Ceļojums uz Lapzemi 2019

Te ir saite ar mana šī gada ceļojuma fotogrāfiju albūmu.To var redzēt arī kā slīdrādi.

Mana Storumanas dēka sākās 3.jūlijā.
Biju ieplānojis pārkāpšanai Stokholmā uz Vilhelmīnas reisu saspringtu laika grafiku, rezervē bija tikai 1 st. 45 min. Pārsteigumu sagādāja Norvegian.no lidmašīna, tā Rīgā ielidoja ar stundas kavējumu un izlidošana no Rīgas aizkavējās par 1 stundu. Attiecīgi, kad nonācām Stokholmā, iekāpšana vienīgajā reisā, kurš todien lidoja Vilhelmīnas virzienā, bija jau slēgta. Beigu beigās pierunāju stūrgalvīgos zviedrus, tiku lidmašīnā un tālāk problēmu nebija.

Copē manu aktivitāšu plāns mainījās. Raivo Kleinbergs par prioritāti izvirzīja nevis, kā bijām pirms mana brauciena runājuši, līdaku copi, bet gan jaunu vietu apzināšanu mušošanai (MM).
Laiks bija dzestrs, visu nedēļu tas turējās ap +10°C, var teikt, patīkams pārgajieniem ar kājām, arī knišļi daudz netraucēja. :-). Taču ūdens līmenis Lapzemes ūdenstilpēs izrādījās šim gada laikam negaidīti augsts.
Ar MM un zivju meklējumiem visā mana ceļojuma laikā galvenokārt nodarbojās mans paziņa Aleksejs Gedercevs, kurš šosezon nolēmis darboties Storumanas bāzē, tai skaitā pildīt tur gida pienākumus.
Pirmajā dienā trijatā devāmies apsekot MM aprindās slaveno Juktonu. Atsevišķos posmos Juktonā skaistu vietu netrūkst. Taču pārvietošanā gan pa krastu, gan pa upes gultni nav vienkārša. Zivju aktivitāte bija nesaprotama, to varējām izskaidrot gan ar augsto ūdens līmeni, gan zemo gaisa un ūdens temperatūru. Juktonā tikai retās vietās manījām īslaicīgu sīku alatu kustību. Pārsvarā pētījām piekļuvi upei tās augštecē, cik varējām piekļūt ar auto, taču cerības uz ievērības cienīgu lomu atlikām uz citu reizi. Vienlaicīgi pievilcīgu upes skatu netrūka.

Otrā dienā kopā ar Alekseju devāmies līdaku meklējumos uz man labi zināmām pārbaudītām vietām Storumanas ūdenskrātuves līcī. Diemžēl, nevienā no tām nemanījām ne līdakas, ne asarus. Kā saka, ne piesitiena. Nedēļas beigās, kad bijām guvuši informāciju arī no citiem copmaņiem, nācās secināt, ka, visticamāk, aukstais laiks un lielais ūdens bija būtiski apslāpējis zivju pēcnārsta aktivitāti.
Papildus tam vistālākajā izbrauciena punktā mūsu laivas motoram satrūka startera trose, motors nebija iedarbināms, un atceļu nācās veikt ar airiem. Varējām pārbaudīt savas airēšanas iemaņas un, pat ievērojami iztaisnojot maršrutu, tas prasīja "tikai" 5 stundas.:-) Pozitīvi bija tas, ka pa ceļam uz krastu izdevās konstatēt jaunas vietas, kur piekrastes zonā uzturējās alatas.

Nākamājā dienā trijatā atkal devāmies jaunu vietu meklējumos Norway robežas virzienā. Tur attālā kalnu rajonā mums piebiedrojās mūsu zviedru draugs Vikings. Ar viņa ieteikumu un palīdzību (autoceļu pēdējos 20 km aizšķērsoja slēdzama barjera) aptuveni 800 m virs jūras līmeņa apmeklējām vairākus interesantus, grūti pieejamus foreļu strautus un ezerus. Tomēr laiks joprojām bija dzestrs, kalnu rajonos iepriekšējās naktīs gaisa temperatūra esot bijusi mīnusos, attiecīgi, zivju aktivitāte bija zema un īsajā strautu apmeklējuma laikā nebija īsti izprotama. Strauti bija nelieli, vizuāli tīri pievilcīgi, pārgājiens pa tundrai tipisku reljefu un lēkāšana pa akmeņiem atsauca atmiņā klaiņojumus pa Kolas pussalu pirms 40 gadiem.

Kārtējā jaunā diena iesākās ar nomācošu lietu, izskatījās uz ilgu laiku. Ziemeļi rādīja savu patieso seju, ar to vienmer ir jārēķinās. Tas spieda mūs mainīt plānu un palikām bāzē līdz pat pēcpusdienai. Laiks paskrēja nemanāmi, - izmantojām izdevību pieredzes apmaiņai ar interesantiem bāzes viesiem no citām valstīm. Ar manu jauno draugu, pastāvīgo šī reģiona apmeklētāju Leonid Shustin un Voffka Yushkoff (FB profīli) palīdzību sakārtoju savu datoru un beidzot varēju pieslēgties tīmeklim un nosūtīt pirmās ziņas.
Pēcpusdienā braucām izmēģināt laimi mums vēl nepazīstamā tuvējā ezerā Bredselet. Ezers patīkams, pārredzams, arī vējainākā laikā viegli atrast aizvēju. Laivu izdevās sadabūt, bet par licenci zviedru unkulītis, kurš mums iznomāja laivu, tikai plātīja rokas un smējās... Cope bija visai viduvēja, dabūjām tikai normālus asarus. Nopietnākas zivis nespējām pievarēt. Normāla līdaka manam laivas biedram parkoda FK pavadu, bet nopietna ezera forele pēc īsa sprinta nospruka no mana āķa.

Piektā diena, - apstākļi nemainās, joprojām dzestrs, prognozes siltāku laiku sola tikai mana ceļojuma beigās. Kad izskatījās, ka lietus uz brīdi pierimst, trijatā devāmies patālā izbraucienā, lai kopā ar zviedru draugiem inspicētu vel neapzinātus ūdeņus Norvēģijas pierobežā neapdzīvotās vietās, kuras pieejamas tikai ar speciālām atļaujām. Brauciens galu galā bija skaists fināls manam šī gada braucienam uz Storumanu.

Nokļūt līdz copei plānotajā vietā bija visai sarežģīti. Vispirms bija jāapmeklē Vikings un ar viņa palīdzību jāsagādā nepieciešamās licences un papildus vietējie sāmu palīgi. Pēc tam sekoja relatīvi garš brauciens ar auto līdz ezeram, kuram sekoja pārbrauciens ar laivām uz copes vietām. Sarežģīto ceļu pilnībā atsvēra redzētais un ezera foreļu cope vienā strauta ietekā.
Te jāatzīmē, ka mans laivas biedrs vietējais sāms brauciena laikā mani centās apbruņot ar vietējām gudrībām - atklāja savus foreļu copes noslēpumus, pat dāvāja savu labāko vobleri. Mani gan tas nepārliecināja un savu stilu nemainīju, copi kā parasti uzsāku ar mepsveidīgu rotiņu.
Rezultāts šokēja manu jauno draugu - trīs metieni, trīs foreles 1,2 -1,5 kg svarā. Pie tam laikā, kad līdz labākajai copei vēl esot jāgaida pāris stundas. :-) Iespējams, mans loms iedvesmoja arī Alekseju, un nebija ilgi jāgaida, kad arī viņš sāka ar MM vilkt normālas foreles.

Zināmā mērā man negaidīti bija tas, ka mēs, lai tiktu līdz copei šajās vietās, parasti centāmies vietējos pārliecināt, ka esam C&R principu cienītāji un zivis neņemsim, tās paliks dzīvas ūdenī. Taču šoreiz sāmu draugi, ieraugot mūsu lomus, uzreiz paziņoja, ka ticība viņiem neļauj spēlēties ar ēdamo, - ja noķēri zivi, tā jāizmanto ēdienam. Copi pārtraukt negribējām un bijām "spiesti" :-) paturēt zivis, tā tikām arī pie foreļmaizītēm.
Cope visu vakara cēlienu bija pietiekoši aktīva un visi tikām pie loma. Par copi šajā vietā jāsaka, tā bija perfekta no visiem aspektiem. Ne lielais ūdens, ne vēsais laiks to nesabojāja. Labākos apstākļos te esot galīgi traki.
No copes todien atgriezāmies jau rīta pusē. Pēdējā diena, lai gan laiks strauji kļuva siltāks un perspektīvāks no copes viedokļa, pagāja gatavojoties atceļam uz Rīgu.