Suņa sirds

Mihails Bulgakovs, 1925

No krievu valodas tulkojusi Andra Neiburga

I

U-u-u-u-u-hu-hu-huū! 0, paraugieties uz mani, es mirstu. Putenis pavārtē rēc man aizlūgumu, un es kaucu Iīdzi. Pagalam es esmu, pagalam. Nelietis netīrā micē — Tautas Saimniecības Centrālās Padomes normālās barošanas ēdnīcas pavārs — uzgāza verdošu ūdeni un nobrucināja man kreiso sānu. Kāds derglis, un vēl proletārietis skaitās. Kungs Dievs, kā sāp! Līdz kauliņiem miesu izēda. Tagad nu gaudoju, gaudoju, tak vai ar gaudošanu līdzēsi.

Ar ko es viņam traucēju? Vai es Tautas Saimniecības Padomi izrīšu, mēslu bedrē parakādamies? Skopais preteklis. Jūs paverieties kādreiz uz viņa mūli, — platāks par garu. Sarkanviepļainais zaglis. Ak, ļaudis, ļaudis. Pusdienlaikā mice mani ar verdošu ūdeni pacienāja, bet nu jau satumsis, apmēram četri pēc pusdienas, spriežot pēc sīpolu smaržas, kas no Prečisteņkas ugunsdzēsēju bāzes plūst. Ugunsdzēsēji kā jums zināms, putru ēd vakariņās. Bet par putru, tāpat kā sēnēm, nav nekā sliktāka. Starp citu, pazīstami suņi no Prečisteņkas stāstīja, ka Meglinnajas restorānā «Bārs» dežūrēdienu rijot — sēnes, mērce «pikan» — 3 rbl. 75 kap. porcijā. Nu, tā ir gaumes lieta — tiklab kā galošu laizīt.

Sāns smeldz neciešami, un savas karjeras galu es redzu pilnīgi skaidri: rīt parādīsies čūlas, un, sakiet lūdzu, ar ko es tās ārstēšu? Vasarā var uz Sokolņikiem aizdiegt, tur aug tāda īpaša, ļoti laba zālīte. Bez tam vēl desu galus pa brīvu pierīsies, taukainus papīrus pilsoņi piemētājuši — nenolaizīties. Un ja vēl kāda grezele mēness gaismā uz estrādes ripas tā nedziedātu «mīļā Aīda», ka sirds krūtīs pamirst, būtu pavisam lieliski. Bet kur tagad dēsies? Ar zābaku pa pakaļu neesat spārdīts? Esat. Ar ķieģeli pa ribām dabūjuši? Gana baudīts. Visu esmu piedzīvojis, ar savu likteni samie­rinos un, ja tagad raudu, tad tikai no fiziskām sāpēm un aukstuma, un tādēļ, ka mans gars vēl nav izdzisis… Dzīvelīgs ir suņa gars.

Bet, lūk, mans ķermenis ir novārdzināts, sadauzīts, ļaudis gana to smējuši. Galvenais — kā laida viņš ar vārošo ūdeni, karstums visu spalvu noēda, tātad aizsardzības kreisajam sānam nekādas. Es ļoti viegli varu dabūt plaušu kar­soni, bet, to dabūjis, es, pilsoņi, badā nosprāgšu. Ar plaušu karsoni pienākas parādes ejā, zem trepēm gulēt, bet kurš manā, guļoša neprecēta suņa vietā skraidīs pa miskastēm barību meklēt? Sabeigsies plaušas, sākšu uz vēdera līst, pavārgšu, un jebkurš spečuks mani ar koku beigtu nodauzīs. Un sētnieki pagrābs aiz kājām un savos vākos ielidinās…

No visiem proletāriešiem visneķītrākie draņķi ir sētnieki. Cilvēces pabiras — viszemākā kategorija. Pavāri gadās visādi. Piemēram, nelaiķis Vlass no Prečistevkas. Cik dzīvību nav izglābis. Tāpēc, ka slimības Iaikā pats galvenais — kādu kumosiņu nokampt. Un gadās, lūk, vecie suņi stāsta, Vlass pamet kaulu, bet pie kaula vēl krietna strēmele gaļas. Lai viņam debesu valstība par to, ka īsta personība bij, grāfu Tolstihu mājas pavārs, nevis no Normālās Barošanas padomes. Suņa prātam nav aptverams kā viņi tai normālajā barošanā izdarās. Viņi tak, nelieši, kāpostus ar smirdošu sālītu gaļu vāra, bet tie, nabadziņi, neko i nejauš. Skrien, rij, strebj.

Daža mašīnrakstītājiņa pēc IX kategorijas četrarpus červoncus saņem, tiesa, mīļākais viņai fildepersa zeķes uzdāvina. Bet kāda ņirgāšanās viņai par šo fildepersu nav jāizcieš. Viņš tak viņu ne kādā nebūt parastā veidā, viņš viņu franču mīlai pakļauj.

Maitas tie franči, starp mums runājot. Kaut lepsē bagātīgi, un visu ar sarkano vīnu. Jā… Atskrien mašīnrakstītājiņa, par četrarpus červonciem uz «bāru» neaiz­iesi. Viņai pat kinematogrāfam nepietiek, bet kinematogrāfs sievietei dzīvē vienīgais mierinājums. Dreb, viebjas, bet vico iekšā… Padomājiet vien: 40 kapeikas par diviem ēdieniem, bet tie abi, tie ēdieni, ne 15 kapeikas nemaksā, tāpēc ka pārējās 25 zavhozs* ievilcis. Vai tad viņai tāda ēdināšana vajadzīga? Viņai gan labās plaušas galotne skarta, gan sieviešu slimība uz franču pamata, un dienestā viņai no algas atskaitīts, un ēdnīcā ar sasmakušu gaļu piebarota, re, viņa, lūk, viņa… Skrien uz pavārti mīlnieka zeķēs. Kājas aukstas, vēderā pūš, tāpēc ka spalva viņai Iīdzīga manējai, bet biksītes valkā plānas, tādu špicainu šķietamību. Kankari mīlniekam. Uzģērbtu viņa flaneļa, pamēģinātu, šis kā ieaurosies: ak, cik tu gan nesmalka! Apnikusi man mana Matrjona, gana esmu ar flaneļa biksēm nomocījies, nu mans laiciņš ir pienācis. Es tagadiņ esmu priekšsēdētājs, un, cik vien sazagšu, visu par sievietes miesu, par vēžu kakliņiem, par Abrau-Djurso izdošu. Tāpēc ka jaunībā esmu pilnam izbadojies, pietiks, bet aizkapa dzīves tik un tā nav.

Žēl man viņas, žēl! Bet pašam sevis man vēl vairāk žēl. Ne jau dēļ egoisma tā saku, o, nē, bet gan tādēļ, ka mūsu apstākļi patiešām nav vienlīdzīgi. Viņai kaut mājās silti, nu bet man, man… Kur Iikšos? U-u-u-u-ū!…

— Suk, suk, suk! Šarik, eu Šarik! Ko smilksti, nabadziņ? Kas nodarījis tev pāri? Uh…

Sniega vētra, sausnējā ragana, nodārdināja vārtus un ar slotu nobrauca jaunkundzei par ģīmi. Uzsita bruncīšus Iīdz ceļgaliem, atklāja krēmkrāsas zeķītes un slikti izmazgātas mežģīņu veļas maliņu, apslāpēja vārdus un noslēpa, aizputināja suni.

Ak dievs… Kas par laiku… Uh… Un vēders arī sāp. Tā gaļa, tā sālītā gaļa! Un kad reiz tas beigsies?

Galvu noliekusi, jaunkundze metās uzbrukumā, izlauzās caur vārtiem, uz ielas putenis viņu sagrāba, grieza, mētāja, ierāva sniega virpulī, un viņa pazuda.

Bet suns palika pavārtē un, ciezdams sāpes sakropļotajā sānā, piespiedās aukstajai sienai, aizkusa un cieši izlēma, ka nekur vairs no šejienes prom neies, tepat pavārtē arī nosprāgs. Ap sirdi bija tik rūgti un sāpīgi, tik vientuļi un baigi, ka sīciņas suņa asaras kā pērlītes sāka riesties no acīm, uz vietas nožūdamas. Samaitātais sāns novēlies sasalušiem pinkuļiem, starp kuriem biedinoši rēgojās sarkani apdeguma plankumi. Cik gan stulbi, truli, vienaldzīgi ir pavāri. Par Šariku» viņa to nosauca… Kāds viņš, pie velna, Šariks? Šariks» nozīmē — apaļš, nobarots, dumjš, auzu biezputru rij, dižciltīgu vecāku dēls, bet viņš ir pinkains, kārns un noplucis, izmērējis vazaņķis, bezpa­jumtnieks suns. Nu ko, paldies par labu vārdu.

Pāri ielai spoži apgaismotajā veikalā noklaudzēja durvis, un tajās parādījās pilsonis. Tieši pilsonis, un nevis biedrs. Visticamāk pat — kungs. Tuvāk — skaidrāk — kungs. Domājat, es pēc mēteļa spriežu? Nieki. Mēteļus tagad nēsā arī proletārieši. Tiesa, apkakles nav tādas, ko tur runāt, tomēr pa gabalu var sajaukt. Bet, Iūk, pēc acīm — ne pa gabalu, ne tuvumā nesajauksi. O, nozīmīga lieta — acis. Kā barometrs. Viss redzams — kam tuksnesīgas skumjas dvēselē, kurš ne par šo, ne par to ar zābaku ribās iebliezīs, kurš pats no visa baidās. Lūk, tādu pēdīgo roklaižu taisni patīkami pie potītes nogrābt. Baidies — nu tad saņem. Ja baidies — esi pelnījis… r-r-r… vau-vau…

Kungs sniegputeņa virpulī droši šķērsoja ielu un devās uz pavārti. Jā, jā, šim viss kā uz delnas. Šis sasmakušu gaļu vis nelepsēs, avīzēm uzrakstīs: mani, Filipu Filipoviču, ar draņķi piebarojuši.

Lūk, viņš, tuvāk un tuvāk. Šis ēd bagātīgi un nezog, ar kāju nespers un arī pats neviena nebaidās. Viņš ir garīga darba kundziņš, ar spicbārdiņu un sirmām ūsām, mīkstām un brašām kā franču bruņiniekam, tikai smaku putenis no viņa nes nelāgu — pēc slimnīcas. Un cigāriem.

Kāds jods viņu, jāprasa, uz Centrhoza kooperatīvu atne­sis? Lūk, viņš, blakus… Ko meklē? U-u-ū… Ko viņš varēja pirkt tik draņķīgā bodītē, viņam ar Ohotnij Rjadu nepietiek? Ko-o? Desu?. Kungs, būtu jūs redzējis, no kā taisa to desu, jūs veikalam i tuvu neietu. Atdodiet viņu man.

Suns saņēma visus atlikušos spēkus un neprātā izlīda no pavārtes uz trotuāra. Putenis virs galvas izšāva kā no plintes, pasvieda gaisā milzīgos audekla plakāta burtus — «Vai iespējama atjaunināšanās?».

Skaidrs, ka iespējama. Smarža atjaunināja mani, uzslēja kājās, dedzinošiem viļņiem sažņaudza jau divas diennaktis tukšo kuņģi, slimnīcu uzvarējušā smarža, dievišķā maltas desas smarža ar ķiplokiem un pipariem! Jūtu, zinu —desa viņam ir kažoka labās puses kabatā. Viņš ir virs manis. O, manu pavēlniek! Paskaties uz mani. Es mirstu. Verga dvēsele mana, neģēlīgais liktenis!

Pārplūzdams asarām, suns līda uz vēdera kā čūska. Pievērsiet uzmanību pavāra darbiņam. Bet jūs jau ne par ko nedosiet. Oh, ļoti labi es pazīstu bagātos ļaudis. Bet bū­tībā — kam jums viņa? Kam jums sapuvis zirgs? Nekur citur kā Mosseļpromā tādu nāvēkli nedabūsiet. Bet jūs, pateicoties vīriešu dzimumdziedzeriem, šodien esat brokastojis, jūs, pasaules nozīmes spīdekli. U-u-u-ū-ū… Kas gan negadās pasaulē? Redzams, par agru man mirt, bet izmisumā krist — nudien grēks. Rokas viņam laizīt, cits nekas neatliek.

Noslēpumainais kungs noliecās pie suņa, nozibsnīja zelta briļļu rāmīšiem un izvilka no labās kabatas baltu iegarenu vīstoklīti. Brūnos cimdus nenovilcis, attina papīru, ko tūdaļ sagrāba putenis, un nolauza gabalu desas, tā sauktās «Krakovas sevišķās». Un sunim šo gabalu.

O, nesavtīgā persona! U-u-!

— Fuit, fuit! — kungs uzsvilpa un piebilda stingrā balsī: — Ņem! Šarik, Šarik!

Atkal Šariks. Nokrustījuši. Tak — sauciet, kā gribat. Par tādu ārkārtēju jūsu rīcību.

Suns acumirklī norāva desai ādu, šņukstēdams iegrauzās krakovietē un aprija to viens divi. Pie tam līdz asarām aizrijās ar desu un sniegu, jo negausībā gandrīz norija striķīti. VēI, vēl laizu jums roku. Bikšu staras skūpstu, mans labdari!

— Nu, pagaidām pietiks … — kungs runāja aprauti, kā komandējot. Viņš noliecās pie Šarika, vērīgi ielūkojās tam acīs un negaidot intīmi un maigi pārvilka ar roku Šarika vēderam.

— A-hā, — viņš daudznozīmīgi teica, — kakla siksnas nav, nu burvīgi, tieši tu man esi vajadzīgs. Nāc līdzi. — Viņš paklikšķināja pirkstus. — Fuit, fuit!

Jums līdzi iet? Kaut uz pasaules galu. Spārdiet mani saviem filca zābaciņiem, ne vārdiņa nebildīšu.

Visā Prečisteņkas garumā mirdzēja lukturi. Sāns sāpēja neciešami, taču Šariks to brīžam pat aizmirsa, vienas nīgras domas pārņemts — kā nepazaudēt burzmā brīnumaino parādību kažokā, kā izpaust viņam savu mīlestību padevību. Un reizes septiņas ceļā no Prečistevkas līdz Obuhova šķērsielai viņš to izpauda. Botīti noskūpstīja; Mirušo šķērsielās, ceļu atbrīvodams, ar mežonīgu gaudošanu tik ļoti pārbiedēja kādu dāmu, ka tā apsēdās uz ceļa stabiņa; pāris reižu ieķilkstējās, lai uzturētu līdzjūtību pret sevi.

Kaut kāds maita kaķis, sibīrietim pakaļ darināts klaidonis iznira no ūdens notekcaurules un, neraugoties uz sniegputeni, saoda krakovieti. Šarikam tumšs sametās acīs no domas, ka bagātais dīvainis, kurš pavārtē pievāc ievainotus suņus, kazi, arī šito zagli paķers līdzi un nāksies dalīties Mosseļproma izstrādājumos. Tālab viņš uz kaķi tā noklabināja zobus, ka tas, šņākdams kā caura šļūtene, uzšāvās pa cauruli Iīdz otrajam stāvam. — F-r-r-r… vau! Ššš… Priekš katra Prečisteņkā klaiņojoša plukatas ar Mosseļpromu neapgādāsies.

Kungs padevību novērtēja un pie pašas ugunsdzēsēju bāzes, pa kuras logu plūda patīkama mežraga rūkoņa apbalvoja suni ar otru gabaliņu, mazāku, tā ap zolotņikiem pieciem.

Eh, dīvainis. Pievilina mani. Neuztraucieties! Es tāpat nekur nepazudīšu. Vilkšos aiz jums, kur vien pavēlēsiet

— Fuit, fuit, fuit! Šurp!

Uz Obuhovu? Esiet tik laipni. Mums šī šķērsiela ļoti labi pazīstama.

— Fuit, fuit! Šurp? Ar lielāko… E-ē, nē, atvainojos Nē. Tur ir šveicars. Bet par šveicaru pasaulē nekā sliktāka nav. Daudzkārt bīstamāks par sētnieku. Pilnīgi neciešama suga. Par kaķiem pretīgāki. Tresotie rīkļurāvēji.

— Tak nebaidies, nāc.

— Esiet sveicināts, Filip Filipovič!

— Sveiks, Fjodor.

Tā tik ir personība. Dievs mīļais, ko gan tu esi man piespēlējis, suņa likten mans! Kas tā par personu, kas ielas krančus garām šveicariem var ievest dzīvokļu pārvaldes mājā? Skat, šitas nelietis — ne čiku, ne grabu! Tiesa skatiens šim apmācies, taču visumā vienaldzīgs zem zelttresotās cepures malas. It kā tā arī pienāktos. Ciena kungu ai, kā ciena! Nu ko, es kopā ar viņu, es viņam līdzi. Ko, nepatīk? Kod mēlē. Eh, ieķert tavā varžacainajā proletārieša kājā. Par visu to ņirgāšanos, kas mūsējiem jāpiedzīvo! Cik reižu man neesi purnu ar slotu kropļojis, ko?

— Nāc, nāc.

Saprotam, saprotam, esiet tik laipni, neuztraucieties Kurp jūs, turp arī mēs. Jūs tik celiņu norādiet, bet es jau neatpalikšu, neraugoties uz manu briesmīgo sānu.

No trepēm uz leju:

— Vēstuļu, Fjodor, man nav bijis?

No lejas godbijīgi:

— Nekādi ne, Filip Filipovič (un intīmā balsī nopakaļus), — bet trešajā numurā dzīvokļa biedrus iemitinājuši…

Cienījamais suņu labdaris strauji apsviedās uz pakāpiena un, pār margām noliecies, šausmās izsaucās:

— Nu-ū!

Viņa acis kļuva apaļas un ūsas sacēlās stāvus gaisā. Šveicars apakšā atlieca atpakaļ galvu un, plaukstiņu lūpām pielāgojis, apstiprināja:

— Tieši tā, veselus četrus gabalus.

— Ak dievs! Varu iedomāties, kas tagad notiks dzīvoklī! Nu, un ko viņi?

— Ta neko.

— Un Fjodors Pavlovičs?

— Pēc aizslietņiem aizbraukuši un pēc ķieģeļiem. Starpsienas būvēšot.

— Velns viņu zina, kas notiek!

— Visos dzīvokļos, Filip Filipovič, izmitināšot, izņemot jūsējo. Nupatās sapulce bija, jaunu pārvaldi izvēlēja, vecajai pa kaklu un ārā.

— Kas notiek. Ai-ai-ai… Fuit-fuit.

Eju jau, traucos. Sāns, vai ziniet, liek sevi manīt. Atlaujiet zābaciņu nolaizīt.

Šveicara treses izzuda lejā. Marmora kāpņu laukumiņā uzvēdīja radiatoru siltums, vēl pagrieziens, un, lūk, — beletāža.

II

Nav nekādas jēgas mācīties lasīt, jo gaļa tāpat smaržo pa gabalu. Un tomēr, ja jūs dzīvojat Maskavā un jums ir kaut kripatiņa smadzeņu paurī, gribot negribot ielauzīsieties ābecē, un bez jebkādu kursu palīdzības. No četrdesmit tūkstošiem Maskavas suņu varbūt tikai kāds pilnīgs idiots nesaliks no burtiem vārdu «desa».

Šariks sāka mācīties pēc krāsām. Viņš tikko kluva četrus mēnešus vecs, kad visā Maskavā parādījās zilzalas izkārtnes ar uzrakstu MЯСO — gaļas tirdzniecība. Atkārtošu, ka jēgas tam visam nekādas, jo gala tāpat pa gabalu dzirdama. Un reiz gadījās klūme: vadoties pēc indīgi zilganās krāsas, Šariks, kura ožu uz mirkli bija notrulinājis benzīna dūmu smārds, galas veikala vietā iespērās brāļu Golubizneru elektrisko piederumu veikalā Mjasņicka ielā. Tur pie brāļiem viņš nobaudīja izolētu stiepli, kas izrādījās nepatīkamāka par važoņa pātagu. Šis ievērojamais mirklis tad arī jāuzskata par Šarika izglītības sākumu. Jau tūdal uz trotuāra Šariks sāka aptvert, ka «zils» ne vienmēr nozīmē «gaļa», un, no dedzinošajām sāpēm miegdams asti starp pakalkājām un kaukdams, atcerējās, ka virs visām gaļas bodītēm pirmais no kreisās stāv ragaviņām Iīdzīgs zelta vai rūsgans kleinkājis ķeburs Я.

Tālāk vedās vēl labāk. «A» viņš iemācījās «Glavribā uz Mohovajas stūra, un pēc tam arī «B» — tuvoties viņam bija ērtāk no vārda astes gala, jo vārda sākumā stāvēja milicis.

Apdarinātie keramikas kvadrātiņi uz Maskavas stūru namiem vienmēr un neizbēgami nozīmēja «S-i-e-r-s». Vārdu ievadošais melnais patvāra krāns apzīmēja bijušo saimnieku Čičkinu, Holandes sarkanā siera grēdas, zvērus komijus, kuri neieredz suņus, zāģu skaidas uz grīdas un pretīgo, šķebi smirdošo bakšteinu.

Ja spēlēja ermoņikas, kas nebija daudz labāk par «mīļo Aīdu», un smaržoja pēc cīsiņiem, baltu plakātu pirmie burti ārkārtīgi ērti kārtojās vārdā «nepiekl …», kas nozīmēja «nepieklājīgus izteicienus nelietot un dzeramnaudu nedot». Šeit reizēm kā atvari sagriezās kautiņi, cilvēkus dauzīja ar dūrēm pa purnu, tiesa, retos gadījumos; suņus sita pastāvīgi — ar salvetēm vai zābakiem.

Ja logos karājās apkaltuši šķiņķa gabali un mētājās mandarīni …vau-vau …va …ga… stronomija. Ja tumšas pudeles ar draņķīgu šķidrumu … Vē-ī-vī-en-ī-vīni … Bijušie brāļi Jeļisejevi.

Nezināmais pie sava beletāžas dzīvokļa durvīm suni atvedušais kungs piezvanīja, bet suns tostarp pacēla acis uz prāvo, melno, zelta burtiem aprakstīto plāksnīti, kas karājās platu, ar rožainu vilņotu stiklu iestiklotu durvju malā. Pirmās trīs zimes viņš saburtoja uzreiz — «Pē-er-o — Pro». Bet tālāk nāca nezin ko nozīmējošs ragains ķeksis Ф. «Vai tiešām proletārietis?» — pārsteigts nodomāja Šariks… «Tas gan nevar būt.» Viņš pacēla degunu, vēlrelz apostīja kažoku un pārliecinājās: «Nē, no proletārieša ne smakas. Smalks vārds, dievs vien zina, ko nozīmē.»

Aiz rožainā stikla uzliesmoja negaidīta un priecīga gaisma, vēl vairāk izceldama melno plāksnīti. Durvis pilnīgi bez trokšņa atvērās, un jauna, skaista sieviete baltā priekšautiņā un mežģiņu galvasrotā nostājās suņa un viņa saimnieka priekšā. Pirmo no viņiem apņēma dievišķīgs siltums, un sievietes svārku mala iesmaržojās kā kreimene.

«Nu tas ir gan, to es saprotu,» suns nodomāja.

— Esiet tik laipni, ienāciet, Šarika kungs, — saimnieks ironiski uzaicināja, un Šariks, dziļā godbijībā asti luncinādams, bija tik laipns un ienāca.

Bagātajā priekšnamā blīvējās milzīgs daudzums mantu. Tūdaļ uzmanību piesaistīja spogulis līdz pašai grīdai, kurš nekavējoties atspoguļoja otru nošņukušu un sapluinītu Šariku, briesmīgi brieža ragi kaut kur augstu gaisā, neskaitāmi kažoki un galošas un elektriska opālkrāsas tulpe pie griestiem.

— Kur tad jūs tādu ņēmāt, Filip Filipovič? — smaidot jautāja sieviete un palīdzēja novilkt zilgi dzirkstošo, smago sudrablapsas kažoku. — Ak tu tētīt, cik kraupjains!

— Niekus pļāpā. Kur kraupjains? — stingri un aprauti vaicāja kungs.

Novilcis kažoku, viņš stāvēja melnā anglu vadmalas uzvalkā, uz vēdera līksmi un nespodri iemirdzējās zelta ķēde

— Nu pagaidi, negrozies, fuit… Tak negrozies, dumiķīt. Hm!… Tas nav kraup… tak stāvi, tu, velns… Ha-hā. Tas ir apdegums. Kāds neģēlis tevi applaucējis. Ko? Tak stāvi tu mierīgs!…

«Pavārs — bezgodis, pavārs!» — žēlabainām acīm pauda suns un vieglītiņām iesmilkstējās.

— Zina, — kungs pavēlēja, — uz apskates istabu viņu, un man tūdaļ halātu.

Sieviete uzsvilpa, paknikšķināja pirkstus, un suns, mirkli vilcinājies, viņai sekoja. Abi nonāca šaurā, vāji apgaismotā koridorā, pagāja garām lakotām durvīm, sasniedza galu nogriezās pa kreisi un nokļuva tumšā kambarītī; kurš sunim tūdaļ neiepatikās biedinošās smakas dēļ. Tumsa noklakšķēja un pārvērtās žilbinošā dienā, visas malās sāka mirgot, laistīties un balsnīt.

«Ē, nē… — domās iegaudojās suns, — piedošanu, bet rokā nedošos! Saprotu, oh, velns viņus rāvis ar visu viņa desu. Suņu klīnikā mani ievilinājuši…. Tūliņ piespiedīs rīcineļļu rīt un visu sānu ar nazīšiem sagraizīs, bet sānam jau tā piedurties nevar!»

— Ei, nē, kurp?! — iebļāvās tā, kuru sauca par Zinu.

Suns izlocījās, saspringa kā atspere un ar veselo sānu pēkšni tā triecās durvīs, ka nolīgojās viss dzīvoklis. Pēc tam atsprāga atpakaļ un sāka griezties uz vietas kā vilciņš, turklāt apgāzdams spaini, no kura uz visām pusēm izkaisījās vates pinkuļi. Griežoties viņam apkārt žibinājās sienas ar mirdzošu instrumentu skapjiem, lēkāja baltais priekšautiņš un satraukumā izķēmota sievietes seja.

— Kur tu, sātans pinkainais?… — izmisīgi kliedza Zina, — ak tu, nolāpītais!

«Kur viņiem sētas trepes?…» — mēģināja apjēgt suns. Viņš atspērās un, savilcies kamolā, uz labu laimi metās stiklā, cerēdams, ka tās ir otrās durvis. Džinkstot un grabot nobira lausku krusa, no skapja izlēca vēderaina burka ar rūsganu draņķi, kas acumirklī izplūda pa grīdu un sāka smirdēt. Atsprāga īstās durvis.

— Stāvi, l-lops, — kliedza kungs, lēkājot pa pusei uzvilktā halātā un ķerstīdams suni aiz kājām. — Zina, grāb viņu aiz čupra, draņķi tādu!

— Tē… Tētiņ, ir gan suns!

Vēl plašāk atvērās durvis, un iedrāzās vēl viena vīriešu kārtas persona halātā. Šķaidot sasistos stiklus, viņa metās nevis pie suņa, bet pie skapja, atvēra to, un visu istabu piepildīja salda, šķebīga smaka. Pēc tam persona ar vēderu uzgāzās sunim virsū, un suns ar sajūsmu iekampa viņam kājā virs zābakšņorēm. Persona iekunkstējās, bet neapjuka. Šķebinošais šķidrums aizsita sunim elpu un galvā viss sagriezās, pēc tam sāka ļimt kājas, un viņš aizmeimuroja kaut kur greizi sāņš. «Paldies, cauri ir, — viņš sapņaini domāja, gāžoties tieši asajos stiklos: — Ardievu, Maskava… Neredzēt man vairs Čičkinu un proletāriešus, un Krakovas desu. Dodos debesu valstībā par savu suņa pacietību. Brāļi, rīkļurāvēji, par ko gan jūs mani?»

Tad viņš apvēlās uz sāniem un izlaida garu.

Kad suns augšāmcēlās, viņam vieglītēm reiba galva un kuņģi drusku spieda nelabums, taču sāna it kā nemaz nebija, sāns saldi klusēja. Suns gurdi pacēla labo plakstu un ar acs kaktiņu ieraudzīja, ka sāni un vēders viņam cieši nosaitēti. «Apstrādājuši tomēr, kuces bērni, — neskaidri pavīdēja doma, — bet veikli gan, tiesa kas tiesa.»

— No Seviļas līdz Granadai… klusajā nakts krēslā, —virs viņa galvas izklaidīgi un nepareizi iedziedājās kāda balss.

Suns izbrīnījās, atvēra abas acis un divu soļu attālumā no sevis uz baltas taburetes ieraudzīja vīrieša kāju. Bikšu stara un apakšbikses bija sarautas uz augšu, un kailais, dzeltenīgais liels notriepts ar sakaltušām asinīm un jodu.

«Lišķi tādi! — nodomāja suns, — jādomā, es vinam ie­kampu. Mans darbiņš. Nu gan ādiņu ģērēs!

— Šķind zobeni un ser-renādes skan! Kāpēc tu, vazaņki, dakteri sakodi? M? Kāpēc stiklus sadauzīji? Ko?

— U-u-ū! — suns žēli iesmilkstējās.

— Nu, labi, labi, esi atjēdzies, un guli, stulbiķi.

— Kā gan jums, Filip Filipovič, tik nervozu suni izdevās pievilināt? — apvaicājās patīkama vīrieša balss, un triko apakšbikses noslīdēja pa lielu uz leju. Sāka smaržot pēc tabakas, un skapī ietinkškējās stikla trauki.

— Ar maigumu. Vienigais iespējamais veids, kā apieties ar dzīvu būtni. Ar teroru no dzīvnieka neko nepanāksi, lai kādā attīstības stadijā viņš atrastos. Vienmēr esmu to apgalvojis un apgalvošu arī turpmāk. Velti viņi iedomājas, ka terors tiem līdzēs. Nē, nē, nelīdzēs, lai kāds arī būdams — balts, sarkans, vai pat brūns! Terors pilnīgi paralizē nervu sistēmu. Zina! Es šitam neģēlim Krakovas desu par rubli četrdesmit esmu nopircis. Papūlies pabarot, kad šim nelabums pāries.

Zem slotas iečirkstējās stikli, un sievietes balss koķeti iebilda:

— Krakovas! Pasaulīt, viņam tak vajadzēja gaļas bodē atgriezumus par kapeikām divdesmit nopirkt. Krakovas desu es pati labprāt apēdīšu.

— Pamēģini tik! Es tev apēdīšu! Tā ir inde cilvēka kunģim. Pieaugusi meitene, bet gluži kā bērns, visādu draņķību bāž mutē. Neiedrošināties! Brīdinu: ne es, ne dakteris Bormentāls neiesim ar tevi noņemties, kad kuņģi sabojāsi… (Ja kāds apgalvos, ka cita līdzināties var ar tevi…»

Visā dzīvoklī pa to laiku džinkstēja sīki, maigi zvaniņa treļļi, no priekšnama ik brīdi skanēja attālinātas balsis. leskanējās telefons. Zina nozuda.

Filips Filipovičs iemeta izsmēķi spainī, aizpogāja halātu, spoguļa priekšā sakārtoja pūkainās ūsas un uzsauca sunim:

— Fuit, fuit. Nu, nekas, nekas, ejam pieņemt.

Suns uzslējās vārgajās kājās, pašūpojās un padrebēja, bet ātri saņēmās un sekoja Filipa Filipoviča plīvojošajam halāta stūrim. Atkal šķērsoja šauro koridoru un ieraudzīja, ka tagad tas no augšas spoži apgaismots. Un, kad atvērās lakotās durvis, viņš kopā ar Filipu Filipoviču iegāja kabinetā, kura iekārtojums suni gluži vai apžilbināja. Pirmkārt jau viss laistījās gaismā: tā dega zem ciļņotajiem griestiem, dega uz galda, dega pie sienas, skapju stiklos. Gaisma lēja spozmi pār milzumu priekšmetu, no kuriem visinteresantākā izrādījās pie sienas uz zara sēdoša milzīga pūce.

— Gulies, — Filips Filipovičs pavēlēja.

Atvērās pretējās, griezumiem rotātās durvis, un ienāca sakostais, spilgtajā gaismā izrādīdamies skaists, jauns, spicu bārdiņu; pasniedza papīra lapu un izmeta:

— Bijušais…

Tūdaļ klusi pazuda, bet Filips Filipovičs, halāta stūrus ieplētis, apsēdās pie milzīga rakstāmgalda un uzreiz kļuva neparasti dižens un cienīgs.

«Nē, nebūs vis klīnika, kaut kādā citā vietā esmu nokļu­vis, — mulsi nodomāja suns un novēlās uz paklāja rakstiem pie smaga ādas dīvāna, — bet to pūci mēs vēl papētīsim…»

Maigi pavērās durvis, un ienāca kāds, kura izskats suni tā satrieca, ka viņš gan ierējās, taču ļoti bikli.

— Klusēt! Ba-bā, jūs taču ne pazīt nevar, mīļumiņ! lenākušais ļoti godbijīgi un kautri paklanījās Filipam Filipovičam.

— Hi-hi! Burvis un brīnumdaris jūs esat, profesor, — viņš mulsi bilda.

— Ģērbiet nost bikses, mīļumiņ! — Filips Filipovičs nokomandēja un piecēlās.

«Kungs Jēzu, — nodomāja suns, — tas tik ir eksemplārs!»

Eksemplāram uz galvas auga pilnīgi zaļi mati, kas pakausī lāsoja rūsganas tabakas krāsā, eksemplāra seja bija grumbu izvagota, bet sejas krāsa rozā kā zīdainim. Kreisā kāja bija stīva, to nācās vilkt pa paklāju, toties labā Iēkāja kā bērnu ampelmanim. Pie lieliskās žaketes atloka kā acs mirgoja dārgakmens.

No ieinteresētības sunim pat izzuda nelabums.

— Kau, kau!… — viņš viegliņām ievankškējās.

— Klusēt! Kā guļat, mīļumiņ?

— He-he. Mēs esam vieni, profesor? Tas ir neaprakstāmi, — kautrīgi sāka bērt apmeklētājs, — Parol D'onner! 25 gadus nekā tamlīdzīga, — subjekts pieķērās bikšu pogai.

— Jūs neticēsiet, profesor, katru nakti jaunas meitenes strīpām vien. Esmu pilnīgā sajūsmā. Jūs esat — mags.

— Hm, — Filips Filipovičs raižpilni nokrekšķinājās, ieIūkodamies viesa acu zīlītēs.

Tips, beidzot ticis galā ar pogām, novilka svītrainās bikses. Zem tām parādījās pilnīgi neiedomājamas apakšbikses krēma krāsā, izšūtas melniem zīda kaķiem un stipri iesmaržinātas.

Suns neizturēja kaķus un ierējās tā, ka subjekts palēcās gaisā.

— Ai!

— Es tev rādīšu! Nebaidieties, viņš nekož.

Es nekožu?» — pabrīnījās suns.

No bikšu kabatas ienākušajam izkrita maza aploksnīte, uz kuras bija attēlota skaistule izlaistiem matiem. Subjekts palēcās, noliecās, pacēla skaistuli un koši pietvīka.

— Jūs tomēr man skatieties, — brīdinoši un drūmi teica Filips Filipovičs, pirkstu pakratīdams, — skatieties tomēr; nepārspīlējiet!

— Es nepār… — subjekts kaunīgi sāka murmināt, turpinādams izģērbties, — es, dārgo profesor, tikai izmēģinājuma kārtā.

— Nu, un kā? Kādi rezultāti? — stingri noprasīja Filips Filipovičs.

Subjekts ekstāzē atmeta ar roku.

— Dieva vārds, profesor, 25 gadus nekā tam līdzīga. Pēdējo reizi 1899. gadā, uz rjū de la Pē, ziniet…

— Un kāpēc jūs esat kluvis zaļš?

Atnācēja seja sadrūma.

— Nolādētā «Žirkostj»*!

«Žirkostj» — kosmētisko līdzeklu izgatavošanas artelis. (Red.)

Jūs nevarat iedomāties, profesor, ko tie dīkdieņi man krāsas vietā iesmērējuši. Jūs tikai paskatieties, — subjekts purpināja, ar acīm meklēdams spoguli. — Pa purnu tādiem! — kļūdams nikns, viņš piemetināja. — Ko gan man tagad darīt, profesor? — viņš raudulīgi apvaicājās.

— Hm, nodzeniet uz nullīti.

— Profesor, — apmeklētājs žēlabaini iesaucās, — bet tak atkal sirmi izaugs. Bez tam es vairs nevarēšu parādīties darbā, es jau tā trešo dienu kā nebraucu. Eh, profesor, ja jūs atrastu kādu metodi, kā arī matus atjaunināt!

— Ne uzreiz, dārgais, ne uzreiz, — ducināja Filips Filipovičs.

Noliecies viņš, acīm mirdzot, izmeklēja pacienta pliko vēderu.

— Nu ko, brīnišķīgi, viss pilnīgā kārtībā. Taisnību sakot, tādu rezultātu es pat negaidīju . . «Daudz asiņu, un dziesmu daudz…» Ģērbieties, dārgumiņ!

«Es esmu tā, kas daiļāka par visām…» — metāliski plerkšķošā balsī piedziedāja pacients un starodams sāka ģērbties. Savedis sevi kārtībā, viņš palēkdamies un izplatīdams smaržu mākoņus, noskaitīja Filipam Filipovičam paciņu baltu naudaszīmju. Un ilgi un maigi spieda viņam abas rokas.

— Divas nedēļas varat nerādīties, — teica Filips Filipovičs, — bet tomēr Iūdzu jūs: esiet uzmanīgs.

— Profesor! — otrpus durvīm ekstāzē atsaucās balss,

— varat būt pilnīgi mierīgs, — viņš saldkairi ieķiķinājās un pagaisa.

Dzīvokli piebirdināja zvaniņa skaņas, lakotās durvis atvērās, ienāca sakostais, pasniedza Filipam Filipovičam lapu un ziņoja:

— Gadi nav pareizi uzrakstīti. Jādomā, — 54-55. Sirds toņi neskaidri.

Viņš nozuda, un parādījās čaukstoša dāma uz vienas auss braši piešķiebtā cepurē, ar mirdzošu koljē uz apvī­tušā un krumpainā kakla. Zem acīm viņai nokarājās šausmīgi melni maisi, bet vaigi ziedēja sārti kā lellei. Viņa stipri uztraucās.

— Cienītā! Cik jums gadu? — ļoti dzedri viņai jautāja Filips Filipovičs.

Dāma izbijās un pat nobālēja zem krāšļu garozas.

— Es, profesor, zvēru, ja vien jūs zinātu, kāda man drāma!

— Gadu cik jums, cienītā? — vēl dzedrāk atkārtoja Filips Filipovičs.

— Goda vārds… Nu, četrdesmit pieci…

— Cienītā, — ieaurojās Filips Filipovičs, — mani gaida! Neaizkavējiet, lūdzu, jūs taču neesat viena!

Dāmas krūtis vētraini cilājās.

— Es jums vienīgajam, kā zinātnes spīdeklim. Bet, zvēru, tās ir tādas šausmas…

— Cik jums gadu? — ļoti nikni un spiedzīgi prasīja Filips Filipovičs, un viņa brilles nozibsnīja.

— Piecdesmit viens, — raustīdamās bailēs, atbildēja dāma.

— Noģērbiet bikses, cienītā, — atviegloti izmeta Filips Filipovičs un norādīja uz augstu, baltu ešafotu istabas stūrī.

— Zvēru, profesor, — murmināja dāma, drebošiem pirkstiem taustīdamās ap kaut kādām pogām jostas vietā, — šis Morics… Es jums atzīstos kā pie bikts…

— «No Seviļas līdz Granadai…» — izklaidīgi iedziedā­jās Filips Filipovičs un nospieda marmora mazgājamās ierīces pedāli. iešalcās ūdens.

— Zvēru pie Dieva! — runāja dāma, un viņas vaigu mākslīgajam sārtumam izlauzās cauri dabīgi sarkani plankumi, — es zinu, tā ir mana pēdējā kaislība. Viņš taču ir tāds neģēlis! O, profesor! Viņš ir kāršu šūlers, to zina visa Maskava. Viņš nespēj palaist garām nevienu draņķīgu modisti! Viņš taču ir tik velnišķīgi jauns, — dāma murmināja un izmeta no čaukstošo svārku apakšas samurcītu mežģīņu mudžekli.

Suņa prāts bija pilnīgi apmiglojies, un galvā viņam viss sagriezās kājām gaisā.

«Piķis jūs visus rāvis, — viņš neskaidri nodomāja, galvu uz ķepām nolicis un no kauna aizsnaudies, — i necentīšos saprast, ko tas viss nozīmē, — tik un tā nesapratīšu.»

Viņš pamodās no šķindoņas un ieraudzīja, ka Filips Filipovičs nevērīgi iesviež izlietnē kaut kādas mirdzošas trubiņas.

Plankumainā dāma, rokas pie krūtīm spiezdama, cerīgi raudzījās uz Filipu Filipoviču. Tas cienīgi sarauca pieri un, pie galda apsēdies, kaut ko pierakstīja.

— Es jums, cienītā, pērtiķa olnīcas pārstādīšu, — viņš paziņoja un bargi paraudzījās.

— Ak, profesor, vai tiešām pērtiķa?

— Jā, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs.

— Un kad operācija? — nobālot vārgā balsī pavaicāja dāma.

— «No Seviļas līdz Granadai…» Mmm… pirmdien. Klīnikā liksieties no rīta. Mans asistents jūs sagatavos.

— Ak, es negribu klīnikā. Vai nevarētu pie jums, profesor?

— Redziet, pie sevis es operācijas taisu tikai izņēmuma gadījumos. Tas maksās ļoti dārgi — 50 červoncus.

— Esmu ar mieru, profesor!

Atkal nodārdēja ūdens, salīgojās cepure ar spalvām, pēc tam parādījās kaila kā šķīvis galva un apkampa Filipu Filipoviču. Suns snauda, nelabums bija izzudis, suns tīksmi­nājās par aprimušo sānu un siltumu, pat iekrācās un paguva noskatīties gabaliņu patīkama sapņa: it kā viņš būtu izrāvis pūcei veselu būkšķi spalvu no astes… pēc tam virs galvas ievankšķējās satraukta balss:

— Es esmu pārāk pazīstams Maskavā, profesor. Ko gan man darīt?

— Kungi, — sašutis kliedza Filips Filipovičs, — tā taču nevar! Vajag apvaldīt sevi. Cik viņai gadu?

— Četrpadsmit, profesor… Jūs saprotat, es esmu pagalam, ja viss kļūs zināms atklātībā. Kuru katru dienu man jāsaņem ārzemju komandējums.

— Bet es taču neesmu jurists, dārgumiņ. Nu, pagaidiet divus gadus un precieties ar viņu.

— Esmu precējies, profesor.

— Ak, kungi, kungi!

Durvis atvērās, mainījās sejas, grabēja instrumenti skapī, un Filips Filipovičs strādāja, rokas nenolaizdams.

«Nešķīsts dzīvoklītis, — domāja suns, — bet cik ārkār­tīgi labi! Tikai kāda velna pēc viņam ievajadzējies manis? Vai patiesi dzīvot atstās? Ir gan dīvainis! Viņam tikai ar aci jāpamirkšķina, un tādu suni dabūs, ai-jai-jai! Tak varbūt arī es esmu skaists. Redzams, mana laime! Bet tā draņķa pūce … Nekauņa.»

Suns pilnīgi atjēdzās tikai dziļā pievakarē, kad izbeidzās zvanīšana, un tieši tai mirklī, kad durvis tika atvērtas sevišķiem apmeklētājiem. Viņi bija četri. Visi jauni ļaudis, un visi ļoti pieticīgi ģērbušies.

«Ko ta šitiem vajag?» — pārsteigti nodomāja suns. Stipri vien naidīgāk viesus saņēma Filips Filipovičs. Viņš stāvēja pie rakstāmgalda un raudzījās atnācējos kā pulkvedis uz ienaidnieka armiju. Viņa kumpā ērgļa deguna nāsis piepūtās. lenākušie mīdījās uz paklāja.

— Mēs pie jums, profesor, — ierunājās tas, kuram uz galvas ceturtdaļaršīnas augstumā slējās biezu, cirtainu matu ērkulis, — lūk, kādā lietā …

— Jūs, kungi, veltīgi tādā laikā bez galošām staigājat, — pamācoši viņu pārtrauca Filips Filipovičs, — pirmkārt, jūs saaukstēsieties un, otrkārt, jūs man tepiķus esat pielāčojuši. bet tepiķi man visi ir persiešu.

Tas ar ērkuli pieklusa, un visi četri pārsteigumā blenza uz Filipu Filipoviču. Klusums turpinājās vairākas sekundes, to traucēja tikai Filipa Filipoviča pirkstu bungošana pa apgleznoto koka trauku uz rakstāmgalda.

— Pirmkārt, mēs neesam kungi, — beidzot izdvesa jaunākais no četrotnes, līdzīgs persikam.

— Pirmkārt, — pārtrauca viņu Filips Filipovičs, — jūs esat vīrietis vai sieviete?

Četrotne atkal apklusa un pavēra mutes. Šoreiz atjēdzās pirmais, tas ar ērkuli.

— Kāda starpība, biedri? — viņš uzpūtīgi vaicāja.

— Es esmu sieviete, — atzinās persikveidīgais jauneklis ādas jakā un stipri nosarka. Līdz ar viņu nez kādēļ tumši pietvīka vēl viens no ienācējiem — blondīns papahā.

— Tādā gadījumā varat palikt žokejcepurē, bet jūs, cienītais kungs, palūgšu savu galvassegu noņemt, — iespaidīgi teica Filips Filipovičs.

— Es jums neesmu nekāds cienītais kungs, — asi paziņoja blondīns, noņemdams papahu.

— Mēs pie jums atnācām, — vēlreiz atsāka melnais ar ērkuli.

— Vispirms, lūdzu, kas tie tādi — mēs?

— Mēs — jaunā mūsu nama mājas pārvalde, — slēptā niknumā atbildēja melnais. — Es — Švonders, viņa — Vjazemskaja, viņš — biedrs Pestruhins, un Žarovkins. Un mēs, Iūk…

— Tātad jūs iemitināja Fjodora Pavloviča Sabļina dzīvoklī?

— Mūs, — atbildēja Švonders.

— Dievs Tēvs, pagalam Kalabuhova māja! — izmisis iesaucās Filips Filipovičs un pameta gaisā rokas.

— Jūs smejaties, profesor? — sašuta Švonders.

— Kāda tur smiešanās! Esmu pilnīgā izmisumā, — iekliedzās Filips Filipovičs, — kas tagad notiks ar tvaika apkuri?

— Jūs ņirgājaties, profesor Preobraženski?

— Kādā jautājumā jūs esat atnākuši? Runājiet pēc iespējas īsāk, es tūliņ dodos pusdienās.

Mēs, mājas pārvalde, — naidīgi sāka runāt Švonders, — esam ieradušies pie jums pēc mūsu mājas iedzīvotāju sapulces, kurā apskatījām jautājumu par iedzīvotāju sablīvēšanu dzīvokļos…

Kurš kuru apskatīja? — uzbļāva Filips Filipovičs, papūlieties izteikt savas domas skaidrāk.

Jautājumu apskatījām, par sablīvēšanu.

Pietiek! Es sapratu! Jums zināms, ka ar šā gada 12. augusta lēmumu mans dzīvoklis atbrīvots no jebkādām iedzīvotāju sablīvēšanām un pārvietošanām?

— Zināms, — atbildēja Švonders, — bet kopsapulce, izskatījusi jūsu jautājumu, nonāca pie slēdziena, ka kopumā visumā jūs aizņemat pārlieku lielu platību. Jūs viens dzīvojat septiņās istabās.

— Es viens dzīvoju un strādāju septiņās istabās, — atbildēja Filips Filipovičs, — un vēlētos vēl astoto. Tā man nepieciešama bibliotēkai.

Četrotne kluva mēma.

— Astoto! E-he-hē, — nomurmināja bez galvassegas palikušais blondīns, — tā neko, vareni.

— Neaprakstāmi! — iekliedzās jauneklis, kurš bija izrādījies sieviete.

— Man ir pieņemamā istaba — ievērojiet — tā pati arī bibIiotēka, ēdamistaba, mans kabinets — 3. Apskates istaba — 4. Operāciju istaba — 5. Mana gulamistaba — 6, un kalpones istaba — 7. Vispār, nepietiek… Jā, tas gan nav svarīgi. Mans dzīvoklis ir brīvs, un gana runāts. Es varu iet pusdienot?

— Atvainojos, — teica ceturtais, līdzīgs spēcīgai vabolei.

— Atvainojos, — pārtrauca viņu Švonders, — Iūk, tieši par ēdamistabu un apskates telpu mēs arī atnācām parunāties. Kopsapulce lūdz jūs brīvprātīgi, darba disciplīnas kārtībā, atteikties no ēdamistabas. Nevienam Maskavā nav ēdamistabas.

— Pat Aisedorai Dunkanei! — skaņi iekliedzās sieviete. Ar Filipu Filpoviču kaut kas notika, un viņa seja viegli pietvīka. Viņš neizdvesa ne skaņas, nogaidot, kas būs tālāk.

— Un no apskates telpas arī, — turpināja Švonders, apskates telpu brīnišķīgi var apvienot ar kabinetu.

— U-hu, — izmeta Filips Filipovičs visai dīvainā balsī, un kur man būtu jāuzņem barība?

— Guļamistabā, — korī atbildēja četrotne.

Filipa Filipoviča sārtums pieņēma nedaudz pelēcīgu nokrāsu.

— Gulamistabā uzņemt barību, — viņš sāka runāt apslāpētā balsī, — apskates telpā lasīt, pieņemamajā istabā ģērbties, operēt kalpones istabā, bet ēdamistabā apskatīt pacientus. Ļoti iespējams, ka Aisedora Dunkane tā arī dara. Varbūt viņa kabinetā ēd, bet trusīšus graiza vannas istabā, Var būt. Bet es neesmu Aisedora Dunkane! — viņš pēkšņi ierēcās un no purpursarkana kluva dzeltens. — Es ēdīšu ēdamistabā, operēšu operāciju zālē! Paziņojiet to savai sapulcei, un pazemīgi lūdzu jūs atgriezties pie sava tiešā darba, bet man atstāt iespēju uzņemt barību tur, kur to uzņem visi normāli ļaudis, tas ir — ēdamistabā, un nevis priekšnamā vai bērnu istabā!

— Tādā gadijumā, profesor, ņemot vērā jūsu stūrgalvīgo pretestību, — teica satrauktais Švonders, — mēs iesniegsim par jums sūdzību augstākās instancēs.

— Aha, — izmeta Filips Filipovičs, — tā gan? — un viņa balsī ieskanējās aizdomīgi pieklājīgi toņi, — Iūgšu jūs minūti pagaidīt.

Oho Tas tik ir zellis, — sajūsmā nodomāja suns, — viss manī. Oh, iekamps viņiem tūlīt, oh, iekamps. VēI nezinu, kādā veidā, bet tā iekamps… Sit viņus! Nogrābt tagadiņ šito ar resnajiem lieliem augšpus zābaka, pie paceles cīp­slām… r-r-r ..

Filips Filipovičs strauji nocēla telefona klausuli un runāja :

— Lūdzu… jā… pateicos… Esiet tik laipni, palūdziet Pjotru Aleksandroviču. Profesors Preobraženskis. Pjotr Aleksandrovič? Ļoti priecājos, ka jūs sazvanīju. Vesels, vesels, pateicos. Pjotr Aleksandrovič, jūsu operācija tiek atcelta. Kā lūdzu? Pavisam atcelta. Tāpat kā visas pārējās operācijas. Lūk, kādēļ: es pārtraucu darbu Maskavā un vispār Krievijā… Tikko pie manis ienāca četri, no viņiem viena par vīrieti pārģērbta sieviete un divi apbruņoti ar revolveriem un terorizē mani ar mērķi atņemt daļu dzīvokļa.

— Atlaujiet, profesor, — teica Švonders, mainoties sejas krāsai.

— Atvainojiet… Es nespēju atkārtot visu, ko viņi tei­ca… Neesmu aplamību cienītājs. Pietiks, ja sacīšu, ka viņi piedāvāja man atteikties no apskašu telpas, citiem vārdiem, radīja man nepieciešamību operēt jūs tur, kur Iīdz šim es graizīju trusīšus. Tādos apstākļos es ne tikai nevaru, tādos apstākļos man nav tiesību strādāt. Tādēl es pārtraucu savu darbību, noslēdzu dzīvokli un braucu uz Sočiem. Atslēgas varu nodot Švonderam. Lai viņš operē.

Četrotne sastinga. Uz viņu zābakiem kusa sniegs.

— Ko lai dara… Man pašam ļoti nepatīkami… Kā? O, nē, Pjotr Aleksandrovič! O, nē. Tā es vairs neesmu ar mieru. Mana pacietība ir galā. Šis ir jau otrais gadījums kopš augusta. Kā? Hm… Kā vēlaties. Kaut vai. Bet tikai ar vienu noteikumu: vienalga kas, vienalga kad, vienalga ko, bet lai tas būtu papīrītis, kurš ne Švonderam, nedz arī jebkuram citam mana dzīvokļa durvīm pat tuvumā nelautu pienākt. Galīgs papīrītis. Faktisks. Īsts! Broņa. Lai pat mans vārds netiktu pieminēts. Cauri, viņiem es esmu miris. Jā, jā. Lūdzu. Kurš? Aha… Nu, tā ir cita lieta. Ahā… Labi, Tūdal nodošu klausuli. Esiet tik laipni, — Filips Filipovičs čūskas balsī vērsās pie Švondera, — tūlīt ar jums runās.

— Atļaujiet, profesor, — teica Švonders, te koši uzliesmodams, te dzisdams, — jūs mūsu vārdus izkropļojāt.

— Palūgšu tādus izteicienus nelietot.

Švonders apjucis paņēma klausuli un runāja:

— Es klausos. Jā… Mājas komitejas priekšsēdētājs…

Mēs taču likumīgi rīkojāmies… Bet profesors jau tā atrodas pilnīgā izņēmuma stāvoklī… Mēs zinām par viņa darbību… Veselas piecas istabas gribējām viņam atstāt… Nu labi… Ja reiz tā… Labi…

Pilnīgi sarkans viņš nolika klausuli un pagriezās.

Re! Kā sadeva! Nolika īstajā vietā. Ir gan zellis! — sajūsmināti nodomāja suns, — kas viņam, kāds vārds speciāls zināms, vai? Nu, varat mani tagad dauzīt, cik gribat, es no šejienes prom neiešu.»

Trīs, mutes pavēruši, blenza uz vietā nolikto Švonderu.

— Kauns taču tā! — viņi nedroši izmeta.

— Ja tagad būtu diskusija, — uztraukdamās un vaigiem kaistot iesāka sieviete, — es Pjotram Aleksandrovičam pierādītu . .

— Atvainojiet, jūs tūliņ gribat atklāt šo diskusiju? — pieklājīgi apvaicājās Filips Filipovičs.

Sievietes acis iedegās.

— Es saprotu jūsu ironiju, profesor, tūliņ mēs iesim prom… Tikai es, kā mājas kultnodaļas vadītājs…

— Vad-dī-tāja, — Filips Filipovičs viņu izlaboja.

— Vad-dī-tāja, — Gribu jums piedāvāt, — un sieviete no azotes izvilka dažus spilgtus un sniegā izmirkušus žurnālus, — nopirkt dažus žurnālus Vācijas bērnu labā. Pusrublis gabalā.

— Nē, neņemšu, — uz žurnāliem pašķielējis, strupi atteica Filips Filipovičs.

Pilnīgas neizpratnes pilns pārsteigums parādījās sejās, bet sievietes āda ieguva dzērveņu nokrāsu.

— Kāpēc jūs atsakāties?

— Negribu.

— Jūs nejūtat Iīdzi Vācijas bērniem?

— Jūtu.

— Pusrubļa žēl?

— Nē.

— Tad kādēļ gan?

— Negribu.

Paklusēja.

— Ziniet ko, profesor, — dziļi ievilkusi elpu, ierunājās jaunava, — ja jūs nebūtu Eiropas spīdeklis un jūs visnekrietnākajā kārtā neaizstāvētu cilvēki (blondais viņu paraustīja aiz jakas malas, taču jaunava tikai atmeta ar roku), kuru personības, esmu pārliecināta, mēs vēl noskaidrosim, jūs pienāktos arestēt.

— Un par ko? — ziņkārīgi pavaicāja Filips Filipovičs.

— jūs esat proletariāta nīdējs! — lepni paziņoja sieviete.

— Jā, es nemīlu proletariātu, — skumji piekrita Filips Filipovičs un nospieda pogu. Kaut kur iezvanījās. Atvērās durvis uz koridoru.

— Zina, — pakliedza Filips Filipovičs, — klāj galdā pusdienas. Atļausiet, kungi?

Četrotne klusējot atstāja kabinetu, klusējot šķērsoja pieņemamo istabu, klusējot — priekšnamu, un bija dzirdams, kā smagi un skanīgi aiz viņiem aizvērās parādes durvis.

Suns pacēlās pakaļkājās un veltīja Filipam Filipovičam kaut kādu namazu.

Namazs — musulmaņu religisks rits, lūgšana, ko pavada noteiktas kermeņa kustības.

Debešķīgiem ziediem apgleznotos škīvjos ar platu melnu malu gulēja plānās šķēlītēs sagriezta sjomga, marinēti zuši. Uz smaga dēļa norasojis siera gabals, un ar sniegu apliktā sudraba toverītī — ikri. Starp šķīvjiem dažas smalciņas glāzītes un trīs kristāla karafītes ar dažādu krāsu šņabjiem. Tas viss atradās uz maza marmora galdiņa, mājīgi piebīdita pie milzīgas griezumiem rotātas ozolkoka bufetes, kura zibsnīja sudraba un stikla atstarotajos gaismas kūļos. Istabas vidū — ar baltu galdautu apklāts galds, smags un solīds kā kapenes, bet uz tā divi ēdampiederumu komplekti, bīskapa tiaras veidā salocītas salvetes un trīs tumšas pudeles.

Zina ienesa slēgtu sudraba trauku, kurā kaut kas burbuļoja. No trauka uzvēdīja tāda smarža, ka suņa mute acumirklī pieplūda šķidrām slienām. «Semiramīdas dārzi!» — viņš nodomāja un ar asti kā koku sāka dauzīt pa paklāju.

— Šurp viņus, — plēsonīgi nokomandēja Filips Filipovičs.

— Doktor Bormentāl, Dieva dēļ , lieciet ikrus mierā. Un, ja gribat uzklausīt labu padomu: nelejiet vis angļu, bet parasto krievu šņabi.

Sakostais skaistulis — viņš bija jau bez halāta, solīdā melnā uzvalkā — paraustīja platos plecus, pieklājīgi pasmīnēja un ielēja caurspīdīgo.

— Kāda marka? «Novo-blagoslavennaja»? — viņš painteresējās.

— Dievs ar jums, dārgumiņ, — atsaucās saimnieks.

— Tas ir spirts. Darja Petrovna pati lieliski gatavo šņabi.

— Nesakiet vis, Filip Filipovič, visi apgalvo, ka esot tīri labs, 30 grādu.

Bet šņabim jābūt 40 grādu stipram un nevis 30, — tas pirmkārt, pamācoši pārtrauca Filips Filipovičs. — Un, otrkārt, Dievs vien zina, ko viņi tur salējuši. Jūs esat spējīgs paredzēt, kas viņiem var ienākt prātā?

— Itin viss var ienākt, — pārliecināti atbildēja sakostais.

— Arī es tā domāju, — apstiprināja Filips Filipovičs un vienā paņēmienā iegāza glāzītes saturu sev rīklē, — mmm… doktor Bormentāl, dieva dēļ, metiet uzreiz to nieciņu, un, ja jūs teiksiet, ka tas… būšu zvērināts jūsu ie­naidnieks visu atlikušo mūžu. «No Seviļas līdz Granadai .»

Vēl arvien runājot, arī pats ar platu sudraba dakšiņu paķēra kaut ko līdzīgu melnai maizītei. Sakostais sekoja viņa paraugam. Filipa Filipoviča acis iemirdzējās.

— Nu, vai slikti? — gremojot vaicāja Filips Filipovičs.

— Slikti? Jūs atbildiet, godājamo doktor.

— Vienreizēji, — no sirds atbildēja sakostais.

— Kā citādi… levērojiet, Ivan Arnoļdovič, aukstās uzkodas un zupu pēc šņabīša lieto tikai boļševiku nepiežmiegtie muižnieki. Sevi cienošs cilvēks operē ar karstajām uzkodām. Bet no Maskavas karstajām uzkodām ši ir visupirmā. Kādreiz to lieliski prata gatavot Slāvu Bazārā. Še, ņem.

— Suni ēdamistabā iebarojat, — atskanēja sievietes balss, — bet pēc tam viņu ne ar kriņģeli no šejienes neizvilināsi.

— Nekas. lzbadojies, nabadziņš, — Filips Filipovičs uz dakšas galiņa pasniedza sunim uzkodu, ko tas pakampa ar žongliera veiklību, bet dakšu ar troksni iesvieda skalojamā traukā.

Tad no šķīvjiem sāka celties pēc vēžiem smaržojošs tvaiks; suns modri tupēja galdauta ēnā kā sargs pie pulvera noliktavas. Bet Filips Filipovičs, stīvo salveti aiz krādziņas aiz spraudis, sprediķoja:

— Ēšana, Ivan Arnoldovič, ir smalka padarīšana. Ēst jāprot, un, iedomājieties, lielākā cilvēku daja vispār nemāk. Jāzina ne tikai — ko ēst, bet arī — kad un kā. Un ko runāt. Ja-ā. Ja jūs rūpējaties par savu gremošanas sistēmu, uzklausiet manu padomu — pusdienojot nerunājiet par boļševismu un medicīnu. Un — dievs pasarg' — nelasiet pirms pusdienām padomju avīzes.

— Hm… Bet citu tak nav.

— Nu tad nekādas nelasiet! Ziniet, es novēroju trīsdesmit cilvēkus savā klīnikā. Un ko jūs domājat? Pacienti, kuri avīzes nelasa, jūtas lieliski. Bet tie, kurus es speciāli piespiedu lasīt «Pravdu», zaudēja svaru.

— Hm… — sārtodamies no zupas un vīna, ieinteresēti atsaucās sakostais.

— Un tas vēl nekas. Pavājināti ceļa refleksi, slikta apetīte, nospiests garastāvokiis.

— Nu, velns…

— Jaā-s. Bet ko gan es tā? Pats sāku par medicīnu runāt…

Filips Filipovičs, krēslā atlaidies, pazvanīja un ķiršu krāsas portjerās parādījās Zina. Sunim tika bāls un biezs stores gabals, kas viņam neiegaršojās, bet tūdaļ pēc tam — asiņaina rostbifa šķēle. To notiesājis, suns pēkšņi sajuta, ka grib gulēt, un par ēšanu vairs nespēj ne iedomāties. «Dīvaina sajūta, — viņš prātoja, vērdams ciet smagos plakstus, — acu gala negribu nekādu barību redzēt. Bet smēķēt pēc pusdienām ir tīrā muļķība.»

Ēdamistaba piepildījās ar nepatīkamiem ziliem dūmiem.

Suns snauda, galvu uz priekšķepām noguldījis.

— Senžiljēns ir pieklājīgs vīns, — viņš pa miegam saklausīja, — bet tagad taču tā nav.

Kaut kur no augšas, no sāniem atskanēja klusināts, skaists un paklāju slāpēts korālis.

Filips Filipovičs piezvanīja, un atnāca Zina.

— Zinuška, ko gan tas nozīmē?

— Atkal kopsapulci sarīkojuši, Filip Filipovič, — atbildēja Zina.

— Atkal! — sērīgi izsaucās Filips Filipovičs, — nu ko, tagad acīmredzot sāksies, cauri ir ar Kalabuhova māju. Nāksies pārvākties, tikai — uz kurieni, gribētos zināt. les kā sviestu. Vispirms dziedāšana katru vakaru, pēc tam atejas caurules aizsals, tad tvaika apkures katls pārsprāgs un tā tālāk. Vāks Kalabuhovam.

— Filips Filipovičs pārdzīvo, — smaidot piezīmēja Zina un aiznesa šķīvju grēdu.

— Bet kā lai nepārdzīvo?! — spalgi izsaucās Filips Filipovičs, — kāda māja bija — saprotiet taču!

— Jūs pārāk drūmi raugāties uz lietām, Filip Filipovič, iebilda sakostais skaistulis, — viņi tagad krasi pārvērtušies

— Dārgumiņ, jūs mani pazīstat? Tiesa? Es esmu faktu cilvēks, novērojumu cilvēks. Es esmu nepamatotu hipotēžu ienaidnieks. Un tas ir ļoti labi zināms ne tikai Krievijā, arī Eiropā. Ja reiz es ko saku, tas nozīmē, ka pamatā ir kāds fakts, no kura es izdaru secinājumus. Un, lūk, jums fakti: Kur pakaramais un galošu paliktnis mūsu mājā?

— Interesanti…

— «Štrunts par galošām. Ne jau galošās ir laime, — nodomāja suns, — bet personība gan izcila.»

(1. turpinājums)

— Lūdzu jums — galošu paliktnis. Es dzīvoju šajā mājā no 1903. gada. Un visā šajā laikā līdz 1917. gada martam nav bijis neviena gadījuma, ar sarkanu zīmuli pasvītroju — neviena, kad no mūsu neaizslēgtās parādes kāpņu telpas būto pazudis kaut viens galošu pāris. Ņemiet vērā, šeit ir divpadsmit dzīvokļu, man pieņemšanas. Vienā jaukā 17. ga­da marta dienā pazuda visas galošas, to skaitā divi pāri ma­nējo, trīs spieķi, mētelis un šveicara patvāris. Un no tā brīža galošu paliktnis beidza savu eksistenci. Dārgumiņ! Un es nemaz nerunāju par tvaika apkuri. Nerunāju. Lai būtu: ja reiz sociālā revolūcija — nevajag kurināt. Bet es jautāju: kādēļ, kopš sākās šī jezga, visi sāka staigāt pa marmora kāpnēm galošās un velteņos? Kādēļ galošas vēl līdz šim brīdim jātur aiz atslēgas? Un vēl jāpieliek zaldāts, lai kāds nenospertu? Kādēļ novāca tepiķi no parādes kāpnēm? Vai tad Kārlis Markss aizliedz tepiķus uz kāpnēm turēt? Vai Kārlim Marksam kaut kur ir teikts, ka Prečisteņkas Kalabuhova mājas otra ieeja jāaizsit ar dēļiem un visiem jāstaigā apkārt caur sētu? Kam tas vajadzīgs? Kādēļ proletariāts nevar atstāt savas galošas lejā, bet pielāčo marmoru?

— Tak viņam, Filip Filipovič, galošu nemaz nav, — mē­ģināja iečiepstēties sakostais.

— Nekā tamlīdzīga! — pērkonīgā basā atbildēja Filips Filipovičs un ielēja glāzi vīna. — Hm … es neatzīstu liķie­rus pēc pusdienām, tie dara smagu un iedarbojas uz ak­nām… Nekā tamlīdzīga! Viņam ir gan tagad galošas, un tās galošas ir… manas! Tieši tās pašas galošas, kas nozuda 1917. gada pavasarī. Jājautā, kas viņas nočiepa? Es? Nevar būt. Buržujs Sabļins? (Filips Filipovičs iebakstīja ar pirkstu griestos.) Smieklīgi pat iedomāties. Cukurrūpnieks Polozovs? (Filips Filipovičs norādija uz sāniem.) Nekāda gadījumā! To izdarīja, lūk, šie paši dziedoņi! Jaā-s. Un ja viņi tās vismaz novilktu kāpnēs. (Filips Filipovičs sāka pietvīkt.) Kada velna pēc puķes no kāpņu laukumiņiem izvāca? Kāpēc elektrība, kas, Die's dod atmiņu, 20 gadu lai­ka nodzisa divas reizes, tagad akurāti dziest reizi mēnesī? Doktor Bormentāl, statistika ir šausmiga lieta. Jums, kas esat pazīstams ar manu pēdējo darbu, tas zināms labāk kā jebkuram citam.

— Sabrukums, Filip Filipovič.

— Nē, — pilnīgi pārliecināti iebilda Filips Filipovičs, — nē. Jums pirmajam, Ivan Arnoļdovič, jāatturas no šī vār­da lietošanas. Tas ir — miraža, dūmi, fikcija! — Filips Filipo­vičs plaši ieplēta īsos pirkstus, un divas bruņurupučiem līdzīgas ēnas sāka dīdīties pa galdautu. — Kas ir tas jūsu sabrukums? Veča ar ķeģi? Ragana, kura izsitusi visus logus, nodzēsusi visas lampas? Tak viņas vispār nav. Ko jūs domā­jat ar šo vārdu? — Filips Fiļipovičs nikni uzprasīja nelaimī­gai kartona pīlei, kas kājām gaisā karājās līdzās bufetei, un pats viņas vietā atbildēja: — Lūk, kas tas ir: ja es, tā vietā, lai katru vakaru operētu, sākšu savā dzīvoklī dziedāt korī, pie manis iestāsies sabrukums. Ja es, ieejot tualetes istabā, atvainojiet par izteicienu, sākšu urinēt garām klo­zeta podam, un to pašu darīs arī Zina un Darja Petrovna, tualetē sāksies sabrukums. Jāsecina, ka sabrukums nav vis klozetos, bet galvās. Tādēļ…, kad šie baritoni bļauj «cīnīsimies ar sabrukumu» — es smejos. Zvēru, man nāk smiekli. Tas nozīmē, ka katram no viņiem jāslānī pašam sevi! Un, lūk, kad viņi izdauzīs no sevis visādas halucinācijas un sāks nodarboties ar šķūņu tīrīšanu, — savu tiešo pienāku­mu, — sabrukums izzudīs pats no sevis.

Diviem kungiem kalpot nevar! Neiespējami vienā un tai pašā laikā slaucīt tramvaju ceļus un mēģināt nokārtot kaut kādu spāņu pluka­tu likteņus! Tas nevienam neizdodas, doktor, un jo vairāk — ļaudīm, kuri vispār, atpalikuši attīstībā no eiropiešiem par gadiem 200, līdz šim brīdim ne visai labi tiek galā ar savu personīgo bikšu pogām.

Filips Filipovičs bija iegājis azartā. Viņa ērgļa deguna nāsis trīsēja. Smēlies spēkus sātīgās pusdienās, viņš dārdināja kā senatnes pravietis, un viņa galva mirdzēja sudrabā.

Vārdi uz miegaino suni krita kā dobja pazemes dunoņa. Sapņu redzējumā ielēca te pūce ar dumjām dzeltenām acīm, te pavāra pretīgais mūlis netīrā baltā micē, te Filipa Filipo­viča brašā ūsa, asas elektriskas gaismas apspīdēta, te gau­sas kamanas čirkstēja un izzuda, bet suņa kuņģī, sulā mirk­dams, gremojās sažļambāts rostbifa gabals.

«V-iņš gan varētu mītiņos naudu pelnīt, — miegaini sap­ņoja suns, — pirmklasīgs darbonis. Lai gan viņam acīmre­dzot jau tā naudas kā spaļu.»

— Policists! — kliedza Filips Filipovičs. — Policists! — «Uhu-hū-hū!» — suņa smadzenēs plīsa kaut kādi bur­buļi … — Policists! Tikai un vienīgi. Un pilnīgi vienalga — vai viņš nēsās nozīmi vai sarkanu naga cepuri. Nolikt policistu blakus katram cilvēkam, un likt šim policistam pie­bremzēt mūsu pilsoņu vokālos izvirdumus. Jūs sakāt — sabrukums. Es jums teikšu, doktor, ka nekas nemainīsies uz labo pusi mūsu mājā, vispār nevienā mājā, kamēr nesa­valdīs šos dziedoņus. Tiklīdz viņi izbeigs savus koncertus, stāvoklis pats no sevis kļūs labāks.

' — Kontrrevolucionāras lietas jūs runājat, Filip Filipo­vič, — jokojot piezīmēja sakostais, — nedod dievs, ja kāds izdzird.

— Nekā bīstama, — karsti iebilda Filips Filipovičs, — ne­kādas kontrrevolūcijas. Starp citu, tas ir vēl viens vārds, ko es pilnīgi nepanesu. Absolūti nav skaidrs — kas zem tā slēpjas? Velns viņu zina! Tāpēc es saku: nekādas tā sauca­mās kontrrevolūcijas manos vārdos nav. Tajos ir veselais saprāts un dzīves pieredze.

Filips Filipovičs noņēma aiz apkaklītes aizsprausto spīdī­go, salauzīto salveti un saņurcījis nolika blakus neizdzerta­jai vīna. glāzei. Tajā pašā brīdī sakostais piecēlās un patei­cās: «Mersi.»

— Mirklīti, dakter! — izņemdams kabatmaku, viņu aiztu­rēja Filips Filipovičs. Viņš samiedza acis, noskaitīja baltos papīrīšus un ar vārdiem: — Šodien jums, Ivan Arnoļdovič, pienākas 40 rubļu, lūdzu, — pastiepa tos sakostajam.

No suņa cietušais pieklājīgi pateicās un sarkdams iebāza naudu bikšu kabatā.

— Šovakar es jums neesmu vajadzīgs, Filip Filipovič? — viņš pavaicāja.

'— Nē, pateicos, dārgumiņ. Šovakar neko nedarīsim. Pirmkārt, trusītis nosprāga, un, otrkārt, šovakar Lielajā «Aīda». Bet es sen neesmu dzirdējis. Mīlu … Atceraties? Duets … Ta-ri-rā-rim.

— Ka gan jūs paspējat, Filip Filipovič? — ar cieņu vaicāja ārsts.

— Visur pagūst tas, kurš nekur nesteidzas, — pamācoši paskaidroja saimnieks. — Protams, ja es tā vietā, lai nodar­botos ar saviem tiešajiem pienākumiem, sāktu dauzīties pa sapulcēm un caurām dienām dziedāt kā lakstīgala, es nekur nepagūtu. — Filipa Filipoviča pirkstos bikšu kabatā debeš­ķīgi iedziedājās pulksteņa zvaniņš — pusdeviņi. . . Braukšu uz otro cēlienu .. . Esmu darba dalīšanas piekritējs. Lielajā lai dzied, bet es operēšu. Un labi. Un nekāda sabrukuma… Jā, Ivan Arnoļdovič, bet jūs gan sekojiet uzmanīgi: līdzko piemērota nāve, tā tieši no galda barojošā šķidrumā, un šurp!

— Neuztraucieties, Filip Filipovič, patanatomi man ap­solīja.

— Teicami, bet mēs tikmēr to ielas neirastēniķi pavēro­sim. Lai viņam sāns sadzīst.

«Par mani rūpējas, — nodomāja suns, — ļoti labs cilvēks. Zinu, kas viņš ir. Burvis, mags un brīnumdaris no suņu pasakas .. . Nevarētu taču būt, ka es to visu esmu nosapņo­jis. Bet ja nu — sapnis? (Suns miegā nodrebēja.) Pamodīšos … un nekā. Ne lampas zīda abažūrā, ne siltuma, ne sāta. Atkal neprātīgais pavārtes aukstums, apledojušais asfalts, bads, ļauni cilvēki… Ēdnīca, sniegs … Ak dievs, cik man būs smagi! . ..»

Taču nekas tāds nenotika. Tieši pavārte izgaisa kā riebīgs sapnis un vairs neatgriezās.

Acīmredzot sabrukums nav nemaz tik briesmīgs. Nerau­goties uz sabrukumu, divreiz dienā pelēkās ermoņikas zem palodzēm pielija karstumā, un siltums viļņiem izplūda pa visu dzīvokli.

Skaidrs kā diena: suns bija izvilcis pašu galveno suņu lozi. Ne retāk kā divreiz dienā viņa acis pildīja pateicības asaras Prečisteņkas prātniekam. Turklāt visi spoguļi vies­istabā un pieņemamajā starp skapjiem tagad atspoguļoja veiksmīgu suni — skaistuli.

«Es esmu skaistulis. Varbūt nezināms suņu princis — inkognito, — viņš prātoja, vērodams spoguļa tālēs lepni apkārt klīstošo pinkaino kafijas krāsas suni ar apmierinātu purnu. — Ļoti iespējams, ka mana vecmāmiņa sagrēkojusi ar ņūfaundlendieti. Tāpēc es skatos — balts plankums uz purna. No kurienes, jāprasa? Filips Filipovičs ir cilvēks ar izcilu gaumi, viņš pirmo pagadījušos sētas kranci ne­ņems.»

Nedēļas laikā suns aprija tikpat, cik pēdējos bada mēne­šos uz ielas. Protams, tikai svara ziņā. Par ēdiena kvalitāti pie Filipa Filipoviča nav ko runāt. Pat neņemot vērā to, ka Darja Petrovna ik dienas Smoļenskas tirgū iepirka kaudzi atgriezumu par astoņpadsmit kapeikām, pietiks pie­minēt vakariņas ēdamistabā pulksten septiņos, kurās suns piedalījās, neraugoties uz daiļās Zinas protestiem. Šo vakari­ņu laikā Filips Filipovičs iemantoja paliekošu dievības oreolu suņa acīs. Suns cēlās pakaļkājās un žļambāja žaketes stūri, suns iegaumēja Filipa Filipoviča zvanu — divus neskanīgus, aprautus saimnieka piesitienus — un riedams izlidoja viņu sagaidīt priekšnamā. Saimnieks ievēlās tērpies savā sudrab­lapsā, mirdzot miljoniem sniega spīgulīšu, smaržojošs pēc mandarīniem, cigāriem, smaržām, citroniem, benzīna, odeko­lona, vadmalas, un viņa balss kā komandas taure piepildīja visu dzīvokli.

— Kāpēc tu, cūka, pūci saplosīji? Viņa tev traucēja? Trau­cēja, es tev prasu? Kāpēc profesoru Mečņikovu sadauzīji?

— Viņu, Filip Filipovič, kaut reizīti ar stibu jānoslāna, — sašutusi runāja Zina, — citādi galīgi izlaidīsies. Paskatie­ties, ko viņš ar jūsu galošām izdarījis.

— Slānīt nevienu nedrīkst, — uztraucās Filips Filipovičs, — to tu iegaumē reizi par visām reizēm. Cilvēku un dzīvnie­ku var ietekmēt tikai ar pārliecināšanu. Gaļu viņam šodien devāt?

— ak Dievs, viņš visu māju izrijis. Ko jūs jautājat, Filip Filipovič. Es brīnos, kā viņš nepārsprāgst.

— Lai tik ēd vesels … Ko tev tā pūce nodarījusi, huligān?

— U-ū! — gaudās suns pielīdējs un, ķepas izgriezis, rāpo­ja uz vēdera.

Pēc tam viņu ar lielu jandāliņu aiz čupras vilka cauri pie­ņemamajai telpai uz kabinetu. Suns kauca, ņirdza zobus, mē­ģināja ieķerties paklājā, šļūca uz dibena kā cirkā. Kabineta vidū uz paklāja gulēja stiklace pūce ar uzšķērstu vēderu, no kura rēgojās sarkanas pēc naftalīna smaržojošas lupatas. Uz galda mētājās drumslu drumslās sasistais portrets.

— Es speciāli nenovācu, lai jūs papriecātos, — satraukti ziņoja Zina, — uz galda tak uzlēca, nelietis! Un — caps — viņu aiz astes! Ne atjēgties nepaguvu, kad bija jau sapluinījis. Ar purnu viņu, Filip Filipovič, pabadiet pūcē, lai zina, kā mantas bojāt.

Un sākās kaukšana. Pie paklāja pielipušo suni stiepa badīt pūci, bet suns izplūda rūgtās asarās un domāja: «Sitiet, tikai no dzīvokļa prom netrenciet.»

— Pūci jau šodien nosūtīt dzīvnieku izbāzējam. Turklāt še tev astoņi rubļi un sešpadsmit kapeikas tramvajam, aiz­brauc pie Mjūra, nopērc viņam labu kakla siksnu ar ķēdi.

Nākamajā dienā sunim aplika platu, mirdzošu kakla siksnu. Pirmajā brīdī, ieskatījies spogulī, viņš ļoti satraucās un aizgāja uz vannas istabu, prātodams, kā siksnu nomaukt gar lādi vai kasti. Bet ļoti drīz suns saprata, ka ir vienkārši muļķis. Zina ķēdē veda viņu pastaigāties pa Obuhova šķērs­ielu. Suns vilkās kā arestants, vai degdams no kauna, bet, nogājis pa Prečisteņku līdz Jēzus baznīcai, lieliski apjēdza, ko dzīvē nozīmē kakla siksna. Neprātīga skaudība bija lasā­ma visu satikto suņu acīs, bet pie Mirušo šķērsielas kāds izkāmējis krancis ar nocirstu asti norēja viņu par «kungu mēslu» un «pakalpiņu». Kad šķērsoja tramvaja sliedes, mi­licis uz kakla siksnu paraudzījās ar cieņu un apmierinājumu, bet, kad atgriezās, notika pats neiedomājamākais, kas dzīvē var notikt: šveicars Fjodors pašrocīgi atvēra parādes durvis un ielaida Šariku, teikdams Zinai:

— Vai re, kādu pinkaini Filips Filipovičs iegādājis. Un pārsteidzoši trekns.

— Kā nebūs — par sešiem stumj iekšā, — paskaidroja sa­lā skaisti piesārtusī Zina.

«Kakla siksna — tikpat kā portfelis,» suns domās asprātī­gi atzīmēja un, pakaļpusi grozīdams, kā kungs sekoja Zinai beletāžā.

Pēc būtības novērtējis kakla siksnu, suns devās pirmajā vizītē uz to galveno paradīzes nodalījumu, kurā ieeja līdz šim viņam bija kategoriski liegta, — uz pavārienes Darjas Petrovnas valstību. Viss dzīvoklis nebija ne divu šīs valstī­bas sprīžu vērts. Katru mīļu dienu melnajā, podiņiem apšū­tajā plītī sprakšķēdama trakoja un šaudījās uguns. Cepeš­krāsns sprēgāja. Zilgansārtajos tvaika stabos mūžīgās dego­šās mokās un neremdināmā kaislībā liesmoja Darjas Petrov­nas seja. Tā spīdēja un laistījās taukos. Modīgajā frizūrā pār ausīm un ar gaišu matu groziņu uz pakauša zaigoja 22 māk­slīgi briljanti. Gar sienām vadžos karājās zelta kastroļi, visa virtuve dunēja smaržās, burzguļoja un čūkstēja slēgta­jos traukos …

— Ārā! — iespiedzās Darja Petrovna. — Ārā, zaglīgais klaidoni! Tevis tik te vēl trūka! Ka došu ar kruķi!

— Nu ko tu? Ko rejies? — suns glaimīgi miedza acis. — Kas es par klaidoni? Vai kakla siksnu neredzat? — un viņš ar purnu sāniski spraucās durvīs.

Sunim Šarikam bija zināms kāds cilvēku siržu iekarošanas noslēpums. Jau pēc divām dienām viņš gulēja līdzās ogļu kurvim un vēroja, kā Darja Petrovna strādā. Ar šauru, asu nazi viņa cirta galvas un kājiņas bezpalīdzīgām irbītēm, kā nevaldāms bende plēsa nost no kauliem mīkstumu, vistām rāva ārā iekšas, kaut ko mala gaļas mašīnā. Šariks tikmēr plosīja irbes galvu. Darja Petrovna ķeksēja ārā no piena bļo­das izmirkušas baltmaizes gabalus, uz dēļa samīcīja tos ar gaļas putru, visu aizdarīja ar saldu krējumu, piebēra sāli un uz dēļa veidoja kotletes. Plīts gaudoja kā ugunsgrēkā, un uz pannas sprakšķēja, burzguļoja un lēkāja. Dārdēdamas sprāga vaļā krāsns durtiņas, atklādamas baismīgu elli, kurā mutuļoja un snaikstījās liesmas.

Vakarā akmens rīkle atdzisa, virtuves logā ar balto pusaizkariņu elpoja blīvā un cienīgā Prečisteņkas nakts ar vien­tuļu zvaigzni. Virtuves grīda bija mitra, kastroļi vizmoja no­slēpumaini un blāvi, uz galda gulēja ugunsdzēsēja naģene. Šariks gulēja uz siltās plīts, kā lauva pie vārtiem, un, vienu ausi ziņkārībā pacēlis, skatījās, kā melnūsains un satraukts cilvēks platā ādas jostā aiz puspievērtām durvīm Darjas Petrovnas istabā skauj Darju Petrovnu. Viņas seja, pilnīgi vi­sa, izņemot nopūderēto degunu, liesmoja mokās un kaislībā. Gaismas plaisa šķērsoja melnūša portretu, un Lieldienu pušķītis karājās viņa pogcaurumā.

— Kā dēmons apstājis, — puskrēslā murmināja Darja Petrovna, — liecies mierā! Tūliņ Zinka pārnāks. Nu, ko tu, tīri kā tevi ar būtu atjauninājuši?

— Mums tas nav nepieciešams, — slikti pār sevi valdī­dams, sēcot atbildēja melnūsainis, — cik jūs gan ugunīga!

Vakaros Prečisteņkas zvaigzne slēpās aiz smagajiem aiz­kariem, un, ja Lielajā teātrī nebija «Aīdas» un nenotika Viskrievijas ķirurģiskās biedrības sēde, dievība novietojās kabineta dziļajā krēslā. Uguņi pie griestiem nedega. Spīdēja tikai viena zaļa lampa uz galda. Šariks gulēja ēnā uz paklā­ja un nenovērsdamies vēroja šausmu darbus. Stikla trau­kos pretīgā kodīgā un duļķainā šķidrumā peldēja cilvēka smadzenes. Līdz elkoņiem atkailinātās dievības rokas bija rūsganos gumijas cimdos, un slidenie, strupie pirksti rakņā­jās smadzeņu krokās. Brīžiem dievība apbruņojas ar mazu zibošu nazīti un lēnītēm grieza dzelteno, tvirto masu.

— «Pie Nīlas svētajiem krastiem», — kodīdams lūpas un atcerēdamies Lielā teātra zeltītos interjerus, klusītēm dungo­ja dievība.

Caurules šai laikā sila visstiprāk. Karstums no tām cēlās līdz griestiem, no turienes izplatījās pa visu istabu, suņa ka­žokā atdzīvojās pēdējā, vēl paša Filipa Filipoviča neizķemmētā, bet jau iznīcībai nolemtā blusa. Paklāji slāpēja dzīvokļa trokšņus. Un tad tālumā noklaudzēja ieejas dur­vis.

«Zinka uz kinematogrāfu aizgāja,» domāja suns, «bet, līdzko atnāks, vakariņosim. Šodien, jādomā, teļa gaļas kotle­tes.»

Tai šausmīgajā dienā Šarikam jau no rīta sirdī iedūra slik­ta priekšnojauta. Tās dēļ viņš pēkšņi kļuva skumīgs un bro­kastis — pusbļodiņu auzu putras un vakardienas auna kauli­ņu — apēda bez mazākās apetītes. Viņš bēdīgi izmeta līku­mu pa pieņemamo istabu un klusiņām uzgaudoja savam spoguļattēlam. Bet dienā, pēc tam, kad Zina bija izvedusi viņu pastaigāties pa bulvāri, viss noritēja kā parasti. Pieņem­šanas šodien nebija, jo pieņemšanas, kā zināms, otrdienas nenotiek, un dievība sēdēja kabinetā, izklājis sev priekšā uz galda kaut kādas smagas grāmatas ar raibām bildītēm. Gaidīja pusdienas. Suni nedaudz uzmundrināja doma par to, ka otrajā ēdienā, kā viņš bija precīzi noskaidrojis virtuvē, būs tītars. Iedams pa koridoru, suns izdzirdēja, kā Filipa Filipoviča kabinetā nepatīkami un negaidīti iezvanījās tele­fons. Filips Filipovičs pacēla klausuli, ieklausījās, un pēkšņi satraucās.

— Teicami, — atskanēja viņa balss, — tūdaļ pat vediet, tūdaļ!

Viņš sarosījās, piezvanīja un pavēlēja ienākušajai Zinai steidzīgi pasniegt pusdienas.

— Pusdienas! Pusdienas! Pusdienas!

Ēdamistabā sāka klaudzēt šķīvji, skraidīja Zina, no virtuves atskanēja Darjas Petrovnas dusmīgā purpinā­šana, ka tītars vēl neesot gatavs. Suns atkal sajuta uztrauku­mu.

«Nemīlu kņadu dzīvoklī,» viņš prātoja. Un, līdzko viņš tā nodomāja, kņada ieguva vēl daudz nepatīkamāku rak­sturu. Vispirms jau pateicoties kādreiz sakostā doktora Bormentāla atnākšanai. Viņš bija atvedis sev līdzi nelabi smirdo­šu čemodānu un, pat neizģērbies, metās ar to cauri koridoram uz apskates telpu. Filips Filipovičs pameta neizdzertu kafijas tasi, kā ar viņu vēl nekad nebija gadījies, un izskrēja Bormentālam pretī, ko arī vēl nekad nebija darījis.

— Kad miris? — viņš iekliedzās.

— Pirms trīs stundām, — apsnigušo cepuri nenoņēmis un čemodānu vaļā taisīdams atbildēja Bormentāls.

«Kas tāds miris?» drūmi un neapmierināti nodomāja suns un mēģināja iespraukties starp abiem, «ciest nevaru, ka šitā ārdās.»

— Nemaisies pa kājām! Ātrāk, ātrāk, ātrāk! — Filips Fi­lipovičs klaigāja uz visām pusēm un, kā sunim likās, metās zvanīt visus zvanus. Atskrēja Zina. — Zina! Darju Petrovnu pie telefona, pierakstīt, nevienu nepieņemt! Tu esi vajadzīga. Doktor Bormentāl, dieva dēļ — ātrāk, ātrāk, ātrāk!

«Nepatīk man, nepatīk,» suns aizvainoti sadrūma un sāka bezmērķīgi slamstīties pa dzīvokli, bet visa rosība sakoncen­trējās apskates telpā. Zina pēkšņi parādījās sniega autam lī­dzīgā halātā un sāka skraidīt no apskates telpas uz virtu­vi un atpakaļ.

«Ko, varbūt aiziet ieēst? Piķis viņus visus rāvis,» nolēma suns un pēkšņi tika pārsteigts.

— Šarikam neko nedot, — no apskates telpas nodārdēja komanda.

— Kā tad, šo jau novaktēsi.

— Ieslēgt!

Un Šariku ievilināja un ieslēdza vannas istabā.

«Nekaunība,» nodomāja Šariks, tupēdams pustumšajā telpā, «vienkārši muļķīgi. . .»

Un apmēram ceturtdaļstundu viņš nosēdēja vannas istabā pavisam dīvainā noskaņojumā — te nikns, te pilnīgā gara nospiestībā. Viss bija drūmi, neskaidri…

«Labi, būs jums rīt galošas, augsti godājamais Filip Filipovič,» viņš domāja, «divus pārus jau nācās piepirkt, un vēl vienu nopirksiet. Lai suņus neslodzītu.»

Bet pēkšņi viņa naidpilnās domas pārtrūka. Nez kādēļ spil­gti un negaidīti atausa atmiņā mirklis no pašas agrīnās jau­nības — saulainais, neaptverami plašais laukums pie Preobraženskas vārtiem, saules lauskas pudelēs, ķieģeļu drum­slas, brīvie suņi klaidoņi.

«Nē, kur nu, nekādā brīvē no šejienes neaiziet, kam mānīt sevi,» šņākuļodams caur degunu, skuma suns, «esmu jau pieradis. Esmu tagad kungu suns, inteliģenta būtne, labā­ku dzīvi redzējis. Un kas gan ir brīve? Tā, dūmi, mirāža, fik­cija . .. Nožēlojamo demokrātu murgi…»

Pēc tam vannas istabas tumsa kļuva baiga, suns iekau­cās, metās durvīs, sāka skrāpēties.

— U-u-ū! — kā no mucas izskanēja pa visu dzīvokli.

«Pūci atkal saplosīšu,» nikni, taču bezspēcīgi nodomāja suns. Pēc tam atslāba, pagulēja, bet, kad piecēlās, spalva uz viņa muguras pēkšņi sacēlās gaisā, vannā nez kāpēc norēgojās pretīgas vilka acis.

Un vislielāko moku brīdī durvis atvērās. Suns noskuri­nājies iznāca un drūmi devās uz virtuvi, bet Zina viņu aiz kakla siksnas apņēmīgi sāka vilkt apskates telpas virzienā. Dīvains aukstums iemetās sunim pakrūtē.

«Kam tad manis ievajadzējies,» viņš aizdomīgi prātoja, «sāns sadzijis, neko nesaprotu.»

Un viņš atspērās ar ķepām pret gludo parketu, tā viņu arī atslidināja uz apskates telpu. Šeit tūdaļ pārsteidza ne­redzētais apgaismojums. Baltā bumba pie griestiem mirdzē­ja tik spoži, ka gaisma griezās acīs. Baltajā mirdzumā stā­vēja priesteris un caur zobiem dungoja par Nīlas svētajiem krastiem. Tikai pēc neskaidras smaržas varēja pazīt Filipu Filipoviču. Viņa apcirptais sirmums slēpās zem baltas cepu­res, kas atgādinaja patriarha galvassegu. Dievība bija vis­caur baltā, bet baltajam pāri, kā epitrahils, uzsiets šaurs gu­mijas priekšauts. Rokās — melni cimdi.

Arī sakostais izrādījās cepurē. Garais galds bija atvāzts, un no sāniem tam piebīdīja mazu četrstūra galdiņu uz spīdī­gas kājas.

Šai mirklī vairāk par visu suns sāka nīst sakosto, un vai­rāk par visu viņa šodienas acu izteiksmes dēļ. Parasti tie­šas un atklātas, šodien sakostā acis bēguļoja no suņa skatie­na. Tās bija saspringtas, liekulīgas, un to dziļumā slēpās slikts, nekrietns nodoms, ja ne vesels noziegums. Suns pa­raudzījās uz viņu smagi un nīgri un ielīda kaktā.

— Kakla siksnu, Zina — klusi izmeta Filips Filipovičs, — tikai nesatrauc viņu.

Zinas acis mirklī kļuva tikpat neģēlīgas kā sakostajam. Vi­ņa piegāja pie suņa un acīm redzami liekulīgi viņu noglaudī­ja. Suns pavērās Zinā ar skumjām un nicinājumu.

«Nu ko… jūsu ir trīs. Ja gribēsiet, uzveiksiet. Tikai kauns jums … Ja es kaut zinātu, ko darīsiet ar mani. . .»

Zina attaisīja kakla siksnu, suns papurināja galvu, nosprauslājās. Viņa priekšā izauga sakostais, izplatīdams ap sevi nelāgu, šķebenu smaku.

«Fū, pretīgi … Un kāpēc man tik baismi un nelabi . ..» no­domāja suns un atkāpās no sakostā.

— Ātrāk, doktor, — nepacietīgi bilda Filips Filipovičs.

Asi un saldi nosmaržoja gaiss. Sakostais, nenolaizdams no suņa saspringto, draņķīgo acu skatienu, ar labo roku, ko bija turējis paslēptu aiz muguras, ātri iegrūda sunim de­gunā mitras vates pikuci. Šariks apstulba, galvā viss vieglī­tēm sagriezās, taču viņš vēl paguva atsprāgt nost. Sakostais lēca pakaļ, un pēkšņi visu purnu aizķepināja ar vati. Tūdaļ pat aizrāvās elpa, bet vēl reizīti suns paguva izrauties. «Ļaundaris…» pavīdēja doma. «Par ko?» Un atkal vate. Tad pēkšņi telpas vidū parādījās ezers, un laivās uz ezera ļo­ti jautri, neredzēti rozā viņpasaules suņi. Kājas kļuva mīkstas, kā bez kauliem, un saļima.

— Uz galda! — kaut kur jautri nobūkšķēja Filipa Filipo­viča vārdi, izplūzdami oranžās straumēs. Šausmas pagaisa, tās nomainīja prieks. Pāris sekundes izdziestošais suns mīlē­ja sakosto. Pēc tam visa pasaule sagriezās kājām gaisā un viņš vēl sajuta aukstu, bet patīkamu roku zem vēdera. Pēc tam — tukšums.

IV

Uz šaurā operāciju galda ieplēties gulēja suns Šariks, un viņa galva bezpalīdzīgi kūļājās uz balta vaskadrānas spilventiņa. Vēders bija izskūts, un tagad doktors Bormentāls, steigdamies un smagi elpodams, ar mašīnīti grauzās spal­vā, skuva Šarika galvu. Plaukstām atspiedies uz galda ma­las, tik spīdīgām acīm kā viņa briļļu rāmīši, Filips Fili­povičs vēroja šo procedūru un satraukti runāja.

— Ivan Arnoļdovič, pats svarīgākais brīdis, — kad es ie­iešu turku seglos. Dieva dēļ, acumirklī padodiet piedēkli, un tūdaļ — šūt. Ja man tur sāks asiņot, pazaudēsim laiku un suni pazaudēsim. Lai gan viņam tik un tā nav nekādu iz­redžu, — viņš, acis piemiedzis, paklusēja, gandrīz vai zob­galīgi ielūkojās suņa puspatvērtajā aci un piebilda: — Bet, ziniet, žēl viņa. Iedomājieties, esmu pieradis.

Rokas viņš turēja paceltas, ka svētīdams nabaga nelai­mīgo Šariku grūtam varoņdarbam. Viņš uzmanījās, lai ne puteklītis nenosēstos uz melnās gumijas.

Zem izskūtās vilnas iezaigojās suņa bālgana āda. Bor­mentāls nometa mašīnīti un apbruņojās ar bārdas nazi. Viņš ieziepēja mazo, bezpalīdzīgo galviņu un sāka skut. Asmens skaļi čirkstēja, vietām parādījās asinis. Galvu noskuvis, sa­kostais to norīvēja ar benzīnā samitrinātu vates pikucīti, pēc tam nostiepa suņa atkailināto vēderu un, smagi uzel­podams, teica:

— Gatavs.

Zina atvēra krānu virs izlietnes, un Bormentāls metās mazgāt rokas. Zina no pudelītes tās aplēja ar spirtu.

— Vai es varu iet, Filip Filipovič? — viņa vaicāja, bailīgi šķielēdama uz suna noskūto galvu.

— Vari.

Zina nozuda. Bormentāls atsāka rosīties. Viņš noklāja Šarika galvu vieglām marles salvetītēm, un uz spilvena pa­rādījās ērmīgs kails suņa galvaskauss un dīvains bārdains purns.

Te sakustējās priesteris. Viņš iztaisnojās, palūkojās uz su­ņa galvu un teica:

— Nu, lai dievs svētī. Nazi.

Bormentāls no zaigojošās grēdas uz galdiņa izņēma mazu vēderainu nazīti un padeva to priesterim. Pēc tam viņš ieterpās tādos pašos melnos cimdos kā priesteris.

— Guļ? — vaicāja Filips Filipovičs.

— Guļ.

Filipa Filipoviča žokļi saspringa, actiņas ieguva asi dur­stošu spīdumu, un, nazīti novēcinājis, viņš trāpīgi un gari pārvilka ar to Šarika vēderam. Āda tūdaļ pavērās, un uz vi­sām pusēm pašķīda asinis. Bormentāls plēsīgi metās virsū, sāka ar marles tamponiem spiest Šarika brūci, pēc tam ar mazām, tādām kā cukura standziņām, saknieba malas, un tās nožuva. Uz Bormentāla pieres lāsītēm izspiedās sviedri. Filips Filipovičs iešņāpa otrreiz, un Šarika ķermeni nu jau di­vatā sāka plosīt āķiem, šķērēm, kaut kādām skavām. Parādī­jās asiņu rasu raudoši rozā un dzelteni audi. Filips Filipo­vičs ar nazi rakņājās vēderā, pēc tam uzsauca:

— Šķēres!

Instruments sakostā rokās nozibēja kā burvju mākslinie­kam. Filips Filipovičs ielīda dziļumā un pāris pagriezieniem izrāva no Šarika ķermeņa vina sēklas dziedzerus ar kaut kā­dām ļerpatām. Bormentāls, no cītības un uztraukuma svied­riem pārpludis, metās pie stikla burkas un izvilka no tās citus, slapjus un noļukušus sēklas dziedzerus. Profesora un asistenta rokās sāka lēkāt, vīties īsas, mitras stīdziņas. Sīki iešķindējās pret skavām līkās adatas, sēklas dziedzerus iešuva Šarikam izņemto vietā. Priesteris atzvēlās no brūces, iespieda tajā marles tamponu un nokomandēja:

— šujiet nekavējoties ādu, doktor, — un atskatījās uz balto, apaļo sienas pulksteni.

— 14 minūtes taisījām, — caur sakostiem zobiem izgrū­da Bormentāls un ar līku adatu ieurbās ļenganajā ādā. Pēc tam abi satraucās kā slepkavas, kuri steidzas.

— Nazi! — iekliedzās Filips Filipovičs.

Nazis it kā pats no sevis ielēca viņam rokā, un šai brīdī Fi­lipa Filipoviča seja kļuva briesmīga. Viņš atņirdza zelta un porcelāna zobu kronīšus un vienā paņēmienā apvilka šarika pierei sarkanu vainagu. Noskūto ādu atbīdīja kā skalpu. Atkailināja kaulu. Filips Filipovičs iebļāvās:

— Trepanu!

Bormentāls pasniedza viņam spīdošu svīķurbi. Lūpas kodīdams, Filips Filipovičs sāka urbt Šarika galvaskausā mazus caurumiņus centimentra attālumā vienu no otra, ar tādu aprēķinu, ka tie apņēma visu galvaskausu. Katram viņš patērēja ne vairāk kā piecas sekundes. Pēc tam, iebāzis neredzeta fasona zaga galu pirmajā caurumiņā, sāka zāģēt tā, kā izzāģē dāmu rokdarbu lādītes. Galvaskauss klusi čirkstē­ja un trīsēja. Pēc minūtēm trim galvaskausa vāciņu Šarikam nocēla.

Tad atkailinājās Šarika smadzeņu kupols — pelēks ar ie­zilganām dzīsliņām un sarkanīgiem plankumiem. Filips Filipovičs ar šķērēm iegrauzās apvalkā un to atvēra. Mir­kli uzšļācās tieva asiņu strūkla, gandrīz trāpīja profesoram acī un nošpricēja viņa cepuri. Bormentāls ar torziona pin­ceti kā tīģeris metās spiest ciet un aizspieda. Sviedri Bormentālam plūda aumaļām, un viņa seja spīdēja lekna un daudzkrāsaina. Acis tā vien šaudījās no profesora rokām uz šķīvīti ar instrumentiem. Filips Filipovičs savuties bija kļu­vis patiešām baigs. No viņa deguna lauzās svelpjoņa, zobi atiezušies līdz smaganām. Viņš noplēsa smadzeņu apvalku un līda kaut kur dziļumā, bīdīdams ārā no atvērtā galvaskausa smadzeņu puslodes. Bormentāls tostarp sāka bālēt, ar vienu roku apņēma Šarika krūtis un teica:

— Pulss strauji krītas …

Filips Filipovičs zvērīgi uz viņu atskatījās, kaut ko no­ņurdēja un ierakās vēl dziļāk. Bormentāls ar krakšķi pār­lauza stikla ampuliņu, piepildīja šļirci un viltīgi iedūra Ša­rikam kaut kur pie sirds.

— Tuvojos turku segliem, — ieņurdējās Filips Filipovičs un asiņainiem, glumiem pirkstiem izbīdīja Šarika pelēkdzeltenās smadzenes no galvas. Mirkli viņš pašķielēja uz Šari­ka purnu, un Bormentāls tūdaļ pārlauza otru ampulu ar dzeltenu šķidrumu un ievilka to garā šļircē.

— Sirdī? — viņš nedroši pavaicāja.

— Ko jūs vēl jautājat? — nešpetni ieaurojās profesors, — vienalga viņš jums jau piecas reizes ir nomiris. Duriet! Vai tas ir iedomājami? — Viņa seja pieņēma iedvesmas pilna laupītāja izteiksmi.

Doktors ar atvēzienu viegli ievadīja adatu suņa sirdī.

— Dzīvs, bet tik tikko, — viņš bailīgi nočukstēja.

— Nav laika spriedelēt — dzīvs, nedzīvs, — iešņācās briesmīgais Filips Filipovičs, — es esmu seglos. Vienalga nomirs … Ak tu, vel … «Pie Nīlas svētajiem krastiem …» Piedēkli dodiet.

Bormentāls viņam padeva mēģeni, kurā šķidrumā kuļā­jās diegā iesiets balts kamoliņš. Ar vienu roku — «Nav vi­ņam līdzīgu Eiropā… dieva vārds!» neskaidri nodomāja Bormentāls, — viņš pakampa balto piciņu, bet otra ar šķē­rēm izgrieza tādu pašu kaut kur dziļumā starp izspīlētajām puslodēm. Šarika kamolīti viņš izsvieda uz šķīvīša, bet jau­no kopā ar diedziņu ievietoja smadzenēs un ar saviem īsa­jiem, brīnumainā kārtā smalkiem un lunkaniem kļuvušiem pirkstiem, pamanījās ar dzintara krāsas diedziņu to tur pietīstīt. Pēc tam viņš izmeta no galvas kaut kādas spailītes, pinceti, smadzenes iebāza atpakaļ viņu kaula traukā, atlie­cās un jau mierīgāk pavaicāja:

— Nomira, protams? ..

— Diegveidīgs pulss, — atbildēja Bormentāls.

— Vēl adrenalīnu.

Profesors ātri pārsvieda smadzenēm apvalkus, nozāģēto vāciņu pielika kā pēc mēra, uzbīdīja skalpu un iebrēcās:

— Šujiet!

Bormentāls, salauzdams trīs adatas, minūtēs piecās gal­vu sašuva.

Un, lūk, uz spilvena, uz asinīm krāsota fona parādījās nedzīvais, izdzisušais Šarika purns ar gredzenveida rētu ap galvu. Kā pieēdies vampīrs Filips Filipovičs atzvēlās no upura, norāva vienu cimdu, izpurinot no tā piesviedrēta pū­dera mākoni, otru pārplēsa, nometa uz grīdas un, piespie­dis pogu uz sienas, pazvanīja. Uz sliekšņa, aizgriezusies, lai neredzētu asiņaino Šariku, parādījās Zina. Priesteris krītainām rokām noņēma asinīm notašķīto cepuri un uzsauca:

— Man tūliņ papirosu, Zina. Visu tīru veļu un vannu.

Viņš ar zodu atspiedās pret galda malu, diviem pirkstiem pavēra suņa labo plakstiņu, ielūkojās nepārprotami mirsto­šajā acī un izmeta:

— Re, velns parāvis. Nenosprāga. Nu, tik un tā nosprāgs. Eh, doktor Bormentāl, žēl suņa, maigs bija, kaut arī viltīgs.

V. NO DOKTORA BORMENTALA DIENASGRĀMATAS

Plāna, rakstāmlapas formāta burtnīca. Pierakstīta Bormentāla rokrakstā. Pirmajās divās lappusēs rokraksts ir kārtīgs, blīvs un skaidrs, bet tālāk izplūdis, satraukts, daudz klekšu.

1924.g. 22. decembris. Pirmdiena.

Slimības vēsture.

Laboratorijas suns apmēram divus gadus vecs. Tēviņš. Suga — sētas krancis. Iesauka — šariks. Spalva puduraina, tumši brūna, ar dzeltenīgiem plankumiem. Aste karsēta pie­na krāsā. Uz labā sāna pilnīgi sadzijuša apdeguma pēdas. Barojums pirms nonākšanas pie profesora — slikts, pēc ne­dēļu ilgas uzturēšanās — galēji nobarots. Svars 8 kg (iz­saukuma z.). Sirds, plaušas, kuņģis, temperatūra …

23.decembrī. Plkst. 8.30 vakarā izdarīta Eiropā pirmā ope­rācija pēc prof. Preobraženska metodes: hloroforma narko­zē izgriezti Šarika sēklinieki un to vietā pārstādīti vīrieša sēk­linieki ar piedēkļiem un sēklvadiem, kuri ņemti no 4 stundas un 4 minūtes pirms operācijas miruša 28 gadus veca vīrieša un pēc prof. Preobraženska metodes saglabāti fizioloģiskajā šķīdumā.

Tūdaļ pēc tam izdarīta galvaskausa vāka trepanācija un izoperēts smadzeņu piedēklis — hipofīze, kurš nomainīts ar augstākminētā vīrieša hipofīzi.

Ievadīti 8 kubiki hloroforma, 1 šļirce kampara, 2 šļirces adrenalīna sirdī.

Operācijas mērķis: Realizēt Preobraženska eksperimentu ar kombinētu hipofīzes un sēklinieku pārstādīšanu nolūkā noskaidrot jautājumu par hipofīzes pieaudzējamību, bet tā­lākā nākotnē arī par tās ietekmi uz cilvēka organisma atjaunināšanos.

Operēja prof. F.F. Preobraženskis.

Asistēja dr. I. A. Bormentāls.

Naktī pēc operācijas: draudīga atkārtota pulsa krišanās. Tiek gaidīts letāls iznākums. Milzīgas kampara dozas pēc Preobraženska metodes.

24.decembrī. No rīta — uzlabošanās. Elpošana paātri­nāta divkārt, temperatūra 42. Kampars, kofeīns zem ādas.
25.decembrī. Atkal pasliktināšanās. Pulss tikko jūtams, ekstremitāšu atdzišana, acu zīlītes nereaģē. Adrenalīns sirdī, kampars pēc Preobraženska, fizioloģiskais šķīdums vēnā.
26.decembrī. Zināma uzlabošanās. Pulss 180, elpošana 92, temperatūra 41. Kampars, barošana ar klizmu.
> 27.decembrī. Pulss 152, elpošana 50, temperatūra 39,8, acu zīlītes reaģē. Kampars zem ādas.
28.decembrī. Nozīmīga uzlabošanās. Pusdienlaikā pēk­šņa stipra svīšana, temperatūra 37,0. Operācijas rētas ie­priekšējā stāvoklī. Pārsiešana. Parādījusies apetīte. Baro­šana — šķidra.
29. decembrī. Negaidot konstatēta spalvas izkrišana no pieres un ķermeņa sānu daļām. Konsultācijai pieaicināti: ādas slimību katedras profesors Vasīlijs Vasiļjevičs Bundarevs un Maskavas veterinārā parauginstitūta direktors. Gadījumu atzina par literatūrā neaprakstītu. Diagnoze pa­lika nenoteikta. Temperatūra — normāla.

(Ieraksts ar zīmuli)

Vakarā pirmo reizi ierējās (Plkst. 8.15). Uzmanību saista spēcīga tembra izmaiņa un toņa pazemināšanās. Rej vārdu «vau-vau» vietā zilbes «a-o», skaņa nedaudz atgādina vai­dus.

30.decembrī. Spalvas izkrišana kļūst vispārēja. Svēršana deva negaidītu rezultātu: svars — 30 kg uz kaulu augšanas (pagarināšanās) pamata. Suns vēl arvien uzturas guļus stā­voklī.

31.decembrī. Kolosāla apetīte.
(Burtnīcā — kleksis. Pēc klekša steidzīgā rokrakstā.) Plkst. 12.12 min suns skaidri izrēja A-b-ir.
(Burtnīcā atstāta tukša vieta un tālāk, acīmredzot uz­traukumā kļūdoties, ierakstīts):
decembrī. (Pārsvītrots, izlabots) 1925. gada 1. janvā­rī. No rīta fotografēts. Saprotami rej «Abir», atkārtojot šo vārdu skaļi un it kā priecīgi. Plkst. 3 dienā (lieliem bur­tiem) iesmējās, tādējādi izsaukdams ģīboni istabmeitai Zi­nai. Vakarā astoņas reizes pēc kārtas izrunāja vārdu «Abirvalg», «Abir».

(Ar zīmuli, greiziem burtiem): Profesors atšifrēja vārdu «Abir-valg», tas nozīmē «Glavriba» … Kaut kas baism…
2.janvārī. Fotografēts ar magniju. Smaidot. Piecēlās no gultas un pusstundu droši turējās uz pakaļkājām. Gan­drīz vai mana auguma.
(Burtnīcā ielikta lapa.)

Krievu zinātne gandrīz cieta smagu zaudējumu.

Profesora F. F. Preobraženska slimības vēsture.

Plkst. 1.13. min prof. Preobraženskim dziļas bezsamaņas stāvoklis. Krītot ar galvu atsitās pret krēsla kāju. Balderiāna tinktūra.

Dieva vārds, es sajukšu prātā.

Manā un Zinas klātbūtnē suns (ja, protams, var saukt par suni) nolamāja prof. Preobraženski «mātes vārdiem».

(Ieraksti pārtraukti)

  1. janvārī. (Te ar zīmuli, te violetu tinti.) Šodien, pēc tam, kad viņam nokrita aste, pilnīgi skaidri izrunāja vārdu «dzertuve». Strādā fonogrāfs. Velns viņu zina, kas.

Neko nesaprotu.

Profesors pārtraucis pieņemšanas. No Plkst. 5 dienā ap­skates telpā, kur blandās šis radījums, skan nepārprotami vulgāra lamāšanās un vārdi «vēl pārīti».

  1. janvārī. Viņš izrunā ļoti daudzus vārdus: «važonis», «vietu nav», «vakara avīze», «labākā dāvana bērniem» un vi­sus krievu leksikā atrodamos lamu vārdus.

Viņa izskats ir briesmīgs. Spalva palikusi tikai uz galvas, zoda un krūtīm. Citur āda kaila un ļengana. Dzimumorgānu apvidū — veidojas vīrietis. Galvaskauss ievērojami palie­linājies. Piere slīpa un zema.

Filips Filipovičs vēl arvien jūtas slikti. Novērojumus gal­venokārt veicu es. (Fonogrāfs, fotografēšana.)

Pilsētā paklīdušas baumas.

Sekas ir neparedzamas. Šodien visa šķērsiela bija pilna ar visādiem slamstiem un vecenēm. Vēl tagad dīkdieņi nīkst zem logiem. Rīta avīzes parādījās pārsteidzoša piezī­me. «Baumas par marsieti Obuhova šķērsielā nav pamato­tas. Tas izplatījuši Suharevkas tirgoņi, un viņi tiks stingri sodīti.» Kas, velns, par marsieti? Tie taču murgi.

Vakara avīzē vēl labak — uzrakstījuši, ka piedzimis bērns, kurš spēlē vijoli. Turpat arī vijoles zīmējums un mana foto­kartīte, bet zem tās paraksts: «Prof. Preobraženskis, kurš mātei izdarījis ķeizargriezienu.» Kaut kas neaprakstāms… Viņš saka jaunu vārdu: «milicis».

Izradās, Darja Petrovna bijusi manī iemīlējusies un kartīti izčiepusi no Filipa Filipoviča albuma. Pēc tam, kad patriecu reportierus, viens no viņiem ielavījies virtuvē utt.

Kas notiek pieņemšanas laikā! Šodien — 82 zvani. Tele­fons atslēgts. Bezbērnu dāmas galīgi nojūgušās un nāk …

Pilnā sastāvā mājkoms ar Švonderu priekšgalā. Ko grib, — paši nezina.

  1. janvārī. Vēlu vakarā noteicām diagnozi. Filips Filipo­vičs, kā īstens zinātnieks, atzina savu kļūdu — hipofīzes no­maiņa veicina nevis atjaunināšanos, bet pilnīgu pārcilvēciskošanos (trīs reizes pasvītrots). Tā dēļ viņa ap­brīnojamais, satriecošais atklājums nebūt nekļūst mazāks.

Šamais nupat pirmo reizi pagājās pa dzīvokli. Koridorā smējās, raugoties uz elektrisko lampu. Pēc tam manā un Fili­pa Filipoviča pavadībā iegāja kabinetā. Ļoti stingri turas uz pakaļējām ķepām (pārsvītrots) … uz kājām un rada maza, slikti veidota vīrieša iespaidu.

Kabinetā smējās. Viņa smaids nepatīkams un it kā māk­slots. Pēc tam pakasīja pakausi, pavērās apkārt, un es pie­rakstīju jaunu, skaidri izrunātu vārdu: «buržuji». Lamājās, šī lamāšanās ir metodiska, nepārtraukta un acīmredzot pil­nīgi bezjēdzīga. Lamām zināmā mērā fonogrāfisks raksturs: it kā radījums šos vādus kaut kur agrāk būtu dzirdējis, auto­mātiski, zemapziņā ielāgojis, un tagad grūž ārā biežām zal­vēm. Bet, vispār, neesmu nekāds psihiatrs, velns mani rāvis.

Uz Filipu Filipoviču lamas nez kādēļ atstāj pārsteidzoši smagu iespaidu. Ir brīži, kad viņš pārstāj būt auksts un attu­rīgs jauno parādību vērotājs un it kā zaudē pacietību. Ta reiz viņš pēkšņi nervozi iekliedzās:

— Pārtraukt!

Nekāda efekta.

Pēc pastaigas kabinetā Šariks kopējiem spēkiem tika no­metināts apskates telpā.

Pēc tam mēs ar Filipu Filipoviču apspriedamies. Jāat­zīstas, es pirmo reizi redzēju šo pašpārliecināto un apbrī­nojami gudro cilvēku apjukušu. Pec sava paraduma dungo­dams, viņš ievaicājās: «Ko gan mēs tagad darīsim?» Un tū­daļ pats atbildēja vārds vārdā tā: ««Moskvošveja», jā… «No Seviļas līdz Granadai». «Moskvošveja», dārgais dok­tor..*» Es neko nesapratu. Viņš paskaidroja: «Ivan Ar­noļdovič, es lūdzu jūs nopirkt viņam veļu, bikses un žaketi.»

' Šūšanas uzņēmums 20. gadu Maskavā.

  1. janvārī. Kopš šā rīta leksika ik piecās (vidēji) minūtes bagātinās ar jaunu vārdu vai frāzi. Liekas, tās, apziņā iesalu­šas, tagad kūst un nāk ārā. Atkusušais vārds saglabājas lietošanā. No vakarvakara fonogrāfs atzīmējis: «negrūs­ties», «nelietis», «vāķies no kāpšļa», «es tev rādīšu», «Ame­rikas atzīšana», «prīmuss».
  2. janvārī. Apakškrekliņu uzģērbt ļāva labprāt, pat jaut­ri smiedams. No apakšbiksēm atteicās, paužot protestu ar piesmakušiem bļāvieniem: «Rindā, kuņas bērni, rindā!» Ap­ģērbām. Zeķes viņam par lielām.

(Burtnīcā kaut kādi shematiski zīmējumi, kuri, pēc vi­sa spriežot, attēlo suņa kājas pārvēršanos cilvēka kājā.)

Pagarinās pēdas skeleta aizmugurējā daļa (planta). Pirk­stu iztaisnošanās. Nagi.

Atkārtota un sistemātiska tualetes lietošanas apmācība. Kalpone galēji nospiestā garastāvoklī.

Tomēr jāatzīst radījuma saprātīgums. Lieta stipri iet uz la­bo pusi.

  1. janvārī. Pilnīgi samierinājies ar biksēm. Izrunāja garu un jautru frāzi: «Dod papirosīti, strīpainbiksīti.»

Vilna uz galvas — plāna un zīdaina. Viegli sajaukt ar ma­tiem. Taču dzeltenie plankumi uz pakauša saglabājušies. Šodien nogāja pēdējās pūkas no ausīm. Kolosāla apetīte. Aizrautīgi ēd siļķi.

Plkst. 5 diena notikums: pirmo reizi radījuma izteiktie vārdi nebija atrauti no apkārtējām parādībām, bet gan tieša reakcija uz tām. Proti: kad profesors viņam pavēlēja: «Ne­svied ēdiena pārpalikumus uz grīdas,» — negaidīti atbildēja: «Atšujies, gnīda.»

Filips Filipovičs bija satriekts, pēc tam atguvās un teica:

— Ja tu vēlreiz atļausies nolamāt mani vai doktoru, tad norausies.

Šai brīdī es Šariku fotografēju. Varu galvot, ka profesora vārdus viņš saprata. No pierapakšas diezgan nikni palūrēja, bet apklusa.

Urrā, viņš saprot!

  1. janvārī. Roku bāšana bikšu kabatās. Atradinām no lamāšanās. Svilpoja «Hei, ābolīt!». Uztur sarunu.

Nespēju atturēties no dažām hipotēzēm: pie velna pagaidam atjaunināšanos. Lūk, kas ir neizmērojami svarīgāk: ap­brīnojamais prof. Preobraženska eksperiments ir atklājis vienu no cilvēka smadzeņu noslēpumiem. Līdz šim mīklainā hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — funkcija ir izskaidrota. Ta nosaka cilvēcisko veidolu. Tās hormonus var nosaukt par svarīgākajiem organismā — par veidola hormoniem. Zināt­nei paveras jauns virziens: bez Fausta retortes radīts homunkuls. Ķirurga skalpelis dāvājis dzīvību jaunai cilvēciskai vie­nībai. Prof. Preobraženski, jūs esat — radītājs. (Kleksis.)

Starp citu, esmu novirzījies no tēmas… Tātad, viņš uztur sarunu. Pēc maniem priekšstatiem, situācija ir tāda: pārstā­dīta un funkcionēt sākusi hipofīze atvērusi runas centrus su­ņa smadzenēs, un vārdi plūst aumaļām. Manuprāt, mums darīšana ar pārformētam, nevis no jauna radī­tam smadzenēm. O, brīnišķīgais evolūcijas teorijas apstipri­nājums! O, diženā ķēde, no suņa līdz Mendeļejevam — ķīmiķim! Vēl mana hipotēze: Šarika smadzenes suņa periodā uzkrājušās milzumu jēdzienu. Visi vārdi, ar kuriem viņš sā­ka operēt pirmām kārtām, ir ielas vārdi, viņš tos dzirdējis un paglabājis smadzenēs. Tagad, pa ielu ejot, es ar slēptām šausmām raugos satiktajos suņos. Dievs vien zina, kas slēp­jas viņu smadzenēs.

Šariks ir lasījis. Lasījis (3 izsaukuma zīmes). Es to atklā­ju. Pēc «Glavribas». Tieši no beigām lasījis. Un es pat zinu šīs mīklas atminējumu: suņu redzes nerva pārrāvumā.

Kas notiek Maskavā — cilvēka prātam neaptverami. Septiņi Suharevkas tirgoņi jau sēž par baumu izplatī­šanu, ka boļševiki izsaukuši pastardienu. To teica Darja Petrovna un pat nosauca precīzu datumu: 1925. gada 28. novembrī, svētā mocekļa Stefana dienā, zeme uztriekšo­ties debesu asij .. . Kaut kādi žuļiki jau lasa lekcijas. Tādu jezgu ar to hipofīzi esam sacēluši, mūc kaut no dzīvokļa ārā. Es pārvācos pie Preobraženska, pēc viņa paša lūguma, un nakšņoju pieņemamā istabā kopā ar Šariku. Apskašu telpa pārvērsta par pieņemamo. Švonderam izrādījusies taisnība. Mājas komiteja gavilē. Skapjos neviena stikla, jo lēkāja. Ar mokām atradinājām.

Ar Filipu notiek kaut kas dīvains. Kad es viņam izklāstīju savas hipotēzes un izteicu cerību izveidot no Šarika ļoti aug­sti attīstītu personību, viņš rūgti pasmīnēja un atbildēja: «Jūs domājat?» Viņa tonis vēsta ļaunu. Vai tiešām esmu kļū­dījies? Vecais ir kaut ko izprātojis. Kamēr es ņemos ar sli­mības vēsturi, viņš sēž pie tā cilvēka vēstures, no kura mēs paņēmām hipofīzi.

(Burtnīcā ielikta lapa.)

Kļims Grigorjevičs Čugunkins, 25 gadus vecs, neprecē­jies. Bezpartejisks, taču solidārs. Tiesāts trīs reizes un at­taisnots: pirmo reizi pierādījumu trūkuma dēļ, otro reizi iz­celšanās glābusi, trešo reizi — 15 gadi katorgas nosacīti. Zādzības. Profesija: balalaikas spēlē traktieros.

Maza auguma, slikti veidots. Aknas palielinātas (alko­hols). Nāves iemesls — naža dūriens sirdī alus dzertuvē («Stopsignāls» pie Preobraženska vārtiem).

Vecais neatraudamies sēž pie Čugunkina slimības. Nesa­protu, kas par lietu. Kaut ko burkšķ par to, ka neesmu, lūk, iedomājies apskatīt visu Čugunkina līķi. Kas par lietu — nesaprotu. Vai nav vienalga, kam pieder hipofīze?

  1. janvārī. Nerakstīju vairākas dienas: slimoju ar influen­ci. Šai laikā veidols pilnīgi noformējies.
  2. a) pēc ķermeņa uzbūves pilnīgs cilvēks;
  3. b) svars apmēram 3 pudi;
  4. c) augums neliels;
  5. d) galva maza;
  6. e) sācis smēķēt;
  7. f) ēd cilvēku barību;
  8. g) ģērbjas patstāvīgi;
  9. h) veikli vada sarunu.

Še tev hipofīze (kleksis).

(Turpinājums sekos)

(2. turpinājums)

Slimības vēsturi beidzu. Mūsu priekšā jauns organisms; tas jānovēro no sākuma.

Pielikums: runas stenogrammas, fonogrāfa ieraksti, fotouzņēmumi.

Paraksts: Profesora F. F. Preobraženska asistents

Doktors Bormentāls.

VI

Bija ziemas vakars. Janvāra beigas. Priekšpusdiena, laiks pirms pieņemšanas. Uz pieņemamās istabas durvju aplodas karājās balta papīra lapa, uz kuras ar Filipa Filipoviča roku bija uzrakstīts:

«Saulespuķu sēklas dzīvoklī ēst aizliedzu»
Preobraženskis.

Un ar Bromentāla roku, zilā krāsā, trekniem kā pīrāgi burtiem:

«Mūzikas instrumentu spēle no plkst. 5 dienā Iīdz 7 no rīta aizliegta.»

Tālāk ar Zinas roku:

«Kad atgriežaties, pasakiet Filipam Filipovičam: es nezinu, kur viņš aizgājis. Fjodors teica, ka ar Švonderu.»

Ar Preobraženska roku:

«Simt gadus gaidīšu stiklinieku?»

Ar Darjas Petrovnas roku (drukātiem burtiem): «Zina aizgāja uz veikalu, teica, atvedīšot.»

Pateicoties lampai zem zīda abažūra, ēdamistabā valdīja ļoti vakarīga noskaņa. Gaisma no bufetes krita uz pusēm pārcirsta — spoguļstikli slīpā krustā bija pārlīmēti no vienas fasetes Iīdz otrai. Filips Filipovičs, pār galdu noliecies, grima milzīgas avīzes lapas Iasīšanā. Zibeņi šaudījās viņa sejā, un caur zobiem bira aprauti, strupi dudinoši vārdi. Viņš lasīja piezīmi:

«Nav nekādu šaubu, ka tas ir viņa nelikumīgi dzimušais (kā izteicās satrūdējušajā buržuāziskajā sabiedrībā) dēls. Lūk, kā izklaidējas mūsu pseidomācītā buržuāzija! Kurš katrs prot aizņemt septiņas istabas, kamēr mirdzošais taisnibas zobens nav iezibējies pār viņu sarkaniem stariem.»

Šv….rs.

Aiz divām sienām ļoti uzmācīgi, ar bramanīgu veiklību tika spēlēta balalaika, un āķīgās «Spīd mēnestiņš» variāciju skaņas Filipa Filipoviča galvā sajaucās ar rakstiņa vārdiem kaitinošā putrā. Izlasījis viņš sausi nospļāvās pār plecu un automatiski caur zobiem iedziedājas:

— «Spī-īd mēnestiņš… spi-ī-īd mēnestiņš… spī-i-īd mēnestiņš…» Tfu-tu, pielipa, nolādēts meldiņš!

Viņš piezvanīja. Zina pabāza galvu starp portjeru strēlēm.

— Pasaki viņam, ka jau pieci, lai izbeidz, un pasauc viņu šurp, Iūdzu.

Filips Filipovičs sēdēja atzveltnes krēslā pie galda. Starp kreisās rokas pirkstiem viņam trīsēja brangs cigāra nodegulis. Pie portrejas, atspiedies pret aplodu, kājas sakrustojis, stāvēja maza auguma nesimpātisks cilvēks. Mati uz galvas viņam auga cieti un it kā puduriem izravētā laukā, bet seju klāja neskūta pūka. Piere pārsteidza ar savu niecīgo augstumu. Gandrīz vai zem uzaču melnajām, izvērstajām slotiņām sākās bieza matu birste.

Zem labās paduses pārplēstie svārki bija salmiem aplipuši, svītrotās biksiņas uz labā ceļgala saplīsušas, bet uz kreisā nosmērētas ar lillā krāsu. Ap kaklu cilvēkam bija indīgi debeszila kaklasaite ar mākslīga rubīna saspraudi. Šīs kaklasaites krāsa bija tik kliedzoša, ka, laiku pa laikam aizverot pārgurušās acis, Filips Filipovičs pilnīgā tumsā te uz griestiem, te sienas redzēja Iiesmojošu lāpu ar gaišzilu vainagu. Bet, acis atverot, apžilba atkal, jo no grīdas, gaismas vēdekļus šļakstīdamas, acīs lēca laka kamašas ar baltām getrām. «Kā galošās,» ar nepatiku nodomāja Filips Filipovičs, nopūtās un šņākuļodams sāka darboties ap savu nodzisušo cigāru. Cilvēks pie durvīm apmiglotu skatu šķielēja uz profesoru un, bārstīdams pelnus uz krekla krūtežas, pīpēja papirosu.

Pulkstenis, kas karājās Iīdzās koka irbei pie sienas, nosita piecas reizes. Tā iekšās vēl kaut kas vaidēja, kad sarunu sāka Filips Filipovičs.

— Es, liekas, jau divas reizes esmu Iūdzis negulēt vir­tuvē uz lāvas, jo sevišķi dienā?

Cilvēks čerkstoši, it kā būtu aizrijies ar kauliņu, ieklepojās un atbildēja:

— Virtuvē gaiss patīkamāks.

Balss viņam bija neparasta, neskanīga un tai pašā Iaikā dobja, it kā runātu mazā muciņā.

Filips Filipovičs pašūpoja galvu un jautāja:

— No kurienes šī riebeklība? Es par šlipsi runāju. Ar acīm sekodams pirkstiem, cilvēciņš pār savu atšiepto lūpu lielā maigumā pašķielēja uz kaklasaiti.

— Un kāpēc gan riebeklība? — viņš ierunājās. = Šika kaklasaite. Darja Petrovna uzdāvināja.

— Darja Petrovna jums draņķi uzdāvinājusi, tādu pat kā šie zābaki. Kas tā par spīdošu nejēdzību? No kurienes? Ko es jums lūdzu? Nopirkt pie-klā-jī-gus zābakus, bet kas tas ir? Vai tiešām doktors Bormentāls tādus izvēlējās?

— Es viņam pieteicu, lai pērk lakas. Es, ko, par citiem sliktāks? Paejieties pa Kuzņeckuju, tur visi lakādā staigā. Filips Filipovičs nogrozīja galvu un sāka runāt stingri:

— Gulēšana uz Iāvas tiek izbeigta. Skaidrs? Kāda nekaunība? Jūs taču traucējat. Tur sievietes.

Cilvēka seja satumsa un lūpas atkārās.

— Neko teikt — sie-ievietes. Kundzes kādas. Prasta kalpone, bet deguns gaisā kā komisārienei. To visu Zinka klačojas.

Filips Filipovičs bargi paraudzījās:

— Neiedrošinieties saukāt Zinu par Zinku! Skaidrs? Klusums.

— Skaidrs, es jums prasu?

— Skaidrs.

To draņķi no kakla novākt. Jūs… tu… jūs paskatieties uz sevi spogulī, pēc kā jūs izskatāties. Kaut kāds balagāns. Izsmēķus uz grīdas nemest — jau simto reizi lūdzu. Un lai es dzīvoklī nedzirdētu vairs nevienu lamu vārdu! Nespļaut! Lūk, spļaujamtrauks. Ar pisuāru apieties uzmanīgi. Ar Zinu visas sarunas pārtraukt. Viņa sūdzas, ka jūs tumsā uzglūnot. Sargieties! Un kurš pacientam atbildēja «h… viņu zina»? Jūs domājat, ka krogā atrodaties?

— Jūs gan, papucīt, kaut kā pārlieku mani apspiežat, — cilvēks pēkšņi raudulīgi novilka.

Filips Filipovičs piesarka, brilles nozibsnīja.

— Kurš jums te ir papucītis? Kas tā par familiaritāti? Lai es vairs nedzirdētu šo vārdu! Saukt mani vārdā un tēvvārdā!

Cilvēciņa sejā iekvēlojās nekaunīga izteiksme.

— Nu, ko jūs vienmēr… Te nespļaut. Te nesmēķē. Tur neej… Kas tas ir, tiešām? Tīri kā tramvajā. Ko jūs man dzīvot neļaujat?! Bet, kas attiecas uz «papucīti», to nu jūs veltīgi. Varbūt es Iūdzu jūs operāciju taisīt? — cilvēks sašutis rēja. — Glītas lietiņas. Nogrāba dzīvnieku, galvu ar nazīti sagraizīja, bet tagadiņ paši ar riebumu. Es, varbūtās, savu atļauju operācijai neesmu devis. Un tāpatās mani radinieki ne. Es, varbūtās, prasību varu iesniegt.

Filipa Filipoviča acis kļuva gluži apaļas, cigārs izvēlās no pirkstiem. «Ir gan tips,» nozibēja galvā.

— Jūs atļaujaties būt neapmierināts, ka jūs par cilvēku pārvērta? Jums varbūt atkal Iabpatiktu pa mēslu bedrēm rakāties? Pavārtēs salt? Nu, būtu es to zinājis…

— Nu ko jūs visu laiku pārmetat — mēslu bedres un mēslu bedres. Es pie sava maizes kumosiņa tiku. Bet ja es zem naža būtu nomiris? Ko jūs, biedri, šai sakarā izteiksit?

— Filip Filipovič! — pārskaities izkliedza Filips Filipovičs, es jums neesmu nekāds biedrs. Tas ir drausmīgi! «Murgi, murgi,» noplaiksnīja domas.

— Protams, protams, kā citādi… — cilvēciņš ironiski ierunājās un uzvaroši izlika uz priekšu kāju, — saprotam… Kādi nu mēs jums biedri. Kur nu. Mēs universitātēs neesam mācījušies, 15 istabu dzīvokļos ar vannām neesam dzīvojuši. Tikai tagadiņ būtu laiks šito aizmirst. Pašreizējos laikos katram ir savas tiesības…

Filips Filipovičs bālēdams klausījās cilvēka spriedelēšanā . Tas pārtrauca runu un demonstratīvi devās pie pelnutrauka ar izdegušo papirosu rokā. Viņa gaita bija zvalstīga. llgi viņš spaidīja izdeguli, un viņa sejas izteiksme bija nepārprotama: «še tev! Še!» Papirosu nodzēsis, viņš pēkšņi noklabināja zobus un iegrūda degunu sev padusē.

— Ar pirkstiem blusas ķert! Ar pirkstiem! — nikni uzkliedza Filips Filipovičs, — un kur jūs tās ņemat, es nesaprotu?

— A ko, es šās audzēju, vai? — apvainojās cilvēks, — redzams, blusas mani mīl, — te viņš ar pirkstiem paurkējās oderē zem piedurknes un palaida gaisā rudas vieglas vates kumšķi.

Filips Filipovičs pievērsa skatu griestu rotājumiem un sāka nervozi bungot pa galda virsmu. Cilvēks, sodījis blusu, pagāja nost, apsēdās krēslā, un, elkoņus uz atzveltnes atspiedis, ļengani nokāra plaukstas gar svārku atlokiem. Skatiens noslīdēja lejup pie parketa dēlīšiem. Viņš apcerīgi vēroja savus zābakus, un vērošana viņam sagādāja lielu baudu. Filips Filipovičs pavērās turp, kur zibsnīja asie zibšņi uz strupajiem purniem, samiedza acis un ierunājās:

— Jums ir vēl kāds jautājums?

— Ta kāds nu tur jautājums. Jautājums vienkāršs. Man, Filip Filipovič, dokuments vajadzīgs.

Filips Filipovičs viegli nodrebēja.

Hm… Velns! Dokuments! Patiesi… Khm… Bet… varbūt to var kaut kā… — viņa balss skanēja nedroši un skumji.

— Apžēlojieties, — pārliecināti atteica cilvēks, — kā gan bez dokumenta? Tas jau nu — piedodiet. Paši zināt — cilvēkam bez dokumenta eksistēt stingri aizliegts. Pirmkārt, mājas komiteja…

— Kāda tur daļa mājas komitejai?

— Kā tā — kāda daļa? Satiek, jautā, — kad gan tu, saka, augsti cienījamais, pierakstīsies?

— Ak tu dievs, — grūtsirdīgi izsaucās Filips Filipovičs, — satiek, jautā… Varu iedomāties, ko jūs viņiem stāstāt. Es taču jums esmu aizliedzis pa trepēm vazāties.

— Kas es, katordznieks, vai ? — izbrīnījās cilvēks, un savas taisnības apziņa iekvēlojās pat viņa rubīnā. — Kā tā — «vazāties»? Diezgan aizvainojoši ir jūsu vārdi. Es stai­gāju kā visi cilvēki.

To sakot, viņš ar lakotajām kurpēm pastrīķēja grīdu.

Filips Filipovičs apklusa, via skats aizklīda sāņus. «Vajag sevi tomēr savaldīt,» viņš nodomāja. Un, piegājis pie bufetes, vienā rāvienā izdzēra glāzi ūdens.

— Te-eicami, — viņš ierunājās jau mierīgāk, — vārdi nav galvenais. Un tātad — ko saka tā jūsu brīnišķīgā mājas komiteja?

— Kas šai ko teikt… Bet jūs velti viņu par brīnišķīgo apsaukājat. Viņa intereses aizsargā.

— Kā intereses, atļaujiet uzzināt?

— Zināms, kā — strādniecības elementa.

Filips Filipovičs ieplēta acis.

— Un jūs tad būtu strādnieks?

— Tak skaidrs — ne jau nepmanis.

— Nu labi. Tātad, — ko viņiem vajag, lai aizstāvētu jūsu revolucionārās intereses?

— Zināms, ko — pierakstīt mani. Viņi saka — kur gan tas redzēts, ka cilvēks dzīvotu Maskavā nepierakstīts. Tas — viens. Bet pats galvenais — uzskaites kartīte. Es dezertieris būt nevēlos. Tāpat arī — savienība, birža…

— Atļaujiet jautāt, uz kāda pamata lai jūs pierakstītu? Pēc kādiem dokumentiem? Pēc šī galdauta vai pēc savas pases? Jārēkinās taču ar stāvokli! Neaizmirstiet, ka jūs esat… Ē… hm… jūs taču esat, kā sacīt, negaidot izveidojies radījums. Laboratorisks, — Filips Filipovičs runāja arvien nedrošāk.

Cilvēks uzvaroši klusēja.

— Te-eicami. Kas tad, galu galā, vajadzīgs, lai jūs pierakstītu un, vispār, iekārtotu pie tās jūsu mājas komi­tejas plāniem? Jums taču nav ne vārda, ne uzvārda.

— To nu jūs veltīgi. Vārdu es sev pilnīgi mierīgi varu izvēlēties. Nodrukā avīzē, un basta.

— Un kā gan jums Iabpatiktos saukties?

Cilvēks sakārtoja kaklasaiti un atbildēja:

— Poligrāfs Poligrāfovičs.

— Netēlojiet muļķi, — drūmi atsaucās Filips Filipovičs, — es ar jums pilnīgi nopietni runāju.

Indīgs smīniņš saverkšķīja cilvēka ūsiņas.

— Kaut kā nesaprotu, — viņš ierunājās jautri un pārdomāti. — Es «mātes vārdiem» Iamāties nedrīkstu. Spļaut — nedrīkstu. Bet no jums to vien dzirdu — «muļķis», un «mulķis». Redzams, kāpēc Krievijā tikai profesori lamāties drīkst.

Filipa Filipoviča seja pielija asinīm, un, glāzi piepildot, viņš to saplēsa. Padzēries no citas, nodomāja: «Vēl drusku, un viņš mani sāks mācīt, turklāt viņam pilnīga taisnība. Neturi sevi rokās.»

Viņš pagriezās krēslā, pārspīlēti svinīgi pielieca augumu un dzelžaini stingri teica:

— At-vainojiet. Man nervi nav kārtībā. Jūsu vārds šķita man dīvains. Kur jūs, interesanti zināt, tādu izrakāt?

— Mājas komiteja ieteica. Pēc kalendāra meklēja, — sak, kuru gribi? Es arī izvēlējos.

— Nevienā kalendārā nekā tamlīdzīga nav.

— Diezgan pārsteidzoši, — cilvēks pasmīnēja, — tāds jums apskates telpā karājas.

Filips Filipovičs nepieceldamies sasniedza zvana pogu uz sienas un zvanam atsaucās Zina.

— Kalendāru no apskašu telpas.

Nogaidoša pauze. Kad Zina atgriezās ar kalendāru, Filips Filipovičs noprasīja:

— Kur?

— 4. martā svinams.

Parādiet… Hm… Velns… Krāsnī viņu, Zina, un tūdaļ.

Zina, acis izbiedēti blisinādama, aizgāja ar kalendāru, bet cilvēks nosodoši pakratīja galvu.

— Uzvārdu atļausiet uzzināt?

— Esmu ar mieru mantoto uzvārdu pieņemt.

— Kā? Mantoto? Un tas būtu?

— Šarikovs.

Kabinetā galda priekšā stāveja mājas komitejas priekšsēdetājs Švonders ādas frencī. Doktors Bormentāls sēdeja krēslā. Viņa salā piesārtušie vaigi (viņš tikko bija atgrie­zies) pauda tikpat lielu apjukumu kā blakus sēdošajam Filipam Filipovičam.

— Kā tad lai raksta? — viņš nepacietīgi vaicāja.

— Nu, ko, — ierunājās Švonders, — lieta nav sarežģīta. Rakstiet apliecību, pilsoni profesor. Ka tā, vai, un šitā, dotā dokumenta uzrādītājs patiešām ir Šarikovs Poligrāfs Poligrāfovičs, dzimis jūsu, sak, dzīvoklī.

Bormentāls apjucis sakustējās krēslā. Filips Filipovičs noraustīja ūsas.

— Hm … nu, velns! Neko muļkīgāku pat iedomāties nevar. Ne viņš dzimis, nekā, vienkārši… nu, vārdu sakot…

— Tā jau ir jūsu darīšana, — mierīgi un ļauni pazinoja Švonders, — dzimis, nedzimis… Visumā un kopumā taču jūs eksperimentu taisījāt, profesor! Jūs arī radījāt Šari­kovu.

— Un ļoti vienkārši, — norēja Šarikovs no grāmatu skapja. Viņš tur spoguļattēla bezdibenī pētīja savu kaklasaiti.

— Es jūs ļoti lūgtu, — atcirta Filips Filipovičs, — nejaukties sarunā. Velti jūs sakāt «un ļoti vienkārši», — tas nepavisam nav vienkārši.

— Kā lai nejaucos, — aizvainoti iebubinājās Šarikovs. Švonders nekavējoties viņu atbalstīja.

— Atvainojiet, profesor. Pilsonim Šarikovam pilnīga taisnība. Tās ir viņa tiesības — piedalīties sava personīgā likteņa apspriešanā, it īpaši tādēļ, ka runa ir par doku­mentiem. Dokuments — pati svarīgākā lieta uz pasaules.

Šai mirklī apdullinošs zvans pārrāva sarunu. Filips Filipovičs klausulē pateica «Jā…», nosarka un sāka kliegt:

— Lūdzu netraucēt mani ar sīkumiem. Kas jums par daļu? — un ar būkški nosvieda klausuli uz aparāta. Gaišzils prieks atmirdzēja Švondera sejā.

Filips Filipovičs, kļūdams vēl sarkanāks, nokliedza:

— Vārdu sakot, beigsim to.

Viņš izrāva lapiņu no bloknota, uzmeta pāris vārdu, pēc tam saniknots nolasīja:

— «Ar šo apliecinu»… Velns viņu zina, kas… Hm… «Šī uzrādītājam, laboratoriskas eksperimentālas smadzeņu operācijas ceļā iegūtam cilvēkam, nepieciešami dokumenti.» … Velns! Es, starp citu, vispār esmu pret šo idiotisko dokumentu sanemšanu. Paraksts — «profesors Preobraženskis».

— Diezgan dīvaini, profesor, — apvainojās Švonders, — kā jūs dokumentus par idiotiskiem saucat? Es nevaru pieļaut nedokumentēta, turklāt vēl karaklausības uzskaitē neuznemta iedzīvotāja atrašanos mājā. Un ja nu pēkšni karš ar imperiālistiskajām haizivīm?

— Es ne uz kurieni neiešu karot, — pēkšni Šarikovs drūmi uzrēja skapim.

Švonders apstulba, bet ātri atguvās un pieklājīgi aizrādīja Šarikovam:

— Jūs, plisoni Šarikov, runājat augstākajā mērā neapzinīgi. Karaklausības uzskaitē stāties nepieciešams.

— Uzskaitē stāšos, bet karot — še piga, — kaklasaites mezglu kārtodams, naidīgi atbildēja Šarikovs.

Bija pienākusi Švondera reize mulst. Preobraženskis pārmija skumji ļaunus skatienus ar Bormentālu. «Lūdzu jums — morāle,» Bormentāls daudznozīmīgi pamāja ar galvu.

— Esmu smagi ievainots operācijas laikā, — drūmi iesmilkstējās Šarikovs, — mani, edz, kā apstrādājuši, — un viņš norādīja uz galvu. Pāri pierei stiepās ļoti svaiga operācijas rēta.

— Jūs esat anarhists individuālists? — augstu uzraudams uzacis, vaicāja Švonders.

— Man baltā biļete pienākas, — uz to atbildēja Šarikovs.

— Mm-jā, labi, lai paliek pagaidām, — teica pārsteigtais Švonders, — fakts ir tāds, ka mēs profesora apliecību aizsūtīsim uz miliciju un jums izsniegs dokumentu.

— Vēl kas, ē… — negaidot viņu pārtrauca Filips Filipovičs, acīmredzot kādas domas urdīts, — jums nav mājā kāda brīva istaba? Esmu ar mieru to nopirkt.

Švondera brūnajās acīs iešķīlās dzeltenas dzirkstelītes.

— Nē, profesor. Par lielu nožēlošanu. Un nav paredzama.

Filips Filipovičs saknieba lūpas un neko neteica. Atkal kā negudrs iezvanījās telefons. Filips Filipovičs, neko nevaicājot, nometa klausuli no radziniem, un tā, drusku pašūpojusies, palika karājamies gaišzilajā vadā. Visi sarāvās. «Galīgi sanervozējies vecais,» nodomāja Bormentāls, bet Švonders, acīm zibsnījot, paklanījās un izgāja.

Šarikovs, zābaku apmalēm čīkstot, devās tam pakaļ.

Profesors palika vienatnē ar Bormentālu. Brīdi paklusējis, Filips Filipovičs drebulīgi noskurināja galvu un ierunājās:

— Tie ir murgi, goda vārds. Jūs redzat? Zvēru jums, dār­gais doktor, esmu nomocījies šais divās nedēļās vairāk kā pēdējo 14 gadu laikā. Tas ir tips, es jums teikšu…

Kaut kur attālu spalgi saplīsa stikls, pēc tam uzspurdza slāpēts sievietes spiedziens un tūdaļ apdzisa. Nešķīstais gars aizplēsās pa koridora tapetēm apskašu telpas virzienā, tur kaut ko nogāza un acumirkiī aizbrāzās atpakaļ. Noklaudzēja durvis, un virtuvē atsaucās Darjas Petrovnas zemā balss. Pēc tam iegaudojās Šarikovs.

— Dievs tēvs, kas nu atkal! — iekliedzās Filips Filipovičs, mezdamies uz durvīm.

— Kaķis, — apjēdza Bormentāls un traucās viņam pakaļ. Vini aizdrāzās pa koridoru uz priekšnamu, iegāzās tajā, no turienes nogriezās pa gaiteni uz tualeti un vannas istabu. No virtuves izsprāga Zina un uzskrēja virsū Filipam Filipovičam.

— Cik reižu neesmu pavēlējis — lai nebūtu kaķu! — satricināts iekliedzās Filips Filipovičs. — Kur viņš ir! Ivan Arnoļdovič, nomieriniet, dieva dēļ , pacientus pieņemamajā!

— Vannas istabā, sātans tāds, vannas istabā sēž, — aiz­elsdamās kliedza Zina.

Filips Filipovičs metās vannas istabas durvīs, bet tās nepadevās.

— Tūliņ pat atvērt!

Kā atbilde aizslēgtajā vannas istabā kaut kas sāka spriņģot pa sienām, gāzās bļodas, aiz durvīm dobji norēcās mežonīgā Šarikova balss:

— Uz vietas nositīšu…

lešalcās caurules, un sāka gāzties ūdens. Filips Filipovičs metās durvīs un sāka tās raustīt. Uz virtuves sliekšna parādījās iztvīkusī Darja Petrovna ar pārškiebtu seju. Pēc tam augstajā stikla logā, kas zem pašiem vannas istabas griestiem izgāja uz virtuvi, iesprāga čūskveidīga plaisa, izvēlās divas lauskas, bet tām pakaļ izkrita milzīga izmēra kaķis, svītrots kā tīģeris un ar gaišzilu lenti ap kaklu, līdzīgs gorodovojam. Viņš nokrita tieši uz galda — garenā traukā, pārškeldams to uz pusēm, no trauka uz grīdas, tad apmetās riņkī uz trīs kājām, ar labo priekškepu pamādams kā dejā, un acumirklī iesūcās šaurajā durvju spraugā uz melnajām kāpnēm. Sprauga ieplētās, un kaķi nomainīja lakatā ieskauta večas fizionomija. Viņas baltiem punktiņiem izraibotie svārki jau atradās virtuvē. Veča ar lielo un rādītājpirkstu apslaucīja iekritušo muti, piepampušām un durstīgām ačelēm nomēroja virtuvi un ziņkārīgi izdvesa:

— O, Kungs Jēzu!

Bālais Filips Filipovičs škērsoja virtuvi un draudīgi noprasīja:

— Ko jums vajag?

Uz runājošo sunīti gribētos palūkoties, — pieglaimīgi atbildēja veča un pārkrustījās. Filips Filipovičs nobālēja vēl vairāk, piegāja vecenei cieši klāt un aizžņaugti nočukstēja:

— Šai pat mirkli no virtuves ārā!

Vecene atkāpās uz durvim un aizvainoti ierunājās:

— Kaut kā pārlieku jau bezkaunīgi, profesora kungs.

— Ārā, es saku! — atkārtoja Filips Filipovičs, un viņa acis kļuva apaļas kā pūcei. Viņš pašrocīgi aizcirta melnās durvis aiz vecenes. — Darja Petrovna, esmu taču jūs lūdzis!

— Filip Filipovič, — kailās rokas dūrēs žņaudzīdama, izmisusi atbildēja Darja Petrovna, — ko es varu? Tauta cau­rām dienām laužas, kaut met visu pie malas.

Ūdens vannas istabā rēca dobji un brīdinoši, bet balss vairs nebija dzirdama. lenāca doktors Bormentāls.

— Ivan Arnoldovič, no sirds lūdzu… hm… cik tur ir pacientu?

— Vienpadsmit, — atbildēja Bormentāls.

— Atlaidiet visus, šodien es nepieņemšu.

Filips Filipovičs ar pirksta kauliņu pieklauvēja pie durvīm un uzsauca:

— Esiet tik Iaipns un tūliņ nāciet ārā! Kādēļ jūs esat ieslēdzies?

— Hu-hū! — žēlabaini un neskanīgi atsaucās Šarikova balss.

— Kāda velna!… Nedzirdu, aizgrieziet krānu!

— Vau! Vau!

— Tak krānu aizgrieziet! Ko viņš ir izdarījis, nesaprotu… — nevaldāmās dusmās iebļāvās Filips Filipovičs.

Pavērušas durvis, Zina un Darja Petrovna raudzījās no virtuves. Filips Filipovičs vēlreiz nodārdināja ar dūri pa durvīm.

— Re, kur viņš! — Darja Petrovna virtuvē iebrēcās.

Filips Filipovičs metās turp. Sasistajā Iogā zem griestiem parādījās un izspraucās virtuvē Poligrāfa Poligrāfoviča fizionomija. Tā bija izvaikstīta, acis raudulīgas, bet gar degunu, svaigās asinīs liesmojoša, stiepās gara skrāpējuma švīka.

— Jūs esat jucis? — vaicāja Filips Filipovičs. — Kāpēc nenākat ārā?

Šarikovs skumji un bailīgi atskatījās atpakaļ un atbildēja:

— Man atslēga aizcirtusies.

— Nu, tad atveriet. Jūs atslēgu nekad neesat redzējis?

— Tak neveras, nolāpītā! — izbiedēti atbildēja Poligrāfs.

— Tētīt! Viņš drošinātāju aizcirtis! — sasizdama plaukstas, iesaucās Zina.

— Tur ir tāda podziņa! — bļāva Filips Filipovičs, cenz­damies pārkliegt ūdeni, — nospiediet to uz leju… Uz leju spiediet! Uz leju!

Šarikovs nozuda un pēc minūtes atkal parādījās lodziņā.

— Ne h… nevar redzēt, — viņš šausmās norēja Iogā.

— Tak gaismu ieslēdziet! Viņš ir satrakojies!

— Runcis, nolādētais, lampu sadrašķījis, — atbildēja Šarikovs, — bet es sāku viņu, neģēli, aiz kājām tvarstīt, krāns izskrūvējās, un tagad nevar atrast.

Visi sasita rokas un tādā stāvoklī sastinga.

Pēc minūtēm piecām Bormentāls, Zina un Darja Petrovna sēdēja rindiņā uz mitra, pie durvju pakājes rullī satīta paklāja, un ar dibeniem spieda to pie spraugas zem durvīm, bet šveicars Fjodors ar iedegtu Darjas Petrovnas līgavas sveci pa koka trepēm, līda vēdlodziņā. Viņa pelēkrūtotais dibens pazibēja gaisā un izzuda loga caurumā.

— Du… hu-hū! — caur ūdens rēcieniem kaut ko kliedza Šarikovs.

Atskanēja Fjodora baiss:

— Filip Filipovič, tikpat jāver valā, Iai izplūst, no virtuves izsūknēsim.

— Veriet! — dusmīgi uzsauca Filips Filipovičs.

Trijotne piecēlās no paklāja, vannas istabas durvis atvērās, un tūdal vilnis iegāzās koridorā. Tur tas sadalījās trīs straumēs: taisni — uz pretī atrodošos tualetes telpu, pa labi — uz virtuvi, un pa kreisi — uz priekštelpu. Lēkādama un plakškinādama Zina aizcirta priekšnama durvis.

Līdz potītēm ūdenī, nez kādēļ smaidīdams, iznāca Fjodors.

Viņš bija caurcaurēm slapjš, drēbes pielipušas pie miesas.

— Tik tikko aizbāzu, liels spiediens, — viņš paskaidroja.

— Kur šis? — vaicāja Filips Filipovičs un lādēdamies pacēla vienu kāju.

— Baidās nākt ārā, — muļķīgi smīnēdams, atteica Fjo­dors.

— Vai sitīsiet, papucīt? — no vannas istabas atskanēja raudulīgā Šarikova balss.

— Stulbenis! — īsi atsaucās Filips Filipovičs.

Zina un Darja Petrovna Iīdz ceļiem uzspraustos svārkos un plikām kājām un Šarikovs ar šveicaru basi, ar uzrotītām biksēm šļapstināja pa virtuves grīdu slapjām lupatām un izgrieza tās netīros spaiņos un izlietnē. Pamestā plīts gaudoja. Ūdens caur durvīm tecēja skanīgajās trepēs, tieši kāpņu šahtā un krita pagrabā.

Bormentāls, pirkstgalos pastiepies, stāvēja dziļā peļķē uz priekštelpas parketa un sarunājās caur ķēdē nedaudz pavērtajām durvīm:

— Nebūs šodien pieņemšanas, profesors nav vesels. Esiet tik laipni, paejiet nost no durvīm , mums caurule plī­susi…

— Bet kad gan pieņems? — uzstāja balss aiz durvim,

— man tikai uz mirklīti…

— Nevaru, — atbildēja Bormentāls un parvietoja svaru no pirkstgaliem uz papēžiem, — profesors guļ, un caurule ir plīsusi. Rīt, Iūdzu! Zina! Mīļā! No šejienes izslaukiet, citādi parādes trepēs ieplūdīs.

— Lupatas vairs neņem.

— Tūliņ ar krūzītēm izsmelsim, — atsaucās Fjodors,

— tūliņ.

Zvani sekoja cits citam, un Bormentāls stāvēja ūdenī jau ar visu zoli.

— Kad operācija? — piesējās balss un pūlējās ielīst spraugā.

— Caurule plīsusi…

— Bet es galošās atnāktu…

Aiz durvīm ik pa brīdim parādījās zilgani silueti.

— Nevar, rīt, Iūdzu.

— Bet es esmu pierakstīts.

— Rīt. Katastrofa ar ūdensvadu.

Fjodors pie doktora kājām dīdījās pa ezeru, smēla ar krūzīti, bet saskrāpētais Šarikovs bija izdomājis jaunu paņēmienu. Viņš sarullēja milzīgu lupatu veltnī, nogūlās uz vēdera ūdenī un dzina to no priekšnama atpakaļ tualetes virzienā.

— Tu ko, velns tāds, pa visu dzīvokli dzenā? — dus­mojās Darja Petrovna. — Izžņaudzi izlietnē.

— Ta ko tur izlietnē, — rokām tvarstīdams netīro ūdeni, atbildēja Šarikovs, — parādes trepēs ieplūdīs.

No koridora ar šņirkstoņu izbrauca soliņš, un uz tā iz­stiepies balansēja Filips Filipovičs zili svītrotās kapzeķēs.

— Ivan Arnoļdovič, pietiks atbildēt, metiet mieru. Ejiet uz guļamistabu, es jums kurpes iedošu.

— Nekas, Filip Filipovič, kādi sīkumi.

— Galošās nostājieties.

— Ko tur, tikpat kājas jau slapjas.

— Ak dievs, ak dievs! — uztraucās Filips Filipovičs.

— Ir gan draņķa lops, — pēkšņi atsaucās Šarikovs un izslīdēja uz pirkstgaliem ar zupas bļodu rokā.

Bormentāls aizcirta durvis, neizturēja un iesmējās. Filipa Filipoviča nāsis piepūtās, brilles uzzibsnīja.

— Par ko jūs runājat, — viņš no augšas pajautāja Šarikovam, — atļaujiet uzzināt.

— Par kaķi runāju. Šitāds maita, — acis šaudīdams, atbildēja Šarikovs.

— Ziniet ko, Šarikov, — elpu atvlikdams, iesaucās Filips Filipovičs, — es pilnīgi noteikti neesmu redzējis bezkaunīgāku radījumu kā jūs.

Bormentāls ieķiķinājās.

— Jūs, — turpināja Filips Filipovičs, — esat vienkārši nekauņa. Ka jūs iedrošināties tā runāt? Jūs to visu sarī­kojāt, un vēl atļaujaties… Nu, nē! Tas ir velns zina, kas!

— Šarikov, sakiet man, lūdzu, — ierunājās Bormentāls, cik ilgi jūs vēl dzenāsieties pakaļ kaķiem. Kaunieties tā taču ir nejēdzība! Mežonis!

— Kas es par mežoni, — īgni atsaucās Šarikovs. — Neesmu nekāds mežonis. Nav iespējams viņu dzīvoklī izturēt. Tik vien skatās, ko nočiept. Faršu Darjai notiesāja. Es viņu pamācīt gribēju.

— Pašu jūs derētu pamācīt! — atbildēja Filips Filipovičs. — Jūs paskatieties uz savu fizionomiju spogulī.

— Aci gandrīz samaitāja, — drūmi atsaucās Šarikovs, ar slapju, netīru roku raudzīdams aci.

Kad no ūdens samelnējušais parkets nedaudz apsusa, visi spoguļi pārklājās ar pirts svīdumu un zvanīšana izbeidzās, Filips Filipovičs sarkanās safjāna čībās stāvēja priekšnamā.

— Lūdzu, jums, Fjodor.

— Pazemīgi pateicos.

— Tūdaļ pārgērbieties. Un vēl ko, — iedzeriet šņabi pie Darjas Petrovnas.

— Pazemīgi pateicos, — Fjodors pavilcinājās un tad teica: — VēI tāda lieta, Filip Filipovič. Es atvainojos, tiešām pat neērti. Tikai — par stiklu septītajā dzīvoklī… Pilsonis Šarikovs ar akmeņiem mētājās…

— Kaķim? — vaicāja Filips Filipovičs, sadrūmis kā lietus mākonis.

— Tur tā lieta, ka saimniekam. Viņš jau i tiesā draudēja iesūdzēt.

— Velns!

— Šarikovs viņējo virtuveni apkampa, a šis viņu sāka dzīt prom. Nu saķildojās.

— Dieva dēļ , jūs man vienmēr uzreiz par tādām Iietām ziņojiet! Cik vajag?

— Pusotra.

Filips Filipovičs izvilka trīs mirdzošus pusrubļus un iedeva Fjodoram.

— Par tādu neģēli vēl pusotra sudrabā bleķot, — durvīs atskanēja dobja balss, — viņš pats tak…

Filips Filipovičs apgriezās, saknieba Iūpas un klusēdams gāja virsū Šarikovam, izbīdīja to pieņemamā istabā un ieslēdza. Šarikovs tūdal no iekšpuses sāka ar dūrēm rībināt durvis.

— Neiedrošinieties! — jūtami vārā balsī iekliedzās Filips Filipovičs.

— Nē, tas nu gan, — daudznozīmīgi piebilda Fjodors,

— tik bezkaunīgu savu mūžu neesmu redzējis.

Kā no gaisa nokrita Bormentāls.

— Filip Filipovič, es jūs Iūdzu, neuztraucieties. Enerģiskais eskulaps atslēdza durvis uz pieņemamo istabu, un no turienes atskanēja viņa balss:

— Ko jūs iedomājaties? Krogā, vai, atrodaties?

— Tā gan, — piebilda apņēmīgais Fjodors, — tā gan, lūk. Pa ausīm viņam vēl…

— Nu, ko jūs Fjodor, — skumji noburkšķēja Filips FiIipovičs.

— Vai dieniņās, jūsu žēl, Filip Filipovič.

VII

— Nē, nē un nē! — uzstājīgi runāja Bormentāls, — esiet tik Iaipni aplikt.

Nu ko, dieva vārds, — neapmierināti ieburkšķējās Šarikovs.

— Pateicos jums, doktor, — maigi teica Filips Filipovičs, — man, ziniet, jau apnicis izteikt aizrādījumus.

— Vienalga neatļaušu ēst, kamēr neapliksiet. Zina, paņemiet majonēzi no Šarikova.

— Tas ir kā «paņemiet? — satraucās Šarikovs, — es tūliņ aplikšu.

Ar kreiso roku viņš aizsedza trauku no Zinas, ar labo aizsprauda aiz apkaklītes salveti, un kļuva Iīdzīgs klientam frizētavā.

— Un ar dakšiņu, Iūdzu, — piemetināja Bormentāls.

Šarikovs gari nopūtās un sāka zvejot biezajā mērcē stores gabaliņus.

— Es vēl šņabīti iedzeršu? — viņš vaicājoši paziņoja.

— Vai nebūs gana? — painteresējās Bormentāls, — jūs pēdējā Iaikā stipri esat iemīļojis šņabi.

— Jums žēl? — atsaucās Šarikovs un palūrēja caur pieri.

— Nerunājiet muļķības… — iejaucās bargais Filips FiIipovičs, bet Bormentāls viņu pārtrauca.

— Neraizējieties, Filip Filipovič, es pats. Jūs, Šarikov, muļķības runājat, un visnejēdzīgākais ir tas, ka runājat kategoriskā un pašpārliecinātā tonī. Šņabja man, protams, nav žēl, vēI jo vairāk tādēļ, ka tas nav mans, bet Filipa Filipoviča šņabis. Vienkārši — tas ir kaitīgi. Pirmkārt. Un, otrkārt, jūs arī bez šņabja uzvedaties nepieklājīgi.

Bormentāls norādīja uz aizlīmēto bufeti.

— Ziniņ, pasniedziet man, lūdzu, vēl zivi, — teica profesors.

Šarikovs tikām pasniedzās pēc karafes un, pašķielējis uz Bormentālu, pielēja glāzīti.

— Arī citiem jāpiedāvā, — teica Bormentāls, — un sekojošā kārtībā: vispirms Filipam Filipovičam, tad man, un kā pēdējam sev.

Šarikova Iūpās iedegās jele manāms satīrisks smaidiņš, un viņš piepildīja glāzītes.

— Viss pie jums kā parādē, — viņš ierunājās, — salveti — tur, šlipsi — te, un «piedodiet», un «Iūdzu-mersī», bet tā, lai būtu pa īstam — to nē. Paši sevi nomokāt, kā cariskajā režīmā.

— Un kā tad būtu «pa īstam», atļaujiet painteresēties? Šarikovs Filipam Filipovičam neko neatbildēja, bet pacēla glāzīti un teica:

— Nu, vēlu, lai visiem…

— Jums tāpat, — ar zināmu ironiju atsaucās Bormentāls.

Šarikovs iekratīja glāzītes saturu sev rīklē, saviebās, pacēla sev pie deguna maizes gabaliņu, paostīja, pēc tam norija, un viņa acis pielija asarām.

— Pieredze, — pēkšņi, aprauti un it kā domās iegrimis, noteica Filips Filipovičs.

Bormentāls pārsteigti uz viņu pašķielēja.

— Atvainojiet…

Pieredze, — atkārtoja Filips Filipovičs, un rūgti pamāja ar galvu, — tur neko nevar darīt. Kļims.

Bormentāls ar ārkārtīgu interesi asi ielūkojās Filipam Filipovičam acīs.

— Jūs domājat, Filip Filipovič?

— Nav ko domāt, esmu par to pārliecināts.

— Vai tiešām… — sāka Bormentāls un, pametis skatu uz Šarikovu, apklusa. Šarikovs, aizdomu pilns, sadrūvējās.

— Spāter, — klusi noteica Filips Filipovičs.

Our, — atsaucās asistents.

Zina ienesa tītaru. Bormentāls ielēja Filipam Filipovičam sarkano vīnu un piedāvāja Šarikovam.

— Es negribu. Es labāk šņabīti iedzeršu, — viņa vaibsti izplūda, uz pieres parādījās sviedru Iāsītes, viņš kļuva jautrs. Arī Filips Filipovičs pēc vīna nedaudz atmaiga. Viņa acu skats noskaidrojās, viņš vēlīgāk noraudzījās uz Šarikovu, kura galva peldēja salvetē kā muša krējumā.

Savukārt Bormentāls iestiprinājies juta slieksmi uz darbošanos.

— Nu, ko labu iesāksim šovakar? — viņš apvaicājās Šarikovam.

Tas pamirkšķināja acis un atbildēja:

— Vislabāk uz cirku iesim.

— Katru dienu uz cirku, — labsirdīgi iebilda Filips FiIipovičs, — manuprāt, tas ir diezgan garlaicīgi. Es jūsu vietā kaut reizi aizietu uz teātri.

— Uz teātri neiešu, — nepatikā atsaucās Šarikovs atraugājās un pārkrustīja muti.

— Žagošanās pie galda pārējiem bojā apetīti, — automātiski paziņoja Bormentāls. — Jūs mani atvainojiet… Interesanti, kāpēc jums nepatīk teātris?

(Turpinājums sekos)

' Vēlāk l(vācu val)l. Labi (vācu, val.).

(Nobeigums)

Šarikovs ielūkojas tukšajā glāzītē kā binoklī, padomāja un atšiepa lūpas.

— Tā, muļķi laiž .. . Runā, runā .. . Tīrākā kontrrevo­lūcija.

Filips Filipovičs atgāzās pret gotisko atzveltni un iesmē­jās tā, ka mutē viņam iezibējās zelta zobs. Bormentāls tikai nogrozīja galvu.

— Būtu vismaz ko palasījis, — viņš ierosināja, — citādi, ziniet…

— Jau tā lasu un lasu … — atbildēja Šarikovs un pēkšņi kārīgi un žigli ielēja sev pusglāzi šņabja.

— Zina, — bažīgi iesaucās Filips Filipovičs, — vāc nost, bērns, šņabi. Vairs jau nav vajadzīgs. Un ko jūs lasat?

Galvā viņam pēkšņi nozibēja aina: neapdzīvota sala, cilvēks — zvērādā ietinies, ar zvērādas cepuri galvā. «Robinsonu vajadzēs…»

— Šito … Kā viņu .. . Engelsa saraksti ar šito … kā viņu, velnu, — ar Kautski.

Bormentāla dakšiņa ar baltas gaļas gabaliņu apstājas pusceļā, bet Filips Filipovičs izšļakstīja vīnu. Šarikovs tostarp pamanījās izdzert šņabi.

Filips Filipovičs novietoja elkoņus uz galda, ielūkojās Šarikovā un jautāja:

— Interesanti, tiešām… Esiet tik laipns, un ko jūs varat par izlasīto pateikt?

Šarikovs paraustīja plecus.

— Es nepiekrītu.

— Kam? Engelsam vai Kautskim?

— Abiem, — atbildēja Šarikovs.

— Tas ir brīnišķīgi, dieva vārds. Ja kāds apgalvos, ka cita … Un kādu risinājumu jūs no savas puses varētu piedāvāt?

— Ta ko tur piedāvāt… Raksta tik un raksta .. . Kon­gress, kaut kādi vācieši… Galva pamst. Ņemt tik visu un sadalīt. ..

— Tā jau es domāju, — izsaucās Filips Filipovičs un uz­sita ar delnu pa galdautu, — tieši tā arī domāju.

— Jūs arī paņēmienu zināt? — vaicāja ieinteresētais Bormentāls.

— Ta kāds tur paņēmiens, — pēc šņabja kļuvis runīgs, Šarikovs paskaidroja, — lieta pavisam vienkārša. Citādi — kā iznāk: viens septiņās istabās iemitinājies, bikšu viņam četrdesmit pāri, bet otram jāvazājas, miskastēs sev barība jā­meklē.

— Kas attiecas uz septiņām istabām, — to jūs laikam par mani, — augstprātīgi miegdams acis, apjautājās Filips Filipovičs.

Šarikovs sabozās un neatbildēja.

— Nu ko, labi, neesmu pret sadalīšanu. Doktor, cik cil­vēkiem jūs vakar atteicāt?

39 cilvēkiem, — tūdaļ atbildēja Bormentāls.

— Hm… 390 rubļu. Nu, rēķināsim trīs vīriešus. Dā­mas — Zinu un Darju Petrovnu — neskaitīsim. No jums, Šarikov, 130 rbļ. Papūlieties iemaksāt.

Jaukas lietiņas, — izbijies atbildēja Šarikovs, — par ko gan tādu?

Par krānu un par kaķi, — Filips Filipovičs pēkšņi ierēcās, zaudējis ironisko mieru.

— Filip Filipovič, — nobažījies apsauca Bormentāls.

— Pagaidiet. Par nejēdzībām, ko jūs savārījāt un dēļ kurām izjuka pieņemšana. Tas taču ir neciešami. Cilvēks kā mežonis, lēkā pa visu dzīvokli, lauž krānus. Kurš nosita Polasuheras madāmas kaķi? Kurš…

— Jūs, Šarikov, aizviņdien dāmu trepēs sakodāt, — pie­vienojās Bormentāls.

— Jūs atrodaties … — rūca Filips Filipovičs…

— Bet viņa man pa purnu iegāza, — iespiedzas Šari­kovs, — man purns nav loterijā vinnēts!

— Tāpēc, ka jūs viņai krūtī iekniebāt, — kliedza Bor­mentāls, — jūs atrodaties . ..

— Jūs atrodaties uz viszemākās attīstības pakāpes, viņu pārkliedza Filips Filipovičs, — jūs esat vēl tikai prāta ziņā neattīstījies radījums, visas jūsu izpaus­mes ir tīri dzīvnieciskas, un jūs atļaujaties divu universi­tāti beigušu cilvēku klātbūtnē pilnīgi neciešamā nekautrībā sniegt kaut kādus kosmiska mēroga un, protams, kosmis­kas muļķības padomus par to, kā viss jāsadala … Un tai pašā laikā jūs sarijāties zobu pulveri…

— Aizviņdien, — apstiprināja Bormentāls.

— Nu, lūk, — dārdināja Filips Filipovišs. — Pievaldiet savu degunu — starp citu, kāpēc jūs esat no tā noslaucījis cinka ziedi? — un nebāziet to, kur nevajag! Jums jāklusē un jāklausās, ko jums stāsta. Jāmācās un jācenšas kļūt par kaut cik pieņemamu sociālās sabiedrības locekli. Starp citu, kurš nelietis jūs apgādāja ar to grāmatiņu?

— Jums visi ir nelieši, — abpusēja uzbrukuma apstul­bināts, pārbijies atbildēja Šarikovs.

— Varu iedomāties, — nikni sarkdams, iesaucās Filips Fi­lipovičs.

— Nu, ko. Nu, Švonders iedeva… Viņš nav nelietis… Manai attīstībai. . .

— Redzu gan, kā jūs attīstāties pēc Kautska, — spie­dzīgi un dzeltēdams kliedza Filips Filipovičs. Te viņš ne­ganti piespieda pogu uz sienas. — Šodienas gadījums to parāda ļoti labi. Zina!

— Zina! — kliedza Bormentāls.

— Zina! — auroja pārbiedētais Šarikovs.

Zina atskrēja bāla.

— Zina, tur pieņemamā… Viņa ir pieņemamā?

— Pieņemamā, — padevīgi atbildēja Šarikovs, — zaļa kā vitriols.

— Zaļa grāmatiņa…

— Nu tik dedzināt, — izmisis iesaucās Šarikovs, — tā ir kroņa, no bibliotēkas!

— Sarakste saucas, kā viņu .. . Engelsa ar šito velnu .. . Krāsnī!

Zina aizlidoja.

— Es to Švonderu, goda vārds, pirmajā zarā pakārtu, — izsaucās Filips Filipovičs, saniknots iegrauzdamies tītara spārnā, — apbrīnojami draņķi sēž mājā, kā augonis. Ne­pietiek ar to, ka viņš raksta visādas bezjēdzīgas paskvilas avīzēm .. .

Šarikovs sāka ļauni un ironiski šķielēt uz profesoru. Fi­lips Filipovičs savukārt veltīja viņam šķību skatienu un apklusa.

«Oi, nekas labs, šķiet, mums te dzīvoklī nesanāks,» pēkšņi pravietiski nodomāja Bormentāls.

Zina apaļā šķīvī ienesa no vienas puses rudu, no otras sārtu babu un kafijas kannu.

— Es to neēdīšu, — tūdaļ draudīgi un nelaipni paziņoja Šarikovs.

— Neviens jums nepiedāvā. Uzvedieties pieklājīgi. Dok­tor, lūdzu.

Pusdienas beidzās klusumā.

Šarikovs izvilka no kabatas saņurcītu papirosu un sāka kūpināt. Kafiju padzēris, Filips Filipovičs paskatījās pulkste­nī, piespieda zvanu, un tas maigi nospēlēja ceturksni pāri astoņiem. Filips Filipovičs pēc sava paraduma atlaidās pret gotisko atzveltni un pastiepās pēc avīzes uz gal­diņa.

— Doktor, lūdzu jūs, aizbrauciet ar viņu uz cirku. Tikai, dieva dēļ, paskatieties programmā — vai kaķu nav?

— Un kā tādus maitas cirkā laiž iekšā, — pašūpodams galvu, drūmi piezīmēja Šarikovs.

— Vai maz, ko tur laiž iekšā, — divdomīgi atsaucās Fi­lips Filipovičs, — kas viņiem tur ir?

— Pie Solomonska, — sāka lasīt Bormentāls, — kaut kādi četri… Jussems un cilvēks uz pēdējās robežas.

— Kas tas par Jussemu? — aizdomīgi painteresējās Fi­lips Filipovičs.

— Dievs viņu zina. Pirmo reizi dzirdu šo vārdu.

— Nu, tad labāk skatieties pie Ņikitiniem. Nepieciešams, lai viss būtu skaidrs.

— Pie Ņikitiniem… Pie Ņikitiniem . .. hm… ziloņi un cilvēka veiklības robeža.

— Ta-ā. Ko jūs teiktu par ziloņiem, dārgais Šarikov? — Filips Filipovičs neuzticīgi pavaicāja Šarikovam.

Tas apvainojās.

— Ko domā, es nesaprotu, vai. Kaķi — tā ir cita lieta. Zi­loņi — derīgi dzīvnieki, — atbildēja Šarikovs.

— Nu, lieliski. Ja reiz derīgi, tad brauciet un paskatie­ties uz viņiem. Klausiet Ivanu Arnoļdoviču. Nekādās saru­nās tur bufetē neielaisties! Ivan Arnoļdovič, pazemīgi lūdzu alu Šarikovam nepiedāvāt.

Pēc desmit minūtēm Ivans Arnoļdovičs un Šarikovs, ģēr­bies naģenē ar pīles knābi un drapa mētelī ar uzslietu ap­kakli, aizbrauca uz cirku. Dzīvoklī viss noklusa. Filips Filipovičs atradās savā kabinetā. Viņš aizdedza lampu zem smaga, zaļa kupola, kas milzīgajā kabinetā radīja ļoti mierīgu noskaņu, un sāka soļot pa istabu. Ilgi un kvēli ci­gāra galiņš mirgoja bāli zaļu guni. Rokas profesors sabāza bikšu kabatās un smagas domas tirdīja viņa mācīto pieri ar jau atkāpties sākušiem matiem. Viņš šmaukšķināja lū­pas, caur zobiem dungoja «Pie Nīlas svētajiem krastiem» un kaut ko murmināja. Beidzot nolika cigāru pelnutraukā, piegāja pie stiklotā skapja un apgaismoja visu kabinetu ar trim spēcīgām griestu lampām. No skapja, no trešā stikla plauktiņa, Filips Filipovičs izņēma šauru burku un, uzacis saraucis, sāka to aplūkot pret gaismu. Caurspīdīgajā, blīvajā šķidrumā, zemē negrimdams, peldēja mazs balts kamolītis, izņemts no Šarikova smadzeņu dzīlēm. Plecus raustīdams, kodīdams lūpas un krekšķinādams, Filips Fili­povičs ieēdās tajā ar skatienu, it kā gribēdams baltajā, negrimstošajā pikucītī saskatīt cēloni tiem apbrīnojamiem notikumiem, kas dzīvi Prečisteņkas dzīvoklī bija sagriezuši kājām gaisā.

Ļoti iespējams, ka augsti mācītais cilvēks to arī saskatīja. Tiku tikām nolūkojies uz smadzeņu piedēkli, viņš burku noslēpa skapī, skapi aizslēdza, atslēgu ielika vestes kabatā, bet pats, galvu plecos ierāvis un rokas dziļi svārku kabatās sabāzis, iegāzās ar ādu apvilktajā dīvānā. Viņš ilgi gruzdināja otru cigāru, pilnīgi sakošļādams tā galu, un, vis­beidzot, pilnīgā vienatnē, zaļgani iekrāsots, iesaucās kā sir­mais Fausts:

— Dieva vārds, man liekas, es to izdarīšu!

Neviens viņam neatbildēja. Dzīvoklī valdīja pilnīgs klu­sums. Obuhova šķērsielā, kā zināms, ap vienpadsmitiem norimst visa kustība, reti pa retam ieskanējās attālināti vēlīna kājāmgājēja soļi, tie noklaudzināja kaut kur aiz loga aizvilktņiem un pagaisa. Kabinetā zem Filipa Filipoviča pirkstiem maigi spēlēja pulksteņa zvaniņš… Profesors ne­pacietīgi gaidīja d-ra Bormentāla un Šarikova atgriešanos no cirka.

VIII

Nav zināms, ko bija izlēmis Filips Filipovičs. Tuvākās nedēļas laikā viņš neko sevišķu neuzsāka un, varbūt kā šīs bezdarbības sekās, dzīve pārblīvējās notikumiem.

Dienas sešas pēc gadījuma ar ūdeni un kaķi pie Šarikova no mājas komitejas ieradās jaunais cilvēks, kurš bija izrādī­jies sieviete, un iedeva viņam dokumentus, kurus Šarikovs tūlīt iebāza kabatā, nekavējoties pasaukdams doktoru Bormentālu.

— Bormentāl!

— Nu nē, jūs mani, lūdzu, vārdā un tēva vārdā uzrunā­jiet! — sejas izteiksmei mainoties, atsaucās Bormentāls.

Jāatzīmē, ka šo sešu dienu laikā ķirurgs bija pamanījies reizes astoņas sastrīdēties ar savu audzēkni. Un atmosfēra Obuhoviešu istabās bija nospiedoša.

— Tad arī mani sauciet vārdā, tēva vārdā! — pilnīgi pamatoti atbildēja Šarikovs.

— Nē! — durvīs norībināja Filips Filipovičs. — Tādā vār­dā un tēva vārdā es savā dzīvoklī jūs neļaušu saukt. Ja jūs vēlaties, lai jūs nesauc familāri par Šarikovu, gan es, gan doktors Bormentāls sauksim jūs par Šarikova kungu.

— Es neesmu kungs, visi ir kungi Parīzē! — atrēja Ša­rikovs.

— Švondera darbiņš! — kliedza Filips Filipovičs. — Nu labi, ar to nelieti es izrēķināšos. Nebūs manā dzīvoklī nekā cita kā «kungi», kamēr es šeit atrodos! Pretējā gadījumā vai nu es, vai jūs aiziesiet no šejienes, un visticamāk, ka jūs. Šodien es ievietošu avīzēs paziņojumu un, ticiet, atradīšu jums istabu.

— Nu jā, tāds jau es muļķis, lai izvāktos no šejienes, — ļoti skaidri atbildēja Šarikovs.

— Ko? — noprasīja Filips Filipovičs un tik ļoti pārvērtās sejā, ka Bormentāls pielidoja pie viņa un maigi un bažīgi paņēma zem rokas.

— Jūs, ziniet, nekļūstiet bezkaunīgs, mesjē Šarikov! — Bormentāls stipri paaugstināja balsi, Šarikovs atkāpās, iz­vilka no kabatas trīs papīrus: zaļu, dzeltenu un baltu, un, bakstīdams tos ar pirkstu, ierunājās:

— Re. Dzīvokļu biedrības biedrs, un dzīvojamā platība man pienākas tieši dzīvoklī Nr. 5, pie atbildīgā īrnieka Preobraženska, 16 kvadrātaršīnas, — Šarikovs padomāja un piemetināja vārdu salikumu, ko Bormentāls smadzenēs automātiski atzīmēja kā jaunu: kā jums labpatīk.

Filips Filipovičs iekoda lūpā un nepiesardzīgi izmeta:

— Zvēru, to Švonderu es beigu beigās nošaušu.

Šarikovs šos vārdus uztvēra augstākā mērā asi un uz­manīgi, to varēja lasīt viņa acīs.

— Filip Filipovič, vorsihtig. 1 Uzmanīgi (vāc. val.

.. — brīdinoši uzsāka Bor­mentāls.

— Nu, vai ziniet! … Ja jau šādu cūcību! — krieviski izsaucās Filips Filipovičs. — Ņemiet vērā, Šarikov… kungs, ka es jūs, ja atļausities vēl vienu nekaunīgu izlēcienu, atstāšu bez pusdienām un vispār bez uztura savā mājā. 16 aršī­nas — tas ir brīnišķīgi, bet jūs barot pēc šī štrunta papīrīša taču nav mans pienākums!

Te Šarikovs izbijās un pavēra muti.

— Es bez barošanas palikt nevaru, — viņš sāka mur­mināt, — kur tad es ieturēšos?

— Nu, tad uzvedieties pieklājīgi! — vienā balsī paziņoja abi eskulapi.

Šarikovs ievērojami pieklusa un, izņemot sevi pašu, todien nevienam pāri vairs nenodarīja: izmantodams neilgu Bor­mentāla prombūtni, viņš piesavinājās doktora bārdas nazi un tā pāršķēla sev vaigu, ka Filipam Filipovičam un dr-am Bormentālam nācās likt viņam šuves, par ko Šarikovs, asarām pārplūzdams, ilgi kauca.

Nākošajā naktī profesora kabineta zaļganajā krēslā sēdēja divi — pats Filips Filipovičs un uzticamais, viņu maigi mīlošais Bormentāls. Māja jau gulēja. Filips Filipovičs bija ģerbies savā zilgajā rītasvārkā un sarkanajās čībās, bet Bormentāls kreklā un zilos bikšturos. Starp ārstiem uz apaļa galdiņa līdzās pietūkušam albumam stāvēja kon­jaka pudele, trauciņš ar citroniem un cigāru kaste. Zināt­nieki, piedūmojuši pilnu istabu, kaismīgi apsprieda jaunākos notikumus: šovakar Šarikovs Filipa Filipoviča kabi­neta bija piesavinājies 2 červoncus, kas atradās zem rakstamgalda preses, pazudis no dzīvokļa, atgriezies vēlu un pilnīgi piedzēries. Ar to vēl par maz. Kopā ar viņu ieradās divas nepazīstamas personas, kas trokšņoja parādes kāpnēs un izrādīja vēlēšanos nakšņot pie Šarikova. Minētās perso­nas māju pameta tikai tad, kad Fjodors, kas piedalījās šajā scēnā virs veļas uzmestā rudens mētelī, piezvanīja uz četrdesmit piekto milicijas iecirkni. Personas nozuda zibe­nīgi, līdzko Fjodors nolika klausuli. Pēc personu aiziešanas kaut kur izčibēja arī malahīta pelnutrauks no spoguļa priekš­namā, Filipa Filipoviča bebrādas cepure, kā arī viņa spieķis, uz kura zelta vinjetē zelta burtiem bija rakstīts: «Dār­gajam un un cienījamajam Filipam Filipovičam, pateicīgie ordinatori…» un tālāk sekoja romiešu cipars XXV.

Kas tie tādi? — Filips Filipovičs, dūres vīstīdams, gāja virsu Šarikovam.

Šarikovs, šūpodamies un pie kažokiem lipdams, murmi­nāja, ka personas esot viņam nepazīstamas un nevis kādi nebūt kuņas dēli, bet labi cilvēki.

Vispārsteidzošākais, ka abi taču bija piedzērušies… Kā gan viņi pamanījās? — raudzīdamies uz to vietu, kur kādreiz karājās jubilejas piemiņa, nerimis brīnījās Filips Filipovičs.

Speciālisti, — paskaidroja Fjodors, dodamies gulēt ar rubli kabatā.

Par diviem červonciem Šarikovs kategoriski atrunājās, un turklāt novāvuļoja kaut ko nesaprotamu par to, ka viņš, lūk, neesot vienīgais dzīvoklī.

Aha, tad varbūt doktors Bormentāls nočiepis červoncus?—Filips Filipovičs vaicāja klusā, taču baismīgā balsī.

Šarikovs nošūpojās, pilnīgi atvēra miglainās ačeles un izteica pieņēmumu:

A varbūt Zinka paņēmusi. ..

Ko? … — kā spoks parādījusies durvīs, uz krūtīm atpogato blūzīti ar plaukstu piesegdama, iebrēcās Zina, kā viņš…

Filipa Filipoviča kakls kļuva sarkans.

Mierīgi, Ziniņ, — viņš teica, pastiepdams roku, — neuztraucieties, mēs visu nokārtosim.

Zina, lūpas izstiepusi, nekavējoties sāka raudāt, un plauksta lēkāja pa viņas atslēgas kaulu.

Zina, kā jums nav kauna? Kurš gan var iedomāties? Fū, kāds kauns! — apjucis sāka runāt Bormentāls.

Nu, Zina, — muļķe tu esi, dievs lai man piedod, — uzsāka Filips Filipovičs.

Bet te Zinas elsas pārtrūka pašas no sevis un visi apklusa, Šarikovam bija kļuvis slikti. Atsities ar galvu pret sienu, viņš izdvesa ne īsti «ā» ne «ī», bet it kā plato «ēēē»! Viņa seja nobāla un žoklis sāka krampjaini raustīties.

Spaini viņam, nelietim, no apskašu telpas iedot! Un visi sāka skraidīt, kopjot saslimušo Šarikovu. Kad nelaimīgo veda gulēt, viņš, Bormentāla rokās šūpodamies, ļoti maigi un melodiski lamājās rupjiem vārdiem, ar grūtībām tos izrunādams.

Visa šī jezga gāja vaļā ap vieniem, tagad bija trīs pēc pusnakts, taču abi dakteri kabinetā, konjaka un citrona uzmundrināti, par miegu pat nedomāja. Viņi bija tik ļoti piesmēķējuši kabinetu, ka dūmi peldēja blīvām, lēnām plaknēm, pat neviļņodamies.

Doktors Bormentāls, bāls, ļoti apņēmīgu skatienu, pacēla glāzīti ar lapsenes vidukli.

Filip Filipovič! viņš izjusti iesaucās, — es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad ierados pie jums kā izbadis students un jūs devāt man patvērumu katedrā. Ticiet, Fiļip Filipovič, jūs man nozīmējat daudz vairāk kā pro­fesors, skolotājs .. . Mana neizmērojamā cieņa pret jums … Atļaujiet jūs noskūpstīt, dārgais Filip Filipovič.

— Jā, manu dārgumiņ … — apjucis noīdēja Filips Fili­povičs un pacēlās pretī. Bormentāls viņu apkampa un nobu­čoja uz kuplajām, stipri nosmēķētajām ūsām.

— Dieva vārds, Filip Fili…

— Tā aizkustinājāt, tā aizkustinājāt. .. Paldies jums, — runāja Filips Filipovičs. — Dārgumiņ, es dažreiz kliedzu uz jums operācijās. Piedodiet, nu, veča ātrasinību. Būtība taču es esmu tik vientuļš… «No Seviļas līdz Granadai. . .»

— Filip Filipovič, vai neērti jums nav? … — no sirds izsaucās kaismīgais Bormentāls, — ja negribat mani apvai­not, nerunājiet vairs tādus vārdus .. .

— Nu, paldies jums… «Pie Nīlas svētajiem kras­tiem»… Paldies… Arī es jūs esmu iemīlējis ka spējīgu ārstu.

— Filip Filipovič, es jums saku! — kvēli iesaucās Bor­mentāls, pielēca no krēsla, ciešāk aizvēra durvis uz kori­doru un atgriezies turpināja čukstus, — tā taču vienīgā izeja. Es, protams, neiedrošinos jums dot padomus, bet paskatie­ties uz sevi, Filip Filipovič, jūs esat pilnīgi nomocījies, tā taču nevar vairs strādāt!

— Pilnīgi neiespējami, — nopūties apstiprināja Filips Filipovičs.

— Nu, lūk, tas taču ir neiedomājami, — čukstēja Bor­mentāls, — pagājušo reizi jūs teicāt, ka baidāties par mani, un, ja vien jūs zinātu, dārgais profesor, kā mani ar to saviļņojāt. Bet es taču neesmu vairs puika un pats saprotu, cik briesmīga lieta tur var iznākt. Bet, pēc manas visdzi­ļākās pārliecības, citas izejas nav.

Filips Filipovičs piecēlās, sāka atgaiņāties ar rokām un izsaucās:

— I nekārdiniet mani, pat nerunājiet, — profesors sāka staigāt pa istabu, iešūpodams dūmu viļņus, — es pat ne­klausīšos. Saprotiet, kas notiks, ja mūs pieķers. Mums taču neizdosies atpirkties ar «ņemot vēra izcelšanos, neraugo­ties uz mūsu pirmo sodāmību». Jo mums taču nav piemēro­tas izcelšanās, mans dārgais?

— Kur nu! Tēvs bija tiesu izmeklētājs Viļņā, — konjaku izdzerdams, sērīgi atbildēja Bormentāls.

— Nu, lūk, esiet tik laipns. Tā taču ir slikta iedzimtība. Neko neķītrāku pat iedomāties nevar. Lai gan, piedodiet, ar mani ir vēl ļaunāk. Tēvs — katedrāles virsmācītājs. Mersi. «No Seviļas līdz Granadai… klusajā nakts krēslā» . .. lūk, velns viņu rāvis.

— Filip Filipovič, jūs — pasaules nozīmes spīdeklis, un dēļ kaut kāda, atvainojiet par izteicienu, kuces dēla . .. Vai gan viņi var jūs aizskārt, apžēlojieties!

— Tādēļ jo vairāk nevaru to darīt, — domīgi iebilda Fi­lips Filipovičs, apstādamies un atskatīdamies uz stikla skapi.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs taču neesat pasaules nozīmes spīdeklis.

— Kur nu …

— Nu, lūk. Bet pamest kolēģi nelaimē un pašam izkul­ties uz pasaules nozīmības rēķina, atvainojiet … Es esmu Maskavas students, nevis Šarikovs.

Filips Filipovičs lepni izslēja plecus un kļuva līdzīgs senam franču karalim.

— Eh, Filip Filipovič … — bēdpilni izsaucās Bormen­tāls, — nu, ko tad? Jūs gaidīsiet, kamēr izdosies to huli­gānu par cilvēku iztaisīt?

Filips Filipovičs ar žestu viņu apstādināja, piepildīja glāzīti, iemalkoja, pasūkāja citronu un sāka runāt:

— Ivan Arnoļdovič, kā jūs domājat, es kaut ko jēdzu, nu, teiksim, cilvēka smadzeņu aparāta anatomijā un fiziolo­ģijā? Kā jums šķiet?

— Filip Filipovič, nu ko jūs jautājat? — ļoti izjusti at­bildēja Bormentāls un noplātīja rokas.

— Nu, labi. Bez liekulīgas kautrības. Ari es domāju, ka šai lietā neesmu pēdējais cilvēks Maskavā.

— Bet es domāju, ka jūs esat pirmais ne tikai Maskavā, bet arī Londona un Oksfordā! — nikni pārtrauca Bor­mentāls.

— Nu, labi, lai arī tā būtu. Tad, lūk, ko, nākamais pro­fesor Bormentāl: tas nevienam neizdosies. Cauri. Varat pat nejautāt. Tā arī atsaucieties uz mani, sak, Preobraženskis teica. Finita. Kļims! — Filips Filipovičs pēkšņi svinīgi iz­kliedza, un skapis viņam atsaucās ar stikla šķindoņu. — Kļims, — viņš atkārtoja. Lūk, kas, Bormentāl, jūs esat mans pirmais skolnieks un turklāt, kā šodien pārlieci­nājos, — arī draugs. Tad nu jums kā draugam pilnīgi slepeni paziņošu, — zinu, jūs mani apsmieklā neliksiet, — vecais ēzelis Preobraženskis šai operācijā uzrāvies kā treškursnieks. Tiesa, atklājums tika izdarīts, jūs pats zināt, kāds, — te Filips Filipovičs abām rokām skumji norādīja uz loga aizkaru, acīmredzot ar to domādams Maskavu, — bet tikai ņemiet vērā, Ivan Arnoļdovič, ka šī atklājuma vienīgais galarezultāts būs tāds, ka šis Šarikovs mums visiem tagad sēdēs šeit, — Filips Filipovičs paklapēja sev pa spēcīgo, strupo kaklu, — esiet mierīgs! Ja mani kāds, — saldkaisli turpinaja Filips Filipovičs, — nostieptu te zemē un nopērtu, es, goda vārds, červoncus piecus samaksātu! « No Seviļas līdz Granadai . ..» Velns mani rāvis … Es taču piecus gadus sēdēju, piedēkļus no smadzenēm ārā urbinā­dams … Jūs zināt, kādu darbu esmu paveicis — prātam neaptverami. Un tagad jājautā — kālab? Lai vienā jaukā dienā bezgala piemīlīgu suni pārvērstu tādā draņķī, ka mati ceļas stāvus.

— Kaut kas vienreizējs!

— Pilnīgi piekrītu. Redziet, doktor, kas notiek, ja pēt­nieks, tā vietā, lai taustoties virzītos paralēli dabai, pārforsē un ieskatās aiz aizkara: še tev Šarikovs, un grūd viņu, kur gribi.

— Filip Filipovič, bet ja nu Spinozas smadzenes?

— Jā! — norēca Filips Filipovičs. — Jā! Ja tikai nabaga suns man nenomirs zem naža, bet jūs redzējāt, kas tā par operāciju. Vārdu sakot, es, Filips Preobraženskis, savā mū­ža neko sarežģītaku neesmu darījis … Var jau pieaudzēt Spinozas vai kāda cita tāda velna hipofizi un uzmeistarot no suņa ārkārtīgi attīstītu personību. Bet kāda joda pēc — jājautā. Paskaidrojiet man, lūdzu, kālab mākslīgi jāfabricē Spinoza. ja jebkurš sievišķis var viņu piedzemdēt jebkurā brīdī. Madam Lomonosova taču Holmogoros piedzemdēja savu ievērojamo! Doktor, cilvēce pati par to rūpējas, un katru gadu, evolūcijas ceļā atsijājot no visādu salašņu ma­sas, rada desmitiem ģēniju, kas izdaiļo zemeslodi. Tagad jums skaidrs, doktor, kādēļ es noniecināju jūsu secinājumus Šarikova slimības vēsturē. Mans atklājums, kaut piķis viņu rāvis, ar kuru jūs tā auklējaties, nav plika graša vērts… Jā, nestrīdieties, Ivan Arnoļdovič, es esmu sapratis. Es vārdus vējā nekaisu, to jūs lieliski zināt. Teorētiski tas ir interesanti. Nu, labi! Fiziologi būs sajūsmā. Maskava plo­sīsies … Nu, bet praktiski? Kas tagad ir jūsu priekšā? — Preobraženskis ar pirkstu norādīja apskašu telpas virzienā, kur nakšņoja Šarikovs.

— Neiedomājams maitas gabals.

— Bet kas viņš ir? — Kļims, Kļims! — iekliedzās profe­sors, — Kļims Čugunkins (Bormentāls pavēra muti)— lūk, kas: divas sodāmības, alkoholisms, «visu sadalīt», ce­pure un divi červonci pazuduši (te Filips Filipovičs atcerē­jās jubilejas spieķi un pietvīka) — nelietis un cūka … Nu, to spieķi es atradīšu. Vārdu sakot, hipofīze ir slēgta kamera, kas nosaka konkrētu cilvēcisku personību. Konkrētu! «No Seviļas līdz Granadai…» — nešpetni acis bolīdams, kliedza Filips Filipovičs, — bet ne vispārcilvēcisku! Tā ir — minia­tūrā — pašas smadzenes. Un man tās nemaz nav vajadzī­gas, kaut viņas cūkas aprītu. Es rūpējos pavisam par citu, par eigēniku, par cilvēku sugas uzlabošanu. Un, lūk, uz atjaunināšanos uzrāvos. Vai tiešām jūs domājat, ka es to naudas dēļ daru? Es tomēr esmu zinātnieks.

— Jūs esat liels zinātnieks, lūk, kas! — konjaku norī­dams, iesaucās Bormentāls. Viņa acis bija pielijušas asinīm.

— Pec tam, kad es pirms diviem gadiem pirmo reizi no hipofīzes ieguvu dzimumhormona izvilkumu, man gri­bējās izdarīt nelielu eksperimentu. Bet kas iznāca tā vietā? Dievs augstais! šo hormonu hipofīzē, ak kungs… Doktor, mani māc trula bezcerība, es, dieva vārds, esmu ap­jucis.

Bormentāls pēkšņi uzrotīja piedurknes un, šķielēdams uz savu degungalu, paziņoja:

— Tad nu tā, dārgo profesor, ja jūs nevēlaties, es pats uz savu risku piebarošu viņu ar žurkuzālēm. Dievs ar to, ka tēvs tiesu izmeklētājs. Galu galā — tas taču ir jūsu per­sonīgais eksperimentālais radījums.

Filips Filipovičs apdzisa, atslāba, ievēlās krēslā un teica:

— Nē, mīļo puisīt, to es jums neatļaušu. Man ir seš­desmit gadu, un es drīkstu jums dot padomus. Līdz nozie­gumam nenolaidieties nekad, lai arī pret ko tas būtu vērsts. Nodzīvojiet līdz vecumam ar tīrām rokām.

— Apžēlojieties, Filip Filipovič, ja viņu tas Švonders vēl apstrādas, kas gan no viņa iznāks? Dievs tēvs, es tikai tagad sāku apjēgt, kas var iznākt no šī Šarikova!

— Aha! Tagad sapratāt? Bet es sapratu desmit dienas pēc operācijas. Nu, tad lūdzu: Švonders arī ir pats galvenais muļķis. Nesaprot, ka viņam Šarikovs ir daudz nopietnāks drauds, nekā man. Pašlaik viņš visādi cenšas uzrīdīt Šarikovu man, neapjēdzot, ka, gadījumā ja kāds savukārt uzrīdīs Šarikovu pašam Švonderam, no viņa pāri nepaliks ne ra­dziņu, ne nadziņu.

— Un kā vēl! Pietiek kaķus vien iedomāties! Cilvēks ar suņa sirdi.

— O, nē, nē, — gari novilka Filips Filipovičs, — jūs, doktor, smagi kļūdāties, dieva dēļ, nenomelnojiet suni. Kaķi — tas ir pārejoši… Tas ir disciplīnas un divu trīs nedēļu jautājums. Esiet mierīgs. Vēl kāds mēnesis, un viņš izbeigs tos dzenāt.

— Bet kādēļ ne tagad?

— Ivan Arnoļdovič, tas ir elementāri… Nē, tiešām, ko gan jūs jautājat? Hipofīze taču nav gaisā iekārta. Tā taču tomēr uzpotēta suņa smadzenēm, ļaujiet tai iedzīvoties. Ta­gad Šarikovā izpaužas vairs tikai suniskā paliekas, un, saprotiet reiz, — kaķi — tas ir labākais no visa, ko viņš dara. Apjēdziet — visbriesmīgākais ir tas, ka viņam ir nevis suņa, bet tieši cilvēka sirds. Un visdraņķīgākā no visām, kas dabā pastāv.

Līdz pēdējai pakāpei saspringtais Bormentāls sažņaudza stiprās, kaulainās rokas dūrēs, paraustīja plecus un stingri noteica:

— Protams. Es viņu nositīšu.

— Aizliedzu! — kategoriski atbildēja Filips Filipovičs.

— Apžēlojieties . ..

Filips Filipovičs pēkšņi saausījās, pacēla pirkstu.

— Pagaidiet… Šķiet, dzirdu soļus.

Abi ieklausījās, bet koridorā valdīja klusums.

— Izlikās, — izmeta Filips Filipovičs un kaismīgi sāka runāt vāciski. Viņa runā vairākkārt atskanēja krievu vārds «krimināllieta».

— Mirklīti, — pēkšņi saausījās Bormentāls un piegāja pie durvīm. Soļi bija dzirdami pilnīgi skaidri un tuvojās kabi­netam. Kaut ko nesaprotamu bubināja balss. Bormentāls atrāva durvis un pārsteigumā atsprāga atpakaļ. Pilnīgi satriektais Filips Filipovičs sastinga krēslā.

Apgaismotajā koridora četrstūrī vienā naktskreklā ar kaujiniecisku un kvēlojošu seju stavēja Darja Petrovna. Gan ārstu, gan profesoru apžilbināja varenā un, kā bai­lēs abiem likās, pilnīgi kailā ķermeņa neiedomājamie apjomi. Savām spēcīgajām rokām Darja Petrovna kaut ko vilka, un šis «kaut kas» stīvēdamies šļūca uz dibena, bet viņa nelie­lās, melnām spalvām noaugušās kājiņas kūļājās pa par­ketu. «Kaut kas», protams, izrādījās Šarikovs, pilnīgi ap­jucis, vēl arvien pilliņš, sapinkojies un vienā kreklā.

Darja Petrovna, grandioza un kaila, sakratīja Šarikovu kā kartupeļu maisu un teica šādus vārdus:

— Papriecājieties, profesora kungs, par mūsu viesi, Te­ligrāfu Teligrāfoviču. Es vismaz precējusies esmu bijusi, bet Zina — nevainīga meitene. Labi, ka pamodos.

Beigusi šo runu, Darja Petrovna apjēdza savu kailumu, iekliedzās, aizsedza krūtis ar rokām un aizdrāzās.

— Darja Petrovna, piedodiet, dieva dēļ, — atguvies no­kliedza viņai pakaļ sarkanais Filips Filipovičs,

Bormentāls vēl augstāk uzrotīja krekla piedurknes un tuvojās Šarikovam. Filips Filipovičs ieskatījās viņam acīs un nošausminājās.

— Ko jūs, doktor! Es aizliedzu …

Bormentāls ar labo roku sagrāba Šarikovu aiz apkakles un sapurināja tā, ka krekla audums priekšpusē saplisa.

Filips Filipovičs metās starpā un mēģināja izraut sačākstējušo Šarikovu no ķirurga stingrajām rokām.

— Jums nav tiesību kauties! — pusnožņaugts bļāva Šari­kovs, sēzdamies zemē un kļūdams ar katru brīdi skaidraks.

— Doktor! — vaimanāja Filips Filipovičs.

Bormentāls nedaudz atjēdzās un atlaida Šarikovu, kurš tūdaļ sāka činkstēt,

— Nu, labi, — nošņāca Bormentāls, — pagaidīsim līdz rītam. Es viņam benefici uzrīkošu, kad atžirgs.

Tad viņš pagrāba Šarikovu aiz padusēm un aizvilka uz pieņemamo gulēt.

Šarikovs vēl mēģināja spirināties, taču kājas viņu ne­klausīja.

Filips Filipovičs nostājās izplestām kājām tā, ka rītasvārka zilgie stūri pavērās, pievērsa acis un rokas kori­dora griestu lampai un novilka:

— Nu-nū …

IX

Doktora Bormentāla apsolītā benefice nākamajā rītā tomēr nenotika, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Poligrafs Poligrāfovičs no mājas bija pazudis. Bormentāls krita niknā izmisumā, nolamāja sevi par ēzeli, ka nav noslēpis parādes durvju atslēgas, kliedza, ka tas ir nepiedodami, un nobeidza ar vēlējumu, kaut Šarikovs pakļūtu zem au­tobusa. Filips Filipovičs, ar pirkstiem matos ieķēries, sēdēja kabinetā un runāja:

— Varu iedomāties, kas notiks uz ielas . .. Va-a-aru. No «Seviļas līdz Granadai», ak dievs.

— Viņš vēl mājas komitejā var būt, — trakoja Bormentāls un kaut kur skraidīja.

Mājas komitejā viņš tiktāl salamājās ar priekšsēdētāju Švonderu, ka tas apsēdās rakstīt iesniegumu Harnovņičeskas rajona Tautas tiesai, kliegdams, ka viņš neesot profe­sora Preobraženska lolojuma aukle, vēl jo vairāk tādēļ, ka šis lolojums Poligrāfs vēl vakar pat izrādījies maitas gabals, paņemdams septiņus rubļus mājas komitejas koope­ratīvā, it kā mācību grāmatu pirkšanai.

Fjodors, nopelnīdams šai sakarā trīs rubļus, pārmeklē­ja visu māju no augšas līdz apakšai. Nekur nebija nekādu Šarikova pēdu.

Noskaidrojās tikai sekojošais: Poligrāfs nozudis rītausmā, ģērbies naģenē, šalle un mētelī, līdzi paķerdams pudeli pilādzīša no bufetes, doktora Bormentāla cimdus un visus savus dokumentus. Darja Petrovna un Zina neslēpdamas pauda savu vētraino prieku un cerību, ka Šarikovs vairs neatgriezīsies. No Darjas Petrovnas Šarikovs iepriekšējā dienā bija aizņēmies trīs rubļus piecdesmit kapeikas.

— Tā jums arī vajag, — dūres kratīdams, rūca Filips Filipovičs.

Visu dienu zvanīja telefons, zvanīja telefons arī nāka­majā dienā. Ārsti pieņēma neparasti daudz pacientu, bet trešaja dienā kabinetā tika apspriests jautājums, ka jāziņo milicijai, kuras pienākums ir sameklēt Šarikovu Maskavas atvaros.

Un, tiklīdz tika izrunāts vārds «milicija», Obuhova šķērs­ielas godbijīgajā klusumā ielauzās kravas mašīnas dārdoņa un logu stikli nodrebēja. Pēc tam atskanēja drošs zvans un neparastas pašcieņas pilns ienāca Poligrāfs Poligrāfo­vičs, pilnīgā klusumā noņēma naģeni, pakāra mēteli uz ragiem un atklājās jaunā veidolā. Viņam mugurā bija ne­piemērota izmēra ādas jaka, padilušas bikses, arī no ādas, un augsti, līdz ceļiem šņorējami angļu zābaciņi. Neiedo­mājama kaķu smaka tūdaļ pārplūdināja priekšnamu. Preo­braženskis un Bormentāls kā pēc komandas sakrustoja rokas uz krūtīm, nostājās pie stenderes un gaidīja Poligrāfa Poligrāfoviča pirmos paskaidrojumus. Šarikovs pieglauda sarainos matus, nokremšļojās un tā pavērās apkārt, ka kļuva skaidrs: samulsumu Poligrāfs grib slēpt ar nekautrīgu vaļību.

— Es, Filip Filipovič, — viņš beidzot sāka runāt, — esmu stājies amatā.

Abi ārsti, nepavērdami mutes, izgrūda nenoteikta rakstura sausu skaņu un sakustējās. Preobraženskis atguvās pir­mais, izstiepa roku un teica:

— Papīru parādiet.

Uz papīra lapiņas bija uzdrukāts: «Šī uzrādītājs, biedrs Poligrāfs Po­ligrāfovičs Šarikovs, patiesi uzskatāms par MKS nodaļas, Maskavas pilsētas attīrīšanas no klaiņojošiem dzīvniekiem (kaķiem u. c.) apakšnodaļas vadītāju».

— Tā, — smagi nopūtās Filips Filipovičs, — un kas tad jūs iekārtoja? Ah, to gan es pats varu iedomāties.

— Nu jā, Švonders, — atbildēja Šarikovs.

— Atļaujiet pavaicāt — kāpēc jūs tik pretīgi smirdat?

Šarikovs norūpējies paostīja jaku.

— Nu, ko, smird.. . Zināms: pēc specialitātes. Vakar žmiedzām kaķus, žmiedzām …

Filips Filipovičs nodrebēja un paraudzījas uz Bormentālu. Tā acis atgādināja divus tieši Šarikovā vērstus mel­nus stobrus. Bez ievadvārdiem viņš tuvojās Šarikovam un viegli, bet pārliecinoši paņēma to pie rīkles.

— Sardze! — nobālēdams iepīkstējās Šarikovs.

— Doktor!

— Neatļaušos neko sliktu, Filip Filipovič, neuztraucie­ties, — dzelžainā balsī atsaucās Bormentāls un iegaudo­jās:

— Zina un Darja Petrovna!

Sauktās parādījās priekšnamā.

— Nu, atkārtojiet, — teica Bormentāls un drusciņ pie­spieda Šarikova kaklu kažokam, — piedodiet man …

— Nu, labi, atkārtošu, — piesmakušā balsī atbildēja pil­nīgi satriektais Šarikovs, pēkšņi ievilka gaisu, noraustījās un mēģinaja iebļauties «sardze!», taču kliedziens neizdevās un viņa galva pilnīgi iegrima kažokos.

— Doktor, es jūs lūdzu.

Šarikovs sāka māt ar galvu, likdams saprast, ka pa­kļaujas un atkārtos.

— … Piedodiet man, augsti cienījamā Darja Petrovna un Zinaīda? …

— Prokofjevna, — izbijusies nočukstēja Zina.

— Uf, Prokofjevna, — gaisu kampdams, atkārtoja aizsmakušais Šarikovs, — ka dzēruma stāvoklī, naktī. ..

— Naktī atļāvos neķītru izlēcienu pret jums.

— Jums …

— Nekad vairs tā nedarīšu . ..

— Nedar…

— Laidiet, laidiet viņu, Ivan Arnoļdovič, — vienlaicīgi sāka lūgties abas sievietes, — jūs viņu nožņaugsiet.

Bormentāls palaida Šarikovu brīvībā un teica:

— Kravas mašīna jūs gaida?

— Nē, — godbijīgi atbildēja Poligrāfs, — tā mani tikai atveda.

— Zina, atlaidiet mašīnu. Tagad iegaumējiet sekojošo: jūs atkal atgriežaties Filipa Filipoviča dzīvoklī?

— Bet kur lai es citur? — acis šaudīdams, kautri at­bildēja Šarikovs.

— Te-eicami. Būt klusākam par ūdeni, zemākam par zāli. Pretējā gadījumā par katru bezkaunīgu Izlēcienu jūs at­bildēsiet man. Skaidrs?

— Skaidrs, — atbildēja Šarikovs.

Filips Filipovičs visas pret Šarikovu vērstās vardarbības laikā bija klusējis. Viņš kaut kā bēdīgi sabozies stāvēja pie stenderes un, acis grīdā nolaidis, kodīja nagu. Tad pēkšņi pacēla skatu uz Šarikovu un neskanīgi, automātiski ievaicājās:

— Un ko gan jūs darāt ar tiem … ar beigtajiem kaķiem?

— Priekš manteļiem aiziet, — atbildēja Šarikovs, — no viņiem vāverītes strādnieku kredītam taisīs.

Pēc tam dzīvoklī iestājās klusums, kas turpinājās divas diennaktis. Poligrāfs Poligrāfovičs rītos aizbrauca ar kra­vas mašīnu, vakaros uzradās, klusi pusdienoja Filipa Fi­lipoviča un Bormentāla kompānijā.

Neraugoties uz to, ka Bormentāls un Šarikovs gulēja vienā istabā, viņi savā starpā nesarunājās, tā ka Bormentālam pirmajam kļuva garlaicīgi.

Pēc dienām divām dzīvoklī parādījās vāja jaunkundzīte ar izzīmētām acim un krēmkrāsas zeķītēs un ļoti sakau­nējās, ieraugot dzīvokļa lieliskumu. Nodilušā mētelītī viņa gāja Šarikovam pa pēdām un priekšnamā saskrējās ar profesoru.

Profesors apstulbis apstājās, piemiedza acis un jautāja:

— Atļausiet uzzināt?

— Es ar viņu sarakstos, mūsu mašīnrakstītāja, dzīvos ar mani. Bormentālu nāksies no pieņemamās izlikt. Viņam ir savs dzīvoklis, — ārkārtīgi īgni un negribīgi paskaidroja Šarikovs.

Filips Filipovičs pamirkšķināja acis, paraudzījās uz piesarkušo jaunkundzīti, padomāja un ļoti pieklājīgi viņu uzai­cināja:

— Es jūs palūgšu uz mirklīti pie sevis kabinetā.

— Es arī līdzi, — ātri un aizdomīgi izmeta Šarikovs.

Šai mirklī, kā no gaisa nokritis, parādījās Bormentāls.

— Atvainojiet, — viņš teica, — profesors aprunāsies ar dāmu, bet mēs abi pagaidīsim šeit.

— Es negribu, — ļauni atsaucās Šarikovs, tiekdamies pakaļ Filipam Filipovičam un no kauna liesmojošajai jaun­kundzītei.

— Piedodiet, nē, — Bormentāls saņēma Šarikovu pie ro­kas delma, un viņi aizgāja uz apskašu telpu.

Minūtes piecas kabinetā nekas nebija dzirdams, bet tad pēkšņi atskanēja dobjas jaunkundzes elsas.

Filips Filipovičs stāvēja pie galda, bet jaunkundze raudāja netīrā mežģīņu kabatlakatiņā.

— Viņš, nelietis, teica, ka kaujās esot ievainots, — jaun­kundze šņukstēja.

— Melo, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs. Viņš pašūpoja galvu un turpināja. — Man jūsu patiesi žēl, bet nevar taču ar pirmo pretimnācēju tikai dienesta stāvokļa dēļ… Bērniņ, tas taču nav glīti… Lūk, ko… — Viņš atvē­ra rakstāmgalda atvilktni un izņēma trīs papīrīšus par trīs červonciem katru.

— Es noindēšos, — jaunkundze birdināja asaras, — ēdnī­cā sālīta gaļa katru dienu … un draud… saka, greznā dzīvoklī dzīvosi… ananāsi katru dienu… psihika man labsirdīga, saka, tikai kaķus, lūk, neieredzu. Viņš man gredzentiņu piemiņai paņēma …

— Nu, nu, nu — psihika labsirdīga… «No Seviļas līdz Granadai», — murmināja Filips Filipovičs, — jūs vēl esat tik jauna… Jāpārcieš.

— Vai tiešām šai pašā pavārtē?

— Nu, ņemiet naudu, kad jums aizdod, — ierēcās Filips Filipovičs.

Pēc tam svinīgi atvērās durvis, un pēc Filipa Filipoviča uzaicinājuma Bormentāls ieveda Šarikovu. Viņš tramīgi lūkojās apkārt, un vilna uz viņa galvas slējās gaisā kā suka.

— Nelietis, — izrunāja jaunkundze, zibsnījot ar noraudatajām, izsmērētajām acīm un svītraino nopūderēto degunu.

— No kā jums rēta uz pieres? Papūlieties paskaidrot šai dāmai, — mīlīgi teica Filips Filipovičs.

Šarikovs nospēlēja par visu banku:

— Esmu ievainots Kolčaka frontēs, — viņš norēja.

Jaunkundze piecēlās un skaļi raudot, izgāja.

— Izbeidziet! — viņai pakaļ nokliedza Filips Filipovičs,

— Pagaidiet, gredzentiņu atdodiet, — viņš teica, vērsdamies pie Šarikova.

Šarikovs padevīgi noņēma no pirksta izpūstu gredzen­tiņu ar smaragdu.

— Nu, labi, — viņš pēkšņi naidīgi noteica, — to tu man pieminēsi. Es tev rīt sarīkošu štatu samazināšanu.

— Nebaidieties no viņa! — uzsauca Filips Filipovičs,

— es nepieļaušu, ka jums kaut ko nodara. — Viņš pagriezās un paraudzījās uz Šarikovu tā, ka tas atkāpās un ar pakausi atsitās pret skapi.

— Kāds viņai uzvārds? — pavaicāja Bormentāls. — Uz­vārds! — viņš ierēcās, acumirklī kļūdams mežonīgs un briesmīgs.

— Vasņecova, — ar acīm meklēdams, kā izšmaukt, at­bildēja Šarikovs.

— Ik dienas, — ieķēries Šarikova jakas atlokos, noskal­dīja Bormentāls, — es pats personīgi noskaidrošu «attīrī­šanā», vai nav «samazināta» pilsone Vasņecova. Un ja vien jūs … uzzināšu, ka samazināta, es jūs .. . savām rokām tepat uz vietas nošaušu. Sargieties, Šarikov, es skaidrā krievu valodā runāju!

Šarikovs, acu nenovērsdams, raudzījās uz Bormentāla degunu.

— Pašiem revolveri atradīsies, — Poligrāfs nomurmi­nāja, taču balss skanēja ļoti vārgi, un, pēkšņi izlocījies, viņš metās uz durvīm.

— Sargieties! — viņu panāca Bormentala kliedziens.

Naktī un pusi nākamās dienas pār dzīvokli gūlās tāds miers ka pirms vētras. Visi klusēja. Taču nākamajā dienā, kad Poligrāfs Poligrāfovičs, kuram no rīta sirdī iedūrās nelāga priekšnojauta, ar kravas mašīnu sadrūmis aizbrauca uz savu darbavietu, profesors Preobraženskis pilnīgi neparastā laikā pieņēma vienu no saviem bijušajiem pacientiem, liela auguma resnu cilvēku karavīra formā. Tas neatlaidīgi bija pieprasījis tikšanos un savu panācis. Ienācis kabinetā, viņš, pieklājīgi paklanoties, sasita pa­pēžus.

— Jums sāpes, dārgumiņ, atjaunojušās? — vaicāja no­liesējušais Filips Filipovičs, — sēdieties lūdzu.

— Mersī. Nē, profesor, — atbildēja viesis, nolikdams ce­puri uz galda stūra, — esmu ļoti pateicīgs .. . Hm… Esmu atbraucis citā jautājumā, Filip Filipovič… izjūtot visdzi­ļāko cieņu . .. hm… brīdināt. Tīrie nieki. Vienkārši, viņš ir neģēlis … — Pacients parakņajās portfelī un izņēma papī­ru, — labi, ka tieši man ziņoja …

Filips Filipovičs degunu virs brillēm apsegloja ar pensne­ju un saka lasīt. Viņš ilgi murmināja pie sevis, ar katru brīdi vairāk mainīdamies sejā. «… kā arī draudot noga­lināt mājas komitejas priekšsēdētāju biedru Švonderu, no kā varam spriest, ka glabā šaujamos ieročus. Un notur kontrrevolucionāras runas, un pat F.Engelsu savai sociālkalponei Zinaidai Prokofjevai Buņinai pavēlēja sadedzināt krāsnī, kā īsts meņševiks ar savu asistentu Ivanu Arnoļdoviču Bormentālu, kurš slepus, nepierakstījies mitinās viņa dzīvoklī. Attīrīšanas apakšnodaļas vadītaja P. P. Šari­kova parakstu apstiprinu. Mājas komitejas priekšsēdētājs Švonders, sekretārs Pestruhins.»

— Jūs atļausiet man to paturēt? — kļūdams planku­mains, jautāja Filips Filipovičs, — vai arī, atvainojiet, tas jums vajadzīgs, lai ļautu lietai iet savu likumīgo gaitu?

— Piedodiet, profesor, — viesis ļoti apvainojās un piepū­ta nāsis, — jūs patiesi pārāk nicīgi uz mums skatāties. Es . .. — un viņš sāka uzpūsties kā tītars.

— Nu, piedodiet, dārgumiņ, — Filips Filipovičs saka pur­pināt, — atvainojiet, es patiesi negribēju jūs aizskārt. Dār­gumiņ, nedusmojieties, viņš mani tā notramdījis…

— Es domāju gan, — pacients pilnīgi atmaiga, — bet kāds tomēr draņķis! Būtu interesanti uz viņu paskatīties. Maskavā par jums pat kaut kadas leģendas stāsta…

Filips Filipovičs tikai izmisis atmeta ar roku. Te pacients pamanīja, ka profesors pa šo laiku salīcis un it kā pat nosirmojis.

* * *

Noziegums nobrieda un krita ka gatavs auglis, kā jau tas parasti notiek. Ar nelāgi velkošu sirdi kravas mašīnā atgriezās Poligrāfs Poligrāfovičs. Filipa Filipoviča balss viņu uzaicināja ienākt apskašu telpa. Pārsteigtais Šarikovs ienāca un ar neskaidrām bailēm ielūkojās šautenes stobru atgādinošajās Bormentāla acīs, bet pēc tam Filipā Filipo­vičā. Ap asistentu sprēgāja negaiss, un viņa kreisā roka ar papirosu viegli drebēja uz akušieru krēsla spīdošā paroceņa.

Filips Filipovičs ļaunu vēstošā mierā teica:

— Tūdaļ savāciet mantas: bikses, mēteli, visu, kas jums vajadzīgs, un — ārā no dzīvokļa!

— Kā tad tā? — patiesi izbrīnījās Šarikovs.

— Ārā no dzīvokļa! Šodien, — monotoni atkārtoja Filips Filipovičs, pētīdams savus nagus.

Kaut kāds nelabais gars iemiesojās Poligrāfā Poligrāfovičā, acīmredzot nāve jau meklēja viņu un liktenis stāvēja viņam aiz muguras. Viņš pats metās neizbēgamā apkam­pienos strupi un ļauni ieriedamies:

— Kas gan tas ir, nē, patiešām! Ko domājat, es nepra­tīšu tikt ar jums galā, vai? Es te sēžu savas 16 aršīnās un sēdēšu arī!

— Vācieties ārā no dzīvokļa, — no visas sirds nočukstēja Filips Filipovičs.

Šarikovs pats pieaicināja savu nāvi. Viņš pacēla kreiso roku un parādīja Filipam Filipovičam apgrauztu, pēc ka­ķiem neciešami smirdošu pigu. Bet pēc tam ar labo roku izņēma no kabatas revolveri un pavērsa bīstamā Bormentala virzienā. Kā krītoša zvaigzne nolidoja Bonnentāla papiross, un pēc pāris sekundēm pa sadauzītiem stikliem lēkājošais Filips Filipovičs šausmās svaidījās starp skapi un kušeti. Uz tās pievarēts un gārdzošs gulēja attīrīšanas apakšnodaļas vadītājs, bet viņam uz krūtīm atradas ķirurgs Bormentāls un smacēja viņu ar mazu, baltu spilventiņu.

Pēc pāris minūtēm doktors Bormentāls ar ļoti dīvainu seju izgāja pie parādes durvīm un līdzās zvana pogai uzlīmēja zīmīti:

«Sakarā ar profesora slimību šodien pieņemšana neno­tiks. Lūdzu netraucēt ar zvaniem.»

Ar mirdzošu spalvu nazīti viņš pārgrieza zvana vadu, apskatīja spogulī savu asinīs saskrapēto seju un saplosītās, sīka drebulī lēkājošās rokas. Pēc tam viņš parādījās virtu­ves durvīs un aizdomu pilnajām Zinai un Darjai Petrovnai teica:

— Profesors lūdz jūs neatstāt dzīvokli.

— Labi, — bailīgi atbildēja Zina un Darja Petrovna.

— Atļaujiet man aizslēgt durvis uz «melnajām» trepēm un paņemt atslēgu, — slēpdamies durvju ēnā un ar plaukstu piesegdams seju, ierunājās Bormentāls. — Tas ir uz laiku, un ne jau tādēļ, ka jums neuzticētos. Bet kāds var atnākt, jūs neizturēsiet un ielaidīsiet, taču mūs nedrīkst traucēt, mēs esam aizņemti.

— Labi, — atbildēja sievietes un tūdaļ kļuva bālas. Bor­mentāls aizslēdza «melnas» durvis, aizslēdza parādes dur­vis, aizslēdza durvis no koridora uz priekšnamu, un viņa soļi pagaisa pie apskašu telpas.

Klusums uzgula dzīvoklim, piepildija visus kaktus. At­līda krēsla, nelāga, saspringta, ar vārdu sakot, tumsība. Tiesa, vēlāk kaimiņi no pretejās puses runāja, it kā apskašu telpas logos, kuri iziet uz sētu, Preobraženskim tai vakarā deguši visi uguņi, ka viņi pat it kā esot redzējuši paša pro­fesora balto cepuri … Pārbaudīt grūti. .. Tiesa, arī Zina, kad viss jau bija beidzies, pļāpāja, ka pēc tam, kad Bormen­tāls un profesors iznākuši no apskašu telpas, viņu kabinetā pie kamīna līdz nāvei pārbaidījis Ivans Arnoļdovičs. Viņš it kā esot tupējis kabinetā uz pirkstgaliem un dedzinājis kamīnā burtnīcu zilos vāciņos, no tās kaudzītes, kurā glabā­jās profesora pacientu slimības vēstures! Seja doktoram it kā esot bijusi pilnīgi zaļa un visa, nu, visa … lupatu lē­veros saskrāpēta. Un Filips Filipovičs tovakar pats sev neesot bijis līdzīgs. Un vēl, ka… galu galā, var jau arī ga­dīties, ka nevainīgā meitene no Prečisteņkas dzīvokļa melo. ..

Par vienu var galvot noteikti: dzīvoklī tai vakara valdīja pilnīgs un baiss klusums. .

STĀSTA BEIGAS epilogs

Naktī tieši desmit dienas pēc cīniņa apskašu telpā pro­fesora Preobraženska dzīvoklī, kas atrodas Obuhova šķērs­iela, ieskanējās spalgs zvans.

— Kriminālā policija un izmeklētājs. Esiet tik laipni, at­veriet.

Atskanēja skrejoši soļi, klaudzēja, sāka nākt iekšā, un uguņos mirdzošajā pieņemšanas telpā ar atkal iestiklotiem skapjiem sapulcējās milzums tautas. Divi milicijas formās, viens melnā mētelī ar portfeli, ļauni priecīgais un bālais priekšsēdētājs Švonders, jauneklis-sieviete, šveicars Fjo­dors, Zina, Darja Petrovna un pusapģērbtais Bor­mentāls, kurš kaunīgi centās piesegt kaklu bez kaklasai­tes.

Durvīs no kabineta parādījās Filips Filipovičs. Viņš iznāca visiem zināmajā gaišzilajā halātā, un visi tūdaļ varēja pārliecināties, ka pēdējās nedēļas laikā viņš ir krietni atkopies. Nakts viesu priekšā nostājās agrākais valdonī­gais un enerģiskais, iekšējas pašcieņas pilnais Filips Fili­povičs un atvainojās, ka ģērbies rītasvārkos.

— Nekautrējieties, profesor, — ļoti samulsis atsaucās pri­vātā ģērbtais cilvēks, pēc tam saminstinājās un sāka ru­nāt. — Ļoti nepatīkami. Mums ir orderis kratīšanai jūsu dzīvokli, un, — cilvēks, pašķielējis uz Filipa Filipoviča ūsām, pabeidza, — un, atkarībā no rezultāta, arestam.

Filips Filipovičs piemiedza acis un jautāja:

— Bet kādā apsūdzība, uzdrošinos jautāt, un kuru?

Cilvēks pakasīja vaigu un saka lasīt papīrīti, ko izņēma no portfeļa.

— Preobraženskis, Bormentāls, Zinaida Buņina un Darja Ivanova tiek apvainoti MKS attīrīšanas apakšnodaļas vadītaja Poligrāfā Poligrāfoviča Šarikova slepkavībā.

Zinas raudāšana apslāpēja viņa pēdējos vārdus. Visi sa­rosījās.

— Neko nesaprotu, — karaliski uzraudams plecus, atbil­dēja Filips Filipovičs, — kāda Šarikova? Ak, piedodiet, tā mana suņa . .. kuru es operēju?

— Atvainojiet, profesor, ne suņa, bet, kad viņš jau bija cilvēks. Tur tā lieta.

— Tāpēc, ka viņš runāja? — apvaicājās Filips Filipo­vičs. — Tas vēl nenozīmē būt cilvēkam. Kaut gan, nav svarīgi. Šariks arī pašreiz eksistē, un neviens viņu nekādā gadījuma nav slepkavojis.

— Profesor, — ļoti pārsteigts ierunājās melnais cilvēks un pacēla uzacis, — tad jums nāksies viņu uzrādīt. Desmitā diena, kā pazudis, bet fakti, atvainojiet mani, ļoti nelāgi.

— Doktor Bormentāl, esiet tik laipns un uzrādiet Šariku izmeklētājam, — orderi paņemdams, pavēlēja Filips Filipo­vičs.

Doktors Bormentāls, šķibi pasmaidījis, izgāja.

Kad viņš atgriezās un uzsvilpa, pa kabineta durvīm izlēca dīvainas kvalitātes suns. Vietām viņš bija kails, vietām klāts ar ataugošu spalvu. Viņš iznāca kā mācīts cirka suns — uz pakaļkājam, pēc tam nolaidās uz visām četrām un palū­kojās apkārt. Kapa klusums sastinga telpā kā želeja. Atbaidošā izskata suns ar koši sārto rētu pār pieri pie­cēlās pakaļkajās un pasmaidījis apsēdās krēslā.

Otrs milicis pēkšņi plaši pārkrustījās un atkāpdamies uzmina Zinai vienlaicīgi uz abām kājām.

Cilvēks melnajā, muti neaizvēris, izrunāja šādus vārdus:

— Kā tad tā, piedodiet? … Viņš attīrīšanā strādāja …

— Es viņu tur nenozīmēju, — atbildēja Filips Filipovičs, — viņam, ja nemaldos, Švondera kungs deva rekomen­dāciju.

— Neko nesaprotu, — apjucis teica melnais un vērsās pie pirmā miliča, — Tas ir viņš?

— Viņš, bez skaņas atbildēja milicis. — Fakts, ka viņš.

— Viņš pats, — atskanēja Fjodora balss, — tikai atkal apaudzis, maita.

— Viņš taču runāja… khe .. . khe . ..

— Arī tagad runā, tikai arvien mazāk un mazāk, tā ka izmantojiet gadījumu, citādi drīz viņš pavisam apklusīs.

— Bet kādēļ gan? — klusi apvaicājās melnais cilvēks.

Filips Filipovičs paraustīja plecus.

— Zinātnei vēl nav paņēmiena, kā zvēru pārvērst par cilvēku. Es, lūk, pamēģināju, bet, kā redzat, neveiksmīgi. Parunāja un sāka atgriezties pirmatnējā stāvoklī. Atavisms.

— Nepieklājīgus izteicienus nelietot, — suns krēslā pēkšņi novaukšķēja un piecēlās.

Melnais cilvēks negaidot nobāla, izlaida no rokām por­tfeli un sāka svērties uz sāniem, milicis viņu uztvēra no vienas puses, Fjodors no aizmugures. Izcēlās juceklis, kurā visskaidrāk bija saklausamas trīs frāzes:

Filipa Filipoviča: Balderiānus. Tas ir ģībonis.

Doktora Bormentāla: Es pats savām rokām nolidināšu Švonderu pa kāpnēm, ja viņš vēl parādīsies profesora Preobraženska dzīvoklī.

Un Švondera: Lūdzu ierakstīt šos vārdus protokolā.

* * *

Pelēkās cauruļu ermoņikas sildīja. Aizkari bija noslēpuši blīvo Prečisteņkas nakti ar tās vientuļo zvaigzni. Augstākā būtne, cienīgais suņu labdaris, sēdēja krēslā, bet suns Šariks, pret ādas dīvānu atspiedies, gulēja uz paklāja. Marta miglas dēļ suns rītos cieta no galvassāpēm, kuras to mocīja gredzenveidīgās šuves rajonā. Bet no siltuma vakarpusē sāpes pārgāja. Arī pašlaik kļuva arvien vieglāk, vieglāk, un domas suņa galvā plūda saskanīgas un siltas. «Tā pavei­cies man, tā paveicies, viņš domāja, laizdamies miegā, vien­kārši neaprakstāmi paveicies. Nostiprinājies es esmu šai dzivoklī. Skaidrs kā diena — mana izcelšanās nav tīra. Vai nu bez ņūfaundlendieša. Padauza bijusi mana vecmā­muļa, lai viņai, večiņai, debesu valstība. Tiesa, visu galvu nez kādēļ sagraizījuši, bet gan jau līdz kāzām sadzīs. To mums nav vērts ņemt vērā.»

Kaut kur attāli klusi šķindēja mēģenes. Sakostais kārtoja apskašu telpas skapjus.

Bet sirmais brīnumdaris sēdēja un dungoja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem…»

Suns vēroja šausmu darbus. Glumos cimdos ģērbtās ro­kas cienīgais vīrs gremdēja traukā, cēla ārā smadzenes — sīksts cilvēks, neatlaidīgs, arvien tiecās pēc kaut ka, grai­zīja, pētīja, miedza acis un dziedāja: «Pie Nīlas svētajiem krastiem .. .»

1925.g. janvāris—marts. Maskava

top