Latvijā un citās valstīs koronvīrusa Covid-19 dēļ izsludinātā ārkārtas situācija daudziem liek pašizolēties no ārpasaules, sevi ieslodzīt četrās sienās un nodoties filozofiskām apcerēm. Gan par nākotni, gan par vēsturi. Izrādās, bārdas dēļ :-) arī es esmu iekļuvis riska grupā, kurai obligāti :-) ieteicams ar pasauli saistīties tikai tīmeklī vai vērot to pa logu.
Pāris siltās dienas ļāva man atrauties no koronvīrusa raisītās ažiotāzas pasaules medijos un nedaudz pievērsties copes tēmai. Vakar apciemoju karpu dīķus. Lai gan diena bija skaista, pusdienlaikā Rīgā bija +14°C, naktīs temperatūra zem nulles un dīķos ūdens vēl auksts. Karpas vēl mazkustīgas un uzturas nelielos bariņos. Copes rezultāts ir atkarīgs no tā, vai izdodas atrast kādu bariņu.
Kā parasti sezonu sāku ar mušiņmakšķeri vietā, kuru labi pazīstu. Pēc neliela brīža brīža izdevās
atrast nelielu spoguļkarpu bariņu un cope varēja sākties. Tā kā karpu copē iznāk sastapties ar eksemplāriem svarā
līdz 5 kg un pat lielākiem, izmantoju savu superveco un pārbaudīto komplektu - 2,7 m garu 6.klases kātu, zviedru ABU Diplomat 178 mušiņspoli un vismaz 40 gadus vecu peldošo Scientific Angler mušauklu.
Copi uzsākot kā pirmās izmantoju Nr.6 vai Nr.8 grimstošās nimfas ar nosaukumu Goldhead Prince vai Goldhead Hares Ear, vai kādas citas līdzīgas mušas pelēcīgās toņkārtās. Šoreiz papildus eksperimentēt nevajadzēja, pirmās divas pieminētās pilnībā attaisnoja manas cerības.
Copes bija izteikti pavasarīgas - ļoti uzmanīgas, viegli pārvietojot (stripojot) mušu tā it kā kaut kur aizķērās. Ķērienu varēja atpazīt sekojot mušauklas kustībai un piecērtot pie katras aizdomīgas novirzes mušauklas peldējumā. Pāris stundu pietika, lai pārliecinātos, ka jau agrāk gūtās atziņas darbojas un mana karpu copes sezona ir sākusies sekmīgi.
Dabā viss vēl vienmuļi pelēkos toņos. Pa ceļam redzēju, ka Daugavā vīri medīja zandartus, iepriekšējās dienās te esot labi ķēries.