No Pārdaugavas līdz Aļaskai

Aivars Maldups

Rīga 2019

Grāmatas autors — juridiskās jomas profesionālis, sambo cīņas meistars, laivotājs, makšķernieks un mednieks — stāsta par saviem piedzīvojumiem visā savas garās dzīves gājumā.

SATURS

  • Vizītkarte ievadam: Mazsalaca, Vācija, Āgenskalns, Mārupīte, Auce, sports, darbs
  • Lielauces ezerā, nāves ēnā
  • Ļoļu sivēns Aizupē
  • Staltbriežu buļļa medības. 2004.gada rudens Aizupe.
  • Lubānā pie Arņa
  • Sašautā meža kuiļa uzbrukums
  • Variebas pērniķis
  • Paņemūnē pie Grenctāles robežpunkta
  • Andumu staltbriežu bullis
  • Tikšanās ar maliķi
  • Sudraba bullis un Bonis
  • Masts pie "Malēniešu ceļa" un naftas vada
  • Vasarsvētku forele, auskars un Jūrmalas riepu centrs
  • Valdajā pie Daugavas iztekas
  • Čaja 1983 (Irkutska - Baikāls - BAM - Čaja - Ļena)
  • Taimiras pussalā. 1985.g. jūlijs-augusts
  • Karēlija 1990
  • Kamčatka 1991
  • Nepāla
  • Makšķerēšanas safari Mongolijā
  • Otro reizi Sahas (Jakutijas) republikā Lielā taimiņa medībās
  • Grenlandes avantūra 2007
  • Krasnojarskas apgabals, Suhaja Tunguska. 2008.gads
  • Sibīrijas upju karali meklējot Suhaja Tunguskā. Otrā tikšanās
  • Latvji Aļaskā 2011
  • Cope Špicbergenā. 2015.gada jūlijs
  • Cope Zviedrijā

 

Kamčatka 1991

Pateicībā uzticamajiem un drosmīgajiem ceļa biedriem: meitai Antai, Zigurdam, Benitai, Ingunai, [mazajam] Aivaram, Leham un Jānim

Ir 1991.gada 1.augusts, un mēs arī šogad, kaut laiki trauksmaini, esam sagatavojušies doties uz strauju upju, lašu, lāču un vulkānu valstību – Kamčatku. Šādai izvēlei par labu nosveramies tāpēc, ka Latvijas Universitātes Tūristu klubs noorganizējis čartera lidojumu no Rīgas līdz Kamčatkai un atpakaļ pa taisno – bez pārsēšanās. Cenas arī draudzīgas.

Esam iepriekš papētījuši pieejamos izziņas materiālus un zinām, ka Kamčatkas pussala ir 1200 kilometrus gara, platākajā vietā – 440 kilometru plata un aizņem vairāk nekā piecas reizes lielāku teritoriju nekā Latvija. Ar Āzijas kontinentu to savieno ap 90 kilometrus plata zemes josla. Nedaudzie autoceļi savieno vien dažas blīvāk apdzīvotas vietas. Plašajā teritorijā vienīgie reālie pārvietošanās līdzekļi ir helikopteri, kāpurķēžu visurgājēji, kuģīši, laivas un sniega motocikli. Iedzīvotāju blīvums pussalā – 0,7 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru (salīdzinājumam – Latvijā 2009. gadā ~34 iedz./km2). Kamčatkā ir vairāk nekā 100 vulkāni, no kuriem 28 tiek uzskatīti par aktīviem, tur meklējams arī Krievijas Tālo austrumu augstākais vulkāns Kļuču sopka (Ключевскaя Сoпка), kas ir vairāk nekā 5000 metrus augsts. Vulkāna augstums pēc pēdējā izvirduma gan nedaudz samazinājies, taču savu dominanti augstuma ziņā tas zaudējis nav.

To, cik tālu Kamčatka no Latvijas, var spriest jau pēc lidojuma ilguma – ar “TU 154” no Rīgas jālido deviņas stundas. Lidojam. Pa ceļam uz īsu brīdi, lai uzpildītu degvielu, nosēžamies Novosibirskā un Jakutskā. Tuvojoties lidojuma galamērķim, lidojam pāri Ohotskas jūrai, tad lejā redzama cietzeme. Tā ir Kamčatkas pussala. Iluminatorā skatam paveras ar sniegu klātās sopku un vulkānu virsotnes. Pārlidojuši pussalai, nosēžamies Jeļizovas (Елизово) lidostā, kas atrodas netālu no Petropavlovskas–Kamčatskas (Петропавловск–Камчатский) – Kamčatkas galvenās pilsētas. Pēc nosēšanās pavērojam Avačas vulkāna (Ава́чинская cо́пка) izvirdumu. Šis vulkāns ir vairāk nekā 2,5 kilometru augsts. Redzam pa tā slīpo nogāzi lejup plūstošu sārtu dzeltenbaltu dūmu ieskautu lavas straumi. Vulkāns no lidostas atrodas kādus 25 kilometrus tālu. Pat no šāda attāluma raugoties, skats ir iespaidīgs. Sagaidītāji no vietējā tūristu kluba pastāsta, ka Avačas vulkāns ir iecienīts tūrisma objekts, taču uzkāpt tajā nav nemaz tik vienkārši. Kaut arī kāpiens esot salīdzinoši vienmērīgs un bez īpašiem šķēršļiem, allaž jāseko vēja virzienam – tam mainoties, kāpēji var nokļūt no vulkāna pastāvīgi izplūstošo sēra dūmu joslā un aiziet bojā.

Ar mazu “Toyota” busiņu tiekam aizvesti uz kādas blokmājas pagrabu, kur iekārtots uzņemošās tūristu firmas kantoris un kādā no mājas pagrabstāvā iebūvētajiem šķūnīšiem ir iespēja pārlaist nakti. Pēc askētiskām vakariņām, kuras ieturam mums ierādītajā nodalījumā, no mugursomām izvelkam savus tūristu paklājiņus un guļammaisus un liekamies uz auss. Mums solīts, ka rīt ar helikopteru tiksim nogādāti Kreisās Županovas (Левая Жупанова) augštecē netālu no Tumšā strauta (ручей Темный) ietekas, no kurienes ieplānots uzsākt mūsu nobraucienu. Pēc daudzajām stundām, ko esam pavadījuši ceļā, esam noguruši un tūlīt aizmiegam.

Nākamās dienas rīts ataust miglā tīts un drēgns. Māc šaubas, vai šādā laikā helikopters varēs lidot. Tomēr tiekam vesti uz lidlauku, lai, laika apstākļiem uzlabojoties, mēs būtu gatavi sēsties lidaparātā. Nojaušam, ka vietējiem organizatoriem arī gribas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no mūsu “aprūpes” blokmājas pagrabā un viņi cenšas darīt visu, kas no viņiem atkarīgs, lai iesēdinātu mūs helikopterā. Tā nu gaidām lidojumam labvēlīgus laika apstākļus pie lidostas žoga. Ap pulksten desmitiem pienāk ziņa, ka migla pamazām izklīst un turpmākā laika prognoze solās būt labvēlīga lidošanai. Halaktiras lidlauks (Халактырский аэропорт) gan vēl ir miglas ieskauts, uz tā knapi var saskatīt helikopteru siluetus. Taču, paraugoties augšup, redzams, kā saules gaisma uzstājīgi spiežas cauri miglai un izgaismo pelēko apkārtni, kas pamazām iegūst arvien kontrastainākus apveidus. Pēc kādas stundas lidlaukā “snaudošie” helikopteri jau labi saskatāmi. Vēl pēc brīža mums paziņo, ka beidzot varam lidot. Veļam somas plecos un pāri lidlaukam dodamies pie norādītā helikoptera. Lieki teikt, ka nekāda mantu pārbaude un svēršana vai dokumentu pārbaude nenotiek. Pie lidaparāta mūs jau gaida smaidīgi piloti, mudīgi metam mantas tā lielajā “vēderā” un raušamies iekšā paši.

Helikopters paceļas, un jau pēc mirkļa esam izlidojuši cauri zemi klājošās miglas slānim, un acīm paveras pasakains skats uz dūmakainu miglas vālu ieskautajiem kalniem un to virsotnēm, kas burtiski “izaug” no baltu putu mutuļiem. Pārņem nereāla sajūta, pieplakuši iluminatoru lodziņiem, jūsmojam, jūsmojam, jūsmojam... Piloti Zigim un man atļauj ienākt lidaparāta kabīnē, nu varam izjust tādu kā putna lidojumu, kad mežiem klātie kalni traucas pretī, bet mēs visam tam viegli slīdam pāri. Ik pa brīdim garām paslīd kādas sopkas (aizmiguša vulkāna?...) sniegotā virsotne. Jauki, tā varētu lidot un lidot, vērot un vērot, ja vien troksnis, ko rada helikoptera dzinējs, nebūtu tik skaļš. Sarunājamies, kliedzot pie sarunu biedra auss. Pēc stundas un 15 minūtēm esam atlidojuši līdz Županovas augštecei. Lejā saskatāma līkumaina upe. Vietām tā iezīmējas kā balta stīga – tās ir krāces, pa kurām mums būs jābrauc. Mēģinām mūsu kartē fiksēt tās, kuras izskatās draiskākas un sola lielāku izšūpošanos un jautrību. Tostarp helikopters nolaižas zemāk un nu lido, pieturēdamies upes tecējumam. Upes līkumos tas nedaudz sasveras uz priekšu un līkuma iekšpusi, gluži kā rallijā. Upe trauc pretī neiedomājamā ātrumā, un krāču fiksēšana drīz vien nojūk. Piloti meklē, kur būtu drošāka nosēšanās, un jautā mums par vēlamāko izsēšanās vietu. Raugoties no augšas, man šķiet, ka nosēšanās iespējama teju katrā brīvākā pleķītī, taču piloti iebilst, ka, skatoties no augšas, iespaids var būt mānīgs, jo zeme nosēta akmeņiem un zāļu ciņiem, vietām staigna. Arī Zigim neviena vieta neliekas laba. Tā vien šķiet, ka Zigim galvā citi plāni, viņš tik mudina lidot tālāk. Es savukārt cenšos lejā ieraudzīt kādu lāci, taču neizdodas – lāči ir vai nu, motora trokšņa iztraucēti, noslēpušies, vai arī manas acis vēl nav “piešāvušās” lāču saskatīšanai, gluži kā sēņotājam, kurš tikko ienācis mežā. Zinu, ka ķepaiņiem pie upes jābūt. Laši pašlaik dodas uz nārstu, un lāči nāk pie upes tos ķert.

Drīz vien esam sasnieguši Tumšā strauta ieteku. Pa kreisi tālumā redzams liels kalns ar baltu “cepuri” jeb, kā te pieņemts teikt – sopka. Kartē atzīmēts, ka šo sopku arī sauc par Tumšo un tā ir 900 metrus augsta. Salīdzinām savu karti ar pilotu rīcībā esošo un, precizējuši koordinātes, nospriežam, ka tālāk nelidosim; jau tagad, raugoties no augšas, upe sāk izskatīties gaužām sekla un augstāk, šķiet, nemaz nav braucama. Tāpēc nešķiet, ka lidot vēl tālāk būtu prātīgi. Beidzot piekāpjas arī Zigis, kurš vēlāk atzīstas, ka gribējis, lai mūs aizved līdz pat slavenajai Geizeru ielejai, lai varam uz to palūkoties kaut vai no augšas. Arī piloti šķiet noskaņoti ātrāk atgriezties atpakaļ, jo apmaksātais laika limits jau iztecējis. Tāpēc nolemjam, ka uzsāksim nobraucienu šeit. Helikopters nolaižas vēl zemāk un “pakaras” nepilnu metru virs zemes, jo vieta pilotiem tomēr nešķiet pietiekami droša, lai nosēdinātu helikopteru staignajā krastā starp ciņiem un akmeņiem. Pēc īsas instruktāžas par uzvedību pēc izlekšanas no lidaparāta, metam pa durvīm ārā mantas un lecam pakaļ paši. Piezemējoties tūdaļ noguļamies ar seju pret zemi, pieveram acis un, pieseguši seju un pakausi ar plaukstām, sastingstam gaidās.

Vēl kādu brīdi pēc helikoptera aizlidošanas neuzdrošināmies pacelt galvu un tikai tad, kad viss noklusis, ceļamies kājās, vācam izkaisītās somas un izraugāmies vietu nometnei. Kad tas izdarīts, naski ceļam teltis un kurinām ugunskuru. Drīz vien katliņā jau vārās tējas ūdens. Mani urda nemiers, tāpēc, nesagaidījis tējas dzeršanu, dodos izlūkgājienā ar spiningu. Pagājis pavisam nelielu gabalu gar pietekošā strautiņa krastu, uzduros svaigām lāča pēdām. Tā kā šī ir pirmā saskaršanās ar taigas saimnieka atstāto vizītkarti Kamčatkā, īpaši uzmanīgi pētu ķetnu nospiedumus, kas kontrastaini iezīmējas mīkstajā grantī, un domās apceru tālāko rīcību. Iespējams, ka lācis, manis saceltā trokšņa iztraucēts, ir kaut kur netālu noslēpies un tagad vēro, kas nāk pa viņa pēdām. Seklo strautu ieskauj biezs krūmājs, kas stiepjas līdz pat ūdenim. Redzamība krūmājā labi ja izstieptas rokas attālumā. Nometnē palikušo biedru balsis vairs nav sadzirdamas. Ausīs skan vienīgi ūdens čalošana, strautam urdzot starp akmeņiem, un odu un mušiņu sanoņa. Kļūst dīvaini neomulīgi. Nolemju pārtraukt makšķerēšanu un doties atpakaļ, kaut arī pagaidām neesmu noķēris neko ievērības cienīgu, esmu vien atlaidis dažas sprīdi vai pusotru garas nenosakāmas sugas zivtiņas. Ar tādām rādīties nometnē neriskēju. Esam sacerējušies uz lieliem lomiem. Lai neatgrieztos nometnē tukšām rokām, pa ceļam atrodu resnu sausu zaru, kas lieti noderēs ilgākai uguns uzturēšanai vakarā. Satvēris zaru aiz viena gala, velku to aiz sevis pa zemi līdz pašai nometnei. Tuvojoties nometnei, jau pa labu gabalu tieku sveikts ar ovācijām – biedri, pa gabalu lāgā nesaskatot, ko īsti velku, ir nodomājuši, ka esmu noķēris milzu zivi, ko nevaru pat panest. Kad pienāku tuvāk, pārpratums noskaidrojas. Taču atskaņas paliek – man tiek pierakstīts makšķernieku stāsta cienīgs mānīšanās mēģinājums, kas pēc būtības neatbilst patiesībai, jo neesmu gribējis nevienu maldināt. Esmu tikai rīkojies saskaņā ar nerakstītu tūristu likumu, ka katrs, kurš aiziet tālāk no nometnes, atpakaļceļā atnes kādu kurināmo.

Vakarēšana ieilgst, daži pat nelien teltīs, bet paliek snaust pie ugunskura, uzmanot, lai tas neizdziest. Un, lai arī jūtamies droši, zemapziņa tomēr liek būt piesardzīgiem. Naksnīgās debesis ir spožu zvaigžņu piebārstītas, un saruna neviļus ievirzās par pārpasaulīgām lietām. Ugunskura siltums un sprēgāšana rada patīkamu omulības un drošības sajūtu. Patiesi, kad novēršu acis no ugunskura, rodas sajūta, ka apkārtējais krūmājs izstaro dzestrumu un šķiet pievirzījies tuvāk. Tā vien liekas, ka apkārtne slēpj sevī kaut ko nezināmu un draudošu. Spiežamies ciešāk ugunij. Taču tad notiek tas, kam tādās reizēs jānotiek – mirklī, kad esmu atslābinājis uzmanību, kāda oglīte izlec no ugunskura un, man nemanot, piezemējas uz vilnas zeķes potītes rajonā. Sajūtu to tikai tad, kad dedzinošas sāpes pārņem vai visu kāju. Taču ir jau par vēlu, un nākamajā rītā, aplūkojot vainu tuvāk, konstatēju, ka ne tikai zeķē, bet arī kājā izdedzis pamatīgs caurums. Jānis sameklē savā mugursomā pretapdegumu aerosolu un, Antai un Ingunai asistējot, palīdz brūci sakopt un apsaitēt.

Kaut arī pusdienlaikā jau esam gatavi braukt, nolemjam, ka šajā nometnes vietā pavadīsim vēl vienu dienu, lai pilnībā aklimatizētos un mūsu bioritmi sarastu ar vietējo laiku, kura starpība ar mājām ir 10 stundas. Pēcpusdienu nolemjam izmantot apkārtnes izpētei. Zigis un Jānis dodas tuvējā kalnā. Nometnē atgriežas pēc pāris stundām, daudz gudrāki nekļuvuši. Esot nedaudz pakāpušies un sapratuši, ka neko lielu nevar izlūkot, jo plašākam skatam traucē lielie koki un blīvais pamežs. Uzkāpuši kokā, bet redzeslauku nav izdevies paplašināt. Radušies arī pirmie materiālie zaudējumi – Jānis “pasējis” divus līdzi paņemtos falšveijerus (viegli aizdedzināmas rokas signālugunis, angliski – handflares; viens no parastiem pielietojuma veidiem – piegaismošanai filmēšanas laikā), ko esam veduši līdzi aizsardzībai pret varbūtēju lāču uzbrukumu. Jānis ir noskaņots iet meklēt zudušo mantu, bet nospriežam, ka nav vērts lieki riskēt, jo taka un piekrastes krūmājs ir lāču nopēdots. Spriežam, ka gan jau būs labi, iztiksim bez šiem baidītājiem.

Nākamajā dienā sākam braucienu pa upi un... sastopamies ar pirmajiem trim lāčiem. Jau pa gabalu ieraugām, ka ķepaiņi, sēžot seklā straujtecītē, ķer uz nārstu peldošos lašus. Eleganti: lācis ar ķepu vai muti uzķer garām peldošu lasi un tad, turot guvumu zobos, dodas krastā zivi notiesāt. Tā kā lāčus esam ievērojuši savlaicīgi, un upe pirms straujteces līgani plūst, varam gan viņu izdarības labi novērot, gan vienlaikus apcerēt garām pabraukšanas iespējas, jo lāči aizņēmuši upi visā platumā. Upe šai vietā ir labi ja pusmetru dziļa, un jebkuram no šīs trijotnes nesagādātu daudz pūļu laša vietā noķert kādu no katamarāniem, ja vien viņš sadomātu to darīt. Kamēr prātojam, gar kuru krastu labāk apbraukt lāčus, pārsteidz to reakcija. Ieraudzījuši mūs, lāči metas no ūdens ārā un nozūd krastmalas krūmājā. Pēc mirkļa viens no šīs trijotnes demonstrē veikla klinšu kāpēja talantu. Pa pundurciedrāju un stāvajām klintīm zibenīgi uzskrējis metrus desmit virs upes un atsēdies, tas vēro mūs no augšas. Lai cik vērīgi raugāmies, pārējos lāčus nevaram saskatīt. Secinām, ka ik reizi, piestājot malā, jābūt ārkārtīgi vērīgiem, lai nepārsteigtu kādu pārlieku tuvu esošu pekaini.

Aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāteic, ka mūsu 16 dienu ilgā autonomā pārgājiena laikā, braucot pa Klusajā okeānā ietekošajām upēm Županovu, Veršinsku (Вершинская), Kreiso Avaču (Левая Авача), Avaču (Авача) un kājām gar Dzendzuru (Дзендзур) šķērsojot kalnu grēdu, kas šķir Županovas un Avačas baseinus, ar Kamčatkas lāčiem sastapāmies 42 reizes, pie tam vairakkārt tiešā tuvumā. Visās šajās reizēs izšķiroša nozīme bija ārējam mieram, savaldībai un aukstasinībai, lai neizprovocētu dzīvnieku agresiju. Nekādi pašaizsardzības rīki, izņemot zivju apstrādes nažus, cirvi malkas sagādei un miliču svilpes, ko izmantot trokšņa celšanai, mums līdz nebija paņemti. Diezgan pieticīgi, ja neskaita nozaudētos divus falšveijerus ...

Pēc pirmās tikšanās ar ķepaiņiem pārrunājam redzēto un “plivināmies” vien tālāk. Taču pēc pāris līkumiem pirms kārtējās krācītes, kas vairāk atgādina seklu straujteci, ievērojam trīs milzīgas zivis, kuru muguras knapi sedz ūdens. Steigšus stājam krastā. Es mēģinu tās izprovocēt ar mazu Jēgeronkuļa darināto Nr. 2 rotiņu ar sudraba lapiņu. Taču zivis neizrāda ne mazāko interesi par manu piedāvājumu. Vienīgi tad, kad pārvelku vizuli tieši pāri kādas zivs mugurai, trīsžuburu āķītis noķer īkšķa naga lieluma zvīņu. Bet zivs nav pat pakustējusies. Tā kā zivis ir kādu metru vai pat vairāk garas un no mūsu rosības nemūk, nolemjam tās noķert ar rokām vai vismaz apdullināt ar airi. Domās jau apceram laša steika vai šašlika pagatavošanas receptes, un tas rosina uz mēģinājumu kādu no milzeņiem sagūstīt. Iebrienam vēsajā ūdenī un sākam lēnām virzīties uz zivju pusi. Savu airi turu kā šķēpu. Leham rokās garš koks, kuru viņš steigā pacēlis turpat krastā, Jānis un mazais Aivars ar airiem, sedz sānus un neļauj zivīm izsprukt no ielenkuma. Lēnām virzāmies uz pretējā krasta pusi. Zivis nesteidzīgi atkāpjas. Pamazām esam piespieduši tās pie pretējā krasta un mūs vairs šķir pavisam neliels attālums. Liekas, ka varētu mēģināt satvert ar roku, tīri vai žēl, ka mums nav žebērkļa. Zivis iepeldējušas krasta iedobē un ir skaidri redzamas. Pārņem satraukums, nudien, jātrīc, raugoties uz to druknajiem ķermeņiem. Milzeņu sudrabainie sāni vizuļo pēcpusdienas saules staros, un tumšās muguras kontrastē ar smilšaino gultni. Minam, ka medījums varētu būt čavičas – Tālo Austrumu karaliskie laši (чавыча, latīn. – Oncorhynchus tshawytscha). Tomēr ilgi tūļāties nevar, zivis izrāda nepārprotamus centienus izrauties no apļa, ko esam ap tām savilkuši. Neizturu arī es un, nomērķējis airi kā šķēpu, triecu to virsū vienai. Nākamajā mirklī notiek kaut kas vārdiem neaprakstāms. Saņemu sitienu vai tādu kā strāvas triecienu pa roku, kurā cieši esmu satvēris airi. Krasta iedobē nevienu zivi vairs neredzam. Pārsteigts konstatēju, ka mana aira lāpstiņa saliekta 90 grādu leņķī, turklāt saliekto lāpstiņu pie kāta trīs kniežu vietā vairs tur tikai viena kniede. Ūdens ap mums kļuvis neskaidrs. Tai pat brīdī izdzirdam Ziga kliedzienus. Atskatāmies un redzam, ka zemāk pa straumi seklumā līdz puse ārā no ūdens vīd lielo zivju ķermeņi, kas enerģiski lokās un, vairāk pa oļiem klāto gultni šļūcot nevis peldot, traucas garām Zigim, kurš, gudrinieks tāds, novērtējis mūsu aktivitātes un visādam gadījumam drošības pēc nostājies nedaudz zemāk, seklumā. Tagad Zigis drudžaini vicina airi, nesekmīgi mēģinot trāpīt kādam no garām joņojošajiem milzeņiem. Ūdens šļakatas, klaigas un notikumus vērojošo dāmu uzmundrinājuma saucieni savijas neaprakstāmā jezgā, kurai norimstot konstatējam, ka esam samirkuši un nosaluši, ka ir jau vēls un steidzami jāmeklē nometnes vieta un jākurina liels “balto cilvēku” ugunskurs, lai sasildītos un izžāvētos. Kā jau tas bija paredzams, zivis pratušas izvairīties. Bet ja būtu bijis žebērklis vai loks ar bultām...

Saulei aizslēpjoties aiz koku galotnēm, paliek vēsāks. Žāvējam slapjās drēbes un no somām izvelkam pa džemperim. Vienbalsīgi no neaizskaramajiem krājumiem tiek atvēlēta groka tiesa. Tas savukārt rosina vēlreiz un vēlreiz pārrunāt lašu gūstīšanu, stāstot par to, ko katrs tobrīd domājis, redzējis un darījis. Drīz vien esam sausi, sasiluši, paēduši un taisāmies doties pie miera. Vēl tikai jāsalabo cietušais airis. Jāņa sarūpētajā remonta komplektā ir arī rezerves kniedes, un airis ātri atgūst sākotnējo formu.

Naktī pamostos no savāda trokšņa. Krastmalā saklausu rosīšanos, tādu kā soļu troksni, akmeņu šņirkstoņu, ūdens šļakstus un apslāpētu sēkšanu. Tomēr neriskēju bāzt degunu laukā no telts un lūrēt, tāpat skaidrs, ka tur savās gaitās garām soļo taigas saimnieks – “brūnais purniņš”. Labi, ka pēc ēšanas esam visu rūpīgi nokopuši. Arī teltis esam uzcēluši nostāk no krasta, kur tagad pa iestaigāto taku pārvietojas lācis. Vai varbūt pat vairāki?... Kādā no nākamajām kuģošanas dienām netālu krastā novērojam sešu lāču kompāniju. Pieci no tiem, mūs pamanījuši, žigli nozūd krastmalas brikšņos, sestais ļepato pa lēzeno krastu mums pa priekšu un nevar vien izvēlēties vietu, kur nozust krūmos. Beidzot, apnicis skriet, strauji metas krūmājā un tūdaļ zūd skatieniem. Vēl interesantāks ir atgadījums ar nedaudz vēlāk sastaptiem diviem pusaugu lāčiem. Tuvāk stāvošais pamana mūs ātrāk par savu kompanjonu un tūdaļ izslienas pakaļkājās, pēc tam nokrīt uz visām četrām un, strauji sasitoties sāņus, uzgrūžas blakus stāvošajam un to apgāž. Apgāztais kādu brīdi jocīgi spārdās ar visām četrām kājām gaisā. Beidzot pieslējies, tas nesaprotot, kas par lietu, kur palicis čoms, kāpēc tas tik strauji aizbēdzis? Tad ierauga mūs, dod kājām ziņu un nozūd krūmājā pakaļ draugam.

Šajā vietā upe ir pilna ar nārstojošajiem kuprlašiem ( горбуша, latīn. – Oncorhynchus gorbuscha). Tas ir skats, ko nevar salīdzināt ne ar ko citu kā vien ar manas bērnības Ernestīnes ielu Pārdaugavā piecdesmitajos gados, kad ielu klāja gludi apaļie bruģakmeņi. Upe atgādina šo Pārdaugavas ieliņu − cita citai līdzās vīd neskaitāmas lašu muguras. Braucam šai putrai pāri. Ik pa brīdim jūt katamarāna balonu strīķēšanos gar zivju mugurām. Ne-skatoties uz to, ka airus ūdenī mērcam piesardzīgi, tie tomēr reizi pa reizei aizķer kādu zivi, kas enerģiski lokās un spārdās, lai airis to nenovirzītu no ieprogrammētā peldēšanas virziena.

7.augusta rītā ceļamies agri, tomēr, lai kā arī cenšamies, izbraucam tikai ap 11–iem – tātad atkal krietni vēlāk nekā iepriekš nolemts. Braucam un ik pa brīdim iztraucējam kādu lāčuku. Visi ķepaiņi joprojām apbrīnojami pieklājīgi un uzvedas kā pēc iestudētas programmas. Dažs pirms iebēgšanas krūmājā gan pieslienas pakaļkājās un vērīgi mūs aplūko. Pēc tam metas uz visām četrām un ļepato prom. Pie šādas uzvedības esam jau pieraduši, un mūs vairs nesatrauc domas par tikšanu garām lāčiem. Pie sevis lēšu, ka ar bisi šādu dzīvnieku nogalināt nebūtu nekāda lielā māksla, kur nu vēl varoņdarbs, ar ko lepoties. Vienlaikus arī saprotu – ja kaut kādu apstākļu dēļ zvērs tiek tikai savainots, tad tā tālākā rīcība nav prognozējama. Pēcpusdienā piestājam krastā pie nelielas pietekas. Nav skaidrs, kur īsti esam. Domas dalās, jo orientieri pēdējo dienu laikā, jūsmojot par sastaptajiem lāčiem un zivīm, sajukuši. Tas tomēr netraucē nodoties izcilai copei. Zigis pat pamanās uz neliela kapara krāsas šūpiņa noķert lielu nenosakāmas šlakas lašveidīgo – šķiet, tas ir kižučs (кижуч, latīn.Oncorhynchus kisutch, latviski dēvēts arī par sudrablasi). Trīsžuburu āķi zivs ierijusi tik dziļi, ka bez ķirurģiskas iejaukšanās to atbrīvot nevar, tāpēc zivi paturam. Vēders tai pilns ar zirņa lieluma koši sarkaniem ikriem. No zivs tiek izvārīts sātīgs buljons, pietiek visiem astoņiem. Vakarējot pie ugunskura un pie “admirāļa devas” (spirta daudzums, kas ietilpst “Orwochrom” 24 mm fotofilmas kārbiņā un ko pielejam tējai – A.M.), Lehs uzdod jautājumu, kas izsaka šo vakariņu būtību: “Vai uz ikru maizītēm sviests nevarēja būt vairāk? Zem ikru kaudzītes to nemaz neredz...” Kāds iebilst, ka pirms gulēt iešanas ēst ikrus ar sviestu ir pārlieku uzmundrinoši, ja Lehs grib vairāk sviesta, tad viņam jāpaliek dežurēt pie ugunskura. Savukārt Lehs izliekas, ka šo piezīmi nav dzirdējis, un turpina notiesāt ikru maizīti... Tovakar, saulei rietot, dodos pie upes, un tas, ko redzu, ir pārsteidzošs un šokē. No rāmi plūstošā ūdens ceļas migliņa, koku ēnas rietošās saules staros spēlē neaprakstāmu gaismas spēli, virs ūdens lidinās mazu mušiņu miriādes, ko, izšaujoties no ūdens, rij kāras lašu mutes. Upe burtiski vārās no pavērtajām mutēm un spurām. Te pēkšņi lejāk pa straumi no ūdens augstu izšaujas slaids laša ķermenis, zivs, strauji vēzējot astes spuru, pārvietojas stāvus ar atvērtu muti, mēģinot satvert pēc iespējas vairāk lidojošo kukaiņu. Skats atgādina dresētu delfīnu paraugdemonstrējumus jūras dzīvnieku akvārijos. Vēroju šo skatu un nespēju noticēt, ka tas viss notiek manu acu priekšā. Ka tā ir realitāte.

Tomēr drīz vien atjēdzos no pārsteiguma un sāku apsvērt, ko te varētu darīt. Tā kā laši ir iespaidīga izmēra, ar sakabes riņķīti sakombinēju rotiņu un šūpiņu, un jau pēc otrā metiena sajūtu nopietnu pretestību, kas gan nevelkas ilgi. Seko ass un spēcīgs rāviens, izvelku savu mānekli, bet jau bez trīsžuburu āķa. Vizulī šūpojas vien izstiepts sakabes riņķītis. Nomainu sakabes riņķīti, pielieku jaunu āķi, bet jau pēc īsa brīža rezultāts ir tāds pats. Aplūkojis līdzpaņemto vizuļu arsenālu, secinu, ka neesmu gatavs cīņai ar šādiem monstriem, kas izstiepj nelodētos sakabes riņķīšus. Vēl brīdi pavērojis uz astes dejojošos lašus un papriecājies par tiem, ar dažiem noķertajiem kuprlašiem rokā dodos uz nometni.

Nākamajā dienā turpinās kuprlašu un goļecu vilkšana un lāču tramdīšana. Anta tā iekarsusi, ka nevaru vien atdabūt savā rīcībā spiningu. Zivju ķeršanas azarts pārņēmis arī pārējās dāmas, un vienmēr, kad kāds grib atņemt viņām makšķerrīku, atskan frāze: “Es vēl vienu zivtiņu izvilkšu un tad atdošu spiningu!...” Kādā bedrē tūdaļ aiz klinšu sašaurinājuma, kas iežņaudz upi, uz Jēgeronkuļa rotiņa izdodas izvilkt metru garu varavīksnes foreli. Tik lielu varavīksneni vēl neesmu redzējis, kur nu vēl taustījis. Šo zivi paturam vakariņām. Nevar teikt, ka forele būtu pretojusies pārlieku enerģiski. Arī zivs kulināras īpašības neatstāj to labāko iespaidu – diezgan pasausa un sīksta gaļa. Pēc šīs bedres seko trešās kategorijas krāce, kuru pārvaram, iepriekš izlūkojot to no krasta un drošinot no ūdens.

Pēc krāces piestājam pie nelielas saliņas, uz kuras nolemjam palikt pa nakti, jo tas šķiet drošāk, nekā apmesties krastmalas brikšņos vai piekrastes šaurajā oļu joslā, pa kuru mēdz pārvietoties lāči. To jau esam ielāgojuši, ka teltis nedrīkst celt uz lāču takām vai tuvu tām. Tad var gadīties, ka, sastopot neierastu šķērsli, lācis tiecas izpētīt to tuvāk. Taču, kad iecerētajā “miera ostā” esam uzcēluši teltis un jau gatavojam vakariņas, uzmetuši skatienu saliņas lejasgalam, ievērojam kādu sirmu, noplukušu lāci, kurš nesteidzīgi gar ūdens malu čāpo uz mūsu nometnes pusi. Kādu gabaliņu tālāk viņam seko otrs krietni spraunāks lācis. Kamēr vērojam šo pārīti, pretējā krastā parādās lācene ar diviem lācēniem. Skaidrs, ka no iedomātās “klusās un drošās” nometnes vietas nekas nav sanācis un būs vien jāsamierinās ar šo kaimiņu klātbūtni. Drošības labad otrpus teltīm iekurinām otru ugunskuru un ap nometni novelkam repšņori, kurā, iepriekš rūpīgi izmazgājuši, ik pa gabalam iesienam karotes un krūzītes, lai tādējādi vai nu atbaidītu kādu nelūgtu viesi, vai vismaz trauku šķindoņa signalizētu par iezīmētās robežas pārkāpšanu. Lienot teltīs, ugunskuriem piemetam labi daudz resnus sprunguļus, lai tie ilgāk degtu. Nakts paiet salīdzinoši mierīgi, kaut dzirdam lāču kustību, tiem rosoties netālu krastmalā. Esam jau tā apraduši ar šo zvēru klātbūtni, ka nakts mieru tas īpaši netraucē. Esam pat kļuvuši nedaudz pārgalvīgi, sastopot lāčus, uzdrošināmies tos vērot no arvien tuvākas distances.

Nākamajā dienā, līdzīgi kā līdz šim, ķeram uz nārstu peldošos kuprlašus un goļecus un pie viena “traucējam” lāčus viņu nodarbēs. Vakarā piestājam pie kāda strauta ietekas. Kamēr nav satumsis, nolemju paiet pa strautu un mēģināt noķert kādu strauta foreli – laši jau sāk apnikt, gribas kaut ko maigāku, turklāt bieži lašu muskuļos atrodam sīkus tārpiņus, kas neizraisa tās patīkamākās sajūtas, tāpēc zivis pārsvarā lietojam vārītas. Īpaši daudz tārpiņu ir goļecos.

Tā kā iešanu gar krastu apgrūtina krūmi, iebrienu strautā un, mētājot mazu rotiņu, lēnām virzos pret straumi, līdz nonāku vietā, kur strauts met līkumu. Līkuma iekšpusē ir stāva klints, kas pārkārusies pār strauta gultni un slejas metrus sešus augstu. Uzmanīgi tuvojos klintij un, kad esmu dažus metrus no tās, uzmanīgi palūkojos gar stāvās sienas malu. Tajā pašā mirklī ieraugu, ka no otras puses klintij klāt brien neviens cits kā pats taigas saimnieks. Arī lācis, iespējams jau krietni ātrāk, ir mani ievērojis un tagad, nenovēršot skatienu, uzmanīgi lūkojas uz mani. Tā nu stāvam un vērojam viens otru. Šoreiz distance starp mani un zvēru ir ārkārtīgi maza. Saprotu, ka nedrīkstu izdarīt straujas kustības vai izrādīt bailes. Palieku stāvot un mierīgi lūkojos lāča virzienā. Kaut iekšēji “vāros” un gribas mesties atpakaļ, saprotu, ka ir svarīgi izturēt šo sprieguma pilno brīdi. Nedrīkstu izrādīt bailes, pagriezt lācim muguru vai bēgt. Vienlaikus drošības labad iebāžu roku kabatā un sameklēju miliču svilpīti. Liekas, ka svilpīte ir vienīgais “ierocis”, kas vēl var mani glābt, ja lācis tuvosies. Laiks velkas neiedomājami ilgi. Starp mums nav daudz vairāk par kādiem 20 metriem, varu labi saskatīt lāča tumšās acis, kas pētoši veras manī, un ausis, kas saslējušās kā divi lokatori. Zvērs, paslējis purnu, groza to, cenšoties vēl ko saost. Šķiet, ka jau pagājusi vai vesela mūžība. Līdz beidzot, laikam pietiekami mani nopētījis, lācis lēnām novēršas, pagriežas un, saceļot šļakatu mākoni, izmetas no strauta un nozūd krūmājā. Ievēroju, kā ūdens strūkliņas tek no viņa sāniem. Tikai tagad mani pārņem trīsas, un arī savāds saltums kāpj pa muguru uz augšu. Kāds gan tur brīnums – strauta ūdens ir ledaini auksts, bet man kājās tik vien kā brezenta bikses, vilnas zeķes un kedas. Lieki nevilcinoties, pagriežos arī es un brienu atpakaļ uz ietekas pusi. Nav arī pārliecības, ka šis ir vienīgais lācis, kurš strautā meklē ko ēdamu. Man apetīte uz forelēm galīgi pārgājusi. Pēc brīža esmu jau nonācis klajākā vietā pie strauta ietekas Županovā. Veroties rāmajā upes plūdumā un nometnes ugunskura dūmos un dzirdot biedru balsis, sasprindzinājums pāriet. Ejot esmu arī nedaudz sasildījies. Saprotu, ka esmu izturējis nopietnu psiholoģisko pārbaudījumu un man ir veicies, ka neesmu sastapies ar kādu agresīvi noskaņotu klaidoni. Lai kā būtu, skola ir rokā – sastopoties ar lāci, nedrīkst nervozēt, izdarīt straujas kustības. Ir jāpaliek uz vietas, mierīgi veroties zvēra virzienā. Un, ja vien lācis nav agresīvi noskaņots, ir paēdis, nav pārsteigts pārlieku tuvā distancē un tam nav jāaizstāv sava teritorija vai bērni, tad zvērs, iespējams, novērsīsies un dosies savās gaitās. Vienlaikus lēšu, ka pārāk daudz nosacījumiem jāsakrīt, lai zvērs neuzbruktu, un cilvēka paša uzvedība ir tikai viens no šiem nosacījumiem. Tomēr zināma “attiecību” pieredze sāk veidoties. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, varu teikt, ka tā īpaši noderēja turpmākajās dienās, ejot gar Dzendzuru. Šajā gājienā ne reizi vien uz lāču takām ‒ garajā “ziloņzālē” iestaigātajos tuneļos ‒ nācās sastapties ar pretim nākošajiem ķepaiņiem, kas pirms došanās ziemas guļā, neremdināmas dziņas vadīti, bija ceļā pie Županovas lašiem.

Nākošajā dienā ar Antu esam dežuranti, tādēļ ceļamies agrāk. Kad brokastis gatavas un sākam jau domāt, ka jāmodina pārējie, pretējā krastā ieraugām lāceni ar diviem lācēniem. Zinu, ka lācene allaž agresīvi reaģē uz jebkādu savu bērnu apdraudējumu, tādēļ tikšanās ar šo no skata miermīlīgo ģimenīti nesola neko labu. Lāči nesteidzīgi nāk uz mūsu pusi un, nonākuši iepretim nometnei, piestāj. Kamēr lācene kaut ko krasta zālē ošņā, abi lācēni metas upē un sāk peldēt uz mūsu pusi. Lācene sākumā kavējas krastā, taču jau pēc mirkļa tā brien upē un grasās doties pakaļ mazajiem. Situācija kļūst bīstama. Saprotam, ka vienīgais, ko varam iesākt, ir sacelt troksni, lai, tā teikt, brīdinātu lāčus, ka šajā krastā esam mēs un viņi nav izvēlējušies pareizo vietu upes šķērsošanai. Sākam kliegt, paķeram pannu un tukšās bļodiņas un saceļam milzu brēku, lai pārspētu ūdens čalošanu. Beidzot lācene ierauga mūs un atsauc abus nebēdņus atpakaļ. Abi lācēni ir apbrīnojami paklausīgi, tūdaļ atgriežas pie mammas un izrāpjas no ūdens. Lācene vēl pētoši noskata mūs, bet pārliecinājusies, ka lācēniem nekas slikts nav nodarīts un briesmas nedraud, nesteidzīgi ieved saimi krasta krūmājā. Raugāmies, kā ģimenīte nozūd zaļotnē, un varam tikai minēt, kā viss būtu risinājies, ja lāči nebūtu savlaicīgi ievēroti. Mums abiem – gan Antai, gan man – trīc kājas un rokas. Vēl nodomāju, cik labi, ka vakar, brienot pa strautu, nesastapu lāču mammu ar lācēniem. Pārējie neko nesaprot, samiegojušies raušas ārā no teltīm, burkšķēdami, ka esam uzrīkojuši pārāk skaļu celšanu. Sak, varējāt taču modināt pieklājīgāk, nevis ar tādu histēriski skaļu trobeli! Kad izstāstām, kas par lietu, kolēģi sāk bārstīt asprātības par biksēm, ko tagad derētu izmazgāt.

Paēduši brokastis, dodamies straumē. Pēcpusdienā esam nonākuši līdz varbūtējai Dzendzuras ietekai. Plānojam, virzoties gar to, pāriet kalnu grēdu, kas šķir Županovas un Avačas upju baseinus, lai nokļūtu pie Veršinskas, pa kuru, cik zināms, vēl neviens organizētais ūdens tūrists nav braucis. Veršinska ietek Kreisajā Avačā. Precīzāka informācija par Veršinsku mājās nebija atrodama, bet, spriežot pēc reljefa kartē, upei ir liels kritums ‒ 5–8 metri kilometrā ‒, un braukšana solās būt jautra.

Te jāpaskaidro, ka orientējamies pēc kompasa un ar roku uz pauspapīra pārzīmētas kartes. Županovas krastos, kā jau citviet taigā, ceļa rādītāji vai informācijas zīmes nav izliktas. Līdz ar to jebkurš pieņēmums jāpārbauda, kļūdīties nedrīkst. Ja pabrauksim garām strauta ietekai vai aiziesim pa nepareizu pieteku, ceļojums var pagarināties līdz ziemai vai pat vēl ilgāku laiku, jo attālumi šeit ir milzīgi, bet mums nav nekādu sakaru līdzekļu, lai varbūtējiem glābējiem paziņotu savu atrašanās vietu. Jau iepriekš bijām piestājuši pie kādas Županovas labā krasta pietekas, par kuru domājām, ka tā varētu būt meklētais strauts. Taču pēc ilgām diskusijām un strīdiem vienojāmies, ka tā tomēr nav Dzendzura un braucām tālāk, līdz nokļuvām pie šīs pietekas.

Šoreiz, lai gūtu pārliecību, ka esam noorientējušies pareizi, es, Zigurds un Jānis dodamies gar pieteku uz augšu četru stundu ilgā izlūkgājienā. Uzkāpuši kalnā, secinām, ka apkārtne ir krūmiem un kokiem noklāta un neko jēdzīgu nevaram saskatīt, tomēr šķiet, ka šīs pietekas tecējuma virziens atbilst mūsu kartē iezīmētā strauta tecējumam. Arī apkārtējo sopku izvietojums liek domāt, ka esam nokļuvuši vajadzīgajā vietā. Pēc visu apstākļu izvērtēšanas un kaismīgas diskusijas pieņemam lēmumu, ka šai pietekai jābūt Dzendzurai. Sākam izjaukt katamarānu rāmjus un pakoties kājām ejamajai ceļojuma daļai. Gājienu sākam vēlā pēcpusdienā. Ritms un taktika zināma: ejam 25 minūtes, pēc tam 10 minūtes atpūšamies. Priekšā ejošais nepārtraukti kliedz un svilpo, lai informētu pekaiņus un tie varētu savlaicīgi izvairīties no sastapšanās. Somas smagas. Jāstiepj izjauktie katamarāni un viss braukšanai pa ūdeni nepieciešamais inventārs. Vīriem nešļava ir ne mazāk kā 55–60 kilogramu smaga, dāmām somas vieglākas – katrai jānes “tikai” 35–40 kilogrami. Gar strautu ved krūmos un “ziloņzālē” lāču iemītas takas, kas līkumo starp ciņiem un lielākiem akmeņiem. “Ziloņzāle”, dažviet savijusies ar krūmāju, sniedzas 2–3 metru augstu. Lai ar smago nesamo tiktu uz priekšu, vietām jāmetas četrrāpus un burtiski jālien pa zvēru iestaigāto tuneli. Eju pa priekšu, ar uzasinātu koka mačeti cērtu ceļu un ik pa brīdim iekliedzos. Kad esam tā kādu laiku gājuši, kārtējā takas līkumā izdomāju nomesties rāpus, lai pavērotu tālāko virzienu, jo šķiet, ka taka virzās prom no upes. Ieskatos tuneļa krēslā un metrus 15 tālāk ieraugu kādu, kas ziņkārīgi veras manī. Šaubu nav, kārtējais “brūnais purniņš”... Labi, ka laikus pamanīts. Taču situācija nav patīkama – smagais nesamais spiež pie zemes, un es nevaru mierīgi notupēt. Balstos arī uz rokām, taču mugursoma sveras pāri pleciem, kaklam un galvai un tīko mani apgāzt. Tas nu nebūtu smuki, ja es apveltos vēkšpēdus taigas saimnieka priekšā. Nevar zināt, kā viņš uz to reaģēs. Iespējams, uztvers to kā aicinājumu parotaļāties, bet varbūt kā signālu uzbrukumam. Tostarp lācis nenovēršoties lūkojas manī. Caur pieri arī es vēroju viņu un drošības labad pavēršu pret lāci savu koka mačeti. Tupēt kļūst arvien grūtāk, kājas tirpst, pārējie aizmugurē apstājušies un klusējot gaida. Beidzot lācis – lielākais no līdz šim sastaptajiem – novēršas un, izlaužoties caur krūmiem un zāli, nobrien no takas. Necik tālu viņš neiet, vien kādus pārdesmit metrus, tad klajākā vietā apstājas un attupies turpina mūs vērot. Biedriem palīdzot, pieslienos kājās, un turpinām iet iesāktajā virzienā. Vietā, kur lācis tupējis, sajūtu aso, specifisko smārdu, ko bērnībā reizēm esmu saodis zooloģiskajā dārzā. Kad esam gabalu pagājuši, atskatos un caur krūmiem un zāles stiebriem redzu, ka lācis nesteidzīgi atgriežas uz takas un turpina ceļu iesāktajā virzienā. Esam draudzīgi sadalījuši vienīgo pārvietošanās ceļu! Gluži kā viensliežu dzelzceļā, mainoties vilcieniem. Laikam jau mūs glābj lašu nārsts un līdz ar to pilnie lāču vēderi. Arī savstarpēji tie patlaban komunicē miermīlīgi. Turklāt vēl nav atklāta šo dzīvnieku medību sezona, un iespēja, ka apkārt varētu klīst kāds savainots lācis, ir visai minimāla. Tomēr, lai arī kā būtu, attālinoties no Županovas, lāčus sastopam ar vien retāk. Katra tikšanās ar šo zvēru ir pārbaudījums mūsu nervu sistēmai.

Gar Dzendzuru ejam jau divas dienas. Jāteic, tas ir neiedomājami grūti. Sevišķi tad, kad saule karsē ne pa jokam, sāļi sviedri līst pār pieri un vaigiem un kož acīs un mugursomu lences plecos graužas dziļi un sāpīgi. Atpūtas vietās, lai kaut cik uzlabotu pašsajūtu, lapoto zariņu, ar ko ejot gaiņājam uzmācīgās mušiņas, aizbāžam aiz krekla – tā radām gaisa slāni, kas mazliet dzesē sakarsušo ķermeni. Gājienu jau dēvējam par mūsu Golgāta ceļu. Jānis, Lehs un Benita sākuši sarunāties ar savām mugursomām, dēvē tās par “draudzenēm”. Vienubrīd jau visiem šķiet, ka sākam “jūgties nost” – sadzirdam tādu kā tālu kliedziena atbalsi. Nu nevar būt, ka te, krūmājā, rastos atbalss! Taču pēc brīža garajā zālē parādās milzīga mugursoma, kas it kā peld pa gaisu. Ieskatoties vērīgāk, zem tās saskatāms salīcis vīrs. Cilvēks!

Ir diezgan dīvaini šeit, visīstākajā nekurienē, sastapt sev līdzīgos. Izrādās, ka mums pretim nāk pieci vīri no Permas tūristu kluba “Orions”, kuri Kamčatku apceļo kājām. Permiešu sniegtā informācija beidzot ļauj droši secināt, ka nesam kļūdījušies – tik tiešām ejam gar Dzendzuru. Šī ziņa mums ir kā medus maize. Jāatzīst, līdz pat šim brīdim nebija pārliecības, ka esam izvēlējušies pareizo pieteku. Vērojot kolēģu ekipējumu, pārsteidz, ka viņi kā praktiskākos apavus ir izvēlējušies makšķernieku garos gumijas zābakus, ko ejot noloka, bet, strautiņus un mitras vietas šķērsojot, uzloka un – kājas sausas!... Par viņu argumentiem gan stipri šaubos. No savām forelista gaitām zinu, cik dūšīgi šādos zābakos svīst kājas. Dīvaina izvēle ir arī viņu Abalakova tipa mugursomas, kas piestūķētas apaļas un “sēž” zemu uz nesēja muguras, tā papildus to slogojot. Mums, kas nesam daudz lielāku svaru, mugursomas ir ar rāmi, tā saucamie jermaki. Mugursomu rāmji ne tikai izlīdzsvaro slodzi mugurai, bet tos varam izmantot kā papildu stiprinājumu katamarāniem... Bet viņi jau nekuģo un iet kājām. Šīs saraustītās pārdomas gan paturu pie sevis, jo permieši sakās esam pieredzējuši kājnieku tūristi. Gan jau viņi paši zina, kas un kā labāk. Galvenais ‒ tagad ceļu varam turpināt drošāk. Pirmkārt, permieši pastāstījuši, ka tālāk vairs nav lāču, otrkārt, tagad orientēties palīdzēs viņu sniegtā informācija par objektiem, gar kuriem mums būs jāiet. Saņemtā informācija tomēr nemazina ierastās grūtības, ar kurām joprojām sastopamies ik brīdi. Lūk, Ingunas ieraksts dienasgrāmatā: “Pēc kārtējā strauta forsēšanas neejam vairs pa lāču taku, bet gan pa cilvēku iemītu, tomēr nedaudz vieglāk. Vienlaikus sanāk iet pret kalnu, kāpiens drausmīgs. Tad sākas zvilnājs (pundurciedru audze), Aivars ierosina iet atpakaļ, šķērsot upi un turpināt gājienu pa otru krastu. Atpakaļ neejam, Zigis izcērt ceļu ar cirvi. Tas aizņem vairākas stundas.” Savukārt Benita 12. augustā raksta: “Ātri paēdām Aivara un Antas gatavotos zirņus un cēlām savas mīļās mugursomas plecos, lai dotos kārtējā Golgāta gājienā. Sākums bija daudzsološs, divus gājienus veicām pa “ļoti labu ceļu”, bet tad... Labāk neatcerēties – kārtējie kalni ar pilnīgu spēku izsīkumu un takas pazaudēšanu. Viss beidzās ar to, ka pēc tam, kad Jānis kopā ar viņa “drausmoni” – mugursomu – kārtējā kalnā tika uzvilkts ar striķi, un tika konstatēts, ka tālāk ceļa nav un Jānis un mēs, trīs dāmas, ar striķiem tikām laistas no kalna atkal ielejā. Kungi ar sevi kaut kā paši tika galā. Aivara M. rožainie sapņi pusdienot tad, kad būs pārietas abas kartē redzamās pietekas, pilnīgi sagruva. Normālu pusdienu vietu atrast neizdevās līdz plkst. 15.30, bet, kad beidzot atradām, apstākļi ēšanai bija galīgi “antisanitāri” – brikšņos, pašā upes malā, mušiņu mākoņos, kur lāgā nevarēja pat ugunskuru iekurt, nemaz nerunājot par izstiepšanos un muguras atpūtināšanu...”

Vēl viens ieraksts tās pašas dienas vakarā: “Daži, pat neēduši vakariņas, devās pie miera, citiem vakariņas bija jāpasniedz “gultās”... Vēl nebija parādījušās zvaigznes, kad nometnē jau bija kluss, jo visi saprot, ka nāks nākamā diena, un tas, ko tā vēl solīs, nav zināms... Pilnīgi bez jebkāda optimisma uz dzīvi – Benita...”

Kādudien, ieturot pusdienas, ievērojam netālu no mums garām lidojošu helikopteru. Tas saceļ spārnos prātus, tūdaļ rodas ideja, ka ar spogulīša palīdzību varētu padot ziņu, kazi, lidonis mūs uzņem. Taču, kamēr spriedelējam, kur iepakots spogulītis, kādas ziņas un signāli ar saules zaķīša palīdzību jāraida pilotiem (vienīgais signāls, ko zinām, ir SOS), helikopters jau pagaisis aiz kalna. Paliekam vieni ar idejām un atziņu, ka varam paļauties tikai uz saviem spēkiem. Taču ne viss mūsu prātos zīmējas drūmās krāsās. Piemēram – Leha optimisma pilnais skatiens uz 13. augusta notikumiem: “Man šodien “lielā” diena. Nepietiek ar to, ka esmu dežurants, man vēl svinīgi pasniegta dienasgrāmata. Un tagad man jāraksta, bet pārējie izgāzušies sēž uz akmeņiem (..) piesaulītē un gaida pusdienu buljonu un čajoku ar medu (..). Janka mums šodien “šķībais”. Vakar iekoda moška, un šodien acs ir ciet. Uz pārējiem lūr ar vienu. Pakojamies, dzirkstī jautrība, plkst. 10.30 brienam upē un sākam ceļu. Nepaiet ne 10 minūtes, kad paslīd Benita, dūšīgi sasit ceļgalus, reibst galva. Neparedzēta pīppauze, kaut arī neviens no mums nepīpē. Vēlāk turpinām ceļu – augšā, lejā, pa ūdeni, viršiem, purviem... Ellīgs karstums, liekas, esam nonākuši odu dzimtenē. Vēlu vakarā pēc nebeidzamām debatēm esam apstājušies purva vidū uz nelieliem pauguriem. Lejā čalo upīte. Ēdam vakariņas, kad pa upīti uz augšu sāk iet laši. Skats azartisks. Iemetos upītē, lai kādu ķertu. Taču sāk jau palikt tumšs, lai kaut ko redzētu. Beidzu, jo odi kož visos galos...”

Leha optimisms un draudzīgā humora izjūta (arī attiecībā uz sevi) allaž palīdzējusi un arī tagad palīdz komandā uzturēt možu garu. To spilgti raksturo kādu rītu pirms došanās ceļā nevērīgi izmestā frāze, kas kļuvusi par moto Ingunas ierakstam dienasgrāmatā: “Kas var būt labāks par ūdens tūrismu,” teica Lehs un, uzvēlis plecos mugursomu, iebrida upē...” Jāsecina, ka ne visi grupas dalībnieki ir nobrieduši šādām grūtībām, tādēļ laiku pa laikam kritiskos brīžos nākas kādu atbalstīt, uzmundrināt un palīdzēt, lai nezūd kopīgais cīņas gars. Ir svarīgi saglabāt līdzšinējo pozitīvo mikroklimatu, un, jāteic, tas kopīgiem spēkiem izdodas. Mani joprojām stipri nomoka ceļojuma pirmajā vakarā iegūtais apdegums. Ievainojums negrib dzīt, tā vidū izveidojies piltuvveidīgs krāteris, no kura rītos un vakaros ar pinceti izvelku atmirušos audus. Potīte ejot smeldz, un man ik rītu un dažreiz arī pēc brišanas pa ūdeni nākas brūci apkopt. Sterilie marles pārsēji ir beigušies, neesam rēķinājušies ar tik lielu patēriņu, tādēļ tagad vakaros ārējās apsaites mazgāju, lai no rīta brūci varētu daudzmaz kārtīgi nosaitēt un ejot tā nesaskartos ar savalkāto vilnas zeķi.

Pirms pārejas skatam paveras vairākus kilometrus plata, purvaina, maziem pauguriņiem nosēta ieplaka, ko izvago daudzi strauti, kas purvainajā zemē iegrauzuši dziļas gultnes. Ir labi, ja iešanas azimuts sakrīt ar kārtējā strauta tecējuma virzienu. Strautu gultnes ir klātas oļiem un sīkiem akmentiņiem, pa tiem ejam kā pa pārplūdušām ietvēm. Arī padzerties var ērti – nav pārāk zemu jānoliecas. Tā kā karstums ir nežēlīgs, pamatīgi svīstam un dzert gribas bieži. Par “krūzīti” izmantoju savu brezenta auduma cepuri ar nagu. Mitrā naģene arī patīkami dzesē sakarsušo galvu. Taču, ja strautu nākas šķērsot, situācija kļūst visai sarežģīta – vispirms jānolaižas pusotru metru dziļā grāvī, pēc tam no tā jātiek laukā. Un tas ir grūti, jo krasti ir stāvi, gandrīz vertikāli, tos veido biezs kūdras slānis, sīku krūmu un zālaugu saknes, kas savijušās ar lielākiem un mazākiem akmeņiem un olīšiem. Nekur nevar droši ieķerties vai pieturēties, augi netur mūsu svaru. Kad stāvais krasts pievārēts, grūti piecelties kājās ‒ smagā mugursoma spiež pie zemes. Nav arī prāta darbs somu iepriekš noņemt, pēc tam viens to vairs plecos nedabūsi – nav kur to atsliet, lai ielīstu somas lencēs...

Tā kā ejam ciešā bariņā, palīdzot cits citam, šķēršļus kaut kā pārvaram un lēnām, bet noteikti virzāmies uz priekšu. Krastos mudž odi un mušiņas, kuri lien aiz jakas un krekla. Mūsu kakli un rokas jau izskatās kā masaliņu slimniekiem. Pamazām tuvojamies klajuma pretējai malai, kur slīpā nogāzē izpletusies bērzu birzs. Strautiņu dzidrajā ūdenī ik pa brīdim aiztrauc iztraucētie nārstojošo zivju bari, kas, mums tuvojoties, mūk ar lielu troksni. Taču par zivju tvarstīšanu pašlaik nedomājam. Galvās tikai viena doma – ātrāk tikt cauri šim strautu un lidojošo asinssūcēju labirintam, novelt no pleciem smagās somas, atsēsties bērzu ēnā, atpogāt brezenta jaku un kreklu, ļaujoties dzesējošai vēja pūsmai. Tomēr, kad esam izgājuši cauri ieplakai, no ilgākas sēdēšanas un atpūtas nekas nesanāk. Nokalnē, kas ved uz pāreju, nav atrodams ūdens. Kādam, kuram enerģija vēl nav galīgi apsīkusi, jādodas atpakaļ pēc strauta ūdens dzeršanai. Ejam abi ar Zigurdu. Iešana lejup pa nokalni bez mugursomām šķiet kā viegla rotaļa, tā vien gribās traukties uz priekšu ātrāk. Veldzējuši slāpes, atnesam ūdeni pārējiem. Atvilkuši elpu, dodamies izšķirošajā kāpienā uz pāreju. Strautā esmu paņēmis mazu gludu akmentiņu un turu to mutē, ik pa brīdim norijot sakrājušās siekalas. Šādu paņēmienu savulaik ieteicis Zigurds, tas palīdz pārvarēt slāpes un pat uzmundrina. Gar nokalnes malu braucis kāpurķēžu visurgājējs, un iešana pa tā iebraukto sliedi ir visnotaļ komfortabla. Ejam klusējot, kā tādi sacīkšu zirgi, kas sajutuši drīzu finišu. Beidzot šķērsojam augstāko punktu un pa lēzenu, krūmiem aizaugušu pļavu noejam līdz upei.

Esam nokļuvuši pie Veršinskas! Sienam katamarānu rāmjus un gatavojamies nobraucienam pa šo “neskarto” upi. Mums nav precīzas informācija par tās tecējuma raksturu un sagaidāmajiem šķēršļiem. Zinām vien tikai aptuvenu kritumu, kas sola strauju braucienu, un to, ka pēc kādiem 40 kilometriem Veršinska ietek Kreisajā Avačā. Pēcpusdienā dodamies ceļā. Laiks nomācas un sāk smidzināt lietus. Upe līkumo cauri biezam krūmājam. Braucam, izvairoties no piespiedēm pie krasta un ūdenī sakritušajiem kokiem. Straumes ātrums līdzīgs kā pavasarī Amatā, taču šī upe ir vismaz divas reizes šaurāka. Tādēļ manevrēšana prasa lielu prasmi un ātru reakciju. Situācijas mainās zibenīgi, un jāspēj reaģēt uz katru no tām. Baudām upes ņipro tecējumu. Vietām pāri upei nolīkušie koki, savijuši zarus ar pretējā krastā augošajiem, veido savdabīgas arkas. Krastos aug gara zāle. Gar pašu ūdens malu jau atkal redzamas lāču iemītas takas. Tā kā Veršinska nav dziļa, ievērojam pretim peldošas zivis. Daža tīri branga. Brauciens norit bez īpašiem starpgadījumiem, ja neskaita brīdi, kad, “iejoņojuši” kārtējā līkumā, krastā dažu metru attālumā iztraucējam lāci, kurš, mūs ieraudzījis, iztrūkstas ne mazāk. Pārsteigums ir tik pēkšņs, ka ķepainis ieplestām ķepām, izslējies pakaļkājās stāv, pavadot mūs ar skatienu un pat netaisās bēgt. Jādomā, ka šis pekainis nav vienīgais savas sugas pārstāvis šajā upes posmā. Avarēt vai kāpt krastā būtu pārāk riskanti. Tāpēc tālāk braucam daudz piesardzīgāk, jau ar negatīvu ātrumu. Ap pulksten 20 beidzam braukt, jo ieleja, pa kuru plūst upe, spēji sašaurinās. Tālāk ir stāvi, kokiem un krūmiem apauguši krasti, gultnē redzami akmeņi un baltu putu gali. Nezinām arī, vai tālāk būs labas nometnes vietas. Tāpēc paliekam te, upes labajā krastā uz nelielas terases starp mellenājiem. Nokalnē līdzās upei izpleties zvilnājs (blīva ložņājošu skujeņu audze –A. M.), tāpēc pēc malkas nav tālu jāiet. Straujajā nobraucienā esam samirkuši. Paiet ilgāks laiks, līdz izžāvējam slapjās drēbes un sasilstam. Vakariņojot atsākas tērzēšana par šodien piedzīvoto un nākamās dienas plāniem. Upe jau ir apmēram 20 metrus plata, straumes ātrums lēšams vismaz 10–15 kilometri stundā. Pēc vakariņām, dodos pie upes un noķeru vairākus goļecus. Brokastu buljons garantēts. Nākamajā dienā turpinās vēl straujāks nobrauciens, un makšķerēšanai nav brīvu brīžu – ik mirkli jābūt gatavam veikt kādu manevru, tāpēc ne mirkli neatslābinos. Tas nu reiz ir nepārtraukts slaloms: jāmanevrē starp akmeņiem un ūdenī iekritušajiem kokiem, jāizvairās no piespiedēm pie krasta vai kāda cita šķēršļa. Jāteic, ka visas ekipāžas ar šo uzdevumu tiek galā. Mēs, pirmie organizētie ūdens tūristi šajā upē, ar pirmatklājēju tiesībām to novērtējot, atzīstam, ka Veršinska atbilst otrajai kategorijai ar trešās kategorijas elementiem. Taču jāņem vērā, ka upe plūst tālu no apdzīvotām vietām, un nokļūšana līdz tai ir visnotaļ sarežģīta. Tāpēc grūtības pakāpi varētu par vienu kategoriju paaugstināt. Vienlaikus jāteic, ka Veršinskas garums ir pārāk niecīgs, lai to vērtētu kā atsevišķi braucamu upi. Tā vērtējama vien sasaistē ar citām šā reģiona upēm.

Veršinskas un Kreisās Avačas satece ir ideāla vieta nometnei, turklāt tūlīt aiz tās izveidojusies dziļa bedre, kas pilna ar lašveidīgajiem. Dzidrajā ūdenī zivis ir labi redzamas, un tas, savukārt, vieš mūsu prātos azartu un ķērāju dziņu. Ķeram, ķeram, ķeram, laižam vaļā un, ovāciju pavadīti, ik pa laikam cīnāmies un izvadām krastā pa eksemplāram, kurš nebūt neuzvedas kā miermīlīgs jēriņš. Copē atkal iesaistās mūsu daiļā dzimuma pārstāves, un viņu azarts pieaug līdz ar katru noķerto zivi. Atkal skan: “Nu vēl reizīti iemetīšu,...” reizītes seko cita citai.

No rīta, kad tēja jau uzvārīta, uzmetot skatienu upei, ievēroju, ka pa slīpo nogāzi pie mums kāpj divi ar automātiem bruņoti vīri raibos tērpos. Izrādās, tie ir armijnieki, kuri “izmesti” taigā, lai apkarotu malu zvejniekus. Atklājas arī, ka viņi jau ilgāku laiciņu mūs vērojuši, līdz secinājuši, ka neesam maliķi. Jautāti, pēc kā viņi to secinājuši, puiši teic, ka neesam bruņoti un pie nometnes neesam uzstādījuši balsta ložmetēju. Armijnieki pastāsta, ka reiz esot piedzīvojuši gadījumu, kad lieta nonākusi līdz šaušanai. Tajā pat laikā jaušams, ka viņi šobrīd vairāk domā par drīzo demobilizēšanos nevis par krišanu varoņa nāvē, svešā vietā cīnoties ar malu zvejniekiem. Abi ir vienkārši Krievijas lauku puiši, kurus gaida mājās. Uzcienājam viņus ar tēju un draudzīgi tērzējam. Beigās uzcepam iepriekšējā vakarā noķertos kuprlašus. Pret mums nekādas pretenzijas netiek izvirzītas, jo apkaro tikai tos, kuri masveidā nelegāli iegūst sarkanos ikrus un zivis. Uzzinām, ka šajā rajonā ir arī citi viņu ieroču biedri, tā kā vajadzības gadījumā viņi varot izsaukt papildspēkus un helikopteru. Draudzīgi papļāpājuši, šķiramies. “Ķērāji” dodas savās gaitās, bet mēs pirms aizbraukšanas vēl pamētājam spiningu bedrē zem sateces. Tomēr sajūta tāda, ka esam jau nonākuši citā pasaulē, kur valda īpaša “kārtība”. Nav vairs tās labās sajūtas, kas ļauj teikt – esam vieni ar pirmatnējo dabu. Bruņotie vīri mums atgādinājuši, ka nekur tālu no civilizācijas neesam tikuši, esam vien izmetuši nelielu loku neskartajā dabā.

Šo sajūtu pastiprina tūlīt pēc brauciena atsākšanas krastā ieraudzīts cilvēks. Tas ir bārdains vīrs, kurš stāsta, ka esot no Djakova “zaimkas” (tā šai Krievijas malā mēdz dēvēt apdzīvotas vietas), viņš meklējot pīles, kuras iepriekšējā vakarā ielaidis upē, bet šodien vairs nevarot atrast. Kad braucam prom, viņš katrai ekipāžai pārmet krustu un kaut ko pie sevis murmina. Neko prātīgu no viņa teiktā un vervelēšanas nesaprotam. Tālāk upe sadalās daudzās attekās, pamazām tuvojamies Ziemeļu Korjakiem (Северные Коряки, apdzīvota vieta Kreisās Avačas krastā). Krastā parādās pa makšķerniekam, visbeidzot viņu kļūst tik daudz, ka ķērāji stāv vai ik pēc 10–20 metriem. Kādā oļiem klātā sērītē piestājam arī mēs un vērojam šo lašu ķērāju darbošanos. Četri vīri “strādā” pa pāriem. Vienam no pāra ir resns spininga kāts, kas aprīkots ar inerces spoli “Ņeva” un vismaz milimetru resnā auklā iesiets metāla serdenis, kuram galā ir četri lieli āķi bez atskabargām (līdzīgi kāsim, ar ko viduslaikos rāpās pāri pils vaļņu mūriem). Šādu “vizuli” vīrs iemet upē un sāk ātri ietīt auklu, ik pa brīdim strauji pievelkot resno kātu. Ja zivi izdodas aizcemmerēt, ķērājs pārmet kātu pār plecu un jož krastā. Kompanjons pie ūdens malas izvilkto zivi saķer un, ja zivs ir mātīte, to uzšķērž un ikrus ielaiž trīs litru burkā, kas stāv turpat krastmalā. Ja izcemmerēts tēviņš, tas tiek atmests atpakaļ upē. Kad burka piepildīta, to aiznes piekrastes krūmos un novieto līdzās citām jau ar ikriem piepildītām burkām. Šajā brīdī atceros sastaptos desantniekus un nevaru saprast, ko viņi meklē augštecē, kur nav neviena maliķa? Kāpēc viņi neķer šos, kas nebūt neslēpjas, bet darbojas, pat nekautrējoties no mums − svešiem vērotājiem. Kaut kas nedaudz noskaidrojas vēlāk, kad apmeklējam Petropavlovskas–Kamčatskas tirgu. Tur sarkanie ikri pieejami plašā sortimentā un dažādā fasējumā (pat uz ātru roku no avīzes satītās tūtās). Šis ir laiks, kad Krievijā, tāpat kā pie mums Latvijā, attīstās kooperatīvu kustība, un šajā ar “ēnu biznesu” cieši saistītajā sfērā reti kurš maksā visus nodokļus un pērk nepieciešamās licences. Galvenais ir iespējami ātrāk gūt lielāku peļņu, protams, daloties ar atļauju devējiem, uzraudzītājiem un kontrolieriem. Savukārt armijas iesaistīšana nārstojošo zivju sargāšanā liecina, ka varas iestādēm zudusi uzticība civilajiem dienestiem, un vismaz formāli sākusies stingrāka maluzvejniecības apkarošana. Bet varbūt, ka mēs vispār neko nesaprotam no šejienes “kārtības”...

Pavērojuši šo zivju “benžu” darbošanos, jau vakara pusē dodamies tālāk. Vēlu vakarā pabraucam garām kādam kājāmgājēju tiltam, vēl pēc pāris kilometriem – otrs tilts, pa kuru virzās intensīva satiksmes plūsma. Klāt Jeļizova − Petropavlovskas–Kamčatskas priekšpilsēta. Krastā tauta, ka biezs. Nav izvēles, stājam malā un ceļam teltis. Kad esam padzēruši vakariņu tēju, pie mūsu ugunskura piekuļas divi iedzēruši tipiņi, runā par politiku, deklamē dzeju, galvā liela putra, taču noskaņojums draudzīgs. Vīri izklāsta šejieniešu ideju par atdalīšanos no Padomju Savienības: “Maskava ir tālu, Japāna – tuvu. Atdosim viņiem tās divas strīdīgās Dienvidu Kuriļu salas, bet japāņi par to mums uzbūvēs mājas un savedīs visu nepieciešamo. Rau, vieglās mašīnas un citas preces jau savestas. Varēsim dzīvot cepuri kuldami, dabas bagātību mums pietiek: meži, zivis, kažokzvēri, izrakteņi, dabas gāze utt., tirgosimies un dzīvosim zaļi. Maskava tik un tā visu paņem, pretī neko nedod...” Kad saruna sāk kļūt apnicīga, sakām, ka ejam gulēt, un lienam teltīs. Vīri aiztenterē, taču drīz vien atgriežas jo tumsā viens iekritis kādā bedrē un otrs knapi viņu izvilcis no tās. Pārmet, ka neesam nākuši palīgā. Taujā, vai varam viņiem aizdot kabatas bateriju. Lai neprovocētu iespējamu konfliktu, iedodam vīriem sveci, sērkociņus un viņi aiztenterē, viens otru balstīdami. Atpakaļ vairs nenāk, nu varam laisties miegā. Ar lāčiem sadzīvot bija mierīgāk...

Nākamā rītā pieceļamies vēlu un sākam jaukt katamarānus. Kad viss sapakots, dodamies uz Jeļizovas lidostu, lai tur atstātu liekās mantas, bet paši, paņēmuši līdzi tikai teltis, guļammaisus un ēst gatavošanai nepieciešamo, dodamies uz Klusā okeāna piekrasti, kur esam iecerējuši pavadīt dažas dienas, lai baudītu nelielu atslodzi pēc pārgājiena grūtībām.

18.augusta vakarā ar “nobalsotu” autobusiņu aizkuļamies līdz okeāna krastam un tur uzceļam teltis. Ir silts, mūs ieaijā okeāna viļņu ritmiskais troksnis. 19. augusta rītā vēl pirms saullēkta ar Antu un Ingunu kāpjam vienā no pauguriem, kas te ik pa gabalam slejas okeāna krastā. Skats, kas paveras no virsotnes, ir vārdiem neaprakstāms. Priekšā okeāns, pie horizonta blāzma, kas aug un aug, uzlecošās saules izgaismota. Gar okeāna piekrasti ik pa gabalam redzami pamesti ierakumi un nocietinājumi. Agrāk te, gar Klusā okeāna krastu, bijusi slēgtā teritorija, kur neviens civilais nav drīkstējis rādīties. Tagad sargposteņi noņemti, katrs var brīvi nākt un iet. Tas mazliet pārsteidz – iedomājamies mūsu Baltijas jūras piekrasti ap Kolku, Ventspili, Mazirbi, Pāvilostu un Liepāju, kuru VDK (Valsts dro-šības komitejas) pakļautībā esošie PSRS robežsargi pat nedomā pamest. Kāpēc te apsardze noņemta, bet Latvijā ne?...

Līdzko saule ir pārrāpusies pamalei, un mēs ar saviļņojumu raugāmies, kā tā lēnām kāpj arvien augstāk, sadzirdam dobju motoru dūkoņu. Jau pēc mirkļa krastā parādās bruņutransporta kolonna, kas milzīgā ātrumā aiztrauc mums garām un tālāk okeāna malā apstājas. No bruņutransportieriem lec laukā karavīri ar strēlnieku ieročiem un skriešus ieņem pamestos ierakumus un būves. No augšas viss labi redzams, nodomāju, ka, iespējams, notiek armijas mācības. Tomēr, nokāpuši lejā un aizgājuši pēc piena uz netālo fermu, no vietējiem ganiem, kuriem ir radio, uzzinām, ka Maskavā noticis apvērsums – pučs, ko organizējusi “Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja”. Gorbačovs atrodoties Krimā mājas arestā. Maskavā varu pārņēmuši pučisti ar VDK šefu Krjučkovu un armijas vadību. Milicijas specvienības “OMON” sadarbībā ar armiju pašlaik “ievedot kārtību” visā valstī. Pučisti paziņojuši, ka demagoģiskajai melšanai, ko sauc par “perestroiku”, svītra pāri, un jāsāk aktīvi rīkoties, lai nepieļautu tālāku Padomju Savienības sabrukumu. Iedzīvotāji un varas iestādes tiekot aicināti sadarboties un atbalstīt pučistus. Šādas ziņas no Maskavas tiek raidītas ik pa brīdim. Pārņem satraukums un neziņa. Pagaidām citu ziņu mūsu rīcībā nav, varam tikai fantazēt, kas pašlaik notiek mājās Latvijā. Satrauktais prāts vairs nenesas uz atpūtu, un pusdienlaikā dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tur uzzinām, ka visur nav vienprātīga atbalsta pučistiem. Tas iedveš mazas cerības. Lauzām galvas, ko gan te, svešumā, iesākt. Redzam pa pilsētu skraidām ziņnešus ar uzsaukuma lapiņām, kas tiek līmētas uz ielu stūriem un žogiem. Izlasām un uzzinām, ka Tālie Austrumi nepakļaujas pučistiem. Uz to viņus aicina Jeļcins, kurš viennozīmīgi iestājas pret puču. Uzsaukumos rakstīts, ka ikviens, kurš var nest ieroci, tiek aicināts doties uz kādu vietu pilsētā, kur tikšot dalīti ieroči un formētas pretošanās vienības. Ož pēc pilsoņu kara... Apspriežam mūsu tālāko rīcību. Izvēle nav liela – vai nu jāstājas šejieniešu bruņotajos formējumos, vai arī, kā rosina Lehs, kājām jādodas līdz Beringa jūras šaurumam un tad ar katamarāniem pāri šaurumam uz Ameriku. Detaļās šo ideju apsverot, saprotam, ka nesam gatavi tik nopietnam un tālam ceļam. Tuvojas ziema un mums nav ne atbilstoša apģērba, ne apavu, ne ekipējuma, ne pārtikas. Tomēr galīgi šo iespējamās rīcības variantu nenoraidām. Esam kā sprostā, bez sakariem ar ārpasauli, vairāk nezināmā nekā zināmā. Saprotu, ka arī Latvijā nekas rožains mūs, vismaz šobrīd, negaida. Es strādāju Godmaņa valdības juridiskajā dienestā, pārējie bijuši aktīvi barikāžu aizstāvji janvāra notikumos un Tautas frontes aktīvisti. Esam iestājušies pirmajos zemessardzes formējumos, nodevuši zvērestu un aktīvi iesaistījušies zemessardzei noteikto uzdevumu pildīšanā. Šeit pa radio izskanējusi informācija par kaut kādiem pučistu sastādītiem “sarakstiem”. Tiem tagad nākšoties “par visu atbildēt”. Tā vien šķiet, ka kāpt lidmašīnā un lidot mājup ir līdzvērtīgi pašnāvībai. Tad jau labāk piepulcēties Tālo Austrumu bruņotajiem formējumiem. Bet ko darīt Antai, Benitai un Ingunai?... Varbūt viņas arī var būt noderīgas bruņotajos formējumos? Kas mūs sagaida tuvākajā laikā? Šīs pārdomas nedod mieru, un vakarā nevaru iemigt.

Nākamajā dienā dodamies uz lidostu. Esam uzzinājuši, ka mūsu čarterreiss šodien tomēr lidos uz Latviju. Arī radiosakari lidostā ir drošāki, un nav jāuzticas vienīgi Maskavas ziņām. Tostarp noprotam, ka notikumi attīstās ļoti dinamiski. Lidostā satraukums jaušams visos braucējos. Pārsteidz tas, ka daži čarterreisa organizatori lidostā saveduši kastes ar banāniem, ko gatavojas vest uz Rīgu un tur tirgot. Šobrīd viņi aizņemti ar banānu svēršanu un iekraušanu lidmašīnā. Šī “šmotočņiku” (nopērc lētāk–pārdod dārgāk) filozofija kaut kā neiederas mūsu šā brīža satrauktajos prātos. Mēs ik pa brīdim laužamies lidostas dispečeru punktā un taujājam par pēdējām ziņām. Mantas esam salikuši kādā lidostas kaktā un esam gatavi jebkurā brīdī atteikties lidot mājup. Dispečeri ir saprotoši un mūs ārā nedzen. Pastāsta jaunumus – uz Krimu pie Gorbačova devusies delegācija, lai atbrīvotu viņu no mājas aresta. Jeļcina nostāja joprojām nemainīga. Arī Tālo Austrumu gubernators paziņojis, ka nedomā pučistiem pakļauties. Nolemjam lidot, bet visu laiku sekot līdzi jaunākajai radio informācijai, un, ja nu kas, pa ceļam izkāpt Novosibirskā, kur lidmašīnai jānolaižas, lai papildinātu degvielu. Novosibirskā izkāpjam no lidmašīnas, bet, aprunājušies ar pilotiem, uzzinām, ka pa to laiku, kamēr lidojām, Gorbačovs ir atbrīvots, pučs apspiests un pučisti arestēti. Šī ziņa paceļ mūs vai spārnos, un mudīgi rāpjamies atpakaļ lidmašīnā.

Rīts Rīgas lidostā ir kluss un mierīgs. Nekas neliecina par nesenajiem trauksmainajiem notikumiem. Braucot uz mājām redzam, ka ielas ir tukšas, taču piemētātas ar papīriem un nav vēl tīrītas. Saprotu, ka tuvākajā laikā visiem būs daudz darāmā.

Pēc vairākiem mēnešiem kādā krievu avīzē izlasu, ka 19. augustā Klusā okeāna krastā armija kaujas pozīcijas ieņēmusi tādēļ, ka VDK šefa Krjučkova rīcībā esot nonākusi slepena informācija par to, ka amerikāņi, zinot, ka Padomju Savienības Tālie Austrumi negrasās pakļauties pučistiem, gatavojušies tur izcelt savu militāro desantu... Ej nu sazini, vai tā bija nopietni ņemama ziņa vai tikai palaista pīle. Katrā ziņā mēs tur bijām un visu to piedzīvojām... Bet kas būtu bijis, ja būtu bijis, paliek vien minējums.


top