home  back

Makšķerauklas

J. Stikuts 2002

Presē latviešu valodā makšķerauklas tiek reklamētas maz – galvenokārt SALMO auklas, nedaudz STROFT, itāļu un poļu ražojumi. Tāpēc varbūt līdz daudzu lasītāju apziņai nenonāk tā reklāmas epitetu gūzma, kas redzama gan svešvalodās ārzemju žurnālos publicētajās reklāmās, gan arī uz iepakojuma, ar kuru iznāk pa daļai sastapties, iegriežoties mūsu veikalos.

Kas tik tur nav rakstīts – superizturīga, superstipra, monofilaments, neilons, kofilaments, kopolimērs, apstrādāts ar teflonu, karbonu, silikonu utt.! Papildus vēl citi uzraksti kā nosaukumi, kas balstās uz pircēja ticību nemainīgām vērtībām un bieži vien asociējas gan ar modernām tehnoloģijām (HI-TECH), sumo cīkstoņu stabilitāti (SUMO), nepārspējamu veiklību (COBRA), augstvērtīgu metālu (TITAN, PLATIN, GOLD, SILVER), gan vienkārši ar valsti, kurā brāķi nevarot izgatavot (Made in Japan, USA, Germany). Un, ja uz viena iepakojuma vienlaicīgi ir, piemēram, Champion,; Made in Japan; Copolimer; Teflon coated, tad pircējam jābūt pārliecinātam, ka tieši šī ir vislabākā aukla.

Tas, ka šādi uzraksti nav garantijas talons, bet sliktākajā gadījumā tas, ka prece radīta kādā pagrīdes ražotnē ne visai tālā kaimiņzemē, parasti tiek noklusēts. Uzreiz ir jāatgādina, ka viltojumi ir ne tikai alkohola tirgū, arī makšķerauklu tirgū ir ļoti daudz “krutku”, rēķinoties, ka ierindas pircējam ir diezgan grūti uz vietas veikalā atšķirt oriģinālu no viltojuma.

Ne velti slavenākās firmas cenšas ieviest pasākumus pastiprinātai savu ražojumu aizsardzībai, gan regulāri mainot to klāstu (kas ir ļoti dārgs pasākums, jo prasa lielus reklāmas izdevumus), gan lietojot specifiskus tehniskus paņēmienus. Piemēram, oriģinālās auklas, kas jebkādā veidā savā marķējumā ietver nosaukumu PLATIL, tiek ļoti precīzi uztītas uz spoles. Šim procesam nepieciešamas speciālas un dārgas iekārtas, kas padara viltošanu no ekonomiskā viedokļa neizdevīgu. Cits piemērs – firma SALMO sāka savu Latvijā ražoto produkciju marķēt ar hologrāfiskām uzlīmēm pēc tam, kad Krievijā sāka kopēt HI-TECH auklas, taču ar apšaubāmu kvalitāti un pārdodot lētāk, tādā veidā graujot oriģinālražotāja reputāciju.

Līdzīgu gadījumu auklu ražošanā un tirgū ir daudz. Lai makšķernieks šādās situācijās un lielo reklāmas viltību priekšā nejustos kā galīgs nejēga, tālāk būs minētas dažas atziņas. Tās būtu jāsaprot katram, kurš nejūtas tik bagāts, ka var atļauties ticēt visam rakstītajam, bet vēlas un spēj nedaudz dziļāk ieskatīties lietu būtībā. Lai gan saka, ka skopais maksā divreiz, vēl neapstrīdamāka ir patiesība, ka jebkurš eksperiments maksā naudu. Bet precīza informācija ļauj jebkuru mērķi sasniegt visracionālākajā viedā, ietaupot arī naudu.

Vispirms par ražošanu. Makšķernieka rokās aukla nonāk no veikala, kur tā tiek piedāvāta kā daudzveidīgi iepakots produkts. Auklu var nopirkt jebkurā garumā, visbiežāk gan 10 m, 25 m un 100 m fasējumā. Parasti tā ir uztīta uz plastmasas spoles, kam ir uzlīme ar ziņām, kas var interesēt makšķernieku, - ražotājfirma, auklas nosaukums, garums, diametrs, stiprība un vēl cita informācija. Uzreiz jāuzsver, ka ar ļoti retiem izņēmumiem marķējums nesatur ziņas par to, kas ir sintētiskās šķiedras ražotājs, parasti reklamēta tiek firma, kas fasē preci. Taču par to visu jārunā pēc kārtas.

Par makšķerauklu mēs parasti saucam tikai sintētisko pavedienu, tas var būt gan monošķiedra, gan pīta mini vai mikro trose. Šie pavedieni visbiežāk tiek izgatavoti lielos ķīmiskos vai sintētisko šķiedru uzņēmumos, piemēram, DU PONT (ASV), BAYER (Vācija), THORAY(Japāna). Tieši šajās kompānijās, kuras izejmateriālu ražo nevis metros, bet gan tonnās, rodas tas, ko var apzīmēt gan ar monofilamentu, gan ar kofilamentu, gan ar kopolimēru.

Galvenokārt tieši šī ražošanas stadija nosaka, kādas būs produkta īpašības, kad tas nonāks patērētāja rīcībā. No tās ir atkarīga auklas stiprība, elastība, nodilumizturība, ilgmūžība un citas tieši makšķerniekam svarīgas īpašības.

Moderno auklu pirmsākums ir atrodams 1938.gadā, kad amerikāņu firma DU PONT izgudroja sintētisko šķiedru neilonu, lai izmantotu kā dabīgā zīda pavediena aizstājēju. Makšķerēšanā šo šķiedru sāka izmantot tiki pēc II pasaules kara; pirmās to darīja amerikāņu firmas SHAKESPEARE un BERKLEY, bet vēl šodien ASV tirgū populārās amerikāņu auklas STREN un TRILENE ir pazīstamas jau no 1957.-1958. gada. Šīs bija pirmās tipiskās monopolimēru auklas, tas nozīmē, ka to ražošanā izmantota viena veida izejviela.

Līdz šai dienai sintētiskā šķiedra tiek iegūta ekstruzijas ceļā – no izkausēta granulēta polimēra tiek ekstrudēta šķiedra, kas tiek burtiski stiepta un apstrādāta, līdz iegūst nepieciešamo diametru. Monofilaments nozīmē, ka šķiedra iegūta no viena veida polimēra. Tādas vēl šodien ir auklas, kas veikalos redzamas lētāko preču klasē. Taču sākotnēji radītais neilons var būt ar daudzveidīgām īpašībām.

Kombinējot izejvielas, var radīt šķiedru, kuras īpašības ir dažādas, bieži vien labākas nekā šķiedrai no viena veida izejmateriāla – līdzīgi, kā tas tas tiek darīts alkoholisko dzērienu ražošanā. Tā tiek iegūti kopolimēri. Šīs šķiedras var būt ar paaugstinātu stiprību, nodilumizturību, elastību un citām vērtīgām īpašībām, kuras var mērķtiecīgi iegūt.

Saprotams, šīs izejvielu un citu piedevu kombinācijas ir tās, kuras nosaka katras auklas īpatnības, un tas parasti ir lielais ražotājfirmu noslēpums, kas ļauj ilgstoši ražot oriģinālus izstrādājumus, kurus nevar tik vienkārši nokopēt.

Tomēr kā patērētājam makšķerniekam būtu jāsaprot, ka ražošanā, lai nodrošinātu auklai kādu īpašību, vienmēr tiek lietotas dažādas piedevas: plastifikatori, stabilizatori, krāsvielas. Kādreiz, lai auklu pārdotu, pietika to nosaukt populārā vārdā, piemēram, DAMYL, šodien konkurences apstākļos ražotājs kā jaunumu bieži reklamē to pašu auklu, tikai nedaudz atklājot arī citas tehnoloģiskas nianses, ko izmanto mārketinga mērķiem.

Sarežģītākā ir tā saukto kofilamenta auklu tehnoloģija. Par kofilamentu tiek saukta sintētiska šķiedra, kuru ražojot vispirms tiek veidota serde, kam noteiktas īpašības, piemēra, augsta stiprība (makšķernieku terminoloģija), un tās pamatā ir kāds kopolimērs. Serde pēc tam tiek parklāta ar citu polimēru, kas veido ārējo apvalku ar atšķirīgām īpašībām, piemēram, paaugstinātu nodilumizturību. Šāda prece tirgū parādījās 90. gados, un par tipisku piemēru tiek uzskatītas SIGLON auklas.

Ņemot vērā tehnoloģijas komplicētību, kofilamenta auklas ir relatīvi dārgākas. Taču, skatot kopumā, dārgākas auklas, es domāju oriģinālražojumi, parasti atšķiras ar to, ka to izgatavošanā tiek nodrošināta paaugstinata tehnoloģiskā kontrole, piemēram, tāds svarīgs rādītājs kā auklas diametrs tiek nepārtraukti un precīzi pārbaudīts.

Vēl nesen kā jaunums tika reklamētas sintētiskās monošķiedras, papildus apstrādātas (kā var spriest no reklāmām) ar teflonu, silikonu, grafītu un citām vielām, kuras auklām piešķirot jaunas, it kā neredzētas īpašības. Diemžēl, vairākumā gadījumu uzlabojumus varbūt var konstatēt tikai laboratoriskos izmēģinājumos, ko pie mums neviens neveic. Taču makšķernieku praksē labi uzsiets mezgls var dot daudz lielāku efektu nekā superaukla ,bet pareiza metiena tehnika – tālāku metienu nekā ar grafītu ierīvēta aukla. Pēdējais modes kliedziens ir ūdenī gandrīz neredzamās fluorkarbona auklas. Pie tam šī materiāla īpatnējais svars ir lielāks par 1.0 , attiecīgi aukla ūdenī grimst.

Protams, šis izklāsts ir vienkāršots un ļauj tikai noprast, ka, iegādājoties jaunu auklu, vajadzētu izsvērt visus par un pret.

Būtisks jaunums makšķerēšanas tirgū pēdējos gados ir tā sauktās pītās auklas. Pašas par sevi tās nav nekas jauns, kādreiz lietotās zīda auklas arī bija pītas no atsevišķiem pavedieniem. Vēl joprojām plaši tiek lietotas pītas auklas, kas izgatavotas no neilona, dakrona, kevlāra un citām šķiedrām. Revolucionārs skaitās materiāls, kas saukts par GSPE (gel spun polyethilene) vai HPPE (high pressure performance polyethilene), no kura tiek ražotas monošķiedras. Pazīstamākie to nosaukumi ir SPECTRA un DYNEEMA.

Šīs šķiedras izceļas ar ļoti augstu stiprību. Piemēram, parastās 0,1 mm diametra kopolimēra auklas stiprība ir 1-1,2 kG, bet pītajai tā var būt 5-6 kG. Taču šo auklu ražošana ietver sevī tādu sarežģītu darbietilpīgu un lēnu procesu kā pīšana, tāpēc šie produkti ir relatīvi dārgi. Un, jo labāk aukla pīta, jo dārgāka tā kļūst. Cena ir atkarīga arī no izmantoto mikrošķiedru diametra un tātad no to skaita.

Ievērojot, ka auklu pīšana tās strauji sadārdzina, daži ražotāji sāka lietot citu tehnoloģiju – nevis pina, bet mikrošķiedru kūli pārklāja ar termoplastisku apvalku, proti, - šķiedras tajā iekausēja. Šādas auklas, pēc angliskā " fusion", tiek marķētas ar vārdu FUSION. Pēc izskata tās ir gandrīz kā parastās monoauklas un ir lētākas par pītajām (braid), arī pēc to īpašībām un cenas tās atrodas kaut kur starp monoauklām un pītajām. Pazīstamākās ir SPIDERWIRE FUSION un BERKLEY FIRELINE – tās parādījās tirgū pirmās.

Uzreiz jāpiebilst, ka pītās auklas un to lētais variants no agrāk un vēl šodien populārajām monoauklām atšķiras galvenokārt ar divu būtisku īpašību lielumiem. Pirmā ir stiprība, otra būtiska atšķirība slēpjas tajā, ka pītās praktiski nestiepjas – to relatīvais pagarinājums slogojot ir vismaz 5 reizes mazāks nekā monoauklām, un tas ir tuvs nullei.

Pītās auklas ir ļoti mīkstas, tām praktiski nav atmiņas vai paliekošas deformācijas – aukla, tīta no spoles līdzīgi parastam diegam ir pilnīgi taisna. FUSION auklas plastikāta apvalka dēļ ir relatīvi stīvākas, tās saglabā deformāciju, taču tiek meklēti optimālāki pārklājuma varianti, lai šī veida auklas īpašības tuvinātu gan pīto, gan vienlaikus monoauklu īpašībām.

Viena no pozitīvajām pīto auklu īpašībām ir to izcilā stiprība. Salīdzinājumā ar parastajām monoauklām, lai pārrautu līdzīga diametra pīto auklu, jālieto 2,5-3 reizes lielāks spēks.

Šāda starpība dažās situācijās dod lielas priekšrocības. Piemēram, spiningojot vietās, kur ir daudz tā saukto ķērāju, agrāk bija jārēķinās ar ievērojamiem vizuļu zaudējumiem. Lietojot šādās vietās pīto auklu, makšķernieks var atļauties vairāk riskēt, un ķērāja gadījumā galvenokārt cieš tikai āķi – tie tiek vai nu iztaisnoti vai arī nolauzti, taču vizuli biežāk nekā agrāk izdodas glābt. Pie tam tievāka aukla paver iespējas vizuli efektīvāk vadīt un manipulēt ar to vietās, kur ir spēcīga straume, jo attiecīgi mazāks ir straumes iespaids uz auklu, tātad arī uz vizuli.

Pītā aukla ir jauks un efektīvs rīks arī karpu un citu lielo un uzmanīgo zivju makšķerniekiem. Viņi var lietot tievu auklu un mazāk uztraukties, ka uzķērusies karpa, izvēloties ceļu pa zāļu biezokņiem, auklu pārraus. Daļa makšķernieku kā pozitīvu vērtē arī iespēju lielā attālumā gan labi sajust zivs ķērienu, gan izdarīt efektīvu piecirtienu,- tas, ka aukla nestiepjas, nodrošina labāku kontaktu ar zivi.

Taču ne visi to uzskata par pozitīvu faktoru, jo jārēķinās arī ar otru medaļas pusi. Piecirtienam jābūt uzmanīgākam,- bezrūpīgi un spēcīgi piecērtot, āķi var vienkārši izraut zivij no mutes. Bet sliktākajā gadījumā, ja aukla netrūkst un gadās liela zivs (vai ķērājs), lūst makšķerkāts. Arī izvadot zivi, jo sevišķi, ja tas notiek nelielā attālumā, palielinās varbūtība, ka pretojoties zivs norausies no āķa tieši mazā auklas amortizācijas efekta dēļ. Tāpēc ar pītajām auklām vēlams lietot mīkstākus kātus nekā ar monoauklām.

Par negatīvu pīto auklu īpašību tiek uzskatīta palielinātā tās abrazīvā iedarbība uz caurlaides riņķiem. Mūsu ūdeņi nav ideāli tīri, piemēram, smilšu daļiņas nosēžas uz auklas nelīdzenās virsmas, un tā pārvēršas par zāģi, kas zāģē kāta riņķus. Tie, kas bieži spiningo, zina, ka ar pīto auklu spininga kāta riņķus, pat, ja tie ir no vienkāršās keramikas (alumīnija oksīda), var sabojāt vienā sezonā. Tieši tāpēc, izmantojot pīto auklu, ieteicams izvēlēties spininga kātus ar visaugstākās kvalitātes caurlaides riņķiem, piemēram, no silīcija karbīda, tā sauktos SIC (angļu val.) riņķus.

Lietojot pīto auklu, lielāka uzmanība jāpievērš arī spolei, sevišķi auklas tīšanas kvalitātei gadījumos, kad tiek izmantota bezinerces spole. Pītajām auklām praktiski nav paliekošas deformācijas, to atmiņa ir ļoti niecīga. Tas viss rada nepieciešamību auklu uz spoles kasetes uztīt precīzi un gludi, turklāt uz bezinerces spoles kasetes vēlams uztīt nedaudz mazāk, nekā pieņemts ar parasto monoauklu. Proti, uztīt auklu, līdz kasete ir pilna, nav ieteicams, – līdz augšējai malai vajadzētu atstāt pāris milimetru brīvas telpas.

Pretējā gadījumā palielinās varbūtība, ka spēcīgāka metiena laikā no spoles tiks norautas auklas cilpas, parādīsies mezgli, un kā likums – atšķetināt tos uz pītās auklas ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz parastās. Jāpiemin, ka augstvērtīgākām auklām, kurām ir gludāka virsma un kuras nav saplacinātas, bet ir izteikti cilindriskas, šī problēma ir mazāk izteikta. Salīdzinošie eksperimenti, lietojot bezinerces un multiplikatora spoles, ļauj apgalvot: ja tiek lietoti smagi vizuļi un pītā aukla ar 0,20 mm un lielāku diametru, multiplikatora spole ir efektīvāka.

Uz vēl vienu trūkumu norāda tie, kas makšķerē ziemā, - aukla uzsūc ūdeni un, tam sasalstot, kļūst stīva, un tas ierobežo auklas izmantošanu zemā temperatūrā.

Diezgan neskaidras ir ziņas par auklu mehānisko nolietošanos. Ir dati, ka ūdenī tās nolietojas ātri. Jo sevišķi tas attiecas uz pārklātajām pītajām auklām (FUSION un tamlīdzīgām), - tās pārklājumu var zaudēt pat vienā sezonā. Salīdzinājumā ar parastajām starpība ir tikai tā, ka, pat zaudējusi 50 % stiprības, pītā aukla joprojām ir ļoti stipra un makšķernieks par bojājumu var pat nenojaust. Auklas nodilums var izspēlēt sliktu joku pašā negaidītākajā brīdī, piemēram, kad uzķērusies liela zivs. Vienīgā izeja ir regulāri apskatīt auklu, lai konstatētu mehāniskos bojājumus.

Analizējot auklas, es minēju pozitīvās un negatīvās īpašības. Taču velti ir meklēt to pilnīgu atspoguļojumu auklu reklāmās vai marķējumos – tur redzama tikai labākā īpašību daļa, par otru medaļas pusi makšķerniekam informācija jāmeklē pašam. Tāpēc vēl nedaudz par to, ko marķējumā var atspoguļot auklas fasētājfirma, pie tam it kā objektīvi.

Marķējot parasti tiek norādīts diametrs, stiprība, garums, auklas marka, dažreiz arī firmas nosaukums, izcelsmes valsts. Pasaules tirgū nav normas marķējumam, piemēram, ka jānorāda diametrs. Rezultātā, ja sintētiskās šķiedras ražotājs izgatavo monoauklu, piemēram, ar precīzu diametru 0,12 mm un stiprību (sausai auklai) 1,4 kG, fasētājfirma visbiežāk marķē to ar stiprību 1,4 kG, taču diametru norāda 0,10 mm. Tas tiek darīts apzināti – pērkot auklu, kuras marķētā stiprība ir 1,4 kG un diametrs 0,10 mm, rodas ilūzija, ka cilvēks iegādājas ļoti labu preci, un viņš ir gatavs attiecīgi maksāt. Taču faktiski viņš saņem mantu ar diametru 0,12 mm, un tādai auklai 1,4 kG stiprība vairs nav izcils rādītājs.

Šādā pircēju pievilināšanas sacensībā zaudētājas ir firmas, kas agrāk centās būt precīzas, tāpēc pēdējā laikā atrast auklu ar precīzu marķējumu ir arvien grūtāk. Pieredzējušie makšķernieki to ir apguvuši un dara tā: ja nepieciešamais precīzais diametrs ir 0,20 mm, meklē to starp auklām, kuras marķētas ar 0,18 mm. Jāpiemetina, ka faktisko diametru var ļoti precīzi izmērīt ar parasto skrūves mikrometru, tā parastā precizitāte 0,01 mm pilnībā apmierinās makšķernieka prasības.

Līdzīgi ir arī ar stiprību. Te jāņem vērā, ka visi ražotāji marķē ar rādītāju, kas mērīts sausai auklai. Auklai nonākot ūdenī un uzsūcot to, tās īpašības mainās, stiprība samazinās. Turklāt dažādām auklām dažādi. Diemžēl precīzu ziņu par stiprības izmaiņām auklām, kas ir mūsu tirgū, nav.

Lai gan auklas stiprības pārbaude ir sarežģītāka nekā diametra kontrole, tomēr arī to var mājās veikt jebkurš. Pārbaudot monoauklas stiprību, jāņem vērā, ka makšķerēšanas praksē, kad svarīgākais ir izvilkt zivi, faktisko sistēmas aukla-āķis stiprību uz pārraušanu nosaka tās vājākais posms, proti, mezgls. Tāpēc, pārbaudot stiprību, auklai piesien āķi, taču ar vislabāko mezglu (tas ir tāds, kur slogota aukla trūkst nevis mezgla vietā, bet gan citā), piekar precīzu svaru un palielina to tik ilgi, līdz aukla trūkst. Tādā veidā var iegūt pietiekami precīzu informāciju.

Līdzīgu pārbaudi var veikt arī ar slapju auklu, noturot to kādu laiku ūdenī. Der atcerēties, ka dažādas auklas uz mezgliem reaģē dažādi. Pašas stiprākās lielākoties ir relatīvi stīvākas un jutīgākas pret mezglu konstrukciju un uzsiešanas kvalitāti – mezglam jābūt gan pareizi izvēlētam, gan precīzi, tā sakot, iespējami gludi, uzsietam. Mīkstākās auklas šajā ziņā nav tik kaprīzas, šo auklu problēma ir tā, ka, pielietojot nepareizi izvēlētu mezglu , pie lielākas slodzes tas raisās vaļā , kā saka, vienkārši izslīd. Precīzu un izsmeļošu pētījumu šajā jomā nav, makšķernieki zināšanas parasti iegūst ilgstošu eksperimentu rezultātā, beigās izvēloties firmu un izstrādājumu, kas visvairāk atbilst katra individuālajām prasībām. Līdzīgi kā daudzu plaša patēriņa preču ražošanā pasaulē valda specializācija un darba dalīšana. Piemēram, firmas SALMO auklas pārsvarā tiek gatavotas tajos pašos sintētisko šķiedru kombinātos, kur ražo citas, arī pasaulslavenas auklas. Tāpēc katram makšķerniekam atliek tikai atrast to, kas patīk un ko var atļauties.

P.S.
Jebkura radiācija atstāj sliktu iespaidu. Aukla tādēļ jāglabā vēsā tumšā vietā. Auklas īpašības mainās, to lietojot. Jo sevišķi to ievērojami slogojot , piemēram, izvadot lielu zivi , mēģinot izraut vizuli no zālēm un līdzīgās situācijās. Auklu var ātri sabojāt , ja makšķerei vai spiningam ir bojāti caurlaides riņķi. Ir ieteicams regulāri sekot auklas stāvoklim un pārbaudīt, kā ir mainījušās auklas īpašības. Lai pilnībā izmantotu auklas labākās īpašības, jāpielieto vislabākie mezgli.

Share to Facebook