home  back

Ar spiningu uz līdakām pavasarī

Jānis Stikuts 2010

No visām plēsīgajām zivīm sezonas sākumā spiningotāju lomos redzamas galvenokārt līdakas, jo tās ir vienīgās, kas sezonas atklāšanas brīdī jau ir iznārstojušas. Kā zināms, citas plēsoņas nārsto pēc līdakām, tāpēc tām, kuru cope tiek regulēta Makšķerēšanas noteikumos, liegums beidzas vēlāk, piemēram, zandartiem tikai 31. maijā, salatēm – 15. maijā.

Protams, pavasaris ir laiks, kad ar spiningu var sekmīgi medīt arī citas, rudenī nārstojošas lašveidīgās – lašus, taimiņus un strauta foreles. Lai gan šo zivju medībās ir daudz kopīga ar līdaku spiningošanu, tas drīzāk būtu atsevišķs stāsts.

Nārstu teorija

Līdaku nārsta laiks ir atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, proti, no gaisa un ūdens temperatūras un ledus stāvokļa, un mūsu ūdeņos tas notiek dažādā laikā: Kurzemē agrāk, Ziemeļvidzemes ezeros – būtiski vēlāk. Vidēji Latvijā līdaku nārsts notiek martā un aprīlī. Tieši šajā periodā Makšķerēšanas noteikumos ir noteikts saudzējamais laiks, kad līdaku ķeršana ir aizliegta.

Interesanti – daba ir noregulējusi tā, ka līdakas nārsto, var teikt, pirmās – laikā, kad citas miermīlīgās zivis sāk tam gatavoties, pulcēties un pārvietoties uz nārsta vietu. Līdz ar to citas zivis līdaku ikrus apdraud mazāk. Savukārt, kad zaļo nārsts ir beidzies un nārsto miermīlīgās sugas, tās plēsoņām kļūst par viegli pieejamu ēsmu. Starp citu, šis apstāklis var apdraudēt spiningotāju lomu – līdakām ar barību nav problēmu.

Nārsts parasti sākas vēl ledus laikā, un tad līdakas nekas cits, izņemot nārstu, neinteresē. Pēc tam gan sākas jauna dzīve. Pēcnārsta periods ir viens no diviem līdaku sezonas kulminācijas brīžiem. Taču sekmes lielā mērā atkarīgas no tā, cik labi makšķerniekas izprot zivju uzvedību šajā laikā.

Veiksmes teorija

Līdakas pēc nārsta līdzīgi kā citas zivis ir nogurdinātas, zaudējušas daudz enerģijas un svara, un vajadzīgs laiks, lai atjaunotu spēkus. Mātītes zaudē vairāk svara nekā tēviņi un pēc nārsta tūlīt pamet šo vietu, taču aktivitāti atgūst lēnām un barojas galvenokārt ar viegli iegūstamu ēsmu. Ne velti šajā laikā efektīvākais makšķerēšanas paņēmiens ir dzīva vai beigta zivtiņa. Tēviņi nārsta vietā ierodas pirmie un parasti pamet pēdējie, nereti viņi vienu divas nedēļas vēl uzturas tās tuvumā. Turklāt barojas viņi aktīvāk nekā mātītes, tāpēc tos noķert ir vieglāk.

Pats svarīgākais, spiningojot līdakas pavasarī, ir izvērtēt, kur un kad ir noticis nārsts un kurp zivis devušās. Pētnieki par galveno faktoru, kas iespaido zaļo plēsoņu pēcnārsta maršrutu, uzskata laika apstākļus, taču iesaka neaizmirst, ka katrā konkrētā ūdenstilpē situācija var veidoties nedaudz specifiska.

Galvenais, kas būtu jāievēro, – pastāvīgā un siltā laikā ūdens sasilst straujāk, nārsts norisinās agrāk, tas ir īsāks, un līdakas arī ātrāk pamet šo rajonu. Savukārt vēss laiks darbojas pretēji – nārsts var ieilgt, un zivis arī ilgāk tur uzkavējas. Uz nākamo loģisko jautājumu – kurp dodas līdakas pēc tam, atbilde ir vienkārša, taču ļoti nekonkrēta: uz tuvākajām vietām, kur ir daudz viegli pieejamas barības. Lai noteiktu šādas vietas, attiecīgā ūdenstilpe ir jāiepazīst detalizētāk un nedaudz jāiedziļinās, piemēram, konkrētā ezera procesos.

Mūsu platuma grādos pavasarī siltums līdz zemākajiem ūdens slāņiem nonāk lēni. Līdz ar to jāsecina: gan ūdensaugi, gan sīkie organismi, gan arī sīkās zivtiņas agrāk attīstās ātrāk sasilstošajās ezera daļās, tātad seklumā. Attiecīgi arī līdakas šajā periodā uzturēsies galvenokārt seklākos laukumos. Lielākās pēcnārsta periodā uz dziļākām vietām ar aukstāku ūdeni pārvietojas salīdzinoši ātri.

Taču ne vienmēr viegli ir rast skaidrību, kur tad skaitās sekls. Divi metri, piemēram, Babītes ezerā ir visdziļākā vieta, turpretī Usmā tā būs sekla. Šis ir viens no apstākļiem, kāpēc seklos ezeros, kā Babītē, Kaņierī un Burtniekā, līdaku pēcnārsta pārvietošanos prognozēt ir grūtāk, to būtiski iespaido arī citi apstākļi. Dziļos ezeros viņas parasti vispirms pārvietojas uz tā sauktajiem zemūdens līdzenumiem 2–3 m dziļumā. Jebkurā gadījumā priekšroka tiek dota nārsta vietai vistuvākajiem saules apspīdētajiem un no vēja pasargātajiem līčiem.

Tieši pēc nārsta, kad ūdens temperatūra ir 4–5 grādi, līdakas nav aktīvas, un, ja dienas ir pelēkas un vēsas, tās vienkārši guļ paslēptuvē. Laupījumam viņas parasti uzglūn un uzbrūk no slēpņa, tāpēc labprāt uzturas tā tuvumā un sevišķi ir iecienījušas diezgan viegli atrodamus un atpazīstamus zāļainus rajonus. Uz jautājumu, cik ilgi līdakas seklumā atgūst kondīciju, precīzas atbildes nav. Pētījumi rāda, ka tā var būt nedēļa, bet var būt arī mēnesis. Latvijas apstākļos līdaku kustība varētu sākties sezonas sākumam atbilstošajās maija pirmajās nedēļās.

Tuvojoties vasarai, līdaku aktivitāte pieaug, bet kopumā tā mainās atkarībā no laika apstākļiem. Vējš, kas saviļņo ūdeni, un apmākusies diena zivis iespaido labvēlīgi. Turpretim saulainā laikā līdakas turas slēptuvē, un tad viņas vajag vilināt galvenokārt to tuvumā. Šādās dienās plēsoņas visbiežāk var sastapt ūdenszāļu biezokņos un dziļākās vietās.

Nevajadzētu palaist garām neievērotus arī citus apsvērumus. Piemēram, pavasarī, kad ir aukstas naktis, seklās vietās ūdens atdziest straujāk, un no rīta tā temperatūra šādos laukumos var būt zema, dažreiz pat ir ledus kārtiņa. Uz copi šādā rajonā var nesteigties. Taču, tuvojoties pusdienlaikam un sasilstot ūdenim, līdakas pārvietojas uz seklumu un pamazām kļūst aktīvākas. Zivju pētnieki uzskata, ka izteikti kustīgas viņas kļūst, kad ūdens temperatūra sasniedz 10–15 grādus; mūsu ūdenstilpēs tāda ir novērojama maija otrajā pusē un jūnija pirmajā pusē. Aktivitātes iemesls ir vienkāršs – ūdenim sasilstot, paātrinās arī vielmaiņa, tāpēc jāuzņem vairāk barības.

Pavasara sākumā saulains un silts laiks līdaku aktivitātei nav šķērslis, un dažreiz pašus skaistākos lomus var gūt tieši dienas vidū, bet agrās un vēsās rīta stundās var nākties samierināties ar gadījuma ķērieniem. Pavasara pēcnārsta periodā agresīvāki kļūst arī lielie īpatņi, aktivitāte kļūst prognozējama, un lomos tie gadās biežāk. Tomēr tas neturpinās ilgi. Ūdenim sasilstot vēl vairāk, kustīgums mazinās. Pavasara pēdējā mēnesī – jūnijā – gaisam un ūdenim sasilstot, līdaku aktivitāte nobīdās uz agrām rīta un vēlām vakara stundām.

Temperatūrai paaugstinoties virs 20 grādiem, līdakas pārvietojas, kur vēsāk. Dažreiz tas ir dziļums, dažreiz ārēji nenosakāmas vietas, kurās ieplūst apakšzemes avoti, tas var būt arī vēsāku strautu ietekas rajons. Pastāvot stabilam siltam laikam, šādās vietās var sastapt relatīvi daudz līdaku, arī lielus eksemplārus. Kad stipri vēji izraisa ūdens masu kustības un ūdens temperatūra izlīdzinās, zivis izklīst.

Ir izpētīts, ka vasaras sākumā līdakas jūt temperatūru atšķirību un, ja starpība ir 5 grādi, pārvietojas vēsuma virzienā. Uzturoties aukstākās vietās, līdakas tomēr nav aktīvas.

Mānekļu teorija

Viss minētais ļauj secināt, ka, līdakas spiningojot pavasarī, priekšroka dodama vizuļiem, kas kustas lēni, līdzīgi kā rudens copē. Sezonas sākumā viņas nav sevišķi izvēlīgas un pārbauda visu, kas kustas. Tāpēc universālas receptes nav, katrai vietai var būt savas īpatnības, un labāko pieeju atklāj tikai eksperimenti. Ja izdosies īstajā laikā nokļūt zivīgā vietā, labus lomus var dot gandrīz jebkurš vizulis ar noteikumu, ka ar to var sasniegt nepieciešamo dziļumu un lēni spēlēties. Maijā un jūnijā ūdensaugu veģetācija vēl atrodas pašā sākuma stadijā, tāpēc, spiningojot pat zāļainos rajonos, mānekli relatīvi viegli var izvadīt pa vietām, kur vēlāk, vasarā, var darboties tikai ar speciālajiem zāļu vizuļiem. Kādreiz uzskatīju, ka efektīvākie ir rotiņi, taču pēc tam, kad parādījās silikona imitācijas un vobleri, bija jāsecina, ka viennozīmīgas atbildes nav. Labākie ir tie, kurus spiningotājs visbiežāk lieto. Ezeros un upēs vietās ar nelielu dziļumu nav daudz jālauza galva, lietot var gandrīz jebkurus vizuļu modeļus, ieskaitot pietiekami vieglus visu veidu rotiņus. Toties straumainās vietās upēs ir sarežģītāk, un nāksies piemeklēt mānekli, kas patīkami( dažreiz agresīvi, dažreiz slinki) un pietiekami dziļi spēlē arī straumē – kaut vai sen pazīstamos šūpiņus. par krāsu viedokļi ir visraibākie. Vienkāršākā pieeja - saprast, ar ko barojas līdaka attiecīgajā ūdenstilpē un izvēlēties mānekli krāsās, kuras tuvākas dabīgās ēmas krāsām. Kaut gan netrūkst sekmīgu makšķernieku, kuri priekšroku dod agresīvu kontrastainu krāsu mānekļiem.

Nevajadzētu aizmirst, ka līdaku copē, jo sevišķi , ja ir vēlme tikt pie trofejām, izšķiroša nozīme var būt arī pacietībai. Nereti puse dienas interesantā rajonā paiet bez loma, bet pēkšņi gandrīz kā pēc komandas vietā, kas nupat likusies tukša, līdakas sāk ņemt cita pēc citas.

Turpretī pavasara beigās, ūdenim sasilstot, lēna vizuļa kustība nav noteicošs faktors, līdaku agresija pieaug līdz zināmam laikam, un no pirmajiem vasaras mēnešiem efektīvāki nekā superlieli vobleri vai silikona zivtiņu sistēmas bieži, izrādās, ir relatīvi strauji vadīti un kustīgi nelieli vizuļi, tai skaitā rotiņi. Tāpat parasti mazinās cerības noķert lielās līdakas. Tās jāatliek uz rudeni.

Inventāra teorija

Īsi par spininga komplektēšanu. Ja copmaņa prasības nav sevišķi izsmalcinātas, līdaku un, protams, arī citu zivju spininga izvēlē var izmantot šādus ieteikumus. Kāta izvēle, galvenokārt, ir atkarīga no ūdenstilpes un spiningošanas veida, tas, savukārt, iespaidos optimālo kāta garuma un citus tā parametru – cietību jeb ieteicamo mānekļa svaru. Kā vidēju lielumu iesācējiem parasti iesaku 2,7 m garu kātu, paredzētu 20–50 g smagiem mānekļiem.

Spolei nav tik liela nozīme kā kātam. Sākumā var izvēlēties jebkuru vidējās cenu klases bezinerces vai multilikātora spoli, uz kuras var uztīt 100–150 m pītās auklas ar 0,14–0,16 mm diametru vai 0,25–0,28 mm monofilo auklu.

Un beidzot – ja zināt, kā aukla pareizi ir jāuztin uz spoles, tad tikai atliek to izdarīt. Jo tādas makšķernieku ābeces gudrības – kā pareizi piesiet pavadiņu, pareizi pievienot mānekli un visu, kas tiek reglamentēts Makšķerēšanas noteikumos, zina katrs iesācējs. Ja nu kāds nezina, rakstiet uz e-pastu – jst@fishing.lv

Share to Facebook