J. Stikuts 2008
No brīža, kad 2002.gadā publiskoju savu pēdējo apskatu par makšķerauklām, pagājuši seši gadi, tomēr joprojām centrālais un visbiežāk uzdotais jautājums ir par to, kāda aukla ir labāka - mono vai pītā. Protams, mūsdienu makšķerniekam nav grūti atrast atbildes - pietiek ieiet internetā, ierakstīt atbilstošos atslēgas vārdus mekētājā un visa informācija tiks nolikta priekšā, kā saka, uz paplātes. Neskatoties uz to, daudzi pienācīgā līmenī neizmanto šīs iespējas vai vienkārši ir slinki lasītāji. Protams, racionāla pieeja norāda vienkāršāku ceļu, - daudz neapgrūtināt sevi un iztikt tikai ar jaunākajām ziņām. Sarežģītākajos gadījumos - iemest tīmeklī jautājumu un gaidīt atbildi, neskatoties uz risku saņemt pilnīgi neadekvātu informāciju.
Neliels attaisnojums šādai pieejai ir arī apstāklis, ka šodienas informācijas daudzvalodīgajos džungļos var viegli apmaldīties, jo nav nemaz tik vienkārši atrast ticamus informācijas avotus un iemācīties, kā saka, nofiltrēt reklāmas izpušķojumus un nepamatotus apgalvojumus.
Lai gan regulāri sekoju, kā šis jautājums attīstās pasaules informācijas avotos, salīdzinājumā ar to, ko rakstīju 2002.gadā, principiāli jaunu atziņu ir visai maz. Tikai var atrast arvien vairāk faktus, kuri apstiprina agrāk izteiktās vispārīgās atziņas.
Viennozīmīgs ir secinājums, kas radis papildus apstiprinājumu pēdējos gados, ka monoauklas vēl ilgi nezaudēs savu vietu makšķernieku arsenālā. Konkrētāk, lai gan pīto auklu klasts un to pielietojums kļūst arvien plašāks, abu veidu auklām ir sava niša.
Auklas izvēle ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Pirms auklas izvēles vispirms būtu jānoskaidro un jāizprot, kurā situācijā kādu auklu veiksmīgāk var pielietot. Kurā monoauklu, kurā pīto. Vienkāršības labad var izmantot arī standartatbildes. Piemēram, tie, kas nodarbojas pārsvarā ar pludiņmakšķerēšanu, joprojām uzskata, ka laba monoaukla ir neaizvietojama. Savukārt jūras copē, gan no krasta, gan žibulējot dziļjūras zivis no laivas vai kuģa, gandrīz visi ir vienās domās, ka pītām auklām ir būtiskas priekšrocības. Līdzīga attieksme ir velcētājiem.
Vienlaicīgi spiningošanas lauciņā domas dalās. Tās ir atkarīgas no konkrētās situācijas. Foreļu spingošanā, ja tiek pielietoti viegli mānekļi, vairums sliecas dot priekšroku monoauklām ar diametru 0,18 līdz 0,20 mm. Ja spiningojot jāveic tāli metieni, piemēram, medījot mežavimbas, vai cope notiek sarežģītos apstākļos un saistīta ar lielu varbūtību, ka māneklis var kaut kur aizķerties, pārsvarā tiek lietotas pītās auklas.
Kā redzams, pītās auklas ieņem arvien nozīmīgāku vietu universāla makšķernieka arsenālā.
Jebkuras auklas vērtējums ir lielā mērā ir atkarīgs arī no makšķernieka subjektīvās attieksmes pret copi. Vieni uzskata, ka svarīgi ir sajust copi un mazāk nozīmīgi, vai zivi izdodas izvilkt. Citi, savukārt, saka, ko man dod tāli metieni un daudzas copes, ja zivi neizdodas izvilkt.
Attiecīgi, katram no viņiem ir sava, dažreiz atšķirīga pieeja, izvēloties vienu vai otru makšķerauklu. Piemēram, vieniem patīk tas, ka pītā aukla praktiski nestaipās un tādejādi nodrošina labāku kontaktu ar mānekli, ļauj vieglāk identificēt copi un veikt piecirtienu. Šim apstāklim ir izšķiroša nozīme lietojot kā mānekļus džigus vai gumijas zivtiņas, jo sevišķi, medījot zandartus.
Medaļai ir arī otra puse, - ja makšķerējam zivis, kurām ir mīksti mutes audi, jau piecirtiena brīdī āķi viegli var izraut no mutes. Tas pats relatīvi bieži notiek arī zivi izvadot, jo sevišķi gadījumos, kad cīņa ir nelielā attālumā. Kaut gan eksistē ieteikumi tūlīt pēc piecirtiena atbrīvot spoles bremzi vai arī pielietot mīkstākus kātus, šie paņēmieni nespēj amortizātora funkciju tik labi veikt kā parastā mono aukla.
Vēl viena būtiska pīto auklu priekšrocība - makšķerējot ar gruntenēm stiprā starumē var pielietot salīdzinoši tievāku pīto auklu, piemēram, 0,12 mm. Tas samazina straumes ietekmi uz auklu un visu sistēmu padara jūtīgāku, attiecīgi, jebkura cope ir vieglāk pamanāma.
Vienlaicīgi, pītā aukla prasa rūpīgāk pieiet mezglu izvēlei un pielietot speciālus mezglus, pie tam tā ir jūtīgāka pret nodilumu un vieglāk ievainojama. Tieši makšķerējot ar gruntenēm, jo sevišķi akmeņainās vietās tam var būt svarīga loma. Lai palielinātu sistēmas drošību, tādos gadījumos, tāpat kā situācijās, kad nepieciešami sevišķi tāli metieni, lai izvairītos no pārāk lieliem mānekļu zudumiem, ieteicams izmantot tā saukto rokas auklu (vai arī shock leader - 5-6 m garu pavadiņu no resnākas monoauklas), kura nodrošina gan ciešamu amortizācijas efektu, gan mazāku ievainojamību.
Vēl viena bezrūpīgiem makšķerniekiem svarīga priekšrocība - atšķirībā no monoauklām, ja pītā aukla netiek pakļauta mehāniskiem bojājumiem, to var nemainītu lietot ļoti ilgi, piemēram, vienu sezonu, un, ja uzsieti pareizi mezgli, pat nepārsienot mezglus.
Joprojām diskusijas risinās arī par metienu tālumu. Arī šajā virzienā nav vienā teikumā izsakāmas atbildes. Vācu spiningotāji ir veikuši daudzmaz korektus salīdzinošus izmēģinājumus ar 20 gramīgiem vizuļiem un abu veidu auklām un secinājuši, ka attālumu izkliede atrodas 5-10 % robežās, kas ir ļoti maz. Pie tam metienu tālums vairāk ir atkarīgs no citiem apstākļiem, visvairāk no metiena tehnikas.
Tomēr lielākā daļa makšķernieku ir vienās domās ka, pielietojot attiecīgu rokas auklu un iespējami tievu un augstas kvalitātes pīto pamatauklu, praktiskās copes apstākļos vizuli var aizmest tālāk nekā ar monoauklu. Tikai visos gadījumos atklāts paliek jautājums, vai tas ir vajadzīgs. Dāņi un vācieši, kuri jūrā no krasta spiningo taimiņus un foreles, uzskata, ka bieži ir svarīgi aizmest tālāk par citiem, attiecīgi viņi ir tievu pīto auklu fani.
Pieminot tādu bieži diskutējamu īpašību kā auklas redzamību ūdenī, var atrast dažādus viedokļus. Piemēram, spiningojot kristāldzidrās ziemeļu upēs, ir novērots, ka, lietojot pīto auklu, zivis biežāk pavada mānekli, bet neuzbrūk tam. Pārejot uz caurspīdīgu monoauklu, ķērienu skaits aug. Taču vienlaicīgi ir arī citu spiningotāju novērojumi, no kuriem izriet, ka zivju ķērienu skaits nav atkarīgs ne no auklas veida, ne no krāsas. Tā kā lielās karpas ir sevišķi jūtīgas pret auklas diametru un krāsu, par pītajām auklām viennozīmīgi iestājas lielo karpu makšķernieki. Zāļainos rajonos, kuros parasti notiek karpu medības, tieši auklas stiprībai daudzos gadījumos ir izšķiroša nozīme, lai cīņa ar lielām zivīm beigtos sekmīgi..
Skaidrs ir arī tas, ka pītās auklas izvirza augstākas prasības pret kātu riņķu materiālu un spoles konstrukciju. Ir dzirdēti gadījumi, kad nepietiekoši augstas kvalitātes kāta riņķi vai spoles auklas licēja rullītis pītās auklas "zāģēšanu" neiztur ilgāk par vienu dienu. Tāpat gadījumos, kad spoles konstrukcija nenodrošina kvalitatīvu auklas tinumu, tas var samazināt metienu tālumu un jārēķinās, ka uz auklas metiena laikā var izveidoties grūti atšķetināmas cilpas un samezglojumi.
Vispārzināms ir fakts, ka dažādu firmu dažādo pīto auklu īpašibas ir dažādas un tās, attiecīgi, ir vairāk vai mazāk ir piemērotas noteiktam copes veidam un apstākļiem. Piemēram, mīkstākas auklas, ja tās ir skaisti savītas un izturīgas, ir ideālas žibulējot no laivas dziļjūras copē vai karpu makšķerēšanā. Vienlaicīgi tās var izrādīties sliktāk piemērotas nekā stīvāki, tai skaitā ar speciāliem pārklājumiem pārklātu auklu modeļi gadījumos, kad jāizdara tāli metieni ar vizuli vai jūrā ar grunteni. Kā vienu no pītās auklas trūkumiem joprojām tiek uzskatīta kvalitatīvu auklu relatīvi augstā cena. Attiecīgi, dārgas auklas ieteicams iegādāties pārbaudītos pazīstamu firmu veikalos un izvairīties no gadījuma pirkumiem, kad nav izslēgtas arī nekvalitatīvas preces iegāde.
Noslēgumā - visos gadījumos svarīgākais faktors auklas izvēlē ir konkrētie apstakļi un subjektīvās izjūtas. Neskatoties uz vairākām pīto auklu priekšrocībām netrūkst makšķernieku, kuri uzskata, ka sajūtas metiena laikā lietojot monoauklu ir patīkamākas, arī zivju vilkšana ir patīkamāka. Bet kopumā - ja copmanis normāli tiek galā ar konkrēto auklu un tā viņam patīk, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā.