad šitā sūrā

Un kad, draugs, šī sūrā dzīve beigsies,
Šķērssvītrotais muskul’s krūtīs apstāsies, 
Viļņi Daugavā mūs vēsiem pirkstiem  apņems
Un pie Doles krastiem projām aizskalos.

Tur mums Doles nēģi apkārt klejos
Un pie mūsu kāju pēdām kutinās,
Tad mums zvejnieki ar ķekšiem ārā zvejos
Un uz Rīgas morgu projām aizgādās.

Tur mums vēderus ar šķērēm pušu šķērēs
Un par mūsu dzīvi aktu sastādīs,
Mūsu abu grēcinieku bērēs
As’ru vietā tikai vīns un šņabis līs.

Tad mēs visi dosimies uz augšu,
Tur kur debesis, kā vecas teikas melš.
Un pa gabalu mēs Pēterim jau sauksim:
“Hei! Vecais, parādi, kur ved uz elli ceļš!”.

Un kad nonāksim pie Belcebula ellē,
Jāpiepilda pēdēj’s dzīves lolojums:
Revolūcija mums jāiztaisa ellē,
Moku katlos jālej vīns un saldais rums.

Veco Belcebulu mēs par krodznieku tad celsim
Mazos velnēnus par saviem „oberiem”,
Un tad iedzersim un dziedāsim līdz rītam,
Tā kā klājas īstiem šņabja-deguniem! 

*** Uz satura rādītāju ***

Tumša, tumša tā eglīte

Tumša, tumša tā eglīte,
Kur caunīte nakti guļ/

Piedz. Ai rillasā, ai rassasā, 
       Ai džimlai rūdi rallallā,
       Ai tir vir vir vir bum bum bum,
       Ai trrr rassasā,
       Ai rillasā, ai rassasā, 
       Ai džimlai rūdi rallallā.

Tālu, tālu tā māmiņa,
Kur aug mana līgaviņ`.

No kurienes tu, puisīti,
Ar tik jauku valodiņ`?

Es, māmiņa, no Vidzemes,
Nāku savas vajadzīb`s.

Gribu precēt jūs` meitiņu, 
To, lūdzami, neliedziet.

Velti, velti tu, puisīti,
Uz meitiņas lūkojies.

Viena pati man meitiņa,
Tā par mazu, tā par jaunu.

Tai būs mātes rīkstes bīties,
Ne pēc jauniem puišiem dzīties.

Jūs, māmiņa, veci ļaudis,
Jūs aplami runājiet.

Pa pāriemi rieksti auga,
Pa pāriemi āboliņ`.

Jūras putni gaisā skrēja
Un pa pāriem pārojās.

Tā būs jauniem ļaudīm arī
Pa pāriemi pāroties.

Vecs ar vecu sagulēja,
Žīds ar kuili cauri skrēj`.

Jauns ar jaunu sagulēja,
Ūdens cauri netecēj`.

*** Uz satura rādītāju ***

Brālīt, iedzer vēl reiz

Brālīt, iedzer vēl reiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu gavēt varēsi;
Jo viss šis gaišais alus,
Tas ir priekš katra jauna,
Nepaliec jel kaunā,
Tev šodien jāiedzer.

Brālīt, pauko vēl reiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu rētas skaitīsi;
Jo cirtieni, jo asi
Tie ir priekš katra jauna,
Nepaliec jel kaunā,
Tev šodien jāpauko!

Brālīt, mīlē vēl reiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tev skuķes skūpstus liegs;
Jo visas daiļās skuķes
Tās ir priekš katra jauna,
Nepaliec jel kaunā,
Tev šodien jāmīlē!

Brālīt pumpē vēl reiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās 
Tev kredītu noliegs;
Jo visa veču nauda
Tā ir priekš katra jauna,
Nepaliec jel kaunā,
Tev šodien jāpumpē!

Brālīt, pumpē, mīlē, dzer,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās,
Tev viss tas noriebsies;
Jo alus, skuķes, nauda
Tie ir priekš katra jauna,
Nepaliec jel kaunā!

*** Uz satura rādītāju ***

Baložkrodziņā

Vakars kluss, kad zemē nolaižās,
Senās ilgas sirdī iezogas.
Aizeji tu Baložkrodziņā,
Laime smaidīs dzīves lodziņā.

Ko tev mājās nikna sieva kliedz,
Baložkrodziņš laipni pretim sniedz:
Daiļas meičas, jautru mūziku,
Alus kausu pāri plūstošu.

Ja tev pārāk grūta dzīve šķiet,
Nevaj‘g tūdaļ galu darīt iet.
Baložkrodziņš rītos, vakaros,
Lauztas sirdis allaž savienos.

Tamdēļ: 
Nav ko skumt, tur nav ko as’ras liet,
Juglas tiltam pāri vajag iet,
Baložkrodziņš rītā, vakarā,
Lauztas sirdis saved sakarā!

*** Uz satura rādītāju ***

Brūklenājs

Rozes sen jau novītušas,
Nav no rudens saudzētas,
Īsu brīdi ziedējušas,
Grūti, grūti audzētas.

Nekopts klusā meža malā
Brūklenājs aug vienmaļu,
Vasarā un ziemas salā
Redz to allaž iezaļu.

Teic ar kādu prieku vari
Zaļot vientuļš, brūklenāj?
Kam tu līdz ar rozēm arī
Zaļošanu neatstāj?

Pastāvīgi zaļot raugu
Nenoskārstai vajdzībai:
Kapu vaiņagiem es augu
Dažai rožu kopējai.

*** Uz satura rādītāju ***

Staburadze

Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,
Vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst?
Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces,
Un vilnis vilnim klusas miņas čukst.

Ap tavu galvu saule liepas zeltī,
Pie tavām kājām baltas ievas zied,
Bet naktī mēness saldus sapņus stāsta,
Un gravu ēnās lakstīgalas dzied.

Slēp savas skumjas, daiļā klinšu meita,
Tev krūtīs kalta cieta, cēla sirds.
Vai arī tev šī dzīve liekas grūta,
Ka tavi vaigi asaraini mirdz?

Es asaras par smiekliem vairāk mīlu:
Ne viļ, ne skauž tās, ne ar glaimot prot;
Un asaras kā svētu, dārgu ķīlu
No siržu dziļumiem tev gribu dot.

Es raudāšu par dzimteni un māju,
Par likteni, kas manu laimi nīst:
No dzimtās zemes šķīries projām gāju -
Kā vēja rauta lapa tālēs klīst.

Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze,
Vai tava cietā sirds vēl kaut ko lūdz?
Es raudāšu, līdz saļimšu pie tevis
Kā bērns, kas mātei savas bēdas sūdz.

Nāks ziedonis un rotās kalnus, lejas,
Un sirdī valdīs prieks kā jaunībā.
Tu biji mana pirmā mīlestība
Un būsi arī visu pēdējā.

*** Uz satura rādītāju ***

Virši zili, virši sārti

Virši zili, virši sārti,
Tā kā jūra zib un zied.
Pēdējie tie goda vārti,
Vasara kur cauri iet.

Vēl gan silti vēji staigā,
Bites saldi ziedos san,
Bet jau klusā dabas vaigā
Rudens tuvums jaužams man.

Skumji zilos viršos skatos,
Cilvēks mīļš man prātā nāk,
Kuram mīkstos, tumšos matos
Daži sidrabot jau sāk.

Rodas karsta vēlēšanās
Rokas tai ap kaklu vīt,
Kamēr viņas dzīslās, manās
Vēl no vasaras kas mīt.

Paies gadi, norims ilgas,
Acīs uguns nodzisīs,
Dvēseli kā sausas smilgas
Saltas, tukšas dienas tīs.

Ja zied lūpas, kvēlo skati,
Steidzies mīlu ņemt un dot:
Zili virši, sirmi mati
Rudeni sāk iešūpot.

*** Uz satura rādītāju ***

Vēstule no Sorento

Vakar saņēmu es pergamento,
Ko rakstīja senjora man.
Lai braucot šurp uz Sorento,
Tur dziedāšot dziesmiņu man.

Piedz.
   Makaronī, špināti, karbonādo,
   Puspudeles Mozeles vīns.
   Senjoras, ģitāras, skan serenādas
   Tur tālajā Itālijā.

Kad aizbraucu es uz Sorento,
Tur pretī man nāca kāds džents.
Es vaicāju tam, kur senjora,
Kas vēstuli rakstīja man.

Tad vaicāja džents konkurento,
Vai esot es galīgi traks,
Kad braucot es šurp uz Sorento,
Pēc izskata galīgi švaks!

*** Uz satura rādītāju ***

Svētvakars

Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
Ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.
Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.

Par verga algu es tajā sirgšu,
Par indes malku es viņu pirkšu.
Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.

Ak, svētā brīve kā tad es jūtu,
Cik, esmu nesis to smago grūtu.
Kad tā vairs nav tik cik melns aiz naga,
Tad es tik jaušu cik bija smaga.

Šo liktens zemi šais svētvakaros,
No manas dvēseles kāds noņem nost.

*** Uz satura rādītāju ***

Vecais Taizels

Vecais Taizels gāja ik dienas
Irbes krogā alu dzert.
Voi, la la, Voi la, la, kā tik nu būs,
Kā tik būs, kā tik nu būs?

Krogus Jūle alu dod saldu,
Divus dučus galdā liek.

Vecais Taizels, dziedāja Taizels,
Kamēr rīta saule lec.

Vecais Taizels mājup nu soļo,
Pīpi lepni kūpinot.

Dūšīgs pats, bet kājas vecas,
Grāvim pāri nenes to.

Lūk, ļaudis, skatat, kā dzērājam iet!
Tā viņam der, tā viņam der!

*** Uz satura rādītāju ***

Pie Dieviņa gari galdi

Pie Dieviņa gari galdi, gari galdi,
tur sēd pati mīļā Māra, mīļā Mār.

Tur sēd pati mīļā Māra
Villainītes rakstīdama.

Izrakstīja,saskaitīja, 
Nodod Dieva rociņāji.

Nu,Dieviņi tava vaļa,
Nu tavāi rociņāi.

Nu tavāi rociņāi
Pašas Laimas atslēdziņa.

Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,
Ne no kalna lejiņāi!

Dod, Dieviņi, otram doti,
Ne no otra mīļi lūgti!
Otram devu dziedādama,
Otru lūdzu raudādama.

*** Uz satura rādītāju ***

Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
Varbūt, ka par maz ir ļauts,
Un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigznes spīd un dubļi dus,
Un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

*** Uz satura rādītāju ***

Es nenācu šai vietā

Es nenācu šai vietā(i)
Savu miegu izgulēt(i).

Piedz.
   Trai-rai-rai ritam, trai rai rai ritam
   Trairai rallalā, trādi ralla-lā.

Nācu ēst(i), nācu dzert(i),
Nācu jautri padziedāt(i).

Ja es būtu to zinājis,
Ka tik jauki šai vietā(i).

Es būt` sievu līdz paņēmis
Ar visiem(i) bērniņiem(i).

Tie palika aizkrāsnē(i),
Vēderiņus kasīdami.

Visa mana naba niez(a),
Kā es gribu brandavīnu.

Kad iedzēru brandavīnu,
Tad nabiņa neniezēja.

Kad iedzēru juhaidriku,
Nospārdīju Miku pliku.

Mūsu ciema meitiņām(i)
Triju taku vēderiņi.

Pa pirmo žīdi brauca,
Pa otro čigāniņi.

Pa trešo ciema puiši
Žagariņus vizināja.

Jauns ar jaunu tā gulēja,
Ūdens cauri netecēja.

Vecs ar vecu tā gulēja,
Žīds ar kuili cauri skrēja.

*** Uz satura rādītāju ***

Baltā roze

Balta roze manā dārzā zied,
Mīļākajam karā jāaiziet,
Karstā cīņā sauc to tēvija -
Viņai grūti laiki, jāiet palīgā.

Pušķošu tev rozēm cepuri,
Mīļais, mani prātā paturi;
Droši eji karstā cīniņā,
Mājās kad tu nāksi, vīšu vainagu.

Tālumā, kur lielgabali dūc,
Brīvi cilājas tur vīra krūts.
Kaujā dodas brašais karavīrs,
Balta roze viņam visur līdzi iet.

Krist bij lemts tam karstā cīniņā,
Tēvijai viņš sevi ziedoja.
Baltā roze tam pie krūtīm mirdz,
Tur, kur pukstēt stājās viņa karstā sirds.

Mežmalā stāv kapa kopiņa,
Nepušķota, viena atstāta.
Tikai baltā roze uz tās zied:
Baltā roze viņam visur līdzi iet.

Dusi saldi tu, mans mīļākais,
Tev uz kapa ziedons rozes kais’.
Manā dārzā rozes novītīs,
Tava slava tautā mūžam nezudīs.

*** Uz satura rādītāju ***

Vedēj, pasteidzies ātri

Vedēj, pasteidzies ātri, brauc ātrāk,
Brauc ātrāk, jo sauc mana sirds:
Mani gaida meitene mīļā,
No kuras biju tik ilgi šķirts.

Ir rudens, un ārā līst lietus,
Līst lietus un skumst mana sirds:
Manas dzimtenes meitenes logā
Atmirdz uguns, un kāzas tur svin.

Vedēj, nesteidzies ātri, brauc lēnāk,
Brauc lēnāk, jo nav vairs kurp steigt:
Mani pievīla meitene mīļā,
No kuras biju tik ilgi šķirts.

Tu nāksi; kad ārā būs ziema,
Būs ziema un sals tava sirds;
Bet man atbilde būs tikai viena:
Mana sirds tevi vairs nepazīst!

*** Uz satura rādītāju ***

Dzīvīte, dzīvīte, šupojos tevī

Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī,
Vējā kā žubīte liepzariņā.
Daudz tu man solīji, maz tomēr devi,
Vai nav vienalga ar’! Rai-daidai-dā!

Dzintara gredzenu solīji saldi
Dziļjūras vārava visskaistākā.
Gredzens un devēja - putas un maldi,
Krastā tik viļņi dej: rai-daidai-dā!

Skumjas un laime kā vītenes vijas.
As’ra krīt biķerī zaļzeltītā.
Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas,
Dienā, kad jādzied man: rai-daidai-dā!

Krūtīs kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris,
Vieglāt tā glabāt to baltsmiltājā.
Vainagā pēdējais zieds kad būs iris,
Izirs ir vainags pats. Rai-daidai-dā!

Pārtrūks un izirs... un velti sirds taujā,
Brīdi kā rūgto vērst saldākajā.
Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā - 
Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-daidai-dā!

*** Uz satura rādītāju ***

Vecpiebalgas ūdensrozes

Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē,
Kā lai tādā brīdī projām iet,
Ja visapkārt Vecpiebalgas pusē,
Atkal baltas ūdensrozes zied.

Panāc pretī, ūdensroze mana,
Pamalē jau atvasaru jūt.
Cik gan ilga tāda ziedēšana?
Cik gan ilgi var tik skaista būt?

Tāpēc lūdzu piedod, Vecpiebalga,
Ka es nāku tavas rozes zagt!
Jo tās šonakt zied tik ļoti valgas,
Kas to zin, vai ziedēs citu nakt’.

Tālas zvigznes zilgu gaismu laista,
Man līdz rozēm laikam nenokļūt.
Kā gan var tik velnišķīgi skaista
Un tik bezdievīgi salta būt?

*** Uz satura rādītāju ***

Dažu skaistu ziedu

Dažu skaistu ziedu
Gaujā kaisīju,
Lai tie manai mīļai
Nestu sveicienu.

Pats uz zaļā krasta
Dziesmu dziedāju,
Dziedāju par laimi
Un par līgavu.

Sen jau aizmirsusies
Man šī dziesmiņa;
Sen jau daiļā meiča
Citam līgava.

Bet, kad Gaujas līčos
Atkal ievas zied,
Tad uz veco vietu
Allaž mēdzu iet.

Un kā senāk ziedus
Gaujā kaisu es,
Neminēdams kurp lai
Ūdens viņus nes.

*** Uz satura rādītāju ***

Es dziļi glāzē ieskatījos

Es dziļi glāzē ieskatījos,
Kas putoja no pilnības,
Un alus putās ieraudzīju,
Cik labs ir manai mutei tas.

Tur dziļi glāzē atspīdēja
Mans laimes un mans prieka brīd's.
Tas jaunu dzīvīb' iedot spēja
Un jaunas paģiras ar līdz.

Bet tagad man ir skumjas acis,
Ne graša nav vairs maciņā -
Tamdēļ es alu būtu racis
It dziļi jūras dibenā.

Lai sirds tās sāpes neredzētu,
Kā citi līksmi alu dzer,
Bet maku līdzi neapraktu -
Varbūt ka tas vēl kādreiz der.

*** Uz satura rādītāju ***

Dzirkstošais vīns (Udo Jürgens — Griechischer Wein)

Bij` vakars vēls, un klejoju pa ielu gaismoto,
Līdz redzu uzrakstu par vīnu sārti dzirkstošo,
Tas bija krodziņš mazs, tur iekšā gāju es.
Tur vīri sēdēja un senu dziesmu dziedāja,
Par dzīves grūtībām, ko viņi šodien skatīja
Tie mani redzēja un sauca dziedāt līdz.

P…	Vīns rūgtākais dos spēku tavai dzīvei,
Vīns sārtākais būs dzirkste tavai brīvei,
Vīns saldākais būs sākums taviem sapņiem.
Vīns tik dzirkstošais.

Sapņojums jauks par senām, tālām sejām,
Ilgas, kad trauks tev līdzi katram vējam
Cerības plauks par laimi nākotnē,
Mans draugs dārgākais.

Tā dzeru es tur vīnu saldāko un sapņoju
Par zaļiem kalniem, lejām, tālo zemi brīnišķo,
Par dzīvi aizmirsto, kas nedod it neko.
Vai nāksi atpakaļ, tā liekas, kāda balss man teiks
Vai redzi rītu saulaino, kas jaunu dienu sveiks,
Nav dzīvē grūtības, ko nevar pārvarēt.

P…	Vīns rūgtākais…

Vīns dzirkstošais dos prieku tavai dzīvei,
Vīns dzirkstošais vērs ceļu tavai brīvei,
Vīns dzirkstošais liks aizmirst rūpes, raizes,
Vīns dzirkstošais.

*** Uz satura rādītāju ***

Atceries meitenīt

Atceries, meitenīt, birztalu kluso,
Atceries strautu, kur tikāmies mēs!
Atceries ozolu vientuļi skumjo,
Zem kura zariem tev' skūpstīju es!

Piedz.
   Neskumsti, meitenīt mīļotā,
   Neskumsti daudz!
   Šķiroties pasmaidi, zeltenīt,
   Zēks, kad pojām brauc.

Skumjas un ilgas ja māc tavu sirdi,
Aizej zem ozola, vakars kad tumst!
Ļaujies tur sapņiem, kad liksies, ka dzirdi
Manējo balsi, tā neļaus tev skumt.

Domās ik brīdi pie strautiņa būsim,
Sapņos zem ozola sēdēsim mēs.
Tā tavās sirdīs mēs mieru ar' gūsim,
Šķiršanās sāpes sirds panest tad spēs.

*** Uz satura rādītāju ***

Mazā kaija

Tur, kur smilšu kāpās staltās priedes šalc,
Tur, kur, šalcot vētrai zvejnieks jūrā brauc,
Tur no tālā drauga vējš man vēsti nes,
Tur ir mana mīļa, dārgā Dzimtene.

Viss, kas mīļš un dārgs, to jūra paņēma.
Mīļo draugu aizsūtīja svešumā.
Atstāj mani vienu, skumju nomāktu.
Dievs, vai kādreiz dzīvē viņu redzēšu.

Vientuļa gar jūras malu staigāju,
Noskatos, kā tālumā vējš kaijas nes.
Lido, mazā kaija, lido tālu prom,
Saki manam draugam, ka to gaidu es.

Rudenī, kad jūra vētras bangota,
Kuģis stalts no svešām zemēm brauc.
Nu ir visām skumjām, visām raizēm gals,
Viņai pretī stedzās viņas jūrnieks stalts.

Kuģa mastos vējiņš maigu dziesmu dzied.
Mazā kaija taisās gulēt iet.
Dus pie krūtīm mīļā, nu ir skumjām gals.
Stiprāka par vētrām bija mīlas balss.

*** Uz satura rādītāju ***

Liec pie lūpām kausu

Kas dzērājam nekait pa pasauli klīst, 
Oi, oi, oi.
Ik krūmiņš tam jaukākā mājvieta šķiet,
Oi, oi, oi
Un cilvēki visi tik mīļi turklāt,
Oi, oi, oi,
Ka gribas no laimes tam asaras liet.
Oi, oi, oi.

Piedz.
Liec pie lūpām kausu,
Iztukšo to sausu,
Tā, lai nepaliek ne lāsītes.
Kas to zin, vai rītu,
Varēsim mēs plītēt,
Varbūt būsim baltās čībiņās. (2r.)

Viskarstākās meičas to apčubina,
Oi, oi, oi,
Ja kabatā aizķēries ir vēl kāds nieks,
Oi, oi, oi.
Bet, ja esi sausā, tad tu proties draugs,
Oi, oi, oi.
Uz soliņa parkā tev atpūsties prieks,
Oi, oi, oi.

Piedz.

Ja dzērājs tu esi, tad neuztraucies,
Oi, oi, oi:
Būs ellē tev vietiņa silta jau rīt,
Oi, oi, oi.
Un kamēr vēl nav ko, tu iedzeri, draugs,
Oi, oi, oi
Par pasaules meliem un viltu tūlīt,
Oi, oi, oi!

Piedz.

*** Uz satura rādītāju ***

*** Uz satura rādītāju ***

Zīlniece

Man dzīvē laimes nav,
Tā teica zīlniece:
Tik skumjas, asaras un šķiršanās.
Man vairāk nestāsti
Par manu likteni.
Jo zinu, ka man ceļš ir austrumi.

Bij' kārtīm taisnība,
Ko tās reiz stāstīja:
Tik ilgas, asaras man nolemtas.
No jaukās bērnības
Tik paliek atmiņas,
Un skumjas vēstules no meitenes.

Ardievu meitene!
Man zuda tava sirds.
Tik drūmais liktenis man pretī mirdz.
Šī spēle velnišķā,
Ir mana mīļākā,
Tad jūtu es, ka stundas ātrāk skrien.

Ja dzīvē atrodi,
Kas tevim laimi sniedz,
Tad mirkļus saldākos sev nenoliedz.
Un skūpstot aizmirsti
Tu mūsu likteni,
Jo sirdij zini, draugs, ir pavasars.

*** Uz satura rādītāju ***

Uz galda vāzē

Uz galda glāzē stāv krizantēmas,
Un rozes sen jau vītušas.
Nenāc pie manis, nemeklē laimi,
Kas bija sen, jau aizgājis.

Tas bija toreiz, kad Tevas acis
Vēl spēja mani valdzināt,
Bet tagad tumšās rudeņa naktīs 
Man atliek tikai pasmaidīt.

Kas pirmā atnāks, tai piederēšu,
Ar krizantēmām rotāšu.
Un smaidīdami mēs grēkā grimsim
Kā ievas ziediņš atvarā.

No rīta svešos ļaudīs ejot,
Mums skats būs tīrs un nevainīgs.
Tik krizantēmas uz galda glāzē.
Bet tās jau muļķes nesaprot...

*** Uz satura rādītāju ***

Zilais Karbunkulis

Lai slava varoņkāvam
Un Sidrabēlas silam,
Bet augstākā no slavām
Lai karbunkulim zilam
Spīd katram kaut kas krūtīs,
Bet nevar spīdēt būrī.
Es izbiju no būra
Ar zilo karbunkuli.

Piedz.
   Ai, zilais karbunkuli,
   Tur, debesīs aiz rūtīm!
   Es mūžu nodzīvošu
   Ar karbunkuli krūtīs. (2r.)
   Ai, zilais, zilais karbunkuli! 2r.

Savs karbunkulis katram
Ir dzīvē nepieciešams.
Dēļ viņa zilās gaismas
Mēs dzīvojam un ciešam.
Pat dzejnieki tā dzejo,
Tad kāpēc ceļam būri?
Ir ceļiniekam,spīdot

Piespiežas
karbunkulis.

*** Uz satura rādītāju ***

Meitene zeltene

Atceries, manu mīļo meitenīt, 
Kad tu man pirmo skūpstu solījies reiz dot!
Gaidīju tevi naktī klusajā,
Mēnesī, mēnesnīcai gaiši starojot.
Gaidīju tevi, nesagaidīju,
Vilšanos smagu naktī rīts man austot nes.
Ak, kamdēļ mani moci mīļotā, 
Nevaru vairs bez tevīm dzīvot ilgāk es!

Piedziedājums.2x

Meitene
zeltene, klausies kā pukst mana sirds – 
Tiki tik, tiki tak!
Meitene zeltene, tev jau tā pat viņa pukst –
Tiki tik, tiki tak.

Atceries manu mīļo meitenīt, 
Kad tu man pirmo skūpstu solījies reiz dot!
Gaidīju tevi naktī klusajā
Mēnesī, mēnesnīcai gaiši starojot.
Gaidīju tevi ,nesagaidīju,
Vilšanos smagu naktī rīts man austot nes.
Ak, kamdēļ mani moci ,mīļotā,
Nevaru vairs bez tevīm ilgāk dzīvot es!

*** Uz satura rādītāju ***

Kurtizāņu ugunskurs

Kur tavi smiekli, kur tavas asaras?
Pāri no visa nav palicis vairs nekas.
Pirkstos kūp cigarete, glāzē mirdz sarkanvīns,
Izkūst tie tavi sapņi kā parafīns.

Skaties pār telpu lēni kā dūmi krīt,
Nezini vēl kam mosties uz pleca rīt.
Sēdi pie tukša galda - gaidi, kurš pienāks klāt,
Bet varēja būt arī viss kādreiz savādāk...

Tavās acīs dziestot kvēl kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Ka šīs liesmas vairs nevienu nenoburs.

Vīst visi ziedi - vītīsi tu tiem līdz.
Pienāk reiz brīdis, kad parafīns vairs nepalīdz.
Citai būs tavā vietā glāzē liets sarkanvīns,
Salkani dvesmos kūstošais parafīns.

Tavās acīs dziestot kvēl kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Kad šīs liesmas vairs nevienu nenoburs...

Kur tavi smiekli, kur tavas asaras...

*** Uz satura rādītāju ***

Ai kā garšo alus

Šis stāsts, ko jūs dzirdēsiet nebūs pārāk jauns
Jo visiem sen zināms, cik alkohols ļauns.
Ja no rīta es jūtos, ka galvā man svins,
Tad zinu, ka vainīgs ir viskijs un džins.

Tāpatās no ruma, vai gaišs tas vai tumšs,
Ja dzeru, tad uzvedos vēlāk kā dumjš.
Kad citiem dārgs šampaniets valodas rais',
Tas man tikai vēderā burbuļus tais'.

Piedz.

   Jo man garšo alus, ai kā garšo tas,
   Un pārējie dzērieni, teikšu jums atklāti
   Ir tikai samazgas.

Ja dzeru es vīnu, man šļupstēt sāk balss
Un sarkans kā pipars kļūst deguna gals.
Tādēļ vienmēr un visur, kur iedzerts kas tiek,
Es lūdzos, lai uz galda man alutiņ' liek.

Ja atrodos restorānā, kas skaitās glauns,
Manai sieviņai dažreiz tur paliekās kauns.
Aiz frakas ciet nogrābju viesmīli es
Un saucu: "tūliņ "sikspaku" alutiņ' nes!"

Piedz.

Kad man' viesībās ielūdz, kur kokteiļi līst,
Es paliekos nervozs un sāku pat svīst.
Jo zinu - drīz liķiers un konjaki nāks
Un vēders tad nejauki protestēt sāks.

Tad es namamāti grābju ar kustību strauju
Un dejojot viņu uz guļamistabu rauju,
Tur kaislīgi čukstu: "Jums skaists dekoltē!
Bet vai kanniņā alus nav jums pagultē?"

*** Uz satura rādītāju ***

Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas

Sniegi sniga āriņos
balti jāja karavīri
tālu biju nepazinu vai nav mani bāleliņ
zibsnī zvaigznes aiz daugavas 
melnajos debešos
saka dieva eņģelīši 
nebūs miera šai zemē

Saule gaisu sajaukusi 
aizasprieda ozolā
kungi karu sacēluši 
sauca manus bāleliņus

Pār kalniņu vējiņš pūta
putas grieza ezerā
bālenīts karā jāja 
no akmeņa sirdi ņēma

Kur māmiņ tu sēdēji 
karavīru lolodama
daugaviņas maliņād
ziļasaru pelcītī

Kad dēliņ tu atnāksi
no kariņa atpakaļ 
tad māmiņ es atnākšu 
kad zaļos sētas mieti

Kad zaļos sētas mieti 
kad sapuva akmentiņi 
tad māmiņ es atnākšu
no kariņa atpakaļ

Kas redzēja rīta zvaigzni 
vakarā uzlecam 
kas redzēja pārejam 
karā dotu bāleliņ

*** Uz satura rādītāju ***

Es dziedāšu par tevi tēvu zeme

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā.
Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas,
Tad atdusēšos tavā atmatā.

Es dziedāšu par zaļo eglainīti,
Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,
Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā
Ar basām kājām ganiņš bārenīt`s.

Es dziedāšu par balto birztalīti,
Kur rudens lapas dzeltainītes birst.
Un birstot zvana klusu svētvakaru
Tiem ziediem vēlīniem, kas salnā mirst.

Es dziedāšu par teku nomīdīto
No tēviem liepu lūku apavā,
Kur vaidot māte gaitā staigājusi
Un, Dievu pielūgdama, baznīcā.

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,
Tur tavā priedulāja pakrēslā.

*** Uz satura rādītāju ***

Šeit ir Latvija

*** Uz satura rādītāju ***

Uz ielas tai krodziņā mazā

Pār ciemata jumtiem jau nolaižas krēsla,
Dzied bērni, nu mājup laiks iet,
Bodnieka sieva vēl noslauka ietvi,
Kad slēģus viņš aiztaisa ciet,
Kaut darbdiena garām un cilvēks ir guris,
Vēl nedodas mājās dažs labs,
Bet pa ceļam viņš iegriežas krodziņā mazā,
Kur līksmi viņš sagaidīts taps
   Uz ielas stūra tai krodziņā mazā,
   Kur dzīve vērta tik viena vēl šķiet,
   Uz ielas stūra tai krodziņā mazā,
   Kur vari laimi no kausa sev liet
Pie sienām jau spraustas ir fotogrāfijas,
Un pastkartes sveicienu dod,
Pustumsā bļauskas ar smiekliem mijas,
Un stāsta kā gājis, kam, kur,
Viens paceļ glāzi, vēl sekmes otram,
Cits vēro bungas kā sit,
Mūzikas automātā atskan dziesmas,
Un stundas, kā minūtes rit

*** Uz satura rādītāju ***

Pie dzintara jūras

Pie Dzintara jūras, kas Kurzemi vij,
Reiz vientuļā krastā tie tikušies bij.
Viņš Daugavas laivinieks,
Kam strauji pukst sirds, 
Tā zvejniece jauna, prieks acīs tai mirdz.

Nāc līdz manā dzimtenē meitene teica
Draugs mans, klusi iemīlot sirds tevi sveica.
Mēs saderam kopā, tā man vidzemnieks teic,
Kā Kurzemes vēji, tā dzied Vidzemes vējš.

No Daugavas krastiem stalts laivinieks brauc,
To Dzintara jūra un meitene sauc.
Kur Kurzemes krastā tie tikušies bij,
Tur nākotnes laimei tie gredzenus mij.

Nāc līdz manā dzimtenē meitene teica
Draugs mans, klusi iemīlot sirds tevi sveica.
Mēs saderam kopā, jo tu laivinieks stalts,
Un Dzintara jūra mūsu laimei te šalc.

*** Uz satura rādītāju ***

Likteņdzirnas

Mežezeru migla sirmā sagša tin,
Vecās dzirnas žiglā upe atrast zin.
Straume dzirnu ratos dien' un nakti līst,
Viļņu vālos platos baltas putas šķīst.

Piedz.
Vecās likteņdzirnas
Mūsu mūžu maļ,
Gadi skrien kā dzirnas
Un nenāk atpakaļ.

Melderim jau matos sarmo sidrabsniegs,
Acīs vēl un skatos kvēlo jaunīb's prieks.
Meldermeitenīte, baltābele zied,
Viņas mazmeitiņas, klip, klap iet un dzied.

*** Uz satura rādītāju ***

Melnā pantera

Mans tēvs bija dārznieks,
Es dārznieka dēls,
Mans tēvs audzē gurķus,
Bet gurķojos es.

Piedz.
   Hei, melnā pantera, baigi lunkanā,
   Šī nakts ar tevi nav pirmā, pēdējā.

Mans tēvs bija kalējs,
Es kalēja dēls,
Mans tēvs kala restes,
Bet aiz restēm sēžu es.

Mans tēvs bija galdnieks,
Es galdnieka dēls,
Mans tēvs taisa zārkus,
Bet līķus taisu es.

Mans tēvs bija šveicars,
Es šveicara dēls,
Mans tēvs rāva iekšā,
Bet ārā metu es.

Mans tēvs bija dzērājs,
Es dzērāja dēls,
Mans tēvs dzēra iekšā,
Bet ārā vēmu es.

Mans tēvs bija jātnieks,
Es jātnieka dēls,
Mans tēvs jāja zirgus,
Bet meitas jāju es

*** Uz satura rādītāju ***

Sen tas bij

Sen tas bij' pie Ventas ziedu laikā,
Pirmo reiz', kad tevi redzēju.

Piedz.
Ak, kamdēļ mums bij' lemts šķirties,
Jo es tevi aizmirst nespēju.

Un tad saules diena nāk man prātā,
Diena - kad tev mīlā atzinos.

Lapu zelts, kad klāja Ventas krastus,
Mīļā, tu pie cita aizgāji.

*** Uz satura rādītāju ***

Tu vēl rozes plūc

Vēl tu rozes plūc nenotvīkdama,
Matos spraudi tās vēl bez nodoma.

Vēl tu uzsmaidi visai pasaulei,
Vēl tu nezini sava skaistuma.

Paies laiciņš īss un tu nosarksi,
Dārza maliņā rozes ieraugot.

Un tu plūksi tās vienam vienīgam,
Un tu smaidīsi vienam vienīgam.

Karsti slavēs viņš tavu skaistumu,
Bet es staigāšu kā pa rudeni.

*** Uz satura rādītāju ***

Baltā roze

Baltā roze nozied dārzā manā,
Velti lūpas tavu vārdu sauc.
Tevi gaidot, sirds man klusi zvana,
Un kā gājuputni ilgas līdzi trauc.

Dienas steidz kā baltas mākoņlaivas,
Vakari kā melni dūmi kūp.
Līdzi ziediem ilgas izkliedz kaijas,
Līdzi ziediem pirkstos laime drūp.

Ak, cik sāpīgi un skumji gaidīt,
Gaidīt to, kas nekad nenāks vairs.
Cauri asarām un sāpēm smaidīt,
Kamēr pēd'jais vakars nodziest dails.

Vēji noliec koku zarus mokās,
Aiziet vilciens, otrs un tad treš'.
Es vairs nesniegšu tev pretīm roku,
Visā dzīvē tu man kļuvi svešs.

Tikai sirdī kā pēc laimes spēles,
Savāds miers un klusums ir tik liels.
Man vienalga virši zied vai rozes,
Vai pār visu viegli pārslo sniegs.

*** Uz satura rādītāju ***

Paliec sveika baltā bērzu birze

Paliec sveika, baltā bērzu birze,
Paliec sveika mazā būdiņa:
Man ir jācīnās par brīvestību,
Man ir jāatstāj šī dzimtene.

Paliec sveika, daiļā zeltenīte,
Skūpstu pēdējo vēl manim sniedz
Un pie krūtīm it kā uguns liesmu
Vienu sārtu rozes ziedu liec!

Sārtais rozes zieds par mīlu stāstīs
Un par jaukiem sapņiem birztalā.
Būdiņa - tā tevīm vienmēr sacīs:
Neaizmirsti draugu svešumā!

Viņam ticēt vari tu it droši,
Ka viņš tevi mūžam neatstās,
Kaut ar saule nespīdēs tik spoži
Tev caur logu mazā būdiņā.

Un, ja lode manas krūtis dragās,
Mani vēsas kapa smiltis segs,
Tad pār manu kapu liepu zaros
Lakstīgala dziedāt nenobeigs.

Zudusi tad būs mūsu mīla,
Zudis jaukais sapnis birztalā,
Saule nespīdēs nekad tik spoži
Tur caur logu mazā būdiņā.

*** Uz satura rādītāju ***

Tur es dzēru tur man tika

Tur es dzēru, tur man tika,
Tai mazajā krodziņā.

Sarkans alus, balta kanna,
Daiļa pati nesējiņ'.

Pats es dzēru, pats maksāju
Krogū saldu alutiņ'.

Pats precēju līgaviņu
Tēvam, mātei nezinot.

Izdzer alu, sasit kannu,
Nobučoju nesējiņ'.

Simtu marku es nodzēru
Kumeļāji sēdēdams.

Būtu dzēris otru simtu,
Nestāv manis kumeliņš.

Kumeļami kājas gura,
Man pašami galva skurba.

Alutiņi, bālēliņi,
Neb' es tava stiprumiņ'.

Tu varēji vīru gāzti,
Mucai spundu arā sperti.

Alutiņi, bālēliņi,
Neb' es tava vecumiņ'.

Es piedzimu, tev atradu,
Es nomiršu, tu paliksi.

*** Uz satura rādītāju ***

Sieviete čūska

Pie galda sēž sievietes daiļas,
Un jautri tās čalo un smej,
Bet kristāla glāzēs vīns laistās,
Un kaktā kāds saksofons vaid.

Te pēkšņi kāds pārtrauca čalas
Un, ģitāri paņēmis, sauc,
Un jautrības virpulī šajā
Man romanci nodziedāt ļauts.

Reiz mīlēju sievieti daiļu,
Bij` daudzi, kas pielūdza to,
Tu dāvāj` tai rotas un naudu,
Tās mīlu tie gribēja gūt.

Es arī to mīlēju kaisli
Un pielūdzu nakti un dien`,
Bet viņa pret mani bij` vēsa,
Tik vēsa kā rudeņa nakts.

Dēļ sievietes noziedznieks kļuvu
Un lielceļa laupītājs es.
Man biedros bij` nakts melna tumsa
Un revolvers, nāvi kas nes.

Es atriebos sievietei – čūskai
Un dzīvību laupīju tai.
Kaut brīvību zaudēju ilgi,
Bet sirdsmieru atguvu es.

Un bezgala divdesmit gadus
Man cietumā, katorgā lemts.
Un beidzot pie atziņas nācu,
Ka sievieti mīlēt nav vērts.

Nu, draugi, lai glāzītes tveram,
Un ciešāki saskandinām,
Par sievieti – čūsku lai dzeram,
Kas dzīvē reiz pievīla mūs.

Kad bagāti būsiet, tad labi,
Un mīlu sniegs sievietes jums.
Nav nozīmes mīlēt bez naudas,
Šo padomu dodu es jums.

*** Uz satura rādītāju ***

Nav vērts, nav vērts

*** Uz satura rādītāju ***

Turpinājums 2014

Share to Facebook