Ja gribi būt laimīgs visu mūžu...
Vai zināt, kas jādara, lai gūtu laimi? Katram būs citāda atbilde — atkarībā no izlasītām gudrībām, paša pieredzes plusiem un puniem, no zaudējumiem un saskaņas guvumiem. Ar savu versiju iepazīstina JĀNIS STIKUTS, firmas «JST — makšķerēšanas un sporta preces, eksports un imports» dibinātājs un prezidents. Zinātāji vēl apgalvo — savā nozarē viņš esot īsta leģenda!...
Stikuta kungs, ko jūs minētu savas biogrāfijas saīsinātajā variantā?
— Vairāk nekā 20 gadu esmu strādājis blakus zinātnei: vadīju informācijas un patentu dienestu Zinātņu akadēmijas vienā institūtā, vēlāk — zinātnes un ražošanas apvienībā «Silava». Zinātnieki nāca ar saviem izgudrojumiem. Mans pienākums bija noskaidrot un palīdzēt katram saprast, ko īsti viņš izgudrojis. Ļoti liela nozīme manā darbā bija formālai loģikai, vajadzēja pārzināt likumdošanu, autortiesības. Tikos ar ārzemju speciālistiem, apguvu biznesa «ābeci». Uzskatu, ka diezgan labi orientējos zinātnes organizatoriskajās problēmās. Tajā pašā laikā ļoti daudz nodarbojos ar makšķerēšanas sportu: biju republikas čempions. Sākumā viens pats, vēlāk arī mana sieva un abas meitas. Vienu gadu pat vadīju toreizējās Savienības izlasi makšķerēšanas sportā. Par makšķerēšanas tematu esmu uzrakstījis četras grāmatas, kas izdotas Maskavā, vienu pārtulkojis no vācu valodas, un tikai vienu latviešu valodā. Tagad izmantoju gan to, ko esmu iemācījies iepriekšējos gados, gan savu vārdu un strādāju biznesā, kas saistīts ar makšķerēšanu. Pirms pieciem gadiem nodibināju kooperatīvu, kas ražoja makšķerēšanas piederumus. Šobrīd ir jauna firma, bet tāpat saistīta ar kādreizējo vaļasprieku, kas nu ir kļuvis par manu profesiju.
Jūs teicāt: «Ko esmu iemācījies.» Kas tas būtu?
— Zinātne mani iemācīja domāt citās kategorijās. Es atļaujos sevi uzskatīt par sistēmspeciālistu. Ja kāds ierosināja, ka vajadzētu izdarīt to vai šito, man uzreiz bija jautājums: bet Kas to darīs? Kā! Un cik tas maksās? Tāda jebkura procesa analīze kļuva par paradumu. Jo ideju jau var būt tūkstošiem un miljoniem, par tām var runāt, runāt... caurām dienām. Bet katrai idejai ir savs laiks, vide un ārējie apstākļi, kas jāņem vērā, ja grib kaut ko realizēt.
Ja katrai idejai ir savs laiks — vai kādreiz pieļāvāt domu, ka vadīsiet firmu, kas saistīta ar jūsu vaļasprieku?
— Kad izdevu valstī (toreiz tā bija Padomju Savienība) pirmās orģinālās grāmatas par makšķerēšanas jautājumiem un piedzīvoju, kādu interesi tās izsauca, sapratu: ja nākotnē kaut kas mainīsies, varēšu “ekspluatēt” savu vārdu. Jā, tas man kļuva skaidrs jau pirms gadiem desmit! Tiklīdz atļāva veidot kooperatīvus un es nodibināju savējo, saņēmu ap 20 tūkstošiem vēstuļu no visas Savienības — sākot ar vienkāršiem lūgumiem palīdzēt līdz nopietniem sadarbības piedāvājumiem.
Šolaiku interesentiem ir pavisam viegli: Rīgā un citās pilsētās specializēti makšķerēšanas piederumu veikali ar pārpilniem plauktiem: - spēj tik izvēlēties! Pašiem nekas vairs nav jāmeistaro...
— Jau sešus septiņus gadus kā Latvijā esam iemācījušies izgatavot dažādus makšķerēšanas vizuļus, atbilstošus pasaules tirgus augstajām prasībām. Pasaulē tādu ir tūkstošiem. Tāpat kā rotaslietas sievietēm, kam katru dienu atkal vajag kaut ko citu, jaunu... Vizuļu ražotājs jau vispirms «zvejo» makšķerniekus, kuri pēcāk ķer zivis. Padoms: ir jārada un jāražo vizuļi, kuri, pirmāmkārtām, patīk makšķerniekiem. Saprotams, ja cilvēki pārliecinās ka par mānekļiem interesējas arī zivis, viņi pērk tos biež un daudz, neskatoties uz cenu.
Plašāk runājot, tie ir pavisam citi iemesli, kas vilina cilvēkus pie ūdeņiem. Tā ir tikšanās ar dabu. Un, jo vide neskartāka, jo kārdinošāk. Tā ir sacensība ar zivīm, medību instinkta apmierināšana, izziņas process. Daudzi šodiena makšķernieki, dodoties uz upi, vairs nedomā tikai par to, ka jānoķer zivis. Ne velti visā pasaulē — labi, vēl ne visā, bet tās civilizētajā daļā! — izvēršas kustība: ķert un... laist zivis atpakaļ ūdenī! Tāds makšķernieks tikai sacenšas ar zivīm, taču tā nenogalina un neapēd. Šobrīd uzturam zivis, starp citu, lētāk nevis pašam ķert, bet nopirkt Rīgas Centrāltirgū... Es pats ar reti kad gribu nest zivis mājās. Tā ir novecojusi aina: vīrs cītīgi sēž ar makšķerkātu rokās, kaķis glaužas gar stilbiem, un mājās sieva gaida ar asu tuteni. Tas ir noiets etaps makšķerēšanā kā atpūtas veidā. Pieļauju — atkarīgs no sabiedrība attīstības pakāpes.
Kā jūs pats nokļuvāt pie ūdeņiem?
— Agrā bērnībā gāju līdzi tēvam ar savu makšķeri. Man tikai nedaudz ierādīja to lietu, kas ļoti iepatikās. Man mīļākais objekts ir mazās upītes. Agrākā jaunībā, kad biju aktīvs makšķernieks, pirms gadiem divdesmit, ar kājām tiku izstaigājis gandrīz visas Latvijas upes, daudzām labi pazinu katru līkumu, katru metru. Pirms sacensībām vajadzēja izmēģināt dažādus zvejas rīkus un paņēmienus, eksperimentēt. Tas viss prasīja laiku. Pie ūdeņiem tad pavadīju 35 — 50 dienas sezonā. Šobrīd — varbūt desmit reižu mazāk... Esmu gājis Pērnavas līcī uz ledus. Tipiskas situācija pavasaros: zivis meklējamas kādus trīs kilometrus no krasta. Bet jau pēc diviem kilometriem ieraugām plaisu ledū — metru pusotru metru platu. Ko darījām? Metām mantiņas pāri vieglāk izģērbāmies un lēcām arī paši. Pievakarē nākam atpakaļ, bet vaļējā ūdens sprauga saulītē kļuvusi vēl platāka Ejam gar malu meklēt, kur šaurāka... Bet kā citādi? Braukt 200 kilometrus, iet kājām tādu gaisa gabalu un tad viena plaisas dēļ griezties atpakaļ?... Ir tāds princips — kas neriskē, tas nevinnē. Ne tika biznesā. Ja gribat mierīgi dzīvot, neuzņemieties nekādu risku. Man tāda dzīve šķiet garlaicīga un vienmuļa. Tā var nodzīvo 100 gadu, neko citu kā vien vecumu nesasniedzot. Riskējot mēs piedalāmies loterijā. Un esam spiesti izsvērt, cik katras uzvaras vai zaudējuma varbūtība ir liela. Jo risks pats par sevi nav nekas. Svarīga ir tā absolūtā vērtība. Sprauga starp ledus gabaliem ir 90 centimetru plata, tai var pārkāpt bez lielas piepūles. Ja plaisa ir savus divus metru plata, pastāv varbūtība, ka ievelsities ūdenī. Katru reizi rēķini un vērtē. Cik precīzi katrs prot izvērtēt savus spēkus un situāciju, tik arī liels vai mazs ir tā risks. Tieši tāpat ir biznesā
Vai kādreiz tā sprauga jums ir izrādījusies par platu?
— Protams. Un, jo vecāks kļūstu, jo tās sāk šķist arvien platākas. Sīki izpeldēties ir gadījies uz Peipusa ledus. Rīta : tumsā vēl skaidri nevar saskatīt, kas zem kājām, kur sasalis, kur vaļā. Tad ir nācies saslapināties. Bet ūdens ziemā vienmēr ir siltāks par gaisu. Ja gaisa temperatūra ir mīnus 30 grādu ūdens temperatūra ap nulli šķiet kaut kas tik silts...
Vai biznesā ir bijusi situācija, par kuru varētu teikt iekrist kā ledainā ūdenī?
— Nav bijusi.
Tad drīkstu sacīt, ka bizness ir mazāk riskants par zemledus makšķerēšanu?
— Nē, tā gan nav. Bet man ir pietiekami daudz gadu, lai es neriskētu akli: Ir bijušas ļoti nepatīkamas situācijas. Teiksim, pagājušajā gadā Polijā man nozaga mašīnu. Braucu biznesa darījumos uz Vāciju ar solīdu un dārgu auto. Ne jau pirmo reizi. Izkāpu, aizslēdzu durvis, atgāju nost 30 — 40 metru apmēram uz minūti. Pagriežos — viens jau sēž iekšā un stūrē prom. Es paliku, kā izkāpis — ar to kas mugurā. Policijā man teica: jums jau sekoja, tikpat labi jūs varēja apturēt mežā, piesiet pliku pie koka un atstāt vai vienkārši novākt. Kad to visu noklausījos, jutos ļoti priecīgs, kā pats esmu vesels un dzīvs.
Visi dokumenti palika mašīnā, visas adreses, tālruņa numuri, autovadītāja tiesības, pase!... Uz pusgadu biju kā izmests no dzīves..
Kāda jums agrāk bija nedēļa — piecas dienas strādājāt ar zinātniekiem un vakaros gatavojāties brīvdienām?
— Vismaz divas reizes nedēļā vēl bija treniņi.
Ko nozīmē - treniņi?
— Es saprotu, ka jūs nesaprotat. Makšķerēšanas sports sastāv no vairākiem veidiem un daudzām disciplīnām līdzīgi kā vieglatlētika. Tā arī nav tikai lodes grūšana, kārtslēkšanā vai skriešana. Piemēram, kastings ir sacensības makšķerēšanas metienu tehnikā. Esmu bijis Latvijā viens no šā sporta veida aizsācējiem, ilgus gadus. biju Latvijas un Savienības čempions, piedalījas starptautiskās sacensībās. Kastingā tās notiek tikai stadionos, kur var precīzi izmērīt visus rādītājus. Jo par sportu sauc tādas nodarbības, kur var iespējami objektīvi salīdzināt cilvēku spējas, kuri sacenšas. pēc vienādiem noteikumiem un vienādos apstākļos. Sēņošanu jau nesauc par sportu, kaut gan tā ir ļoti sportiska nodarbošanās. Makšķerēšana arī ir tikpat sportiska, bet. tas nav sports.
Var apgūt iemaņas un iet gar upi, bet var iet sacensties ar citiem interesentiem, + nevis ar zivi, un tad jau tas kļūst par sportu. Tad zivis ir liekas, sacenšas makšķernieks ar makškernieku. Šķēpus arī kādreiz meta, lai nomaitātu mamutus. Mamuti sen izzuduši, bet cilvēki joprojām met…
Iznāk, ka makšķerēšana vispār nekad nevar beigties — arī tad, ja + tpu, tpu, tpu — visas zivis būs izvilktas un apēstas?
— Protams, tāpat kā jebkura nodarbošanās, kas pāriet sporta kategarijā un ieņem pavisam citu vietu cilvēku dzīvē. Tas nav pašmērķis, jo veido un attīsta cilvēku - fizisko kondīciju, analīzes spējas, lēmumu pieņemšanu. Ēs uzskatu, ka bijušam klases sportistam biznesā vienmēr ir priekšrocības — ātrāka reakcija un prasme sarežģītā situācijā pieņemt lēmumu. To iemāca sports. Un iemāca gadīgi cīnīties. Bizness ir labs, ja notiek godīga cīņa, tad tas ir ilgtermiņa pasākums, kas orientēts uz nākotni.
Jūs teicāt, ka arī sieva un abas meitas ir bijušas makšķerēšanas sportā čempiones. Kā jūs viņas iesaistījāt, ar ko ieinteresējāt?
— Lai sievai vienai pašai mājās nebūtu garlaicīgi, es arī viņu ievilināju šajā sporta. veidā. Tas notika agrā jaunībā. Nostādīju fakta priekšā: «Man jābrauc uz treniņu, ja gribi, nāc līdzi. Dodos uz upi — brauc līdzi. Pamēģini, ja iepatiksies, varēsi pati turpināt.» Tāpat ar bērniem — tos mazus jau vedām uz stadionu. Iedevu rokās spininga kātu, pamēģināja īpašos metienus, izdevās. Un pat labāk nekā citiem, iepatikās. Bērns redz, kā uzvedas pieaugušie, un sāk tos atdarināt, nemaz īpaši nemudināts. Vairāk jau iemāca ar savu paraugu nekā ar vārdiem.
No ģimenes interešu viedokļa varētu atrast it kā svarīgākas nodarbes. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem, no viņu temperamenta un pasaules uztveres. Ja kādam ir svarīgi, lai istabas katru dienu būtu līdz spīdumam uzkoptas, ir jāizvēlas viens dzīves veids. Bet citam šķiet svarīgāk, lai visiem ģimenes locekļiem ir laba veselība, lai visi ir dzīvespriecīgi un daudz uzturas svaigā gaisā.
Jūs acīmredzot piederat pie tiem otrajiem?
— Vismaz esmu centies atrast vidusceļu starp abām iespējām. Ģimenē kopā turamies jau ilgi, un vecākā mazmeita mācās 2. klasē.
Man ir divas meitas. Bija reizes, kad uz sacensībām braucām visi četri. Bija reizes, kad meitām vajadzēja sacensties ar savu māmiņu par pirmo vietu republikas čempionātā. Sākumā mana kundze bija čempione, vēlāk — meitas.
Tā laikam ir dīvaina situācija : ģimenē ir četri cilvēki un visi — čempioni?
— Protams, nosaukums «čempions» skan lepni, bet tas ir jākultivē. Tas nerodas pats no sevis kā nezāle. Ir jāpalīdz sagatavot augsni, organizēt. Ja ģimenē visi ir čempioni... Kurš tad putru vārīs? Es vienkāršoju, bet tā ir problēma. Tāpēc visi četri vienlaikus neesam bijuši čempioni, bet ar laika nobīdi sieva pirms 15 gadiem, vecākā meita pirms 10, jaunākā pirms 5 gadiem.
Vai savā ģimenē bieži stāstāt makšķernieku stāstus?
— Nē. Meitas gan ir startējušas daudzās sacensībās, bet uz sauszemes, stadionā. Viņas nemakšķerē. Kādu reizi humora pēc ir atbraukušas man līdzi, sievai gan vairāk patīk tieši makšķerēt. Mūsmājās runas bieži grozās ap «zivju tēmu», man ir milzīgi daudz literatūras no visas pasaules par to: nāk draugi, skatāmies katalogus, filozofējam. Bet vēl īpaši ar ģimenes locekļiem runāt par to pašu? Tas būtu pārlieku!...
Esmu redzējusi vīrus: pirms iemest makšķeri ūdeni, demonstratīvi uzspļauj tārpiņam... Kāds ir jūsu rituāls?
— Neko tādu... lr dažādi priekšdarbi kā jebkuram pasākumam. Kad saimniece ķeras virtuvē pie darba vai pēcāk nokopj traukus — vai tas ir rituāls! Tāpat arī makšķerēšanā. apstākļus, tad mainu to, ko varu, — savu attieksmi pret pret dzīvi. Ber kā citādi: ja nevaru mainīt vidi un Lauka gaitā esmu pamanījis sakarību - ja vairāk makšķerē, jo kļūsti mierīgāks. Nešķiet svarīgi vairs ne skriet, ne ķer, ne vilkt. Mani makšķerēšanā interesē daudz kas cits, ne tikai zivis. Man, piemēram, ir saistoši uzzināt, kurās vietās zivju... nav, kāpēc nav. Tātad citās vietās tām jābūt! Kolosāls izziņas process.
Pirms 15 gadiem sāku braukāt vz Kolas pussalu. Tā ir izstaigāta krustu šķērsu. Es zinu, kādas ir makšķemnieka izjūtas apstākļos, kad šķiet - zivis traucas uz ēsmu, par varītēm grib tikt krastā. Arī šeit pat Latvijā bijušas dienas ar spiningu met 10O reizes un neviena nav tukša. Kas notiek? Zūd aizrautība un interese. Man ir svarīgi, un tā. Škiet, ir daudziem, vēl psiholoģiskais gaidīšanas efekts: ja viss, ko vēlamies piepildītos kļūtu neinteresanti dzīvot. Saistoši ir tik ilgi, kamēr vēl ceram un gaidām – būs kaut kas negaidīts, notiks kaut kas vienreizējs, vēl nebijis Bet, ja uz katra soļa būtu tas negaidītais!...
Bet pie upes jūs gan zināt, ko gaidāt. Zivi!
— Nezinu. Kā es varu zināt, kas tur būs?
Varbūt ir pareizi teikt, ka rūdīti makšķernieki pie psihoterapeita nemaz neiet?
— To gan neņemos apgalvot. Bet ir kāds ķīniešu teiciens, kas man ļoti patik. Apmēram tā: ja gribi iegūt prieku dažiem mirkļiem, piedzeries; ja uz vairākiem mēnešiem: - apprecies; ja gribi būt laimīgs visu mūžu un patīkami pavadīt dzīvi – iemācies makšķerēt!
Par kādām vietām un kad esat varējis sacīt - nu gan jūtos kā paradīzē?
— Es vienmēr labi jūtos. Izņemot tās reizes, kad ne. Principa pēc man patīk labi justies. Kā toreiz Polijā - man nozog automašīnu, bet es priecājos par to, ka neesmu nosists, ka esmu atstājis kabatā nedaudz naudas, par ko varu nokļūt līdz Varšavai.
Tāda ir mana filozofiskā pieeja jebkurai situācijai. Man saka, tu gan esi ērti iekārtojies, izveidodams sev tādu attieksmi pret dzīvi. Bet kā citādi: ja nevaru mainīt vidi un apstākļus, tad mainu to, ko varu – savu attieksmi pret to!
Man vieglāk ir raksturot situācijas, kad jūtos slikti. Ja tikšanās sarunāta puklsten divpadsmitos, bet pie kabineta durvīm jāgaida piecas minutes, jūtos muļķīgi, jo neesmu tam gatavs, nezinu, ko tai laikā lai daru. Savukārt, ja zinu, ka tas pieder pie sistēmas – likt uzaicinātajiem gaidīt - , viss kārtībā, nopērku avīzi, lasu un jūtos ļoti labi.
Ļoti pārdzīvoju, ja nevaru izpildīt to, ko esmu apsolījis. Mans princips – precizitāte. Ja pasaku – tiekamies Maskavā, puksten divos būšu tur un tur, esmu darījis visu un tur bijis pulksten divos.Parasti jau nokavē visi tie, kas dzīvo tuvāk… Izteikti riebīga sajūta ir tad, ja no manis neatkarīgu apstākļu dēļ kaut kas neizdodas. Tad rodas vainas apziņa.
Visās pārējās situācijās es jūtos lieliski.