No Pārdaugavas līdz Aļaskai

Aivars Maldups

Rīga 2019

Grāmatas autors — juridiskās jomas profesionālis, sambo cīņas meistars, laivotājs, makšķernieks un mednieks — stāsta par saviem piedzīvojumiem visā savas garās dzīves gājumā. :-)

Vizītkarte ievadam: Mazsalaca, Vācija, Āgenskalns, Mārupīte, Auce, sports, darbs

Savu ceļošanu sāku, vēl būdams mammas vēderā, kad viņa devās uz Mazsalacu laist mani pasaulē. Laiks 1944.augusta beigās bija nemiera pilns, un Mazsalaca, kur tolaik dzīvoja tēva māsa skolotāja Lida Ādmine, šķita kā miera osta. Taču ar to mana ceļošana nebeidzās, nācis pasaulē un atgriezies Rīgā, tiku aizrauts jau krietni tālākos ceļojumos. Proti, no Rīgas manu vecāku un līdz ar to mans ceļš veda uz Skrundu, tad uz Kuldīgu un Liepāju, bet tālāk jau uz Vāciju, kur nokļuvām bēgļu nometnē.

Lūk ko mana māte fiksējusi savu atmiņu pierakstos. “Pie radiem Skrundas “Lejzemniekos” nodzīvojām līdz 1944.gada 9.novembrim. Agrā rītā, kad vācu karavīri ar lāpstiņām kašāja bedres, gatavodamies kaujai ar krievu armiju, ar zirga pajūgu devāmies Kuldīgas virzienā. Smidzināja sīks lietutiņš un noskaņojums bija drūms. Bijām tērpti vien vasaras drēbēs, jo nebijām rēķinājušies, ka nevarēsim vēl tajā pat rudenī atgriezties savās mājās Rīgā. Pret vakaru nonācām Kuldīgā, ceļā pārdzīvodami dažādas klizmas. Zirgs bija ārkārtīgi niķīgs – kustējās uz priekšu tad, kad viņš to vēlējās, un, ja mēģināja viņu paskubināt, spēra un ārdījās kā traks. No Kuldīgas ar vācu karaspēka mašīnām tikām aizvesti uz Liepāju un šajā ceļā mūs ar vīru izšķīra ‒ tikām iesēdināti katrs savā automašīnā. Liepāju sasniedzām jau tumsā, pa ceļam piedzīvojām vairākus uzlidojumus. Krastmala bija pilna ļaužu un šādā pūli tikai ar grūtībām izdevās uzmeklēt vīru, pie kura bija palikušas bērna pārtinamās drēbītes, pudelītes un ēdiens... Beidzot 17. decembrī tikām uz kuģa un atkal sākās uzlidojums. Blakus kuģis jau bija liesmās. Mēs bijām novietoti kuģa apakšējā stāvā, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus, vienlaikus apsvērdami, ko darīt, ja arī mūsu kuģis aizdegsies. Cerību izglābties bija maz, jo pūlī ar tik mazu bērnu es nekur uz priekšu netiktu... Par laimi, mūsu kuģi bumbas neskāra un devāmies jūrā. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu kuģim uzbruka zemūdene, izšaujot torpēdu. Atkal bija trauksme un uzvilkām peldu vestes. Tajā pat laikā sapratu, ka avārijas gadījumā tās maz līdzētu jo bija decembris un jūras ūdens ārkārtīgi auksts. Mūsu kuģa kapteinis izdarīja vairākus spējus manevrus un izvairījās no torpēdas. Tā aizgāja gar kuģa sānu, to neskarot...”

Vācijā nokļuvām bēgļu nometnē netālu no Rostokas. Taču ilgi nebija lemts tur atrasties, jo frontes līnija virzījās ārkārtīgi strauji un drīz vien atradāmies tā saucamajā krievu okupētajā zonā ar visām no tā izrietošajām sekām. Un viena no šīm sekām bija tā, ka kopā ar daudziem citiem bēgļiem bijām spiesti doties atpakaļ “ceļojumā” uz Latviju. Šoreiz jau braucot ar preču vilcieniem, akmeņogļu un malkas vagonos. Riskantajā atpakaļceļā ģimenei nācās sastapties ar neskaitāmām grūtībām un nejēdzībām. Karam beidzoties, īpaši Polijā siroja neskaitāmas bruņotas marodieru un laupītāju bandas, kuras nelaida garām izdevību uzbrukt un atņemt visu ko varēja ‒ pat pieticīgos bērnu autiņus, nemaz nerunājot par pārtiku.

Pēc pārciestajām grūtībām atgriezušies Rīgā, vecāki sastapās ar skarbo pēckara realitāti. Atliek tikai apbrīnot manus vecākus, kuri spēja šajā laikā ne tikai izdzīvot, bet arī izaudzināt, kristīt un izskolot divus bērnus, par ko esmu viņiem bezgala pateicīgs un atmiņās noliecu galvu viņu priekšā.

Man bija jau kādi pieci gadi, kad kādudien ‒ kā ierasts ‒ devos pagalmā spēlēties ar sētas bērniem, taču māte ierāva mani atpakaļ istabā. Pagalmā bija iebraukusi kravas automašīna, pie mājas durvīm stāvēja garos šineļos tērpti kareivji ar šautenēm, un visam pa vidu rosījās vīrs formas tērpā ar spožām pogām un zilu cepuri galvā. Vēlāk no vecāku sarunām nopratu, ka šī notikuma sekas ir tādas, ka uz Sibīriju ‒ manā bērna iztēlē itin vilinošu zemi ‒ aizvesta Bēniķu ģimene, un kopā ar to arī mana spēļu biedrene mazā Astrīda, par ko biju ļoti sarūgtināts. Turpmāk mana māte katru vakaru, nomazgājusi traukus, sapakoja tos sainītī, lai gadījumā, ja “viņi” atbrauktu pakaļ mums, varētu visu ātri savākt un paņemt līdzi, steigā neko neaizmirstot.

Stāvoklis tiešām bija neskaidrs, vecāki pamatoti baiļojās, ka arī mūs var izsūtīt. Kā nekā, ģimene ne tik sen bija atgriezusies no bēgļu gaitām Vācijā. Atgriezties nācās tukšā vietā, miera laika dzīvi faktiski sākot no nulles. Dzīvoklī Slokas ielā 3, Rīgā, kur tēvs ar māti dzīvoja pirms kara, bija ievācies kāds virsnieks, un, kad tēvs pēc atgriešanās bija devies turp cerībā atdabūt dažas sadzīvei nepieciešamās lietas, jauno “saimnieku” viņš sastapis brīdī, kad tas kurinājis krāsni... ar tēva savulaik rūpīgi vāktās mājas bibliotēkas grāmatām. Nu tēva acu priekšā šis prāvais krājums tika bezjēdzīgi iznīcināts. Par kaut kādu mantu atdošanu virsnieks nav gribējis pat dzirdēt un, vienā mierā turpinot mest krāsnī grāmatas, piedraudējis – ja tēvs vēlreiz uzdrošināšoties nākt un kaut ko prasīt, viņš jau nu pratīšot parūpēties, lai mūs aizsūta “pie baltajiem lāčiem”.

Tie vairs nebija nekādi joki. Atlika viens – samierināties. Un dzīvot tālāk līdz ar nepārtrauktām bažām par ģimenes likteni. Mani šis satraukums gan pārāk neskāra, es savā bērna prātā nevarēju pat aptuveni apjaust iespējamās briesmas un šausmas, ar kurām nāktos sastapties izsūtījumā. Klusībā pat kāroju doties tālajā ceļā un redzēt, kāda īsti ir tā Sibīrija, par ko bieži dzirdēju runājam vecākus.

Tā nu par manu bērnības māju un sētu kļuva nams Ernestīnes ielā 1, kur mūsu ģimene mitinājās dārza mājas bēniņu stāva vienā istabā. Mājas pirmajā stāvā dzīvoja tēva māsa Alma ar trim bērniem Maiju, Nilsu un Knutu un vīru – rakstnieku un tulkotāju Teodoru Lejas–Krūmiņu; arī viņi bija atgriezušies no bēgļu gaitām Vācijā, kur, tāpat kā mēs, izrādījās nokļuvuši krievu okupētajā zonā. Pamazām iekārtojāmies – tēvs pēc virsnieka “laipnā” atteikuma saņemšanas, izmantojot nazīti un kaltiņu, izgatavoja ēveli, iegādājās rokas zāģīti (sauktu par fuksīti) un vakaros pēc darba malkas šķūnītī sameistaroja galdu, taburetes, gultas, plauktiņus un citas sadzīvei nepieciešamās mēbeles. Finierētas un nolakotas tās izskatījās ciešami un godam kalpoja līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidum. Bet tēva darinātais apaļais pusdienu galds, pienācīgi restaurēts, kalpo joprojām, priecējot ģimenes nākamās paaudzes...

Taču atgriezīsimies četrdesmitajos gados, kuros, neskatoties uz grūtībām, ritums neapstājās. Pieaugušie ik dienu devās savās gaitās, un savu dzīvi – brīvu un interesantu, bez īpašas pieskatīšanas – dzīvojām arī mēs, tā laika bērni.

Nekas mums nepaslīdēja garām nepamanīts. Kad pagalmā kārtējo reizi ienāca “zivju sieva” ar kurvi, kurā, akurāti sarindotas, smaržoja svaigi kūpinātas reņģes, lucīši vai butes, tie bijām mēs, kas deva ziņu mātei, lai nāk iepirkties. Lai tiktu pie kāda kāruma, piepelnījāmies arī paši. Augas dienas pavadot Pārdaugavas namu pagalmos un ieliņās, bez īpašām pūlēm uzzinājām, kad vietējā veikaliņā Baložu un Vasaras ielu stūrī ir pievests cukurs, milti, maize vai kāda cita tobrīd deficīta pārtikas prece. Ziņas par to zibens ātrumā no mutes mutē izplatījās apkārtējo namu iedzīvotāju vidū, un drīz vien pie veikaliņa jau veidojās gara rinda. Laiki nebija pārpilnības apdvesti, tādēļ vienam pircējam pienācās normēts daudzums preču, parasti – kilograms miltu, kilograms cukura, kukulītis maizes. Tiem, kuriem ar noteikto normu nepietika, pēc rindas izstāvēšanas un atvēlētā daudzuma iegādes neatlika nekas cits kā stāties rindā no jauna. Taču bija otra iespēja – piepulcēt sev kādu, kam arī pienākas norma, un tā iztikt bez otras rindā stāvēšanas reizes, kas nereti ievilkās vairāku stundu garumā.

Un te nu radās izdevība mums! Es un mans bērnības draugs Pēteris Strūbergs, ja vien pašu mammas neaicināja līdzi iepirkties vai arī tad, ja šo savu pienākumu jau bijām izpildījuši, labi zinājām, ka rindā allaž atradīsies kāda sieva, kas par zināmu atlīdzību neatsacīsies no iespējas rindā ievilkt viltus ģimenes locekli. Tā nu mēs ar Pēteri parasti uzturējāmies netālu no veikala durvīm rindas galvgalī, un allaž bijām gatavi pakalpot. Protams, pārējie rindā stāvētāji to redzēja un, kad pievestā prece gāja uz beigām, reizēm protestēja. Taču pārdevēja protestus parasti vērā neņēma, attraucot, ka viņa taču nevarot novaktēt, kurš rindu izstāvējis viens pats, kurš divatā. Taisnības labad jāteic, ka neviens tiešām precīzi nevarēja izsekot it prāvajam bariņam bērnu, kas allaž pulcējās un draiskojās pie rindas.

Atalgojums par šādu pakalpojumu bija visai dažāds, kā nu kuru reizi. Kāda pateicīga sieva izlīdzējās ar konfekti, cita iespieda saujā divu vai trīs kapeiku monētu. Ja guvums bija kapeikas, reizumis mēģinājām tās pavairot, kādā pagalmā spēlējot uz naudu. Visbiežāk notika “pļentaka mešana”, kurā pļentaku – sfēriski izliektu apaļu svina gabalu no vairāku soļu attālumu metām monētu kaudzītes virzienā. Tam spēlmanim, kurš pļentaku piemeta vistuvāk kaudzītei, nu bija tiesības pirmajam ar to pašu pļentaku sist pa kaudzīti un savākt otrādi apkritušās monētas. Pēc tam rindas kārtībā pie sišanas tika pārējie. Ja pļentaka nevienam kabatā nebija, bet spēles kāre bija, rīkojāmies citādi – metām kapeiciņas pret sienu un mērījām, vai atlekusī monēta nokritusi metēja rokas sprīža attālumā no iepriekš mestās kapeikas. Ja sprīdis bija, un kapeiciņu ar knipi nevarēja no uzliktā pirksta apakšas izsist, naudas gabalu varēja uzskatīt par vinnētu. Šajā spēlē, protams, priekšrocība bija vecākiem zēniem un tiem, kam daba bija devusi garākus pirkstus.

Iespēlēto naudiņu tērējām kā nu kuru reizi, visbiežāk – pērkot saldumus vai citus kārumus, ko ikdienā mājās nevarējām dabūt. Gadījās, protams, arī reizes, kad visa nauda tika pazaudēta, un nācās samierināties ar zaudējuma rūgtumu. Taču tajās reizēs, kad bija “sapelnīts” pietiekami daudz kapeiku, ar Pēteri, sažņauguši naudiņas saujā, gājām uz Āgenskalna tirgu, kur iepretim tirgum kādā veikaliņā tirgoja saldos kliņģerīšus, kas maksāja 5–7 kapeikas gabalā. Ceļš līdz tirgum bija “garš” un arī bīstams. Bieži kādā vārtu rūmē mums uzglūnēja tādi paši puišeļi kā mēs, kuri, tā kā bijām nokļuvuši “viņu teritorijā”, bez liekām ceremonijām tīkoja atņemt naudu. Tādās reizēs glāba ātras kājas, vai, ja pretinieks tika novērtēts kā daudz maz līdzīgs vai arī ja aizmukt neizdevās, bija jāplūcas. Savukārt tajās reizēs, kad līdz tirgum bijām tikuši un iepirkušies, centāmies kliņģerīšus turpat pie veikala apēst, lai rokas brīvas un vēders apmierināts. Ja kliņģerīšu bija vairāk un kādu izdevās pārnest mājās, ar šo gardumu cienāju savu mazo māsiņu Viju.


Pusaudžu gadi Ernestīnes ielā

Pārdaugavas pašpuiku dzīve mūs pamazām norūdīja, tāpēc gājienus pēc saldajiem kliņģerīšiem ar laiku sākām uztvert kā vilinošu piedzīvojumu. Bija arī citi vilinājumi. Likām pieckapeiku monētas un ar sērkociņu galviņām pildītas caurulītes uz 1. maršruta tramvaja sliedēm, kuras, uzbraucot tramvajam, sprāga ar lielu troksni. Tramvajs, tāpat kā šodien, kursēja no Rīgas centra uz Iļģuciemu. Izvalcētās monētas izmantojām kā maiņas līdzekli, lai iegūtu kādu mūsu skatījumā vērtīgu lietu: kaķenes gumiju, svinu, bruņu cepuri, pašdarinātu rapieri vai “podžigu” – šaujamrīku, kas tika meistarots, piemontējot koka rokturim vara caurulīti ar aizlocītu galu un ievīlētu robiņu, caur kuru aizdedzināja stobrā iespiestās sērkociņu galviņas. Šāds stobrs, pielādēts ar svina bumbiņām vai lodīšu gultņiem, darbojās kā senlaiku lielgabals. Protams, ka šaujot no tāda rīka, gadījās arī ķibeles, taču tas nekādi neatturēja mūs no sacenšanās, mēģinot noskaidrot, kura īpašumā esošais “verķis” caururbs biezāku dēli. Šādās sacensībās parasti izcēlās brāļi Zubovi − Bubka un Koļka.

Otrs mans bērnības draugs Jānis Saukāns dzīvoja blakus mājā Ernestīnes ielā 3. Reiz viņa onkulis Viktors, kurš strādāja par smagās mašīnas šoferi, bija Jānim uzdāvinājis ielāpiem noklātu kravas automašīnas riepas kameru. Šis ieguvums mūsu acīs šķita īpaši vērtīgs. Potenciālo peldlīdzekli nolēmām izmēģināt Mārupītē, vietā, kur tā netālu no ietekas Āgenskalna līcī met plašu loku. Piepūtām kameru un ripinājām to uz Mārupīti. Varu tikai iedomāties, kādu skaudību šis skats izraisīja apkārtējo māju puišeļos. Mēs paši droši vien izturējāmies līdzīgi pāviem, kas, izpletuši astes, dižojas ar krāsu dārgakmeņiem tajās. Toreiz, kā par brīnumu, bez starpgadījumiem nonākuši pie Mārupītes, laidām kameru ūdenī, sēdāmies uz tās un, šķērsojuši upīti, pēc brīža jau piestājām pretējā krastā. Jāpiebilst, ka līdz tam neviens no mums nebija uzdrošinājies veikt šādu ceļojumu; upīte mums, bērniem, šķita plata un dziļa, tā it kā šķīra mūs no citas, vēl neizzinātas pasaules. Vēl tagad spilgti atceros tā brīža sajūtas, ko piedzīvoju, izkāpis smilšu pauguriem klātajā pretējā Mārupītes krastā, – tās bija tādas pašas, kādas esmu izjutis vēlāk daudzos klejojumos pa Sibīriju, Karēliju, Tjanšanu, Pamiru, Himalajiem un Ziemeļameriku vai laivojot tepat Latvijā. Tās bija piedzīvojumu un atklājēja sajūtas, kuras saistītas ar nezināmā iepazīšanu un romantiku, kas vilina un rosina atkal un atkal piedzīvot un izjust kaut ko nebijušu. Grūtības, kas neizbēgami pavada katru ceļojumu, veido un nostiprina pārliecību par saviem spēkiem, vairo uzticību ceļojumu biedriem, nostiprina raksturu, attīsta spēju nenolaist rokas sarežģījumu un grūtību priekšā, tiekties uz mērķi un cīnīties līdz galam pat tad, kad situācija šķiet bezcerīga. Tas viss kopā urda un stiprina dziņu doties jaunos, aizvien pārgalvīgākos un reizēm riskantākos piedzīvojumu klejojumos, kas būtiski atšķiras no tā saucamā “ziloņu tūrisma”, ko ar retiem izņēmumiem, piedāvā vairums mūsdienu tūrkompāniju.

Vēl kāds bērnības notikums, kas palicis īpaši spilgtā atmiņā, ir mana pirmā patstāvīgā makšķerēšana tūdaļ pēc tam, kad tēvs bija man uzdāvinājis bambusa makšķerkātu un ierādījis, kā ar šo rīku apieties. Nevarēdams sagaidīt, kad tēvs savā vienīgajā brīvdienā – svētdienā – varēs kopā ar mani doties makšķerēt, es ņēmu iniciatīvu savās rokās – saraku sliekas un devos uz Mārupīti, uz vietu pie tiltiņa Slokas ielā, kur upīti šķērso 1. tramvajs. Sasniedzis mērķi, nokāpu lejā pie upītes un, uzlicis uz āķa slieku, iemetu turpat pie krasta. Tūdaļ pludiņš sāka drebēt, savukārt es, kā biju mācīts, pievilku auklu un izvilku savu pirmo zivi – kazragu. Arī turpmākajos iemetienos kazragi ķērās cits pēc cita, reizēm tikai ieķērušies sliekā, es tos cītīgi vilku un, tāpat kā pirmo, laidu atpakaļ upītē, jo neuzskatīju par paturēšanas cienīgu lomu. Un tad... vienubrīd, pēc kārtējā metiena, pludiņš, pēkšņi paslīdējis sānis, spēji nogrima. Pievilku auklu un šoreiz sajutu jau daudz stiprāku pretestību. Makšķeres smaile saliecās, un es satraukumā pieķērušos zivi uzlidināju augstu gaisā. Apmetusi plašu loku, tā nokrita man aiz muguras zālē un tur, jau atbrīvojusies no āķa, locījās lejup pa krasta slīpumu. Notvēru to pie pašas ūdens malas un tūdaļ ieslidināju līdzpaņemtajā burkā. Mana pirmā “ņemamā” zivs bija asaris ‒ “tāds kārtīgs pannenieks...” ‒ kā savulaik būtu vērtējis Ēriks Liekne (neapstrīdama autoritāte forelistu aprindās, kurš tagad makšķerē citos copes laukos).

Asaris tiešām bija paprāvs – ķermenis burkā gan ietilpa, bet aste rēgojās pāri malai. Ar plaukstu iesmēlis burkā ūdeni, piebēris nedaudz krasta grants un pievienojis dažus gliemežus, devos mājup, burku turot izstieptās rokās, lai ikviens pretimnācējs redzētu manu lomu. Jutos pacilāts un domās jau apcerēju, kā māte brīnīsies par manu veiksmi un nebārsies, ka esmu bez atļaujas, turklāt viens, devies makšķerēt. Biju pat sadomājies, ka varēšu iekārtot savu akvāriju, tādu, kādu biju redzējis zooloģiskajā dārzā. Tiesa, atnests mājā, asaris, man par lieliem kreņķiem, drīz vien nobeidzās. Tā iesākās mana makšķernieka dzīve. Drīz vien tā turpinājās kopā ar tēvu, dodoties makšķerēt Āgenskalna līcī pie Zunda kanāla, kur pie pāļiem netālu no tiltiņa un toreizējās upju stacijas ķērām asarus, pličus un raudas. Reizēm, kad sāka krēslot, tēvs kanālā iemeta arī divas vai trīs gruntenes ar slieku čemuriem uz āķa. Grunteņu auklas piesējām pie krastmalas pāļiem, nomaskējām, lai nekrīt acīs kādam svešiniekam, un no rīta vēl pirms saullēkta gājām raudzīt, kas pa nakti pieķēries. Ja nebijām aizgulējušies, tad teju uz katras gruntenes bija pa zutim. Ja atnācām pēc saullēkta, tad parasti izvilkām tukšus āķus un samudžinātu, gļotām noklātu auklu. Zuši bija no āķiem atbrīvojušies, reizēm tos pat atliecot.

Skolas brīvlaiku parasti pavadīju Aucē pie vecāsmātes, kur no mājas un lauku darbiem brīvajā laikā kopā ar vietējiem puišeļiem – Māri Ķīšenieku, Andri Salenieku un citiem, kas tika pieskaitīti mūsu komandai, – bradājām pa izžuvušo grāvju bedrēm un caurtekām, kurās bija saglabājies ūdens, un vai nu ar parastajām dakšiņām dūrām grunduļus un pīkstuļus (dūņu pīkstes), vai ar rokām uzlasījām nelielas līdaciņas, kas mūsu bradāšanas sacelto duļķu dēļ bāza degunus ārā no ūdens, tā norādot savu atrašanās vietu. Savukārt no pacerēm un alām vilkām ārā vēdzeles, ko saucām par ļurbām. Reizēm gadījās, ka, šādi taustoties, dabūjām ūdensžurkas kodienu pirkstā. Vai tas mūs atturēja no alu izčamdīšanas? Tak nē jau! Nenoliedzami, roku alā bija bail bāzt, un to uzdrošinājās ne katrs. Šāda uzdrošināšanās mūsu acīs tika vērtēta kā īpašs drosmes apliecinājums! Bija vēl kāda metode, ko izmantojām nelielu līdaciņu ķeršanai. Saulainās dienās, kad ūdens bija iesilis, līdaciņas gulēja netālu no krasta seklumā starp zālēm. Ejot gar krastu un ieraugot šādu gulētāju, lēnām un uzmanīgi līdakai virsū no galvas puses slidinājām garā kātā iesietu cilpu. Kad cilpa bija jau aiz žaunām, sekoja spējš rāviens, un līdaciņa tika izmesta krastā. Daudz vēlāk šādu pašu metodi gadījās novērot Nepālā, kur kādā Himalaju kalnu upē nepāliešu puikas rīkojās tieši tāpat kā mēs, tikai cilpas apakšā vēl bija iesiets mazs dzeltens porolona gabaliņš un cilpu “makšķernieks” karināja atstraumē aiz kāda liela klints bluķa, uz kura pats tupēja. Dzidrajā ūdenī nelielas zivtiņas ziņkārīgi lūkoja pēc porolona gabaliņa un tālākais jau notika kā savulaik Latvijā – straujš rāviens, un zivtele jau spārdījās krastā, kur to savāca izpalīgs, kam netika uzticēts atbildīgais darbs ar “makšķerkātu”.

Bet toreiz bērnībā Aucē, kad zivju ķeršana apnika, krāvām lomu vienādās kaudzītēs un sadalījām izlozējot, kura kaudzīte katram pienākas. Zivis nesu mājās, bet pats neēdu, par ko īpaši brīnījās vecāsmātes māte, ko saucām par grosmammu. Viņa, būdama izcila gastronomijas speciāliste, mācēja manis atnesto lomu īpaši gardi pagatavot, un mājinieki viņas veikumu allaž slavēja. Manī tas savukārt viesa lepnumu un pašapziņu – ka esmu spējis sagādāt ko īpaši garšīgu un ikdienas ēdienkartē neierastu.

Bija arī citi lepnuma gūšanas veidi. Siena laikā mēs nereti devāmies mammām palīgā uz pļavām grābt sienu. Gan pa ceļam, gan pļavās šaudījāmies ar kaķenēm, mēģinot trāpīt norunātā mērķī. Šai ziņā īpaši izcēlās draugs no kaimiņu mājas Jānis Prikulis, kurš lielījās, ka reiz tā viņam izdevies “nomedīt” vanagu. Puiku acīs tas skaitījās kas īpašs. Pārējie Jāni uzlūkoja kā varoni un stāstītajam nešaubīgi ticēja – kā nekā, Jāņa kaķene bija aprīkota ar sarkanu un ļoti elastīgu gumiju, kas atļāva izdarīt tālus šāvienus. Manī tas savukārt iededza vēlmi izgatavot tikpat labu kaķeni, ko arī nevilcinājos izdarīt. Iemācījos diezgan precīzi sviest akmeņus ar lingu, un nu arī man pārējo puišeļu acīs bija ar ko paspīdēt. Īpašs notikums manā puikas dzīvē bija vecāsmātes atļāvums savest kārtībā un lietot vecu Ērenpreiss firmas divriteni, kas karājās mājas bēniņos un ko jau labu laiku biju vērojis kā īpašu dārgumu. Ar to tad sākās mana tehniskā pašizglītošanās un tuvīnās apkārtnes apceļošana. Iesākumā pat nevarēju braukt kā pienākas – sēžot uz sēdekļa. Minos, stāvot uz pedāļiem, vienu kāju velosipēda rāmja augšējam bomītim pa apakšu izbāzis.

Lai vai kā, velosipēds bija labs palīgs, jo nu varēju ātri pārvietoties un nokļūt vajadzīgajā vietā. Ērti un bez lieka laika patēriņa varēju gan pienu no pļavas pārvest un no rītiem uz pienotavu aizgādāt, gan aizbraukt pamakšķerēt uz Vaicēnu grants bedrēm netālu no Auces, kur uz sliekām ķērās prāvi asari. Dziļi emocionālu un saviļņojošu tikšanos ar šo savu bērnības dienu palīgu piedzīvoju nesen, kad 2017.gada vasarā, būdams Aucē, satapu vīru, kurš brauca ar manu veco divriteni!!! Pārsteidzoša un emocionāla tikšanās, kā arī neticama divriteņa kvalitāte un izturība, kalpojot turpat deviņdesmit gadus, jo ar šo riteni bija braucis mans vectēvs – Kārlis Ašenkampfs. Taisnības labad gan jāsaka, ka riteņi bija nomainīti, bet rāmis ar dubļu sargiem, stūre, lielais zobrats, pedāļi − viss bija tas pats, kas toreiz, kad es braucu ar šo divriteni. Šīs detaļas palīdzēja atpazīt seno dienu draugu. Te jāpiebilst, ka oriģinālu Ērenpreiss markas divriteni uz ielas ieraudzīt negadās bieži... Savu veco labo Ērenpreisu atpazinu pēc tam raksturīgās stūres, kuru nevar sajaukt ne ar viena cita divriteņa stūri. Jau pa gabalu iesaucos: “Tas tak Ērenpreiss!”, un braucējs, tūdaļ piestājis, apstiprināja manu pieņēmumu. Uzzinājis divriteņa vēsturi, vīrs piedāvāja to atdot man atpakaļ. No šī piedāvājuma atteicos, jo uzskatīju par labāku, ja divritenis joprojām kalpo un tiek ripināts pa Auci un tās apkārtni.

Bet tālajā bērnībā kopā ar brālēnu Knutu devāmies arī tālākos kājāmgājēju maršrutos. Reiz pat, izmantojot vecāsmātes pēc atmiņas uzzīmētu karti, caur Putnu mežu aizkājojām līdz Lielauces ezeram. Jāpiebilst, ka mūsu apziņā tolaik tas nebūt neskaitījās drošs gājiens – ļaudis apkārtnē runāja, ka pēc kara pa mežiem klīst vilki, kas “nobaudījuši” Kurzemes katlā kritušos karavīrus un reizēm mēdzot uzbrukt vientuļiem gājējiem. Apkārt klīda pastāsts par “droši zināmu” gadījumu, kad ziemā no vilkiem sabijies zirgs izmetis no kamanām braucēju un pārskrējis mājās viens. Mājinieki, protams, gājuši meklēt, bet atraduši vien saplēstu drēbju skrandas, no paša cilvēka vairs nebijis ne miņas... Lieki teikt, ka šādas runas mūs no vilinošā piedzīvojuma neatturēja – drīzāk mudināja doties uz ezeru cauri Putnu mežam. Drošības pēc gan apbruņojāmies ar nūjām un aizdomīgi vērāmies katrā meža ceļa līkumā. Toties vakarā mājās atgriezāmies ar apziņu, ka esam paveikuši ko īpašu. Protams, vērtējot šo gājienu un emocijas no šodienas skatījuma, var tikai pavīpsnāt, taču tajā reizē mums joki nebija prātā. Visu uztvērām nopietni.

Auces nomales govju īpašnieki bija apvienojušies neformālā apvienībā un ganīja govis kopā, pa kārtai ejot ganos. Tajās reizēs, kad ganu dienas iekrita vecaimātei, ganos sūtīja mani. Sākumā gan baidījos, ka kāda straujāka govs neiebada vai nesabradā, taču drīz vien pieradu. Rīta rasā nosalušās, basās kājas sasildīju, iekāpjot kādā tikko kā izkakātā un vēl siltā govs pļekā. Vecāmāte ierādīja, kā iet basām kājām pa nopļautas labības rugājiem, jo vasarās apavus lietoju reti. Iemācīja arī izslaukt govi, taču šis darbs man negāja pie dūšas, atšķirībā no pļaušanas, ko ierādīja tēvs. Vienu vasaru ar izkapti sapļāvu un ar zirgu mājās savedu sienu visai ziemai. Iemācījos ar spīļarklu apart kartupeļus. Zirgu pie apaušiem gan vadīja māte, jo noturēt spīļarklu un vienlaikus novadīt pa vagu zirgu man vēl nebija nedz prasmes, nedz spēka. Taču arkla vadīšana norūdīja fiziski, un rudenī, atgriežoties Rīgā skolas gaitās, varēju vienaudžiem demonstrēt, ka vairākkārtēja pievilkšanās pie stieņa man nesagādā nekādas grūtības.

Bija arī vasaras, kad ciemojos savā dzimtajā pilsētā Mazsalacā pie tēva māsas Lidas un brālēniem Agra un Vara. Tas bija lielisks un neizmirstams jaunatklāsmes, dabas izzināšanas un arī makšķerēšanas un vēžošanas laiks. Kopā ar pilsētiņas puikām mēdzām paieties krietnu gabalu virs pilsētas, Salacas krastā sasiet saišķus no upes doņiem un, jāteniski uz tiem uzsēžoties, kuģot lejup pa Salacu līdz Aurupītes ietekai vai tiltam pilsētā. Gājām arī uz Skaņokalnu, kur, pagriežoties pret upi un saucot: “Ādam, kas tev sieva?”, allaž sagaidījām atbalsi: “Ieva, Ieva, Ieva...” Mežā un laukos uzmeklējām “biszāļu” stienīšus – lielgabalu šāviņu pulvera nesadegušās atliekas, ar kurām bija pilna apkaime. Salasīto guvumu dedzinājām un priecājāmies par neparasto uguņošanu. Salacā ar lazdas kātam piesietu 10. numura spolīšu diegu uz nosmailinātas saspraužamās adatas (tagad tas tiktu saukts par āķi bez atskabargas) ķērām auslejas un vīķes, kuras cepām ugunskurā, jo par pusdienošanu mājās neviens pat nedomāja. Ar tantes un brālēnu palīdzību Salacā iemācījos peldēt, ko līdz tam vēl nemācēju.

Kādu vasaru pavadīju Dagdā pie brālēna Andra. Viņa tēvs Mārtiņonkulis, būdams kaislīgs mednieks un makšķernieks, nodeva mūsu rīcībā plakandibena airu laivu un tīklu. Arī tur bez jebkādas pieaugušo pieskatīšanas augas dienas pavadījām pie ūdeņiem. Reiz ar laivu no Dagdas pa Narūtu aizkuģojām līdz pat Ežezeram un uz kādas salas nodzīvojām visu dienu. Mājās atgriezāmies jau tumsā, pārguruši no airēšanas, un dabūjām pamatīgu brāzienu. Ežezers bija mūsu ceļamērķis arī braucienos ar velosipēdu. Parasti uz pusdienām mājās nedevāmies, bet, saķēruši zivis, cepām tās uz ugunskura un ēdām. Nereti ugunskurā cepām arī vardes, kas garšas ziņā atgādināja vistas gaļu. Varžu upmalu pļavās tolaik bija daudz. Tagad pārsvarā tur pastaigājas svēteļi...

Latgalē pludiņmakšķere netika īpaši cienīta. Tēva māsa Bertiņa – mana krustmāte – par šo rīku izteicās diezgan nievājoši, saucot par “bada pātagu”, un arī par makšķerniekiem viņa mēdza sarkastiski piebilst: “Nu kā var tā bezdarbībā stundām ilgi sēdēt, lai noķertu nieka zivteli, no kuras ģimenei pat lāga pusdienas nesanāk?!” Lūk, Mārtiņonkulis, tas gan nemuļķojas, ķer zivis kā nākas – ar tini (ar liekačiem aprīkots tīkls – A.M.) un reizēm saķer tik daudz, ka daļu var izdalīt kaimiņiem, jo paši nejaudā apēst. Tādās zvejas reizēs, lai onkulis varētu brīvi rīkoties ar tīklu, mēs ar brālēnu tikām aicināti par airētājiem, un tas nebija nekāds prieka darbs – tikām stingri uzraudzīti un rāti par katru neuzmanīgu piesitienu pie laivas malas vai plunkšķi airējot.

Kādu vakaru Mārtiņonkulis man un Andrim jautāja – sak, vai puikas gribētu izšaut no bises? Vajadzēja izmēģināt viņa salādētās skrošu patronas. Saprotams, ka šādam pasākumam nevilcinoties piekritām. Bažas raisīja vien kādreiz dzirdētais, ka bises atsitiens esot tāds, ka varot pat no kājām nogāzt. Bet vai tas mūs kavēs? Nē taču! Aizbraucām uz mežu, atradām nomaļu vietu, izvēlējāmies alksni, pa kuru šaut. Kārtīgi iespiedu plecā bises laidi un notēmējis nospiedu gaili. Jau nākamajā mirklī atskanēja skaļš blīkšķis, skatu aizsedza baltu dūmu mākonis, un plecā sajutu pamatīgu triecienu – tā, it kā kāds mani būtu pagrūdis. Tomēr kājās noturējos, arī plecs, šķiet, nebija salauzts − roku varēju pakustināt. Kad dūmi izklīda, ieraudzīju, ka alksnim vienā pusē izrauts kārtīgs robs. No piedāvājuma izšaut otru reizi tomēr atteicos.

Nezinu, vai tas bija Latgales un Mārtiņonkuļa iespaidā vai kādu citu apstākļu sakritības dēļ, taču tad manā dzīvē sekoja vairākus gadus ilgs periods, kad zivju ķeršana mani neinteresēja. Nemanot bija pienācis laiks, kad aizrāvos ar motociklu un visu, kas saistīts ar šo brīnišķo pārvietošanās līdzekli. Tomēr atkrišana no zivju ķeršanas neturpinājās ilgi. Kādu rudeni ar bērnības draugu Andri devāmies uz viņam zināmu meža ezeriņu netālu no Auces un iemetām tajā tīklu. Tad, savākuši sprunguļus, iekūrām ugunskuru un likāmies tam blakus uz auss, lai rīta agrumā tīklu izceltu. Naktī pamodāmies nosaluši, jo uguns bija izdzisusi, gailēja tikai oglītes, un no pretējā krasta priedulāja atskanēja gaudošana. Spriedām, ka tie varētu būt kādi suņi. Taču, kā vēlāk noskaidrojām, tad tie bijuši vilki. No cerētā loma toreiz nekas nesanāca. Tīklu bijām iemetuši “neīstajā vietā”, un tajā nebija ne plikas asakas. Toties mums bija piedzīvojums, ko atcerēties un pastāstīt draugiem.

Sportiskai makšķerēšanai mani pievērsa kaislīgais forelists (nu jau diemžēl citos medību laukos esošais) Arnolds Jēgers. Viņš ne tikai uzdāvināja man paša darinātu divdaļīgu spininga kātu jeb makšķeri, bet arī uzaicināja kopā doties ķert foreles Rauzas un Šepkas upītēs viņa dzimtajā pusē netālu no Smiltenes. Piekritu. Vēl nekad nebiju foreles ķēris, un šī nodarbe, atšķirībā no pludiņmakšķerēšanas un tīklošanas, solījās būt aktīva un sportiska. Naktī izbraucām no Rīgas un līdz ar gaismiņu bijām pie upes. Vēl šobaltdien varu teju vārds vārdā atstāstīt Arnolda teikto: “Forele ir ārkārtīgi vērīga un tramīga. Pie krasta jāpieiet vai reizēm pat jāpierāpo uzmanīgi, maskējoties. Nedrīkst uzkāpt kādam zariņam, lūstot tas radīs troksni, kas izbiedēs foreli. Vienmēr jāuzvedas klusi, bez steigas un liekām kustībām. Jābūt vērīgam. Izbāžot makšķerkātu pa zaru spraugu, jācenšas mānekli vai ēsmu iemest ar kāta spicīti, lieki nevēzējot. Kāts virs ūdens jātur vismaz 35–45 grādu leņķī un bez liekas kustināšanas, jo manīgā zivs arī to ievēros un ēsmu neķers. Gar upi jāpārvietojas virzienā pret straumi, jo zivs parasti guļ ar galvu pret straumi pacerē pie krasta vai dzelmē aiz kāda akmens vai siekstas. Tuvojoties zivij no mugurpuses, ir mazāk iespēju, ka tā ieraudzīs makšķernieku.”

Tas sākumā arī bija viss. Skolotājs palūdza mani turēties pa gabalu un pirmajā dienas pusē, vērot viņa darbošanos no attāluma. Tā arī darīju. Pienāca pusdienlaiks. Bijām uzkurinājuši ugunskuru, lai uzvārītu tēju un apēstu līdzpaņemtās sviestmaizes, un jāatzīstas, ka tobrīd man viss jau bija pamatīgi apnicis; nevarēju vien sagaidīt, kad arī Arnoldam beidzot apniks ložņāt pa upmalas krūmiem un mēs varēsim braukt mājup. Laikam jau Arnolds bija ievērojis mana garastāvokļa pārmaiņas, tādēļ ierosinājums: “Diezgan esi vērojis, tagad ej un pamēģini!” nāca tieši laikā. To sakot, viņš norādīja uz Rauzas līkumā augošu vītolu, pie kura saknēm bija izskalota dziļa bedre. Entuziasms atgriezās vienā mirklī. Sagatavoju savu makšķeri un iemetu slieku, ļaudams straumei to ienest pacerē – tieši tā, kā to visu rīta cēlienu bija darījis Arnolds. Un – neticami – aukla tūdaļ nostiepās! Pievilku kātu un sajutu auklas galā ko smagu. Sākumā pat nodomāju, ka āķis ieķēries koka saknēs, taču drīz vien sapratu, ka smagums ir zivs. Sāku ietīt auklu, bet nekā – tā tūdaļ pat no spoles tika iztīta! Vēl un vēl! Aukla atkal un atkal nostiepās zem paceres, un kādā brīdī radās sajūta, ka zivi no turienes ārā nedabūt. Tomēr beigu beigās, izmantojot visas noskatītās prasmes, izdevās zivi kaut kā izdabūt no paceres un vairs neielaist tur atpakaļ. Tagad forele sāka mest lokus šķērsām upītei, bet nu jau es to varēju kaut cik noturēt un vadīt. Makšķeres kāts locījās kā negudrs, skaidrajā ūdenī redzēju, ka zivs ir liela, šķiet, lielāka par tām, kuras Arnolds bija ķēris pirms pusdienas. Beidzot, kad laiks likās apstājies un sirds dauzījās kā negudra, biju pievilcis foreli pie lēzenā krasta. Un tur tā mani burtiski apžilbināja! Caur koku lapotni krītošajos pēcpusdienas saules staros forele laistījās visās varavīksnes krāsās, atgādinot spoži izgreznotu Ziemassvētku eglīti. Nekad neaizmirsīšu to prieku un dziļo saviļņojumu, kas mani toreiz pārņēma, turot rokās un apbrīnojot šo skaisto un cēlo zivi. Forele bija 45 centimetrus gara.

Šai brīdī bija skaidrs – esmu “saslimis” ar forelēšanu. Gribējās iet un ķert un ķert. Tā nebija nekāda garlaicīga sēdēšana krastā!

Arī Arnolds likās apmierināts, viņš, šķiet, jau saprata, ka turpmāk nevajadzēs mani daudz pierunāt braukt forelēs un viņam nokļūšana pie foreļupēm būs daudz ērtāka. Tolaik biju jau iegādājies un pats savām rokām kapitāli izremontējis no somu zemes atgrieztu “Moskvič 408 Elite”, remontdarbu gaitā apgūstot metinātāja, skārdnieka, motorista un virsbūves remontētāja iemaņas. Automašīna izrādījās stipri nobraukta, bet remontdarbu pakalpojumiem naudas nebija. Tāpēc nācās visus darbus veikt pašam. Reiz, vēlu vakarā atgriežoties mājās no remontdarbiem, iesēdos taksometrā, ko vadīja pazīstamais autobraucējs Juris Belmers. Viņš pajautāja, kāpēc ožu pēc benzīna un smērvielām. Atbildēju, ka remontēju moskviča motoru: kloķvārpstai mainu šāles, virzuļiem gredzenus, slīpēju vārstus un daru citus darbus. Uz jautājumu: “Vai kādreiz esi jau to darījis?”, atbildēju, ka līdz šim nav nācies remontēt automašīnas motoru, bet esmu veicis motorollera motora remontu: pārpresējis un nobalansējis kloķvārpstu, atjaunojis nodilušos rullīšu gultņus, slīpējis cilindru, tā galvu un pārplūdes lūkas. Autobraucējs, brīdi klusējis, novilka starp zobiem: “Noklapēs tas tavs motors”. Tovakar, atgriezies mājās, ilgi nevarēju iemigt. Biju noraizējies par autoritātes teikto. Turpmākajos vakaros, ko pavadīju, remontējot motoru, darbus veicu vēl rūpīgāk. Rezultātā ar saremontēto mašīnu bez kādām problēmām nobraucu divus gadus. No tā izdarīju secinājumu, ka galvenais ir rūpība un precīza tehnisko prasību ievērošana, ko var apgūt pašmācības ceļā, studējot attiecīgu literatūru un uzklausot praktiķu padomus.

Šeit jāpiebilst, ka tiesības nopirkt sagrabējušo moskviču man piešķīra tāpēc, ka Vēstures arhīvam, kurā tolaik strādāju par direktora vietnieku saimniecības jautājumos, ar LPSR Ministru Padomes lēmumu bija uzdots sagatavot Rundāles pili par Vēstures arhīva fondu rezerves glabātuvi. Un tā nu, lai varētu pildīt šo valstisko uzdevumu, man bija bieži jādodas uz Rundāli, lai pilij uzliktu jaunu jumtu, gādātu par Bauskas rajona patērētāju biedrības dārzeņu noliktavas evakuēšanu no pils pagrabstāva, Pilsrundāles astoņgadīgās skolas pārcelšanu uz citām telpām un pils staļļu atbrīvošanu no skolotāju malkas šķūnīšiem un kūtiņām, kurās tika turēti mājlopi. Kontaktējoties ar tā laika pils muzeja direktoru Liepu un mākslas akadēmijas studentiem − manas māsas Vijas draugiem, drīz vien sapratu, ka ideja par arhīva glabātuves ierīkošanu pilī ir bezjēdzīga.


Vija Maldupe, Rundālē uzsākoties pils zāļu gleznojumu restaurācijai

Piedaloties kultūras ministrijas apspriedēs, kopā ar ministrijas inženieri Kaplānu kategoriski iestājāmies par dažu pils telpu saglabāšanu muzeja statusā. Šajās sanāksmēs atteicāmies pārbūvēt atsevišķas telpas, motivējot, ka dažādu tehnisku iemeslu dēļ tās nav iespējams pielāgot arhīva vajadzībām. Šajā ziņā būtisku atbalstu mums sniedza toreizējie kultūras ministrijas restaurācijas kantora pārstāvji Plauciņš un darbu vadītājs Mende. Tā pamazām nonācām tik tālu, ka Rundāles pili iekļāva vissavienības nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Vienlaikus tika piešķirts finansējums un kultūras ministrija no Ļeņingradas uzaicināja restauratorus. Drīz vien jau pašmāju jaunie mākslinieki (Juris Baklāns, Vija Maldupe, ja nemaldos ‒ Ralfs Jansons un citi) Ļeņingradā ieguva vissavienības kultūras pieminekļu restauratoru tiesības (tagad sertifikātus) un, izmantojot vissavienības finansējumu, uzsāka pils zāļu gleznojumu atjaunošanu – restaurāciju, jo jumts bija savests kārtībā un vairs netecēja. Jāsaka gan, ka iesākumā darbi notika bez padziļinātas vēsturiskās izpētes, vairāk balstoties uz mākslinieku personīgo izpratni un entuziasmu, tajā pat laikā darbu veicot ar īpašu rūpību. Vēlāk, kad pils restaurācijas pārraudzību pārņēma Imants Lancmanis, darbi tika veikti daudzkārt profesionālākā līmenī. Rezultātu nu varam uzskatāmi redzēt, apmeklējot šo brīnišķo arhitektūras pieminekli. Bet sākums bija tāds kāds bija un laiks, kad uzdrošinājāmies nostāties pret toreizējās valdības absurdo ideju pārbūvēt Rundāles pili par Vēstures arhīva fondu rezerves glabātuvi, bija saistīts ar risku un zināmā mērā arī ar jaunības pārgalvību. Iesākumā svarīgi bija saskatīt nākotnes vīziju un tad palēnām un mērķtiecīgi virzīties uz to, nepieļaujot muļķības, ko bija sadomājuši tā laika “pareizie” cilvēk. Paldies visiem, kuri nepieļāva murgaino ideju īstenošanu!

Turpmākās forelēšanas gaitas mani aizvedušas pie daudzām Latvijas foreļupītēm. Savedušas kopā ar aizrautīgiem makšķerniekiem–forelistiem, tādiem kā Juri Robežnieku (Ruduļu Juri), Jāni Stikutu, Ēriku Liekni, Jāni Ķīsi, Jāni Godiņu, Gundaru Kurzemnieku, Alvi Birkovu, Aldi Bangu un daudziem citiem šī sporta veida piekopējiem. Taču tagad, brieduma gados, meklējot atbildi uz jautājumu, vai šī “saslimšana” bijusi vienīgais iemesls, kas licis man arī turpmāk ar spiningu rokās vai bez tā aizvien un aizvien alkt pēc piedzīvojumu sajūtas?... Nē, ne tikai. Noteikti nē – tā nav bijusi tikai forelēšana! Bet kas?... Mēģinot atrast papildu dzinuļus, gribot negribot vēlreiz jāatgriežas pagātnē. Bērnībā, pusaudža un jaunības gados.


Foreļu medības Līčupē

Personīgais rekords, store 3.4 kg

Lielākās līdakas balva spiningotāju festivālā Lucky John 2006 Babītes ezerā

Vēl mācoties pamatskolā, biju pierakstījies bērnu bibliotēkā Nr. 16 Āgenskalnā, Nometņu ielā 6, kurā ātri vien izlasīju visas mani interesējošās grāmatas, un, saņēmis vecāku piekrišanu (tolaik tas bija obligāts priekšnosacījums), kļuvu par aizrautīgu lasītāju pieaugušo bibliotēkā, kas lepojās ar tādu pašu numuru un atradās blakus bērnu bibliotēkai tagadējā Nometņu ielā 8, netālu no krustojuma ar Slokas ielu. Pārsvarā lasīju grāmatas par ģeogrāfiskajiem atklājumiem, ceļojumiem, fantastiku un arī latviešu literātu darbus. Tomasa Maina Rīda, Džeka Londona, Džeimsa Fenimora Kūpera, Žila Verna, Aleksandra Dimā un daudzu citu autoru grāmatas “rāvu cauri” vienā elpas vilcienā. Nedēļā parasti pievārēju divas vai trīs grāmatas, līdz beidzot sajutos pārsātināts un ilgāku laiku vairs nelasīju itin neko, izņemot skolas noteikto obligāto literatūru, un arī to ar “gariem zobiem”, bieži vien aprobežojoties ar īsa satura pārstāstu un anotāciju izlasīšanu. Taču pauze nebija ilga. Vasarās skolas brīvlaikos, ko pavadīju Aucē, lietainās dienās vai tajās retajās reizēs, kad nebija jādara ikdienas mājas vai lauku darbi, kāpu uz bēniņiem kā uz svētnīcu, jo tur lielā kastē glabājās kādreiz populārā žurnāla “Atpūta” kaudze. Man tā bija jauna pasaule, kurā iegremdējies pazudu stundām ilgi, aizrautīgi lasot un izdzīvojot Latvijas brīvvalsts laika liecības. Mātei piepalīdzot, pašmācības ceļā iemācījos lasīt “veco druku”, un tā pavēra vēl vienu iespēju remdēt lasīšanas alkas, tādējādi iepazīstot senāku autoru darbus.

Tai pat laikā līdzās virmoja arī cita pasaule. 20.gadsimta 50–to gadu vidū un beigās Rīgu pārpludināja iebraucēji no “varen plašās”, kuru atvases, apbruņojušās ar mietiem, lielos baros – pa 50 un vairāk zēniem kopā – bija pasākušas klaiņot pa Pārdaugavas ieliņām, lai, tā teikt, iedzītu respektu vietējiem aborigēniem. Tā bija paaudze, kas būtiski atšķīrās no pēckara pirmā iebraucēju viļņa. Jauno uzplūdu pārstāvji, ar retiem izņēmumiem, principā nerunāja latviski, dzīvoja savrupu dzīvi sabūvētajās paneļu mājās un jutās pašpietiekami, reizēm pat izturējās naidīgi un agresīvi. Tādēļ, satiekot šādu baru, saķeršanās notika itin bieži. Tolaik biju jau 14 gadus vecs, un, lai iemācītos par sevi pastāvēt, sāku trenēties sporta biedrības “Daugava” boksa sekcijā Vingrotāju ielā pie trenera Edgara Girgensona, vienlaikus arī vērojot un mācoties no tā laika ādas cimda meistariem Harija Frīdenberga, Valda Šķēles, Jāņa Roviča, Jāņa Lancera un daudziem citiem. Boksa treniņos aizvadīju trīs gadus un šai laikā, neskaitot iknedēļas sparingus, dažāda mēroga jauniešu sacensībās ringā cīnījos 14 reizes. Vienreiz pat ieguvu “Daugavas” čempiona titulu jauniešu konkurencē. Tiesa, boksam bija ēnas puses – atceros reizes, kad, pārradies mājās no kārtējām sacensībām, nevarēju lāgā paēst, jo sāpēja žokļi. Tādēļ īpaši nepretojos, kad tēvs mani 17 gadu vecumā pārliecināja no šī sporta veida atteikties.

Taču apkārtējo Pārdaugavas māju zēni visi sportoja un trenējās kādā sporta sekcijā. Tāpēc manas tālākās sporta gaitas saistītas ar sambo cīņu “Daugavas” sporta biedrības Baldones ielas sporta zālē, kur trenējos pie tolaik slavenā puiku elka Ērika Lieknes. Uz cīņas sekciju mani aizvilināja skolas biedri Valdis un Linards. Pirmajās sacensībās tā sauktajā atklātajā paklājā, asistējot Valdim, uzvarēju visus savus pretiniekus, kuriem jau bija trešā jaunatnes sporta klase, un līdz ar to arī pats kļuvu šim rangam piederīgs un nu lepni varēju ikvienam teikt, ka esmu slavenā Ērika audzēknis.


Ērika Lieknes piemiņai veltītais džudo turnīrs

Jau vēlāk pēc iesaukšanas armijā, dienot Baltkrievijas kara apgabalā un startējot gan armijas mēroga, gan civilajās sacensībās Minskā, Brestā un Oršā, izpildīju sporta meistara kandidāta normatīvu šajā sporta veidā. Lielākie panākumi tika gūti Minskā, Čeļuskina parka sacensībās un armijas korpusa meistarsacīkstēs Brestā un Oršā. Īsu brīdi pat trenējos Minskā kopā ar Baltkrievijas cīkstoņu izlasi. Vienlaikus dienests neļāva pilnvērtīgi nodoties sportam, nebija regulāru treniņu, bet komandieri par mani atcerējās tad, kad radās nepieciešamība kādu nosūtīt uz sacensībām vai nu sambo, brīvajā vai klasiskajā cīņā. Protams, ka cerēt uz spožu karjeru un panākumiem šādos apstākļos nebija iespējams. Tomēr sports, īpaši cīņas, palīdzēja dienestu nesajust kā pārmērīgu morālu vai fizisku slogu. Karaspēka daļā nejutos kā pēdējais, mani respektēja pat vecākie dienesta biedri, tā dēvētie “stariki” (старики, krievu val. − agrāka iesaukuma karavīri A.M.). Iedibināju un vadīju bataljona cīņas sporta nodarbības, un pie manis darbojās gan dienesta biedri, gan dažu virsnieku atvases. Un ne tikai. Cīņas sporta rūdījums palīdzēja man kādās Baltkrievijas kara apgabala mācībās “sagūstīt” desantnieku, kas bija nolēcis ar izpletni netālu no mūsu radiolokācijas sakaru stacijas un kura “kaujas uzdevums” bija atbruņot šeit dienējošos un “sabojāt” staciju. Neizdevās. Manis sagūstītais desantnieks pats tika atbruņots un līdz mācību beigām ieslēgts stacijas palīgtelpā. Situācija bija ārkārtēja – desanta vienība nebija izpildījusi “kaujas uzdevumu”, jo es kā tāds melns kaķis negaidot biju pārskrējis viņu ceļam. Kā apbalvojumu par šo “varoņdarbu” saņēmu trīs diennakšu atvaļinājumu, ko izmantoju, lai Minskā tiktos ar mani apraudzīt atbraukušos tēvu un māti, ar kuriem nebiju redzējies jau teju trīs gadus.


Dienot armijā sardzes postenī

Pārradies mājas no dienesta pēc trim gadiem un viena mēneša − tieši uz Ziemassvētkiem, līdztekus atsāktajiem treniņiem cīņas sportā sāku nodarboties ar tolaik populāro airēšanas slalomu ūdenstūrismā, kurā guvu itin labus panākumus, airējot pārī ar Jāni Alksni, Zigurdu Bētu un Jāni Eglīti. Vēlāk, pirmajās latviešu Trīszvaigžņu spēlēs Valmierā, airējot kopā ar Jāni Eglīti, izcīnījām godalgotu vietu. Vairākkārt ar Zigurdu Bētu izcīnījām godalgotas vietas gan ikgadējos Amatas pavasara mačos, gan tolaik populārajās piecu upju sacensībās ‒ “piecupē” ‒ Amatā, Aiviekstē, Lielajā Juglā, Ventā un Ogrē.


Amatas mači pavasarī

Slaloma trasē Amatā ar Jāni Eglīti

Ciecerē 2009.gadā izcīnīta 3.vieta LUČ

Trešās kategorijas krācē Čeremošā

80–tajos gados iepazinos ar Rīgas kinostudijas kaskadieriem Jāni Krūmiņu, Bruni Lizbovski, Gunti Bērziņu, Kārli Akmeni, Ģirtu Ludeku, Jāni Gaigalu, Induli Ločmeli, Jāni Gaveiku, Uldi Veispālu un tolaik jaunpienācēju Ivaru Beitānu – jau vēlāk Latvijas Gumijlēcēju kluba un “Aerodium” dibinātāju. Šo un vēl daudzu citu šīs īpašās mākslas pārstāvju aizrautība, sportiskais azarts un sirsnība mani piesaistīja kaskadieru grupai Kurbads. Piedalījos brīvdabas izrādēs Latvijā un Lietuvā. Specializējos dažādos trikos ar krosa motociklu ar blakusvāģi un automašīnu. Kādu laku pat trenēju Kurbada puišus un dāmas sambo un džudo cīņas prasmēs. Paralēli Jāņa Gaigala vadībā apguvu karatē šotakan skolu. Apgūtās iemaņas vēlāk pilnveidoju pie trenera Vasīlija Čerņigova sporta klubā “Budo”. Tam visam rodamas arī salīdzinoši nesenas atskaņas. Šī gadsimta otrās desmitgades sākumā Jelgavā tika filmēti kinofilmas “Ķīniešu zodiaks” skati ar Džekija Čana piedalīšanos. Man un citiem vecajiem Kurbada biedriem bija privilēģija pabūt filmas uzņemšanas laukumā un tikties ar slaveno aktieri un triku meistaru. Lai arī Čana kontakti ar mediju pārstāvjiem vai citiem interesentiem Latvijā tika būtiski ierobežoti, leģendārais aktieris atvēlēja laiku sarunai un kopīgai fotogrāfijai ar latviešu kaskadieriem. Jāpiebilst, ka šo tikšanos noorganizēja jau pieminētais Ivars Beitāns, kurš ar Džekiju Čanu bija iepazinies Šanhajā “World Expo” izstādes laikā 2010.gadā. Jā... Laikam jau tieši šie bērnības, jaunības un brieduma gadu notikumi un tajos gūtā pieredze ir visvairāk ietekmējusi manu vēlmi un izšķiršanos atkal un atkal doties gan tuvākos, gan tālākos, arvien nopietnākos un līdz ar to aizraujošākos piedzīvojumu klejojumos pa straujiem ūdeņiem, mežiem un kalniem, taigu un stepi. Tieši visas šīs ietekmes kopā ņemtas man ļāvušas izbaudīt gan braukšanu pa krāčainām upēm apvienojumā ar kalnu tūrismu un reizēm pat alpīnisma elementiem, gan stimulējušas aizrauties ar fotografēšanu, spiningošanu un medībām.


Brīvdabas izrādē, caur uguns sienu

Kaskadieru grupa Kurbads tiekoties ar Džekiju Čanu Jelgavā

Pagrīdes” florbola komanda Iļģuciema vidusskolas sports zālē

Viss iepriekš minētais ir palīdzējis arī ikdienas dzīvē, ļaujot gūt atslodzi un relaksēties pēc sarežģītā profesionālā darba, kas kopš Atmodas un Latvijas neatkarības atgūšanas laika ritējis soli solī ar laika zīmēm. Tā tas bijis gan dibinot un strādājot par juristu Atmodas laika pirmajos kooperatīvos “Latvijas Koks” un „Daudzskaldnis”, gan izšķirot saimnieciskos strīdus valsts arbitrāžā, kurā pēc Latvijas Universitātes beigšanas un jurista kvalifikācijas iegūšanas aizvadīju turpat 15 darba gadus, uzkrājot pieredzi, iepazīstot un piemērojot starptautiskās tiesību normas un ostu parašu tiesības, kas tajā laikā juristiem praktiķiem bija vēl maz pazīstams tiesību lauciņš. Latvijas neatkarības atgūšanas trauksmainajā laikā un pēc neatkarības atgūšanas vadīju Ministru Padomes juridisko daļu, aizrautīgi strādājot, lai atjaunotu pirmās Latvijas Republikas Civillikumu un ar to iedibinātos tiesību principus. Aktīvi iesaistījos Latvijas valsts pārvaldes, tiesu sistēmas, spēka struktūru un kontroles institūciju dibināšanas un to darbību reglamentējošo dokumentu izstrādē. Latvijai kritiskajā 1991. gadā kopā ar Kurbada zēniem nodevu zvērestu un iestājāmies zemessardzē. Nekavējoties tikām ieskaitīti kapteiņa Zoltnera īpašo uzdevumu vienībā, kurai vairākkārt bija jāveic riskanti uzdevumi Latvijas pierobežā. Ievērojot zemessardzē noteikto dežūru grafiku, beidzis ikdienas darbu Ivara Godmaņa valdības aparātā, devos uz zemessardzes štābu Daugavgrīvas ielā Rīgā, kur dežurēju “no pamatdarba brīvajā laikā” (parasti nakts stundās), koordinējot zemessardzes darbību valsts teritorijā.

Jau vēlāk Tieslietu ministrijā, kurā deviņus gadus ieņēmu valsts sekretāra amatu, strādāju pie tiesu sistēmas reformas (trīspakāpju tiesu sistēmas iedibināšanas), atjaunotās Latvijas valsts likumdošanas mugurkaula izveides un daudziem citiem demokrātiskai valstij svarīgiem jautājumiem.

Tā kā viens no Tieslietu ministrijas uzdevumiem bija kopt un veidot valsts attiecības ar baznīcu, ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču un 1. Kristīgās skolas direktori Veru Volgemuti (tagad Veru Rozīti) iniciējām reliģijas lietu konsultatīvās Padomes izveidošanu, kuras sastāvā darbojās Civillikumā iekļauto tradicionālo baznīcu vadītāji.
Šo Padomi, sadarbībā ar ministrijas reliģijas lietu departamenta direktoru Ringoldu Balodi, vadīju līdz 2002. gadam. Ciešā sadarbībā ar Ārlietu ministriju un nunciju Baltijas valstīs divus gadus vadīju darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt starpvalstu līgumu ar Vatikānu. Noslēdzot Romā šo starpvalstu līgumu, tika atjaunotas valstu diplomātiskās attiecības, jo Vatikāna ieskatā, iepriekš noslēgtais līgums (Konkordāts) ilgajos okupācijas gados bija zaudējis savu aktualitāti un juridisko spēku. Pirms līguma noslēgšanas tikāmies ar pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš mūsu Valsts delegācijas locekļus svētīja. Pēc līguma parakstīšanas pāvests atvēlēja apmeklēt savu dārzu. Kā mūs informēja vēstnieki Aija Odiņa un Atis Sjanītis, tad šāds apmeklējums ir ar īpašu nozīmi. Atļauja apmeklēt pāvesta dārzu neesot sniegta pat daudziem Vatikānā akreditētiem diplomātiem. Pildot Ārlietu ministrijas uzdevumu, sadarbojos ar Taivānas diplomātisko pārstāvniecību, sekmējot savstarpējo attiecību diplomātisku noregulēšanu.


MK atzinības rakstu 2017.g. 17.oktobrī pasniedz tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs

Saņemot Tieslietu sistēmas 1.pakāpes Goda zīmi par izcilu mūža ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā (pasniedz ģenerālprokurors un tieslietu ministrs)

2007.gada jūnijā Rundāles pilī kavējoties atmiņās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu par godu viņas prezidentūras 8 gadiem

Saņemot Pāvesta svētību Vatikānā

Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vienmēr esmu veicis arī sabiedrisko darbu. Tā sadarbībā ar sabiedrībā atpazīstamiem forelistiem nodibinājām Latvijā pirmo makšķernieku klubu “Salmo”. Sadarbībā ar Viktoru Kulbergu un Ēvaldu Ikaunieku izstrādājām dibināšanas dokumentu paketi un nodibinājām Rīgas Hanzas Rotari klubu ‒vienu no pirmajiem Rotari klubiem atjaunotajā Latvijā, kura mērķis ir veicināt izglītību.

Pašlaik veicu šķīrējtiesneša pienākumus Rīgas starptautiskajā šķīrējtiesā un pārstāvu Latvijas makšķerēšanas sporta federāciju Zivju fonda padomē.

Ar Tieslietu sistēmas apbalvošanas padomes lēmumu man piešķirta 1.Pakāpes Goda zīme par izcilu mūža ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā.

2017.gada 17. oktobrī par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā esmu apbalvots ar Ministru Kabineta atzinības rakstu.

Mani vienmēr stiprinājusi apziņa, ka noteikti atkal pienāks brīdis, kad ikdienas rūpes un darbi tiks nolikti malā un varēšu doties tur, kur sirds sauc: pie ūdeņiem ar spiningu, mīt meža takas ar bisi plecā vai airēt krāčupes, jaukākos un zīmīgākos brīžus fiksējot fotoaparāta objektīvā.

Šajā grāmatā esmu apkopojis stāstus tikai par dažiem saviem ceļojumiem un daļu no makšķerēšanas gaitās vai medībās piedzīvotā. Esmu centies pieminēt šo notikumu dalībnieku vārdus. Paldies viņiem par atbalstu, sapratni un pleca sajūtu piedzīvotajos notikumos, grūtībās un gūtajās atklāsmēs! Vienlaikus lūdzu piedošanu, ja esmu bijis neprecīzs vai kādu netieši aizskāris, izklāstot notikumu gaitu no sava redzējuma.

Lai veicas ar lasīšanu! Tāpat ceru, ka šie stāsti piesaistīs vēl kādu gan ceļošanai, gan rakstīšanai un lasīšanai!

top

Lielauces ezerā, nāves ēnā

Ir jauks oktobra rīts, un mēs traucamies copēt uz Lielauces ezeru, kurā notiks makšķernieku kluba “Salmo” rudens sacensības spiningošanā.

Mašīnā esam četri: mani medību un makšķerēšanas draugi Dainis, Dominiks ar dēlu Jāni un es. No Jūrmalas izbraucam vēl tumsā, jo pie ezera jābūt līdz ar gaismiņu, lai īso rudens dienu pilnībā varētu lietderīgi izmantot. Laiks šoruden padevies vēss, naktīs temperatūra noslīd krietni zem nulles, lapas kokiem nobirušas agri. Zemes virskārta no rītiem sasalusi un pārklājusies ar baltu sarmu. Tomēr kārtīgus copmaņus tas no spiningošanas neattur, jo iestājies lielo līdaku copes laiks.

Pulcējamies laukumā pie Lielauces pils. Pēc instruktāžas pa laipām dodamies pie ezera, kur mūs jau gaida laivu bāzes darbinieks. Ar Daini esam norunājuši, ka šodien copēsim vienā laivā. Viņš šim pasākumam gatavojies īpaši rūpīgi, paņēmis līdzi lielu vizuļu kasti ar teju simts dažāda kalibra mānekļiem, kā arī rezerves kātus un spoles.

Laivas Lielauces ezera bāzē vecas un nolietotas. Uzzinām, ka tās nesen atvestas no Kaņiera ezera, kur jau kalpojušas ne vienu vien sezonu. Dažai bortu augšējie dēļi izļodzījušies, vietām pat satrunējuši. Šo nesmukumu nosedz bagātīga zaļās krāsas kārta. Nu gluži kā padomijas laikos... Nekādas papildu celtspējas laivām nav, tās ir šauras un līdz ar to ļoti nestabilas, par ko drīz vien pārliecināmies. Kāpjot laivā, kluba vecbiedram Mārim Mihelsonam misējas, laiva sasveras, un Māris ar visu ekipējumu nozūd zem ūdens. Viņa galva gan itin drīz parādās līdzās apgāztajai laivai, taču krastā Māris tiek tikai ar kolēģu palīdzību – lai gan pie laipām ir salīdzinoši sekls, ezera dibenu klāj dūņas un, cenšoties rāpties krastā, Māris tajās stieg arvien dziļāk. Laipas klāj plāna sniega un ledus kārtiņa, tāpēc glābējiem jābūt uzmanīgiem, lai paši neieslīdētu ezerā. Kad beidzot vecbiedrs no ūdens izvilkts, paiet vēl labs laiciņš, kamēr tiek sameklēta un izcelta vizuļu kaste un spinings. Nogrimušās mantas dūņās sataustīt nav viegli. Par otrreizēju kāpšanu laivā Māris vairs nedomā, un, apjautājies par iespējām aizņemties kādu džemperi, viņš dodas pie sava auto, lai pārģērbtos un brauktu mājās. Mēs savukārt, nošķendējušies par šo negadījumu, laivās kāpjam īpaši uzmanīgi. Nevaram īsti saprast šādu ezera apsaimniekotāju taupības politiku...

Ar Daini airējamies pāri ezeram, jo mūsu lielais plāns ir spiningot netālu no Auces upes iztekas. Kad velcējot esam ezeru jau gandrīz šķērsojuši, Dainis nolemj, ka jāņem cits māneklis – ar tādu varēs aktīvāk spiningot starp niedru puduriem, ar ko bagāta šī ezera daļa. Satupies viņš sniedzas pēc lielās vizuļu kastes, kas atrodas laivas vidū. Tai pat brīdī laiva sasveras un piesmeļas, un jau pēc mirkļa mūs apņem salts ūdens.

Izniruši pieķeramies pie apgāztā peldlīdzekļa borta. Jūtu, ka vienai kājai zābaks nomucis – noniris, tā teikt, apraudzīt, kur pārziemo vēži. Lai būtu vieglāk peldēt, nopurinu arī otru zābaku, un tas nonirst pakaļ pāriniekam. Dainis šļakstinās kaut kur blakus. Ātri izdomājam sasvērt laivu stingri uz mutes – tad telpā starp laivas dibenu un ūdeni palikušais gaiss neļaus tai nogrimt kā maniem zābakiem. Pēc šīs operācijas, turoties pie bortiem katrs savā laivas pusē, mēģinām sasaukt kādu palīgā. Taču neviens neatsaucas, arī makšķerniekus tuvumā nemanām. Neatliek nekas cits kā mēģināt tikt krastā pašu spēkiem. Labi apzināmies – kaut arī esam silti saģērbti, aukstajā ūdenī ilgi neizturēsim, ķermenis drīz vien var atdzist līdz tādai pakāpei, ka zaudēsim spēju kustēties un sakarīgi domāt. Tādēļ, pieķērušies pie laivas, no visa spēka sākam peldēt uz tuvāko krastu, kas atrodas metrus 150–200 tālu. Laiva kustas uz priekšu sasodīti lēni, šķiet pat, ka kāds to tur un velk atpakaļ ezerā. Vien vēlāk konstatējam, ka gaitu bremzējis “enkurs” – auklā iesieta minerālūdens pudele, ar ko laivu apgādājuši atjautīgie bāzes saimnieki. Tomēr pamazām tuvojamies krastam. Atrodoties laivai katrs savā pusē, viens otru neredzam, taču cenšamies sarunāties, lai tā sevi kontrolētu un uzmundrinātu, nepieļautu dzīvotgribai pamest prātu un ķermeni. Dainis šajā ziņā ir īpaši aktīvs un, ja kādu brīdi neesmu viņam atbildējis, uzstājīgi pieprasa, lai runāju. Kaut arī termoveļa un džemperis neļauj ķermenim strauji atdzist, rokas, īpaši pirksti un plaukstas, salst pamatīgi, drīz vien pirksti kļūst stīvi, un ir arvien grūtāk turēties pie laivas. Par laimi, esam jau tuvu krastam, un tas dod papildu spēkus, gluži kā distanču slēpotājam vai garo distanču skrējējam, kad, tuvojoties mērķim, tiek mobilizētas pēdējās rezerves, un finišējot sportists krīt un nejaudā piecelties.

Šai brīdī atceros, kā reiz 1983.gada agrā pavasarī airēšanas slaloma sacensībās ūdens tūristiem Amatā – tūlīt aiz dzelzceļa tilta, trīspakāpju krācē, tā saucamajā “rullī” – vienā mirklī tika piesmelta manis un Zigurda airētā saliekamā smailīte bez pārsega “Salut”. Arī toreiz turējos pie laivas, cenšoties to tuvināt sniegotajam krastam, kas lielā ātrumā traucās garām. Redzēju, ka cēsinieks Māris ‒ liela auguma vīrs, kurš tobrīd sacensību trasē pildīja glābēja funkcijas, skrejot pa krastu, kaut ko sauc un gatavojas mest glābšanas maisiņu ar repšņori. Bet man tobrīd prātā bija tikai viena doma – nepalaist vaļā smailīti, nepieļaut, ka to aiznes pa straumi un sadragā, arī nepazaudēt airi, jo iegādāties jaunu inventāru tajos laikos bija visai sarežģīti. Tā nu Māra mesto drošības maisiņu satvēru, kad biju aiznests jau krietnu gabalu no sacensību trases. Pievilkts pie krasta, joprojām neatlaidis rokas no smailītes un glābšanas auklas, tupēju ūdenī uz ceļiem, jo nespēju piecelties kājās. Bija dīvaina sajūta – lai gan straume mani negāž un nav nekur jāpeld, es joprojām tupu uz ceļiem un raugos uz biedriem, kuri stāv krastā un aicina taču beidzot kāpt ārā no ūdens; ar prātu aicinājumu saprotu, bet spēka piecelties un izkāpt krastā nav. Tā nu, kaut ledainajā ūdenī biju atradies ne ilgāk par pāris minūtēm, kājās tiku piesliets tikai ar atsteigušos glābēju palīdzību. Glābēji palīdz aiziet līdz teltij, kāds pasniedz man glāzi ar ūdenim līdzīgu šķidrumu. Iedzēris malku, jautāju, kādēļ man jādzer auksts ūdens, uz ko saņemu atbildi, ka tas nav ūdens, bet gan šņabis. Vēl pēc brīža jutu, ka vēderā ielīst siltums, šņabim sekoja silta tēja un tad es, ietinies guļammaisā, varēju pievērsties sacensību vērošanai no krasta.

Tagad sajūtas ir līdzīgas. Ar prātu visu aptveru, taču kustības ir neveiklas un gausas. Tikuši pie krasta, sakopojam pēdējos spēkus un, viens otram piepalīdzot, izrāpjamies uz pārpurvotā krasta ciņiem. Izvelkam laivu un izlejam no tās ūdeni. Jādarbojas, lai kaut cik sasiltu. Tā kā mani zābaki palikuši ezera dzelmē, starp purva ciņiem un aplauztajām niedrēm žonglēju vienās zeķēs. Jāsteidz novilkt slapjās drēbes un izgriezt no tām ūdeni. Pēc brīža ievērojam, ka ezerā aiz niedru puduriem airējas kāds makšķernieks. Uzsaucam viņam, lai atved avārijas vietā peldošos airus. Vīrs nav jāpierunā, tāpat jau viss skaidrs. Viņš savāc un atved airus un dažas peldošas sīklietas. Izgriežam no drēbēm ūdeni un uzvelkam tās atpakaļ. Pareizāk gan būtu teikt – cenšamies uzvilkt; te, niedrēs, nevar stabili nostāvēt, aplauzto niedru gali nejauki duras pēdās un, ja kāds no malas mūs redz, viņa acīm droši vien paveras visai komisks skats – divi pliki veči niedrēs dīvaini žestikulē un izdara virkni nesaprotamu kustību. Tomēr no šīs procedūras ir arī savs labums ‒ nedaudz sasilstam. Kaut arī izgrieztās drēbes ir mitras un aukstas tomēr, rodas neliela komforta sajūta, ja to tā var nosaukt.

Par laimi, starp no ūdens izķeksētajām lietām ir arī blašķīte ar šņabi. Ieņemam no tās pa malkam un, sakārtojuši laivu, dodamies pāri ezeram atpakaļ uz bāzi. Par spiningošanu vairs pat nedomājam. Tagad piesardzīgi sēžam laivas vidū, uz bortu pusi pat nepaliecoties. Dainis airē tā, ka airi krakšķ. Pie sevis nodomāju, kaut tik nolietotie airi izturētu un kāds nesalūztu. Nezin kāpēc laivu velk uz vienu pusi, ieturēt taisnu kursu uz bāzi Dainis nekādi nevar. Es, sēžot un koriģējot kursu, sāku drebināties arvien vairāk. Atkal un atkal lūdzu Daini pārsēsties, lai es arī varētu paairēt un pasildīties, taču viņš allaž atsaka – snaikstoties pa laivu, varam vēl apgāzties otru reizi, un tagad, ezera vidū, tas būtu absolūts neprāts. Šāds arguments komentārus neprasa, tāpēc vairs neuzbāžos, ļauju, lai Dainis airē vien tālāk. Kad esam atairējušies pie bāzes, beidzot ievēroju, ka gar vienu laivas bortu nostiepusies aukla, kuras galā iesieta jau pieminētā “enkurpudele”. Izrādās, tā visu laiku vilkusies pakaļ laivai un ietekmējusi mūsu kursu un ātrumu. Izceļu “enkuru”, un nu manevrēšana, piebraucot pie laipām, vairs nesagādā grūtības. Redz, kā sanāk, reālo situāciju spējam novērtēt tikai tagad...

Viss. Nu tik jāsteidz pārģērbties un iedzert siltu groku. Palūdzam Dominika dēlam Jānim automašīnas salonā ieslēgt maksimālo siltumu un pamazām sākam sasilt. Jau mājās sarēķinām, ka ezera dzelmē palikušais inventārs vērtējams visai apaļā summā. Bet ko nu par naudu, sakām paldies Dievam, ka pasargāja.

Ļoļu sivēns Aizupē

Ir jūlija novakare. Ar Ivaru sēžam Amulas krastā medību tornī Ļoļās un gaidām.

Kad saule jau nogrimusi aiz koku galotnēm, mežmalā iznāk cūku mamma, to pavada kupls bariņš šā gada sivēnu, visi vēl strīpaini.

Cūkas mežmalā ilgi neuzkavējas, bet cieši aiz mammas – kā vilcieniņš ar daudziem vagoniņiem – aiztrauc pāri pakalniem uz Amulas pusi un nozūd. Skats ir neiedomājami skaists, dzīva virtenīte lokās pa pakalniem augšā, lejā. Lielā cūka virtenes galvgalī kā lokomotīve velk vagoniņus uz priekšu – sivēni neatpaliekot cieši seko. Daudz nejūsmojam, atkal pievēršamies mežmalas vērošanai. Pēc brīža tur kaut kas sakustas. Binoklī fiksēju, ka tas ir pērnā gada sivēns, kurš velk pakaļ cūku mātei. Nu vairs nav daudz laika gudrot, ir pamatotas bažas, ka sivēns tūlīt dosies pakaļ cūku bariņam. Nomērķēju un raidu šāvienu. Pērniķis saraujas un grīļīgā gaitā ietenterē mežā. Nevaru saprast, vai esmu trāpījis, jo neesmu dzirdējis raksturīgo lodes plakšķi. Arī Ivars ir neizpratnē. Kamēr klusi apspriežam tālāko rīcību, ieraugām, ka sivēns tiešām sašauts un atgriežas. Iznāk atpakaļ uz lauka, sāk riņķot uz vietas, ik pa brīdim tā kā klūp un sveras uz sāniem. Saprotu, ka steidzami jāizdara otrs šāviens. Ātri nomērķējis, izšauju, un sivēns sabrūk. Dodamies medījumam klāt un pienākuši konstatējam, ka abi šāvieni izgājuši cauri tā krūšu daļai. Pirmais, neskarot kaulus, izgājis cauri mīkstumiem un sivēnu tikai apdullinājis. Otrais skāris sirdi, mirklī izbeidzot tā ciešanas. Bet kas viņu dzina ārā no meža pēc pirmā šāviena? To nespēju izskaidrot...

Staltbriežu buļļa medības. 2004.gada rudens Aizupe.

Tālrunī saņemtās īsziņas:

10.septembris, plkst. 20.45: “Tu šāvi? Pāri upei mauro. Andža.”

Plkst. 20.56: “Kas tad? Pirms brīža bija šāviens! Andža.”

Plkst. 21.01: “Labi, es neko neredzu, pēc 20 min. iešu! Andža.”

11.septembris, plkst. 20.50: “Man krūmos bauro, pagaidām neredzu, gaidu. Dominiks.”

Plkst. 21.05.: “Bauro tepat aiz upītes, nenāk pāri, pagaidīsim vēl kādu laiciņu. Gaidi manu zvanu. Dominiks.”

Plkst. 21.20.: “Kad nāksi laukā, Tev labajā pusē uz lauka tumšs plankums. Dominiks.”

Todien, no “savas apses”, kas aug Amulas senlejas stāvkrastā un pie kuras uzslieta trepe, nāku laukā ārkārtīgi uzmanīgi, visu laiku ieklausoties un laiku pa laikam binoklī nopētot apkārtni. Tomēr neko neredzu. Nekā nav arī uz lauka, par ko iepriekš ziņojis Dominiks – nav tur neviena tumša punkta!

Plkst. 22.05.: saņemu īsziņu: “Esmu jau mašīnā, guļu! No rīta sēdēšu Trijkājī. Ar labu nakti. Andža.”

Zudības...

Laukmalā pie grāvja, kur stāv līdz pusei krūmājā iebraukta automašīna, satieku Dominiku. Viņš atnācis nedaudz ātrāk. Pārrunājam dzirdēto un redzēto, pārģērbjamies un braucam mājup. Pļavā iebrauktais ceļš vijas gar aizaugušo grāvi. Automašīnu grambās nežēlīgi šūpo un krata. Īpašu braukšanas meistarību prasa kāda zemāka vieta, kurā iebrauktās dziļās sliedes ir pilnas ar ūdeni. Jācenšas neieslīdēt un nepalikt. Labi, ka šim auto riteņu bloķēšana iespējama mehāniski ar roku. Vēl it labi atceros, kā kādā no iepriekšējām medību reizēm Daiņa džipam, kuram riteņu bloķēšana bija iespējama tikai elektroniski... nu, jā, toreiz tās pogas nenostrādāja, un mēs attapāmies iestiguši slīkšņā, no kuras izkļuvām tikai pēc vairākām stundām un arī tad ar traktora palīdzību. Mājās atgriezāmies rīta pusē...

Šoreiz viss izdodas bez starpgadījumiem. Kad izbraucam uz ceļa, kas ved uz Krūtaiņiem un Jaundzirām, ieraugām, ka pa lauku gar pašu mežmalu ceļa virzienā brauc vēl kāds auto. Labi saskatāmas starmešu spožās acis, kas mētājas augšup, lejup, mašīnai braucot pa pļavas ciņiem. Redzams, ka šoferis stūrē lēni un ar apdomu. Tā ir kaimiņu kluba teritorija, tādēļ nolemjam, ka piestāsim un pagaidīsim. Jāapjautājas, kā kaimiņiem medībās gājis. Vai ko manījuši, vai ko dzirdējuši? Kamēr gaidām, ir brīdis laika. Var vēlreiz pārbaudīt ekipējumu. To darot, konstatēju, ka maksts tukša, pistoles tajā nav. Atceros, ka biju to iebāzis kabatā. Pārbaudu. Tur arī nav! Nu gan... Nekavējoties jāgriežas atpakaļ un jāmeklē, kur izkritusi.

Tikmēr svešie braucēji jau ir klāt. Gribot negribot piestāj, jo ceļš šeit šaurs un samainīties pagrūti. Dominiks viņus pieklājīgi uzrunā: “ Sveiki, kolēģi!”

Atbilde no piebraukušā auto skan negaidīti nedraudzīgi un strupi:

“Mēs tev nesam nekādi kolēģi!” Lai sarunu iegrozītu draudzīgākā gultnē, apjautājos: “Vai esat ko redzējuši? Dzirdējuši?...” Sakarīga atbilde neseko. Automašīnā sēdošie kaut ko noburkšķ. Jūtams, ka šī piespiedu apstāšanās viņiem nav pa prātam. Pētu auto salonā sēdošos. Tur sēž pieci raibos maskēšanās tērpos ģērbušies vīri, un tā vien izskatās, ka visi ir iesiluši. Prātā iezogas aizdomas – vai tikai nav malu mednieki?! Tādi arī te reizēm uzdarbojas. Atceros pērno rudeni. Toreiz sēdēju un vaktēju staltbriežu bulli, bet pa šāvienam iznāca alņu bullis. Piezvanīju Mārēnam un pa jokam apjautājos – sak, šaut vai nē? Liels bija mans izbrīns, kad nedēļu vēlāk Mārēns man piezvanīja un pavēstīja, ka manis redzētais alnis, jau smakot sācis, atrasts guļam mežā netālu no vietas, kur to redzēju. Maliķu roku darbs. Cūcība!

Protams, šajā situācijā, kad galvā tikai viena doma: “Kur mana pistole?!”, prāts uz tālāku runāšanu un skaidrošanos nenesas. Ātri atvadāmies un braucam atpakaļ uz vietu, kur pārģērbāmies. Nekā. Vairākkārt izstaigājam arī ceļu, pa kuru esmu nācis no apses, bet neko neatrodam. Kamēr staigājam un meklējam, tumsa jau tā sabiezējusi, ka neko lāgā vairs nevar saskatīt.

Neko darīt, meklēšana jāatliek uz rīta pusi, kad būs gaišs. Garīgais nulles līmenī, tomēr iekšēji neticu, ka pistoli nevarēšu atrast. Tomēr pārāk konkrēta vieta, kur tā izčibējusi.

12.septembris. Ir metāls!


Pie medību torņa Ļoļās

Pirms gaides medībām

Pēc kaut kā pārlaistas nemiera nakts vēl tumsā traucos uz Aizupi, lai jau ar gaismiņu būtu uz vietas un varētu atsākt meklēšanu. Jūrmalā līst, pa ceļam laiks nedaudz noskaidrojas, tomēr debesis joprojām apmākušās. Vējš dzen zemus lietus mākoņus. Lēšu, ka diena atausīs vēlu un neviens svešs manās pēdās nebūs gājis. Līdz Jaundzirām atbraucu līdz ar gaismiņu. Kā jau esmu paredzējis, diena ataust vēlu, un arī tad tumši mākoņi, vēja dzīti un pluinīti, apkārtnei piešķir padrūmu skatu. Vēl kāds laiciņš jāpasēž mašīnā, jāpagaida, lai paliek pavisam gaišs. Nedrīkst arī traucēt Andžam, kurš, pārlaidis nakti mašīnā, tagad sēž trijkājī, kuram netālu garām iet mans vakardienas maršruts. Kaut arī maz iespējams, ka šādā laikā notiktu staltbriežu buļļu kustība, tomēr nogaidu.

Kad apkārt beidzot gaišs, zvanu Andžam un brīdinu, ka iešu pa nokalni pāri laukam un viņu netraucēšu. Buļļus šorīt nedzird baurojam. Vējš pierimis, ir silts un sijā miglai līdzīgs lietus.

Meklēju, meklēju, bet nekā. Tad parādās Andža, nu meklējam abi. Nekā! Sāku jau prātot, ka vajadzētu sadabūt metāla meklētāju un tad mēģināt, tomēr Andža neliekas mierā. Jau kuro reizi izstaigājam manu “nakts maršrutu”. Ejam blakus, mēģinot zālē ar kājām sataustīt to, kas acīm paslīdējis garām. Kad cerības jau sāk zust, nolemju vēlreiz pārbaudīt vietu, kur vakar šķērsoju grāvi, tikai šoreiz nedaudz sāņus no vietas, kuru visu laiku biju domājis par pareizo esam. Un – līdzko speru soli uz grāvja kantes, ieraugu pistoli guļam zālē.

Liels prieks un atvieglojuma sajūta. Un pateicība Andžam, kurš palīdzēja un neatlaidās. Nu, protams, ka ierocis izkritis, man lecot pāri grāvim. Arī vizuālie orientieri tumsā un tagad gaismā ir atšķirīgi. Lai vai kā, esmu guvis mācību nelikt kabatā to, kas nēsājams speciālā makstī.

Pa to laiku palīgos meklēt pieteikušies Ivars ar igauni Ari, kuri atbraukuši no rīta cukas. Tagad viņi stāv uz ceļa un gaida kādu ziņu. Ziņoju viņiem, ka viss kārtībā. Tikai tagad sajūtu, kāds smagums nokritis no sirds un pleciem. Uz ceļa vēl satiekam dažus medniekus, kuri atbraukuši uz Ivara dīķi pīlēs. Runas, runas: par maliķiem, par lāču medībām Igaunijā utt. Līdz atvadāmies, un es braucu mājup. Pa ceļam vēl iegriežos Kražu mežā palūkoties, vai nav kāda sēne izaugusi, taču neko prātīgu neatrodu. Un kādas gan sēnes, ja pazudusī manta atrasta!

Atbraucis mājās, beidzot pievēršos kam patīkamākam. Domāju par staltbriežu bulli, kurš tagad, jādomā, met loku pēc loka manis noskatītajā vietā. Šī doma neliek un neliek mierā, tādēļ jau pēc dažām dienām, kad laika apstākļi uzlabojas ‒ kļūst vēsāks ‒, atkal dodos pēc “sava” staltbriežu buļļa.

17.septembris. Ir bullis!

Šovakar Dominiks sēž “Miglās”, Andža tā saucamajā Dzintara tornī iepretim Ļoļām, es, kā jau ierasts, apsē.

Plkst. 20.20. Piebauroju, un – beidzot! – uz “manu” apsi iznāk bullis. Jau krēslo, bet varu skaidri redzēt kroni uz galvas, ragu gali gaiši, izvērsums plats. Ātrumā saskaitu – 12 žuburi. Kad bullis pieliec galvu, manāms, ka tam vairs nav jauneklīgās stājas. Diāna dāvājusi... Jāšauj...

Jau labu laiciņu iepriekš dzirdēju, kā bullis man tuvojas pa Amulas labo krastu, tātad – pa mūsu medību kluba daļu. Balss viņam zema, ik pa laiciņam viņš vai nu aprauti iebaurojas vai arī rēc un krekšķina savu “U–u–u–u. U–u–u. R–r–r.” Šīs skaņas laikam jau brīdina sāncensi, ka joki nebūs. Vai arī aicina uz dueli – sak, nāc, pamērosimies spēkiem! Tad nu arī es piebauroju un krekšķu, lai imitētu riestā iekarsušu sāncensi, kas atsaucas aicinājumam. Un šķiet, ka izdodas... Kā nekā, man taču tagad pie lūpām taurīte. Agrāk esmu piebaurojis ar minerālūdens pudeli, kurai labskanības nolūkos biju nogriezis dibenu. Reiz Dainis manu baurošanu pat noturēja par buļļa balsi un, vakarā satiekoties, pie mašīnas stāstīja, ka viens junga visu vakaru baurojis priežu jaunaudzītē nepilnu kilometru no viņa, bet laukā tā arī nav iznācis. Tagad jūtu, ka skaņa daudz dabiskāka. Bet vai bullis noticēs un uzķersies?

Pagaidām šķiet, ka viss kārtībā. Briedis atsaucas un neatlaidīgi tuvojas. Jau dzirdu, kā viņš pārbrien nelielu strautiņu Amulas labajā krastā. Dzīvniekam ielecot strautā, skaļi nošļakst ūdens. Rēķinu, ka viņš tagad ir kādus 150 metrus no manis. Bulli vēl neredzu, bet ar visu savu būtību jūtu un zinu viņa atrašanās vietu. Esmu saaudzis ar šo vakaru, mežu, pļavu, krūmāju, saožu “savu” apsi, vien jūtu savus sirds pukstus, kas sākuši sist spēcīgāk.

Šķiet bullis ir jau pavisam tuvu, tepat vien upmalas krūmājā grozās. Droši vien klausās, grib ieraudzīt, kur palicis apklusušais konkurents. Pacietīgi gaidu parādāmies briedi. Kaut kad taču viņam jānāk no krūmiem ārā, jātuvojas iespējamā konkurenta atrašanās vietai, ja jau tik tālu ceļu mērojis, atsaucoties aicinājumam pamēroties spēkiem. Zinu, ka riesta laikā brieži apbrīnojami precīzi spēj šādas vietas fiksēt. Šobrīd novērtēju to, ka iepriekšējās medību reizēs, klausoties baurošanu un pētot buļļa pārvietošanās un iespējamo atnākšanas virzienu, esmu sagatavojis šaušanas sektoru. Man “palīdz” reljefs – te Amulas upei piekļaujas aizaudzis stāvkrasts, kura pakājē stiepjas krietni nopēdota zvēru taka. Lēšu – ja bullis nāks, viņš izmantos taku, nelauzīsies cauri biezajam krūmājam, bērziņiem un eglītēm. Kaut gan... pilnīgi izslēgt nevar arī šādu iespēju. Lai vai kā, jau iepriekš esmu izgriezis apses zarus, kas aizseguši skatu virzienā uz pļaviņu, un arī pļaviņā iztīrījis sīkākos krūmus, kas varētu traucēt izdarīt precīzu šāvienu.

Vējš šobrīd labvēlīgs, tas pūš paralēli upei un nedaudz ieslīpi uz meža pusi. Tātad dzīvnieks mani saost nevar. Labi, ka iepriekš neesmu pakļāvies kārdinājumam kāpt lejā un tupēt kārklu krūmā kādus 100 metrus no apses uz upes pusi, lai tādējādi varētu labāk pārskatīt ar krūmiem un kokiem aizaugušo Amulas palienes pļavu, jo teorētiski taču bija arī iespēja, ka bullis ierodas no upes puses, pārbrienot to taisnā līnijā. Labi, ka neesmu tā rīkojies... Ja būtu, tad vējš tagad pūstu man nelabvēlīgi un aiznestu briedim ziņu. Tagad viss “strādā” lieliski. Jūtos drošs, ka mani nesaodīs. Gaidu burtiski sastindzis. Ieklausos, lūkojos uz iespējamo brieža parādīšanās vietu. Ar acs kaktiņu sekoju arī pārējai apkārtnei. Ja nu tomēr kaut kas pēkšņi mainās...

Un tad!... Kā balva gaidām parādās Viņš. Klusi, bez skaņas un majestātiski, no labās puses. Raitā gaitā briedis izrikšo pļaviņā metrus 80 no apses un apstājas. Pagriež galvu uz manu pusi un lūkojas – sak, kur gan palicis pretinieks?!

Nu skaidri zinu, ka Diāna man to dāvā. Šaubu vairs nav. Esmu mierīgs un nospiežu savas kombinētās Ketner S2000 šnelleri, atbrīvoju drošinātāju un nomērķēju. Viegli pieskaros bises mēlītei. Klusumu pāršķeļ šāviena troksnis. Tūdaļ arī dzirdu lodes atsitienu medījuma ķermenī, sirds uzgavilē – trāpīts!

Bullis krīt uz vietas. Garajā zālē redzu tā tumšo ķermeni. Brieža kājas vēl brīdi šķeļ gaisu, tad norimst arī tās. Un iestājas klusums. Nē! Nākamajā mirklī Amulas pretējā krastā iebaurojas kāds sāncensis, kas nav licies zinis par šāviena troksni. Steigšus pārlādēju bisi un nomērķēju uz tumšo punktu zālē. Esmu gatavs izdarīt otru šāvienu, ja tas būs nepieciešams. Šādi rīkojos arī tāpēc, lai neatkārtotu pirms pāris gadiem pieļautu kļūdu, kad bullis nokrita pēc šāviena, taču pēc kādas pusminūtes, kad jau spiedu tālruņa pogas un gatavojos zvanīt Ivaram un Oskaram, lai paziņotu par veiksmīgām medībām un lūgtu viņus nākt talkā... Nu jā, toreiz bullis, mirkli gulējis, pieleca kājās un jau nākamajā brīdī nozuda starp izcirtuma celmiem un krūmiem. Tās dienas vakara un nākamo divu dienu meklējumi pielijušajā cirsmā un mežā izrādījās nesekmīgi. Licenci nācās norakstīt, un tās sezonas staltbriežu buļļa medības man bija beigušās. Bullis, pareizāk sakot, viņa galvaskauss ar ragiem, tika atrasts nākamā gada rudenī biezās eglītēs kādus 500 metrus no šaušanas vietas. Atradējs bija Prezidents – mūsu kluba “štata dzinējs” Aivars Ulmanis ‒, bet vēl precīzāk – to izdarīja viņa suns Reksis. Ragus ieguvis, pateicībā uzsaucu cienastu gan Prezidentam, gan viņa mammai, gan arī Reksim, taču gandarījuma sajūta par atgūto trofeju neradās.

Tādēļ tagad gaidu... Nemitīgi lūkojos pārmaiņus te binoklī, te ieroča optikā – nē, šoreiz bullis vairs necelsies! Beidzot nolemju, ka jākāpj zemē un jāiet klāt. Zvana Andža, atbildu, ka bullis gar zemi. Izlādēju ieroci un ārkārtīgi uzmanīgi, visu laiku vērojot dižmedījumu, lēnām ceļos no luktas un kāpju zemē. Nokāpis pielādēju ieroci un dodos pie zālē redzamā tumšā punkta. Atkal zvana Andža, atkārtoju, ka bullis gar zemi. Zvana Leonards un piedāvā palīdzību. Neatsakos... Pienācis redzu, ka bullis guļ uz labajiem sāniem, ragi iedūrušies zemē, kājas vēl nedaudz cilājas. Izdaru pēdējo šāvienu, un beidzot viss norimst. Vien aiz upes ik pa brīdim iebaurojas vēl kāds riestā iekarsis bullis. Nodomāju, ka šis ir uzskatāms piemērs tam, ka baura laikā izdarīts šāviens īpaši netraucē pārējos iekarsušos buļļus.

Pulkstenis ir 20 un 25 minūtes, tātad viss ildzis ne vairāk kā piecas minūtes. Noģērbju jaku, cepuri – karsts, pieslienu plinti malā un sagaidu Leonardu. Izlaižam iekšas. Ik pa brīdim zvana tālrunis, vēlreiz, jau sazin kuro reizi, Andža. Zvana Mārēns, Dominiks, Oskars. Visi apsveic. Lūdzu, lai vismaz kādu laiku nezvana un ļauj tikt galā ar darbu, kas tādās reizēs jāpadara. Nesaprotu, kā tik ātri šī ziņa izplatījusies.... Ir milzīgs prieks, un tai pat laikā pārņēmusi dīvaina sajūta – it kā paveikts kaut kas ļoti nozīmīgs, un iestājies atvieglojums. Tai pat laikā prieka sajūtas savijušās ar savādu neziņu – ko nu? Kas tālāk? Vai tiešām viss beidzies?...

Nezinu kāpēc, bet tā nu tas ir. Laikam jau ļoti daudz enerģijas un emociju ielikts beidzamo dienu medībās.

Konstatēju, ka trāpīts gandrīz desmitniekā. Žēl, ka nav līdzi fotoaparāta.

Pagriežam bulli uz vēdera, paņemam aknas (pareizāk sakot, pusi no tām, jo pārējā daļa sašauta), pautus, visu kā vienmēr piedienas. Leonards šo guvumu saver uz koka žāklīša, un virzāmies uz mašīnu pusi, kas atstātas aiz grāvja metrus 300 no mums. Ejam lēnām, jo nav jau vairs kur steigties. Leonarda mašīnā mūs sagaida Edmunds. Spiež roku – apsveic. Braucam uz Krastkalniem. Pļavā iebrauktais ceļš pēdējā laikā vēl vairāk izdangāts, iebrauktās sliedes pilnas ar ūdeni, mašīna brīžiem iet šķērsām. Jābrauc kā rallijā, ar “gāzi grīdā”, nedrīkst apstāties, labi, ka velk visi četri riteņi.

Krastkalnos jau sapulcējušies vairāki šīs dienas mednieki un gaida mani un stāstu. Nolieku uz galda aknas, un svētki var sākties! Stāstu, kā tad viss “patiesībā bija”... Atkal apsveikumi un runas. Kad viss jau kuro reizi izstāstīts, apdomājam praktisko pusi. Tā kā bullis nomedīts patālu no vietas, kur varētu piebraukt ar mašīnu, un šovakar esam nieka četri vilcēji, bet palīgi šobrīd nav dabūjami, secinām, ka buļļa izvilkšana un nogādāšana Aizupē nav mums pa spēkam. Tā nu atliek vien zvanīt Ivaram un vienoties, ka rīt agri no rīta viņš ar traktoru izvedīs bulli. Man rītdiena aizņemta, un diemžēl nevaru palikt un piedalīties šajos darbos, jo esmu atbildīgs par makšķernieku kluba “Salmo” sacensībām Babītes ezerā Dālderu bāzē. Jāpulcējas jau septiņos no rīta. Vēl šovakar jādodas uz Jūrmalu, lai visu varētu noorganizēt. Patiesi neērti jūtos biedru priekšā, bet neko darīt. Klātesošie mierina, lai nekreņķējos, viss būšot kārtībā.

Nākamajā rītā viss tiešām notiek. Gods godam!

Liels, liels paldies Ivaram, Oskaram, Andžam, Dominikam, Mārēnam un Edmundam! Visiem, kas palīdzēja, atbalstīja, juta un priecājās līdzi!

Lubānā pie Arņa

Kādā jūlija novakarē sēžos autiņā un dodos uz Lubānu mežacūku medībās. Mani uzaicinājis Arnis Žeiers.

Kad ierodos medību namiņā, Arnis jau gaida un steidzina doties uz mežu. Esmu atbraucis pavēlu, jo ceļš no Rīgas aizņēmis ilgāku laiku nekā plānots. Pārsēžos Arņa džipiņā, un pēc neilga brauciena esam Arņa izraudzītajā vietā. Mašīnu atstājam uz meža ceļa nomales, paši gar grāvmalu dodamies uz medību torni, kas uzcelts uz grāvja kantes pie neliela auzu lauciņa, ko ieskauj mežs. No auzām nekas prātīgs nav sanācis, vien šur tur vīd pa retam stiebram. Labību nobradājuši arī meža zvēri. Tas liecina, ka kustība še ir un medniekam vajadzīga tikai pacietība gaidīt.

Arnis stāsta, ka iepriekšējā vakarā pie šā torņa atnācis sirms meža kuilis, bet viesmednieks vācietis, kuru viņš pavadījis, tai vietā lai šautu, sācis taujāt par cenu – sak, cik tāds skaistulis viņam izmaksās? Kamēr sprieduši, dzīvnieks nozudis mežā, bet vācietis uz kreņķiem atkorķējis “Jägermeister” 40 ml mazpudelīti. Jautāju Arnim, vai ciemiņš piedāvājis arī viņam simboliski iemalkot no Vāczemes atvesto mednieku dzērienu. Arnis tik atmet ar roku – kur nu... vācietis šmakstinoties vien noņurdējis, ka Arnis atrodas darbā, bet viņš, lūk, atpūšoties...

Tā, šobrīd malkojot kafiju, klusi sarunājoties ar Arni un ieklausoties skaņās, kas nāk no meža, laiks paskrien nemanot, līdz klāt jau brīdis, kad iespējamo medījumu vairs nevar skaidri atšķirt un novērtēt. Nu, ko, vakardien redzētais kuilītis tā arī nav atnācis. Bet varbūt bija atnācis, taču, izdzirdis vai saodis ko aizdomīgu, devies atpakaļ. Iespējams, šovakar esam bijuši neuzmanīgi vai uzvedušies pārāk skaļi, iespējams, ka bijām ieradušies par vēlu un iztraucējām zvēru. Ko tur vairs – nebijām ilgāku laiku tikušies, daudz kas pārrunājams ir sakrājies. Tagad kāpjam zemē un dodamies atpakaļ uz medību namu. Šķiroties norunājam, ka Arnis agrā rītā, tūlīt pēc trijiem, atbrauks un aizvedīs mani uz to pašu torni. Un šoreiz, lai izvairītos no lieka trokšņa, tornī sēdēšu viens. Arnis gaidīs mašīnā nedaudz tālāk. Nu jānāk taču tam veprim kādreiz ēst!

Tornis slejas kādus 300–350 metrus no meža ceļa. Pa jau iestaigāto taciņu gar grāvja malu dodos turp. Neiznācis klajākā vietā, piestāju pie mežmalas lielajām eglēm, lai binoklī palūkotos uz lauciņu. Paveroties okulārā, elpa aizraujas, un sirds sāk dauzīties. Tur, aiz torņa, lauka otrā malā, kur grāvis met līkumu un iestiepjas auzu laukā, sadalot to divās daļās, kā tāda siena guba rēgojas liels, tumšs stāvs. Austošajā gaismā izskatās ļoti iespaidīgi. Šaubu nav, tas ir gaidītais meža kuilis, kurš atnācis agrāk un tagad mierīgi ieturas. Adrenalīns iesit krūtīs.

Piespiežos pie egles, mēģinu paņemt dzīvnieku uz grauda, taču sirds dauzās tik stipri, ka saprotu – nekas labs nesanāks. “Tasco” optikas krustiņš pa kuiļa ķermeni lēkā kā aptracis, nevaru un nevaru to noturēt uz vietas, lai šāviena rezultāts būtu garantēts. Attālums līdz kuilim prāvs – vairāk nekā 200 metri ‒, un esmu arī patīkami satraukts, vērojot iespaidīgā izmēra meža kuili. Ko darīt? Liegs rīta vējiņš pūš no medījuma puses un šobrīd ir man labvēlīgs. Suķis, neko nenojauzdams, ēd. Redzu pat, kā viņš ik pa brīdim notirina mazo astīti. Pieņemu lēmumu aizlavīties līdz medību tornim, uzkāpt tajā un no atbalsta izdarīt drošu šāvienu. Salīcis četrrāpus ielienu grāvī un pa tā dibenu aizlavos iepretim tornim. Tad izlienu no grāvja un uzmanīgi un lēni, sargoties nenokrakšķināt kādu pakāpienu vai dēli, uzkāpju tornī. Tas nu būtu padarīts. Nu jāparūpējas par ērtu pozīciju šāvienam. Sakārtoju sēdvietu, pārliecinos par iespēju atbalstīt elkoni. Visu laiku, protams, arī vēroju kuili. Kamēr gatavojos, viņš nav daudz kustējies. Noliecis galvu, turpat vien rakņā zemi un kaut ko šmakstina. Uzmanīgi novietoju ieroci uz torņa malas, stingri ieplecoju, nospiežu šnelleri, noņemu no drošinātāja. Jā, tagad cita lieta, krustiņš vairs nelēkā, varu būt drošs par šāvienu. Taču sirds vēl arvien nemierīgi dauzās. Tas var traucēt. Laiks atcerēties, ko man mācījis vidusskolas biedrs Dainis Strēlnieks, kurš tolaik trenējās ložu šaušanā. Vairākas reizes dziļi ievelku elpu, tad izelpoju un elpu uz brīdi aizturu. Nu gan esmu pavisam mierīgs. Kustas vairs tikai pirksts, ko lēni tuvinu ieroča mēlītei.

Rīta klusumu pāršķeļ šāviena troksnis. Kuilis, saslējis astīti stāvus, aizrikšo gar grāvmalu un, nokļuvis aiz kāda krūma, nozūd skatienam. Vizuāli precizēju šāviena trajektoriju, nokāpju no torņa un dodos uz vietu, kur pirms šāviena atradies dzīvnieks. Zeme te izspārdīta, redzami dziļi pēdu nospiedumi. Tālāk miņas vairs nav tik izteiktas, bet tuvāk grāvim izzūd pavisam. Nekur nemanu arī asins pēdas.

Vai tiešām būšu nopūdelējis?! Nevar būt! Jāmeklē! Vispirms izpētu tuvāko apkārtni. Tad vietā, kur vīd zvēru iestaigāta taciņa, pa krūmu apakšu izlienu šobrīd sausā grāvja otrā pusē. Varbūt medījums guļ tur? Nē, nekā nav. Vien tālāk grāvī zem biezajiem kārklu zariem guļ liels laukakmens. Grāvja dibens slīgst krēslā, kārklu zari met ēnas, un mans skatiens pie akmens ilgi nekavējas. Maigi sakot, esmu nedaudz satraukts – kā nekā šis ir pirmais ievērojamais kuilis, pa kuru esmu šāvis, un nupat nav drošas pārliecības, ka kuilis, ja esmu viņu ievainojis, nedomā uzbrukt savam pāri darītājam. Tāpēc ieroci visu laiku turu šaušanas gatavībā.

Apeju grāvi pa lauku, bet nekādas pēdas no grāvja pāri laukam virzienā uz mežu neatrodu. Dīvaini... smilšainā augsne mīksta, tādēļ, ja kuilis te būtu skrējis, viņa miņas starp retajiem auzu stiebriem būtu skaidri saskatāmas. Pētu tālāk, atkal un atkal satrūkstoties no uzmācīgas vīzijas, kas ik pa brīdim uzplaiksnī acu priekšā, – meža kuilis, ausis saslējis un vilnu uz kumbra sacēlis, no krūmu apakšas traucas man virsū. Lai gan saprotu, ka tās ir tikai iedomas, ko rada saspringtība, taču nekā patīkama šajās sajūtās nav. Iekšēji nešaubos, ka ir trāpīts, bet – kur palicis medījums?

Pēc neilga laiciņa klāt ir arī Arnis. Strupi apjautājas: “Dzirdēju šāvienu?!...” Atbilde droši vien saskatāma manā apjukušajā sejā. Izstāstu viņam piedzīvoto, vēlreiz izstaigājam notikuma vietu, bet arī divatā neko neatrodam. Arnis ierosina braukt uz Lubānu pēc suņa. Ilgi negudrojam, sēžamies mašīnā, pusseptiņos esam pie Arņa mājas un vēl pēc brīža jau traucam atpakaļ – man klēpī Arņa taksis, kas “specializējies” asins pēdu dzīšanā.

Ceļš ievijas mežā. Suns sāk nemierīgi ošņāties, ik pa brīdim grūž degunu pie gaisa sprauslām mašīnas salonā un raujas laukā no klēpja. Tikai ar pūlēm varu viņu novaldīt. Beidzot nogriežamies no meža ceļa un gar grāvmalu piebraucam pie vietas, kur šāviena brīdī atradies kuilis. Atveru mašīnas durvis, taksis lec laukā un nekavējoties, purnu pie zemes piegrūdis, dodas pie grāvja un nozūd tajā. Ar Arni norunājam, ka sekosim sunim katrs gar savu grāvja pusi. Nekāda ilgā sekošana gan nesanāk, jau pēc dažiem soļiem grāvī sadzirdam riešanu. Pašķiram zarus un ieraugām abus – gan taksi, gan nomedīto kuili. Tepat vien viņš guļ, nokritis uz kreisā sāna. Pavisam netālu no takas, pa kuru vairākkārt esmu līdis uz grāvja otru pusi. Sev par lielu izbrīnu secinu, ka lielais laukakmens nav bijis nekas cits kā grāvī guļošā kuiļa dibens. Arī Arnis brīnās, ka nav spējis atpazīt netālu guļošu medījumu.

Tagad galvenais uzdevums – medījumu dabūt mājās. Suķi “uz aci” vērtējam vismaz pusotra centnera vai pat vairāk svarā. Arnis piedzen džipiņu pie grāvja kantes. Ar milzu pūlēm beidzot kādas pusstundas laikā izvelkam ruksi no grāvja, un iedabūjam mašīnas bagāžas nodalījumā, un beigu beigās, kad suķis tur burtiski iesēdināts sēdus, izdodas aizvērt bagāžnieka durvis.

Braucam uz mednieku namiņu. Vilnis Bresis, kurš, tāpat kā citi mednieki, atnācis aplūkot trofejas ilkņus, palīdz man kuili nodīrāt un sadalīt, demonstrējot, kā tas darāms ar nelielu saliekamo kabatas nazi, ko viņam izgatavojis un dāvinājis kāds meistars. Tā ir “skola”, ko paturu prātā uz priekšdienām. Vakarā par godu manam lielajam notikumam tiek kurināta pirtiņa, kurā atkal uzstājas Vilnis – tagad jau pirtnieka lomā, demonstrējot, kā pareizi jārīkojas ar bērza slotiņām.

Jau krietni vēlāk, pēc kuiļa galvaskausa apstrādes izmērījis ilkņus, secinu, ka tie tomēr nav pietiekami vareni, lai varētu pretendēt uz medaļu, vien 21 un 12 cm gari. Taču trofeja ir un paliek trofeja, galvenais ir mednieka sirdī un prātā paliekošās neizdzēšamās atmiņas par tās gūšanas laikā piedzīvoto.

Sašautā meža kuiļa uzbrukums

Ir decembris, un sestdienā medību sporta klubā “Amula” notiek kārtējās medības ar dzinējiem. Šoreiz medījamas tikai meža cūkas.

Tiek dzīts masts tā saucamajās Lindēs, kas robežojas ar Plāņu lauku. Tā kā esam sazinājušies pa rācijām un uzzinājuši par vairākiem sekmīgiem šāvieniem, pamatoti lēšu, ka nomedīto cūku būs gana daudz un gaidāmi arī visai sarežģīti medījuma ārā vilkšanas darbi.

Pēkšņi atkal ieskanas rācija. Medību vadītājs lūdz medniekus, kuri stāv uz stigas, kas gravā šķērso strautu, būt sevišķi uzmanīgiem, jo suņi seko sašautam meža kuilim. Patiesi, patālu mežā dzirdamas aprautas suņu rejas. Skaņas vēsta, ka suņi nāk arvien tuvāk, tieši uz manu pusi. Tātad kuru katru brīdi jābūt gatavam šaut pa savainoto kuili un izbeigt viņa ciešanas. Saspringti veros riešanas virzienā. Pēc brīža eglītēs man priekšā samanu kustību. Jau nākamajā mirklī no egļu audzītes līganā gaitā izrikšo kuilis, viņam nopakaļus, turoties cieši klāt, seko abas Māra laikas. Izsprucis no eglītēm, kuilis sasitas sāņus uz graviņas pusi un skrien man garām 15–20 metru attālumā. Nonācis iepretī un pašķielējis uz manu pusi, viņš pēkšņi maina skriešanas virzienu par 90 grādiem un nu dodas tieši uz mani. Abi suņi, mani ieraudzījuši, vairs nerej, taču kuilīti joprojām pavada gluži kā eskorts: viens skrien cieši blakus, otrs aiz muguras, degunu suķim cieši pie dibena piebāzis, ik pa brīdim cenšoties tajā iekosties. Manā tozenē abos stobros renkuļi, šādā attālumā šaut nedrīkstu, jo kāds renkulis var trāpīt suņiem. Uzmetu ašu skatienu apkārtējiem kociņiem un secinu, ka neviens no tiem nav piemērots nedz uzkāpšanai, nedz izmantojams kā aizsegs. Visapkārt vien sīki bērziņi un mazas eglītes. Zemi klāj aptuveni divus centimetrus bieza sniega kārta, no tās vietām spraucas ārā pa kādam zaram vai nokaltušam zāļu stiebram. Ievēroju, ka kuiļa šņukurs asiņains, abpus tam saskatāmi balti ilkņi, zvēra skatiens cieši pievērsts man. Acīmredzot kuilītis ir secinājis, ka esmu īstais pāri darītājs un man par to jāsaņem mācība. Visas šīs domas un novērojumi izšaujas caur prātu nieka mirklī, un, kaut esmu iekšēji saspringts, joprojām izturos mierīgi. Par laimi, tuvojošās kavalkādes ātrums nav liels, esmu gatavs palēkt sānis, ja neizdosies skrējienu apturēt.

Kad kuilis ir vairs tikai kādu metru no manis, neatraujot bisi no gurna, izšauju tam tieši šņukurā. Kuilis momentā apstājas gluži kā iemiets, saceļas pakaļkājās, purina galvu no vienas puses uz otru un gārdz. Jūtu sejā iesitamies viņa karsto elpu. Vēl pēc mirkļa dzīvnieks atkal ir uz četrām kājām un, metot loku man apkārt, acīmredzami gatavojas nākamajam uzbrukumam. Skaidrs, ka renkuļi noslīdējuši pa kuiļa slīpo pieri un šāviņa trieciens no ārkārtīgi tuvas distances vien uz brīdi apturējis uzbrukumu. Pēc šāviena abi suņi ir atlekuši nedaudz nost, tādēļ brīdī, kad kuilis pagriežas pret mani ar sāniem, izdaru otru šāvienu, mērķējot priekšējā plecā. Zvērs noveļas uz sāniem un spārdās agonijā. Man bise tukša, visas līdzpaņemtās patronas izlietotas. Roka automātiski tausta pie jostas, kur makstī atrodas medību duncis. Taču pēc tā vairs nav nepieciešamības. Kuilis pēdējo reizi nospārdās. Viens no suņiem, kurš piebāzis purnu nokritušajam zvēram, iesmilkstas un atlec nost – šķiet, šai pēdējā spērienā rukša pakaļkājas nags trāpījis viņam pa purnu. Piesteidzas uz blakus numura stāvējušais kolēģis. Teic – pa gabalu visu redzējis. Uzreiz sapratis, ka, šaujot no tik tālas distances, nav garantijas, ka šāviņš netrāpīs man vai suņiem. Tādēļ nolēmis – jānāk palīgā. Es savukārt, izstiepis rokas sev priekšā, redzu, ka tās viegli dreb. Laikam spriedze tiešām bijusi nopietna.

Kādu laiku vēlāk kluba kopsapulcē nolemjam, ka dzinējmedībās turpmāk drīkstam šaut tikai ar lodēm. Vēl vēlāk šāds noteikums – jau kā normatīvs – tiek ieviests visā Latvijā.

Variebas pērniķis

Ir saulaina jūlija novakare. Sēžu luktā, kas uzslieta ar kārklu krūmiem aizaugušā grāvī pie kviešu lauka netālu no Variebas (ciems Kandavas novada Vānes pagastā – red.).

Man priekšā – tūlīt aiz lauka – mežs. Debesīs neviena mākonīša, saule vēl labā gabalā, laiks silts. Liegs vējiņš pūš ieslīpi man mugurā un “velk” uz labības lauka stūri. Labi, ka ne tieši mežā, taču vienalga – nekas labs. Šobrīd mainīt atrašanās vietu nav iespējams. Citu luktu vai trepju pie lauka vai mežmalā nav, jāsamierinās ar šo. Atliek vien cerēt, ka, saulei rietot, vējš pierims... vai mainīs virzienu...

Drīz vien meža malā pamanu kustību. Vēl brīdis, un jau vēroju, kā kviešos izklīst tumši stāvi. Viens izceļas virs labības – tā noteikti ir sivēnmāte, kas savu saimi atvedusi agrīnās vakariņās. Pārējie mazie, tumšie punkti, kas zib sazēlušajā labībā, acīmredzot ir šā gada sivēni. Sāku jau prātot, ka neviena medījama dzīvnieka šajā barā nav, līdz ievēroju vēl vienu tumšu augumu ieslīdam labībā. Tas turas atsevišķi no pārējiem. Vēl pēc maza brītiņa manu, ka lielā mamma, purnu pret debesīm sacēlusi, sāk aizdomīgi ošņāties. Laikam jau vējš nodevīgi viņai aiznesis ziņu par manu klātbūtni. Patiesi, vēl pēc mirkļa seko īss, bet pietiekami skaļš šņāciens, un viss mazo sivēnu bars tikpat spēji kā uzradies – gluži kā ar slotu noslaucīts – nozūd atpakaļ mežā. Nē, tomēr ne viss bars – re, tur tuvāk lauka vidum joprojām vīd viens tumšs stāvs. Šķiet, viņš jūtas pietiekami patstāvīgs, lai neņemtu vērā lielās mammas brīdinājumu...

Sāku pētīt tumšo stāvu ar binokli un secinu, ka tas ir iepriekšējā gada sivēns (pērniķis). Tā kā liegais vējiņš arī viņam var aiznest ziņu par manu klātbūtni, lieki vilcināties nedrīkst. Tiešām, nu jau pērniķis vairs neēd, bet sāk mērķtiecīgi virzīties uz meža pusi pakaļ aizskrējušajam baram. Sagaidu brīdi, kad pērniķa stāvs kļūst labāk redzams starp labības stiebriem, ātri nomērķēju un nospiežu bises mēlīti.

Lai arī nedzirdu raksturīgo plakšķi, kas rodas, lodei ķerot mērķi, sivēna ķermenis pēc šāviena saraujas un paliek uz vietas. Saprotu, ka esmu trāpījis. Nokāpju no luktas. Pirms ieiešanas kviešos atkal pielādēju ieroci. Lēnām virzos pie tumšā stāva. Pietuvojies ievēroju, ka mans medījums tā savādi guļ. Nav nokritis uz sāniem, bet sakņupis uz priekškājām, pakaļkājas zem sevis pavilcis. Tā kā zvēram tuvojos no mugurpuses, nevaru izdarīt drošus secinājumus par viņa ausu vai acu stāvokli, taču noprotu, ka ruksis ir ievainots un vēl nav izdzisis. Tādēļ esmu īpaši uzmanīgs.

Patiesi, brīdī, kad esmu pienācis pavisam klāt sakņupušajam stāvam, tas strauji apsviežoties riņķī, lec, un man pie kājām noklaudz zobi un nozib balti ilknīši. Tūdaļ viens aiz otra seko otrais un trešais lēciens, un ik reizi pērniķa zobi noklaudz man tieši pie ceļgaliem. Savukārt es ik reizi paspēju zibenīgi atrauties, palecot atpakaļ. Paldies Dievam, kājas nesapinas labības stiebros. Tikmēr ievēroju, ka dzīvnieka pakaļkājas nekustas pat lēciena brīdī. Pēc šīm aktivitātēm tas nedaudz pierimst un man rodas iespēja no tuvas distances izdarīt mērķētu šāvienu galvā. Nu gan ruksis noveļas uz sāniem un paliek nekustīgi guļam.

Sazinos ar Māri, kurš tovakar pieteicies palīgos, un velkam suķi no labības ārā. Kad esam tikuši līdz grāvim, kas stiepjas apkārt laukam, gandrīz uzkāpju odzei, kura lokās uz grāvja kantes. Uzreiz prātā nāk gadījums Maitiķos pie medību trepes, kura bija pieslieta pie koka. Grasījos jau kāpt augšā, taču, nejauši uzmetis skatienu sev zem kājām, atrāvos atpakaļ ‒ zem apakšējā kāpšļa gulēja saritinājusies odze, kura, paslējusi galvu, uzmanīgi vērās manī un šaudīja mēli. Tas lieku reizi atgādina, ka, esot dabā, vienmēr jābūt vērīgam.

Izvilkuši kulīti no labības izlaižam iekšas. Priecē, ka Māris būdams vēl salīdzinoši jauns mednieks rīkojas kā īsts profesionālis. Pie sevis nodomāju: “Tēva skola”. Šobrīd viņa tēvs Leonards ieņem Aizupes mežniecības mežziņa amatu.

Paņemūnē pie Grenctāles robežpunkta

Ir 1993.gads, jūlija vakars. Mans draugs un skolotājs medību zinībās Roberts Naglis uzaicinājis mani un celtniecības ministru Aivaru Prūsi pasēdēt uz cūkām Paņemūnē netālu no Grenctāles robežpunkta.

Binoklī varu vērot, kā otrpus Mēmelei ‒ Lietuvas pusē ‒ pa ceļu brīžam aiztrauc kāda vēlīna mašīna. Trepe uzslieta kartupeļu lauka malā. Tā kā laika man tagad daudz, varu mierīgi sakārtot domas pēc trauksmainās darba dienas. Domās iegrimis sēžu un nemaz nemanu, kā paskrējis laiks un pamazām iestājusies krēsla. Pārlaižu skatienu laukam un fiksēju vairākus tumšus punktus. Paveros binoklī – mežacūkas. Iznākušas no tālākā meža kakta, kas pieguļ laukam, un šobrīd ar manu gludstobra tozeni nav aizsniedzamas. Jākāpj zemē un jāmēģina pret vēju pieiet tuvāk. Plānu sarežģī tas, ka vēl ir diezgan gaišs. Apsveru domu izmantot kartupeļu vagas. Slēpjoties tajās, varētu cūkām piezagties.

Domāts, darīts. Sākumā iet salīdzinoši gludi. Lienot pa vagu, esmu ticis diezgan tuvu un jau sadzirdu šņakstināšanu, cūkām ēdot. Tomēr tieši tai brīdī, kad, vēloties labāk novērtēt situāciju, paslejos uz ceļgaliem, cūka, kas atrodas man vistuvāk, arī paveras uz manu pusi. Laikam kaut ko sajutusi. Aplēšu, ka mūs šķir vairs tikai kādi 30 metri. Tā ir distance, kurā varu droši šaut, taču rukša reakcija ir zibenīga. Cūka nekavējoties dod kājām vaļu un prom ir. Viņai seko pārējās, un jau pēc īsa mirkļa viss pērnā gada cūku bars nozūd laukmalas krūmājā.

Neveiksmi norakstu uz pieredzes trūkumu. Cerības, ka atnāks vēl kāda cūka, nav nekādas. Te viss nopēdots un jezga sacelta ne pa jokam. Esmu sarūgtināts par garām palaisto izdevību un guvis labu mācību priekšdienām. Atliek vien notīrīt no biksēm un jakas zemes pinkuļus un zvanīt Robertam, lai pavēstītu, ka man medības šovakar beigušās un ka gaidīšu kādu ziņu no viņiem.

Mašīnā mani gaida Ojārs, kuram esmu lūdzis uzņemties šofera pienākumus. Pēc kāda laiciņa saņemu ziņu, ka Roberts tikko nomedījis sivēnu un ka man nekavējoties jādodas pie viņa, lai brauktu uz Bausku veikt medījuma pirmapstrādi. Izjaucu bisi, iesaiņoju pārvalkā un novietoju auto bagāžniekā. Ceļš bedrains, tāpēc braucam sevišķi uzmanīgi un lēnām. Tuvojoties Bauskas– Grenctāles šosejai ievēroju, ka pa šoseju no robežkontroles punkta puses lielā ātrumā traucas kāda vieglā automašīna. Nonākusi pie mūsu ceļa gala, tā strauji bremzē, nobrauc no šosejas un aizšķērso mūsu ceļu tā, ka esam spiesti apstāties. Vieglais ir “Ford Scorpio”. Mašīnā sēž vairāki vīri skūtām galvām. Zinu, ka pēdējā laikā šī modeļa auto iecienījuši dažāda ranga bandīti un reketieri.

Tikko fords apstājies, veras tā durvis, un divi tipi grasās kāpt ārā. Taču šo vīru kustības ir tūļīgas. Zibenīgi aptvēris situāciju un sapratis, ka nekādi jokdari viņi nav, uzsaucu Ojāram: “Motoru neizslēgt, ieslēgt tālās gaismas un sagatavoties braukt!” un, strauji atvēris mūsu auto durvis, pakāpjos uz sliekšņa. Ar vienu roku turos pie jumta, ar otru izrauju no maksts dienesta pistoli, ieslidinu stobrā patronu un krievu valodā skaļi nokliedzu komandu visiem palikt uz vietas, nevienam nekāpt ārā, padot atpakaļ auto un atbrīvot ceļu, lai varam izbraukt uz šosejas. Pretējā gadījumā – šāviens.

Mana reakcija skūtgalvjus manāmi pārsteidz, un vīri ieraujas atpakaļ mašīnā. Redzu, ka viņi kaut ko savā starpā runā, taču ārā nekāpj. Lomas mainījušās, mūsu mašīnas starmešu gaismā viņi ir redzami kā uz delnas, turpretī viņu starmeši izgaismo tikai ceļmalas krūmus. Situācija tomēr nopietna. Šajā mirklī atceros Iekšlietu ministrijas šautuves instruktora pamācību – sak, ja ierocis izvilkts, jābūt arī gatavam izdarīt mērķētu šāvienu. Likt ieroci atpakaļ makstī var tikai tad, kad uzbrukuma draudi beigušies un ir pārliecība, ka tie neatkārtosies. Tepat arī otrs viņa domu grauds: “Vinnē tas, kurš ātrāk izvelk ieroci un izšauj.” Neko darīt, tādi laiki... Valsts atjaunota, bet saradušies arī laupītāji, reketieri, kontrabandisti un dažāda ranga krāpnieki. Uzplaukusi organizētā noziedzība. Ierēdņiem, kuri ieņem stratēģiski svarīgus amatus, atļauts nēsāt dienesta ieroci... Labi gan, ka, darbojoties kaskadieru grupā “Kurbads”, esmu apguvis daudz ko tādu, kas tipiskam “papīru grauzējam” pat prātā nenāk.

Tā nu stāvu, pistoli nenolaidis, un saspringts gaidu, kāda būs svešinieku reakcija. Pēc brīža sākas kustība. Viņu mašīna pabrauc nedaudz atpakaļ un izveidojas sprauga, pa kuru mēs varam tikt uz šosejas. Uzsaucu: “Braucam!”. Ojārs nav jāskubina, šaujamies uz priekšu, savukārt es vēl turpinu turēt uz grauda skorpionā sēdošos. Tikai uz šosejas, kad esam jau uzņēmuši pamatīgu ātrumu un attālinājušies, noslīdu no sliekšņa, ieliecos atpakaļ mašīnā un, atkritis sēdeklī, vēl labu brīdi vēroju uzbrucēju automašīnu. Taču pakaļdzīšanās neseko, fordiņš paliek stāvot.

Pārdomājot tikko notikušo, atceros, ka jau labu brīdi uz ceļa otrpus upei Lietuvas pusē manīju auto starmešu gaismu, kas virzījās paralēli mūsu gaitai. Iespējams, ka reketieri bija ievērojuši mūsu auto, kas visu vakaru stāvēja iebraukts krūmos. Ir taču deviņdesmito gadu sākums, kad kontrabanda uz Latvijas un Lietuvas robežas zeļ un plaukst. Saprotams, atrodas arī tādi, kas grib paņemt savu laupījuma daļu no nelegāli pāri robežai pārvietotām precēm. Bet varbūt šo uzbrucēju mērķis bija mūsu auto? Taču redzot, ka tā nav kārotā ārzemju marka, bet gan parasta “Volga”, un ka mašīnā nesēž “bezpalīdzīgi jēri”, viņi savus nodomus atmeta. Jādomā, ka zināmu lomu nospēlējušas arī manas medību drēbes, kas ļoti atgādina zemessargu tērpu. Un tobrīd jau tālu izskanējusi “slava”, ka zemessargi vispirms šauj un tikai tad domā...

Nākamajā dienā par incidentu informēju iekšlietu ministru Ziedoni Čeveru, un viņš apsola dot dienestiem komandu pastiprināt Grenctāles robežkontroles punkta uzraudzību. Bet tovakar ‒ parasts medību dienas noslēgums. Bauskā satiekamies ar Robertu un Aivaru un mednieka Sīmaņa mājā apstrādājam nomedīto sivēnu.

Andumu staltbriežu bullis

Šī ir mana otrā medību sezona, un arī manas pirmās staltbriežu buļļa medības. Jau divus vakarus esmu veltījis briežu buļļu baura koncerta baudīšanai.

Abas reizes Ilmārs Jaunpujēns mani aizvedis un iesēdinājis kādā izcirtumā paugura virsotnē uzslietā trijkājī. No paugura labi pārskatāma purviņa daļa. Kaut kur tur, tālāk purvā, šad tad atskan pa aprautam bauram. Tomēr nekādu kustību ne pirmajā, ne otrajā vakarā neesmu manījis. Tāpēc nolemju, ka jāmēģina trijkājī pasēdēt no rīta un tad jārīkojas, vadoties pēc apstākļiem, vēja virziena un iespējām bullim pieiet, ja tas neiznāk pa drošam šāvienam.

Nakti pārguļu Andumu mežniecības mājā. Rīts pienāk ar rudenīgām lietavām. Torīt mani pavada mans skolotājs un draugs medību guru Roberts Naglis, kurš veltījis daudz pūļu un laika, lai izglītotu mani medību niansēs. Kad atbraucam mežā, līst vēl stiprāk. Ir salīdzinoši silts, un par briežu bauru šorīt laikam nav vērts pat domāt. Tomēr esam atbraukuši, un vai tad lietus – pat ja cerību uz guvumu nav – ir kāds šķērslis medniekam? Tā nu, noklausījies instruktāžu un uzvilcis lietus tērpu, es atkal dodos uz pakalna galā uzstādīto trijkāji. Roberts paliek gaidot mašīnā.

Izbridis caur pielijušo cirsmu, ko klāj celmi, zari un izdangātas bedres, ieklausoties un vērojot apkārtni, nonāku pie trijkāja. Uzkāpis un iesēdies sēdeklī, sāku binoklī uzmanīgi vērot purviņu. Pēc kādas stundas, kad jau sāk apnikt tā sēdēt un vērot pielijušo apkārtni, pētīt “aizdomīgos” celmus un zāļu kušķus, kuri, ar neapbruņotu aci raugoties, tā vien šķiet, ka laiku pa laikam sakustas, samanu īstu kustību starp purviņa kociņiem. Pavērojis ciešāk, konstatēju, ka tas ir ilgi gaidītais staltbriedis. Sirds uzgavilē. Īsts skaistulis! Uz galvas pamatīgs kronis, redzams, ka bullis nav nekāds jaunulis. Briedis lēni, ik pa brīdim piestājot, taču vienlaikus mērķtiecīgi nāk gar purviņa malu uz manu pusi. Tā kā gar purviņu aug salīdzinoši biezs krūmājs, nolemju nokāpt no trepes un sagaidīt bulli, stāvot krūmu aizsegā. Šķiet, šādā lietū viņš mani nesaodīs, jo vēja virziens ir labvēlīgs – pūš no purviņa.

Lēmums pieņemts, un jārīkojas. Mudīgi nokāpju un, nometies četrrāpus, aizrāpoju pa izcirtumu līdz purviņa malā augošajiem krūmiem. Sākas gaidīšana ar šaušanai sagatavotu bisi rokās. Laiks velkas, bet briedis kā nerādās, tā nerādās. Rēķinot pēc distances, kas briedim būtu bijis jāveic, viņam vajadzēja parādīties jau labu laiciņu atpakaļ. Saprotu, ka ilgāk gaidīt vairs nav vērts. Acīmredzot dzīvnieks aizgājis citviet.

Lēni virzos gar purviņa malu, līdz nonāku vietā, kur, spriežot pēc atstātajiem pēdu nospiedumiem, briedis pārlecis pārplūdušajam grāvim, kas stiepjas gar purvu, un devies mežā. Kas licis viņam manīt virzienu? Vai nejauša vēja pūsma, kas nodevusi manu klātbūtni, vai kas cits? Nezinu. Apsveru tālāko rīcību un, medību azarta, ziņkārības un sportiskas dziņas vadīts, nolemju doties pa brieža pēdām, kas labi saskatāmas uz sūnām un slapjo lapu klājiena. Drīz vien pēdas aizved līdz meža ceļam, kādu gabalu virzās pa to, vēl pēc kāda kilometra strauji nogriežas pa kreisi, ievijas purvā un paliek grūtāk saskatāmas. Vēl labu gabalu turpinu sekot, laipojot starp ciņiem un akačiem, taču drīz vien saprotu, ka briedi man nepanākt. Arī vēja virziens šeit nelabvēlīgs. Saprotu, ka pieiet briedim līdz šāviena attālumam neizdosies. Nu laiks arī citām pārdomām. Azarta dzīts, pa pielijušo mežu esmu sekojis brieža pēdām kādu stundu vai nedaudz ilgāk, šai laikā lietus tērps padevies un sācis laist cauri mitrumu. Esmu izmircis, tā teikt, līdz pēdējai vīlītei. Kā līdz šim to neesmu manījis?...

Izvelku kompasu, noorientējos un atgriežos pie mašīnas. Roberts mani sagaida ar smīnu uz lūpām. Tāpat jau skaidrs, ko domā:

“Nu, ko, dulburi?! Cerēji panākt briedi?...”

Daudzus gadus vēlāk Roberts atklāj, ko viņš tai brīdī patiesībā prātojis:

“No šitā zaļknābja tomēr iznāks kārtīgs mednieks...”

Tikšanās ar maliķi

Vieta – tā saucamais Kudļa lauks iepretim Miglaskalnam aiz Jaundzirām un Krūtaiņu fermas. Laiks – sestdienas novakare augustā.

Trepe (lukta) uzslieta lielos alkšņos laukmalā, ko no divām pusēm ieskauj mežs. No trepes paveras plašs skats uz krūmiem aizaugušo palieņu pļavu un otrpus tai Miglaskalnā uzcelto medību torni. Vērojot lēšu, ka attālums līdz tornim ir vismaz kilometrs, ja ne vairāk. Raugoties binoklī, Miglaskalnā uzslietais medību tornis šķiet ar roku aizsniedzams. Tai pat laikā atceros, ka reiz pārejot šo klajumu pagāja gandrīz stunda. Palieņu pļavu vago neskaitāmi ūdens pilni grāvji un pārpurvojušies, ciņiem noklāti klajumi. Tiesības medīt šai pusē laukam esam ieguvuši tikai nesen, labu laiku neviens te nav medījis. Tagadējais īpašnieks, kurš atguvis savu senču zemīti, ilgi nevarēja saņemties un noslēgt līgumu ar mūsu medību klubu. Beidzot līgums noslēgts, formalitātes mežniecībā nokārtotas, un varam sākt medīt.

Šo trepi esam uzslējuši tikai pirms dažām dienām. Esmu piedalījies tās ierīkošanā, tagad būtu jānovērtē, vai neesam kļūdījušies ar vietas izvēli. Laikam jau ne. Atrodos trepē virs mežmalas alkšņiem, lauks priekšā labi pārskatāms. Meža dzīvnieki šajā krūmu un meža ieskautajā nomaļajā vietā iegriežas bieži – par to liecina daudzās svaigās pēdas.

Tā nu sēžu, meditēju un baudu rāmo vakaru. Saule lēnām grimst aiz koku galotnēm, apkārtne pamazām ieslīgst mijkrēslī. Aiz muguras mežā ik pa brīdim ieskanas satraukta meža strazda balss, kas ļauj secināt, ka kāds dzīvnieks sācis kustēties un virzās tuvāk laukmalai. Arī no palieņu pļavas krūmāja, kas lēnām slīgst miglā, atskan satraukta iztraucēto putnu čivināšana. Nu jābūt īpaši vērīgam, lai nepalaistu garām brīdi, kad kāds medījams dzīvnieks iznāk uz lauka. Nereti, iznācis no meža aizsega, dzīvnieks metas skriet un apstājas tikai tad, kad iejoņojis labi tālu lauka vidū. Un tad jau veikt drošu šāvienu ne vienmēr iespējams, jo gadās, ka gara zāle vai kāds kāda krūma zariņš, ko pa gabalu nevar saskatīt, novirza lodi no mērķa, vai arī distance vienkārši ir pārāk liela.

Tālab saspringti veros mijkrēslī. Un – jā! – beidzot tur, Miglaskalna pusē, uz krēslā slīgstošo krūmu fona pa labi no manis pamanu kustību. Piemetu pie acīm binokli un pārsteigts konstatēju, ka tas nav vis kāds meža zvērs, bet gan cilvēks – vīrs raibā aizsargtērpā, ar bisi uz kreisās rokas elkoņa, gatavs zibenīgi tēmēt un šaut. Viņš nāk (pareizāk gan būs teikt – lēnām lavās) no “Jēču” puses. Steigšus velku no kabatas tālruni un zvanu Leonardam, kurš ir informēts par šīs dienas mednieku izvietojumu medību platībās. Jautājums viens – vai bez manis šodien te vēl kāds medī? Saņemu atbildi, ka neviens cits no mūsu kluba nav pieteicies medīt šajā nomas platību daļā. Tātad nācējs ir malumednieks?! Leonards iesaka viņu pavērot un mēģināt aizturēt.

Labs ir. Kamēr runāju ar Leonardu, svešais ir panācies ārā no krūmiem, nedaudz pietuvojies un tagad brien pa lauku kādus 100–120 metrus no manis. Cik vien skaļi varu, uzsaucu viņam, lai apstājas un liek zemē ieroci. Reakcijas nav. Atkārtoju saucienu vēlreiz. Vēlreiz, vēl. Taču vīrs nereaģē. Soli gan pieliek. Lai liktu viņam noprast brīdinājuma nopietnību, izšauju gaisā. Un vēlreiz nokliedzu komandu apstāties. Nu gan svešinieks atbild ātri un nevilcinoties. Pār manu galvu alkšņos nobirst skrošu krusa. Labi gan, ka neviena netrāpa. Sajūta tomēr neaprakstāmi riebīga. Zibenīgi aptveru situāciju – skaidrs, ka no slēpta vērotāja esmu kļuvis par labi saskatāmu mērķi. Tādēļ daudz nevilcinos un aši notenterēju no trepes. Te uz zemes, meža un krūmu aizsegā jūtos jau daudz drošāk. Vīrs pēc šāviena atskatās, tad sāk skriet un pēc brīža ienirst mežā. Ko nu? Tā kā krēsla jau sabiezējusi tiktāl, ka mežā koku stumbru apveidi sākuši saplūst tumšā vienlaidu blīvā sienā, un nav pārliecības, ka svešinieks mani negaida, paslēpies aiz kāda koka, nesāku pakaļdzīšanos, bet zvanu Leonardam. Viņš teic, ka tūdaļ zvanīšot policijai.

Dodos uz Krastkalniem. Tur sagaidu Vānes iecirkņa pilnvaroto un sniedzu viņam skaidrojumu par notikušo. Pa to laiku jau ieradušies policisti no Tukuma. Viņiem palīgā atbraukusi arī naftas vada apsardzes vienība, tātad apkārtnes ielenkšanā iesaistīti nopietni spēki. Iztaujājot mani, policijas vienības komandieris “nopietni” jautā – sak, kāpēc nešāvi virsū? Tagad vainīgais nebūtu jāmeklē kā adata siena kaudzē... Atbildu tikpat “nopietni”: “Nu, tādā gadījumā jūs tagad veiktu līķa apskati un pratinātu mani par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārsniegšanu...”

Bet, ja nopietni, tad policisti jau operatīvi izvietojuši posteņus un ielenkuši visu rajonu. Bloķēts arī vienīgais ceļš šai meža masīvā – tā saucamais Ošmaņu ceļš, kas no meža izved uz lielceļa Zemīte–Pūces. Ar mani formalitātes nokārtotas, varu doties mājās. Žēl, protams, izniekotā laika un sačakarēto medību. Taču, ja tā padomā, varu būt priecīgs, ka no šīs ķibeles esmu izkļuvis sveiks un vesels.

Policisti savus posteņus nepamet. Svētdienas pievakarē tiek apturēta kāda vieglā automašīna, kas brauc ārā no “liktenīgā” meža masīva. Mašīnā sēž trīs vīri. Un, lai arī pārbaudē netiek atrasts nedz ierocis, nedz kas cits aizliegts, vīru atbildes uz policistu jautājumiem raisa aizdomas. Iztaujāti par to, no kurienes brauc, kurp brauc, ko darījuši mežā utt., vīri klārē, ka makšķerējuši. Skan nedaudz dīvaini – kāda te, mežā, cope? Līdz Amulai krietns gabals. Un arī makšķeru mašīnā nez kādēļ nav. Zivju arī ne. Vīri stāsta, ka makšķerkātus, lai lieki sevi neapgrūtinātu, atstājuši mežā. Un ka zivju nav necopes dēļ. Lai arī apgalvojumi šķiet uz smiltīm būvēti, tiešu pierādījumu par nelikumīgām medībām un šaušanu uz cilvēku nav, tādēļ vīri tiek “piefiksēti” un atlaisti.

Savukārt savā medību klubā, pārrunājot notikušo un aprunājoties ar vietējiem, mazpamazām nonākam pie atziņas, ka maliķi šajā vietā “saimniekojuši” ilgstoši. Mednieki stāsta, ka meža masīvā, kurā tovakar ieskrēja un nozuda šāvējs, atrodas māja, kurā mīt kāds vīrs, ko vietējie tur aizdomās par saistību ar malu medniekiem. Un, ka agrāk, sēžot uz gaidi, viņi reizēm dzirdējuši atskanam šāvienu troksni no “liktenīgā” meža masīva puses. Tas, ka šī teritorija nu iznomāta mūsu klubam, noteikti ir bijis negaidīts pārsteigums tiem, kas līdz šim te jutušie brīvi un netraucēti.

Pēc kāda laiciņa no Tukuma rajona prokuratūras saņemu paziņojumu, ka ierosinātā krimināllieta izbeigta. Bet vēl vēlāk, pēc vairākiem mēnešiem, iecirkņa pilnvarotais mani informē, ka tovakar aptaujātie “makšķernieki” saņemti ciet Rīgā par automašīnu zādzību un šoreiz pierādījumi esot neapgāžami...

Sudraba bullis un Bonis

Ir kārtējais baura laiks. Prāts nemierīgs, domas tā vien traucas uz Aizupi, kur man ir licence staltbriežu buļļa nomedīšanai. Šoruden jau vairākas reizes esmu mēģinājis tikt pie iecerētā dižmedījuma, taču bullis vienmēr bijis manīgāks un pēdējā mirklī izgājis kā uzvarētājs šajā sacensībā. Esmu mēģinājis pieiet baurojošam dzīvniekam, taču vai nu manīgās briežu govis ir izjaukušas manu nodomu, vai arī pēkšņi mainījusies vēja pūsma nodevusi manu klātbūtni. Taču šī divcīņa tikai vēl vairāk iekvēlinājusi manu prātu.

Dažas dienas atpakaļ, iekāpis medību tornī, biju iecerējis paklausīties, kur dzirdama baurošana vai ragu klaudzēšana, buļļiem badoties, un tad, apejot attiecīgo kvartālu un ejot pret vēju, mēģināt pietuvoties medījumam droša šāviena attālumā. Tovakar dažus kvartālus tālāk kluba biedrs Ivars Ozols ar sievu Aiju atbraucis pavērot, pafotografēt un paklausīties buļ u baurošanu. Necik ilgi pēc iesēšanās medību tornī izdzirdu suņu riešanu un pārsteigts zvanu Ivaram. Baura laikā suņu atrašanās medību platībās nav pieļaujama. Ivars atbild, ka arī viņš dzird riešanu un ir pārsteigts. Neko tuvāk viņš nevarot komentēt. Pa to laiku suņu riešana kļūst skaļāka, un varu noprast, ka tā nāk no blakus kvartāla. Ieklausoties secinu, ka suņi kaut ko dzen, pa laikam piestājot. Ienāk prātā, ka suņi varētu sekot kādai meža cūkai.

Vēlreiz sazinos ar Ivaru. Nolemjam apiet kvartālu un uz stigām pavērot, kas par iemeslu šādam tracim.

Nokāpju no torņa un steidzos uz norunāto novērošanas vietu. Jau pēc brīža Ivars pa telefonu informē, ka netālu no viņa stigu šķērsojis klibs staltbriežu bullis. Viena priekškāja bullim esot traumēta un tas lecot uz trim kājām. Bullim sekojot vairāki nenosakāmas sugas suņi, starp kuriem ir viens liela auguma, melns suns. Visticamāk tie ir “suņu vilki”. Pieskrējuši pie stigas, tie slapstās krūmājā, bet iznākt uz stigas, kur stāv Ivars, kavējas. Vēl pēc brīža atskan šāviens, un Ivars informē, ka lielākā no suņiem barā vairs nav. Mazākie bara locekļi pēc šāviena izklīduši un briedi vairs nevajā. Apspriežot tālāko rīcību, nolemjam, ka par notikušo Ivars informēs mežniecības vadību un apziņos kluba medniekus, lai nākamajā dienā ielenktu kvartālu, nomedītu ievainoto dzīvnieku un pie reizes likvidētu “suņu vilkus”, ja tie vēl atrastos medību platībās. Nākošajā dienā savainotais bullis tiek nomedīts. Izrādās, ka kāda bezatbildīga šāviena ar renkuļiem rezultātā tam stipri bojāta viena priekškājas locītava, kas jau sākusi strutot. Labi vien ir, ka izbeigtas šī dzīvnieka mocības. Protams, ka no “suņu vilkiem” vairs nav ne vēsts. Tie pagaisuši tik pat spēji kā uzradušies.

Pēc šiem notikumiem kādu pēcpusdienu no jauna dodos uz Aizupi. Šoreiz ar Ivaru nolemjam, ka vakarā sēdēšu slēgtajā medību tornī Ļoļās. Ja vakara cēliens beigsies bez rezultāta, no rīta mēģināšu pieiet kādam bullim, jo bauris iet pilnā sparā ‒ brīžiem buļļu baurošana sadzirdama teju vai no visām pusēm vienlaicīgi. Esmu sagatavojies vajadzības gadījumā arī pārgulēt tornī un šai nolūkā paņēmis līdz tūristu paklājiņu un guļammaisu. Arī sviestmaizes sasmērētas, paņemts termoss un sagatavota tukša minerālūdens pudele vajadzību nokārtošanai, nekāpjot zemē. Tornī visu mantu bagātību uznesu pa diviem lāgiem. Sēžu un vēroju apkārtni. Pagaidām nekādu kustību nemanu, tikai brīžiem no meža puses ieskanas pa klu-sam īdienam. Netālu no torņa ganās kaza ar diviem kazlēniem. Tā ik pa brīdim izslej galvu, groza ausis un uzmanīgi vēro mežmalu. Tad visi pazūd garajā zālē. Iestājies pārtraukums, un pienācis īstais brīdis apēst līdzpaņemtās sviestmaizes un likties uz auss. Tuvojas laiks, kad vairs nevarēšu skaidri saskatīt mērķi.

Debesīs vēl jaušama rietošās saules atblāzma. Šovakar mēness uzlēcis agri un spīd spoži, izgaismojot apkārtni. Amulas palieņu pļava pamazām tinas miglā, kura kāpj uz augšu un gandrīz jau sasniedz medību torni. Tikko kā esmu attinis iesaiņotās maizītes, kad aiz muguras noskan dziļš bass – tāds kā aprauts krekšķis, rūciens vai rējiens. Tīri vai satrūkstos no negaidītā trokšņa. Paveros pāri pa plecu un konstatēju, ka nokalnītē metrus 70–80 no torņa, pavērsis skatu uz manu pusi, stāv augumā varens staltbriežu bullis. Migla nosedz buļ a kājas un tas izskatās kā tāds milzu kuģis, kas izpeldējis no pasaku valstības. Iespaidīgs ragu izvērsums un arī žuburu skaits ‒ vismaz kādi 10–12. Ilgāk nav ko vērot. Uzmanīgi paņemu savu Ketner S2000, atbrīvoju no drošinātāja, nospiežu šnelleri un, rūpīgi notēmējis, pieskaros šautenes mēlītei. Klusumu pāršķeļ šāviens, un tajā pat brīdī dzirdu lodes atsitiena troksni.

Bullis sagrīļojas, taču nenogāžas, bet, gāzelējoties no vienas puses uz otru, lēniem, līganiem soļiem aizrikšo un nozūd skatienam aiz pakalna.

Fiksējis vietu, kur šāviena mirklī stāvēja dzīvnieks, kāpju zemē un dodos turp. Taču vietā, kur pirms brīža stāvēja bullis, nekas neliecina par trāpījumu. Sāku jau nervozēt, ka būšu aizšāvis garām un plakšķis bijis, lodei ieurbjoties mālainajā zemē. Izstaigāju tuvējo krūmmalu aiz pakalna, kur nozuda bullis, taču nekādas pēdas neatrodu. Zālē nemana arī asins pilienus. Kad jau minūtes 10 esmu izmeklējies, uzmetu skatienu nokalnei meža pusē un mirklī ievēroju, ka tur garajā zālē rēgojas tādi kā žagari. Eju raudzīt un, piegājis klāt “žagariem”, konstatēju, ka te guļ mans dižmedījums. Raugoties pa gabalu, laukā no zāles redzami tikai ragu baltie gali. Ar sašautu sirdi bullis noskrējis turpat 90 metrus un tikai tad nogāzies. Kāds spēks un dzīvīgums! Momentā pārņem prieks un gandarījums par nomedīto staltbriežu bulli.

Tagad mierīgi varu saskaitīt žuburus, un, kā izrādās, tie ir 12. Novērtējot uz aci, ragi resni, pie pamatnes pērļaini, bet nav sevišķi gari. Toties izvērsums labs, būs kādi 90 vai visi 100 centimetri. Priecīgs zvanu Ivaram un ziņoju, ka beidzot bullis nomedīts. Ivars tūdaļ sazinās ar Oskaru, kuram tovakar brīvāks laiks, un jau pēc neilga laiciņa Oskars atbrauc palīgos.

Pa abiem izlaižam iekšas un, sakārtojuši medību dokumentāciju, atstājam bulli turpat un dodamies uz Aizupes mežniecību, kur pārgulēšu vecajā muižas ēkā.

No rīta pieceļos agri, ārā vēl krēsla, miegs nenāk. Prāts mundrs un satraukts. Kas ar bulli noticis pa nakti...? Ivars jau rosās pie traktora un darbina to. Sēžos Land Rover Discovery un traucos uz Ļoļām. Atbraucis secinu, ka bullis guļ turpat, kur vakar vakarā to atstājām. Vēlreiz izstaigāju vakardienas notikumu vietu un no medību torņa savācu savas pendeles, kuras vakar steigā neesmu paņēmis. Mani pārsteidz Ivara Latvijas dzinējsuns Bonis, kurš neaicināts atskrējis man pakaļ un tagad ošņādamies skraida apkārt, ik pa brīdim pieskrienot pie buļ a, it kā lai pārliecinātos, ka tas nekur nav aizmucis. Kā suns nojautis, ka rīta agrumā dodos uz mežu pēc medījuma, ka medības bijušas sekmīgas, atliek tikai minēt. Baura laikā suns tiek īpaši pieskatīts un netiek laists laukā, lai neaizskrien uz mežu. Pa kuru laiku un kā suns tomēr izsprucis no voljēra? Vēl pēc brīža atbrauc Ivars. Pa diviem ieveļam bulli traktora lāpstā-kausā un dodamies atpakaļ. Boni savācu savā mašīnā, lai neklejo apkārt. Suns it kā sapratis, ka medījums tiek vests uz mājām, paklausīgi ielec mašīnā un, iekārtojies uz priekšējā sēdekļa, uzmanīgi veras pa logu un ‒ jādomā ‒ bauda braucienu, jo nav vairs jāskrien, slapstoties pa grāvmalām un slapjo zāli. Šķiet, pati paklausība dveš no suņa. Gudrs...

Atvesto bulli neievelkam dīrātavā, bet apstrādājam turpat zālienā. Bonis mums asistē un ik pa brīdim saņem pa kumosam gaļas. Ir jau pienācis laiks, kad mežniecības darbinieki sāk ierasties uz darbu, un uz celiņa, kurš ved uz mežniecību, parādās mūsu kluba biedrs Jānis Krūtainis. Jānis ieinteresēts nāk mums klāt, lai apskatītu medījumu. Tajā brīdī Bonis spēji trauc viņam pretī un negaidīti ielec krūtīs. Jānis tik vien paspēj kā atraut galvu atpakaļ, kad suņa zobi noklaudz pie sejas. Esam pārsteigti par šādu suņa uzvedību. Norāts un apsaukts Bonis nekur tālu neiet, bet sabozies vēro mūs pa gabalu. Šādu rīcību no suņa ne Ivars, ne arī es un vēl mazāk Jānis nav gaidījis. Lai Bonis neuzklūp vēl kādam garāmgājējam, tas tiek aizvests un ievietots voljērā. Bet fakts paliek fakts, kaut kas nav kārtībā ar suņa psihi, pārāk azartisks un nešpetns raksturs. Arī kaimiņi regulāri sūdzas par atlauztiem trušu būriem, nokostiem trušiem un vistām, tā kā Ivars jau apsver jautājumu par suņa likvidēšanu, pret ko es kategoriski iebilstu. Esot arī iespēja suni aizvest uz laukiem pie radiem, kas man šķiet jau labāk.

Atbraucis mājās, izstāstu mājiniekiem piedzīvoto. Mana māte, izdzirdējusi Krūtaiņa uzvārdu, ieminas, ka vajadzētu apvaicāties vai tikai viņš ar mums nav radnieciskās attiecībās.

Pēckara laikā sakari ar mana vectēva no mātes puses brālēna ģimeni pajukuši un vairs netiek uzturēti. Kā vēlāk noskaidroju, tad tik tiešām Jānis ir rados, un tā pēc vairākiem gadu desmitiem aizvedu māti uz Kandavas novada “Liepiņām”, kur notiek sirsnīga atkalredzēšanās ar radiem: omīti Alīdu, saimnieku Valdi un viņa sievu Valentīnu. Izmantojot iespēju, dodos uz netālo Līgupi, kurā pavisam netālu no mājam gūstu izcilu foreļu lomu. Viena no forelēm ir turpat 60 centimetrus gara un kilogramu svarā. Tā nu sanāk, ka Bonis gribot negribot šajos notikumos nospēlējis zināmu lomu. Nu kā lai viņam to atmaksā...?

Nākošajā gadā kluba biedrs Modris Grantiņš uzaicina mani piedalīties vietēja mēroga medību trofeju izstādē, kur manis nomedītā staltbriežu buļļa ragi tiek novērtēti ar CIC 198,3 punktiem – sudrabs un prieks par nomedīto dižmedījumu.


top