home  back

Par rotiņiem

Jānis Stikuts    2000.gads

Līdz pat 60.gadu otrajai pusei, kad arī pie mums parādījās pirmās bezinerces spoles, spiningotāju arsenālā nospiedošā pārsvarā bija smagi šūpiņi, turpretī rotējošie vizuļi vairākumā gadījumu bija pārstāvēti tikai ar paštaisītiem devoniem. Par devoniem saucami vizuļi, kuriem garenā cilindriskā ķermenī iestiprināti spārniņi, kas rada rotāciju, – tās ir miniatūras turbīnas. Metāla devoni toreiz bija pietiekami smagi (15–20 gramu un vairāk), lai tos sekmīgi lietotu pat ar inerces spolēm. Parādoties bezinerces spolēm, radās iespēja izmēģināt arī vizuļus, kuru svars bija zem maģiskās 12–15 gramu robežas. Vizuļus, vieglākus par 12 gramiem, ar inerces spoli, pat ar multiplikatoru pieklājīgā attālumā iemest ir gandrīz neiespējami.

No vieglajām rotiņu konstrukcijām vispirms mūsu tirgū parādījās Amerikas radu paciņās iesūtītie franču firmas MEPPS ražojumi. Lielākā skaitā rotiņi spiningotāju arsenālā nokļuva, kad Latvijas tirgū parādījās zviedru firmas ABU izstrādājumi. Tā kā ABU tolaik specializējās multiplikatoru spoļu ražošanā, tā izgatavoja un tirgoja arī rotiņus, kuri atšķirībā no MEPPS izstrādājumiem aptvēra arī smagāku rotiņu klasi ar 10–20 gramu svaru, un līdz ar to bija izmantojami ne tikai jauno bezinerces spoļu īpašniekiem, bet arī tiem, kas nevarēja šķirties no vecajām ŅEVAS spolēm.

Šo laiku varētu uzskatīt par periodu, kad mūsu tirgū plaši ienāca dažādi rotējošie vizuļi. Masveidīgi parādījās ABU refleksi un dropeni (relatīvi smagi vizuļi ar viļņveida lapiņu vai arī attiecīgi ar lapiņu kurai viļņveidīgi izrobota mala) un smagie morrumi ar 12–30 g svaru. Šīs ārzemnieku invāzijas sekas bija tādas, ka spiningotāji visumā pozitīvi novērtēja pirmos iespaidus pēc šo vizuļu lietošanas, un tirgū parādījās pieprasījums pēc rotiņiem.


ABU piedāvātie Morrum un Reflex rotiņi

Valsts tirdzniecība un rūpniecība reaģēja tam laikam atbilstoši – daudzus gadus rotiņus pētīja, projektēja un ieviesa ražošanā, rezultātā brīvas rokas bija individuālajiem tirgotājiem, kurus līdz pat 90.gadu sākumam Rīgā varēja sastapt katrā makšķerrīku veikalam tuvējā vārtu rūmē. Protams, ierindas makšķerniekus, vizuļa izcelsme nekad neuztrauca, tajā laikā noteicoša bija atziņa, ka Jānis no VEFa taisa pareizos vizuļus, un visi speci iepirkās tikai pie Jāņa, kurš importēja gan oriģinālus MEPPS vizuļus, gan izmanījās pārdot savus un draugu pašdarinātos.

Situācija strauji mainījās, kad 80.gadu beigās Padomju Savienībā sākoties kooperatīvu kustībai, Latvijā izveidotais kooperatīvs SALMO (šodienas SIA SALMO priekštecis) īsā laikā apguva gandrīz visu MEPPS kopiju ražošanu un tirgū padarīja plaši pieejamu plašu vieglu un efektīvu rotiņu gammu. Tieši šis laiks – 90.gadu sākums – manuprāt, būtu uzskatāms par kulmināciju rotiņu popularitātē. Republikas čempionātos gandrīz vienmēr priekšgalā bija spiningotāji, kas bija apguvuši rotiņus. Izmantojot mepsveidīgos, mūsu vadošie izlases sportisti tīri veiksmīgi startēja pat Savienības sacensībās. Arī latviešu pirmās ekspedīcijas 80.gadu beigās uz Krievijas lašupēm pierādīja, ka ar modernu, vieglu inventāru var ļoti veiksmīgi darboties pat slavenākajās Kolas pussalas ūdenstilpēs. Īsi sakot – Latvijā tolaik valdīja vieglo rotiņu bums. To es uzsveru speciāli, jo vienlaicīgi Krievijā, pareizāk, Maskavā, strauji pieauga smago rotiņu (15–30 g) popularitāte, proti, to rotiņu popularitāte, kuriem par prototipu bija ABU MORRUMS un MEPPS LUSOX, t. i., rotiņi ar svina galvām. Šī atšķirība izskaidrojama ar to, ka Maskavas apkaimē pārsvarā sastopamas 5–10 metru dziļas ūdenskrātuves, kur tipisko 5–10 gramīgo mepu pielietošana ir bezcerīga.

Taču laika gaitā pamazām noskaidrojās – arī rotiņš nevar būt brīnumlīdzeklis, kas kalpo par garantiju, ka makšķernieks vienmēr tiks pie loma. Izrādījās, ka, pat rotiņu lietojot, var palikt tukšā. Bums beidzās, un, šodien, vērtējot visu ar vēsu prātu, var teikt, ka rotiņi ir ieņēmuši savu normālu vietu gandrīz katra spiningotāja vizuļu kastē, zaudējuši sākotnējo oreolu, taču saglabājuši efektivitāti.


Mepps un Lucky John rotiņi

Ko tad mēs saucam par rotiņu? Spiningotāji lielākoties ar tiem saprot vizuļus, kam ir rotējoša lapiņa. Un, kaut gan šodien tirgū var redzēt daudzus variantus ar rotējošu, dažkārt plīvojošu lapiņu, vārds rotiņš visiem pirmām kārtām asociējas ar firmas MEPPS oriģinālvizuļiem. Starp citu, šī firma savus vizuļus gandrīz bez jebkādām konstruktīvām pārmaiņām ražo jau kādus 50 gadus. Šajā laikā gandrīz visi firmas slavenie patenti kļuvuši vispārpieejami, tāpēc ražot identiskus vizuļus, tikai ar citām prečuzīmēm ir atļauts.

Arī Latvijā tiek izgatavoti šīs konstrukcijas vizuļi, to ražotājs ir firma SALMO. Mūsu tirgū tie pazīstami ar sērijas nosaukumu LUCKY JOHN, kuri tiek piedāvāti vairāk nekā 20 veidos ar vēl lielāku kosmētiskās apdares variantu skaitu. Jāpiebilst, ka tieši kosmētiskā apdare atšķir dažādu firmu mepus, piemēram, SALMO savus rotiņus reklamē, apgalvojot, ka visiem vizuļiem ir tīra zelta un sudraba pārklājums. Cik šajā pārklājumā ir zelta un ko tas dod, katrs spiningotājs var pārbaudīt pats.

Nedaudz par rotiņu lietošanu. Kā jau iepriekš minēju, rotiņi sākumā ievērību guva pārsvarā tāpēc, ka tiem bija neliels svars, taču tie ūdenī sacēla lielu troksni, ko makšķernieki vienmēr uzskatījuši par galveno iemeslu, kāpēc zivis vispār ķer vizuli. Sevišķi interesanti un efektīvi tie izrādījās seklajos piejūras ezeros – Engurē, Babītē, Kaņierī. Izrādījās, ka, lietojot 3–5 gramu smagi mepu, var efektīvi darboties vietās, kas ar šūpiņiem skaitījās galīgi bezcerīgas. Atceros, 70.gados normāli spiningotāji izvairījās no vietām, kur dziļums bija 10–15 cm, taču tādu seklajos ezeros ir ļoti daudz. Vieglo rotiņu lietotāji šādās seklās vietās varēja darboties bez jebkādas citu makšķernieku konkurences, arī lomi bija ievērojami, jo sevišķi, ja tika vērtēts noķerto līdaku skaits. Vēlāk tika izdarīts vispārināts secinājums, ka vasarā līdakas tīri labi, varbūt pat vislabāk, šādos seklos ūdeņos ķer sīkus, aktīvi kustīgus vizulīšus, un rotiņi pilnā mērā atbilda šīm prasībām. Var teikt, ka šī atziņa spēkā ir arī tagad, un daudzi veiksmīgākie spiningotāji zemā ūdenī un mierīgā laikā rotiņu joprojām uzskata par efektīvāko vizuli. Jāpiebilst, ka ar sīku rotiņu var cerēt noķert arī citas zivis – ālantus, sapalus, mežavimbas, asarus un pat ruduļus. Protams, nevar iedot recepti visiem dzīves gadījumiem, tāpēc spiningotājam vispirms būtu jāapgūst dabas grāmata, lai atziņas varētu izmantot sacensībā ar zivīm. Lūk, daži piemēri.

Ir laiks, kad sapali aktīvi barojas ar maijvabolēm, un tad viņus sekmīgi var ķert ar sīkākajiem MA vizulīšiem (SALMO klasifikācija), – tiem ir ieapaļa lapiņa, kas rotējot, iespējams, rada vaboles iespaidu. Kad sapali kļūst agresīvi un barojas pastiprināti ar sīkām zivtiņām, efektīvi var būt rotiņi, ar nedaudz garāku lapiņu, piemēram PRINT STRIPE visās iespējamās krāsu modifikācijās.

Pat ķerot līdakas ir novērots, ka ūdenstilpēs, kurās pārsvarā ir sīkās zivtiņas (mailītes, kazragi, sīkie asarīši), līdakas vasarā labprātāk ķer sīkākus rotiņus, piemēram, 3–5 g smagos MAL. Pretēja aina ir vērojamam, tuvojoties rudenim, arī vietās, kur līdakas ir orientētas uz lielākām zivīm – tur efektīvāki ir lielāki (7–10 gramus smagie) modeļi.

Par efektīvāko krāsojumu notiek nepārtraukti strīdi, taču tie ir diezgan neauglīgi, jo situācijas mēdz būt tik daudzveidīgas, ka visiem pieņemamus secinājumus nav iespējams izdarīt. Liekas, visprecīzāk situāciju varētu raksturot spiningošanas sacensību rezultāti, taču mana 30 gadu pieredze līdzdalībā sacensībās un to organizēšanā ļāvusi nonākt vienīgi pie atziņas, ka galveno lomu gadījumos, kad spiningošana notiek nevis leiputrijā, bet normālā ūdenstilpē, izšķirošu lomu spēlē vieta. Otrajā vietā es liktu māku manipulēt ar vizuli un tikai trešajā – vizuli. Tas nozīmē – zivīgā vietā labi darbojoties ar primitīvu vizuli, var noķert vairāk nekā ar supervizuli un supertehniku vietā, kur zivju vispār nav. Reālie apstākļi parasti ir starp šīm galējībām.

Lietojot rotiņus un ne tikai tos rodas daudzas apstākļu kombinācijas. Piemēram, spiningojot straujās upēs foreles, efektīvākais skaitās metiens pret straumi, taču vizulim, vilktam lejup pa straumi, perfekti jāstrādā, citādi ūdens turbulences viegli izsit to no rotācijas ritma, un forele daudz retāk ķer vizuli, kam lapiņa kā nedzīva planē pa straumi uz leju. Papildus – nav slikti, ka lapiņa rotē šaurā leņķī pret serdeni, tā rotiņš vairāk atgādina nevarīgu zivtiņu, kuru straume nes uz leju un kura var kļūt par vieglu foreles laupījumu (atcerieties vienu no veiksmīga makšķernieka baušļiem – domā kā zivs!). Tātad vizulim stabili jārotē. Šādām prasībām vislabāk atbilst MEPPS AGLIA LONG vizuļi un visas labi izgatavotas to kopijas. Pie tam, manuprāt, jo vieglāks ir serdenis, jo vizulis labāk darbojas, labākie varētu būt vizuļi, kam serdeņa vietā ir plastmasas vai arī stieplītes serdenis, kā tas ir MEPPS LUSOX vai SALMO PIKE SYSTEM. Vizulis ar šādu serdeni, ūdenī vilkts, pārvietojas gandrīz horizontāli, un šādu vizuļu lapiņām parasti ir stabilāka rotācija. Un vizulis strādā, pat ja tiek vilkts lēni. Protams, ja lapiņa ir pareizi izveidota.

Tomēr ir spiningotāji, kas gan lieto rotiņus, taču modeļus, vieglākus par 10–15 gramiem, neizvēlas. Un, jāsaka, tur varētu nebūt nekā dīvaina. Esmu noskaidrojis, ka viņi parasti spiningo dziļākās ūdenstilpēs un dažkārt lieto parastās inerces vai multiplikatora spoles. Pilnīgi dabīgi, ka šādā gadījumā izmantot vieglu rotiņu nav prāta darbs. Kaut gan arī šajā situācijās viegla rotiņa īpašnieks vieglāk var atrast izeju nekā smagu cienītājs, nonākot seklā ezerā vai foreļupītē.

Attēlā redzams klasiskais ABU vizulis MORRUMS, kas pēc būtības ir viegls rotiņš ar smagu svina galvu. Šādu vizuli var izveidot pats, ja jebkuram vieglam rotiņam priekšā uz pavadiņas nostiprina svina svariņu. Arī SALMO ražojumu klāstā ir šāds vizulis PIKE SYSTEM. Būtiska pozitīva šo vizuļu īpašība bez palielināta svara ir tā, ka tas efektīvi darbojas arī, lietojot zāģveidīgu vilkšanas paņēmienu – pēc iemetiena (protams, dziļā vietā) vizulim ļauj nogrimt, vienlaikus nolaižot kāta spici uz leju. Pēc tam, paceļot kātu, atrauj to no dibena – vizulis kādus 1–2 metrus pārvietojas slīpi uz augšu. Tad kātu aptur, teiksim, vertikāli, un ļauj vizulim grimt, pietinot auklu tikai tik daudz, lai atjaunotu kontaktu ar vizuli. Smagā galva, vizulim grimstot, pagriežas uz leju, un vizulis turpina rotēt arī grimstot. Šī tehnoloģija dažreiz ir ļoti efektīva, jo sevišķi, spiningojot zandartus. Līdzīgi parasti manipulē arī ar vizuļiem, kuru pamatā ir džiga galvas.

Makšķerēšanas rīku ražotājfirmas ir izvērtušas plašu sacensību (galvenokārt par pircēju makiem) un piedāvā bagātīgu, taču būtībā diezgan vienveidīgu rotiņu klāstu. Daudzie eksperimenti, kas veikti ar visdažādākajam lapiņu formām un krāsām, nav devuši viennozīmīgus pozitīvus rezultātus; kaut gan arī šodien var sastapt makšķerniekus, kuri saka, ka vislabākie vizuļi ir no tīra sudraba, ka vislabākās lapiņas ir nevis ar četriem, bet ar pieciem caurumiņiem vai arī ka zivis ķer tikai tos vizuļus, uz kuriem ir uzraksts Made in France. Ko šeit var iebilst – arī makšķernieki mēdz nonākt vai nu modes iespaidā, vai arī savu aizspriedumu varā. Kā saka – par gaumi strīdēties nav vērts.

Share to Facebook