homeclose

Mušiņmakšķerēšanas pamati

Jānis Stikuts, 2016

VI Metieni ar mušiņmakšķeri

Detalizētāk par metienu apguvi

Kad domājam par metienu izpildi, zemapziņā jāpatur doma, ka visi metieni ir jāveic ar minimālu piepūli, galu galā tas nodrošinās gan elegantu metienu, gan ļaus taupīt enerģiju, kuru varēs veltīt citiem makšķerēšanas aspektiem – vērot un baudīt apkārtnes skaistumu un censties saprast, kur uzturas zivis un kā tās uzvedas konkrētajā situācijā. Mušiņmakšķerēšana nav smags darbs, tā ir atpūta!

Tāpēc gribu atgādināt, ka jebkurā gadījumā apgūstot metienus vēlama pieredzējuša trenera palīdzība. Citādi jums būs grūti ātri uztvert visas kļūdas un apmācības process var ieilgt. Vienkārši tu sāc pievērst uzmanību sīkumiem, bet būtiskas lietas paliks bez izmaiņām. Tikai konstatējot kļūdu var saprast tās cēloņus un to, kas jāuzlabo.

Otrs priekšnoteikums panākumiem apmācībā — inventāram jābūt kaut cik loģiski nokomplektētam. Jāņem vērā, ka inventārs var būt ar plašu īpašību diapazonu, bet katra nianse var prasīt atbilstošas, iespējams pat nenozīmīgas izmaiņas metienu tehnikā. Diezgan bieži var redzēt, ka jaunie makšķernieki nemītīgi mokās ar nepiemērotu inventāru, no tādas darbošanās nav labuma, no tās būtu jāizvairās.

Ne mazāk svarīgs priekšnoteikums — skaidra izpratne par metienu izpildes mehāniku, kā arī secīga pieeja metienu apguvei. Tieši šiem jautājumiem būs veltīta mūsu turpmākā saruna.

Metieni ar mušiņmakšķeri nedaudz atšķiras no metieniem ar spiningu. Atšķirība slēpjas apstāklī, ka ar spiningu metamā mānekļa svars koncentrējās vienā punktā, bet mušiņmakšķerēšanā tiek mesta aukla, kuras svars ir sadalīts pa tās garumu, pie tam atbilstoši garenprofīlam. Tātad nereti uzdotais jautājums « Cik sver mušiņa? », lai saprastu metamā objekta svaru, ir pilnīgi nevietā. Vajadzētu sev uzdot citu jautājumu: «Cik sver mušiņaukla? »

Jaunajam makšķerniekam jāzina, ka pastāv dažas atšķirības starp metienu tehniku, kura tiek izmantota makškerēšanas metienu izpildes (kastinga) sacensībās, kuras notiek stadionos, un tehniku, kas tiek praktizēta pie ūdeņiem. Par visiem gadījumiem, kad šādas atšķirības var rasties, centīšos paskaidrot. Jebkurā gadījumā nodarbības būtu jāsāk tikai uz sauszemes: laukumā, stadionā. Tas saistīts ar to, ka vispirms jāatrisina pirmā problēma – jāiemācās mušiņu nogādāt tur, kur makšķernieks to vēlās. Domājot vienlaicīgi par zivīm un metienu tehniku, rezultāts parasti būs bēdīgs.

Mušiņkāta satvēriens.

Pastāv vairāki veidi, kā satvert rokturi. Kā minēju, visbiežāk izmanto satvērienu ar īkšķi virspusē . Šāds paņēmiens, starp citu to es gribētu ieteikt visiem iesācējiem, ļauj izmantot apstākli, ka rokas īkšķa brīvība plaukstai paralēlā virzienā parasti ir mazāka nekā plaukstai perpendikulārā. Pie tam vairumam cilvēku īkšķis ir spēcīgāks, kas ļauj vieglāk vadīt kātu, kas pozitīvi ietekmē metiena izpildi kopumā.

Satvēriens, kad augšpusē atrodas rādītājpirksts ieguvis zināmu popularitāti tikai pēdējā laikā, kad plašāk sākās sevišķi vieglu kātu izmantošana. Ar šo satvērienu nelielos attālumos (6-12m) var panākt sevišķi augstu precizitāti.

Trešais satvēriens, kuru dēvē arī par V-veida satvērienu, tiek praktizēts starplaikos starp atbildīgiem metieniem, lai atpūtinātu plaukstu. Tādos brīžos īkšķis vienkārši noslīd no roktura un izvietojas kā redzams attēlā, blakus metiena plaknei. Šo satvērienu daudzi lieto arī sevišķi tālos metienos, kad metienā jāiegulda iespējami liels spēks.

Papildus vēl viens universāls princips – starplaikos starp metieniem un pat starp aktīvām auklas paātrinājuma fāzēm vienmēr ieteicams atslābināt kata satvērienu, lai roku kaut uz īsi brīdi atpūtinātu. Ja beidzot nodarbību jūtams plaukstas vai apakšdelnas nogurums, tas ir signals par kaut kādām nepilnībām metienu izpildē. Viss minētais ir spēkā arī praktiskajā makšķerēšanā. Tulznas rokā vai sāpoši muskuļi nez vai ir tas, ko makšķernieki gaida no mušiņmakšķerēšanas.

Vienkāršākajos gadījumos, proti, sperot pirmos soļus metienu apguvē, vienlaicīgi ar kāta satvērienu starp pirkstiem un rokturi tiek nofiksēta mušiņaukla. Tradicionāli pielietotais fiksācijas satvēriens redzams pievienotajā attēlā. Šādā situācijā otra roka netiek nodarbināta.

Pirmie vingrinājumi

Tie ir vienkārša relatīvi īsas 6-10 m garas auklas auklas vicināšana vai tā sauktie TM. Starp citu, trenēties nevajadzētu izmantojot reālu mušiņu, pilnīgi pietiks, ja to aizvietos ar pāris cm garu kāda sintētiska materiāla pušķīti. Bez šādas imitācijas vingrināties nav ieteicams, – pavada ir jūtīga pret kļūmēm metienos un to var viegli sabojāt. Pirmo vingrinājumu nolūks ir iemācīties auklu noturēt gaisā, saprast, cik spēka ir jāpieliek un kādai jābūt ritmikai, lai aukla gaisā lidotu līgani un veidotu patīkamas cilpas. Eksperimentējot jāizprot, ar kādām darbībām ir iespējams mainīt auklas cilpas lielumu un kā visas kustības jāmaina, lai panāktu zināmu eleganci.

Lai atvieglotu izpratni, mušiņmakšķerēšanas metienus pieņemts attēlot uz nosacītas pulksteņa ciparnīcas fona. Horizontāls stāvoklis ar kātu priekšā atbilst 9:00, vertikāls stāvoklis – 12:00, horizontāls kāts aiz muguras – 15:00.

Pie reizes vēl daži speciālie termini. Runa ir par tukšajiem jeb gaisa metieniem (TM). Kā jau minēju tā ir vienkārša kāta vicināšana ar nolūku, lai aukla visu laiku lidotu un nepiezemētos. Pie tam nevis vienkārša vienmērīga vēdināšana, bet gan kustība ar noteiktu paātrinājumu pēc kura seko, tā krasa kata apstādināšana, vai, tā sauktais, stops (angl. stop). Lai vieglāk būtu apjaust, par ko ir runa, es parasti izmantoju analoģiju ar naglu dzīšanu. Iedomājaties, ka stāvat starp divām vertikālām sienām, kurās piemēram 2m augstumā ar āmuru ir jāiedzen naglas. Mušiņmakšķeres kāta kustība ir pilnīgi identiska āmura kustībai. Atpakaļvēzienā sitiens pa naglas galvu aizmugurējā sienā, tam seko vēziens uz priekšu un sitiens pa naglu priekšējā sienā. Saprotams, ka vienkārši “vēdinot” nevienu naglu iedzīt neizdosies, tāpēc āmurs jāvirza ar noteiktu spēku un ātrumu. Tieši tas pats jādara ar kātu – tikai ar minimālu piepūli. Turp – atpakaļ kustības tiek veiktas noteiktā, var teikt, valša ritmā, uzrāviens 1, tam seko stops 2 un pauze 3. Pamēģiniet: 1-2-3, 1-2-3. Bez tam ieteiktu atcerēties par rokas atslābināšanu pilnīgi identisku kā pie naglu dzīšanas. Lai izbēgtu no trieciena sajūtas plaukstā, pēc āmura sitiena plauksta nedaudz atlaiž āmura rokturi, līdzīgi pēc stopa roka nedaudz atslābina mušiņkāta satvērienu. Tas amortizē kāta bremzēšanu un ļauj izvairīties no liekām kāta spicītes vibrācijām metiena nobeigumā.

Ar terminu pauze apgūstot metienus iznāks sastapties relatīvi bieži. Ar pauzi MM metienos jāsaprot laiku, kad pēc atpakaļvēziena tiek nogaidīts, kamēr aukla kaut cik iztaisnojas, lai varētu veikt pilnvērtīgu vēzienu uz priekšu. Līdzīga pauze jānogaida metot auklu uz priekšu, ja aukla netiek piezemēta, bet tiek izpildīts vēziens atpakaļ. Viena TM laikā ir divas pauzes. MM metienos, tā kā kātu slogo mušiņaukla, pauzei ir liela nozīme. Piemēram, izpildot TM, ja pēc metiena atpakaļ metiens uz priekšu tiek izpildīts ar pārāk īsu pauzi, aukla aizmugurē neiztaisnojas un sekojošais vēziens uz priekšu notiek ar nenoslogotu kātu. Efekts var būt dažāds, nereti mušiņa ar plīkšķi tiek norauta, bet jebkurā gadījumā metiens ir sabojāts. Pretējā gadījumā, ja pauze ir par lielu, aukla zaudē ātrumu un, attiecīgi, augstumu un atkal metiens neizdodas, tas, kā saka, sabrūk. Pildot metienus, ar pauzes problēmu nāksies rēkināties līdz brīdim, kamēr nebūs apgūta metienu ritmika.

Jebkurš metiens, tai skaitā TM tā nobeigumā vienmēr tiek nobeigts ar auklas nolaišanu, proti, mušiņas piezemēšanu. Auklas un mušiņas piezemēšana ir neatņemama un nozīmīga metienu tehnikas sastāvdaļa. Ja nav nodoms piezemēt mušiņu pa speciālu trajektoriju, piemēram, ar loku, piezemējot mušiņu, auklai uz zemes (vai ūdens) kopā ar pavadiņu būtu jānoguļas pilnīgi taisni un jāveido nostieptu līniju. Priekšnoteikums labam iznākumam ir pareizi TM un pareiza kata pozicija veicot piezemēšanu. Parastā kļūme – aukla tiek piezemēta ar pārāk vertikālu kātu, proti aukla tiek piezemēta tieši no virtuālās plaknes, kurā lido aukla tukšo metienu laikā. Lai no tā izvairītos, šī TM plakne ir jāsagāž uz priekšu, proti, pirms nometiena aizmugurē kāts tiek apstādināts aptuveni 13:00, bet izpildot metienu uz priekšu ar sekojošu piezemēšanu - aptuveni 10:00 līdz 10:30. Optimālais kata leņķis nedaudz ir atkarīgs no piezemējamās auklas garuma, taču parasti nometiena fāzes sākumā kata stāvoklim jāatbilst aptuveni 10:00, bet piezemēšanas nobeigumā kāts lēni tiek nolaists līdz sasniedz 9:30 vai pat 9:00

Ja šie noteikumi netiek izpildīti, aukla vai nu netiek iztaisnota, vai arī mušiņa, kā saka atlec, abos gadījumos mušiņa nokrīt krietni tuvāk, kā tam būtu jānotiek nevainojama nometiena gadījumā. Kā saka, metiens ir par īsu.

Otra metienu kategorija ir tā sauktie, slapjie metieni (SM). Aukla netiek vicināta, bet pēc katra atvēziena seko nometiens ar mušiņas piezemēšanu.

SM tapat kā TM ir neatņemama mušiņmakškerēšanas metienu tehnikas sastāvdaļa. TM vēzienu laikā tiek vizēta iemetiena vieta, notiek auklas statiska pagarināšana vai saīsināšana un gadījumos, ja tas ir nepieciešams, arī mušiņas žāvēšana. TM parasti tiek izpildīti, kātu vēzējot starp 11:00 un 13:00, gadījumos, ja tie tiek izpildīti ar garāku auklu, vēzienu leņkis palielinās.

Turpretī slapjo metienu SM gadījumā mušiņa netiek žāvēta, bet auklas pagarināšana, proti, izšaušana, lai sasniegtu tālāku mērķi, notiek viena atpakaļ – uz priekšu kustību cikla laikā. Dabīgi, izšaušana pēc būtības ir arī iepriekš minēto TM sastāvdaļa.

Pirmie vingrinājumi tiek pildīti kā TM, var teikt, kā vienkāršākie metieni pār galvu plaknē, iespējami tuvā vertikālai, ar fiksētu auklas garumu. Kad apgūti metieni pār galvu, var pamēģināt mainīt metienu plakni līdz pat horizontālajam metienam. Auklas pagarināšana un saīsināšana šajā fāzē notiek statiski, vienkārši ar roku izvelkot (vai ievelkot) caur riņķiem pāris papildus metrus auklas un atsākot jaunu TM sēriju. Tipisks stāvoklis, uzsākot pirmos metienus, ir ar kātu aptuveni 10:30 - 11:00. (attēls zemāk, pa kreisi), stopa sākuma stāvoklis ir redzams attēlā pa labi – kata stāvoklis atbilst aptuveni 12:30. Pēc stopa kāts inerces un elastības dēļ pavirzīsies tālāk, ar 10m auklu optimāli būtu līdz 13:00 – 13:30. No šī stāvokļa seko vēziens (metiens) uz priekšu. Un tā tas ritmiski jāturpina vairākārt, līdz gaisā virs metēja galvas veidojas skaistas, gludas cilpas. Pēc tam var mainīt aktīvās auklas daļas garumu un visu atkārtot , kamēr rodas izpratne par to, kas jāmaina kustībās, mainoties auklas garumam.

Vingrinoties uzmanība būtu jāpievērš arī dažiem citiem “sīkumiem”. Vispirms makšķernieka stājai, - vēlāk katrs varēs ieņemt sev tīkamāko pozu, bet sākot vingrināties ieteicams nostāties tā saucamajā soļa stājā, kad pleci ir aptuveni 45 grados pret metiena virzienu, bet priekšā ir metiena rokai pretējā kāja. Šāda stāja ļauj viegli ar skatienu sekot, kas ar auklu notiek metiena laikā, proti, cilpas veidošanās gaitai. Tas, savukārt, ir svarīgs priekšnoteikums metienu pilnveidošanai.

Šāda stāja būs svarīga arī vēlāk, kad nonāksim pie tālu metienu izpildes.

Kad panākts noteikts progress un izskatās, ka viss notiek – makšķernieks bez jebkādas piepūles, kā saka, spēlējoties var noturēt gaisā dažāda garuma auklu un to iztaisnotu veikli piezemēt, var pāriet pie nākamajiem vingrinājumiem un tālākiem metieniem.

Sākums izpratnei par tāliem metieniem slēpjas darbībās ar otru roku. Tieši veiksmīga otras rokas darbība nodrošina iespējami lielu auklas lidojuma ātrumu, attiecīgi, arī tālumu.

Iesākumā apgūstot TM, mēs metiena laikā otru roku praktiski neizmantojām, tagad ir pienācis laiks to iedarbināt. Makšķerējot ar vienrocīgu kātu, otra roka parasti tiek izmantota divu veidu manipulācijām ar auklu. Vienā grupā ir būtiskas darbības metienu laikā. Tajā ir jau pieminētais vienkāršais ievilciens (single haul), kurš tiek veikts tikai viena vēziena laikā. Otrs ir mušiņmakšķerēšanā dominējošais dubultievilciens (double haul), kad auklas ievilciens tiek veikts gan atvēzienā, gan metienā.

Lai izpildītu jebkura veida ievilcienus, jāpievērš uzmanība auklas turēšanai otrā rokā. Vienā no iepriekšējiem attēliem redzams vienkāršs auklas satvēriens, to satverot ar īkšķi un rādītāja pirkstu, bet pēdējā attēlā paņēmiens, kurš nodrošina stabilāku auklas fiksāciju kreisajā rokā. Aukla retāk var nejauši izsprukt no pirkstiem.

Vienlaicīgi ar ievilcieniem, kas tiek dināmiski veikti metienu laikā, vēl ir dažādi nedaudz atškirīgi realizējami auklas ievilcieni, kuri tiek izmantoti statiskās situācijās, lai mērķtiecīgi mainītu metiena attālumu vai vadītu mānekli, tāpat arī lai izvadītu zivi. Piemēram, kad jāsaīsina aukla, lai saniegtu mērķi, kas ir tuvāks nekā caur riņķiem izlaistās auklas garums, auklu saīsina ar vienkāršu auklas ievilkšanu spoles virzienā nedaudz atbrīvojot satvērienu. Tāpat ar vienkāršas auklas saīsināšanas palīdzību, proti, ar īsākiem vai garākiem ievilcieniem var asi raustīt mušiņu vai lēni to pārvietot ūdenī, lai iekārdinātu kādu zivi.

Te bija runa tikai par mušiņmakšķerēšanā visplašāk lietoto metienu pār galvu un sīkām ar tā izpildi saistītām detaļām. Turpmāk būs vairāk arī par citiem metieniem, piemēram, riņķa metienu un speciālajiem metieniem. Makšķerējot ar mušiņu metienu tālumam ir mazāka nozīmē nekā metienu precizitātei, bet tā lielā mērā ir atkarīga no pirmajiem soļiem.

Rakstu nedaudz kompaktākā formā var atrast arī Copes Lietas 2016 - 7

Saiti ar šo rakstu var atrast internetā autora mājas lapā http://www.fishing.lv/2016/jst/raksti.html, jautājumus var adresēt arī autora FaceBook lapā.

Atpakaļ uz iepriekšējo rakstuUz nākamo rakstu