Lašveidīgās zivis un zivju sistēmātika

Jānis Stikuts, 1984

Atkarībā no bioloģisko pazīmju kompleksa visa dzīvā pasaule, tai skaitā arī zivis, tiek iedalīta grupās. Lejupslīdošā kārtībā tās dalās tipos, klasēs, kārtās, dzimtās, ģintīs, sugās. Par sistemātisko pamatvienību tiek uzskatīta suga. Bez tam zinātniskajā literatūrā līdztekus konkrētās zivs nosaukumam attiecīgajā valodā gandrīz vienmēr tiek dots arī tās latīniskais nosaukums, kas raksturo zivs vietu sistemātikā. Latīniskais nosaukums aizvien biežāk tiek izmantots arī literatūrā makšķerniekiem – amatieriem. Tas dod iespēju plašākam makšķernieku lokam gūt precīzāku priekšstatu par zivi. Jo ne katrs sapratīs, par ko iet runa, ja makšķerēšanas noteikumos būs doti tikai nacionālie vai vietējie zivju nosaukumi, tādi kā "čevica", "išhans" sjomga, kumža, golecs u.tml.

Strauta forele, piemēram, mūsdienu klasifikācijā ieņem sekojošu vietu: Salmonidae dzimta – lašveidīgie, Salmo L. ģints – cēlie laši, Salmo trutta L. Suga - taimiņš, Salmo trutta m. fario L. pasuga – strauta forele.

Lašveidīgās zivis viegli maina dažus paradumus un ārējo veidolu atkarībā no apkārtējās vides – dzīves vietas biotopa, tādēļ to sistematizēšana zināmā mērā ir apgrūtināta. Visbiežāk atšķirības sistematikā nosaka tas, vai lašveidīgos uzskata par dzimtu vai virsdzimtu. Ja par pamatu pieņem, ka lašveidīgie veido atsevišķu Salmonidae dzimtu, tad tajā var iekļaut trīs apakšdzimtas: pamata/īstie lašveidīgie - Salmoninae, sīgas – Coregoninae un alatveidīgie – Thymallinae. Turpmāk pamatā tiks apskatītas pamatlašveidīgo un alatveidīgo apakšdzimtu zivis. Šajās divās apakšdzimtās apvienotas visas nozīmīgākās lašveidīgās zivis, kas ir makšķerēšanas galvenie intereses objekti.

Lielākā no minētajām apakšdzimtām ir pamatlašveidīgo apakšdzimta, kas ietver sešas sugas: cēlos lašus – Salmo, taimiņus – Hucho, ļenokus – Brachymystax, pālijas- Salvelinus, Klusā okeāna lašus – Oncorchynchus un Ohridas lašus – Salmothymus (sastopami tikai Ohridas ezerā Dienvidslāvijā).

Cēlo lašu ģints (Salmo) ietver veselu virkni sugu, no kurām visizplatītākās ir:
S. salar – Atlantijas lasis (pie tās pieskaita arī Baltijas lasi);
S. trutta – taimiņš ar daudzveidīgām pasugām;
S. clarkii – "sarkanrīkles" lasis;
S. mykiss – "mikiža" jeb Kamčatkas lasis;
S. ischchan – Sevana forele jeb "išhans".

Taimiņu ģinti – Hucho pārstāv trīs sugas:
H. hucho – Donavas taimiņš;
H. taimen – Sibīrijas jeb vienkāršais taimiņš;
H. perri – Sahalīnas taimiņš jeb "čevica".

Ļenoku ģinti - Brachymystax pārstāv faktiski tikai viena suga – B. lenok – ļenoks.

Pālijas ģinti – Salvelinus pārstāv sekojošas visizplatītākās sugas:
S. alpinus – vienkāršā jeb arktiskā pālija;
S. fontinalis – Amerikas pālija;
S. namaycush – Kanādas pālija;
S. leucomaenis – "kundža";
S. malma – "malma";
S. drjagini – Drjagina forele.

Klusā okeāna lašu ģints – Oncorchynchus ietver sekojošas sugas:
O. gorbuscha – kuprlasis;
O. kota – ketlasis;
O. nerka – "sarkanais jeb nerka";
O. kisutch – kižučs jeb sudrablasis;
O. tschawytscha – "čaviča";
O. masu – "sima";
O. mykiss - tēraudgalvas lasis.

Thymallinae apakšdzimtu pārstāv alatas Thymallus ģints, kas, savukārt, ietver vairākas sugas:
Th. arcticus – Sibīrijas alata;
Th. brevirostris – Mongolijas alata;
Th. grubei – Amūras alata.

Kā jau iepriekš minēts, lašveidīgo zivju sistemātiku nemitīgi papildina jaunas ziņas. Dažos gadījumos, kad no jauna ieviestās pasugas vai sugas nav plaši izplatītas vai to ieviešanas pamatotība nav pietiekami skaidra, te tās tiek izlaistas.

Lašu dzimtas bioloģija un ekoloģija.

Mūsu ūdenstilpnēs sastopamas divas lašveidīgo zivju formas - jūras un saldūdens. Jūras forma ir anadromās jeb, tā saucamās, caurceļotājas zivis, kas savas dzīves lielāko daļu pavada jūrā un atgriežas saldūdenī nārstot, savukārt šo zivju saldūdens forma visu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpnēs.

Eiropā makšķernieku vidū populārākās ir cēlo lašu ģints zivis, īpaši lasis jeb Atlantijas lasis (Salmo salar), caurceļotājs taimiņš jeb jūras forele (Salmo trutta trutta), Ziemeļeiropā arī taimiņa ezera forma – ezera forele (Salmo trutta m. Lacustris) un taimiņa upes forma jeb kā to visbiežāk sauc - strauta forele ( Salmo trutta m. fario).

Atlantijas lasis jeb lasis (S. salar) ir vērtīgākais savas dzimtas pāstāvis. Sastopams jūras baseinos, kuri nepastarpināti saistīti ar Atlantijas okeānu, kā arī upēs. Saldūdens forma, kuru sauc arī par ezera lasi, saistās ar Skandināvijas pussalas, kā arī ar Krievijas ziemeļrietumu lielo ezeru sistēmām – Ladogas, Oņegas, Karēlijas un Kolas pussalas ezeriem. Atbilstoši izplatības areālam eksistē daudzi tā nosaukumi – Baltijas lasis, Norvēģijas lasis, Oņegas lasis, Baltās jūras sjomga, Pečoru sjomga utt.

Atlantijas laša dzīves cikls ir tipisks anadromām zivīm. To var iedalīt vairākos periodos, no kuriem visizteiktākie ir upes periods, barošanās periods un vairošanās periods. Attiecībā uz caurceļotājām zivīm makšķerniekus visvairāk interesē ziņas par laika posmiem, kad tās atrodas makšķerniekiem pieejamās vietās, proti, upēs. Faktiski tie ir upes un vairošanās periodi. Upes periods ietver laiku sākot no ikru apaugļošanas līdz mazuļu aizceļošanai uz barošanās vietām. Vairošanās periodā iekļauj nārsta migrācijas un nārsta etapus. Visu caurceļotāju zivju makšķerēšana parasti notiek vienīgi nārsta migrācijas jeb zivju iešanas laikā. Šajā laikā tās kļūst pieejamas un kā makšķerēšanas objekti ir vislabākajā kondīcijā. Nārsta laikā zivis parasti tiek saudzētas.

Lasis nārsto rudenī. Tā nārsts notiek zīmīgās, straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir 2-8⁰C . Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši ir tikai lielākajās upēs kā Daugava, Gauja, Venta, Salaca un šo upju pietekās, un ļoti reti arī tieši jūrā vai jūras līcī ietekošās upēs. Pārējās upēs sastopami taimiņi. Ikrus lasis nērš salīdzinoši nelielu skaitu, parasti 5-20 tūkst., retāk līdz 40 tūkst. ikrus, un mātītes tos ierok vietās ar akmeņaini -oļainu grunti. Inkubācijas periods vidēji ilgst 120-180 dienas. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Jau pirmajā vasarā laša mazuļi iegūst raksturīgu ārieni un košu nokrāsu. Laša mazuļus upes perioda laikā gandrīz nevar atšķirt no foreļu mazuļiem, tādēļ tos visus mēdz dēvēt par forelītēm. Mazuļi uzturas nārsta vietu tuvumā, kur pamatā pārtiek no ūdenskrātuves dibena organismu mazajām formām – knišļu, trīsuļodu, viendienīšu un strauteņu kūniņām, kāpuriem un ‘nimfām’, kā arī no citas barības, kas iekļūst ūdenī no piekrastes augiem. Plēsīgs dzīves veids, proti, uzbrukumi zivīm, vērojams reti. Barošanās un augšana visintensīvāk noris vasarā, ziemā - pavisam niecīgi.

Laša mazuļu lielums atkarībā no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā novietojuma var būt dažāds. Viena vecuma zivīm var būt lielas atšķirības svara un garuma ziņā. Otrā gadā mazuļi sasniedz 8-12 cm garumu, trešā gadā – 14-20 cm garumu. 15-20 cm garumā tie sāk sudraboties, kas vēsta par upes perioda noslēgumu un drīzu migrēšanu uz jūru (ezeru). Šajā periodā mazuļus dēvē par smoltiem. Dažādām laša populācijām upes perioda ilgums ir atšķirīgs. Ūdenstilpnēs, kas atrodas vairāk Ziemeļos, tas var sasniegt 3-4 gadus, turpretim citās – 1-2 gadus.

Upes perioda laikā līdz pat apsudrabojumam lašu mazuļus vizuāli ir grūti atšķirt no foreles un taimiņa mazuļiem. Par raksturīgākajām pazīmēm lašu mazuļu atšķiršanai tiek uzskatītas lielās krūšu spuras, kas aizsniedz muguras spuru un dziļš astes spuras šķēlums. Daudzi speciālisti uzskata, ka forelēm ir vairāk sarkano plankumu, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Savukārt lašu mazuļiem tie gandrīz visi atrodas uz sānu līnijas, bet taimiņam – abās sānu līnijas pusēs un tās tuvumā. Var piebilst, ka lašu mazuļa taukspura vienmēr ir pelēka, bet forelei un taimiņam – oranža vai ar sarkanu galiņu. To der zināt ne tikai zinātniskos nolūkos. Pasaulē vēl ir vietas, kur foreļu ķeršana atšķirībā no lašu ķeršanas nav reglamentēta, tādēļ makšķerniekam jāprot atšķirt, vai viņš ir noķēris foreli vai laša mazuli, kaut gan der atcerēties, ka Latvijas upēs arī foreles, kas mazākas par 28 cm, nedrīkst ķert. Nevērība šajā jautājumā noved pie tā, ka makšķernieki, īpaši ziemeļu rajonos, izķer lašu mazuļus, neatšķirot tos no forelēm. Taču lašu mazuļiem arī bez tā ir gana savu dabisko ienaidnieku, pirmkārt līdaka, asaris, alata un vēdzele. Īpaši neaizsargāti ir mākslīgi izaudzētie zivju mazuļi. Tie bieži kļūst par vieglu laupījumu kā zivīm un putniem, tā arī mazzinošiem makšķerniekiem.

Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts, un tie dodas lejup pa upi uz jūru vai ezeru (ezera lasis), kur uzsāk plēsīgu dzīves veidu un īsā laikā iegūst pieaugušas zivs formu un krāsojumu. Te lasis pavada savas dzīves visnoslēpumaināko un vismazāk izpētīto periodu, kas ilgst līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Laša jūras formas barošanās rajoni no dzimtajām upēm var atrasties ievērojamā attālumā, kas aprēķināms kilometru tūkstošos (piemēram, Norvēģijas piekrastes lasis ir sastopams pie Labradora krastiem). Tomēr Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, kuras migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota.

Pēc pirmā jūrā pavadītā gada Baltijas lasis, kas pieder pie visātrāk augošajām formām, sver aptuveni 3 kg, pēc otrā gada – aptuveni 7 kg, pēc trešā gada - jau 10 kG. Citām populācijām šie rādītāji var būt gluži atšķirīgi. Barošanās perioda beigās svara pieaugums mazinās. Lasis barošanās periodā piekopj plēsīgu dzīves veidu, tā ēdienkartē dominē sīkās zivis – repsis, salaka, stagars, reņģe.

Barošanās perioda ilgums, līdz lasis sasniedz dzimumgatavību un atgriežas nārsta vietās, ir atkarīgs no populācijas, genotipa un ārējiem nosacījumiem un var ilgt 1,5 – 7 gadus. Tomēr zivju vairākums nārsta vietās atgriežas pēc 1,5-3,5 barošanās gadiem, sverot atbilstoši no 1,5-3 līdz 8-13 kG. Pēc 5-6 barošanās dzīves gadiem laša svars pārsniedz 20 kG, tomēr tik "vecu" eksemplāru ir maz. Lai gan ir ziņas par noķertiem lašiem līdz pat 47 kG, par maksimālo svaru tiek uzskatīti 40 kG. Salmo ģints laši atšķirībā no Klusā okeāna lašiem var nārstot līdz pat 5 reizēm, taču sakarā ar intensīvu lašu ieguvi upēs, jūrās un okeānos atkārtoti nārstojošas zivis sastopamas reti (līdz 10% no visām nārstojošajām). Šī paša iemesla dēļ pēdējos gados mūsu ūdenstilpnēs reti ir noķerti eksemplāri , kuru svars pietuvotos maksimālajam (oficiālais pasaules rekords ir 35,89 kG, ko 1928.gadā Tanas upē (Norvēģijā) uzstādija H.Heinriksons). Te vietā būtu piemetināt, ka Latvijas upēs, galvenokārt, Salacā un Gaujā, malu makšķernieki katru gadu pamanās noķert milzu lašus. Pēc neoficiālām ziņām Gaujā ar amatieru makšķerrīkiem ir noķerti milzu eksemplāri. Visai ticamas ir ziņas par lašiem svarā 32-36 kG, kā samēra ticama ir jāvērtē arī ziņa par 42 kG smagu lasi, kurš Gaujā nelegāli tika noķerts 1996. gadā.

Pēc dzimumgatavības sasniegšanas laša dzīvē iestājas vairošanās periods, kas aizsākas ar nārsta migrāciju. Nārstot lasis no barošanās rajoniem atgriežas savā dzimtajā upē. Eksistē daudzas hipotēzes par to, kā laši orientējas, taču par to galvenajiem orientieriem daudzi pētnieki uzskata nārsta upju jūras straumju un noteču plūdumu, kam piemīt savdabīga un zīmīga garša un smarža, ko uztver laša augsti attīstītie ožas orgāni . Katrā gadījumā laša spējas atgriezties dzimtaja upē ir jāatzīst par apbrīnojamām.

Ūdenstilpes, kurās ienāk laši, zināmā mērā atšķiras no tām, kurās mīl uzturēties foreles. Tā kā laša ķermenis ir izteikti slaids un lielākā mērā nekā forelei piemērots, lai atrastos stiprā straumē bez lieliem enerģijas zaudējumiem, laši visbiežāk ienāk vidējās un lielās upēs ar pietiekoši spēcīgu un stabilu straumi. Pēc ienākšanas upē lasis pārstāj baroties un visu turpmāko laiku pārtiek no iepriekš uzkrātiem resursiem. Tieši nepieciešamība veikt lielu nārstošanas migrāciju, kas saistās ar milzīgu enerģijas patēriņu, nosaka augsto laša gaļas kvalitāti. Nārsta migrācijas sākumā tā satur lielu skaitu dažādu vitamīnu, olbaltumu un tauku. Tieši šādi, tikko ienākušie laši ir visinteresantākais makšķerēšanas objekts gan enerģijas pārpilnās uzvedības, gan arī gastronomiskās vērtības dēļ. Taču tuvojoties nārsta vietām un laikam, uzkrātā enerģija rūk, attiecīgi arī gaļas kvalitāte mazinās. Piemēram, ja jūrā laša gaļā ir aptuveni 11% tauku, tad tieši pirms nārsta to daudzums mazinās trīskārt. Tāpat ievērojami svara zaudējumi vērojami arī nārsta laikā, sasniedzot pat 50-60% no sākotnējā.

Laša ienākšanas upē laiks atkarīgs no veselas faktoru virknes, bet pirmām kārtām no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā izvietojuma. Piemēram, Īrijā tā saucamā pavasara ienākšana upē vērojama jau janvārī- februārī, Baltijā - aprīlī un maijā, bet Kolas pussalā - tikai jūnijā. Ienākšana upēs sākas tūlīt pēc upju atbrīvošanās no ledus, bet noslēdzas rudenī pēc vižņu parādīšanās. Te jāatzīmē, ka jūras lašu rasi var iedalīt divās grupās. Pirmā ienāk upēs pavasarī un vasarā un nārsto tai pašā gadā. Otra grupa ienāk upēs rudenī un nārsto nākošā gadā. Atbilstoši tam makšķernieku vidū figurē termini pavasara un rudens laši. Proporcijas starp zivju daudzumu, kas dodas nārstot pavasarī un rudenī, atsevišķās populācijās ir dažādas. Saldūdens rases populāciju vairākums nārsto tai pašā gadā. Pavasara lašus nav grūti atšķirt no rudens zivīm. Tā kā pirmajiem nepieciešams līdz nārsta sākumam vēl ilgu laiku kavēties upē, ieejot upē tie ir uzbarotāki, platāki un, atbilstoši, smagāki. Pretēja aina vērojama rudenī - tikko ienākušās zivis ir labākā kondīcijā nekā tās, kuras jau ilgu laiku ir upē.

Zivju skaits, kas uzsāk ienākšanu upē pavasara un vasaras periodā, te palielinās, te samazinās. Lielā mērā tas saistīts ar reģiona klimatiskajām īpatnībām un nārsta upes upes straumes plūdumu. Vislielākā zivju iešana vērojama pavasara un vasaras plūdu laikā. Straumes stiprumam pavājinoties, tā mazinās, bet, pavājinoties ievērojami, - tiek pārtraukta pilnīgi. Vidējās un nelielās upēs zivju iešana palielinās arī pēc ilgstošiem lietiem. Līdzīga parādība vērojama arī regulētās upēs: lielā straumē lasis tiecas augšup pa upes tecējumu. Tā kā zināmu iespaidu uz upes plūdumu atstāj arī vējš, tad arī tas spēj ietekmēt laša iešanu diennakts laikā.

Arī pēc lašu ienākšanas upē to virzība augšup un uzvedība ir saistīta ar upes ūdeni. Ja upes ūdens līmenis sāk ievērojami kristies, zivs, sasniegusi nārsta vietas, nolaižas lejup un uzturas bedrēs/iedobēs vai ūdens klajumos. Kad līmenis stabilizējas, lasis atkal dodas pa straumi augšup un līdz nārstošanai paliek nārsta vietu tuvumā. Tomēr straujas ūdens plūduma izmaiņas, kādas ir vērojamas elektrostaciju aizsprostu tuvumā, gala rezultātā negatīvi ietekmē zivju iešanu: zivs, acīmredzot jūtot šādu svārstību neizbēgamību, cenšas izvairīties no upes vietām ar straujām ūdens līmeņa maiņām. No nārsta vietu izvietojuma ir atkarīgi laša ienākšanas upē termiņi. Zivis, kuru nārsta vietas atrodas upes augštecē, ienāk agrāk, lai pagūtu nokļūt līdz nārsta vietām; pēdējās ienāk zivis, kuras nārsto lejtecē. Lašu pārvietošanās augšup pa upi ir atkarīga no daudziem faktoriem. Parasti tie veic 2-5 km diennaktī. Taču ir zināmi arī gadījumi, kad laši pārvietojas ar ātrumu 40-50 km diennaktī. Visintensīvāk zivju iešana noris naktī.

Tūlīt pēc sarežģītu upes posmu pārvarēšanas lasis apstājas īsai atpūtai, šim nolūkam izmantojot bedres un vietas ar mierīgu un vienmērīgu ūdens tecējumu. Ja upē ir gari sēkļi, reizēm laša apstāšanās vietas var atrast šo sēkļu vidū, tāpat arī bedrēs, kas atrodas aiz ūdenskritumiem un sēkļiem ar strauju tecējumu, kur lasis nogaida uz labvēlīgākiem apstākļiem ,lai tad turpinātu savu ceļu augšup. Vislielākos īpatņus var sastapt dziļās un mierīgās ūdenskrātuves vietās, kur ir pietiekami liels skābekļa sastāvs, piemēram, galvenās straumes tuvumā, bet, ja tā nav īpaši spēcīga, arī tieši tajā. Lasis mīl uzturēties aiz galvenajā straumē dziļi un reti gulošiem laukakmeņiem. Kad laša iešana uz laiku ir pārtraukta vai lasis ir sasniedzis savas nārsta vietas, to var sastapt salīdzinoši seklās vietās. Ūdens līmenim saglabājoties nemainīgam, lasis katrreiz izvēlas vienas un tās pašas vietas. Makšķerniekiem tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Reiz iepazīstot upi un atrodot lašu tipiskās vietas, turpmāk var ievērojami saīsināt zivju meklēšanas laiku. Bez tam par laša atrašanos kādā noteiktā upes posmā liecina tā lēcieni. Turklāt pēc tiem var noteikt arī to, kad zivs ir ienākusi upē. Baltā nokrāsa un augsti, spēcīgi lēcieni raksturīgi zivij, kura upē ienākusi nesen un vēl ir saglabājusi savu labāko kvalitāti. Pietuvojoties nārsta vietām un palielinoties laikam, kas pavadīts saldūdenī, laša enerģija izsīkst un divcīņa ar to vairs nerada interesi. Ārēji lasis kļūst tumšāks un iegūst sarkanīgu nokrāsu, tēviņa apakšžoklis aizvien vairāk sāk līdzināties āķim. Ievērojami mazinās arī gaļas vērtība. Tādēļ lašus visinteresantāk ķert ir upju lejtecēs, bet pirms paša nārsta to darīt no sportiskā viedokļa ir bezjēdzīgi, arī no likuma viedokļa tas parasti ir stingri aizliegts.