Nākotne ir attieksme – Vents Sīlis
Kādas ir Latvijas sabiedrības attiecības ar varu, kādus līderus izvēlamies šodien un vai dažreiz neprasām no viņiem par daudz? Kas ir labs līderis un kā sagatavot nākotnes līderus?
Par to sarunu cikla "Nākotne ir attieksme" pirmajā epizodē "Kas veido labu līderi?" stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs un sociologs Vents Sīlis.
Ar teksta autora Vents Sīlis atļauju te ir izmantota videoklipa "Nākotne ir attieksme - Vents Sīlis" nedaudz rediģēta transkripcija.
Kas ir labs “valdnieks” jeb saimnieks?
Manuprāt, Latvijā ir lielas problēmas ar to kā mēs kopumā uztveram varu. Mēs esam diezgan ilgi dzīvojuši totalitārā režīmā, kas bija sveša mums un izturējās agresīvi. Sekas mēs izbaudām vēl tagad, proti, mēs arī tagadējo politisko varu uztveram kā okupācijas varu. Kā varu, kas ir nākusi mūs pakļaut un pazemot. Un to vēl nesen saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem varēja gana bieži dzirdēt, ka valsts vara – tā nemaz nav mūsu vara. Tas nekas, ka mēs tur paši to Saimu ievēlējām un paši to prezidentu un premjeru ielikām. Proti, fundamentāla neuzticība politiskajai varai pie mums ir ierasta lieta.
No otras puses, pie mums ir ārkārtīga uzticība tam, ko sauc par viedokļu līderiem. Es teiktu, neproporcionāli liela, mums nez kapēc patīk izvēlēties nevis tādus reālus varas nesējus, bet drīzāk tādus daiļrunības meistarus, dažos gadījumos – manipula orus, kas mūsu vietā izsaka kaut kādas tēzes. Un, tā kā mēs esam arī izteikti logocentriska sabiedrība, proti, mums ārkārtīgi patīk runāt, lasīt, uztvērt vārdus un vārdos ietērptas domas, tad mēs ļoti bieži fantazējam, nevis darām. Rezultātā izveidojas situācija, kur mums ir ļoti spēcīgi viedokļa līderi, vāji nepopulāri politiķi un tad, kaut kur pa vidu ir korporatīvie jeb biznesa līderi, un tie dažkārt cieš no šīs kopējās attieksmes pret varu. Dažkārt, šie uzņēmēji veido patīkamu alternatīvu politiskajai varai.
Ir nepieciešams arī dot skaidrojumu, kas tad ir vara. Var nošķirt divus fundamentālus varas veidus. Pirmkārt, tā ir fiziskā vara – spēja fiziski ietekmēt kāda objekta stāvokli telpā un tā tālāk, kādu dzīvnieku un tā tālāk. Otrkārt, ir sociālā vara, kas vienmēr izpaužas caur attiecībām starp vadošo un pakļauto. Un tas ir tas pārsteidzošākais, ka parasti mēs runājam par varu, bet mēs nesaprotam, ka mēs īstenībā runājam par attiecībām. Labs varas pārstāvis ir tas, kurš ir labās attiecībās ar sev padotajiem cilvēkiem. Līdz ar to laba vara bieži vien ir autoritātes vara. Nevis autoritāra (t.i. represīva, vardarbīga), bet autoritātes vara, kuru atzīstot, cilvēki tai pakļaujas. Proti, es pakļaujos kādai autoritātei, jo man šis cilvēks patīk, es redzu viņa morālās vērtības, es tām piekrītu, tās lielākoties ir arī manējās, un es šim cilvēkam sekoju bez piespiešanas, bet labprātīgi, es dodu šo iekšējo atļauju sevi pārvaldīt. Ļoti būtiska veselīgu varas attiecību daļa ir cilvēku spēja atdot atbildību līderim un sekot līderim, ar noteikumu, ka līderis ir tas cilvēks, kurš darbojas primāri taisnīguma vārdā.
Līdera vissvarīgākā īpašība ir uzturēt taisnīgu kārtību. Kas ir taisnīga kārtība? Tas nozīmē, ka visas lietas ir savās vietās, un visas lietas pilda savu primāro funkciju atbilstoši savām īpašībām. Tas nozīmē, ka – un tā ir ļoti ekoloģiska jeb eko-sistēmiska pieeja varai – ja mēs iedomājāmies, ka pasaule ir viena liela ekosistēma, tur visam ir sava vieta, tai skaitā arī visādiem pavisam jocīgiem radījumiem. Tur arī odiem ir kaut kāda funkcija, ko viņi pilda. Viņi ir vienkārši putnu barība, kas tiek patērēta milzīgā apjomā, jo kukaiņu populācija uztur putnu populāciju. Līdz ar to, bez uzmācīgajiem odiem nevaram iztikt, lai gan paši pieredzam no tiem tikai diskomfortu. Nu, lūk, un līdzīgā veidā arī līderis ir tas, kurš saprota, kas ir taisnīga kārtība, un tas nozīmē ļoti dziļas zināšanas, izpratni par pasaules procesiem jeb dziļo ekoloģju. Šai izpratnei ir jābūt maksimāli plašai, ir jāsaprot, kā viss strādā, no kā viss ir veidots, kā viss ir salikts vienotā sistēmā.
Tad, kad mēs runājam par attiecībām (un es iepriekš teicu, ka vara – tās ir varas attiecības) tad visu attiecību kvalitātes pamatā ir komunikācijas prasmes jeb sociālā un emocionālā inteliģence. Tā ir prasme runāt ar cilvēkiem, empātiski un autentiski. Tā ir spēja izveidot precīzu psiholoģisko portretu, kurā viņš pats cilvēks sevi atpazīs, tādēļ jutīsies sadzirdēts. Un tur būs redzams arī viņa iekšējais potenciāls, kas viņos vēl ir jāattīsta.
Varētu jautāt: kādam līderim es gribētu sekot? Tādam līderim, kurš dod man pietiekam daudz autonomijas, lai es varētu darīt to, ko es visdrīzāk darītu arī bez ārējas komandas, un vienlaikus prasa no manis pietiekami regulāri arī atbildību par to, lai tas ir izdarīts. Proti, viņš nejautā: kā tu to dari? Viņš jautā, vai tas ir izdarīts, vai tas ir izdarīts. Un priecājās, ja tas ir izdarīts un kvalitāte ir laba – neskopojas ar pelnītām uzslavām.
Saistībā ar valdnieku mēs runājam arī par tādu latvisku fenomenu kā saimnieks. Jo saimnieku mums ir vieglāk saprast. Mūsu kultūrvēsturisko peripētiju dēļ mēs ne pārāk labi saprotam karaļus. Karalis tas kaut kas svešāds, no ārpuses nākošs. Turpretim, saimnieks - tas ir kaut kas, ko mēs ļoti labi saprotam; saimnieks savā sētā. Un tad lūk, šim saimniekam par savu sētu ir zināms pilnīgi viss – viņš zina, kur stāv dakšas un spainis, kur ir cirvis nolikts, un kur dilles aug. Viņam nekas no tā nav jāmeklē, jo viņš pārzina savu saimniecību – tā ir valdnieka pilnīga klātbūtne tajā, par ko viņš atbild. Un, ja tā lieta nav vietā, tad, attiecīgi, viņš skaidro, kāpēc tas neatrodas savā vietā un rūpējas, lai tas tur atkal nonāktu. Saimnieks vienmēr ir priecīgs redzēt ikvienu lietu savā saimniecībā, vienalga, vai tas ir tikai mazs dārziņš, vai liela saimniecība, viņš tur zina katru puķīti. Un ir priecīgs redzēt, ka šī puķīte zied.
Un tas ir tas, ko es te mēģinu pateikt, tā klātbūtnes forma, ka cilvēks ir emocionāli iesaistīts un ir gatavs fiziski pieslēgties tur, kur nav atbilstošās kārtības, kur notiek netaisnība (kaut kas neatrodas savā vietā vai nefunkcionē tā, kā paredzēts). Te mēs pieskaramies šai senai seno grieķu koncepcijai jeb Aristoteteļa koncepcijai par mērķtiecību.
Vārdu, ko neuzmanīgi studenti bieži jauc ar teoloģiju, bet runa ir par “tele-o-loģiju”, no vārda “telos”- mērķis. Teleoloģija, tātad, ir koncepcija par to, ka ikvienam cilvēkam ir kaut kāda primāra funkcija, kuras dēļ tas ir nepieciešams kopējā saimē. Grieķu filozofijā ļoti vienkārši tiek definēts: ir zemnieks, un viņa funkcija ir apstrādāt zemi, lai ienāktos raža. Karotāju funkcija, ir attiecīgi aizstāvēt un karot tajā brīdī, kad kāds uzbrūk. Filozofu funkcija ir uz to visu kritiski skatīties, analizēt un domāt, kā to visu izdarīt labāk. Politiķu vai valdnieka funkcija ir to visu kontrolēt, vadīt un organizēt.
Nevarētu teikt, ka līderība ir iedzimta, īsti nevaram runāt par to, ka tas būtu iedzimts talants. Varbūt tas ir vienā no 100 000 gadījumu, kad piedzimst jau gatavs līderis, parasti par līderi kļūst attīstībs procesā.
Proti, tā ir prasme, ko var iemācīties. Un, kāpēc to ir iespējams apgūt? Tāpēc, ka līderības pamatā ir sociālā un komunikatīvā intelligence. Tās ir kompetences, kuras mācāmies attiecībās. Un attiecības nekad nav vienkāršas, tās ir izaicinošas, tajās ir daudz zemtekstu un slētptu motīvu. Un attiecībās ļoti svarīgi ir pieredze.
Saistībā ar jaunajiem līderiem problemātiski ir tas, ka jaunībā cilvēks pārsvarā meklē efektīvus un ātrus risinājumus, jo orientējas uz ātriem panākumiem. Jaunam cilvēkam ir liels stimuls uzreiz pierādīt sevi. Līdz ar to jauno līderu viena no problēmām ir radīt pārāk vienkāršotus, pat bīstami vienkāršotus pasaules modeļus.
Lai šie pasaules modeļi kļūtu sarežģītāki, līderība principā ir jāuztver kā kolektīvs process, kur līderis pirms lēmuma pieņemšanas nebaidās atzīt savu ierobežoto kompetenci un jautā pēc padoma. Protams, es runāju no ļoti idealizētām pozīcijām.
Līderis patiešām attīstās tad, ja viņš ir kompānijā ar viedo ar kādu racionāli domājošu skeptiķi. Proti, tas ir dinamisks process – dialogs, kurā tiek apsvērti dažādi “par” un “pret”. Protams, izšķirošus lēmumus vienmēr pieņem pats līderis, tā ir viņa prerogatīva. Bet viņam blakus ir cilvēks, ko sauc par padomnieku un kurš ir veltījis ļoti daudz laika, lai izzinātu kādu konkrētu tēmu, kurš uzreiz nepiekrīt šiem te vienkāršajiem primitīvajiem, acumirklīgas iedvesmas procesā radītajiem risinājumiem, un kurš ir arī vienlaikus ir tāda kā valdnieka ārējā sirdsapziņa. Ārēja tādā nozīmē, ka varas turētājam ir vērts ik pa brīdim uzdot jautājumu: draugs vai tev nav sakāpis galvā?
Būtisks faktors ir arī uzdrīkstēšanās, tai skaitā uzdrīkstēšanās pārkāpt ierasto kārtību. Mazi puikas tad, kad viņi dodās spert kaimiņu dārzā ābolus, tad tas, ko viņi vēlās tajā brīdī pārbaudīt, ir – cik stipra ir sēta, vai to nav iespējams pārvarēt? Ne tik daudz tas ābols ir tas guvums kā tā sajūta, ka es zinu, kā rīkoties nonākot šķēršļa priekšā, kā operēt ar pasauli un tās izaicinājumiem. Un, protams, pieaugot bērns iemācās, ka zagt nav labi.
Bet šī pozitīvā nozīmē bezkaunība, bezkaunība, kas, ja tur apakšā nav morālās vērtības, pārvēršas ļaunumā, bet, ja tā ir balstīta priekšstatā par labo un ļauno, tādā spēcīgā, veselīgā priekšstatā par labo un ļauno, tad tā ir absolūti nepieciešama līdera īpašība, jo tā ir drosme spert soli uz priekšu. Tas ir tā, it kā jūs būtu Kristofors Kolumbs, jums ir jābrauc atklāt Ameriku. Jūs izvelkat enkuru, atritināt buras un sakāt – “bliežam uz kaut kurieni, kur neviens agrāk nav bijis!” Šis pirmais impulss ir nedaudz iracionāls, tā kā sestā maņa, kas saka: hei, izdari tā, varbūt tur kaut kas sanāks. Varbūt arī nesanāks, un tad tā būs vērtīga skola. Kļūdu pieredze ir ļoti vajadzīga. Bet tas, kas mani Latvijas sabiedrībā bieži vien pamatīgi kaitina, ka mēs septiņreiz nomēram un tā arī nenogriežam.
Jauno līderu pozitīvā īpašība, ko es esmu novērojis Latvijā pozitīvais, ir tas, ka cilvēki sāk dalīties ar saviem neveiksmju stāstiem. Tas ir nenovērtējams resurss. Es būtu ar mieru klausīties veselu konferenci, kas veltīta labu ideju neveiksmīgai realizācijai. Ir jau tie vakari (ar nosaukumu “Fuckup Nights Riga”), kur stāstu šos neveiksmes stāstus – kā man neizdevās un kāpēc, un ko es no tā iemācījos. Jo mums ir, diemžēl, pārmantots tāds naivs priekšstats, ka veiksmīgs uzņēmums – tas ir arī tūlītējas veiksmes stāsts. Veiksmīgs uzņēmums tas ir, pirmkārt, līdz šim veiksmes stāsts. Un, otrkārt, tajā veiksmes stāstā ir diezgan daudz krīžu un neveiksmīgi epizožu, kas ir spiedušas attīstīties, pilnveidoties, mainīties, un tāpēc tas joprojām ir stāsts, kas dod pozitīvu atbildi un pozitīvu pienesumu. Tā kā jaunajiem līderiem ir ļoti, ļoti ieteicams netvert pasauli tik vienkārši kā reklāmzemē, iedomāties, ka reklāmas uzbūvētā pasaule, kurā pāris vienkāršos soļos mēs nonākam līdz ideālam rezultātam, tad dzīvē tieši tāda arī ir. Vienā no 1000 reizēm varbūt tā arī būs, bet uz to nevajag cerēt.
Otrs ir - kam tieši mēs esam līderi, ko mēs vadām? Cilvēkus. Ko dara cilvēki? Vēlas piepildīt savas vēlmes, mērķus un vajadzības. Kas ir tās par vēlmēm, mērķiem, vēlmēm un vajadzībām? Ko mēs par to vispār zinām?
Nu, piemēram, lai es kā darbinieks justos labi, lai es varētu profesionāli pilnveidoties, būt adekvāti atalgots un lai man būtu lepnums par sevi un savu darbu. Tādas diezgan pašsaprotamas, fundamentālas lietas.
Vai mums ir pamats cerēt, ka visiem cilvēkiem minētās lietas asociēsies ar vienu un to pašu? Nē.
Tas nozīmē, ka mums ir darīšana ar veselu spektru dažādu priekšstatu par mērķiem, vajadzībām un uzdevumiem. Tagad iedomājaties, kas tas ir par darbu – to visu saharmonizēt! Tāpēc ļoti gribas reizēm cirst dūri galdā un pateikt: vienkārši klausiet mani! Dariet tā, kā vajag, tā, kā es saku! Bet tas jau ir autoritārisms jeb apelācija pie fiziskās varas, nevis pie attiecībām.
Un dažos gadījumos tas pat ir adekvāti, jo pēc visām demokrātiskajām debatēm lēmuma pieņēmējam ir jābūt vienam. Vadītājam taču ir jāsaprot, viņš ir būtībā atbildības centrs vietā, kur krustojas visi atbildību vektori. Līdz ar to viņam ir šīs tiesības pieņemt izšķirošus lēmumus pēc saviem ieskatiem. Un tāpēc mēs viņu saucam par vadītāju. Ja mēs viņam atņemsim šīs tiesības, tad iesākas anarhija un populisms, proti, centieni izpatikt vairākumam. Vadītājam ir jāvada, viņš ir tas, kurš tur rokās kuģa stūri. Un vienlaikus, viņam jāatceras, ka viņš rīkojas ne savā, bet visu citu vārdā, līdz ar to viņam ir ļoti labi jāsaprot, ka lielākajai daļai cilvēku ir jābūt viņa pusē.
Nekad nebūs tā, ka visi atbalstīs konkrēto lēmumu. Tas jau būtu arī utopiski kaut ko tur fantazēt. Pat ģimenē nav tā, ka visi var vienoties par to, ko tagad darīsim un ko vakariņās ēdīsim. Bet tas, ka ģimene ir paēdusi, apģērbta, pārtikusi un katrs dara savu lietu un spēj sadalīt šo kopīgo telpu un resursus taisnīgi, tā ir tā līdera atbildība. Šis te līderis – pēc būtības viņš īpaši neatšķiras no gādīga tēva. Tāpēc arī reizēm līderus dēvē… it īpaši tādus mīlētus līderis sauc par nācijas tēviem. Diemžēl, autoritārie režīmi šo te leksiku ir aizņēmušies, tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. Es uzdrīkstēšos varbūt izteikt tādu interesantu jeb dīvainu tēzi, bet, manuprāt, vislabākais līderis vai vislabākais saimnieks ir tas, kura šo te vadīšanu nemaz nejūt.
Cilvēks ir brīvs savās izpausmēs. Viņš pat nesaprot, kā tas tā sanāk, ka tas, ko viņš dara, brīnišķīgi saskan ar to, ko dara otrs, ko dara trešais un ceturtais. Jo Latvijā savukārt darba ņēmēju vidē ir ārkārtīgi populāri stāstīt, ko viņi darītu tai vietā, kad viņi būtu līderi. Ārkārtīgi neciešami, vispār, to nav iespējami paklausīties.
Tāpēc, ka tas vienmēr ir stāsts par to, ka cilvēks pats nekad nav pietiekami drosmīgs, atbildīgs, vienkārši traks reizēm pozitīvā nozīmē. Traks, jā, pat iedvesmojoši traks, lai uzņemtos atbildību. Bet vienmēr ir gatavs nostāties kritizējošā pozīcijā. Atkal droši vien tāpēc, ka mums ir tā tendence vairāk vērtēt viedokļus nekā darbus. Mums ir kaut kur te Latvijā, es nezinu, tā ir atkal vienkārši man tāda sajūta, ka – tā kā mēs esam bijuši šīs totalitārās sistēmas daļa, esam ļoti labi iemācījušies vērot, konstatēt un vērtēt.
Tikko kā mums ir atbildība rokās, tad mēs pārsvarā esam panikā, nesaprotam, ko darīt. Uz vadošām pozīcijām, lai cik tas paradoksāli neliktos, neviens netiecas, visi tiecas uz naudīgām pozicijām, kas nav viens un tas pats. Ka atrasties, nu nezinu, tur kaut kāda tur uzņēmuma valdē ne obligāti nozīmē vadīt šo uzņēmumu.
Par to, lai šajā telpā viss strādātu, funkcionētu, esam atbildīgi visi tie, kas mēs šeit iekšā esam, un vēl tie, kas to būvēja, un vēl tie, kas tur visu citu nodrošina, lai tā būtu. Proti, lai kaut kas eksistētu, ļoti daudziem cilvēkiem ir atbildīgi jādara viņu darbs. Un te, es teiktu, no līdera puses var droši vien vienu kārtīgu pārmetumu veltīt Latvijas sabiedrībai, kura ir ārkārtīgi infantila daudzos gadījumos.
Viņi meklē nevis līderi, bet kādu, kam uzkraut atbildību un galveno darbu nastu, respektīvi, mammu un tēti. Tā ir mazu bērnu vēlme, lai mamma un tētis man sarīko laimīgu dzīvi, lai es varētu tāds maziņš un mīlīgs ripot pa tepiķīti, man būtu viss pasaules rotaļlietas, man rādītu visas pasaules multenītes un tad, kad būtu jābūt vakariņās, tur būtu mani mīļākie ēdieni. Tas ir tāds absolūti infantīlu bērnu priekšstats par to, kā dzīve tiek risināta, kas ir normāls bērnībā, bet ja šo mēs…
Ļoti bieži, cilvēki savās attiecībās ar varu prasa: kāpēc man nedod? Kāpēc vispār kaut kas būtu jādod?
No kā mēs esam ieņēmuši galvā, ka tas nav mūsu uzdevums - prast par sevi pašiem parūpēties? Jo pieaudzis cilvēks sākās tajā brīdī, kad viņš tiek galā pats ar sevi, un tad viņš ir gatavs sniegt labumu vēl kādam ārpus sevis. Līderis, valdnieks, saimnieks ir tas, kurš redz: ahā, te viens ir nobriedis! Viņš ar sevi ir ticis gala, profesiju atradis, prasmes izkopis. Re, mēs viņu pārceļam nākamajā atbildības līmenī. Pārējos, kas tur nav izauguši, mēs nelaižam pie darīšanas vai pie lemšanas. Mēs viņiem ļaujam attīstīties, kamēr viņi būs tam gatavi. Un tas būtu jādara izglītības sistēmai. Un izglītības sistēmai būtu jānodarbojas primāri ar cilvēku. Un Divas paralēlas tendencies - cilvēka pašattīstība un psiholoģiskā izglītība, kas dod instrumentus šīs pašattīstības īstenošanai. Jeb tas, ko arhetipu pasaulē, sauc par iniciācijas struktūrām. Iniciācija - tā ir pāreja no bērna uz pieaugušā stāvokli. Pieaugušā stāvoklī tur vēl vairākas mazākas iniciācijas. Pirmais ir pabeigt un iegūt profesiju, tad kļūt par vecāku, tad kļūt par, nezinu, tur vēl kaut ko. Tādas attīstības pakāpes ir daudz. Bet iniciācija ir pāreja no bērna uz pieaugušā statusu.
Un šo pieaugušo statusu raksturo atbildība un spēja tikt galā pašam ar sevi. Līderībā jo īpaši svarīgi ir kas? Laikā spēt atteikties no vadības. It īpaši, ja tu māci kādam, lai viņš pats sevi vada. Tāpat kā vecākam. Vecāku uzdevums, būtībā ir sagatavot bērnu pieaugušā dzīvē un tad atlaist viņu, un skatīties, kā viņš pats mācās kļūdīties, cieš, viļas, iemīlas, tiek sāpināts, iemīlas otrreiz, netiek sāpināts, un tad viss ir labi.
Proti, autonomija, pašnoteikšanās autonomija un brīvības dimensija šai autonomijai, kas no tā izriet, jo brīvība ir vienmēr... Autonomija vēl var pastāvēt bez atbildības kā tāda vienkārši neatkarība ne no kā. Bet brīvība jau ir saprotama tikai atbildības kontekstā. Tikko kā mēs runājam par atbildību, mēs nepieciešami runājam par brīvību. Un mēs noteikti varam atrast līderības sakarā pietiekami daudz Latvijā pozitīvu piemēru, tieši piemērus. Tad, kad mēs runājam par līderību, kamēr mēs te runājam par kaut kādiem abstraktiem cilvēkiem, kas eksistē tikai uz papīra vai manās kādās teorijās, tikmēr es te varu visu dienu klāstīt, kā tur vajag, kā tur vajag. Re, kur viens dzīvs cilvēks, kurš to reāli dara, un tas ir īstenībā daudz vērtīgāk. Es te tā imagināri domāju, sastādīt kaut kādu sarakstu no cilvēkiem, kas ir līderi un vienlaikus morālie līderi, kuri savu līderību īsteno veidā tieši caur autoritāti, nevis autoritārismu, un nevis kaut kādu naudas varu un tā tālāk.
Un tad jautāt, vai viņi ir gatavi veltīt savu laiku jaunās paaudzes izglītošanai. Diemžēl, neko jaunu nevaru pateikt. Es atgrieztos pie vecā grieķu ideāla par to, ka Atēnu izglītības sistēmā bija tāds princips, no kā visa tā pedagoģija cēlusies - ir tas, ka pieaugušam, realizējušamies atēnietim piekomandēts pusaudzis, kurš ar viņu kopā dara visu - medībās iet, uz teātri, tirdzniecības pārrunās, uz forumu iet risināt politiskās lietas, karā piedalās, ja ir spējīgs kaut kādā veidā tur asistēt.
Tas ir kāds, kurš ir gatavs redzēt, kā dzīvo strādā un domā šis te līderis, jo neko citu nevar iemācīt. Ja mēs pārvēršam kaut kādus praktiskus, dabiskus procesu mācību priekšmetā, mēs ļoti bieži caur šo teorētisko atsvešinājumu zaudējam to apstākli, ka dzīve nav teorija. Manā tajā koncepcijā ir tāda ideja, ka dažos gadījumos zināšanas nav iespējams iemācīt, bet tikai izraisīt.
Tas ir - cilvēks jānostāda situācijā, kurā viņš visu saprot pats bez skaidrošanas, viņš to piedzīvo, un tad viņam… Kā vēl? Viņam nevar izstāstīt. Tas tāpat kā peldēšana. Nevar izstāstīt, kā es varu peldēt, es kaut kā atsperos no ūdens ar rokām. Nu kā? Nu tā! Tad, kad tu esi kaut kā iemanījies to izdarīt, pēkšņi, izrādās, ka tu to vari. Kādreiz bija tāda lieta, ko sauc par protežē, proti, kad kāds ņem savā apgādībā kādu jaunieti un tad viņu, mācot un skaidrojot, vada caur sava uzņēmuma funkcijām, rāda. Tas ir kāds viņa māceklis, sauksim to tā. Tāda droši vien būtu tā līdera izglītība manā skatījumā. Es būtu priecīgs, ja kāds Latvijā vienkārši pateiktu skaidri un gaiši - tas, ko mēs grasāmies darīt, mēs grasāmies nodarboties ar līderu audzināšanu. Ne tāpēc, ka mums tas ir izdevīgi, ne tāpēc, ka mēs ar to nopelnīsim. Tieši otrādi, mēs zaudēsim naudu laiku un, iespējams, mums nekas arī neizdosies. Bet mums ir jāiegulda šis laiks cilvēkos. Jāļauj viņiem mums būt blakus, jādod viņiem iespēja pašrealizēties neatkarīgi no vecuma, neatkarīgi ne no kā. Tiem, kas ir gatavi pamēģināt apgūt šīs neticamās prasmes. Es domāju, mēs atrastu diezgan daudz motivētu cilvēku.