home  back

Reinis Rutkis par mušiņmakšķerēšanu
2004

Kādu hidrotērpu izvēlēties?

Praktiski ikviens mušotājs reiz nonāk pie domas par hidrotērpa iegādi, kā rezultātā nākas izvēlēties starp cenu, kvalitāti, komfortu kā arī izturību, kas, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem kritērijiem hidrotērpa iegādē.

Kombinēto vai dalīto? Manuprāt visai būtisks jautājums, jo tik tiešām pastāv liela atšķirība starp šo abu tipu zābakbiksēm. Salīdzinot klasisko kombinētā tipa hidrotērpu ar dalītā tipa variantu, kurš sastāv no zeķubiksēm un zābakiem, jāsaka, ka vienīgā kombinēto priekšrocība ir cenā, jo nākas maksāt par hidrotērpu kopumā nevis pirkt zābakus un zeķubikses atsevišķi. Vidēji kombinētais variants sanāk pusotru reizi lētāks par dalīto, tāpēc izvēles brīdī šis fakts bieži nospēlē negatīvu lomu.
Kāpēc negatīvu? Praktiski visi tie makšķernieki, kas reiz ir nopirkuši kombinētos hidrotērpus un nu ir sākuši lietot dalītos, vairs nekad neatgriezīsies pie klasikas. Šādai rīcībai ir virkne loģisku izskaidrojumu.

Pirmkārt, staigāšana šņorējamos zābakos, kas nav saistīti ar hidrotērpu, ir ļoti ērta, un kas ir ne mazāk svarīgi arī droša pārvietojoties pa strauju upi, kur kājām ir jānodrošina laba saķere ar akmeņiem. Savukārt kombinēto hidrotērpu zābaki parasti ir smagi, tie salīdzinoši vairāk ļogās un staigāšanai ir krietni neērtāki, kā rezultātā pēc gariem pārgājieniem var parādīties tulznas, ko noteikti pavada arī lielāks nogurums.
Otrā būtiskā atšķirība parādās pēc copes – dalītā hidrotērpa zeķubikses vienkārši izgriežot uz otru pusi, būs radīti ideāli apstākļi žūšanai, savukārt ar kombinētajiem noņemšanās ir krietni vien sarežģītāka, jo tos uz otru pusi pilnībā izgriezt nav iespējams. Parasti, pēc daļējas to iekšpuses pārgriešanas uz āru zābakos tiek bāztas savīstītas avīzes mitruma uzsūkšanai, un kā atzīst daudzi copmaņi, zābaku pilnīgai izžāvēšanai ir nepieciešams avīzes nomainīt. It sevišķi šāda īpašība ir raksturīga neoprēna kombinētajiem hidrotērpiem. Bieži rezultāts, kādu man ir nācies novērot pēc šādas centīgas žāvēšanas, ir saviebta seja, kad pie upes nākas no hidrotērpa zābakiem vilkt ārā sasvīdušu Neatkarīgo vai Dienu, kas vairs nebūt nesmaržo pēc tipogrāfijas krāsas. Tāpēc secinājums ir viens vienīgs – izvēloties kobinētos hidrotērpus ieekonomētais lats nav salīdzināms ar komforta atšķirību.

Elpojošu, sildošu vai tikai svīstošu. Neatkarībā vai hidrotērps ir kombinētais vai dalītais tā īpašības lietošanas laikā lielā mērā nosaka arī materiāls no kāda tas ir pagatavots. Tie, kas ir redzējuši Latvijas kinomatogrāfa klasiku “ Zvejnieka dēls” noteikti atceras Oskara dziļo vēlmi tikt pie jauniem ādas zvejnieka zābakiem, kas beidzot ļautu strādāt ar sausām kājām. Diemžēl, vai par laimi, šāda materiāla hidrotērpus vairs neražo, un makšķerniekam nākas izvēlēties starp gumiju, neilonu, PVC (Polivinilhlorīds), neoprēnu vai Gore Tex tipa materiālu. Protams, kā evolucionāri pirmais materiāls ir jāmin gumija, kas vēl joprojām tiek pielietota hidrotērpu pagatavošanā. Lielākoties gumijas hidrotērpi ir kombinētā tipa ar ne īpaši ērtiem zābakiem, toties par pieņemamu cenu (līdz 30 Ls), kas ir arī to galvenā priekšrocība. Principā savu pamatuzdevumu, pasargāt makšķernieku no ūdens, gumijas neilona un PVC hidrotērpi veic pietiekoši labi, tie ir izturīgi, salīdzinot ar neoprēnu ātri žūstoši un tai pat laikā viegli kopjami un salīmējami. Tomēr copējot visbiežāk jums tie par sevi atgādinās ar negatīvu pieskaņu. Pirmkārt, visi šie materiāli nelaiž cauri gaisu un tātad neļauj ādai elpot, kā rezultātā hidrotērpos sviedru kondensāts parādās praktiski uzreiz pēc to uzvilkšanas. Otrkārt, salīdzinoši plānās gumijas, PVC vai neilona slānis arī neaiztur siltumu, kā rezultātā pavasarī un rudenī ilgi stāvot ūdenī augstuma sajūta ir neizbēgama. Pat pavelkot apakšā divas siltas bikses no vēsuma izvairīties ir grūti, jo jau pēc mazākā pārgājiena uzvilktais apģērbs ir sasvīdis un palicis mitrs, tādējādi vairs nenodrošinot siltumizolācijas funkcijas. Manuprāt šie hidrotērpi sevi puslīdz attaisno tikai gadījumos, kad makšķerēšana nav saistīta ar milzu pārgājieniem, un ūdens temperatūra pārsniedz divpadsmit grādus.

Īsta revolūcija šajā tirgus segmentā aizsākās ar neoprēna parādīšanos astoņdesmitajos gados. Vēl joprojām netika atrisināta svīšanas problēma, bet salīdzinot ar gumijas hidrotērpiem, neoprēna izstrādājumos makšķernieks jutās krietni siltāk. Principā neoprēns ir kaut kas līdzīgs uzputotai gumijai, kas pateicoties materiāla porainībai labāk aiztur siltumu. Tomēr pats hidrotērps nebūt neizskatās pēc melnas putotas gumijas, jo gan no iekšpuses, gan ārpuses to apņem sintētiskas šķiedras audums, kas vienlaicīgi nodrošina iekšpusē esošā materiāla (neoprēna) aizsardzību, un patīkamāku kontaktu ar ādu. Tik tiešām, uzvelkot neoprēna zābakbikses, uzreiz pārņem siltuma sajūta, kas it īpaši ir patīkama pavasarī un rudenī.
Tomēr, par cik arī neoprēnam nepiemīt gaisa caurlaišanas spējas, un vēl jo vairāk par cik šis materiāls ir labs siltumizolātors, tajā sasvīst var pāris minūtēs. Tieši šī iemesla dēļ ir ieteicams pat vasarā zem hidrotērpa pavilkt plānas kokvilnas bikses, lai mitrumam būtu kur akumulēties, jo citādi, pēc pāris stundu makšķerēšanas jūsu ķermeņa apakšdaļa jutīsies kā pirtī. Salīdzinot ar gumiju, neoprēns ir krietni staipīgāks un arī nedaudz vieglāks, kā rezultātā staigāt tajā ir krietni vieglāk un patīkamāk. Kā atzīst daudzi makšķernieki neoprēna vājākā vieta ir šuves, kas vai nu sliktās līmes kvalitātes dēļ, vai tai paliekot vecai sāk laist cauri ūdeni. Ja uzreiz pēc neoprēna hidrotērpa iegādes parādās šādas īpašības tad, necentieties to līmēt, bet nesiet atpakaļ uz veikalu, jo pat it kā veiksmīgi to salāpot pastāv reāla iespēja, ka tas laidīs arī pa citām šuvēm, beigās pārvēršot tā lietošanu par īstu murgu. Cita lieta, ja šuves sāk laist pēc pāris gadu lietošanas – viss reiz noveco.
Tomēr, par cik neoprēna hidrotērpi ir visai apspīlēti, pirkuma brīdī ir jāapskatās vai tas nav pa šauru, jo, ja piemēram, šekums izrādīsies par zemu, šuvju vietās būs papildus slodze un ar garantiju hidrotērps “sāks laist” jau nākamajā sezonā. Kopumā mūsu klimatiskajiem apstākļiem neoprēna hidrotērps ir visai piemērots, un, ja nebaida svīšana karstākajos vasaras mēnešos, tā iegāde ir attaisnojama, tiesa, dalītajā variantā.

Un visbeidzot par elpojošā tipa hidrotērpiem. Elpojošo hidrotērpu aizsākumi ir cieši saistīti ar firmas W. L. Gore & Associates 1989 gadā izstrādāto Gore tex materiālu, kas ārēji līdzinās audumam, bet patiesībā ir puscaurlaidīga membrāna. Gore tex audums nelaiž cauri ūdeni vienlaicīgi ļaujot gandrīz brīvi gaisam caur to cirkulēt. Šada fenomena pamatā ir mikroporas, kurām ūdens netiek cauri virsmas spraiguma dēļ, kā rezultātā šis materiāls ir ieguvis plašu pielietojumu, alpīnismā, medībās, makšķerēšanā kā arī plaši tiek izmantots militārām vajadzībām. Neskatoties uz to, ka Gore tex jau bija pazīstams astoņdesmitajos gados, hidrotērpus no šī materiāla gatavo tikai gadus piecus sešus. Pie kam oriģinālo Gore tex vārdu uz hidrotērpiem nākas pamanīt arvien retāk.
Šobrīd tikai amerikāņu firma Simms, kas šajā makšķerēšanas tirgus sektorā ir kvalitātes standarts, ražo hidrotērpus, izmantojot W. L. Gore & Associates ražoto Gore Tex materiālu, savukārt citi lielie ražotāji, domājams, lai izvairītos no liekām izmaksām saistībā ar patenta tiesībām izgudro analogus materiālus, no kuriem arī ražo hidrotērpus un citas drēbes. Rezultātā dažādu tex`u ir tik daudz, ka grūti tos pat saskaitīt. Šīs skarbās konkurences rezultātā ieguvējs ir tikai makšķernieks, jo šobrīd izvēles iespējas ir pietiekoši plašas un elpojošo hidrotērpu cenas ir kļuvušas pieejamas. Ja Simms G3 hidrotērpa ražotāja uzrādītā cena ir 425 $ tad piemēram Scierra vai Vision lētākie elpojošie hidrotērpi maksā nedaudz virs simta.

Kāda tad ir šo zābakbikšu galvenā priekšrocība. Pirmkārt, protams, šajos hidrotērpos praktiski nesvīst, kā rezultātā drēbes ir sausas un siltas. Otrkārt, šie hidrotērpi ir viegli un tāpēc ērti valkājami. Praktiski nav liela starpība, vai staigāt džinsu biksēs vai šī tipa hidrotērpos. Vienīgi vēlā rudenī un agrā pavasarī, kad ūdens temperatūra ir zema, ilgstoši uzturēties dziļi ezerā vai upē bez siltās apakšveļas ir praktiski neiespējami. Šinī ziņā elpojošie hidrotērpi atpaliek no neoprēna, taču šis praktiski ir arī vienīgais to trūkums. Ne velti pēdējo gadu laikā vairums mušiņmakšķernieku atsakās no gumijas, PVC vai neoprēna zābakbiksēm un iegādājās elpojošā tipa hidrokostīmus, starp kuriem arī pastāv pietiekami lielas atšķirības. Vispirms jau tas ir attiecināms uz pašu materiālu, un konkrēti uz slāņu skaitu, kas tajā izmantots.

Pamatā visi elpojošie hidrotērpi ir trīs vai piecu slāņu, retāk, kā piemēram dažiem Hodgman hidrotērpiem, audums sastāv no četriem slāņiem. Principā, jo vairāk slāņu ir materiālam, jo tas ir izturīgāks un rezultātā arī dārgāks, piekam cenu starpība var būt līdz pat divām reizēm. Praksē ir pierādījies, ka piecslāņainie hidrotērpi nedaudz sliktāt elpo par trīsslāņainiem, tomēr šī atšķirība ir salīdzinoši neliela.
Latvijas apstākļos, kur upju un ezeru krasti ir aizauguši un bieži nākas šķērsot dažādu brikšņu audzes hidrotērpa izturībai ir liela nozīme, tāpēc iegādes brīdī ir jāpievērš uzmanība tā konstrukcijai. Labāki noteikti ir tie modeļi, kuriem uz ceļiem un jostasvietas ir papildus uzšuves no Cardura tipa materiāla vai tā paša auduma, no kura hidrotērps ir pagatavots. Otrkārt, ja izlemjat iegādāties dalīto hidrotērpu, jāpievērš uzmanība arī zeķēm. Lai arī pēdējā laikā gandrīz visiem elpojošiem hidrotērpiem zeķes ir no neoprēna, vēl joprojām ir arī modeļi, kuri ir pagatavoti pilnībā no elpojošā materiāla. Šos izstrādājumus nu noteikti nevajadzētu iegādāties, jo pirmkārt elpojošās zeķēs sals kāju pirksti un otrkārt nodilumizturība tām ir zemāka kā neoprēnam, rezultātā hidrotērpa kalpošanas laiks var izrādīties īsāks kā cerēts. Kopumā ņemot elpojošo hidrotērpu kalpošanas laiks parasti ir īsāks kā neoprēna vai gumijas modeļiem, tomēr lielā mērā tas ir atkarīgs no lietošanas apstākļiem.
Vārīgā vieta arī šiem hidrotērpiem ir šuves, tomēr ir gadījies redzēt arī nolietotu membrānu, kurā ūdens pēc iesūkšanās veidoja milzīgus burbuļus, kas protams rezultējās slapjās kājās. Par cik īpašnieks regulāri hidrotērpu mazgāja veļasmašīnā, domājams, ka siltā ūdens un pulvera ietekmē arī atlīmējās membrānas slāņi, kurus salabot nebūt nav tik vienkārši. Kopumā ņemot elpojošā tipa hidrotērpi ir labākā šībrīža alternatīva, tomēr iegādāties vajadzētu tikai pazīstamu firmu ražojumus, jo, lai arī cena varbūt ir lielāka, kvalitātes garantijas ir pa visam citas.

Instrumenti mušiņsiešanai

Mūsu platuma grādos decembrī runāt par mušiņmakšķerēšanu laikam ir tas pats, kas tuksneša vidū par pudelīti atdzesēta alus. Nu jau drīz visi ūdeņi būs pārvilkušies ar ledu un līdz nākamajai sezonai būs jāgaida mēneši trīs vai pat četri. Taču monētai ir arī otra puse – mušiņmakšķerniekiem šie trīs mēneši ir īstais laiks, lai sagatavotos nākamajai sezonai, kas pirmkārt nozīmē pagatavot jaunas mušas. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tieši “īstās” mušiņas klātesamība kastītē ir viens no nozīmīgākajiem veiksmes faktoriem, kas visbiežāk izrādās to makšķernieku privilēģija, kas mušiņas pagatavo paši. Kā nekā gatavo mušiņu izvēle veikalos ir mazāka kā kārtīga mušiņmakšķernieka kastītē. Tai pat laikā gandrīz ikviens mušiņmakšķernieks ir ideju pārpilns, kas un kādā veidā būtu mušiņā jāuzlabo un kāda būtu vislabākā kukaiņa vai dēles imitācija, taču ne visi “jaunie izgudrotāji” ir saņēmušies un sākuši mušiņas pagatavot paši. Tātad tiem, kas mušiņas vēl paši nesien ir īstais laiks sākt ar to nodarboties. Tātad, pilnīgi loģiski, lai stimulētu jaunos sējējus, šoreiz pastāstīšu par to kādi instrumenti šim nolūkam ir nepieciešami, un kas būtu jāņem vērā iegādes brīdī.

Spīlītes āķu nostiprināšanai
Spīlītes āķu nostiprināšanai jeb angliski tā dēvētais Vice, ir mušu pagatavošanas pamat instruments, jo tieši spīlītēs (turpāk to saukšu, kā ierasts starp mušiņu sējējiem, par vaisu) tiek nostiprināts āķis siešanas laikā. Mūsdienās šo instrumentu daudzveidība ir pietiekoši liela, taču vēl joprojām (un tā tas būs vienmēr) labu vaisu no slikta atšķir āķa satveres stiprums. Jo labākas kvalitātes vaiss, jo ciešāk tas satver āķi, praktiski neļaujot to pakustināt. Āķa satveres stiprums ir nozīmīgs divu iemeslu dēļ – pirmkārt, ja āķis ļurkājās spīlītēs siešanas laikā, jūs nevarat diegu novilkt pietiekoši spēcīgi, tādējādi tiek upurēta mušu izturība un otrkārt, vāļīgi nostiprinātam āķim siešanas materiālus precīzi pievienot ir krietni grūtāk. Tātad, lai arī kādas spīlītes jūs neizvēlētos āķim tajās ir jāturas “dzelžaini”.
Nebaidieties, un iegādes brīdī iestipriniet vismazāko pieejamo āķi spīlītēs un mēģiniet to pakustināt ar pirkstiem. Ja jums tas izdodas pirkumu atlieciet, vai palūdziet pārbaudīt citu vaisu. Konstruktīvajā ziņā, kā jau minēju iepriekš, vaisi atšķiras visai būtiski, un kā likums jo sarežģītākas konstrukcijas vaiss, jo vairāk brīvības pakāpes var piešķirt āķim. Respektīvi, āķi ir iespējams grozīt visneiedomājamākajos veidos, tādējādi maksimāli atvieglojot siešanas procesu.

Taču par visu pēc kārtas. Vēsturiski pirmās mušiņas sēja āķus iestiprinot mazās skrūvspīlītēs, kur protams kustības brīvība āķim bija visai ierobežota. Faktiski tik pat ērti ir strādāt ar viss primitīvāko no vaisiem. Šajās spīlītēs nav iespējams mainīt nedz āķa kātiņa horizontālo novietojumu nedz to rotēt ap kātiņa asi, kas jau sienot pirmās mušas parādās kā būtiska negatīva īpašība. Rezultātā sējējs patstāvīgi liecas pāri mušiņai, lai redzētu, kas notiek mušas otrā pusē. Īsāk sakot, šādus vaisus iegādāties neiesaku.

Evolucionāri nākošā attīstības pakāpe ir it kā līdzīga izskata vaisi, kuros pateicoties uzlabotai konstrukcijai ir iespējams mainīt āķa slīpumu un to rotēt uz riņķi, kas ļauj mušiņu aplūkot kā no apakšas tā sāniem. Šie vaisi ir nedaudz dārgāki, taču darbošanās ir krietni ērtāka, kā rezultātā mušiņas ir iespējams pagatvot ātrāk un kvalitatīvāk. Vienīgais šo vaisu mīnuss slēpjas faktā, ka āķi rotējot tā kātiņš neatrodas vienā augstumā, respektīvi rotācijas ass nesakrīt ar āķa kātiņu. Šis mīnuss ir būtisks, jo neļauj izmantot virkni efektīvu siešanas paņēmienu, taču tai pat laikā iesācējs šo nepilnību var arī nepamanīt. Līdz ar to janajiem sējējiem šis vaiss būs gana piemērots. Tai pat laikā, ja ir pieprasījums ir arī piedāvājums.

Nostiprinot spīlītes uz speciāli izveidota pleciņa ražotāji ir pamanījušies izveidot vaisu, kurās rotācijas ass sakrīt ar āķa kātiņu. Šī tipa vaisus, ko iedala atsevišķā rotējošo vaisu (angl. Rotary vice) klasē, lieto siešanas lietpratēji, kā rezultātā ir izstrādāti vesela virkne paņēmienu, kuru pielietošana ir cieši saistīta ar vaisa konstrukciju. Arī šie izstrādājumi ir piemēroti iesācējiem, taču par cik to cena svārstās no 50 līdz 500 latiem, diezin vai būtu prātīgi to sākumā iegādāties. Labāk par šo naudu ir iegādāties plašāku materiālu klāstu.

Paralēli šim vaisu evolucionārajam zaram, kā ļoti kvalitatīvs analogs jau ilgāku laiku eksistē ASV firmas Regal vaiss, kam spīlītes saspiežas konstruktīvi citā veidā. Šo, tā dēvētā Buldoga tipa vaisu, priekšrocība ir āķu nomaiņas ātrums. Piespiežot galviņas rokturīti tā spailītes paplešas ļaujot tajās nomainīt āķi. Pie tam neatkarīgi no āķa lieluma tas nostiprinās pietiekoši spēcīgi, un, kas ir būtiski atšķirībā no iepriekš aprakstītajiem vaisiem – nekas speciāli nav jāregulē. Tai pat laikā, lai arī āķi siešanas laikā var novietot dažādos stāvokļos, rotēt āķi līdzīgi kā Rotary tipa vaisos nav iespējams. Saliekot visus punktus uz i, jāsaka, ka šis ir otrs vaisu tips, ko iesaku iegādāties, pie tam tas būs gana labs kā profesionālim tā iesācējam.

Par ražotājiem. Pincipā izvēloties slavena ražotāja pagatavotu vaisu, ir jārēķinās, ka tā cena būs vairāk kā simts lati un var pat sasniegt visus piecsimt, kā tas ir, piemēram, ar Dyna King vaisiem. Saprotams, ka šie izstrādājumi izceļas ar labu un izcilu kvalitāti, kas ļauj tiem kalpot neskaitāmus gadus bez jēl kādām problēmām. Visas detaļas ir izgatavotas precīzi un spīlītes ir pagatavotas no augstākās cietības tērauda, kas neļauj āķiem tās deformēt. Vienīgais šo vaisu mīnuss ir cena. Tieši tāpēc modrie Indijas un Ķīnas ražotāji ir atģidušies un visai pasaulei piegādā piecas līdz desmit rezies lētākus analogus, kas nu jau plaši pieejami (atšķirībā no dārgajiem “brendu” vaisiem) mūsu veikalos. Lai arī to kvalitāte nebūt nav tik augsta, un spīlītes ir no mīkstāka tērauda, tie ir pietiekoši labi, pie tam šiem vaisiem ir iespējams iegādāties rezerves daļas. Vienīgais, ko der atcerēties - iegādes brīdī nav jāpaņem pirmais vaiss, kas pagadās acu priekšā, bet ir jāsalīdzina vairāki eksemplāri, jo starp tiem parasti eksistē būtiskas kvalitātes atšķirības. No tiem modeļiem, kas ir pieejami veikalos iesaku iegādāties vai nu regal vaisa analogu vai standarta vaisu ar regulējamu spīlīšu novietojumu.

Diega turētājs
Šis instruments līdzīgi kā vaiss siešanas procesā piedalās no paša sākuma līdz pat beigām, tikai tā konstrukcija ir krietni vienkāršāka. Principā ikviens no piedāvājumā esošiem instrumentiem puslīdz pilda savas funkcijas, tomēr, lai siešanas process sagādātu baudu, diega turētājam jābūt pietiekoši kvalitatīvam. Pirmkārt, diega spolītei tajā ir jāturas cieši, un otrkārt diega caurlaides stienītim ir jābūt maksimāli gludam, lai diegs siešanas laikā neplīstu. Ja spolītes saspiedienu diega turētājam var mainīt pielocot tā kājiņas, tad ar diega bojāšanu nav tik viegli tikt galā. Lētākiem, Indijā ražotiem diega turētājiem, diega caurlaides trubiņa ir pagatavota no ne visai gluda metāla, un, lai arī abi trubiņas gali ir atvalcēti, mikronegludumu dēļ diegs šajos turētājos (īpaši plānie) plīst visai bieži. Protams, trubiņu no iegšpuses var izpulēt ar kaprona striķīti, tomēr tas prasa laiku, pietam rezultāts nevienmēr ir tik spožs kā gribētos.
Labāk uzreiz ir iegādāties kvalitatīvu preci. Labiem turētājiem metāla caurlaides trubiņas galā ir iestrādāts keramisks vadgredzens, vai atsevišķos gadījumos, kā tas ir Tiemco firmas ražojumiem, visu trubiņu sedz keramisks pārklājums. Kvalitātes atšķirība šiem instrumentiem salīdzinot ar iepriekšminētajiem Indijas ražojumiem bez keramikas, ir līdzīga kā spininga SIC tipa riņķiem ar parastajiem metāla riņķiem. Iesaku sākumā iegādāties vienu keramisko diega turētāju darbam ar smalku diegu un vienu lētāko Indijas ražojumu (cena ap 1,5 Ls), kā palīginstrumentu, kas kalpos godam, ja izmantotie diegi nebūs pārāk tievi. Ieejot veikalā jūs pamanīsiet ka daļai diega turētāju caurlaides trubiņa ir garāka kā citiem. Jo garāka trubiņa, jo darbam ar lielākiem āķiem instruments paredzēts. Principā to var arī izmantot praktiski visa izmēra āķiem, tomēr darbošānās var būt pietiekoši neērta. Universālāki ir vidēja izmēra instrumenti.

Spalvas turētājs
Šis instruments noderēs jums darbā ar īsām spalvām veidojot mušām apkaklīti. Tie ir pieejami vairākos izpildījumos, taču kvalitatīvu no slikta turētāja var atšķirt pēc saspiešanas vietas. Instrument, kuriem saspiešanas vietā abas spīlītes puses saiet kopā paralēli, kalpos jums godam, tomēr, ja nopirktais štruments spalvu plēš uz pusēm, saspiedējiem uzvmauciet ventīla gumiju, vai uzlīmējiet nelielu smalka smilšpapīra gabaliņu. Bieži tādējādi problēmu izdodas novērst. No pieejamiem izstrādājumiem, par pietiekoši kvalitatīviem ir jāatzīst arī Indijā ražotie saspiedēji. Personīgi es, līdzīgi kā daudzi citi sējēji, atzīst ka labākie ir melni matētie saspiedēji ar apaļu saspiešanas virsmu, kā arī spalvas turētāji uz kardāna ar rokturīti.

Adata
Adata ir obligāti nepieciešama kā lakas uznešanai, tā arī lai pielabotu piestiprinātos materiālus. Adatai ir jābūt garai, lai ērti ar to var paņemt laku no burciņas nenosmērējot rokturīti. Principā var izlīdzēties ar rokturītī iestiprinātu lāpāmadatu, tomēr ja nēesat skops labi kalpos par latu mušiņmakšķerēšanas veikalā nopirktā speciālā adata.

Šķēres Šķēres lielā mērā nosaka cik kvalitatīva būs topošā mušiņa, un šis ir instruments uz kuru nevajadzētu ekonomēt. Lai šķērēs precīzi izpildītu vissmalkākās sējēja iegribas, tām ir jābūt ļoti asām, galiņiem ir jābūt spiciem un plāniem, lai būtu viegli piekļūt mušiņai jebkurā punktā. Speciāli siešanai paredzētām šķērēm pirkstu caurumi ir pietiekoši lieli, lai tās ērti var novietot dziļāk plaukstā un neizņemt no rokas mušiņas gatavošanas laikā. Pietiekoši labas ir arī daļa manikīršķēru, tomēr jāatceras, kvalitāte maksā naudu. Labas šķēres cena būs no 5 līdz 20 latiem. Ja veikalā noskatītais modelis jums šķiet piemērots, ķvalitāti pārbaudiet pagriežot uz rokas augošās spalviņas. Kvalitatīvas šķērītes matiņu viegli pārgriež ar pašiem galiņiem, matiņam pat nepakustoties.

Mezgla uzmetējs
Mezgla uzmnešanai pielieto divus dažādus instrumentus: vienkāršu trubiņu un tā saucamo Whip finišeru. Ja trubiņas caurlaides diametrs ir lielāks par āķa actiņu,un tās virsma ir pietiekoši gluda, tā mezgla uzmešanai derēs, un šeit var izlīdzēties arī ar antenas daļām neiegādājoties speciālu instrumentu. Whip finišers ir sarežģītākas konstrukcijas instrumentsun tā uzmestais mezgls ir atšķirīgs no trubiņas. No plašā piedāvājuma klāsta iesaku iegādāties finišeri ar rotējošu rokturīti. Ar to darboties būs ērtāk. Par cik šo instrumentu cenas svārstās ap diviem latiem iesaku tos iegādāties abus, jo ir situācijas, kad viens kalpo labāk.

Spalvu izlīdzinātājs
Šo patronas čaulītei līdzīgo instrumentu izmanto, lai izlīdzinātu dažādu cietu spalvu (visbiežāk brieža ) garumu. Šī noderīga lieta uzlabos jūsu mušiņu izskatu, kas ir īpaši svarīgi sauso mušiņu pagatavošanā. Starp koka un metāla analogiem iesaku izvēlēties metāla, jo darbs ar to ir parocīgāks.

Dabinga slotiņa
Retāk izmantojams izntruments, kas lieti noder nimfu un strīmeru siešanai, lai uzkasītu dabingu, tādējādi piešķirot mušiņai dzīvīgumu un apjomu. Principā var izlīdzēties ar zobubirsti ar apgrieztiem sariem, vienīgais tās mīnuss ir lielais izmērs. Daudzi šo instrumentu pagatavo paši, jo veikalos ne vienmēr tas ir pieejams.

Laka
Laka, protams, ir vajadzīga, lai nostiprinātu diegu un atsevišķā gadījumā piestiprinātos materiālus, nodrošinot mušai ilgāku dzīvi. Speciālās lakas vietā var izlīdzēties ar īpaši noturīgām nagu lakām, taču labāka alternatīva tieši materiālu papildus fiksēšanai ir ātri žūstošās kontaktlīmes, pazīstamas kā Super glue. Vienīgā piezīme – neizvēlieties līmes no mīkstajām metāla tūbiņām. Darbs ar tām ir neparocīgs, līme ir visur, tikai ne uz mušas, piekam daudzas no tām ūdenī zaudē caurspīdīgumu un paliek matēti baltas. Iesaku labāk iegādāties firmu Bison un Locite ātri kalstošās līmes, kas ir pildītas plastmasas fasējumā un mitrumā nezaudē caurspīdīgumu. Tai pat laikā, galviņas lakošanai labāk ir izmantot laku, jo rezultāts tomēr ir glītāks.

Citi sīkumi
Līdzīgi kā automehāniķim garāžā ir daudz sīkumu, kas tālu sniedzas ārpus standartaprīkojuma klāsta, tā arī mušiņu sējējam ir pietiekoši daudz savu palīgierīču. Taču tiekot pie visiem rakstā minētajiem instrumentiem, kurus var iegādāties vairumā mušiņmakšķerēšanai paredzētajos veikalos, jūsu bruņojums būs pietiekošs, lai sāktu veidot beidzot savu rezultatīvo mušu sēriju. Ziema tam ir piemērotākais laiks.

Iemetiens līdakām

Protams, ļoti būtisku lomu sekmīgai makšķerēšanai spēlē piemērots inventārs, taču pilnīgi loģiski, ka ar inventāru vien nepietiek. Īpaši šī bērnudārza patiesība ir attiecināma uz līdaku makšķerēšanu, jo tieši šinī salīdzinoši populārajā mušiņmakšķerēšanas disciplīnā biežāk kā citās problēmas sagādā metienu izdarīšana. Kāpēc biežāk?

Kā jau rakstīju, mušiņmakšķerēšanas iemetiena specifika slēpjas faktā, ka mušiņas svars ir salīdzinoši neliels, un, lai to nogādātu vēlamajā vietā tiek izmantots auklas svars, kas samazinās tuvojoties tās galam. Līdaku makšķerēšana nav iedomājama bez lielu mušiņu izmantošanas, kas iemetiena izdarīšanas laikā rada zināmu disharmoniju auklas lidojumā, ko mušiņmakšķernieki izjūt kā sitienus pa makšķeri. Loģiski, ka ne jau pati mušiņa sit pa kātu (lai arī dažkārt tas ir iespējams), bet gan priekšējās un aizmugurējās iemetiena fāzes laikā auklai iztaisnojoties strauji tiek apturēts smagās mušas lidojums, kas arī rada sajūtu, ka muša sit pa kātu. Daudzi nepieredzējuši un iemetiena tehniku pietiekoši labi neapguvuši mušiņmakšķernieki bieži saka, ka līdaku mušiņu mētāšana ir līdzīga, kā ar piesietu akmeni auklas galā. Vai tas tā ir neņemos spriest, jo akmeņu vietā lietoju mušiņas, un šinī gadījumā varu vienīgi ar pilnu atbildību teikt, ka ir pāris triku, kas pie labi apgūtas iemetiena pamattehnikas ļauj ļīdakas copēt bez īpašām problēmām, izmantojot pat ļoti lielas (ap 20 sentimetru garas) mušiņas. Par šīm lietiņām arī šoreiz.

Sākam

Neatkarīgi no tā vai stāvat upē līdz šekumam (nevis pau…. - ņemu vērā, ka makšķerē arī sievietes) vai laivā, pirms metiena izdarīšanas aukla ir uztīta uz spoles, tā kā metiena pirmā fāzē sākas ar auklas notīšanu no tās.

Loģiski, ka šo manipulāciju var veikt iemetiena laikā pakāpeniski pagarinot auklu, taču jāsaka, ka šis paņēmiens šoreiz nav efektīvs, jo vienlaicīgi nav iespējams izmantot dubulto pievilcienu, kas ir būtiski metot lielās līdaku mušas, par ko nedaudz vēlāk. Visnepareizāk rīkojas tie, kas auklu pēc notīšanas nomet pie kājām, jo a) ja stāvat laivā tā ātri paliks netīra un neslīdēs vienlaicīgi bojājot makšķeres vadgredzenius b) ja stāvat upē to aiznesīs straume un nākamo iemetienu būs izpildīt grūtāk c) ja stāvat krastā tā iemetiena laikā ķersies ap visu, kas ir pie jūsu kājām, ko noteikti cilvēks pie pilnas saprašanas nevēlas. Tātad aukla kaut kur ir jāliek. Senākā alternatīva ir notīto auklu turēt kreisajā rokā izveidojot cilpas, tai pat laikā šim noderīgajam tomēr nedaudz ķēpīgajam un laikietilpīgajam procesam ir laba alternatīva – auklas groziņš (Ang.l striping basket).
Tie makšķernieki, kas nezin kā šis krāms izskatās paskaidrošu, ka tas ir neliels plastmasas vai auduma groziņš, ko makšķernieks sev piestiprina pie jostas sev priekšā, un tieši šinī groziņā vadot mušiņu uz sevi uzkrājas ievilktā aukla. Rezultātā nav jātērē laiks auklas kārtošanai cilpās, pietam auklu iemetiena laikā var padot harmoniskāk (pakāpeniskāk) nekā tas ir iespējams atbrīvojot cilpu pēc cilpas. Neliela tehniska nianse, kas būtiski palīdz. Bet vēl joprojām lielā līdaku mušiņa karājas auklas galā un gaida savu iznācienu…

Iemetiens

Principā iemetiens ar smagām līdaku mušām izskatās līdzīgi kā ar jebkuru citu mušiņu, taču, lai tas sanāktu pietiekoši efektīvi ir jāapgūst iemetiena pamattehnika un dubultais pievilciens (Double Haul). Ja šīs lietas vēl rokās nav iestrādājušās, iesaku pagaidām nedomāt par līdaku copi un nelieliem trikiem, ko minēšu, bet vairāk pievērsties treniņiem iemetiena pamattehnikas noslīpēšanai. Kā novērst ievadā minēto akmens efektu auklas galā? Iemesls, kāpēc tas tā notiek ir vienkāršs – auklai iztaisnojoties smagās mušiņas lidojums tiek strauji apturēts, kas rada arī sitiena efektu.

Pirmais veids, kā novērst šo tik nevēlamo parādību slēpjas auklas pagarināšanā metiena laikā, kā kustībā uz priekšu, tā uz aizmuguri. Fizika šeit ir ļoti vienkārša – pakāpeniski pagarinot (nedaudz izšaujot) auklu abās metiena fāzēs lidojuma laikā auklas ātrums (un arī mušiņas) pakāpeniski samazinās, kā rezultātā enerģija ar kādu mušiņa nospriego auklu tās iztaisnošanās brīdī ir mazāka un sitiens pa kātu arīdzan.
Taču, lai tālāk teikto varētu arī izpildīt, obligāti ir jāapgūst dubultais pievilciens.

Iedomāsimies, ka mēs vēlamies aizmest līdaku mušiņu 20 metrus tālu.

Otru triku arī varēs apgūt tikai tie, kas labi pieprot dubulto pievilcienu. Vēl vairāk samazināt pieminēto triecienu pa kātu varēs tad, ja pēc auklas pakāpeniskas padošanas (izšaušanas) metiena laikā, kreiso roku, (roka kas tur auklu, makšķere labajā rokā) neapturēsiet strauji, bet pakāpeniski. Tādējādi daļu trieciena noamortizēs jūsu roka, nevis makšķere.

Trešais padoms. Arī strauja makšķeres apturēšana ir viens no iemesliem, kas veicina trieciena efektu, tāpēc arīdzan šeit ir iespējams līdzēt ar pakāpenisku (nevis asu) makšķeres apturēšanu. Piemēram, kustībā uz aizmuguri, kad makšķeres spicīte ir sasniegusi stāvokli atbilstoši 13:00, neapturiet makšķeri strauji, bet gan kustību uz aizmuguri nedaudz paturpiniet pakāpeniski apturot makšķeri. Būtiski šai papildus kustībā ir saglabāt makšķeres stāvokli (leņķi) uz pulkstens 13:00 un nenolaist spicīti tālāk kā līdz 14:00. Līdzīga ir iespējams rīkoties arī kustībā uz priekšu. Šī kustība ne tikai noamortizēs smago mušu , bet arī palielina nākamās kustības uz priekšu amplitūdu.

Gala rezultātā, ja cilvēks ir apguvis visu šos paņēmienus, metiena izpildījums ar smago līdaku mušu izskatās harmonisks un līgans līdzīgi kā valsis, un rodas sajūta, ka pavadiņas galā ir nevis akmens, bet gan spalviņa. Turpretīm, ja visas kustības ir asas, mušiņa raustās un plivinās kā pati vēlas un no makšķerēšanas čiks vien sanāk. Visbeidzot dažreiz, kad gribas lietot ekstra lielas līdaku mušas, pat pieredzējušiem makšķerniekiem mušiņu lielā svara dēļ rodas problēmas tās noturēt gaisā.

Šadās reizēs iesaku izmantot paņēmienu, kurā mušiņu gaisā neturam. Soli pa solim tas izskatās sekojoši.

Personīgi man šis iemetiena veids nav vismīļākais, jo, manuprāt, tas nedaudz biedē zivis (šo pagarināšanu var darīt nedaudz sāņus no iedomātās līdakas vietas pēdējā metienā nedaudz izkoriģējot iemetiena virzienu), un es labprātāk pielieku visas pūles un augstāk minētos paņēmienus, lai mušiņu noturētu gaisā. Tai pat laikā iesācējiem, kam vidēja izmēra mušas jau šķiet smagas kā ķieģeļi, iesaku šo paņēmienu apgūt.
Tāpat arī pieredzējuši makšķernieki bez tā diez vai iztiks gadījumos, kad lielo līdaku var iekārdināt tikai ar kārtīgu kumāsu. Un kurš gan negrib šo lielo noķert.

Mežeņu laiks

Tīri aritmētiski no marta sākama līdz maija sākumam ir palikuši divi mēneši, un tas viennozīmīgi nozīmē, ka līdz mežavimbu sezonai ir atlicis tieši tikpat. Lai atsvaidzinātu savas pērnā gada sajūtas un un iekustinātu jūs šo zivju makšķerēšanas virzienā, neliels pasttāsts (šoreiz patiess) no pagājušā gada.

Pērn aprīļa beigās kopā ar skolniekiem aizbraucām uz Lielupi noslīpēt ar ūdeņiem saistītos mušiņmakšķerēšanas elementus. Üdens līmenis upē bija paliels taču dzidrs, mums solot labu sapalu makšķerēšanu, kā allažaž pavasarī. Pēc pāris stundām mierīgas darbošanās izrādījās, ka sapalu aktivitāte nebūt nav tā labākā un atlikušo laiku nolēmām veltīt treniņiem. Tuvojoties vakaram, pēkšņi līdz mums atskrēja vienmēr nervozais EGILS 2, ar ziņu, ka lejpusē ārdās smukas meženes, kuras nu nekādi nevarot pierunāt uz sadarbību. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka, diemžēl, tā arī izrādījās…

Vakara pusē nonākot līdz solītajai vietai ik pa pāris minūtēm ūdens virspusē pirms krāces izdevās pamanīt iespaidīgus rinķus, un viennozīmīgi varēja noprast, ka mežavimbām ir barošanās laiks. Diemžēl EGILS 2 visu dienu darbojoties še ar līdaku mušām un klasiskajiem badžeriem neko nebija dabūjis, līdz ar to mušu atlasīšana bija jāsāk no nulles. Apskatot vietu, nācās secināt, ka metieni šeit jāizdara tāli – vismaz 20 bieži 25 –30 metri, jo kā jau parasti lielākās meženes barojās tālāk no mums. Sākam.. Par cik zivis uzturas augšpusē krācei lielā straumē, un ārā bija agrs pavasaris – kā pirmās mušas tomēr mēģinājām klasiskos buggerus, taču nekā. Par cik vasaras laikā bieži labus rezultātus uzrādīja poperi likām lietā arī šo mušu arsenālu. It kā viss ir perfekti – metiens tāls un precīzs, poperis tiek novadīts tieši virs meženes uzrturēšanās vietām, rokās pamostās ņēmiena priekšnojauta, taču nekā… Rezultātā trīs stundu intensīva darbošanās līdz pat tumsai pārvērtās par fiasko, un vienīgais, kas bija skaidrs, ka uz šo vietu ir jāatgriežas arī pēc pāris dienām.

MudlerIzanalizējot notikušo, nonācām pie secinājuma, ka iespējams zivis barojas ar tajā brīdī aktīvajiem spāres kāpuriem, un strīmeri, kas vadīti metru zem līmeņa nesastāda zivīm nekādu interesi. Acīmredzami jāmeklē bija dziļāk, kā rezultātā nākošo piegājienu uzsākām ar Jim Teeny grimstošajām auklām, kas ļāva pat 2-3 metru dziļumā pie lielas straumes mušu vadīt gar pašu grunti. Jautājums bija vienīgi par mušām…Ņemot vērā, ka mežeņu barības noteikta sastāvdaļa vienmēr ir mazās zivis (mailes, vīķes, auslejas), nolēmām palikt pie Mudler Minnow mušām.

MudlerminkyTrešdienas rītā, kamēr vēl saules pielietajā upes krastā uz spoles tinu Teeny auklu, Egīla kāts jau bija stipri ieliecies. Pēc pāris minūšu cīņas atlaista tika vairāk kā 2 kg smaga mežene – dziļi vadītais Mudlers nostrādāja. Par cik savu makšķeri nebiju paspējis vēl nokomplektēt Egils bija tik laipns un iepauzēja, ļaujot izmantot savu rīku arī man. Desmit minūtēs divas zivis iekāroja manu mušu taču cīniņš nesekoja, jo vai nu sliktā piecirtiena dēļ, vai citu apstākļu sakritības vadītas zivis nospirinājās. Egīlam veicās labāk – no pāris copēm viena izdevās rezultatīva. Un atkal nostrādāja jau sevi pierādījusī metode. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka todien otrs Egils arī tika pie divām skaistām meženēm, darbojoties līdzīgās stilā, tāpēc nedaudz sīkāk par pašu metodi un aprīkojumu.

Metode. Metieni tiek izdarīti perpendikulāri vai nedaudz pret straumi virs zivs uzturēšanās vietas. Pēc iemetiena izdarīšanas ar mendinga palīdzību jāpanāk pēc iespējas ātrāka auklas nogremdēšana.(Skatīt teorijā sadaļu mendings) Kad lejup pa straumi nestā aukla atrodas nedaudz virs zivs uzturēšanās vietas tās pagarināšana ir jāpārtrauc. Sākot ar šo brīdi auklu straume sāk spiest pie krasta un muša sāk peldēt ar lielu paātrinājumu. Papildus mušas ātruma piešķiršanai var nedaudz ievilkt auklu (tā saucamais strips). Tieši šajā brīdī parasti seko cope. Kad aukla ir iznesta pie krasta to ievelk līdz apmēram 8-10 metru garumam, izceļ no ūdens (efektīvi izmantot riņķa metienu) un atkārto metienu.

Aprīkojums. 6-7 klases mušiņmakšķere, vēlams 9 pēdas gara. Grimstošā aukla, vai sistēma ar grimstošām šaujošām galvām. Pavadiņa 5- 6 pēdas gara, resnā gala diametrs 0.45 tievā 0.25 mm.
Lai ērtāk darbotos ar lielo auklas daudzumu ieteicams izmantot auklas groziņus (tā saucamos Stripping basket)
Pamēģiniet – meženes mēdz būt pietiekoši lielas.

Share to Facebook