Dzīvnieku ferma

Džordžs Orvels, 1945

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, 1990

I

Misters Džonss, Muižas fermas īpašnieks, aizslēdza uz nakti vistu kūtis, taču bija pārāk piedzēries, lai atcerētos, ka jāaizver arī lūciņas durvju apakšā. Vējluktura gaismas aplim zvārojoties šurpu turpu, viņš aizklunkuroja pāri pagalmam, pie sētas durvīm norāva zābakus, virtuves pieliekamajā ielaida sev no mucas pēdējo alus glāzi un devās uz gultu, kur jau krāca misis Džonsa.

Tiklīdz guļamistabā nodzisa gaisma, visās fermas ēkās sacēlās trauksmaina rosīšanās un plivināšanās. Dienā bija izplatījusies vēsts, ka vecais Majors, godalgotais vidējās baltās šķirnes kuilis, iepriekšējā naktī esot redzējis dīvainu sapni un vēloties darīt to zināmu pā­rējiem dzīvniekiem. Bija norunāts, ka tiem visiem jāsapulcējas lielajā kūtī, tikko nebūs nekādu šaubu, ka misters Džonss ir prom. Veco Majoru (tā viņu aizvien dēvēja, kaut gan izstādē viņš bija piedalījies ar vārdu Villingdonas Skaistulis) fermā cienīja tik ļoti, ka jebkurš bija gatavs zaudēt stundiņu miega, lai dzirdētu, kas viņam sakāms.

Lielās kūts vienā galā uz tāda kā paaugstinājuma Majors jau bija ierīkojies savā salmu guļvietā zem luktura, kas karājās pie sijas. Viņš bija divpadsmit gadu vecs un pēdējā laikā visai pieņēmies miesās, tomēr aizvien vēl bija majestātisks kuilis, pēc izskata gudrs un lab­sirdīgs, neraugoties uz to, ka nekad nebija apzāģēti viņa ilkņi. Drīz sāka ierasties pārējie dzīvnieki un tūlīt ierīkojās iespējami ērtāk katrs savā - citādā veidā. Pirmie ieradās visi trīs suņi - Blūbela, Džesija un Pinčers, bet pēc tam - cūkas, kuras iekārtojās salmos pašā paaug­stinājuma priekšā. Vistas satupās uz palodzēm, baloži uzlaidās uz jumta spārēm, aitas un govis nogūlās aiz cūkām un ņēmās gremot gremokli. Abi vezumnieki, Bokseris un Dābolīte, ienāca reizē, soļo­dami ļoti lēnām un gaužām piesardzīgi likdami milzīgās, pinkainās kājas - ja nu salmos paslēpies kāds mazs dzīvnieciņš. Dābolīte bija drukna, mātišķīga ķēve jau ap pusmūžu un pēc ceturtā kumeļa tā arī vairs nebija īsti atguvusi agrāko figūru. Bokseris bija milzu dzīv­nieks, gandrīz astoņpadsmit plaukstu augsts un tik stiprs kā jebkuri divi parasti zirgi kopā. Balta svītra pār purnu piešķīra viņam mazliet padumju izskatu, un patiesībā viņš arī nebija izcili gudrs, taču visi kā viens cienīja viņu par nosvērto raksturu un pārvarīgajām darba­spējām. Pēc zirgiem ieradās Mjūriela, baltā kaza, un Bendžamins, ēzelis. Bendžamins bija visvecākais dzīvnieks fermā, turklāt visnīg­rākais. Viņš reti runāja un, ja tomēr pavēra muti, tad parasti tādēļ, lai izmestu kādu cinisku piezīmi, - viņš, piemēram, mēdza teikt, ka Dievs esot devis viņam asti, lai būtu ar ko atgaiņāt mušas, bet ka viņš nu gan labāk iztiktu kā bez astes, tā bez mušām. Viņš vienīgais no visiem fermas dzīvniekiem nekad nesmējās. Jautāts pēc iemesla, viņš parasti atteica, ka nekā smieklīga neredzot. Tomēr, atklāti to neatzīdams, viņš bija pieķēries Bokserim; nelielajā aplokā aiz augļu-dārza abi parasti pavadīja kopā svētdienas, ganīdamies viens otram līdzās un nepārmīdami ne vārda.

Abi zirgi bija nule nogulušies, kad kūtī rindiņā ietecēja pīlēnu perējums, kam bija pazudusi māte; tie vārgi čiepstēja un klīda šurpu turpu, lai atrastu kādu vietiņu, kur tos nesamīdītu. Dābolīte aplika tiem apkārt savu lielo priekškāju gluži kā valni, pīlēni nometās šai lokā un tūdaļ aizmiga. Pēdējā mirklī, košļādama cukurgraudu, klīrīgiem, sīkiem solīšiem ietipināja Mollija, dumjā, skaistā, baltā ķēve, kas parasti vilka mistera Džonsa divričus. Viņa iekārtojās gandrīz vai pašā priekšā un sāka vilnīt savas baltās krēpes, cerēdama, ka piesais­tīs uzmanību sarkanajām lentītēm, kas tajās iepītas. Pats pēdējais atnāca kaķis, kurš, kā parasti, apskatījās pēc vissiltākās vietiņas un beidzot iespraucās starp Bokseri un Dābolīti; tur viņš apmierināti murrāja visu Majora runas laiku, neklausīdamies nevienā pašā vārdā, ko tas saka.

Tagad klāt bija visi dzīvnieki, trūka vienīgi Mozus, pieradinātā kraukļa, kurš gulēja laktā aiz sētas durvīm. Ieraudzījis, ka visi ērti ierīkojušies un vērīgi gaida, Majors nokremšļojās un iesāka:

- Biedri, jūs jau būsiet dzirdējuši par dīvaino sapni, kuru es viņnakt redzēju. Bet pie sapņa es nonākšu vēlāk. Vispirms man sa­kāms kas cits. Es tiešām nedomāju, biedri, ka būšu jūsu vidū vēl daudzus mēnešus, un, pirms mirstu, uzskatu par savu pienākumu darīt jums zināmu gudrību, kuru esmu iemantojis. Man ir bijis ilgs mūžs, man ir bijis daudz laika domāt, vienatnē guļot savā aizgaldā, un es, manuprāt, drīkstētu teikt, ka pazīstu dzīvi uz šīs zemes tikpat labi kā jebkurš dzīvnieks, kas šobrīd uz tās mīt. Tieši par to es vēlos ar jums runāt.

Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka ato­mam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. Neviens dzīvnieks Anglijā, sasniedzis gada vecumu, vairs nezina, ko nozīmē laime vai vaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijā nav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.

Bet vai tā būtu vienkārši daļa no Dabas likumības? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu zeme ir tik nabadzīga, ka nespēj nodrošināt pie­nācīgu dzīvi tiem, kas tajā dzīvo? Nē, biedri, tūkstoškārt nē! Anglijas augsne ir auglīga, tās klimats ir labs, tā spēj pārpilnībā apgādāt ar barību daudzkārt lielāku dzīvnieku skaitu nekā tas, kas pašlaik te mājo. Mūsu ferma viena pati spētu uzturēt duci zirgu, divdesmit govju, simtiem aitu - un tie visi dzīvotu tādās ērtībās un cieņā, kādas mēs šobrīd diez vai varam iedomāties. Tad kādēļ gan mēs paliekam šai nožēlojamā stāvoklī? Tādēļ, ka gandrīz visus mūsu darba augļus ir nozaguši cilvēki. Tur, biedri, ir atbilde uz visām mūsu problēmām. Tā koncentrējas vienā vārdā - Cilvēks. Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kas mums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku, un bada un pārpūles galvenais cēlonis būs iznīcināts uz visiem laikiem.

Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiem tikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgt badā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtā darbā aparam zemi, mūsu mēsli dara to auglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena, kam piederētu kas vairāk par paša ādu. Jūs, govis, ko es redzu te savā priekšā, - cik tūkstošus galonu piena jūs esat devušas pēdējā gada laikā? Un kas notika ar pienu, kuram būtu jāizaudzē veselīgi teļi? Vispēdējā lāsīte salija mūsu ienaidnieku rīklēs. Un jūs, vistas, - cik olu jūs esat izdējušas pēdējā gadā, un no cik olām tad izšķīlās cālēni? Visas pārējās nonāca tirgū, lai ienestu naudu Džonsam un viņa sai­mei. Un tu, Dābolīt, - kur ir tie četri kumeļi, kurus tu dzemdēji un kuriem vajadzēja kļūt par balstu un prieku tavās vecumdienās? Visus pārdeva gada vecumā - nevienu no tiem tu vairs nekad neredzēsi. Ko tu jelkad esi saņēmusi kā atmaksu par četrām radībām un no-strādāšanos tīrumā - izņemot niecīgo barības devu un steliņģi?

Un pat tām nožēlojamām dzīvēm, kādas dzīvojam mēs, netiek ļauts sasniegt dabiskās beigas. Par sevi es nekurnu, jo esmu viens no laimīgajiem. Man ir divpadsmit gadu un ir bijis pāri par četrsimt bērnu. Tāda ir cūkas dabiskā dzīve. Taču beigās neviens dzīvnieks neizbēg no nežēlīgā naža. Jūs, jaunie barokļi, kas sēžat te manā priekšā, - nepaies ne gads, kad ikviens no jums izbrēks savu dzīvību uz kaujamā bluķa. Pie šīm šausmām jānonāk mums visiem - govīm, cūkām, vistām, aitām - katram. Pat zirgiem un suņiem nav labāks liktenis. Bokser, tai pašā dienā, kad tavi varenie muskuļi zaudēs spēku, Džonss pārdos tevi uzpircējam, kurš pārgriezīs tev rīkli un izvārīs tevi medību suņiem. Runājot par suņiem - kad tie kļūst veci un bezzobaini, Džonss piesien tiem pie kakla ķieģeli un noslīcina tos tuvākajā dīķī.

Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kā diena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienā naktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kas tad mums jādara? Nu protams - dienu, nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztu cil­vēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums, biedri: Sacelšanās! Es ne­zinu, kad šī Sacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļas vai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu - agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība. Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri, visā sava mūža īsajā atlikumā! Un galvenais -nododiet šo manu vēsti tālāk tiem, kas nāks pēc jums, lai nākamās paaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.

Un atcerieties, biedri, lai jūsu apņēmība nekad nesašķobās! Lai jūs nemaldina nekādi argumenti! Nekad neklausieties, ja dzirdat ru­nājam, ka Cilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgas intereses, ka vienu labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss ir meli. Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā. Un starp mums, dzīv­niekiem, lai valda pilnīga vienprātība, pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki ir ienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.

Šai brīdī izcēlās šausmīga kņada. Kamēr Majors runāja, no sa­vām alām bija izlīdušas četras lielas žurkas un, notupušās uz pakaļ­kājām, klausījās viņā. Suņi bija tās pēkšņi pamanījuši, un, tikai zibe­nīgi iešaudamas alā, žurkas izglāba sev dzīvību. Majors pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu.

- Biedri, - viņš teica, - ir kāds jautājums, kas jāizšķir. Savvaļas radījumi, piemēram, žurkas un truši, - vai tie ir mūsu draugi vai ienaidnieki? Liksim uz balsošanu. Izsaku sapulcei jautājumu: vai žurkas ir biedri?

Balsošana notika nekavējoties, un ar lielum lielu balsu vairā­kumu tika izlemts, ka žurkas ir biedri. Bija tikai četri, kas domāja citādi, - visi trīs suņi un kaķis, kurš, kā atklājās vēlāk, bija balsojis abās pusēs. Majors turpināja:

- Man vairs ir maz kas sakāms. Atkārtošu vienīgi - aizvien atce­rieties savu pienākumu būt ienaidā ar Cilvēku un ar visiem viņa paradumiem. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs. Un tāpat atcerieties arī, ka, cīnoties pret Cilvēku, mēs nedrīkstam sākt viņam līdzināties. Pat tad, kad būsiet viņu uzvarējuši, nepārņemiet viņa netikumus. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst dzīvot mājā vai gulēt gultā, vai nēsāt apģērbu, vai dzert alkoholu, vai smēķēt tabaku, vai pieskarties naudai, vai nodarboties ar tirdzniecību. Visi Cilvēka pa­radumi ir ļauni. Un galvenais - neviens dzīvnieks nekad nedrīkst pakļaut tirānijai pats savus līdziniekus. Vāji vai spēcīgi, gudri vai vientiesīgi - mēs visi esam brāļi. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Un tagad, biedri, es jums pastāstīšu par savu viņnakts sapni. Nevaru jums šo sapni aprakstīt. Tas bija sapnis par zemi, kāda tā būs, kad pazudīs Cilvēks. Taču tas atgādināja man kaut ko senaizmirstu. Pirms daudziem gadiem, kad es biju mazs ruksītis, mana māte un pārējās sivēnmātes mēdza dziedāt senu dziesmu, kurai zināja vienīgi melodiju un pirmos divus vārdus. Bērnībā es šo melodiju zināju, bet tā jau izsenis bija izkritusi man no prāta. Taču viņnakt sapnī tā atkal ieskanējās atmiņā. Un vēl vairāk - es atminējos arī dziesmas vār­dus - vārdus, kurus, kā esmu pārliecināts, dzīvnieki dziedājuši se­natnē un kuri izgaisuši jau no daudzu paaudžu atmiņas. Tagad es nodziedāšu jums šo dziesmu, biedri. Es esmu vecs, un balss man ir aizsmakusi, taču, kad būšu iemācījis jums melodiju, jūs paši varēsiet nodziedāt to labāk. Tā saucas "Angļu zvēri".

Vecais Majors nokremšļojās un sāka dziedāt. Kā jau viņš teica, balss bija aizsmakusi, taču viņš dziedāja pietiekami labi, un melodija bija satraucoša - kaut kas starp "Klementīni" un "Kukaraču". Vardi bija šādi:

Angļu zvēri, īru zvēri,
Zvēri visā pasaulē,
Klausieties nu priecas vēsti:
Zelta laiks ir nākotnē!

Agri, vēlu - nāks tā diena,
Kad tiks tirāns Cilvēks gāzts,
Angļu zemes dāsnos laukus
Tikai zvēru pēdas klās.

Riņķi pazudīs no nāsīm,
Ilksis nometīsim mēs,
Laužņus, piešus grauzīs rūsa,
Pātagas vairs neplīkšķēs.

Viss, kas vien tik sapņos rādās:
Kvieši, mieži, auzas, siens,
Pupas, āboliņš un bietes, -
Piederēs mums kādudien.

Angļu zemes lauki staros,
Dzidrum dzidri strauti līs,
Salda vēsma šalks tai dienā,
Kas mums brīvi atnesīs.

Mums ir jāstrādā tai dienai,
Kaut šis darbs mums nāvi nes;
Govīm, zirgiem, zosīm, vistām
Jāpūlas priekš nākotnes.

Angļu zvēri, īru zvēri,
Zvēri visā pasaulē,
Klausieties un vēstiet tālāk:
Zelta laiks ir nākotnē!

Dziedot šo dziesmu, dzīvnieki nonāca gluži nevaldāmā uzbu­dinājumā. Majors vēl nebija īsti ticis līdz beigām, kad viņi sāka dzie­dāt paši. Pat visdumjākie jau bija uztvēruši melodiju un dažus vār­dus, toties apķērīgākie, kā cūkas un suņi, iemācījās visu dziesmu no galvas dažās minūtēs. Un tad, pēc pāris iepriekšējiem mēģināju­miem, visa ferma varenā unisonā skaļi uzsāka "Angļu zvērus". Govis to māva, suņi to gaudoja, aitas to blēja, zirgi to zviedza, pīles to pēkšķēja. Dziesma visus tā iejūsmināja, ka viņi neatņemdamies no­dziedāja to piecas reizes pēc kārtas un būtu turpinājuši visu nakti, ja netiktu pārtraukti.

Troksnis, par nelaimi, uzmodināja misteru Džonsu, kurš izlēca no gultas pilnā pārliecībā, ka pagalmā ir lapsa. Viņš pagrāba bisi, kas aizvien stāvēja guļamistabas kaktā, un izblieza tumsā lādiņu sestā numura skrošu. Skrotis ieurbās kūts sienā, un sapulce mudīgi izbei­dzās. Visi bēgšus glābās katrs savā guļvietā. Putni salēca laktās, dzīv­nieki ierīkojās salmos, un visa ferma acumirklī ieslīga miegā.

II

Trīs naktis vēlāk vecais Majors miegā mierīgi nomira. Viņu ap­glabāja augļudārza malā.

Tas bija pašā marta sākumā. Nākamajos trijos mēnešos valdīja liela, slepena rosība. Fermas gudrākajiem dzīvniekiem Majora runa bija pavērusi pilnīgi jaunas izredzes uz dzīvi. Viņi nezināja, kad no­tiks Majora pareģotā Sacelšanās, viņiem nebija nekāda pamata do­māt, ka tas būs pašu dzīves laikā, taču viņi skaidri saprata, ka viņu pienākums ir tai gatavoties. Citu mācīšanas un organizēšanas darbs, dabiski, pienācās cūkām, kuras visi atzina par visgudrākajiem dzīv­niekiem. Paši pārākie no cūku vidus bija divi jauni kuiļi - Sniedziņš un Napoleons, kurus misters Džonss audzēja pārdošanai. Napoleons bija liels, diezgan nikna izskata Berkšīras kuilis, vienīgais berkšīrietis fermā, ne pārāk labs runātājs, taču izdaudzināts par to, ka aizvien panāca savu. Sniedziņš bija žirgtāks nekā Napoleons, veiklāku runu un atjautīgāks, taču, kā tika uzskatīts, viņam nebija tik nopietns rak­sturs. Visi pārējie cūktēviņi fermā bija barokļi. Visslavenākais no tiem bija mazs, tukls ruksis, vārdā Kviecējs, ar gaužām apaļiem vai­giem, mirkšķīgām ačelēm, veiklām kustībām un spalgu balsi. Viņš bija lielisks runātājs un, strīdoties par kādu sarežģītu jautājumu, mēdza lēkāt šurpu turpu un vicināt astes gredzenu, kas nez kādēļ iedarbojās ļoti pārliecinoši. Pārējie teica par Kviecēju, ka viņš spētu pataisīt melnu par baltu.

Šie trīs bija izveidojuši vecā Majora mācības par pabeigtu do­māšanas sistēmu, kurai deva vārdu "Dzīvnieciskums". Vairākus va­karus nedēļā, pēc tam kad misters Džonss bija iemidzis, viņi notu­rēja kūtī slepenas sapulces, kurās izskaidroja Dzīvnieciskuma prin­cipus pārējiem. Sākumā viņi sastapās ar gaužu muļķību un apātiju. Daži no dzīvniekiem runāja par lojalitātes pienākumu pret misteru Džonsu, kuru dēvēja par "saimnieku", vai izteica vientiesīgas piezī­mes, piemēram: "Misters Džonss mūs baro. Nebijis viņa, mums būtu jānomirst badā." Citi uzdeva tādus jautājumus kā: "Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs jau būsim beigti?" - vai: "Ja jau šī Sacelšanās notiks tik un tā, tad kāda starpība, vai mēs dar­bojamies tās labā vai ne?" - un cūkām nācās visai sarežģīti ieskaidrot viņiem, ka tāda nostāja ir gluži pretēja Dzīvnieciskuma garam. Vis­muļķīgākos jautājumus uzdeva Mollija, baltā ķēve. Pats pirmais, ko viņa pajautāja Sniedziņam, bija: - Vai pēc Sacelšanās cukurs vēl būs?

  • Nē, - Sniedziņš stingri noteica. - Mums nav līdzekļu, lai šajā fermā ražotu cukuru. Turklāt cukurs tev nemaz nav vajadzīgs. Tev būs tik daudz auzu un siena, cik vien tu gribēsi.
  • Un vai man joprojām atļaus nēsāt krēpēs lentītes? - Mollija jautāja.
  • Biedrene, - Sniedziņš atteica, - šīs lentes, kurām tu tik ļoti esi pieķērusies, ir verdzības simbols. Vai tu nespēj saprast, ka brīvība ir vairāk vērta nekā lentes?

Mollija piekrita, taču sevišķi pārliecināta neizskatījās.

Cūkām vajadzēja izcīnīt pat vēl smagāku cīņu, lai atspēkotu iz­domājumus, ko izplatīja Mozus, pieradinātais krauklis. Mozus, bū­dams sevišķs mistera Džonsa mīlulis, bija spiegs un mēlnesis, taču reizē arī veikls runātājs. Viņš sacījās zinām, ka esot tāda noslēpu­maina zeme, ko saucot par Cukurkarameļu Kalnu, un tur pēc nāves nonākot visi dzīvnieki. Tā atrodoties kaut kur augstu debesīs, kādu gabaliņu aiz mākoņiem, teica Mozus. Cukurkarameļu Kalnā svēt­diena esot septiņas dienas nedēļā, dābols esot pilnbriedā visu cauru gadu un cukurgraudi un linsēklu plāceņi augot taisni dzīvžogos. Dzīvnieki nevarēja Mozu ciest, jo tas tikai tenkoja un nemaz ne­strādāja, tomēr daži no viņiem noticēja Cukurkarameļu Kalna pa­stāvēšanai, un cūkām bija jāstrīdas bez sava gala, lai pārliecinātu viņus, ka tādas vietas nemaz nav.

Visuzticamākie mācekļi bija abi vezumnieki - Bokseris un Dā-bolīte. Šiem abiem nemaz nepadevās izdomāt kaut ko pašiem, taču, reiz atzinuši cūkas par saviem skolotājiem, viņi sūktin uzsūca visu, ko viņiem teica, un ar vienkāršiem pamatojumiem pārstāstīja to pā­rējiem dzīvniekiem. Viņi pastāvīgi ieradās slepenajās sapulcēs kūtī un vadīja "Angļu zvēru" dziedāšanu, ar ko sapulces allaž beidzās.

Taču izrādījās, ka Sacelšanās ir veicama daudz agrāk un vieglāk, nekā varētu gaidīt. Aizritējušos gados misters Džonss, kaut arī ciet­sirdīgs saimnieks, bija bijis spējīgs fermeris, bet pēdējā laikā viņam bija uzbrukušas nedienas. Zaudējis naudu kādā prāvā, viņš pagalam sašļuka un nodevās dzeršanai cītīgāk, nekā tas būtu nācis viņam par labu. Lāgiem viņš veselām dienām mēdza zvilnēt virtuvē savā Vindzoras krēslā, lasīdams avīzes, dzerdams un šad tad iebarodams Mozu ar alū izmērcētām maizes garozām. Viņa kalpi bija slinki un negodīgi, lauki aizauguši nezālēm, ēkām labojami jumti, dzīvžogi pamesti novārtā, un dzīvnieki cieta badu.

Pienāca jūnijs, un siens nāca turpat vai pļaujams. Vasaras saul­griežu svētkos, kas iekrita sestdienā, misters Džonss aizbrauca uz Villingdonu un "Sarkanajā Lauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpi rīta agrumā bija izslaukuši govis un pēc tam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamies par to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucis mājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulēt uz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas "Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienāca vakars, dzīvnieki vēl aizvien bija nebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt. Viena no govīm ar ragiem uzlauza klēts durvis, un visi dzīvnieki ķērās klāt apcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonss pamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā ar četriem puišiem jau bija klētī un ar pātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nu gāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai. Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tāds iepriekš nebija norunāts, viņi metās virsū saviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdīti no visām pu­sēm. Viņi vairs nepagalam nebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrāk viņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādi uzvestos, un negaidīti sadum­pojušies radījumi, kurus viņi bija paraduši dauzīt un vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedēja viņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņa viņi atmeta ar roku aizstāvēšanās mēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem. Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidās prom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu, bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiem pakaļ.

Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozus nolēca no savas laktas un, skaļi ķērk­dams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa to laiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu un viņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtuši piecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēl bija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanās bija sek­mīgi īstenota: Džonss bija padzīts un Muižas ferma piederēja viņiem.

Pirmās piecas minūtes dzīvnieki gandrīz vai nespēja noticēt sa­vai veiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visi pilnā sastāvā noaulekšoja visgarām fermas robežām, it kā lai galīgi pārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjas neviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzās atpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu it visu, kas atgādinātu nīsto Džonsa val­dīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītis staļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņu ķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, - tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas, acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdz ar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kas dega pagalmā. To pašu izdarīja ar pātagām. Visi dzīv­nieki lēkāja no prieka, redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās. Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, ar kurām tirgus dienās parasti tika izrotātas zirgu krēpes un astes.

- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatīt arī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnes pazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigā kailiem.

Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazo salmu cepurīti, kuru nē­sāja vasarā, lai nelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda to ugunī pie visa pārējā.

Gluži īsā laikā dzīvnieki bija iznīcinājuši itin visu, kas viņiem lika iedomāties misteru Džonsu. Tad Napoleons aizveda viņus atpa­kaļ uz klēti un ikvienam izsniedza divkāršu labības devu, turklāt pa diviem biskvītiem katram sunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja "Angļu zvērus" no viena gala līdz otram, pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tā kā vēl nekad.

Viņi tomēr pamodās, kā parasti, rītausmā un, atcerējušies brī­nišķīgo notikumu, visi kopā joņoja ārā uz ganībām. Gabaliņu tālāk ganībās bija paugurs, no kura pavērās skats uz fermas lielāko daļu. Dzīvnieki uzdrāžas paugura virsotnē un vērās visapkārt dzidrajā rīta gaismā. Jā, tas piederēja viņiem - viss, ko vien varēja saskatīt, pie­derēja viņiem! Šīs domas iedvestajā ekstāzē viņi auļoja riņķī, sajūsmā lēkdami augstu gaisā. Viņi valstījās rasā, pilnām mutēm plūca saldo vasaras zāli, spēra gaisā melnās zemes pikas un vilka nāsīs tās rūgteno smaržu. Tad viņi devās pārbaudes apstaigā pa visu fermu un mēmā sajūsmā aplūkoja aramzemi, siena pļavu, augļudārzu, dīķi, krūmāju. Šķita, ka nekad agrāk tas viss nebūtu redzēts, un pat tagad viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka viss ir viņu pašu.

Pēc tam dzīvnieki rindiņā devās atpakaļ uz fermas ēkām un klusēdami apstājās ārpusē pie saimniekmājas durvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņi baidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš un Napoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvis un dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodami iespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut ko sabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļāk par čukstu un gluži vai bijībā nopētīdami neticamo greznību - gul­tas ar dūnu pēļiem, spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju, karalie­nes Viktorijas litogrāfiju virs viesistabas kamīna dzegas. Kad visi jau devās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka nav Mollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja, ka viņa palikusi labākajā guļamistabā. Viņa bija paņēmusi no misis Džonsas tualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu, turēja to sev pie pleca un bezgala dumji apbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteica viņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā. Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tika iznesti laukā apbedīšanai, un alus muca virtuves pieliekamajā tika ielauzta ar Boksera pakava spērienu, citādi mājā nekas nebija aizskarts. Uz vietas vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka saimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visi bija vienisprātis, ka ne­viens dzīvnieks tur nekad nedrīkst dzīvot.

Dzīvnieki paēda brokastis, un pēc tam Sniedziņš un Napoleons atkal saaicināja visus kopā.

- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - ir pusseptiņi, un mums priekšā gara diena. Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču ir vēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.

Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemā­cījušās lasīt un rakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas, kas bija piederējusi mistera Džonsa bērniem un izmesta atkritumu kaudzē. Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltas krāsas podiem un visiem pa priekšu devās uz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu. Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bija vislabākais rakstītājs) saņēma starp abiem priekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uz vārtu augšējā baļķa uz­rakstu "Muižas ferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvnieku ferma". Sā­kot ar šo dienu, tādam bija jābūt fermas nosaukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņš un Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm, ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas. Abi paskaid­roja, ka pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmām grūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt līdz­svaru uz redeļtrepēm) Sniedziņš uzrāpās augšā un ķērās pie darba, bet Kviecējs pāris kāpienu zemāk turēja krāsas podu. Baušļi tika uz­rakstīti uz darvotās sienas lieliem, baltiem burtiem, kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jardu attālumā. Tie skanēja šādi:

SEPTIŅI BAUŠĻI

  1. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.
  2. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.
  3. Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.
  4. Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.
  5. Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.
  6. Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.
  7. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņem vērā, ka "draugs" bija uz­rakstīts - "drauks" un viens "s" apgriezts otrādi, tad pareizrakstība viscaur bija ievērota. Sniedziņš visu nolasīja skaļi, lai izpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki māja pilnīgā piekrišanā, un spējīgākie nekavē­joties sāka mācīties Baušļus no galvas.

- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca, nomezdams otu, - uz siena pļavu! Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļauju ātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss ar saviem puišiem.

Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas, sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktas veselas divdesmit četras stundas, un tesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņu pado­mājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiem un diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņu priekškājas bija it labi piemērotas šim uzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni ar putainu, treknu pienu, uz kuru daudzi no dzīvniekiem noskatījās ar ievērojamu interesi.

- Kur nu liksim visu šito pienu? - kāds ievaicājās.

- Džonss dažreiz mēdza pa smēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kāda no vistām.

- Neuztraucieties par pienu, biedri! - iesaucās Napoleons, no­stādamies priekšā spaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja ir sva­rīgāka. Biedrs Sniedziņš ies pa priekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uz priekšu, biedri! Siens gaida.

Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz siena pļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarā atgriezušies, pamanīja, ka piens ir nozudis.

III

Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus, lai novāktu sienu! Taču pū­liņi atmaksājās, jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekā cerēts.

Darbs dažkārt bija smags; darbarīki bija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un liels trūkums bija tas, ka neviens dzīvnieks nespēja izmantot tādus darbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāv uz pakaļ­kājām. Taču cūkas bija tik gudras, ka prata izdomāt, kā apejami jeb­kuri sarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavu pēdu pa pēdai un no pļaušanas un grābšanas patiesībā saprata daudz vairāk, nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņa saime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojot viņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, ka vadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris un Dābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirgu arklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedz laužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķa vienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurē gāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai: "Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizi vajadzēja. Un ikviens dzīv­nieks līdz pašam vissīkākajam strādāja pie siena ārdīšanas un ievāk­šanas. Pat pīles un vistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan tur, nesdamas knābjos niecīgas siena šķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza siena pļauju par divām dienām īsākā laikā, nekā parasti bija izdevies Džonsam un viņa puišiem. Turklāt izrādījās, ka siena ievākts vairāk nekā jebkad šai fermā. Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistas un pīles bija uzlasījušas beidzamo stiebriņu. Un neviens pats fermas dzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.

Visu šo vasaru darbs fermā gāja kā pulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi, kādu nekad netika uzskatījuši par iespējamu. Katrs barības ku­moss nozīmēja pēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesi bija viņu pašu barība, pašu sagādāta pašiem, nevis īgna saimnieka skopi izdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēki bija prom, katram iznāca vairāk ēdamā. Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arī dzīvnieki pie tādiem nebija pie­raduši. Viņiem radās daudzas grūtības - piemēram, tuvāk gada beigām, kad sāka ievākt labību, nācās to senējā veidā nomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jo fermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas ar savu attapību un Bokseris ar saviem milzu muskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties. Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsa laikā viņš bija centīgs strā­dātājs, bet tagad šķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirgi nekā viens; bija dienas, kad likās - visi fermas darbi turas uz viņa varenajiem pleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvās melnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbs vissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienu no gailēniem, lai tas rītos modina viņu pusstundu agrāk nekā citus, un, pirms sākās paras­tais dienas darbs, kādu laiciņu brīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likās visvairāk nepieciešams. Viņa atbilde ikvienas problēmas, ikviena šķēršļa priekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" - ko viņš bija pieņēmis par savu personisko devīzi.

Bet katrs jau strādāja atbilstoši savām spējām. Vistas un pīles, piemēram, ražas novākšanas laikā uzlasīdamas izbirušos graudus, sataupīja piecus bušeļus labības. Neviens nezaga, neviens nekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi, dzēlības un skaudība, veco laiku nor­mālas dzīves pazīmes, bija tikpat kā izzudušas. Neviens nevairījās no pienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija - tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķi naski, un viņai bija niķis agri pamest darbu ar iegan­stu, ka nagā esot iestrēdzis akmens. Un kaķa izturēšanās bija tāda savāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kad jādara darbs, kaķis nekur nav atrodams. Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā ne­kas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā. Taču viņš aizvien tik lieliski atrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebija iespējams neticēt viņa labajiem nodomiem. Vecais Bendža­mins, ēzelis, kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne par matu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni un stūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekad nevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīgi nepieteicās uz papildu darbiem. Par Sacelšanos un tās rezultātiem viņš nemēdza paust ne­kādu viedokli. Jautāts, vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļi dzīvo ilgi. Neviens no jums nekad nav redzējis beigtu ēzeli," - un pārējiem vajadzēja samieri­nāties ar šo mīklaino atbildi.

Svētdienās strādāts netika. Brokastis ēda stundu vēlāk nekā pa­rasti, un pēc brokastīm notika ceremonija, kuru ievēroja katru ne­dēļu bez izņēmuma. Vispirms tika uzvilkts karogs. Sniedziņš zirg­lietu šķūnītī bija uzgājis vecu, zaļu misis Džonsas galdautu un ar baltu krāsu uzzīmējis uz tā nagu un ragu. To tad nu arī pacēla saimniekmājas dārziņa karogmastā katru svētdienas ritu. Karogs esot zaļš tāpēc, skaidroja Sniedziņš, ka simbolizējot Anglijas zaļos laukus, bet nags un rags apzīmējot nākotnes Dzīvnieku Republiku, kura radīšo­ties tad, kad cilvēku dzimums beidzot būšot gāzts. Pēc karoga uz­vilkšanas visi dzīvnieki sadrūzmējās lielajā kūtī uz vispārējo sanāk­smi, ko sauca par Sapulci. Te tika plānots nākamās nedēļas darbs, izvirzītas un apspriestas rezolūcijas. Rezolūcijas aizvien izvirzīja cū­kas. Pārējie dzīvnieki gan prata balsot, taču paši nemūžam nespētu izdomāt kādu rezolūciju. Sniedziņš un Napoleons debatēs bija aktī­vāki par visiem. Taču bija nomanāms, ka abi nekad nav vienisprātis: lai kādu priekšlikumu viens no viņiem izteiktu, otrs visādā ziņā to apstrīdēja. Pat tad, kad tika pieņemta rezolūcija - tāda, kuru pašu par sevi neviens nevarētu noraidīt, - izmantot nelielo aploku aiz augļudārza par atpūtas vietu dzīvniekiem, kuri vairs nespēj strādāt, izcēlās vētrainas debates par īsto atpūtas vecumu katrai dzīvnieku sugai. Sapulce aizvien beidzās ar "Angļu zvēru" dziedāšanu, un pēc­pusdiena tika veltīta laika kavēkļiem.

Cūkas bija izraudzījušās zirglietu šķūnīti par savu štābu. Šeit tās vakaros studēja kalēja un namdara amatu un citas nepieciešamas mākas no grāmatām, ko bija atnesušas no saimniekmājas. Sniedziņš vēl nodarbojās ar to, ka organizēja pārējos dzīvniekus stāties, kā viņš teica, Dzīvnieku Komitejās. Tur nu viņš bija nenogurdināms. Viņš izveidoja Olu Ražošanas Komiteju vistām, Tīro Astu Līgu govīm, Savvaļas Biedru Jaunizglītošanas Komiteju (kuras uzdevums bija pieradināt žurkas un trušus), Baltākas Vilnas Kustību aitām un da­žādas citas, turklāt nodibināja arī lasīšanas un rakstīšanas klases. Visā visumā šīs ieceres izgāzās. Piemēram, mēģinājums pieradināt savvaļas radījumus izputēja gandrīz vai uz līdzenas vietas. Tie jo­projām uzvedās tieši tāpat kā iepriekš un, ja pret tiem izturējās augst­sirdīgi, tad gluži vienkārši izmantoja to. Kaķis iestājās Jaunizglīto­šanas Komitejā un dažas dienas darbojās tajā ļoti aktīvi. Kādu dienu viņš bija redzēts sēžam uz jumta un runājamies ar dažiem zvirbuļiem, kurus pats nevarēja aizsniegt. Viņš tiem stāstīja, ka visi dzīvnieki tagad esot biedri un ka jebkurš zvirbulis, kas vien vēloties, drīkstot nākt un notupties uz viņa ķepas; taču zvirbuļi palika, kur bijuši.

Toties lasīšanas un rakstīšanas klasēm bija lieli panākumi. Pret rudeni gandrīz katrs dzīvnieks fermā bija kaut cik skolots.

Cūkas - tās jau prata nevainojami lasīt un rakstīt. Suņi iemā­cījās lasīt diezgan labi, taču neizrādīja interesi ne par kādu citu la­sāmvielu kā vienīgi par Septiņiem Baušļiem. Mjūriela, kaza, mācēja lasīt cik necik labāk par suņiem un dažkārt vakaros mēdza lasīt citiem priekšā no avīzes driskām, kuras sameklēja atkritumu kaudzē. Bendžamins prata lasīt tikpat labi kā kura katra cūka, taču nekad neizmantoja savu prasmi. Cik viņam esot zināms, viņš teica, tad nekā lasīšanas vērta vispār neesot.

Dābolīte iemācījās visu alfabētu, bet nespēja saburtot kopā vār­dus. Bokseris nevarēja tikt tālāk par burtu D. Ar savu lielo nagu viņš mēdza iezīmēt putekļos A, B, C, D un tad stāvēja, blenzdams burtos, atglaudis ausis, dažkārt sapurinādams cekulu, visiem spēkiem cenz­damies atminēties, kas nāk tālāk, bet tas viņam nekad neizdevās. Vairākkārt tik tiešām gadījās, ka viņš iemācījās arī E, F, G, H, bet tobrīd, kad viņš zināja tos, aizvien atklājās, ka ir aizmirsušies A, B, C un D. Pēdīgi viņš nolēma samierināties ar pirmajiem četriem bur­tiem un ik dienas pāris reižu mēdza tos uzrakstīt, lai atsvaidzinātu atmiņu. Mollija nebija ar mieru mācīties nevienu citu burtu, tikai tos septiņus, kas veidoja viņas pašas vārdu. Tos viņa tad mēdza ļoti glīti salikt no sprungulīšiem, izrotāt ar kādu ziediņu un apbrīnā staigāt visam tam apkārt.

Neviens no pārējiem fermas dzīvniekiem nevarēja tikt tālāk par burtu A. Izrādījās arī, ka dumjākie dzīvnieki, piemēram, aitas, vistas un pīles, nespēj iemācīties no galvas Septiņus Baušļus. Pēc ilgām pārdomām Sniedziņš paziņoja, ka Septiņus Baušļus šai nolūkā va­rētu saīsināt līdz vienai maksimai, proti: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti." Tas, kā viņš teica, saturot Dzīvnieciskuma svarīgāko principu. Kurš to pilnībā aptveršot, tas būšot pasargāts no cil­vēciskām ietekmēm. Putni sākumā turējās pretī, jo viņiem šķita, ka pašiem arī ir divas kājas, taču Sniedziņš viņiem pierādīja, ka tā nav.

- Putna spārns, biedri, - viņš teica, - ir orgāns, kas paredzēts virzībai uz priekšu, nevis manipulācijām. Tādēļ to varētu uzskatīt arī par kāju. Cilvēka raksturīgākā pazīme ir roka, instruments, ar kuru viņš pastrādā visas savas negantības.

Putni nesaprata Sniedziņa garos vārdus, taču samierinājās ar viņa skaidrojumu, un visi vientiesīgākie dzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos no galvas jauno maksimu. "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiem burtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienas virs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bija iemācījušies to no galvas, aitām pret to radās milzīga patika, un bieži vien, gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt: "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti! Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" - un turpināja stun­dām ilgi, bez apnikuma.

Napoleons neinteresējās par Sniedziņa komitejām. Viņš sacīja, ka jaunatnes izglītošana esot svarīgāka par visu to, ko iespējams iz­darīt pieaugušo labā. Notika tā, ka Džesija un Blūbela drīz pēc siena pļaujas apbērnojās, par abām laizdamās pasaulē deviņus veselīgus kucēnus. Tiklīdz tie vairs nezīda māti, Napoleons tos pievāca, teik­dams, ka pats uzņemšoties atbildību par viņu izglītošanu. Viņš iekārtoja tos kūtsaugšā, kur varēja nokļūt vienīgi pa zirglietu šķūnīša trepēm, un turēja tādā noslēgtībā, ka pārējie fermas iemītnieki drīz vien aizmirsa kucēnus.

Mīklainais jautājums par to, kur paliek piens, drīz noskaidrojās. To ik dienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nāca gatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bija kā sētin nosēta ar vēja notrauktajiem augļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši par pašsaprotamu, ka tie tiks sadalīti vien­līdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc un jānogādā zirglietu šķūnītī cūku vajadzībām. Te nu daži no pārējiem dzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visas cūkas šai jau­tājumā bija pilnīgi vienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons. Kvie­cēju aizsūtīja sniegt nepieciešamos izskaidrojumus pārējiem.

- Biedri! - viņš sauca. - Ceru, jūs neiedomājaties, ka mēs, cūkas, darām to aiz savtības un tīkojam pēc privilēģijām! Daudziem no mums piens un āboli patiesībā nemaz negaršo. Kaut vai man pašam. Mūsu vienīgais mērķis, ņemot visu to sev, ir mūsu veselības sagla­bāšana. Piens un āboli (to, biedri, ir pierādījusi Zinātne) satur vielas, kas absolūti nepieciešamas cūkas labsajūtai. Mēs, cūkas, esam garīgā darba darītāji. Visa šīs fermas pārvaldīšana un darbu organizācija ir atkarīga no mums. Dienu un nakti mēs esam nomodā par jūsu lab­klājību. Tieši jūsu dēļ mēs dzeram šo pienu un ēdam šos ābolus. Vai jūs maz zināt, kas notiktu, ja mēs, cūkas, neizpildītu savu pienā­kumu? Atgrieztos Džonss! Jā gan, atgrieztos Džonss! Bez šaubām, biedri, - Kviecējs brēca gandrīz vai lūdzoši, lēkādams šurpu turpu un vicinādams astes gredzenu, - bez šaubām, jūsu vidū taču nav neviena, kas gribētu redzēt atgriežamies Džonsu?

Ja nu bija kaut kas tāds, par ko dzīvnieki būtu pilnīgi pārlie­cināti, tad tā bija nevēlēšanās redzēt atgriežamies Džonsu. Kad viss tika parādīts šādā gaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir saglabāt cūku labo veselību. Tā­dēļ bez tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens un kritušie āboli (kā arī lielākā tiesa ābolu ražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupa tikai un vienīgi cūkām.

IV

Vasaras nogalē ziņa par notikumiem Dzīvnieku fermā bija iz­platījusies jau pusē grāfistes. Sniedziņš un Napoleons ik dienas sūtīja ceļā baložu bariņus, kuriem tika uzdots iejukt kaimiņfermu dzīv­nieku vidū, pastāstīt tiem par Sacelšanos un iemācīt "Angļu zvēru" melodiju.

Lielāko daļu laika misters Džonss bija pavadījis, sēžot Villingdonas "Sarkanā Lauvas" bārā un žēlojoties katram, kurš vien gribēja klausīties, par šaušalīgo netaisnību, ko viņš izcietis, kad viņu no paša īpašuma izdzinusi nekur nederīgu dzīvnieku banda. Citi fermeri prin­cipā juta viņam līdzi, taču sākumā neko lielu nepalīdzēja. Klusībā katrs prātoja, vai no Džonsa likstas kaut kādi nevarētu iedzīvoties. Laimīgā kārtā abi fermeri, kuru īpašumi robežojās ar Dzīvnieku fermu, nemitīgi bija uz nažiem. Viena no fermām, ko sauca par Foksvudu, bija liela, nolaista un vecmodīga, zeme pa krietnai daļai aizaugusi ar mežu; visas ganības te bija pagalam noplicinātas un dzīvžogi gluži apkaunojošā stāvoklī. Fermas īpašnieks, misters Pilkingtons, bija bezrū­pīgs džentlmenis, kas lielāko tiesu laika pavadīja makšķerējot vai medījot - atkarībā no gadalaika. Otrā ferma, ko dēvēja par Pinčfīldu, bija mazāka un labāk uzturēta. Tās īpašnieks bija kāds misters Frederiks, spēcīgs, viltīgs vīrs, kurš nemitīgi bija iejaukts tiesas prāvās un izslavēts kā liels naudas plēsējs. Šie abi tik ļoti nevarēja viens otru ciest, ka viņiem bija grūti par kaut ko vienoties, pat aizstāvot pašu intereses.

Lai nu kā, Sacelšanās Dzīvnieku fermā bija abus pamatīgi nobie­dējusi, un viņi bija gatavi darīt nez ko, lai pašu dzīvnieki neuzzinātu par to pārāk daudz. Sākumā viņi izlikās tikai nicīgi pasmejamies par iedomu, ka dzīvnieki paši varētu pārvaldīt fermu. Ar to būšot cauri pāris nedēļās, viņi teica. Abi izplatīja baumas, ka dzīvnieki Muižas fermā (viņi neatlaidīgi sauca to par Muižas fermu, jo nosaukumu "Dzīvnieku ferma" nu nekādi nevarētu paciest) bez mitas ķīvējoties un drīz vien tik un tā nosprāgšot badā. Kad pagāja laiks un dzīvnieki acīmredzot vēl nebija nosprāguši badā, Frederiks un Pilkingtons uz­ņēma citu meldiņu un sāka runāt par šausmīgajām briesmonībām, kas tagad zeļot un plaukstot Muižas fermā. Tika paziņots, ka dzīv­nieki tur nodevušies kanibālismam, spīdzinot cits citu ar sarkani nokaitētiem pakaviem un ka mātītes visiem esot kopējas. Tā, redz, iznākot, ja saceļoties pret Dabas likumiem, sacīja Frederiks un Pil­kingtons.

Tomēr neviens šiem stāstiem īsti neticēja. Joprojām klīda ne­skaidras un sagrozītas baumas par brīnumainu fermu, no kuras pa­dzīti cilvēki un kur dzīvnieki paši visu pārzinot, un tā augu gadu pār apvidu vēlās dumpības vilnis. Aizvien tik paklausīgie buļļi pie­peši kļuva mežonīgi, aitas apgāza žogus un aprija dābolu, govis iz­spēra spaiņus, zirgi atteicās lēkt pār šķēršļiem un līdz ar saviem jāt­niekiem drāzās prom gluži pretējā virzienā. Bet galvenais - it visur bija zināma "Angļu zvēru" melodija un pat vārdi. Dziesma bija izplatījusies pārsteidzošā ātrumā. Cilvēki, to padzirdot, ar pūlēm valdīja niknumu, tomēr izlikās, ka uzskata to tikai par smieklīgu. Viņi teicās nespējam saprast, kā gan kāds, kaut arī tikai dzīvnieks, varot piespiest sevi dziedāt šādas nožēlojamas blēņas. Katrs dzīv­nieks, ko pieķēra dziedam, uz vietas tika nopērts. Un tomēr -dziesma nebija savaldāma. Strazdi to svilpoja dzīvžogos, baloži to dūdoja gobās, tā iekļuva smēdes dunā un baznīcas zvanu melodijā. Un, klausīdamies dziesmā, cilvēki slepus drebēja, sadzirdēdami tajā savas tuvās bojāejas pareģojumu.

Oktobra sākumā, kad labība bija nopļauta, sakrauta statiņos un daļēji arī nokulta, pa gaisu atvirpuļoja baložu bariņš un milzīgā sa­traukumā nolaidās Dzīvnieku fermas pagalmā. Džonss un visi viņa vīri ar vēl pusduci citu no Foksvudas un Pinčfīldas bija ienākuši pa piecbaļķu vārtiem un tuvojās pa lauku ceļu, kas veda uz fermu. Visi nesa nūjas, bet Džonss soļoja pa priekšu ar bisi rokās. Viņi acīm redzami bija sagatavojušies mēģinājumam atgūt fermu ar varu.

Tas bija gaidīts jau sen, un bija veikti arī visi priekšdarbi. Sniedziņš, kurš tika izstudējis saimniekmājā uzietu vecu grāmatu par Jūlija Cēzara karagājieniem, atbildēja par aizsardzības operācijām. Viņš aši izdalīja pavēles, un jau pēc brītiņa ikviens dzīvnieks atradās savā postenī.

Kad cilvēki sasniedza fermas ēkas, Sniedziņš sāka pirmo uzbru­kumu. Visi baloži, trīsdesmit pieci pēc skaita, lidinājās šurpu turpu pār vīru galvām un no gaisa ķēzīja tiem virsū; un, kamēr vīri cīnījās ar šo likstu, zosis, kas bija slēpušās aiz žoga, metās ārā un ņēmās nikni knābt tiem stilbos. Taču šis bija tikai viegls ierindas manevrs, kam vajadzēja radīt mazas jukas, un vīri bez pūlēm padzina zosis ar nūjām. Nu Sniedziņš laida darbā otro uzbrukuma ierindu. Mjūriela, Bendžamins un visas aitas ar Sniedziņu priekšgalā metās uz priekšu un sāka grūstīt un badīt vīrus no visām pusēm, bet Bendžamins apgriezās apkārt un vantēja tos ar pakaļkājām. Taču atkal izrādījās, ka vīri ar nūjām un naglotajiem zābakiem ir pārlieku stipri; un pēk­šņi pēc Sniedziņa kvieciena, kas bija atkāpšanās signāls, visi dzīv­nieki pagriezās un pa vārtiem iebēga pagalmā.

Vīri iekliedzās uzvaras priekā. Viņi iedomājās, ka redz savus ienaidniekus mūkam, un nekārtīgā pūlītī pa galvu pa kaklu skrēja tiem pakaļ. Tieši to tika paredzējis Sniedziņš. Līdzko vīri bija pa­galmā, aizmugurē negaidot parādījās visi trīs zirgi, trīs govis un vai­rākas cūkas - šie dzīvnieki bija gulējuši slēpnī laidarā - un nogrieza viņiem atpakaļceļu. Nu Sniedziņš deva uzbrukuma signālu. Viņš pats drāzās tieši virsū Džonsam. To redzēdams, Džonss pacēla bisi un izšāva. Skrotis ieskrāpēja Sniedziņa mugurā asiņainas švīkas, un viena aita pakrita beigta. Ne mirkli neapstājies, Sniedziņš ar visiem saviem 100 kilogramiem metās pret Džonsa kājām. Džonss ievēlās mēslu kaudzē, un bise izlidoja viņam no rokām. Tomēr visdrau­dīgākais izskatījās Bokseris, kurš bija pacēlies pakaļkājās gluži kā ērzelis un ar lielajiem, dzelzi apkaltajiem nagiem zvetēja uz visām pusēm. Pats pirmais trieciens ķēra Foksvudas staļļapuiša galvu, un tas bez dzīvības izstiepās dubļos. To redzot, vairāki vīri nometa nūjas un lūkoja bēgt. Viņus pārņēma panika, un nākamajā brīdī visi dzīv­nieki kopā sāka trenkāt viņus apkārt pa pagalmu. Viņus badīja, spār­dīja, mīdīja kājām, viņiem koda. Fermā nebija neviena dzīvnieka, kurš neatriebtos kā mācēdams. Pat kaķis pēkšņi nolēca no jumta uz kāda lopkopja pleciem un ielaida nagus tam kaklā, tā ka vīrs šaus­mīgi iebrēcās. Brīdī, kad ceļš uz izeju atbrīvojās, vīri bija gaužām priecīgi, ka var izsprukt no pagalma un jozt uz lielceļa pusi. Un tā nu piecas minūtes pēc iebrukuma viņi ar kaunu atkāpās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet pakaļ šņākdams dzinās zosu bars, nemitīgi knābjot viņiem stilbos.

Prom bija visi vīri, palicis tikai viens. Pagalmā Bokseris ar nagu bikstīja staļļapuisi, kurš gulēja ar seju dubļos, un centās pagriezt viņu uz muguras. Puisis nepakustējās.

  • Viņš ir beigts un pagalam, - Bokseris sērīgi teica. - Man nebija tāda nolūka. Es aizmirsu, ka man ir dzelzs pakavi. Kas gan ticēs, ka es to neizdarīju tīšām?
  • Bez jūtelības, biedri! - uzsauca Sniedziņš, kam no brūcēm vēl aizvien pilēja asinis. - Karš ir karš. Cilvēks ir labs tikai tad, kad beigts.
  • Man nav nekādas vēlēšanās atņemt dzīvību, pat cilvēkam ne, -atkārtoja Bokseris, un acis viņam bija asaru pilnas.
  • Kur Mollija? - kāds iesaucās.

Mollijas patiešām trūka. Uz mirkli izcēlās liela trauksme; dzīv­nieki baidījās, ka ļaudis būtu varējuši kaut kādā veidā nodarīt viņai pāri vai pat aizvest sev līdzi. Tomēr pēdīgi viņu atrada paslēpušos savā steliņģī - galva iebāzta dziļi siena silē. Viņa bija aizmukusi, tik­līdz atskanēja šāvieni. Un, kad pārējie atgriezās no meklēšanas, izrā­dījās, ka staļļapuisis, kurš patiesībā bija tikai apdullināts, jau ir atžil­bis un aizlaidies lapās.

Dzīvnieki sanāca kopā visnevaldāmākā uzbudinājumā, un katrs ņēmās pilnā kaklā stāstīt par saviem kaujas nopelniem. Nekavējoties tika sarīkoti improvizēti uzvaras svētki. Tika uzvilkts karogs un vai­rākkārt nodziedāti "Angļu zvēri", tad nogalinātajai aitai tika sarīko­tas svinīgas bēres un uz kapa iestādīts baltērkšķa krūms. Sniedziņš pie kapa teica nelielu runu, uzsvērdams nepieciešamību, lai visi dzīvnieki būtu gatavi mirt par Dzīvnieku fermu, ja tas vajadzīgs.

Dzīvnieki vienprātīgi nolēma dibināt militāru godazīmi, "Pir­mās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", kura tūliņ uz vietas tika piešķirta Sniedziņam un Bokserim. Godazīme - misiņa medaļa (patiesībā tie bija daži veci misiņa iejūga rotājumi, uzieti zirglietu šķūnītī) - bija jānēsā svētdienās un svētkos. Bija arī "Otrās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", ko pēc nāves piešķīra beigtajai aitai.

Izcēlās lielas diskusijas par to, kā nosaukt kauju. Pēdīgi to no­sauca par Laidara kauju, jo tieši tur nojumē bija atradies slēpnis. Tika uzieta dubļos nomestā mistera Džonsa bise, un bija zināms, ka saimniekmājā ir patronu krājums. Bisi tika nolemts uzstādīt karogmasta pakājē kā artilērijas ieroci un izšaut no tās divreiz gadā -vienreiz divpadsmitajā oktobrī, Laidara kaujas gadadienā, un otrreiz vasaras saulgriežos, Sacelšanās gadadienā.

V

Tuvojoties ziemai, Mollija sagādāja aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus noseboja darbu un aizbildinājās, ka esot aizgulējušies, turklāt sūdzējās par kaut kādām neizprotamām sāpēm, lai gan ēstgriba viņai bija lieliska. Ar visvisādiem ieganstiem viņa muka no darba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kur mēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savā atspulgā. Taču klīda baumas arī par kaut ko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija, vēcinādama garo asti un košļādama siena stieb­riņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā, Dābolīte pasauca viņu sānis.

  • Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteic kaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju tevi skatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvnieku fermu no Foksvudas. Žogam otrā pusē stāvēja viens no mistera Pil-kingtona vīriem. Un - es biju tālu, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tas nozīmē, Mollij?
  • Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! - Mollija iesaucās, sākdama dīžāties un kārpīt zemi.
  • Mollij! Paskaties man acīs. Vai tu vari dot man savu goda­vārdu, ka tas vīrs neglāstīja tev purnu?
  • Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja, taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs, nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmās aulekšot pa pļavu.

Dābolītei prātā iešāvās kāda doma. Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uz Mollijas steliņģi un ar nagu parušināja salmus. Zem salmiem bija paslēpta cukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīši da­žādu krāsu lentīšu.

Pēc trim dienām Mollija pazuda. Dažas nedēļas par viņas atra­šanās vietu nekas nebija zināms, bet tad baloži paziņoja, ka esot redzējuši viņu Villingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgta ilksīs smal­kiem, sarkanmelni krāsotiem divričiem, kuri stāvējuši pie kāda kroga durvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpies resns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījies pēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu un mielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpes bijušas nesen apcirptas un cekulā iesieta koši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esot priecīga, tā stāstīja ba­loži. Neviens no dzīvniekiem Molliju nekad vairs nepieminēja.

Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals. Zeme bija cieta kā akmens un tīrumos neko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tika noturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās ar darbu plānošanu nākamajam gada­laikam. Bija nācies samierināties ar to, ka cūkas, kuras acīm redzami bija spējīgākas par pārējiem dzīvniekiem, izšķir visus fermas iekšējos jautājumus, kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina ar balsu vairā­kumu. Šāda kārtība būtu gluži laba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu un Napoleonu. Abi bija dažādās domās par katru jautājumu, par kuru vien bija iespējams būt dažādās domās. Ja viens ierosināja apsēt lielāku platību ar miežiem, tad bija skaidrs, ka otrs pieprasīs lielāku platību auzām, un, ja viens teica, ka tāds un tāds lauks esot tieši piemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, ka tas nederot itin nekam citam kā vien sakņaugiem. Katram bija sava svīta, un lāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanu ar savām spožajām runām, toties Napoleonam labāk vedās atbal­stītāju balsu vākšana starplaikos. īpaši viņam veicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bija pasākušas blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, nereti šādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bija nomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūst savos "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos. Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažus vecus "Fermera un Lopkopja" numurus, ko uzgāja saimniekmājā, un aizrāvās ar plāniem par jauninājumiem un uzlabojumiem. Viņš gudri runāja par lauku nosusināšanu, skāb­barības bedrēm un tomasmiltiem, turklāt bija izstrādājis sarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienas citā vietā, lai aiztaupītu grūto pārvadāšanu. Napoleons pats nekādas shēmas negudroja, tikai mierīgi noteica, ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot, un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.

Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautā­jumā par vējdzirnavām.

Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar vis­primitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.

Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pil­nīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš iz­mantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, pie­mērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzli­cis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesa­protams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apos­tīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam pie­peši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Jautājumā par vējdzirnavām visa ferma bija nesamierināmi sa­dalījusies divās nometnēs. Sniedziņš nenoliedza, ka dzirnavu būve būs grūts uzdevums. Vajadzēs lauzt akmeņus un mūrēt no tiem sie­nas, tad būs jātaisa spārni, un pēc tam būs nepieciešamas dinamo-mašīnas un kabeļi. (Kā tos sagādāt, Sniedziņš nepateica.) Taču viņš apgalvoja, ka visu to varot paveikt gada laikā. Toties pēc tam, viņš paziņoja, aiztaupīšoties tik daudz darba, ka dzīvniekiem vajadzēšot strādāt tikai trīs dienas nedēļā. Savukārt Napoleons strīdējās pretī, ka pats nepieciešamākais šobrīd esot barības ražošanas palielināšana un, ja viņi tērēšot laiku vējdzirnavām, tad visi nomiršot badā. Dzīv­nieki izveidoja divas frakcijas ar devīzēm "Balsojiet par Sniedziņu un trīsdienu darba nedēļu!" un "Balsojiet par Napoleonu un pilnu sili!". Bendžamins bija vienīgais dzīvnieks, kurš nepieslējās nevienai frakcijai. Viņš negribēja ticēt ne tam, ka barības kļūs vairāk, ne tam, ka vējdzirnavas aiztaupīs darbu. Ar vai bez vējdzirnavām, viņš teica, dzīve būs, kāda tā vienmēr bijusi - tas ir, slikta.

Bez strīdiem par vējdzirnavām pastāvēja vēl ari fermas aizsar­dzības jautājums. Visi skaidri aptvēra - kaut arī sakauti Laidara kaujā, cilvēki varēja vēlreiz un apņēmīgāk mēģināt sagrābt fermu un atjaunot mistera Džonsa varu. Vēl vairāk iemeslu to darīt bija tāpēc, ka ziņa par sakāvi bija izplatījusies pa visu apkaimi un padarījusi kaimiņfermu dzīvniekus tik niķīgus kā nekad. Kā jau parasts, Snie­dziņš un Napoleons nebija vienisprātis. Pēc Napoleona domām, dzīvniekiem tagad vajadzēja sagādāt šaujamos ieročus un mācīties, kā ar tie jāapietas. Pēc Sniedziņa domām, vajadzēja izsūtīt arvien vairāk baložu un izraisīt Sacelšanos pārējo fermu dzīvnieku vidū. Viens apgalvoja - ja viņi nespēšot aizstāvēties, tad visādā ziņā tikšot pakļauti, otrs apgalvoja - ja Sacelšanās notiktu visur, viņiem nebūtu nekādas vajadzības aizstāvēties. Dzīvnieki klausījās vispirms Napo­leonā, tad Sniedziņa un nespēja izšķirt, kam taisnība; patiesībā viņi aizvien bija vienisprātis ar to, kurš tobrīd runāja.

Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nā­kamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut ari lāgiem viņu pār­trauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzir­navu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesā­kot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlī­dzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netī­rais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elek­trisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.

Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās de­viņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.

Klusās šausmās dzīvnieki ievilkās atpakaļ kūtī. Pēc mirkļa atlēkšoja suņi. Sākumā neviens nespēja iedomāties, kur šie radījumi cēlu­šies, taču problēma drīz atrisinājās: tie bija kucēni, kurus Napoleons tika atņēmis mātēm un slepeni audzinājis. Lai gan vēl īsti nepie­auguši, tie bija lieli suņi, pēc izskata nikni kā vilki. Viņi neatkāpās ne soli no Napoleona. Dzīvnieki ievēroja, ka Napoleona priekšā viņi luncināja asti tāpat, kā citi suņi bija paraduši darīt mistera Džonsa priekšā.

Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atse­višķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki jo­projām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču ne­kādu debašu vairs nebūšot.

Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīv­niekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satrau­kumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni ba­rokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespē­jamu jebkuru diskusiju.

Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.

- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Snie­dziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedzi­ņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?

-Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.

-Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?

Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki ne­gribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals. Bokseris, kam bija atlicis laiciņš pārdomām, izpauda vispārējo jutoņu, sacīdams: - Ja Biedrs Napo­leons tā saka, tai jābūt taisnībai. - Un no tā laika viņš pieņēma maksimu "Napoleonam vienmēr ir taisnība" kā papildinājumu savai personiskajai devīzei "Es strādāšu vēl centīgāk".

Ap šo laiku zeme pamazām atkusa un sākās pavasara aršana. Šķūnītis, kur Sniedziņš tika zīmējis vējdzirnavu plānus, bija aizslēgts, un valdīja uzskats, ka plāni no grīdas ir nodzēsti. Ik svētdienas rītu desmitos dzīvnieki sapulcējās lielajā kūtī, lai saņemtu rīkojumus nā­kamajai nedēļai. Vecā Majora galvaskauss bija izrakts no augļudārza, notīrīts un novietots uz celma karogmasta pakājē, līdzās bisei. Pēc karoga uzvilkšanas dzīvniekiem vajadzēja rindā godbijīgi nosoļot galvaskausam garām, pirms viņi iegāja kūtī. Tur viņi tagad vairs ne­sēdēja visi kopā kā senāk. Napoleons ar Kviecēju un vēl vienu cūku, vārdā Minimuss, kam bija izcils talants dziesmu un dzejoļu sace­rēšanā, sēdēja priekšā uz paaugstinājuma, puslokā ap viņiem - de­viņi suņi, pārējās cūkas - aizmugurē. Atlikušie dzīvnieki sēdēja tiem pretī šķūņa vidū. Napoleons skarbā militārā stilā nolasīja rīkojumus nākamajai nedēļai, un, vienu reizi nodziedājuši "Angļu zvērus", visi izklīda.

Trešajā svētdienā pēc Sniedziņa padzīšanas dzīvnieki bija visai pārsteigti, dzirdēdami Napoleona paziņojumu, ka vējdzirnavas to­mēr jābūvē. Viņš neminēja nekādus iemeslus, kāpēc pārdomājis, vie­nīgi brīdināja dzīvniekus, ka šis papildu uzdevums nozīmēšot ļoti cītīgu darbu; varbūt radīšoties pat nepieciešamība samazināt barības devas. Toties plāni esot noslīpēti līdz pēdējam sīkumam. īpaša Cūku Komiteja esot strādājusi pie tiem trīs pēdējās nedēļas. Vējdzirnavu celtniecība līdz ar dažādiem citiem uzlabojumiem, domājams, ilgšot divus gadus.

Tovakar Kviecējs konfidenciāli paskaidroja pārējiem dzīvnie­kiem, ka Napoleons patiesībā nekad neesot bijis pret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņš tās sākumā aizstāvējis, un plāns, kuru Snie­dziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīša grīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleona papīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavas esot paša Napoleona garabērns. Kāds ievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīvi iztei­cies pret tām? Te nu Kviecējs kļuva pagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusi Biedra Napoleona viltība. Viņš izlicies, ka esot pret vējdzir­navām - vienkāršs manevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kurš bijis bīstams tips un slikti ietekmējis pārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvot ceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja, saucot par taktiku. Viņš vairākas reizes atkārtoja: "Tak­tika, biedri, taktika!" - un lēkāja riņķī, vicinādams asti un jautri smiedams. Dzīvniekiem nebija gluži skaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējs runāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kas bija gadījušies viņam līdzi, rūca tik draudoši, ka visi pieņēma Kviecēja paskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.

VI

Visu gadu dzīvnieki strādāja kā vergi. Taču darbā viņi bija lai­mīgi, netaupīja ne pūles, ne upurus, labi apzinādamies, ka viss, ko viņi dara, ir pašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēc viņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēcisko būtņu bara labā.

Pavasarī un vasarā darba nedēļa bija sešdesmit stundu gara, bet augustā Napoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arī svētdienas pēc­pusdienās. Šis darbs gan bija pilnīgi brīvprātīgs, taču katram dzīv­niekam, kurš no tā izvairījās, barības devu samazināja par pusi. To­mēr, pat šādi strādājot, no dažiem uzdevumiem nācās atteikties. Raža nebija tik bagāta kā iepriekšējā gadā, un divi lauki, kurus vasa­ras sākumā vajadzēja apsēt ar dārzeņiem, palika neapsēti, jo aršana netika pabeigta pietiekami agri. Bija paredzams, ka nākamā ziema būs barga.

Dzirnavu būve radīja neparedzētas grūtības. Fermā bija labas kaļķakmens lauztuves, un vienā no saimniecības ēkām tika uziets daudz smilšu un cementa, tā ka visi celtniecības materiāli bija pie rokas. Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumā nespēja atrisināt, bija - kā saskaldīt akmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tas nav vei­cams citādi kā ar cērtēm un laužņiem, kurus neviens dzīvnieks neva­rēja izmantot, jo nespēja stāvēt uz pakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiem veltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātā laba doma - proti, izmantot zemes pievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļa mētājās milzīgi akmens bluķi, daudz par lieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kādi tie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves un tad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens, kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžos pievie­nojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilka tos augšup pa nogāzi uz lauz­tuvju malu, no kurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tie saplīstu ga­balos. Kad akmens bija saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli. Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilka atsevišķas šķembas, pat Mjūriela un Bendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņos un paveica savu daļu darba. Vasaras nogalē bija savākts pietiekams akmeņu krājums, un cūku uzraudzībā sākās būvdarbi.

Taču tas bija gauss un smags darbs. Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja vesela diena, līdz vienu pašu akmens bluķi izdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, un dažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaz nesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bez Boksera, kura spēks likās esam vienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkam kopā. Kad akmens sāka slīdēt un dzīv­nieki izmisumā iekliedzās, jūtot, ka tiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja. Redzot, kā viņš, strauji elpodams, collu pēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagu smailēm urbjoties zemē, platajiem sāniem mirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās ar apbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, lai viņš uzma­noties, ka nepārstiepjoties, bet Bokseris nekad neklausījās. Viņam šķita, ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" - pietiekami labi atrisina visas problēmas. Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītos modina viņu trīsceturtdaļstundu, nevis pusstundu agrāk. Un savos brīvajos brīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņš vienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savākt pilnu vezumu akmens šķembu un bez citu palīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavu būvlaukumam.

Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes -, ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmieni daudzējādā ziņā bija veiklāki nekā cilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram, ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uz kādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vai arī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga, nebija nekādas vajadzības norobežot ganības no tīrumiem un uzturēt kārtībā žogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu. Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādas neparedzētas vajadzī­bas. Bija nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas, biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko no tā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlāk ievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu, turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot, mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos, neviens ne­spēja iedomāties.

Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīko­jumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vien­kārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kau­dzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk nau­das, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aiz­vien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.

Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darī­jumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzī­šanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņem­tas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, piepra­sīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" no-dziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.

Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prā­tus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.

Kā jau norunāts, ik pirmdienu fermā ieradās misters Vimpers. Tas bija viltīga izskata vīrelis ar vaigubārdu, advokāts, kurš tikpat kā nenodarbojās ar tirdzniecības lietām, taču pietiekami attapīgs, lai drīzāk par visiem aptvertu, ka Dzīvnieku fermai ievajadzēsies starp­nieka un ka atalgojums būs pūļu vērts. Dzīvnieki ar zināmām izbai­lēm vēroja viņu nākam un ejam un vairījās no viņa, cik vien iespē­jams. Tomēr, noskatīdamies Napoleonā, kurš, stāvēdams uz visām četrām, deva rīkojumus Vimperam, kas stāvēja uz divām kājām, dzīvnieki juta lepnumu un pa daļai samierinājās ar jauno kārtību. Viņu attiecības ar cilvēku dzimumu šobrīd vairs nebija gluži tādas pašas kā iepriekš. Tagad, kad Dzīvnieku ferma uzplauka, cilvēki ne­būt nenīda to mazāk; patiesībā viņi nīda to vairāk nekā jebkad. Ik­viena cilvēciska būtne gluži kā ticības apliecinājumu daudzināja to, ka ferma agrāk vai vēlāk izputēs un, galvenais, ka vējdzirnavas būs viena vienīga izgāšanās. Viņi salasījās krogos un ar diagrammām pierādīja cits citam, ka vējdzirnavām visādā ziņā jāsabrūk, vai arī -ja tās tomēr noturētos, tad nemūžam nedarbotos. Un tomēr - pret pašu gribu viņiem bija radusies zināma cieņa pret to, cik prasmīgi dzīvnieki tiek galā ar visu, ko pasāk. To apliecināja kaut vai tas, ka cilvēki bija sākuši dēvēt Dzīvnieku fermu tās īstajā vārdā un beiguši izlikties, ka tās nosaukums ir Muižas ferma. Viņi arī mitējās aizstāvēt Džonsu, kurš bija zaudējis cerības atgūt savu fermu un pārcēlies uz dzīvi citā apvidū. Ja neņem vērā Vimperu, starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli joprojām nepastāvēja nekāda saskare, taču sāka klīst nepārprotamas baumas, ka Napoleons gatavojoties slēgt noteiktu lietišķu vienošanos vai nu ar misteru Pilkingtonu no Foksvudas, vai ar misteru Frederiku no Pinčfīldas - bet, kā tika atzīmēts, nekādi ne ar abiem vienlaikus.

Tieši ap šo laiku cūkas pēkšņi pārvācās uz saimniekmāju un apmetās uz dzīvi tur. Dzīvnieki atkal šķitās atceramies, ka senajās dienās pret to bijusi pieņemta rezolūcija, un Kviecējam atkal izdevās viņus pārliecināt, ka tā nu vis neesot. Absolūti nepieciešams, viņš teica, lai cūkām, kas esot fermas smadzenes, būtu mierīga vietiņa, kur strādāt. Vadoņa cieņai (pēdējā laikā, runājot par Napoleonu, viņš bija sācis lietot titulu "Vadonis") arī vairāk atbilstot dzīve mājā, nevis vienkāršā cūkkūtī. Tomēr daži dzīvnieki uztraucās, padzirdē­juši, ka cūkas ne vien ietur maltītes virtuvē un izmanto viesistabu par atpūtas telpu, bet arī guļ gultās. Bokseris, kā parasti, tika tam pāri ar savu "Napoleonam vienmēr ir taisnība!", bet Dābolīte, kura domājās atceramies īpašu rezolūciju pret gultām, aizgāja šķūņgalā un centās saburtot Septiņus Baušļus, kas tur bija uzrakstīti. Redzē­dama, ka nespēj salasīt vairāk par atsevišķiem burtiem, viņa atveda Mjūrielu.

- Mjūriel, - viņa teica, - nolasi man Ceturto Bausli. Vai tur nekas nav teikts par to, ka nedrīkst gulēt gultā?

Mjūriela ar pūlēm ņēmās burtot.

- Tur teikts: "Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā ar pala­giem," - viņa pēdīgi paziņoja.

Dābolīte savādā kārtā neatcerējās, ka Ceturtajā Bauslī būtu mi­nēti palagi; taču, ja jau tā rakstīts uz sienas, tad būs gan minēti. Un Kviecējs, kam tieši tobrīd gadījās iet garām divu triju suņu pavadībā, prasmīgi parādīja visu īstajā gaismā.

- Tātad jūs, biedri, būsiet dzirdējuši, - viņš sacīja, - ka mēs, cūkas, tagad guļam saimniekmājas gultās? Un kādēļ gan ne? Jūs taču neiedomāsieties, ka ir bijusi kāda rezolūcija pret gultām? Gulta vien­kārši nozīmē vietu, kur gulēt. Stingri ņemot, salmu kaudze aizgaldā arī ir gulta. Noteikums bija pret palagiem, kas ir cilvēku izgudro­jums. Mēs noņēmām palagus no saimniekmājas gultām un guļam starp segām. Un tās patiesi ir ļoti ērtas guļvietas! Taču varu jums teikt, biedri, ka tās nav ērtākas, nekā mums nepieciešams, jo mums tagad jāveic tik daudz garīga darba. Jūs taču negribētu laupīt mums atpūtu, vai ne, biedri? Jūs negribētu, lai mēs piekūstam tiktāl, ka nespējam veikt savus pienākumus? Neviens no jums tak nevēlēsies, lai atgriežas Džonss?

Šai ziņā dzīvnieki tūliņ apliecināja viņam savu piekrišanu, un ne vārda vairs netika runāts par to, ka cūkas guļ saimniekmājas gul­tās. Un, kad pēc dažām dienām tika paziņots, ka turpmāk cūkas rītos celsies stundu vēlāk nekā pārējie dzīvnieki, arī pret to neviens ne­iebilda.

Pienākot rudenim, dzīvnieki bija noguruši, taču laimīgi. Garām bija smags gads, un pēc tam, kad bija pārdota daļa siena un labības, barības krājumi ziemai nerādījās pārlieku bagātīgi, taču visu atsvēra vējdzirnavas. Tagad tās bija gandrīz pa pusei uzceltas. Pēc ražas no­vākšanas iestājās skaidrs, sauss laiks, un dzīvnieki strādāja tik dūšīgi kā vēl nekad, spriezdami, ka ir taču vērts augu dienu lumzāt šurpu turpu ar akmens bluķiem, ja šādi iespējams uzcelt sienas par pēdu augstāk. Bokseris mēdza nākt ārā pat naktīs un pilnmēness gaismā pastrādāt pāris stundiņu vienatnē. Brīvajos brīžos dzīvnieki riņķoja ap puspabeigtajām vējdzirnavām, apbrīnodami sienu izturību un taisnumu un brīnīdamies, ka vispār spējuši uzbūvēt kaut ko tik iespaidīgu. Vienīgi vecais Bendžamins ne sitams nejūsmoja par vēj­dzirnavām, lai gan, kā parasti, neteica arī neko vairāk par mīklaino piezīmi, ka ēzeļi dzīvojot ilgi.

Klāt bija novembris ar stipru dienvidrietumu vēju. Būvei vaja­dzēja mest mieru, jo bija pārāk mitrs, lai jauktu cementu. Beidzot pienāca nakts, kad sacēlās tik nikna vētra, ka fermas ēkas salīgojās uz pamatiem un no šķūņa jumta tika norauti vairāki dakstiņi. Vistas uzmodās, šausmās ķērkdamas, jo visas reizē bija nosapņojušas, ka tālumā dzird nodārdam šāvienu. Rītā dzīvnieki iznāca no steliņģiem un ieraudzīja, ka nogāzts karogmasts un augļudārza malā kā nieka redīss no zemes izrauta goba. Bet jau nākamajā mirklī no visu mu­tēm izlauzās izmisuma kliedziens. Acīm pavērās briesmīgs skats. Vēj­dzirnavas gulēja drupās.

Visi ar joni metās turp. Napoleons, kas reti kad pārvietojās ātrāk nekā soļiem, drāzās visiem pa priekšu. Jā, te nu tās gulēja - visu viņu pūliņu auglis -, nopostītas līdz pamatiem; apkārt mētājās akmeņi, kurus viņi ar tādām mokām skaldījuši un stiepuši šurp. Vēl nespē­dami bilst ne vārda, dzīvnieki stāvēja, drūmi noraudzīdamies iz­svaidītajos akmeņos. Napoleons klusēdams soļoja šurpu turpu, lā­giem paostīdams zemi. Astes gredzens bija kā sastindzis un tikai rei­zumis asi noraustījās - tas norādīja uz rosīgu prāta darbību. It kā beidzot kaut ko izlēmis, viņš pēkšņi apstājās.

- Biedri, - viņš klusu ierunājās, - vai jūs zināt, kas to pastrā­dājis? Vai pazīstat ienaidnieku, kurš naktī atnācis un sagrāvis mūsu vējdzirnavas? Sniedziņš! - viņš piepeši pērkonīgi ieaurojās. - To ir izdarījis Sniedziņš! Aiz tīras ļaunprātības, cerēdams kavēt mūsu plānu izpildi un atriebties par savu kaunpilno padzīšanu, šis no­devējs nakts aizsegā ir atzadzies šurp un iznīcinājis gandrīz vesela gada darbu. Biedri, šeit un šobrīd es pasludinu Sniedziņam nāvesspriedumu! Dzīvnieks, kurš īstenos šo pelnīto spriedumu, sa­ņems "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un pusbušeli ābolu. Veselu bušeli saņems tas, kurš sagūstīs šo kaitnieku dzīvu!

Dzīvnieki bija bezgala satriekti, uzzinājuši, ka šādas rīcības vai­ninieks varētu būt Sniedziņš. Atskanēja sašutuma saucieni, un ik­viens sāka prātot, kā notvert Sniedziņu, ja viņš kādreiz atgrieztos. Gandrīz tai pašā brīdī netālu no paugura zālē tika uzietas cūkas pē­das. Tās bija izsekojamas tikai dažus jardus, taču, kā izrādījās, veda uz caurumu dzīvžogā. Napoleons krietni apošņāja pēdas un pazi­ņoja, ka tās esot Sniedziņa. Viņaprāt, Sniedziņš būšot ieradies no Foksvudas fermas puses.

- Vilcināties vairs nedrīkst, biedri! - izpētījis pēdas, noteica Napoleons. - Jāķeras pie darba. Šo pašu rītu mēs sāksim būvēt vēj­dzirnavas no jauna un būvēsim visu ziemu, lai kādi būtu laika ap­stākļi. Mēs parādīsim tam nicināmajam nodevējam, ka mūsu darbu vis neizdosies tik viegli izpostīt. Atcerieties, biedri, - mūsu plānos nedrīkst būt grozījumu, tie jāizpilda ne dienu vēlāk, kā paredzēts. Uz priekšu, biedri! Lai dzīvo vējdzirnavas! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!

VII

Ziema bija barga. Vētrām sekoja slapjdraņķis un sniegputenis, un, beidzot, negants sals, kas nerimās līdz pat februāra vidum. Cik vien centīgi spēdami, dzīvnieki turpināja atjaunot vējdzirnavas, jo skaidri zināja, ka viņus vēro ārpasaule un ka nenovīdīgie cilvēki līks­mos uzvaras priekā, ja dzirnavas nebūs gatavas laikā.

Aiz tīrās ļaunprātības cilvēki izlikās neticam, ka vējdzirnavas nopostījis Sniedziņš: tie mēļoja, tās esot sabrukušas tāpēc, ka sienas bijušas par plānām. Dzīvnieki zināja, ka tā nav. Tomēr tika nolemts, ka šoreiz sienas jāmūrē triju pēdu, nevis astoņpadsmit collu bie­zumā kā iepriekš, bet tas nozīmēja, ka jāsavāc daudz vairāk akmeņu. Lauztuves ilgu laiku bija aizputinātas, un pasākt nevarēja neko. Darbs sāka pamazām kustēt uz priekšu sausajā spelgonī, kas sekoja puteņiem, taču vedās ar tādām mokām, ka dzīvnieki vairs nejutās tik cerību pilni kā agrāk. Viņi mūždien bija pārsaluši un parasti arī izsalkuši. Vienīgi Bokseris un Dābolīte nezaudēja dūšu. Kviecējs tu­rēja lieliskas runas par to, kāds prieks un gods ir darbs, taču pārējie dzīvnieki vairāk iedvesmas smēlās Boksera spēkā un nemainīgajā sauklī "Es strādāšu vēl centīgāk!"

Janvārī sāka aptrūkt barības. Pamatīgi samazināja labības devu, un tika paziņots, ka tās vietā papildus izsniegšot kartupeļus. Tad atklājās, ka lielākā tiesa kartupeļu ražas sasalusi stirpās, kas nebija nosegtas pietiekami biezi. Kartupeļi bija mīksti un bālgani, tikai daži vairs ēdami. Daudzas dienas no vietas dzīvniekiem atlika ēst vienīgi salmus un runkuļus. Šķita, ka bada nāve vairs nav aiz kalniem.

Bija bezgala svarīgi noslēpt šo faktu no ārpasaules. Vējdzirnavu sabrukšanas iedrošināti, cilvēki izdomāja jaunus melus par Dzīv­nieku fermu. Atkal paklīda baumas, ka dzīvnieki mirstot no bada un slimībām, nemitīgi plēšoties savā starpā un piekopjot kanibā­lismu un mazuļu slepkavības. Napoleons itin labi aptvēra, kādas se­kas varētu rasties, ja nāktu gaismā patiesība par barības problēmu, un nosprieda, ka ar mistera Vimpera starpniecību jāizplata pretējs iespaids. Līdz šim dzīvnieki tikpat kā nenonāca saskarē ar misteru Vimperu, kad viņš ieradās savās iknedēļas vizītēs, taču tagad dažiem īpaši izvēlētiem dzīvniekiem, lielākoties aitām, tika dots rīkojums -viņam dzirdot, izteikt nejaušas piezīmes par to, ka barības devas pieaugušas. Turklāt Napoleons pavēlēja, lai tukšie Īdēts apcirkņi tiktu gandrīz līdz malām piepildīti ar smiltīm, kuras noklāja ar atlikušajiem graudiem un miltiem. Aizbildinoties ar kādu piemērotu ieganstu, Vim­peru izvadāja pa klēti, ļaujot uzmest aci apcirkņiem. Viltība izdevās, un viņš turpināja ziņot ārpasaulei, ka Dzīvnieku fermā barības netrūkstot.

Tomēr uz janvāra beigām kļuva skaidrs, ka vajadzēs kaut kur sagādāt vairāk graudu. Šajā laikā Napoleons reti iznāca pagalmā, bet nemitīgi uzturējās saimniekmājā, kur visas durvis apsargāja zvērīgi suņi. Kad viņš tomēr parādījās, tad ļoti ceremoniāli, sešu suņu pava­dībā, kuri cieši ielenca viņu un rūca, tiklīdz kāds pagadījās par tuvu. Bieži vien Napoleons nenāca ārā pat svētdienas rītos un viņa rīkoju­mus paziņoja kāda no citām cūkām, parasti Kviecējs.

Kādu svētdienas rītu Kviecējs pavēstīja, ka vistām, kas nule bija atsākušas dēt, būšot jāatdod olas. Napoleons ar Vimpera starpnie­cību esot noslēdzis līgumu par četrsimt olām nedēļā. Par iegūto naudu varēšot nopirkt pietiekami daudz graudu un miltu, lai fermu izticinātu līdz vasarai, kad apstākļi kļūšot vieglāki.

To padzirdējušas, vistas sacēla negantu brēku. Viņas jau agrāk bija brīdinātas, ka šāds upuris varētu būt nepieciešams, taču nebija ticējušas, ka tas patiesi notiks. Viņas pašlaik gatavoja perēkļus pava­sarim un tādēļ cēla ierunas, ka tagad aizvākt olas nozīmētu tīro slep­kavību. Pirmo reizi kopš Džonsa padzīšanas izcēlās kaut kas līdzīgs dumpim. Triju jauniņu melnu Mainorkas vistiņu vadībā perētājas apņēmīgi centās spītēt Napoleona vēlmēm. Paņēmiens bija tāds -uzlidot uz jumta spārēm un dēt tur, tā ka olas krita uz grīdas un sašķīda. Napoleons rīkojās aši un nežēlīgi. Viņš pavēlēja, lai vistām vairs neizsniedz pārtiku, un izdeva dekrētu, ka ikviens dzīvnieks, kurš iedos kādai vistai kaut graudiņu labības, tiks sodīts ar nāvi. Suņi uzmanīja, lai šīs pavēles tiktu pildītas. Vistas izturēja piecas dienas, pēc tam padevās un atgriezās savos perēkļos. Deviņas vistas pa to laiku bija nobeigušās. Tās apbedīja augļudārzā, un tika pazi­ņots, ka viņas nobeigušās no kokcidiozes. Vimpers par notikušo ne­uzzināja neko, olas tika piegādātas noteiktajā laikā, kad reizi nedēļā pie fermas piebrauca tirgotāja ore, lai tās aizvestu.

Visu šo laiku no Sniedziņa nebija ne miņas. Klīda baumas, ka viņš slēpjoties kādā no kaimiņfermām, vai nu Foksvudā, vai Pinč-fīldā. Šobrīd Napoleonam ar pārējiem fermeriem jau bija mazliet labākas attiecības nekā agrāk. Izrādījās, ka pagalmā ir būvkoku grēda, sakrauta pirms desmit gadiem, kad tika izcirsta dižskābaržu saaudzē. Būvkoki bija labi izžuvuši, un Vimpers ieteica Napoleonam tos pārdot; gan misters Pilkingtons, gan misters Frederiks gaužām kāroja tos nopirkt. Napoleons svārstījās starp abiem, nespēdams iz­šķirties. Tika pamanīts, ka ikreiz, kad viņš patlaban grasās slēgt vie­nošanos ar Frederiku, izplatās atzinums, ka Sniedziņš slēpjoties Foksvudā, toties, kad Napoleons sliecas par labu Pilkingtonam, iziet runas, ka Sniedziņš esot Pinčfīldā.

Agri pavasarī negaidot atklājās briesmu lietas. Naktīs Sniedziņš jo bieži paslepšus ierodoties fermā! Dzīvnieki tā satraucās, ka gan­drīz vairs nespēja gulēt savos aizgaldos. Runāja, ka viņš ik nakti tum­sas aizsegā atlienot šurp un pastrādājot visvisādas ļaundarības. Viņš zogot labību, izgāžot piena toverus, sasitot olas, izmīdot lecektis, apgraužot augļukokiem mizu. Drīz kļuva par paradumu visu, kas nogājis greizi, piedēvēt Sniedziņam. Ja saplīsa rūts vai aizsērēja no­teka, kāds visādā ziņā iebildās, ka naktī atnācis Sniedziņš un to izda­rījis, un, kad pazuda klēts atslēga, visa ferma bija pārliecināta, ka Sniedziņš to iemetis akā. Savādā kārtā dzīvnieki joprojām tam ticēja pat tad, kad nozaudētā atslēga atradās zem miltu maisa. Govis vien­prātīgi paziņoja, ka Sniedziņš iezogoties aizgaldos un, kamēr viņas aizmigušas, slaucot pienu. Runāja, ka arī žurkas, kuras toziem bija uzvedušās īpaši neganti, darbojoties saziņā ar Sniedziņu.

Napoleons izdeva dekrētu, ka Sniedziņa darbība pamatīgi jāiz­pēta. Savu suņu pavadībā viņš ķērās pie darba un rūpīgi pārbaudīja visas fermas ēkas, pārējiem dzīvniekiem sekojot nopakaļ godbijīgā attālumā. Ik pēc pāris soļiem Napoleons apstājās un paošņāja zemi, lai atklātu Sniedziņa pēdas, kuras, kā pats teica, spējot uziet pēc sma­kas. Viņš izostīja katru kaktu šķūnī, govju kūtī, vistu būros, sakņu-dārzā un gandrīz visur atrada Sniedziņa pēdas. Viņš grūda šņukuru pie zemes, vairākkārt krietni paošņāja un šaušalīgā balsī izkliedza: - Sniedziņš! Viņš ir bijis te! Es skaidri varu viņu saost! - Padzirdot vārdu "Sniedziņš", suņi atņirdza ilkņus un sāka rūkt tā, ka asinis stinga dzīslās.

Dzīvnieki bija pagalam pārbijušies. Viņiem šķita, ka Sniedziņš ir kaut kas līdzīgs neredzamai ļaunuma strāvai, kas piepilda gaisu virs viņu galvām un draud ar visām iespējamām briesmām. Vakarā Kviecējs sasauca visus kopā un satraukti sacīja, ka viņam paziņojami nopietni jaunumi.

- Biedri! - Kviecējs sauca, nervozi palēkdamies. - Ir atklājies kaut kas gaužām šausmīgs. Sniedziņš ir pārdevies Pinčfīldas fermas Frederikam, kurš pat tagad vēl perina plānus, kā mums uzbrukt un atņemt mūsu fermu! Sākoties uzbrukumam, Sniedziņš darbosies kā viņa padomdevējs. Bet ir vēl kas ļaunāks. Mēs domājām, ka Snie­dziņš sadumpojies savas uzpūtības un godkāres dēļ. Taču mēs alo­jāmies, biedri. Vai jūs zināt, kas bijis īstais iemesls? Sniedziņš no sākta gala rīkojies savienībā ar Džonsu! Viņš visu laiku bijis Džonsa slepenais aģents. To pierāda viņa atstātie dokumenti, kurus mēs esam uzgājuši tikai tagad. Manuprāt, biedri, tas izskaidro ļoti daudz. Vai tad mēs paši neredzējām, kā viņš centās - par laimi, bez panā­kumiem -, lai mēs tiktu sakauti un iznīcināti Laidara kaujā?

Dzīvnieki apstulba. Tā nu bija daudz lielāka nelietība par to, ka Sniedziņš nopostījis vējdzirnavas. Taču tā viņiem likās vienīgi īsu brīdi, līdz viņi pilnībā aptvēra teikto. Dzīvnieki atcerējās - vai vis­maz domāja, ka atceras, - kā bija redzējuši Sniedziņu Laidara kaujā drāžamies uzbrukumā visiem pa priekšu, kā viņš apvienoja un uz­mundrināja viņus ik uz soļa un ne uz mirkli neapstājās pat tad, kad Džonsa bises skrotis ievainoja viņam muguru. Sākumā bija pagrūti saprast, kā tas sader kopā ar apstākli, ka Sniedziņš bijis Džonsa pusē. Pat Bokseris, kurš reti uzdeva jautājumus, netika gudrs. Viņš ap­gūlās, pavilcis priekškājas sev apakšā, aizvēra acis un pēc milzu pie­pūles beidzot spēja ietērpt savas domas vārdos.

  • Tam es neticu, - viņš sacīja. - Laidara kaujā Sniedziņš cīnījās drosmīgi. Es pats viņu redzēju. Vai tad tūliņ pēc tam mēs nepie­šķīrām viņam "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"?
  • Tā bija mūsu kļūda, biedri. Jo tagad mēs zinām - tas viss rak­stīts slepenajos dokumentos, kurus mēs atradām, - ka patiesībā viņš centās ievilināt mūs bojāejā.
  • Bet viņš taču bija ievainots, - Bokseris iebilda. - Mēs visi re­dzējām, kā asiņo viņa brūces.
  • Tas ietilpa norunā! - atbrēca Kviecējs. - Džonsa šāviens tikai ieskrambāja viņam ādu. Es varētu jums parādīt ar viņa paša roku rakstīto, ja vien jūs mācētu izlasīt. Sazvērestībā bija nolemts, ka kri­tiskajā brīdī Sniedziņš dos zīmi bēgt, lai atstātu kaujaslauku ienaid­niekam. Un tas gandrīz izdevās - es pat teiktu, biedri, ka būtu izde­vies, ja nebijis mūsu varonīgā Vadoņa, Biedra Napoleona. Vai tad jūs neatceraties, ka tieši tai brīdī, kad Džonss un viņa vīri jau bija pa­galmā, Sniedziņš pēkšņi apsviedās un laidās bēgt un daudzi dzīvnieki sekoja viņam? Un vai jūs neatceraties arī to, ka tieši tai brīdī, kad izplatījās panika un viss likās zaudēts, Biedrs Napoleons metās uz priekšu ar saucienu "Nāvi Cilvēcei!" un ielaida zobus Džonsam kājā? To taču jūs atceraties, biedri? - Kviecējs sauca, lēkā­dams šurpu turpu.

Kad nu Kviecējs šo ainu aprakstīja tik uzskatāmi, dzīvniekiem šķita, ka viņi atceras gan. Viņi vismaz atcerējās, ka cīņas kritiskajā brīdī Sniedziņš bija apgriezies un bēdzis. Tomēr Bokseris vēl aizvien mazliet uztraucās.

  • Es neticu, ka Sniedziņš jau sākumā bijis nodevējs, - viņš pē­dīgi ierunājās. Tas, ko viņš darījis pēc tam, - ir kas cits. Taču es ticu, ka Laidara kaujā viņš bija krietns biedrs.
  • Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, - Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, - ir kategoriski - kategoriski, biedri, - paziņojis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsa aģents jau no paša sākuma - jā, un vēl ilgi pirms tam, kad kāds vispār bija iedomājies par Sacelšanos.
  • Ā, nu tas ir kas cits! - Bokseris sacīja. - Ja tā saka Biedrs Napo­leons, tad tai jābūt taisnībai.
  • Lūk, tas ir pareizais noskaņojums, biedri! - iesaucās Kviecējs, taču bija manāms, ka ar mazajām, mirkšķīgajām ačelēm viņš uzmeta Bokserim gaužām draudīgu skatienu. Viņš pagriezās promiešanai, tad apstājās un iespaidīgi piebilda: - Es brīdinu ikvienu šīs fermas dzīvnieku - turiet acis vaļā! Jo mums ir pamats domāt, ka šobrīd mūsu vidū slapstās viens otrs no Sniedziņa slepenajiem aģentiem!

Četras dienas vēlāk, pievakarē, Napoleons pavēlēja, lai dzīvnieki sapulcējas pagalmā. Kad visi bija sanākuši, saimniekmājas durvīs parādījās Napoleons pats, izgreznojies ar abām savām godazīmēm (jo nesen viņš sev bija piešķīris "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"), bet ap viņu lēkāja deviņi milzīgi suņi, rūkdami tā, ka visiem dzīvniekiem šermuļi skrēja pār kauliem. Tie klusēdami notupās savās vietās, it kā jau iepriekš no­jaustu, ka tūliņ notiks kaut kas briesmīgs.

Napoleons stāvēja, bargi vērodams savus klausītājus, tad viņš izgrūda spalgu kviecienu. Suņi acumirklī drāzās uz priekšu, sagrāba aiz ausīm četras cūkas, kuras iekviukstējās sāpēs un bailēs, un aiz­vilka tās pie Napoleona kājām. Cūku ausis asiņoja, suņi bija sagaršojuši asinis, un brīdi šķita, ka tie kļuvuši gluži traki. Par izbrīnu visiem, trīs suņi metās virsū Bokserim. Redzēdams tos tuvojamies, Bokseris izstiepa milzīgo priekškāju, uztvēra vienu suni lēcienā un piespieda pie zemes. Tas iekaucās pēc žēlastības, bet divi pārējie aiz­bēga, iespieduši astes kājstarpē. Bokseris paskatījās uz Napoleonu, lai uzzinātu, vai suni nogalināt vai arī laist vaļā. Napoleons pārvērtās izskatā un asi pavēlēja Bokserim laist suni vaļā; Bokseris pacēla pa­kavu, un suns, sadauzīts un kaucošs, manījās prom.

Kņada drīz aprima. Četras cūkas trīcēdamas gaidīja, izskatīda­mās bezgala vainīgas. Napoleons uzaicināja viņas atzīties noziegu­mos. Šīs bija tās pašas četras cūkas, kas iebilda, kad Napoleons atcēla svētdienu Sapulces. Bez kādas skubināšanas viņas atzinās, ka esot uzturējušas slepenus sakarus ar Sniedziņu jau kopš tā padzīšanas, līdzdarbojušās vējdzirnavu nopostīšanā un vienojušās ar Sniedziņu nodot Dzīvnieku fermu mistera Frederika rokās. Vēl viņas pieme­tināja, - Sniedziņš esot konfidenciāli atzinis, ka visus aizritējušos gadus bijis Džonsa slepenais aģents. Kad atzīšanās bija galā, suņi tūliņ pat pārkoda visām četrām cūkām rīkles un Napoleons bries­mīgā balsī noprasīja, vai jāatzīstas neesot vēl kādam dzīvniekam.

Tagad priekšā iznāca trīs vistas, bijušās barvedes dumpja mēģi­nājumā, kas izcēlās olu dēļ, un liecināja, ka Sniedziņš tām parādījies sapnī un kūdījis neklausīt Napoleona pavēlēm. Arī vistas tika no­beigtas. Tad priekšā iznāca kāda zoss un atzinās, ka pēdējās ražas novākšanas laikā paslēpusi sešas labības vārpas un naktī tās apēdusi. Pēc tam kāda aita atzinās, ka iečurājusi dzirdinātavas dīķī - uz to viņu, pēc pašas vārdiem, pamudinājis Sniedziņš -, un divas citas aitas atzinās, ka noslepkavojušas vecu aunu, sevišķi uzticīgu Napo­leona sekotāju, trenkādamas to ap ugunskuru, kad tas mocījies ar kāsu. Visi šie dzīvnieki tika nobeigti uz vietas. Un tā atzīšanos un eksekūciju izrāde turpinājās, līdz pie Napoleona kājām gulēja līķu kaudze un gaiss bija biezs no asiņu smakas, - tas nebija pieredzēts kopš Džonsa padzīšanas.

Kad viss bija galā, atlikušie dzīvnieki, izņemot cūkas un suņus, visi kā viens lavījās prom. Viņi bija satriekti un nelaimīgi. Viņi nezi­nāja, kas ir briesmīgāk - to dzīvnieku nodevība, kuri bija biedro­jušies ar Sniedziņu, vai nežēlīgā atmaksa, kam paši nupat bijuši lieci­nieki. Vecajos laikos bieži bija piedzīvotas tikpat šaušalīgas asinsizlie­šanas ainas, tomēr visiem šķita, ka tagad ir daudz ļaunāk, jo tas no­tiek pašu starpā. Kopš Džonss bija atstājis fermu, līdz pat šai dienai neviens dzīvnieks netika nogalinājis otru dzīvnieku. Nebija nogali­nāta pat ne žurka. Dzīvnieki aizgāja līdz pauguriņam, kur atradās pusuzceltās vējdzirnavas, un vienprātīgi nogūlās zemē, saspiedušies kopā, it kā gribēdami sasildīties, - Dābolīte, Mjūriela, Bendžamins, govis, aitas un vesels bars zosu un vistu - visi kā viens, trūka tikai kaķa, kurš bija negaidot nozudis tieši pirms tam, kad Napoleons pavēlēja dzīvniekiem pulcēties. Kādu brīdi nerunāja neviens. Kājās stāvot palika tikai Bokseris. Viņš nemierīgi mīņājās, ar melno, garo asti kuldams sev sānus un lāgiem klusu un izbrīnīti iezviegdamies. Pēdīgi viņš ieteicās:

- Es to nesaprotu. Nekad nebūtu ticējis, ka mūsu fermā var no­tikt kaut kas tāds. Pie tā droši vien esam vainojami mēs paši. Pēc manas saprašanas, atrisinājums ir - strādāt centīgāk. Turpmāk es rītos celšos veselu stundu agrāk.

Viņš aizrikšoja, ka dimdēja vien, un nogriezās uz raktuvju pusi. Nonācis tur, viņš vienu pēc otra savāca divus vezumus akmeņu, aiz­vilka tos līdz vējdzirnavām un tikai tad devās pie miera.

Dzīvnieki klusēdami saspiedās ap Dābolīti. No paugura, kurā viņi gulēja, pavērās plašs skats uz apkārtni. Redzeslokā ietilpa lielākā daļa Dzīvnieku fermas - plašās ganības, kuras stiepās līdz pat liel­ceļam, siena pļava, birzs, dzirdinātavas dīķis, apartie lauki, kur biezi zēla jaunie kvieši, un fermas ēku sarkanie jumti, kur no skursteņiem vijās dūmi. Bija dzidrs pavasara vakars. Zāli un plaukstošos dzīv­žogus zeltīja slīpie saules stari. Ferma - un viņi ar zināmu izbrīnu atcerējās, ka tā pieder viņiem, ka ik pēda ir viņu pašu īpašums, -nekad vēl nebija likusies dzīvniekiem tik pievilcīga. Kad Dābolīte palūkojās lejup no pakalna, acis viņai pieriesās asarām. Ja viņa spētu izsacīt savas domas vārdos, tad teiktu, ka ne jau šāds bijis viņu mēr­ķis toreiz, pirms gadiem, kad viņi ķērās pie darba, lai gāztu cilvēku virskundzību. Šīs drausmu un slepkavību ainas vis nebija tas, uz ko viņi bija cerējuši tonakt, kad vecais Majors pirmo reizi mudināja viņus sacelties. Ja viņa pati toreiz būtu iztēlojusies nākotni, tad garā skatītu dzīvnieku sabiedrību, kas brīva no bada un pātagas, kur visi ir vienlīdzīgi, katrs strādā atbilstoši savām spējām, stiprais aizsargā vājo, kā viņa ar savu priekškāju bija aizsargājusi apmaldījušos pīlē­nus tonakt, kad Majors turēja runu. Taču patlaban - viņa nezināja, kāpēc, - klāt bija laiki, kad neviens neuzdrošinājās izteikt savas do­mas, kad visapkārt klīda nikni, rūcoši suņi, kad nācās noskatīties, kā tavus biedrus saplosa gabalos pēc tam, kad tie atzinušies briesmīgos noziegumos. Viņai ne prātā nenāca doma par sacelšanos vai nepa­klausību. Viņa zināja - lai nu kā, tagad dzīvniekiem klājās daudz labāk nekā Džonsa laikā un svarīgāk par visu ir novērst cilvēku at­griešanās iespēju. Lai notiktu kas notikdams, viņa paliks uzticīga, strādās centīgi, izpildīs dotos rīkojumus un atzīs Napoleonu par Va­doni. Un tomēr - sasniegtais nebija tas, uz ko viņa un visi pārējie dzīvnieki bija cerējuši un kā labā pūlējušies. Ne jau tādēļ viņi bija cēluši vējdzirnavas un stājušies pretī Džonsa bisēm. Tā nu Dābolīte domāja, kaut arī viņai trūka vārdu, kuros ietērpt šīs domas.

Beidzot viņa apjauta, kā zināmā mērā aizvietot vārdus, kurus nespēj atrast, un sāka dziedāt "Angļu zvērus". Pārējie dzīvnieki, kas sēdēja apkārt, pievienojās dziesmai, un viņi nodziedāja to trīs reizes - ļoti skanīgi, taču lēni un sēri, tā, kā nebija dziedājuši vēl nekad.

Viņi nule bija beiguši dziedāt trešo reizi, kad divu suņu pava­dībā tuvojās Kviecējs, izskatīdamies tā, it kā viņam būtu sakāms kas svarīgs. Viņš paziņoja, ka ar īpašu Biedra Napoleona dekrētu "Angļu zvēri" esot atcelti. Turpmāk šo dziesmu esot aizliegts dziedāt.

Dzīvnieki apjuka.

  • Kāpēc? - iesaucās Mjūriela.
  • Tā vairs nav vajadzīga, biedrene, - sausi paskaidroja Kviecējs. - "Angļu zvēri" bija Sacelšanās dziesma. Bet Sacelšanās tagad ir pa­beigta. Nodevēju sodīšana ar nāvi šopēcpusdien bija noslēguma akts. Gan ārējais, gan iekšējais ienaidnieks ir sakauts. Ar "Angļu zvēriem" mēs paudām ilgas pēc labākas sabiedrības nākotnē. Un šī sabiedrība nu ir uzcelta. Gluži skaidrs, ka šai dziesmai vairs nav nekādas jēgas.

Kaut arī nobijušies, daži dzīvnieki varbūt būtu iebilduši, taču šai mirklī aitas ņēmās blēt savu parasto "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti", kas turpinājās labu brīdi un darīja diskusijai galu.

Tā nu "Angļu zvērus" vairs nedzirdēja. To vietā Minimuss, dzej­nieks, bija sacerējis citu dziesmu, kas sākās šādi:

Dzīvnieku ferma, Dzīvnieku ferma,

Neļaušu, lai tevi piemeklē posts! -

un to dziedāja katru svētdienas rītu pēc karoga pacelšanas. Taču dzīvniekiem nezin kāpēc šķita, ka ne vārdi, ne melodija nespēj sa­censties ar "Angļu zvēriem".

VIII

Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies -, ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzir­dot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Ne­viens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Ne­izskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedro­jušies ar Sniedziņu.

Visu šo gadu dzīvnieki strādāja vēl centīgāk nekā iepriekšējā gadā. No jauna uzbūvēt vējdzirnavas ar divreiz biezākām sienām nekā pirms tam un pabeigt tās noteiktajā laikā, turklāt veicot arī parastos pienākumus fermā, - tas bija neiedomājami smags darbs. Gadījās brīži, kad dzīvniekiem šķita, ka viņi strādā ilgākas stundas un neēd labāk kā Džonsa laikā. Svētdienas rītos Kviecējs, ar priekš­kāju turēdams garu papīra loksni, mēdza nolasīt viņiem ciparu rindas, kuras pierādīja, ka ikviena pārtikas produktu veida ražoša­nas apjoms ir pieaudzis par 200 procentiem, 300 procentiem vai 500 procentiem, kā nu kuro reizi. Dzīvnieki neredzēja nekāda iemesla neticībai, jo īpaši tāpēc, ka vairs nespēja necik skaidri atce­rēties, kādi bijuši apstākļi pirms Sacelšanās. Tomēr gadījās dienas, kad viņi juta, ka drīzāk gribētu mazāk ciparu, bet vairāk barības.

Tagad visus rīkojumus paziņoja Kviecējs vai kāda no pārējām cūkām. Napoleonu ārā neredzēja biežāk kā reizi pāris nedēļās. Kad viņš tomēr parādījās, tad viņu pavadīja ne vien suņu svīta, bet arī melns gailēns, kurš soļoja pa priekšu un uzvedās kā tāds taurētājs, izbrēkdams skaļu "kikerigī!", pirms Napoleons sāka runāt. Klīda va­lodas, ka pat saimniekmājā Napoleons mitinoties atsevišķās istabās. Maltītes viņš ieturēja vienatnē, apkalpojot diviem suņiem, un aiz­vien ēda no Kraunderbijas pusdienu servīzes traukiem, kas bija gla­bājušies stikla bufetē viesistabā. Tika izziņots arī tas, ka ik gadus Napoleona dzimšanas dienā - tāpat kā pārējās divās gadadienās -tikšot salutēts ar bises šāvienu.

Par Napoleonu tagad vairs nekad nerunāja vienkārši kā par "Napoleonu". Pie viņa vienmēr griezās oficiālā stilā kā pie "mūsu Vadoņa, Biedra Napoleona", un cūkām patika izgudrot viņam tādus titulus kā Visu Dzīvnieku Tēvs, Cilvēces Briesmas, Aitukūts Aizstā­vis, Pīlēnu Draugs un tamlīdzīgi. Savās runās Kviecējs, asarām ritot pār vaigiem, stāstīja par Napoleona gudrību, labo sirdi un kvēlo mīlestību, ko tas jūtot pret visiem dzīvniekiem it visur, pat un jo īpaši pret tiem nelaimīgajiem, kuri citās fermās joprojām dzīvojot gara tumsībā un verdzībā. Bija kļuvis par paradumu ieskaitīt Napo­leona nopelnos ikvienu izdevušos veikumu un ikvienu laimīgu nejaušību. Nereti varēja dzirdēt, ka viena vista bilst otrai: "Mūsu Va­doņa, Biedra Napoleona vadībā esmu izdējusi piecas olas sešās die­nās," - vai ka divas govis, dīķmalā veldzēdamās ar ūdeni, izsaucas: "Lai paldies Biedra Napoleona vadībai, cik lieliski garšo šis ūdens!" Fermas vispārējo noskaņu labi izteica poēma, ko bija sacerējis Mini-muss un kas skanēja šādi:

Draugs visiem sērdieņiem!

Priekavots slāpstošiem!

Pilnas siles valdniek! Kā kaist mana dvēsele, o!

Kad acīs tev ieskatās –

Tik rāmas un varenas tās

Kā saule, kas debesīs 1ās,

Biedri Napoleon!

Tu esi tas, kas dod,

Ko vien dzīvnieks grib iemantot:

Pilnu vēderu divreiz ikdien, tīrus salmus, kur vārtīties, o!

Ik dzīvnieks - liels tas vai mazs –

Kūtī mierīgi atdusas,

Pār visu tavs skatiens ass,

Biedri Napoleon!

Ja būtu man sivēns sīks,

Pirms izaugtu tik liels, cik

Nieka mīklas rullis vai cits kāds rīks, -

Viņš būtu jau audzināts,

Lai uzticas tev sirds un prāts;

Pirmais kvieciens tam būtu tāds:

"Biedri Napoleon!"

Napoleons atzina šo poēmu par labu un lika uzrakstīt to uz lielā šķūņa otrās galasienas, kuru neaizņēma Septiņi Baušļi. Virs poēmas pakāra Napoleona portretu profilā, kuru ar baltu krāsu bija uzzī­mējis Kviecējs.

Pa to laiku Napoleons ar Vimpera starpniecību bija iesaistījies sarežģītās pārrunās ar Frederiku un Pilkingtonu. Būvkoku grēda vēl aizvien nebija pārdota. Viens no abiem, Frederiks, vairāk kāroja to iegūt, taču nesolīja pieņemamu maksu. Vienlaikus atkal izplatījās baumas, ka Frederiks un viņa vīri perinot plānus, kā uzbrukt Dzīv­nieku fermai un nopostīt vējdzirnavas, kuru būve esot padarījusi viņu nešpetni skaudīgu. Par Sniedziņu bija zināms, ka viņš vēl ar­vien slapstoties Pinčfīldas fermā. Vasaras vidū dzīvniekus satrauca vēsts, ka trīs vistas esot pieteikušās un atzinušās, ka, Sniedziņa iedves­motas, iesaistījušās sazvērestībā ar mērķi noslepkavot Napoleonu. Viņas nekavējoties sodīja ar nāvi, un tika veikti jauni pasākumi Napoleona drošības labā. Naktīs viņa gultu apsargāja četri suņi, pa vienam pie katra stūra, un jaunam cūcēnam, vārdā Sārtacītis, tika uzdots nogaršot visus ēdienus, pirms Napoleons lika tos pie mu­tes, - gadījumam, ja tie būtu saindēti.

Ap to pašu laiku tika paziņots, ka Napoleons vienojies par būv­koku grēdas pārdošanu misteram Pilkingtonam, kā arī gatavojoties stāties regulārās līgumsaistībās dažu produktu apmaiņai starp Dzīv­nieku fermu un Foksvudu. Attiecības starp Napoleonu un Pilkingtonu, lai gan uzturētas vienīgi ar Vimpera starpniecību, tagad bija gandrīz draudzīgas. Dzīvnieki neuzticējās Pilkingtonam, kā jau cil­vēciskai būtnei, toties deva tam priekšroku salīdzinājumā ar Fre-deriku, no kura baidījās un kuru ienīda. Tuvojoties vasaras nogalei, kad vējdzirnavas jau bija gandrīz gatavas, auga augumā baumas par nodevīga uzbrukuma draudiem. Runāja, ka Frederiks gatavojoties raidīt pret dzīvniekiem divdesmit vīru, visus bruņotus ar bisēm, un esot jau piekukuļojis miertiesnešus un policiju, tāpēc tie, ja vien viņam izdošoties dabūt rokā Dzīvnieku fermas īpašuma dokumen­tus, neuzsākšot nekādu izmeklēšanu. Vēl vairāk - no Pinčfīldas at­klīda šausmu stāsti par to, kādus briesmu darbus Frederiks pastrā­dājot pie saviem dzīvniekiem. Kādu vecu zirgu viņš esot nopēris līdz nāvei, mērdējot badā govis, esot nomaitājis suni, iemezdams to krāsnī, un vakaros izklaidējoties, likdams cīnīties gaiļiem, kuru pie­šiem piesietas bārdasnažu šķēpeles. Dzirdot, ka šādi apietas ar viņu biedriem, dzīvniekiem asinis vārījās aiz dusmām, un lāgiem viņi pie­prasīja, lai visiem kopā tiktu atļauts iet uzbrukumā Pinčfīldas fer­mai, patriekt cilvēkus un atbrīvot dzīvniekus. Taču Kviecējs deva viņiem padomu izvairīties no pārsteidzīgas rīcības un uzticēties Biedra Napoleona stratēģijai.

Tomēr naids pret Frederiku iedegās aizvien stiprāk. Kādu svēt­dienas rītu kūtī ieradās Napoleons un paskaidroja, ka nemūžam ne­esot domājis pārdot būvkoku grēdu Frederikam; viņš uzskatot zem sava goda, viņš teica, ielaisties darījumos ar šīs sugas neliešiem. Balo­žiem, kurus joprojām sūtīja izplatīt vēstis par Sacelšanos, tika aiz­liegts pat knābi pabāzt pāri Foksvudas robežām, kā arī pavēlēts ag­rākā saukļa "Nāvi Cilvēcei!" vietā pieņemt jaunu - "Nāvi Frederi­kam!". Vasaras beigās tika atmaskota vēl viena no Sniedziņa mahinā­cijām. Kviešu lauks bija pilns ar nezālēm, un atklājās, ka vienā no saviem nakts apciemojumiem Sniedziņš iejaucis sējai paredzētajos graudos nezāļu sēklas. Kāds zostēviņš, sazvērestības līdzzinātājs, bija atzinies Kviecējam savā vainā un nekavējoties izdarījis pašnāvību, norīdamas dažas indīgās vilkogas. Tagad dzīvnieki uzzināja arī to, ka Sniedziņš nekad - kā daudzi no viņiem līdz šim bija ticējuši -nav saņēmis medaļu "Pirmās Pakāpes Dzīvnieks Varonis". Tā bija tikai leģenda, ko kādu laiciņu pēc Laidara kaujas tika izplatījis Snie­dziņš pats. Viņš ne tikai nebija apbalvots, bet bija pat saņēmis noso­dījumu par gļēvulības izrādīšanu kaujā. Daži dzīvnieki jau kuro reizi noklausījās vēstī ar zināmu apjukumu, taču Kviecējam drīz izdevās viņus pārliecināt, ka viņu atmiņas ir maldīgas.

Rudenī ar briesmīgām, mokošām pūlēm - jo gandrīz tai pašā laikā bija jāievāc raža - tika pabeigtas vējdzirnavas. Vēl vajadzēja iemontēt mehānismus, un Vimpers veda sarunas par to iegādi, taču pati celtne bija pilnīgi uzbūvēta. Par spīti visām grūtībām, par spīti pieredzes trūkumam, primitīvajiem rīkiem, neveiksmēm un Snie­dziņa nodevībai, darbs tika pabeigts mats matā noteiktajā dienā! Paguruši, bet lepni dzīvnieki staigāja ap savu meistardarbu, kurš viņu acīm likās vēl skaistāks nekā toreiz, kad bija uzbūvēts pirmo reizi. Turklāt sienas bija divreiz biezākas nekā iepriekš. Šoreiz tās nespētu sagraut itin nekas, vienīgi spridzekļi. Un, kad viņi iedomā­jās, cik smagi bija strādājuši, cikreiz pārvarējuši mazdūšību, kā arī to, cik milzīga pārmaiņa iestāsies viņu dzīvē, kad sāks griezties vēj­dzirnavu spārni un darboties dinamomašīnas, - tad nogurums pa­gaisa un dzīvnieki riņķu riņķiem lēkāja ap dzirnavām, klaigādami uzvaras priekā. Savu suņu un gailēna pavadībā ieradās pats Napo­leons, lai pārlūkotu pabeigto celtni; viņš personīgi apsveica dzīv­niekus par viņu darba uzvaru un paziņoja, ka dzirnavas tiekot no­sauktas Napoleona vārdā.

Divas dienas vēlāk dzīvnieki tika saaicināti lielajā kūtī uz īpašu Sapulci. Viņi aiz pārsteiguma kļuva mēmi, kad Napoleons paziņoja, ka būvkoku grēdu esot pārdevis Frederikam. Rīt Frederiks atsūtīšot ratus un sākšoties būvkoku izvešana. Visu laiku šķietami draudzē­damies ar Pilkingtonu, Napoleons patiesībā bija slepeni vienojies ar Frederiku.

Ar Foksvudu nu bija pārtraukti jebkuri sakari; Pilkingtonam bija nosūtītas zaimu vēstules. Baložiem tika pieteikts izvairīties no Pinčfīldas fermas un saukli "Nāvi Frederikam!" nomainīt pret "Nāvi Pilkingtonam!". Tai pašā laikā Napoleons apgalvoja, ka stāsti par Dzīvnieku fermai draudošu uzbrukumu esot pilnīgi nepatiesi un ka baumas par Frederika nežēlīgo izturēšanos pret saviem dzīvniekiem esot gaužām pārspīlētas. Visas šīs tenkas acīmredzot izplatot Snie-dziņš un viņa aģenti. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš galu galā nemaz neslēpjas Pinčfīldas fermā un patiesībā savu mūžu nav tur bijis; viņš dzīvojot - klīda runas, ka lielā greznībā, - Foksvudā un, taisnību sakot, mītot Pilkingtona apgādībā jau gadiem.

Cūkas bija ekstāzē par Napoleona izmanību. Izlikdamies tik draudzīgs pret Pilkingtonu, viņš bija piespiedis Frederiku pacelt cenu par veselām divpadsmit mārciņām. Bet Napoleona nepārspē­jamais prāts, pēc Kviecēja vārdiem, parādījās tieši tai apstāklī, ka viņš neuzticējās nevienam, pat Frederikam ne. Frederiks esot gribējis maksāt par būvkokiem ar kādu tur čeku, kas, šķiet, esot papīra ga­bals, uz kura uzrakstīts solījums maksāt. Taču Napoleons neesot ar pliku roku ņemams. Viņš pieprasīja maksāt ar īstām piecmārciņu naudaszīmēm, kuras viņam jānoskaita pirms būvkoku aizvešanas. Frederiks jau esot samaksājis; un ar šo summu pietikšot, lai nopirktu mehānismus vējdzirnavām.

Pa to laiku būvkokus mudīgi gādāja prom. Kad visi bija aizvesti, dzīvniekiem šķūnī tika sarīkota vēl viena īpaša Sapulce, lai aplūkotu Frederika naudaszīmes. Svētlaimīgi smaidīdams, izgreznojies ar abām medaļām, Napoleons zvilnēja salmu guļvietā uz paaugstinā­juma, un viņam līdzās atradās nauda, salikta glītā kaudzītē uz porce­lāna šķīvja, kas bija atnests no saimniekmājas virtuves. Dzīvnieki rindiņā lēnām soļoja garām, un katrs varēja skatīties pēc sirds pati­kas. Bokseris pastiepa purnu, lai naudaszīmes apostītu, un plāniņie, baltie papīriņi viņa elpā sakustējās un nočabēja.

Pēc trim dienām izcēlās briesmīgs jandāliņš. Vimpers, bāls kā līķis, atdrāžas pa taku uz sava velosipēda, nosvieda to pagalmā un taisnā ceļā metās iekšā saimniekmājā. Nākamajā mirklī no Napo­leona istabām atskanēja aizžņaugts dusmu rēciens. Ziņa par noti­kušo apskrēja fermu zibens ātrumā. Naudaszīmes bija viltotas! Fre­deriks bija dabūjis būvkokus par baltu velti!

Napoleons nekavējoties sapulcināja dzīvniekus un šaušalīgā balsī pasludināja Frederikam nāvesspriedumu. Kad Frederiku no­ķeršot, viņš teica, tad izvārīšot dzīvu. Reizē viņš brīdināja dzīvnie­kus, ka pēc šīs nodevīgās rīcības esot jāgaida visļaunākais. Frederiks ar saviem vīriem kuru katru brīdi varot sākt ilgi gatavoto uzbru­kumu. Uz visiem ceļiem, kuri veda uz fermu, tika nolikti sargi. Tur­klāt četrus baložus aizsūtīja uz Foksvudu ar samierināšanās vēsti -tika cerēts, ka tā varētu atjaunot labas attiecības ar Pilkingtonu.

Uzbrukums sākās nākamajā rītā. Dzīvnieki ēda brokastis, kad atbrāzās sargi ar ziņu, ka Frederiks un tā pavadoņi jau ienākuši pa piecbaļķu vārtiem. Dzīvnieki gana drošsirdīgi metās tiem pretim, taču šoreiz viņus negaidīja tik viegla uzvara kā Laidara kaujā. Piec­padsmit vīri, bruņojušies ar sešām bisēm, atklāja uguni, tiklīdz no­nāca piecdesmit jardu attālumā. Dzīvnieki nejaudāja izturēt baismī­gos šāvienu sprakstus un skrošu dzēlienus un, par spīti Napoleona un Boksera pūlēm atkal sapulcēt visus vienkop, drīz bija spiesti at­kāpties. Vairāki jau bija ievainoti. Viņi meklēja patvērumu fermas ēkās un piesardzīgi glūnēja pa spraugām un zaru caurumiem. Visas lielās ganības līdz ar vējdzirnavām bija ienaidnieka rokās. Tobrīd šķita, ka neziņā ir pat Napoleons. Viņš soļoja šurpu turpu, neteik­dams ne vārda, astes gredzenam saspriegti raustoties. Ilgu pilni ska­tieni vērsās uz Foksvudas pusi. Ja viņiem palīdzētu Pilkingtons ar saviem vīriem, tad vēl varētu uzvarēt. Taču tai brīdī atgriezās iepriekšējā dienā izsūtītie četri baloži un viens no tiem atnesa no Pilkingtona papīra strēmelīti. Uz tās ar zīmuli bija rakstīts: "Tā jums vajag."

Pa to laiku Frederiks un viņa vīri bija apstājušies pie vējdzir­navām. Dzīvnieki tos vēroja, un spēkā pieņēmās izbaiļu pilna mur­doņa. Diviem vīriem rokās bija parādījies lauznis un smags veseris. Viņi grasījās nopostīt vējdzirnavas.

- Tas nav iespējams! - iekliedzās Napoleons. - Mēs taču esam uzbūvējuši biezum biezas sienas. Tās viņi nevarētu sagraut pat ne­dēļas laikā. Drosmi, biedri!

Taču Bendžamins cieši vēroja vīru darbošanos. Tie abi ar veseri un lauzni cirta caurumu pie paša vējdzirnavu pamata. Lēni, gandrīz vai uzjautrināts, Bendžamins noklanīja savu garo purnu.

- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Vai tad jūs neredzat, ko viņi dara? Pēc mirkļa viņi tai caurumā ieliks spridzināmo pulveri.

Dzīvnieki šausmās gaidīja, neuzdrīkstēdamies atstāt patvērumu. Pēc dažām minūtēm viņi redzēja, ka vīri aizskrien uz visām pusēm. Tad atskanēja apdullinošs dārds. Baloži uzspurdza gaisā, un visi dzīvnieki, izņemot Napoleonu, nokrita uz vēdera un paslēpa sejas.

Kad viņi atkal piecēlās, vējdzirnavu vietā gaisā karājās milzīgs melnu dūmu mākulis. Viegls vējš to lēnām izkliedēja. Vējdzirnavas bija bei­gušas pastāvēt!

To redzot, dzīvniekiem atgriezās drosme. Bailes un izmisumu, ko viņi bija jutuši mirkli iepriekš, pārspēja sašutums par neģēlīgo, nicināmo rīcību. Atskanēja vareni saucieni pēc atriebības, un, negai­dīdami tālākus rīkojumus, visi kā viens drāzās uz priekšu, tieši virsū ienaidniekam. Šoreiz viņi nesargājās no nežēlīgajām skrotīm, kas bira pār viņiem kā krusa. Kauja bija nesaudzīga un sīva. Vīri šāva vēl un vēlreiz, bet, kad dzīvnieki metās tuvcīņā, laida darbā nūjas un smagos zābakus. Viena govs, trīs aitas un divas zosis tika nogali­nātas, un gandrīz katrs bija ievainots. Pat Napoleonam, kurš vadīja kaujas operācijas no aizmugures, skrots nošķēla astes galiņu. Taču ari vīri netika cauri sveikā. Trijiem galvas bija pārsituši Boksera pa­kavu triecieni; vienam vēderā bija iebadījis govs rags; citam Džesija un Blūbela bija gandrīz noplēsušas bikses. Un, kad tepat līdzās, ne­ganti riedami, pēkšņi parādījās Napoleona miesassargi - deviņi suņi, kuriem viņš bija licis apmest līkumu, slēpjoties aiz dzīvžoga, - vīrus pārņēma panika. Viņi ieraudzīja, ka draud ielenkums. Frederiks uz­sauca vīriem, lai taisās prom, kamēr āda vesela, un nākamajā mirklī gļēvulīgais ienaidnieks laidās bēgt, lai glābtu savu dārgo dzīvību. Dzīvnieki dzinās viņiem pakaļ līdz pat lauka galam un paguva vēl pēdējo reizi iespert vai iebadīt, kamēr vīri lauzās cauri vilkābeļu dzīv­žogam.

Dzīvnieki bija uzvarējuši, taču noguruši, asiņojošām brūcēm. Viņi sāka lēnītēm klibot atpakaļ uz fermu. Ieraugot kritušos biedrus, kas gulēja, izstiepusies zālē, daži bija aizkustināti līdz asarām. Un uz īsu brīdi viņi sēru pilnā klusumā apstājās tur, kur bija pacēlušās vēj­dzirnavas. Jā, tās bija pagalam; no viņu darba nebija palicis pāri gandrīz nekas! Daļēji bija nopostīti pat pamati. Un, būvējot no jauna, viņi šoreiz vairs nevarētu izmantot izmētātos akmeņus kā iepriekš. Šoreiz bija pazuduši arī akmeņi. Sprādziena spēks bija aizsviedis tos simtiem jardu tālu. Šķita, ka vējdzirnavu vispār nekad nav bijis.

Kad viņi tuvojās fermai, pretī skrēja Kviecējs - palēkdamies, vi­cinādams asti un apmierināti starodams; cīņas laikā viņš neizskaid­rojamā kārtā netika manīts. Un no fermas ēku puses dzīvnieki iz­dzirda svinīgu bises dārdu.

  • Kāpēc tā bise šauj? - vaicāja Bokseris.
  • Par godu mūsu uzvarai! - iesaucās Kviecējs.
  • Kādai uzvarai? - Bokseris jautāja. Ceļgali viņam asiņoja, viņš bija pazaudējis vienu pakavu un pāršķēlis nagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducis skrošu.
  • Kādai uzvarai, biedri? Vai tad mēs nepadzinām ienaidnieku no mūsu zemes - no Dzīvnieku fermas svētās zemes?
  • Bet viņi nopostīja vējdzirnavas. Un mēs cēlām tās divus gadus!
  • Nu, un tad? Mēs uzcelsim vēl vienas vējdzirnavas. Mēs uzcel­sim sešas vējdzirnavas, ja vien gribēsim. Tu, biedri, nenovērtē mūsu veikuma varenību. Ienaidnieks bija okupējis šo pašu zemi, uz kuras mēs stāvam. Bet tagad - pateicoties Biedra Napoleona vadībai - mēs esam atkarojuši katru šīs zemes collu!
  • Tad jau mēs esam atkarojuši to pašu, kas mums bija iepriekš, -sacīja Bokseris.
  • Tā ir mūsu uzvara, - Kviecējs noteica.

Viņi iekliboja pagalmā. Skrotis Boksera kājā zem ādas sagādāja smeldzošas sāpes. Viņš redzēja nākotni - smago darbu, lai atkal uz­celtu vējdzirnavas no pašiem pamatiem, - un iztēlē dūšināja sevi šim uzdevumam. Bet te Bokserim pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš ir vienpadsmit gadu vecs un ka viņa milzu muskuļi varbūt vairs nav gluži tādi paši kā senāk.

Taču, kad dzīvnieki ieraudzīja plīvojam zaļo karogu, izdzirda atkal izšaujam bisi - pavisam no tās izšāva septiņas reizes - un no­klausījās Napoleona runu, kurā tas apsveica viņus par drosmīgo rīcību, tad visiem galu galā patiešām sāka likties, ka izcīnīta liela uzvara. Kaujā kritušajiem dzīvniekiem tika sarīkotas svinīgas bēres. Bokseris un Dābolīte vilka ratus, kuri noderēja par katafalku, un pats Napoleons soļoja gājiena priekšgalā. Veselas divas dienas tika veltītas svinībām. Skanēja dziesmas, runas un vairāki bises šāvieni, tika pasniegtas īpašas balvas - pa ābolam katram dzīvniekam, divas unces graudu katram putnam un trīs biskvīti katram sunim. Tika paziņots, ka šai kaujai dots nosaukums "Vējdzirnavu kauja" un ka Napoleons nodibinājis jaunu apbalvojumu - Zaļā Karoga ordeni kuru piešķīris pats sev. Nelaimīgais gadījums ar naudaszīmēm vis­pārējā līksmībā aizmirsās.

Dažas dienas pēc šiem notikumiem cūkas saimniekmājas pa­grabā uzgāja kasti viskija. Ievācoties mājā, to neviens nebija pama­nījis. Tonakt no saimniekmājas skanēja skaļa dziedāšana, kurā, vi­siem par brīnumu, iejaucās pa "Angļu zvēru" motīvam. Bija skaidri redzēts, ka ap pusdesmitiem pa sētas durvīm iznāk Napoleons ar vecu mistera Džonsa katliņcepuri galvā, ātri aplēkšo ap pagalmu un atkal nozūd durvīs. Bet no rīta saimniekmāja slīga dziļā klusumā. Šķita, ka nekustas neviena cūka. Bija turpat deviņi, kad ārā lēnām izvilkās Kviecējs - nomākts, miglainām acīm, ļengani nokārušos asti -, viņa izskats liecināja par nopietnu slimību. Viņš sapulcināja dzīv­niekus un pateica, ka paziņošot briesmīgu jaunumu. Biedrs Napo­leons mirstot!

Pret debesīm cēlās vaimanas. Ārpusē pie saimniekmājas durvīm noklāja salmus, un dzīvnieki staigāja uz pirkstgaliem. Asarām acīs viņi vaicāja cits citam, ko gan iesākt, ja viņu Vadonim būšot jāaiziet. Paklīda baumas, ka Sniedziņš pēdīgi esot pamanījies iejaukt indi Napoleona ēdienā. Vienpadsmitos Kviecējs iznāca, lai paziņotu vēl ko. Veikdams savu pēdējo darbu šaisaulē, Biedrs Napoleons esot pa­sludinājis svinīgu dekrētu: alkohola dzeršana esot sodāma ar nāvi.

Tomēr vakara pusē šķita, ka Napoleonam ir cik necik labāk, un nākamajā rītā Kviecējs jau varēja paziņot dzīvniekiem, ka Vadonis sākot krietni atveseļoties. Tās pašas dienas vakarā Napoleons atkal ķērās pie darba, un nākamajā dienā nāca zināms, ka viņš licis Vimperam Villingdonā nopirkt dažas grāmatiņas par alus brūvēšanu un degvīna tecināšanu. Nedēļu vēlāk Napoleons pavēlēja uzart mazo pļaviņu aiz augļudārza - to pašu, kuru iepriekš bija domāts atstāt ganībām tiem dzīvniekiem, kas vairs nespēj strādāt. Tika paziņots, ka pļaviņa esot noplicināta un zāle tajā jāsējot par jaunu; taču drīz izrādījās, ka Napoleons iecerējis apsēt to ar miežiem.

Ap šo laiku atgadījās savāds notikums, ko tikpat kā neviens ne­spēja izprast. Kādu nakti ap divpadsmitiem pagalmā atskanēja skaļš brīkšķis un dzīvnieki metās ārā no saviem aizgaldiem. Bija gaiša mē­nesnīca. Zemē pie lielā šķūņa galasienas, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi, gulēja uz pusēm pārlūzušas redeļtrepes. Tām blakus bija no­stiepies uz brīdi apstulbušais Kviecējs, un turpat līdzās mētājās luk­turis, ota un apgāzts pods ar baltu krāsu. Suņi acumirklī izveidoja loku ap Kviecēju un, tiklīdz viņš jaudāja paiet, aizvadīja viņu atpakaļ uz saimniekmāju. Neviens no dzīvniekiem nespēja ne iedomāties, ko tas varētu nozīmēt, vienīgi vecais Bendžamins ar zinātāja izskatu klanīja purnu, un šķita, ka viņš gan saprot, bet neteiks vis nenieka.

Taču pēc dažām dienām Mjūriela, savā nodabā pārlasīdama Septiņus Baušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens, kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņi bija domājuši, ka Piektais Bauslis ir "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi, kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībā bauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu pār mēru."

IX

Boksera pāršķeltais nags ilgi nedzija. Jau nākamajā dienā pēc uzvaras svinību beigām viņi bija sākuši celt vējdzirnavas no jauna. Bokseris atteicās atpūsties kaut dienu un uzskatīja par goda lietu neizrādīt, ka cieš sāpes. Vakaros viņš klusiņām atzinās Dābolītei, ka nags gauži smeldzot. Dābolīte lūkoja dziedēt nagu ar kompresēm, ko gatavoja no sakošļātām zālītēm, un viņi abi ar Bendžaminu mu­dināja Bokseri, lai tas nestrādājot tik pārvarīgi. "Zirga plaušas nav mūžīgas," viņa tam teica. Taču Bokseris neklausījās. Viņš sacīja, ka lolojot vairs tikai vienu vēlēšanos - pirms atpūtas vecuma sasnieg­šanas redzēt vējdzirnavu būvi jau krietni pavirzījušos uz priekšu.

Sākumā, kad pirmoreiz tika formulēti Dzīvnieku fermas likumi, tika noteikts arī atpūtas vecums - zirgiem un cūkām divpadsmit gadi, govīm četrpadsmit, suņiem deviņi, aitām septiņi, bet vistām un zosīm pieci gadi. Dzīvnieki bija vienojušies par dāsnām vecuma pensijām. Līdz šim gan vēl neviens dzīvnieks pensijā aizgājis nebija, taču pēdējā laikā par šo tēmu runāja aizvien vairāk. Tagad, kad mazā pļaviņa aiz augļudārza bija atstāta miežiem, paklīda baumas, ka viens lielo ganību stūris tikšot nožogots un pārvērsts par ganīklu darba nespējīgiem dzīvniekiem. Runāja, ka zirgam pensijā ik dienas izsnieg­šot piecas mārciņas graudu, bet ziemā - piecpadsmit mārciņu siena, turklāt vēl pa burkānam vai varbūt ābolam valsts svētkos. Boksera div­padsmitā dzimšanas diena bija gaidāma nākamā gada vasaras nogalē.

Bet tobrīd dzīve bija grūtumu pilna. Ziema izvērtās tikpat auk­sta kā iepriekšējā, un barības bija pat vēl mazāk. Atkal tika samazi­nātas devas visiem, vienīgi cūkām un suņiem ne. Pārmērīgi strikta devu vienlīdzība, kā paskaidroja Kviecējs, būtu pretrunā ar Dzīvnieciskuma principiem. Katrā ziņā viņam nebūt nenācās grūti pierādīt pārējiem dzīvniekiem, ka patiesībā viņiem nemaz netrūkst barības, lai kā arī liktos. Protams, šobrīd esot radusies nepieciešamība, pār­kārtot devas (Kviecējs aizvien runāja par "pārkārtošanu", nevis par "samazināšanu"), bet salīdzinājumā ar Džonsa laikiem uzlabojumi esot milzīgi. Steidzīgi un spalgi nolasīdams skaitļus, Kviecējs sīki jo sīki pierādīja, ka viņiem ir vairāk auzu, vairāk siena, vairāk runkuļu nekā Džonsa laikā, ka viņi strādā īsākas stundas, ka dzeramais ūdens ir labākas kvalitātes, ka pieaudzis viņu mūža ilgums, ka izdzīvo lie­lāks skaits mazuļu, ka viņu aizgaldos ir vairāk salmu un ka viņi ma­zāk cieš no blusām. Dzīvnieki ticēja katram vārdam. Taisnību sakot, Džonss un viss, kas ar viņu saistīts, bija gandrīz vai pagaisis no dzīv­nieku atmiņas. Viņi zināja, ka dzīve tagad ir skarba un trūcīga, ka viņi bieži ir izsalkuši, bieži salst un parasti strādā vienā gabalā, izņemot miega stundas. Taču senajās dienās, bez šaubām, bija klājies ļaunāk. Viņi ar prieku tam ticēja. Turklāt tolaik viņi bija vergi, bet tagad - brīvi, un tas bija pats svarīgākais, kā neaizmirsa uzsvērt Kviecējs.

Ēdāju nu bija daudz vairāk. Rudenī gandrīz vienlaikus atnesās visas četras sivēnmātes, par visām laizdamās pasaulē trīsdesmit vienu sivēnu. Jaunās cūkas bija daglas, un, tā kā Napoleons bija vienīgais vaislas kuilis fermā, itin viegli varēja noteikt, kurš ir tēvs. Tika pazi­ņots, ka vēlāk, kad būšot iegādāti ķieģeļi un būvkoki, saimniekmājas dārzā celšot skolu. Pagaidām jaunās cūkas saimniekmājas virtuvē apmācīja Napoleons pats. Fiziskās nodarbības notika dārzā, un sivē­niem bija aizliegts spēlēties ar citu dzīvnieku mazuļiem. Ap šo laiku par likumu kļuva tas, ka ikvienam dzīvniekam, ja viņš uz takas satiekas ar cūku, ir jāatkāpjas malā, kā arī tas, ka visām cūkām, lai kāda būtu to pakāpe, ir privilēģija svētdienās iesiet astē zaļu lenti.

Gads fermai padevās itin veiksmīgs, taču naudas trūka jopro­jām. Vajadzēja pirkt ķieģeļus, smiltis un kaļķus skolas būvei, turklāt atkal bija nepieciešami iekrājumi vējdzirnavu mehānismiem. Un vēl -lampu petroleja un sveces mājai, cukurs Napoleona galdam (pārē­jām cūkām viņš noliedza lietot cukuru, jo tās aptaukošoties) un visas parastās vajadzības - darbarīki, naglas, auklas, ogles, stieples, metāla detaļas, biskvīti suņiem. Tika pārdota viena siena kaudze un daļa kartupeļu ražas, bet kontrakts par olu pārdošanu tagad paredzēja sešsimt olu nedēļā, tā ka klukstētājas togad tik tikko spēja izperēt tik daudz cāļu, lai vistu skaits vismaz paliktu tāds, kāds bijis. Decembrī samazinātās pārtikas devas februārī samazināja atkal, un, lai taupītu petroleju, kūtī tika aizliegts dedzināt lukturus. Tomēr šķita, ka cūkas jūtas gluži labi; tās pat vēl pieņēmās svarā. Reiz pēcpusdienā feb­ruāra beigās no mazās alus darītavas, kura atradās aiz virtuves un Džonsa laikā netika lietota, pa pagalmu izplūda silta, rūgtena, garda smarža, kādu dzīvnieki vēl nekad nebija saoduši. Kāds bilda, kā tā esot vārītu miežu smarža. Dzīvnieki badaini ošņāja gaisu un prātoja, vai tikai viņu vakariņām negatavo siltu strebekli. Taču nekāds silts strebeklis neparādījās, un nākamajā svētdienā tika paziņots, ka turp­māk visi mieži pienākšoties cūkām. Lauks aiz augļudārza jau bija apsēts ar miežiem. Un drīz tapa zināms, ka tagad katra cūka ik die­nas saņem pinti alus, bet Napoleons pats - pusgalonu, kuru viņam aizvien pasniedz Kraunderbijas zupas terīnē.

Bet, kaut arī nācās paciest visādus grūtumus, tos pa daļai mazi­nāja apziņa, ka dzīvei tagad piemīt vairāk cienīguma nekā agrāk. Bija vairāk dziesmu, vairāk runu, vairāk svinīgu gājienu. Napoleons bija pavēlējis, lai reizi nedēļā tiktu sarīkota tā saucamā Spontānā de­monstrācija, kuras mērķis būtu cildināt Dzīvnieku fermas cīņas un uzvaras. Noteiktajā laikā dzīvniekiem vajadzēja pamest darbu un militārā ierindā soļot gar fermas robežām - priekšgalā cūkas, tad zirgi, tālāk govis, aitas un visbeidzot mājputni. Gājiena flangos turē­jās suņi, bet visiem pa priekšu soļoja Napoleona melnais gailēns.

Bokseris un Dābolīte ikreiz nesa zaļu karogu ar nagu un ragu, kā ari lozungu "Lai dzīvo Biedrs Napoleons!". Pēc tam tika skandēti dze­joļi, sacerēti par godu Napoleonam, Kviecējs turēja runu, minēdams sīkas ziņas par to, kā pēdējā laikā pieaugusi pārtikas produktu ražo­šana, un izdevīgā brīdī norībēja bises šāviens. Spontānās demonstrā­cijas kvēlākās piekritējas bija aitas, un, ja kāds žēlojās (kā daži dzīv­nieki reizēm darīja, kad tuvumā nemanīja cūkas vai suņus), ka tā esot tīrā laika šķiešana un ka ilgi jāstāvot aukstumā, aitas nekavē­joties apklusināja viņu, neganti blēdamas: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" Taču visā visumā šīs svinības dzīvniekus izklaidēja. Viņus tīkami sildīja atgādinājums par to, ka galu galā viņi patiesi ir noteicēji par sevi un ka darbs, ko viņi veic, ir pašu labā. Un tā, skanot svinīgā gājiena dziesmām, Kviecēja skaitļu virknēm, bises dārdiem, gailēna ķikarigām un plandot karogam, dzīvnieki kaut uz brīdi iespēja aizmirst savus tukšos vēderus.

Aprīlī Dzīvnieku fermu pasludināja par Republiku, un kļuva nepieciešams ievēlēt prezidentu. Bija tikai viens kandidāts - Napo­leons, kuru ievēlēja vienbalsīgi. Tai pašā dienā tika paziņots, ka atkal uzieti dokumenti, kuri atklājot jaunas detaļas par Sniedziņa sadar­bību ar Džonsu. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš ne vien ķēries pie kara viltības un mēģinājis panākt sakāvi Laidara kaujā, kā dzīvnieki iedo­mājās iepriekš, bet arī atklāti cīnījies Džonsa pusē. Patiesībā tieši viņš bija vadījis cilvēku karaspēku un meties kaujā ar vārdiem "Lai dzīvo Cilvēce!" uz lūpām. Brūces Sniedziņa mugurā, ko viens otrs dzīv­nieks joprojām atcerējās redzējis, bija radušās no Napoleona zobiem.

Vasaras vidū pēc vairāku gadu prombūtnes fermā pēkšņi atkal parādījās krauklis Mozus. Viņš nebija mainījies ne par naga mel­numu, joprojām nestrādāja un tādā pašā garā kā parasti tērgāja par Cukurkarameļu Kalnu. Uztupās uz mieta, noplivināja melnos spār­nus un veselām stundām sludināja katram, kurš vien gribēja klausī­ties. "Tur augšā, biedri," viņš mēdza svinīgi iesākt, ar lielo knābi norādīdams uz debesīm, "tur augšā, tieši aiz tā tumšā mākoņa, ko jūs redzat, - tur atrodas Cukurkarameļu Kalns, laimīgā valstība, kur mēs, nabaga dzīvnieki, mūžīgi mūžam atpūtīsimies no smagā darba!" Viņš pat apgalvoja, ka reiz, vienā no saviem augstākajiem lidojumiem, esot tur bijis un redzējis mūžīgos dābola laukus un dzīvžogus, kuros aug linsēklu plāceņi un cukurgraudi. Daudzi dzīv­nieki viņam ticēja. Viņi sprieda, ka dzīve tagad ir viena vienīga bado­šanās un smags darbs; vai tad nenotika pēc tiesas un taisnības, ja kaut kur citur pastāvēja labāka pasaule? Cūku attieksme pret Mozu gan bija grūti nosakāma. Tās nicīgi paziņoja, ka viņa stāsti par Cu­kurkarameļu Kalnu esot tīrie meli, tomēr ļāva viņam palikt fermā, nestrādājot nekādu darbu, un saņemt ceturtdaļpinti alus dienā.

Kad nags bija sadzijis, Bokseris strādāja cītīgāk nekā jebkad. Togad visi dzīvnieki nudien strādāja kā vergi. Bez ikdienas pienā­kumiem fermā un vējdzirnavu atjaunošanas vajadzēja strādāt vēl arī jauno cūku skolas celtniecībā, kas bija sākusies martā. Dažkārt garās darba stundas un barības trūkumu tik tikko varēja izturēt, taču Bok­seris nekad nezaudēja dūšu. Nevienā viņa vārdā vai rīcībā nemanīja ne zīmes no tā, ka viņa spēki būtu gājuši mazumā. Tikai āriene bija nedaudz mainījusies: āda vairs nespīdēja kā agrāk un spēcīgās gūžas šķita sakritušās. Pārējie runāja: "Gan Bokseris atkopsies, kad izdīgs pavasara zālīte," - taču pienāca pavasaris un Bokseris brangāks ne­kļuva. Kad viņš sasprindzināja muskuļus, lai nogāzē, kas veda uz raktuvju kranti, noturētu milzīga laukakmeņa svaru, reizēm šķita, ka uz kājām viņu notur vairs vienīgi griba turpināt iesākto. Šādos brīžos likās - viņa lūpas veido vārdus "Es strādāšu vēl centīgāk"; balss viņam bija aiztrūkusi. Dābolīte un Bendžamins atkal brīdināja, lai Bokseris vairāk rūpējoties par savu veselību, taču viņš to laida gar ausīm. Tuvojās viņa divpadsmitā dzimšanas diena. Bokserim nerūpēja, kas notiks, ja vien pirms aiziešanas pensijā tiks savākts krietns akmeņu krājums.

Kādā vēlā vasaras vakarā fermu apskrēja negaidītas runas -Bokserim kaut kas esot atgadījies. Viņš vienatnē bija devies vilkt uz vējdzirnavām akmeņu vezumu. Un izrādījās, ka runas tik tiešām ir patiesas. Pēc dažām minūtēm atbrāzās divi baloži ar ziņu: - Bokseris ir pakritis! Guļ uz sāniem un nejaudā piecelties!

Apmēram puse fermas dzīvnieku metās uz pakalnu, kurā pa­cēlās vējdzirnavas. Tur starp ratu ilksīm gulēja Bokseris, izstieptu kaklu, nespēdams pat galvu pasliet. Acis viņam bija stiklainas, sāni klāti sviedriem. No mutes stīdzēja tieva asiņu strūkliņa. Dābolīte nometās uz ceļiem viņam blakus.

- Bokser! - viņa sauca. - Kā tu jūties?

  • Plaušas, - Bokseris vārgi atbildēja. - Nekā briesmīga. Manu­prāt, vējdzirnavas jūs spēsiet pabeigt arī bez manis. Savākts pamatīgs akmeņu krājums. Strādāt man visviens bija atlicis vairs tikai mēnesi. Patiesību sakot, es ar prieku gaidīju, kad varēšu iet atpūtā. Un arī Bendžamins kļūst vecs; varbūt viņam ļaus aiziet no darba reizē ar mani, lai man īsāks laiks.
  • Mums tūliņ pat jāmeklē palīdzība, - teica Dābolīte. - Aiz-skrieniet kāds un pasakiet Kviecējam, kas noticis...

Visi pārējie dzīvnieki nekavējoties drāzās atpakaļ uz saimniek-māju, lai paziņotu Kviecējam. Palika tikai Dābolīte un Bendžamins, kurš nogūlās Bokserim līdzās un, nebilzdams ne vārda, ar garo asti gaiņāja no viņa mušas. Pēc kādas ceturtdaļstundas ieradās Kviecējs, norūpējies un līdzjūtības pilns. Viņš teica, ka Biedrs Napoleons ar visdziļākajām sāpēm uzņēmis ziņu par likstu, kas piemeklējusi vienu no uzticamākajiem fermas strādniekiem, un jau esot uzsācis sagata­vošanās darbus, lai sūtītu Bokseri ārstēties uz Villingdonas slimnīcu. To dzirdot, dzīvnieki sajutās mazliet neomulīgi. Izņemot Molliju un Sniedziņu, neviens dzīvnieks nekad nebija atstājis fermu, un viņus pārņēma nepatika, iedomājoties savu slimo biedru cilvēcisku būtņu rokās. Tomēr Kviecējs bez pūlēm pārliecināja viņus, ka Villingdonas veterinārs tikšot galā ar Boksera slimību daudz labāk, nekā tas būtu iespējams fermā. Un pēc kādas pusstundas, kad Bokseris bija kaut cik atguvies, viņu ar grūtībām pieslēja kājās un viņš šā tā aizkliboja atpakaļ uz steliņģi, kur Dābolīte un Bendžamins bija sagatavojuši ērtu salmu guļvietu.

Nākamās divas dienas Bokseris palika steliņģī. Cūkas atsūtīja lielu pudeli ar sārtām zālēm, ko bija atradušas zāļu skapītī vannas-istabā un ko Dābolīte deva Bokserim divreiz dienā pēc ēšanas. Vaka­ros viņa nogūlās Boksera steliņģī un runājās ar viņu, kamēr Bendža­mins gaiņāja prom mušas. Bokseris apgalvoja, ka nebūt nebēdājot par notikušo. Ja viņš atveseļošoties, kā nākas, tad gan jau nodzīvošot vēl savus trīs gadus, un viņš ar prieku gaidot mierpilnās dienas, ku­ras aizvadīšot lielo ganību stūrī. Tā nu būšot pirmā reize, kad viņam pietikšot vaļas mācīties un attīstīt prātu. Viņš teica, ka atlikušo mūža daļu gatavojoties veltīt tam, lai iemācītos pārējos divdesmit divus alfabēta burtus.

Tomēr Bendžamins un Dābolīte varēja pabūt pie Boksera tikai pēc darba stundām, bet ore pēc viņa ieradās dienas vidū. Visi dzīv­nieki bija darbā, ravēja runkuļus kādas cūkas uzraudzībā, kad pār­steigti ieraudzīja, ka no fermas ēku puses šurp aulekšo Bendžamins, brēkdams, cik spēka. Tā bija pirmā reize, kad viņi redzēja Bendžaminu satrauktu, - nudien tā bija pirmā reize, kad kāds redzēja viņu auļojam. - Ātrāk, ātrāk! - viņš kliedza. - Tūliņ nāciet šurp! Bokseri ved prom! - Negaidīdami cūkas rīkojumus, dzīvnieki pameta darbu un drāzās uz fermas ēkām. Jā, patiesi, pagalmā stāvēja liela, slēgta divzirgu ore ar burtiem uz sāniem, bet uz bukas sēdēja viltīga izskata vīrs ar zemu katliņcepuri galvā. Un Boksera steliņģis bija tukšs.

Dzīvnieki sadrūzmējās ap ori. - Uz redzēšanos, Bokser! - viņi vienā balsī sauca. - Uz redzēšanos!

- Muļķi! Muļķi! - kliedza Bendžamins, lēkšodams viņiem ap­kārt un zemi kājām rībinādams. - Muļķi! Vai tad jūs neredzat, kas tai orei rakstīts uz sāniem?

Tas lika dzīvniekiem pierimt un apklusināt citam citu. Mjūriela ņēmās burtot vārdus. Bet Bendžamins pastūma viņu malā un nāves klusumā nolasīja:

- "Alfrēds Simondss, zirgu miesnieks un līmes vārītājs, Villingdona. Ādu un kaulu miltu tirgotājs. Piegādā suņabūdas." Vai tad jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Bokseri ved pie slaktera!

Dzīvniekiem izlauzās šausmu kliedziens. Šai mirklī vīrs uz bu­kas uzšāva saviem zirgiem, tie laidās straujā riksī, un ore izbrauca no pagalma. Dzīvnieki sekoja, kliegdami, cik jaudas. Dābolīte iz­spraucās pašā priekšā. Ore sāka uzņemt ātrumu. Dābolīte ar savām uzblīdušajām kājām mēģināja aulekšot, bet izdevās tikai palēns rik­sis. - Bokser! - viņa kliedza. - Bokser! Bokser! Bokser! - Un to pašu brīdi, it kā Bokseris būtu sadzirdējis kņadu ārpusē, viņa galva ar balto svītru pār purnu parādījās mazajā lodziņā ores galā.

- Bokser! - Dābolīte iekliedzās šaušalīgā balsī. - Bokser! Kāp ārā! Aši kāp ārā! Viņi ved tevi nokaut!

Visi dzīvnieki sāka kliegt līdzi: - Kāp ārā, Bokser, kāp ārā! - Taču ore jau bija uzņēmusi ātrumu un attālinājās no viņiem. Nebija īstas skaidrības, vai Bokseris ir sapratis Dābolītes teikto. Bet mirkli vēlāk viņa galva nozuda no lodziņa un ores iekšienē sāka dārdēt viņa va­renie pakavi. Viņš pūlējās izspert sienā caurumu. Reiz bija laiki, kad pāris Boksera spērienu būtu varējuši sašķaidīt ori lupatu lēveros. Bet - ak vai! - spēki bija viņu pametuši; un pēc īsa brīža pakavu rīboņa kļuva vājāka un pamazām noklusa. Dzīvnieki izmisumā ņē­mās aicināt abus orē iejūgtos zirgus, lai tie apstājas. - Biedri, biedri! - viņi sauca. - Nevediet nāvē paši savu brāli! - Taču muļķa lopi, pārlieku stulbi, lai aptvertu, kas notiek, tikai atglauda ausis un pielika soli. Boksera galva lodziņā vairs neparādījās. Pārāk vēlu kā­dam ienāca prātā doma drāzties uz priekšu un aizvērt piecbaļķu vārtus; jau pēc mirkļa ore bija tiem cauri un ātri ripoja prom pa ceļu. Bokseris vairs nekad netika redzēts.

Pēc trim dienām tika paziņots, ka viņš nomiris Villingdonas slimnīcā, kaut arī kopts tik labi, cik vien tas zirgam iespējams. Pa­vēstīt šo ziņu ieradās Kviecējs. Viņš, kā pats apgalvoja, bijis klāt Bok­sera pēdējā stundiņā.

- Tas bija visaizgrābjošākais skats, kādu jelkad esmu redzējis! -Kviecējs teica, pacēlis priekškāju, lai notrauktu asaru. - Es biju pie viņa gultas pašā pēdējā brīdī. Un beigās tik vārgs, ka gandrīz nespēja parunāt, viņš man iečukstēja ausī, ka nožēlojot vienīgi to, ka jāaiziet, kamēr nav pabeigtas vējdzirnavas. "Uz priekšu, biedri!" viņš čuk­stēja. "Uz priekšu Sacelšanās vārdā! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma! Lai dzīvo Biedrs Napoleons! Napoleonam vienmēr ir taisnība." Tie bija viņa pēdējie vārdi, biedri.

Te Kviecēja izturēšanās piepeši mainījās. Viņš uz mirkli apklusa, un, pirms turpināja runāt, viņa mazās ačeles aizdomu pilnas nozibsnīja uz visām pusēm.

Viņam esot nācis zināms, viņš teica, ka Boksera promvešanas laikā palaistas muļķīgas un nekrietnas baumas. Daži no dzīvniekiem ievērojuši, ka uz ores, kas aizvedusi Bokseri, bijis uzraksts "Zirgu miesnieks", un pārsteidzīgi nolēmuši, ka Bokseris nosūtīts slakterim. Gandrīz vai neticami, Kviecējs sacīja, ka jel viens dzīvnieks varot būt tik dumjš. Vai tad tiešām, viņš sašutis klaigāja, vicinādams asti un lēkādams šurpu turpu, - vai tad tiešām viņi tik maz pazīstot savu mīļoto Vadoni, Biedru Napoleonu? Bet izskaidrojums nudien esot ļoti vienkāršs. Ore agrāk esot bijusi slaktera īpašums, bet tad to no­pircis veterinārs, kurš vēl neesot paguvis aizkrāsot veco uzrakstu. Tā nu esot radušies šie maldi.

To dzirdot, dzīvnieki izjuta milzīgu atvieglojumu. Un, kad Kvie­cējs turpināja tēlainos sīkumos aprakstīt brīžus pie Boksera nāves-gultas, apbrīnojamo gādību, kādu tas saņēmis, un dārgās zāles, par kurām Napoleons samaksājis bez mazākās svārstīšanās, izgaisa viņu pēdējās šaubas, un skumjas, ko viņi juta par sava biedra nāvi, mazi­nāja doma, ka viņš vismaz nomiris laimīgs.

Napoleons pats parādījās Sapulcē nākamās svētdienas rītā un turēja īsu, svinīgu runu par godu Bokserim. Neesot bijis iespējams, viņš teica, pārvest viņu apraudātā biedra mirstīgās atliekas uz apbe­dīšanu fermā, taču viņš pasūtījis lielu vainagu no saimniekmājas dārza laurkoku zariem un aizsūtījis to novietot uz Boksera kapa. Un cūkas pēc dažām dienām gatavojoties rīkot Boksera piemiņai veltītu banketu. Savas runas nobeigumā Napoleons atgādināja abas Boksera iemīļotās maksimas - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Biedram Napo­leonam vienmēr ir taisnība" -, būtu labi, viņš teica, ja ikviens dzīv­nieks pieņemtu šīs maksimas par savām.

Dienā, kurā bija paredzēts bankets, no Villingdonas ieradās pār­tikas preču tirgotāja ore un atveda uz saimniekmāju lielu skalu grozu. Tovakar no mājas skanēja trakulīga dziedāšana, kurai sekoja tāds kā nikns strīds, kas beidzās ap vienpadsmitiem ar šaušalīgu plīs­toša stikla šķindoņu. Nākamajā dienā saimniekmājā neviens nekus­tējās līdz pat pēcpusdienai, un izgāja runas, ka cūkām izdevies nez kur sadabūt naudu, lai nopirktu vēl vienu kasti viskija.

X

Aizritēja gadi. Gadalaiki nāca un gāja, kā lidot aizlidoja īsais dzīvnieku mūžs. Pienāca laiks, kad, izņemot Dābolīti, Bendžaminu, kraukli Mozu un vairākas cūkas, nebija vairs neviena, kurš atcerētos senās dienas pirms Sacelšanās.

Bija mirusi Mjūriela; bija miruši Blūbela, Džesija un Pinčers. Miris bija arī Džonss - nāvi viņš sagaidīja dzērāju patversmē citā valsts malā. Sniedziņš bija aizmirsts. Aizmirsts bija Bokseris, ko atce­rējās tikai tie nedaudzie, kuri bija viņu pazinuši. Dābolīte tagad bija veca, drukna ķēve stīviem locekļiem, bieži asarojošām acīm. Bija apritējuši divi gadi, kopš viņai pienācis atpūtas vecums, bet patiesībā neviens dzīvnieks atpūtā vēl nekad nebija devies. Runas par to, ka ganību stūris jāatstāj veciem dzīvniekiem, jau sen bija izbeigtas. Napoleons tagad bija nobriedis cūktēviņš 150 kilogramu svarā. Kvie­cējs bija tik aptaukojies, ka ar grūtībām spēja pavērt acis. Tikai vecais Bendžamins tikpat kā nelikās mainījies, ja nu vienīgi mazliet sir­māku purnu un kopš Boksera nāves vēl drūmāks un nerunīgāks.

Fermā tagad mita daudz vairāk dzīvās radības, lai gan pieau­gums nerādījās tik liels, kā tika cerēts agrākos gados. Bija piedzimuši daudzi dzīvnieki, kuriem Sacelšanās nozīmēja tikai īsti neizprotamu tradīciju, ko nodod tālāk mutvārdiem; bija sapirkti citi, kuri pirms ierašanās šeit ij dzirdējuši netika par ko tādu. Bez Dābolītes fermai nu piederēja trīs zirgi. Tie bija lieliski, stalti lopiņi, čakli strādnieki un labi biedri, taču bezgala dumji. Izrādījās, ka neviens no tiem ne­spēj iemācīties alfabētu tālāk par burtu B. Viņi piekrita visam, ko dzirdēja par Sacelšanos un Dzīvnieciskuma principiem, īpaši no Dābolītes, pret kuru juta gandrīz vai dēlu bijību; tomēr bija jāšaubās, cik daudz viņi saprot no teiktā.

Ferma tagad bija turīgāka un labāk pārvaldīta - pat paplašināta par diviem laukiem, kas tika nopirkti no mistera Pilkingtona. Vēj­dzirnavas beidzot bija veiksmīgi uzceltas, fermai piederēja kuļma­šīna un siena elevators, ka arī dažādas jaunas ēkas. Vimpers bija no­pircis sev divričus. Tiesa, vējdzirnavas beigu beigās gan netika iz­mantotas elektriskās enerģijas ieguvei. Tās lietoja graudu malšanai, iegūstot prāvu peļņu. Dzīvnieki strādāja melnās miesās, celdami vēl vienas vējdzirnavas; runāja, ka tad, kad būšot gatavas šīs, tajās ievie­tošot dinamomašīnas. Taču par tādu greznību, par kādu dzīvnie­kiem bija mācījis sapņot Sniedziņš - par aizgaldiem ar elektrisko gaismu, karsto un auksto ūdeni un par trīsdienu darba nedēļu -, neviens vairs nerunāja. Šādas idejas Napoleons bija nosaucis par pretējām Dzīvnieciskuma garam. Vispatiesākā laime, viņš teica, ir meklējama cītīgā darbā un pieticīgā dzīvesveidā.

Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cū­kas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bez­galīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik die­nas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memo­randi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.

Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja sal­mos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām. Vienīgi vecais Bendžamins apgalvoja, ka atceroties katru sī­kumu savā garajā mūžā un zinot, ka daudz labāk vai daudz sliktāk nekad neesot bijis un nevarot arī būt - jo bads, trūkums un vilšanās, viņš sacīja, esot negrozāmais dzīves likums.

Tomēr dzīvnieki nešķīrās no cerības. Vēl vairāk - viņi nekad, ne uz mirkli, nezaudēja apziņu, kāds gods un priekšrocība ir būt Dzīv­nieku fermas iemītniekiem. Šī vēl arvien bija vienīgā ferma visā val­stī - visā Anglijā! -, kura piederēja dzīvniekiem un kuru vadīja dzīv­nieki. Neviens no viņiem, pat ne visjaunākie, pat ne jaunatnācēji, atvesti no desmit vai divdesmit jūdžu attālām fermām, nebeidza to apbrīnot. Un, kad viņi dzirdēja bises dārdus un redzēja masta galā uzvijamies zaļo karogu, viņu sirdis pārplūda ar neiznīcīgu lepnumu un valodas allaž atgriezās pie senajām, varonīgajām dienām, pie Džonsa padzīšanas, pie Septiņu Baušļu rakstīšanas, pie lielajām kau­jām, kurās sakauti uzbrucēji cilvēki. Neviens no senajiem sapņiem nebija zudis. Joprojām pastāvēja ticība Dzīvnieku Republikai, ko bija pareģojis Majors, ticība laikiem, kad Anglijas zaļos laukus vairs ne-mīdīs cilvēku kājas. Kādu dienu šie laiki būs klāt - varbūt ne tik drīz, varbūt ne šobrīd dzīvojošo dzīvnieku mūža gaitā, tomēr tie tuvojās.

Varbūt šur un tur klusībā vēl dungoja pat "Angļu zvēru" melodiju: lai nu kā, bija skaidrs, ka ikkatrs dzīvnieks fermā to zina, kaut arī dziedāt skaļi nebūtu uzdrošinājies neviens. Var jau būt, ka viņu dzīve bija grūta un visas cerības nebija piepildījušās; taču viņi apzinājās, ka nav tādi paši kā citi dzīvnieki. Ja viņi staigāja izsalkušāki, tad ne jau tāpēc, ka uzturētu tirāniskas cilvēciskas būtnes; ja viņi strādāja melnās miesās, tad vismaz paši savā labā. Neviens radījums nesauca citu radījumu par "saimnieku". Visi dzīvnieki bija vienlīdzīgi.

Kādu dienu vasaras sākumā Kviecējs pavēlēja aitām sekot un aiz­veda tās fermas viņā galā uz atmatu, kas bija aizaugusi ar sīkiem bēr­ziņiem. Aitas tur pavadīja visu dienu, Kviecēja uzraudzībā grauzdamas dzinumus. Viņš pats vakarā atgriezās saimniekmājā, bet, tā kā laiks bija silts, tad norādīja, lai aitas paliekot, kur bijušas. Beigu beigās aitas tur palika veselu nedēļu, un šai laikā neviens dzīvnieks tās neredzēja. Katras dienas lielāko daļu Kviecējs pavadīja pie tām. Viņš, kā pats teica, mācot tām jaunu dziesmu, tāpēc esot nepieciešama savrupība.

Drīz pēc aitu pārnākšanas kādā jaukā vakarā, kad dzīvnieki, bei­guši darbu, atgriezās fermas ēkās, pagalmā atskanēja izbiedēta zirga zviegšana. Dzīvnieki iztrūcināti apstājās. Tā bija Dābolītes balss. Viņa iezviedzas vēlreiz, dzīvnieki metās auļos un iebrāžas pagalmā. Tad viņi ieraudzīja to, ko redzēja Dābolīte.

Cūku, kas gāja uz pakaļkājām.

Jā, tas bija Kviecējs. Mazliet neveikli, it kā vēl ne gluži pieradis noturēt savu tauko rumpi šai stāvoklī, taču nevainojami saglabā­dams līdzsvaru, viņš nesteidzīgi soļoja pa pagalmu. Un mirkli vēlāk pa saimniekmājas durvīm iznāca gara rinda cūku - visas uz pakaļ­kājām. Dažām tas izdevās labāk nekā pārējām, viena otra izskatījās tāda nedrošāka un, kā šķita, labprāt izmantotu spieķa atbalstu, to­mēr visas veiksmīgi apgāja pagalmam apkārt. Pēdīgi atskanēja ne­gantas suņu rejas un melnā gailēna spalgā dziedāšana, un ārā iznāca pats Napoleons, majestātiski izslējies stāvus, mētādams pa labi un pa kreisi augstprātīgus skatienus, un viņa suņi lēkāja viņam apkārt.

Priekškājā viņš nesa pātagu.

Iestājās nāves klusums. Izbrīnīti, pārbijušies, cits citam piespie­dušies, dzīvnieki noraudzījās, kā garā cūku virtene lēnām soļo ap­kārt pagalmam. Šķita, ka pasaule apgriezušies ar kājām gaisā. Tad pienāca brīdis, kad pirmais satricinājums sāka pierimt un kad, par spīti visam - par spīti bailēm no suņiem, garajos gados iegūtajam paradumam nekad nesūdzēties, nekad neko nekritizēt, lai notiktu kas notikdams, - viņi tomēr būtu bilduši kādu protesta vārdu. Taču tieši šai brīdī, kā signālu sagaidījušas, visas aitas sāka aizgūtnēm blēt:

"Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk!"

Tas turpinājās piecas minūtes bez apstājas. Un, kad aitas pēdīgi apklusa, iespēja paust protestu jau bija garām, jo cūkas bija sagājušas atpakaļ saimniekmājā.

Bendžamins juta, ka viņa plecam pieskaras kāds purns. Viņš atskatījās. Tā bija Dābolīte. Viņas vecās acis likās blāvākas nekā jeb­kad. Neteikusi ne vārda, viņa maigi pavilka Bendžaminu aiz krēpēm un aizveda uz lielā šķūņa galu, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi. Dažus mirkļus viņi stāvēja, skatīdamies darvotajā sienā ar baltajiem burtiem.

- Es redzu aizvien sliktāk, - Dābolīte beidzot ierunājās. - Pat jaunībā es nespēju salasīt, kas tur rakstīts. Tomēr siena, manuprāt, izskatās citāda nekā agrāk. Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?

Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem princi­piem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:

VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.

Tad nu vairs nelikās dīvaini, kad nākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja darbu fermā, turēja priekškājā pātagu. Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušas sev radioaparātu, gatavojas ievilkt telefonu un ir parakstījušās uz "Džonu Bullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un "Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvaini ieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutē pastaigājamies saimniekmājas dārzā - un pat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiem mistera Džonsa drēbes un savilka tās mugurā; pats Napoleons staigāja melnos svārkos, bridža biksēs un ādas stul­piņos, bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā, ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.

Pēc nedēļas, pēcpusdienā, uz fermu atbrauca vairāki divriči. Tā bija apkaimes fermeru delegācija, ielūgta uz fermas apskati. Viņiem parādīja visu fermu, un viņi pauda milzīgu apbrīnu par visu, ko redzēja, sevišķi par vējdzirnavām. Dzīvnieki ravēja runkuļu lauku. Viņi strādāja cītīgi, tikpat kā nepaceldami galvu un nesaprazdami, vai vairāk jābaidās no cūkām vai no viesiem - cilvēkiem.

Tovakar no saimniekmājas skanēja skaļi smiekli un dziesmu aurošana. Un pēkšņi, dzirdot šo balsu jūkli, dzīvniekus sagrāba ziņ­kāre. Kas gan varēja notikt tur iekšā - tagad, kad dzīvnieki un cilvē­ciskās būtnes pirmo reizi bija satikušies kā līdzīgs ar līdzīgu? Vien­prātīgi un klusu klusītiņām viņi lavījās iekšā saimniekmājas dārzā.

Pie vārtiņiem viņi apstājās, tā kā baidīdamies iet tālāk, taču Dābolīte devās iekšā pirmā. Uz pirkstgaliem viņi piezagās pie mājas, un tie dzīvnieki, kuri bija pietiekami liela auguma, ieskatījās pa ēdamistabas logu. Tur ap garo galdu sēdēja pusducis fermeru un pusducis visievē­rojamāko cūku, pats Napoleons - goda vietā galda galā. Izskatījās, ka krēslos cūkas jūtas varen ērti. Sabiedrība izklaidējās ar kāršu spēli, bet tobrīd uz mirkli bija metusi tai mieru, acīmredzot, lai uzsauktu tostu. Apkārt gāja liela krūze, un kausos tika saliets alus. Neviens nemanīja izbrīna pilnās dzīvnieku sejas, kas skatījās iekšā pa logu.

Turēdams rokā kausu, bija piecēlies misters Pilkingtons no Foksvudas. Viņš teica, ka tūliņ lūgšot klātesošos iedzert par viņa tostu. Bet pirms tam viņam jāpasakot pāris vārdu - to viņš uzskatot par savu pienākumu.

Viņš jūtot neizmērojamu atvieglojumu un nekļūdīšoties, teik­dams, ka visi citi klātesošie tāpat, par to, ka ilgajam neuzticības un pārpratumu posmam tagad pienācis gals. Esot bijuši laiki - nē, nedz viņš, nedz kāds cits no klātesošajiem gan neesot padevies tādām jūtām -, tomēr esot bijuši laiki, kad kaimiņi cilvēki noraudzījusies uz godājamiem Dzīvnieku fermas īpašniekiem - nu, ne gluži ar naidī­gumu, bet varbūt ar zināmām bažām. Notikuši nepatīkami starpga­dījumi, paklīdušas visādas aplamas idejas. Licies, ka tādas fermas pastāvēšana, kur visu vada tās īpašnieces cūkas, nav īsti normāla un ka tas var atstāt nevēlamu iespaidu uz visu apkaimi. Daudzi jo dau­dzi fermeri bez kādas pienācīgas ziņu ievākšanas nosprieduši, ka šādā fermā valdīs patvaļas un nepaklausības gars. Viņi uztraukušies par to, kā tas ietekmēs pašu dzīvniekus vai pat kalpus. Taču tagad jebkuras šaubas esot izklīdinātas. Šodien viņš un viņa draugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā, paši savām acīm aplūkojuši katru collu -un ko viņi ieraudzījuši? Ne vien vismodernākās saimniekošanas me­todes, bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādai vajadzētu kļūt par paraugu ikvienam fermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties, teik­dams, ka Dzīvnieku fermas zemākie dzīvnieki veicot vairāk darba un saņemot mazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieks visā grāfistē. Jānudien, viņš un viņa līdzbraucēji šodien esot ievērojuši daudz tāda, ko domājot nekavējoties ieviest paši savās fermās.

Savu piezīmju noslēgumā, viņš teica, vēlreiz gribētos uzsvērt draudzīgās jūtas, kādas pastāvot un kādām jāpastāvot starp Dzīv­nieku fermu un tās kaimiņiem. Starp cūku un cilvēku interesēm neesot nekādas atšķirības un tādai ari nevajagot būt. Viņiem esot viena cīņa un vienas grūtības. Vai darbaspēka problēmas visur ne­esot vienādas? Te bija nomanāms, ka misters Pilkingtons gatavojas apveltīt sabiedrību ar kādu rūpīgi sagatavotu asprātību, taču tobrīd viņš bija tā sapriecājies, ka nejaudāja to izteikt. Satraukumā labu brīdi rīstījies, līdz visi viņa zodi kļuva zilsarkani, viņš tomēr izdabūja.

- Ja jums ir jūsu zemākie dzīvnieki, kuri jātur pie kārtības, - viņš teica, - tad mums ir mūsu zemākās šķiras! - Šis bon mot lika visiem dzīro­tājiem ierēkties smieklos; un misters Pilkingtons vēlreiz apsveica cūkas par niecīgajām barības devām, garajām darba stundām un pilnīgo luti­nāšanas trūkumu, ko bija novērojis Dzīvnieku fermā.

- Un tagad, viņš pēdīgi paziņoja, viņš lūgšot sabiedrību piecelties kājās un pārliecināties, vai kausi pilni. - Džentlmeņi, - misters Pilkingtons pabeidza savu sakāmo, - džentlmeņi, es ierosinu tostu: par Dzīvnieku fermas labklājību!

Atskanēja jūsmīgi gaviļu saucieni un kāju švīkāšana. Napoleons jutās tik apmierināts, ka atstāja savu vietu un apgāja ap galdu, lai pirms kausa tukšošanas saskandinātu ar misteru Pilkingtonu. Kad gaviles bija noklusušas, Napoleons, palicis stāvam, pavēstīja, ka arī viņam esot bilstami daži vārdi.

Kā jau visas Napoleona runas, arī šī bija īsa un kodolīga. Arī viņš esot laimīgs, ka beidzies pārpratumu posms. Ilgu laiku klīdušas baumas - viņam esot pamats domāt, ka tās izplatījis kāds ļauns ienaidnieks, - ka viņa un pārējo biedru uzskatos jaušams kaut kas graujošs un pat revolucionārs. Viņiem piedēvēts nolūks izraisīt Sa­celšanos apkaimes fermu dzīvnieku vidū. Nekas nevarot būt tālāk no patiesības! Viņu vienīgā vēlēšanās gan agrāk, gan tagad esot -dzīvot mierā un normālās lietišķās attiecībās ar visiem kaimiņiem. Šī ferma, kuru viņam esot tas gods vadīt, viņš piebilda, esot koope­ratīvs uzņēmums. īpašuma dokumenti, kuri atrodoties pie viņa paša, piederot visām cūkām kopīgi.

Viņš neticot, ka joprojām pastāvot daļa senējo aizdomu, bet fermā nesen esot izdarītas zināmas pārmaiņas, kuras vēl vairāk veici­nāšot savstarpējo uzticēšanos. Līdz šim fermas dzīvniekiem bijusi visai muļķīga paraža uzrunāt citam citu par "biedru". Tam jādarot gals. Tāpat esot pastāvējusi ļoti savāda nezināmas izcelsmes paraža ik svētdienas rītu soļot gar kuiļa galvaskausu, kas pienaglots dārzā pie mieta. Arī tam jādarot gals, un galvaskauss jau esot aprakts. Viesi droši vien būšot ievērojuši arī zaļo karogu, kas plīvojot masta galā.

Ja tā, tad viņi varbūt būšot pamanījuši, ka baltais nags un rags, kas agrāk bijuši tur redzami, tagad aizvākti. Turpmāk tas būšot vienkrā­sains, zaļš karogs.

Tikai vienā ziņā viņam jāpalabojot mistera Pilkingtona lieliskā un draudzīgā runa. Misters Pilkingtons visu laiku atsaucies uz "Dzīvnieku fermu". Protams, viņš nekādi neesot varējis zināt - jo Napoleons to tagad paziņojot pirmoreiz -, ka nosaukums "Dzīv­nieku ferma" atcelts. No šīs dienas fermu saukšot "Muižas ferma", kas, viņaprāt, esot tās īstais un sākotnējais nosaukums.

- Džentlmeņi, - Napoleons pabeidza savu uzstāšanos, - gribu atkārtot pirmītējo tostu, tikai citā formā. Piepildiet kausus līdz ma­lām! Džentlmeņi, te būs mans tosts: uz Muižas fermas labklājību!

Atskanēja tikpat skaļas gaviles kā iepriekš, un kausi tika iztuk­šoti līdz dibenam. Bet dzīvniekiem, kuri no ārpuses nolūkojās notie­košajā, šķita, ka risinās kaut kas dīvains. Kas gan bija mainījies cūku sejās? Dābolītes vecās, blāvās acis slīdēja no vienas pie otras. Dažām no tām bija pieci zodi, dažām četri, dažām trīs. Bet kas gan tur likās kustam un pārvēršamies? Aplausi mitējās, kompānija paņēma kārtis un turpināja pārtraukto spēli, bet dzīvnieki klusēdami zagās atpakaļ.

Taču, nepagājuši ne divdesmit jardu, viņi apstājās kā zemē iemieti. No saimniekmājas atplūda ellišķīgs troksnis. Viņi metās atpakaļ un at­kal ieskatījās pa logu. Kā tad, vaļā gāja nikns strīds. Skanēja kliedzieni, pret galdu dārdēja dūres, zibēja viltīgi, aizdomu pilni skatieni, dusmās tika izbrēkti noliegumi. Izrādījās, uztraukuma iemesls ir tas, ka Napo­leons un misters Pilkingtons vienlaikus izspēlējuši pa pīķa dūzim.

Kliedza divpadsmit saniknotu balsu, un tās visas bija vienādas. Jautājums, kas noticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.

1943 gada novembris-1944. gada februāris

top