Zemledus makšķerēšanas pasaules 2010.gada čempionātā ASV

Jānis Stikuts       2010

Vadīju Latvijas delegāciju CIPS 2010.gada pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā. Tā radās šī reportāžas formā veidotā publikācija, kura sākotnēji tika publiskota žurnālā "Copes Lietas"

 

Sākotnējā informācija

2010.gada Pasaules čempionāts šajā sporta veidā šogad pirmo reizi no Eiropas pārvietojas uz Ameriku un notiks no 12.līdz 14.martam Viskonsīnas štata nelielā pilsētiņā Rhinelander uz Thompson ezera ledus.

Nedaudz par ziemas makšķerēšanu ASV
Atšķirībā no tā, kā ķeram mēs (te es domāju zemledus makšķerēšanu, izmantojot mormiškas, Austrumeiropas valstīs un Krievijā), ziemas makšķerēšana ASV un Kanādā ir līdzīgāka tai, kādu to izmanto Skandināvijas valstīs. Vispirms jau tā ir mērķtiecīga zivju ķeršana, lai tās lietotu pārtikā. Otrkārt, tā ir trofeju medīšana, kuras nereti pēc fotosesijas tiek atlaistas atpakaļ. Tieši šie apstākļi nosaka to, ka ASV un Kanādā ziemas makšķerēšanas standarta makšķerītes ir pielāgotas salīdzinoši lielu zivju ķeršanai un vairāk līdzinās minispiningiem. Tās ir 50–80 cm garas makšķerītes, kas aprīkotas ar nelielām bezinerces spolītēm. Likumsakarīgi , ka tiek izmantots, kaut arī pats mūsdienīgākais, tomēr pēc mūsu mērauklas, „rupjš’’ aprīkojums. Starp citu , parādoties ASV ieceļotājiem no Austrumeiropas valstīm, pēdējā laikā arī tur pieaug interese par miniatūrākiem makšķerēšanas rīkiem, tanī skaitā mormiškām – arī volframa.
Savs nopelns tanī visā ir arī Pasaules čempionātiem, kuros līdz šim ir uzvarējuši tieši miniatūro rīku piekritēji.

Amerikāņi ļoti lielu vērību piegriež komfortam makšķerēšanas procesa laikā. Tas neattiecas tikai uz apģērbu, apaviem vai makšķerēšanas rīkiem. Pie komforta sadaļas noteikti jāpieskaita elektroniskie palīgi – GPS , eholotes un viss pārējais – motorragavas, motorurbji, teltis, mājiņas.

Par cik ASV drošība uz ledus ir elementāŗa norma, tad makšķerēšana sākas tikai tad, kad ledus biezums ir sasniedzis vismaz 25–30 cm. Ir jārēķinās ar to, ka ar laiku ledus biezums pieaug un atkarībā no reģiona, var saniegt 50–80 cm un vairāk. Tieši ledus biezums ir viens no iemesliem, kāpēc amatiermakšķerēšanā un arī sacensībās, ļoti bieži tiek izmantoti motorurbji, kas daudz aktīvāk ļauj meklēt zivīgās vietas.

Bez tam daudzi makšķernieki lielo ezeru rajonos, kā arī vietās, kur tas saistās ar sniega daudzumu, pārvietojas motorragavās. Motorragavas, īpaši ziemeļu rajonos, kur ziemas laikā ir ļoti zemas temperatūras vai arī, laika apstākļi var ļoti strauji mainīties, ļauj paņemt sev līdzi pietiekoši daudz bagāžas, tanī skaitā arī samērā lielas un komfortablas saliekamas teltis. Tie makšķernieki, kas ļoti nopietni nodarbojas ar zemledus makšķerēšanu, nereti izmanto pat transportējamas komfortablas mājiņas, kurās var nakšņot, gatavot ēdienu un makšķerēt, neizejot no tām. Tās, tikko ir atbilstošs ledus biezums, tiek aiztransportētas uz konkrētu vietu un atstātas tur uz 3–4 ziemas sezonas mēnešiem un tiek lietotas divu, trīs dienu copes izbraucienu laikā. Tādas ainas, kurās var redzēt visu iepriekš nosaukto ir pilnīgi ikdienišķas ASV ziemas makšķerēšanas sezonas laikā. Vispārējās tendences ziemas makšķerēšanā aizsniedzas arī līdz ziemas sporta makšķerēšanai. Pārsvarā tās ir komerciālas, biežāk komandu (komandā divi dalībnieki )sacensības. Sacensības, kas pretendē uz ASV čempionāta statusu, tiek organizētas kā vairāku divu dienu sacensību sērija, no kurām labākie iekļūst noslēguma fināla tūrē. Katras tūres dalībnieki, maksā samērā solīdu dalības maksu, no kuras daļa tiek izlietota naudas balvu fondā.

Piemēram, komanda, kas uzvarēja 2009.gada ASV čempionātā zemledus makšķerēšanā, saņēma čempionu titulus un naudas balvu 25 000 USD vērtē.

Svarīga atšķirība ASV no CIPS pieņemtajiem starptautiskajiem sacensību noteikumiem ir tā, ka sacensību laikā atļauts lietot motorurbjus un eholotes. Lai atvieglotu makšķerēšanu, organizatori pirms sacensībām var jau sagatavot nelielu skaitu gatavu urbumu. Ieskaitē iet tikai noteikts daudzums noteikta veida zivis. Piemēram, 2009. gada NAIFC (North American Ice Fishing Championship) fināltūrē, kas notika tieši mazpilsētiņā Rhinelander, rezultāta noteikšanai katra komanda katru dienu varēja iesniegt tikai astoņas krapijas un astoņas tā saucamās sunfish. Par tūres uzvarētāju kļūst komanda (pāris), kurai ir lielākais svars. Jāatzīmē, ka dienas normu – astoņas zivis, reti kurš spēja noķert.

Likumsakarīgi, ka šādi noteikumi nosaka arī makšķerēšanas taktiku – sīkumus neviens neķer. Šajā – 2010.gadā atlases nolūkos, ASV komandas, lai veiktu atlasi pasaules čempionātam, pirmo reizi oficiālās sacensībās sacetīsies pēc noteikumiem, kas ir gandrīz pilnīgi tādi paši kā CIPS noteiktie. Noslēguma tūre paredzēta 20. un 21.februārī Thompson ezerā. 

Par vietu, kur notiks Pasaules čempionāts. Atbilstoši plānam, makšķerēšana notiks Thompson ezerā. Sacensību dalībnieki dzīvos šī paša ezera krastā, viesnīcā Holiday Acres.

Kopējā ezera platība ir apmēram 205 hektāri, krasta līnijas garums gandrīz 12 km, maksimālais dziļums 9 metri. 20 % ezera dziļums ir vairāk kā 6 metri, 15 % – dziļums mazāks par metru. Ūdens dzidrs, brūns. Ezera dibens – 55 % smilšains, 25 % dūņains, 15% grants, 5% akmeņains. Laika prognozi čempionāta dienām orientējoši var prognozēt, ņemot vērā grafiku, kurā atspoguļotas temperatūras, kas Rhinelander rajonā bijušas 2009. gada martā. Vidējā temperatūra šajā laikā varētu būt 3 grādi pēc Celsija. Pie tam, martā laiks parasti ir saulains. Ledus šajā laikā ir ļoti stabils, un parasti tā biezums šī reģiona ezeros sasniedz 40–70 cm.

Zivis Thompson ezerā.Ezerā mājo tā saucamās trofejzivis (game fish) – līdakas, zandarti, asari (Small Mouth and Large Mouth Bass) kā arī tā saucamās sārņu zivis (Rough fish), kuras netiek lietotas pārtikā. Piemēram, White Sucher- bieži sastopama – tās mazuļus galvenokārt izmanto kā dzīvo ēsmu.

Visbiežāk noķertās zivis, kuras sastopamas visās ūdenskrātuvēs, tanī skaitā arī Thompson ezerā, ir apvienotas kopīgā grupā ar nosaukumu panfish.

Makšķerēšanas noteikumos, kas ir katram štatam savi, var būt nosaukts atšķirīgs zivju sugu skaits, kas iekļauts šajā grupā. Parasti šīs grupas zivju ķeršana no varas iestāžu puses tiek regulēta minimāli. Piemēram, Viskonsīnas štata makšķerēšanas noteikumos ir tkai viens aizliegums – makšķernieks drīkst paturēt ne vairāk kā 25 šīs grupas zivis dienā. Pie mums šādas grupas zivis saucas vienkārši par zivīm. Tanī pat laikā Amerikā kā panfish saprot tās zivju sugas, kuras noteiktā reģionā neizaug lielākas, teiksim, par vienu pannu :). Tieši šīs grupas zivis parasti ir tās, uz kuru ķeršanu noskaņojas makšķernieki sacensībās.

Thompson ezera galvenā pārstāve panfish grupā skaitās mums nepazīstamā Black crappie - Pmoxis nigromaculatus, kas starp citu, ir ļoti garšīga zivs. Tās svars šeit sasniedz 300–500 gramus. Šajā pašā grupā Viskonsīnas štatā un arī Thompson ezerā ir dzeltenais asaris – yellow perch, Perca flavescens un Lepomis macrochirus- asarveidīga zivs, kuras dzimtene ir Amerika. Dzeltenais asaris ASV tiek saukts vienkārši par asari. Tas ir amerikāniskais brālis upes vai Eiropas asarim, kuru par dzelteno sauc dēļ tā dzeltenīgā krāsojuma. Pie mums tādus var sastapt ūdenstilpēs, kur ir smilšaina un gaiša grunts. Bez šīm, Thompson ezerā var sastapt vēl vairākas asarveidīgās zivis, kuras tiek apvienotas nosaukumā – sun fish (sunfish, family Centrarchidae).

Nedaudz par čempionāta vēsturi un par dalībniekiem. Čempionāta vēsture aizsākās 2001.gadā, kad Krievijā, Maskavā notika pirmais ar Starptautiskās makšķerēšanas sporta konfederācijas CIPS zīmi organizētais Pasaules čempionāts zemledus makšķerēšanā ar mormišku. Līdz tam brīdim toni ziemas makšķerēšanā ar mormišku noteica Krievija, precīzāk Krievijas asociācija Rosohotribolovsojuz, kura pārstāvēja Krieviju arī CIPS. Rosohotribolovsojuz jau daudzu gadus Krievijā organizēja sacensības zemledus makšķerēšanā ar mormišku un kopā ar draudzīgajām makšķernieku un mednieku biedrībām no Skandināvijas valstīm – arī starptautiskas. Līdz ar to bija uzkrāta pieredze un atrasts visoptimālākais variants sacensību noteikumiem, ar kuriem bija apmierināti sacensību dalībnieki.

Pasaules čempionāts Maskavā, Krilatskas airēšanas kanālā bija pirmais solis, lai jau starptautiskā līmenī sakārtotu sacensību noteiku­ mus, pašas sacensības padarītu prestižas un pievērstu lielāku sporta funkcionāru uzmanību šim sporta veidam CIPS vidē, tanī skaitā – piesaistīt vairāk valstis dalībai šajos čempionātos.

Kā jau noprotams, pirmajā Pasaules čempionātā nevienas citas valsts komanda nevarēja nopietni sacen­sties ar čempionāta saimniekiem. Pasaules čempionu titulu komandām, kā arī visas medaļas individuālajā vērtējumā visai pārliecinoši izcīnīja Krievijas sportisti. Tomēr galvenais uzdevums – spert pirmos nopietnos soļus šī sporta veida attīstībā – bija izpildīts.

Turpmākajos gados divas reizes – 2002.gadā un 2004.gadā čempionāts notika Latvijā, bet 2007.un 2009.gados Polijā. 2008.gadā tas jau otro reizi notika Krievijā – Ļipeckā. No vēstures nevar izsvītrot arī 2005.gadu, kad čempionāts bija plānots Zviedrijā un 2006.gadu, kad pie tā organizēšanas ķērās no jauna dibināta makšķerēšanas sporta federācija Ķīnā. Abos gadījumos organizatori nespēja tikt galā ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem un čempionāti nenotika.

Par patstāvīgiem čempionātu dalībniekiem ir kļuvuši to valstu sportisti, kurās ziemas sporta makšķerēšana ir ļoti populāra – Krievija, Ukraina, Baltkrievija, kā arī Baltijas un Skandināvijas valstis. Te ir īstā vieta piebildei, ka galvenie konkurenti uz godalgotajām vietām visos notikušajos čempio­nātos ir bijuši un ir sportisti no Krievijas un Latvijas komandām. Lielākus panākumus iepriekšējos Pasaules čempionātos ir guvuši Latvijas sportisti, kuri divas reizes ir izcīnījuši Pasaules čempionu titulus komandu sacensībā.

Visos pārējos čempionātos Latvija ir bijusi godalgoto skaitā. Arī Krievijas komanda divas reizes ir kļuvusi par Pasaules čempioniem, tomēr divreiz tā ir atradusies arī pieticīgajā piektajā vietā. Vienu reizi čempionu nosaukumu ir izcīnījušas Somijas (2002.gadā) un Ukrainas (2009.gadā ) komandas.

Latvijas komandas stabilitātes un panākumu galvenais iemesls – sastāva nemainība. Makšķerēšanas sportam ir raksturīgi, ka tas ir pieejams praktiski jebkurā vecumā. Sacensībās noteicošais faktors ir sportista pieredze. Līdz pat šim brīdim un arī Pasaules čempionātā, kas notiks ASV, Latvijas izlases kodolu nemainīgi veido četri sportisti, kuri piedalījās arī pirmajā Pasaules čempionātā Maskavā. Starp viņiem izceļas Pēteris Lideris, kurš piedalījies visos Pasaules čempionātos un kuram ir viena no lielākajām medaļu kolekcijām – 4 zelta, 3 sudraba un viena bronzas. Pēteris Lideris ir divas reizes kļuvis par Pasaules čempionu indivi­ duālajā vērtējumā. Kā lielisku piemēru , kuram vērts līdzinātie, varu minēt sievieti – sportisti – Latvijas komandas pārstāvi – Ritu Verzu – Grabovsku, kura 2007.gada Pasaules čempionātā Polijā apspēlēja visus un kļuva par Pasaules čempioni individuālajā vērtējumā.

Pavisam maz, balvu skaita ziņā, no Latvijas atpaliek Krievijas komanda. Vistitulētākie sportisti Krievijas komandā līdz šim brīdim ir Mihails Dudins, Maksims Jefimovs un Staņislavs Poslančiks. Ja paskatās Krievijas komandas sastāvu iepriekšējos Pasaules čempionātos, rodas iespaids, ka Krievijā ir liels skaits jaunu, talantīgu sportistu. Krievijai ir trīs Pasaules vicečempioni. Pie tam, katru reizi tas ir bijis jauns sportists. Nav izslēgts, ka arī ASV mēs redzēsim jaunus uzvārdus šajā komandā.

Šiem diviem patstāvīgajiem un veiksmīgajiem dalībniekiem – Latvijai un Krievijai, cieši blakus nostājas un katru gadu veiksmīgi konkurē Baltkrievijas, Lietuvas un Ukrainas komandas. Pēdējo gadu laikā lielu soli uz priekšu spērusi Polijas komanda. Neliels kritums Skandināvu komandām – Somijai un Zviedrijai.

Šis uzskaitījums gan nenozīmē to, ka jebkura cita komanda nevar sagādāt pārsteigumu. Par to liecina arī 2009.gada PČ Polijā rezultāti. Piemēram, 2009.gada čempionātā daudziem negaidīta bija Ukrainas komandas uzvara, kura ļoti sīvā cīņā par vienu punktu apsteidza Latvijas komandu. Individuālajā vērtējumā medaļnieku skaitā iekļuva Oleksy Zayko, kurš Polijā izcīnīja bronzu. Polijas čempionāta laikā bija epi­zodes, kad par pārsteigumiem parūpējās līdz šim čempionātos nezināmi sportisti. Piemēram, Plamens Panteļejevs no Bulgārijas, kurš pirmo reizi piedaloties PČ, pirmajā dienā savā zonā ļoti pārliecinoši uzvarēja visus potenciālos līderus, tanī skaitā arī nākamo pasaules čempionu – krievu Staņislavu Poslančiku un, sacensībām beidzoties, ieņēma augsto 7.vietu.

Jaunie dalībnieki, kas pēdējos gados ir parādījušies sacensību sarakstos ir vairāk uz dienvidiem esošās Bulgārija un Čehija un Ziemeļamerikas kontinenta komandas – Kanāda un ASV. Pagaidām gan visus mierina: tās tikai mācās! Bet, kā rāda piemērs ar Bulgāriju, katra komanda un sportists var sagādāt negaidītu pārsteigumu. Šis bija neliels dažu komandu un sportistu, kuri iespējams piedalīsies arī gaidāmajā čempionātā ASV, vēsturiskais apskats . Tie ir labākie un spējuši sev pievērst vislielāko uzmanību. Šobrīd ir zināms, ka PČ ASV piedalīsies Latvijas, Krievijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas, Kazahstānas, Kanādas un ASV komandas.

Šī ir mana pēdējā informācija pirms Latvijas delegācija dodas uz pasaules čempionātu Rheinlanderā.

Pēdējās ziņas no pasaules čempionāta organizātoriem liecina, ka sacensību vieta, kā tas bija paredzēts jau plānošanas etapā, tomēr būs Boom ezers, kurš nedaudz atšķiras no Thompson ezera.

Boom ezers ir lielākais no tā sauktās Rheinlander četru ezeru ķēdes, kura pēc būtības ir uz Viskonsinas upes izveidotas lielas ūdenskrātuves sas­ tāvdaļa. Ezera platība aptuveni 200 hektāri, varētu teikt , nedaudz mazāks par mums pazīstamo Rīgas rajona Dūņezeru. Vidējais dziļums 3 metri, lielākais dziļums aptuveni 9 metri. Kā liecina prognozes, temperatūra sacensību norises rajonā dienā būs +3 līdz +5 grādu robežās, naktīs ­10 grādi. Atsevišķās dienās sagaidāmi nokrišņi lietus un slapja sniega veidā. Ledus biezums Boom ezerā sacensību nedēļā būs aptuveni 60 cm.

Kā jaunums sacensību noteikumos, kurš būs spēkā tikai šajā čempionātā būs piebarošanas aizliegums. Viskonsinas štatā iebarošana izkaisot barību ūdenī no augšas ir aizliegta, atļauta ir tikai iebarošana ar konteineriem vai stacionārām barotavām. Savukārt, CIPS sacensību noteikumos stacionāro barotavu pielietošana sacensībās ir aizliegta. Lai nebūtu liekas diskusijas, CIPS jau novembrī pieņēma lēmumu aizliegt jebkuru piebarošanu. Amerikāņu makšķernieki gan pārliecināja vietējo varu par eiropeiskās iebarošanas nekaitīgumu, taču tas notika pārāk vēlu, tādēļ spēkā paliek CIPS lēmums, ka iebarošana ir aizliegta.

Lai komandām atvieglotu līdzdalību čempionātā, organizātori visiem piedāvā vienlīdzīgas iespējas bez maksas saņemt dzīvās ēsmas. Kā galveno dzīvo ēsmu čempionāta organizātori piedāvā izmantot krāsotos mušu kāpurus. Katra komanda pēc ierašanās Rheinlanderā saņems 10 tūkstošus šo kāpuru, ar tiem būs jāiztiek gan treniņos, gan sacensībās. Protams, nav liegta arī citu dzīvo ēsmu izmantošana.

Taču, kā stāsta paši amerikāņi, Eiropā populārie trīsuļodu kāpuri vai tautas valodā – motiļi, Boom ezerā neesot un makšķerēšanā netiekot lietoti. Attiecīgi, nav nekādu ziņu par šīs ēsmas efektivitāti šajās ūdenstilpēs. Ęemt līdzi un ievest tos ASV, lai izman­totu čempionātā, organizātori nevie­nam neieteica. Sanitārie noteikumi aizliedz tos ievest, un tas varētu radīt liekas problēmas uz robežas. Kā mani informēja ASV komandas pārstāvji, vietējie lietošot tikai tos pašus „baltos”.  Galvenās zivju sugas Boom ezerā ir līdzīgas kā agrāk minētajā Thompson ezerā. Tās ir White Crappie (Pomoxis annularis), Black Crappie (Pomoxis nigromaculatus), Bluegill (Lepmois macrochirus), Pumpkinseed (Lepomis gibbosus), Perch (Perca flavescens), Yellow Bullhead (Ictalurus natalis), White Sucker (Catostomus commersonii), Creek Chub (Semotilus atromacula­ tus), Golden Shiner (Notemigonus crysoleucas).

Iepriekšējā nedēļa daudzās čempionāta dalībvalstīs noslēdzās dažādas atlases sacensības, kurās noskaidrojās valstu izlases komandu sastāvi. Arī Thompson ezerā , kurš atrodas tikai 15 minūšu brauciena attālumā no Boom ezera, notika divu dienu atlases sacensības, kurās noskaidrojās ASV izlases komandas dalībnieki. Kā varēju atrast publiskotajos rezultātos, labāko amerikāņu sportistu lomos bija 20 – 30 dažādas zivis, galvenokārt, dzelte­ nie asari un bluegill. Kā jau iepriekš rakstīju, amerikāņu makšķernieki nav orientēti uz sīko zivtiņu ķeršanu, tāpēc par lomiem, kuros netiek rādīts kopējais svars, bet tikai zivju skaits, grūti ko vairāk secināt.

Zemāk ir ievietots pasules čempionāta dalībnieču komandu sastāvi. Komandu dalībnieku sarakstā, lai nedaudz ilustrētu sportistu līmeni, tiem, kas piedalījās pēdējā čempionātā Polijā, iekavās pievi­ enoju ieņemto vietu.

ASV
Doug Bussian (20.vieta Polijā), Mike Boedeker(32.vieta), Tony Boshold (47.vieta), Billy Whiteside, Myron Gilbert, Bob Esbensen

LATVIJA
Rita Verza­ Grabovska (4.vieta), 2010.gada Latvijas čempione individuālajā vērtējumā, Pēteris Lideris (6.vieta), Krišjānis Krasovskis (11.vieta), Guntis Karkliņš (22.vieta), 2010.gada Latvijas vicečempions individuālajā vērtējumā Normunds Grabovskis, Mareks Rekis, Harijs Raciborskis, bronzas laureāts 2010. gada Latvijas čempionātā individuālajā vērtējumā

IGAUNIJA
Mati Banhard (34.vieta), Aivar Karpson (26.vieta), Enno Toomla, Jaak Visnapuu (44. vieta), Viljar Meister, Meelis Viikmann

KANĀDA
Barry LUOPA, Simon KOTIK, Terry SWEET, Martti LUOPA , Len RODELS,

SOMIJA
Arto LEHTO, Ari GRONLUND, Petri AHOLA, Vesa KUUSELA, Juha “Tapani” KURKI, Harri NIKULA

KAZAHSTĀNA
Sergey ROT, Zhumagazy RAKHIMGALIYEV, Oleg BORGUL, Alexandr STRYUK, Aset DUSKUZHANOV, Vitaly SHELKOVYY, Zhussup AYAPOV

LIETUVA
Jonas JABLONSKIS, Izidorius UNIKAS ( 27.vieta), Marius UNIKAS (16.vieta), Vytalutas PASKAUSKAS, Vytautas SIDLAUSKAS (52. vieta), Juozas PAULEKAS,

POLIJA
Robert Michał FLORCZAK (23.vieta), Dariusz Marian JANKOWSKI (30.vieta), Krzysztof Tomasz ZAKRZEWSKI, Sławomir Jacek ZOLADZ (50. vieta), Andrzej GORLEWSKI (58.vieta), Tomasz Bogdan NYSZTAL (8.vieta),

ZVIEDRIJA
Thomas AXELSSON (14.vieta), Folke ANDERSSON, 2009.gada pasaules vicečempions individuālajā vērtējumā, Susanna KARLSSON, Åke PERSON, Mats­Arne AXELSSON (39.vieta), Bengt DEGERHALL

KRIEVIJA
Poslančik Staņislav, 2009.gada pasaules čempions individuālajā vērtējumā, Jefimov Maksim (13.vieta), Nikolajev Aleksej, Serov Genadij (49.vieta), Dunin Mihail, Poroiko Vladislav

UKRAINA
Korženkov Dmitrij (5.vieta), Ukrainas 2010.gada čempions, Zaiko Aleksej (3.vieta), 3.vieta Ukrainas 2010.gada čempionātā, Ševič Ivan (17.vieta), Strašnij Aleksej, Baitaloha Sergej, Levčenko Vitalij

Izskatās, ka čempionātā mēs redzēsim daudzas pazīstamas sejas, tai skaitā no pēdējā čempionāta, kurš 2009.gadā notika Polijā. Vismazāk izmaiņu ir Polijas komandā, visvairāk atjaunināts ir Somijas komandas sastāvs, jauns čempionāta dalībnieks ir Kazahstāna, kura pēdējos gados aktīvi iesaistījusies CIPS pasākumos. Pēc ilga pārtraukuma piedalīsie arī Kanādas komanda, pie tam gandrīz tajā pašā sastāvā, kuru mēs redzējām 2004. gadā Rīgā. Diemžēl, finansiālu problēmu dēļ ASV neredzēsim pastāvīgo čempionātu dalībnieci Baltkreviju, nebūs arī Čehija un Bulgārija.

Lai gan organizātori optimistiski reklamēja, ka ceļojums uz ASV eiropiešiem būs ļoti lēts, tikai ceļojuma un izmitināšanas izmaksas vienam dalībniekam sasniedz 1,5 līdz 2 tūkstošus ASV dolārus. Latvijas komandai šo problēmu izdevās atrisināt tikai pateicoties Zivju Fonda atbalstam. Organizātori visus ir informējuši, ka čempionātam viss ir sagatavots.

Latvijas delegācija 12 cilvēku sastāvā martā izlido uz Varšavu, pēc tam uz Čikāgu. Rheinlanderā, kura atrodas 6 stundu brauciena attālumā no Čikāgas mēs būsim marta vakarā. 9.martā iecerēta pirmā iepazīšanās ar sacensību vietu.

Pēc divu dienu ceļa, 8.marta vakarā visas komandas sapulcējās nelielā pilsētiņā Reinlanderā. Pa ceļam sacensību dalībniekiem tika organizēta ekskursija uz firmas Cabelas veikalu, kurš atrodas netālu no Čikāgas. Jāatzīst, ka daudziem Austrumeiropas komandu dalībniekiem par lielu pārsteigumu kļuva neticami lielās tirdzniecības platības, plašais makšķerēšanas un medību preču sortiments, kā arī daudzās akcijas un izpārdošanas.

Reinlandera ir neliela kūrortpilsētiņa, izvietojusies mežainā, ar ūdenskrātuvēm bagātā rajonā. Ainavas tās apkārtnē maz atšķiras no tām, kuras varam redzēt Ziemeļeiropā. Par sacensību dalībnieku dzīves vietu visu nākamo nedēļu kļuvusi, ainaviski skaistā vietā, Tompsona ezera krastā izvietotā, atpūtas bāze „Holiday Acres”.

9.martā visas 11 komandas, kuru sastāvi tika publicēti manā iepriekšējā reportāžā, uzsāka treniņus Bum Leik ezerā, kas atrodas apmēram 15 minūšu attālumā no mūsu dzīves vietas. Pirmajā dienā bija brīnišķīgs laiks, gaisa temperatūra apmēram 8–10 grādi plusos. Tādu pašu temperatūru un nelielu lietu sola arī nākamajās dienās. Ledus biezums ir apmēram 60–70 centimetri. Bum Leik ezerā katru dienu treniņiem tiek atvēlētas četras stundas. Papildus treniņi Tompsona ezerā. Protams, ka pēc tik gara un nogurdinoša ceļojuma, komandas rautin rāvās uz copi. Sākumā visi centās apsekot ūdenstilpi pēc iespējas tuvāk sektoriem, kur sestdien un svētdien notiks oficiālās sacensības. Izņēmums bija Polijas komanda, kura ieklausoties savu amerikāņu sponsoru ieteikumos un saņemot arī tehnisko atbalstu, makšķerēja jau iepriekš apzinātā labā copes rajonā, kas atradās nostāk no izveidotajiem sektoriem.

Panākumi bija ļoti dažādi. Ar īpašiem lomiem neviens nelielījās. Varbūt centās informāciju neizpaust, bet varbūt, ka vienkārši nebija ar ko lepoties. Tostarp visi nonāca pie secinājuma, ka sektoru tuvumā zivju ir, tā maigi izsakoties, pavisam nedaudz. Tanī pat laikā organizatori mierināja neveiksminiekus, ka visas labākās copes vietas esot rezervētas sacensībām, tas ir tieši tur izvietoti čempionāta sektori. Pirmie treniņi parādīja, ka lomos visbiežāk, kā jau to varēja gaidīt, trāpās trīs veidu zivis: krappi, bluegill un parastie asari.

Par cik neviens nelielījās ar loma lielumu, izdevās noskaidrot vien to, ka lielākās noķertās zivis krappi svēra apmēram 400 gramus. Parastais asaru un bluegill svars – apmēram 150 gramu robežās. Pēc pirmās dienas visiem bija vienāds viedoklis par to, ka zivju ķeršana būtībā maz atšķiras no tās, pie kādas eiropieši ir pieraduši. Nedaudz savādāks ir tikai loma sastāvs, bet visi cer, ka šo problēmu atrisinās bez lielām problēmām. Tas apstiprinājās dažās nākamajās stundās pēc pusdienām, kad notika papildus treniņš uz Tompsona ezera ledus. Tā kā tur nav nekādu sektoru un aizliegumu, tad visi varēja izmakšķerēties no sirds. Zivju veidi neatšķīrās, taču

Pēdējās dienās gaisa temperatūra nepārtraukti ceļas un vakar sasniedza plus 13 grādus. Uzlija arī neliels lietutiņš. Ir tipisks pavasarīgs, bet apmācies laiks. Virs Boom Lake turas stipra migla, redzamība apgrūtināta, virs ledus ir ūdens, bet sniega praktiski nav. Treniņi parādīja, ka sacensības būs ļoti sarežģītas. Trijās treniņu dienās ir radies iespaids, ka sacensību norises vietā zivis ir ļoti maz. Par cik piebarošana ir aizliegta, sportistiem nākas lietot citus paņēmienus, pārsvarā nodarbojoties ar aktīvu zivju meklēšanu. Īsāk sakot – lielākas izredzes gūt labu rezultātu būs tiem, kuriem izdosies izurbt pēc iespējas vairāk caurumus un ātrāk atrast kādu zivju bariņu.

Pēc maniem novēroju­miem, ja izdodas atrast zivju koncentrēšanās vietu un, ja tas, protams, ir sacensību zonā – saķert pēc vietējiem noteikumiem atļautās 25 tā saucamās Panfish, nesagādās nekādas problēmas. Fotosesijai pat man izdevās kaut ko noķert.

Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka vietējās zivis neprasa nekādus īpašu ķeršanas paņēmienus, tāpēc lielākā daļa sportistu treniņus izmanto, lai izvēlētos un piere gulētu savu inventāru. Tāpat, protams, rūpīgi tiek novēroti konkurenti. Savus novērojumus – efektīvākās mormiškas, makšķerēšanas dziļumu, ēsmas vadīšanas veidu, katra komanda tur stingrā slepenībā. Amerikāņu firmas, kuras ir šī čempionāta sponsori, treniņu dienas izmanto, lai aktīvi reklamētu un rādītu savu produkc iju. Arī es izmantoju iespēju,lai pafotografētu.

12.martā notika trīs stundas garš oficiālais treniņš, bet pēcpusdienā – pa pilsētas galveno ielu notika gājiens, organizēta ar amerikānisku vērienīgumu sacensību dalībnieku parāde. Radās iespaids, ka to paskatīties un sveikt sacensību dalībniekus ir atnākusi visa pilsētiņa. Interese par šo pasākumu bija milzīga un kaut ko tādu ziemas čempionātu laikos man vēl nebija nācies. Sekoja neliela Pasaules čempionāta atklāšanas ceremonija, kurā sportistus uzrunāja Rheinlanderas pilsētas mērs.  Vietējie iedzīvotāji sportistus uzņem ļoti silti un gan uz ielas, gan vietējos veikaliņos praktiski nav iespējams izvairīties no padomiem kā vislabāk ķert zivis. Pasaules čempionāts vietējiem ļaudīm ir lieli svētki, par to raksta visas avīzes, sportistus katru dienu rāda televīzijā.

13.martā risinājās čempionāta pirmā kārta. Rezultāti redzami tabulā .

Neskatoties uz samērā normālajiem laika apstākļiem, zivju ķeršana izrādījās sarežģīta. Par iemeslu tam bija fakts, ka divos sektoros – A un D, zivis bija ļoti maz. Savukārt C sektorā visas zivis bija sakoncentrējušās nelielā rajoniņā un trīs sacensību dalībnieki, kuriem šo rajoniņu izdevās atrast, jau pirmajā pusotrā stundā saķēra noteikto normu – 25 panfish un ar lielu atrāvienu kļuva par līderiem šajā sektorā. Sarežģīta un mazrezultatīva bija zivju ķeršana arī citos sektoros. Par to liecina nelielie kopējie lomi.

Kā redzams tabulā, pēc pirmās dienas izteiktu līderu nav. Ar nelielu starpību iegūto punktu ziņā, viena otrai seko četras komandas – ASV, Polija, Latvija un Lietuva. Nedaudz atpaliek Krievijas komanda. Acīm redzot tieši šīs komandas otrajā dienā cīnīsies par čempionu nosaukumu un būs galvenās pretendentes uz medaļām. Par pirmās dienas pārsteigumu uzskatāms pagājušā gada Pasaules čempionu – Ukrainas komandas neveiksmīgais starts.

Individuālajā vērtējumā par līderiem kļuvuši uzvarētāji savos sektoros – divi ASV komandas sportisti, divi Polijas komandas dalībnieki un viens no Lietuvas komandas. Protams, iespēju cīnīties par medaļām saglabā arī visi tie sportisti, kuri savos sektoros pēc pirmās dienas sacensības palika otrie.

Otrā sacensību diena īpašus pārsteigumus neatnesa. Laika apstākļi, salīdzinoši ar pirmo dienu bija daudz labāki, debesis skaidras, bez mākoņiem, temperatūra ap 12 grādiem plusos. Lai gan organizatori solīja, ka otrā diena aizritēs rajonā, kur ir zivis, cerības nepiepildījās.

Bija sajūta , ka zivju ir vēl mazāk kā pirmajā dienā. Lomi bija pārsteidzoši mazi. Vienā no sektoriem vienpadsmit dalībnieki noķēra tikai 2640 gramus, citā 2600 gramus un 4000 gramus.

Atbilstoši, ja izlozē bija izvilkts šis sektors, tad makšķerēšana bija ļoti sarežģīta. Piemēram, divkārtējais Pasaules čempions Pēteris Lideris no Latvijas, kurš pirmajā dienā bez problēmām saķēra zivju normu, otrajā dienā trīs stundu laikā, nejuta nevienu copīti, bet pagājušā gada Pasaules čempions Staņislavs Poslančiks no Krievijas komandas, blakus sektorā noķēra tikai 140 gramus. Tādos apstākļos varēja rēķināties tikai ar veiksmi. Un tā bija organizatoru pusē, kuri noteikti bija informēti un zināja, kā rīkoties situācijās, kad zivju ir maz. Savos sektoros, amerikāņi skraidīja samērā maz un, atšķirībā no daudzajiem sportistiem, kas centās meklēt mazos asarīšus, meklēja krappi. Gala rezultātā, viņi noturēja pirmajā dienā iegūto pārsvaru un ieguva pirmo vietu gan individuāli, gan komandām.

Pēc ilgiem aprēķiniem un strīdiem, gala tabula ir sekojoša (sk. blakus). Kā redzams, rezultāti ir ļoti blīvi. Tas izskaidrojams ar to, ka komandu meistarība ir augusi un izlīdzinājusies. Ja organizatoriem neizdodas nodrošināt vienādus ķeršanas apstākļus visiem dalībniekiem, tad daudz kas ir atkarīgs no izlozes. Tā daži sportisti, kas bija līderos pēc pirmās dienas, otrā dienā nonāca sektoros, kur bija maz zivju un automātiski izkrita no preten- dentiem uz medaļām individuālajā vērtējumā.

Kā jau rakstīju, amerikāņiem palīdzēja veiksme un Mike Boedeker ar 4 punktiem kļuva par Pasaules čempionu. Otrajā vietā ar 5 punktiem un lomu 2.515 kg, iepriekšējā gada vicečempions – zviedrs Folke Andersson, bronzas godalga ar tādu pašu punktu skaitu, bet lomu 1.805 kg Polijas komandas pārstāvim Tomasz Nysztal. Piecus punktus ieguva arī soms Arto Lehto, bet ar lomu 1,145 kg, viņš palika ceturtajā vietā.

Pirmajā desmitniekā vēl iekļuva:
Dog Bussian (ASV), Bill Whieside (ASV), Normunds Grabovskis (Latvija), Oleksyi Zaiko (Ukraina), Jaak Visnapuu (Igaunija), Bengt Degerhall (Zviedrija).

Par čempionāta gala rezultātiem.

 

Domāju, visi jau zina rezultātus un ir izpētījuši sacensību protokolus. Tagad, kad esam mājās un ir beigušies visi ar šo pasākumu saistītie satraukumi, varam lēnā garā apdomāt čempionāta gaitu un izdarīt dažus secinājumus.

Protams, tas viss no mana skatu punkta un ņemot vērā to cilvēku viedokli, ar kuriem izdevās aprunāties. Viennozīmīgi, ka mūsu amerikāņu draugiem šo pasaules mēroga pasākumu izdevās noorganizēt samērā veiksmīgi. Un ir dažas detaļas, kuras šādu pasākumu organizētājiem turpmāk, vajadzētu ņemt vērā.
Domāju, ka visiem tiem, kas bijuši klāt iepriekšējos čempionātos, interesants un arī pamācošas notikums bija dalībnieku parāde. Organizatori bija parūpējušies, lai tā notiktu pilsētiņas galvenajā ielā. Bez komandu delegācijām, kas piedalījās parādē, katrai komandai bija organizēta speciāla bērnu grupa, kura turēja simboliku un informāciju par katru valsti, atbilstošā valsts valodā. Bez tam to visu pavadīja spilgti dekorētas mašīnas ar informāciju par katru dalībvalsti. Sportistu parādi noslēdza pārvietojamo mājiņu parāde. Pirms čempionāta bija noticis konkurss par labāko noformējumu mājiņām, kas uz sezonas laiku tiek novietotas uz ezera makšķerēšanas vietās. Parādē piedalījās šī konkursa uzvarētāji. Vietējie iedzīvotāji visas ar čempionāta norisi saistītajās aktivitātēs iesaistījās ar neredzētu atsaucību, entuziasmu un labvēlību. Mazajai pilsētiņai Pasaules čempionāts bija liels notikums un visi iedzīvotāji bija iznākuši ielās, lai sveiktu šī pasākuma dalībniekus, paspiestu rokas, pateiktu priekšā, kur ķeras zivis, un novēlētu otro vietu čempionātā. Pirmo, protams, visi nešaubīgi gaidīja no ASV izlases.

Par nepilnīgi atrisinātu organizatorisko problēmu, jāuzskata ūdenstilpes izvēle. Neskatoties uz solītajiem labajiem lomiem, tos tā arī neizdevās ieraudzīt. Par skopajiem lomiem bija pārsteigti pat vietējie makšķernieki, kuri vēroja sacensību norisi. Iepriekšējos Pasaules čempionātos lielākie lomi bija Polijā 2007. un 2009.gadā – vairāk kā 12 kg zivju vidēji katrai komandai. Divos čempionātos, kas notika Latvijā – katrai komandai bija ap 9 kg zivju, bet 2005.gadā Krievijā – ap 5 kg katrai komandai. Rhinelanderā uz katru komandu vidējais loms bija ap 6 kg. Vidējais svars, ko saķēra viens dalībnieks – 1,06 kg. Sacensību sektoros lomi bija ārkārtīgi nevienmērīgi. Īpaši ‘’izcēlās” daži sektori – sektorā A pirmajā dienā noķēra tikai 1,450 kg zivju uz visiem 11 dalībniekiem, bet otrajā dienā A un B sektoros lomi bija 2,640 un 2,660 kg uz visiem sektora dalībniekiem. Iemesls tam, kāpēc tika izvēlēta šī ūdenstilpe, varētu būt tas, ka šis ezers ir pilnībā vietējo makšķernieku izpētīts, kā arī tomēr nepietiekamā amerikāņu pieredze šādu lielu sacensību organizēšanā, ievērojot starptautiskos noteikumus, kuros ir noteikts, ka visiem sacensību dalībniekiem jārada vienādi makšķerēšanas apstākļi. Tikai pēc čempionāta organizatori saprata, ka Boom Like ezerā ir nepietiekams daudzums zivju, lai tur varētu notikt šāda mēroga sacensības.

Pie tam esošās zivis koncentrējās dažās vietās, kur ir dabīgās gultnes reljefa maiņas, kā arī speciālās mākslīgi izveidotās zivju slēptuvēs (vietējie makšķernieki tādas izveido speciāli, lai atbraukušajiem copmaņiem nebūtu ilgi jāmeklē zivīgās vietas). Ja dalībnieki nonāca sektoros ar šādām dabīgām vai mākslīgi veidotām vietām, tad tiem trim vai četriem, kuri pirmie uzgāja šo rajonu, lomi bija samērā labi. Bez lielām problēmām varēja saķert noteikto normu – 25 ieskaitāmās panfish. Vienlaicīgi pārējie dalībnieki varēja būt priecīgi par kādu retu copīti. Sektoros, kur gultnes reljefa maiņu nebija vispār, visiem dalībniekiem nācās samierināties ar sīkiem lomiem, tanī skaitā arī pašiem organizatoriem.

Tā kā ķeršanas intensitāte čempionāta laikā bija ļoti atšķirīga un bija tikai kādi 5–6 gadījumi, kad tika izpildīta noteiktā noķerto zivju norma, sacensības tā arī nedeva atbildi uz jautājumu, kurš no ķeršanas stiliem – ameri­ kāniskais vai eiropeiskais, ir labāks. Katrā gadījumā eiropieši palika pie sava – īsas makšķerītes un zivs izvadīšana, ja ūdenstilpes dziļums ir 6–8 m, ir ļoti efektīva. Pat lietojot ļoti smalkas aukliņas – 0,06 mm līdz 0,1 mm, uz kurām vietējie makšķernieki skatījās ar lielu interesi, eiropiešiem izdevās izcelt kilogramīgus maz mutes asarus (starp citu – basi, tāpat kā zandarti un līdakas bija aizliegti un ieskaitē negāja). Piemēram, Lietuvas komandas sportistam Vytasam Šidlauskas galīgi neveicās – ieskaites zivis ķērās maz un reti, bet bieži copēja tās, kuras bija aizliegtas. Viņš bija noķēris vairākus zandartus un apmēram 8 basus, kad viens viņa 0,1 mm aukliņu pārrāva un aizpeldēja. To pašu basu – apmēram 1,5 kg smagu un ar visu lietuvieša mormišku mutē, ar 0,12 mm aukliņu pēc kāda laika izvilka blakus makšķerējošais krievu sportists. Kā balvu viņš saņēma lietuvieša mormišku.

Par neveiksmīgu var uzskatīt ne vien organizatoru lēmumu čempionāta laikā neatļaut piebarošanu, par ko bija zināms jau savlaicīgi, bet arī pēdējā brīdī pieņemto aizliegumu lietot visas citas ēsmas, izņemot organizatoru izdalīto – iekrāsotus baltos tārpus. Dažas komandas tas nekādi neskāra – motili tās lietot negatavojās, jo paņemt līdzi uz čempionātu to nebija iespējams. Kas vēlējās, it kā varēja lietot turpat uz vietas veikalā nopērkamo. Taču, spriežot pēc pieejamās informācijas, Polijas komanda bija gatavojusies tieši motiļa izmantošanai, taču aizlieguma pēc šo domu bija spiesta atmest. Līdz ar to sacensībās neviens ķikurus nelietoja, tāpat neviens neizmantoja arī piebarošanu.

Attiecīgi, izdarīt kādus secinājumus par eiropiešu stilam raksturīgo brīvās piebarošanas un motiļa izmantošanas efektivitāti vietā, kur ķeras pilnīgi citas zivis kā pierasts Eiropā, nebija iespējams.

Kad bija apkopoti čempionāta rezultāti un noskaidrojās, ka amerikāņu sportisti uzvarējuši gan komandu vērtējumā, gan individuālajā, pacēlās jautājums, kā viņiem izdevās pārspēt par līderiem uzskatītos eiropiešus. Nav vērts runāt par sponsoru atbalstu – tas vietējai komandai bija visaugstākajā līmenī. Attiecībā uz tehnisko aprīkojumu – pašreiz visas komandas ir nodro šinātas apmēram līdzīgi. Tas pats attiecas arī uz makšķerēšanas tehniku – visi eiropieši labi pār­ valda tradicionālo tehniku, ASV makšķernieki darbojas nedaudz savādāk, pielietojot garākas mazmakšķerītes un bezinerces minispoles. Taču šīs atšķirības nebija tās, kuras noteica rezultātu starpību. Pēc visa spriežot, vietējiem sportistiem ievērojami palīdzēja, galvenokārt, divas lietas – pilnīga informācija par vietējās ūdenstilpes un zivju uzvedības īpatnībām un māka šo informāciju izmantot.

Pirmkārt – amerikāņiem, kuriem Boom Like ezerā vairākus pēdējos gadus notiek valsts čempionāts, bija pieejama pilnīgi visa informācija par ķeršanas apstākļiem sacensību vietā. Viņiem bija pieejama gultnes elektroniskā skanējuma karte un pilnīga skaidrība par to, kā jebkurā dienas stundā uzvedas zivis vietās, kur nosprausti sacensību sektori.

Otrkārt – ASV komandas dalībnieki konsekventi turējās pie izstrādātās taktiskās shēmas – nepārtraukti centās meklēt un ķert krappi. Krappi pieder pie pelaģiskām zivīm, kuras neturas baros gultnes tuvumā, bet uzturas izkliedēti noteiktā ūdens slānī apmēram 1–2 m virs gultnes. Vietējie makšķernieki to zināja un meklēja zivis tieši šajā dziļumā. Pasaules čempionam Mike Boedeker šo titulu izdevās iegūt tieši pateicoties šādai taktikai un veiksmei, izvelkot 8 krappi, kuru parastais svars bija ap 150 gramiem. Eiropieši, kaut arī daudzi bija informēti par šo zivju uzvedības īpatnību, manuprāt, to īsti neno­ vērtēja un atšķirībā no vietējiem, pārāk daudz laika veltīja zivju meklējumiem zemākos ūdens slāņos tuvāk pie gultnes. Dažkārt tas nesa rezultātus, tikai pārsvarā tie bija relatīvi sīki asarīši un citas sīkas zivis.

Nobeigumā jāatzīmē, ka čempionāts visiem dalībniekiem tomēr atstāja patīkamus iespaidus. Eiropas komandu sportisti ne tikai saņēma pamatīgu mācību stundu, kas noderēs turpmāk gatavojoties čempionātiem, bet daudzi no dalībniekiem pirmoreiz varēja iepazīt citu valsti, laipnus, viesmīlīgus cilvēkus un viņu dzīvi. Arī atsauksmes par pasules čempionātu amerikāņu presē bija ļoti cildinošas un interese par čempionātu liela. Man starp skatītājiem izdevās sastapt makšķerniekus, kuri, lai varētu pavērot čempionāta norisi un sportistus, bija ceļā vienā virzienā bija pavadījuši vairāk kā septiņas stundas. Elektroniskajos mēdijos, līdztekus apsveikumiem ASV komandai, bija arī amerikāņu makšķernieku vēlējumi panākt, lai nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs kērlings tiktu aizstāts  ar zemledus makšķerēšanas sacensībām, kuras, pēc amerikāņu domām, varētu piesaistīt daudz vairāk skatītāju un sponsoru.

Bez tam, kā uzsvēra ASV komandas vadītājs Mike McNett, šī gada panākumi ļoti noderēs arī pašiem amerikāņiem, proti, palīdzēs apvie not ASV makšķerēšanas sporta entuziastus vienotā makšķerēšanas sporta konfederācijā. Tas, protams, ir arī pasaules makšķerēšanas sporta interesēs.

 

Daļu no fotogrāfijām, kuras atvedu no pasaules čempionāta, var redzēt internetā izveidotajā bilžu galērijā.

Share to Facebook