home  back

"Malu zvejniekiem pa aci! Jānis Stikuts un leģendārie copes stāsti. "Ķeram lielo!" #45 epizode" (video podkāsta transkripcija)

YOUTUBE, video        2025.gads

--------------------------------------------------------

Jānis Zariņš (Lielais Loms):

Labrīt, labdien, labvakar visiem! Es esmu Jānis Zariņš, un šoreiz mēs esam ciemos pie Jāņa Stikuta. Lielā Loma jaunā podkasta epizode ir klāt. Tagad jūs redzat mani un redzēsiet mani vēl biežāk jo Arvis ir izdomājis aizbraukt atpūsties. Uz kādu laiku, vismaz patreiz. Kā saka, kāds sauļojās, kāds strādā. Esam ciemos. Kā saka, viesu izbraukuma filmēšana pie Jāņa Stikuta. Tie, kas ir patreiz sportā vai agrāk bijuši, viņi jau noteikti zina, kāds varbūt redzēs un dzirdēs pirmo reizi.

Jānis ir tas, kas ielika pamatus Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijai. Vismaz, tā man liekas, un aizsāka šo visu sporta kustību Latvijā.

Jānis Stikuts:

Nosacīti, jā.

90-jos gados tas sākās? Vai tur tie pirmsākumi ir meklējami?

Agrāk

Agrāk? Kas bija agrāk? Jo es 1987.gadā tikai piedzimu.

Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi. Mans darbības laiks sākās pirms aptuveni 50 gadiem, 70-jos gados. Var teikt, ja desmit gadus vairs neesmu federācijā, tad pirms tam biju 40 gadus federācijas prezidents. Tāda tā vēsture. Tas nozīmē, ka sāku vadīt federāciju pirms 50 gadiem, proti, aptuveni 1974.gadā.

Es vēl projektā nebiju.

Kas to zin?

Un kā bija 70-jos gados? Ir interesanti atskatīties.

Mēs dzīvojām Padomju Savienībā.

Bija Padomju Savienība. Un ko tad federācija darīja? Ja tā saucās federācija, vai tas bija kaut kāds domas biedru klubiņš?

Makšķerēšanas sacensības, var teikt, makšķerēšanas sports tika kultivēts vēl agrāk.

Kaut kādos 60-jos, 50-jos?

Jau 50-jos gados, kurus es īsti nepārzinu, notika daudz dažādu sacensību. To organizācija bija citāda, daudzus pasākumus rīkoja arodbiedrības.

Tur arī laikam bija tie kolhozi, darba kolektīvi?

Bija arī tādas, bet arodbiedrībās sporta pasākumi bija viena no viņu funkcijām un sacensību bija daudz. Galvenie rīkotāji bija Latvijas PSR Arodbiedrību padome, Brīvprātīgā lauku sporta biedrība “Vārpa”, LPSR Brīvprātīgā arodbiedrību sporta biedrība “Daugava” un LPSR MP Fiziskās kultūras un Sporta komiteja. Bija arī Latvijas medinieku un makšķernieku biedrība, arī armijai bija sava mednieku un makšķernieku biedrība. Šo organizāciju līmenī tad arī notika dažādas Makšķerēšanas sporta sacensības. Galvenokārt, praktiskajā spiningošanā un nedaudz makšķerēšanā.

Praktiskajā, tātad arī mešanā mērķī?

Jā, spiningošana no laivām tolaik bija klasika. Un pašos pirmsākumos, kad sāku piedalīties sacensībās, spiningojām gan no laivām, gan no krasta.
Tajā laikā republikas čempionāti notikās LPSR Fiziskās kultūras un sporta komitejas paspārnē. Federācija tur atradās kā sabiedriski vēlēts orgāns. Tā nebija juridiska persona.

Pamatā no arodbiedrībām izvirzītie kadri veidoja federācijas prezidiju, kurš regulāri sanāca kopā un darbojās federācijas vārdā. Finansējumu pamatā nodrošināja Sporta komiteja.

Kā notika Latvijas čempionāts spiningošanā?

Tradicionāli visbiežāk bija trīs disciplīnas. Mērķī mešanā un tālmešanā iesākumā ar 40 g svariņu, pēc tam pārgājām uz 30 g svariņiem. Šīs divas disciplīnas notika kadā stadionā vai laukumā netālu no praktiskās spiningošanas sacensību vietas. Spiningošana, piemēram, Daugavā notika sekojoši. Sacensību dalībniekus ar autobusu aizveda pa Daugavpils šoseju aiz Līvāniem un uz šosejas desmit kilometru rajonā izmeta iepriekš salozētās grupās.

Jūs nezinājāt, ka jūs tur būsiet? Vai zinājāt, ka jūs tur vedīs?

Zinājām. Pa ceļam izsēdina grupu no autobusa, un katrs dodas uz upi uz savu iedomāto vietu. Parasti vienkārši dodas uz upi, sameklē sev labāko vietu un spinningo. Bija reiz gadījums, kad mani uz Daugavpils šosejas izmeta vietā, kuru nedaudz pārzināju. Zināju, ka tur tuvumā Daugavā nav patīkamas vietas. Tad kādus trīs kilometrus pa šoseju skrēju atpakaļ, lai tiktu vietā, kur upē bija kaut kāda krācīte, proti, copei labs rajons. Toreiz aizskrienu un sāku jau darboties, pēc kādām piecām minūtēm aizelsies, atskrien dalībnieks no citas grupas un nekā, sak, te jau viens priekšā, labākajā vietā. Tajos laikos tā bija intriga, - kurā vietā izlozēs, kurā vietā izmetīs, cik tālu no tām labākajām vietām. Kad vieta bija atrasta, bridām upē, - cits netālu no krasta, cits peldus pāri upei, cits tālāk uz kaut kādam saliņām. Kur un kā nu varēja katrs piekļūt, lai varētu kādas 5 – 6 stundas brīvi spinningot.

Pēc tam notika mešana laukumā. Mērķī mešana Ārenberga mērķī un tālmešana. Nedaudz līdzīgi kā šodien kastingā, tikai ar 40 vai 30 gramu svariņu. Tāda sacensību programma tika praktizēta jau ļoti sen, kaut kur no 60 -jiem gadiem. Tā veidoja čempionātu spiningošanas trīscīņā.

Arī tagad vēl nekas nav neko daudz mainījies.

Nedaudz līdzīga ir spiningošanas divcīņa, ko tagad LMSF praktizē Engurē, Mērsragā.

Un cik bija dalībnieku?

Dalībnieku bija diezgan daudz. Var teikt, tajā laikā transports nebija tik attīstīts, retam bija personīgais auto. Tāpēc transportam bija svarīga loma. Braucām pamatā ar īrētiem autobusiem, visbiežāk bija kādi 30 līdz 60 cilvēki.

Tas ir diezgan daudz.

Viss notikās nopietni, jo tajā laikā komandas bija kā draugu un paziņu grupas. Nebija jau tas mārketings kā šodien, nebija tādu izziņošanas iespēju. Visbiežāk sacensības izziņoja arodbiedrības savu organizāciju ietvaros.

Varēja avīzēs publicēt kaut kur?

Tas nestrādāja tajā laikā. Strādāja kā saka, klusais telefons - no mutes mute, kad viens ar otru padalās, visbiežāk klubos, kuros tolaik ritēja aktīva darbība. Piemēram, Rīgas “Daugavas” makšķernieku klubā, kurš atradās Tallinas ielā. Katru trešdienu vakarā tur salasījās nopietna kluba biedru kompānija. Mēs nesēdējām mājās, bet gājām uz klubu, arī es tur biju. Katru trešdienu!
To jūs varat iedomāties šodien? Šodien visi sēž mājās un satiekas tikai pa telefoniem. Telefonā, datorā – jā. Tādas modernās videokonferences , kad liela grupa personu piedalās, makšķernieki klubos arī šodien nez vai praktizē. Tādā veidā var biedroties zinātnieki un personas citās jomās, kuras modernos saziņas paņēmienus labāk pārzin un labāk tos apguvuši.

Iespēja regulāri satikt draugus makšķernieku klubā bija liela lieta tajā laikā. Interesanti bija visiem vakarā atrauties no ģimenēm un doties, piemēram, uz pieminēto “Daugavas” klubu. Tur satikās visi – gan priekšnieki, gan atbildīgie organizātori, gan vienkārši draugi un paziņas makšķernieki . Stāstīja visu, - kas noticis, kas notiks, kādā veidā, kur, ko, kas. Arī par copi, – kur labi ķērās, uz ko un kā.

Kur, kur labāk ķērās …

Latvijā jau ir bijuši vairāki pasaules čempionāti, kurus mēs organizējām. Visi sajūsmā par Latviju, čempionāta norisi un to, kā mēs to organizējam. Pateicoties tam, ka mēs bijām viena no pirmajiem, kas sāka organizēt pasaules čempionātus, tie izplatījās un visi sāka attīstīt ar vienu vairāk.

To jūs varat iedomāties šodien? Šodien visi sēž mājās un "satiekas" tikai pa telefoniem. Telefonā, datorā – jā. Tādas modernās videokonferences, kad liela grupa personu piedalās, makšķernieki klubos arī šodien nez vai praktizē. Tādā veidā var biedroties zinātnieki un personas citās jomās, kuras modernos saziņas paņēmienus labāk pārzin un labāk tos apguvuši.

Iespēja regulāri satikt draugus makšķernieku klubā bija liela lieta tajā laikā. Interesanti bija visiem vakarā atrauties no ģimenēm un doties, piemēram, uz pieminēto “Daugavas” klubu. Tur satikās visi – gan priekšnieki, gan atbildīgie organizātori, gan vienkārši draugi un paziņas makšķernieki . Stāstīja visu, - kas noticis, kas notiks, kādā veidā, kur, ko, kas. Arī par copi, –kur labi ķērās, uz ko un kā.

Kur, kur labāk ķērās …

Tajā laikā nebija tik attīstītu telefona sakaru. Tagad jau katru pa telefonu var saniegt gandrīz jebkurā vietā.

Arī es tāpat katru nedēļu gāju satikties ar paziņām, parunāties, iegūt jaunu informāciju. Bija dažādas aktivitātes. Tas bija laiks, kad augu, kad mani pamanīja un iesaistījos makšķerēšanas sportā. Jā, iesākumā tieši tādā veidā.
Pēc tam arī parādījās draugi Rīgas Mednieku un makšķernieku biedrībā (RMMB), kura kopā ar Latvijas Mednieku un Makšķernieku biedrību atradās Vecrīgā Kungu ielā. Tur viss notikās tieši tāpat. Regulāri sanāca cilvēki un apsprieda nedēļas notikumus makšķerēšanas frontē. Bija speciāla neliela zāle, kurā pulcējās biedrības biedri, to skaitā arī RMMB makšķernieku pirmorganizāciju vadoņi. Tur notika organizātoriskās sanāksmes, veidojās sacensību nolikumi, tiesnešu brigades un palīgpersonāls. Notika instruktāžas, tika sadalīti pienākumi un sagatavoti laika grafiki. Tu būsi tiesnesis un brauksi tur, tu atbildēsi par ēdināšanu, tu par autobusiem utt.

Riktīgs process tam viss.

Riktīgs process. Un viss tādā kopīgā barā brīvā neformālā gaisotnē. Kas var, tas atnāk, bija gan regulāri šo biedrības neformālo saietu apmeklētāji, gan tādi, kuri parādījās epizodiski vai nejauši.

Mēs zinām ka bija Latvijas čempionāti, ja tos tā varētu nosaukt tajā laikā, kad notika LPSR čempionāti. Vai jūs devāties arī kaut kur tālāk?

Sākumā, laikā, kad es biju tādā iesācēju līmenī, visas padomju republikas, arī LPSR organizēja tikai savus iekšējās sacensības. Pēc tam nedaudz vēlāk organizējās arī Baltijas čempionāti. Savu čempionātu ietvaros mēs braukājām pa Latviju. Vienreiz Venta, citreiz Daugava, citreiz Aiviekste, vietas mainījās. Praktiskajā spiningošanā nereti notika dažādas starprepubliku draudzības sacensības. Tās visbiežāk notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas draudzīgo nozaru arodbiedrību ietvaros. Piemēram, Latvijas un Lietuvas izglītības darbinieku arodbiedrības skolotāju sacensības. Tāpat arī citās nozarēs. Līdzīgas sacensības risinājās arī klubu un pirmorganizāciju līmenī. Galvenokārt pēc pašu izstrādātiem noteikumiem praktiskajā makšķerēšanā, ieskaitot spininingošanu.

Pēc tam, kad 60.-jos gados sāka uzplaukt kastings, kurš tika kultivēts pēc vienotiem starptautiskiem noteikumiem, parādījās arī Baltijas čempionāti.
Baltijas čempionātos tajā laikā startēja arī Ļeņingrada ( šodien Sankt -Pēterburga). Ļeņingradā kastings tajā laikā bija augstā līimenī. Mēs tad braucām uz visām galvaspilsētām, arī uz Ļeņingradu.

Šie braucieni bija ļoti interesanti no dažādiem aspektiem. Kā nekā apmeklējām un iepazinām jaunas vietas un jaunus draugus. Tie deva jaunatnei dažreiz jaunu pieredzi arī no tīri sadzīviskā viedokļa. Piemēram, braucot ar mikroautobusu no Rīgas līdz Tallinnai spēkā bija noruna, ka visa brauciena laikā braucējiem ir jādzied. Un katrs zināja, ka viņu skars uzruna, - dziedāsim to riņķa dziesmu. J
Rezultāti mūsu komandai bija ļoti normāli. Latvija vienmēr bija kaut kur pirmajā trijniekā. Igauņi bija ļoti spēcīgi individuālā vērtējumā. Lietuviešiem bija laba komanda, taču līdzīgi kā ļeņingradieši viņi bija relatīvi nestabili un iesākumos turējās ēnā. Ne velti uz manas grāmatas krievu valodā par kastingu, uz aizmugurējā vāka ir bilde ar latviešu un igauņu jauno sportistu portretiem. Ir ko atcerēties. J
Tādā veidā mēs ar kastinga komandu darbojāmies gan pašu mājās, gan cirkulējām pa Baltiju. Veinlaicīgi turpinājās dažāda līmeņa sacensības praktiskajā spiningošanā un arī makšķerēšanā.
Starp citu, man no tā laika vēl ir saglabājušās vesturiski pašas vecākās balvas . Var apskatīt un atsaukt atmiņā konkrētās sacensības. J

Nākamais etaps makškerēšanas sportā bija saistīts galvenokārt ar kastinga izplatību visa Padomju Savienībā.

Ievadam nedaudz par kastinga aizsākumiem Krievijā. Nopietni makšķerēšanas sportā iesaistījos tikai pēc tam, kad pēc tehniskās augstskolas beigšanas turpināju studiju laikā uzsākto darbu LPSR Zinātņu Akadēmijas Fizikāli Enerģētiskajā institūtā. Uzreiz nokļuvu atbildīgā amatā, biju spiests apgūt jaunu, var teikt, jurista profesiju. Jaunajā amatā mans pienākums bija vispirms noformēt un pieteikt Maskavā mana institūta speciālistu izgudrojumus. Pēc tam nepieciešamības gadījumā bija jādodas uz Maskavu, lai centrālajā patentu ekspertīzes institūcijā, kur tika lemts pieteikumu liktenis, aizstāvētu tos. Var teikt, veicu advokāta pienākumus gadījumos, kad mūsu izgudrojumi tika apstrīdēti. Pie tam viss krievu valodā. J Tāda toreiz bija autora tiesību aizsardzības tehnoloģija izgudrojumu jomā Padomju Savienībā.

Vienreiz pa Maskavu klaiņodams, man relatīvi bieži bija brīvs laiks, es intereses pēc iegriezos žurnāla “Ribovodstvo i Ribolovstvo” redakcijā. Tas bija vienīgais žurnāls Padomju Savienībā, kurš centralizēti atspoguļoja zivsaimniecības un makšķerēšanas tematiku.

Vienīgais vai tad nebija “Ribolovstvo”?

Nē, tajos laikos tāds neeksistēja. Vēlāk, 80-to gadu beigās parādījas gan Ribolovstvo, gan Ribolov Elite un citi. Starp citu, pieminētā mēneša žurnāla tirāža bija iespaidīga, dažos gados tā pārsniedza miljons eksemplāru, pie tam tas bija viegli pieejams makšķerniekiem visā Padomju Savienībā, tai skaitā arī Krievijā.
Kad es kā nejaušs iebraucējs no Rīgas Maskavā iegriezos redakcijā, saruna bija aptuveni šādā līmenī. No manas puses pieklājīgs, var teikt, provokatīvs uzbrauciens. Aptuveni, - ko jūs rakstiet visādas muļķības šajā žurnālā? Pasaulē visi makšķernieki lieto bezinerces spoles, bet jums nav neviena vārda par tām. Nepārtraukti tikai par inercenēm, par Ņevskaja un līdzīgām...Pie tam PSRS copes inventāra ražošana ir galīgi nolaista. Kāpēc gan žurnāls nevarētu iejaukties un tādā veidā kaut ko labu izdarīt?

Žurnāla galvenā redaktore Taisija Jefimovna Ļahoveckaja noklausījusies mani, īsi reaģē, – “Oh ti kakoj umnica tut prishjol!” Vārdu sakot, ja tu tāds gudrinieks, uzraksti pats. Uzraksti pats! Es tā nedaudz apjuku, taču, - net problem! Man visi izgudrojumu pieteikumi bija jāraksta krievu valodā un valoda man nebija problēma.

Pēc kādiem pāris mēnešiem aizsūtīju pirmo rakstu, netceros par kādu tēmu. Kaut kas par mānekļiem. Starp citu, visas manas tā laika publikācijas var atrast manā mājas lapā fishing.lv. Pareizāk, gandrīz visas. Savas pirmās grāmatas “ Sovremennij spinning” , kas izdota 1974, gadā, elektronisko versiju vēl šodien neesmu atradis internetā. Pat nekur Padomju Savienības vecajās republikās. Tāpēc man joprojām ir tikai drukātā versija.
Bet Taisija Jefimovna pēc kāda laika dod ziņu, – mans raksts “gaģitsa”!

Protams, salaboja visu, ko varēja. Man tas bija atspēriena punkts, kā nekā Padomju Savienības lielākais žurnāls un - “gaģitsa”. J

Tā sākās sadarbība ar to žurnālu. Tajā laikā tur regulāri parādījās manas publikācijas. Tas bija 60.gadu beigās un 70.gadu sākumā. Pie tam Taisija Jefimovna mani iedīdija krievu valodā.Kā redaktors, kurš bija bezgala piekasīgs un visu laboja. Liekvārdību un visas tādas lietas. Tā aizgāja tā sadarbība. Pēc kādiem četriem, pieciem sadarbības gadiem, kad žurnāls sāka rakstīt par sportu, tajā skaitā arī par kastingu, es ieminējos par citu sadarbības variantu. Sak, uzstājieties kā organizators, uztaisīsim Vissavienības mačus. Un sākās žurnāla balvas izcīņas Vissavienības sacensības kastingā. To varēja saukt par sākumu organizētam makšķerēšanas sportam Padomju Savienībā. Kad žurnāls informēja par pirmajām tādām sacensībām, uzreiz pieteicās dalībnieki gan no Krievijas PSR, proti, Maskavas, Ļeņingradas un Krasnojarskas, gan no Ukrainas un Baltkrievijas padomju sociālistiskajām republikām. Tas bija pamats, lai šis sacensības vēlāk uzskatītu par neoficiālu PSRS čempionātu.

Vienlaicīgi kļuva skaidrs, ka arī citos reģionos ir ieinteresēti dalībnieki. Sākās sadarbība, radās jauni kontakti. Un tā aizgāja kastings kā viens no makšķerēšanas sporta veidiem.
Pēc kāda laika mani jau aicināja vadīt kastingā pasākumus, ko šodien mēs saucam pa meistarklasēm, proti, treniņus vairākās PSRS republikās.

Viss aktivizējā vēl vairāk, kad iesaistījās toreiz jaudīgā Krievijas mednieku un makšķernieku biedrība Rosohotoribolovsojuz, kura oficiāli uzaicināja mani par sabiedrisko treneri. Tad es trenēju gan Rosohotoribolovsojuza izlasi, kas pēc būtības bija arī Krievijas PSR izlase, gan braukāju pa Krievijas dažādiem reģioniem ar demonstrējumiem un līdzdalību treniņnometnēs.

Bet tur vairāk viss bija tas tā kā spinnings un kastings, vai arī bija pludiņš, zināmā gruntene?

Nopietni viss sākās tikai ar sacensībām stadionā, proti, ar kastingu. Pārējie veidi, ieskaitot pludiņmakšķerēšanu, nāca vēlāk, kad tieši Rosohotribolovsojuzam parādījās vēlme pārstāvēt Padomju Savienību un iestāties starptautiskajā makšķerēšanas sporta federācijā FIPSed, kuras pārziņā bija spiningošana un pludiņmakšķerēšana.
Tieši kastingā parādījās arī pirmās nopietnās Vissavienības sacensības. Man ir fotogrāfija, kurā redzama Latvijas PSR komanda maršējam Doņeckas stadionā. Lai sporta funkcionāri makšķerēšanas sportu atzītu par īstu sportu, to vajadzēja vispirms nodemonstrēt stadionā. Jo sports tajā laikā visbiežāk saistījās ar sacensībām stadionā. Rezultātā tieši mači kastingā pavēra daudzas durvis un ļāva attīstīties arī citiem makšķerēšanas sporta veidiem.

Rosohotribolovsojuz tolaik bija milzīga un visā valstī ietekmīga organizācija. Visās republikās un Krievijas apgabalos mednieku un makšķernieku biedrību vadībā bija atvaļinātas augsta ranga militārpersonas vai Komunistiskās partijas CK pārstāvji. Pat Latvijā LMMB prezidijā vienu laiku grozījās bijušais LKP CK sekretārs Rūdolfs Verro

Kādas bija galvenās zīves, ko ķēri? Resursi bija labāki nekā tagad mūsdienās? Kā jums bija ar lomiem?

Zinat, ar lomiem vienmēr ir tā, ka vienmēr ir labāk tur, kur mēs neesam. Makšķerniekiem bieži liekas, ka labāk ir pretējā krastā. Ja starts ir vienā upes krastā, vairums tūlīt mēģina tikt pretējā krasta, ja laivās, tad tālāk no starta vietas. :-)

Taču pēc būtības nav mērauklas, nevaru salīdzināt. Toreiz, piemēram, minimālais līdakas izmērs bija 30 centimetri. Varēja paturēt visas garākas par 30 cm. Šis izmērs, ejot gadiem, pamazām izauga. Vispirms 35 cm, pēc tam 40 cm, tagad 50 cm. Tīri vizuāli, pēc sajūtām tajā laikā mūsu lomi bija mazāki.

Jo izmēri bija mazāki?

Nē. Cilvēki nebija tik sagatavoti. Makšķerēšana fantastiski aizgājusi uz priekšu. Sākot ar laiku, kad Salmo parādījās 80.gadu beigās, ļoti strauji mainījās gan mūsu izglītība makšķerēšanas jomā, gan pieejamais inventārs.

Vai tolaik lielākā problēma bija, ka trūka inventāra?

Tas viss bija kopā. Izglītība un inventārs. Jo vairāk mēs uzzinājām, jo vairāk mums gribējās noķert, izmantot savas iespējas. Es nekad neteiktu, ka šodien ir mazāk zivju. Gribētu drīzāk apgalvot, ka zivju ir vairāk. Secinājumus par zivju daudzumu grūti izdarīt arī tāpēc, ka toreiz cilvēki mazāk dalījās ar informāciju par lomiem. Vienkārši nebija iespēju to darīt, un reti kad bija pārliecinošas ziņas par to, kur, kad, kas un cik noķēris. Arī šodien vēl daudz kas paliek ārpus publiskās telpas, netrūkst apsviedīgu makšķernieku, kuri daudz nestāsta par saviem lomiem. Jo sevišķi par konkrētām devīgām zivju vietām un laikiem. Internetā viņus nesastapt. Mēs bieži organizējam dažādus pasākumus, bet mums trūkst pilna pārskata, cik cilvēku nodarbojas ar zivju ieguvi ar amatieru rīkiem. LMSF pasākumos gadā iesaistās aptuveni pāris tūkstoši makšķernieku, bet Latvijā to skaits ir kādi 150 tūkstoši.

Ja ne pat nedaudz vairāk.

Ir dažādas makšķernieku kategorijas - pensionāri, bērni, tie, kas regulāri iegādājas makškernieka kartes, to skaitā, arī, tā sauktie, svētdienas makšķernieki. Kopā pēc mana vērtējuma ir aptuveni 150 tūkstoši.

Bet reģistrētos pasākumos, ieskaitot federācijas un dažādu zemāka ranga organizāciju pasākumos tikai 2-3 tūkstoši. Par pārējiem mums korektu ziņu nav. Pieminēšu vienu “bārdainu” vismaz piecus gadus vecu piemēru. Vienu gadu pie manis mājās ierodas vīri no Daugavpils, no otrās lielākās Latvijas pilsētas, kuras makšķernieki federācijas sacensībās praktiski nekad nepiedalījās, un vaicā, vai es nevarētu palīdzēt ar inventāru kastinga sacensībām, ar Ārenberga un Skiša mērķiem. Man tas bija pārsteigums, vaicāju, kas pie jums tur Daugavpilī notiek? Ciemiņi mani apgaismo – būs plašs dzelzceļnieku sporta pasākums ar dažādām sporta aktivitātēm un viena no disciplīnām būs mērķī mešana ar spiningu. Izrādās, aktīvisti ir pat Daugavpilī, bet mēs viņus neesam apzinājuši un neizmantojam iespēju viņus iesaistīt valsts sporta pasākumos. Un tā var atrast daudz makšķernieku, kuri dažubrīd gluži profesionāli darbojas pie ūdeņiem, taču nekādā veidā neparādās, kā saka, uz centrālās skatuves.

Piemēram, šodien mūsu vidū ir arī ļoti labi ekipēti un veiksmīgi makšķernieki. Gadās, viņi izdomā pārbaudīt savus spēkus un vienreiz parādās sacensībās. Taču sacensībās, proti, sporta pasākumos ir nepieciešama nedaudz savādāka pieeja nekā praktiskajā copē. Ir fiksēts datums, noteikta vieta, darbošanās ilgums un noteikumi. Un tieši tādos ietvaros katram ir jāparāda savas prasmes un kaut kas jānoķer. Parasti pat labi makšķernieki, kuriem nav sacensību pieredzes, nav īsti tam sagatavoti. Un bieži viņi necenšas iedziļināties savās problēmās, bet vienkārši secina, ka nav interesanti. Jo neredz vienkāršu iespēju uzvarēt. Pasaka sveiki un pazūd tālē zilajā J. Kaut gan pirmās neveiksmes nebūt neliecina, ka viņi nemāk makšķerēt. Viņi varbūt varētu dot nopietnu pienesumu, tik vien mēs neesam spējušus viņus ievilināt makšķerēšanas sportā. Makškernieku Latvijā ir ļoti daudz, bet sporta pasākumos piedalās tikai relatīvi neliela daļa.

Par problēmas vēl vienu pusi. Dalībnieku skaitliski nav daudz, jo makšķerēšanas sporta specifika lielā mērā nosaka, ka dalībnieku skaits vienmēr būs ierobežots un būtiski lielāks vienās sacensībās tas nemaz nevar būt.

Dalībnieku skaitu, galvenokārt, ierobežo makšķerēšanas sportam pieejamais, var teikt, stadions, proti, Latvijā pieejamās ūdenstilpes un laivu bāzes. Makšķerēšanā ar pludiņmakšķeri, karpu makšķerēšanā, spiningošanā dīķos organizātoriem ir problēmas ar arī ar noķeramo zivju sastāvu un daudzumu. Piemēram, pludiņmakšķerēšanā katram dalībniekam jānodrošina10 metru krasta zona, pie tam ar vienādu reljefu, bez aizaugumiem, ar iespējami līdzīgu zivju sastāvu. Tas nav vienkārši.

Tevi pārtraukšu. Par pludiņu, - domāju arī skatītājiem tas interesē. Kas ir pludiņš? Mēs visi bērnībā sākām no pludiņu, savā ziņā arī es sāku ar pludiņu. Bet pilnīgi iespējams, ka nākošu gadu pludiņš vairāk nebūs LMSF kalendārā. Diemžēl, tas pludiņš ir aizgājis ne tā, kā mēs viņu iedomājamies, - tagad ir mačkāti, desmitmetrīgie… Tajā disciplīnā palikuši mazāk kā 10 dalībnieki.

Minētie ir tikai daži no pludiņa, proti, pludiņmakšķerēšanas variantiem.
Federācijai varētu ieteikt, nemetiet paši kādu disciplīnu ārā. Lai viņas nomirst, kā saka, dabīgā nāvē. Organizējiet,- nebūs dalībnieku, viņas pašas pazudīs un nākamajā reize tās nebūs. Apmēram tādā veidā.

Starptautiskās federācijas arī kaut ko filozofē un dod padomus visiem sporta pasākumiem, ne tikai makšķerēšanā. Ir tāda jumta organizācija, kas apvieno pasaulē visu sporta veidu starptautiskās federācijas, saucas Sport Accord. Tai nav īstas administratīvās funkcijas, bet viņa iesaka tagad daudzos sporta veidos pāriet uz jaunu formātu. Kuru arī es kādreiz Latvijā propagandēju. Proti, uz, tā dēvēto, festivālu formātu. Uz pasākumu formu, kad sacensības ir tikai viena sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka pasākumā var būt, piemēram, koncerts un kāda saviesīgā daļa vai vēl kas cits. Kaut kādā tamlīdzīgā veidā. Tādu pieeju iesaka ne tikai makškerēšanai, bet arī citiem sporta veidiem. Lai neatrautos no skatītājiem, no publikas un padarītu publiskus pasākumus apmeklētākus.
Vēl vien tēma. Piemēram, tas pats Latvijas Rādio, ko jūs klausāties.Kā septiņos no rīta uzceļos, - futbols, basketbols, hokejs un daži citi sporta veidi. Un jums kā federācijai, piemēram, tev varbūt vajadzētu painteresēties par to.

Praktiski notiek ne vien pastarpināta, bet gan tieša ārzemju klubu reklāma, ārzemju sacensību reklāma. Mums tiek sīki stāstīts par notikumiem Nacionālajā Hokeja Līgā, par profesionāļiem basketbolistiem un viņu nedienām. Netiek laists garām gandrīz neviena sensācija, un jebkura muļķīga detaļa. Tiek izstāstīts pat kādos sporta tērpos daži uzstājas, kas no “mūsējiem” šodien sēdēja uz rezervistu soliņa, kas kuru cik reizes pagrūda, ko darīja pārēji komandas biedri. Pie tam viss tas notiek ārzemju klubos.
Kāpēc tik skopi reklamē to, kas notiek šeit? Kāpēc skaļi nereklamē to, kas šeit notiek, jo sevišķi maz dzirdētos sporta veidos?! Tādā veidā mēdīji, rupji izsakoties, bīda mūs skatītāju rindās, bet nevis aicina kļūt par aktīviem fiziskās kultūras un sporta pasākumu dalībniekiem. Tas āķis slēpjas aģitācijā – skataties tos slavenos mūsējos ārzemēs. Vienlaicīgi, Latvijā ir gandrīz 100 sporta veidu federācijas, kuras oficiāli reģistrētas Latvijas Sporta federāciju padomē. Padome apvieno viņas un reģistrē, lai federācijas kā valstiski atzīti subjekti varētu saņemt valsts atbalstu. Bet mūsu mēdiji ar retiem izņēmumiem ikdienā popularize un runā tikai, varbūt, par kādiem pāris desmit sporta veidiem.

80.un 90.gadi bija juku laiks. Dzima, kā saka, Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija. Kad tā parādījās oficiāli?

Federācija darbojās no 50-jiem gadiem.

Labi, federācija pie Sporta komitejas bija iepriekš, bet Latvijas neatkarības laikā 90. gadā tā tika reģistrēta kā LMSF un kļuva par juridisku personu. Kas to izdarīja un ar kādu pamatmērķi tajos 90-jos gados?

Pirmkārt, organizējamies, lai LMSF būtu kā juridiska vienība, kā sabiedriska organizācija. Kas pēc tam pavēra dažādas iespējas, lai mēs varētu kaut ko darīt. Parādījās nepieciešamība pēc patstāvīgām finansēm, bet valsts politika bija tāda, ka tā atbalsta tikai tos, kas ir oficiāli organizējušies, ir reģistrēti un ir reģistrācijas apliecība. Tas, kā saka, spieda zināmā veidā mūs organizēties. Kopš tā brīža LMSF skaitās oficiāli reģistrēta organizācija.

Kādi bija pirmie mērķi jau kā oficiālajā statusā?

Oficiālajā statusā pirmais uzdevums bija organizēt Latvijas čempionātus. Praktiski federācijai svarīgākie uzdevumi ir divi - organizēt Latvijas čempionātus un pārstāvēt Latviju starptautiskos pasākumos.

Starptautiskos pasākumus mēs zinām kā pasaules čempionātus.

Lai varētu piedalīties pasaules čempionātos, bijām spiesti iestāties starptautiskajās federācijās CIPS un FPSed. Tas bija nākamais, ko mēs izdarījām.

Varbūt atceries, kur mēs pirmo reizi Latvijas neatkarības gados esam pasaulē startējuši? Kur bija pirmais starts?

Pirmais bija pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā 2001.gadā Maskavā, tam sekoja starti pludiņmakšķerēšanā. Atceros, pats piedalījos,proti, vadīju Latvijas komandu 2001.gada Eiropas čempionātā pludiņmakšķerēšanā Bulgārijā Plovdivā.

Bija arī atsevišķi, tajā laikā arī Eiropas čempionāti?? Tagad mēs zinām tikai par pasaules čempionātiem.

Tagad arī notiek Eiropas čempionāti, bet ne visos veidos. Tajā laikā makšķerēšanā bija Eiropas čempionāti un arī pasaules čempionāti. Pēc Plovdivas nākamais mums bija 2001.gada pasaules čempionāts pudiņmakšķerēšanā Francijā Parīzē.
Toreiz mēs sākām tikai ar makšķerēšanu. Spiningošana bija atlikta uz kādus 5 līdz 10 gadus vēlāku laiku.

Valsts finansējums bija jau tajā laikā? Vai arī sportisti paši, kā mēs tagad, mēģināja kaut ko darīt?

Toreiz bija jaukts finansējums. Federācijai bija valsts finansējums un federācija varēja lemt kādiem mērķiem to izlietot. Bet jebkurā gadījumā pirmie pasaules čempionāti, pirmā līdzdalība starptautiskās sacensībās notikās, es teikšu, par 90% ar privātiem līdzekļiem. Bija firmas, kuras sportisti veidoja izlases komandas sastāvu, un šīs firmas sniedza nepieciešamo finansiālo atbalstu. Firmas bija tādā veidā ieinteresētas palīdzēt federācijai. Varētu teikt, paši maksāja un paši brauca. Tomēr jāatzīst, ka tajā laikā šo firmu sportisti skaitījas labākie, viņi bija pirmie Latvijā, kas sekoja līdzi starptautiskajām tendencēm un bija jau, kā saka, savākuši labākos makšķerniekus pie sevis. Papildus viņi piesaistīja arī citus tajā laikā pazīstamākos vīrus – Normundu Grabovski, Gunti Kalniņu un citus.

Un tā tas viss sākās. Un kur tas tagad ir mūs aizvedis? Jums tāpat bija kaut kāda mērķi, arī ilgtermiņa mērķi, un tagad mēs esam tur, kur mēs esam. Kaut kas ir no tiem mērķiem izpildīts, vai arī kaut kur mēs esam nogriezušies?

Bija gan sasniegti, gan nesasniegti mēŗķi, nevajadzētu pārspīlēt to nozīmi. Viss mainās.
Piemēram, kā bija Latvijā kamaniņu sportā. Tā sākumos mēs Latvijā bijām labākie starp nedaudzajiem Padomju Savienības mērogā. Kad kamaniņu sports sāka uzplaukt arī cituviet un izplatījās pa visu PSRS , konkurence strauji auga un mēs kļuvām, kā saka , vieni no daudzajiem. Resursi daudz ko nozīmē. Mūsu resursi ir maziņi, es domāju, cilvēku resursi.

Atceros, Ukrainā vadīju vienu treniņnometni Ukrainas izlasei kastingā. Atbrauc viens ogļracis no Doņeckas ar savu ģimeni ar visprastākajiem spininga kātiem un met tā, ka visiem mutes vaļā. Nervi, citi nervi, citi cilvēki…

Kastings ir disciplīna, kurā ļoti svarīgi ir labi nervi. Tā ir tāda disciplīna, - roka mazliet nodreb un metiens ir garām mērķim, un ar to viss beidzas. Tur jābūt simtprocentīgi labiem nerviem. Tas ogļracis naktī strādā pazemē, pa dienu iet uz stadionu mest kastingu. Ar prastāko padomju ražojuma kātu un viņam viss izdodas. Kamēr notiek tāda treniņnometne, tikmēr viss ir labi. Var demonstrēt apbrīnojamu prcizitāti. Bet tas tikai līdz brīdim, kamēr viņš nonāk citā līmenī, piemēram, starptautiskā pasākumā.

Situācija ar sportistiem citos sporta veidos ir ļoti līdzīga. Es vienkāršoju, bet, piemēram, Krievijā cilvēku resursi ir gandrīz bezgalīgi, salīdzinot ar mums. Visi mūsu resursi ir stipri ierobežoti, var teikt, tie ir ļoti niecīgi. Un tagad tie, kā saka, slīd vēl vairāk uz leju bez speciālas “palīdzības”.
Un mašķerēšanā ar pludiņmakšķeri bija tas pats. Kamēr mēs, kā saka, dzīvojām un vārījāmies savā sulā, mums bija labi. Bet tiklīdz izgājām starptautiskā līmenī, ieraudzījām, ka tur tur mēs esam ļoti zemu, gandrīz ārpus konkurences. Kaut gan, vienreiz bija labs gadījums, tas bija 2007. gadā, kad Normunds Grabovskis izcīnīja pasaules čempionātā sudraba medaļu. Bet tā bija tikai viena epizode. Makšķerēšanā tā var gadīties. Makšķerēšana tikai tāpēc nav olimpiskajos sporta veidos, tāpēc, ka ir darīšana ar zivīm. Un ne tik daudz tādēļ, ka

nav prognozējuma to uzvedība, bet tādēļ, ka ir iesaistītas citas dzīvas būtnes.

Kādreiz mašķerēšana gribēja nokļūt olimpiskajā kustībā. OK pārbaudīja visus argumentus un noraidīja šī iemesla pēc.
Bet kastings? Kastings tas jā, tas derot. Taču kastings neiekļūst, jo OK nemaz tā nepriecājas par katru jaunu sporta veidu, kuru kāds var parādīt. Viņi pateica, nu, labi tas ir tāds sports, viss tā kā vajag, kādreiz..., nu, tad uz redzēšanos... Varbūt, varbūt, jā, varbūt… Un kastinga federācija ICSF braukā pa pasaules sporta spēlēm un demonstrē, kas tas tāds kastings. Viena no pēdējām reizēm bija OS Japānā Tokijā. Olimpiādes laikā labākie kastinga sportisti speciālā pasākumā, kur tika demonstrēti jaunie sporta veidi, demonstrēja kastingu.

Olimpiskajā spēlēs Ķīnā arī būšot demonstrējumi. Starptautiskās federācijas jaunā prezidente interesējās, vai mēs nevarētu atrast labus kontaktus Ķīnā. ICSF grib tur saņemt kaut kādu atbalstu, lai kastinga sportistiem būtu kaut kādi paziņas tajā valstī, kuri tur kaut kādā veidā varētu palīdzēt.
Tāda ir sporta ikdiena, un tur neko nevar izdarīt.

Esam pieskārušies federācijai, kā bija, kā ir tagad. Kā būs, to mēs redzēsim nākotnē. Kā pašam, vispār sanāk uz copi vēl aizbraukt?

Tikai tad, kad mājās nav ko ēst. :-) Tad aizbraucu kaut kur noķert kādu zīvi. Tik Latvijā tie ir ļoti īsi copes braucieni. Es runāju par pēdējo gadu. Pirms tam jau es relativu bieži braukāju, pēdējā laikā arvien mazāk.

Tev jau te kolekcija.(rāda uz makšķerrīku kolekciju pie sienas)

Ja kādu interesē, es varu piedāvāt, un, ja būs tavs ieteikums, es atdošu daudz ko par brīvu. :-) Bet tikai ar ieteikumu. Negribu atdot pa brīvu tiem, kas tirgojas. Kas atrāk piesakās, tas kaut ko var arī dabūt.:-)

Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.

Vajag iemācīt cilvēkiem šo principu. Ka nedrīkst kavēties, nedrīkst kavēties, nevajag stiept gumiju. Jādara, kad tas jāizdara, bet nevis jāatliek uz rītdienu.

Par copi. Sanāk ka pēdējo gadu laikā pats kaut kur mazāk dodies?

Pēdējos trīs gados es braukāju galvenokārt uz Norvēģiju un Zviedriju. Latvijā minimāli. Ne pēc lielajām zivīm, vairāk kompānijas pēc. Esmu braucis uz Norvēģiju un tur noķēris tikai trīs zivtiņas… :-)

Process tur arī...

Process? Jā! Pēkšņi uznāk vētra, visas laivas sadauzītas, vēl kas cits sadauzīts ... , un netiekam pat iekšā ūdenī. Vienreiz kovida laikā aizlidojām līdz Oslo. Oslo robežsargi izprašņā. Ko jūs Norvēģijā darīsiet? Protams, makšķerēsim. Aiziet, pēc brīža robi atnāk apakaļ un laipni paziņo, - nedrīkst. Makšķerniekus nedrīkst laist iekšā Norvēģijā. Man ir bildes, kā mēs kovida laikā nakšņojām lidostas viesnīcā, jo netikām tālāk par robežu. Pavadījām tur vienu dienu un atgriezamies atpakaļ, lidojām mājup. Tāda ir dzīve. J

Tagad mēs, reklamējām ķer un atlaid principu. Atskatoties uz 70-iem, 80-iem, 90-iem gadiem, kad bija sacensības, kā tad bija?

Tāda principa nebija Šis principus parādījās, kad mēs iestājāmies starptautiskajā federācijā. Starptautiskās federācijas noteikumi neļauj noķertās zivis paturēt. Nekur tās nepatur...

Bet pludiņā jau patur un atdod dzīvnieku patversmēm.

Mūsējie tā dara, jo paturēt nedrīkst. Bet, ja lomu pasākuma ietvaros atdod labdarībai, tā īsti nav paturēšana.

Protams, tas nav variants, ko starptautiskā federācija popularizē. Bet tā ir ideja, par kuru mēs klusējam, tāpēc, ka pēc būtības tā ir normāla rīcība. Jāsaprot, ka nevar noteikumos ierakstīt visas dzīves situācijas. Noteikumos tā nekad nav. Vienmēr atradīsies paņēmiens, kā tos apiet.

Piemēram, jūs Ķīšezerā taisiet mačus. Ķīsis ir pārpildīts ar sīkajām zīvtelēm, zvejnieki uzskata, ka tās ir jāizķer. Un tagad notiek sacensības, tur notiek daudz sacensību. Sacensībās zivis paturēt nedrīkst. Saskaņojot nolikumu, tie , kas organizē sacensības, saņem no vietējās varas saskaņojumu, ja apsola, ka zivis tiks atdotas labdarībai, piemēram, zoodārzam.

Un rakstiski viss ir OK , jūsu pasākums tiek saskaņots. Es te vienkārši improvizēju.:-)

Šādi man vēl neviens nav teicis…

Tāpēc, ka tavā pārziņā ir spiningošana un tur nav tāda problēma.

Problēma ir ar sīkajām zivīm. Melioratīvā zveja maksā ļoti dārgi, bet tā ir jāveic. Kādreiz bija zvejnieki, kas nodarbojās tikai ar melioratīvo zveju. Latvijā bija brigades, kuras braukāja pa ezeriem un ar tīkliem tos apzvejoja, proti, veica melioratīvo zveju. Šodien tas ir ļoti dārgs pasākums, tāpēc viss nav vienkārši un nav iespējams visu aprakstīt likumā. Bieži tas jārisina katrā situācija atsevišķi un konkrēti.

Par epizodi, kad Rīgas tuvumā Daugava pārvērtusies par murdu labirintu. Mēs gribam tikt vaļā no tiem.

Esmu daudz lasījis par šo tēmu. Es teiktu tā, - 30-40%, rupji sakot, ir tukša muldēšana. Tāpēc, ka cilvēki, kas par to raksta, kas taisa troksni, bieži daudz ko nezin un nepārbauda visu. Kāpēc tu neziņo inspektoriem, ka tur ir tīkli? Jo var izrādīties, ka tas tīkls ir apzīmēts un legāls.

Šeit Rīgā bija cita problēma, te tīklu ir tik daudz salikts, ka nevar ar laivu pārvietoties normāli.

Tas ir pilnīgi cits jautājums. Ka ar laivu nevar pārvietoties, parasti tas ir organizātorisks jautājums, kuru var regulēt dažādi, tai skaitā arī ar kuģošanas noteikumiem.
Bet teikt, ka viss tiek izķerts ar tīkliem un tamlīdzīgi?! Lielākoties tās ir emocijas. Lielāko tiesu. Protams, maliķiem ūdens ir vide, kurā ļoti grūti veikt kontroli. Kontrole ir ļoti dārga. Dažreiz pārbaudītāji saka, labāk metam mieru, lai taču viņš noķert tos 100 kg zivju.

Ar kontroli mums ir grūti.

Bez tam tikpat grūti ir ar pierādīšana un sodīšanu, tas arī nav tik viegli. Viss tas ir kontroles pasākumos. Tur visam jābūt ļoti precīzam un argumentētam. Vienlaicīgi maluzvejniekiem ir lielas iespējas visu to apiet.
Kādreiz, kad biju arī Rīgas mednieku makšķernieku biedrības priekšsēdis, Babīte bija mūsu pārziņā. Mans nerakstīts lozungs toreiz bija, kad runa bija par ezera inspekciju, ir lietas, kuras jārisina ar fizisku spēku. Ja tam, kas tur maliķo sadod pa galvu, es te nedaudz pārspīlēju, ja viņam sadod pa galvu un netaisa aktu, bet pasaka, - ja tu vēl parādīsies šeit, dabūsi vēl pa otru aci.… Tas strādā daudz efektīvāk nekā akts. Kuru gan sastādīsi, bet pēc tam nevarēsi ne atrast vainīgo, ne piedzīt no bezdarbnieka soda naudu. Tādēļ es teicu, - sadodiet tiem cilvēkiem un visiem izstāstiet, lai visi zin, kas ar viņu noticis un par ko. :-)
Tajos laikos tas nostrādāja efektīvi, tas bija, tā saucamais, telefons no mutes mutē, kurš darbojās pietiekoši labi.

Domāju, tas tagad arī strādā, tikai tagad jau mūsu likumi, likumi…

Un ir jau visam arī otra puse. Likumi ir ļoti labi, bet tie izpildītāji… Sadot pa purnu tā ir viena lieta, to katrs idiots var izdarīt. Pamatoti, nepamatoti, tas devējs to neatšķirs. Nevar katram dot pa purnu. Un tā ir problēma, kuram dot, kuram nedot. Tas nav tik vienkārši.

Sarežģīti, mūsdienās viss ir sarežģīti.

Mūsdienās valda demokrātija, un tas daudz ko sarežģī. Ja nebūtu demokrātija, varbūt būtu savādāk, bet tikai atsevišķos gadījumos.
Pats esmu braucis Babītē, mums (RMMB) tur ilgi bija bāze. Savācu puslaivu ar tīkliem, tik nevarēju atrast nevienu, kam tie pieder. Zvanu inspektoriem, stāstu. Viņi saka, - ko mēs ar tiem darīsim, ja tīkli stāv, bet ne īpašnieka ne aizdomīgā nav? Vaktēsim, gaidīsim?? Nav tik vienkārši tas viss. Un tās runas, ka, lūk, valdība neko nedara, ir tikai tāda papļāpāšana.

Nu, Babītē. ir problēmas, tur ir daži, kas liek gadiem, un neko viņam nevar izdarīt.

No noķerta maliķa piedzīsi, nu labi - divus tūkstošus, bet, lai viņu noķertu, būs jāalago cilvēki, viņi jāekipē. Un beigu beigās tas izmaksās desmit tūkstošus.

Pie tam mēnesi būs jāsēž pie tā ezara.

Par to jau ir runa. Jebkuram mērķim jābūt atbilstošam līdzekļiem, lai to sasniegtu. Ja mērķis neattaisno izlietotos līdzekļus, tā ir izšķērdība.

Tā mēs tos dabas resursus izšķērdējam.

Es tā neteiktu. Mēs visi tādā veidā dabu apkalpojam.

Cik nu varam, cik nu spējām.

Piemēram, esmu šeit manā mājā privātā sektorā dzīvojot daudz ko izdarījis. Izretināju šeit kokus. Ar lielām mokām iestāstīju pašvaldībai, ka viņus vajag izcirst. Tai skaitā ar garu saskaņošanu. To izdevās izdarīt tik tāpēc, ka zinu procedūru. Kā jurists, kurš strādājis ar tādiem jautājumiem. Taču normālam ierindas cilvēkam ir nereāli daudzas tādas lietas atrisināt.

Par copi. Jo vairāk makšķernieku jo vieglāk, makšķernieki savā ziņā arī ir kontrolētāji. Mēs paši kontrolējam.

Šodien tas ir ļoti labs paņēmiens. Arī agrāk bija tādas situācijas, par ko es vienmēr iestājos, runājot par zīvju aizsardzības. Netaisīsim tos liegumus tik daudz. Taisīsim liegumus, kur kādam būtu atļauts pārvietoties, teiksim, makšķerniekiem. Oficiāli reģistrētiem jeb ar kaut kādiem dokumentiem. Jo viņi ir tie, kas visu redz un visu var paziņot.

Kad veidojās Latvijas valsts, pirms tam, kādus piecus gadus makšķerēšanas noteikumos bija pants, ka spinningot drīkst tikai biedrību biedri.

Tas ir laikam tā kā Vācijā tagad?

Vācijā ir dažādi varianti, bet Latvijā bija tāds pants, - tikai biedrību biedri. Zini, cik man bija biedru Rīgas mednieku un makšķernieku biedrībā?

Ļoti daudz.

Sešpadsmit tūkstoši biedru! Un atceros, tajā laikā sēdēju vienā mājā ar politiķiem, ar sociāldemokrātu akadēmiķi Jura Bojāra kungu, un viņš brīnījās – oho, tev tik daudz biedru. Un tikai viens MN pants to iespaidoja! Kad sāka veidoties Latvija kā neatkarīga valsts, mēs sākām veidot arī jaunus MN. Un vienreiz visus iesaistītos sasauca Ministru kabinetā, un, diskutējot par šo pantu Ministru prezidents, es neteikšu uzvārdu, paziņo,- nē, tas būs cilvēktiesību pārkāpums, ja ierobežosim, nosakot, ka šīs privlēģijas ir tikai biedrības biedriem. Nav jābūt biedriem! Punkts!

Pēc diviem gadiem biedrībā bija desmit tūkstoši, pēc tam pieci tūkstoši, divi tūkstoši, un aiziet viss. Cilvēkiem nav intereses. Mēs nenovērtējām to. Par svarīgākām tobrīd uzskatījām cilvēktiesības.

Nu, cilvēktiesības jau tagad ir visur. Primārās savā ziņā.

Pazudusi ir samērojamība tiesībās un pienākumos. Tiesības ir relatīvi lielas, nenormālas. Bet kādi ir pienākumi? Par tiesībām cīnīties un tās aizstāvēt gatavs katrs personīgi. Bet kontrole par to, kā tiek pildīti pienākumi, ir atstāta valsts pārziņā. Un valsts iespējas kontrolēt, kā tu pildi pienākumus ir minimālas, jo tas ir ļoti dārgs process. Vienlaicīgi mēs visi klaigājam – birokrātijā, pārvaldē ir pārāk daudz cilvēku. Un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi.

Nu, jā bet šis ir Vācijas princips, ka tur ir ļoti sarežģīti sākt, copēt. Ļoti. Mums tādā ziņā ir elementāri. Nopērc pa pāris eiro makšķerēšanas karti un dodies pie ūdeņiem. Vācijā ir eksāmeni, atļaujas, biedrības. Katrai biedrībai ir savs ezars vai sava upe. Ja gribi tikt citā ezerā, tev ir cita biedrība, jau citi eksāmeni. Tur ir super sarežģīti. Mums tādā ziņā ir, man liekas, elementāri.

Jā bet tajā pašā laikā Vācijā daudzviet nav tāda catch and release. Ir vietas kur vispār nedrīkst atlaist. Īpašnieks pasaka, nedrīkst atlaist.

Ir speciāli vietas, kur āķus apgriež vai, ja pieķeras, pievelk to, lai zivs dabiski atbrīvojas. Tad var turpināt ķert.

Vēl viens aspekts. MN nepasaka, kas tad ir spinningošana.

Mums visūr ir makšķerēšana.

Ir arī spinningošana un makšķerēšana kā atsevišķas pozicijas. Ir vietas kur spinningot aizliegts, bet makšķerēt ar dabīgu ēsmu ir atļauts. Es vienkārši te filozofēju, ja ir vēlme, likumos caurumus var atrast. Gandrīz jebkurā situācijā.

Arī sportā mums ir nolikumi, noteikumi un ir cilvēki, kuri meklē caurumus.

Sportā ir nedaudz savādāk. Sportā noteikumos nav tik daudz caurumu. Nosacīti caurumi gan sāk parādīties. Piemēram situācijā, kad organizēta spinningošana noteiktā vietā. Tu aizbrauc pārbaudīt to vietu treniņos, atrodi, kā saka, savu vietu. Bet sacensībās, zinot, ka tu esi pretendents uz augstu vietu, es aizeju un nostājos tavā vietā. :-)

Es to nesauktu par caurumu. Mūsēji vienreiz uz to uzrāvās, Latvijas izlase Pasaule spēlēs Itālijā. V.Karpenkova laiva kanālā kādu 10 km attālumā no starta vietas treniņu dienā atrada ļoti skaistu bedri. Aizbrauca tur sacensību dienā, bet tur jau sēž vietējie makšķernieki. Nav, kur makšķerēt.

Vitālijam tajās pašās pasaules spēlēs esot bijis arī otrs gadījums. Braucis tālu no starta uz vienu labu vietu. Bet tur jau priekšā viena laiva riņķo pa šo skaisto bedri. Tikai vienkārši riņķo!

Tā mums bija šogad Īrijā pasaules čempionātā spiningošanā. Tur bija viena ļoti laba vietiņa. Mūsēji aizbrauc, bet tur priekša viena krutākā laiva, kāda vien var būt. Nenormāli dārga copes laiva, var teikt, basu tipa laiva ar milzīgu motoru. Bet iekšā sēž divi džeki ar pludiņmakškerēm … Tādu laivu nekad dzīvē neviens neizmanto makškerēšanai ar pludiņu. Viņi top aprīkotā laivā speciāli aizbraukuši, apsēdušies un sēž ar pludiņiem. :-)

Pateikšu, kāpēc lietuviešiem tur labi gāja. Viņiem vienmēr tur labi iet pasākumos. Lietuviešiem Īrijā ir milzīga diaspora, kurā ir arī ļoti augsta līmeņa makšķernieki. Ar to es sastapos, kad pats tur biju.

Bet tur lietuvieši arī noteikumus pārkāpa. Tiesnešu jautājums ir nākamais. Diemžēl, ir gadījumi, kad laivās sasēdina cilvēkus-tiesnešus, kas nezin noteikumus.

Par noteikumu pārkāpumiem. Tu saki, bija noteikumu pārkāpums. Man reiz bija situācija, kad biju galvenais tiesnesis čempionātā Burtniekā. Bija gadījums, kad dalībnieks atbrauc krastā un stāsta, ka esot redzējis noteikumu pārkāpumu. Es, savukārt, saku - uzraksti, lūdzu. Uzraksti protestu, kā oficiālu informāciju. Un padomā, kā tu to pierādīsi. Saproti, ir tāda lieta, ka parasti praktiskie pierādījumi zūd un galu galā pierādījumu nav. Ir tikai vizuāli novērojumi un viedoklis. Bet viedokis, ka kāds tur darbojies nepareizi, maz ko nozīmē. Tiesa to nopietni nevērtēs...

Mums bija līdzīgi pasaulē, tur par vēlu to visu sapratām.

Piemēram, attālums starp laivām, kas ir noteikts noteikumos, ir tāds jautājums, kurā kaut ko ir grūti pierādīt un labāk par to vispār nerunāt.

Tagad ir jaunās tehnoloģijas ar GPS izmantošanu un vairs nav tā, ka laiva vienkārši stāv uz enkura, un, ja redzi, tā stāv uz enkura, klāt nebrauc. Tagad ir tā, ka meklējot zivis un izmantojot jaunās tehnoloģijas, visas laivas kustās. Saproti nu, kura kurai būs piebraukusi par tuvu. To nav iespējams nofiksēt. Tas ir aizgājis jau pārāk tālu.
Pieminējām lietuviešu komandu pasaules čempionātā. Bija vienkārši aizdomas, ka viņi pārvietojās ar benzīnu motoru un mētā, kas ir aizliegts. Nofilmēts netika, tik vien paši mēs to visu piefiksējām. Ir visādi triki, kurus var izmantot…
Kā Jānis minēja, diaspora un klubas sistēma ar profesionālajiem lietuviešiem tur ir milzīga.

Un tas zināmā veidā dod viņiem priekšocības tajos ūdeņos

Viņiem šogad tas bija skaistākais starts, - visas dienas pirmie un otrie. Ideāls rezultāts. Tāds sen nebija redzēts spinningošanas pasaules čempionātā. Kā saka, tik tīri bija nostrādāts.

Pārliecinoši!

Pārliecinoši, jā. Bet par jaunajām tehnoloģijām mēs tagad gaidām lēmumus. Visi gaida, arī Latvijas sports gaida. Vēl aptuveni divas nedēļas un mēs zināsim, kas būs nākotnē. Atļaus vai, - ņemam nost!

Prognozēju, - tās tiks noņemtas.

Ā, te ir vēl viens cilvēks, kas saka, es saku to pašu, ka tiks noņemtas.

Viens no argumentiem, nevis tāpēc, ka dod priekšrocības, bet tāpēc, ka to pielietošana nav izsekojama. Neviens nezin, ko tu tur dari, kādā veidā tu visu izdari. Var nepārkāpt noteikumus, bet apiet tos ir daudzkārt vieglāk.

Es vairāk domāju, ka to aizliegs dēļ tā, ka tās ir tomēr vairāk medības, nevis cope. Bet tad tu domā, ka aizliegs?

Es domāju, ka aizliegs. Jo citādi tās aiziet neprognozējami. Pat Formulā 1, kur tiek izmantotas pašas advansētākās tehnoloģijas, ir visādi ierobežojumi. Pie tam ierobežojumi ir uz visu, uz skrūvītēm, uz tehnoloģijām, uz apjomiem. Daudz, kas ir tā noregulēts, ka mēs nevaram pat iedomāties. Un tikai tāpēc, lai apstākļus visiem padarītu līdzīgus.

Lai visiem būtu līdzīgi apstākļi un maksimāli līdzīga tehnika!

Mašķerēšanā to varētu atļaut gadījumā, ja visiem iedotu vienādas laivas. Ja viena firma pateiktu, es garantēju 50 pilnīgi vienādas laivas, lūdzu, ņemiet.

Vēsturē kaut kad basa čempionātos ir bijis, ka ir devuši laivas. Īrijā, kur mūsēja ieguva bronzu, arī bija it kā vienādas laivas.

Laivas nekad nav bijušas vienādas. Lai vienādotu apstākļus, kādreiz sacensībās deva airētājus līdzi. Laivā divi dalībnieki un no organizatora puses airētājs. Mēs esam piedalījušies tādās sacensībās. Kad mēs divi copējām laivā, pusi dienas es komandēju airētāju, otru pusi dienas airētāju komandēja otrs dalībnieks.

Šitas ir ideāli. Es ar tā gribētu.

Ir dažādi paņēmieni. Var stundu viens, stundu otrs, kā vienojas.

Tas tāds dzīvais enkurs

Viens copmanis saka, pagriez tā vai pagriez šitā. Savukārt, otrs sēž un, kā saka, “kūko”, un met….:-)

Interesanti. Bet tā ir bijis?

Nemelošu, ir bijis. Liekas, arī kādos čempionātos. Tās sacensības, kurās biju, nebija čempionāts, tās bija vienkārši sacensības par lielām naudas balvām.

Par naudas balvām. Mums viss sports iet lēnām komercijas virzienā. Ja nav balvas, nav arī dalībnieku. Krītas mums dalībnieku skaits. Komercturnīri itkā iet pa priekšu.

Tas, varbūt, ir arī tāds Latvijas fenomens.

Domā tikai Latvijas?

Nē, bet kā es saprotu, tās balvas Latvijas dalībniekiem ir ļoti nozīmīgas. Citūr pasaulē tāda līmeņa balvas, kā mēs te dodam, nav tik nozīmīgas. Komercsacensībās, kur ir lielākas balvas, lielas ir arī dalības maksas

Protams, tad ir jārēķina, - vai balva vai dalības maksa.

Tur tā komercija pilnā apjoma parādās. Neticu, ka pie mums ies tādā virzienā. Jo pie mums vienkārši dalībnieku resurss ir niecīgs. Un viņu maksātspējas potenciāls arī ir niecīgs. Viens var samaksāt, teiksim, 20 eiro, otrs 2000 eiro. Ļoti milzīgi kontrasti, tādā situācijā kaut ko par sportu runāt nevietā vispār.

Tā ir, jā.

Sacensības tās būs, bet tas nebūs tas, ko mēs gaidām no tīra sporta.

Jo sportam jau ir ne tikai čempionāti un viss pārējais, bet arī nepieciešamība to visu popularizēt.

Mēs esam aizmirsuši tādu jēdzienu, kā fiziskā kultūra un sporta. Kas ir sports? To es tev ieteiktu atcerēties un vienmēr un visiem, kā saka, bāzt degunā. :-) Makšķerēšana nav sports!

Es jau ar daudziem to saku. Kā disciplīnas vadītājs arī saku to.

Sports ir tad, ja cilvēki sacenšas savā starpā. Tikai tad! Sports sākās, kad cilvēki sacenšas. Piemēram, alpinisms nav sports.

Alpinismis nav?!

Sports ir tad, kad tiek rīkotas alpīnisma sacensības. Alpīnisms vispārīgā izpratnē ir tas, ka tu rāpies kalnā, vienkārši. Tāpat nav sports, ja tu skraidi pa mežu. Tas nav sports.

Tās ir fiziskās aktivitātes.

Jā, tās ir fiziskās aktivitātes. Kādreiz ar Ventspils Lembergu, kā saka, mačojos par šo tēmu. Viņaprāt, kas tas par sportu. Viens sēž, pīpē un gaida kamēr uzķersies zivs. Tas notikās tajā laikā, kad mums vajadzēja saņemt balvas par augstiem sasniegumiem sportā, Latvijas sportā. Latvijā ir Latvijas sporta padome, kas eksistē pie vadības. Valdības līmenī tur, piemēram, filozofē, kuriem sportistiem dot balvas. Mēs esam dabūjuši ļoti labas balvas. Pats esmu saņēmis 600 latus :-), par to, ka Latvija vienu gadu vinnēja zemledus makšķerēšanas pasaules čempionātā Polijā, bet Rita Verza kā čempione saņēma 1200 latus. Teiksim tā, tajā laikā bija labas balvas. Tajā pat laikā pašos Latvijas sākumos šajā padomē sēdēja augsti cilvēki, tas pats Lembergs tur bija. Un toreiz notikās sarunas, -, kuram tad dos tās prēmijas. Hm, makšķerēšanai? Kās tā makšķerēšana par sportu? Tā Lembergs bija izteicies. Un tad man ar viņu par šo tēmu bija īsa diskusija. Kas tad ir sports? Protams, kad viens makšķerē, tas nav sports. Sports sākas tad, kad tiek organizētas sacensības. Pasākumi, kuros nosaka starp cilvēkiem, kurš ir labāks. Jā, starp cilvēkiem. Viņi var nevienu zivi nenoķert, bet sacensība notiek un tas ir sports. Un tas ļoti daudziem šodien jāatgādina, diemžēl.
Tā mēs pamazām nonākam pie valodas tēmas. Tas gan nav mūsu sarunas jautājums, bet valodas jautājums ir svarīgs. Pēdējā laikā publiskā telpā parādās gan milzīgs daudzums jocīgu vispārinājumu, gan jaunvārdu. Piemēram, kādreiz pie manis šeit notikās treniņi, tagad, lai pielāgotos tautas valodai, es viņus modīgi saucu speciāli par meistarklasēm. Un tādu jaunu jēdzienu ir daudz.

Minētie treniņi vai meistarklases bieži notiek vasarā?

Nē, nav bieži, kad savācu interesentus, sevišķi nereklamējos.

Dažreiz atnāk divi, trīs, atnāk grupiņas. Man ir labāk, ja trīs, četri, pieci ir maksimums.

Pamācīties mest mērķī?

Jā, lai pamācītos mest mērķī. Pēdējā laikā gan vairāk ar mušiņmakšķeri. Tipisks gadījums. Atnāk spiningotāji, lai apgūtu jaunu copes līmeni, proti, mušiņmakšķerēšanas metienus. Nodarbībā atpūtas laikā es vienkārši kādam dalībniekam pavaicāju, kā ar spiningošanu. Tu māki spiningot? Parastā atbilde, - protams, māku. No manas puses tad seko, - OK, es tev iedošu spininga kātu, parādi, kā tu met. Man vienmēr spinning kāts ir pie rokas. Kad viņš sāk rādīt, saķeru galvu un vaicāju. Tu sevi sauc par spiningotāju? Visi mestie vizuļi lido pa mana dārza kokiem. Rādu, - met tur! Garām! 90% metienu garām norādītajam mērķim. Var teikt, 90% spiningotāju, kas te demonstrējuši savas iemaņas, nemāk ābeces gudrības. Bet sauc sevi par spiningotājiem. Es smjos, - ar tādu mācēšanu tu spēj vizuli vienīgi no laivas ezerā iemest, bet ne spiningot.:-)

Šodien informācijas pārbagātībā ir ļoti grūti atrast pareizos, īsti labos informācijas avotus. Un šeit parādās jautājums par uzticību, ticamību. Mums vienmēr kādam jāuzticās. Atliek tik izvēlēties, kam uzticēties. Piemēram, viens saka uz mīkstajām vizuļiem ķeras vislabāk. Es, piemēram, saku, nē, labāk ir ar cietajiem vizuļiem. Kuram tu uzticēsies? Uzticība, ticamība ir pats svarīgākais faktors šodien informācijas plūsmas vērtēšanā. Jebkurā situācijā palīdzēt var kritiskā domāšana.

Prakse, prakse, sava prakse.

Nē, es tev vaicāju, kā tu vērtēsi to, ko viņš saka un to, ko saku es. Pēc kā tu vērtēsi? Prakse? Kā tu vari vērtēt pēc prakses, ja tev ar mani nav bijusi nekādas darīšanas? :-) Tā nav prakse, tās ir tavas zināšanas, tava pieredze, kaut kas tam līdzīgs. Bet jebkurā gadījumā, runa būs par uzticamību. Ir cilvēki, kuram var ticēt uz vārda. Un ir cilvēki, kuri man var stāstīt, ko patīk, un, piemēram, tev es neticēšu. Tāpēc, ka tu pārstāvi veikalu, kurš tirgo šādas mantas. Smejos. :-)

Tā tas arī savā ziņā ir.

Uzticamība ir ļoti svarīga. Par politiķiem tas ir liels jautājums. Kuram no politiķiem jūs uzticaties?

Nevienam! :-)

Es teiktu, tas ir bērnišķīgi. Tev vienmēr būs kādam jāuzticās. Ja tu nevienam neticēsi, tu neesi no šīs pasaules. Tev jāaiziet kaut kur citur. Tu esi reālā pasaulē, un tev vienmēr būs jāizlemj, - tam ticēt, tam ticēt vai tam ticēt.

Šoreiz mēs mēģinājām tikt ārā no 50-jem, 60-jem un 70-jiem gadiem. Varbūt arī netikām. Daudz ko neizrunājām. Bet arī varējām paklausīties, kā bija. Kas, vismaz man, ir interesanti. Cerams, ka jums arī būs ko paklausīties. Uzzināt varbūt jaunu. Jo mēs jau runājam vienmēr tikai pa mūsdienām. Par to, kā bija agrāk, mēs jau īsti neviens neko nezinām.
Paldies Jāni, par sarunu

Ja jums kādi jautājumi vēl būs, skatītājiem klausītājiem, - Facebookā mani ar uzvārdu var atrast vienmēr, es tur regulāri apgrozos... :-)

Var atrast Facebokā, var apskatīties arī viņa mājas lapā fishing.lv. Spiežat like, sekojat kanālam. Un tiekamies nākošajā Lielā loma podkāsta epizodē. Čau! Lai visiem veicas!