home  back

Podkāsta "Zemledus makšķerēšana" transkripts

"Latvijas Radio 2" podkāsts        2015.gads

--------------------------------------------------------

Latvijas Radio 2    Labrīt, pirmdienas rītā, 16.februārī! Šodien "Dzīves virtuvē" runājam par to, kas aktuāls zemledus makšķerēšanas sezonā. Un viesos Latvijas Makšķerēšanas Sporta Federācijas vadītāja vietnieks Jānis Stikuts.

Apsveicam jūs ar vietnieka amatu! Un jūs? Es pat neredzu bēdīgu seju vai kādu vaibstu par šo “paaugstinājumu”.

Priecājos, jau sen gaidīju, kad man to piešķirs…:-) Normālai organizācijas vadībai vienmēr jārūpējas par pēctecību. Nevaru 40 gadus sekmīgi vadīt organizāciju un pēc tam vienā dienā paziņot - es aizeju, jeb dodos uz ārzemēm. Un kas paliek? Organizācija ar problēmām. Tāpēc katra nopietna vadītāja pienākums vienmēr ir savlaicīgi rūpēties par nākamo paaudzi. Tagad par prezidentu var saukt Gundaru Kurzemnieku.

Jūs, pirms mēs ieslēdzām mikrofonus, teicāt, ka tiek izstrādāti MN jauninājumi. Kad tad šie noteikumi pēc izstrādes tiks pieņemti? Par to sīkāk jūs varētu kaut ko pastāstīt, jo daudziem makšķerniekiem skatoties mūsu MN, tai skaitā arī iepriekšējos, ir daudz dažādu jautājumu, neskaidrības un tā tālāk.

Pie jauniem MN cienīgu cilvēku komanda strādā nu jau vismaz 20 gadus. MN joprojām par 90% ir tādi paši, kādi bija kādreiz. Tāpēc, ka dzīve jau nemainās tik kardināli. Grūti mums Latvijā nonākt pie skaistām tiesiskām normām, kuras būtu katram saprotamas un nebūtu, kā saka, sajaukts viss vajadzīgais un pieejamais. Piemēram, MN ir arī norma, kas regulē motiļu ķeršanu. Proti, katrs drīkst 500 gramus noķert. Kādā sakarībā?! Makšķerēšana taču nav motiļu ķeršana. Tikpat labi MN varētu sākt regulēt tauriņu ķeršanu vai maijvaboļu ķeršanu. Vai arī sākam ar MN regulēt slieku lasīšanu. Tādas, es teiktu, arhaiskas normas ir palikušās joprojām MN. Tagad esmu nedaudz aizgājis malā, aktīvi nedarbojos, bet ceru, ka jaunā paaudze pacentīsies kaut ko racionālu izdomāt un ieviest, pamainīt.
Tāpat, ja jūs esat makšķernieks, vai jums noteikti jāzin, cik liels ir sods par nelegāli noķertu zivi?? Manuprāt, jums būtu jāzin tikai, ko nedrīkst ķert. Bet man zvana makšķernieki un vaicā, cik liels būs sods, ja viņš paturēs līdaku īsāku par 40 centimetriem. Laikam, lai saprastu, vai vērts riskēt.

Tikpat filozofisks ir termins viena makšķerēšanas reize. To arī katrs var grozīt pēc savas izpratnes.

Man liekas, ir situācijas, kad mēs, kā saka, pārāk skaldām matus. Kāpēc, piemēram, jāfilozofē, ko sauksim par vienu makšķerēšanas reizi? Bet problema ir noteikt normu tā, lai vienā makšķerēšanas reizē makšķernieks neņemtu vairāk zivju nekā normāli pieklājas. Un tā vietā, lai inspektors uz vietas to visu noskaidrotu, mēs gribam uztaisīt normu, kurā it kā viss būtu uzrakstīts.
Varu apgalvot, jo vairāk vārdu ir ierakstīti likumā, jo vieglāk šo normu formāli apiet. Tā ir informācijas teorijas aksioma,- jo garāks ir skaidrojums, jo šaurāks ir tā tvērums un vieglāk to formāli apiet. Pietiktu ar dažu terminu oficiāliem skaidrojumiem un inspektors varētu lemt pēc būtības.

Ja ķeramies klāt šai sezonai, aktuālākā tēma noteikti ir zemledus makšķerēšana. Priekšā ir pasaules čempionāts, kurp mūsēji noteikti dosies. Mēs turēsim īkšķus.
Pirmā Latvijas čempionāta kārta notika uz Balvu ezera ledus, vēl būs divi posmi. Droši vien Limbažu Lielezerā notiks posmi gan 21.un 22.februārī, gan 7.un 8.martā.

Uzreiz pateikšu, - Latvijas Makšķerēšanas Sporta Federācija ir jumta organizācija, kura apvieno makšķernieku klubus un citas juridiskas personas. Un mūsu, varētu teikt, vienīgais uzdevums ir organizēt Latvijas čempionātus un veikt atlasi. Pēc tās treneri veido Latvijas komandas, kuras piedalās pasaules čempionātos.
Zemledus makšķerēšana ir viena no tām disciplīnām, kurā Latvija vienmēr ir bijusi līderos. Taču pēdējos gados paliek arvien grūtāk.

Tas nozīmē, ka mūsu sportisti paliek švakāki vai konkurenti paliek spēcīgāki?

Konkurenti kļūst spēcīgāki. Visi mācās. Pie tam varbūt pat straujāk, nekā mēs to darām. Jo sevišķi lielās valstis, piemēram, Krievija, Ukraina, kurām ir lielas atlases iespējas un pieejami lieli finansu resursi. Ar tām mums ir ļoti grūti konkurēt.Tas ir tāpat kā citos veidos. Tikko parādās lielās valstis, tā mūsējiem uzreiz ir papildus problēmas.

Jā, bet kur tas akmens? Finanses, tas ir skaidrs, bet ir arī cilvēciskais faktors. Visi it kā makšķerē, ir aprīkojums, ekipējums un tā tālāk. Kur slēpjās tās problēmas?

Būtība slēpjās apstāklī, ka dzīvei ejot uz priekšu, aug arī prasības. Arvien vairāk palielinās nepieciešamība pēc papildus treniņiem, pēc dažādu situāciju apzināšanas, tāpat arī braucieniem uz vietām, kurās notiek čempionāti. Viss tas prasa finanses un, jo augstāk jūs profesionālajā sportā vai amatieru sportā kāpjat, jo lielāka atdeve no jums tiek gaidīta. Mūsu vidū ir daudz cilvēku, kuri ir ļoti labi makšķernieki, bet ne visi vienmēr spēj finansiāli sekot līdzi prasībām, kuras kļūst arvien augstākas.

Tas būtu apmēram tā, kad esi aizbraucis uz nepazīstam vietām makšķerēt. Tad lielā valsts ar lieliem finansu resurusiem pilnīgāk veic mājas darbus, ar komandām un palīgiem apciemo sacensību vietas un izpēta visu, kas saistās ar priekšā stāvošajām sacensībam.

Pilnīgi pareizi. Viņi brauc un savlaicīgi apgūst sacensību vietu. Uz sacensībām brauc lielākas komandas, tām līdzi virkne palīgu, kuri seko visam, tai skaitā konkurentu darbībām. Piemēram, Latvijas delegācija bieži brauc ar minimālo sastāvu - ar sešiem, septiņiem, astoņiem dalībniekiem. Tai pat laikā, piemēram, Ukraina jeb Kazahstāna, aizbrauc ar 12 - 18 cilvēkiem, kuri seko katrai konkurenta kustībai. Beigu beigās tas atspoguļojas rezultātos.

Tā tas varētu būt. Mūsējiem varbūt vieglāk būtu mūsu Latvijā, bet jābrauc uz Somiju. Kā ir ar gatavošanos uz Somiju? Būs trīs kārtas, tad arī brauksim??

Komandu veidojot, jau savlaicīgi jānospriež kas brauks. Komandas gatavošanās nozīmē to, ka jāsagādā dažiem biļetes, jāsagādā formas tērpi utt. Nevar to visu pēdējā brīdī darīt. Jābrauc savlaicīgi uz treniņiem, apskatīt vietas, jāiepazīstas ar visiem, kuri būs delegācijas sastāvā. Viss tas zināmā veidā notiek kustībā.

Šogad atlase būs trīs kārtās. Vai tagad kaut apmēram potenciālie izlases kandidāti ir zināmi?

Ir zināmi. Mums ir liela iepriekšējo gadu pieredze. Protams, var būt tā, ka kāds mainās. Viens, divi var mainīties. Mēs esam formulējuši, ka komandu nesūtam tikai pēc kārtējā čempionāta rezultātiem. Ja LMSF varētu pilnībā finansēt visu sportistu līdzdalību, varētu sūtīt, ievērojot kārtējā čempionāta rezultātus. Tomēr divas trešdaļas no finansējuma parasti sedz paši sportisti. Mums ir daudz labu sportistu, bet labāko vidū var būt tādi, kuri attiecīgajā gadā līdzdalību izlasē finansiāli nevar atļauties. Attiecīgi, dažkārt viņus nākas aizstāt ar citiem. Tā kā tur spēlīte nav tik vienkārša.

Tur arī pēc stabilitātes varbūt jāskatās?

Arī tas, piemēram, ka dažos ūdeņos vieni māk makšķerēt, citi nemāk. Sports ir sports.

Jūs varētu nosaukt potenciālos kandidātus, kas, piemēram, izlasē grozās?

Negribu priekšlaicīgi publiskot savu viedokli. Visu var redzēt pēc protokoliem, pirmais desmitnieks jau ir parādījis savas ambīcijas.

Runājot par otro un trešo kārtu, otrā, visticamāk, notiks Limbažu Lielezerā?
Mazajā Baltezerā būs noslēgums? Vai arī Limbažu ezerā?

Negribu samelot.
Mums ir tā, ka par katru no mūsu sporta veidiem atbild viens cilvēks. Viņu dažreiz sauc arī par kurātoru. Viņš seko līdzi ledus stāvoklim, noteikumiem un citām lietām, proti, visam, kas nepieciešams, lai sacensības noritētu normāli. Un atbild par to. Mans uzdevums ir tikai sakārtot lietas tā, lai šis cilvēks visu var izdarīt, un sekot, lai izdara pēc labākajiem paraugiem.

Varbūt īsumā vēl par pasaules čempionātiem, kuros Latvijas izlase piedalīsies šogad.

Parasti mēs piedalāmies sešos-septiņos pasaules čempionātos. Pēc PČ zemledus makšķerēšanā Somijā tuvākais ir PČ spiningošanā no krasta. To dēvē arī par foreļu spiningošanas čempionātu dīķos. Tam seko pasaules čempionāts un Eiropas čempionāts pludiņa makšķerēšanā. Vēlāk notiks PČ mušiņmakšķerēšanā un PČ karpu makšķerēšanā. Sezonu noslēgs PČ spiningošanā no laivām Igaunijā.

Notiks arī PČ fīderēšanā. Vai mēs šogad dosimies uz fīderēšanu?

Domāju, ka jā.

Šeit ar izlases sastāvu būs līdzīgi, kā teicāt par zemledus makšķerēšanu? Pēc iespējām un prasmēm droši vien…? Par fīdermakšķerēšanas finansiālo pusi var teikt, ka tā pēc zemledus makšķerēšanas ir viena no lētākajām disciplīnām. Tālāk viss iet pa kāpnēm tikai uz augšu. :-) Kur sanāk tas dargākais gals?

Karpu makšķerēšana. Karpu makšķerēšana ir pati dargākā disciplīna. Pietiek iedomāties, ka vienai komandai līdzdalībai pasaules čempionātā nepieciešami kādi 500 kg iebarošanas ēsmas. Papildus tam vajag līdzi visu iedzīvi, kas ļautu trīs dienu copes maratonā gan izgulēties, gan paēst, nepametot sacensību vietu. Un tas viss ir jātransportē uz sacensību vietu. Pie tam šie PČ karpu makšķērēšanā parasti notiek dienvidu puses valstīs - Itālijā, Spānijā, Portugālē, Francijā. Kā saka, lielas klapatas.

Vienmēr apbrīnoju karpu makšķerniekus, kas brauc tālu prom no Latvijas. Arī, piemēram, uz pasaules čempionātiem. Visu to ņemt līdzi ar domu, lai iemestu to makšķeri un izvilktu tās karpas. Nu, faktiski, cik daudz gan ir pakārtots tam vienam copes momentam.

Jā, bet jāsaprot, ja ir vēlme noķert, piemēram, kaut tikai vienu tunci, nav jāņem līdz daudz inventāra, bet gan daudz naudas un jābrauc uz attiecīgām valstīm.
Viss ir saistīts un pakārtots katra cilvēka vēlmēm un izpriecām. Makšķerēšana vispār nav lēta nodarbošanās. Kā jebkurš hobijs tā obligāti saistīta ar naudu.

Un tie, kas nemakšķerē, varbūt, lai priecājas par tiem tuvākajiem cilvēkiem, kas dodas makšķerēt, jo šis ir viņu hobijs, un nevajadzētu skaitīt naudu, kas ieguldīta šajā hobijā.

Gribu papildināt. Galvenais, varbūt tas nav tik daudz naudā, bet gan tajā, ko viņi tur iegūst. Bet ko viņi atved? Viņi no visiem pasākumiem atved milzu pieredzi.
Piemēram, viens mūsu cilvēks aizbrauc uz ASV, uz Silikona ieleju. Aizbrauc, lai pastrādātu nedaudz, kaut vienu nedēļu. Viņš atvedīs mājās tik daudz ideju, ka viņam būs, ko te darīt varbūt visu mūžu.
Līdzīgi ir arī makšķerniekiem. Viņi aizbrauca uz citām valstīm, nonāk citos apstākļos, redz citu valstu ļoti spēcīgus dalībniekus un daudz ko mācās. Viņi atved šīs zināšanas šeit, un mēs sākam tās ieviest dzīvē, sportiskos paņēmienos un mūsu rīcībā. Mēs iegūstam daudz jaunas informācijas no tiem, kas apmeklē pasākumus ārzemēs. Tur atbrauc ļoti daudzi vadoši sportisti, atbrauc federāciju vadītāji un citas atbildīgas personas. Satiekas, apmainās domām, kā un kur kaut kas notiek. Veidojas daudz jaunu kontaktu. Tas ir tas, ko nevar vienkārši nopirkt par naudu. Ir jāpiedalās pasākumā. Lai tiktu pasākumā iekšā, it kā nav jāiegulda nekāds darbs, tiec tikai tajā pasākumā un dabūsi neatsveramu pieredzi.

Līdzīgi, kā mēs braucam un piedalāmies pasaules čempionātos, tāpat pie mums brauc uz mūsu čempionātiem.

Latvijā jau ir bijuši vairāki pasaules čempionāti, kurus mēs organizējām. Visi sajūsmā par Latviju, čempionāta norisi un to, kā mēs to organizējam. Pateicoties tam, ka mēs bijām viena no pirmajiem, kas sāka organizēt pasaules čempionātus, tie izplatījās un visi sāka attīstīt ar vienu vairāk.

Pasaules čempionātus pirmoreiz mēs sākām organizēt kurā disciplīnā?

Zemledus makšķerēšanā. Krievijā bija pirmais, Latvijā bija tūlīt pēc tam.

Kurā gadā sākās pasaules čempionāti zemledus makšķerēšanā?

2001.gadā Maskavā. Mēs bijām arī vieni no pirmajiem čempioniem.

Priecē, ka notiekošais Latvijā makšķērēšanas jomā, tiek ņemts vērā arī pasaulē. Kā nekā mēs atsevišķās disciplīnās esam vērā ņemami pretinieki. Tālāk, kā jūs teicāt, brauc šurp un priecajas par to, kā tas viss notiek.

Latvijai ir skaļa balss pasaules konfederācijā CIPS. Kā LMSF prezidents, nu jau bijušais prezidents, piedalījos visos CIPS un FIPSed forumos.

Bet jāsaka jums liels, liels paldies, jo caursišanas spējām tomēr ir jābūt. Var aiziet, pasēdēt…

Kas ir caursišanas spējas? Man ļoti daudz palīdzēja valodu zināšanas. Angļu un vācu valodā varu runāt, pārvaldu arī krievu valodu, kuru pasaules konfederācijā daudzi vēl nezin. Krievija skaitās pasaulē ļoti cienījams partneris, visi tomēr Krieviju uzskata par lielu valsti, kurā makšķerēšana ir labā līmenī, visi vēlās ar viņiem kontaktēties un draudzēties. Krievu valodas zināšanas man nereti palīdzēja veidot jaunus kontaktus daudzos pasākumos.
Latvijas sacensību noteikumus, piemēram, spiningošanā no laivām pārņēma un turpina pārņemt arī pasaules līmenī. Katram ir savas domas, visi strīdās un cīnās. Mēs esam mēģinājuši atrast sacensību noteikumos optimālo vidusceļu un šobrīd noteikumu jomā esam priekšgalā. Tehniski mēs vairs neesam visiem priekšā, jo tas viss ir saistīts arī ar finansēm.

Jāni, tagad ķersimies klāt sadzīviskākām lietām. Vairāk jums, jo jūs vārds ne tikai Latvijā, bet visā plašajā lielajā bijušajā Padomju Savienībā savulaik bija ļoti populārs. Un šī popularitāte bija pateicoties grāmatām par spiningošanu, kastingu un mušiņmakšķerēšanu..
Kā tas sanāca tā, ka jūs gadus 30 atpakaļ sarakstījāt šīs grāmatas. Tas bija pasūtījums vai tā bija tāda kā paša iniciatīva? Grāmatas mēs varam aptaustīt, bet par to rašanās procesu nezinām
.

Precizēšu - manas pirmās grāmatas radās pirms 40 gadiem. Visumā tas bija it kā vienkārši, var teikt, palīdzēja uzņēmība.
Tajos laikos cītīgi sekoju literatūrai, kas parādījās makšķerēšanas jomā, tai skaitā arī krievu valodā. Tās bija maz, var teikt, par interesējošo tēmu nekā nebija. Gadā vismaz 5-6 reizes biju Maskavā darba darīšanās. Biju jurists, var teikt, advokāts patentu jautājumos un nācās darboties arī Maskavā, kur atradās PSRS centrālais patentu ekspertīzas institūts. Vienreiz sadūšojos un apmeklēju PSRS centrālā žurnāla “Ribovodstvo i ribolovstvo” redakciju un naivi pavaicāju, - kas tā par lietu, jums tik lielā žurnālā nav nekā par tēmām, kas interesē tautu. Mani sagaidīja un noklausījās viena kundzīte, izrādījās, galvenā redaktore. Viņas atbilde bija īsa – hm, tu tāds baigi gudrais… Nu, ja neviens nespēj uzrakstīt, uzraksti pats. Es, protams, saņēmos un pēc kāda laika uzrakstīju vienu rakstu. Galvenā redaktore izlasīja un pateica OK, der. Protams, salaboja, lai labi izskatās krieviski. Tā viss sākās.
Žurnālam, sāku rakstīt rakstus pirms 42 gadiem. Tiklīdz parādījās mani raksti žurnālā, parādījās interese no grāmatu izdevniecības “Fizkuļtura i sport” puses. Izdevniecība piedāvāja uzrakstīt grāmatu. Rezultātā uzrakstīju savu pirmo grāmatu ar nosaukumu “Sovremennij spinning” (Mūsdienīgais spinings) krievu valodā. Pēc tam, kad taciņa bija iestaigāta, gāja arvien vieglāk un vieglāk.

Cik jums kontā ir tādas grāmatas?

Man ir piecas grāmatas. Viena no tām ir tulkojums no vācu valodas. Tajos laikos tā skaitījās, kā Krievijā saka, bojeviks. Grāmata bija par mušiņmakšķerēšanu un saucās “Ot prostogo k složnomu” - No vienkāršā uz sarežģīto.

Kā jūs tikāt līdz PSRS izlasei un kastingam?

Man uzaicināja. Piedalījos pasākumos un dažādās sacensībās visā Padomju Savienībā un tad mani uzrunāja Rosohotoribolovsojuz - Krievijas mednieku un makšķernieku savienība. Biedrība, kura bija valstī finansiāli spēcīgākā, un, kurai bija tiesības pārstāvēt Padomju Savienību starptautiskā apritē. Uzaicināja mani padarboties sabiedriskā kārtā par Krievijas izlases treneri. Tā bija ļoti interesanta pieredze.
Pabraukāju pa visu valsti, piedalījos dažādās nometnēs. Kad ārzemnieki brauca padarboties ar Krievijas komandu, es dažreiz palīdzēju arī kā treneris un tulks. Piemēram, kad Krieviju apmeklēja augstas klases treneris no VDR, es arī piedalījos kā treneris un darbojos kopā ar viņu. Tas vilkās kādus divus gadus. Pabiju arī pirmoreiz pasaules čempionātā kastingā. Pirmo reizi pasaulē ar komandu no Padomju Savienības! Tajā periodā arī latviešu sportisti bija PSRS izlases komandā.

Bet jūs ar pašu inicitīvu mācījāties, teiksim, kastinga elementus un mušiņmakšķerēšanu? Un ar pašu darbu šādu rezultātu arī panācāt?

Tikai pats, jo ar informāciju bija trūcīgi. Tajā laikā visiem bija relatīvi daudz brīva laika. Sākumā gandrīz katru vakaru mēs sportisti, kas bijām entuziasti, pavadījām Rīgā VEF stadionā. Katru vakaru! Man tas bija netālu, dzīvoju 2 km no stadiona.

Starp citu, pasakiet vienu patiesību. Daudziem Lucky John zīmols asociējas ar jūsu vārdu. Kā tur īsti ir?

Tā nav sliktākā doma, ka kādam ir tādas asociācijas. Bet tā arī ir.

Tātad pie vainas esat jūs!

Esmu vainīgs arī, ka vispār eksistē tāda firma Salmo. :-) Jo biju viens no Salmo dibinātājiem. Pie reizes, varu pateikt visiem, ka Salmo ir tīra latvieša firma. Dažreiz latviešu firmu Salmo, jauc ar poļu Salmo.

Kāpēc saka poļu Salmo?

Poļu firma Salmo ir līdzīga, bet mazāka firma Polijā, tā ražo tikai mānekļus.

Poļu Salmo nav saistības ar latviešu?!?

Nē. Abām Salmo ir draudzīgas attiecības, abu firmu preču zīmes ir reģistrētas atšķirīgās valstīs. Poļi ar saviem vizuļiem ir spēcīgi Amerikā un Eiropā. Savukārt, Krievijā un citās bijušās PSRS valstīs labākās pozicijās ir Latvijas Salmo. Viss notiek sadarbībā, ir kontakti un normālas attiecības.

Kā ir Latvijā ar dažām rekordzivīm? Līdaka. Kāpēc nav pārspēts līdakas rekords, tas ir 19,… kg, kas 1998.gadā reģistrēts?

Nav pārspēts, tāpēc, ka nav pārspēts. Nav pārspēts oficiāli.
Ir jāzin divas lietas. Pirmkārt, līdakas rekords nozīmē to, ka kāds ir noķēris līdaku, pareizi nosvēris un oficiāli par to ziņojis.
Otra lieta - ir cilvēki, kuri noķer it kā rekordzivi, nosver to, bet nepaziņo. Ir arī cilvēki, kur noķer zivi, oficiāli nenosver, bet uzskata, ka viņam ir milzu rekordlīdaka. Kad viņi nomēra atbilstoši noteikumiem, izrādās, viss ir pavisam citādi. Tādi ir tie gadījumi, un tāpēc viss nav tik vienkārši.

Tā no ticamiem avotiem, kad vīrs vīram saka, neesat dzirdējies tādu stāstu? "Mums bija 21 kg līdaka, tika svērta, Olte bija filmēt, taču rekords netika apstiprināts".

Netika apstiprināts, jo netika pierādīts svars. Pieteiktais svars bija neloģisks. Nenopietni ir paziņot, ka tava vienu metru garā līdaka ir 20 kg smaga. Tā nav, tā nemēdz būt dabā. Loģiskākais izskaidrojums par tās līdakas svaru bija tas, ka cilvēki, kas svēra, nebija pārslēguši svarus no mārciņām uz kilogramiem. Svērot mārciņās svars varēja būt 20 lbs. Zinātnieki atsūtīja atzinumu, ka tik īsai līdakai nevar būt tik liels svars.

Vīri runā, ne tikai par izvlkto līdaku. Tā stāsta daudzi arī par zivīm tīklos.

Es ļoti piesardzīgi vērtēju tādus paziņojumus, kuriem nav nopietnas argumentācijas. Mums sacensībās ir daudz situāciju, kad runā, - tas tur krāpies, tas tur blēdījies, tas tur kaut ko aizdomīgu darījis. Parasti tās ir tukšas runas. Lūdzu, uzraksti man rakstiski, ja esi liecinieks, bet nevis tikai atnes ziņu no kādas tenku vāceles. Tāpat no mutes mutē tiek ievāktas “ziņas” un, kā makšķerniekiem pierasts, no 10 kg līdakas tā izaug vismaz līdz 12 kg.

Starp citu, jūs, pēc informācijas presē, esat izlases treneris kastingā. Jums ir pieredze, vai jūs varētu šeit pasniegt radio – meistarklasi spiningotājiem? Jo drīz jau sezona sāksies, starp citu dažiem sezona jau sākusies.

Nekādu problēmu.

Kādas ir tās biežākās kļūdas, ko spiningotāji un makšķernieki-iesācēji pieļauj ? Vai kaut kas ir nepareizs?

Esmu nolēmis uzrakstīt mācību grāmatu par šo tēmu.:-)
Kļūdu ir ļoti daudz un to skaitā arī elementāras. Piemēram, kādi 80% spiningotāju nemāk turēt rokā kātu. Ar to sākas citas problēmas. Ja tu nemāki turēt kātu, tu nevari precīzi trāpīt tur, kur vajag. Ja nemāki precīzi trāpīt, tev neķeras…. Rodas sacinājumi, ka visas zivis ir izindētas vai viss ir izķerts, zivju nav. Tik primitīva ir tā kļūdu ķēdīte. Un mājup jādodas caur veikalu…

Elementārs jautājums, ja gribu trenēties. Tā kā ir ziemas periods, tas ir laiks, kad var trenēties. Arī laika apstākļi šodien ļauj trenēties spiningošanu, precīzu mešanu. Vai treniņus var veikt ar pieejamiem mašķerrīkiem, auklas diametru un svariņiem?

Ir vienkāršas treniņu metodes. Treniņiem ir ļoti vienkārši speciāli plastmasas svariņi. Tiem nav āķu, ar tiem var darboties jebkurā sporta zālē, jebkurā vietā. Katrs var paņemt ikdienā pieejamu makšķeri vai spiningu un ar to arī mētāt.
Nākamais etaps, kad apgūta ābece, ir ābeces gudrību praktiskā pielietošana. Apgūtās iemaņas var izmantot praktiski ar jebkuru kātu.

Mūsdienās ir tendence spiningiem izmantot pēc iespējas tievākas auklas. Cik zinu, jūs uz to skatāties diezgan atšķirīgi.

Ir divas lietas, kuras būtu jāzin šajā sakarā. Tievas auklas ir ļoti laba lieta no iemetiena viedokļa. Taču jārēķinās ar to, ka aukla un, attiecīgi, piesietais māneklis ūdenī uzvedas savādāk nekā, izmantojot relatīvi resnāku auklu. Tas ir jāapgūst. Vienlaicīgi palielinās risks, ka zivs var norauties. Cilvēkiem patīk riskēt, bet palielinās risks, ka norausies tieši lielā zivs. Tā var aiziet bojā, tad zaudējums var būt neatgriezenisks. Tāpēc auklas izvēlei jābūt smalki izsvarotai.
Auklas diametrs jāizvēlās samērīgi ar zivu, kuru gatavojies ķert. Nav labi, ja pārāk tievas auklas dēļ zivs pārāk ilgi jākausē. Daži domā, ka atlaist atpakaļ var jebkurā situācijā, taču, jo zivi ilgāk kausē, jo vairāk tā tuvojas savai nāves stundai. Pēc ilgas kausēšanas tā vairs nav atpakaļ atlaižama, tā neizdzīvos.

Jautājums ir praktisks, jo galu galā radījums ir par zivju virtuve. Vai ir pareizi noķerto zivi nogalināt?

Tas ir savdabīgs jautājums. Man bija viena kolīzija. Latvijas MN parādījās ieraksts no dabas draugu puses, ka lomā paturamās zivis, obligāti ir jānogalina. Vienās zemledus makšķerēšanas sacensībās satikos ar vides inspektoru, kurš sekoja sacensību norisei, un vaicāju, kā viņš noteiks, ka zivs ir nogalināta, proti beigta? Plāta rokas, nav nekā ko teikt. Proti, nogalināt var daudz dažādos veidos. Viens ar vālīti pa galvu, otrs iedur zivij pareizā vietā. Vai tā kā Norvēģijā, kad nogalina pārgriežot zivi pie žaunām, lai uzreiz noteicinātu asini. Pie tam jāmāk un jāspēj to izdarīt. Ar vālīti ir visvienkāršāk. Taču jebkura zivs nogalināšana nav vienkārša. Un tāpēc ir tikai ētiski, ja zivs, kura tiks paturēta, netiek lieki mocīta, bet tiek ātri nogalināta.

Jūs par Norvēģiju sākāt runāt, un neviļus rodas jautājums par makšķerēšanas tūrismu Latvijā. Cik tas ir attīstīts? Vai attīstīts ir tikai tik daudz, ka mēs zinām kādus zivju dīķas, kur zivu krājumi tiek papildināti un par maksu var makšķerēt? Kopumā tas ir viens no tādiem faktoriem, jo ne jau nu uz Latviju ļoti brauc zivis makšķerēt. Mēs paši varbūt, aizpildot to lauciņu, dodamies uz tuvākajiem zivu dīķiem.

Tā ir ļoti gara tēma. Arī Latvija ir interesanta makšķerniekiem. Piemēram, Babītes ezers. Kad pie mums vienreiz bija atbraukuši zviedri, lai paskatītos mūsu spiningošanas čempionāta norisi, viņi bija sajūsmā par Babītes ezeru. Viņa tādu nebija redzējuši, jo Zviedrijā tādu nav. Tāpat cilvēki no Šveices pie mums bija atbraukuši ar mušiņmakšķeri Engures ezarā un Babītē ķert līdakas. Viņa bija sajūsmā par mūsu piejūras ezeriem. Nav pasaulē daudz līdzīgu vietu, vismaz, cik es zinu. Tātad arī Latvijā ir ko darīt. Tēma ir liela.

Pēdējākais laiks pie tā piestrādāt, vai ne? Lai brauktu pie mums.

Saprotiet, jābūt ir interesēm. Viņiem ir interesi braukt, bet mums nav, kas uzņem. Man ir bijušas, kā saka, dažas tūrisma firmas, kuras vaicāja, vai jūs nevarētu pieņemt un pavadīt makšķerniekus uz ezeriem. Es to kādreiz darīju.
Taču nav sistēmas. Nav tādu pakalpojumu sniedzēju, kas varētu apkalpot ārzemniekus. Nav gidu, kuri varētu runāt pareizās valodās. Šī ir tukša liela niša, kuru varētu aizpildīt.

Mums ar to zivju bagātību varbūt ir švakāk…

Tā nav taisnība. Aizbrauciet uz Skandināviju un pamēģiniet. Tur var nedēļu nodzīvot un neko nenoķert. Tā ka nav tik vienkārši. Arī tur ir tas pats princips, kas šeit. Ja brauksiet vienreiz uz Babītes ezeru, varat neko nenoķert. Ja brauksiet nedēļu, iemācīsieties, apgūsiet ezeru, un būs pavisam citi rezultāti. Uzreiz parādīsies zivis. Nevis to zivju nav, bet bieži mēs viņas nemākam noķert. Nezinām, kur viņas atrodas, kur meklēt. Ja ezerā neesat bijis nedēļu, varat nezināt, kur tā zivs ir pārvietojusies. Protams, lielajā ezerā var, kā saka, klaiņot un meklēt. Taču tas vairs nav tik vienkārši.

Vēl tikai viens faktors, - tas ezers vai ūdenskrātuve var būt patukšota ar tīkliem, diemžēl, tādu ezeru ir diezgan daudz.

Iebildīšu, ar tīkliem var daudz ko iztukšot, bet tādu kā Babītes ezeru iztukšot nevar, viņš ir ļoti ražīgs. Bet tas, ka to, kā saka, ar tīkliem kāš, ir neapstrīdami. Ja tur ar tīkliem nedarbotos, ezers būtu vēl bagātāks. Pie tam tā ir daudzos ezeros. Mūsu piejūras ezeri ir ļoti ražīgi, tikai katrā laikā īstājā brīdī tur jābūt ar īstajiem paņēmieniem un pareizajās vietās.

Vēl jūs vārds noteikti Latvijas makšķerniekiem asociējas ar mājaslapu, kuru sauc par J.Stikuta mājas lapu - www.fishing.lv. Tā ir lapa, kurā jūs apgrozāties un kurā var atrast visu aktuālāko informaciju par sportu un ne tikai. Un uzdot arī kādus jautājumus?

Jā, noteikti, noteikti. Uzskatu to par vienīgo vietu, kur vienmēr var mani satikt. :-) Telefona Nr. dodu ne sevišķi labprāt, mani dažreiz atrod caur 118. Mājas lapā var uzdot jautājumus. Tajā resurspunktā ir divas mājas lāpas, viena ir LMSF lapa, kuru es uzturu, un otra – mana privātā lapa, kura nosacīti saucas - par visu, kas man interesē. Tajā rakstu par visu, kas ienāk prātā - par elektroniskām grāmatām, par interneta lapām, par datoriem, par ceļojumiem, par mūziku, par fotografiju. Daudz fotografēju.

Kā jums pašam sanāk ar makšķerēšanu ikdienā? Tagad it kā vadītāja vietnieka amats pieļauj plašākas iespējas. Vairāk laika …

Tā ir ilūzija. Kādreiz domāju, kad būšu pensijā, varēšu nodarboties ar visu, kas ienāk prātā. Diemžēl, pensijā laiks rit daudz straujāk. Ar makšķerēšanu iznāk nodarboties tik, cik speciāli aizbraucu uz kaut kādām labām zināmām vietām un, lai galīgi nepazaudētu iemaiņas, kaut ko padaru. Braucu regulāri uz Norvēģiju un Zviedriju pie saviem draugiem, lai pamēģinātu citos apstākļos visu, kas apgūts šeit Latvijā.

Es gribētu novēlēt, lai vairāk šādu brīžu jums! Un pēc iespējas skaistākus un neizmirstamus lomus! Kā saka, - ne asaku! Paldies, Jāni, par sarunu!

Atgādinām cienījamie klausītāji, - Latvijas Radio studijā raidījumā “ Dzīves virtuve” bija Latvijas Makšķerēšanas Sporta Federācijas viceprezidents Jānis Stikuts.