Andis Mitāns, Dr.biol.
Dīķsaimniecība ir vecākā akvakultūras nozare, kas ietver dažādu sugu preču zivju, to mazuļu un citu. hidrobiontu audzēšanu dīķos. Dīķis ir uz zemes ierīkota, parasti ar dambjiem vai aizsprostiem ierobežota mākslīga ūdenstilpe. Dīķi un dīķsaimniecības ir visai dažāda veida atkarībā no audzējamās sugas, kultivēšanas mērķa, ūdensapgādes u.c. faktoriem. Latvijas apstākļos audzēšanai dīķos vispiemērotākās un vienkāršāk kultivējamās zivju sugas ir karpas, sudrabkarūsas un līņi, bet plēsīgās zivis - līdakas, zandarti un varavīksnes foreles, kā arī vēži prasa sarežģītāku biotehniku, īpašas zināšanas un pieredzi. Profesionālās specializētās dīķsaimniecības parasti ir pilnsistēmas - tā sauc zivsaimniecības, kas nodrošina noteikta objekta audzēšanu praktiski visās attīstības stadijās. Tādā dīķsaimniecībā ir daudz un dažādas kategorijas (nozīmes) dīķu. Pilnsistēmas karpu zivaudzētavā ir sekojoši ražošanas dīķi: 1) nārsta dīķi, 2) mazuļu dīķi, 3) audzēšanas dīķi, 4) ganību dīķi, 5) ziemas dīķi. Bez tiem saimniecībās sastopami vēl speciālās nozīmes dīķi: 1) vaislinieku dīķi, 2) karantīnas dīķi, 3) zivju uzglabāšanas dīķi, 4) ūdens apgādes dīķi. Dīķsaimniecībā nepieciešamas arī citas hidrotehniskās būves, zemes darbu mehānismi, noliktavas, administratīvās un palīgtelpas, zemes darbu mašīnas, speciālie transportlīdzekļi un zivkopības iekārtas: ūdens aeratori un analizatori, barības izdalītāji, zivju šķirošanas un transportēšanas mašīnas, zivju svari u. c. Jaunas profesionālas zivsaimniecības projektēšana, izbūve, iekārtošana un uzturēšana mūsdienās izmaksā tik dārgi, ka tai grūti atrast tehniski-ekonomisko pamatojumu. Tomēr veco, jau agrākajos gados iekārtoto dīķsaimniecību ekspluatācijai un rekonstrukcijai ir perspektīvas, īpaši, ja tās ražo ne vien gatavās preču produkcijas zivis, bet līdztekus nodarbojas ar mazuļu realizāciju, maksas makšķerēšanas un lauku tūrisma pakalpojumu sniegšanu. Neprofesionālā dīķsaimniecība attīstās kā zemnieku un citu laukos dzīvojošu cilvēku saimniecību palīgnozare vai arī kā amatiernodarbe rekreācijai, apkārtējās vides un ainavas sakopšanai.Dīķu nozīme Latvijas zemnieku sētas izdaiļošanai un saimnieciskās darbības dažādošanai labi attēlota A.Berķa, E.Hānberga un I.Ziedoņa aprakstu grāmatā "Lauku sēta ir gudra"(JUMAVA,2001.).
Zemāk doti praktiski padomi zemnieku saimniecību un piemājas dīķu ierīkošanas galvenie hidrotehniskie un zivkopības principi. Ierīkojot jaunus dīķus, jānovērtē to ūdensapgādes varianti, ūdens kvalitāte, grunts īpašības gultnē, piebrauktuves, apsardzes iespējas un citi faktori. Zivju dīķus izdevīgi ierīkot upju ielejās, strautu gravās, mitrās pļavās u.c. lauksaimniecībai mazvērtīgās vietās, taču, ja dīķis ir daudzfunkcionāls (arī peldēšanai, pirtij, daiļumam), tad svarīgi ir arī citi attiecīgie kritēriji. Dīķim nepieciešamo ūdeni vislabāk pievadīt no strauta, ūdenskrātuves vai ezera, izrokot nelielu kanālu. Reljefa ieplakā izraktā dīķī ūdeni var nodrošināt arī dabiskie nokrišņi, taču to sateces laukumam jābūt pietiekoši lielam un visumā šādu dīķi apsaimniekot ir riskanti svārstīgo hidroloģisko apstākļu dēļ. Kļūdains ir uzskats, ka vislabāk zivju audzēšanai der skaidrs un auksts pazemes avotu ūdens. Taču tas ir bez skābekļa un parastajām dīķu zivīm arī par aukstu. Avota ūdeni attiecīgi sagatavojot - apskābekļojot, vajadzības gadījumā arī atdzelžojot, to var izmantot foreļu zivsaimniecībā - inkubatorā un audzēšanas dīķu ūdens papildināšanā. Karpu audzēšanai avota ūdens vispirms jāizlaiž cauri seklam dīķim - sildītājam. Dīķu piepildīšanai neder arī skābs (ph zem 6) purva ūdens. Kopējā dzelzs daudzuma maksimāli pieļaujamā norma ir 2 mg/l, sārmainība - 3,5 mg/ekv, kopējā cietība - 3-5 grādi, oksidējamība - 30 02, mg/l, skābeklis - ne mazāk par 4 mg/l. Ūdens nedrīkst saturēt smagos metālus, naftas produktus, amonjaku, notekūdeņus, herbicīdus u. c. piesārņojumus. Iekārtojot dīķu sistēmu, vēlams iekārtot katram dīķim neatkarīgu ūdens piegādi. Tas nodrošina audzēšanas procesu patstāvīgu veikšanu katrā dīķī un ierobežo slimību izplatīšanos. Svarīga ir arī ūdens novadīšana no dīķiem (vēlama neatkarīga no citiem) - tiem jābūt pilnīgi nolaižamiem ne tikai zivju savākšanai, bet arī gultnes apstrādāšanai. Dīķu izvietošanā jāņem vērā arī grunts un augsnes sastāvs. Dīķa pamatam parasti neder smilšaina, grantaina un ūdens caurlaidīga augsne. Pēdējā gadījumā dīķim jābūt caurtekošam, paredzētam foreļu audzēšanai. Dīķī vislabākā ir smilšmāla augsne, kas nodrošina arī labu dabiskās barības bāzes, galvenokārt bentosa hidrobiontu attīstību. Māla augsnes ir mazāk produktīvas, taču tās lieti noder uzbērumu un dambju celtniecībā. Kūdras augsnes nav piemērotas dīķu izbūvei, turklāt uz tām būvētie dambji ir nedroši. Tomēr, ja ūdens kvalitāte to atļauj, zivis iespējams audzēt arī izmantotos kūdras karjeros. Dīķu izbūvē, atkarībā no virsmas reljefa un ūdensapgādes, pielieto dažādas metodes. Vienkārši un lēti ir raktie dīķi, veidoti pusuzbērumā, pusierakumā, izmantojot buldozeru. Eskavatora izmantošana izmaksā dārgāk, bet ar to var izveidot jebkura izmēra un formas dīķus un kanālus, kā arī veidojot dambjus, ierīkot aizsprosta tipa dīķus uz strauta. Pirms dīķa rakšanas gultnē jāizcērt koki un krūmi, bet rokot jāizrauj celmi. Rokot gultnes profils jāformē tā, lai neizveidotos nenolaižamas ieplakas. Dīķa vidū rok galveno novadgrāvi, no tā - skujiņas tipa mazos novadgrāvjus. Galvenā novadgrāvja galā izveido padziļinājumu, kas pāriet meniķī, kā sauc ūdenslīmeņa regulēšanas un nolaišanas slūžas ar caurteku. Dīķu meniķis parasti sastāv no betonēta karkasa un koka dēļu aizvara. Lejpus meniķa, dīķa ārpusē, izbūvē bedri zivju uztveršanai sprostā vai ķeselē, kad ūdeni nolaiž apzvejai. Dīķa krastu uzbēruma augstumam parasti jābūt vismaz 1 m augstākam par normālo ūdens līmeni, taču nelielos dīķos tas var būt uz pusi zemāks.. Uzbērumu nogāžu slīpumu veido 1 : 2 - 1 : 3. Lai pasargātu no izskalošanas, dambja vai uzbēruma nogāzes nosedz ar velēnām vai apsēj ar zāli. Dīķu optimālā platība un dziļums svārstās atkarībā no audzējamā objekta, audzēšanas stadijas, profesionālās vai palīgsaimniecības formas.
Labi karpu mazuļu audzēšanas dīķi parasti ir ap 5 ha lieli, to dziļums malās ir ap 25 cm, maksimālais 1,5 m, lielākajā daļā tas ir 70-100 cm. Karpu ganību dīķi, kas paredzēti preču zivju izaudzēšanai otrā vai trešā gada rudenī, var būt lielāki - līdz 15 ha, to optimālais dziļums 1,3-1,5 m. Zivkopībā nespecializētās zemnieku saimniecībās karpas nelielos apjomos var sekmīgi audzēt arī mazākos dīķos, bet atsevišķos gadījumos izmantojami arī pavisam nelieli piemājas dekoratīvie vai rekreācijas dīķi dažu desmitu kvadrātmetru platībā. Ja zemnieku saimniecībā zivkopība ir kā palīgnozare vai vaļasprieks, tad audzēšanu parasti uzsāk pavasarī ar 1 gadu vecām zivīm - karpām, sudrabkarūsām vai forelēm. Šāda vecuma zivis aug vienmērīgāk, tāpēc vieglāk aprēķināt to piebarošanas normas un plānot iznākumu. Visvienkāršāk ir audzēt karpas. Karpas ir izteikti siltummīlošas, visintensīvāk tās barojas un aug pie ūdens temperatūras 20-25°C, bet, tai krītoties zem 13°C , barošanās un augšana strauji nobremzējas. Karpu audzēšanas dīķim jābūt ar vāji tekošu vai stāvošu ūdeni, nelielu dūņu slāni un mērenu zemūdens augu daudzumu. Niedres, vilkvāles u. c. cietie ūdens augi dīķa vidū nav vēlami. Piemērotos ekoloģiskos apstākļos dīķī attīstās bagātīga dabiskā zivju barības bāze. Preču karpu galvenā barība ir bentiskie kukaiņu kāpuri un tārpi. Latvijas apstākļos karpu masa pieaug galvenokārt jūlijā un augustā, kad ūdens temperatūra ir visaugstākā un barības bāze visbagātākā. Karpu intensīvai audzēšanai paredzētā dīķa sagatavošanu sāk iepriekšējā rudenī, kad tas nolaists, veicot apzveju. Dīķi kaļķo, izpļauj piekrastes augus, tīra gultni un kanālus, labo hidrotehniskās būves. Paredzētās barošanas vietās piekrastē noblietē dīķa gultni (ap 2 m diametrā) vai arī uz tās ierīko koka barošanas galdus. Dīķa dabiskās produktivitātes celšanu veicina tā saucamā. vasarošana ik pēc 5-6 gadiem, kad to vienu gadu atstāj nolaistu. Vasarā dīķa gultni kaļķo (dažkārt arī mēslo), uzar, apsēj ar zāli vai citām lauksaimniecības kultūrām, bet ziemā gultni izsaldē. Dīķi ar ūdeni atkal uzpilda pavasarī, parasti aprīļa sākumā, bet zivis ielaiž maija sākumā. Dīķi uzpildot, ūdens vajadzības gadījumā jālaiž cauri sietam un tādējādi jānovērš iespēja tajā iekļūt nevēlamām zivju sugām, īpaši jāuzmanās no asariem un līdakām. Ielaižamo karpu skaitu profesionālie zivkopji aprēķina pēc īpašas formulas, ņemot vērā zivju sākuma svaru, dīķa platību, dabisko produktivitāti, paredzamo pieaugumu un izdzīvotību.
Dīķi ekspluatējot vairākus gadus, izejas datus iegūst empīriski. Uzsākot audzēšanu, vienkāršotu aprēķinu veic sekojoši. Zināms, ka Latvijas apstākļos parasti uz dīķa dabiskās barības bāzes pamata var izaudzēt zivju produkciju līdz 120 kg/ha. Standarta 1 gadu vecas karpas, svarā 20 g, pavasarī ielaistas dīķī, rudenī sasniedz vidēji 300 g svaru, to izdzīvotība ir ap 70%. Rudenī pie šāda iznākuma karpu produkcija būs 400 gab./ha (120 kg/ha : 0,3 kg), tāpēc, ņemot vērā mirstību, pavasarī sākotnēji dīķī jāielaiž apmēram 600 zivis/ha. Ja zivis piebaro ar granulēto karpu barību, no dīķa var iegūt vismaz 500 kg/ha. Tad dīķī ielaižams apmēram 4 reizes vairāk gadinieku - 2400 gab. un tiem papildus jāizbaro 1,6 t barības, kuras barības koeficients ir 4,7-5,0. Barības koeficients raksturo attiecību izbarotai barībai pret zivju masas pieaugumu. Zemnieku saimniecībās lētāk iznāk karpas piebarot ar kviešu, rudzu u. c. graudiem, kā arī pākšaugiem, tos sadrupinot vai rupji samaļot. Var izbarot kartupeļus, iepriekš novārot un saspiežot. Karpu barību ļoti bagātina arī neliels (10%-20%) zivju un gaļas produktu (miltu, subproduktu) piejaukums. Graudiem un dažādām paštaisītām kombinētām barībām tomēr ir liels barības koeficients, tāpēc augstāk apskatītajā piemērā karpām vajadzētu izbarot pavisam 2-2,5 t tādas barības. Ja pavasarī audzēšanu sāk ar 150 g smagām divgadīgām karpām, tad rudenī iznākumā būs 80% zivju ar vidējo svaru ap 600 g. Karpām parasti barību dod vienu reizi dienā, agrās rīta stundās. Ja karpas baro ļoti intensīvi, tad otrā barošanas reize ir pievakarē. Diennakts barības devu atkarībā no zivju svara un ūdens temperatūras var aprēķināt pēc speciālām tabulām. Vasarā pie 20°C karpu barības deva vidēji ir ap 2% no tās ķermeņa svara, bet, temperatūrai pazeminoties līdz 16°, - tikai 1%.Pie pārējiem vienādiem apstākļiem mazākas zivis prasa relatīvi vairāk barības, nekā lielās. Zivkopim jāseko barības faktiskajam patēriņam barošanas vietās. Zivju augšanai var sekot, veicot kontrolzvejas, pēc kuru rezultātiem koriģē barības devas.
Zemnieku dīķu dabiskās produktivitātes maksimālai izmantošanai iesakāmi jaukti ielaidumi, kā arī polikultūras metode. Ar jauktu ielaidumu saprot vienas sugas dažāda vecuma zivju audzēšanu kopējā dīķī. Karpu gadiniekiem var pievienot mazuļus - šīgadeņus attiecībā 10 mazuļi uz 1 gadinieku. Mazuļi uzturas galvenokārt piekrastes seklajā zonā un barojas ar planktona organismiem. Rezultātā dīķa kopējā produkcija jūtami pieaug. Polikultūra ir vairāku sugu vienlaikus audzēšana. Karpu dīķos kā papildu suga ielaižamas sudraba karūsas, kas, atšķirībā no karpām, pamatā ir planktonēdāja zivis. Otrajā vasarā tās sasniedz 250-300 g svaru, iznākums no 1-gadniekiem - 90%. Karūsas ir piemērotas aizaugušos, piedūņotos dīķos, izmantojot tās vietas, kur karpas uzturas nelabprāt. Karpu ganību dīķī karūsu papildielaidums var būt ap 500 gab./ha. Arī līņi noder polikultūrā, jo dūņās atrod visas barības atliekas. Otrā gada rudenī tie sasniedz svaru 200-300 g. Līņu var būt līdz 20% no karpu skaita. Ja līņu skaitu vēl palielina, krītas karpu produkcija. Ja dīķis nav nolaižams un netiek veikta intensīva zivju audzēšana, ar laiku tajā uzkrājas lēnaudzīgie eksemplāri un savairojas vīķes, auslejas un citas. nezāļu zivis. Tad lietderīgi ielaist dīķī plēsīgās zivis - zandartus un līdakas, kopā ap 15% no domājamā (aprēķinātā) karpu un karūsu daudzuma.
Ja ūdens temperatūra dīķī vasarā nepārsniedz 23°C, ir labs skābekļa režīms, caurtece 30-50 l/stundā uz 1 m² vai 50 l/sek uz 1 ha, var ielaist varavīksnes foreles gadiniekus (ap 25 g lielus), kas rudenī izaug līdz 100 g, taču to izdzīvotība prasti nav liela. Varavīksnes foreles lietderīgāk audzēt tām piemērotos nelielos (līdz 500 m²) stipri caurtekošos aukstūdens dīķos, kuros ziemā ūdens temperatūra nenokrīt vidēji zem 4° , bet vasarā diennakts vidējā nepārsniedz 20°C , turklāt skābekļa saturs ūdenī ir 7-8 ml/l. Foreļu dīķim jābūt garenas formas (garums pret platumu 3-10:1), ar ūdens dziļumu ap 1,5 m. Dīķa gultnei jābūt no cietas smilts vai grants, pretējā gadījumā tā jāaizklāj ar 20-30 cm biezu rupjas grants kārtu. .Jāņem vērā, ka foreles monokultūrā dabiskajos dīķos parasti neatrod sev nepieciešamo barību, slikti ziemo un nekad savvaļā nevairojas. To audzēšana piemājas dīķī rekomendējama tikai pa vasaru Jāņem vērā, ka varavīksnes forele ir cilvēka izkopta suga, pieradināta pie mākslīgās barības. Dažādas varavīksnes foreļu šķirnes zivkopībā parādās ar nosaukumiem Kamlopsa forele, Donaldsona forele un citas, kā arī "tēraudgalvas lasis " un "lašforele".
Zemnieku saimniecības piemājas dīķī foreles var piebarot ar paštaisītas pastveida barības maisījumu, kas sastāv no maltas liellopu liesas (40%), zivju un gaļas subproduktiem, mazvērtīgām zivīm (40%), kā arī augu valsts produktiem (ap 15%) - kviešu klijām un karpu barības. Lai šāda barība tiktu efektīvi izmantota, tā jāpapildina ar lopbarības raugu (līdz 5 %) un vitamīnu maisījumu - tā saucamo premiksu (0,5-1%). Jāņem vērā, ka pretēji nespeciālistu viedoklim, riskanti ir forelēm izbarot tikai svaigas saldūdens un jūras zivis, jo tās satur vitamīnu B1 noārdošo tiamināzi. Pareizi ir izbarojamās zivis novārīt, vai arī tiamināzes negatīvo ietekmi kompensēt ar papildus vitamīnu devu - klijām un raugu. Ar pastveida barību foreles baro 3-4 reizes dienā un šādas barības diennakts racions vasarā ir 5-8% no to svara. Jānorāda, ka vislabāko foreļu pieaugumu piemājas dīķī var iegūt, audzējot tās monokultūrā un barojot tikai ar speciālo sauso granulēto barību. Foreļu granulētās barības diennakts porcija ir ap 1,5% un tā korekcijas atkarībā no ūdens temperatūras un zivs lieluma nosaka pēc īpašām barošanas tabulām, kuras iegūstamas šo barību pērkot. Laba foreļu barība ir tikai importa izcelsmes un to var pasūtīt ar specializēto zivaudzētavu starpniecību. Pareizi barojot, varavīksnes foreles uzrāda lielu augšanas tempu. Ja pavasarī ielaiž specializētā dīķī samērā lielas 1 gadu vecas foreles svarā ap 0,1 kg, līdz ziemai tās sasniedz 0,5-0,7 kg, bet no 2-gadīgām 0,7-1,0 kg forelēm izaug 1,5-2,5 g smagas zivis. Foreļu audzēšanas blīvums ir 200-500 gab./100 m² dīķa platības. Ja foreļu dīķī ūdens nav pārāk auksts un zivis tiek piebarotas ar paštaisītu barību, tajā papildus var audzēt līņus (20-25% no foreļu skaita) vai arī vēžus. Līņi un vēži foreļu dīķī darbojas zināmā mērā kā sanitāri, uzlasot foreļu barības pārpalikumus. Foreles pareizi barojot ar mākslīgo granulēto barību, nekādi pārpalikumi gan dīķī parasti nepaliek. Piemājas foreļu dīķis, ņemot vērā lielos izdevumus par sēklas materiālu un speciālo barību, tiešu peļņu, saimniekam, domājams, nedos, taču noderēs pašpatēriņam, vaļaspriekam un makšķerēšanai. Karpu dīķsaimniecībām Latvijā, gan specializētajām, gan zemnieku palīgsaimniecībām, būtu lietderīgi iekļauties bioloģiskās jeb organiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanā un piedāvāšanā tirgū. Tīros dīķos, izmantojot dabisko barības bāzi un piebarojot tikai ar dabiskajiem produktiem, iegūstama ekoloģiski tīra un no piesārņojumiem brīva zivju produkcija, kurai paredzams pieprasījuma un cenu pieaugums. Papildus informāciju dīķsaimniecības jautājumos, kā arī iepirkt audzēšanai izvēlētās zivis var specializētās zivaudzētavās - licencētos akvakultūras uzņēmumos.
Varavīksnes foreļu makšķerēšanas organizēšanu piemājas dīķī sīkāk apraksta z/a "Dole" direktors A.Ignatovs (1999.). Savukārt padomi vēžu dīķu iekārtošanā doti A.Mitāna u. c. publikācijā (1998.). Visplašākā zivkopjiem domātā informācija latviešu valodā atrodama grāmatā " Saldūdens zivju audzēšana ", taču šis izdevums balstās galvenokārt uz ārzemju literatūras avotiem, nepietiekoši adaptēts vietējiem apstākļiem un satur daudzas kļūdas.
Literatūra
J.Sprūžs. Dīķu zivkopība. LLU, Jelgava. 1993
Z.Mazītis. Zivju un vēžu audzēšana. Līdums. 1995
Saldūdens zivju audzēšana. SIA "Baltijas Zivsaimniecības informācija" izdevums. Rīga. 1997.
A.Mitāns, E.Tinte, A.Ārens. Vēžkopības pamati. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata'98. Rīga. 1998.
A.Ignatovs. Varavīksnes foreles Latvijā. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata'99. Rīga. 1999.
A.Mitāns. Dīķsaimniecības pamati. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2001.Rīga. 2001