JST bloga 2012.gada arhīvs

Jau labu laiku funkcionē e-pakalpojumu portāls, kurā ir iespējama gan dažādu maksājumu t.sk. nodokļu nomaksa, gan makšķerēšanai nepieciešamo licenču iegāde tiešsaistes režimā. Licenču pircējiem šajā resurspunktā ir arī iespēja ievietot informāciju par savu lomu.
Vietu skaits, kuras izmanto šo pakalpojumu, arvien aug, šodien to skaits jau saniedzis 15. Lai lapas apmeklētājiem būtu ērtāk piekļūt šim pakalpojumam, labās puses ailē ievietoju tiešo saiti ar attiecīgo e-pakalpojumu lapu. Zemāk neliela e-pakalpojumu lapas bilde-ekrānšāviņš, kurā var redzēt vietas (stāvoklis uz 11.12.2012.), kuras aptver minētais pakalpojums.



Klejojot pa interneta dzīlēm, ik pa brīdim izdodas uzdurties interesantām lietām. Nupat atradu vienu jaunu avotu - elektronisku žurnālu "This is Fly", kas atspoguļo mušiņmakšķerēšanas tēmu. Ievietoju saiti ar jaunāko šī žurnāla numuru.

Gandrīz nedēļu veltīju braucienam uz Volgu pie Astrahaņas, kur bāzē "Uspeh" 12.- 14.novembrī notika kārtējais O.Soboļeva piemiņai veltītais zandartu copes pasākums "Trofeju zandarts 2012".

Lai gan dalībnieku skaits nebija tik liels kā iepriekšējos gados, laika apstākļi bija skaisti un rezultātā arī lomi bija apmierinoši. Kopumā 2 sacensību dienās tika nomedīti 7 trofeju zandarti ar izmēru virs 65 cm un 4 - 5 kg svaru. Visi ieskaitītie zandarti tika noķerti ar džigošanas metodi, velcētāju lomos pārsvarā bija zandartiņi 1-2 kg robežās. Savu klasi nodemonstrēja Jaroslavļas pārstāvji, kuri kārtējo reizi ieguva gandrīz visas galvenās balvas. Jaroslavļas pārstāvju lomi šajos pasākumos ir bijuši tik stabili, ka sāka klīst runas par viltīgiem neatļautiem paņēmieniem, piemēram, zandartu pievilināšanu tos piebarojot vai pievilinot ar kādiem asins produktiem. Tomēr, šoreiz pierādījās, ka šīm runām nav pamata, un trofejas cienīgus zandartus uzvarētāju ekipāža nomedīja tiesnešu un žurnālistu uzraudzībā, pie tam netālu no "iebarotās" vietas, kurā bez nopietnām sekmēm darbojās viņu konkurenti.


Dalībnieku skaitu negatīvi ir ietekmējis fakts, ka uzvarētāji vienmēr ir bijuši vieni un tie paši Jaroslavļas pārstāvji. Tie, kurus kādreiz vilināja cerība viegli tikt pie 500 000 rubļu lielās galvenās naudas balvas, ir sapratuši, ka spiningotāju meistarībai ir izšķiroša nozīme, bet bez liela darba un nopietniem līdzekļiem tā paliek tikai kā sapnis. Tas daļēji izskaidro dalībnieku skaita mazināšanos, tāpēc arvien nopietnāk organizatori apsver domu par izmaiņām šī pasākuma formātā.

Par apmeklējumu skaitu manās tīmekļa lapās. Lielāko, kā saka, pienesumu dod Picasa fotoalbūmi. Piemēram, dažas bildes no albūma par redzēto un piedzīvoto Storumanā oktobrī nepilna mēneša laikā piedzīvojušas 5-6 tūkstošus apmeklējumu. Arī mana bloga lapa www.fishing.lv un LMSF lapa tiek pietiekoši aktīvi apmeklēta (līdz 400 apmeklējumi dienā), pat neskatoties uz to, ka pēdējā laikā neesmu tai veltījis pieteikoši daudz uzmanības.

Pirmie eksperimenti ar videoklipiem Youtube arī devuši jaunu pieredzi. Nupat ieraudzīju arī pirmo komentāru par mušiņmakšķerēšanas metieniem veltītu klipu - "Wow! Very Impressive!! It's amazing I've watched dozens of Fly Casting videos and yours without any talking or legnthy dialog showed me the way! Like they say "somethings are better left unsaid"! Thanks again." Tas mani vēlreiz pārliecina, ka pēdējā laikā tieši demonstrējumi, t.sk. videodemonstrējumi un lozungs "dari, kā es" kļūst vēl iedarbīgāks. Kā akmens laikmetā, auditorijas liela daļa arvien vairāk pievēršas procesu vērošanai un arvien mazāk lasa tekstus - acīmredzot, valodu pārzināšana un lasīšana prasa vairāk piepūles nekā vienkārša skatīšanās.

Vasaras sezona bija bagāta ar sen neredzētu copes ceļojumu skaitu, Zviedrijā vien pabiju 4 reizes. Par rutinu kļuvuši ikgadējie braucieni uz Norvēģiju un Volgu Krievijā. Arī šogad pēc nedēļas priekšā ir kārtējais brauciens uz Volgu, nevis uz copi, bet lai tiesātu starptautiskās sacensības zandartu spiningošanā. Pašmāju ūdeņiem laika gandrīz nemaz neatliek.

2011.gadā decembrī Latviju bija pārņēmis siltuma vilnis, un pēdējā cope atklātos ūdeņos ar mušiņu man bija 22.decembrī. Šogad pirmais aukstuma vilnis Latviju pārņēmis jau oktobra beigās. Lai nepalaistu garām sezonas noslēguma copi, vakar pārbaudīju, kā uz mušiņu reaģē karpas. Pēc dažu makšķernieku domām, tās kļuvušas galīgi neaktīvas.
Cope bija savdabīga, karpu ņēmieni bija gandrīz vai nepamanāmi, radās iespaids, ka izmantotā mušiņa karpu ieinteresēja tikai tad, ja tā peldēja tieši mutē. Nebija nekādas aktīvas copes, tikai mušiņas pieturēšana un, attiecīgi, sajūta, ka grimstošā mušiņa ir kaut kur aizķērusies. Jāpiecērt bija pie katras aizdomīgas apstāšanās. Lai gan laiks bija stipri vēss un dažubrīd arī vējains, man laimējās - pēc 3 stundu darbošanās varēju nofotografēt divus eksemplārus. Lielākā karpa bija 4,4 kg smaga.

Vētra pāri Latvijai, arī Rīgā, gāzti koki, apledojumi un avārijas uz ceļiem - ar to bija raksturīga šī piektdiena. Un, protams, pirmais sniegs, kas priecēja gan bērnus, gan suņus, bet vienu brīdi, kad pārstāja snigt, ainavai piedeva interesantu kontrastainu spozmi.

Nupat atgriezos no kārtējā brauciena uz Storumanu Zviedrijā. Pēc fantastiskās copes no ledus pavasarī un lielajām līdakām vasarā mūsu nelielās trīs dalībnieku grupas brauciena mērķis bija papētīt, kas Storumanas ūdeņos notiek rudenī. Izrādījās, rudens pusē viss nav tik vienkārši. Detalizētāka informācija būs tuvākās dienās, neliels bilžu albūms redzams zemāk.
Beidzot saņēmos un zemāk ir iepriekšējās ziņas turpinājums.

Storumanas braucienā mūsu trīs Jāņu grupiņa, galvenokārt, bija noskaņota foreļu un alatu copei ar spiningu. Tā kā es šajā vietā biju jau otro reizi, bija doma padarboties arī ar mušiņmakšķeri. Viens no mums bija sacerējies arī par izreklamētajām milzu līdakām, taču uzreiz jāatzīmē, ka tipiskajās vasaras vietās zivju nebija un tajās četrās copes dienās mēs ne asarus, ne līdakas neatradām. Mans secinājums - līdakas bija pārvietojušās uz ziemas vietām, visticamāk, sekojot asariem un sīgām. Seklajos rajonos, kur tās lielā skaitā bija vasaras sākumā, tās gandrīz nemanījām. Dažas 2-3 kg smagas līdaciņas izdevās noķert tikai vietās, kur bija koncentrējušās alatas. Bez tam, bija pilmēness periods, kurš, kā runā, neesot tas labākais copei.

Tieši foreles un alatas, kā saka, izglāba mūsu braucienu, taču, lai tās atrastu, bija diezgan daudz jānopūlās. Te mums palīdzēja līdzpaņemtais elektromotors, eholotu nelietojām, copējām tikai ar spiningiem, pie tam gandrīz tikai ar Lucky John rotiņiem. Pēc dažiem mēģinājumiem atrast labāko mānekli, es pārgāju tikai uz diviem modeļiem - sudrabotām Mepps Aglia kopijām Nr3 un Nr4. Tie bija pietiekoši efektīvi uz visa veida zivīm. Pie tam skaistākās 40 cm un lielākas alatas, tai skaitā arī pat 1, 5 kg smagu eksemplāru izdevās noķert uz lielāko modeli. Kopumā mūsu stratēģija attaisnojās, mēs ieguvām daudz jaunas informācijas, jo izpētījām diezgan lielu Storumanas ūdenskrātuves rajonu. Vienlaicīgi, lai gan pārsvarā zivis atlaidām, mums bija pilnīgi pietiekami daudz zivju gan pašu patēriņam, gan kaimiņiem. Tajā pašā laikā bāzē dzīvojošie citi copmaņi no Latvijas, kuri pārsvarā bija noskaņoti līdaku copei, pēc viņu nostāstiem palika ar visai pieticīgiem rezultātiem. Arī ieplānotā pāliju cope dažiem, kas to pamēģināja, nebija veiksmīga. Cik sapratu, informāciju par šo nedēļu Storumanā no kaimiņu redzes punkta varēs izlasīt nākamajā "Copes Lietas" numurā.

Viens no mums vienu brīdi izmēģināja arī gruntenes, taču bez nopietniem rezultātiem. Manas cerības, ka varēšu padarboties ar mušiņu, nepiepildījās. Mušiņrīki palika neizpakoti. Galvenokārt tāpēc, ka bijām aizņemti ar zivju meklējumiem un nepaspējām atrast pietiekoši nopietnu zivju koncentrāciju. Ezera foreles, izņemot vienu mazulīti, neatradām. Varavīksnes foreles ķērās relatīvi reti, kā saka, pa vienai, alatas bija koncentrējušās nelielos rajonos. Piemēram, 50 metru posmā bija alatas, bet piegulošā 300 m posmā to nebija. Arī laika apstākļi, kaut gan pāris dienas bija ideāls zelta rudens laiks, brīžiem bija diezgan sarežģīti. Lielajā ūdenskrātuvē pat neliels vējš sacēla lielus viļņus un slāpēja jebkuru patiku doties superlomu meklējumos, bijām spiesti meklēt aizvēju un darboties mierīgākos līčos. Vienu dienu temperatūra nokrita zem nulles un lietu nomainīja sniega pārslas. Taču kopumā jāatzīst, laiks bija perfekts, arī zivju klāsts, lai gan izpalika superlomi, bija skaists. Brauciens bija patīkams piedzīvojums un sāku domāt jau par plāniem uz nākošo gadu.

Lai personīgi pārliecinātos, cik patiesi ir reklāmas vilinājumi un svešzemju brīnumvietās zivis ir kā leiputrijā, liela daļa makšķernieku, bez šaubīšanās dodas tālos braucienos. Protams, rezultāti un atskaņas ir visdažādākās. Kaut ko var nojaust arī no manām iepriekšējām informācijām. Šoreiz tikai dažas bildītes no "tālās" Daugavas pie Kokneses, kur nedēļas nogalē notika Latvijas spiningotāju čempionāts. Pirms sacensībām visi vadoši spiningotāji te aizvadīja pēdējos treniņus un tagad, kad beigušās svarīgās batālijas, var padalīties arī ar saviem rezultātiem. Pirmās ievērības cienīgās bildes atsūtīja Ingus Dukaļskis no Salmo komandas. Brekša bildi nomedīju pats, kad "Daugavas radzēs" ieraudzīju viena vietējā speciālista lomu.

No 5. līdz 10.jūlijām ciemojos netālu no Storumanas izvietotajā SIA Cope Zviedrijā bāzē "LÅNGSJÖBY". Brauciena mērķis bija iepazīties ar šī bāzes apkārtnes makšķerēšanas iespējām un vienlaicīgi piedalīties filmēšanā, kura bija organizēta ar nolūku parādīt šo bāzi un tās piedāvātās copes iespējas Krievijas satelītu televīzijas kanālā "Ohota i ribalka". Kā sižetu autors un programmas vadītājs bija uzaicināts duets Radziševskis un K°, kuras satāvā ietilpst Staņislavs un Kristīne Radziševski, operātora lomā darbojās Edgars Tone.
Laika apstākļi bija ideāli, tāpat arī zivis ķērās, kā saka, uz pasūtījumu un darbojās kā labi aktieri. Īsi sakot, ar sportiskiem rīkiem šeit varēja nomedīt visdažādākās zivis. Protams, lielie eksemplāri prasīja vairāk pacietības, laika un vietu zināšanas. Tā, piemēram, pietrūka laika, lai ar spiningu vai mušiņmakšķeri nomedītu šeit sastopamo pāliju, sīgu, alatu un asaru ievērības cienīgākus eksemplārus, bija jāsamierinās ar "tikai" līdz kilogramam smagiem eksemplāriem. taču vienlaicīgi bija izdevības nofilmēt gan kadrus ar 8-12 kg līdaku izvadīšanu (dzirdējām vietējo zinātāju stāstus pat par 20 kg smagiem eksemplāriem), 2-kilo foreles ķērienu un dināmisku izvadīšanu ar mušiņmakšķeri un daudzus citus skaistus momentus, kurus nofilmēt citā vietā būtu stipri sarežģītāk. Jebkurā gadījumā pēc šīm 5 dienām visiem ciemiņiem secinājums bija viens, - spraigā darbā pavadītās 5 dienas ļāva ielūkoties tikai nelielā daļā no tām copes iespējām, ko sniedz Storumanas apkārtne. Rajons ir bagāts ar fantastiskiem zivju resursiem, te ir laba infrastruktūra un serviss un te ir vērts atgriezties un pakavēties ilgāk, lai pilnīgāk izbaudītu šī rajona dabas skaistumu un dažādo zivju copes vilinājumus.

Zemāk ir albūms, uzklikšķinot var atvērt to un redzēt lielākus attēlus. P.S. Izrādās, par šo vietu slavas dziesmas dzied ne tikai Egīls Zirnis savā rakstā Dienas interneta resursā, bet arī citi Zviedrijas copes cienītāji.

Kā jau minēju vienā no iepriekšējām ziņām, Zviedrijā arvien vairāk uzmanības pievērš makšķerēšanas tūrisma attīstībai. Lai to veicinātu, pie lielajām pašvaldībām ir izveidotas makšķerēšanas projektu koordinātoru štata vietas un piesaistītie eksperti sniedz visa veida palīdzību tiem attiecīgā reģiona privātuzņēmējiem, kuri gatavi piedāvāt izmitināšanas un laivu nomas pakalpojumus makšķerniekiem, tai skaitā centralizēti veic dažādas mārketinga aktivitātes. Tā kā arī Latvijas makšķernieki ir Zviedrijas lauku uzņēmēju interešu lokā, attiecīgi, arī pie mums nonāk piedāvājumi iepazīties ar jaunajiem maršrutiem.

6.- 11.jūnijā kopā ar Jāni L. (Fox Travel) un Aldi C. pēc Vestervikas makšķerēšanas projektu koordinātora ielūguma apmeklējām Zviedriju, lai iepazītos ar maršrutu, kuru makšķerniekiem gatavojas piedāvāt divas 300 km uz rietumiem no Stokholmas izvietotas un ar Yxern un Vindommen ezeriem saistītas makšķerēšanas bāzes. Programmas lielāko daļu aizņēma iepazīšanās ar ūdenstilpēm un makšķerēšana (spiningošana) tajās. Mājinieki gribēja, lai mēs kā viesi gūtu ieskatu dzīvošanas apstākļos un pārliecību par lomiem, kas makšķerniekus sagaida šajos ezeros. Zemāk daži fotoattēli.
Ūdenstilpes izrādījās gan vizuāli interesantas, gan pietiekoši zivīgas. Pat neskatoties uz mainīgajiem un ne sevišķi labvēlīgajiem laika apstākļiem, mēs tikām pie pieklājīgiem zivju lomiem. Lai gan, piemēram, Vindommen neesot pat makšķerēšanas noteikumu, pārsvarā ūdenstilpēs eksistē nerakstīti noteikumi, ka asarus var ņemt bez ierobežojumiem, bet līdakas un zandarti ir jāatlaiž ( bāzu iemītnieki var paturēt vienu zivi dienā apēšanai, kā saka, uz vietas).
Pie pirmās iespējas pacentīšos izveidot un izvietot internetā arī šī brauciena fotoalbūmu.

Tā iznāca, ka maija pēdējās piektdienas vakaru un sestdienas rītu pavadīju pie Lielupes, kur vadīju vienu tradicionālu makšķernieku pasākumu. Laika apstākļi bija brīnišķīgi - neliels mākoņu daudzums, gandrīz bezvējš, upmalā vietās, kur bijuši veci dārzi, zied ceriņi, visu nakti nenorima lakstīgalas.
Diemžēl, zivis ņēma negribīgi. Pāris makšķernieku, kuri jau piektdienas pēcpusdienā bija apmetušies pie upes un darbojās ar gruntsmakšķerēm, man varēja parādīt skaistu asaru lomu ar 200-300 gramus smagiem eksemplāriem, kurš bija savākts piektdienas vakarā. Taču, kad no rīta apvaicājos par sestdienas rīta cēliena panākumiem, izrādījās, ka cope esot pārtrūkusi, - no rīta zivis pilnīgi ignorēja vēl vakarā cienīto ēsmu. Arī vairums pasākuma dalībnieku, kuri copi uzsāka sestdienas rītā, palika gandrīz pa tukšo. Kaut gan bija arī daži vīri, kas arī šajā, kā saka, necopē iemanījās noķert dažus skaistus brekšus, kuru te netrūkstot.

Kā parasti, nedaudz padarbojos arī ar fotoaparātu, pirmās rīta stundas pie upes bija ar sen neredzētu saullēktu.

No 18.līdz 23. maijam kopā ar nelielu bet patīkamu paziņu kompāniju biju makšķerēt jau pārbaudītā vietā pie saviem paziņām Norvēģijā, konkrēti, Lauvsnes, Zanzibar Inn. Uzreiz jāsaka, cope risinājās šim Norvēģijas reģionam un maijam tipiskos apstākļos. Pirmā diena sākās ar vēsu, saulainu laiku, kad temperatūra nepārsniedza +10°C, bet pēdējā dienā varējām sauļoties un aizvējā temperatūra bija vismaz +20°C.
Arī lomi bija labi - apgūstot jaunas copes vietas pārsvarā ķērām saidas un mencas, nedaudz retāk bija jūras vēdzeles un līdakas kā arī sarkanie asari. Kā šī brauciena jaunums bija tas, ka daži mūsējie tika pie haizivju lomiem, tāpat var pieminēt vieksmīgās krabju medības. Uzreiz var atzīmēt, ka mūsu kompānijas dalībnieka Mārtiņa B. noķertā 17,6 kg smagā jūras līdaka ir jauns rekords, kuru uzstādījuši mani līdzbraucēji. Lai gan dažu pastāvīgo šīs vietas pusprofesionālo vācu makšķernieku lomi bija iespaidīgi, - tajos mēs redzējām neskaitāmas saidas un mencas 10-15 kg svarā, palika iespaids, ka Mārtiņa lomā bija lielākā zivs, kura šajās dienās tika nomedīta no mūsu laivu piestātnes.
Mans personīgais sasniegums šoreiz bija izvilktā 6 kg smagā menca, kuru izvilku ar laivas biedra vizuli.
Veinlaicīgi ar firmas īpašnieka, Norvēģijā dzīvojošā Raivja Baltris palīdzību guvām nelielu ieskatu piedāvājumos, kurus makšķernieki var atrast netālu no Lauvsnes izvietotajā Ravariba Norge makšķernieku bāzē.
Bildes un bilžu albūmu, visticamāk, spēšu ievietot tikai pēc pāris dienām, tad centīšos šo ziņu papildināt arī ar citām šī brauciena atziņām.

P.S. Norvēģijas iespaidi apkopoti fotoattēlu albūmā "Norway 2012". Ja ir vēlme slīdraidi skatīties kā lielākus attēlus, var izmantot slīdrādes adresi.

Brīvajās dienās uztaisīju savu pirmo eksperimentālo videoklipu, kurš domāts tiem, kas vēlas apgūt spiningošanu un, konkrēti, metienus ar spiningu. Man pagaidām nesaprotamu iemeslu dēļ, uz YouTubes servera tas uzlādējās, kā saka, ar atkārtojumu un rezultātā tas ir divreiz garāks.

P.S. Izrādās, YouTube piedāvā iespēju sagriezt klipu vairākos gabalos, to izmantoju un tagad viss izskatās kā plānots.

P.S. Pēc pirmā klipa radās arī otrs, veltīts mušiņmakšķerēšanas pamatmetieniem.

Ne tikai Latvijā ir problēmas lauksaimniecībā, arī Zviedrijas lauki paliek arvien neapdzīvotāki, jo lauksaimniecība kļūst arvien nerentablāka nodarbe. Tieši tādēļ atsevišķi lieli zemju un mežu īpašnieki arvien biežāk pievēršas makšķerēšanas tūrismam un tiek piedāvāti arvien jauni maršruti.24.- 26.aprīlī pēc vienas zviedru firmas ielūguma pabiju Zviedrijas dienvidu daļā Hjortserydā, kur bija iespēja iepazīties ar iespējām, ko šī firma gatavojas piedāvāt plašākam makšķernieku lokam. Ar spiningu ķēru līdakas, ar mušiņu varavīksnes foreles. Diemžēl pavasaris šeit attīstās lēni, ūdens temperatūra ezeriņos vēl nepārsniedz +5°C un līdaku aktivitāte vēl nav sākusies. Lielākās līdakas bija ap 3kg smagas. Varavīksnes foreļu lomi bija nopietnāki,- lielākā zivs bija 3,5 kg smaga. Redzēto pacentos apkopot un atspoguļot zemāk redzamajā albumā.

Savdabīga detaļa. Picasa albuma pirmajā variantā (to var redzēt, uzklikšķinot uz "Lasīt tālāk") ir 59 bildes, man nesaprotamu iemeslu dēļ, ir pieejamas tikai 20 bildes. Uzklikšķinot uz bildi un ieejot picasa albuma orģinālavota lapā, var redzēt arī pārējās bildes. Šim albumam ir tā priekšrocība, ka tajā vienkārši var piekļūt un apskatīt visus manus uz picasaweb servera izvietotos albumus.
Šeit izmantoju flash albuma variantu, tas funkcionē pareizi un arī bilžu kvalitāte ir augstāka. Albuma nosaukums "Aprīļa cope Zviedrijā"

Zemāk var redzēt otru albuma variantu

Trešdien bija iespēja klātienē sekot Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides apakškomisijas darbam, kad tā izskatīja jautājumus, saistītus ar zivju resursu izmantošanu, ieskaitot arī dažas tēmas, kas skar makšķerniekus. Tikai daži mani secinājumi, kas radās pēc sēdes.

Kā jaunumu sev atzīmēju divas lietas. No jautājuma rosinātāja biedrības LMA uzstāšanās izrietēja, ka LMA, izrādās, sadarbojas ar daudziem ārvalstu partneriem līdz pat Briselei ! , bet to, ka Latvijā eksistē makšķernieku NVO sektors, laikam, piemirsusi. Atcerējās tikai sen noietus etapus, - kādreiz pie ZM esot bijusi Makšķernieku konsultatīvā padome, un, iespējams, vajadzētu to atjaunot. Par 2011. gadā notikušo Latvijas makšķernieku forumu, izskatījās, LMA nezin. Pārsteidza arī tas, ka Vides apakškomisijas deputātiem ir tik nepilnīga informācija par zivsaimniecisko sektoru un ar to saistītajām vides pārraudzības problēmās. Izrādās, gandrīz vai jaunums ir, ka inspektoriem nav degvielas, lai varētu normāli izmantot autotransportu un veikt tiešos pienākumus.

Pozitīvi bija tas, ka jautājumu izskatīšana Vides apakškomisijas līmenī ļauj vēlreiz aktivizēt vairākus makškerniekiem jau sen aktuālus jautājumus. Piemēram, jautājumu par to, ka Zivju Fondam vajadzētu piešķirt, pareizāk, atstāt vairāk līdzekļus, kas ļautu risināt vairākas sasāpējušas problēmas. Deputāts I. Līdaka solīja šo tēmu aktualizēt, kad tiks veidots 2013. gada valsts budžets. Sēde risinājās ierobežotos laika resursos, attiecīgi, ļoti konspektīvā formālā gaisotnē, - cik nopratu, apakškomisija secināja, ka būtu jāturpina iedziļināšanaos skartajos jautājumos - gan paredzot deputātu tikšanos ar BIOR speciālistiem, gan pieminot, ka jāpilnveido makšķernieku sadarbību ar likumdevējiem un pārvaldes aparātu jautājumos, kas skar makšķerēšanas sfēru.

Makšķerēšanas frontē iestājies sezonas maiņas laiks. Dažuviet vēl ķer no ledus, bet daži aktīvisti jau ķer foreles ar spiningu. Nekādu pārsteidzošu ziņu par superlomiem tomēr nav. Kā izskatās Peipusā, var pavērot nedēļu vecos videoklipos YouTube.

Marta otrajā pusē Latvija pārdzīvoja dažas vētrainas dienas, gaisa temperatūra, kura dažas dienas bija uzkāpusi pat līdz +15°, šobrīd naktīs atkal noslīdējusi mīnusos, bet dienā tomēr turas +5° rajonā. Dīķis vakar atkusa pilnībā, tajā atgriezušies "pieradinātie" iemītnieki - jau vairākus gadus pazīstamais pīļu pāris, tomēr karūsas vakar vēl neizrādīja dzīvību.
Arī dārzā atjaunojusies dzīve, - mūsu rajona putnu saimnieks vistu vanags vakar savas pusdienas notiesāja turpat desmit metrus no manas mājas. Dārzs kļuvis krietni zaļāks, pilnā sparā zied dažādas sniegpulkstenītes, visi koki un krūmi gaida savu rindu pie friziera. Izskatās, izvairīties no daiļdārznieka iemaņu atsvaidzināšanas neizdosies.

Sen nebiju fotografējis, lai pārliecinātos, ka aparatūra nav ierūsējusi, uztaisīju dažas bildītes.

Pavasarim tuvojoties politiskās spekulācijas medijos kļuvušas nomācošas. Latvija tomēr ir maza valstiņa, mediju niša ir maza, valstī nav daudz notikumu, kuru atspoguļošana varētu dot darbu tik daudz medijiem. Jo sevišķi tiem, kuri savu vietu cenšas atrast dzeltenajā sektorā, pievēršot uzmanību ar saviem "atradumiem" ķēķos, guļamistabās vai sabiedrības miskastēs. Attiecīgi, lai saviem saimniekiem pierādītu lojalitāti, žurnālisti bieži no katras pašu izplatītas tendenciozas baumas vai "viedokļa" cenšas radīt problēmu ar lozungu "tauta runā", kā saka, no oda uzpūš ziloni, lai pēc tam varētu nedēļām ilgi kopā ar "ekspertiem" tukši, bet varonīgi darboties ap pašu izgudroto "valstisko problēmu". Tikai nākas secināt, ka netrūkst arī politiķu, kuri dzird tikai tos, kuri skaļāk kliedz, vai arī panaivi bet diplomātiski filozofē - nav dūmu bez uguns. Laikam, nezin, ka mākslīgi radīts dūmu aizsegs ir sen pazīstams ierocis.

Visa šī jezga ir līdzīga tai, par ko iepriekš rakstīju par LM tēmu. Neliela atškirība ir tikai apstāklī, ka zemāk neesmu izteicis, kā var domāt, tikai savu attieksmi pret citādi domājošajiem, bet esmu paudis viedokli par sfēru, kurā kā autoru advokāts esmu profesionāli darbojies 20 gadus, proti, autora tiesību aizsardzību.

Galvenais ažiotāžas izraisītājs ir internetā pieejamais G.Gailīša aicinājums balsot pret līguma atbalstīšanu, ko mediji cenšas pasniegt kā tautas viedokli. Manuprāt, tas vēlreiz tikai parāda, ka tāda veida balsojumi nav uztverami sevišķi nopietni. Ja G.Gailīša aicinajumu analizē nopietni, jāsecina, ka autors nepārzin temu, par kuru raksta. Iespējams, ka viss tas būtu jauztver nenopietni un ar smaidu, ja vien medijos nevaldītu tik nopietna ažiotāža. Mediji, kā saka, no oda uzpūtuši ziloni un tagad cenšas visus ar to iebiedēt.
Lai paskatītos uz aicinajumu nopietnāk, no malas un bez emocijam, zemāk citēju tikai aicinājuma dažus pirmos teikumus, kas lasāmi manabalss.lv un pievienoju savas domas.

Mums jau tā ir atņemtas visas brīvības.
Nez ko autors sauc par brīvību, varbūt viņš ir ieslodzījumā un ar "mums" jasaprot visi ieslodzītie?Bet pat tiem neviens nav atņēmis tiesības uz apdzīvojamo platību. Tas tā, ironiski, bet pēc būtības tas ir tikai tipisks "revolucionārs" lozungs.

Brīvība internetā ir viena no tām, kas vēl palikusi.
Naivs apgalvojums, visticamāk, autors ar brīvību saprot tikai, - ko gribu, to daru. Autors aizmirst vai arī nezin, ka internetā arī valda likumi, un brīvība internetā maz atškiras no brīvības publiskā vietā, personīgajā dzīvoklī vai, ja izmantojam "krutu" piemēru, pat tualetē. Visa pasaule pret ACTA protestē un arī mums būtu japrotestē.ACTA nedrīkst vienkārši izslidināt cauri.
Bez ironijas nevaru iztikt. Latvieši, - solidarizēsimies ar citu valstu "specialistiem"? Vai tad krietni patriotiskāk nebūtu solidarizēties ar pašu ievēlēto Saeimu un valdību?

Korporāciju mudinātie valsvīri vienkārši bez diskusijām ņēma un to pieņēma nolīgumu, kas atļauj izspiegot cilvekus interneta vidē.
Vienā teikumā vismaz trīs nepatiesi apgalvojumi. Nevis korporācijas kādu mudināja, bet gan autori un autoru tiesību turetāji. Diskusijas bija, tikai līgumā jaunumi skar mums tik nenozīmīgas detaļas, ka mediji, visticamāk, uzskatīja šo tēmu par neinteresantu un, pilnīgi loģiski, ažiotāžas nebija. Skartais likums un līgums nedod atļauju izspiegot cilvēkus interneta vidē, līdzīgi kā to neļauj neviens likums.

Cilvēki jainformē par to, ka tagad JŪSU INTERNETA PROVAIDERS ZINĀS VISU PAR JUMS un JŪS novēros, ja tam tā labpatiksies.
Jāinformē tikai nevērīgi cilvēki, kuri vienmēr kaut ko nezin. Katrs nopietns interneta lietotājs sen zin, ka interneta provaideram jau šodien pat bez minētā līguma, ir pieejama informācija par jūsu kustībām internetā, protams, ne par visām. Informācija par klientu kustībām uzkrājas datu bāzē un bez nopietna iemesla, neviens tā vienkārši to nevar izmantot. Pat ja nežēlotu tukši izmestu naudu, lai novērotu katru tīni, kas kaut ko aplūko internetā, provaideram nav tiesību savus novērojumus izmantot, pretējā gadījumā viņam var rasties nopietnas problēmas. Jo arī viņš, kā jebkurš datu bāzes turētājs var tikt novērots. Līdzīgi ir ar citām tiesībām, piemēram, neviens nevar bez pamatota iemesla veikt kratīšanu jūsu dzīvoklī vai nopratināt kādu personu, lai tiktu pie viņa smadzeņu datu bāzes.

Viss, ko jūs darāt būs viņiem brīvi pieejams un viņi šo informāciju būs spiesti nodot varas iestādēm
Nokavēts secinājums, viss kas pieejams provaideram, pamatota prasījuma gadījumā jānodod varas pārstāvjiem jau sen, pat nobalsojot pret, nekas nemainīsies. Provaiders, protams, var riskēt, nesniegt informāciju, tā radot pamatotas aizdomas par līdzdalību pārkāpumā.

Utt. Tālākais aicinājuma teksts ir līdzīgā līmenī. Nez kāpēc mediji nedod vārdu ekspertiem autora tiesību jomā. Pieņemu, tad nebūtu iemesla ažiotāžai, no kuras barojas gan mediji, gan neveiksmīgi politikāņi. Jebkurš nopietns eksperts, sākot izvērtēt šādas lietas pēc būtības, pateiktu, ka autora tiesības aizsargā jaunradītos risinājumus, galvenokārt, no neatļautas komerciālas izmantošanas. Izņēmumi, protams, ir atrodami, taču nevaru iedomāties, ka saprātīgi autori vai to tiesību turētāji tērēs līdzekļus, lai pētītu, kādus failus ir lejuplādējis kāds skolnieks vai students. Protams, līdz mirklim, kamēr šie faili nenonāk publiskā apritē un nerada pamatotas aizdomas par aizliegtu to izmantošanu. Pie tam, kā jau to daži piemin, ACTA neienes neko jaunu Latvijas tiesiskajā vidē.
Ja kādam gribas pelnīt dividendes, eksponējoties uz šādu akciju fona, neviens nevar iebilst. Biznesa (arī sabiedriskās darbības) nišas ir daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas ir arī bankrota iespējas.
Vakar šī tēma aktīvi tika iztirzāta arī vairākās TV pārraidēs, tās liecināja tikai, kā es mēdzu teikt, par aktieru "orģinālu" pieeju vai lieliem robiem zināšanās par autora tiesību aizsardzības jomu.

Dažas dienas atpakaļ piedalījos nelielā diskusijā par makšķerēšanas tēmu. Kā parasti, noteiktu laika daļu iznāca tērēt, kā saka, ne par tēmu. Tieši tāpēc ienāca prātā doma, neskarot diskusijas būtību, pafilozofēt, kāpēc dažreiz viss norit tik lēni un, es teiktu, pat garlaicīgi.

Šīs manas piezīmes ir tādā vidusskolas līmenī, bet, makšķernieki, jo sevišķi tā daļa, kura eksponējas kā aktīvi cīnītāji par makšķernieku tiesībām, ir stipri raiba publika. Tāpēc bieži nākas sastapties ar to, ka daudzu vienkāršo atziņu lietošana nav sasniegusi nepieciešamo automātismu, attiecīgi, atkārtošana nekad nav par ļaunu un arī pats no tās nevairos.

Problēmu visbiežāk redzu diskusiju kultūrā. Kaut gan daudziem tas šķiet nepieņemami, mani nekad neuztrauc tas, ka 4-5 cilvēki kādā diskusijas fāzē runā vienlaicīgi. Laiks ir dārgs un saprotami ir lietišķu cilvēku centieni visu atrisināt iespējami ātri, un cienu tos, kas sarunas būtību spēj uztvert no pusvārda. Viņiem ir liela priekšrocība, - jautājums vēl nav nobeigts, bet atbilde jau gatava. Biežāk gan notiek tā, ka visi runā, haotiski vai skaisti sarindotā secībā, bet vienalga vien otru īsti nesaprot, - ja nesaprot, var teikt arī, ka nedzird.

Pirmais priekšnoteikums, lai dalībnieki viens otru saprastu, saruna būtu konstruktīva, tiktu taupīts dalībnieku laiks un sasniegts iecerētais rezultāts, visiem dalībniekiem vispirms kaut vai neformāli bet savlaicīgi būtu jāvienojas par lietotajiem jēdzieniem un pamatnostādnēm. Piemēram, ne velti daudzi likumi sākas ar izmantoto terminu skaidrojumu.

Ja iecerēta formāla diskusija, ļoti palīdz formāls diskutējamo tēžu apkopojums papīra vai elektroniskā formā. Rakstot cilvēki pievērš vairāk uzmanības satura un domas precizitātei. Pieminētā vienošanās var veidot pamatu sarunai vienā, visiem pieņemamā un saprotamā valodā, netērējot laiku triviālām detaļām. Nomācošas ir diskusijas, ja katru reizi jāatgriežas pie kādiem pamatjēdzieniem un pat vairākkārtīgi jāpierāda zināmas aksiomas. Tad nepalīdz atziņa, ka vienam tās ir aksiomas, bet kādam teorēmas, kuras vēl jāpierāda.

Vienlaicīgi diskusijas sekmīgai norisei var kalpot vienota izpratne par diviem citiem, varbūt tikpat svarīgiem jēdzieniem - demokrātija un brīvība.
Gandrīz katrā diskusijā ir nācies dzirdēt kā argumentu, - katrs var teikt, ko grib. Šie jēdzieni ir sevišķi nozīmīgi, ja diskusijā pārsvarā notiek nevis viedokļu precizēšana, bet gan viedokļu sadursmes, kā saka, strīdi. Parasti tiek uzsvērta šo jēdzienu viena puse, proti, demokrātiska pieeja dod visiem vienādas iespējas diskusijā, brīvība vienmēr saistās ar iespēju brīvi paust savu domu.
Taču burtiska un vienkāršota šo jēdzienu izpratne var radīt dažādas kolīzijas, pat pilnīgi nobremzēt diskusijas gaitu, tāpēc lietderīgi ir vērsties pie precīzāka paplašināta skaidrojuma. Par šie jēdzieniem var filozofēt plaši, vienkāršības labad tās pieminu tikai ļoti konspektīvi, kā aksiomas, pie kurām pieturos, diskutējot par jebkuru tēmu.

Demokrātijas definīciju visvienkāršak ir sameklēt vikipēdijā. Definīcijā parasti tiek iekļauti divi principi - ka visiem subjektiem pastāv vienāda piekļuve varai un, ka uz visiem attiecas universāli atpazīti un vienādi brīvības un neatkarības pamatprincipi. Ja par neatkarību, liekas, visiem viss ir skaidrs, par brīvības jēdzienu ir dažādas izpratnes.
Personīgi pieturos pie klasiskās definīcijas, ka "brīvība ir apzināta nepieciešamība", par ko jau minēju vienā no bloga ierakstiem. Vienkāršoti tas nozīmē, ka katram ir jārēķinās arī ar to, ka citiem subjektiem brīvība ir līdzīga. Konsekventa pieeja noved pie nepieciešamības vienoties un attiecīgi ievērot spēkā esošās normas un likumus, kas ir vienošanās formāla izpausme. Vienošanās var būt gan likumu formā, gan citā formātā, piemēram, kā Saeimas deputātu ētikas kodekss vai nerakstītas bet vispāratzītas uzvedības normas.

Manā atstāstījumā daži citāti no tipiskākajiem komentāriem, kurus portālā manabalss.lv balsotāji ir pievienojuši savam balsojumam pret LM.

Latvijas dabas resursiem jābūt pieejamiem visiem
Esmu par sakārtotu vidi, sabalansētu darbību...
Gribu brīvi makšķerēt Latvijas ezeros un upēs...
Lai ikviens var ūdeņiem piekļūt bez maksas un kādu zivi nomakšķerēt
Neļausim izkāst ūdeņus
Neļausim izzagt ūdeņus
Aizsargāsim no licenzētās maluzvejas
Nepatīk, ka daudziem ūdeņiem nevar piekļūt bez saimnieka piekrišanas
Ūdeņiem un zemēm jābūt valsts īpašumā
Gribu kā agrāk
Par to, kas dots no dabas, iekasē naudu, bet, lai to attīstītu un uzturētu, līdzekļus nepielieto...
Nepatīkami, ka netiec pie valsts bagātībām, tikai tādēļ, ka kādam biezāks maks
Kāda mārrutka pēc man jāpērk licence, ka tai pašā laikā tur atļauta rūpnieciskā zveja...
Tādas licenču cenas pie mūsu algām nav reālas

Komentāri, visticamāk, rāda iemeslus, kāpēc to autori atdod balsi pret LM. Ja neskaita aicinājumus atgriezties pie brīvas pieejas valsts dabas resursiem (kura, starp citu, nekad nav bijusi neierobežota). Ja pieņemam, ka tie simti balsotāju, kas komentārus nav pievienojuši, domā līdzīgi, komentāru saturs un tajos redzamā izpratne par LM būtību liecina, ka sabiedrības informētībā vēl daudz robu.

Gribēju uz "no malas" komentārā uzdoto jautājumu atbildēt īsi, tas neizdevās, tāpēc atbilde parādās pamatlapā. Pie tam tēma ir samērā daudz cilāta medijos un populāra.

Varbūt neesmu īsti sapratis tautas iniciatīvas mērķi bet, ja tā virzīta, lai tauta varētu tieši Saeimai iesniegt priekšlikumus likumu jomā, pirmajā tuvinājumā mans viedoklis par minēto aktivitāti ir visai skeptisks.

Kopumā to uzskatu populistisku ideju, neko vairāk. Tā eksistē un tiek izdabūta līdz Saeimai tikai tāpēc, ka tā ir visai abstrakta un, attiecīgi, daudziem vienaldzīga. Tiklīdz būs jāpiedāvā kaut kas konkrēts un konstruktīvs, autori un iesaistītie būs spiesti pārliecināties par idejas iluzorisko lietderību.
Akcija pret LM ir tipisks piemērs. Ko darīt, kad būs savāktas 5000 balsis? Labi, atradīsies aktīvisti, kas to visu noformēs, balsis būs savāktas korekti. Bet uzreiz parādīsies pirmais jautājums - ar kādu jautājuma formulējumu aktīvisti ies uz Saeimu. Kamēr tas ir populistisks un abstrakts, viss ir OK, visi mierīgi balsos par, iespējams, tiks savākti pat n tūkstoši balsu. Bet tālāk ?
No jautājumiem, kas parādās portālā manabalss.lv, man ir lielas šaubas vai autori saprot, ka abstrakti formulējumi Saeimai ir līdzvērtīgi prasībai "uzlabot dzīvi laukos" vai balsis pret maluzvejnieku patvaļu. Ja balsis par vai pret tiks savāktas, visticamāk, Saeima jautājumu nosūtīs uz kādu ministriju un noteiks termiņu konkretizētiem priekšlikumiem, kas būs jāgatavo jau noteiktā kārtībā. Nevar taču Saeimā virzīt likumu bez atzinumiem par tā ietekmi uz.... Un tad sāksies ierastais "ielu futbola festivāls". Nez vai kādam Saeimā ienāks prātā vienas diskutējamas idejas dēļ mainīt likumdošanas kārtību valstī.

Pieņemsim, ka autori to visu saprot un, dabīgi, centīsies jautājumu noformulēt un pamatot atbilstoši esošajām prasībām. Bet tad man rodas cits jautājums, kāpēc viņi to nedara jau šodien un bez tiem 10 vai 20 tūkstošiem balsu ?
Nezinu nevienu būtisku šķērsli, kas traucētu to darīt. Normāli būtu, ja katra PRET iniciātors, automātiski piedāvātu arī priekšlikumu izmaiņām attiecīgajos tiesību aktos. Problēma, visticamāk, ir apstāklī, ka cilvēki, kuri paši nemāk atrast ieejas durvis Saeimā, domā, ka viņi spēj ģenerēt produktīvus risinājumus likumdošanas jomā. Tā nemēdz būt.

Prognozēju, galarezultāts būs viens, - visi iesaistītie neproduktīvi šķiedīs energiju, gadiem ilgi diskutēs, bet process kalpos tikai kā precedents, lai kārtējo reizi apliecinātu, ka demokrātija ir jāizmanto veselīga saprāta ietvaros. Bet to mēs zinām bez šādiem eksperimentiem.

Mana pārliecība - panākt kādas izmaiņas likumos ir 10x vienkāršāk un izdevīgāk ar deputātu starpniecību. Ja kādas idejas autori nespēj pārliecināt savus vai kādus citus deputātus, naivi ir cerēt uz visas Saeimas atbalstu.

P.S. Viedokļu noskaidrošanai (varbūt arī korektai balsošanai) pietiekoši vienkāršas un kvalitatīvas iespējas tiešsaistē piedāvā daudzas IT firmas, piemēram, SurveyMonkey.

Gan spiningotāju sanāksmē dzirdētais, gan vēlāk dažu paziņu uzdotie jautājumi izprovocēja mani izteikt viedokli par lapas modernizēšanu un tās piesaisti sociālajiem tīkliem. Neesmu sociālo tīklu fans, par to liecina kaut vai tas, ka manās lapās joprojām nav saišu ar šo sociālo tīklu logotipiem. Tāpat neuzskatu sevi par nopietnu šo vietņu pārzinātāju, zemāk ir tikai mans diletantiskais vienkārša skatītāja viedoklis. Varbūt kāds mani pārliecinās par pretējo.

Lai gan netrūkst speciālistu, kuri, piemēram, Facebook uzskata par sociālu vietni, esmu pārliecināts, ka visas sociālās vietnes, tai skaitā arī mums pazīstamās Twitter un draugiem.lv ir komerciāli projekti. Var jau tās dēvēt par sociālām vietnēm un rakstīt visu, taču interneta sociālo tīklu komercializācija sāk parādīties arvien skaidrāk un sāk veidoties pat sociālo tīklu piramīdas. Kā saka, piesaisti vēl vēl piecus un saņemsi bonusus....
Esmu saņēmis daudz it kā nopietnu piedāvājumu, kā, izmantojot sociālās vietnes efektus, ātri var kļūt par miljonāru. Ja sākumā viss izskatās interesanti, nevainīgi un normāli, kad esi iesaistījies, parādās pazīstamais piedāvājums, - nopērc par niecīgu naudiņu, piemēram, par 20 eiro kaut ko sev ļoti noderīgu, varēsi ar to pelnīt 10 un 100x vairāk. Te nav runa par naudu, kuru man piedāvājuši saņemt Āfrikas miljonāri vai mantojumu saņēmušās viņu atraines. Sociālie tīkli šodien vēl atrodas relatīvi sākuma attīstības stadijā, kad jāveic pirmais uzdevums - jāpiesaista maksimāla auditorija. Tādēļ biznesa intereses tiek slēptas, visiem joprojām tiek stāstīts par skaistajām bezmaksas iespējām kontaktēties, iepazīties, uzzināt kaut ko par cilvēkiem - ko ēd, par ko interesējas...... Manuprāt, tādejādi tiek pašmērķīgi ekspluatēta elementāra cilvēku ziņkārība ( nevis kā Google - zinātkāre) un, protams, izmantotas aprobežotās iespējas visu pārredzēt. Kaut ko līdzīgu var redzēt TV provocētajā mājsaimnieču interesē par seriāliem un telekompāniju provocētajā "bezmaksas" pļāpāšanā pa mobīlo telefonu.
Visās šajās biznesa nišās, lai piesaistītu lielāku auditoriju, tai skaitā, lai iegūtu iespējami lielāku reklāmdevēju atbalstu, un, attiecīgi, gūtu kādu labumu, proti, peļņu, tiek kultivēta bezmērķīga, varētu teikt, dīkdienīga laika šķērdēšana. Ar lozungu "Jūs nezināt, ko darīt? Mēs piedāvajam iespēju...", tiek provocēta izšķērdīga attieksme pret cilvēkiem doto, pēc būtības ļoti vērtīgo resursu - laiku. Resursu, kuru gan no personīgā, gan valsts viedokļa varētu izmantot nesalīdzināmi efektīvāk.

No biznesa un daudziem citiem viedokļiem, sociālās vietnes ir ar ierobežotām iespējām, tā nav īstā vieta, kur bez izvēles likt reklāmu. Jau pirmā iepazīšanās ar dažām vietnēm man radīja iespaidu, ka sociālajos tīklos, jo sevišķi Latvijā pārsvarā tiek aptverta auditorija, kura, manuprāt, pārsvarā ir ar zemu pirktspēju. Neticu, ka situāciju mainīs smagās reklāmas kampaņas un paziņojumi, ka Facebook apmeklētāju skaits pārspējis Google. Gan jau Facebook auditorija agri vai vēlu un arī reklāmdevēji paši to visu sapratīs. Piemēram, kā ierindas www.diena.lv apmeklētājs varu pateikt, ka esmu daudz ko lasījis šajā portālā, bet nevaru nosaukt nevienu firmu, kuras reklāmu būtu pamanījis. Laikam neesmu pareizais lasītājs vai ar redzi kaut kas nav kārtībā.
Starp citu Gogles reklāmas ienākumi, kuri salīdzinājumā ar Facebook šodien ir kādas 10 reizes lielāki, rāda, ka attiecībā uz komerciālo efektu interneta vietnēm ar lielu apmeklētāju skaitu vien ir par maz. Piemēram, neviens sociālais tīkls nespēj konkurēt ar Google.

Nedaudz par resurspunkta modernizēšanu, tikai par vienu aspektu, -izmantojot SEO (search engine optimization). Savā e-pastā ik dienu saņemu piedāvājumus par "nelielu samaksu" palīdzēt lapas modernizēšanā šajā virzienā. Pēc savas būtības SEO arī ir interneta biznesa atsvaidzināšanas un izskaistināšanas rīks. SEO pēc būtības nav galīgi bezjēdzīgs pasākums, blakus mārketinga trikiem SEO parasti satur arī objektīvi nepieciešamus elementus. Sociālās mājas dzimst un pazūd, bet uzraksti ar ielu nosaukumiem un māju numuriem vēl ilgi dzīvos, pat neskatoties uz GPS eksistenci. Tas ir attiecināms arī uz SEO.
Tieši tāpēc atsevišķus elementus, lai lapu optimizētu meklētaju indeksācijas vajadzībām, cenšos izmantot jau sen.

Par sanāksmē skarto foruma izvietošanu šajā resurspunktā savas domas esmu jau izteicis vairākkārt, neatkārtošos. Īsi sakot, mūsu interneta kultūra vēl nav tāda, lai forums bez papildus resursu piesaistes dotu to efektu, kuru es gribētu redzēt.
Protams, jebkuru resurspunktu (vietni) pilnveidot var nepārtraukti. Vietnes apjoms aug un sāk pāraugt manus resursus, un arvien biežāk parādās lielāki vai mazāki robi, kurus būtu jāaizlāpa. Priecāšos par katru palīdzību robu identificēšanā un, kā saka, lapas modernizēšanā.

Kā jau minēju komentārā, izbrīnu rada tas, cik primitīvi ir "sameistarots" LNT raidījums par aktuālu tēmu. Par kaut cik adekvātu, ja neskaita ierēdņu domas, var uzskatīt tikai Ingmāra Jurisona teikto, pārējie runāja tikai par savu neziņu vai neapmierinātību ar to, ka kāds nav guvis pietiekošu atzinību.
Rezultātā ir tikai informatīvs troksnis, bet nerodas izpratne, kur slēpjas risinājums. Parādīti neapmierinātie 4-5 cilvēki, kuri kaut ko nezin un kaut ko nesaprot, bet nav parādīti kaut daži no vairākiem simtiem apbalvoto, ja neskaita sīku epizodi ar LMSF prezidentu, un nav ne vārda citu par apbalvoto viedokli. Visam cauri spīd doma, ka valstī ir bardaks un vainīga ir valdība.

LMSF prezidenta pienākumus pildu jau vairāk kā 30 gadus, esmu n gadus bijis klāt vai piedalījes visdažādākajās diskusijās par sporta vietu valstī, tai skaitā piedzīvojis arī ko līdzīgu arī saistībā ar makšķerēšanas sportu. Kad mēs pirmo reizi iekļuvām apbalvojamo pretendentu skaitā, LNSP mūs vienkārši "nepamanīja" un par naudas balvām atlika tikai pasapņot. Tikai mūsu turpmākie sasniegumi tika pamanīti. Raidījuma veidotājs Lauris Lezbovskis, iespējams, ir piemirsis, cik laika pagātnē tērēts līdzīgām diskusijām, tadēļ priecājas, ka sāksies jauna kustība. Manuprāt, naivi ir cerēt, ka izveidojot jaunu darba grupu, kura visu nomainīs, mēs tiksim pie jaunas un arī skaistas kārtības. Īsi sakot, manuprāt, pietiktu tikai ar vienu - izveidot Latvijas nacionālo sporta padomi jaunā sastāvā, bet izvērtējot sportistu sniegumu, nebūtu jāizgudro velosipēds, pietiktu, ja lielāks īpatsvars tiktu deleģēts NVO, piemēram, LSFP viedoklim un tiktu izmantoti LSFP izstrādātie kritēriji. Lai to izdarītu, tikai jārīkojas, - ja pieņemts politisks lēmums, to var izdarīt īsā laikā bez garām diskusijām. Nevajadzētu tikai aizmirst elementārus pārmantojamības principus. Protams, netrūks arī to, kas gribētu savu laiku pavadīt darba grupās, lai visus vāji informētos iepazīstinātu ar sporta teoriju un praktiskās sporta pasaules smalkumiem.

Pie smalkumiem pieskaitu arī žurnālistu vājo izpratni par sportu un tā vietu sabiedrības dzīvē. Jautājumā par sportu aktualitāti nav zaudējušas arī bijušā LOK prezidenta Vilņa Baltiņa domas jau pasenā Daiņa Caunes rakstā "Colštoks veselīgām idejām". Tai pašā laikā, piemēram, Lemberga kunga TV sižetā teiktais liecina, ka viņš nesaprot, kur sākas un kur beidzas makšķerēšanas sports. Lai gan tā dažam var likties kā "matu skaldīšana", bet tomēr jāpaskaidro.
Acīmmredzot, tas ir rezultāts tam, ka katrs makšķernieks un paviršie šī rekreācijas veida popularizētāji uzskata, vai vismaz citiem stāsta, ka viņi visi nodarbojas ar sporta makšķerēšanu. No tā izplatās doma, kas visi, kas makšķerē sevi dēvē par sportistiem. Attiecīgi, Lemberga kunga secinājums,- makšķerēšana nav sports un makšķernieki nav jāapbalvo. Varbūt Lemberga kungs un arī citi, kuri saistīti ar sportu, domātu citādi, ja viņi zinātu makšķerēšanas sporta definīciju. Ka makšķerēšanas sports nav cīkstēšanās ar zivīm, bet sacensība starp cilvēkiem, lai izvērtētu viņu spējas, gan fiziskās, gan mentālās. Sports sākas tikai tad, ja ir sacensības starp cilvēkiem, pie tam pēc iepriekš fiksētiem noteikumiem, par kuriem vienojušies tie, kas iesaistīti šajā sportā. Pie tam sacensību noteikumi nav viens un tas pats, kas makšķerēšnas noteikumi. Piemēram, amatieru makšķerēšanā valsts ar saviem MN neliedz paturēt noteiktu lomu, bet sacensību noteikumi to pilnībā aizliedz.

Te parādās mediju loma. Ja TV rādītu, piemēram, biatlonā, ka sportists katru šavienu raida mērķi, bet neparādītu, kā veicas citiem, tā nebūtu pilnvērtīga sporta pārraide. No vizualizācijas viedokļa, makšķerēšanas sports ir sarežģīts, tā vizualizācija prasa nesamērīgus resursus un ar šo problēmu šodien ir spiesta aktīvi nodarboties arī Starptautiskā makšķerēšanas sporta veida federācija.
Nav brīnums, ka mediju attieksme pret makšķerēšanas sportu pārsvarā ir krietni primitīvāka, - kā vienīgo vizuāli interesanto viņi atrod emocionālu skatu, kad kāds izvelk zivi, un tas pārvēršas par šī sporta veida ilustrāciju. Ja ar tiem veidiem, kas bazēti krastā, nav lielu problēmu, tajos veidos, kur process notiek no laivām, tas visbiežāk nav praktiski realizējams. To var saprast, taču dažubrīd tas dod neprognozētus rezultātus, jo tiek kultivēts primitīvs viedoklis par makšķerēšanas sportu.

Savdabīga ir žurnālista LL doma, ka prēmijām jābūt saistītām ar popularitāti. Te der atcerēties, ka popularitātei ir dažādas mērauklas, gan iesaistīto skaits, gan pasīvo vērotāju skaits skaits. Mediji, jo sevišķi privātie, parasti uzsvaru likuši tikai uz vērotāju skaitu, kas vāji korelē ar valsts interesēm, tai skaitā rūpēm par fizisko kultūru un rekreāciju. Iznāk, LL iestājas par to, ka valstij vairāk būti jāstimulē pašu mediju radītie tēli. Proti, medijus interesē kādi 10 sporta veidi, attiecīgi tie esot tie populārākie un tie būtu vairāk jāatbalsta.

Protams, situācija sporta finansēšanā Latvijā šodien ir atšķirīga no tās, kura bija kādreiz, jo sevišķi tas skar sportam novirzāmo valsts naudas apjomu. Taču nekādi nevaru piekrist, ka naudas balvas par izciliem sasniegumiem ir tā joma, par kuru būtu jātērē daudz enerģijas, tā ir daudzmaz sakārtota un tajā apgrozās salīdzinoši mazi līdzekļi. Problēma, visticamāk, ir lielo naudas summu virzībā un arī tā, ka pārāk daudzi šodien gaida, ka katru ziņu viņam, kā saka, ar karotīti ielies mutē, aizmirstot, ka paši nemitīgi cīnās, lai to "lējēju" valstī būtu mazāk, attiecīgi, katram pašam ir aktīvi jāseko visai informācijai un jāiesaistās.

Videoklipu var noskatīties http://www.tvnet.lv/online_tv/19354

Šī ziņa ir kā mana īsa atbilde uz Guntara Netenberga komentāru.

Tam, ka ienākumi no atsevišķām LM izmantotām ūdenstilpēm nav adekvāti, piekrītu. Nomas maksas, kuras valsts saņem no LM ieviesējiem, dažubrīd netspoguļo iespējamo potenciālu. Tieši tas bija iemesls vienai no tēzēm manā iepriekšējā "atklāsmē".
Apsaimniekotāji, un tas ir normāli, meklē saimnieciski izdevīgākos ceļus, kā nodrošināt darbības rentabilitāti. Nereti viņi, izdabājot publikai, nosaka minimālas licenču maksas, attiecīgi, viņiem licenču realizācijas ienākumi un atskaitījumi, kuri ir noteikti procentos no licenču realizācijas ienākumiem, ir niecīgi. Vienlaicīgi savu peļņu viņi gūst no citiem, tā sauktajiem, blakus servisiem, piemēram, laivu nomas. Tādā veidā pašreizējā sistēma pieļauj, ka LM ieviesējs var nosacīti izdzīvot arī neveicot aktīvu darbību, - mazi ienākumi, niecīgi atskaitījumi, bet iluzoriska, sava kārtība ir radīta. Tieši tāpēc, lai šo robu nosegtu, piedāvāju radīt vairāku variantu pieeju, lai ūdeņu īpašnieks (nejaukt ar LM ieviesēju) var izvēlēties izdevīgāko gan no saimnieciskā, gan sociālā viedokļa. To var mainīt gan nostiprinot ūdeņu īpašnieka atbildību, par ūdeņstilpju apsaimniekošanu, tai skaitā, kā tiek veikta LM ieviesēja līgumisko saistību izpildes kontrole, gan paplašinot viņa tiesības. Par politisku šo akciju dēvēju ne tāpēc, ka tā būtu saistīta ar kādu partiju, bet tikai tāpēc, ka neredzu tajā nedz elementāru loģiku, nedz kādu citu objektīvu pamatojumu. Protams, katrs savai organizācijai statūtos var ierakstīt jebkuru mērķi, tikai jārēķinās, ka šo mērķu sasniegšana būs problemātiska, ja vienīgais līdzeklis un arguments būs lozungs, ka organizācija aizstāv vairākuma intereses.

Piemēram, nesaprotu, kāds pamats domāt, ka ar LM ieviešanu privātajiem partneriem tiek apzināti deleģētas kādas abstraktas sociālas funkcijas (protams, ja tas nav paredzēts līgumā), drīzāk tādā veidā tiek veicināta privāto partneru resursu iesaistīšanās kādu sociālo funkciju realizācijā. Pilnīgi nepiekrītu domai, ka vairākuma interesēs būtu LM likvidācija Latvijā. Manuprāt, šī akcija, lai kāda NVO aiz tās nestāvētu, balstās uz nelielas un nepilnīgi informētas makšķernieku daļas emocionālu viedokli. Tieši tāpēc nevietā demagoģiski manipulēt ar vairākuma interesēm. Un galīgi jocīgi šo akciju uzskatīt par demokrātijas paraugstundu.

Runājot par brīvību un demokrātiju, parasti izeju no definīcijas, ka brīvība ir apzināta nepieciešamība. Lai runātu par demokrātiju, vispirms šī nepieciešamība ir jāapzin. Tikpat labi par demokrātijas izpausmēm var nosaukt gan akciju par krievu valodas statusu, gan akciju, kura būtu vērsta, piemēram, lai Rīgā bez maksas varētu braukt ne tikai Rīgas pensionāri, bet katrs Latvijas iedzīvotājs. Papildus, iespēja paust savu viedokli, negarantē, ka to paudīs vairākums. Atceros, LZRA veica makšķernieku aptauju, kurā, lai iegūtu aptuveni 10 tūkstoš respondentu reprezentablus viedokļus, bija jāiztērā, ja nemaldos, 5 000 latu.

Runājot par šo akciju, labi, pieņemsim, ka LM tiktu aizliegta, ko akcijas iedvesmotāji un atbalstītāji piedāvā darīt tālāk? Palielināt valsts inspektoru skaitu vai katram aktīvistam deleģēt inspektora tiesības?!? Tāda pieeja man atgādina vienu telefona zvanu. Man nepazīstams jautātājs interesējās, kā viņš varētu kļūt par sabiedrisko inspektoru. Pastāstīju, bet pavaicāju, kālab tāda ideja. Atbilde bija, - viņam esot apnikuši maliķi, kas kāšot viņa kaimiņezeru, viņš esot gatavs iesaistīties, ķert maliķus un sodīt... Kad pavaicāju, vai viņš zin makšķerēšanas noteikumus, atbildes būtība bija - īsti nezinu, bet iemācīšos. Izrādās, un tā ir ļoti bieži, cilvēki nezin noteikumus, bet "zin", ka ūdenstilpēs darbojas maliķi un ir gatavi nekavējoties tos pārmācīt. Kaut kas līdzīgs ir ar LM, daudzi nemaz īsti nepārzin, kas Latvijā notiek, bet gatavi balsot pret.

Pirmajā tuvinājumā šeit skaru tikai dažas konceptuālas lietas. Akciju, kas uz emociju pamata virzīta pret licencēto makšķerēšanu, vērtēju tikai kā politisku soli, bez nopietna pamatojuma.

Viss zemāk rakstītais ir balstīts uz manu viedokli (RMMB par to informēja arī MOSP), ka LM Latvijā ir vērtējama pozitīvi, taču, eksistē vairākas lietas, kas no makšķernieku viedokļa būtu iespējami ātri jāpilnveido. LM jāuzskata par būtisku līdzekli, lai ierobežoto valsts resursu apstākļos pilnvērtīgāk apsaimniekotu ūdenstilpes. Nekontrolēta, brīva publiskā pieeja ir pats primitīvākais apsaimniekošanas veids, kuru Latvijā, kur ir tik daudz ūdenstilpju, nevar uzskatīt par perspektīvāko ilgtspējīgas apsaimniekošanas veidu.

Publiskajā telpā bieži tiek jauktas divas lietas, kas bieži traucē izpratnei par LM un diskusijas konstruktīvai virzībai. Jāsaprot un jāatšķir sekojošas lietas:
a) likumi un noteikumi, kuri regulē gan vispārējo kārtību ūdenstilpēs, gan LM ieviešanas kārtību un vispārīgā veidā arī LM ieviesēja pienākumus,
b) LM kā LM organizētāja saimnieciskā darbība un no tās izrietošās sekas.

Normatīvais regulējums ir valsts pienākums un valstij (pašvaldībām) ir arī jāatbild par savu īpašumu uzturēšanu.
Savukārt licencētā makšķerēšana konkrētā vietā ir LM ieviesēja saimnieciskās darbības objekts, kuru tas veic un par kuru atbild līgumā noteiktā apjomā. Ūdenstilpes īpašnieks vai citi valsts varas pārstāvji tajā drīkst iejaukties tikai līgumā paredzētajā pārraudzības apjomā. Vienlaicīgi valsts, lai kaut cik unificētu kārtību publiskajā sektorā, savā normatīvajā regulējumā var paredzēt universālas tipveida tehniskās prasības jebkurai ūdenstilpei, kuras jāievēro jebkuram apsaimniekotājam. Piemēram, ka īpašniekam, attiecīgi, LM organizētājam jānodrošina standartizēti ūdenstilpes apzīmējumi, invalīdiem un piegulošo zemju īpašniekiem jāparedz atvieglotas izmantošanas iespējas, teiksim, iespēja saņemt speciālas licences vai, ka noteikumiem, licenču cenām un skaitam jābūt publiskotām apsaimniekotāja mājas lapā, licencēm jābūt pieejamām 24 stundas diennaktī , utt. Civilizēti būtu, ja licenču cenas līgumos nebūtu jāsaskaņo ar ūdenstilpes īpašnieku. LM ieviesējam jābūt tiesībām pilnā mērā pašam noteikt cenas, lai viņš varētu pietiekoši efektīvi veikt saimniecisko darbību un kārtot savas līgumiskās saistības ar ūdenstilpju īpašnieku - valsti (pašvaldību). Pretējā gadījumā, noteikta daļa atbildības par saimnieciskām neveiksmēm būs jāuzņemas arī cenu "regulātoram". Saprotams, katram ir tiesības vērsties pie īpašnieka (pārvaldītāja) ar ideju par LM ieviešanu kādā vietā, taču LM ieviešanas pamatā jābūt tikai uz zinātnieku atzinumu balstītam īpašnieka (valsts , pašvaldības) rosinātam atklātam konkursam (iepirkumam) par ūdenstilpes (posma) nomu LM vajadzībām, kuram sekotu attiecīgs īpašnieka un konkursa uzvarētāja līgums.

Manuprāt, šodien problēma ir tā, ka starp valsti (pašvaldību), kura pārstāv ūdeņu īpašnieku pusi, un LM ieviesēju ne vienmēr ir pienācīgi sakārtotas līgumattiecības. Valsts un pašvaldības pārsvarā ir vāji ieinteresētas nodot saimnieciskā apritē publiskās ūdenstilpes, tajā pašā laikā pašvaldības, bez privāto resursu piesaistes bieži nespēj nopietni nodarboties ar ūdenstilpju apsaimniekošanu. Vienlaicīgi, netrūkst gadījumu, kad pašvaldības vāji aizstāv valsts intereses un vāji seko attiecīgo līgumu izpildei. Nereti tas saistīts ar to, ka līgumos pietrūkst juridisku mehānismu, kuri efektīvi regulē abu pušu saistības, tai skaitā LM ieviesēja pienākumus. Lai to visu padarītu efektīvāku, vispirms iespējami lielā apjomā ūdeņu pārvaldība un arī atbildība par labu pārvaldību būtu jāpārliek uz pašvaldību pleciem, vienlaicīgi sakārtojot arī jautājumu par to tiesībām, tai skaitā īpašumtiesībām.

Konceptuāli, būtu jāmaina arī noteikumi, kuri regulē LM ieviešanu. Jāpaplašina iespējas ieviest LM, tās nebūtu jāsaista tikai ar vietām, kur šobrīd ir ierobežota makšķerēšana vai tām pielīdzinātām. Jāparedz iespēja LM kultivēt jebkurā publiskā ūdenstilpē (šodien LM tiek ieviesta, lai dotu iespēju makšķerēt vietās, kur makšķerēt nedrīkst…).
Valstij vai pašvaldībām, kā īpašnieku tiesību turētājām kā pienākums jānosaka mūsdienīgas apsaimniekošanas nodrošināšana, kā kritērijus nosakot, piemēram, ilgtspējību, pieejamību un citus. Vienlaicīgi pašvaldībām (valstij) jāsaglabā tiesības ūdenstilpju apsaimniekošanu veikt vismaz trijos veidos:
1.ūdenstilpi apsaimniekot pašai, šim nolūkam veidojot savas saimnieciskās struktūras vai bez tām,
2.ūdenstilpi iznomāt pilnā tiesību apjomā,
3.ūdenstilpi (posmu) iznomāt LM organizēšanai.
Var paredzēt arī citus apsaimniekošanas mērķus, piemēram, zvejniecībai, atpūtai un rekreācijai, utt.

LM ieviešanu vajadzētu vienkāršot un pat stimulēt, bet procedūru padarīt caurspīdīgu, piemēram, paredzot konkursus, kā tas ir publiskajos iepirkumos. Tas dotu iespēju LM organizētāja tiesības iegūt tam, kurš piedāvā saimnieciski izdevīgākos (labākos) noteikumus.

Kā būtisku noteikumu būtu jānosaka, tas, ka pašvaldības kā īpašnieki, ievērojot nepieciešamību veikt arī centralizētus atskaitījumus, piemēram, Zivju Fondā, pašas var lemt par LM organizētāja atlīdzību vai maksājumiem. Piemēram, nomnieka maksājumi varētu būt nevis kā šodien izplatītie procentuālie atskaitījumi no licenču pārdošanas, bet fiksēti tipveida maksājumi, kuri būtu atkarīgi no LM izmantotās ūdenstilpes tipa ( ezers, upes posms, posmi pie aizsprostiem), platības un pieejamības. Tas dotu tiesības pašvaldībām pašām regulēt šīs attiecības un noderētu kā instruments, lai LM ieviesēju spiestu gan aktīvi saimniekot, gan dotu viņam iespēju plānot savus līgumiskos norēķinus par ūdenstilpes nomu. Vienlaicīgi, lai palielinātu privātā sektora interesi apsaimniekot ūdenstilpes, būtu jāparedz pašvaldībām tiesības noteikt arī maksājumu atlaides.

Lai veicinātu LM attīstību un samazinātu birokratisko slogu, jāsamazina saskaņošanas procedūras. Piemēram, iespējams, pietiktu ar vienu līgumiski noteiktu saskaņojuma prasību - ar zinātnes pārstāvjiem, tiem, kuri dod atzinumu par LM ieviešanas lietderību, organizētājam būtu jāsakaņo tikai noteikumi, kuri LM vietā atšķiras no publiskajiem un var novest pie būtiskām izmaiņām zivju resursu stāvoklī. Pārējās prasības var iekļaut izsludinātā konkursa nolikumā.

Gada nogale Latvijā pagāja makšķerēšanai ne visai piemērotos, savdabīgos laika apstākļos, siltuma un vētru viļņiem mijoties ar nedaudz mierīgākām slapji sniegainām dienām. Rezultātā pat mana Vārves ielas ainava arī 2012. gada 3. janvārī bija tikpat zaļa kā decembra sākumā un pirms Ziemassvētkiem. Attiecīgi, šo laika posmu varēju vairāk veltīt visam, kas nav saistīts ar makšķerēšanu.

Jau ierasts, ka gadumijā šajā resurspunktā izdaru kādas nelielas izmaiņas, to noskaņojot atbilstoši jaunākajām iespējām, kuras piedāvā internets. Blakus nenozīmīgām izmaiņām lapas dizainā un centieniem noskaņot jau senas arhīva lapas nedaudz paeksperimentēju ar jaunām bloga lapām. Nopietnākas un tiešsaistē pieejamas izveidoju fotolietu lapu un eksperimentālu blogu ar nosacītu nosaukumu "Makšķerēšanas vietas Latvijā".

Fotobloga lapā mēģināšu ievietot ne tikai informāciju, kas mani interesē no fotogrāfijas un fototehnikas jomas, bet arī visu, kas attiecas uz arvien plašāk pieejamo videoinformāciju, protams, ar uzsvaru uz makšķerēšanas tēmu.
Blogā ar nosacīto nosaukumu "copes vietas" tiek piedāvāta iespēja koncentrēt videoinformāciju, kuru izdosies savākt vai mērķtiecīgi izveidot par copes vietām Latvijā. Detalizētāk ar šo ideju var iepazīties pieminētajā lapā.

Tehniska informācija
Ja rodas jautājums vai komentārs, to var tiešsaistes režīmā izvietot lapā. Visvieglāk to izdarīt sekojošā veidā - uzklikšķinot uz ziņas virsraksta, atveras ziņas lapa ar visiem komentāriem un komentāra formu, kurā var veikt ierakstu. Lai komentāru nosūtītu un tas parādītos lapā, pirms nosūtīšanas attiecīgajā formā jāieraksta norādītā atslēgas vārda pirmos trīs burtus.
Ja ir vēlme ierakstīt nevis komentāru, bet kādu ziņu, tā janosūta uz manu e-pasta adresi.

Mobīlo blogošanu (moblogging) var izmantot tikai tie, kam ir lietotāja tiesības, šobrīd tikai jst un normis.

P.S Klejojot pa interneta ārēm un pētot informāciju par mūsdienu biznesa tendencēm, atradu Vimeo un YouTube videoklipus, kuros atainota JS uzstāšanās starptautiskā konferencē par inovācijas tēmu.