home  back

Akvakultūra makšķerniekiem

Andis Mitāns, Dr.biol. 09.06.2004.

Maija beigās-jūnija sākumā Polijā notika Eiropas Iekšējo ūdeņu padomdevēju komisijas (EIFEC) kārtējā sesija, apvienota ar Akvakultūras attīstībai veltītu zinātnisku simpoziju. EIFAC ir Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Eiropas valstu (ne tikai Eiropas Savienības) iekšējo ūdeņu un akvakultūras jautājumus koordinējoša, bet ne likumdošanas institūcija. Tomēr visas valstis cenšas ieklausīties EIFAC rekomendācijās un attiecīgi pielāgot savu nacionālo likumdošanu.

EIFAC Sesijā tika izskatīti ļoti daudzi jautājumi, kuru saraksts vien aizņem vairākas lapas, īpašu vērību veltot videi draudzīgas zivkopības metodēm un izaudzētās produkcijas kvalitātes un drošības standartiem. Šajās piezīmēs gribu atzīmēt tos apspriestos jautājumus, kas, manuprāt, varētu tieši interesēt mūsu makšķerniekus.

EIFAC sanāksmē makšķernieki uzstājās kā nopietni akvakultūras produkcijas pasūtītāji un patērētāji, līdztekus globālajām marketinga kompānijām izvirzot zivju audzētājiem noteiktus uzdevumus. Eiropas makšķernieki pieteica sevi kā 25 miljonu liela un vairāk vai mazāk apvienota kopa, kuru pārstāvēja Bernards Bretons - Eiropas makšķernieku alianses (EAA) prezidents un Jeržijs Kovaļskis - Starptautiskās sporta makšķerēšanas federācijas- mušiņmakšķerēšanas nodaļas ( FIPS-Mouche) prezidents. Šie kungi ir samērā labi informēti par makšķerēšanas stāvokli arī Latvijā, jo regulāri kontaktējas ar mūsu Jāni Stikutu. Tomēr viņiem bija pārsteigums, uzzinot, ka Latvijā grasās stingri ierobežot vai pat aizliegt makšķerēt īpaši aizsargājamās teritorijās- rezervātos, nacionālos parkos un citur. Drīkstēšot makšķerēt tikai tās zivju sugas, kas neprasa mākslīgo ataudzēšanu.

Sanāksmes dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar Vigri (Wigry) nacionālo parku, kas ir viens no lielākajiem Polijā. Parkam ir pašam sava zivju audzētava, kas parka lielajos un plašajos ezeros, kā arī vairākās upēs regulāri ielaiž daudz dažādu zivju: ezera taimiņus, strauta foreles, sīgas, repšus, samus, līdakas, karpu zivis. Parkā gandrīz visur drīkst makšķerēt, iegādājoties speciālu licenci, kurai līdzi tiek doti arī izvērsti makšķerēšanas noteikumi, kas katru gadu tiek pārskatīti. Dažām zivju sugām tiek ierobežots loma lielums (zivju skaits), citām- minimālais zivs garums, taču principā vienā vai citā sezonā limitēti makšķerēt var visas zivis- pat īpaši aizsargājamos un mākslīgi pavairotos ezera taimiņus.

EIFAC sanāksmē kļuva redzams, ka Eiropā, tāpat kā Latvijā, makšķerēšana attīstās ļoti daudzpusīgi. Ir gan sporta, gan atpūtas un pašpatēriņa makšķerēšana. Plaukst makšķerēšanas tūrisms, viesu māju, kempingu un makšķerēšanas dīķu tīkls. Makšķernieku klubi, ūdenstilpju īpašnieki un nomnieki formē nozīmīgu akvakultūras pasūtījuma daļu, iepērkot dažādu sugu lašu zivis ( galvenokārt varavīksnes un strauta foreles), plēsīgās zivis (līdakas, zandartus, samus), lielās karpas un zālēdājas sugas (balto amūru, balto platpieri), kā arī citas sugas, pat asarus, stores, vēdzeles.

Daudzviet Eiropā makšķerēšana attīstās arī HES ūdenskrātuvēs, ielaižot tajās vērtīgās zivis, mazajās ūdenskrātuvēs- varavīksnes foreles pēc principa ”ielaid un noķer ” (put and take). Tas, protams, nevar kompensēt upju dabisko ekosistēmu un ihtiofaunas degradāciju, taču apmierina gan daļu makšķernieku, gan arī ūdeņu apsaimniekotājus.

Kopumā EIFAC izskanēja nopietnas bažas par ES un citu valstu turpinātu subsidētu atbalstu jaunu HES celtniecībai, to skaitā dienas kārībā ir vairāku lielu upju aizdambēšana Portugālē un Turcijā. Atjaunojamā hidroenerģija dažiem ekonomistiem un politiķiem rādās kā alternatīva draudošajai naftas krīzei. Par esošo HES aizsprostu nojaukšanu neviens nopietni nerunā un Latvijas mazo HES īpašniekiem nav ko cerēt, ka Eiropa par to maksās tad, kad pēc dažiem gadiem beigsies elektrības iepirkšanas dubultā tarifa termiņi.

Vairākās valstīs- Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Francijā gan ir atsevišķi piemēri, slēdzot kādu HES, taču tas ir noticis galvenokārt attiecīgo pašvaldību, ne valstu vai lielo energokompāniju politikas rezultātā. Tai pašā laikā tiek celti jauni HES aizsprosti, kā arī remontēti vecie, protams, ne jau uz lašupēm. EIFAC Francijas oficiālais delegāts atklāja, ka pašlaik valstī ir 3 nozīmīga lieluma HES, kas nolietojuma dēļ prasa kapitālo remontu, jo pretējā gadījumā tie būtu jādemontē. Tomēr izšķiršanās laikam būšot par šo HES atremontēšanu, jo pretējā gadījumā samazinātos atjaunojamās enerģijas īpatsvars valsts kopējā enerģijas bilancē, turklāt neviens nevarot garantēt, ka upju hidroekoloģisko stāvokli un ihtiofaunu būtu iespējams atjaunot to sākotnējā kvalitātē. No otras puses, Vācijas pārstāvis stāstīja, ka tur tagad jaunām HES izsniedz ierobežota laika darbības atļauju- uz 60 gadiem.

EIFAC sesijā tika atzīts, ka HES jautājumā galvenā uzmanība jāvelta zivju resursiem nodarītā kaitējuma samazināšanai, īpaši- pieprasot nodrošināt aizsprosta lejas bjefā tā saucamo minimālo ekoloģisko caurplūdumu. Pienācīgs un pastāvīgs caurplūdums uzlabo upes hidroloģisko un zivju dzīvotņu stāvokli, taču nepieļauj ūdens ciklisku uzkrāšanu un nostrādi, tādējādi samazinot HES turbīnu darbības lietderības koeficientu. Jaunas ekspluatācijas normas vecajās HES ieviest ir ļoti problemātiski, jo traucē gan tehniska, gan juridiska rakstura šķēršļi. Ja Latvijā jau sākotnēji būtu stingrāk reglamentēta mazo HES ekspluatācija, lielākai to daļai vēl pirms darbības uzsākšanas nāktos atzīt zemo ekonomisko efektivitāti, pat saņemot dubultu samaksu par saražoto elektrisko strāvu.

Jautājumu komplekss par HES zivsaimnieciskajiem aspektiem vairumam valstu ir tik nozīmīgs, ka EIFAC nolēma savā nākamajā kārtējā sesijā 2006.g. tam veltīt speciālu zinātnisku simpoziju, kura sagatavošanas darba sanāksme notiks jau nākamajā ziemā, lemjot par galveno lektoru uzaicināšanu un grupējot apspriežamos jautājumus tematiskās darba grupās. EIFAC nākamajā sesijā un simpozijā aicināti piedalīties arī makšķernieku un citu nevalstisko organizāciju pārstāvji

Share to Facebook