Ar spiningu un mušiņmakšķeri

Lašveidīgo zivju makšķerēšana

Jānis Stikuts
Autentisks tulkojums no krievu valodas 2025, orģināls M., “Fizkultura i Sport”, 1984.

Grāmatas autors - Latvijas PSR sporta meistars sporta makšķerēšanā - stāsta par spiningošanu un mušiņmakšķerēšanu un šo paņēmienu pielietošanu visbiežāk sastopamo lašveidīgo zivju - foreļu, lašu un alatu makšķerēšanā. Grāmatā sniegta noderīga informācija par makšķerēšanas rīku sagatavošanu, vietas izvēli un makšķerēšanas paņēmieniem.

Grāmata paredzēta plašam makšķernieku lokam.

Lašveidīgās zivis zivju sistēmā

Atkarībā no bioloģisko pazīmju kompleksa visa dzīvā pasaule, tai skaitā arī zivis, tiek iedalīta grupās. Lejupslīdošā kārtībā tās dalās tipos, klasēs, kārtās, dzimtās, ģintīs, sugās. Par sistemātisko pamatvienību tiek uzskatīta suga. Bez tam zinātniskajā literatūrā līdztekus konkrētās zivs nosaukumam attiecīgajā valodā gandrīz vienmēr tiek dots arī tās latīniskais nosaukums, kas raksturo zivs vietu sistemātikā. Latīniskais nosaukums aizvien biežāk tiek izmantots arī literatūrā makšķerniekiem – amatieriem. Tas dod iespēju plašākam makšķernieku lokam gūt precīzāku priekšstatu par zivi. Jo ne katrs sapratīs, par ko iet runa, ja makšķerēšanas noteikumos būs doti tikai nacionālie vai vietējie zivju nosaukumi, tādi kā "čevica", "išhans" sjomga, kumža, golecs u.tml.

Strauta forele, piemēram, mūsdienu klasifikācijā ieņem sekojošu vietu: Salmonidae dzimta – lašveidīgie, Salmo L. ģints – cēlie laši, Salmo trutta L. suga - taimiņš, Salmo trutta m. fario L. pasuga – strauta forele.

Lašveidīgās zivis viegli maina dažus paradumus un ārējo veidolu atkarībā no apkārtējās vides – dzīves vietas biotopa, tādēļ to sistematizēšana zināmā mērā ir apgrūtināta. Visbiežāk atšķirības sistematikā nosaka tas, vai lašveidīgos uzskata par dzimtu vai virsdzimtu. Ja par pamatu pieņem, ka lašveidīgie veido atsevišķu Salmonidae dzimtu, tad tajā var iekļaut trīs apakšdzimtas: pamata/īstie lašveidīgie - Salmoninae, sīgas – Coregoninae un alatveidīgie – Thymallinae. Turpmāk pamatā tiks apskatītas pamatlašveidīgo un alatveidīgo apakšdzimtu zivis. Šajās divās apakšdzimtās apvienotas visas nozīmīgākās lašveidīgās zivis, kas ir makšķerēšanas galvenie intereses objekti.

Lielākā no minētajām apakšdzimtām ir pamatlašveidīgo apakšdzimta, kas ietver sešas sugas: cēlos lašus – Salmo, taimiņus – Hucho, ļenokus – Brachymystax, palijas - Salvelinus, Klusā okeāna lašus – Oncorchynchus un Ohridas lašus – Salmothymus (sastopami tikai Ohridas ezerā Dienvidslāvijā).

Cēlo lašu ģints Salmo ietver veselu virkni sugu, no kurām visizplatītākās ir:
S. salar – Atlantijas lasis (pie tās pieskaita arī Baltijas lasi);
S. trutta – taimiņš ar daudzveidīgām pasugām;
S. clarkii – "sarkanrīkles" lasis;
S. mykiss – "mikiža" jeb Kamčatkas lasis;
S. ischchan – Sevana forele jeb "išhans".

Taimiņu ģinti – Hucho pārstāv trīs sugas:
H. hucho – Donavas taimiņš;
H. taimen – Sibīrijas jeb vienkāršais taimiņš;
H. perri – Sahalīnas taimiņš jeb "čevica".

Ļenoku ģinti - Brachymystax pārstāv faktiski tikai viena suga – B. lenok – ļenoks.

Palijas ģinti – Salvelinus pārstāv sekojošas visizplatītākās sugas:
S. alpinus – parastā jeb arktiskā palija;
S. fontinalis – Amerikas palija;
S. namaycush – Kanādas palija;
S. leucomaenis – kundža;
S. drjagini – Drjagina palija.

Klusā okeāna lašu ģints – Oncorchynchus ietver sekojošas sugas:
O. gorbuscha – kuprlasis;
O. keta – ketlasis;
O. nerka – sarkanais jeb nerka;
O. kisutch – kižučs;
O. tschawytscha – čaviča, činuks, karaliskais lasis;
O. masou – sima.

Thymallinae apakšdzimtu pārstāv alatas Thymallus ģints, kas, savukārt, ietver vairākas sugas:
Th. thymallus – Eiropas alata;
Th. arcticus – Sibīrijas ( Baikāla) alata;
Th. brevirostris – Mongolijas alata;
Th. grubei – Amūras alata.

Kā jau iepriekš minēts, lašveidīgo zivju sistemātiku nemitīgi papildina jaunas ziņas. Dažos gadījumos, kad no jauna ieviestās pasugas vai sugas nav plaši izplatītas vai to ieviešanas pamatotība nav pietiekami skaidra, te tās tiek izlaistas.

Lašu dzimtas zivju bioloģija un ekoloģija.

Mūsu ūdenstilpnēs sastopamas divas lašveidīgo zivju formas - jūras un saldūdens. Jūras forma ir anadromās jeb, tā saucamās, caurceļotājas zivis, kas savas dzīves lielāko daļu pavada jūrā un atgriežas saldūdenī nārstot, savukārt šo zivju saldūdens forma visu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpnēs.

Eiropā makšķernieku vidū populārākās ir cēlo lašu ģints zivis, īpaši lasis jeb Atlantijas lasis Salmo salar, caurceļotājs taimiņš jeb jūras forele Salmo trutta trutta, Ziemeļeiropā arī taimiņa ezera forma – ezera forele Salmo trutta m. Lacustris un taimiņa upes forma jeb, kā to visbiežāk sauc, - strauta forele Salmo trutta m. fario.

Atlantijas lasis Salmo salar

Atlantijas laša dzīves cikls ir tipisks anadromām zivīm. To var iedalīt vairākos periodos, no kuriem visizteiktākie ir upes periods, barošanās periods un vairošanās periods. Attiecībā uz caurceļotājām zivīm makšķerniekus visvairāk interesē ziņas par laika posmiem, kad tās atrodas makšķerniekiem pieejamās vietās, proti, upēs. Faktiski tie ir upes un vairošanās periodi. Upes periods ietver laiku sākot no ikru apaugļošanas līdz mazuļu aizceļošanai uz barošanās vietām. Vairošanās periodā iekļauj nārsta migrācijas un nārsta etapus. Visu caurceļotāju zivju makšķerēšana parasti notiek vienīgi nārsta migrācijas jeb zivju iešanas laikā. Šajā laikā tās kļūst pieejamas un kā makšķerēšanas objekti ir vislabākajā kondīcijā. Nārsta laikā zivis parasti tiek saudzētas.

Lasis nārsto rudenī. Tā nārsts notiek zīmīgās, straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir 2-8° C . Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši ir tikai lielākajās upēs kā Daugava, Gauja, Venta, Salaca un šo upju pietekās, un ļoti reti arī tieši jūrā vai jūras līcī ietekošās upēs. Pārējās upēs sastopamie ir lasim līdzīgie taimiņi. Ikrus lasis nērš salīdzinoši nelielu skaitu, parasti 5-20 tūkst., retāk līdz 40 tūkst. ikrus, un mātītes tos ierok vietās ar akmeņaini-oļainu grunti. Inkubācijas periods vidēji ilgst 120-180 dienas. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Jau pirmajā vasarā laša mazuļi iegūst raksturīgu ārieni un košu nokrāsu. Laša mazuļus upes perioda laikā gandrīz nevar atšķirt no strauta foreļu mazuļiem, tādēļ tos visus mēdz dēvēt par forelītēm. Mazuļi uzturas nārsta vietu tuvumā, kur pamatā pārtiek no ūdenskrātuves dibena organismu mazajām formām – knišļu, trīsuļodu, viendienīšu un strauteņu kūniņām, kāpuriem un ‘nimfām’, kā arī no citas barības, kas iekļūst ūdenī no piekrastes augiem. Plēsīgs dzīves veids, proti, uzbrukumi zivīm, vērojams reti. Barošanās un augšana visintensīvāk noris vasarā, ziemā - pavisam niecīgi.

Laša mazuļu lielums atkarībā no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā novietojuma var būt dažāds. Viena vecuma zivīm var būt lielas atšķirības svara un garuma ziņā. Otrā gadā mazuļi sasniedz 8-12 cm garumu, trešā gadā – 14-20 cm garumu. 15-20 cm garumā tie sāk sudraboties, kas vēsta par upes perioda noslēgumu un drīzu migrēšanu uz jūru (ezeru). Šajā periodā mazuļus dēvē par smoltiem. Dažādām laša populācijām upes perioda ilgums ir atšķirīgs. Ūdenstilpnēs, kas atrodas vairāk ziemeļos, tas var sasniegt 3-4 gadus, turpretim citās – 1-2 gadus.

Upes perioda laikā līdz pat apsudrabojumam lašu mazuļus vizuāli ir grūti atšķirt no foreles un taimiņa mazuļiem. Par raksturīgākajām pazīmēm lašu mazuļu atšķiršanai tiek uzskatītas lielās krūšu spuras, kas aizsniedz muguras spuru un dziļš astes spuras šķēlums. Daudzi speciālisti uzskata, ka forelēm ir vairāk sarkano plankumu, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Savukārt lašu mazuļiem tie gandrīz visi atrodas uz sānu līnijas, bet taimiņam – abās sānu līnijas pusēs un tās tuvumā. Var piebilst, ka lašu mazuļa taukspura vienmēr ir pelēka, bet forelei un taimiņam – oranža vai ar sarkanu galiņu. To der zināt ne tikai zinātniskos nolūkos. Pasaulē vēl ir vietas, kur foreļu ķeršana atšķirībā no lašu ķeršanas nav reglamentēta, tādēļ makšķerniekam jāprot atšķirt, vai viņš ir noķēris strauta foreli vai laša mazuli, kaut gan der atcerēties, ka Latvijas upēs arī foreles, kas mazākas par 30 cm, nedrīkst ķert. Nevērība šajā jautājumā noved pie tā, ka makšķernieki, īpaši ziemeļu rajonos, izķer lašu mazuļus, neatšķirot tos no strauta forelēm. Lašu mazuļiem arī bez tā ir gana savu dabisko ienaidnieku, pirmkārt līdaka, asaris, alata un vēdzele. Īpaši neaizsargāti ir mākslīgi izaudzētie zivju mazuļi. Tie bieži kļūst par vieglu laupījumu kā zivīm un putniem, tā arī mazzinošiem makšķerniekiem.

Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts, un tie dodas lejup pa upi uz jūru vai ezeru (ezera lasis), kur uzsāk plēsīgu dzīves veidu un īsā laikā iegūst pieaugušas zivs formu un krāsojumu. Te lasis pavada savas dzīves visnoslēpumaināko un vismazāk izpētīto periodu, kas ilgst līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Laša jūras formas barošanās rajoni no dzimtajām upēm var atrasties ievērojamā attālumā, kas aprēķināms kilometru tūkstošos (piemēram, Norvēģijas piekrastes lasis ir sastopams pie Labradora krastiem). Tomēr Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, kuras migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota.

Pēc pirmā jūrā pavadītā gada Baltijas lasis, kas pieder pie visātrāk augošajām formām, sver aptuveni 3 kg, pēc otrā gada – aptuveni 7 kg, pēc trešā gada - jau 10 kG. Citām populācijām šie rādītāji var būt gluži atšķirīgi. Barošanās perioda beigās svara pieaugums mazinās. Lasis barošanās periodā piekopj plēsīgu dzīves veidu, tā ēdienkartē dominē sīkās zivis – repsis, salaka, stagars, reņģe.

Barošanās perioda ilgums, līdz lasis sasniedz dzimumgatavību un atgriežas nārsta vietās, ir atkarīgs no populācijas, genotipa un ārējiem nosacījumiem un var ilgt 1,5 – 7 gadus. Tomēr zivju vairākums nārsta vietās atgriežas pēc 1,5-3,5 barošanās gadiem, sverot atbilstoši no 1,5-3 līdz 8-13 kG. Pēc 5-6 barošanās dzīves gadiem laša svars pārsniedz 20 kG, tomēr tik "vecu" eksemplāru ir maz. Lai gan ir ziņas par noķertiem lašiem līdz pat 47 kG, par maksimālo svaru tiek uzskatīti 40 kG. Salmo ģints laši atšķirībā no Klusā okeāna lašiem var nārstot līdz pat 5 reizēm, taču sakarā ar intensīvu lašu ieguvi upēs, jūrās un okeānos atkārtoti nārstojošas zivis sastopamas reti (līdz 10% no visām nārstojošajām). Šī paša iemesla dēļ pēdējos gados mūsu ūdenstilpnēs reti ir noķerti eksemplāri , kuru svars pietuvotos maksimālajam (oficiālais pasaules rekords – 35,89 kG, ko 1928.gadā Tanas upē (Norvēģijā) uzstādija H.Heinriksons). Te vietā būtu piemetināt, ka Latvijas upēs, galvenokārt Salacā un Gaujā, malu makšķernieki katru gadu pamanās noķert milzu lašus. Pēc neoficiālām ziņām Gaujā ar amatieru makšķerrīkiem ir noķerti milzu eksemplāri. Visai ticamas ir ziņas par lašiem svarā 32-36 kG, kā samēra ticama ir jāvērtē arī ziņa par 42 kG smagu lasi, kurš Gaujā nelegāli tika noķerts 1996.gadā.

Pēc dzimumgatavības sasniegšanas laša dzīvē iestājas vairošanās periods, kas aizsākas ar nārsta migrāciju. Nārstot lasis no barošanās rajoniem atgriežas savā dzimtajā upē. Eksistē daudzas hipotēzes par to, kā laši orientējas, taču par to galvenajiem orientieriem daudzi pētnieki uzskata nārsta upju jūras straumju un noteču plūdumu, kam piemīt savdabīga un zīmīga garša un smarža, ko uztver laša augsti attīstītie ožas orgāni . Katrā gadījumā laša spējas atgriezties dzimtaja upē ir jāatzīst par apbrīnojamām.

Ūdenstilpes, kurās ienāk laši, zināmā mērā atšķiras no tām, kurās mīl uzturēties foreles. Tā kā laša ķermenis ir izteikti slaids un lielākā mērā nekā forelei piemērots, lai atrastos stiprā straumē bez lieliem enerģijas zaudējumiem, laši visbiežāk ienāk vidējās un lielās upēs ar pietiekoši spēcīgu un stabilu straumi. Pēc ienākšanas upē lasis pārstāj baroties un visu turpmāko laiku pārtiek no iepriekš uzkrātiem resursiem. Tieši nepieciešamība veikt lielu nārstošanas migrāciju, kas saistās ar milzīgu enerģijas patēriņu, nosaka augsto laša gaļas kvalitāti. Nārsta migrācijas sākumā tā satur lielu skaitu dažādu vitamīnu, olbaltumu un tauku. Tieši šādi, tikko ienākušie laši ir visinteresantākais makšķerēšanas objekts gan enerģijas pārpilnās uzvedības, gan arī gastronomiskās vērtības dēļ. Taču tuvojoties nārsta vietām un laikam, uzkrātā enerģija rūk, attiecīgi arī gaļas kvalitāte mazinās. Piemēram, ja jūrā laša gaļā ir aptuveni 11% tauku, tad tieši pirms nārsta to daudzums mazinās trīskārt. Tāpat ievērojami svara zaudējumi vērojami arī nārsta laikā, sasniedzot pat 50-60% no sākotnējā.

Laša ienākšanas upē laiks atkarīgs no veselas faktoru virknes, bet pirmām kārtām no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā izvietojuma. Piemēram, Īrijā tā saucamā pavasara ienākšana upē vērojama jau janvārī-februārī, Baltijā - aprīlī un maijā, bet Kolas pussalā - tikai jūnijā. Ienākšana upēs sākas tūlīt pēc upju atbrīvošanās no ledus, bet noslēdzas rudenī pēc vižņu parādīšanās. Te jāatzīmē, ka jūras lašu rasi var iedalīt divās grupās. Pirmā ienāk upēs pavasarī un vasarā un nārsto tai pašā gadā. Otrā ienāk upēs rudenī un nārsto nākošā gadā. Atbilstoši tam makšķernieku vidū figurē termini pavasara un rudens laši. Proporcijas starp zivju daudzumu, kas dodas nārstot pavasarī un rudenī, atsevišķās populācijās ir dažādas. Saldūdens rases populāciju vairākums nārsto tai pašā gadā. Pavasara lašus nav grūti atšķirt no rudens zivīm. Tā kā pirmajai nepieciešams līdz nārsta sākumam vēl ilgu laiku kavēties upē, tā ieejot upē ir uzbarotāka ,platāka un atbilstoši smagāka. Pretēja aina vērojama rudenī - tikko ienākušās zivis ir labākā kondīcijā nekā tās, kuras jau ilgu laiku ir upē.

Zivju skaits, kas uzsāk ienākšanu upē pavasara un vasaras periodā, te palielinās, te samazinās. Lielā mērā tas saistīts ar reģiona klimatiskajām īpatnībām un nārsta upes upes straumes plūdumu. Vislielākā zivju iešana vērojama pavasara un vasaras plūdu laikā; straumes stiprumam pavājinoties, tā mazinās, bet, pavājinoties ievērojami, - tiek pārtraukta pilnīgi. Vidējās un nelielās upēs zivju iešana palielinās arī pēc ilgstošiem lietiem. Līdzīga parādība vērojama arī regulētās upēs: lielā straumē lasis tiecas augšup pa upes tecējumu. Tā kā zināmu iespaidu uz upes plūdumu atstāj arī vējš, tad arī tas spēj ietekmēt laša iešanu diennakts laikā.

Arī pēc lašu ienākšanas upē to virzība augšup un uzvedība ir saistīta ar upes ūdeni. Ja upes ūdens līmenis sāk ievērojami kristies, zivs, sasniegusi nārsta vietas, nolaižas lejup un uzturas bedrēs/iedobēs vai ūdens klajumos. Kad līmenis stabilizējas, lasis atkal dodas pa straumi augšup un līdz nārstošanai paliek nārsta vietu tuvumā. Tomēr straujas ūdens plūduma izmaiņas, kādas ir vērojamas elektrostaciju aizsprostu tuvumā, gala rezultātā negatīvi ietekmē zivju iešanu: zivs, acīmredzot jūtot šādu svārstību neizbēgamību, cenšas izvairīties no upes vietām ar straujām ūdens līmeņa maiņām. No nārsta vietu izvietojuma ir atkarīgi laša ienākšanas upē termiņi. Zivis, kuru nārsta vietas atrodas upes augštecē, ienāk agrāk, lai pagūtu nokļūt līdz nārsta vietām, pēdējās ienāk zivis, kuras nārsto lejtecē. Lašu pārvietošanās augšup pa upi ir atkarīga no daudziem faktoriem. Parasti tie veic 2-5 km diennaktī. Taču ir zināmi arī gadījumi, kad laši pārvietojas ar ātrumu 40-50 km diennaktī. Visintensīvāk zivju iešana noris naktī.

Tūlīt pēc sarežģītu upes posmu pārvarēšanas lasis apstājas īsai atpūtai, šim nolūkam izmantojot bedres un vietas ar mierīgu un vienmērīgu ūdens tecējumu. Ja upē ir gari sēkļi, reizēm laša apstāšanās vietas var atrast šo sēkļu vidū, tāpat arī bedrēs, kas atrodas aiz ūdenskritumiem un sēkļiem ar strauju tecējumu, kur lasis nogaida uz labvēlīgākiem apstākļiem ,lai tad turpinātu savu ceļu augšup. Vislielākos īpatņus var sastapt dziļās un mierīgās ūdenskrātuves vietās, kur ir pietiekami liels skābekļa sastāvs, piemēram, galvenās straumes tuvumā, bet, ja tā nav īpaši spēcīga, arī tieši tajā. Lasis mīl uzturēties aiz galvenajā straumē dziļi un reti gulošiem laukakmeņiem. Kad laša iešana uz laiku ir pārtraukta vai lasis ir sasniedzis savas nārsta vietas, to var sastapt salīdzinoši seklās vietās. Ūdens līmenim saglabājoties nemainīgam, lasis katrreiz izvēlas vienas un tās pašas vietas. Makšķerniekiem tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Reiz iepazīstot upi un atrodot lašu tipiskās vietas, turpmāk var ievērojami saīsināt zivju meklēšanas laiku. Bez tam par laša atrašanos kādā noteiktā upes posmā liecina tā lēcieni. Turklāt pēc tiem var noteikt arī to, kad zivs ir ienākusi upē. Baltā nokrāsa un augsti, spēcīgi lēcieni raksturīgi zivij, kura upē ienākusi nesen un vēl ir saglabājusi savu labāko kvalitāti. Pietuvojoties nārsta vietām un palielinoties laikam, kas pavadīts saldūdenī, laša enerģija izsīkst un divcīņa ar to vairs nerada interesi. Ārēji lasis kļūst tumšāks un iegūst sarkanīgu nokrāsu, tēviņa apakšžoklis aizvien vairāk sāk līdzināties āķim. Ievērojami mazinās arī gaļas vērtība. Tādēļ lašus visinteresantāk ķert ir upju lejtecēs, bet pirms paša nārsta to darīt no sportiskā viedokļa ir bezjēdzīgi, arī no likuma viedokļa tas parasti ir stingri aizliegts.

Jūras forele vai taimiņš - Salmo trutta trutta

Taimiņš - Salmo trutta trutta. Izplatīts upju baseinos, kas ieplūst Eiropas piekrastes jūrās, kā arī Kaspijas, Arāla un Melnajā jūrā. Pēc izskata tas ir līdzīgs lasim, tik vien ķermenis taimiņam ir it kā saspiests, platāks astes kāts, melni plankumi arī zem sānu līnijas (lasim parasti ir maz vai nav plankumu zem sānu līnijas), astes spura ar vāju iecirtumu vai bez tā. Taimiņš ir migrējoša zivs, kas nārsto upēs. Taču barošanās periodā lielas migrācijas neveic un uzturas jūrā upju ieteku rajonos. Atšķirībā no lašiem, taimiņš nepārtrauc barošanos nārsta laikā. Taimiņu vidū var konstatēt arī “pavasara” un “ziemas” zivju grupas. Taimiņu nārsts notiek tāpat kā lašiem. Atkarībā no reģiona nārsta laiks var ievērojami atšķirties — no septembra līdz februārim. Nērš 4-15 tūkstošus ikru. Juvenīlā stādijā taimiņu upes periods (barošanās, augšana un migrācija uz jūru) risinās līdzīgi kā lašu mazuļiem. Barošanas periodā taimiņa augšana ir nedaudz lēnāka nekā lašiem. Taimiņš, kas sver 6-7 kg, jau tiek uzskatīta par lielu, tā parastais svars ir 1-5 kg. Tomēr dažas taimiņa formas, kas dzīvo dienvidu jūrās, sasniedz iespaidīgus izmērus. Piemēram, tā sauktais Kaspijas lasis Salmo trutta caspius, kas nārstot dodas Kuras upē, sasniedz 50 kg svaru. Tajā pašā laikā migrējošās taimiņa formas dažās Kolas pussalas upēs sver tikai 0,6–1,2 kg.

Strauta forele - Salmo trutta m. fario

Strauta forele - Salmo trutta m. fario ir viena no visbiežāk sastopamajām lašu zivīm Eiropas ūdeņos. Pētnieki uzskata, ka strauta forele ir jūras foreļu (taimiņa) rezidentā forma. Citiem vārdiem sakot, migrējošās, ezera un strauta foreles ir taimiņa pasugas. Pierādījums tam ir viņu izskats. Piemēram, upju sezonā migrējošos taimiņus jeb jūras foreles un īpaši ezera foreles ir vizuāli grūti atšķirt no strauta forelēm. Daži pētnieki min, ka, pārejot uz ezera režīmu, sarkanie plankumi pazūd vai kļūst bāli vai brūni. Tajā pašā laikā ziemeļu ezeros, kuriem nav savienojuma ar upēm vai strautiem, dažkārt var atrast vienā vietā seksuāli nobriedušas foreles gan ar, gan bez sarkaniem plankumiem. Tas norāda, ka sarkano plankumu esamība vai neesamība ne vienmēr var kalpot par pietiekamu pazīmi ezera foreļu identificēšanai. Pētnieki atzīst, ka abas šīs formas - ezera forele un strauta forele - ir ļoti plastiskas un viegli mainās viena otrā. Makšķerēšanā strauta forele ir īpaši populāra, un tieši šo formu makšķernieki sauc vienkārši par foreli.
Ārēji strauta forele ir viena no skaistākajām lašveidīgajām zivīm. Viņas ķermenim, kas pārklāts ar melniem un sarkaniem plankumiem, var būt gandrīz visa varavīksnes krāsu gamma. Atšķirībā no laša un taimiņa foreles visu savu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpēs, galvenokārt, upēs un ūdenskrātuvēs ar relatīvi aukstu ūdeni. Kā jau minēts, foreļupju upju klāsts ir plašāks nekā taimiņiem un lašiem. Tas dzīvo arī to upju baseinos, kurās kādreiz dzīvoja taimiņi un laši, bet tagad dažādu iemēslu dēļ neienāk. Šādi baseini ietver daudzas upes Eiropas ziemeļrietumos un ziemeļos, Karpatu, Kaukāza un Krimas kalnu upes. Strauta forele izvairās no ūdenskrātuvēm, kur ūdens temperatūra paaugstinās virs 20-21°C, tās uzturas galvenokārt tīros un ar skābekli bagātos ūdeņos. Visbiežāk sastopams divos dažādos biotopos. Pirmajam ir raksturīga vāji attīstīta pārtikas bāze, tajā ietilpst upes un strauti ar salīdzinoši aukstu ūdeni, kas plūst kalnainos un kalnainos apgabalos, kā arī upes un strauti, kas atrodas ziemeļu reģionos ar īsu vasaru un attiecīgi īsu augšanas sezonu. Parastais foreļu svars šajos upju baseinos reti pārsniedz 0,5 kg. Otrajam biotopam ir raksturīga labi attīstīta pārtikas bāze, tajā ietilpst upes un strauti vai to posmi, kas atrodas līdzenos apgabalos un zemienēs. Šādos baseinos foreles, kā likums, ir daudz lielākas, 1–1,5 kg svars nav tik neparasts, un labvēlīgos apstākļos var atrast īpatņus, kas sver līdz 5 kg.

Strauta forele nārsto rudens-ziemas periodā, atkarībā no reģiona nārsta laiks ir no oktobra līdz februārim. Strauta forele nērš nelielu skaitu ikru — līdz vairākiem tūkstošiem. Tā neveic lielas migrācijas, visu savu dzīvi, ja vide to atļauj, pavada tuvu nārsta vietām. Tikai lielākās zivis ziemā un sekla ūdens periodos pārvietojas uz dziļākām vietām. Strauta forele barojas gandrīz nepārtraukti, tikai tās aktivitāte mainās atkarībā no gada laika, diennakts laika un citiem apstākļiem. Barošanas aktivitāte, piemēram, samazinās tieši pirms nārsta, laikā, kad paaugstinās ūdens temperatūra vai pazeminās skābekļa līmenis, un arī ziemā. Jaunās foreles galvenokārt barojas ar maziem vēžveidīgajiem, kukaiņiem un to kāpuriem. Lieli īpatņi piekopj plēsonīgu dzīvesveidu, viņu uzturā dominē lielāki objekti – zivis, vardes, mazie zīdītāji u.c. Strauta forele parasti sasniedz dzimumbriedumu 3-4 gadu vecumā, kad tās garums ir 20-25 cm, lai gan atsevišķos gadījumos dzimumbriedumu var būt sasnieguši tikai 12-15 cm gari indivīdi.

Pie forelēm nereti kļūdaini pieskaita arī Sevana foreli vai išhanu, kas veido patstāvīgu sugu - Salmo ischchan un ir ļoti līdzīga citām Salmo ģints zivīm. Šīs sugas zivis ir sastopamas Sevana un Issyk-Kula ezeros. Sevana foreles anadromā forma gegharkun sasniedz 10 kg svaru un ir tikai rūpnieciskās zvejas objekts. Tās rezidentā forma, kas sastopama upēs un strautos, ir salīdzinoši neliela. Tas pats attiecas uz Amudarjas foreli – Salmo trutta oxsanius –, kas dzīvo Amudarjas, Vakšas un citu upju baseinos. Upēs tas sasniedz mazus izmērus, bet Nurekas hidroelektrostacijas ūdenskrātuvē tā svars sasniedz 4-5 kg, un ir gadījumi, kad tika noķerti īpatņi, kas sver līdz 10 kg.

Ezera forele – Salmo trutta m. lacustris ir taimiņa (jūras foreles) ezera forma. Sastopama galvenokārt Eiropas ziemeļu ezeros. Tās izmēri parasti ir mazāki nekā migrējošajai jūras forelei, taču lielo ziemeļu ezeru sistēmās var sastapt pat 10 kg smagus eksemplārus. Nārsto ezeros ieplūstošajās upēs vai strautos, dažkārt izmanto nārstam piemērotas vietas pašos ezeros. Nārsts un juvenīlā stādija ezera forelēm ir identiska kā jūras forelēm. Pēc nārsta viena mazuļu daļa migrē lejup uz ezeru, bet daļa paliek upēs, kur papildina strauta foreļu populāciju.

Varavīksnes forele

Varavīksnes forele - Oncorhynchus mykiss

Vēl biežāk par forelēm sauc varavīksnes foreles Oncorhynchus mykiss vai Salmo gairdneri irideus, dažreiz raksta arī Salmo irideus, kas pēc daudzu pētnieku domām ir Klusajā okeānā mītošā tēraudgalvas laša Salmo gairdneri rezidentā forma. Tēraudgalvas lasis ir diezgan liela anadroma zivs. Savā dzimtenē Ziemeļamerikā, kur tai ir tāda pati nozīme makšķerēšanā kā lašiem pie mums, ir zināmi līdz 20 kg smagu īpatņu noķeršanas gadījumi. Krievijā un Baltijas valstīs varavīksnes forele parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Mūsdienās tā ir nozīmīgs komerciālās zivju audzēšanas objekts daudzās valstīs.

Padomju Savienībā varavīksnes foreles tika introducētas atsevišķās Rietumukrainas, Lietuvas, Igaunijas upēs, kā arī bija sastopamas atsevišķās upēs un strautos, kur tās nejauši nokļuva no audzētavām. Pieredze ar varavīksnes foreles aklimatizāciju liecina, ka lielākā daļa varavīksnes foreļu populāciju ir mantojušas tendenci migrēt no upēm uz jūru. Taču pēdējā laikā izskanējusi informācija, ka rūpīgas atlases rezultātā zinātniekiem izdevies izveidot varavīksnes foreļu populācijas, kurās minētās tendences nav, un līdz ar to parādās tās rezidentā vai nemigrējošā forma.

Salīdzinot ar strauta forelēm, varavīksnes forelēm ir vairākas atšķirības. Tāpat kā visiem lašveidīgajiem tām ir laba muskulatūra un ķermeņa forma, kas ir labi pielāgota spēcīgas straumes pārvarēšanai. Muguras krāsa variē no zaļganas līdz tērauda un tumši purpursarkanai, vēders parasti ir sudrabbalts.Muguras un tūpļa spuru ķermeni klāj melni plankumi un punktiņi. Pieaugušajiem ķermenis tā garumā vizuļo diezgan spilgti tumšsarkana josla. Dzimbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā. Varavīksnes foreles nārsto pavasarī 3-8°C ūdens temperatūrā upju un strautu augštecē. Nērš no 2 līdz 7 tūkstošiem ikru. Tās aug ātrāk nekā strauta foreles, dabiskos apstākļos trīs gadu laikā var sasniegt 40-42 cm garumu un svaru līdz 1 kg. Zivis, kas sver līdz 1,5 kg, nav nekas neparasts. Ir zināmi gadījumi, kad upēs tiek noķertas līdz 2 kg smagas zivis. Straujā izaugsme skaidrojama ar to, ka varavīksnes foreļu barība ir daudz plašāka nekā strauta foreļu barība. Turklāt ziemā un pirmsnārsta periodā viņas barošanās aktivitāte samazinās ievērojami mazāk. Varavīksnes forele pārāk sāpīgi nepārdzīvo temperatūras paaugstināšanos pat līdz 28-30° C. Mazuļi barojas ar strauteņu un viendienīšu kāpuriem, kā arī citiem divspārņiem Diptera. Pieaugušas foreles parasti ir plēsēji. Atšķirībā no strauta forelēm tās nevairās uzturēties baros, upēs bieži uzturas atklātās un pieejamās vietās, it kā aizpildot tās vietas, no kurām strauta foreles parasti izvairās. Par varavīksnes foreli tās ierobežotās izplatības dēļ šobrīd var runāt kā par potenciālu un interesantu makšķerēšanas objektu.

Citas Salmo ģints sugas, piemēram, sarkanais lasis, mikiss vai Kamčatkas lasis, ir daudz retāk sastopamas un vēl nav kļuvušas par nopietniem makšķerēšanas objektiem.

Sibīrijas taimiņš

Sibīrijas taimiņš - Hucho taimen

Lielākie lašveidīgo zivju pārstāvji ir taimiņu ģints zivis - Hucho, ko pārstāv Sibīrijas vai parastais taimiņš - Hucho taimen un Sahalīnas taimiņš - Hucho perri. Radniecīgā Donavas laša Hucho hucho nozvejas gadījumi ir zināmi tikai Donavas baseina pietekās, taču arī tur tie ir ļoti reti. Starp migrējošām zivju populācijām, kuras kādu laiku iziet jūrā, ir sastopams tikai Sahalīnas taimiņš, pārējās sugas ir rezidentās, proti, saldūdens. Visizplatītākie ir Sibīrijas taimiņi, to areāla rietumu robeža iet cauri Urālu rietumu baseiniem. Tas dzīvo arī gandrīz visu upju baseinos, kas ieplūst Ziemeļu Ledus okeāna jūrās, Okhotskas jūrā, Amūras jūrā, kā arī Zaisanas, Baikāla, Teletskoje ezeros un tajās ieplūstošajās upēs.

Taimiņš nārsto pavasarī vietās, kas ir līdzīgas visiem lašiem - galvenokārt oļainā gultnē mazo upju augštecēs. Taimiņš dodas nārstot uzreiz pēc ledus iziešanas, plūdu laikā. Atkarībā no reģiona tas parasti notiek maijā, bet dažreiz nārsts ilgst līdz jūnija beigām. Nērš no 7 līdz 30 tūkstošiem ikru. Pēc nārsta taimiņš migrē atpakaļ uz barošanās vietām, kur šim lielajam plēsējam ir pietiekami daudz barības.

Taimiņu mazuļi barojas ar kukaiņu kāpuriem - strauteņu, spāru un hironomīdu, vēžveidīgajiem, kā arī zivju mazuļiem. Četru vai piecu gadu vecumā tas pilnībā pāriet uz plēsonīgu dzīvesveidu. Tas barojas visu gadu, ar pārtraukumu nārsta laikā, un samazina aktivitāti tikai vasarā, kad ūdens ievērojami sasilst. Galvenokārt piekopj individuālu dzīvesveidu, tikai pirms nārsta tiek novērota pulcēšanās nelielos baros. Taimiņa augšanu raksturo šādi vidējie dati:
Vecums, gadi 1 3 5 6 7 10
Garums, cm 10-15 35-40 55-60 65-70 70-75 80-90

Taimiņa svars 6-7 gadu vecumā ir 2-4 kg, 10 gadu vecumā - apmēram 6 kg, 20 gadu vecumā - 15 kg. Tomēr bieži vien ir diezgan būtiskas novirzes. Upēs, kur taimiņš nesastopas ar nopietnu konkurenci no citiem plēsējiem, tas aug ātrāk un sasniedz milzīgu svaru. Visbiežāk lielo zivju svars ir 15-20 kg, lai gan ir zināmi gadījumi, kad Jakutijas ūdenskrātuvēs ir noķerti īpatņi, kas svēra līdz 80 kg. Dzimumbriedumu sasniedz 5-7 gadu vecumā.

Ļenoks

Ļenoks - Brachymystax lenok

Ļenoku ģints zivis - Brachymystax lenok, kuras tiek uzskatītas par ļoti tuvām Hucho ģints pārstāvjiem, ir ļoti izplatītas Krievijas Āzijas daļā. Lai gan ir atrastas dažādas pasugas, tagad tās visas tiek uzskatītas par cieši radniecīgu ļenoku sugu Brachymystax lenox. Ļenoks ir saldūdens zivs, kas sastopama gandrīz visās Sibīrijas upēs un ezeros no Obas baseina līdz Kolimai, Tālajos Austrumos, kā arī upēs, kas ieplūst Okhotskas jūrā un Japānas jūrā. Ļenoks līdzīgi kā taimiņš nārsto maijā-jūnija sākumā mazās upēs un strautos. Pēc nārsta ļenoks migrē uz upju lejtecēm, kur uzturas līdz rudenim. Pēc vižņu parādīšanās tās dodas arvien vairāk lejup. Ļenoka mātīte nērš 2–8 tūkstošus ikru. Mazuļi barojas galvenokārt ar kukaiņiem un to kāpuriem un vēžveidīgajiem. Otrajā vai trešajā gadā tie uzsāk plēsonīgu dzīvesveidu, pieaugušie ir tipiski plēsēji. Viņu barība sastāv no visu veidu zivju mazuļiem. Parastais ļenoku svars ir neliels - 0,3-2 kg, vienlaicīgi tiek uzskatīts, ka maksimālais svars ir 8 kg. Vidējo pieaugumu var raksturot ar šādiem datiem:
Vecums, gadi 1 3 5 7 8 10
Garums, cm 10-15 22-28 32-40 42-50 50-55 60-65

8 gadu vecumā ļenoka svars ir 1,5-2 kg robežās, 10 gadu vecumā - līdz 3 kg. Ūdenstilpēs,kas atrodas vairāk uz dienvidiem, ļenoks ir ievērojami lielāks nekā ziemeļos. Dzimumbriedumu sasniedz 5-6 gadu vecumā.

Palijas

Parastā vai arktiskā palija - Salvelinus alpinus

Kanādas palija - Salvelinus namaycush

Atšķirībā no iepriekš minētajām zivīm, palijas Salvelinus var atrast ūdenskrātuvēs, kas atrodas tuvāk ziemeļiem. Tās veido anadromās un arī rezidentās saldūdens formas. Eiropā visizplatītākā suga ir parastā jeb arktiskā palija – Salvelinus alpinus. Kopā ar Drjagina paliju - S. drjagini, Amerikas paliju - Salvelinus fontinalis un Kanādas paliju - Salvelinus namaycush tās veido tā saukto arktisko paliju grupu.
Amerikas palija tika ievesta Eiropā no Amerikas 19.gadsimta beigās, tā tika izmantota tikai kā objekts mākslīgās ataudzēšanas eksperimentiem. Vēl retāka ir Kanādas palija. Parastā palija šodien ir sastopama Eiropas ziemeļu ezeros un upēs. Drjagina palijas izplatība ir neliela, tā ir atrodama tikai Krievijas Āzijas daļas ziemeļrietumu ezeros.

Atsevišķu grupu veido Klusā okeāna palijas, no kurām zināmākās ir kundža Salvelinus leucomaenis un malma (Dolly Varden) Salvelinus malma.

Ķermeņa forma palijām maz atšķiras no vairuma lašveidīgo. Ir tikai vērts pieminēt, ka spuras ir mazas, uz tumšajām ķermeņa daļām izceļas gaiši oranži, krēmkrāsas vai balti plankumi, bet apakšējās spuras ir oranžas. Ir populācijas, kurās dominē spilgtas krāsas, bet ir arī zivis ar viendabīgāku pelēcīgu krāsu. Lielākos izmērus iegūst anadromās paliju formas, kā arī palijas, kas dzīvo lielu ezeru sistēmās. Krievijā visizplatītākās parastās palijas anadromās formas sasniedz 3-6 kg, bet Ladogas ezerā līdz 8 kg. Ir pierādījumi, ka dažos Somijas ezeros, kas bagāti ar barību, atsevišķi indivīdi sasniedz 17 kg svaru. Taimirā ir atrasta Drjagina palija ar svaru ap 14 kg. Lielos ezeros palijas bieži veido divas populācijas – lēni augošu un strauji augošu. Piemēram, Ladogas ezerā ir sarkanā, vai krieviski ludnaja palija un pelēkā vai dziļūdens palija. Pirmā ir spilgtas krāsas zivs, kas sasniedz 5-6 kg svaru, otrā ir maza pelēcīga zivs, kas parasti sver ne vairāk kā 2 kg. Mazajos ziemeļu ezeros, tā sauktajos paliju ezeros, un upēs lielākās populācijas veido lēni augošās parastās palijas formas, kas sver 0,2–1 kg.

Palijas nārsto rudenī, taču, tā kā tās galvenokārt ir izplatītas polārajos reģionos ar sarežģītiem klimatiskajiem apstākļiem, nārsts dažkārt ievelkas līdz pavasarim. Atsevišķas paliju populācijas nārstot dodas uz upju augštecēm un to iztekas ezeriem, citas nārsto ezeros. Gandrīz visi migrējošo zivju dzīves periodi ir tādi paši kā lašiem. Ezeru populācijas nārsto ezeros uz grunts zonās, kas klātas ar dažāda lieluma akmeņiem un lieliem oļiem 1-2 m dziļumā, dažreiz pat dziļāk.

Palijas pieder pie vairākkārtīgi nārstojošām zivīm. To auglība ir zema, dažādās sugās atšķiras, mātīte nērš aptuveni 1–5 tūkstošus ikru. Augšana ir lēna, piemēram, strauji augošo Ladogas ezera sarkano paliju raksturo šādi rādītāji:

Vecums, gadi 1 3 5 10 15
Garums, cm 8 21 35-40 64 70

Dzimumgatavību tas sasniedz 7.-8.dzīves gadā, kad svars ir 1,5-2 kg un garums 50-55 cm. Dažas sugas nārstam nobriest jau 4-6 gadu vecumā. Migrējošās populācijas aug daudz ātrāk barošanās periodā jūrā.

No visām lašveidīgajām zivīm palija ir vismazāk prasīga pret tās dzīvotni. Tieši ar to var izskaidrot to, ka tās bieži sastopams polārajos ezeros, kuros dažkārt ir ļoti zems skābekļa saturs un ļoti slikta barības bāze. Parastās palijas mākslīgā introducēšana Rietumeiropas ezeros liecina, ka tā var izturēt temperatūras paaugstināšanos līdz 25°C. Bet tās ir ļoti jutīgas pret gaismu un necieš seklas un dzidras ūdenstilpes.

Pirmajos dzīves gados palija barojas ar planktona organismiem, pēc tam pāriet uz grunts barību. Zivis, kas sasniedz 0,5 kg vai vairāk, kļūst par plēsējiem. Palijas sastopamas baros, tās piekopj barveida (draudzīgu) dzīvesveidu.

Klusā okeāna laši

Karaliskais lasis - Oncorhynchus tshawytscha

Kižučs Oncorhynchus kisutch

Ketlasis - Oncorhynchus keta

Kuprlasis - Oncorhynchus gorbuscha

Īpašu grupu veido Oncorchynchus ģints Klusā okeāna laši – makšķerniekiem vairāk pazīstami ir kuprlasis, ketlasis, karaliskais lasis, sarkanais lasis vai nerka un kižučs. Tās visas ir migrējošas zivis un savu barošanās periodu pavada Klusā okeāna ziemeļu daļā. Sasniedzot briedumu (atšķirīgā vecumā katrai sugai), viņi sāk vienīgo nārsta migrāciju savā dzīvē un tās iekļūst Ziemeļamērikas un Krievijas austrumu daļas upēs, galvenokārt Tālo Austrumu upēs, un nelielos daudzumos sastopami arī nārstam piemērotās Krievijas upēs ziemeļu piekrastē. Daži no tiem, kas izlaisti aklimatizācijai Baltajā un Barenca jūrā, jo īpaši kuprlaši, ienāk arī Eiropas ziemeļu upēs, lai nārstotu. Nārsta migrācijas laikā tie nebarojas saldūdenī. Dažādu sugu Klusā okeāna lašu mazuļu upes periods ir atšķirīgi. Piemēram, kuprlaša mazuļi migrē uz jūru kāpuru stadijā, bet simas mazuļi pamet upes divu gadu vecumā. Visi Klusā okeāna laši nārsto tikai vienu reizi mūžā, mirstot pēc pirmā nārsta.

Lielākais Klusā okeāna laša pārstāvis ir karaliskais lasis vai čaviča, kura svars sasniedz 50 kg. Izplatītākās sugas — ketlasis un kuprlasis sasniedz attiecīgi aptuveni 4 un 3 kg svaru. Klusā okeāna laši veido lielu daļu no visu lašveidīgo komerciālās nozvejas.

Alatas

Visizplatītākās alatu Thymallus ģints zivis ir Eiropas alata Thymallus thymallus un Sibīrijas alata Thymallus arcticus. Retāk sastopamas Amūras alata un Mongolijas alata. Eiropas alata dzīvo upēs un atsevišķos ezeros Eiropas daļas ziemeļos un ziemeļrietumos. Sibīrijas alatas areāls aptver Krievijas Āzijas daļu. Par tās izplatības rietumu robežu tiek uzskatīts Pečoras upes baseins, kur tā sastopama kopā ar Eiropas alatu. Ārēji alata no citām lašveidīgajām zivīm izteikti atšķiras gan ar ķermeņa uzbūvi, gan krāsojumu, tāpēc atšķirt to no citām zivīm nav grūti.

Eiropas alata - Thymallus thymallus

Sibīrijas alata (Baikāla) - Thymallus arcticus

Thymallus ģints alatas ir saldūdens zivis. Tām raksturīgs pavasara nārsts, kas parasti sākas pēc ledus kušanas. Alatas neveic tālas nārsta migrācijas. Atšķirībā no laša tās ikrus nerok gruntī, bet izkaisa pa akmeņainās gultnes virsmu. Alatas ikri ir sīki, ar diametru 2-4 mm (ļenoka - 4-5 mm, kuprlaša - 7-9 mm), mātīte nērš 1-20 tūkstošus ikru. Pēc nārsta alatas dažkārt veic barošanās migrācijas, paceļoties strautos un pašās upju augštecēs, kur uzturas visu vasaru un tikai rudenī nolaižas lejup. Alatas mute ir maza, uzturā dominē kukaiņi — viendienītes, strautenes kāpuri un divspārņi visos to attīstības posmos. Lielas zivis nepalaiž garām iespēju nomedīt mazas zivis. Citu lašveidīgo zivju nārsta rajonos alatas lielā skaitā apēd to ikrus.

Eiropas daļā alatas augšanu raksturo šādi vidējie rādītāji:
Vecums, gadi 1 2 3 4 6
Garums, cm 10-15 20-27 25-32 30-38 38-45

Skaitļi rāda, ka alatu mazuļi aug ātrāk nekā, piemēram, foreles. Tas izskaidrojams ar to, ka jau agrā vecumā alatas ir aktīvākas barības meklējumos. Alatas dzimumgatavību sasniedz 2-4 gadu vecumā, un tās dzīvo 8-10 gadus. Lielākie īpatņi sasniedz 2–3 kg svaru, šādi īpatņi biežāk sastopami Skandināvijas upēs un ezeros, tāpat Krievijā Ladogas ezerā. Maksimālais zināmais Konnevesegu ezerā (Somija) nozvejotas alatas svars bija 6,7 kg. Parasti tiek konstatēti eksemplāri, kas sver līdz 1 kg.

Makšķernieka inventārs

Makšķernieku attieksme pret makšķerrīkiem ir ļoti atšķirīga. Daži ar acīmredzamu nicinājumu izturas pret moderniem, dārgiem, dažkārt elegantiem rīkiem. Savukārt citi iet otrā galējībā - viņuprāt, vajag tikai labu rīku, un loms ir nodrošināts. Taču tie ir galējie viedokļi, un patiesība, acīmredzot, ir kaut kur pa vidu. Jebkurā gadījumā sporta makšķerēšanas paņēmieni (daži no tiem tiks aprakstīti turpmāk) nav iedomājami bez pareiziem rīkiem. Lai gan joprojām tiek praktizēta laša zveja ar makšķeri, pēdējā laikā makšķernieki arvien lielāku uzmanību pievērš spiningošanai un mušiņmakšķerēšanai. Tāpēc šajā grāmatā aplūkoti tieši šie makšķerēšanas veidi.

Izvēloties makšķerēšanas rīkus, jāņem vērā daži galvenie apsvērumi. Lašveidīgo zivju makšķerēšanā apstākļu diapazons var būt ļoti plašs. Ja izvirzāt sev mērķi apgūt visus makšķerēšanas paņēmienus, tad papildināt zvejas rīku kolekciju var gandrīz neierobežoti. Tāpēc, lai sāktu, jums vismaz teorētiski vajadzētu saprast trīs jautājumus: kāda makšķerēšanas metode jūs visvairāk vilina, uz kādām zivīm jums vajadzētu koncentrēties un kādi makšķerēšanas rīki jums ir pieejami.
Šeit ir daži paskaidrojumi.
Spiningošanu ir vieglāk apgūt nekā mušiņmakšķerēšanu. Savukārt makšķerēšana ar mušiņu paver dažas jaunas un interesantas iespējas noķert daudzas zivju sugas, neprasa tik lielas pārvietošanās, bet ir ierobežotākas iespējas grūti pieejamās ūdenstilpju vietās. Ar mušiņmakšķeri ērtāk ķert no atklātiem un tīriem, neaizaugušiem krastiem. Gan spiningojot, gan makšķerējot ar mušiņu, var veiksmīgi noķert visas lašveidīgās zivis. Daži cilvēki uzskata, ka, makšķerējot ar mušiņmakšķerēšanu, ķer mazāka izmēra zivis nekā spiningojot. Taču tā nav. Daudz kas ir atkarīgs no makšķernieka - uz kādām zivīm viņš orientējas.

Makšķerēšanas rīku jautājums tiek risināts dažādi: var izmantot rūpnieciski izgatavotus makšķerēšanas rīkus, var izmantot paštaisītus. Personīgi es dodu priekšroku rūpnieciski ražotiem rīkiem, tas attiecas uz galvenajām komponentēm - makšķerēm, spolēm, auklām un mušiņauklām, no pašdarinātajiem rīkiem izmantoju tikai mākslīgās mušas un atsevišķus vizuļu modeļus. Pašdarināti rīki šobrīd nespēj konkurēt ar līdzīgu rūpnīcas produkciju. Diemžēl bieži vien, un tas īpaši attiecas uz makšķerēšanas rīkiem, ir jāorientējas uz importētiem vai pašdarinātiem rīkiem.

Spiningošanas piederumi

Spiningošanas inventāra galvenie elementi ir spininga kāts, spole, makšķeraukla. Nevajadzētu aizmirst, ka pielietošanai sagatavotam spiningam jāsastāv no harmoniski izvēlētiem atsevišķiem elementiem. Lai atvieglotu izvēli, par orientieri ņem zivju svaru, uz kuru orientējas makšķernieks. Parasti 1-2 kg smagu zivju ķeršanai optimāli ir vieglās klases makšķerrīki; 2-8 kg smagu zivju ķeršanai - vidējās klases makšķerrīki; zivju, kas sver vairāk nekā 8 kg, ķeršanai - smagās klases makšķerrīki. Jāatzīmē, ka, izmantojot izkoptus makšķerēšanas paņēmienus un augstas kvalitātes noteiktas klases rīkus, to pielietojuma robežas paplašinās.

Spininga kāta rokturi: a - vieglās klases vienrocīgajam spiningam; b – vidējās klases vienrocīgajam spiningam; c – sedlveida formas rokturis kātam, kas aprīkota ar multiplikatoru vai slēgtu bezinerces spoli; d – divrocīgajam spiningam.

Vieglās klases spiningošanai parasti der 1,6-2,2 metrus garš, vēlams dobs ar pēc iespējas mazāku svaru, kas aprīkots ar nelielu vaļējo bezinerces spoli. Var izmantot arī slēgtas vai daļēji slēgtās bezinerces spoles. Inerces spoles, tai skaitā multiplikatori parasti ir maz izmantojami. Izmantoto auklu diametrs ir no 0,2 līdz 0,3 mm, mānekļu svars no 1 līdz 15 g.

Vidējās klases spinings ir visizplatītākais un universālākais spiningošanas rīks. Tā sastāvā ir vidēji ciets 1,8-2,4 m garš spininga kāts, visbiežāk tas ir paredzēts 10-40 g smagu mānekļu lietošanai. Kāts tiek aprīkots ar atvērto vai daļēji slēgto bezinerces spoli, uz kuras uztīti vismaz 100m auklas ar diametru ir līdz 0,4 mm. Var izmantot arī multiplikatora spoles, kā arī parastās inerces spoles. Slēgtās bezinerces spoles šīs klases spiningiem izmanto retāk.

Smagās klases spiningošanai parasti izmanto divrocīgo spininga kātu, kura garums ir 2,2 m vai vairāk, aprīkotu ar multiplikatoru vai parasto inerces spoli. Ja makšķerauklas diametrs nepārsniedz 0,5 mm, var veiksmīgi izmantot arī lielos atvērto bezinerces spoļu modeļus. Ar smagās klases spiningiem var izmantot 40 g un smagākusmānekļus un izmantot makšķerauklas, kuru diametrs ir 0,35 mm vai lielāks.

Ja spiningu ir paredzēts aprīkot ar atvērto bezinerces spoli, kātacaurlaides riņķiem ir jābūt ar lielāku diametru. Vieglās klases spiningam rokturim tuvākajam riņķim jābūt ar diametru vismaz 25 mm, vidējas un smagas klases spiningiem - vismaz 35 mm diametrā. Ja izmanto multiplikatoru vai slēgto bezinerces spoli, kātam jābūt ar seglveida rokturi.

Pārejas gredzeni un gala riņķi: a - parasts metāla; b - ar ieliktni no īpaši cietiem materiāliem un slāpējošu plastmasas starpliku.

Bieži vien rodas jautājums kādam spoles veidam dot priekšroku. Personīgi es dodu priekšroku vaļējām bezinerces spolēm, izņemot gadījumus, kad tiek lietotas auklas, kuru diametrs pārsniedz 0,35 mm, tad multiplikatoriem ir nepārprotamas priekšrocības. Zvejojot ar auklu, kuras diametrs pārsniedz 0,25 mm, nav vēlams izmantot slēgto bezinerces spoli. Tas saistīts ar lielo berzi auklai pārvietojoties cauri spoles gredzenu, kas ievērojami samazina mānekļa iemetiena tālumu. Visām inerces spolēm, gan parastajām, gan multiplikatoriem, ir trūkums: metot ar spiningu, kurš aprīkots ar tādām spolēm, kustībām jābūt plašākām, tāpēc makšķerniekam nepieciešams vairāk brīvas vietas. Turklāt ar tām ir grūtāk mest pret vēju.
Tomēr ar parasto inerces spoli ietinot auklu, var viegli attīstīt 3-4 kg vilces spēku, savukārt, ar lielāko daļu bezinerces spolēm viegli var sasniegt vilces spēku tikai līdz 2 kg. Attiecīgi, lielas zivis ar inerces spolēm var izvilkt ātrāk, taču palielinās pārrāvuma risks un nepieciešamība izmantot lielāka diametra auklu.

Spininga spoles: a - multiplikatora spole; b - parastā inerces spole; c - bezinerces spoles: 1 - slēgtā, 2 - vaļējā, 3 - pusslēgtā

Lašu ķeršanai izmanto gandrīz visu zināmo mānekļu klāstu – rotiņus, šūpiņus, voblerus un citas mākslīgās imitācijas. “Rotējošās lapiņas” tipa vizuļus izmanto gadījumos, kad vizuļa svars ir līdz 15 g, ja nepieciešami smagāki rotiņi līdz pat 40 g, var izmantot metāla “devonus”. Tomēr, ja nepieciešams izmantot vairāk nekā 15 g smagu mānekli, parasti iet pa citu ceļu - rotējošā vizuļa priekšā liek svina svariņu, dažkārt izmanto smagākus šupiņus vai voblerus.

Visbiežāk sastopamie metāla vizuļu modeļi: a - rotiņi; b - šūpiņi; c - “rotējošās lapiņas” vizuļa konstrukcija.

Lašu makšķerēšanā jāņem vērā, ka makšķernieks darbojas ar vērtīgām zivīm, kuras parasti ķer ierobežotā daudzumā. Tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš atsevišķu rīka sastāvdaļu kvalitātei, kas nosaka tā uzticamību kopumā. Minēšu tikai dažas pamatprasības. Kāta caurlaides riņķiem jābūt ar gludu un pietiekami izturīgu virsmu, spoles bremzei jābūt vienmērīgi regulējamai, un makšķerkātam nedrīkst būt bojājumu. Protams, auklai māneklis jāpiesien tikai ar visstiprāko mezglu. Ir vērts ņemt vērā, ka katrs papildu elements - karabīne, sakabīte, gredzeni, pavadiņa - samazina mānekļa drošību, tāpēc, ja iespējams, no to lietošanas ir jāatsakās. Makšķerēšanas laikā visi elementi regulāri jāpārbauda, īpaši pēc lielu zivju izvadīšanas.

Vobleri no plastmasas, gumijas, koka un citiem materiāliem: a, b - Hi-Lo (firma ABU); c - “pele”; d-Cello (ABU); e - Floru (Rublex); f-Big S (Shakespeare); g-“forele” (Rapala); h-Flatfish (Helin).

Lietojot gandrīz visu veidu spoles, jāpievērš uzmanība makšķerēšanas auklas uztīšanai: tās virsmai, kad aukla ir uztīta un kasete ir pilna, visos gadījumos jābūt ne zemāk kā 2 mm no spoles kasetes augšējās malas.

Spoles sagatavošana: a - uztīšana uz parastās inerces spoles (no spoles uz spoli); b - uztīšana uz bezinerces spolis (no spoles gala uz spoli); c-1, 2 - pareiza uztīšana; 3 - nepareiza uztīšana.

Bezinerces un multiplikātora spolēm parasti ir bremze, kuru regulē atkarībā no makšķerauklas stipruma. Par bremzes iestādījuma kritēriju uzskata pusi no uzrādītās makšķerauklas stiepes izturības vērtības. Piemēram, ja auklas pārraušanas stiprība ir 6,8 kg, bremzi noregulē tā, lai spole grieztos un auklu varētu izvilkt pie aptuveni 3,4 - 3,5 kg spēka.

Mušiņmakšķerēšanas rīki

Ir pazīstami vairāki zivju ķeršanas veidi, kurus dēvē par mušiņmakšķerēšanu. Diezgan izplatīta ir tā sauktā primitīvā mušiņošana, kad makšķernieks pie gara makšķerkāta piesien līdzīga garuma (vai garāku) makšķerauklu ar āķi un kā ēsmu izmanto kādu kukaini vai tā imitāciju. Vienlaicīgi, par mušiņmakšķerēšanas rīkiem nevar uzskatīt arī tādas labi zināmas, ar mušām aprīkotas sistēmas, kā piemēram, “kuģīti” vai “ūdens čūsku”. Par mušiņo;sanu nevar uzskatīt arī spiningošanu ar smagu pludiņu un mākslīgām mušām kā ēsmu.
Mūsdienu izpratnē mušiņmakšķere izskatās nedaudz citādāk, un attiecīgi arī tās izmantošanas paņēmieni ir nedaudz atšķirīgi.

Mūsdienīgas mušiņmakškeres sastāvā ir mušiņkāts, spole un speciāla mušiņaukla. Par galveno elementu tiek uzskatīta aukla, atbilstoši tai tiek piemeklēts mušiņkāts un spole. Mūsdienu mušiņaukla ir izgatavota kā pīts pavediens auklas centrā, kurš pārklāts ar sintētiska materiāla apvalku. Izgatavojot mušiņauklas, visus auklā izmantotos materiālus izvēlas tā, lai auklai ar noteiktu diametru (1,2-2 mm robežās) būtu noteikti svara rādītāji. Šie mušiņauklas svara rādītāji ir pamatā starptautiskajai šo auklu klasifikācijai smaguma klasēs.

Mušiņošanas rīki: a - mušiņkāts; b - spole; c - rokturi; d - riņķi: 1 – vienkārša konstrukcija, 2 - vienkāršs gala riņķis, 3 - uzlabota konstrukcija, 4 - ar supercietu ieliktni.

Atkarībā no svara un diametra attiecības auklas vai nu turas uz virsmas, vai grimst. Attiecīgi, tās iedala peldošās auklās, kas apzīmētas ar burtu F (floating), un grimstošās auklās, kas apzīmētas ar burtu S (sinking). Grimstošo auklu diametrs vienmēr ir mazāks, un tās vienmēr ir krāsotas tumšās krāsās, peldošās auklas parasti ir gaišās krāsās. Atkarībā no auklas diametra izmaiņām garumā tās ir cilindriskas vai paralēlas, ko apzīmē ar burtu L (level); ar vienu konusveida galu – ST(single taiper) vai dubultkoniskas – DT (double taiper); torpēdveidīgas (ar paresninātu posmu priekšpusē) – WF (weight forward). Tādējādi katras mušiņošanas auklas pilnais apzīmējums ietver trīs rādītājus. Piemēram, apzīmējums DT10S nozīmē, ka tā ir dubultā konusveida iegrimstošā 10. smaguma klases mušiņmakšķerēšanas aukla.

Mušiņauklas: a - cilindriska - L; b - dubultkoniskās - DT; c - torpēdveida - WF; d - vienkāršā konusveida - ST; e - peldoša – F ; f - grimstoša – S ; g - peldoša ar grimstošu galu - F/S.

Ja makšķernieks ir apņēmies izgatavot paštaisītu mušiņmakšķerēšanas auklu no zīda vai sintētiskiem diegiem ar sekojošu impregnēšanu un pārklāšanu ar laku, viņam jāatceras, ka papildus noteiktam svaram auklai jābūt ar gludu un nodilumizturīgu virsmu. To izdarīt ar parastiem līdzekļiem nav tik vienkārši.

Dažkārt rodas jautājums, kāda veida aukla ir labāka - konusveida, cilindriska vai torpēdveida? Nav viennozīmīgas atbildes. Cilindriskā aukla ir vienkāršāka un lētāka, to ir vieglāk izmantot, metot nelielos attālumos, to var veiksmīgi izmantot tāliem metieniem tā sauktā “torpēdas” formā pielietojot 8-10 metrus garu auklas nogriezni. Tajā pašā laikā mušas pieskāriens ūdens virsmai ir asāks, kas dažkārt traucē gūt panākumus.
Konusveida aukla nodrošina vienmērīgu mušas pieskārienu ūdenim, labi darbojas vidējos metienu attālumos 6-15 metru robežās.
Lai atvieglotu mešanu lielos attālumos un vējainā laikā, izmanto torpēdveida auklu. Taču ar to ir grūti veikt bieži izmantoto riņķa metienu, turklāt to ir grūtāk izgatavot un tā ir dārgāka nekā cita veida auklas.

Peldošās auklas izmanto makšķerēšanai pie ūdenstilpes virsmas vai seklās ūdenstilpēs. Grimstošās auklas ir neaizstājamas zvejai dziļu ūdenstilpju zemākajos slāņos vai upēs ar spēcīgu straumi. Īpaši efektīvas šādiem nolūkiem ir tā sauktās ātri un īpaši ātri grimstošās auklas ar mazu diametru.

Mušiņkāts no spininga kāta pirmām kārtām atšķiras ar spoles turētāja atrašanās vietu - tas atrodas pašā makšķerkāta galā, t. i., zem roktura. Tikai divroku makšķerēm vēl ir papildus roktura daļa zem spoles turētāja, kuru var satvert ar otru roku. Mušiņmakšķeres kāts ir aprīkots ar 5-8 maza diametra caurlaides riņķiem, dažkārt izmanto vieglus čūskveida gredzenus, taču tiem ir būtisks trūkums - makšķerēšanas aukla var saskarties ar makšķerkātu, kas apgrūtina tālus metienus. Jāņem vērā, ka katru mušiņkātu vēlams izmantot ar atbilstošas klases mušiņauklu, atškirības var būt ne vairāk kā 1 smaguma klase. Piemēram, ja optimāla ir 6. klases aukla, var izmantot arī 5. vai 7. klases auklas.

Mušu spole daudz neatšķiras no parastās inerces spoles. Tā pilda sekundāru funkciju - to izmanto tikai kā auklas krātuvi un tikai dažos gadījumos tā noder auklas ievilkšanai, ķerot zivis. Lai auklu no spoles varētu izvilkt tikai ar zināmu piepūli, spoles kasete (cilindrs) ir pastāvīgi nobremzēta. Mušu spoles tiek izgatavotas ar dažādiem izmēriem atkarībā no tā, ar kādas klases auklu tās paredzēts izmantot. Automātiskās spoles pēdējā laikā ir zaudējušas savu nozīmi to salīdzinoši lielā svara un dažu citu trūkumu dēļ.

Mušiņošanas inventāru, tāpat kā spiningošanas rīkus, nosacīti iedala vieglajā, vidēji smagajā un smagajā klasē ar līdzīgām robežām, ņemot vērā noķerto zivju svaru. Vieglā mušiņmakšķere parasti sastāv no vienrocīga līdz 2,4 m gara mušiņkāta, 4-6. klases auklas un atbilstošas spoles. Vidējās klases mušiņmakškere ietver 2,4-3 metrus garu mušiņkātu un 6.-9. klases auklu. Smagajai klasei pieskaita 2,7-5 m garus mušiņkātus, bieži vien tie ir divrocīgi, piemērotus smagām 9.-11. klases auklām. Smagākas auklas ļauj pielietot lielākas mušas un makšķerēt upēs ar spēcīgām straumēm, savukārt smagākas klases mušiņkāti atvieglo lielāku zivju izvadīšanu.

Kā ēsmu mūsdienu mušiņmakšķerēšanā izmanto tikai mākslīgās mušas, kuras parasti iedala trīs lielās grupās: “sausās” mušas, “slapjās” mušas un pārējās mušas, pie kurām pieder strīmeri, mušas ar lapiņām utt.

Konkrētu mušu modeļu izvēlē eksistē dažādas pieejas. Daži makšķernieki apgalvo, ka mākslīgajām mušām jābūt pēc iespējas līdzīgākām dabiskajiem prototipiem, citi to pilnībā ignorē un panākumus gūst ar neiedomājamiem atdarinājumiem, kuru prototipi nekad nav eksistējuši. Pirmais variants visbiežāk sastopams alatu makšķerēšanā, bet lašu makšķerēšanā tipiskāks ir otrs variants - fantāzijas mušu izmantošana.

Darba vietas aprīkojums mušu siešanai: a - statīvs; b - skava-spriegotājs; c - šķēres; d - asmenis; e - skava spolītei ar diegu; f - laka.

Mākslīgās mušas makšķernieki vairumā gadījumu izgatavo paši. Lai to izdarītu, ir nepieciešami daži instrumenti - spīlītes, skavas, atsvariņi, nelielas šķērītes, žilešu asmeņi, kā arī dažādas spalvas, vilna, diegi, stieples, folijas sloksnes, līme, laka.
Mākslīgās mušas sien uz āķiem ar gredzenu no Nr. 2 (saskaņā ar mūsu valstī pieņemto klasifikāciju) līdz Nr. 12 un mazākām. “Sausajām” mušām izmanto āķus, kuri gatavoti no tievākas stieples; lielu zivju ķeršanai var izmantot divžuburu āķus vai mazus trīnīšus. Konkrēta mušas modeļa izvēle tiks aplūkota nedaudz vēlāk, šeit es minēšu tikai vispārīgākos apsvērumus.

Āķi mušām: a, b - parastajām “sausajām” un “slapjajām” mušām un nimfām, c - ar iegarenu galu strīmeriem, d - laša mušām, e - izliektie, f - trijžuburi laša mušu sasiešanai.

Neeksistē mušas, kuras būtu piemērotas visiem gadījumiem. Pat vienādos apstākļos piemērotas var būt vairāku veidu mušas. Makšķerniekam jāizvēlas tāda, kuras efektivitātei viņš pats tic, tikai tad var rēķināties ar panākumiem. Protams, viss tiek darīts, ņemot vērā makšķernieka zināšanas par zivīm, vidi un par pašu mušiņošanu. Jo augstākas ir makšķernieka iemaņas, jo “viltīgākas” un vienlaikus vienkāršākas kļūst viņa izgatavotās mušas.

Mušu izgatavošanas kvalitātei jābūt pietiekami augstai. Nereti jau pēc pāris metieniem vai pēc pirmā ķēriena no mušas pāri paliek tikai gandrīz kails āķis. Mušas dizainam un izgatavošanas kvalitātei ir jānodrošina tās izmantošanu paredzētajam mērķim: “sausai” mušai - jāpeld pa ūdens virsmu, “slapjai” mušai ir jāgrimst ar ieplānotu ātrumu. Samērā bieži to nav iespējams sasniegt nepareizi izvēlētu, dažkārt arī nekvalitatīvu materiālu vai slikta tinuma dēļ. Tā rezultātā piemirkušai slapjai mušai var būt daudz savādāks izskats, nekā iecerēts.

Mušu spoles sagatavošana: a, b – koniskās pavadas un pagarinošās auklas piesiešana pie mušauklas; c – mušauklas vai pagarinošās auklas piestiprināšana pie spoles cilindra.

Apstākļos, kad ir daudz zivju, mušas modeļa izvēle ir vieglāka, bet prasības tās kvalitātei parasti ir zemākas. Tāpēc panākumi vienos apstākļos vēl neliecina par labām izredzēm citos, šķietami ļoti līdzīgos apstākļos. Pat vislabākā muša var izrādīties slikta muša, ja to pielieto nemākulīgi. Daudzi labi makšķernieki uzskata, ka, ar izsmalcinātu makšķerēšanas tehniku, panākumus var gūt arī bez jebkādiem “slepeniem” mušu modeļiem.

Biežāk sastopamās konusveidīgā pavadas veidošanas shēmas (augšā - makšķerauklas diametrs mm; apakšā - posmu garums cm).

Mušiņošanas rīku sagatavošana vispirms ir saistīta ar auklas un spoles sagatavošanu. Uz spoles vispirms uztiniet 50-100 metrus tā dēvēto pagarinājumu - papildus parasto makšķerauklu ar diametru 0,3-0,5 mm, bet ne tievāku par pavadiņu. Pie tās piesien mušiņauklu un arī to uztin uz spoles. Pēc tam pie mušiņauklas sien konusveida pavadu ar pavadiņu un mušiņu.

Mezgli

Konusveida pavadu parasti veido no dažāda diametra makšķerēšanas auklas posmiem, kas nodrošina vienmērīgu pāreju no relatīvi resnās mušiņauklas līdz tievajai pavadiņai.

Makšķernieka ekipējums

Ne spiningotājs, ne mušiņotājs nevar iztikt bez palīginventāra – uztveramā tīkliņa vai gafa, groza zivju uzglabāšanai, ekstraktora vai plakanknaiblītēm, šķērēm, vīlītes vai galodiņas āķu asināšanai.
Ir jāpārdomā jautājums par mānekļu - mušu un vizuļu izvietošanu un drošu uzglabāšanu. Jāatceras, ka mušas dažkārt ir mikroskopiska izmēra un nav nekā vienkāršāka, kā tās pazaudēt.
Lašu makšķerēšana bieži notiek sliktos laika apstākļos, tāpēc rūpīgi jāizvēlas ūdensnecaurlaidīgs un silts apģērbs, kā arī pārējais ekipējums. Makšķerniekam jābūt gatavam visam, un nekas nedrīkst novērst viņa uzmanību vai nostādīt viņu sarežģītā situācijā.

Spiningošana

Viena no pazīmēm, pēc kuras meistaru viegli atšķirt no iesācēja, ir makšķerēšanas tehnika, un vispirms jau metienu tehnika. Pazīstu vairākus makšķerniekus, kuriem patīk makšķerēt sarežģītās, grūti sasniedzamās vietās: viņiem vienkārši trāpīt ar vizuli mērķī ir prieks. Bet lielākajai daļai nepieredzējušu makšķernieku sanāk tieši pretēji: “kur trāpīju, tur arī gribējās trāpīt”. Makšķerēšanas rezultātu atkarība no spiningošanas tehnikas nerada strīdus. Zināms, ka tas, kurš meta precīzāk, pie vienādiem pārējiem nosacījumiem, noķer vairāk, vismaz tā iemesla dēļ, ka viņam ir pieejamas vietas, kur vēl neviens nav ķēris. Metiena tālums parasti ir sekundārs faktors, bet vēl labāk, ja makšķernieks spēj veikt gan mērķtiecīgu, gan tālu metienu. Labam makšķerniekam vajadzētu spēt trāpīt ar svariņu no 10 m attāluma 0,5 m diametra aplī vai no 15 m attāluma 1 m diametra aplī. Liela priekšrocība mešanas apguvē ir iespēja trenēties piemērotā laukumā vai stadionā. Tas ļaus makšķerniekam objektīvi novērtēt savas iemaņas un rezultātā palielinās viņa izredzes trāpīt ar vizuli tieši tur, kur viņš vēlas. Spiningotājiem, kuri dod priekšroku makšķerēšanai nelielās upēs vai strautos, īpaša uzmanība jāpievērš metienu dažādībai. Jāatceras, ka daudzos gadījumos ir nepieciešams ne tikai trāpīt mērķī, bet arī spēt nosūtīt vizuli pa noteiktu trajektoriju. Citiem vārdiem sakot, makšķerniekam visos gadījumos ir pareizi jāizvērtē situācija un jāveic metiens atbilstoši apstākļiem.

Spininga satvērieni: a - ar vaļējo bezinerces spoli; b, c - ar multiplikatoru vai slēgtu inerces spoli; d - vienmērīga mānekļa lidojuma bremzēšana metienā; e - spininga satvēriens ar parastu inerces spoli; f - auklas uztīšana: 1 - ietinot auklu ar multiplikatoru, ar parasto inerces vai slēgto bezinerces spoli, spiningu tur ar kreiso roku, un uztin ar labo, 4 - ietinot auklu ar atvērto (vai pusatvērto) bezinerces spoli, spiningu parasti tur labajā rokā (ar kreiso roku - uztin).

Metiens pār galvu (riņķa metiens). Bez pārspīlējuma var teikt, ka ar šo paņēmienu var precīzi mest gandrīz visās situācijās. Svarīgs priekšnoteikums šīs tehnikas pareizai izpildei ir garš auklas svārsts, sākotnējā pozīcijā vizulis dažkārt ir spoles līmenī. To var izpildīt tikai ar spiningu aprīkotu ar bezinerces spoli.

Metiens pār galvu ar spiningu, aprīkotu ar bezinerces spoli.

Metienam ar galvu vai riņķa metienam nav nepieciešama liela brīva vieta: ja ir zināmas iemaņas, pietiek atrast kādu spraugu biezoknī. Riņķa metienu var veikt dažādās plaknēs, līdz pat tam, ka izejas pozīcijā spininga kāts tiek turēts horizontāli. Metiena trajektorija būs ļoti lēzena. Metieni ar īsu svārstu ir sarežģītāki, ar ievērojami zemāku precizitāti un mazākām iespējām kontrolēt vizuļa lidojumu, nekā līdzīgos metienos ar spiningu un inerces spoli.

Svārsta metiens tiek uzskatīts par visvienkāršāko. To var izmantot ierobežotā telpā, lai iemestu mānekli ar zemu trajektoriju. To izmanto tikai spiningojot ar bezinerces spoli, un tikai pie metiena attāluma līdz 15 metriem. Ja sākotnējā pozīcijā spininga kāts tiek sasvērts pa labi vai pa kreisi, svārsta metiens pakāpeniski pāraug sānu metienā, kad makšķere tiek turēta gandrīz horizontāli (pa labi vai pa kreisi).

Sānu metiens, katapultas metiens

Sānu metieni. To izpildes shēma ir diezgan vienkārša; šo metienu izmanto tikai grūti pieejamās upju vietās, īpaši tajos gadījumos, kad nepieciešams veikt metienu pa zemu trajektoriju.

Katapultas metienu izmanto diezgan reti, galvenokārt ar vieglās klases spiningiem. Tas prasa zināmu treniņu uz sauszemes. Dažkārt ļauj iemest mānekli vietās, kur to nav iespējams iemest nekādā citādā veidā. To var izpildīt tikai ar spiningu, kurš aprīkots ar bezinerces spoli.

Metot ar multiplikatoru vai parasto inerces spoli nepieciešams plašs un vienmērīgs atvēziens

Divrocīgais metiens pār galvu

Metiens ar divrocīgo spiningu pāri plecam

Spēka metieni. Spēka metienos tiek izmantotas metiena pār galvu modifikācijas, - visas fāzes tiek veiktas ar lielāku amplitūdu un spēku. Ar atbilstoši aprīkotu spiningu var vizuli aizmest 120 - 140 m attālumā, parasti metienu tālums nepārsniedz 50 - 60 m. Šādu metienu izmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Visbiežāk makšķernieki to izmanto, makšķerējot no krasta lielās un vidēja lieluma upēs vai ezeros ar tīriem, pieejamiem krastiem. Līdzīgi, bet ar īsāku svārstu un vienmērīgākām kustībām šo metienu veic ar multiplikatora vai parastajām inerces spolēm.

Makšķerēšana ar mušām - mušiņošana

Tiem, kuri gatavojas apgūt mušiņmakšķerēšanu vai pilnveidot savas prasmes, var ieteikt sākumā pievērst lielāku uzmanību metiena apguvei. Tā parasti ir laikietilpīgākā mācību sadaļa, pārējās darbības un paņēmienus apgūt ir daudz vieglāk!

Sagatavošanās metienam sākas ar makšķeres satvērienu. Ir vairāki paņēmieni, bet visbiežāk izmantotais satvēriens ir ar īkšķi roktura augšpusē. Ja makšķere ir viegla, var veiksmīgi izmantot arī citus satvēriena veidus, piemēram, satvērienu ar rādītājpirkstu roktura augšpusē. Mušiņauklu parasti nofiksē kreisajā rokā. Pēc tam seko, tā dēvēto, tukšo metienu izpilde. Tukšie metieni ir ritmiski makšķeres vēzēšana uz priekšu un atpakaļ, kuru laikā mušiņaukla tiek turēta gaisā un netiek piezemēta. Šajā laikā makšķernieks var mainīt auklas darba garumu, to saīsinot vai pagarinot, un izvēlēties metiena virzienu, t. i., novirzīt mušiņu paredzētajā punktā. Turklāt tukšos metienus, makšķerējot ar “sauso” mušu, dažkārt veic, lai nožāvētu mušiņu.

Veicot tukšos metienus, makšķernieks attīsta pareizu metiena spēka izjūtu, mācās izturēt pauzes starp metieniem, apgūst kreisās rokas darbības. Svarīgi, lai šajā posmā makšķernieks izprastu auklas veidotās cilpas platuma kontroles principus lidojuma laikā. Vēlāk tas atvieglos atrisināt daudzas problēmas, kas rodas pie ūdens. Jāņem vērā, ka mušiņmakšķerēšanas metienus var apgūt pietiekami ātri tikai ar sauszemes nodarbību palīdzību.

Tukšie metieni ir pamats tādām mušiņauklas manipulācijām kā ievilcieni un dubultievilcieni. Metiena tālums lielā mērā ir atkarīgs no ātruma, kādu makšķernieks spēj nodot auklai. Vienkāršotā veidā tas tiek panākts, vienkārši vēzējot makšķeri. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā paātrināt auklu. Papildus paātrinājumam izmanto ievilcienus. Tos veic ar kreiso roku kurā fiksēta aukla laikā, kamēr notiek kāta vēzieni. Ja ievilcienu veic gan vēzienā uz priekšu, gan atvēzienā, to sauc par dubultievilcienu. Šī tehnika ļauj ar salīdzinoši nedaudziem īsiem vēzieniem piešķirt auklai lielu paātrinājumu un ievērojami sašaurināt auklas lidojuma cilpu. Tas, savukārt, ļauj sasniegt 15-20 metru attālumu un pat tālāk. To ir grūti izdarīt bez ievilcieniem un arī vējā, kad svarīgākais veiksmīga metiena priekšnoteikums ir šaura auklas cilpa.

Tikpat svarīga tehnika ir auklas “šaušana”. Izšaušana ir auklas pagarināšanās, kas notiek brīdī, kad tās darba daļa metiena spēka ietekmē caur riņķiem izvelk papildus auklas rezervi. “Izšaušana” prasa tukšo metienu un ievilcienu izpildes meistarību. Tikai pēc “šaušanas” apguves mušiņotājs var rēķināties ar mērķtiecīgiem metieniem 20-40 metru attālumā. Kad makšķernieks ir apguvis trīs iepriekš minētos paņēmienus, kas veido mušiņmakšķerēšanas tehnikas pamatu, var uzskatīt, ka vienlaikus ir apgūts arī metiens pār galvu, kas mušiņošanā tiek izmantots visplašāk.

Metot pār galvu, makšķere tiek vadīta plaknē, kas ir tuvu vertikālai. Ja makšķere tiek vadīta plaknē, kas ir tuvu horizontālai vai pat horizontālā plaknē, metiens pāraug sānu jeb horizontālā metienā. To izmanto gadījumos, kad aukla jāvada zemu virs ūdens virsmas, piemēram, zem koku zariem. Tā ir efektīva arī vēja laikā. Ir zināms, ka pie ūdens virsmas vēja ātrums ir mazāks un attiecīgi tā ietekme uz auklu ir mazāka. Sānu metienu bieži izmanto tad, ja ir nepieciešams nolaist auklu uz ūdens ar loku uz vienu vai otru pusi attiecībā pret straumi.

Dubultievilciens ar sekojošu auklas “izšaušanu”. Ievilciens ar kreiso roku tiek veikts divas reizes - ar izšaušanu atvēzienā (3) un izšaušanu vēzienā uz priekšu (6), pēc kura kreisā roka atlaiž auklu.

Nereti pēc metiena pāri straumei aukla atrodas ātrākā straumē nekā muša. Šādā gadījumā muša tā vietā, lai mierīgi peldētu straumes ātrumā tiek rauta un kustas ar palielinātu, proti, nedabisku ātrumu, un parasti saka, ka tā veido, tā saucamo, bārdu. Tas ļoti bieži ir iemesls tam, ka muša zivīm šķiet aizdomīga, un tās zaudē interesi par to. Lai mazinātu pieminēto raušanas efektu, auklu uz ūdens novieto pa loku, izmantojot sānu metienu. Kamēr straume iztaisno auklu, muša brīvi peld un raušana sākas nedaudz vēlāk. Tas bieži vien ir pietiekami ilgs laiks, lai muša pievilinātu zivi.

Metiens ar mušiņmakšķeri pār galvu (pret iedomātu ripu).

Viena no nevēlamākajām parādībām vairumā gadījumu ir bārda, kas rodas, ja kaut kas neļauj mušai brīvi peldēt lejup pa straumi, piemēram, mušas aukla atrodas lēnā straumē, bet muša - ātrā straumē. Jūs varat novērst bārdas veidošanos, izdarot auklas koriģējošu sānisku pārcēlienu pretējā virzienā. Palīdz arī metiens, ko sauc par “izpletni”. Tas ir parasts metiens pār galvu, kas vērsts uz iedomātu mērķi, kurš atrodas 1-2 metrus virs ūdens virsmas. Noslēdzošajā fāzē mušiņkāts tiek apturēts pozīcijā, kas tuvu vertikālai, pēc tam roka ar makšķeri tiek nolaista uz leju. Muša nolaižas ūdenī 2-3 m tuvāk nekā parastā metiena laikā, un iegūtais auklas loks, kamēr tas iztaisnojas, ļauj mušai netraucēti peldēt šos papildu metrus. Līdzīgu efektu var panākt arī, ja pēc metiena pār galvu auklu nolaiž uz ūdens čūskas formā ar kāta galu izdarot īsas vēdekļveidīgas kustības horizontālā plaknē.

Loku veidošana (a), aukla čūskas formā (b), sānu metiens (c).

Riņķa metienu izmanto tad, ja nav iespējams veikt metienu pār galvu. Pirms metiena makšķerniekam cauri kāta riņķiem jāizvelk noteikts daudzums auklas. Kātu lēnām paceļ līdz vertikālam stāvoklim vai nedaudz vairāk, neļaujot auklas lokam atslābt, vēzē katu spēcīgi uz priekšu un aptur, kad makšķere tuvojas ūdenstilpes virsmai. Riņķa metienu var veikt ne tikai vertikāli, bet arī citās plaknēs.

“Izplētnis”, pēc vēziena uz priekšu mušiņkāts tiek apturēts stāvoklī tuvu vertikālai, un pēc tam tiek nolaista uz leju.

Ar divrocīgo makšķeri nav iespējams izmantot ievilciena tehniku, jo kreisā roka tur kātu un ir aizņemta. Tomēr parasti ir iespējams auklu “izšaut”, jo vēzieni tiek veikti ar lielu spēku. Citos elementos atšķirību gandrīz nav.

Riņķa metiens, - ievērojiet sākuma stāvokli

Iepriekš aprakstītie paņēmieni neizsmeļ visu, kas zināms par metieniem. Ir daudzas metienu modifikācijas, kuras makšķernieki izmanto katrā konkrētā gadījumā. Ja izprotat metienu tehnikas pamatus un auklas lidojuma mehāniku, nebūs grūti izvēlēties pareizo metienu, lai īstenotu savus nodomus.

Vēl tikai daži padomi. Dažeiz mušojot, mušiņai jānolaižas uz ūdens bez liekiem trokšņiem un, ja iespējams, jāpieskaras ūdenim kā dzīvam kukainim. Lai to izdarītu, mušiņu met virzienā uz iedomātu mērķi, kas atrodas nedaudz virs reālā mērķa. Aukla aizlido un cilpa atveras šajā virzienā, mušiņaukla tiek nolaista uz leju, un muša pirmā klusi pieskaras ūdens virsmai.

Auklas saīsināšana

Lai pārvietotu mušiņu ūdenī, izmantojiet auklas saīsināšanas paņēmienus. Tos izmanto arī gadījumos, kad muša peld uz makšķernieka pusi un ir nepieciešams saglabāt ar to nepārtrauktu un stabilu kontaktu. Šie paņēmieni nav vienīgie iespējamie, katrs makšķernieks parasti apgūst kādu savu veidu, kā pārvietot mušiņu ūdenī, provocējot zivs ķērienu.

Zivs piecirtiens un izvadīšana ir pēdējie, pēc izpildes secības, makšķerēšanas tehnikas elementi. Piecirtienu visbiežāk veic ar vienkāršu paņēmienu - makšķerkāts tiek pacelts nedaudz uz augšu. Signāls piecirtienam reizēm ir zivs šļakstiens, bet biežāk un vājākas pazīmes - gandrīz nemanāma auklas apstāšanās, kāda aizdomīga zivs kustība ēsmas tuvumā. Dažreiz makšķerniekam vienkārši jāvēro, kā zivs satver ēsmu, dažkārt jāseko līdzi mušai, citkārt - jāvēro auklas galiņa kustība vai speciāli pie makšķeres piesieta liela sausā muša (vai kas līdzīgs), pēc kuras var spriest par ķērienu. Jāatceras,- jo tālāk metat, jo grūtāk ir novērot ķērienu un rezultatīvi piecirst.

Mušiņkāta stāvoklis, izvadot zivi: 1 - lielā zivs pārāk noslogo apakšējo, makšķeres roktura daļu (iemesls - bremze ir pārāk cieši pievilkta); 2 - makšķeres vidusdaļa ir pārslogota (iemesls - kāts ir pagriezts pārāk tālu atpakaļ); 3 - slodze ir vienmērīgi sadalīta, tālāk palielinoties zivs pretestības spēkam, bremzei vajadzētu nostrādāt un mušaukla varēs izritināties no spoles.

Pēdējais - zivs izvadīšana ir visatbildīgākais un emocionālākais. Galvenais apgūt prasmi neforsēt notikumus. Protams, ir gadījumi, kad, gluži pretēji, lēnīgums noved pie neveiksmes, bet tas notiek retāk. Pievilkt zivi tieši pie sevis vajadzētu tikai pēc tam, kad tās spēki ir izsīkuši. Vēlams turēt makšķerkātu šādā gandrīz vertikālā stāvoklī, īpaši tad, ja tiek vilktas lielas zivis, kuras izmisīgi cīnās līdz pēdējam brīdim. Šāds kāta stāvoklis pat ar īsu auklas garumu ļauj atvairīt zivs mēģinājumu aizbēgt. Lielu zivju izvadīšanā zivs rāvienu amortizācijai vairāk jāizmanto kāts, nevis spole. Lielas zivis bieži vien šķiet, ka sastingst pie grunts, un tās var būt grūti pārvietot. Šādos gadījumos var nolaist kātu gandrīz horizontāli un mēģināt pagriezt zivi pret straumei. Šādā pozīcijā straumes spēka ietekmē zivs ātrāk nogurst.

Praktiskā makšķerēšana

Daudzām lašveidīgo zivju sugām ir daudz kopēju iezīmju, tāpēc, iemācoties ķert vienas sugas zivis, iegūtās iemaņas var veiksmīgi izmantot, ķerot citas sugas. Piemēram, apgūstot strauta foreļu ķeršanu, varat ķert Sibīrijā ļenokus, pālijas, zināmā mērā pat taimiņus un caurceļotājas jūras foreles, protams, ņemot vērā šo zivju paradumus. Savukārt, lašu medības ir tipiskas visu caurceļojošo lašveidīgo zivju ķeršanai, proti, to zivju, kuras, atrodoties saldūdenī, nebarojas.

Strauta foreļu medības

Strauta forele ir viena no izplatītākajām lašveidīgajām zivīm ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē. Foreļu medības ir izaicinošas un aizraujošas, un to gaļa ir garšīga un barojoša. Nav pārsteidzoši, ka foreļu makšķernieku skaits nepārtraukti aug. Diemžēl, daudzi no viņiem bieži vien neievēro šīs zivs ķeršanas noteikumus. Bieži vien var redzēt makšķerniekus, kuri ķer foreles, kas ir mazākas par noteikumos paredzēto izmēru. Arī rūpniecības un lauksaimniecības izaugsme negatīvi ietekmē foreļu dzīves apstākļus. Tas viss noved pie tā, ka foreļu populācija pamazām samazinās un kļūst arvien grūtāk tās noķert.

Gandrīz visas problēmas, kas skar foreļu makškerēšanu, var apkopot trīs grupās: zvejas vietas izvēle, zvejas taktikas izvēle un zvejas paņēmieni.

Makšķerēšanas vietas izvēle, manuprāt, ir vissvarīgākais posms, kas nosaka visu, var teikt, copes stratēģiju. Ne velti pieredzējuši forelisti savas iecienītākās makšķerēšanas vietas tur noslēpumā. Izvēlēties ūdenstilpi, kurā ir sastopamas foreles, nav nemaz tik grūti, tomēr, pat ja zināt, piemēram, ka upē ir foreles, ar to vien nepietiek. Lai izvēlētos konkrētu makšķerēšanas vietu, ir nepieciešama specifiskāka informācija. To var iegūt no pieredzējušiem foreļu makšķerniekiem vai noteikt vietu pats, mēģinot ķert dažādās upes vietās. Nevajadzētu aizmirst par makšķerēšanas noteikumiem, kas daudzās republikās un reģionos attiecībā uz strauta forelēm atšķiras. Piemēram, Lietuvā atļauts noķert piecas foreles, kas lielākas par 25 cm, Igaunijā - trīs, Ļeņingradas apgabalā ir aizliegts ķert foreles, bet Murmanskas apgabalā tās tiek uzskatītas par ikdienišķām zivīm un to ķeršana ir gandrīz neierobežota. Katram makšķerniekam jāiepazīstas ar vietējās mednieku un zvejnieku biedrībās spēkā esošajiem makšķerēšanas noteikumiem.

Kā zināms, strauta foreles dzīvo upēs ar diezgan ātru straumi, vietās, kur ūdenī ir pietiekami augsts skābekļa saturs un tā temperatūra nepārsniedz 20°С. Upes, kas atbilst šīm prasībām, galvenokārt ir sastopamas reģionos, kas robežojas ar jūrām un lieliem ezeriem, kā arī tur, kur ir daudz avotu vai augstienes. Foreles nav sastopamas lielajās līdzenumu upēs, bet tās var atrast šo pašu upju augštecēs. Vidējā joslā foreles gandrīz nekad nav sastopamas upēs, kas iztek no ezeriem vai tek caur ezeriem. Izņēmums ir upes, kas iztek no ezeriem, kurus galvenokārt baro avoti. Tipiskas foreļu ūdenskrātuves ir lielākā daļa Baltijas jūras baseinu upju, Peipusa, Ilmeņa, Ladogas un Oņegas ezeri, Karelijas, Karpatu un Kaukāza upes. Lielākās foreles, kas sasniedz 2-3 un pat 5 kg svaru, joprojām ir sastopamas dažu upju līdzenajos apgabalos Eiropas daļas rietumos, kur laba barības bāze un citi apstākļi pietiekami atbilst strauta foreļu dzīvesveidam. Daži makšķernieki uzskata, ka ziemeļos vai Sibīrijā gandrīz katrā upē ir foreles. Tā nav gluži taisnība. Nenoliedzami, ir teritorijas vai drīzāk upju baseini, kur forele tiek uzskatīta par ierastu zivi, bet tikpat bieži var nokļūt ūenskrātuvē, kur par šo zivi zina tikai no baumām.

Rudenī nārstojošo lašveidīgo zivju, tostarp foreļu, ķeršanas sezona parasti sākas līdz ar upju atvēršanos. Tur, kur ūdenstilpes siltās ziemās neaizsalst, tās var zvejot visu gadu, protams, ja to neliedz makšķerēšanas noteikumi. Ziemā strauta foreles uzvedas diezgan pasīvi; pie zemas temperatūras samazinās to vielmaiņa, un tās retāk barojas. Neliels aktivitātes uzplaiksnījums vērojams tad, kad straumē sāk ieplūst pirmie kušanas ūdeņi un upes atveras. Parasti šajā laikā zeme vēl nav atkususi, tāpēc ūdens upē joprojām ir diezgan dzidrs. Makšķerniekiem šajā periodā, kas ilgst ne vairāk kā nedēļu vai divas, pēc garas ziemas var būt grūti pretoties kārdinājumam padarboties upē, kura nupat kā atvērusies. Tomēr cerības uz lieliem panākumiem bieži vien nepiepildās.

Agrā pavasarī foreles var atrast tā sauktajās ziemas vietās - bedrēs, atvaros zem krācēm, mērenās straumēs, proti, tur, kur ir pietiekami daudz barības. Šajā laikā foreļu galveno uzturu veido strauta foreļu kāpuri, vardes, mazas zivtiņas. Pirms palu iestāšanās nav grūti noteikt tās nārsta vietas, bet, kad ūdens līmenis sāk paaugstināties un kļūst duļķains, bez iepriekšējas ūdenstilpes izpētes tas ir gandrīz neiespējami.

Foreļu spiningošanai varu ieteikt nelielus rotiņus vai šupiņus ar svaru ne vairāk par 7 g, kā arī nelielus līdz 10 cm garus voblerus. Kā rāda prakse, lielākās foreles visbiežāk var noķert pavasarī. Šajā laikā, kad foreļu medību sezona vēl tikai sākas, foreles nav tik piesardzīgas un tās var atrast samērā pieejamās vietās. Pēc paliem zivis dodas uz savām, tā sauktajām, vasaras vietām, un lielus īpatņus atrast ir daudz grūtāk. Sezonas sākumā vislabākās izredzes noķert foreles ir ar lēnu un dziļu vizuļa vadīšanu gultnes tuvumā. Tā kā šis paņēmiens prasa, lai māneklis būtu samērā smags, pavasarī ar mušiņu noķert foreles ir diezgan grūti. Dažkārt to var izdarīt, izmantojot grimstošas auklas, par mānekli izmantojot dažādu kāpuru, nimfu, kā arī zivju mazuļus imitējošas mākslīgās mušas - strīmerus. Šajā laikā priekšroka jādod seklām ūdenstilpēm. Dažkārt siltajās pēcpusdienas stundās tur var redzēt foreles, kas medī kukaiņus, peldošus uz ūdens virsmas. Tāpēc šādos brīžos ir vērts pamēģināt makšķerēt ar sauso mušu.

Brīvā peldējuma laikā strīmerim jāļauj nolaisties paredzētajā dziļumā. Bieži vien ķērieni seko arī tā izvilkšanas laikā (a). Ja strīmera priekšā piestiprina nelielu atsvaru, strīmeri var izmantot arī ar spiningu (b).

Spiningošanas un mušiņošanas rezultivitāte ievērojami palielinās maijā un jūnijā, kad kļūst siltāks, gar krastiem zied ievas un upmalās uzzied purenes. Līdz ar ūdens un gaisa sasilšanu ūdenī bagātīgi parādās kukaiņi, ūdenskrātuvē aktivizējas klejojošas nimfas. Daudzas no tām ir delikatese forelēm, un pēc ilgā ziemas miera iestājas laiks, kad to aktivitāte palielinās. Foreles ir sastopamas visos ūdenskrātuves slāņos, kur tās medī upuri un virspusē parādās riņķi, kas saviļņo makšķernieka sirdi. Šajā laikā foreles beidzot dodas uz savām vasaras vietām, kur tās uzturas līdz rudenim.

Foreles ir piesardzīgas zivis, vasarā tās izvēlas baroties naktī, agri no rīta vai vēlu vakarā, jo sevišķi avotainās upēs ar dzidru ūdeni. Pa dienu forele stāv vietās, kas tai sniedz labu patvērumu, tai īpaši patīk vietas, kuru tuvumā ir piemēroti medību rajoni - krāces,straumes, atvari. Lielie īpatņi, kas var svērt 1 kg un vairāk, aktīvi medī gandrīz tikai naktī.

Foreļu uzturēšanās vietas

Ja foreļupē kādā pēc izskata labā vietā nav novērojama mazo vai vidēji lielu foreļu klātbūtne, tas nozīmē, ka šo vietu, visticamāk, ir aizņēmušas lielākas zivis. Jāatzīmē, ka foreles, tāpat kā lielākā daļa plēsēju, necieš konkurentus savās vietās un, ja iespējams, cenšas no tiem atbrīvoties. Biežāk var sastapt vidēja lieluma zivis, kas sver 0,3-1 kg. Dažām ūdenskrātuvēm 300-400 g smagas zivis ir diezgan lielas, un, attiecīgi, tās var sastapt ne tik bieži.

Foreles patvērumu meklē zem pārkārušiem krūmiem vai zāles, izskalotos krastos, aizstraumēs aiz lieliem akmeņiem vai bedrēs. Lielākas zivis aizņem labākās vietas, kas tām nodrošina labu slēptuvi un vieglu piekļuvi barībai. Priekšroka tiek dota slēptuvēm, ko izskalo galvenā straume. Foreles īpaši labprāt uzturas ūdenskritumu, aizsprostu un kritalu tuvumā, proti, vietās ar augstu skābekļa saturu ūdenī. Saulainā laikā tās cenšas turēties ēnā, zemā ūdenī - dziļumā. Jāņem vērā, ka var būt izņēmumi: piemēram, upēs, kas plūst purvainos rajonos, foreles bieži uzturas starp veģetāciju un pat upes vidū.

Ja makšķerniekam ir izdevies noteikt tipiskākās foreļu stāvēšanas vietas, viņš var kādu laiku veiksmīgi darboties šajās un līdzīgās vietās. Dažkārt nav viegli atrast īstās vietas un noteikt foreļu izplatības īpatnības ūdenstilpē - tas prasa pacietību, neatlaidību un prasmi. Tomēr laika gaitā forelisti attīsta prasmi noteikt vietas, kurās ir liela varbūtība atrast zivis, un tas ievērojami palielina viņu izredzes gūt panākumus. Neaizmirstiet, ka strauta foreles ir mazkustīgas zivis. Ja to izdodas atrast, tas nozīmē, ka tā vēl ilgi paliks šajā teritorijā. Laba vieta parasti ilgi nestāv tukša - tiklīdz viena forele to pametusi vai tā ir izķerta, pēc kāda laika tur parādīsies cita forele.

Pieredzējuši forelisti bieži vien ir pārliecinājušies,- zināt, kur zivis uzturas, vēl nenozīmē, ka tās būs iespējams tik viegli noķert. Ne velti, ķerot īpaši lielas foreles, viņi izmanto metodi, kas aizgūta no sarkano medījamo dzīvnieku medniekiem. Vispirms viņi nosaka, kur lielā zivs uzturas, un pēta tās uzvedību. Tad viņi medī tikai šo īpatni. Šāda taktika skaidrojama ar to, ka lielā zivs savā dzīvē, acīmredzot, ir daudz ko redzējusi, un to var brīdināt jebkurš nepareizs solis: neuzmanīga pietuvošanās vietai, kur tā turas, neuzmanīgs metiens vai aizdomīga ēsma.

Foreles ir vieglāk noķert, kad tās aktīvi medī. Barošanās sezonā tās ķer gandrīz visu, kas kustas, uzvedas mazāk piesardzīgi un bieži vien vajā savu upuri lielā attālumā. Foreles ir ļoti aktīvas, kad masveidā izlido kukaiņi, īpaši maijvaboles, bet labi lomi var būt arī vienkārši labvēlīgu laikapstākļu gadījumā. Foreļu makšķernieki augstu vērtē siltas vasaras dienas ar smalku dzestrumu. Cope uzlabojas arī pēc īslaicīgām spēcīgām lietusgāzēm, kas upē rada nelielu duļķainību. Spēcīgs ūdens saduļķojums parasti izraisa pretēju efektu.

Atkarībā no gadalaika un dažādās ūdenstilpēs spiningošanas un mušiņmakšķerēšanas lomi var būt ļoti atšķirīgi. Ar spiningu vienā laikā var aptvert plašāku teritoriju nekā ar mušiņu. Ja ne visās vietās ir iespējams mest vizuli, jo īpaši mazās, krūmiem aizaugušās upēs, tad makšķerniekiem, kas makšķerē ar mušiņu, tas ir vēl grūtāk. Var teikt, ka ne visas upes ir piemērotas mušiņošanai. Taču ir reizes, piemēram, vasarā, kad ūdens ir zems, dažkārt var redzēt, kā foreles medī kukaiņus un spītīgi atsakās no jebkāda vizuļa. Šādos gadījumos tieši makšķernieks, kas darbojas ar mušiņu, var būt visveiksmīgākais.

Makšķerēšanā kopumā un foreļu makšķerēšanā jo īpaši ir daudz jau sen zināmu priekšnoteikumu, kas nosaka veiksmi. Tas ir likumsakarīgi, jo makšķerēšanu kopumā vienmēr raksturo liela apstākļu un iespēju dažādība. Makšķernieki bieži runā par veiksmi vai neveiksmi. Tomēr visbiežāk veiksmes pamatā ir spēja izvēlēties varbūt vienīgo pareizo variantu no daudzajām iespējām. Piemēram, maz ticams, ka makšķernieks spēs atrast vietas, kur turas foreles, ja viņš pietiekami nepārvalda metienus ar spiningu vai mušīņmakškeri. Visbiežāk viņš secinās, ka šajā ūdenskrātuvē foreļu nav, jo nespēs izdarīt precīzu metienu.

Es šobrīd neiedziļināšos makšķernieka aprīkojumā. Pats par sevi saprotams, ka copes rīkiem jābūt pietiekami atbilstošiem. Ne tikai spinings vai mušiņmakšķere, bet arī apavi, apģērbs, zivju grozs un citi “sīkumi” ietekmē makšķerēšanas rezultātus. Kādā karstā dienā man nācās pārtraukt makšķerēšanu pēc pirmās noķertās foreles, kad konstatēju, ka esmu pazaudējis nazi un man nav ar ko izķidāt zivi. Foreles ir tik delikātas zivis, ka siltā laikā tās var uzglabāt tikai izķidātas. Foreļu makšķerēšana nepieļauj nevērību un paviršību gan rīku sagatavošanā, gan foreļu ķeršanas tehnikā. Makšķernieks, kurš gandrīz vai rāpo pa upmalu, daudziem var izsaukt smaidu. Bet, ja salīdzina viņa lomu un mierīgi pa krastu staigājošā makšķernieka lomu, kļūst skaidrs, ka veiksme pavadījusi to, kurš rūpīgi maskējās. Īpaši uzmanīgiem jābūt tad, kad foreles ir, kā saka, paēdušas vai mierīgi stāv slēptuvē. Nedomājiet, ka satraukta forele nekavējoties pametīs savu stāvvietu. Biežāk ir tieši otrādi - tā paslēpjas dziļāk, neseko māneklim un vēl mazāk cerību, ka māneklis tiks ķerts. Un, jo mazāka upe un zemāks ūdens līmenis, jo piesardzīgāk jāpietuvojas vietai, kur tiks mesta ēsma. Ja makšķernieks jūt, ka forele viņu ir pamanījusi, vēlams uz kādu laiku atstāt šo vietu, ļaut zivij nomierināties un, ja iespējams, pēc kāda laika atkal izmēģināt tur savu veiksmi.

Lašveidīgās zivis parasti ķer no krasta vai pārvietojoties pa gultni. No laivas tiek ķertas daudz retāk, un arī tad tikai lielās upēs un ezeros. Visbiežāk brauc gar krastu un, ja nepieciešams, ieiet ūdenī. Medījot ar spiningu, labāk doties pret straumi. Vizuli velk lejup pa straumi vai nedaudz šķērsām. Foreles parasti turās ar galvu pret straumi, tāpēc makšķerniekam ir daudz vieglāk zivij neuzkrītoši pietuvoties, pārvietojoties pret straumi. Turklāt vairumā gadījumu iemestais māneklis uzvedas dabiskāk. Metienus lejup pa straumi izmanto tikai tad, ja nav citas izejas. Vietās ar mērenu vai spēcīgu straumi salīdzinoši vieglus foreļu mānekļus parasti ir grūti vadīt pret straumi: tā tos paceļ virspusē vai pat izmet no ūdens. Makšķerēšana lejupa straumes prasa arī īpaši rūpīgu maskēšanos. Zināms izņēmums ir tikai ķeršana ar peldošu vobleri, miera stāvoklī tas peld ūdens virspusē un grimst tikai kad to pievelk. Šādu vobleri met vai dažos gadījumos vienkārši peldina lejup pa straumi un pēc tam velk pret straumi augšup. Protams, šo taktiku izmanto tikai vietās ar mazu straumes ātrumu. Spiningojot visos gadījumos jācenšas panākt, lai pirmais metiens jau būtu sasniedzis paredzēto vietu. Ja tas neizdodas, nākamajos metienos ķēriena varbūtība samazinās vai kļūst vienāda ar nulli. Metot mānekli, ir jāiedomājas, kur šajā brīdī var atrasties forele, vizulis jāiemet un jāvada tā, lai tas, pārvietotos iespējami tuvu zivij. Vairumā gadījumu labāk ir vadīt vizuli tuvāk forelei, tomēr makšķerēšanā nav noteikumu bez izņēmumiem. Gadās, ka forele tajā pašā vietā uzbruks ēsmai nevis pēc pirmā, bet pēc desmitā metiena, gadās arī, ka tā pārliecinošāk ķer vizuli, ja tas iekritis nedaudz tālāk no zivs. Tas pats attiecas uz vadīšanas ātrumu - izmantojot lēnu vadīšanu, neaizmirstiet, ka ir iespējama arī ātra vadīšana. Lēni kustīgs vizulis pievilina gandrīz ikvienu zivi, neatkarīgi no tā, vai tā ir agresīva vai vienkārši ziņkārīga. Tomēr lēnā vadīšana ļauj forelei to labi aplūkot un dažkārt pat “pagaršot”. Šādos gadījumos, ietinot auklu, makšķernieks jūt, ka vizulis ir pārstājis rotēt vai jūt īsus, vājus piesitienus. Dažkārt pat var redzēt, kā vizulis pazūd zivs atvērtajā mutē, bet gaidītais rāviens nemaz neseko. Ja vizulis, tiek vadīts ātri, forelei nav laika rūpīgi izpētīt vizuli, par medījuma "garšu" tā var pārliecināties tikai to satverot.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi, īpaši vasarā un seklos ūdeņos, lai vizulis spēlētu uzreiz pēc nonākšanas ūdenī. Aktīvās copes laikā forele bieži vien metas pakaļ māneklim uzreiz pēc tā kontakta ar ūdens virsmu. Ja ēsma “nespēlē” uzreiz, ķēriens var izpalikt. Metienu attālumam nav būtiskas nozīmes, strautos tas svārstās 10-20 metru robežās. Svarīgāka ir metiena precizitāte. 10-20 m attālumā novirze no mērķa nedrīkst pārsniegt 1 m.

Izvēloties mānekli, priekšroka būtu jādod dažāda izmēra un svara rotiņiem, kas imitē mazu zivtiņu vai lielu kukaini ūdenī. Noteikumam - jo lielāks rotiņš, jo lielāka zivs uz tā uzķeras, ir daudz izņēmumu. Vasarā, kad foreles medī galvenokārt kukaiņus, lielas foreles dažkārt var pievilināt ar nelielu trotuāru. Tiek uzskatīts, ka foreles ķer trotuāru trīs iemeslu dēļ: vai nu māneklis šķiet kaut kas piemērots ēšanai, tas izraisa ziņkāri, vai arī zivs aizstāv savu teritoriju un cenšas aizdzīt nevēlamu viesi. Ir gadījumi, kad parastais rotiņš nav efektīvs, to vērts nomainīt pret citu, dažkārt visai neglītu, un uzreiz parādās ķērieni.

Reiz pirms makšķerēšanas beigām nonācu skaistā vietā, kur noteikti stāvēja foreles. Ducis, manuprāt, ļoti precīzu metienu bija veltīgi. Taču nākamajā metienā āķis aizķērās aiz pavadas, un, to ievelkot, tas gāja nevis taisni, kā parasti, bet nedabiski spirālveidīgi. Un pēkšņi aiz mānekļa parādījās liela forele un to sagrāba.

Ir bijuši gadījumi, kad forele, kas izrādīja tikai ziņkārību, bet neķēra sudraboto vizuli, pēc nomaiņas uz līdzīgu melno, pēkšņi uzbruka un nokļuva uz āķa. Tas ir tikai viens no pierādījumiem, ka jautājums par mānekļa izvēli, tāpat kā daudzi citi, spiningotājam vienmēr jāizlemj radoši, ņemot vērā konkrētos apstākļus.

Parasti spiningotājam pietiek ar 4-5 dažādu modeļu vizuļiem, pirmkārt, ar dažādu svaru. Pārāk liela izvēle, kā likums, reti kad palīdz, jo sevišķi maksķerniekam iesācējam.

Foreļu mušošanai visbiežāk izmanto vieglās 5-6.klases inventāru un tikai tad, ja ir iespēja sastapt foreles ar svaru virs 1,5-2 kg, ir vērts izmantot 7-8.klases inventāru. Pavadiņas diametru izvēlas atkarībā no apstākļiem no 0,15 līdz 0,25 mm. Lai palielinātu copes efektivitāti, daži makšķernieki pie pavadiņas sien nevis vienu, bet divas vai trīs mušas tā, lai pavadiņas galā būtu grimstošas slapjās mušas, bet augstāk - sausās mušas. Ja zivs satver kādu no slapjajām mušām, tas uzreiz atspoguļojās sausās mušas uzvedībā. Tā darbojas kā ķēriena signalizātors. Taču nepieredzējuši makšķernieki, izmantojot šādu sistēmu, var ātri iztukšot savu mušu krājumu, turklāt tievās pavadiņas bieži sapinas, un galu galā ir vairāk nepatikšanu nekā prieka.

Mušiņošana ar slapjo mušu (a), nimfu (b) un sauso mušu (b).

Foreļu zvejas sezonu var iedalīt sākumā, vidū un beigās. Sezonas sākumam (Eiropas daļas rietumos tas parasti ir aprīlis-jūnijs) raksturīgs tas, ka ūdens temperatūra vēl nav sasniegusi savu maksimumu un foreles medī ar pieaugošu aktivitāti. Tās uzturā ietilpst ūdens kukaiņi, zivis un vardes. Vēlamākais makšķerēšanas laiks ir pēcpusdienas stundas. Sezonas vidū (jūlijs-augusts) ir raksturīga ievērojama ūdens sasilšana, un foreļu uzturā ir nimfas un sauszemes kukaiņi. Foreļu aktivitāte ir galvenokārt agri no rīta un vēlu vakarā. Sezonas beigas (septembris) raksturo jauns foreļu aktivitātes pieaugums. Šajā laikā tās ēdienkartē ir sīkās ūdens un sauszemes kukaiņu formas.

Strīmera “Muddler Minnow” siešana.

Sezonas sākumā, kad forele vēl nav uzkrājusi pietiekami daudz spēka, tā uzturas pie grunts mierīgākās vietās un medī samērā lielu upuri. Šajā laikā lielākos panākumus var gūt, ja kā ēsmu izmanto strīmeri - lielu un smagu mākslīgo mušiņu, kas imitē zivs mazuli vai kādu citu radījumu. Strīmeri tiek izgatavoti divu veidu - no dažādu putnu spalvām vai izmantojot dzīvnieku ādas sariņus. Tie tiek adīti uz āķiem Nr. 5-10, kuru garums 3-5 reizes pārsniedz āķa platumu. Īpašu vietu starp visiem straimeriem ieņem no sariņiem gatavotie strīmeri ar angļu nosaukumu “Mudler Minnow”, krievu valodā saukti par “ļeņivij peskarj”. To raksturo tas, ka tā galvas forma ir līdzīga apfrizētam ezim. Galvu veido šādi: saru saišķi, piemēram, no āpša vai stirnas ādas, pieliek paralēli āķa centram un piesien vietā, kur jābūt galvai. Pēc tam diegu spēcīgi savelk, sari izplešas ap āķi un veido “ezi”, ko atliek tikai apfrizēt. Pēc šā principa ir vērts izgatavot vairākus pēc lieluma, krāsas un apspalvojuma atšķirīgus “slinkos ezīšus”. Tie ir efektīvs māneklis ne tikai forelēm, bet arī līdakām, asariem, taimiņiem utt. Strīmerus parasti izmanto mušiņojot ar smagākām, proti, 7.-9. klases auklām. Metienus parasti veic pāri upes straumei. Ja upe ir dziļa - nedaudz augšpus pa straumi, ja upe ir mierīga vai sekla - nedaudz lejup pa straumi. Pēc iemetiena ļaujiet strīmerim brīvi peldēt pa straumi un, pēc auklas loka iztaisnošanās, ar nelieliem rāvieniem to ievelciet. Peldēšanas laikā var likt strīmerim “spēlēties”, paceļot un nolaižot makšķeres galu vai paceļot un atlaižot mušauklu. Ar strīmeri var darboties vissarežģītākajās vietās, tāpēc ar tiem izdodas savaldzināt diezgan lielus eksemplārus. Kamēr ūdenstilpes virspusē nav redzami pamatīgu foreļu plunkšķi, ar sauso mušu ir maz izredžu gūt panākumus, tāpēc pavasarī biežāk izmanto slapjā mušas Par klasiskām pavasara mušām tiek uzskatītas “marta brūnās” (March Brown), kas izgatavotas dažādos veidos un ar dažādu krāsu vēderiņiem. Tai raksturīgi divi brūni spārni, kas izgatavoti no putnu, piemēram, fazānu, lidspalvu segmentiem. Vēders ir gluds, veidots no zīda vai sintētiskiem diegiem un spīdīgas sudrabainas vai zeltītas lentītes. Mušas priekšējā daļā pie spārnu pamatnes veido apļveida apspalvojumu no brūnām gaiļa kakla spalvām. Ja muša domāta kā slapjā, ar gaiļa spalvu pietiek ar 1-2 apgriezieniem, ja muša ir paredzēta kā sausā, apgriezienu skaitu palielina.

Ūdens kukaiņi - mākslīgo mušu prototipi: a - viendienīte, kāpurs (pa kreisi) un pieaudzis kukainis; b - makstene, kāpurs un pieaudzis kukainis; c - strautene, kāpurs un pieaudzis kukainis

Visinteresantākā makšķerniekiem ir mušošana, kad masveidā izlido viendienītes. Jāatzīmē, ka neliels skaits mazo viendienīšu parādās uzreiz pēc upju atbrivošanās no ledus. Viendienīšu masveida izlidošana notiek dažādos laikos. Lielākas maija viendienītes parādās maija beigās vai jūnijā. Atkarībā no viendienītes attīstības cikla foreles ēdienkartē tās nokļūst trīs formās - kā nimfas, subimago un imago (pieauguši kukaiņi). Viendienīšu kāpuri ūdenī pavada 1-3 gadus, pēc tam tie ūdenstilpes virspusē nokļūst kā nimfas un tur pārvēršas par subimago, kas paliek guļot uz ūdens virsmas un izskatās pēc pieauguša kukaiņa. Pēc tam, kad ir pabeigta pēdējā pārtapšana no subimago par pieaugušo kukaini-imago, pēcpusdienas stundās pie ūdenstilpes un virs tās var vērot daudzu viendienīšu pārsteidzošo un pēdējo deju. Pēc tam, kad mūža pēdējā deja ir pabeigta ar olu izdēšanu uz ūdens virsmas, viendienītes mirst.

Pirms sākas masveida viendienīšu izlidošana, foreles ķer nimfas, un šajā laikā veiksmīgāka to makškerēšana ir ar tās imitējošām mušām. Kad virs ūdens parādās subimago, foreles attiecīgi pāriet uz sausajām mušām. Pieaugušas viendienītes, īpaši to lielākie eksemplāri, forelēm ir delikatese. Kad sākas viendienīšu masveida izlidošanas laiks, reizēm izskatās, ka visas upē esošās foreles metās to medībās. Pat lielākās foreles nepaliek vienaldzīgas, un medību azartā tās uzvedas diezgan bezrūpīgi, tādējādi dodot makšķerniekam retu iespēju noskaidrot, kur tās atrodas. Sarežģītākais uzdevums ir nepalaist garām šo salīdzinoši īso periodu, kas ilgst ne vairāk kā nedēļu. Ievērojamu palīdzību var sniegt ilgstoši ūdenstilpju novērojumi. Jāņem vērā, ka viendienīšu masveida izlidošana katrā vietā noris savādāk un bieži vien dažādos laikos.

Atkarībā no slāņiem, kuros jāķer, izmanto vieglas vai smagas mākslīgās nimfas. Pēdējām ķermenīti un galvu veido ar metāla stieplīti. Dažu ūdens kukaiņu sugu nimfas aktīvi peld, tāpēc kustīgās mušu nimfas var būt dažādas. Vietās, kur ir straume, to mierīgi palaiž pa straumi un nedaudz pietur ar īsām kustībām un sīkiem rāvieniem. Mierīgās vietās nimfu pārvieto straujāk. Kad medījam foreles ar mākslīgo nimfu, ļoti svarīgs ir piecirtiens. Visbiežāk jāpiecērt reaģējot uz vāji pamanāmu auklas kustības novirzi vai aizdomīgu zivju uzvedību vietā, kur atrodas muša. Uzdevumu atvieglo tas, ja makšķernieks var novērot viņu interesējošās zivis. Masveidīgs viendienīšu izlidojums makšķerniekam dod iespēju mērķtiecīgi medīt lielās foreles, taču ir jārēķinās ar to, ka jāizmanto mušas, kuras iespējami precīzi imitē attiecīgo viendienīti. Novērojumi liecina, ka ūdenstilpēs ar vāju barības bāzi foreles nav tik izvēlīgas pret ēsmu kā upēs ar bagātu galdu. Neiedziļinoties detaļās, atzīmēšu, ka makšķerniekam ir arī jācenšas panākt mušas poza uz ūdens virsmas, kāda tā ir dabiskajam prototipam. Parasti to panāk, rūpīgi izvēloties mušas izgatavošanā izmantotos materiālus un optimālu siešanas veidu. Tas nav tik vienkārši, ņemot vērā, ka piemērotu materiālu izvēle parasti nav liela.

Visas viendienīti imitējošas mušas sastāv no četriem pamatelementiem - astes piedēkļa, vēdera, spārniem un apspalvojuma. Tomēr pēdējā laikā ir parādījusies viendienīšu veidošanas metode bez spārniņiem. Izvēloties elementu krāsojumu, materiālus un izmērus, ir iespējams imitēt viendienītes dažādos izlidojuma laikos. Makšķernieki ar zināmu pieredzi mušu tīšanā dažkārt to dara tieši pie ūdenskrātuves, kad kļuvi skaidrs, kādus kukaiņus tajā brīdī ir iecienījušas foreles. Ņemot vērā, ka viendienītes ir foreļu iecienītākā barība, to imitāciju izgatavošana, galvenokārt sauso mušu veidā, vienmēr ir daudzu mušotāju uzmanības lokā.

Sausās mušas: 1 - viendienītes imitācija; 2 - “palmerveidīgā” strauji tekošām upēm; 3 - muša kā “izpletnis”; 4 - muša bez ierastā apspalvojuma; 5 - muša “devo” stilā; 6 - muša “torax” stilā; 7 - muša no dzīvnieku apmatojuma.

Klasiskajā siešanas paņēmienā apspalvojumu veido perpendikulāri āķa priekšgalam un ap to, bet spārniņi ir veidoti kā divi segmenti vai spalvu gali, kas nostiprināti āķa priekšgalā dzelksnim pretējā pusē. Dažos gadījumos mušas spārniņi ir vērsti pretējā virzienā - pret dzeloni, izmantojot āķus ar īpašu izliekumu priekšgalā. Šādi izgatavota sausā muša uz ūdens turās ar dzeloni uz augšu. Šādi izgatavotas slapjās mušas mazāk ķeras pie šķēršļiem ūdenskrātuves gultnē. “Torax” mušiņai, pēc tam, kad tā ir izveidota klasiskā veidā, spalvojums tiek savākts un nostiprināts tā, lai lielākā tā daļa būtu vērsta uz augšu (no dzeloņa). Pēc šādas procedūras muša balstās uz ūdens virsmas nevis ar spalvojumu, bet ar visu vēderiņu. Izmantojot “izpletņa” stilu, spalvojumu veido nevis ap āķa priekšgalu, bet gan ap stieples gabaliņu, kas nostiprināts perpendikulāri āķim vai ap spārniņu pamatni. Izgatavojot mušas ar “devo” metodi, apspalvojums tiek veidots tāpat kā klasiskajā metodē, tik vien apspalvojuma aizmugurējā daļa tiek papildus nospiesta āķa gredzentiņa virzienā.

Muša jāvada tā, lai tā imitētu sava dabiskā prototipa kustības. Ja atdarinātais kukaiņš dreifē pa ūdens virsmu, mušiņai var vienkārši ļauties straumei, ja kukainītis “skrien” pa virsmu, nolaižas uz tās, atkal paceļas un izdara kādas kustības, jācenšas mušai piešķirt tādas pašas kustības. Viss ir atkarīgs no makšķernieka vērīguma un viņa spējas kontrolēt savus metienus. Ja forele medī kukaiņus, kas krīt uz ūdens virsmas, to var nobiedēt pat ar tukšiem metieniem, jo zivs var ieraudzīt lidojošo mušiņauklu. Ja muša tiek virzīta uz vietu augspus foreles stāvvietai, tās redzes laukā būs arī pavada un pavadiņa. Tāpēc, ja makšķerniekam nav iemaņu, kas ļautu nolaist mušauklu uz ūdens ar loku, vislabāk ir nolaist mušu tieši virzienā uz foreles stāvvietu vai nedaudz zemāk. Pēc iemetiena nekad nevajag pacelt mušauklu no vietas, kur atrodas forele. Lai netraucētu zivi, pirms nākamā metiena mušas aukla jāpārvieto sāņus un tikai tad jāpaceļ un jāsagatavo nākamajam metienam.

Pēc ūdens sasilšanas veiksmīgas makšķerēšanas stundas arvien biežāk tiek pārceltas uz agru rītu vai vēlu vakarā, ēsmu vidū palielinās nimfu, dažādu fantāzijas mušu, mazu viendienīšu, strauteņu, sienāžu, bet mežainās vietās vasaras beigās - skudru īpatsvars. Pie veiksmīgām mušiņām šajā laikā var pieskaitīt arī strauteņu imitācijas. Pieaugušas strautenes lido gandrīz visu sezonu, aktīvi darbojas virs ūdenstilpes virsmas, bieži vien nolaižas uz ūdens un kļūst par foreļu laupījumu. Strauteņu imitācijas seviški efektīvas ir vakara stundās, pat iestājoties krēslai. Tās sekmīgi var pielietot arī vietās, kur ūdenī nokļūst dažādi sauszemes kukaiņi, piemēram, sienāži.

Laba mušiņošanas ēsma foreļu meklējumos ir tā dēvētās fantāzijas mušas, kurām nav noteikta dzīva prototipa. Tās ir iztēles auglis, kam, kā zināms, nav robežu. Tāpēc var tikai ieteikt makšķerniekiem pašiem izdomāt un uzsiet savus labākos paraugus un izveidot personīgo mušu izlasi, kas palīdzēs foreļu medībās.

Makšķerniekam var rasties iespaids, ka foreles ar spiningu vai mušiņu var noķert gandrīz jebkurā laikā. Tomēr tā nav taisnība. Makšķernieka iespējas dažādu iemeslu dēļ dažādos laikos ir dažādas. Pavasarī zināma foreļu pasivitāte dienas laikā iestājas laikā, kad ūdenstilpju krastos parādās daudz vardes. Lielās foreles barojas ar šo viegli pieejamo upuri, tāpēc spiningotājam nākas vairāk uzmanības pievērst ūdenī kustīgas vardes imitējošiem mānekļiem, galvenokārt vobleriem.

Foreles ir grūtāk noķert arī tad, ja pēkšņi mainās ūdens apstākļi, piemēram, pēc ilgstoša stipra lietus paaugstinās ūdens duļķainība. Pēc ilgstoša karstuma viļņa, kad daudzas upes kļūst seklākas un ūdens temperatūra strauji paaugstinās, foreles noslīd dziļumā vai ievērojami samazina savu aktivitāti, kas arī samazina makšķernieka izredzes.

Lašu medības

Iesācējiem ieteicams vispirms apgūt spiningošanu, jo tā ir vienkāršāka metode. Spiningojot makšķernieks iemācās atpazīt lašu stāvēšanas vietas, ņemt vērā straumju daudzveidību un to ietekmi uz mānekļa kustību, pareizi rīkoties, izvadot zivis. Tam visam būs pozitīva ietekme, apgūstot makšķerēšanu ar mušiņu.

Lašu spiningošanas inventāru raksturo, var teikt, lielāka jauda, jo jārēķinās ar diezgan lielām zivīm. Spininga kāti, spoles, auklas un mānekļa izvēle ir atkarīga no ūdenstilpes un ķeramajām zivīm. Nelielās upēs, kur sastopami laši līdz 5 kg, piemērotāka ir vidēji cieti 1,8-2,1 m gara vienrocīgie spiningi paredzēti 10-40 g smagu mānekļu izmantošanai. Spiningu ar bezinerces spoli labāk aprīkot ar palielināta diametra caurlaides gredzeniem, un pirmā gredzena diametrs var sasniegt 40-45 mm. Tas ievērojami atvieglos vieglu vizuļu mešanu un vienlaikus ļaus izmantot pietiekami resnu makšķerauklu. Caurlaides gredzeniem, kas atrodas kāta augšdaļā un gala riņķim, jābūt ar gludu un cietu virsmu. Vidējās un lielās upēs, kurās jāveic tāli metieni un ir varbūtība noķert lielus eksemplārus, kas sver līdz 10 kg un vairāk, priekšroka būtu jādod 2,4-2,7 m garam spininga kātam paredzētam smagiem zizuļiem.

Lašu ķeršanai ieteicams izmantot vaļējās bezinerces spoles ar 0,3-0,35 mm auklu. Tomēr, ja izmanto 0,4-0,6 mm auklas un šūpiņus, kas sver vairāk nekā 30 g, piemērotākas ir multiplikatora spoles. No vietējām spininga spolēm lielo lašu ķeršanai var ieteikt tikai vienkāršākās inerces spoles, piemēram, “Ņevskaja”. Uz spoles jābūt vismaz 100 metrus garai makšķerauklai. Tās diametru izvēlas, ņemot vērā paredzamo zivju izmēru, kā arī situāciju spiningošanas vietā. Ja zivju izvadīšana varētu būt apgrūtināta sarežģītu apstākļu dēļ, izmantojiet auklu ar diametru 0,35 mm un vairāk, bet, ja paredzēts ķert lielas zivis, kas sver 8-10 kg, makšķerauklas diametram vajadzētu būt ne mazākam par 0,45 mm.

Mānekļa izvēle pilnībā ir atkarīga no makšķernieka gaumes, padomu šajā jautājumā ir daudz. Varu dalīties tikai ar dažiem personīgiem apsvērumiem. Pamatā piemērojami visu veidu vizuļi - šūpiņi, rotiņi, vobleri. Viss ir atkarīgs no upes dziļuma un straumes stipruma makšķerēšanas vietā. Parasti vizulim jābūt tādam, lai būtu iespējams pārbaudīt ūdenstilpes dziļākos slāņus. Vidēja lieluma upju seklās vietās, seklos kanālos un vietās, kur nav straumes, var veiksmīgi izmantot pat 4-6 gramu rotiņus vai šūpiņus. Tajā pašā laikā upēs ar spēcīgu straumi pat 40-50 g smags šūpiņš var būt pārāk viegls. Vizuļa izvēle ir saistīta arī ar spininga aprīkojumu. Ja tiek izmantots multiplikators vai parasta inerces spole, tad, lai kā to vēlēsieties, būs grūti iemest vizuli vieglāku par 15 g. Jo lielāks ir makšķerauklas diametrs, jo smagākam jābūt vizulim. Par optimālām var uzskatīt šādas makšķerauklas diametra (mm) un mānekļa svara (g) attiecības: 0,3 - 4-10, 0,35 - 6-20; 0,4 - 10-40; 0,45 - 15 un smagāki. Karabīnītēm, virpulīšiem,montāžās gredzeniem un āķiem jābūt ļoti uzticamiem, bet to izmēram un stiprumam jābūt samērojamam ar vizuļa izmēru un spininga kāta cietību. Nevajadzētu pārspīlēt lielo resno āķu nozīmi. Lašiem, kas sver līdz 10 kg, 8.5-10. numura āķi ir pilnīgi normāli. Tajā pašā laikā āķis nedrīkst būt pārāk mazs salīdzinājumā ar ēsmas izmēiem, pretējā gadījumā palielināsies tukšo ķērienu skaits. Lielāku āķu nekā Nr. 12 izmantošana noved pie tā, ka zvejniekiem ir iespēja izmantot neatļautu makšķerēšanas metodi - cemmerēšanu, kas rada zivju bojājumus, jo īpaši vietās, kur tās pulcējas. Šo metodi izmanto tikai maluzvejnieki.

Nosaukšu dažus mānekļus, kuriem dodu priekšroku: rotiņi - Reflex (ABU), Mepps Aglia Long, šūpiņi - Toby un Salar (ABU), vobleri-Hi-Lo, Rapala. Mana mīļākā krāsa ir sudraba, citas krāsas izmantoju retāk. Tomēr ir iespējams izmantot arī citus vizuļus. Svarīgi, lai rotiņi stabili darbotos pat pie minimālā vilkšanas ātruma, bet šūpiņiem būtu gandrīz taisnvirziena gaita bez asām sānu kustībām. To visu var viegli noregulēt tieši copes vietā pie ūdens.

Makškernieka ekipējumā ietilpst garie gumijas zābaki un ūdensnecaurlaidīgs apģērbs, lai pasargātos no aukstuma un lietus. Lielo zivju ķeršanai var labi noderēt gafs, taču to nevajadzētu izmantot, ķerot mazos lašus. Par tādiem piederumiem kā knaibles, šķēres, vīlīte vai galodiņa, iespējams, nav nepieciešams īpaši runāt. Īpaši noderīga būs nagu vīlīte vai galodiņa, jo akmeņainās lašu upēs āķi ātri kļūst neasi. Neaizmirstiet nodrošināties ar aerosolu Taiga vai kādu citu pretodu līdzekli.

Par to, vai lašus ar spiningu ir grūti vai viegli noķert, nav vienprātības pat pieredzējušu makšķernieku vidū. Principā nav grūti to noķert, ja būs izpildīti visi nosacījumi: makšķernieks ar rīkiem laikus būs pie ūdens, kur tikko ieradies lasis, atradīs tā stāvvietu, atbilstoši iepazīstinās to ar savu mānekli un noslēgumā spēs pārvarēt tā pretestību izvadīšanas laikā. Kā redzams, daudz kas ir atkarīgs no makšķernieka, bet ne viss. Taču pieņemsim, ka zvejniekam paveicas un lasis atrodas tieši tur, kur tam vajadzētu atrasties saskaņā ar makškernieka aprēķiniem. Tajā viņam palīdzēs gan teorētiskā sagatavotība, gan novērojumi, gan uzkrātā pieredze, gan iesācēja visbiežāk draudzīgi padomi no “gudrākiem” kolēģiem. Tas, vai zvejniekam izdosies zivi savaldzināt un to uzvarēt, ir atkarīgs no prasmēm. Par tām ir jārunā sīkāk.

Pirmais, kas jādara, uzsākot spiningošanu, ir jāizvēlas vieta, no kuras jāveic metiens. Tā kā vēl būs jāveic darbības ar vizuli un noķertās zivs izvadīšana, izvēloties, ja tā var teikt, savu dislokāciju, jāņem vērā iespēja ērti īstenot visas trīs darbības. Lielākā daļa makšķernieku pareizi izvēlas vietu, no kuras ir iespējams ērti veikt metienu. Tajā pašā laikā par zivju izvadīšanu viņi visbiežāk sāk domāt tikai pēc zivs ķēriena, bet par pareizu vizuļa vadīšanu visbiežāk vispār nedomā. Parasti šādu makšķernieku panākumi ir izskaidrojami vienkārši kā laimests loterijā.

Tā kā laši saldūdenī nebarojas, nav tik vienkārši izskaidrot, kāpēc tie kampj vizuli. Makšķernieku vidū pastāv divi viedokļi: vai nu laši saglabā daļu barošanas refleksa, vai arī tie kļūst agresīvi aizstāvot savu nārsta vietu. Ar to var izskaidrot to, ka tikko saldūdenī ienākušās zivis mānekli ķer biežāk un pārliecinošāk nekā zivis, kas upē uzturējušās ilgāku laiku. Tāpēc makšķernieki vispirms sāk medīt nupat ienākušās un cenšas vadīt ēsmu zivs tuvumā un pēc iespējas lēnāk.

Mierīgās vietās ar stāvošu ūdeni (klajumos, bedrēs) tā nav problēma. Šeit vadīšanas ātrums ir atkarīgs tikai no vietas dziļuma un mānekļiem, kuriem jābūt ar minimālo svaru atbilstošu konkrētajiem apstākļiem. Izvēlēties vietu, no kuras tiek veikts metiens, ir pavisam vienkārši: svarīgi, lai vizulis sasniegtu paredzēto punktu.

Tas nav tik vienkārši, ja, piemēram, ar rotiņu jādarbojas vietās, kur ir straumes. Aplūkosim divas no tipiskākajām lašu spiningošanas situācijām. Par klasisko vietu tiek uzskatītas bedres zem krācēm un ūdens pārgāzēm (47. attēls, a, b). Lai makšķernies, kas atrodas punktā A, iemestu mānekli vietā, kur visticamāk stāv zivs, metiens jāvirza uz 1. un 2. punktu. Tā kā vizulis būs jāmet daļēji pret straumi, tam jābūt pietiekami smagam, lai nodrošinātu, ka tas nonāk vēlamajā dziļumā. Ja ir spēcīga straume, vieglu vizuli dažkārt nevarēs vadīt pat vidējos slāņos - straume to iznesīs virs ūdens. Mešana no punkta L ir izdevīga tādā ziņā, ka vizuli var vadīt pietiekami lēni. Pāri straumei, dažkārt pat nedaudz zemāk, iemet ēsmu sezonas sākumā pie liela ūdens, kad spēcīgā straume liek izmantot smagus vai lielus lāpstiņus (zivis no tiem neatsakās, jo šajā laikā iet lielākie īpatņi). Sezonas vidū, kad ūdens līmenis krīt un straume kļūst mierīgāka, labāk izmantot mazākus vizuļus. Šajā laikā makšķerniekam piemērotāk ir metienam izvēlēties B punktu, kas atrodas nedaudz zem zivju stāvvietas, un metienu virzīt uz 3. un 4. punktu. Metieni pa starumi uz augšu ļauj pat vismazākos - 5-6 g smagus vizuļus vadīt pietiekami dziļi.

Mānekļa iemetieni: a - krācēs un līkumos; b - upes līkumos.

Kopumā spiningošanu vēlams sākt ar iespējami maza izmēra vizuli un veikt metienus šķērsām un nedaudz pret straumi. Ja tas neļauj pietiekami efektīvi apsekot visas potenciālās lašu stāvēšanas vietas, pakāpeniski jāpāriet uz smagākiem mānekļiem un jāmet tos pāri straumei un nedaudz, zemāk, bet stipras straumes gadījumā - pat augstāk un kādu laiku nemet ēsmu. Makšķerēšanas auklas un vizuļa izvēli nepazīstamā upē gandrīz vienmēr veic pēc pieredzes un tieši copes vietā. Tomēr, zinot sezonas sākuma laiku un makšķerēšanas dienu, makšķernieks var paredzēt aptuveno ūdens līmeni upē un attiecīgi noteikt, kādi rīki jāņem līdzi.

Laša ķēriens gandrīz vienmēr ir jūtams kā pēkšņa vizuļa aizķeršanās. Dažreiz zivs satver mānekli sekojot tā kustībai, un tad ķēriens jūtams tikai kā papildu svars. Visos aizdomīgos gadījumos uzreiz jāpiecērt, un, jo lielāks attālums līdz zivij, jo asākam un plašākam jābūt piecirtienam. Pirmajā mirklī pēc uzķeršanas lasis it kā sastingst uz vietas, un tad sāk enerģiski pretoties. Vissīvāk cīnās svaigi ienākušie laši, kuri sver 3-5 kg. Lielākas zivis, acīmredzot paļaudamās uz savu spēku, izdara straujus skrējienus vai cenšas noturēties izdevīgā vietā un tādējādi iegūt pārtraukumu. Īpaši grūta ir cīņa ar zivīm vietās, kur ir spēcīga straume, kas vēl vairāk sarežģī jau tā saspringto cīņu. Vissliktāk ir tad, ja liels lasis dodas lejup pa straumi. Šeit ir divas iespējas. Vienkāršākā ir doma apturēt to ar spēku. Taču zivs var notrūkt no āķa vai pārraut auklu. Labāk izmantot otro iespēju, kas balstās uz to, ka lasis gandrīz vienmēr cenšas turēties virzienā pretējā tam, kurā to cenšas vilkt makšķernieks. Tāpēc, ja lasis dodas lejup pa straumi, varat pielietot nelielu triku - dodiet viņam rīcības brīvību. Bieži vien tas noved pie tā, ka lasis pēc kāda laika apstājas. Makšķerniekam nedaudz jānogaida un, tiklīdz viņš ir pārliecināts, ka straume ir aiznesusi makšķerauklu lejpus laša stāvvietai B punktā, viņš sāk uztī auklu, bet zivs, sajūtot to caur makšķerauklas vilcienu, dodas pretējā virzienā - augšup pa straumi, proti spiningotājam vēlamajā virzienā.

Zivs izvadīšanas laikā nevajadzētu steidzināt notikumus, bet nevajadzētu arī pārāk kavēties. Kad lasis sāk strauji bēgt, ir nepieciešams, ja apstākļi to atļauj, to noturēt ar vidēju piepūli un, tiklīdz tas apstājas, piepūli palielināt. Kad zivs lēkā, makšķeres spriegojums jāatbrīvo, uz priekšu noliecot makšķeri, un tūlīt pēc lēciena ātri jāpaceļ, lai atkal nodrošinātu kontaktu ar zivi. Ja zivs tuvojas bez pretestības, turiet kātu vertikālāk, lai zināmā mērā varētu kompensētu laša lēcienu, noliecot to uz priekšu. Laši vienmēr cīnās līdz pilnīgam izsīkumam. Ir bijuši gadījumi, kad pēc noķeršanas ūdenī ielaista zivs ilgi palika uz vietas un neatkopās, jo tā bija atdevusi daudz spēka, pretojoties makšķerniekam.

Vieta, ērta zivju izvadīšanai, kā jau minēts, jāieplāno iepriekš un ar zivi jācīnās ar tādu aprēķinu, lai izvadīšanu nobeigtu iecerētajā vietā. Tad būs iespējams zivi izcelt ar rokām, ar uztveramo tīkliņu vai izvilkt līdz krastam. Gafu vajadzētu izmantot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams.

Liela daļa no tā, kas tika teikts par lašu spiningošanu, paliek spēkā arī tos ķerot ar mušiņmakšķeri. Tajā pašā laikā ir dažas īpatnības, par kurām ir vērts runāt atsevišķi.

Izvēloties makšķerēšanas rīkus, ir svarīgi ņemt vērā arī gadalaiku. Piemēram, Kolas pussalā sezonas sākumā (jūnijs - jūlija sākums), kad ūdens līmenis upēs vēl ir augsts un straume spēcīga, priekšroka dodama smagām mākslīgajām mušām līdz 6-8 cm lielumā. Tām nepieciešama pietiekami smaga aukla un piemērota makšķere. Šim laikam diezgan piemēroti ir ātri vai ļoti ātri grimstošo 10.-12.klases auklu modeļi, kurām pirmie 9 m sver no 18 līdz 24 g, bet pašas mušiņauklas diametrs ir 1,2-1,4 mm. Ar dubultkonuskām auklām (DT) ir ērtāk manipulēt makšķerēšanas laikā, savukārt torpedformas auklas (WF) ļauj veikt tālākus metienus. Sezonas otrajā pusē, kad ūdens līmenis upēs pazeminās, vaiksmīgākas parasti ir mazākas mušasun, attiecīgi, kopā ar vieglākām 9.-10.klases auklām. Makšķerēšanai seklumā vai pusūdenī veiksmīgi var izmantot arī peldošās auklas.

Lašu mušiņošanai paredzētajām spolēm, tāpat kā visām pārējām copes inventāra sastāvdaļām, jābūt pēc iespējas nevainojamām, proti, drošām. Parasti izmanto vidēja izmēra inerces spoles (spoles ar cilindra diametru 10-12 cm), kurām var uztīt visu mušiņauklu un vismaz 100 m pagarinošo auklu 0,5 mm diametrā. Kā pavadu izmanto dažādu diametru sekciju komplektu, gala posma - pavadiņas diametram jābūt 0,3-0,5 mm robežās. Konisko pavadu var aizvietot arī ar viendabīgu 2-3 m garu monoauklas posmu, kura diametrs ir 0,45-0,5 mm.

Mušiņmakšķerēšanai vairumā gadījumu izmanto pašdarinātas laša mušas. Racionālas ir, tā dēvētās, cauruļmušas, kuras uzsietas uz caurulītes nogriežņa, kā arī mušas, kuru spalvai izmanto dzīvnieku kažoku apmatojumu. Populārākās mušas tiek izgatavotas divos variantos: klasiskā tehnoloģija un mušas uz caurulītes gabaliņa jeb matainās mušas. Makšķernieki joprojām strīdas par to, kuras no tām ir efektīvākas.

Klasiskās mušas ir diezgan sarežģīts darinājums, to dizainā ir no 10 līdz 16 dažādiem elementiem. Lai tās nebūtu jāizgudro no jauna, turpmāk ir sniegta vispārināta mušas dizaina izgatavošanas metodika secībā, kādā tā tiek adīta.

Klasiskas laša mušas konstrukcija

Parasti izmanto vienkāršus āķus Nr. 8-16, bet var izmantot arī divžuburu un pat trijžuburu ākus. Vispirms tiek veidoti elementi, kas attiecas uz mušas ķermeni. Nelielā āķa posmiņā vietā, kurā āķis iegūst noapaļotu formu, tiek izveidots neliels vijumu posms, turpmāk šo elementu var saukt par skavu. Tā mērķis ir nepieļaut, ka ķermeņa elementi izkustas un, kā saka, izklīst pa āķi. Skava tiek veidota no no stipra diega, un tās gals - no sudrabotas vai dzeltenas folijas. Turpat aiz skavas tiek veidota mušas aste, nostiprinātas tiek zelta fazāna sedzošās spalvas šķipsniņa, kurai var pievienot īsākus citu spalvu fragmentus, piemēram, sarkanas krāsas (vai dabiski krāsotus) zosu spalvu segmentus vai fragmentus no garkāju nirējpīles spalvām.

Dažādos veidos izgatavotas laša mušas: 1 - klasiskā muša, 2 - taupīgi gatavota muša, 3 - muša no dzīvnieku vilnas, 4 - muša zemam ūdenim, 5 - sausā laša muša, 6 - garneli imitējoša muša, 7 - muša uz divžuburu āķa, 8 - muša uz trīsžuburu āka, 9 - strīmeris, 10 - muša, izgatavota uz caurulītes.

Astes stiprinājuma vietā no pāvu spalvas, vilnas diega vai līdzīga materiāla izveido īsu paresninājumu, ko var saukt par astes uzgali. Pēc tam no diegiem (vilnas, zīda, sintētiskiem) kombinācijā ar foliju vai zeltīti spīguļojošu diegu uzsien mušas vēderiņu. Uz vēderiņa ir 4-5 folijas vijumi, kas papildus nostiprina vēderiņa tinumu un arī to rotā. Daudzos lašveidīgo mušu modeļos vēdera veidošanas procesā no tā ķermeņa vidusdaļas virzienā uz galvu piestiprina vēdera apmatojumu no daudzkrāsainas gaiļa kakla spalvas. Dažiem mušu modeļiem vēdera vidusdaļā veido izteikti paresninātu vidējo posmu. Šeit var tikt stiprinātas arī nelielas raibas sedzošas spalvas.

Pēc ķermenīša izveides tiek stiprināti pārējie elementi. Vispirms veido krūšu apspalvojumu, tā saukto, bārdu no gaiļa lidspalvu šķipsnām. Tās vienmēr ir nedaudz vērstas dzeloņa virzienā, bet nesasniedz to.

Spārnus veido no dažādiem materiāliem - lidspalvu segmentiem, sīkām dažādu spalvu un matiņu šķipsnām visās iespējamās materiālu un krāsu kombinācijās. Lašu mušas šķērsgriezumam jābūt tuvu elipsei. Tas nosaka visus vēderiņu veidojošos elementusun to izvietojumu.

Klasiskā modeļa spārniņi sastāv no trim atsevišķām daļām. Tomēr pēdējā laikā vērojama tendence tos vienkāršot. Spārnus vienmēr papildina zelta fazāna spalvu segmenti. Dažreiz spārnu abās pusēs ir piestiprinātas mazas spalvas vai krāsaini kādu lidspalvu fragmenti, kas veido “vaigus”. Muša nobeidzas ar melnas vai sarkanas krāsas konusveidīgu galvu.

No tādiem pašiem vai ļoti līdzīgiem konstrukcijas elementiem sastāv gandrīz visi klasiskie parasto sauso vai slapjo mušu modeļi, ko izmanto arī citu sugu zivju ķeršanai.

Gandrīz visas laša mušas var skaitīt kā fantāzijas mušas, tāpēc daudzos gadījumos makšķernieki sekmīgi izmanto pašu izdomātas “slepenās” mušas. Ir vērts atcerēties dažus pārbaudītus principus. Neatkarīgi no tā, cik daudz elementu ir mušai, kad muša iar saslapināta, tie nedrīkst viens otru aizsegt. Laša mušu krāsu gamma parasti ir neliela - melna, zaļa, zila, oranža. Protams, atsevišķiem elementiem var būt atšķirīga krāsa. Mušas galvenokārt izgatavo “slapjās” mušas formā ar samērā retinātu spalvu un uzsieta ua relatīvi resnākiem āķiem. Visa tinuma lielums ir atkarīgs no vēlamā mušas izmēra. Piemēram, ja vasarā ir nepieciešama maza, bet ātri grimstoša muša, uz salīdzinoši liela āķa veido relatīvi mazu mušu, kurā apspalvojums var aizņemt tikai pusi āķa garuma. Tādējādi var sasniegt vēlamo efektu.

Mušas izmēra un modeļa izvēle ir atkarīga no laika apstākļiem un ūdens stāvokļa upē, - tā līmeņa, temperatūras un krāsojuma. Sezonas sākumā makšķerēšanai upē ar augstu ūdens līmeni izmantojiet lielākās līdz 10 cm garas mušas, sezonas otrajā pusē, kad ūdens līmenis ir daudz zemāks, izvēlieties mazākas 2-3 cm garas mušas. Ja ūdens ir dzidrs, skaidrā laikā priekšroka jādod gaišu krāsu mušām ar noslieci uz zilu krāsu, mākoņainā laikā jāizvēlas kontrastējošāku krāsu mušas; saduļķotā vai duļķainā ūdenī - oranžu vai zaļganu toņu mušas. Tomēr, kā jau minēts, tas kalpo tikai kā izejas punkts: lašu ķeršanā nav viennozīmīgu patiesību, un katrs domājošs makšķernieks pēc zināmas pieredzes iegūšanas izveido savu viedokli. Ne velti makšķernieki uzskata, ka visvairāk ķeras uz mušām, kuras tiek izmantotas visbiežāk.

Mušiņojot, tāpat kā spiningojot, svarīgākais panākumu priekšnoteikums ir to vietu pārzināšana, kurās uzturas zivis. Tā kā upē parasti pirmajā acu uzmetienā ir daudz potenciālo makšķerēšanas vietu, visvairāk laika jāpatērē, lai atrastu tās vietas, kur laši uzturas konkrētajā brīdī. Nākamais posms ir apgūt iemaņas, lai pareizi pasniegtu zivīm pašu labāko mušu. Jāņem vērā, ka pietiekami dziļa un mierīga mušas vadīšana iespējami tuvu garām vietām, kur stāv zivis, ir pamats visam, kas iesācējam mušiņotājam ir jāapgūst. Teorētiski to izdarīt ir daudz vieglāk nekā praktiskajā makšķerēšanā.

Vienkāršākā taktika ir tāda, ka makšķernieks met mušiņu lejup pa straumi vai ļauj tai peldēt lejup pa straumi un pēc tam ar īsiem ievilcieniem velk to augšup pa straumi. Tomēr šī tehnika ļauj apsekot tikai ierobežotu teritoriju, to ieteicams izmantot tikai nelielās upēs ar mērenu straumi, kur šādā veidā var apsekot upi gandrīz visā platumā. Vidēji lielās un lielās upēs galvenokārt tiek izmantota cita taktika - veikt metienus šķērsām pāri straumei. Tas ļauj aptvert daudz lielāku platību, jo mušas metienu attālums var sasniegt 25-30 metrus un vairāk. Galvenā problēma šajā gadījumā ir nevis tajā, lai muša vienkārši nonāktu līdz vietai, kur atrodas zivs, bet gan tajā, lai muša vietā, kur zivs uzturas, netraucēti nogrimtu un peldētu atbilstošā dziļumā. Attēlos ir redzami divi no tipiskākajiem mušiņošanas variantiem. Vietās, kur ir izteikta straume, bieži vien nepieciešams mest mušiņu tai pāri, lai tā “spēlētu” uz galvenās straumes robežas un būtu zivs redzes laukā. Šādā gadījumā, ja uzreiz pēc metiena mušiņauklu nolaiž līdz ūdens virsmai, galvenā straume to vai tās daļu, kas atrodas galvenajā straumē, nekavējoties satvers un nesīs lejup ātrāk par straumes ātrumu mušas atrašanās vietā. Šādā gadījumā veidojas auklas loks, muša negrimst tās piezemēšanās vietā, bet tiek rauta un spiesta paātrināta sekot auklai. Ja straume ir ļoti spēcīga un muša ir viegla, tā var pat uzpeldēt virspusē un veidot uzkrītošu vilni, tā saukto, bārdu. Savukārt, ja muša iekrīt stiprā straumē, bet aukla piezemējas vietā, kur straumes ātrums ir mazāks, mušas dabiskais peldējums tiek bremzēts, un arī šādā gadījumā uz ūdens virsmas var veidotie līdzīgs vilnis. Šāda mušas uzvedība ķēriena varbūtību samazina līdz minimumam.

Attēlā redzamās situācijas ir raksturīgas ne tikai laša zvejai, bet arī kopumā mušiņošanai upēs. Tāpēc mušiņotāji ir izstrādājuši vairākus paņēmienus šādiem gadījumiem. Visas manipulācijas tiek vaiktas, lai kaut kādā veidā kompensētu dažādu straumju ietekmi uz mušas lidojumu (tās sauc par “mušauklas korekcijām”). Piemēram, es jums pastāstīšu par vienu no šādiem paņēmieniem. Mušaukla tiek izvilkta no spoles ar rezervi, un tūlīt pēc metiena tiek veikts otrais makšķeres vēziens ar to vienīgo atšķirību, ka šoreiz tas tiek veikts riņķa metiena veidā pret straumes virzienu, kura ietekmi nepieciešams zināmā mērā kompensēt. Šajā gadījumā caur kāta riņķiem iziet iepriekš sagatavotā un neizmantotā mušiņauklas rezerve. Ja tas tiek darīts pietiekami precīzi, muša paliks tur, kur tā piezemējās pamatmetiena laikā, bet mušaukla piezemēsies ar loku pret straumi 3. trajektorija. Šāds auklas izvietojums ļaus mušai bez traucējumiem nogrimt diezgan dziļi, un tā sasniegs vietu, kur stāv zivs. Nelielas korekcijas var veikt arī vienkārši ar nelielu vēzienu pārvietojot makšķeres galu pret straumi. Ir iespējams arī uzreiz pēc metiena, kamēr muša vēl gaisā, spert pāris soļus lejup pa straumi, it kā aizkavējot mušiņauklas nolaišanos uz ūdens.

Attēlā redzama nedaudz atšķirīga situācija, kas rodas vietās ar mērenu, vienmērīgu straumi. Šajā gadījumā metiens tiek izdarīts pāri upei un nedaudz lejup pa straumi. Mušiņai, nedaudz pavadot makšķeri, ļauj brīvi nogrimt līdz zināmam dziļumam, tad auklu aiztur atpakaļ, un tā plūst lokā. Makšķere tiek turēta tuvāk vertikālei. Šādā stāvoklī straumes ietekme uz auklu ir mazāka, un mušiņu var novest dziļāk. Kad muša sasniedz galējo kreiso pozīciju (sk. 51. att.), nelieli grūdieni velk to uz augšu. Ja nav nekāda pieķeršanās, speriet pāris soļus lejup pa straumi un metiet vēlreiz. Parasti lasis mušiņu pamana 1-2 metru attālumā, un, ja tam ir interese, ķēriens seko bez lielas gaidīšanas. Ja makšķernieks ierauga zivi, kas, neraugoties uz visiem trikiem, neizrāda interesi par mušu, tā jāmaina. Dažreiz veiksmi var gūt, atkārtoti vadājot mušiņu garām lasim, taču tas notiek diezgan reti. Laša ķeršana ir vienkārši interesanta un ļoti daudzveidīga, un ir situācijas, kuras vienkārši nav iespējams aprakstīt. Tomēr, ja makšķernieks ir apguvis laša ķeršanas standarta manipulāciju pamatprincipus, viņš spēs tos veiksmīgi piemērot katrā konkrētā gadījumā.

Ķēriens gandrīz vienmēr ir jūtams kā pēkšņa mušas aizķeršana. Pēc ķēriena, kas vairumā gadījumu notiek pozicijā, kad zivs galva ir vērsta mušas un pavadiņas virzienā, lasis parasti veic strauju pagriezienu, dažkārt gandrīz par 180°. Pirmajā brīdī āķis zivs mutē atrodas neizdevīgā pozīcijā, un, piecērtot tas var vienkārši izrauties, kas notiek diezgan bieži, īpaši, ja muša ir uz vienžubura āķa. Tāpēc pieredzējuši makšķernieki piecirtienu veic pēc nelielas pauzes, kas ir pietiekama, lai zivs pagrieztos un āķis ieņemtu labvēlīgāku stāvokli. Tad tas drošāk ieķersies un būs lielākas izredzes sekmīgi izvilkt zivi.

Alatu makšķerēšana

Lai ķertu lidz 1 kg smagas alatas, var izmantot vieglās klases spiningu, kura garums nepārsniedz 2,4 m; spiningojot ezeros, priekšroka būtu jādod garākam (2,5 m un vairāk) spiningam. Tā kā alatai ir mazāka mute nekā lielākajai daļai lašveidīgo zivju, paši produktīvākie skaitās 2-5 cm gari vizuļi ar svaru 1-6 g. Populārākie skaitās “rotējošās lapiņas” tipa rotiņi, taču lielāku zivju ķeršanai pilnīgi piemēroti ir arī nelieli šupiņi. Tāpat kā ķerot citas zivis, es dodu priekšroku sudraba krāsojumam un tikai atsevišķos gadījumos izmantoju tumšas krāsas vizuļus līdz pat melniem. Ar maziem vizuļiem un vieglām makšķerēm alatu ķeršanai var ieteikt tikai bezinerces spoles, un pirmkārt, vaļējās spoles. Makšķerauklas diametram būtu jābūt 0,2-0,25 mm, un tikai ķerot lielas zivis, ar svaru virs 1,5 kg, kā arī sarežģītos apstākļos ir vērts izmantot 0,3 mm diametra auklu.

Alatu ķeršanas taktika ir ļoti līdzīga foreļu ķeršanas taktikai, tomēr ar dažām īpatnībām. Pirmkārt, makšķerniekam ir jāapgūst, kādās vietās stāv alatas un foreles un kādas ir to pazīmes. Ja tās ūdenstilpē dzīvo kopā, makšķernieks var ātri noskaidrot, kurās vietās uzturas foreles un kurās - alatas. Ja upē nav foreļu, alatas aizņem gandrīz visas tipiskās vietas, kurās vajadzētu uzturēties forelēm. Raksturīga īpatnība, makšķerējot ar spiningu, ir pēc iespējas lēnākas vizuļa kustības. Tam ir daudz lielāks efekts nekā ķerot citas zivis, un vienmēr ieguvējs būs makšķernieks, kurš paņems vizuli, ar kuru pēc iespējas lēnāk darboties konkrētajā straumē. Atšķirībā no foreles, alata reti kad aktīvi vajā laupījumu, tās medībām ir nogaidošs raksturs. Alate visbiežāk pievērš uzmanību un ķer vizuli, kas nonācis tiešā tās atrašanās vietas tuvumā.

Alatām ļoti nepatīk spēcīgas straumes, un parasti tās turas mierīgākos ūdeņos. Gandrīz vienmēr stāv pie grunts un tikai mierīgākajās ūdenstilpju vietās dažkārt lēni peld apkārt, meklējot barību, bet strautos medī visā to platumā. Tas jāņem vērā, vadot ēsmu. Kad alata ūdenstilpes virspusē ierauga kaut ko ēdamu, tas sāk kāpienu un satver (dažkārt mēdz teikt - “iesūc”) medījumu pa straumi nedaudz zemāk par savu stāvvietu. Ja objekts nav ēdams, alata apgriežas un dodas atpakaļ pie grunts, bieži vien pat ar nelielu šļakstu, kas ļauj spriest par tā stāvvietas atrašanās vietu.

Šādi alata kāpj pēc mušas. Mušiņojot alatas, muša zivij jāpasniedz nedaudz augšpus pret straumi virs vietas, kurā tā stāv.

Pēc makšķernieku novērojumiem, alatai ir maza interese un tā neseko potenciālajiem upuriem, kas peld tālu no vietas, kur tā stāv, tāpēc daudzi uzskata, ka ēsma jāpasniedz augšpus pa straumi tieši pretī alatai, un novirzes uz sāniem vairāk nekā 20-30 cm negatīvi ietekmē ķērienu. Spiningotājam vai mušiņotājam, visiem tas jāņem vērā un jācenšas metienu izpildīt sevišķi precīzi. Metiena attālumam gandrīz nav nozīmes.

Ezeros alatas visbiežāk jāmeklē akmeņainās vietās piekrastes rajonā, aizvēja pusē. Vietās, kur dziļums diezgan strauji palielinās, alatas var atrast 3-5 metru attālumā no krasta. Metieni 20 līdz 30 metru attālumā ir nepieciešami tikai tad, ja alatu stāvvieta atrodas tālāk no krasta, piemēram, vidēji lielās vai lielās upēs.

Ja ūdenskrātuves virspusē nav redzami medīgu zivju šļaksti, tas nozīmē, ka tā vai nu stāv patvērumā, vai medī ūdenstilpes zemākajos slāņos, un māneklis jāpasniedz dziļi. Kad alata uzlasa barību no ūdens virsmas, lēnām jāvada vizulis ļoti nelielā dziļumā. Dažreiz šī tehnika palīdz pievilināt alatu, kura uzvedas pasīvi. Savu pirmo pieredzi šīs taktikas izmantošanā ieguvu nejauši. Reiz, ieraudzījis, ka upē netālu no dibena stāv divas solīdas zivis, no pirmā acu uzmetiena foreles. Es, kā ierasts, mazliet virs vietas, kur šīs zivis stāv, iemetu nelielu rotiņu un lēnām vadīju tām garām. Nekāda ķērina nebija, bija acīmredzams, ka zivis izrādīja tikai zināmu interesi - viena no tām pagriezās un cieši sekoja vizulim līdzi. Acīmredzot “foreles” vienkārši izvadīja nevēlamo “viesi” no savas teritorijas. Arī mani atkārtotie centieni neko nedeva. Kad šī spēle man bija gandrīz apnikusi, nodomāju, ka tās nemaz nav foreles, jo tās uzvedās pārāk netipiski. Galu galā atkārtotie vizuļa piedāvājumi foreles jau sen būtu aizbaidījuši. Tad es lēnām turēju rotiņu gandrīz pie ūdens virsmas tieši virs tās vietas, kur stāvēja “foreles”. Tūlīt sekoja alatai raksturīgais kāpiens un ķēriens.

Abas “foreles” izrādījās alatas, kuras katra svēra aptuveni 1 kg. Viņu vēderos bija lidojošo kukaiņu atliekas, tāpēc mani sākotnējie centieni pievilināt tos ar zivju imitācijām bija neveiksmīgi, bet lielais tauriņveidīgais rotiņš izrādījās efektīvs.

Makšķerējot alatas, muša zivij jāpasniedz nedaudz augšpus pret straumi virs vietas, kur tā nostājusies.

Mušiņošanā uz alatām ir divas izplatītākās metodes - makšķerēšana ar sauso mušiņu un makšķerēšana ar slapjo mušiņu, kas ietver arī, tā saukto, nimfošanu. Izmantojamie rīki, taktika un paņēmieni abos gadījumos būtiski neatšķiras, taču dažām niansēm jāpievērš īpaša uzmanība.

Mušošanā ar sauso vai slapjo mušiņu izmantotie mušiņkāti un spoles parasti neatšķiras. Mušiņkātam būtu jābūt vieglas klases ar garumu 2,2-2,7 metri. Īss kāts ir ērts nelielās upēs un strautos, garš - gadījumos, kad nepieciešams veikt metienus lielos attālumos. Makšķerējot ar “sauso” mušu, vēlams izmantot 5.-7. smaguma klases peldošās auklas, makšķerējot ar “slapjo” muti - peldošās auklas ar grimstošu galu, bet seklās ūdenskrātuvēs ar lēnu straumi var izmantot arī peldošās auklas. Grimstošās auklas alatu makšķerēšanā izmanto reti un tikai noteiktos apstākļos. Kāda veida aukla - konusveida vai paralēlā - nav nozīmes, jo vienmērīgu un nemanāmu pāreju uz mušu nodrošina koniskā pavada. Neaizmirstiet par lēto cilindrisko auklu pozitīvajām īpašībām. Piemēram, šādas auklas iemest nelielā attālumā ir vieglāk nekā konusveidīgās, jo konusveida nogrieznis ir vieglāks. Pēdējā laikā mušiņošanā , lai iemestu mušu vēlamajā vietā, arvien biežāk izmanto cilindrisku vai konusveida mušauklas galvu līdz pat 10 metru garumā (tā saukto “torpēdu”). Tās priekšrocības īpaši izpaužas, makšķerējot dziļās vietās, kā arī gadījumos, kad “slapjā” muša jāmet 20 un vairāk metru attālumā.

Izvēloties pavadiņu, jāvadās pēc vairākiem apsvērumiem. Parasti izmanto 0,15-0,2 mm diametra auklu. Bet, ja nepieciešams izmantot mušas ar āķa numuru 2,5 un mazāku, pareizāk ir izmantot tievākas pavadiņas, piemēram, ar diametru 0,12 mm. Vairumā gadījumu tas ir iespējams tikai diezgan tīrās, brīvās no apauguma ūdenstilpēs. Makšķerauklas auklas pavadiņas ar diametru 0,2-0,25 mm liek gadījumos, kad paredzēts ķert zivis, kas sver 1 kg un vairāk, un ja makšķerēšanas apstākļi ir izteikti slikti. Pēc tāda paša principa izveido mušiņauklas konisko pavadu. Pie zema un dzidra ūdens, skaidrā un mierīgā laikā izmanto garāku pavadu, tā nodrošina vienmērīgu mušas nolaišanu. Vējainos apstākļos izmanto īsākas pavadas, pretējā gadījumā ievērojami samazinās metienu precizitāte.

Mākslīgās mušiņas, ko izmanto alatu makšķerēšanai, vairumā gadījumu ir nedaudz mazākas nekā foreļu mušiņas. Sausās mušas no slapjajām mušām atšķiras divos galvenajos aspektos. Sauso mušu veidošanai, proti, tīšanai izmanto izejmateriālus ar nelielu īpatnējo svaru, - sintētiskus diegus un lentes, kā arī tievus un vieglus āķus. Turklāt, izmantojot visdažādākos dažādu sariņu un spalvu pietīšanas veidus, “sausās” mušas tiek veidotas pūkainākas un grūtāk samitrināmas, kā rezultātā tās var peldēt ūdenskrātuves virspusē. Slapjām mušām, gluži pretēji, raksturīgs retināts spalvu klāsts, tās tiek tītas uz resnākiem un, attiecīgi, smagākiem āķiem, to svara palielināšanai tīšanā izmanto stieplītes un metāla lentes. Šīs mušas “strādā” dziļāk, līdz pat zemākajiem ūdenstilpes slāņiem. Kā slapjo mušu var izmantot arī vienkārši slapju vai apfrizētu sauso mušu.

Nedabīgs mušas stāvoklis var alatu atbaidīt.

Vēl daži vārdi par alatu uzvedību. Pastāv uzskats, ka alata ir piesardzīga zivs. Tas varētu būt taisnība, ja salīdzina, piemēram, ar asariem vai raudām. Iespējams, ka ir apstākļi, kad alatas uzvedas ļoti piesardzīgi, bet pareizāk būtu uzskatīt, ka tā ir kaprīza vai izvēlīga zivs tikai attiecībā uz ēsmu un tās uzvedību ūdenī. Bieži vien makšķernieks var novērot, kā alata stāv tuvu viņam, un, ja viņš nepieļauj rupjas kļūdas, diezgan ilgi var mēģināt viņu pievilināt. Pat ja pirmie mēģinājumi ir neveiksmīgi, tas nenozīmē, ka alata ir satraukta un neņems. Ja makšķerniekam izdodas atrast piemērotu ēsmu un to pareizi pasniegt, vairumā gadījumu alata nenoturēsies un sekos ķēriens. Jāpiebilst, ka, jo lielāka ir alata, jo pieredzējušāka un gudrāka, parasti tā uzturas grūti pieejamās vietās un retāk dodas medībās. Ar to daļēji var izskaidrot to, ka upes vidējā posmā un lejtecē vai pie liela ūdens līmeņa, kad lielo alatu stāvvietas nav tik viegli atrast, tās ir grūtāk noķert nekā tās pašas upes augštecē, kur ir viegli apsekot gandrīz katru vietu.

Tā kā alatas nārsto pavasarī, to medību sezona sākas (atkarībā no ledus pazušanas laika) maija beigās vai jūnijā, proti, 1-2 nedēļas pēc nārsta beigām. Ziemeļu ūdeņos alatu nārstu dažkārt novēro pat jūlija sākumā. Makšķerēšana parasti sākas pēc tam, kad upes atgriežas savā tecējumā un ūdens sāk skaidroties. Šajā laikā nereti ir iespējams noķert šīs ūdenstilpes lielākās zivis, kuras tūlīt pēc nārsta aktīvi barojas un vēl nav paspējušas izvēlēties piemērotas vasaras slēptuves. Tās ķer ar spiningu, kas aprīkots ar nelielu rotiņu, un ar mušiņmakšķeri, izmantojot vidēja izmēra “slapjās” mušas, kas līdzīgas noslīkušām viendienītēm, vezīšiem vai kāpuriem, kā arī sīkas 2-3 cm garas mušas, kas imitē zivtiņas.

Pavasarī lielie eksemplāri turas pie grunts, tāpēc ieteicams mušu vadīt dziļi, apsekojot vietas ar dažādiem virpuļiem, īpaši tās vietas, kur straume ir mērena un uz grunts ir daudz lielu akmeņu. Potenciāli pateicīgas ir arī vietas ar erodētiem krastiem, kurut uvumā atrodas akmeņainsa vai oļains dibens.
Makšķerējot ar slapjo mušu, visbiežāk izmanto divus ēsmas vadīšanas paņēmienus - tās brīvu peldēšanu pa straumi un piespiedu lēnu vilkšanu pret straumi vai šķērsām pāri tai. Ja pirmajā gadījumā muša imitē kādu barības objektu, ko nes straume, tad otrajā gadījumā muša līdzinās mazam zivju mazulim. Starpvariantos slapjā muša var imitēt dažu sugu aktīvi klejojošās nimfas.

Līdzīgas manipulācijas ir iespējamas arī ar sauso mušu. Piemēram, ja tiek izmantota viendienīšu imitācija, kamēr tās lido virs ūdens, mušas aktīva kustība pa ūdens virsmu uz alatām dažkārt ir ļoti efektīva. Makšķerējot ar slapjo mušiņu, bieži vien koniskajai pavadai pievieno sauso mušu. Galvenais tāda "lēkātāja" mērķis - palīdzēt sekot ķerienam. Ķērienu, īpaši tad, ja slapjā muša brīvi peld, parasti ir ļoti grūti pamanīt. Tas izpaužas kā rāviens, pēkšņs zivs uzplaiksnījums mušas tuvumā, auklas peldējuma apstāšanās vai vienkārši kādas tikko pamanāmas dīvainības auklas vai pavadas gaitā. Tas ir signāls, kas liecina par ķērienu. Īpaši grūti ir notvert ķēriena brīdi, makšķerējot ūdenstilpes dziļajos slāņos. Šeit makšķerniekam ir jāattīsta īpašs instinkts. Lai būtu vieglāk pamanīt ķērienu, var izmantot signalizācijas palīglīdzekļus -, piemēram, mušiņauklas galā uztīt auklas vijumu no gaišas krāsas diega vai izmantot košu plastmasas caurulīti. Tomēr iesācējiem nevajadzētu satraukties, ja būs daudz tukšu ķērienu, makšķerējot ar slapjo mušu, izvairīties no tiem nav tik vienkārši pat pieredzējušiem profesionāļiem.

Kad upes atgriežas savā tecējumā, ūdens kļūst skaidrāks un siltāks, virs ūdeņiem parādās daudz kukaiņu. Šajā laikā var pāriet uz sauso mušiņu. Par signālu tam mušiņnieki parasti uzskata alatu ķērieniem raksturīgo šļakatu parādīšanos ūdenstilpes virspusē. Makšķerēšana var būt īpaši veiksmīga viendienīšu masveida izlidošanas laikā. Dažādu sugu viendienīšu izlidošanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no laika apstākļiem. Dažās ūdenstilpēs izlidošana notiek kaut kad jūnija sākumā, citās - divas nedēļas vēlāk.

Pieredzējuši makšķernieki parasti veic ilgstošus novērojumus savā iecienītajā makšķerēšanas rajonā, un tas ļauj viņiem ar vislielāko varbūtību noteikt konkrētu sugu masveida izlidošanas laiku. Izlidošanas laikā, kas parasti ilgst vairākas dienas, alatas (kā arī foreles) kļūst aktīvas, un iespējas uzķerties ievērojami palielinās. Tomēr pat šādos apstākļos, jo īpaši upēs, kas bagātas ar barību, liepas ir izvēlīgas. Makšķerniekam jābūt ļoti vērīgam, lai noteiktu, kas tieši viņu interesē: vai nu nejauši ūdens virspusē nokrituši kukaiņi, vai noslīkuši īpatņi. Turklāt ir jāsaprot, kādas viendienītes vai citus kukaiņus konkrētajā laikā labprātāk medī alatas. Tikai tad būs iespējams attiecīgi pielāgot rīkus un izvēlēties pietiekami efektīvu mušiņu.

Populāras universālās mušas: 1 - strauta mānekļa imitācija, efektīva vakara stundās, 2 - zemes kukaiņu imitācija, 3, 4 - sīku kukaiņu (piemēram, vernalisas) imitācija.

Jāatzīmē, ka ir divas pieejas mušu izvēlei. Pirmo raksturo tas, ka makšķernieks cenšas pēc iespējas precīzāk atdarināt kukaiņu, ar ko barojas zivis. Makšķerniekam ir pietiekami labi jāpārzina to kukaiņu struktūra, kas veido alatu barības bāzi. Šim nolūkam daži makšķernieki pie ūdenstilpes vāc kukaiņu kolekciju, mājās tos pēta un cenšas apgūt piemērotu mušu izgatavošanas tehnoloģiju.

Otrās pieejas būtība ir tāda, ka makšķernieks cenšas zivij piedāvāt kaut ko tādu, kas to piesaista, izraisa pastiprinātu interesi un galu galā piespiež pieķerties. Taču jāatzīmē, ka šī pieeja nav īpaši populāra makšķernieku vidū, kas specializējas uz liepu makšķerēšanu. Biežāk to izmanto tie, kas ķer foreles, lašus un nagaļzivis universāli. Šādas mušas, kā jau minēts, sauc par iedomātām mušām. Daudzas no tām ir diezgan trāpīgas tieši tāpēc, ka tās atgādina nevis vienu prototipu, bet kaut ko vispārinātu, kas atbilst visai konkrētajā ūdenstilpē sastopamo kukaiņu grupai ar tām raksturīgākajām iezīmēm. Tāpēc tām ir diezgan universāls pielietojums. Šajā gadījumā makšķerniekam nav nepieciešams pamatīgi izprast kukaiņu uzbūvi, ar eksperimentu palīdzību viņš pats var atrast visefektīvāko mušas konstrukcijas īpašību kombināciju. Lai atvieglotu uzdevumu, jāzina daži jau pārbaudīti un vispāratzīti modeļi. Piemēram, vissvarīgākā mušas detaļa ir vēdera krāsa, pēc tam vēdera forma un spalvas lielums. No visām vēdera krāsām liepājnieks dod priekšroku dzelteniem, sarkaniem un olīvkrāsas toņiem. Izvēloties krāsu gammu, jāvadās pēc noteikuma: jo sliktāka redzamība ūdenī, jo kontrastējošākām jābūt krāsām. Ja straume ir vienmērīga, mērena, izmantojiet “caurspīdīgākas” mušas ar retāku spalvu; ja vētraina - izmantojiet liela izmēra mušas ar bagātīgu spalvu.

Slapjās mušas un nimfas: a, b - noslīkušu viendienīšu un zivtiņu imitācijas; c, d - strauteņu (maksteņu) kāpuru imitācijas (viena no populārākajām alatu mušām); d - viendienīšu kāpura imitācija; f - strautenes kāpuru imitācija.

Vasarā līdzās jau minētajiem kukaiņiem, kuru dzīve ir saistīta ar ūdenstilpi - strautenes, makstenes, viendienītes, nozīmīga loma ir arī kukaiņiem, kas ūdenī nokļūst nejauši,- sienāžiem, dunduriem, odiem, mušām, vabolēm, skudrām. Šo kukaiņu imitācijas visveiksmīgāk izmanto dienas laikā. Tās ir efektīvas arī upēs ar vāji attīstītu barības bāzi. Tomēr, iestājoties krēslas stundām, liepas labi ķeras arī uz mušām, kas atdarina maijvaboles vai virsputnu mušas. Šajā gadījumā priekšroka jādod tiem paraugiem, kas ir labāk redzami sliktas redzamības apstākļos.

Grauzēju makšķerēšana sasniedz kulmināciju rudenī. Tieši rudenī pilnībā atklājas visi mušiņmakšķerēšanas burvības aspekti. Līdz ar pirmajām salnām, kad koki sāk krāsoties košās krāsās, tas ir laiks, kad palielinās alatu aktivitāte. Tās veiksmīgi ķer gan uz tārpiem, gan mākslīgajām mušām, kurām, ja apstākļi atļauj, jādod priekšroka. Spiningošanas rezultāti parasti ir sliktāki. Vairākas reizes es mērķtiecīgi eksperimentēju, cenšoties pievilināt alatas ar 0,2 mm auklu un 1-2 g miniatūru vizuli aprīkotu spiningu. Tomēr, neraugoties uz visiem trikiem, mani panākumi bija krietni sliktāki nekā maniem kolēģiem mušotājiem. Bet pavasarī un vasarā, izņemot viendienīšu masveida izlidošanas periodus, mušiņotāju priekšrocības nebija tik lielas. Daļēji to var izskaidrot ar to, ka rudenī alatas barojas ar sīkākiem kukaiņiem. Ir gadījumi, kad alatas regulāri no ūdens virsmas nolasa tik miniatūras mušas, ka tās pat ir grūti atveidot kā imitācijas. Šajā laikā sekmīgi var izmantot nelielas viendienīšu, moskītu, skudru imitācijas vai mazu fantāzijas mušu modeļus. Tomēr aizraušanās ar miniaturizāciju ne vienmēr un ne visur ir vēlama. Lai solīdu zivju ķeršana nekļūtu par loteriju, tikai labi pieejamās vietās ieteicams izmantot pavadas, kuru diametrs ir mazāks par 0,15 mm, un āķus, kas mazāki par Nr. 3. Lielā mērā izvēli nosaka arī makšķerēšanas tradīcijas. Miniatūrisma piekritēji 200-800 g smagus alatas zvejo ar āķiem Nr. 2,5, savukārt “mērenākie” makšķernieki šim pašam mērķim izmanto āķus Nr. 4 un 5. Kad lūdzu kolēģus makšķerniekus no Sibīrijas dalīties pieredzē, viņi man parādīja no viņu viedokļa ļoti “mazas” mušas, kas izgatavotas uz āķīšiem Nr. 6.

Runājot par zvejas paņēmieniem un taktiku, rudenī tie ir gandrīz tādi paši kā vasarā. Vienīgi jāņem vērā, ka, iestājoties aukstam laikam, alatas pulcējas baros un migrē lejup pa upi vai dodas dziļumā. Makšķernieki ir novērojuši, ka, ja alatas uzturas salīdzinoši seklās vietās, tuvākajā laikā aukstuma nebūs. Alatu makškerēšanas sezona ilgst līdz ūdenskrātuvju aizsalšanai. Dažās Baltijas upēs, kas neaizsalst pat ziemā vai atveras pie pirmā atkušņa, alates ar mušiņu var ķert arī ziemas periodā.

Īsumā par ēsmu un ēsmu vadīšanu. Makšķerējot ar mušiņmakšķeri krācēs un vairumā gadījumu spiningojot, lielās alatas ēsmu saķer strauji, pašas uzķeras un piecirtiens var izpalikt. Taču, makšķerējot vienmērīgās straumēs, mušķerniekam nevajadzētu kavēties. Kā jau minēts, ķēriena pazīme var būt, piemēram, tikai zivs parādīšanās pie mušas. Piecirtiens nedrīkst būt pārāk ass, gadījumā, ja izmantota tieva pavadiņa, tas var beigties ar mušas zaudējumu. Bet nevajag arī kavēties. Ja makšķernieks gaidīs brīdi, kad sajutīs ķērienu ar rāvienu uz mušiņkāta, piecirtiens parasti būs novēlots.

Alatas mute un lūpas ir mīkstas, un, ja tajās ieķeras āķis, pat neliels, zivij reti kad izdodas no tā atbrīvoties. Tūlīt pēc uzķeršanās alata uzvedas savdabīgi - tas sāk kratīt galvu, cenšoties atbrīvoties no āķa, vai arī spītīgi turas virzienā, kas ir pretējs tam, kurā to ved makšķernieks. Tomēr alata diezgan ātri cīņu uzdod. Atšķirībā no foreles izvadīšanas laikā tā nemēģina bēgt sakārņos, akmeņos vai zālājos, bet turas atklātā ūdenī. Tāpēc nevajadzētu izvadīšanu forsēt, jo īpaši, makšķerējot ar vieglas klases rīkiem. Alatu nevajadzētu celt ūdens virspusē uzreiz pēc uzķeršanās, tas novedīs tikai pie izmisīgiem rāvieniem, labāk ir mierīgi to turēt dziļumā un vadīt uz paredzēto vietu. Uz āķa uzķērušos zivi ņem ar rokām vai ar uztveramo tīkliņu, vislabāk - tenisa raketes formā.

Epilogs

Pirms lasītājs, pāršķir pēdējo lappusi un aizver grāmatu, vēlos dalīties ar viņu dažās papildu pārdomās par makšķerēšanu kopumā un laša makšķerēšanu jo īpaši.

Ir labi zināms, ka daudzās valstīs, ja ne lielākajā daļā valstu, vismaz Eiropas valstīs, 4-5 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita daļu no sava brīvā laika pavada makšķerējot. Makšķernieku kopējā reģistrētā nozveja sasniedz iespaidīgus apmērus un dažkārt ir līdzvērtīga attiecīgajai rūpnieciskās zvejas nozvejai iekšzemes ūdenstilpēs.

Mūsu valstī amatierzvejai-makšķerēšanai kā vienam no aktīvās atpūtas virzieniem ir nozīmīga un pieaugoša loma. Šajos apstākļos līdztekus normatīvajam zvejas regulējumam ir ļoti svarīgi izglītot daudzmiljonu makšķernieku armiju saudzīgā attieksmē pret mūsu upju un ezeru ihtiofaunu un zivju krājumiem. Ir acīmredzams, ka nav iespējams atzīt par sportisku nodarbošanos tādu makšķerēšanu, kad gandrīz vienīgais makšķernieka stimuls ir vēlme no ūdenskrātuves izcelt pēc iespējas vairāk zivju. Un nav nemaz tik svarīgi, kas šajā gadījumā ir vadmotīvs: vai vieglas peļņas iespēja, vai nepieciešamība papildināt savu pārtikas devu, vai vēlme parādīt savas makšķerēšanas prasmes un lepoties radiem un paziņām. Alkatības elements, neatkarīgi no motivācijas, gandrīz vienmēr galu galā noved šādu nožēlojamu makškerneiku maluzvejnieku rindās ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc patērētāju attieksme pret zveju nav savienojama ne ar sporta, ne ar amatieru zveju.

Mūsdienās ir neiedomājami būt universālim, kurš bez izņēmuma zina un var visu. Specializācija vienā salīdzinoši šaurā jomā ir kļuvusi par neatliekamu nepieciešamību, tostarp arī makšķerēšanā. Tāpēc, kā man šķiet un par ko esmu pārliecināts, katram daudzmaz nopietnam makšķerniekam-amatierim vajadzētu pilnveidoties kādā no minētajiem makšķerēšanas virzieniem. Pat pieredzējušiem makšķerniekiem, es nerunāju par iesācējiem, ir vienkārši neiespējami izprast teorētisko spriedumu un praktisko padomu pārpilnību.

Lašveidīgās zivis, kuru ķeršanai ir veltīta piedāvātā grāmata, jau izsenis tiek uzskatītas par iecienītu un prestižu medību objektu. Nevienai citai zivju sugai makšķerēšanas literatūrā nav pievērsta tik liela uzmanība kā forelei, lasim, alatai. Tikšanās ar šiem krāšņajiem zemūdens pasaules pārstāvjiem līdz pat šai dienai makšķerniekiem sagādā lielu baudu un prieku, un to ķeršana ir gandrīz vai sapņu robeža. Un cik interesanta ir paši ceļojumi! Tuvu vai tālu, veiksmīgi vai neveiksmīgi (dažkārt tas nav tik svarīgi) lašveidīgo zivju meklējumos, cik aizraujoši ir to meklējumi un nesalīdzināmā cīņa, tās ķerot!

Padomju Savienības makšķerniekiem zināmā mērā ir paveicies. Mūsu milzīgās valsts robežās viņi var atrast un atrod visplašākās iespējas pārbaudīt savas prasmes un iemaņas piesardzīgo un arī dināmisko lašveidīgo zivju makšķerēšanā. Eiropas daļā ir laši, foreles, taimiņi, jūras foreles-kumžas vai taimiņi. Urālos un Sibīrijā ir tādas zivis kā Sibīrijas taimiņš un ļenoks. Tālāk uz austrumiem zvejniekam ir iespēja sacensties ar Klusā okeāna lašiem - karalisko lasi, kuprlasi, nerku, ketu un citām, ne mazāk interesantām zivīm.

Pats par sevi saprotams, ka šo zivju amatieru zvejas apstākļu daudzveidība rada nepieciešamību izmantot dažādus makšķerrīkus un ķeršanas metodes. Vienā grāmatā nav iespējams uzzīmēt vispārēju ainu, pat ja tās apjoms būtu daudzkārt lielāks par šīs grāmatas apjomu. Katram makšķerniekam, gūstot pieredzi, vadoties pēc saviem novērojumiem, pašam jānosaka tuvākie ceļi uz panākumiem. Šī grāmata viņam tikai palīdzēs.

Starp citu, kā mēdz teikt, izmantojot izdevību, vēlos apstāties pie vienas svarīgas problēmas. Man šķiet, ka laša resursu izmantošanai makšķerēšanā tiek pievērsts nepelnīti maz uzmanības. Uz šī fona nedaudz labāk izceļas Lietuva un Igaunija, kur tiek veikts mērķtiecīgs darbs pie lašu rekreācijas zvejas, proti, makškerēšanas attīstības. Tomēr arī tur situācija vēl nebūt nav apmierinoša. Domājams, ka pašlaik izstrādes stadijā esošie gan standarta, gan reģionālie noteikumi šo jautājumu risinās pietiekami pilnīgi un skaidri.

Vietējā literatūrā informācija par lašveidīgo zivju dzīvi un zveju vispirms jāmeklē krievu zvejniecības literatūras klasiķa L.P.Sabaņejeva grāmatā “Krievijas zivis. Mūsu saldūdens zivju dzīve un ķeršana (makšķerēšana)”, ko pēckara gados vairākas reizes, kaut arī saīsinātā veidā, izdevušas dažas savienības un reģionālās izdevniecības. Tikai izdevniecība “Fizkultura i Sport” 1982. gadā izdeva šo grāmatu bez jebkādiem saīsinājumiem. Par to pašu daļēji var lasīt V.B.Sabunajeva un D.Kolganova grāmatās. Lašveidīgo zivju bioloģija mūsu zinātniskajā literatūrā ir diezgan pamatīgi apgūta G.V.Nikoļska, J.A.Smirnova un citu autoru darbos, kuros var gūt daudz interesantas informācijas. Tomēr teorija nevar sniegt gatavas receptes visiem dzīves gadījumiem. Tā var kļūt tikai par līdzekli, kas atvieglo katrā konkrētā gadījumā piemērotākā risinājuma meklējumus, kas makšķerniekam, atkārtoju vēlreiz un vēlreiz, jāatrod pašam, balstoties uz konkrēto situāciju.

Manuprāt, gandrīz katrs makšķernieks savā pilnveidošanās ceļā iziet vairākus posmus - no iesācēja, kurš vēlas ar jebkādiem līdzekļiem noķert vismaz kādu zivi, līdz līmenim, kad viņu var klasificēt kā pieredzējušu makšķernieku. Pēdējā gadījumā, paradoksālā kārtā, makšķernieks mazāk interesējas par loma kvantitatīvo pusi. Viņu pilnībā apmierina tas, ka viņam ir bijusi iespēja apmeklēt skaistu upi, sagaidīt saullēktu vai pavadīt saulrietu un šajā laikā sajust zivs ķērienu. Tikai tādā gadījumā mēs varam teikt, ka makšķernieks ir nobriedis, guvis pieredzi.

Diemžēl, pārāk daudziem iesācējiem pilnveidošanās process aizkavējas iesācēja stadijā, kad katra noķerta zivs kļūst par iekārotu laupījumu, kuru nedaudz vēlāk viņš, nav izslēgts, var izmest kā nevajadzīgu.

Vēlos atzīmēt, ka, izvēloties šeit ieteiktos makšķerēšanas paņēmienus, lomi daudzos gadījumos, īpaši apgūstot mušiņmakšķerēšanu, var būt mazāki nekā tad, ja tiek izmantoti vienkāršāki un piemērotāki paņēmieni. Tāpēc ieteiktā rokasgrāmata galvenokārt paredzēta tiem, kas zināmā mērā, vismaz morāli, ir pārvarējuši iesācēja posmu. Varam tikai cerēt, ka tādu būs daudz, un amatieru makšķerēšanas iemaņu paaugstināšanās labvēlīgi un labvēlīgi ietekmēs ne tikai pašu makšķernieku un viņa kultūru, bet arī mūsu zivju krājumus.

Share to Facebook