No Pārdaugavas līdz Aļaskai

Aivars Maldups

Rīga 2019

Grāmatas autors — juridiskās jomas profesionālis, sambo cīņas meistars, laivotājs, makšķernieks un mednieks — stāsta par saviem piedzīvojumiem visā savas garās dzīves gājumā.

SATURS

 

Grāmata I

Vizītkarte ievadam: Mazsalaca, Vācija, Āgenskalns, Mārupīte, Auce, sports, darbs

Savu ceļošanu sāku, vēl būdams mammas vēderā, kad viņa devās uz Mazsalacu laist mani pasaulē. Laiks 1944.augusta beigās bija nemiera pilns, un Mazsalaca, kur tolaik dzīvoja tēva māsa skolotāja Lida Ādmine, šķita kā miera osta. Taču ar to mana ceļošana nebeidzās, nācis pasaulē un atgriezies Rīgā, tiku aizrauts jau krietni tālākos ceļojumos. Proti, no Rīgas manu vecāku un līdz ar to mans ceļš veda uz Skrundu, tad uz Kuldīgu un Liepāju, bet tālāk jau uz Vāciju, kur nokļuvām bēgļu nometnē.

Lūk ko mana māte fiksējusi savu atmiņu pierakstos. “Pie radiem Skrundas “Lejzemniekos” nodzīvojām līdz 1944.gada 9.novembrim. Agrā rītā, kad vācu karavīri ar lāpstiņām kašāja bedres, gatavodamies kaujai ar krievu armiju, ar zirga pajūgu devāmies Kuldīgas virzienā. Smidzināja sīks lietutiņš un noskaņojums bija drūms. Bijām tērpti vien vasaras drēbēs, jo nebijām rēķinājušies, ka nevarēsim vēl tajā pat rudenī atgriezties savās mājās Rīgā. Pret vakaru nonācām Kuldīgā, ceļā pārdzīvodami dažādas klizmas. Zirgs bija ārkārtīgi niķīgs – kustējās uz priekšu tad, kad viņš to vēlējās, un, ja mēģināja viņu paskubināt, spēra un ārdījās kā traks. No Kuldīgas ar vācu karaspēka mašīnām tikām aizvesti uz Liepāju un šajā ceļā mūs ar vīru izšķīra ‒ tikām iesēdināti katrs savā automašīnā. Liepāju sasniedzām jau tumsā, pa ceļam piedzīvojām vairākus uzlidojumus. Krastmala bija pilna ļaužu un šādā pūli tikai ar grūtībām izdevās uzmeklēt vīru, pie kura bija palikušas bērna pārtinamās drēbītes, pudelītes un ēdiens... Beidzot 17. decembrī tikām uz kuģa un atkal sākās uzlidojums. Blakus kuģis jau bija liesmās. Mēs bijām novietoti kuģa apakšējā stāvā, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus, vienlaikus apsvērdami, ko darīt, ja arī mūsu kuģis aizdegsies. Cerību izglābties bija maz, jo pūlī ar tik mazu bērnu es nekur uz priekšu netiktu... Par laimi, mūsu kuģi bumbas neskāra un devāmies jūrā. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu kuģim uzbruka zemūdene, izšaujot torpēdu. Atkal bija trauksme un uzvilkām peldu vestes. Tajā pat laikā sapratu, ka avārijas gadījumā tās maz līdzētu jo bija decembris un jūras ūdens ārkārtīgi auksts. Mūsu kuģa kapteinis izdarīja vairākus spējus manevrus un izvairījās no torpēdas. Tā aizgāja gar kuģa sānu, to neskarot...”

Vācijā nokļuvām bēgļu nometnē netālu no Rostokas. Taču ilgi nebija lemts tur atrasties, jo frontes līnija virzījās ārkārtīgi strauji un drīz vien atradāmies tā saucamajā krievu okupētajā zonā ar visām no tā izrietošajām sekām. Un viena no šīm sekām bija tā, ka kopā ar daudziem citiem bēgļiem bijām spiesti doties atpakaļ “ceļojumā” uz Latviju. Šoreiz jau braucot ar preču vilcieniem, akmeņogļu un malkas vagonos. Riskantajā atpakaļceļā ģimenei nācās sastapties ar neskaitāmām grūtībām un nejēdzībām. Karam beidzoties, īpaši Polijā siroja neskaitāmas bruņotas marodieru un laupītāju bandas, kuras nelaida garām izdevību uzbrukt un atņemt visu ko varēja ‒ pat pieticīgos bērnu autiņus, nemaz nerunājot par pārtiku.

Pēc pārciestajām grūtībām atgriezušies Rīgā, vecāki sastapās ar skarbo pēckara realitāti. Atliek tikai apbrīnot manus vecākus, kuri spēja šajā laikā ne tikai izdzīvot, bet arī izaudzināt, kristīt un izskolot divus bērnus, par ko esmu viņiem bezgala pateicīgs un atmiņās noliecu galvu viņu priekšā.

Man bija jau kādi pieci gadi, kad kādudien ‒ kā ierasts ‒ devos pagalmā spēlēties ar sētas bērniem, taču māte ierāva mani atpakaļ istabā. Pagalmā bija iebraukusi kravas automašīna, pie mājas durvīm stāvēja garos šineļos tērpti kareivji ar šautenēm, un visam pa vidu rosījās vīrs formas tērpā ar spožām pogām un zilu cepuri galvā. Vēlāk no vecāku sarunām nopratu, ka šī notikuma sekas ir tādas, ka uz Sibīriju ‒ manā bērna iztēlē itin vilinošu zemi ‒ aizvesta Bēniķu ģimene, un kopā ar to arī mana spēļu biedrene mazā Astrīda, par ko biju ļoti sarūgtināts. Turpmāk mana māte katru vakaru, nomazgājusi traukus, sapakoja tos sainītī, lai gadījumā, ja “viņi” atbrauktu pakaļ mums, varētu visu ātri savākt un paņemt līdzi, steigā neko neaizmirstot.

Stāvoklis tiešām bija neskaidrs, vecāki pamatoti baiļojās, ka arī mūs var izsūtīt. Kā nekā, ģimene ne tik sen bija atgriezusies no bēgļu gaitām Vācijā. Atgriezties nācās tukšā vietā, miera laika dzīvi faktiski sākot no nulles. Dzīvoklī Slokas ielā 3, Rīgā, kur tēvs ar māti dzīvoja pirms kara, bija ievācies kāds virsnieks, un, kad tēvs pēc atgriešanās bija devies turp cerībā atdabūt dažas sadzīvei nepieciešamās lietas, jauno “saimnieku” viņš sastapis brīdī, kad tas kurinājis krāsni... ar tēva savulaik rūpīgi vāktās mājas bibliotēkas grāmatām. Nu tēva acu priekšā šis prāvais krājums tika bezjēdzīgi iznīcināts. Par kaut kādu mantu atdošanu virsnieks nav gribējis pat dzirdēt un, vienā mierā turpinot mest krāsnī grāmatas, piedraudējis – ja tēvs vēlreiz uzdrošināšoties nākt un kaut ko prasīt, viņš jau nu pratīšot parūpēties, lai mūs aizsūta “pie baltajiem lāčiem”.

Tie vairs nebija nekādi joki. Atlika viens – samierināties. Un dzīvot tālāk līdz ar nepārtrauktām bažām par ģimenes likteni. Mani šis satraukums gan pārāk neskāra, es savā bērna prātā nevarēju pat aptuveni apjaust iespējamās briesmas un šausmas, ar kurām nāktos sastapties izsūtījumā. Klusībā pat kāroju doties tālajā ceļā un redzēt, kāda īsti ir tā Sibīrija, par ko bieži dzirdēju runājam vecākus.

Tā nu par manu bērnības māju un sētu kļuva nams Ernestīnes ielā 1, kur mūsu ģimene mitinājās dārza mājas bēniņu stāva vienā istabā. Mājas pirmajā stāvā dzīvoja tēva māsa Alma ar trim bērniem Maiju, Nilsu un Knutu un vīru – rakstnieku un tulkotāju Teodoru Lejas–Krūmiņu; arī viņi bija atgriezušies no bēgļu gaitām Vācijā, kur, tāpat kā mēs, izrādījās nokļuvuši krievu okupētajā zonā. Pamazām iekārtojāmies – tēvs pēc virsnieka “laipnā” atteikuma saņemšanas, izmantojot nazīti un kaltiņu, izgatavoja ēveli, iegādājās rokas zāģīti (sauktu par fuksīti) un vakaros pēc darba malkas šķūnītī sameistaroja galdu, taburetes, gultas, plauktiņus un citas sadzīvei nepieciešamās mēbeles. Finierētas un nolakotas tās izskatījās ciešami un godam kalpoja līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidum. Bet tēva darinātais apaļais pusdienu galds, pienācīgi restaurēts, kalpo joprojām, priecējot ģimenes nākamās paaudzes...

Taču atgriezīsimies četrdesmitajos gados, kuros, neskatoties uz grūtībām, ritums neapstājās. Pieaugušie ik dienu devās savās gaitās, un savu dzīvi – brīvu un interesantu, bez īpašas pieskatīšanas – dzīvojām arī mēs, tā laika bērni.

Nekas mums nepaslīdēja garām nepamanīts. Kad pagalmā kārtējo reizi ienāca “zivju sieva” ar kurvi, kurā, akurāti sarindotas, smaržoja svaigi kūpinātas reņģes, lucīši vai butes, tie bijām mēs, kas deva ziņu mātei, lai nāk iepirkties. Lai tiktu pie kāda kāruma, piepelnījāmies arī paši. Augas dienas pavadot Pārdaugavas namu pagalmos un ieliņās, bez īpašām pūlēm uzzinājām, kad vietējā veikaliņā Baložu un Vasaras ielu stūrī ir pievests cukurs, milti, maize vai kāda cita tobrīd deficīta pārtikas prece. Ziņas par to zibens ātrumā no mutes mutē izplatījās apkārtējo namu iedzīvotāju vidū, un drīz vien pie veikaliņa jau veidojās gara rinda. Laiki nebija pārpilnības apdvesti, tādēļ vienam pircējam pienācās normēts daudzums preču, parasti – kilograms miltu, kilograms cukura, kukulītis maizes. Tiem, kuriem ar noteikto normu nepietika, pēc rindas izstāvēšanas un atvēlētā daudzuma iegādes neatlika nekas cits kā stāties rindā no jauna. Taču bija otra iespēja – piepulcēt sev kādu, kam arī pienākas norma, un tā iztikt bez otras rindā stāvēšanas reizes, kas nereti ievilkās vairāku stundu garumā.

Un te nu radās izdevība mums! Es un mans bērnības draugs Pēteris Strūbergs, ja vien pašu mammas neaicināja līdzi iepirkties vai arī tad, ja šo savu pienākumu jau bijām izpildījuši, labi zinājām, ka rindā allaž atradīsies kāda sieva, kas par zināmu atlīdzību neatsacīsies no iespējas rindā ievilkt viltus ģimenes locekli. Tā nu mēs ar Pēteri parasti uzturējāmies netālu no veikala durvīm rindas galvgalī, un allaž bijām gatavi pakalpot. Protams, pārējie rindā stāvētāji to redzēja un, kad pievestā prece gāja uz beigām, reizēm protestēja. Taču pārdevēja protestus parasti vērā neņēma, attraucot, ka viņa taču nevarot novaktēt, kurš rindu izstāvējis viens pats, kurš divatā. Taisnības labad jāteic, ka neviens tiešām precīzi nevarēja izsekot it prāvajam bariņam bērnu, kas allaž pulcējās un draiskojās pie rindas.

Atalgojums par šādu pakalpojumu bija visai dažāds, kā nu kuru reizi. Kāda pateicīga sieva izlīdzējās ar konfekti, cita iespieda saujā divu vai trīs kapeiku monētu. Ja guvums bija kapeikas, reizumis mēģinājām tās pavairot, kādā pagalmā spēlējot uz naudu. Visbiežāk notika “pļentaka mešana”, kurā pļentaku – sfēriski izliektu apaļu svina gabalu no vairāku soļu attālumu metām monētu kaudzītes virzienā. Tam spēlmanim, kurš pļentaku piemeta vistuvāk kaudzītei, nu bija tiesības pirmajam ar to pašu pļentaku sist pa kaudzīti un savākt otrādi apkritušās monētas. Pēc tam rindas kārtībā pie sišanas tika pārējie. Ja pļentaka nevienam kabatā nebija, bet spēles kāre bija, rīkojāmies citādi – metām kapeiciņas pret sienu un mērījām, vai atlekusī monēta nokritusi metēja rokas sprīža attālumā no iepriekš mestās kapeikas. Ja sprīdis bija, un kapeiciņu ar knipi nevarēja no uzliktā pirksta apakšas izsist, naudas gabalu varēja uzskatīt par vinnētu. Šajā spēlē, protams, priekšrocība bija vecākiem zēniem un tiem, kam daba bija devusi garākus pirkstus.

Iespēlēto naudiņu tērējām kā nu kuru reizi, visbiežāk – pērkot saldumus vai citus kārumus, ko ikdienā mājās nevarējām dabūt. Gadījās, protams, arī reizes, kad visa nauda tika pazaudēta, un nācās samierināties ar zaudējuma rūgtumu. Taču tajās reizēs, kad bija “sapelnīts” pietiekami daudz kapeiku, ar Pēteri, sažņauguši naudiņas saujā, gājām uz Āgenskalna tirgu, kur iepretim tirgum kādā veikaliņā tirgoja saldos kliņģerīšus, kas maksāja 5–7 kapeikas gabalā. Ceļš līdz tirgum bija “garš” un arī bīstams. Bieži kādā vārtu rūmē mums uzglūnēja tādi paši puišeļi kā mēs, kuri, tā kā bijām nokļuvuši “viņu teritorijā”, bez liekām ceremonijām tīkoja atņemt naudu. Tādās reizēs glāba ātras kājas, vai, ja pretinieks tika novērtēts kā daudz maz līdzīgs vai arī ja aizmukt neizdevās, bija jāplūcas. Savukārt tajās reizēs, kad līdz tirgum bijām tikuši un iepirkušies, centāmies kliņģerīšus turpat pie veikala apēst, lai rokas brīvas un vēders apmierināts. Ja kliņģerīšu bija vairāk un kādu izdevās pārnest mājās, ar šo gardumu cienāju savu mazo māsiņu Viju.

Pārdaugavas pašpuiku dzīve mūs pamazām norūdīja, tāpēc gājienus pēc saldajiem kliņģerīšiem ar laiku sākām uztvert kā vilinošu piedzīvojumu. Bija arī citi vilinājumi. Likām pieckapeiku monētas un ar sērkociņu galviņām pildītas caurulītes uz 1. maršruta tramvaja sliedēm, kuras, uzbraucot tramvajam, sprāga ar lielu troksni. Tramvajs, tāpat kā šodien, kursēja no Rīgas centra uz Iļģuciemu. Izvalcētās monētas izmantojām kā maiņas līdzekli, lai iegūtu kādu mūsu skatījumā vērtīgu lietu: kaķenes gumiju, svinu, bruņu cepuri, pašdarinātu rapieri vai “podžigu” – šaujamrīku, kas tika meistarots, piemontējot koka rokturim vara caurulīti ar aizlocītu galu un ievīlētu robiņu, caur kuru aizdedzināja stobrā iespiestās sērkociņu galviņas. Šāds stobrs, pielādēts ar svina bumbiņām vai lodīšu gultņiem, darbojās kā senlaiku lielgabals. Protams, ka šaujot no tāda rīka, gadījās arī ķibeles, taču tas nekādi neatturēja mūs no sacenšanās, mēģinot noskaidrot, kura īpašumā esošais “verķis” caururbs biezāku dēli. Šādās sacensībās parasti izcēlās brāļi Zubovi − Bubka un Koļka.

Otrs mans bērnības draugs Jānis Saukāns dzīvoja blakus mājā Ernestīnes ielā 3. Reiz viņa onkulis Viktors, kurš strādāja par smagās mašīnas šoferi, bija Jānim uzdāvinājis ielāpiem noklātu kravas automašīnas riepas kameru. Šis ieguvums mūsu acīs šķita īpaši vērtīgs. Potenciālo peldlīdzekli nolēmām izmēģināt Mārupītē, vietā, kur tā netālu no ietekas Āgenskalna līcī met plašu loku. Piepūtām kameru un ripinājām to uz Mārupīti. Varu tikai iedomāties, kādu skaudību šis skats izraisīja apkārtējo māju puišeļos. Mēs paši droši vien izturējāmies līdzīgi pāviem, kas, izpletuši astes, dižojas ar krāsu dārgakmeņiem tajās. Toreiz, kā par brīnumu, bez starpgadījumiem nonākuši pie Mārupītes, laidām kameru ūdenī, sēdāmies uz tās un, šķērsojuši upīti, pēc brīža jau piestājām pretējā krastā. Jāpiebilst, ka līdz tam neviens no mums nebija uzdrošinājies veikt šādu ceļojumu; upīte mums, bērniem, šķita plata un dziļa, tā it kā šķīra mūs no citas, vēl neizzinātas pasaules. Vēl tagad spilgti atceros tā brīža sajūtas, ko piedzīvoju, izkāpis smilšu pauguriem klātajā pretējā Mārupītes krastā, – tās bija tādas pašas, kādas esmu izjutis vēlāk daudzos klejojumos pa Sibīriju, Karēliju, Tjanšanu, Pamiru, Himalajiem un Ziemeļameriku vai laivojot tepat Latvijā. Tās bija piedzīvojumu un atklājēja sajūtas, kuras saistītas ar nezināmā iepazīšanu un romantiku, kas vilina un rosina atkal un atkal piedzīvot un izjust kaut ko nebijušu. Grūtības, kas neizbēgami pavada katru ceļojumu, veido un nostiprina pārliecību par saviem spēkiem, vairo uzticību ceļojumu biedriem, nostiprina raksturu, attīsta spēju nenolaist rokas sarežģījumu un grūtību priekšā, tiekties uz mērķi un cīnīties līdz galam pat tad, kad situācija šķiet bezcerīga. Tas viss kopā urda un stiprina dziņu doties jaunos, aizvien pārgalvīgākos un reizēm riskantākos piedzīvojumu klejojumos, kas būtiski atšķiras no tā saucamā “ziloņu tūrisma”, ko ar retiem izņēmumiem, piedāvā vairums mūsdienu tūrkompāniju.

Vēl kāds bērnības notikums, kas palicis īpaši spilgtā atmiņā, ir mana pirmā patstāvīgā makšķerēšana tūdaļ pēc tam, kad tēvs bija man uzdāvinājis bambusa makšķerkātu un ierādījis, kā ar šo rīku apieties. Nevarēdams sagaidīt, kad tēvs savā vienīgajā brīvdienā – svētdienā – varēs kopā ar mani doties makšķerēt, es ņēmu iniciatīvu savās rokās – saraku sliekas un devos uz Mārupīti, uz vietu pie tiltiņa Slokas ielā, kur upīti šķērso 1. tramvajs. Sasniedzis mērķi, nokāpu lejā pie upītes un, uzlicis uz āķa slieku, iemetu turpat pie krasta. Tūdaļ pludiņš sāka drebēt, savukārt es, kā biju mācīts, pievilku auklu un izvilku savu pirmo zivi – kazragu. Arī turpmākajos iemetienos kazragi ķērās cits pēc cita, reizēm tikai ieķērušies sliekā, es tos cītīgi vilku un, tāpat kā pirmo, laidu atpakaļ upītē, jo neuzskatīju par paturēšanas cienīgu lomu. Un tad... vienubrīd, pēc kārtējā metiena, pludiņš, pēkšņi paslīdējis sānis, spēji nogrima. Pievilku auklu un šoreiz sajutu jau daudz stiprāku pretestību. Makšķeres smaile saliecās, un es satraukumā pieķērušos zivi uzlidināju augstu gaisā. Apmetusi plašu loku, tā nokrita man aiz muguras zālē un tur, jau atbrīvojusies no āķa, locījās lejup pa krasta slīpumu. Notvēru to pie pašas ūdens malas un tūdaļ ieslidināju līdzpaņemtajā burkā. Mana pirmā “ņemamā” zivs bija asaris ‒ “tāds kārtīgs pannenieks...” ‒ kā savulaik būtu vērtējis Ēriks Liekne (neapstrīdama autoritāte forelistu aprindās, kurš tagad makšķerē citos copes laukos).

Asaris tiešām bija paprāvs – ķermenis burkā gan ietilpa, bet aste rēgojās pāri malai. Ar plaukstu iesmēlis burkā ūdeni, piebēris nedaudz krasta grants un pievienojis dažus gliemežus, devos mājup, burku turot izstieptās rokās, lai ikviens pretimnācējs redzētu manu lomu. Jutos pacilāts un domās jau apcerēju, kā māte brīnīsies par manu veiksmi un nebārsies, ka esmu bez atļaujas, turklāt viens, devies makšķerēt. Biju pat sadomājies, ka varēšu iekārtot savu akvāriju, tādu, kādu biju redzējis zooloģiskajā dārzā. Tiesa, atnests mājā, asaris, man par lieliem kreņķiem, drīz vien nobeidzās. Tā iesākās mana makšķernieka dzīve. Drīz vien tā turpinājās kopā ar tēvu, dodoties makšķerēt Āgenskalna līcī pie Zunda kanāla, kur pie pāļiem netālu no tiltiņa un toreizējās upju stacijas ķērām asarus, pličus un raudas. Reizēm, kad sāka krēslot, tēvs kanālā iemeta arī divas vai trīs gruntenes ar slieku čemuriem uz āķa. Grunteņu auklas piesējām pie krastmalas pāļiem, nomaskējām, lai nekrīt acīs kādam svešiniekam, un no rīta vēl pirms saullēkta gājām raudzīt, kas pa nakti pieķēries. Ja nebijām aizgulējušies, tad teju uz katras gruntenes bija pa zutim. Ja atnācām pēc saullēkta, tad parasti izvilkām tukšus āķus un samudžinātu, gļotām noklātu auklu. Zuši bija no āķiem atbrīvojušies, reizēm tos pat atliecot.

Skolas brīvlaiku parasti pavadīju Aucē pie vecāsmātes, kur no mājas un lauku darbiem brīvajā laikā kopā ar vietējiem puišeļiem – Māri Ķīšenieku, Andri Salenieku un citiem, kas tika pieskaitīti mūsu komandai, – bradājām pa izžuvušo grāvju bedrēm un caurtekām, kurās bija saglabājies ūdens, un vai nu ar parastajām dakšiņām dūrām grunduļus un pīkstuļus (dūņu pīkstes), vai ar rokām uzlasījām nelielas līdaciņas, kas mūsu bradāšanas sacelto duļķu dēļ bāza degunus ārā no ūdens, tā norādot savu atrašanās vietu. Savukārt no pacerēm un alām vilkām ārā vēdzeles, ko saucām par ļurbām. Reizēm gadījās, ka, šādi taustoties, dabūjām ūdensžurkas kodienu pirkstā. Vai tas mūs atturēja no alu izčamdīšanas? Tak nē jau! Nenoliedzami, roku alā bija bail bāzt, un to uzdrošinājās ne katrs. Šāda uzdrošināšanās mūsu acīs tika vērtēta kā īpašs drosmes apliecinājums! Bija vēl kāda metode, ko izmantojām nelielu līdaciņu ķeršanai. Saulainās dienās, kad ūdens bija iesilis, līdaciņas gulēja netālu no krasta seklumā starp zālēm. Ejot gar krastu un ieraugot šādu gulētāju, lēnām un uzmanīgi līdakai virsū no galvas puses slidinājām garā kātā iesietu cilpu. Kad cilpa bija jau aiz žaunām, sekoja spējš rāviens, un līdaciņa tika izmesta krastā. Daudz vēlāk šādu pašu metodi gadījās novērot Nepālā, kur kādā Himalaju kalnu upē nepāliešu puikas rīkojās tieši tāpat kā mēs, tikai cilpas apakšā vēl bija iesiets mazs dzeltens porolona gabaliņš un cilpu “makšķernieks” karināja atstraumē aiz kāda liela klints bluķa, uz kura pats tupēja. Dzidrajā ūdenī nelielas zivtiņas ziņkārīgi lūkoja pēc porolona gabaliņa un tālākais jau notika kā savulaik Latvijā – straujš rāviens, un zivtele jau spārdījās krastā, kur to savāca izpalīgs, kam netika uzticēts atbildīgais darbs ar “makšķerkātu”.

Bet toreiz bērnībā Aucē, kad zivju ķeršana apnika, krāvām lomu vienādās kaudzītēs un sadalījām izlozējot, kura kaudzīte katram pienākas. Zivis nesu mājās, bet pats neēdu, par ko īpaši brīnījās vecāsmātes māte, ko saucām par grosmammu. Viņa, būdama izcila gastronomijas speciāliste, mācēja manis atnesto lomu īpaši gardi pagatavot, un mājinieki viņas veikumu allaž slavēja. Manī tas savukārt viesa lepnumu un pašapziņu – ka esmu spējis sagādāt ko īpaši garšīgu un ikdienas ēdienkartē neierastu.

Bija arī citi lepnuma gūšanas veidi. Siena laikā mēs nereti devāmies mammām palīgā uz pļavām grābt sienu. Gan pa ceļam, gan pļavās šaudījāmies ar kaķenēm, mēģinot trāpīt norunātā mērķī. Šai ziņā īpaši izcēlās draugs no kaimiņu mājas Jānis Prikulis, kurš lielījās, ka reiz tā viņam izdevies “nomedīt” vanagu. Puiku acīs tas skaitījās kas īpašs. Pārējie Jāni uzlūkoja kā varoni un stāstītajam nešaubīgi ticēja – kā nekā, Jāņa kaķene bija aprīkota ar sarkanu un ļoti elastīgu gumiju, kas atļāva izdarīt tālus šāvienus. Manī tas savukārt iededza vēlmi izgatavot tikpat labu kaķeni, ko arī nevilcinājos izdarīt. Iemācījos diezgan precīzi sviest akmeņus ar lingu, un nu arī man pārējo puišeļu acīs bija ar ko paspīdēt. Īpašs notikums manā puikas dzīvē bija vecāsmātes atļāvums savest kārtībā un lietot vecu Ērenpreiss firmas divriteni, kas karājās mājas bēniņos un ko jau labu laiku biju vērojis kā īpašu dārgumu. Ar to tad sākās mana tehniskā pašizglītošanās un tuvīnās apkārtnes apceļošana. Iesākumā pat nevarēju braukt kā pienākas – sēžot uz sēdekļa. Minos, stāvot uz pedāļiem, vienu kāju velosipēda rāmja augšējam bomītim pa apakšu izbāzis.

Lai vai kā, velosipēds bija labs palīgs, jo nu varēju ātri pārvietoties un nokļūt vajadzīgajā vietā. Ērti un bez lieka laika patēriņa varēju gan pienu no pļavas pārvest un no rītiem uz pienotavu aizgādāt, gan aizbraukt pamakšķerēt uz Vaicēnu grants bedrēm netālu no Auces, kur uz sliekām ķērās prāvi asari. Dziļi emocionālu un saviļņojošu tikšanos ar šo savu bērnības dienu palīgu piedzīvoju nesen, kad 2017.gada vasarā, būdams Aucē, satapu vīru, kurš brauca ar manu veco divriteni!!! Pārsteidzoša un emocionāla tikšanās, kā arī neticama divriteņa kvalitāte un izturība, kalpojot turpat deviņdesmit gadus, jo ar šo riteni bija braucis mans vectēvs – Kārlis Ašenkampfs. Taisnības labad gan jāsaka, ka riteņi bija nomainīti, bet rāmis ar dubļu sargiem, stūre, lielais zobrats, pedāļi − viss bija tas pats, kas toreiz, kad es braucu ar šo divriteni. Šīs detaļas palīdzēja atpazīt seno dienu draugu. Te jāpiebilst, ka oriģinālu Ērenpreiss markas divriteni uz ielas ieraudzīt negadās bieži... Savu veco labo Ērenpreisu atpazinu pēc tam raksturīgās stūres, kuru nevar sajaukt ne ar viena cita divriteņa stūri. Jau pa gabalu iesaucos: “Tas tak Ērenpreiss!”, un braucējs, tūdaļ piestājis, apstiprināja manu pieņēmumu. Uzzinājis divriteņa vēsturi, vīrs piedāvāja to atdot man atpakaļ. No šī piedāvājuma atteicos, jo uzskatīju par labāku, ja divritenis joprojām kalpo un tiek ripināts pa Auci un tās apkārtni.

Bet tālajā bērnībā kopā ar brālēnu Knutu devāmies arī tālākos kājāmgājēju maršrutos. Reiz pat, izmantojot vecāsmātes pēc atmiņas uzzīmētu karti, caur Putnu mežu aizkājojām līdz Lielauces ezeram. Jāpiebilst, ka mūsu apziņā tolaik tas nebūt neskaitījās drošs gājiens – ļaudis apkārtnē runāja, ka pēc kara pa mežiem klīst vilki, kas “nobaudījuši” Kurzemes katlā kritušos karavīrus un reizēm mēdzot uzbrukt vientuļiem gājējiem. Apkārt klīda pastāsts par “droši zināmu” gadījumu, kad ziemā no vilkiem sabijies zirgs izmetis no kamanām braucēju un pārskrējis mājās viens. Mājinieki, protams, gājuši meklēt, bet atraduši vien saplēstu drēbju skrandas, no paša cilvēka vairs nebijis ne miņas... Lieki teikt, ka šādas runas mūs no vilinošā piedzīvojuma neatturēja – drīzāk mudināja doties uz ezeru cauri Putnu mežam. Drošības pēc gan apbruņojāmies ar nūjām un aizdomīgi vērāmies katrā meža ceļa līkumā. Toties vakarā mājās atgriezāmies ar apziņu, ka esam paveikuši ko īpašu. Protams, vērtējot šo gājienu un emocijas no šodienas skatījuma, var tikai pavīpsnāt, taču tajā reizē mums joki nebija prātā. Visu uztvērām nopietni.

Auces nomales govju īpašnieki bija apvienojušies neformālā apvienībā un ganīja govis kopā, pa kārtai ejot ganos. Tajās reizēs, kad ganu dienas iekrita vecaimātei, ganos sūtīja mani. Sākumā gan baidījos, ka kāda straujāka govs neiebada vai nesabradā, taču drīz vien pieradu. Rīta rasā nosalušās, basās kājas sasildīju, iekāpjot kādā tikko kā izkakātā un vēl siltā govs pļekā. Vecāmāte ierādīja, kā iet basām kājām pa nopļautas labības rugājiem, jo vasarās apavus lietoju reti. Iemācīja arī izslaukt govi, taču šis darbs man negāja pie dūšas, atšķirībā no pļaušanas, ko ierādīja tēvs. Vienu vasaru ar izkapti sapļāvu un ar zirgu mājās savedu sienu visai ziemai. Iemācījos ar spīļarklu apart kartupeļus. Zirgu pie apaušiem gan vadīja māte, jo noturēt spīļarklu un vienlaikus novadīt pa vagu zirgu man vēl nebija nedz prasmes, nedz spēka. Taču arkla vadīšana norūdīja fiziski, un rudenī, atgriežoties Rīgā skolas gaitās, varēju vienaudžiem demonstrēt, ka vairākkārtēja pievilkšanās pie stieņa man nesagādā nekādas grūtības.

Bija arī vasaras, kad ciemojos savā dzimtajā pilsētā Mazsalacā pie tēva māsas Lidas un brālēniem Agra un Vara. Tas bija lielisks un neizmirstams jaunatklāsmes, dabas izzināšanas un arī makšķerēšanas un vēžošanas laiks. Kopā ar pilsētiņas puikām mēdzām paieties krietnu gabalu virs pilsētas, Salacas krastā sasiet saišķus no upes doņiem un, jāteniski uz tiem uzsēžoties, kuģot lejup pa Salacu līdz Aurupītes ietekai vai tiltam pilsētā. Gājām arī uz Skaņokalnu, kur, pagriežoties pret upi un saucot: “Ādam, kas tev sieva?”, allaž sagaidījām atbalsi: “Ieva, Ieva, Ieva...” Mežā un laukos uzmeklējām “biszāļu” stienīšus – lielgabalu šāviņu pulvera nesadegušās atliekas, ar kurām bija pilna apkaime. Salasīto guvumu dedzinājām un priecājāmies par neparasto uguņošanu. Salacā ar lazdas kātam piesietu 10. numura spolīšu diegu uz nosmailinātas saspraužamās adatas (tagad tas tiktu saukts par āķi bez atskabargas) ķērām auslejas un vīķes, kuras cepām ugunskurā, jo par pusdienošanu mājās neviens pat nedomāja. Ar tantes un brālēnu palīdzību Salacā iemācījos peldēt, ko līdz tam vēl nemācēju.

Kādu vasaru pavadīju Dagdā pie brālēna Andra. Viņa tēvs Mārtiņonkulis, būdams kaislīgs mednieks un makšķernieks, nodeva mūsu rīcībā plakandibena airu laivu un tīklu. Arī tur bez jebkādas pieaugušo pieskatīšanas augas dienas pavadījām pie ūdeņiem. Reiz ar laivu no Dagdas pa Narūtu aizkuģojām līdz pat Ežezeram un uz kādas salas nodzīvojām visu dienu. Mājās atgriezāmies jau tumsā, pārguruši no airēšanas, un dabūjām pamatīgu brāzienu. Ežezers bija mūsu ceļamērķis arī braucienos ar velosipēdu. Parasti uz pusdienām mājās nedevāmies, bet, saķēruši zivis, cepām tās uz ugunskura un ēdām. Nereti ugunskurā cepām arī vardes, kas garšas ziņā atgādināja vistas gaļu. Varžu upmalu pļavās tolaik bija daudz. Tagad pārsvarā tur pastaigājas svēteļi...

Latgalē pludiņmakšķere netika īpaši cienīta. Tēva māsa Bertiņa – mana krustmāte – par šo rīku izteicās diezgan nievājoši, saucot par “bada pātagu”, un arī par makšķerniekiem viņa mēdza sarkastiski piebilst: “Nu kā var tā bezdarbībā stundām ilgi sēdēt, lai noķertu nieka zivteli, no kuras ģimenei pat lāga pusdienas nesanāk?!” Lūk, Mārtiņonkulis, tas gan nemuļķojas, ķer zivis kā nākas – ar tini (ar liekačiem aprīkots tīkls – A.M.) un reizēm saķer tik daudz, ka daļu var izdalīt kaimiņiem, jo paši nejaudā apēst. Tādās zvejas reizēs, lai onkulis varētu brīvi rīkoties ar tīklu, mēs ar brālēnu tikām aicināti par airētājiem, un tas nebija nekāds prieka darbs – tikām stingri uzraudzīti un rāti par katru neuzmanīgu piesitienu pie laivas malas vai plunkšķi airējot.

Kādu vakaru Mārtiņonkulis man un Andrim jautāja – sak, vai puikas gribētu izšaut no bises? Vajadzēja izmēģināt viņa salādētās skrošu patronas. Saprotams, ka šādam pasākumam nevilcinoties piekritām. Bažas raisīja vien kādreiz dzirdētais, ka bises atsitiens esot tāds, ka varot pat no kājām nogāzt. Bet vai tas mūs kavēs? Nē taču! Aizbraucām uz mežu, atradām nomaļu vietu, izvēlējāmies alksni, pa kuru šaut. Kārtīgi iespiedu plecā bises laidi un notēmējis nospiedu gaili. Jau nākamajā mirklī atskanēja skaļš blīkšķis, skatu aizsedza baltu dūmu mākonis, un plecā sajutu pamatīgu triecienu – tā, it kā kāds mani būtu pagrūdis. Tomēr kājās noturējos, arī plecs, šķiet, nebija salauzts − roku varēju pakustināt. Kad dūmi izklīda, ieraudzīju, ka alksnim vienā pusē izrauts kārtīgs robs. No piedāvājuma izšaut otru reizi tomēr atteicos.

Nezinu, vai tas bija Latgales un Mārtiņonkuļa iespaidā vai kādu citu apstākļu sakritības dēļ, taču tad manā dzīvē sekoja vairākus gadus ilgs periods, kad zivju ķeršana mani neinteresēja. Nemanot bija pienācis laiks, kad aizrāvos ar motociklu un visu, kas saistīts ar šo brīnišķo pārvietošanās līdzekli. Tomēr atkrišana no zivju ķeršanas neturpinājās ilgi. Kādu rudeni ar bērnības draugu Andri devāmies uz viņam zināmu meža ezeriņu netālu no Auces un iemetām tajā tīklu. Tad, savākuši sprunguļus, iekūrām ugunskuru un likāmies tam blakus uz auss, lai rīta agrumā tīklu izceltu. Naktī pamodāmies nosaluši, jo uguns bija izdzisusi, gailēja tikai oglītes, un no pretējā krasta priedulāja atskanēja gaudošana. Spriedām, ka tie varētu būt kādi suņi. Taču, kā vēlāk noskaidrojām, tad tie bijuši vilki. No cerētā loma toreiz nekas nesanāca. Tīklu bijām iemetuši “neīstajā vietā”, un tajā nebija ne plikas asakas. Toties mums bija piedzīvojums, ko atcerēties un pastāstīt draugiem.

Sportiskai makšķerēšanai mani pievērsa kaislīgais forelists (nu jau diemžēl citos medību laukos esošais) Arnolds Jēgers. Viņš ne tikai uzdāvināja man paša darinātu divdaļīgu spininga kātu jeb makšķeri, bet arī uzaicināja kopā doties ķert foreles Rauzas un Šepkas upītēs viņa dzimtajā pusē netālu no Smiltenes. Piekritu. Vēl nekad nebiju foreles ķēris, un šī nodarbe, atšķirībā no pludiņmakšķerēšanas un tīklošanas, solījās būt aktīva un sportiska. Naktī izbraucām no Rīgas un līdz ar gaismiņu bijām pie upes. Vēl šobaltdien varu teju vārds vārdā atstāstīt Arnolda teikto: “Forele ir ārkārtīgi vērīga un tramīga. Pie krasta jāpieiet vai reizēm pat jāpierāpo uzmanīgi, maskējoties. Nedrīkst uzkāpt kādam zariņam, lūstot tas radīs troksni, kas izbiedēs foreli. Vienmēr jāuzvedas klusi, bez steigas un liekām kustībām. Jābūt vērīgam. Izbāžot makšķerkātu pa zaru spraugu, jācenšas mānekli vai ēsmu iemest ar kāta spicīti, lieki nevēzējot. Kāts virs ūdens jātur vismaz 35–45 grādu leņķī un bez liekas kustināšanas, jo manīgā zivs arī to ievēros un ēsmu neķers. Gar upi jāpārvietojas virzienā pret straumi, jo zivs parasti guļ ar galvu pret straumi pacerē pie krasta vai dzelmē aiz kāda akmens vai siekstas. Tuvojoties zivij no mugurpuses, ir mazāk iespēju, ka tā ieraudzīs makšķernieku.”

Tas sākumā arī bija viss. Skolotājs palūdza mani turēties pa gabalu un pirmajā dienas pusē, vērot viņa darbošanos no attāluma. Tā arī darīju. Pienāca pusdienlaiks. Bijām uzkurinājuši ugunskuru, lai uzvārītu tēju un apēstu līdzpaņemtās sviestmaizes, un jāatzīstas, ka tobrīd man viss jau bija pamatīgi apnicis; nevarēju vien sagaidīt, kad arī Arnoldam beidzot apniks ložņāt pa upmalas krūmiem un mēs varēsim braukt mājup. Laikam jau Arnolds bija ievērojis mana garastāvokļa pārmaiņas, tādēļ ierosinājums: “Diezgan esi vērojis, tagad ej un pamēģini!” nāca tieši laikā. To sakot, viņš norādīja uz Rauzas līkumā augošu vītolu, pie kura saknēm bija izskalota dziļa bedre. Entuziasms atgriezās vienā mirklī. Sagatavoju savu makšķeri un iemetu slieku, ļaudams straumei to ienest pacerē – tieši tā, kā to visu rīta cēlienu bija darījis Arnolds. Un – neticami – aukla tūdaļ nostiepās! Pievilku kātu un sajutu auklas galā ko smagu. Sākumā pat nodomāju, ka āķis ieķēries koka saknēs, taču drīz vien sapratu, ka smagums ir zivs. Sāku ietīt auklu, bet nekā – tā tūdaļ pat no spoles tika iztīta! Vēl un vēl! Aukla atkal un atkal nostiepās zem paceres, un kādā brīdī radās sajūta, ka zivi no turienes ārā nedabūt. Tomēr beigu beigās, izmantojot visas noskatītās prasmes, izdevās zivi kaut kā izdabūt no paceres un vairs neielaist tur atpakaļ. Tagad forele sāka mest lokus šķērsām upītei, bet nu jau es to varēju kaut cik noturēt un vadīt. Makšķeres kāts locījās kā negudrs, skaidrajā ūdenī redzēju, ka zivs ir liela, šķiet, lielāka par tām, kuras Arnolds bija ķēris pirms pusdienas. Beidzot, kad laiks likās apstājies un sirds dauzījās kā negudra, biju pievilcis foreli pie lēzenā krasta. Un tur tā mani burtiski apžilbināja! Caur koku lapotni krītošajos pēcpusdienas saules staros forele laistījās visās varavīksnes krāsās, atgādinot spoži izgreznotu Ziemassvētku eglīti. Nekad neaizmirsīšu to prieku un dziļo saviļņojumu, kas mani toreiz pārņēma, turot rokās un apbrīnojot šo skaisto un cēlo zivi. Forele bija 45 centimetrus gara.

Šai brīdī bija skaidrs – esmu “saslimis” ar forelēšanu. Gribējās iet un ķert un ķert. Tā nebija nekāda garlaicīga sēdēšana krastā!

Arī Arnolds likās apmierināts, viņš, šķiet, jau saprata, ka turpmāk nevajadzēs mani daudz pierunāt braukt forelēs un viņam nokļūšana pie foreļupēm būs daudz ērtāka. Tolaik biju jau iegādājies un pats savām rokām kapitāli izremontējis no somu zemes atgrieztu “Moskvič 408 Elite”, remontdarbu gaitā apgūstot metinātāja, skārdnieka, motorista un virsbūves remontētāja iemaņas. Automašīna izrādījās stipri nobraukta, bet remontdarbu pakalpojumiem naudas nebija. Tāpēc nācās visus darbus veikt pašam. Reiz, vēlu vakarā atgriežoties mājās no remontdarbiem, iesēdos taksometrā, ko vadīja pazīstamais autobraucējs Juris Belmers. Viņš pajautāja, kāpēc ožu pēc benzīna un smērvielām. Atbildēju, ka remontēju moskviča motoru: kloķvārpstai mainu šāles, virzuļiem gredzenus, slīpēju vārstus un daru citus darbus. Uz jautājumu: “Vai kādreiz esi jau to darījis?”, atbildēju, ka līdz šim nav nācies remontēt automašīnas motoru, bet esmu veicis motorollera motora remontu: pārpresējis un nobalansējis kloķvārpstu, atjaunojis nodilušos rullīšu gultņus, slīpējis cilindru, tā galvu un pārplūdes lūkas. Autobraucējs, brīdi klusējis, novilka starp zobiem: “Noklapēs tas tavs motors”. Tovakar, atgriezies mājās, ilgi nevarēju iemigt. Biju noraizējies par autoritātes teikto. Turpmākajos vakaros, ko pavadīju, remontējot motoru, darbus veicu vēl rūpīgāk. Rezultātā ar saremontēto mašīnu bez kādām problēmām nobraucu divus gadus. No tā izdarīju secinājumu, ka galvenais ir rūpība un precīza tehnisko prasību ievērošana, ko var apgūt pašmācības ceļā, studējot attiecīgu literatūru un uzklausot praktiķu padomus.

Šeit jāpiebilst, ka tiesības nopirkt sagrabējušo moskviču man piešķīra tāpēc, ka Vēstures arhīvam, kurā tolaik strādāju par direktora vietnieku saimniecības jautājumos, ar LPSR Ministru Padomes lēmumu bija uzdots sagatavot Rundāles pili par Vēstures arhīva fondu rezerves glabātuvi. Un tā nu, lai varētu pildīt šo valstisko uzdevumu, man bija bieži jādodas uz Rundāli, lai pilij uzliktu jaunu jumtu, gādātu par Bauskas rajona patērētāju biedrības dārzeņu noliktavas evakuēšanu no pils pagrabstāva, Pilsrundāles astoņgadīgās skolas pārcelšanu uz citām telpām un pils staļļu atbrīvošanu no skolotāju malkas šķūnīšiem un kūtiņām, kurās tika turēti mājlopi. Kontaktējoties ar tā laika pils muzeja direktoru Liepu un mākslas akadēmijas studentiem − manas māsas Vijas draugiem, drīz vien sapratu, ka ideja par arhīva glabātuves ierīkošanu pilī ir bezjēdzīga.

Piedaloties kultūras ministrijas apspriedēs, kopā ar ministrijas inženieri Kaplānu kategoriski iestājāmies par dažu pils telpu saglabāšanu muzeja statusā. Šajās sanāksmēs atteicāmies pārbūvēt atsevišķas telpas, motivējot, ka dažādu tehnisku iemeslu dēļ tās nav iespējams pielāgot arhīva vajadzībām. Šajā ziņā būtisku atbalstu mums sniedza toreizējie kultūras ministrijas restaurācijas kantora pārstāvji Plauciņš un darbu vadītājs Mende. Tā pamazām nonācām tik tālu, ka Rundāles pili iekļāva vissavienības nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Vienlaikus tika piešķirts finansējums un kultūras ministrija no Ļeņingradas uzaicināja restauratorus. Drīz vien jau pašmāju jaunie mākslinieki (Juris Baklāns, Vija Maldupe, ja nemaldos ‒ Ralfs Jansons un citi) Ļeņingradā ieguva vissavienības kultūras pieminekļu restauratoru tiesības (tagad sertifikātus) un, izmantojot vissavienības finansējumu, uzsāka pils zāļu gleznojumu atjaunošanu – restaurāciju, jo jumts bija savests kārtībā un vairs netecēja. Jāsaka gan, ka iesākumā darbi notika bez padziļinātas vēsturiskās izpētes, vairāk balstoties uz mākslinieku personīgo izpratni un entuziasmu, tajā pat laikā darbu veicot ar īpašu rūpību. Vēlāk, kad pils restaurācijas pārraudzību pārņēma Imants Lancmanis, darbi tika veikti daudzkārt profesionālākā līmenī. Rezultātu nu varam uzskatāmi redzēt, apmeklējot šo brīnišķo arhitektūras pieminekli. Bet sākums bija tāds kāds bija un laiks, kad uzdrošinājāmies nostāties pret toreizējās valdības absurdo ideju pārbūvēt Rundāles pili par Vēstures arhīva fondu rezerves glabātuvi, bija saistīts ar risku un zināmā mērā arī ar jaunības pārgalvību. Iesākumā svarīgi bija saskatīt nākotnes vīziju un tad palēnām un mērķtiecīgi virzīties uz to, nepieļaujot muļķības, ko bija sadomājuši tā laika “pareizie” cilvēk. Paldies visiem, kuri nepieļāva murgaino ideju īstenošanu!

Turpmākās forelēšanas gaitas mani aizvedušas pie daudzām Latvijas foreļupītēm. Savedušas kopā ar aizrautīgiem makšķerniekiem–forelistiem, tādiem kā Juri Robežnieku (Ruduļu Juri), Jāni Stikutu, Ēriku Liekni, Jāni Ķīsi, Jāni Godiņu, Gundaru Kurzemnieku, Alvi Birkovu, Aldi Bangu un daudziem citiem šī sporta veida piekopējiem. Taču tagad, brieduma gados, meklējot atbildi uz jautājumu, vai šī “saslimšana” bijusi vienīgais iemesls, kas licis man arī turpmāk ar spiningu rokās vai bez tā aizvien un aizvien alkt pēc piedzīvojumu sajūtas?... Nē, ne tikai. Noteikti nē – tā nav bijusi tikai forelēšana! Bet kas?... Mēģinot atrast papildu dzinuļus, gribot negribot vēlreiz jāatgriežas pagātnē. Bērnībā, pusaudža un jaunības gados.

Vēl mācoties pamatskolā, biju pierakstījies bērnu bibliotēkā Nr. 16 Āgenskalnā, Nometņu ielā 6, kurā ātri vien izlasīju visas mani interesējošās grāmatas, un, saņēmis vecāku piekrišanu (tolaik tas bija obligāts priekšnosacījums), kļuvu par aizrautīgu lasītāju pieaugušo bibliotēkā, kas lepojās ar tādu pašu numuru un atradās blakus bērnu bibliotēkai tagadējā Nometņu ielā 8, netālu no krustojuma ar Slokas ielu. Pārsvarā lasīju grāmatas par ģeogrāfiskajiem atklājumiem, ceļojumiem, fantastiku un arī latviešu literātu darbus. Tomasa Maina Rīda, Džeka Londona, Džeimsa Fenimora Kūpera, Žila Verna, Aleksandra Dimā un daudzu citu autoru grāmatas “rāvu cauri” vienā elpas vilcienā. Nedēļā parasti pievārēju divas vai trīs grāmatas, līdz beidzot sajutos pārsātināts un ilgāku laiku vairs nelasīju itin neko, izņemot skolas noteikto obligāto literatūru, un arī to ar “gariem zobiem”, bieži vien aprobežojoties ar īsa satura pārstāstu un anotāciju izlasīšanu. Taču pauze nebija ilga. Vasarās skolas brīvlaikos, ko pavadīju Aucē, lietainās dienās vai tajās retajās reizēs, kad nebija jādara ikdienas mājas vai lauku darbi, kāpu uz bēniņiem kā uz svētnīcu, jo tur lielā kastē glabājās kādreiz populārā žurnāla “Atpūta” kaudze. Man tā bija jauna pasaule, kurā iegremdējies pazudu stundām ilgi, aizrautīgi lasot un izdzīvojot Latvijas brīvvalsts laika liecības. Mātei piepalīdzot, pašmācības ceļā iemācījos lasīt “veco druku”, un tā pavēra vēl vienu iespēju remdēt lasīšanas alkas, tādējādi iepazīstot senāku autoru darbus.

Tai pat laikā līdzās virmoja arī cita pasaule. 20.gadsimta 50–to gadu vidū un beigās Rīgu pārpludināja iebraucēji no “varen plašās”, kuru atvases, apbruņojušās ar mietiem, lielos baros – pa 50 un vairāk zēniem kopā – bija pasākušas klaiņot pa Pārdaugavas ieliņām, lai, tā teikt, iedzītu respektu vietējiem aborigēniem. Tā bija paaudze, kas būtiski atšķīrās no pēckara pirmā iebraucēju viļņa. Jauno uzplūdu pārstāvji, ar retiem izņēmumiem, principā nerunāja latviski, dzīvoja savrupu dzīvi sabūvētajās paneļu mājās un jutās pašpietiekami, reizēm pat izturējās naidīgi un agresīvi. Tādēļ, satiekot šādu baru, saķeršanās notika itin bieži. Tolaik biju jau 14 gadus vecs, un, lai iemācītos par sevi pastāvēt, sāku trenēties sporta biedrības “Daugava” boksa sekcijā Vingrotāju ielā pie trenera Edgara Girgensona, vienlaikus arī vērojot un mācoties no tā laika ādas cimda meistariem Harija Frīdenberga, Valda Šķēles, Jāņa Roviča, Jāņa Lancera un daudziem citiem. Boksa treniņos aizvadīju trīs gadus un šai laikā, neskaitot iknedēļas sparingus, dažāda mēroga jauniešu sacensībās ringā cīnījos 14 reizes. Vienreiz pat ieguvu “Daugavas” čempiona titulu jauniešu konkurencē. Tiesa, boksam bija ēnas puses – atceros reizes, kad, pārradies mājās no kārtējām sacensībām, nevarēju lāgā paēst, jo sāpēja žokļi. Tādēļ īpaši nepretojos, kad tēvs mani 17 gadu vecumā pārliecināja no šī sporta veida atteikties.

Taču apkārtējo Pārdaugavas māju zēni visi sportoja un trenējās kādā sporta sekcijā. Tāpēc manas tālākās sporta gaitas saistītas ar sambo cīņu “Daugavas” sporta biedrības Baldones ielas sporta zālē, kur trenējos pie tolaik slavenā puiku elka Ērika Lieknes. Uz cīņas sekciju mani aizvilināja skolas biedri Valdis un Linards. Pirmajās sacensībās tā sauktajā atklātajā paklājā, asistējot Valdim, uzvarēju visus savus pretiniekus, kuriem jau bija trešā jaunatnes sporta klase, un līdz ar to arī pats kļuvu šim rangam piederīgs un nu lepni varēju ikvienam teikt, ka esmu slavenā Ērika audzēknis.

Jau vēlāk pēc iesaukšanas armijā, dienot Baltkrievijas kara apgabalā un startējot gan armijas mēroga, gan civilajās sacensībās Minskā, Brestā un Oršā, izpildīju sporta meistara kandidāta normatīvu šajā sporta veidā. Lielākie panākumi tika gūti Minskā, Čeļuskina parka sacensībās un armijas korpusa meistarsacīkstēs Brestā un Oršā. Īsu brīdi pat trenējos Minskā kopā ar Baltkrievijas cīkstoņu izlasi. Vienlaikus dienests neļāva pilnvērtīgi nodoties sportam, nebija regulāru treniņu, bet komandieri par mani atcerējās tad, kad radās nepieciešamība kādu nosūtīt uz sacensībām vai nu sambo, brīvajā vai klasiskajā cīņā. Protams, ka cerēt uz spožu karjeru un panākumiem šādos apstākļos nebija iespējams. Tomēr sports, īpaši cīņas, palīdzēja dienestu nesajust kā pārmērīgu morālu vai fizisku slogu. Karaspēka daļā nejutos kā pēdējais, mani respektēja pat vecākie dienesta biedri, tā dēvētie “stariki” (старики, krievu val. − agrāka iesaukuma karavīri A.M.). Iedibināju un vadīju bataljona cīņas sporta nodarbības, un pie manis darbojās gan dienesta biedri, gan dažu virsnieku atvases. Un ne tikai. Cīņas sporta rūdījums palīdzēja man kādās Baltkrievijas kara apgabala mācībās “sagūstīt” desantnieku, kas bija nolēcis ar izpletni netālu no mūsu radiolokācijas sakaru stacijas un kura “kaujas uzdevums” bija atbruņot šeit dienējošos un “sabojāt” staciju. Neizdevās. Manis sagūstītais desantnieks pats tika atbruņots un līdz mācību beigām ieslēgts stacijas palīgtelpā. Situācija bija ārkārtēja – desanta vienība nebija izpildījusi “kaujas uzdevumu”, jo es kā tāds melns kaķis negaidot biju pārskrējis viņu ceļam. Kā apbalvojumu par šo “varoņdarbu” saņēmu trīs diennakšu atvaļinājumu, ko izmantoju, lai Minskā tiktos ar mani apraudzīt atbraukušos tēvu un māti, ar kuriem nebiju redzējies jau teju trīs gadus.

Pārradies mājas no dienesta pēc trim gadiem un viena mēneša − tieši uz Ziemassvētkiem, līdztekus atsāktajiem treniņiem cīņas sportā sāku nodarboties ar tolaik populāro airēšanas slalomu ūdenstūrismā, kurā guvu itin labus panākumus, airējot pārī ar Jāni Alksni, Zigurdu Bētu un Jāni Eglīti. Vēlāk, pirmajās latviešu Trīszvaigžņu spēlēs Valmierā, airējot kopā ar Jāni Eglīti, izcīnījām godalgotu vietu. Vairākkārt ar Zigurdu Bētu izcīnījām godalgotas vietas gan ikgadējos Amatas pavasara mačos, gan tolaik populārajās piecu upju sacensībās ‒ “piecupē” ‒ Amatā, Aiviekstē, Lielajā Juglā, Ventā un Ogrē.

80–tajos gados iepazinos ar Rīgas kinostudijas kaskadieriem Jāni Krūmiņu, Bruni Lizbovski, Gunti Bērziņu, Kārli Akmeni, Ģirtu Ludeku, Jāni Gaigalu, Induli Ločmeli, Jāni Gaveiku, Uldi Veispālu un tolaik jaunpienācēju Ivaru Beitānu – jau vēlāk Latvijas Gumijlēcēju kluba un “Aerodium” dibinātāju. Šo un vēl daudzu citu šīs īpašās mākslas pārstāvju aizrautība, sportiskais azarts un sirsnība mani piesaistīja kaskadieru grupai Kurbads. Piedalījos brīvdabas izrādēs Latvijā un Lietuvā. Specializējos dažādos trikos ar krosa motociklu ar blakusvāģi un automašīnu. Kādu laku pat trenēju Kurbada puišus un dāmas sambo un džudo cīņas prasmēs. Paralēli Jāņa Gaigala vadībā apguvu karatē šotakan skolu. Apgūtās iemaņas vēlāk pilnveidoju pie trenera Vasīlija Čerņigova sporta klubā “Budo”. Tam visam rodamas arī salīdzinoši nesenas atskaņas. Šī gadsimta otrās desmitgades sākumā Jelgavā tika filmēti kinofilmas “Ķīniešu zodiaks” skati ar Džekija Čana piedalīšanos. Man un citiem vecajiem Kurbada biedriem bija privilēģija pabūt filmas uzņemšanas laukumā un tikties ar slaveno aktieri un triku meistaru. Lai arī Čana kontakti ar mediju pārstāvjiem vai citiem interesentiem Latvijā tika būtiski ierobežoti, leģendārais aktieris atvēlēja laiku sarunai un kopīgai fotogrāfijai ar latviešu kaskadieriem. Jāpiebilst, ka šo tikšanos noorganizēja jau pieminētais Ivars Beitāns, kurš ar Džekiju Čanu bija iepazinies Šanhajā “World Expo” izstādes laikā 2010.gadā. Jā... Laikam jau tieši šie bērnības, jaunības un brieduma gadu notikumi un tajos gūtā pieredze ir visvairāk ietekmējusi manu vēlmi un izšķiršanos atkal un atkal doties gan tuvākos, gan tālākos, arvien nopietnākos un līdz ar to aizraujošākos piedzīvojumu klejojumos pa straujiem ūdeņiem, mežiem un kalniem, taigu un stepi. Tieši visas šīs ietekmes kopā ņemtas man ļāvušas izbaudīt gan braukšanu pa krāčainām upēm apvienojumā ar kalnu tūrismu un reizēm pat alpīnisma elementiem, gan stimulējušas aizrauties ar fotografēšanu, spiningošanu un medībām.

Viss iepriekš minētais ir palīdzējis arī ikdienas dzīvē, ļaujot gūt atslodzi un relaksēties pēc sarežģītā profesionālā darba, kas kopš Atmodas un Latvijas neatkarības atgūšanas laika ritējis soli solī ar laika zīmēm. Tā tas bijis gan dibinot un strādājot par juristu Atmodas laika pirmajos kooperatīvos “Latvijas Koks” un „Daudzskaldnis”, gan izšķirot saimnieciskos strīdus valsts arbitrāžā, kurā pēc Latvijas Universitātes beigšanas un jurista kvalifikācijas iegūšanas aizvadīju turpat 15 darba gadus, uzkrājot pieredzi, iepazīstot un piemērojot starptautiskās tiesību normas un ostu parašu tiesības, kas tajā laikā juristiem praktiķiem bija vēl maz pazīstams tiesību lauciņš. Latvijas neatkarības atgūšanas trauksmainajā laikā un pēc neatkarības atgūšanas vadīju Ministru Padomes juridisko daļu, aizrautīgi strādājot, lai atjaunotu pirmās Latvijas Republikas Civillikumu un ar to iedibinātos tiesību principus. Aktīvi iesaistījos Latvijas valsts pārvaldes, tiesu sistēmas, spēka struktūru un kontroles institūciju dibināšanas un to darbību reglamentējošo dokumentu izstrādē. Latvijai kritiskajā 1991. gadā kopā ar Kurbada zēniem nodevu zvērestu un iestājāmies zemessardzē. Nekavējoties tikām ieskaitīti kapteiņa Zoltnera īpašo uzdevumu vienībā, kurai vairākkārt bija jāveic riskanti uzdevumi Latvijas pierobežā. Ievērojot zemessardzē noteikto dežūru grafiku, beidzis ikdienas darbu Ivara Godmaņa valdības aparātā, devos uz zemessardzes štābu Daugavgrīvas ielā Rīgā, kur dežurēju “no pamatdarba brīvajā laikā” (parasti nakts stundās), koordinējot zemessardzes darbību valsts teritorijā.

Jau vēlāk Tieslietu ministrijā, kurā deviņus gadus ieņēmu valsts sekretāra amatu, strādāju pie tiesu sistēmas reformas (trīspakāpju tiesu sistēmas iedibināšanas), atjaunotās Latvijas valsts likumdošanas mugurkaula izveides un daudziem citiem demokrātiskai valstij svarīgiem jautājumiem.

Tā kā viens no Tieslietu ministrijas uzdevumiem bija kopt un veidot valsts attiecības ar baznīcu, ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču un 1.Kristīgās skolas direktori Veru Volgemuti (tagad Veru Rozīti) iniciējām reliģijas lietu konsultatīvās Padomes izveidošanu, kuras sastāvā darbojās Civillikumā iekļauto tradicionālo baznīcu vadītāji.
Šo Padomi, sadarbībā ar ministrijas reliģijas lietu departamenta direktoru Ringoldu Balodi, vadīju līdz 2002. gadam. Ciešā sadarbībā ar Ārlietu ministriju un nunciju Baltijas valstīs divus gadus vadīju darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt starpvalstu līgumu ar Vatikānu. Noslēdzot Romā šo starpvalstu līgumu, tika atjaunotas valstu diplomātiskās attiecības, jo Vatikāna ieskatā, iepriekš noslēgtais līgums (Konkordāts) ilgajos okupācijas gados bija zaudējis savu aktualitāti un juridisko spēku. Pirms līguma noslēgšanas tikāmies ar pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš mūsu Valsts delegācijas locekļus svētīja. Pēc līguma parakstīšanas pāvests atvēlēja apmeklēt savu dārzu. Kā mūs informēja vēstnieki Aija Odiņa un Atis Sjanītis, tad šāds apmeklējums ir ar īpašu nozīmi. Atļauja apmeklēt pāvesta dārzu neesot sniegta pat daudziem Vatikānā akreditētiem diplomātiem. Pildot Ārlietu ministrijas uzdevumu, sadarbojos ar Taivānas diplomātisko pārstāvniecību, sekmējot savstarpējo attiecību diplomātisku noregulēšanu.

Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vienmēr esmu veicis arī sabiedrisko darbu. Tā sadarbībā ar sabiedrībā atpazīstamiem forelistiem nodibinājām Latvijā pirmo makšķernieku klubu “Salmo”. Sadarbībā ar Viktoru Kulbergu un Ēvaldu Ikaunieku izstrādājām dibināšanas dokumentu paketi un nodibinājām Rīgas Hanzas Rotari klubu ‒vienu no pirmajiem Rotari klubiem atjaunotajā Latvijā, kura mērķis ir veicināt izglītību.

Pašlaik veicu šķīrējtiesneša pienākumus Rīgas starptautiskajā šķīrējtiesā un pārstāvu Latvijas makšķerēšanas sporta federāciju Zivju fonda padomē.

Ar Tieslietu sistēmas apbalvošanas padomes lēmumu man piešķirta 1.Pakāpes Goda zīme par izcilu mūža ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā.

2017.gada 17. oktobrī par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā esmu apbalvots ar Ministru Kabineta atzinības rakstu.

Mani vienmēr stiprinājusi apziņa, ka noteikti atkal pienāks brīdis, kad ikdienas rūpes un darbi tiks nolikti malā un varēšu doties tur, kur sirds sauc: pie ūdeņiem ar spiningu, mīt meža takas ar bisi plecā vai airēt krāčupes, jaukākos un zīmīgākos brīžus fiksējot fotoaparāta objektīvā.

Šajā grāmatā esmu apkopojis stāstus tikai par dažiem saviem ceļojumiem un daļu no makšķerēšanas gaitās vai medībās piedzīvotā. Esmu centies pieminēt šo notikumu dalībnieku vārdus. Paldies viņiem par atbalstu, sapratni un pleca sajūtu piedzīvotajos notikumos, grūtībās un gūtajās atklāsmēs! Vienlaikus lūdzu piedošanu, ja esmu bijis neprecīzs vai kādu netieši aizskāris, izklāstot notikumu gaitu no sava redzējuma.

Lai veicas ar lasīšanu! Tāpat ceru, ka šie stāsti piesaistīs vēl kādu gan ceļošanai, gan rakstīšanai un lasīšanai!

Grāmata II

Lielauces ezerā, nāves ēnā

Ir jauks oktobra rīts, un mēs traucamies copēt uz Lielauces ezeru, kurā notiks makšķernieku kluba “Salmo” rudens sacensības spiningošanā.

Mašīnā esam četri: mani medību un makšķerēšanas draugi Dainis, Dominiks ar dēlu Jāni un es. No Jūrmalas izbraucam vēl tumsā, jo pie ezera jābūt līdz ar gaismiņu, lai īso rudens dienu pilnībā varētu lietderīgi izmantot. Laiks šoruden padevies vēss, naktīs temperatūra noslīd krietni zem nulles, lapas kokiem nobirušas agri. Zemes virskārta no rītiem sasalusi un pārklājusies ar baltu sarmu. Tomēr kārtīgus copmaņus tas no spiningošanas neattur, jo iestājies lielo līdaku copes laiks.

Pulcējamies laukumā pie Lielauces pils. Pēc instruktāžas pa laipām dodamies pie ezera, kur mūs jau gaida laivu bāzes darbinieks. Ar Daini esam norunājuši, ka šodien copēsim vienā laivā. Viņš šim pasākumam gatavojies īpaši rūpīgi, paņēmis līdzi lielu vizuļu kasti ar teju simts dažāda kalibra mānekļiem, kā arī rezerves kātus un spoles.

Laivas Lielauces ezera bāzē vecas un nolietotas. Uzzinām, ka tās nesen atvestas no Kaņiera ezera, kur jau kalpojušas ne vienu vien sezonu. Dažai bortu augšējie dēļi izļodzījušies, vietām pat satrunējuši. Šo nesmukumu nosedz bagātīga zaļās krāsas kārta. Nu gluži kā padomijas laikos... Nekādas papildu celtspējas laivām nav, tās ir šauras un līdz ar to ļoti nestabilas, par ko drīz vien pārliecināmies. Kāpjot laivā, kluba vecbiedram Mārim Mihelsonam misējas, laiva sasveras, un Māris ar visu ekipējumu nozūd zem ūdens. Viņa galva gan itin drīz parādās līdzās apgāztajai laivai, taču krastā Māris tiek tikai ar kolēģu palīdzību – lai gan pie laipām ir salīdzinoši sekls, ezera dibenu klāj dūņas un, cenšoties rāpties krastā, Māris tajās stieg arvien dziļāk. Laipas klāj plāna sniega un ledus kārtiņa, tāpēc glābējiem jābūt uzmanīgiem, lai paši neieslīdētu ezerā. Kad beidzot vecbiedrs no ūdens izvilkts, paiet vēl labs laiciņš, kamēr tiek sameklēta un izcelta vizuļu kaste un spinings. Nogrimušās mantas dūņās sataustīt nav viegli. Par otrreizēju kāpšanu laivā Māris vairs nedomā, un, apjautājies par iespējām aizņemties kādu džemperi, viņš dodas pie sava auto, lai pārģērbtos un brauktu mājās. Mēs savukārt, nošķendējušies par šo negadījumu, laivās kāpjam īpaši uzmanīgi. Nevaram īsti saprast šādu ezera apsaimniekotāju taupības politiku...

Ar Daini airējamies pāri ezeram, jo mūsu lielais plāns ir spiningot netālu no Auces upes iztekas. Kad velcējot esam ezeru jau gandrīz šķērsojuši, Dainis nolemj, ka jāņem cits māneklis – ar tādu varēs aktīvāk spiningot starp niedru puduriem, ar ko bagāta šī ezera daļa. Satupies viņš sniedzas pēc lielās vizuļu kastes, kas atrodas laivas vidū. Tai pat brīdī laiva sasveras un piesmeļas, un jau pēc mirkļa mūs apņem salts ūdens.

Izniruši pieķeramies pie apgāztā peldlīdzekļa borta. Jūtu, ka vienai kājai zābaks nomucis – noniris, tā teikt, apraudzīt, kur pārziemo vēži. Lai būtu vieglāk peldēt, nopurinu arī otru zābaku, un tas nonirst pakaļ pāriniekam. Dainis šļakstinās kaut kur blakus. Ātri izdomājam sasvērt laivu stingri uz mutes – tad telpā starp laivas dibenu un ūdeni palikušais gaiss neļaus tai nogrimt kā maniem zābakiem. Pēc šīs operācijas, turoties pie bortiem katrs savā laivas pusē, mēģinām sasaukt kādu palīgā. Taču neviens neatsaucas, arī makšķerniekus tuvumā nemanām. Neatliek nekas cits kā mēģināt tikt krastā pašu spēkiem. Labi apzināmies – kaut arī esam silti saģērbti, aukstajā ūdenī ilgi neizturēsim, ķermenis drīz vien var atdzist līdz tādai pakāpei, ka zaudēsim spēju kustēties un sakarīgi domāt. Tādēļ, pieķērušies pie laivas, no visa spēka sākam peldēt uz tuvāko krastu, kas atrodas metrus 150–200 tālu. Laiva kustas uz priekšu sasodīti lēni, šķiet pat, ka kāds to tur un velk atpakaļ ezerā. Vien vēlāk konstatējam, ka gaitu bremzējis “enkurs” – auklā iesieta minerālūdens pudele, ar ko laivu apgādājuši atjautīgie bāzes saimnieki. Tomēr pamazām tuvojamies krastam. Atrodoties laivai katrs savā pusē, viens otru neredzam, taču cenšamies sarunāties, lai tā sevi kontrolētu un uzmundrinātu, nepieļautu dzīvotgribai pamest prātu un ķermeni. Dainis šajā ziņā ir īpaši aktīvs un, ja kādu brīdi neesmu viņam atbildējis, uzstājīgi pieprasa, lai runāju. Kaut arī termoveļa un džemperis neļauj ķermenim strauji atdzist, rokas, īpaši pirksti un plaukstas, salst pamatīgi, drīz vien pirksti kļūst stīvi, un ir arvien grūtāk turēties pie laivas. Par laimi, esam jau tuvu krastam, un tas dod papildu spēkus, gluži kā distanču slēpotājam vai garo distanču skrējējam, kad, tuvojoties mērķim, tiek mobilizētas pēdējās rezerves, un finišējot sportists krīt un nejaudā piecelties.

Šai brīdī atceros, kā reiz 1983.gada agrā pavasarī airēšanas slaloma sacensībās ūdens tūristiem Amatā – tūlīt aiz dzelzceļa tilta, trīspakāpju krācē, tā saucamajā “rullī” – vienā mirklī tika piesmelta manis un Zigurda airētā saliekamā smailīte bez pārsega “Salut”. Arī toreiz turējos pie laivas, cenšoties to tuvināt sniegotajam krastam, kas lielā ātrumā traucās garām. Redzēju, ka cēsinieks Māris ‒ liela auguma vīrs, kurš tobrīd sacensību trasē pildīja glābēja funkcijas, skrejot pa krastu, kaut ko sauc un gatavojas mest glābšanas maisiņu ar repšņori. Bet man tobrīd prātā bija tikai viena doma – nepalaist vaļā smailīti, nepieļaut, ka to aiznes pa straumi un sadragā, arī nepazaudēt airi, jo iegādāties jaunu inventāru tajos laikos bija visai sarežģīti. Tā nu Māra mesto drošības maisiņu satvēru, kad biju aiznests jau krietnu gabalu no sacensību trases. Pievilkts pie krasta, joprojām neatlaidis rokas no smailītes un glābšanas auklas, tupēju ūdenī uz ceļiem, jo nespēju piecelties kājās. Bija dīvaina sajūta – lai gan straume mani negāž un nav nekur jāpeld, es joprojām tupu uz ceļiem un raugos uz biedriem, kuri stāv krastā un aicina taču beidzot kāpt ārā no ūdens; ar prātu aicinājumu saprotu, bet spēka piecelties un izkāpt krastā nav. Tā nu, kaut ledainajā ūdenī biju atradies ne ilgāk par pāris minūtēm, kājās tiku piesliets tikai ar atsteigušos glābēju palīdzību. Glābēji palīdz aiziet līdz teltij, kāds pasniedz man glāzi ar ūdenim līdzīgu šķidrumu. Iedzēris malku, jautāju, kādēļ man jādzer auksts ūdens, uz ko saņemu atbildi, ka tas nav ūdens, bet gan šņabis. Vēl pēc brīža jutu, ka vēderā ielīst siltums, šņabim sekoja silta tēja un tad es, ietinies guļammaisā, varēju pievērsties sacensību vērošanai no krasta.

Tagad sajūtas ir līdzīgas. Ar prātu visu aptveru, taču kustības ir neveiklas un gausas. Tikuši pie krasta, sakopojam pēdējos spēkus un, viens otram piepalīdzot, izrāpjamies uz pārpurvotā krasta ciņiem. Izvelkam laivu un izlejam no tās ūdeni. Jādarbojas, lai kaut cik sasiltu. Tā kā mani zābaki palikuši ezera dzelmē, starp purva ciņiem un aplauztajām niedrēm žonglēju vienās zeķēs. Jāsteidz novilkt slapjās drēbes un izgriezt no tām ūdeni. Pēc brīža ievērojam, ka ezerā aiz niedru puduriem airējas kāds makšķernieks. Uzsaucam viņam, lai atved avārijas vietā peldošos airus. Vīrs nav jāpierunā, tāpat jau viss skaidrs. Viņš savāc un atved airus un dažas peldošas sīklietas. Izgriežam no drēbēm ūdeni un uzvelkam tās atpakaļ. Pareizāk gan būtu teikt – cenšamies uzvilkt; te, niedrēs, nevar stabili nostāvēt, aplauzto niedru gali nejauki duras pēdās un, ja kāds no malas mūs redz, viņa acīm droši vien paveras visai komisks skats – divi pliki veči niedrēs dīvaini žestikulē un izdara virkni nesaprotamu kustību. Tomēr no šīs procedūras ir arī savs labums ‒ nedaudz sasilstam. Kaut arī izgrieztās drēbes ir mitras un aukstas tomēr, rodas neliela komforta sajūta, ja to tā var nosaukt.

Par laimi, starp no ūdens izķeksētajām lietām ir arī blašķīte ar šņabi. Ieņemam no tās pa malkam un, sakārtojuši laivu, dodamies pāri ezeram atpakaļ uz bāzi. Par spiningošanu vairs pat nedomājam. Tagad piesardzīgi sēžam laivas vidū, uz bortu pusi pat nepaliecoties. Dainis airē tā, ka airi krakšķ. Pie sevis nodomāju, kaut tik nolietotie airi izturētu un kāds nesalūztu. Nezin kāpēc laivu velk uz vienu pusi, ieturēt taisnu kursu uz bāzi Dainis nekādi nevar. Es, sēžot un koriģējot kursu, sāku drebināties arvien vairāk. Atkal un atkal lūdzu Daini pārsēsties, lai es arī varētu paairēt un pasildīties, taču viņš allaž atsaka – snaikstoties pa laivu, varam vēl apgāzties otru reizi, un tagad, ezera vidū, tas būtu absolūts neprāts. Šāds arguments komentārus neprasa, tāpēc vairs neuzbāžos, ļauju, lai Dainis airē vien tālāk. Kad esam atairējušies pie bāzes, beidzot ievēroju, ka gar vienu laivas bortu nostiepusies aukla, kuras galā iesieta jau pieminētā “enkurpudele”. Izrādās, tā visu laiku vilkusies pakaļ laivai un ietekmējusi mūsu kursu un ātrumu. Izceļu “enkuru”, un nu manevrēšana, piebraucot pie laipām, vairs nesagādā grūtības. Redz, kā sanāk, reālo situāciju spējam novērtēt tikai tagad...

Viss. Nu tik jāsteidz pārģērbties un iedzert siltu groku. Palūdzam Dominika dēlam Jānim automašīnas salonā ieslēgt maksimālo siltumu un pamazām sākam sasilt. Jau mājās sarēķinām, ka ezera dzelmē palikušais inventārs vērtējams visai apaļā summā. Bet ko nu par naudu, sakām paldies Dievam, ka pasargāja.

Ļoļu sivēns Aizupē

Ir jūlija novakare. Ar Ivaru sēžam Amulas krastā medību tornī Ļoļās un gaidām.

Kad saule jau nogrimusi aiz koku galotnēm, mežmalā iznāk cūku mamma, to pavada kupls bariņš šā gada sivēnu, visi vēl strīpaini.

Cūkas mežmalā ilgi neuzkavējas, bet cieši aiz mammas – kā vilcieniņš ar daudziem vagoniņiem – aiztrauc pāri pakalniem uz Amulas pusi un nozūd. Skats ir neiedomājami skaists, dzīva virtenīte lokās pa pakalniem augšā, lejā. Lielā cūka virtenes galvgalī kā lokomotīve velk vagoniņus uz priekšu – sivēni neatpaliekot cieši seko. Daudz nejūsmojam, atkal pievēršamies mežmalas vērošanai. Pēc brīža tur kaut kas sakustas. Binoklī fiksēju, ka tas ir pērnā gada sivēns, kurš velk pakaļ cūku mātei. Nu vairs nav daudz laika gudrot, ir pamatotas bažas, ka sivēns tūlīt dosies pakaļ cūku bariņam. Nomērķēju un raidu šāvienu. Pērniķis saraujas un grīļīgā gaitā ietenterē mežā. Nevaru saprast, vai esmu trāpījis, jo neesmu dzirdējis raksturīgo lodes plakšķi. Arī Ivars ir neizpratnē. Kamēr klusi apspriežam tālāko rīcību, ieraugām, ka sivēns tiešām sašauts un atgriežas. Iznāk atpakaļ uz lauka, sāk riņķot uz vietas, ik pa brīdim tā kā klūp un sveras uz sāniem. Saprotu, ka steidzami jāizdara otrs šāviens. Ātri nomērķējis, izšauju, un sivēns sabrūk. Dodamies medījumam klāt un pienākuši konstatējam, ka abi šāvieni izgājuši cauri tā krūšu daļai. Pirmais, neskarot kaulus, izgājis cauri mīkstumiem un sivēnu tikai apdullinājis. Otrais skāris sirdi, mirklī izbeidzot tā ciešanas. Bet kas viņu dzina ārā no meža pēc pirmā šāviena? To nespēju izskaidrot...

Staltbriežu buļļa medības. 2004. gada rudens Aizupe.

Tālrunī saņemtās īsziņas:

10.septembris, plkst. 20.45: “Tu šāvi? Pāri upei mauro. Andža.”

Plkst. 20.56: “Kas tad? Pirms brīža bija šāviens! Andža.”

Plkst. 21.01: “Labi, es neko neredzu, pēc 20 min. iešu! Andža.”

11.septembris, plkst. 20.50: “Man krūmos bauro, pagaidām neredzu, gaidu. Dominiks.”

Plkst. 21.05: “Bauro tepat aiz upītes, nenāk pāri, pagaidīsim vēl kādu laiciņu. Gaidi manu zvanu. Dominiks.”

Plkst. 21.20: “Kad nāksi laukā, Tev labajā pusē uz lauka tumšs plankums. Dominiks.”

Todien, no “savas apses”, kas aug Amulas senlejas stāvkrastā un pie kuras uzslieta trepe, nāku laukā ārkārtīgi uzmanīgi, visu laiku ieklausoties un laiku pa laikam binoklī nopētot apkārtni. Tomēr neko neredzu. Nekā nav arī uz lauka, par ko iepriekš ziņojis Dominiks – nav tur neviena tumša punkta!

Plkst. 22.05: saņemu īsziņu: “Esmu jau mašīnā, guļu! No rīta sēdēšu Trijkājī. Ar labu nakti. Andža.”

Zudības...

Laukmalā pie grāvja, kur stāv līdz pusei krūmājā iebraukta automašīna, satieku Dominiku. Viņš atnācis nedaudz ātrāk. Pārrunājam dzirdēto un redzēto, pārģērbjamies un braucam mājup. Pļavā iebrauktais ceļš vijas gar aizaugušo grāvi. Automašīnu grambās nežēlīgi šūpo un krata. Īpašu braukšanas meistarību prasa kāda zemāka vieta, kurā iebrauktās dziļās sliedes ir pilnas ar ūdeni. Jācenšas neieslīdēt un nepalikt. Labi, ka šim auto riteņu bloķēšana iespējama mehāniski ar roku. Vēl it labi atceros, kā kādā no iepriekšējām medību reizēm Daiņa džipam, kuram riteņu bloķēšana bija iespējama tikai elektroniski... nu, jā, toreiz tās pogas nenostrādāja, un mēs attapāmies iestiguši slīkšņā, no kuras izkļuvām tikai pēc vairākām stundām un arī tad ar traktora palīdzību. Mājās atgriezāmies rīta pusē...

Šoreiz viss izdodas bez starpgadījumiem. Kad izbraucam uz ceļa, kas ved uz Krūtaiņiem un Jaundzirām, ieraugām, ka pa lauku gar pašu mežmalu ceļa virzienā brauc vēl kāds auto. Labi saskatāmas starmešu spožās acis, kas mētājas augšup, lejup, mašīnai braucot pa pļavas ciņiem. Redzams, ka šoferis stūrē lēni un ar apdomu. Tā ir kaimiņu kluba teritorija, tādēļ nolemjam, ka piestāsim un pagaidīsim. Jāapjautājas, kā kaimiņiem medībās gājis. Vai ko manījuši, vai ko dzirdējuši? Kamēr gaidām, ir brīdis laika. Var vēlreiz pārbaudīt ekipējumu. To darot, konstatēju, ka maksts tukša, pistoles tajā nav. Atceros, ka biju to iebāzis kabatā. Pārbaudu. Tur arī nav! Nu gan... Nekavējoties jāgriežas atpakaļ un jāmeklē, kur izkritusi.

Tikmēr svešie braucēji jau ir klāt. Gribot negribot piestāj, jo ceļš šeit šaurs un samainīties pagrūti. Dominiks viņus pieklājīgi uzrunā: “ Sveiki, kolēģi!”

Atbilde no piebraukušā auto skan negaidīti nedraudzīgi un strupi:

“Mēs tev nesam nekādi kolēģi!” Lai sarunu iegrozītu draudzīgākā gultnē, apjautājos: “Vai esat ko redzējuši? Dzirdējuši?...” Sakarīga atbilde neseko. Automašīnā sēdošie kaut ko noburkšķ. Jūtams, ka šī piespiedu apstāšanās viņiem nav pa prātam. Pētu auto salonā sēdošos. Tur sēž pieci raibos maskēšanās tērpos ģērbušies vīri, un tā vien izskatās, ka visi ir iesiluši. Prātā iezogas aizdomas – vai tikai nav malu mednieki?! Tādi arī te reizēm uzdarbojas. Atceros pērno rudeni. Toreiz sēdēju un vaktēju staltbriežu bulli, bet pa šāvienam iznāca alņu bullis. Piezvanīju Mārēnam un pa jokam apjautājos – sak, šaut vai nē? Liels bija mans izbrīns, kad nedēļu vēlāk Mārēns man piezvanīja un pavēstīja, ka manis redzētais alnis, jau smakot sācis, atrasts guļam mežā netālu no vietas, kur to redzēju. Maliķu roku darbs. Cūcība!

Protams, šajā situācijā, kad galvā tikai viena doma: “Kur mana pistole?!”, prāts uz tālāku runāšanu un skaidrošanos nenesas. Ātri atvadāmies un braucam atpakaļ uz vietu, kur pārģērbāmies. Nekā. Vairākkārt izstaigājam arī ceļu, pa kuru esmu nācis no apses, bet neko neatrodam. Kamēr staigājam un meklējam, tumsa jau tā sabiezējusi, ka neko lāgā vairs nevar saskatīt.

Neko darīt, meklēšana jāatliek uz rīta pusi, kad būs gaišs. Garīgais nulles līmenī, tomēr iekšēji neticu, ka pistoli nevarēšu atrast. Tomēr pārāk konkrēta vieta, kur tā izčibējusi.

12.septembris. Ir metāls!

Pēc kaut kā pārlaistas nemiera nakts vēl tumsā traucos uz Aizupi, lai jau ar gaismiņu būtu uz vietas un varētu atsākt meklēšanu. Jūrmalā līst, pa ceļam laiks nedaudz noskaidrojas, tomēr debesis joprojām apmākušās. Vējš dzen zemus lietus mākoņus. Lēšu, ka diena atausīs vēlu un neviens svešs manās pēdās nebūs gājis. Līdz Jaundzirām atbraucu līdz ar gaismiņu. Kā jau esmu paredzējis, diena ataust vēlu, un arī tad tumši mākoņi, vēja dzīti un pluinīti, apkārtnei piešķir padrūmu skatu. Vēl kāds laiciņš jāpasēž mašīnā, jāpagaida, lai paliek pavisam gaišs. Nedrīkst arī traucēt Andžam, kurš, pārlaidis nakti mašīnā, tagad sēž trijkājī, kuram netālu garām iet mans vakardienas maršruts. Kaut arī maz iespējams, ka šādā laikā notiktu staltbriežu buļļu kustība, tomēr nogaidu.

Kad apkārt beidzot gaišs, zvanu Andžam un brīdinu, ka iešu pa nokalni pāri laukam un viņu netraucēšu. Buļļus šorīt nedzird baurojam. Vējš pierimis, ir silts un sijā miglai līdzīgs lietus.

Meklēju, meklēju, bet nekā. Tad parādās Andža, nu meklējam abi. Nekā! Sāku jau prātot, ka vajadzētu sadabūt metāla meklētāju un tad mēģināt, tomēr Andža neliekas mierā. Jau kuro reizi izstaigājam manu “nakts maršrutu”. Ejam blakus, mēģinot zālē ar kājām sataustīt to, kas acīm paslīdējis garām. Kad cerības jau sāk zust, nolemju vēlreiz pārbaudīt vietu, kur vakar šķērsoju grāvi, tikai šoreiz nedaudz sāņus no vietas, kuru visu laiku biju domājis par pareizo esam. Un – līdzko speru soli uz grāvja kantes, ieraugu pistoli guļam zālē.

Liels prieks un atvieglojuma sajūta. Un pateicība Andžam, kurš palīdzēja un neatlaidās. Nu, protams, ka ierocis izkritis, man lecot pāri grāvim. Arī vizuālie orientieri tumsā un tagad gaismā ir atšķirīgi. Lai vai kā, esmu guvis mācību nelikt kabatā to, kas nēsājams speciālā makstī.

Pa to laiku palīgos meklēt pieteikušies Ivars ar igauni Ari, kuri atbraukuši no rīta cukas. Tagad viņi stāv uz ceļa un gaida kādu ziņu. Ziņoju viņiem, ka viss kārtībā. Tikai tagad sajūtu, kāds smagums nokritis no sirds un pleciem. Uz ceļa vēl satiekam dažus medniekus, kuri atbraukuši uz Ivara dīķi pīlēs. Runas, runas: par maliķiem, par lāču medībām Igaunijā utt. Līdz atvadāmies, un es braucu mājup. Pa ceļam vēl iegriežos Kražu mežā palūkoties, vai nav kāda sēne izaugusi, taču neko prātīgu neatrodu. Un kādas gan sēnes, ja pazudusī manta atrasta!

Atbraucis mājās, beidzot pievēršos kam patīkamākam. Domāju par staltbriežu bulli, kurš tagad, jādomā, met loku pēc loka manis noskatītajā vietā. Šī doma neliek un neliek mierā, tādēļ jau pēc dažām dienām, kad laika apstākļi uzlabojas ‒ kļūst vēsāks ‒, atkal dodos pēc “sava” staltbriežu buļļa.

17.septembris. Ir bullis!

Šovakar Dominiks sēž “Miglās”, Andža tā saucamajā Dzintara tornī iepretim Ļoļām, es, kā jau ierasts, apsē.

Plkst. 20.20. Piebauroju, un – beidzot! – uz “manu” apsi iznāk bullis. Jau krēslo, bet varu skaidri redzēt kroni uz galvas, ragu gali gaiši, izvērsums plats. Ātrumā saskaitu – 12 žuburi. Kad bullis pieliec galvu, manāms, ka tam vairs nav jauneklīgās stājas. Diāna dāvājusi... Jāšauj...

Jau labu laiciņu iepriekš dzirdēju, kā bullis man tuvojas pa Amulas labo krastu, tātad – pa mūsu medību kluba daļu. Balss viņam zema, ik pa laiciņam viņš vai nu aprauti iebaurojas vai arī rēc un krekšķina savu “U–u–u–u. U–u–u. R–r–r.” Šīs skaņas laikam jau brīdina sāncensi, ka joki nebūs. Vai arī aicina uz dueli – sak, nāc, pamērosimies spēkiem! Tad nu arī es piebauroju un krekšķu, lai imitētu riestā iekarsušu sāncensi, kas atsaucas aicinājumam. Un šķiet, ka izdodas... Kā nekā, man taču tagad pie lūpām taurīte. Agrāk esmu piebaurojis ar minerālūdens pudeli, kurai labskanības nolūkos biju nogriezis dibenu. Reiz Dainis manu baurošanu pat noturēja par buļļa balsi un, vakarā satiekoties, pie mašīnas stāstīja, ka viens junga visu vakaru baurojis priežu jaunaudzītē nepilnu kilometru no viņa, bet laukā tā arī nav iznācis. Tagad jūtu, ka skaņa daudz dabiskāka. Bet vai bullis noticēs un uzķersies?

Pagaidām šķiet, ka viss kārtībā. Briedis atsaucas un neatlaidīgi tuvojas. Jau dzirdu, kā viņš pārbrien nelielu strautiņu Amulas labajā krastā. Dzīvniekam ielecot strautā, skaļi nošļakst ūdens. Rēķinu, ka viņš tagad ir kādus 150 metrus no manis. Bulli vēl neredzu, bet ar visu savu būtību jūtu un zinu viņa atrašanās vietu. Esmu saaudzis ar šo vakaru, mežu, pļavu, krūmāju, saožu “savu” apsi, vien jūtu savus sirds pukstus, kas sākuši sist spēcīgāk.

Šķiet bullis ir jau pavisam tuvu, tepat vien upmalas krūmājā grozās. Droši vien klausās, grib ieraudzīt, kur palicis apklusušais konkurents. Pacietīgi gaidu parādāmies briedi. Kaut kad taču viņam jānāk no krūmiem ārā, jātuvojas iespējamā konkurenta atrašanās vietai, ja jau tik tālu ceļu mērojis, atsaucoties aicinājumam pamēroties spēkiem. Zinu, ka riesta laikā brieži apbrīnojami precīzi spēj šādas vietas fiksēt. Šobrīd novērtēju to, ka iepriekšējās medību reizēs, klausoties baurošanu un pētot buļļa pārvietošanās un iespējamo atnākšanas virzienu, esmu sagatavojis šaušanas sektoru. Man “palīdz” reljefs – te Amulas upei piekļaujas aizaudzis stāvkrasts, kura pakājē stiepjas krietni nopēdota zvēru taka. Lēšu – ja bullis nāks, viņš izmantos taku, nelauzīsies cauri biezajam krūmājam, bērziņiem un eglītēm. Kaut gan... pilnīgi izslēgt nevar arī šādu iespēju. Lai vai kā, jau iepriekš esmu izgriezis apses zarus, kas aizseguši skatu virzienā uz pļaviņu, un arī pļaviņā iztīrījis sīkākos krūmus, kas varētu traucēt izdarīt precīzu šāvienu.

Vējš šobrīd labvēlīgs, tas pūš paralēli upei un nedaudz ieslīpi uz meža pusi. Tātad dzīvnieks mani saost nevar. Labi, ka iepriekš neesmu pakļāvies kārdinājumam kāpt lejā un tupēt kārklu krūmā kādus 100 metrus no apses uz upes pusi, lai tādējādi varētu labāk pārskatīt ar krūmiem un kokiem aizaugušo Amulas palienes pļavu, jo teorētiski taču bija arī iespēja, ka bullis ierodas no upes puses, pārbrienot to taisnā līnijā. Labi, ka neesmu tā rīkojies... Ja būtu, tad vējš tagad pūstu man nelabvēlīgi un aiznestu briedim ziņu. Tagad viss “strādā” lieliski. Jūtos drošs, ka mani nesaodīs. Gaidu burtiski sastindzis. Ieklausos, lūkojos uz iespējamo brieža parādīšanās vietu. Ar acs kaktiņu sekoju arī pārējai apkārtnei. Ja nu tomēr kaut kas pēkšņi mainās...

Un tad!... Kā balva gaidām parādās Viņš. Klusi, bez skaņas un majestātiski, no labās puses. Raitā gaitā briedis izrikšo pļaviņā metrus 80 no apses un apstājas. Pagriež galvu uz manu pusi un lūkojas – sak, kur gan palicis pretinieks?!

Nu skaidri zinu, ka Diāna man to dāvā. Šaubu vairs nav. Esmu mierīgs un nospiežu savas kombinētās Ketner S2000 šnelleri, atbrīvoju drošinātāju un nomērķēju. Viegli pieskaros bises mēlītei. Klusumu pāršķeļ šāviena troksnis. Tūdaļ arī dzirdu lodes atsitienu medījuma ķermenī, sirds uzgavilē – trāpīts!

Bullis krīt uz vietas. Garajā zālē redzu tā tumšo ķermeni. Brieža kājas vēl brīdi šķeļ gaisu, tad norimst arī tās. Un iestājas klusums. Nē! Nākamajā mirklī Amulas pretējā krastā iebaurojas kāds sāncensis, kas nav licies zinis par šāviena troksni. Steigšus pārlādēju bisi un nomērķēju uz tumšo punktu zālē. Esmu gatavs izdarīt otru šāvienu, ja tas būs nepieciešams. Šādi rīkojos arī tāpēc, lai neatkārtotu pirms pāris gadiem pieļautu kļūdu, kad bullis nokrita pēc šāviena, taču pēc kādas pusminūtes, kad jau spiedu tālruņa pogas un gatavojos zvanīt Ivaram un Oskaram, lai paziņotu par veiksmīgām medībām un lūgtu viņus nākt talkā... Nu jā, toreiz bullis, mirkli gulējis, pieleca kājās un jau nākamajā brīdī nozuda starp izcirtuma celmiem un krūmiem. Tās dienas vakara un nākamo divu dienu meklējumi pielijušajā cirsmā un mežā izrādījās nesekmīgi. Licenci nācās norakstīt, un tās sezonas staltbriežu buļļa medības man bija beigušās. Bullis, pareizāk sakot, viņa galvaskauss ar ragiem, tika atrasts nākamā gada rudenī biezās eglītēs kādus 500 metrus no šaušanas vietas. Atradējs bija Prezidents – mūsu kluba “štata dzinējs” Aivars Ulmanis ‒, bet vēl precīzāk – to izdarīja viņa suns Reksis. Ragus ieguvis, pateicībā uzsaucu cienastu gan Prezidentam, gan viņa mammai, gan arī Reksim, taču gandarījuma sajūta par atgūto trofeju neradās.

Tādēļ tagad gaidu... Nemitīgi lūkojos pārmaiņus te binoklī, te ieroča optikā – nē, šoreiz bullis vairs necelsies! Beidzot nolemju, ka jākāpj zemē un jāiet klāt. Zvana Andža, atbildu, ka bullis gar zemi. Izlādēju ieroci un ārkārtīgi uzmanīgi, visu laiku vērojot dižmedījumu, lēnām ceļos no luktas un kāpju zemē. Nokāpis pielādēju ieroci un dodos pie zālē redzamā tumšā punkta. Atkal zvana Andža, atkārtoju, ka bullis gar zemi. Zvana Leonards un piedāvā palīdzību. Neatsakos... Pienācis redzu, ka bullis guļ uz labajiem sāniem, ragi iedūrušies zemē, kājas vēl nedaudz cilājas. Izdaru pēdējo šāvienu, un beidzot viss norimst. Vien aiz upes ik pa brīdim iebaurojas vēl kāds riestā iekarsis bullis. Nodomāju, ka šis ir uzskatāms piemērs tam, ka baura laikā izdarīts šāviens īpaši netraucē pārējos iekarsušos buļļus.

Pulkstenis ir 20 un 25 minūtes, tātad viss ildzis ne vairāk kā piecas minūtes. Noģērbju jaku, cepuri – karsts, pieslienu plinti malā un sagaidu Leonardu. Izlaižam iekšas. Ik pa brīdim zvana tālrunis, vēlreiz, jau sazin kuro reizi, Andža. Zvana Mārēns, Dominiks, Oskars. Visi apsveic. Lūdzu, lai vismaz kādu laiku nezvana un ļauj tikt galā ar darbu, kas tādās reizēs jāpadara. Nesaprotu, kā tik ātri šī ziņa izplatījusies.... Ir milzīgs prieks, un tai pat laikā pārņēmusi dīvaina sajūta – it kā paveikts kaut kas ļoti nozīmīgs, un iestājies atvieglojums. Tai pat laikā prieka sajūtas savijušās ar savādu neziņu – ko nu? Kas tālāk? Vai tiešām viss beidzies?...

Nezinu kāpēc, bet tā nu tas ir. Laikam jau ļoti daudz enerģijas un emociju ielikts beidzamo dienu medībās.

Konstatēju, ka trāpīts gandrīz desmitniekā. Žēl, ka nav līdzi fotoaparāta.

Pagriežam bulli uz vēdera, paņemam aknas (pareizāk sakot, pusi no tām, jo pārējā daļa sašauta), pautus, visu kā vienmēr piedienas. Leonards šo guvumu saver uz koka žāklīša, un virzāmies uz mašīnu pusi, kas atstātas aiz grāvja metrus 300 no mums. Ejam lēnām, jo nav jau vairs kur steigties. Leonarda mašīnā mūs sagaida Edmunds. Spiež roku – apsveic. Braucam uz Krastkalniem. Pļavā iebrauktais ceļš pēdējā laikā vēl vairāk izdangāts, iebrauktās sliedes pilnas ar ūdeni, mašīna brīžiem iet šķērsām. Jābrauc kā rallijā, ar “gāzi grīdā”, nedrīkst apstāties, labi, ka velk visi četri riteņi.

Krastkalnos jau sapulcējušies vairāki šīs dienas mednieki un gaida mani un stāstu. Nolieku uz galda aknas, un svētki var sākties! Stāstu, kā tad viss “patiesībā bija”... Atkal apsveikumi un runas. Kad viss jau kuro reizi izstāstīts, apdomājam praktisko pusi. Tā kā bullis nomedīts patālu no vietas, kur varētu piebraukt ar mašīnu, un šovakar esam nieka četri vilcēji, bet palīgi šobrīd nav dabūjami, secinām, ka buļļa izvilkšana un nogādāšana Aizupē nav mums pa spēkam. Tā nu atliek vien zvanīt Ivaram un vienoties, ka rīt agri no rīta viņš ar traktoru izvedīs bulli. Man rītdiena aizņemta, un diemžēl nevaru palikt un piedalīties šajos darbos, jo esmu atbildīgs par makšķernieku kluba “Salmo” sacensībām Babītes ezerā Dālderu bāzē. Jāpulcējas jau septiņos no rīta. Vēl šovakar jādodas uz Jūrmalu, lai visu varētu noorganizēt. Patiesi neērti jūtos biedru priekšā, bet neko darīt. Klātesošie mierina, lai nekreņķējos, viss būšot kārtībā.

Nākamajā rītā viss tiešām notiek. Gods godam!

Liels, liels paldies Ivaram, Oskaram, Andžam, Dominikam, Mārēnam un Edmundam! Visiem, kas palīdzēja, atbalstīja, juta un priecājās līdzi!

Lubānā pie Arņa

Kādā jūlija novakarē sēžos autiņā un dodos uz Lubānu mežacūku medībās. Mani uzaicinājis Arnis Žeiers.

Kad ierodos medību namiņā, Arnis jau gaida un steidzina doties uz mežu. Esmu atbraucis pavēlu, jo ceļš no Rīgas aizņēmis ilgāku laiku nekā plānots. Pārsēžos Arņa džipiņā, un pēc neilga brauciena esam Arņa izraudzītajā vietā. Mašīnu atstājam uz meža ceļa nomales, paši gar grāvmalu dodamies uz medību torni, kas uzcelts uz grāvja kantes pie neliela auzu lauciņa, ko ieskauj mežs. No auzām nekas prātīgs nav sanācis, vien šur tur vīd pa retam stiebram. Labību nobradājuši arī meža zvēri. Tas liecina, ka kustība še ir un medniekam vajadzīga tikai pacietība gaidīt.

Arnis stāsta, ka iepriekšējā vakarā pie šā torņa atnācis sirms meža kuilis, bet viesmednieks vācietis, kuru viņš pavadījis, tai vietā lai šautu, sācis taujāt par cenu – sak, cik tāds skaistulis viņam izmaksās? Kamēr sprieduši, dzīvnieks nozudis mežā, bet vācietis uz kreņķiem atkorķējis “Jägermeister” 40 ml mazpudelīti. Jautāju Arnim, vai ciemiņš piedāvājis arī viņam simboliski iemalkot no Vāczemes atvesto mednieku dzērienu. Arnis tik atmet ar roku – kur nu... vācietis šmakstinoties vien noņurdējis, ka Arnis atrodas darbā, bet viņš, lūk, atpūšoties...

Tā, šobrīd malkojot kafiju, klusi sarunājoties ar Arni un ieklausoties skaņās, kas nāk no meža, laiks paskrien nemanot, līdz klāt jau brīdis, kad iespējamo medījumu vairs nevar skaidri atšķirt un novērtēt. Nu, ko, vakardien redzētais kuilītis tā arī nav atnācis. Bet varbūt bija atnācis, taču, izdzirdis vai saodis ko aizdomīgu, devies atpakaļ. Iespējams, šovakar esam bijuši neuzmanīgi vai uzvedušies pārāk skaļi, iespējams, ka bijām ieradušies par vēlu un iztraucējām zvēru. Ko tur vairs – nebijām ilgāku laiku tikušies, daudz kas pārrunājams ir sakrājies. Tagad kāpjam zemē un dodamies atpakaļ uz medību namu. Šķiroties norunājam, ka Arnis agrā rītā, tūlīt pēc trijiem, atbrauks un aizvedīs mani uz to pašu torni. Un šoreiz, lai izvairītos no lieka trokšņa, tornī sēdēšu viens. Arnis gaidīs mašīnā nedaudz tālāk. Nu jānāk taču tam veprim kādreiz ēst!

Tornis slejas kādus 300–350 metrus no meža ceļa. Pa jau iestaigāto taciņu gar grāvja malu dodos turp. Neiznācis klajākā vietā, piestāju pie mežmalas lielajām eglēm, lai binoklī palūkotos uz lauciņu. Paveroties okulārā, elpa aizraujas, un sirds sāk dauzīties. Tur, aiz torņa, lauka otrā malā, kur grāvis met līkumu un iestiepjas auzu laukā, sadalot to divās daļās, kā tāda siena guba rēgojas liels, tumšs stāvs. Austošajā gaismā izskatās ļoti iespaidīgi. Šaubu nav, tas ir gaidītais meža kuilis, kurš atnācis agrāk un tagad mierīgi ieturas. Adrenalīns iesit krūtīs.

Piespiežos pie egles, mēģinu paņemt dzīvnieku uz grauda, taču sirds dauzās tik stipri, ka saprotu – nekas labs nesanāks. “Tasco” optikas krustiņš pa kuiļa ķermeni lēkā kā aptracis, nevaru un nevaru to noturēt uz vietas, lai šāviena rezultāts būtu garantēts. Attālums līdz kuilim prāvs – vairāk nekā 200 metri ‒, un esmu arī patīkami satraukts, vērojot iespaidīgā izmēra meža kuili. Ko darīt? Liegs rīta vējiņš pūš no medījuma puses un šobrīd ir man labvēlīgs. Suķis, neko nenojauzdams, ēd. Redzu pat, kā viņš ik pa brīdim notirina mazo astīti. Pieņemu lēmumu aizlavīties līdz medību tornim, uzkāpt tajā un no atbalsta izdarīt drošu šāvienu. Salīcis četrrāpus ielienu grāvī un pa tā dibenu aizlavos iepretim tornim. Tad izlienu no grāvja un uzmanīgi un lēni, sargoties nenokrakšķināt kādu pakāpienu vai dēli, uzkāpju tornī. Tas nu būtu padarīts. Nu jāparūpējas par ērtu pozīciju šāvienam. Sakārtoju sēdvietu, pārliecinos par iespēju atbalstīt elkoni. Visu laiku, protams, arī vēroju kuili. Kamēr gatavojos, viņš nav daudz kustējies. Noliecis galvu, turpat vien rakņā zemi un kaut ko šmakstina. Uzmanīgi novietoju ieroci uz torņa malas, stingri ieplecoju, nospiežu šnelleri, noņemu no drošinātāja. Jā, tagad cita lieta, krustiņš vairs nelēkā, varu būt drošs par šāvienu. Taču sirds vēl arvien nemierīgi dauzās. Tas var traucēt. Laiks atcerēties, ko man mācījis vidusskolas biedrs Dainis Strēlnieks, kurš tolaik trenējās ložu šaušanā. Vairākas reizes dziļi ievelku elpu, tad izelpoju un elpu uz brīdi aizturu. Nu gan esmu pavisam mierīgs. Kustas vairs tikai pirksts, ko lēni tuvinu ieroča mēlītei.

Rīta klusumu pāršķeļ šāviena troksnis. Kuilis, saslējis astīti stāvus, aizrikšo gar grāvmalu un, nokļuvis aiz kāda krūma, nozūd skatienam. Vizuāli precizēju šāviena trajektoriju, nokāpju no torņa un dodos uz vietu, kur pirms šāviena atradies dzīvnieks. Zeme te izspārdīta, redzami dziļi pēdu nospiedumi. Tālāk miņas vairs nav tik izteiktas, bet tuvāk grāvim izzūd pavisam. Nekur nemanu arī asins pēdas.

Vai tiešām būšu nopūdelējis?! Nevar būt! Jāmeklē! Vispirms izpētu tuvāko apkārtni. Tad vietā, kur vīd zvēru iestaigāta taciņa, pa krūmu apakšu izlienu šobrīd sausā grāvja otrā pusē. Varbūt medījums guļ tur? Nē, nekā nav. Vien tālāk grāvī zem biezajiem kārklu zariem guļ liels laukakmens. Grāvja dibens slīgst krēslā, kārklu zari met ēnas, un mans skatiens pie akmens ilgi nekavējas. Maigi sakot, esmu nedaudz satraukts – kā nekā šis ir pirmais ievērojamais kuilis, pa kuru esmu šāvis, un nupat nav drošas pārliecības, ka kuilis, ja esmu viņu ievainojis, nedomā uzbrukt savam pāri darītājam. Tāpēc ieroci visu laiku turu šaušanas gatavībā.

Apeju grāvi pa lauku, bet nekādas pēdas no grāvja pāri laukam virzienā uz mežu neatrodu. Dīvaini... smilšainā augsne mīksta, tādēļ, ja kuilis te būtu skrējis, viņa miņas starp retajiem auzu stiebriem būtu skaidri saskatāmas. Pētu tālāk, atkal un atkal satrūkstoties no uzmācīgas vīzijas, kas ik pa brīdim uzplaiksnī acu priekšā, – meža kuilis, ausis saslējis un vilnu uz kumbra sacēlis, no krūmu apakšas traucas man virsū. Lai gan saprotu, ka tās ir tikai iedomas, ko rada saspringtība, taču nekā patīkama šajās sajūtās nav. Iekšēji nešaubos, ka ir trāpīts, bet – kur palicis medījums?

Pēc neilga laiciņa klāt ir arī Arnis. Strupi apjautājas: “Dzirdēju šāvienu?!...” Atbilde droši vien saskatāma manā apjukušajā sejā. Izstāstu viņam piedzīvoto, vēlreiz izstaigājam notikuma vietu, bet arī divatā neko neatrodam. Arnis ierosina braukt uz Lubānu pēc suņa. Ilgi negudrojam, sēžamies mašīnā, pusseptiņos esam pie Arņa mājas un vēl pēc brīža jau traucam atpakaļ – man klēpī Arņa taksis, kas “specializējies” asins pēdu dzīšanā.

Ceļš ievijas mežā. Suns sāk nemierīgi ošņāties, ik pa brīdim grūž degunu pie gaisa sprauslām mašīnas salonā un raujas laukā no klēpja. Tikai ar pūlēm varu viņu novaldīt. Beidzot nogriežamies no meža ceļa un gar grāvmalu piebraucam pie vietas, kur šāviena brīdī atradies kuilis. Atveru mašīnas durvis, taksis lec laukā un nekavējoties, purnu pie zemes piegrūdis, dodas pie grāvja un nozūd tajā. Ar Arni norunājam, ka sekosim sunim katrs gar savu grāvja pusi. Nekāda ilgā sekošana gan nesanāk, jau pēc dažiem soļiem grāvī sadzirdam riešanu. Pašķiram zarus un ieraugām abus – gan taksi, gan nomedīto kuili. Tepat vien viņš guļ, nokritis uz kreisā sāna. Pavisam netālu no takas, pa kuru vairākkārt esmu līdis uz grāvja otru pusi. Sev par lielu izbrīnu secinu, ka lielais laukakmens nav bijis nekas cits kā grāvī guļošā kuiļa dibens. Arī Arnis brīnās, ka nav spējis atpazīt netālu guļošu medījumu.

Tagad galvenais uzdevums – medījumu dabūt mājās. Suķi “uz aci” vērtējam vismaz pusotra centnera vai pat vairāk svarā. Arnis piedzen džipiņu pie grāvja kantes. Ar milzu pūlēm beidzot kādas pusstundas laikā izvelkam ruksi no grāvja, un iedabūjam mašīnas bagāžas nodalījumā, un beigu beigās, kad suķis tur burtiski iesēdināts sēdus, izdodas aizvērt bagāžnieka durvis.

Braucam uz mednieku namiņu. Vilnis Bresis, kurš, tāpat kā citi mednieki, atnācis aplūkot trofejas ilkņus, palīdz man kuili nodīrāt un sadalīt, demonstrējot, kā tas darāms ar nelielu saliekamo kabatas nazi, ko viņam izgatavojis un dāvinājis kāds meistars. Tā ir “skola”, ko paturu prātā uz priekšdienām. Vakarā par godu manam lielajam notikumam tiek kurināta pirtiņa, kurā atkal uzstājas Vilnis – tagad jau pirtnieka lomā, demonstrējot, kā pareizi jārīkojas ar bērza slotiņām.

Jau krietni vēlāk, pēc kuiļa galvaskausa apstrādes izmērījis ilkņus, secinu, ka tie tomēr nav pietiekami vareni, lai varētu pretendēt uz medaļu, vien 21 un 12 cm gari. Taču trofeja ir un paliek trofeja, galvenais ir mednieka sirdī un prātā paliekošās neizdzēšamās atmiņas par tās gūšanas laikā piedzīvoto.

Sašautā meža kuiļa uzbrukums

Ir decembris, un sestdienā medību sporta klubā “Amula” notiek kārtējās medības ar dzinējiem. Šoreiz medījamas tikai meža cūkas.

Tiek dzīts masts tā saucamajās Lindēs, kas robežojas ar Plāņu lauku. Tā kā esam sazinājušies pa rācijām un uzzinājuši par vairākiem sekmīgiem šāvieniem, pamatoti lēšu, ka nomedīto cūku būs gana daudz un gaidāmi arī visai sarežģīti medījuma ārā vilkšanas darbi.

Pēkšņi atkal ieskanas rācija. Medību vadītājs lūdz medniekus, kuri stāv uz stigas, kas gravā šķērso strautu, būt sevišķi uzmanīgiem, jo suņi seko sašautam meža kuilim. Patiesi, patālu mežā dzirdamas aprautas suņu rejas. Skaņas vēsta, ka suņi nāk arvien tuvāk, tieši uz manu pusi. Tātad kuru katru brīdi jābūt gatavam šaut pa savainoto kuili un izbeigt viņa ciešanas. Saspringti veros riešanas virzienā. Pēc brīža eglītēs man priekšā samanu kustību. Jau nākamajā mirklī no egļu audzītes līganā gaitā izrikšo kuilis, viņam nopakaļus, turoties cieši klāt, seko abas Māra laikas. Izsprucis no eglītēm, kuilis sasitas sāņus uz graviņas pusi un skrien man garām 15–20 metru attālumā. Nonācis iepretī un pašķielējis uz manu pusi, viņš pēkšņi maina skriešanas virzienu par 90 grādiem un nu dodas tieši uz mani. Abi suņi, mani ieraudzījuši, vairs nerej, taču kuilīti joprojām pavada gluži kā eskorts: viens skrien cieši blakus, otrs aiz muguras, degunu suķim cieši pie dibena piebāzis, ik pa brīdim cenšoties tajā iekosties. Manā tozenē abos stobros renkuļi, šādā attālumā šaut nedrīkstu, jo kāds renkulis var trāpīt suņiem. Uzmetu ašu skatienu apkārtējiem kociņiem un secinu, ka neviens no tiem nav piemērots nedz uzkāpšanai, nedz izmantojams kā aizsegs. Visapkārt vien sīki bērziņi un mazas eglītes. Zemi klāj aptuveni divus centimetrus bieza sniega kārta, no tās vietām spraucas ārā pa kādam zaram vai nokaltušam zāļu stiebram. Ievēroju, ka kuiļa šņukurs asiņains, abpus tam saskatāmi balti ilkņi, zvēra skatiens cieši pievērsts man. Acīmredzot kuilītis ir secinājis, ka esmu īstais pāri darītājs un man par to jāsaņem mācība. Visas šīs domas un novērojumi izšaujas caur prātu nieka mirklī, un, kaut esmu iekšēji saspringts, joprojām izturos mierīgi. Par laimi, tuvojošās kavalkādes ātrums nav liels, esmu gatavs palēkt sānis, ja neizdosies skrējienu apturēt.

Kad kuilis ir vairs tikai kādu metru no manis, neatraujot bisi no gurna, izšauju tam tieši šņukurā. Kuilis momentā apstājas gluži kā iemiets, saceļas pakaļkājās, purina galvu no vienas puses uz otru un gārdz. Jūtu sejā iesitamies viņa karsto elpu. Vēl pēc mirkļa dzīvnieks atkal ir uz četrām kājām un, metot loku man apkārt, acīmredzami gatavojas nākamajam uzbrukumam. Skaidrs, ka renkuļi noslīdējuši pa kuiļa slīpo pieri un šāviņa trieciens no ārkārtīgi tuvas distances vien uz brīdi apturējis uzbrukumu. Pēc šāviena abi suņi ir atlekuši nedaudz nost, tādēļ brīdī, kad kuilis pagriežas pret mani ar sāniem, izdaru otru šāvienu, mērķējot priekšējā plecā. Zvērs noveļas uz sāniem un spārdās agonijā. Man bise tukša, visas līdzpaņemtās patronas izlietotas. Roka automātiski tausta pie jostas, kur makstī atrodas medību duncis. Taču pēc tā vairs nav nepieciešamības. Kuilis pēdējo reizi nospārdās. Viens no suņiem, kurš piebāzis purnu nokritušajam zvēram, iesmilkstas un atlec nost – šķiet, šai pēdējā spērienā rukša pakaļkājas nags trāpījis viņam pa purnu. Piesteidzas uz blakus numura stāvējušais kolēģis. Teic – pa gabalu visu redzējis. Uzreiz sapratis, ka, šaujot no tik tālas distances, nav garantijas, ka šāviņš netrāpīs man vai suņiem. Tādēļ nolēmis – jānāk palīgā. Es savukārt, izstiepis rokas sev priekšā, redzu, ka tās viegli dreb. Laikam spriedze tiešām bijusi nopietna.

Kādu laiku vēlāk kluba kopsapulcē nolemjam, ka dzinējmedībās turpmāk drīkstam šaut tikai ar lodēm. Vēl vēlāk šāds noteikums – jau kā normatīvs – tiek ieviests visā Latvijā.

Variebas pērniķis

Ir saulaina jūlija novakare. Sēžu luktā, kas uzslieta ar kārklu krūmiem aizaugušā grāvī pie kviešu lauka netālu no Variebas (ciems Kandavas novada Vānes pagastā – red.).

Man priekšā – tūlīt aiz lauka – mežs. Debesīs neviena mākonīša, saule vēl labā gabalā, laiks silts. Liegs vējiņš pūš ieslīpi man mugurā un “velk” uz labības lauka stūri. Labi, ka ne tieši mežā, taču vienalga – nekas labs. Šobrīd mainīt atrašanās vietu nav iespējams. Citu luktu vai trepju pie lauka vai mežmalā nav, jāsamierinās ar šo. Atliek vien cerēt, ka, saulei rietot, vējš pierims... vai mainīs virzienu...

Drīz vien meža malā pamanu kustību. Vēl brīdis, un jau vēroju, kā kviešos izklīst tumši stāvi. Viens izceļas virs labības – tā noteikti ir sivēnmāte, kas savu saimi atvedusi agrīnās vakariņās. Pārējie mazie, tumšie punkti, kas zib sazēlušajā labībā, acīmredzot ir šā gada sivēni. Sāku jau prātot, ka neviena medījama dzīvnieka šajā barā nav, līdz ievēroju vēl vienu tumšu augumu ieslīdam labībā. Tas turas atsevišķi no pārējiem. Vēl pēc maza brītiņa manu, ka lielā mamma, purnu pret debesīm sacēlusi, sāk aizdomīgi ošņāties. Laikam jau vējš nodevīgi viņai aiznesis ziņu par manu klātbūtni. Patiesi, vēl pēc mirkļa seko īss, bet pietiekami skaļš šņāciens, un viss mazo sivēnu bars tikpat spēji kā uzradies – gluži kā ar slotu noslaucīts – nozūd atpakaļ mežā. Nē, tomēr ne viss bars – re, tur tuvāk lauka vidum joprojām vīd viens tumšs stāvs. Šķiet, viņš jūtas pietiekami patstāvīgs, lai neņemtu vērā lielās mammas brīdinājumu...

Sāku pētīt tumšo stāvu ar binokli un secinu, ka tas ir iepriekšējā gada sivēns (pērniķis). Tā kā liegais vējiņš arī viņam var aiznest ziņu par manu klātbūtni, lieki vilcināties nedrīkst. Tiešām, nu jau pērniķis vairs neēd, bet sāk mērķtiecīgi virzīties uz meža pusi pakaļ aizskrējušajam baram. Sagaidu brīdi, kad pērniķa stāvs kļūst labāk redzams starp labības stiebriem, ātri nomērķēju un nospiežu bises mēlīti.

Lai arī nedzirdu raksturīgo plakšķi, kas rodas, lodei ķerot mērķi, sivēna ķermenis pēc šāviena saraujas un paliek uz vietas. Saprotu, ka esmu trāpījis. Nokāpju no luktas. Pirms ieiešanas kviešos atkal pielādēju ieroci. Lēnām virzos pie tumšā stāva. Pietuvojies ievēroju, ka mans medījums tā savādi guļ. Nav nokritis uz sāniem, bet sakņupis uz priekškājām, pakaļkājas zem sevis pavilcis. Tā kā zvēram tuvojos no mugurpuses, nevaru izdarīt drošus secinājumus par viņa ausu vai acu stāvokli, taču noprotu, ka ruksis ir ievainots un vēl nav izdzisis. Tādēļ esmu īpaši uzmanīgs.

Patiesi, brīdī, kad esmu pienācis pavisam klāt sakņupušajam stāvam, tas strauji apsviežoties riņķī, lec, un man pie kājām noklaudz zobi un nozib balti ilknīši. Tūdaļ viens aiz otra seko otrais un trešais lēciens, un ik reizi pērniķa zobi noklaudz man tieši pie ceļgaliem. Savukārt es ik reizi paspēju zibenīgi atrauties, palecot atpakaļ. Paldies Dievam, kājas nesapinas labības stiebros. Tikmēr ievēroju, ka dzīvnieka pakaļkājas nekustas pat lēciena brīdī. Pēc šīm aktivitātēm tas nedaudz pierimst un man rodas iespēja no tuvas distances izdarīt mērķētu šāvienu galvā. Nu gan ruksis noveļas uz sāniem un paliek nekustīgi guļam.

Sazinos ar Māri, kurš tovakar pieteicies palīgos, un velkam suķi no labības ārā. Kad esam tikuši līdz grāvim, kas stiepjas apkārt laukam, gandrīz uzkāpju odzei, kura lokās uz grāvja kantes. Uzreiz prātā nāk gadījums Maitiķos pie medību trepes, kura bija pieslieta pie koka. Grasījos jau kāpt augšā, taču, nejauši uzmetis skatienu sev zem kājām, atrāvos atpakaļ ‒ zem apakšējā kāpšļa gulēja saritinājusies odze, kura, paslējusi galvu, uzmanīgi vērās manī un šaudīja mēli. Tas lieku reizi atgādina, ka, esot dabā, vienmēr jābūt vērīgam.

Izvilkuši kulīti no labības izlaižam iekšas. Priecē, ka Māris būdams vēl salīdzinoši jauns mednieks rīkojas kā īsts profesionālis. Pie sevis nodomāju: “Tēva skola”. Šobrīd viņa tēvs Leonards ieņem Aizupes mežniecības mežziņa amatu.

Paņemūnē pie Grenctāles robežpunkta

Ir 1993.gads, jūlija vakars. Mans draugs un skolotājs medību zinībās Roberts Naglis uzaicinājis mani un celtniecības ministru Aivaru Prūsi pasēdēt uz cūkām Paņemūnē netālu no Grenctāles robežpunkta.

Binoklī varu vērot, kā otrpus Mēmelei ‒ Lietuvas pusē ‒ pa ceļu brīžam aiztrauc kāda vēlīna mašīna. Trepe uzslieta kartupeļu lauka malā. Tā kā laika man tagad daudz, varu mierīgi sakārtot domas pēc trauksmainās darba dienas. Domās iegrimis sēžu un nemaz nemanu, kā paskrējis laiks un pamazām iestājusies krēsla. Pārlaižu skatienu laukam un fiksēju vairākus tumšus punktus. Paveros binoklī – mežacūkas. Iznākušas no tālākā meža kakta, kas pieguļ laukam, un šobrīd ar manu gludstobra tozeni nav aizsniedzamas. Jākāpj zemē un jāmēģina pret vēju pieiet tuvāk. Plānu sarežģī tas, ka vēl ir diezgan gaišs. Apsveru domu izmantot kartupeļu vagas. Slēpjoties tajās, varētu cūkām piezagties.

Domāts, darīts. Sākumā iet salīdzinoši gludi. Lienot pa vagu, esmu ticis diezgan tuvu un jau sadzirdu šņakstināšanu, cūkām ēdot. Tomēr tieši tai brīdī, kad, vēloties labāk novērtēt situāciju, paslejos uz ceļgaliem, cūka, kas atrodas man vistuvāk, arī paveras uz manu pusi. Laikam kaut ko sajutusi. Aplēšu, ka mūs šķir vairs tikai kādi 30 metri. Tā ir distance, kurā varu droši šaut, taču rukša reakcija ir zibenīga. Cūka nekavējoties dod kājām vaļu un prom ir. Viņai seko pārējās, un jau pēc īsa mirkļa viss pērnā gada cūku bars nozūd laukmalas krūmājā.

Neveiksmi norakstu uz pieredzes trūkumu. Cerības, ka atnāks vēl kāda cūka, nav nekādas. Te viss nopēdots un jezga sacelta ne pa jokam. Esmu sarūgtināts par garām palaisto izdevību un guvis labu mācību priekšdienām. Atliek vien notīrīt no biksēm un jakas zemes pinkuļus un zvanīt Robertam, lai pavēstītu, ka man medības šovakar beigušās un ka gaidīšu kādu ziņu no viņiem.

Mašīnā mani gaida Ojārs, kuram esmu lūdzis uzņemties šofera pienākumus. Pēc kāda laiciņa saņemu ziņu, ka Roberts tikko nomedījis sivēnu un ka man nekavējoties jādodas pie viņa, lai brauktu uz Bausku veikt medījuma pirmapstrādi. Izjaucu bisi, iesaiņoju pārvalkā un novietoju auto bagāžniekā. Ceļš bedrains, tāpēc braucam sevišķi uzmanīgi un lēnām. Tuvojoties Bauskas– Grenctāles šosejai ievēroju, ka pa šoseju no robežkontroles punkta puses lielā ātrumā traucas kāda vieglā automašīna. Nonākusi pie mūsu ceļa gala, tā strauji bremzē, nobrauc no šosejas un aizšķērso mūsu ceļu tā, ka esam spiesti apstāties. Vieglais ir “Ford Scorpio”. Mašīnā sēž vairāki vīri skūtām galvām. Zinu, ka pēdējā laikā šī modeļa auto iecienījuši dažāda ranga bandīti un reketieri.

Tikko fords apstājies, veras tā durvis, un divi tipi grasās kāpt ārā. Taču šo vīru kustības ir tūļīgas. Zibenīgi aptvēris situāciju un sapratis, ka nekādi jokdari viņi nav, uzsaucu Ojāram: “Motoru neizslēgt, ieslēgt tālās gaismas un sagatavoties braukt!” un, strauji atvēris mūsu auto durvis, pakāpjos uz sliekšņa. Ar vienu roku turos pie jumta, ar otru izrauju no maksts dienesta pistoli, ieslidinu stobrā patronu un krievu valodā skaļi nokliedzu komandu visiem palikt uz vietas, nevienam nekāpt ārā, padot atpakaļ auto un atbrīvot ceļu, lai varam izbraukt uz šosejas. Pretējā gadījumā – šāviens.

Mana reakcija skūtgalvjus manāmi pārsteidz, un vīri ieraujas atpakaļ mašīnā. Redzu, ka viņi kaut ko savā starpā runā, taču ārā nekāpj. Lomas mainījušās, mūsu mašīnas starmešu gaismā viņi ir redzami kā uz delnas, turpretī viņu starmeši izgaismo tikai ceļmalas krūmus. Situācija tomēr nopietna. Šajā mirklī atceros Iekšlietu ministrijas šautuves instruktora pamācību – sak, ja ierocis izvilkts, jābūt arī gatavam izdarīt mērķētu šāvienu. Likt ieroci atpakaļ makstī var tikai tad, kad uzbrukuma draudi beigušies un ir pārliecība, ka tie neatkārtosies. Tepat arī otrs viņa domu grauds: “Vinnē tas, kurš ātrāk izvelk ieroci un izšauj.” Neko darīt, tādi laiki... Valsts atjaunota, bet saradušies arī laupītāji, reketieri, kontrabandisti un dažāda ranga krāpnieki. Uzplaukusi organizētā noziedzība. Ierēdņiem, kuri ieņem stratēģiski svarīgus amatus, atļauts nēsāt dienesta ieroci... Labi gan, ka, darbojoties kaskadieru grupā “Kurbads”, esmu apguvis daudz ko tādu, kas tipiskam “papīru grauzējam” pat prātā nenāk.

Tā nu stāvu, pistoli nenolaidis, un saspringts gaidu, kāda būs svešinieku reakcija. Pēc brīža sākas kustība. Viņu mašīna pabrauc nedaudz atpakaļ un izveidojas sprauga, pa kuru mēs varam tikt uz šosejas. Uzsaucu: “Braucam!”. Ojārs nav jāskubina, šaujamies uz priekšu, savukārt es vēl turpinu turēt uz grauda skorpionā sēdošos. Tikai uz šosejas, kad esam jau uzņēmuši pamatīgu ātrumu un attālinājušies, noslīdu no sliekšņa, ieliecos atpakaļ mašīnā un, atkritis sēdeklī, vēl labu brīdi vēroju uzbrucēju automašīnu. Taču pakaļdzīšanās neseko, fordiņš paliek stāvot.

Pārdomājot tikko notikušo, atceros, ka jau labu brīdi uz ceļa otrpus upei Lietuvas pusē manīju auto starmešu gaismu, kas virzījās paralēli mūsu gaitai. Iespējams, ka reketieri bija ievērojuši mūsu auto, kas visu vakaru stāvēja iebraukts krūmos. Ir taču deviņdesmito gadu sākums, kad kontrabanda uz Latvijas un Lietuvas robežas zeļ un plaukst. Saprotams, atrodas arī tādi, kas grib paņemt savu laupījuma daļu no nelegāli pāri robežai pārvietotām precēm. Bet varbūt šo uzbrucēju mērķis bija mūsu auto? Taču redzot, ka tā nav kārotā ārzemju marka, bet gan parasta “Volga”, un ka mašīnā nesēž “bezpalīdzīgi jēri”, viņi savus nodomus atmeta. Jādomā, ka zināmu lomu nospēlējušas arī manas medību drēbes, kas ļoti atgādina zemessargu tērpu. Un tobrīd jau tālu izskanējusi “slava”, ka zemessargi vispirms šauj un tikai tad domā...

Nākamajā dienā par incidentu informēju iekšlietu ministru Ziedoni Čeveru, un viņš apsola dot dienestiem komandu pastiprināt Grenctāles robežkontroles punkta uzraudzību. Bet tovakar ‒ parasts medību dienas noslēgums. Bauskā satiekamies ar Robertu un Aivaru un mednieka Sīmaņa mājā apstrādājam nomedīto sivēnu.

Andumu staltbriežu bullis

Šī ir mana otrā medību sezona, un arī manas pirmās staltbriežu buļļa medības. Jau divus vakarus esmu veltījis briežu buļļu baura koncerta baudīšanai.

Abas reizes Ilmārs Jaunpujēns mani aizvedis un iesēdinājis kādā izcirtumā paugura virsotnē uzslietā trijkājī. No paugura labi pārskatāma purviņa daļa. Kaut kur tur, tālāk purvā, šad tad atskan pa aprautam bauram. Tomēr nekādu kustību ne pirmajā, ne otrajā vakarā neesmu manījis. Tāpēc nolemju, ka jāmēģina trijkājī pasēdēt no rīta un tad jārīkojas, vadoties pēc apstākļiem, vēja virziena un iespējām bullim pieiet, ja tas neiznāk pa drošam šāvienam.

Nakti pārguļu Andumu mežniecības mājā. Rīts pienāk ar rudenīgām lietavām. Torīt mani pavada mans skolotājs un draugs medību guru Roberts Naglis, kurš veltījis daudz pūļu un laika, lai izglītotu mani medību niansēs. Kad atbraucam mežā, līst vēl stiprāk. Ir salīdzinoši silts, un par briežu bauru šorīt laikam nav vērts pat domāt. Tomēr esam atbraukuši, un vai tad lietus – pat ja cerību uz guvumu nav – ir kāds šķērslis medniekam? Tā nu, noklausījies instruktāžu un uzvilcis lietus tērpu, es atkal dodos uz pakalna galā uzstādīto trijkāji. Roberts paliek gaidot mašīnā.

Izbridis caur pielijušo cirsmu, ko klāj celmi, zari un izdangātas bedres, ieklausoties un vērojot apkārtni, nonāku pie trijkāja. Uzkāpis un iesēdies sēdeklī, sāku binoklī uzmanīgi vērot purviņu. Pēc kādas stundas, kad jau sāk apnikt tā sēdēt un vērot pielijušo apkārtni, pētīt “aizdomīgos” celmus un zāļu kušķus, kuri, ar neapbruņotu aci raugoties, tā vien šķiet, ka laiku pa laikam sakustas, samanu īstu kustību starp purviņa kociņiem. Pavērojis ciešāk, konstatēju, ka tas ir ilgi gaidītais staltbriedis. Sirds uzgavilē. Īsts skaistulis! Uz galvas pamatīgs kronis, redzams, ka bullis nav nekāds jaunulis. Briedis lēni, ik pa brīdim piestājot, taču vienlaikus mērķtiecīgi nāk gar purviņa malu uz manu pusi. Tā kā gar purviņu aug salīdzinoši biezs krūmājs, nolemju nokāpt no trepes un sagaidīt bulli, stāvot krūmu aizsegā. Šķiet, šādā lietū viņš mani nesaodīs, jo vēja virziens ir labvēlīgs – pūš no purviņa.

Lēmums pieņemts, un jārīkojas. Mudīgi nokāpju un, nometies četrrāpus, aizrāpoju pa izcirtumu līdz purviņa malā augošajiem krūmiem. Sākas gaidīšana ar šaušanai sagatavotu bisi rokās. Laiks velkas, bet briedis kā nerādās, tā nerādās. Rēķinot pēc distances, kas briedim būtu bijis jāveic, viņam vajadzēja parādīties jau labu laiciņu atpakaļ. Saprotu, ka ilgāk gaidīt vairs nav vērts. Acīmredzot dzīvnieks aizgājis citviet.

Lēni virzos gar purviņa malu, līdz nonāku vietā, kur, spriežot pēc atstātajiem pēdu nospiedumiem, briedis pārlecis pārplūdušajam grāvim, kas stiepjas gar purvu, un devies mežā. Kas licis viņam manīt virzienu? Vai nejauša vēja pūsma, kas nodevusi manu klātbūtni, vai kas cits? Nezinu. Apsveru tālāko rīcību un, medību azarta, ziņkārības un sportiskas dziņas vadīts, nolemju doties pa brieža pēdām, kas labi saskatāmas uz sūnām un slapjo lapu klājiena. Drīz vien pēdas aizved līdz meža ceļam, kādu gabalu virzās pa to, vēl pēc kāda kilometra strauji nogriežas pa kreisi, ievijas purvā un paliek grūtāk saskatāmas. Vēl labu gabalu turpinu sekot, laipojot starp ciņiem un akačiem, taču drīz vien saprotu, ka briedi man nepanākt. Arī vēja virziens šeit nelabvēlīgs. Saprotu, ka pieiet briedim līdz šāviena attālumam neizdosies. Nu laiks arī citām pārdomām. Azarta dzīts, pa pielijušo mežu esmu sekojis brieža pēdām kādu stundu vai nedaudz ilgāk, šai laikā lietus tērps padevies un sācis laist cauri mitrumu. Esmu izmircis, tā teikt, līdz pēdējai vīlītei. Kā līdz šim to neesmu manījis?...

Izvelku kompasu, noorientējos un atgriežos pie mašīnas. Roberts mani sagaida ar smīnu uz lūpām. Tāpat jau skaidrs, ko domā:

“Nu, ko, dulburi?! Cerēji panākt briedi?...”

Daudzus gadus vēlāk Roberts atklāj, ko viņš tai brīdī patiesībā prātojis:

“No šitā zaļknābja tomēr iznāks kārtīgs mednieks...”

Tikšanās ar maliķi

Vieta – tā saucamais Kudļa lauks iepretim Miglaskalnam aiz Jaundzirām un Krūtaiņu fermas. Laiks – sestdienas novakare augustā.

Trepe (lukta) uzslieta lielos alkšņos laukmalā, ko no divām pusēm ieskauj mežs. No trepes paveras plašs skats uz krūmiem aizaugušo palieņu pļavu un otrpus tai Miglaskalnā uzcelto medību torni. Vērojot lēšu, ka attālums līdz tornim ir vismaz kilometrs, ja ne vairāk. Raugoties binoklī, Miglaskalnā uzslietais medību tornis šķiet ar roku aizsniedzams. Tai pat laikā atceros, ka reiz pārejot šo klajumu pagāja gandrīz stunda. Palieņu pļavu vago neskaitāmi ūdens pilni grāvji un pārpurvojušies, ciņiem noklāti klajumi. Tiesības medīt šai pusē laukam esam ieguvuši tikai nesen, labu laiku neviens te nav medījis. Tagadējais īpašnieks, kurš atguvis savu senču zemīti, ilgi nevarēja saņemties un noslēgt līgumu ar mūsu medību klubu. Beidzot līgums noslēgts, formalitātes mežniecībā nokārtotas, un varam sākt medīt.

Šo trepi esam uzslējuši tikai pirms dažām dienām. Esmu piedalījies tās ierīkošanā, tagad būtu jānovērtē, vai neesam kļūdījušies ar vietas izvēli. Laikam jau ne. Atrodos trepē virs mežmalas alkšņiem, lauks priekšā labi pārskatāms. Meža dzīvnieki šajā krūmu un meža ieskautajā nomaļajā vietā iegriežas bieži – par to liecina daudzās svaigās pēdas.

Tā nu sēžu, meditēju un baudu rāmo vakaru. Saule lēnām grimst aiz koku galotnēm, apkārtne pamazām ieslīgst mijkrēslī. Aiz muguras mežā ik pa brīdim ieskanas satraukta meža strazda balss, kas ļauj secināt, ka kāds dzīvnieks sācis kustēties un virzās tuvāk laukmalai. Arī no palieņu pļavas krūmāja, kas lēnām slīgst miglā, atskan satraukta iztraucēto putnu čivināšana. Nu jābūt īpaši vērīgam, lai nepalaistu garām brīdi, kad kāds medījams dzīvnieks iznāk uz lauka. Nereti, iznācis no meža aizsega, dzīvnieks metas skriet un apstājas tikai tad, kad iejoņojis labi tālu lauka vidū. Un tad jau veikt drošu šāvienu ne vienmēr iespējams, jo gadās, ka gara zāle vai kāds kāda krūma zariņš, ko pa gabalu nevar saskatīt, novirza lodi no mērķa, vai arī distance vienkārši ir pārāk liela.

Tālab saspringti veros mijkrēslī. Un – jā! – beidzot tur, Miglaskalna pusē, uz krēslā slīgstošo krūmu fona pa labi no manis pamanu kustību. Piemetu pie acīm binokli un pārsteigts konstatēju, ka tas nav vis kāds meža zvērs, bet gan cilvēks – vīrs raibā aizsargtērpā, ar bisi uz kreisās rokas elkoņa, gatavs zibenīgi tēmēt un šaut. Viņš nāk (pareizāk gan būs teikt – lēnām lavās) no “Jēču” puses. Steigšus velku no kabatas tālruni un zvanu Leonardam, kurš ir informēts par šīs dienas mednieku izvietojumu medību platībās. Jautājums viens – vai bez manis šodien te vēl kāds medī? Saņemu atbildi, ka neviens cits no mūsu kluba nav pieteicies medīt šajā nomas platību daļā. Tātad nācējs ir malumednieks?! Leonards iesaka viņu pavērot un mēģināt aizturēt.

Labs ir. Kamēr runāju ar Leonardu, svešais ir panācies ārā no krūmiem, nedaudz pietuvojies un tagad brien pa lauku kādus 100–120 metrus no manis. Cik vien skaļi varu, uzsaucu viņam, lai apstājas un liek zemē ieroci. Reakcijas nav. Atkārtoju saucienu vēlreiz. Vēlreiz, vēl. Taču vīrs nereaģē. Soli gan pieliek. Lai liktu viņam noprast brīdinājuma nopietnību, izšauju gaisā. Un vēlreiz nokliedzu komandu apstāties. Nu gan svešinieks atbild ātri un nevilcinoties. Pār manu galvu alkšņos nobirst skrošu krusa. Labi gan, ka neviena netrāpa. Sajūta tomēr neaprakstāmi riebīga. Zibenīgi aptveru situāciju – skaidrs, ka no slēpta vērotāja esmu kļuvis par labi saskatāmu mērķi. Tādēļ daudz nevilcinos un aši notenterēju no trepes. Te uz zemes, meža un krūmu aizsegā jūtos jau daudz drošāk. Vīrs pēc šāviena atskatās, tad sāk skriet un pēc brīža ienirst mežā. Ko nu? Tā kā krēsla jau sabiezējusi tiktāl, ka mežā koku stumbru apveidi sākuši saplūst tumšā vienlaidu blīvā sienā, un nav pārliecības, ka svešinieks mani negaida, paslēpies aiz kāda koka, nesāku pakaļdzīšanos, bet zvanu Leonardam. Viņš teic, ka tūdaļ zvanīšot policijai.

Dodos uz Krastkalniem. Tur sagaidu Vānes iecirkņa pilnvaroto un sniedzu viņam skaidrojumu par notikušo. Pa to laiku jau ieradušies policisti no Tukuma. Viņiem palīgā atbraukusi arī naftas vada apsardzes vienība, tātad apkārtnes ielenkšanā iesaistīti nopietni spēki. Iztaujājot mani, policijas vienības komandieris “nopietni” jautā – sak, kāpēc nešāvi virsū? Tagad vainīgais nebūtu jāmeklē kā adata siena kaudzē... Atbildu tikpat “nopietni”: “Nu, tādā gadījumā jūs tagad veiktu līķa apskati un pratinātu mani par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārsniegšanu...”

Bet, ja nopietni, tad policisti jau operatīvi izvietojuši posteņus un ielenkuši visu rajonu. Bloķēts arī vienīgais ceļš šai meža masīvā – tā saucamais Ošmaņu ceļš, kas no meža izved uz lielceļa Zemīte–Pūces. Ar mani formalitātes nokārtotas, varu doties mājās. Žēl, protams, izniekotā laika un sačakarēto medību. Taču, ja tā padomā, varu būt priecīgs, ka no šīs ķibeles esmu izkļuvis sveiks un vesels.

Policisti savus posteņus nepamet. Svētdienas pievakarē tiek apturēta kāda vieglā automašīna, kas brauc ārā no “liktenīgā” meža masīva. Mašīnā sēž trīs vīri. Un, lai arī pārbaudē netiek atrasts nedz ierocis, nedz kas cits aizliegts, vīru atbildes uz policistu jautājumiem raisa aizdomas. Iztaujāti par to, no kurienes brauc, kurp brauc, ko darījuši mežā utt., vīri klārē, ka makšķerējuši. Skan nedaudz dīvaini – kāda te, mežā, cope? Līdz Amulai krietns gabals. Un arī makšķeru mašīnā nez kādēļ nav. Zivju arī ne. Vīri stāsta, ka makšķerkātus, lai lieki sevi neapgrūtinātu, atstājuši mežā. Un ka zivju nav necopes dēļ. Lai arī apgalvojumi šķiet uz smiltīm būvēti, tiešu pierādījumu par nelikumīgām medībām un šaušanu uz cilvēku nav, tādēļ vīri tiek “piefiksēti” un atlaisti.

Savukārt savā medību klubā, pārrunājot notikušo un aprunājoties ar vietējiem, mazpamazām nonākam pie atziņas, ka maliķi šajā vietā “saimniekojuši” ilgstoši. Mednieki stāsta, ka meža masīvā, kurā tovakar ieskrēja un nozuda šāvējs, atrodas māja, kurā mīt kāds vīrs, ko vietējie tur aizdomās par saistību ar malu medniekiem. Un, ka agrāk, sēžot uz gaidi, viņi reizēm dzirdējuši atskanam šāvienu troksni no “liktenīgā” meža masīva puses. Tas, ka šī teritorija nu iznomāta mūsu klubam, noteikti ir bijis negaidīts pārsteigums tiem, kas līdz šim te jutušie brīvi un netraucēti.

Pēc kāda laiciņa no Tukuma rajona prokuratūras saņemu paziņojumu, ka ierosinātā krimināllieta izbeigta. Bet vēl vēlāk, pēc vairākiem mēnešiem, iecirkņa pilnvarotais mani informē, ka tovakar aptaujātie “makšķernieki” saņemti ciet Rīgā par automašīnu zādzību un šoreiz pierādījumi esot neapgāžami...

Dabas skatuve un garnadži

Ir pavasaris, un prāts tā vien nesas uz “bebrošanu”. Vakari kļuvuši silti, laiks noskaidrojies. Kopā ar medniekiem Daili Lūku un Ivaru Ozolu nolemjam “bebrot” netālu no vietas, kur zemesceļš Jaundziras–Aizupe šķērso Amulas upi. Vēl dodoties uz savu izlozēto medību vietu, izdzirdu šāvienu. Nodomāju pie sevis – re, re, Dailis nav vēl nonācis savā vietā, bet jau šauj, tātad bebrs gadījies pa ceļam. Vietas še nomaļas, un acīmredzot bebri agri sāk kustēt.

Nedaudz pastāvējis un ieklausījies, turpinu iet, līdz nonāku pie strauta ietekas Amulā. Nedaudz augstāk strautā – vecu dzirnavu dambis un uzpludinājums. Tā krastos krustu šķērsu sagāzti koki – īsta “kailcirte”, bebru nedarbs. Iesēžos slēpnī pie sabrukušo dzirnavu mūra un sāku gaidīt. Neesmu ilgi sēdējis, kad ieraugu bebru, kurš peld uz dambja pusi. Pie-laižu peldētāju tuvāk un šauju no aptuveni 15–20 metru attāluma. Pēc šāviena bebrs apmet kūleni, ar asti uzcērt pa ūdeni un nonirst. Augšā neuznāk. Izskatās, ka trāpīts, taču gandrīz stundu ilgi meklējumi un gaidīšana rezultātu nedod.

Pa to laiku jau sācis krēslot. Taču vakars ir rāms, saulrieta atblāzmas izgaismotās debesis ļauj vēl turpināt medības. Nospriežu, ka šai vietā sēdēt vairs nav vērts. Diez vai kāds pārdrošnieks vēl atpeldēs. Esmu sacēlis pamatīgu jezgu, bagarējot uzstādinājumu ar ķeksi.

Pagājies gar krastu, uzkāpju stāvākā vietā un nu atrodos 7–8 metrus virs uzpludināju-ma. Krasts lejāk viscaur staigns un pārplūdis. Nav arī nekā, aiz kā paslēpties. Toties vardes aizņēmušas visu piekrasti, viņu koncertu, ko pavada odu orķestris, varu baudīt pārpārēm. Brīdi uzmanīgi vērojis ūdenstilpi, pretējā krastā saskatu rosāmies prāvu tumšu stāvu. Ielūkojoties binoklī ciešāk, varu sazīmēt milzīgu bebru, kurš tur šņakarējas ap kādu zāļu puduri. Mani patiesi pārsteidz bebra raženais augums, raugoties pa gabalu, tas drīzāk atgādina mežacūkas jaunuli ‒ pērniķi. Lēšu, ka attālums līdz bebram varētu būt 100–120 metrus liels. Saprotu, ka šāviens no manas gludstobra bises pat ar lodi “taustāmu” rezultātu nevar dot, tāpēc nolemju pavērot dīķa “saimnieka” izdarības. Pieļauju, ka pēc brīža viņš varbūt izdomās pārpeldēt uz manu krastu.

Kad esmu brīdi vērojis bebra izdarības, uzpludinājuma vidū ūdens pēkšņi saviļņojas, un parādās vēl viena bebra galva, kas ātri pārvietojas paralēli krastam. Nojaušu, ka dzīvniekam šis ir ierasts maršruts – viņš peld uz konkrētu mērķi, uz uzpludinājuma tālāko galu, kur guļ vairums sagāzto koku. Balojošos bērzu un apšu stumbrus un zarus varu labi saskatīt.

Tomēr arī šis bebrs atrodas pārāk tālu, lai varētu izdarīt drošu šāvienu. Jādomā arī par to, kā medījumu izvilkt no ūdens, ja šāviens būs precīzs. Taču situācija mainās. Vēl brīdi peldējis sākotnējā virzienā, bebrs strauji pagriežas un dodas uz manu pusi. Kad tas ir jau gandrīz pie krasta, gandrīz visu mana binokļa redzeslauku pēkšņi aizsedz kaut kas liels un kustīgs.

Sākumā nevaru saprast, kas par lietu, taču jau mirkli vēlāk redzu, ka tā ir prāva lapsa, kura, pierikšojusi ūdens malai, vēro bebru. Šķiet, ka peldētājs vēl pirms manis ir pamanījis kūmiņu un tādēļ pagriezies uz krasta pusi, lai noskaidrotu atnācēja nolūkus un vienlaikus demonstrētu savu pozīciju pārākumu. Sak, kas kūmiņam te darāms, kad man pašam krastā

pārpārēm darāmā un zobi tā vien niez apskrubināt kādu sulīgu zariņu un arī vēders prasa savu tiesu.

Šāda pozēšana nevelkas ilgi. Bebrs, izrādot neapmierinātību par nelūgtā “uzrauga” ierašanos, ar skaļu blīkšķi triec ar asti pa ūdens virsu un strauji ienirst, uzgāžot kūmiņam pamatīgu ūdens šalti. Protama lieta, ka šāds notikumu pavērsiens lapsu pārsteidz un viņa uz visām četrām komiski palecas stāvus gaisā, taču piezemējusies jau atkal ieņem pozīciju pie ūdens malas un, spriežot pēc aktīvajām galvas kustībām, tīko satvert bebru, kurš atrodas tuvu krastam. Grauzējs tomēr netaisās atkāpties, tūdaļ seko vēl viens spējš astes trieciens, un kūmiņš atkal saņem pamatīgu ūdens šalti. Lapsa atkal graciozi palecas, gluži kā balerīna. Piezemējusies jau ūdenī, purinot galvu, tā mēģina pāri darītāju vēlreiz satvert. Bebrs arī šoreiz izrādās veiklāks, un kūmiņš, saņēmis kārtējo ūdens šalti, atkāpjas tālāk krastā.

Var manīt, ka viņš vairs nedomā izrēķināties ar dīķa saimnieku, bet sāk kaut ko ošņāt krasta ciņos, ar savu uzvedību demonstrējot, ka bebrs viņu vairs neinteresē. Krasts pilns ar varžu kāziniekiem, un tā vien šķiet, ka šovakar zellim būs jāsamierinās ar pieticīgākām vakariņām. Arī bebrs kaut kur jau nozudis, vairs viņu nemanu. Aizraujošā brīvdabas izrāde beigusies tik pat spēji, kā iesākusies.

Apsveru iespējas nomedīt kūmiņu. Tā kā attālums starp mani un lapsu paliels, nevaru cerēt uz drošu šāvienu, atliek pagaidīt, ka kūmiņš pienāks tuvāk. Taču rudaste pagriežas un nozūd starp zāļu ciņiem. Vēl kādu brīdi ieklausos apkārtējās skaņās un vēroju apkārtni. To pamazām pārņem aizvien biezāka krēsla, līdz koki un krūmi zaudē aprises, saplūstot tumšā sienā.

Dodos uz mašīnu. Debesis ir skaidras, un rieta atblāzma ļauj līdz automašīnai aizkļūt bez papildu gaismekļa palīdzības. Pārģērbjos un pa mobilo tālruni sazinos ar šī vakara medību biedriem. Noskaidroju, ka vienīgi Dailim veicies, viņš jau pašā sākumā Amulā nomedījis bebru. Pagrūtāk bijis ar dabūšanu rokā – pēc šāviena straume dzīvnieku ienesusi atvarā ‒, un Dailis ilgi mocījies, kamēr izvilcis medījumu krastā. Savukārt Ivars nevienu bebru nav pat manījis un, krēslai sabiezējot, atmetis cerību tikt pie medījuma.

Tā kā ar Daili atrodamies netālu no “Krastkalniem” – mūsu kluba mednieku saietu namu, norunājam, ka dosimies turp, lai veiktu medījuma pirmapstrādi. Ivars ieradīsies nedaudz vēlāk, jo viņa ceļš līdz “Krastkalniem” ir garāks. Atbraucis “Krastkalnos”, norunātajā vietā sameklēju atslēgu un mēģinu atslēgt mājas ārdurvis. Taču neizdodas. Sāku jau kreņķēties, sak, varbūt kāds, pārējiem nezinot, nomainījis slēdzeni?! Nē, ciešāk ieskatoties, konstatēju, ka kaut kas nav kārtībā ar ārdurvju stenderi – tā ir ieplaisājusi. Vienlaikus secinu, ka durvis nemaz nav aizslēgtas! Pavilcis rokturi, it viegli tās atveru! Abi ar Daili dodamies iekšā un konstatējam, ka lielajā istabā, kur parasti pulcējamies un stāstām par medībās piedzīvoto, galds piestumts pie sienas. Telpā vairs nekarājas medību trofejas, kas šeit gadiem ilgi godātas un krātas! Gandrīz vai katrs mūsu kolektīva biedrs šai telpai ziedojis kādu savu trofeju, tā veidojot gan telpas interjeru, gan palīdzot radīt noskaņu.

Tukšās sienas telpā, kur agrāk medību trofejas uzrunājušas un radījušas mājīguma un medību gara klātbūtnes sajūtu, tagad ir kailas un neuzrunā kā agrāk. Nekavējoties zvanu Ivaram un ziņoju par atklāto faktu. Viņš teic, ka vēl pirms dažām dienām iebraucis “Krastkalnos” un viss bijis kārtībā. Esot jau netālu, drīz būšot klāt.

Nodīrājam bebru un dodamies uz mājām. Tālāk darbs policijai, kurai par notikušo ziņos Ivars.

Sudraba bullis un Bonis

Ir kārtējais baura laiks. Prāts nemierīgs, domas tā vien traucas uz Aizupi, kur man ir licence staltbriežu buļļa nomedīšanai. Šoruden jau vairākas reizes esmu mēģinājis tikt pie iecerētā dižmedījuma, taču bullis vienmēr bijis manīgāks un pēdējā mirklī izgājis kā uzva-rētājs šajā sacensībā. Esmu mēģinājis pieiet baurojošam dzīvniekam, taču vai nu manīgās briežu govis ir izjaukušas manu nodomu, vai arī pēkšņi mainījusies vēja pūsma nodevusi manu klātbūtni. Taču šī divcīņa tikai vēl vairāk iekvēlinājusi manu prātu.

Dažas dienas atpakaļ, iekāpis medību tornī, biju iecerējis paklausīties, kur dzirdama baurošana vai ragu klaudzēšana, buļļiem badoties, un tad, apejot attiecīgo kvartālu un ejot pret vēju, mēģināt pietuvoties medījumam droša šāviena attālumā. Tovakar dažus kvartālus tālāk kluba biedrs Ivars Ozols ar sievu Aiju atbraucis pavērot, pafotografēt un paklausīties buļ u baurošanu. Necik ilgi pēc iesēšanās medību tornī izdzirdu suņu riešanu un pārsteigts zvanu Ivaram. Baura laikā suņu atrašanās medību platībās nav pieļaujama. Ivars atbild, ka arī viņš dzird riešanu un ir pārsteigts. Neko tuvāk viņš nevarot komentēt. Pa to laiku suņu riešana kļūst skaļāka, un varu noprast, ka tā nāk no blakus kvartāla. Ieklausoties secinu, ka suņi kaut ko dzen, pa laikam piestājot. Ienāk prātā, ka suņi varētu sekot kādai meža cūkai.

Vēlreiz sazinos ar Ivaru. Nolemjam apiet kvartālu un uz stigām pavērot, kas par iemeslu šādam tracim.

Nokāpju no torņa un steidzos uz norunāto novērošanas vietu. Jau pēc brīža Ivars pa telefonu informē, ka netālu no viņa stigu šķērsojis klibs staltbriežu bullis. Viena priekškāja bullim esot traumēta un tas lecot uz trim kājām. Bullim sekojot vairāki nenosakāmas sugas suņi, starp kuriem ir viens liela auguma, melns suns. Visticamāk tie ir “suņu vilki”. Pieskrējuši pie stigas, tie slapstās krūmājā, bet iznākt uz stigas, kur stāv Ivars, kavējas. Vēl pēc brīža atskan šāviens, un Ivars informē, ka lielākā no suņiem barā vairs nav. Mazākie bara locekļi pēc šāviena izklīduši un briedi vairs nevajā. Apspriežot tālāko rīcību, nolemjam, ka par notikušo Ivars informēs mežniecības vadību un apziņos kluba medniekus, lai nākamajā dienā ielenktu kvartālu, nomedītu ievainoto dzīvnieku un pie reizes likvidētu “suņu vilkus”, ja tie vēl atrastos medību platībās. Nākošajā dienā savainotais bullis tiek nomedīts. Izrādās, ka kāda bezatbildīga šāviena ar renkuļiem rezultātā tam stipri bojāta viena priekškājas locītava, kas jau sākusi strutot. Labi vien ir, ka izbeigtas šī dzīvnieka mocības. Protams, ka no “suņu vilkiem” vairs nav ne vēsts. Tie pagaisuši tik pat spēji kā uzradušies.

Pēc šiem notikumiem kādu pēcpusdienu no jauna dodos uz Aizupi. Šoreiz ar Ivaru nolemjam, ka vakarā sēdēšu slēgtajā medību tornī Ļoļās. Ja vakara cēliens beigsies bez rezultāta, no rīta mēģināšu pieiet kādam bullim, jo bauris iet pilnā sparā ‒ brīžiem buļļu baurošana sadzirdama teju vai no visām pusēm vienlaicīgi. Esmu sagatavojies vajadzības gadījumā arī pārgulēt tornī un šai nolūkā paņēmis līdz tūristu paklājiņu un guļammaisu. Arī sviestmaizes sasmērētas, paņemts termoss un sagatavota tukša minerālūdens pudele vajadzību nokārtošanai, nekāpjot zemē. Tornī visu mantu bagātību uznesu pa diviem lāgiem. Sēžu un vēroju apkārtni. Pagaidām nekādu kustību nemanu, tikai brīžiem no meža puses ieskanas pa klu-sam īdienam. Netālu no torņa ganās kaza ar diviem kazlēniem. Tā ik pa brīdim izslej galvu, groza ausis un uzmanīgi vēro mežmalu. Tad visi pazūd garajā zālē. Iestājies pārtraukums, un pienācis īstais brīdis apēst līdzpaņemtās sviestmaizes un likties uz auss. Tuvojas laiks, kad vairs nevarēšu skaidri saskatīt mērķi.

Debesīs vēl jaušama rietošās saules atblāzma. Šovakar mēness uzlēcis agri un spīd spoži, izgaismojot apkārtni. Amulas palieņu pļava pamazām tinas miglā, kura kāpj uz augšu un gandrīz jau sasniedz medību torni. Tikko kā esmu attinis iesaiņotās maizītes, kad aiz muguras noskan dziļš bass – tāds kā aprauts krekšķis, rūciens vai rējiens. Tīri vai satrūkstos no negaidītā trokšņa. Paveros pāri pa plecu un konstatēju, ka nokalnītē metrus 70–80 no torņa, pavērsis skatu uz manu pusi, stāv augumā varens staltbriežu bullis. Migla nosedz buļ a kājas un tas izskatās kā tāds milzu kuģis, kas izpeldējis no pasaku valstības. Iespaidīgs ragu izvērsums un arī žuburu skaits ‒ vismaz kādi 10–12. Ilgāk nav ko vērot. Uzmanīgi paņemu savu Ketner S2000, atbrīvoju no drošinātāja, nospiežu šnelleri un, rūpīgi notēmējis, pieskaros šautenes mēlītei. Klusumu pāršķeļ šāviens, un tajā pat brīdī dzirdu lodes atsitiena troksni.

Bullis sagrīļojas, taču nenogāžas, bet, gāzelējoties no vienas puses uz otru, lēniem, līganiem soļiem aizrikšo un nozūd skatienam aiz pakalna.

Fiksējis vietu, kur šāviena mirklī stāvēja dzīvnieks, kāpju zemē un dodos turp. Taču vietā, kur pirms brīža stāvēja bullis, nekas neliecina par trāpījumu. Sāku jau nervozēt, ka būšu aizšāvis garām un plakšķis bijis, lodei ieurbjoties mālainajā zemē. Izstaigāju tuvējo krūmmalu aiz pakalna, kur nozuda bullis, taču nekādas pēdas neatrodu. Zālē nemana arī asins pilienus. Kad jau minūtes 10 esmu izmeklējies, uzmetu skatienu nokalnei meža pusē un mirklī ievēroju, ka tur garajā zālē rēgojas tādi kā žagari. Eju raudzīt un, piegājis klāt “žagariem”, konstatēju, ka te guļ mans dižmedījums. Raugoties pa gabalu, laukā no zāles redzami tikai ragu baltie gali. Ar sašautu sirdi bullis noskrējis turpat 90 metrus un tikai tad nogāzies. Kāds spēks un dzīvīgums! Momentā pārņem prieks un gandarījums par nomedīto staltbriežu bulli.

Tagad mierīgi varu saskaitīt žuburus, un, kā izrādās, tie ir 12. Novērtējot uz aci, ragi resni, pie pamatnes pērļaini, bet nav sevišķi gari. Toties izvērsums labs, būs kādi 90 vai visi 100 centimetri. Priecīgs zvanu Ivaram un ziņoju, ka beidzot bullis nomedīts. Ivars tūdaļ sazinās ar Oskaru, kuram tovakar brīvāks laiks, un jau pēc neilga laiciņa Oskars atbrauc palīgos.

Pa abiem izlaižam iekšas un, sakārtojuši medību dokumentāciju, atstājam bulli turpat un dodamies uz Aizupes mežniecību, kur pārgulēšu vecajā muižas ēkā.

No rīta pieceļos agri, ārā vēl krēsla, miegs nenāk. Prāts mundrs un satraukts. Kas ar bulli noticis pa nakti...? Ivars jau rosās pie traktora un darbina to. Sēžos Land Rover Discovery un traucos uz Ļoļām. Atbraucis secinu, ka bullis guļ turpat, kur vakar vakarā to atstājām. Vēlreiz izstaigāju vakardienas notikumu vietu un no medību torņa savācu savas pendeles, kuras vakar steigā neesmu paņēmis. Mani pārsteidz Ivara Latvijas dzinējsuns Bonis, kurš neaicināts atskrējis man pakaļ un tagad ošņādamies skraida apkārt, ik pa brīdim pieskrienot pie buļ a, it kā lai pārliecinātos, ka tas nekur nav aizmucis. Kā suns nojautis, ka rīta agrumā dodos uz mežu pēc medījuma, ka medības bijušas sekmīgas, atliek tikai minēt. Baura laikā suns tiek īpaši pieskatīts un netiek laists laukā, lai neaizskrien uz mežu. Pa kuru laiku un kā suns tomēr izsprucis no voljēra? Vēl pēc brīža atbrauc Ivars. Pa diviem ieveļam bulli traktora lāpstā-kausā un dodamies atpakaļ. Boni savācu savā mašīnā, lai neklejo apkārt. Suns it kā sapratis, ka medījums tiek vests uz mājām, paklausīgi ielec mašīnā un, iekārtojies uz priekšējā sēdekļa, uzmanīgi veras pa logu un ‒ jādomā ‒ bauda braucienu, jo nav vairs jāskrien, slapstoties pa grāvmalām un slapjo zāli. Šķiet, pati paklausība dveš no suņa. Gudrs...

Atvesto bulli neievelkam dīrātavā, bet apstrādājam turpat zālienā. Bonis mums asistē un ik pa brīdim saņem pa kumosam gaļas. Ir jau pienācis laiks, kad mežniecības darbinieki sāk ierasties uz darbu, un uz celiņa, kurš ved uz mežniecību, parādās mūsu kluba biedrs Jānis Krūtainis. Jānis ieinteresēts nāk mums klāt, lai apskatītu medījumu. Tajā brīdī Bonis spēji trauc viņam pretī un negaidīti ielec krūtīs. Jānis tik vien paspēj kā atraut galvu atpakaļ, kad suņa zobi noklaudz pie sejas. Esam pārsteigti par šādu suņa uzvedību. Norāts un apsaukts Bonis nekur tālu neiet, bet sabozies vēro mūs pa gabalu. Šādu rīcību no suņa ne Ivars, ne arī es un vēl mazāk Jānis nav gaidījis. Lai Bonis neuzklūp vēl kādam garāmgājējam, tas tiek aizvests un ievietots voljērā. Bet fakts paliek fakts, kaut kas nav kārtībā ar suņa psihi, pārāk azartisks un nešpetns raksturs. Arī kaimiņi regulāri sūdzas par atlauztiem trušu būriem, nokostiem trušiem un vistām, tā kā Ivars jau apsver jautājumu par suņa likvidēšanu, pret ko es kategoriski iebilstu. Esot arī iespēja suni aizvest uz laukiem pie radiem, kas man šķiet jau labāk.

Atbraucis mājās, izstāstu mājiniekiem piedzīvoto. Mana māte, izdzirdējusi Krūtaiņa uzvārdu, ieminas, ka vajadzētu apvaicāties vai tikai viņš ar mums nav radnieciskās attiecībās.

Pēckara laikā sakari ar mana vectēva no mātes puses brālēna ģimeni pajukuši un vairs netiek uzturēti. Kā vēlāk noskaidroju, tad tik tiešām Jānis ir rados, un tā pēc vairākiem gadu desmitiem aizvedu māti uz Kandavas novada “Liepiņām”, kur notiek sirsnīga atkalredzēšanās ar radiem: omīti Alīdu, saimnieku Valdi un viņa sievu Valentīnu. Izmantojot iespēju, dodos uz netālo Līgupi, kurā pavisam netālu no mājam gūstu izcilu foreļu lomu. Viena no forelēm ir turpat 60 centimetrus gara un kilogramu svarā. Tā nu sanāk, ka Bonis gribot negribot šajos notikumos nospēlējis zināmu lomu. Nu kā lai viņam to atmaksā...?

Nākošajā gadā kluba biedrs Modris Grantiņš uzaicina mani piedalīties vietēja mēroga medību trofeju izstādē, kur manis nomedītā staltbriežu buļļa ragi tiek novērtēti ar CIC 198,3 punktiem – sudrabs un prieks par nomedīto dižmedījumu.

Masts pie "Malēniešu ceļa" un naftas vada

Ir ziemas vidus. Sniegs šogad piesnidzis tā, ka dzinēju balsis mežā lāgā nedzird. Mastu esam izdzinuši bez neviena šāviena. Dzinēji cūkas redzējuši, taču ārā tās nenāk, turpat mastā vien riņķo.

Operatīvajā apspriedē nolemjam, ka bez suņiem neiztikt. Šobrīd vienīgā iespēja, kā tikt pie kārtīgiem suņiem, ir doties uz Aizupes muižu un lūgt Ivaru, lai viņš šim darbiņam atvēl abus savus Latvijas dzinējsuņus. Tā kā jau agrāk ar šiem suņiem esmu iedraudzējies un viņus labi pazīstu, piesakos aizbraukt un atvest palīgus. Sa-zvanos ar Ivaru un nekavējoties dodos ceļā. Pēc kādas stundas kopā ar Briku un Boni esmu atpakaļ, un varam turpināt. Suņi ir neatsverami palīgi. Drīz vien cūkas ir ārā no masta, un mēs varam apsveikt veiksmīgākos šāvējus.

Bet tad sākas problēmas. Briks, būdams mazāk azartisks, manis aicināts, tūdaļ atskrien, ielec džipā un saritinājies iekārtojas uz aizmugurējā sēdekļa. Turpretī Bonis no masta ārā nenāk, un tā vien izklausās, ka viņš dzen pēdas vēl kādam suķim. Suņa aprautā riešana skan te tālāk, te tuvāk, bet tad rējieni atskan no vienas vietas.

Ziemas dienas ir īsas, līdz krēslai vairs nav tālu. Pārējie mednieki ir noskaņoti paņemt vēl kādu mastu, kas atrodas vairāku kilometru attālumā, savukārt mani vada atbildības sajūta pret Ivaru ‒ esmu taču apsolījis vakarā atgādāt abus suņus. Saņemu medību vadītāja atļauju palikt šeit un doties pēc Boņa. Palīgos piesakās Edvīns Sausiņš. Pārējie mednieki nekavējas un dodas paņemt nākamo mastu.

Brīdi ieklausījušies, pa dziļo sniegu dodamies mežā. Virziens – turp, no kurienes skan aprautie rējieni. Pēc neilga gājiena nonākam pie biezas eglīšu jaunaudzes. Šķiet, ka rējieni skan no jaunaudzes vidus. Edvīns piesakās pastāvēt un pavērot, vai suns neparādīsies ārpus biežņas. Savukārt es, līkumojot starp biezajām eglītēm, virzos uz rējienu pusi. Drīz vien kādā skrajākā vietā pamanu kustību. Kāds tumsnējs stāvs nozūd sānis aiz eglīšu stumbriem un kupenām, bet otrs ‒ tumšs ķermenis ‒ paliek nekustīgi guļam. Pašķiru piesnigušos zarus un ieraugu kaut ko gluži neticamu. Uz nopēdota sniega guļ pagājušā gada sivēns. Ieraudzījis mani, viņš grib tā kā traukties augšā, taču allaž atkrīt atpakaļ, jo nespēj nostāties uz kājām. Ieskatījies ieraugu ainu, kas liek sarauties sirdij. Sivēnam divām kājām nav apakšējo locītavu, to vietā rēgojas vien stumbeņi. Norautās falangas mētājas blakus sniegā. Vienai pakaļkājai falanga vēl turas klāt, karājoties ādas strēmelē.

Pārsteigts, teju sastindzis, vēroju šo šaušalīgo skatu un nespēju noticēt, ka tas varētu būt suņa darbs.

Brīdī, kad esmu pieliecies pie sivēna, lai ar medību dunci izbeigtu viņa ciešanas, aizmugurē no kupenas iznirst Bonis un izrāda nepārprotamas tiesības uz, domājams, savu medījumu. Mani tas ļoti pārsteidz, jo ar suni esam draugos ‒ ne reizi vien esam kopā medījuši un dalījušies ar guvumu. Tai pat laikā suņa rūkšana, zobu rādīšana un agresīvā poza maina manu nodomu. Bāžu nazi makstī, ņemu ieroci un nomērķējis veicu šāvienu sivēna galvā. Pēc šāviena Bonis nozūd eglītēs.

Uzmetis sivēnam auklu, velku to ārā no eglītēm. Kad līdz klajākai vietai vairs nav tālu, ar acu kaktiņu pamanu, ka man līdzās, slēpdamies aiz kupenām, lavās liels, melns suns. Pārsteigts un reizē iztrūcies strauji pagriežu galvu uz nelūgtā pavadoņa pusi un uzkliedzu.

Svešais tūdaļ metas sānis un nozūd starp eglītēm un kupenām. Vēl nodomāju, ka vajadzēja šaut nevis kliegt – sak, tad būtu vairāk skaidrības par notiekošo. Taču nē, nevarēju vis: bise izlādēta, pārmesta pār plecu aiz muguras, lai netraucētu sivēna vilkšanu, ātra šāviena iespējas nav. Kāds mirklis arī pagājis, kamēr pārliecinājos, ka nelūgtais pavadonis nav Bonis.

Nu nekas, kas bijis, tas pagājis.Iznācis klajākā vietā, sastopu Edvīnu, kurš, izdzirdējis šāvienu, devies pa manām pēdām pretī. Pāris vārdos izstāstu notikušo. Arī viņš ir pārsteigts. Aizvelkam sivēnu līdz mašīnām. Velkot ievēroju, ka pa lielu gabalu mums seko Bonis. Pasaukts pieskrien klāt un, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, ielec džipā un iekārtojas blakus Brikam.

Braucu pie pārējiem medniekiem un domāju. Notikums ar daudziem nezināmajiem. Vai Bonis ar lielo melno suni “lencis” sivēnus kopā? Kāpēc nedzirdējām sivēna kviekša-nu? Kaut gan... tādā sniegā, kad pat dzinēju balsis knapi dzirdamas... Kad un no kurienes uzradies melnais svešinieks? Varbūt tas bija “suņu vilks”, kas, kā stāsta, reizēm klejo pa mežiem? Jautājumu daudz, atbilžu maz...

Vakarā, kā solīts, Boni un Briku atgādāju Ivaram un izstāstu piedzīvojumu. Ivars spriež, ka, kaut arī viņam labi zināms Boņa azartiskais raksturs, kurš reizēm izpaužas pat kaimiņu vistu un trušu skaita “pieregulēšanā”, tomēr... lai Bonis nokostu sivēnam kājas... Nē, tas tomēr šķiet pārāk neticami. Kā vēlāk uzzinu, tad Boņa izdarības un raksturs palicis vēl šerpāks, un līdz ar to kaimiņu neapmierinātība augusi augumā, līdz Ivars bijis spiests suni aizvest pie radiem laukos.

Vasarsvētku forele, auskars un Jūrmalas riepu centrs

Ar dēlu Aldi esam nolēmuši kārtējo reizi apmeklēt “mums vien zināmo” foreļupīti Kurzemes pusē. Par šo interesanto un forelēm bagāto upīti savulaik uzzināju, lasot Latvijas brīvvalsts laika šokolādes konfekšu fabrikanta un arīdzan kaislīga forelista Ķuzes kunga atmiņas par foreļu ķeršanu netālu no Apšuciema. Tā nu sakravājam automašīnā štrumentus un sestdienā, kas akurāt iekrīt pirms Vasarsvētkiem, laižam uz šo foreļupi. Nonākuši iecerētajā copes vietā, vienojamies par upes posmiem, kuros katrs copēsim, un dodamies savās gaitās. Mans posms ir pa straumi uz augšu, tāpēc varu uzsākt copi jau netālu no vietas, kur esam atbraukuši un novietojuši automašīnu. Aldis dodas pa taciņu gar upi uz leju, lai tad nākot pret straumi, beigtu savu maršrutu pie mašīnas. Satikšanos norunājām pēc pāris stundām.

Sakārtoju spiningu un uzlieku pārbaudīto baltas krāsas rotiņu Meps Nr. 2 un uzsāku uzmanīgi apmakšķerēt katru mazās upītes dzelmīti, paceri un līkumu. Lēnām virzos pret straumi, jo pie sekla un dzidra ūdens jābūt sevišķi piesardzīgam. Vadot vizuli starp daudziem ūdenī guļošajiem kokiem un siekstām, ir liela varbūtība, ka āķis kaut kur ieķersies, un tad, lai to atsvabinātu, jābrien klāt, taču līdz ar to copes vietas izbojātas vēl labu gabalu uz priekšu. Lielākās upēs, copējot divatā ar Aldi, ejam kopā un gadījumā, ja vienam āķis kaut kur ieķēries, otrs apmētā cerīgo vietu, un tad tikai brienam klāt izpiņķerēt ieķērušos vizuli. Taču tādās upītēs kā šī tas tikai radītu lieku jezgu un ietekmētu rezultativitāti.

Tā, palēnām virzoties uz priekšu, nonāku pie jau zināma līkuma. Aiz līkuma ir sašaurinājums un upītes seklajā gultnē gar kreiso krastu izveidojusies dziļa, oļiem klāta, 2–3 metrus gara bedre. Ideāla vieta, kur slēpties cēlajai zivij! Saspringstu un īpaši uzmanīgi, lai nejauši neuzkāptu kādam zariņam un neradītu liekus trokšņus, virzos uz līkuma iekšmalu, lai izdarītu metienu. Pagaidām viss izdodas. Spininga kātu jau varu izbāzt cauri zāļu pudu-rim, pats paliekot tā aizsegā. Pa straumi uz augšu pār krastu pārkāries ievu krūms nosedz cerīgo dzelmīti, bet abpus krastiem augošie alkšņu puduri tā sakuplojuši, ka nosedz skatam upītes tālāko tecējumu. Rūpīgi novērtēju metiena trajektoriju. Saprotu, ka ir dota tikai viena iespēja. Parasti, ja tik mazā upītē un pie tik zema ūdens pirmais metiens neizdodas, nākas meklēt nākamo iespējamo foreļu slēptuvi. Koncentrējies izdaru metienu. Rotiņš iekrīt tieši zem ievu krūma. Ideāli... Ātri aizveru spoles lociņu un, nedaudz pievilcis kātu, sajūtu forelei raksturīgo sitienu pa vizuli. Tomēr nepaņem, šķiet, aizskrējusi garām vizulim. Sirds iegavilējas un sāk dauzīties. Jūtu, ka adrenalīns strauji kāpj visā ķermenī. Beidzot forele atrasta, atliek tikai... tāds “sīkums” kā manīgo zivi neizbiedēt un izvilkt. Vispirms jau: kā tās slēptuvei piemest vizuli otro reizi? Tūdaļ arī apsveru, vai vizulis nomaināms vai nē? No pieredzes zinu, ka gadījumā, ja forele sajutusi āķi, tā vairs nemēģinās ķert to pašu vizuli. Tādā gadījumā vizulis būtu nomaināms pret kādu citu mānekli. Ir arī jānogaida, lai forele nomierinās un atgriežas savā slēptuvē. Reizēm gadās, ka forele dodas uz citu slēptuvi, taču, ja zivs āķi nav sajutusi, bet aizķērusi tikai rotiņa lapiņu, tā itin drīz atgriezīsies iepriekšējā paslēptuvē, būs pati uzmanība un tad jau nekļūdīgi atkārtos uzbrukumu. Šo pārdomu vadīts, nolemju pēc brīža mēģināt vēlreiz.

Daudz esmu domājis par to, vai šai cēlajai zivij ir noturīga atmiņa, un ja ir, tad cik ilgi tā spēj atminēties mānekli. Vai tā ķers to pašu mānekli otro reizi? Esmu pieredzējis, ka mazās upītēs forele ņem tikai vienu reizi, tad noslēpjas un vairs nenāk ārā no slēptuves. Tad nelīdz nekāda mānekļa nomaiņa. Izcilais forelists no Cēsīm Jānis Godiņš gan ir citās domās. Esam vairākkārt par šo tēmu sprieduši. Viņš foreli cenšas izvilināt no slēptuves arī pēc neveiksmīga pirmā mēģinājuma un dara to tik ilgi, kamēr foreli noķer. Tas prasa lielu pacietību un reizēm aizņem vairākas stundas... Teiktais gan attiecas uz dziļākiem ūdeņiem. Atceroties šo viedo padomu, nolemju pagaidīt un tad mēģināt pievilt manīgo zivi ar to pašu vizuli. Tā rīkojos arī tāpēc, ka nomainot vizulīti, tam būs cits svars un planējuma trajektorija atšķirsies no iepriekšējā. Šobrīd svarīgi, lai izdarītu tieši tādu pašu metienu ar tādu pašu spēku, kas nodrošinātu vizuļa iemešanu precīzi iepriekšējā vietā. Saprotu, ka atkārtot metienu būs ārkārtīgi sarežģīti. Pārāk zemu virs ūdens noliecies krūms, zem tā ir tikai 50–60 centimetrus plata sprauga, bet jāmet kādus 8–9 metrus tālu. Papildus traucē arī blakus esošais zāļu puduris, kas ieaudzis sīkos kārklos. Pie izmešanas aukla ķeras tajā.

Mainīt pozīciju arī nav iespējams, jāpaliek vien uz vietas. Daudzus gadus atpakaļ, kad vēl smēķēju, noteikti būtu taustījis kabatā pēc cigarešu paciņas, lai īsinātu laiku un nomierinātos. Tagad nekā, vēroju apkārtni, ievelku krūtīs pavasarīgo pļavas un salapojušo koku smaržām pildīto gaisu un gaidu. Gaidot laiks velkas neiedomājami lēni, taču sasteigtība var tikai kaitēt. Labu brīdi nogaidījis un nedaudz nomierinājies, atkal bāžu spininga kātu laukā no "sava” zāļu pudura un sagatavojos otrajam metienam. Tomēr iekšējais satraukums dara savu... Metiens un... ak vai, vai! Vizulis šūpojas alkšņu krūma zarā. Nesanāca. Vēl jau va-rētu visu labot, ja tik izdotos to uzmanīgi nodabūt no zara, un māneklis, ar plunkšķi iekrītot ūdenī, radītu vēl papildu kārdinājumu zivij. Tā arī reizēm ir gadījies, ka zivs uzmanīgi seko visam, kas no krūmiem, kokiem vai krasta iekrīt ūdenī. Ja forele orientēta uz barošanos, tā nevilcinoties tūdaļ sakampj ūdenī iekritušo ēsmu.

Uzmanīgi pavelku auklu, vēlreiz un vēlreiz, bet nekā, vizulis joprojām šūpojas zarā. Tad parauju straujāk un tik vien pagūstu ievērot, ka vizulis kā lingas sviests lido tieši man sejā. Vēl paspēju strauji pagriezt galvu sāņus. Tūdaļ arī sajūtu, ka vizulis mīksti iesitas labajā ausī un vizuļa lapiņa maigi nopaijā auss ļipiņu. Bet, kur gan vizulis palicis, nedzirdu plunkšķi ūdenī, zālē arī neko nemana. Skatos un nesaprotu, kur tas varēja pazust? Tikai pamazām nāk atskārsme: vizulis karājas manā ausī kā auskars un nemaz nedomā krist no tās ārā! Tūdaļ ar roku tveru pie auss un sajūtu, ka divi no trīsžuburu āķīša dzelkšņiem izdūrušies cauri ausij. Tie labi sataustāmi auss otrā pusē, un es aptveru, ka mana auss ir ar āķiem cauršūta. Nolieku spiningu krastā un, lēnām taustoties, atkabinu vizuļa sakabes virpulīti. Labi, ka šī sakabe viegli taisās vaļā... Iedomājos, cik gan komiski viss tas izskatās no malas. Bet smiekli nenāk, dīvaini tikai, ka nejūtu nekādas sāpes. Tomēr pirksti krāsojas sarkani un ievēroju, ka asinis no auss pil ūdenī. Ilgām pārdomām nenododos, sameklēju kabatas lakatiņu, piespiežu to pie auss, paņemu spiningu, ietinu spolē atbrīvojušos auklu un steigšus dodos atpakaļ pie mašīnas uz norunāto tikšanās vietu.

Pa gabalu ievēroju, ka Aldis jau mani gaida un droši vien domā, kur gan es kavējos, jo upītes posms, kurš man bija jānoiet makšķerējot, nav nemaz tik garš. Šī upītes posma apmakšķerēšanai paredzētais laiks paskrējis nemanot. Šodien plānojām apmakšķerēt vēl citus upītes posmus, tāpēc kavēties nedrīkst. Tagad izskatās, ka plāni būs jāmaina. Pienākot tuvāk, uzsaucu, ka vajadzētu sadabūt kādas knaibles, ar kurām varētu nokniebt āķu atskabargas. Steigšus bagāžniekā tiek meklētas un izmēģinātas visas pieejamās knaibles. Nesmādējam pat makšķerauklu knaiblītes, taču tām, saskaroties ar āķu tēraudu, izlūst robi.

Ātri vien secinām, ka nekavējoties jādodas nopietnāku knaibļu meklējumos. Žēl, ka šīs dienas cope ir sabojāta un makšķerēšana jāatliek uz citu reizi. Nestaigāšu taču gar upīti ar “auskaru”! Sēžamies automašīnā un pēc neilga brauciena esam klāt pie ceļmalas veikaliņa Klapkalnciemā, kurā, kā jau labā lauku veikaliņā ierasts, starp pārtikas precēm var atrast dažu labu saimniecībā noderīgu instrumentu. Varbūt mums paveiksies un starp daudzajām veikaliņā nopērkamajām lietām atradīsies kāds nopietnāks kniebjamais. Aldis strauji nobremzē, un ‒ tikko autiņš apstājies ‒ lecam laukā un cerību pilni traucamies veikaliņā. Taču, kā par spīti, mums tik ļoti nepieciešamā manta veikaliņa plauktos nav atrodama. Plauktos zviln visādi krāmi un, kā tobrīd mums šķiet, pilnīgi nevajadzīgas lietas. Pārdevējs vaicāts tik vien noplāta rokas un tā dīvaini mūs uzlūko, sak, ko tas vīrs tik savādi uzvedās, visu laiku tur roku ar nēzdodziņu pie auss. Nekādās tālākās sarunās ar pārdevēju neielaižamies.

Steidzīgi pametam veikaliņu un pārdevēju, kurš jau sācis gremdēties skaļās pārdomās par preču klāsta papildināšanu šajā ceļmalas bodītē. Steigšus kāpjam autiņā un dodamies tālāk. Iebraucot Lapmežciemā, apsveram iespēju doties uz Jūrmalas slimnīcu, lai veiktu nepieciešamās ķirurģiskās darbības. Tomēr iekšējā balss saka, ka vēl nav izmēģinātas visas iespējas. Auss arī pa šo laiciņu sākusi par sevi atgādināt un smeldz. Negaidot šosejas malā pavīd liels, acīs krītošs uzraksts “Jūrmalas riepu centrs”. Tādam tak garām nepabraukt. Tas ir kā cerību stariņš, un kur gan citur, ja ne nopietnā auto remontcentrā, kurā sadakterēta ne viena vien automašīna, būtu jābūt kārtīgām knaiblēm. Pamāju un Aldis, bez liekiem vārdiem sapratis manu domu lidojumu, tūdaļ mašīnu griež iekšā riepu centrā un piestāj darbnīcas pagalma maliņā. Taču centrā jaušams klusums un laisks sestdienas pēcpusdienas miers. Un ko gan citu var gribēt, vai lai sestdienas pēcpusdienā te valdītu rosība un darba duna, pie tam pašā Vasarsvētku priekšvakarā! Kamēr neziņā grozāmies pa pagalmu, izdzirdam klusinātas balsis. Tās nāk no jūras puses aiz darbnīcas ēkas. Tūdaļ arī parādās divi vīri, vilkdami aiz sevis klēpi ar meijām. Ieraudzījuši mūs darbnīcas pagalmā, abi vilcēji nedaudz piestāj un jautājoši raugās, sak, kas tie par priekšsvētku miera traucētājiem, arī darba laiks viņiem tā kā jau būtu beidzies.

Saprotu, ka jārunā skaidra valoda. Ņemu roku ar sārto nēzdodziņu nost no auss un rādu ausī karājošos “brīnumu”. Nodemonstrētais iedarbojas skaidrāk par jebkuriem vārdiem. Tūdaļ sākas steidzīga rosība un žogmalē zālē ieauguša, apskrambāta žigulīša bagāžniekā starp daudzajiem nolietotajiem gūzmā samestajiem instrumentiem un nezināmas izcelsmes sarūsējušiem dzelžiem tiek sameklētas aprūsējušas, respektabla izmēra knaibles. Knaibles vairāk atgādina kādreiz bērnībā Aucē kalēja smēdē redzētu darba rīku. Prātā iezogas bažas, vai vispār šo robusto dzelzs gabalu varēs “piekombinēt” manai ausij. Instruments izskatās tāds paliels un pasmags. Tomēr sameklētais instruments no vīru puses tiek slavēts, sak, ne to vien (domājams, sīkus āķīšus) ar šo varot pārkniebt. Jautājums tikai, kur atrast ērtu vietu smalkās operācijas veikšanai, kur nolikt manu galvu, lai atbildīgajā brīdī tā nesakustas un tādējādi netiek nodarīta vēl kāda skāde ausij vai ‒ nedod Dievs ‒ galvai. Kā nekā, ja ar šo respektablo štrumentu misējas, tad var pat nokniebt vai visu ausi.

Pats gan nejūtos bezpalīdzīgs, taču gādīgu roku balstīts tieku ievests darbnīcā, kura, kā izrādās, svētku gaidās jau ir izslaucīta, nokopta un izpušķota ar ziediem un pavasarī saplau-kušiem zariem, telpas vidū uzklāts galds, uz kura sarindotas gan uzkodas, gan arī pa kādai grādīgākai dzēriena pudelei. Galds vieš pārliecību, ka te viss tīrs un sterils, par ko liecina pat galdauts. Šobrīd tiek gaidīti tikai svētku viesi. Klātesošie vienā mutē atzīst, ka telpa gana piemērota gaidāmajai operācijai un tā varētu sākties. Viens no rosīgajiem vīriem, tas kurš ir runātīgāks un izskatās jau nedaudz ieķēris kādu glāzīti, visu laiku riņķo ap mani un nepārtraukti taujā vai šņabi vajadzēšot, jo gaidāma tak nopietna operācija. Vīriņš buldurē:“Vai šņabi vajadzēs, vai šņabi vajadzēs, vai vajadzēs...?”. Sazini nu, kas vēl var atgadīties ar operējamo... Jūtams, ka taujāts tieku aiz līdzjūtības, jo manas auss paskats droši vien nav no labajiem. Šādu palīdzību tomēr atsaku, taču tūlīt gan piebilstu, ka, iespējams, šņabi vajadzēs vēlāk ‒ tā sakot ‒ dezinfekcijas nolūkos, lai pēc āķu izvilkšanas izmazgātu ausī atklājušos caurumus. Pašam tūlīt ienāk prātā vecā labā krievu filma par makšķerēšanas īpatnībām Krievijā, kur vienā no epizodēm jāizvelk neveiksmīga makšķernieka pirkstā iedūries āķis. “Operācija” tur arī notiek tādā kā darbnīcā vai kurinātavā. Meistars paziņo:“Pie mums viss ir sterils”, un, knaibles ar lupatu noslaucījis un, protama lieta, šņabi no tējas glāzes izdzēris, nokniebj āķa atskabargu. Šņabis vien bijis vajadzīgs pašam “ķirurgam”, tā sacīt, iekšējas dezinfekcijas un veselības profilakses nolūkos, kā arī lai neaizlaistu vējā “labu mantu”. Knaibles taču tika noslaucītas ar tobrīd darbnīcā atrodamo lupatu... Filmā tiek arī piebilsts, ka labi gan, ka slieka, kura vēl joprojām atrodas uz āķa, ir bijusi ūdenī un tādējādi acīm redzot pirkstā nav ievazāta kāda infekcija. Saprotu, ka manā gadījumā situācija ir daudzkārt sterilāka, proti vien “pliki” vizuļa āķi un nekādu slieku.

Kamēr tā aizdomājos, redzu, ka vīrs, kurš sameklēja bagāžniekā vērtīgo instrumentu, jau uzrotījis piedurknes un gatavs atbildīgajai operācijai. Tāda steiga un “ķirurga” paša pieteikšanās man neliekas pietiekami droša, tāpēc tūdaļ skaļi ‒ lai nerodas šaubas ‒ paziņoju, ka vienīgi dēls Aldis ir pilnvarots veikt šo visai specifisko manipulāciju. Kā nekā, auss taču mana, un jābūt taču arī man te kādai teikšanai, un kur tad manas cilvēktiesības – dzirde taču svarīgs maņas orgāns! Izdzirdot manu kategorisko nostāju, “operācijas” telpā esošie pieklust. Knaibles, kaut arī ar nelielu vilcināšanos, tomēr tiek atdotas Aldim, un nu viņš ar šo brīdi ir atbildīgā persona, kurai pats cietušais izrādījis uzticību. Rosība no “operāciju zāles rīkotājdirektoru” puses noplok, nu visu skati tiek pievērsti Aldim, gluži kā to dara medicīnas studenti, sekojot pieredzējuša ķirurga darbam. Mana galva, gluži ne bez palīdzības, tiek novietota uz ar tīru dvieli pārsegta metālapstrādes galda starp divām skrūvspīlēm, lai nesakustētos operācijas laikā, un process, tā teikt, var sākties... Pēc neilgas knaibļu “pielaikošanas” ausij dzirdu, kā noknikšķ āķu metāls un kaut kas džinkstot nokrīt uz grīdas, seko otrs knikšķis un atkal atskan pazīstamā skaņa. “Viss kārtībā!”, skaļi, lai visi dzird, paziņo Aldis. Nemaz nejūtu, kā abi āķi tiek izvilkti no auss. Pieceļu galvu no “operāciju” galda un dziļi uzelpoju, nemaz nebiju jutis, ka atbildīgajā brīdi esmu aizturējis elpu! Dzelkšņu kniebšanas ilgusi vien mazu brīdi. Aldis man rāda vizulīti jau bez āķu atskabargām. Tas turpmāk jāsaglabā kā lietišķais pierādījums šim atgadījumam. Paveros apkārt un nu visu redzu daudz gaišāk, redzu prieku un atvieglojumu Alda sejā. Viņam atbildības nasta bijusi vislielākā: gan “ātrās palīdzības” šoferis, gan vienlaikus atbildīgais “ķirurgs”. Veiksmīgi ticis ar visu galā, Aldis tagad jūtas apmierināts un ‒ kā jau vienmēr ‒ ir nosvērts un mierīgs. Klātesošo “asistentu” sejās atslābst saspringums, es arī sāku smaidīt. Cik vienkārši, tagad skaidrs, kas makšķerniekam vienmēr jānēsā līdzi. Solītā šņabja vietā man tūdaļ tiek pasniegts ūdeņraža pārskābē samitrināts vates kumšķis. Tā manta atrasta mājā iepretim darbnīcas pagalmam. Pielieku mitro vati pie auss un sadzirdu vieglu šņākoņu, tātad reaģē.

Labāku dezinfekciju šobrīd nevaru iedomāties. Interesanti, pa kuru brīdi asistentu domas mainījušās? Laikam jau piesolītais dzēriens paredzēts citiem mērķiem, nevis izniekošanai “sīkumiem”. Tomēr, lai vai kā, vēlreiz gribu pateikt lielu paldies abiem labsirdīgajiem un izpalīdzīgajiem vīriem no Jūrmalas riepu centra un Aldim!!!

Tālākais mājupceļš ved uz Jūrmalu, Dubultiem, Ogres ielu. Taču ar to šīs dienas piedzīvojums nebeidzas. Tikai mājās konstatējam, ka šajā jezgā viens no maniem labākajiem fo-reļu kātiem ar visu spoli palicis krastā pie upītes. Abi ar Aldi spriežam, ka tik nomaļā vietā diezin vai kāds pa šo laiku būs spēris kāju. Nolemjam nekavējoties braukt pakaļ aizmirstajam spininga kātam. Taču, piebraukuši pie upes, secinām, ka acīmredzot Latvijā nemaz nav tādu nomaļu un makšķerniekiem vien zināmu vietiņu. Kāds pārītis ar suni jau pastaigājas gar “mums vien zināmās” foreļupītes krastu. Jau pa gabalu ievērojam, ka puisis pieliecas, paceļ kādu priekšmetu un uzmanīgi aplūko. Par laimi, tūdaļ mēs esam klāt un negadījuma vietā steigā pamestā manta atgūst īpašnieku bez jeb kādām pretenzijām no atradēja puses.

Forele tā arī paliek neskarta dzīvojam savā valstībā (“Lasi, lasi, sudraba lasi, Skrej mūžam brīvs” ‒ vārdi no makšķernieku kluba Salmo himnas). Paldies Dievam un kā parunā saka:“Laimīgas beigas, viss laimīgs!”

Jau vēlāk, kad atstāstu draugiem šo atgadījumu, pazīstamā ausu, kakla un deguna ārste profesore Ligija Ķīse man teic, ka vajadzējis vizuli ar visu ausi nofotografēt tuvplānā un tad viņa šo fotogrāfiju kā mācību līdzekli būtu demonstrējusi savās lekcijās medicīnas zinātņu studentiem. Taču vai šāda doma man toreiz bija prātā? Vai tas šķistu svarīgi? Arī fotoaparāts, cik atceros, nebija pa rokai, bet mobilie telefoni vēl nebija aprīkoti ar šobrīd tik ierastajiem fotoobjektīviem. Un tomēr vizulīti ar nokniebtajiem āķu dzelkšņiem esmu saglabājis, tā sacīt, par liecību šī stāsta patiesumam. Kad mana medību kluba “Amula” biedram, sabiedrībā atzītam praktizējošam ķirurgam Aldim Šperliņam jautāju, kā šādos gadījumos rīkotos oficiālā medicīnas iestādē, un vai viņiem ir attiecīgas knaibles, ar kurām varētu pārkniebt makšķerāķu metālu, atbilde skanēja šādi: “Medicīnas iestādēs, vismaz manā – Rīgas 1. slimnīcā, šādu knaibļu, ar kurām varētu pārkniebt makšķerāķu rūdīto metālu, nav. Mēs būtu ar skalpeli pārgriezuši tavu ausi un tad izņēmuši āķus”. Komentāri, tā sacīt, lieki. Vienlaikus jāatzīst, ka palīdzība, ko saņēmu Jūrmalas riepu centrā, nāca savlaicīgi un jādomā arī, ka bija mazāk sāpīga un bez redzamām sekām ausij. Lai arī kā būtu, turpmākajās makšķernieka gaitās man allaž somiņā ir knaibles, ar kurām varu pārkniebt makšķerāķu metālu. Ar smaidu.

Grāmata III

Valdajā pie Daugavas iztekas

Strādājot Valsts vēstures arhīvā, iepazīstos ar arhīva zinātnisko līdzstrādnieku Zigurdu Bētu, lielisku, inteliģentu cilvēku, vēsturnieku, uzticamu draugu un ceļabiedru, uz kuru var paļauties visgrūtākajās situācijās. Kādā sarunā Zigurds pārliecina mani un manu vidusskolas klasesbiedru Daini Strēlnieku doties uz Valdaja augstieni, uz mūsu likteņupes Daugavas augšteci.

Plānojam uzsākt braucienu no Ohvata ezera ( Охват, šeit un turpmāk iekavās sniegts ģeogrāfiskais nosaukums oriģinālvalodā) un kuģot līdz pilsētai Zapadnaja Dvina ( Западная Двина). Tā kā pie iztekas no Ohvata ezera Daugava ir jau teju 15–20 metrus plata, lēšam, ka ūdens līmenis un straumes ātrums būs pietiekami, lai brauktu. No visiem iespējamajiem peldlīdzekļiem izvēlamies saliekamo smailīti “Kolibri” un katamarānu.

Brauciena plānošanas laikā šāds salikums neizraisa bažas. Kopumā pa ezeru un upi jānobrauc kādi 155 kilometri. Pa ceļam plānojam arī makšķerēt. Daugavas krastu klāj biezs krūmājs

Saskaņojam kopīgu atvaļinājumu laiku, un kādā augusta sestdienā sēžamies vilcienā un dodamies ceļā. Jābrauc līdz stacijai Veļikije Luki (Великие Луки). Krievijā. Pilsētā iebraucam no rīta. Noskaidrojam, ka pirmais pasažieru vilciens mūs interesējošajā virzienā dosies tikai nākamajā dienā. Tik ilgi gaidīt negribas. Garlaikojoties un klejojot pa staciju, sastopam vīru dzelzceļnieku formas tērpā. Uzsākam sarunu, un viņš pastāsta, ka tieši tobrīd stacijā stāvot kāds preču vilciena sastāvs, kas drīzumā dosies mums vajadzīgajā virzienā uz Valdaja augstieni. Tiekam aizvesti pie mašīnista, un izdodas vienoties, ka viņš neiebildīs, ja mēs “uzsēdīsimies” uz kāda preču vagona vaļējās platformas. Mašīnists arī apsola, ka, braucot gar Ohvata staciju, kas ir mūsu ceļa mērķis, viņš palēninās sastāva gaitu, lai varam izmest no vagona somas un izlēkt paši. Piedāvātos dažus rubļus viņš atsakās ņemt. Taču naudu, ne aci nepamirkšķinot, pievāc uniformētais stacijas darbonis – kā nekā tieši viņš ir mums izlīdzējis, norādot vajadzīgo sastāvu, savedot kopā ar mašīnistu, piedaloties sarunās un pat iesakot mūs paņemt. Pēc šīs vienošanās, izlaipojuši starp daudzajiem sliežu ceļiem un neskaitāmajiem vagoniem un būdami pārliecināti, ka neviens mūs netvarstīs, droši kāpjam uz vienas no platformām sastāva vidū. Uniformētais darbonis mūs vēl aplaimo ar kaut kur sadabūtu siena saišķi, tak jau būšot mīkstāka sēdēšana... Tencinām viņu par rūpēm un atvadāmies. Drīz vien sastāvs dodas ceļā. Braucienu pavada nežēlīgi skaļa vagona, riteņu un sliežu žvadzoņa un klabēšana, šī kakofonija ir tik ellišķīga, ka brīžiem nevaram saprast, ko cits citam sakām. Troksnis iezīžas ausīs un paliek tur vēl pāris dienas, atgādinot par sevi vēl tad, kad jau esam pie Ohvata ezera.

Tuvojoties Ohvata stacijai, sastāvs tiešām palēnina gaitu, un mēs, uzstutējuši somas uz vagona kāpšļiem, jau grasāmies tās mest ārā un paši lēkt tām pakaļ. Tā kā sliedes pirms stacijas met plašu loku, varam redzēt lokomotīvi. Pateicoties tam, pēdējā brīdī ieraugām, ka mašīnists, izliecies pa lokomotīves lodziņu, dod mums zīmes, lai vēl nelecam. Sastāvs stipri palēnina gaitu un, mums par patīkamu pārsteigumu, apstājas pavisam. Vēl vairāk, mūsu platforma atrodas tieši iepretim stacijai, tādēļ vairs nekavējamies un kāpjam ārā bez mazākā riska. Pamājam mašīnistam ardievas, garais preču sastāvs atkal sakustas, palēnām uzņem ātrumu un aizklab tālāk. Nospriežam, ka kaut kas tāds iespējams tikai Krievijā un liecina par šīs zemes vienkāršo cilvēku izpratni par izpalīdzību. Pateicoties tai, esam ietaupījuši diennakti un nu varam mierīgi, bez steigas gatavoties tālākajam braucienam pa ūdeņiem.

Cauri Ohvata sādžai dodamies uz ezera krastu, kur saliekam smailīti un katamarānu. Katamarānu veido divi gareni brezenta maisi, kas piebāzti ar vairākām volejbola bumbu kamerām. Pāri šīm brezenta “desām” uzsiets rāmis, kas atgādina kādreiz Zemgalē redzēto zirga ratiem pārlikto “drēģi” – platformu, kas ļauj ratiem uzkraut lielāku siena kaudzi. Par apmierinošu šo katamarāna konstrukciju var saukt tikai nosacīti. Peldlīdzeklis ir nestabils, un virzīties uz priekšu šādu braucamo var piedabūt tikai ar lielām grūtībām. Tomēr mantas un divus kuģotājus izmēģinājuma braucienā gar krastu tas notur. Tikai viens “sīkums” –atgriezušies krastā pēc izmēģinājuma loka, pamanām, ka jānomaina dažas kameras, kas izlaidušas gaisu un saplakušas. Labi, ka līdzi esam paņēmuši rezerves kameras, ielāpus un līmi. Vienlaikus secinām, ka katamarāna pārvietošanās ātrums nav samērojams ar “Kolibri” smailītes žiglumu. Bet mums taču ļoti vajadzīga abu braucamlīdzekļu saderība kuģošanai pa gludūdeni! Mājās ekspedīciju plānojot, to neesam vērtējuši, esam akli paļāvušies uz modē nākušo jaunizgudrojumu, kas cildināts praktiķu stāstos. Taču tagad izrādās, ka šāda katamarāna konstrukcija vairāk atbilst pirmo Amatas braucēju vajadzībām, pārvietojoties pa upi pavasara palos. Šeit realitāte pavisam cita...

Kamēr es un Dainis, neapmierināti ar iznākumu un pukojoties par savu vieglprātību, nostiprinām somas uz katamarāna rāmja, Zigis ar “Kolibri” izlaiž lokus pa ezeru, un tas, no malas raugoties, izskatās ārkārtīgi eleganti. Pēc brīža izbraucis malā, Zigis paziņo, ka netālu no krasta ‒ seklumā meldros ‒ ievērojis trīs nogrimušas koka laivas. Izskatoties, ka laivas ir daudz maz ciešamā stāvoklī. Tūdaļ mūsu galvās dzimst “plāns B”, proti, izcelt kādu no nogrimušajām laivām, salabot un izmantot braucienam katamarāna vietā. Māc tikai šaubas, vai laivas drīkstam ņemt. Apjautājoties kādam apkārt klīstošam sādžiniekam par laivu piederību, uzzinām, ka tās šobrīd nevienam nepiederot, bijušie saimnieki pavasarī tās nogremdējuši, jo atzinuši par tālākai lietošanai nederīgām. Izrādās, te tā pieņemts – nederīgas laivas vienkārši nogremdē.

Tūdaļ ķeramies pie darba. Apsekojam atradumu, izvēlamies vienu labāk saglabājušos laivu, izkustinām to no grunts, izšūpojam ūdeni un izvelkam krastā. Turpat blakus kādā ieplakā saplūcam sūnas un ar tām aizdrīvējam dēļu spraugas. Sādžas nomalē savācam vecus ar darvu pārklātus papes gabalus un atrodam arī tukšu konservu kārbu. Uzkurinām uguni un no papes gabaliem iztecinām darvu, ar ko sapiķējam laivas dēļu spraugās iespiestās sūnas. Esam atraduši nomaļus, no kā izgatavojam airus, un, paskat, dienas beigās puslīdz ciešams braucamais jau ir gatavs nolaišanai ūdenī. Atdzimušās laivas gaita, stabilitāte un celtspēja tiek atzīta par vairāk nekā apmierinošu un krietni pārspēj volejbola bumbu kameru katamarānu.

Nu beidzot varam sākt virzīties uz Daugavas izteku. Katamarānu ar uz tā saliktajām un nostiprinātajām mantām piesienam laivai aizmugurē un garā virtenē sākam braukt. Taču airēšanās neiet tik labi, kā gribētos. Katamarāns bremzē un smailītei ik pa brīdim nākas gaidīt, līdz arjergards to panāk. Šāda situācija nav pieņemama, tādēļ piesienam katamarānu “Kolibri” aizmugurē, un nu dažādo peldlīdzekļu gaitas ātrums daudzmaz izlīdzinās. Jāpiebilst, ka katamarānu neesam izjaukuši tādēļ, ka vēl nav gūta pārliecība, vai restaurētā laiva izturēs. Pagaidām tā turas godam, ūdens ieplūst tikai mazliet, taču to var viegli laiku pa laikam izsmelt ar turpat krastā atrasto un pievākto sarūsējušo spaini. Izsakām pat domu, ka varējām mājās īpaši negatavoties ekspedīcijai, bet visu nepieciešamo sameklēt uz vietas.

Ohvata sādžas nomalē mētājas daudz izmestu un ceļojumam pielāgojamu “mantu”. Bet tas tikai tāds minējums pa jokam...Ohvata ezers izstiepies garš. Tik garš, ka vairāk atgādina platu upi ar sašaurinājumu vidusdaļā. Izbraukuši cauri šim sašaurinājumam, stājam krastā un iekārtojam nometni. No pīlādžu ogām un brūkleņu mētrām uzvārām tēju, no līdzpaņemtajiem putraimiem, pievienojot tušoni (liellopu gaļas konservi – aut.), pagatavojam brangas vakariņas. Iestiprinājušies taisāmies doties pie miera, jo diena bijusi notikumiem piesātināta un visus māc nogurums.

Dainis pirms došanās pie miera vēl uztin “kazas kāju”, ieritinot avīzes skrandā līdzpaņemtās tabakas (mahorkas) šķipsnu. Mahorka paņemta līdzi, lai no vietējiem iemainītu kādu mums vajadzīgu lietu. Gluži kā senie jūras braucēji, kas apmaiņai pret sev vajadzīgām lietām ņēma līdz stikla krelles, spogulīšus un citus niekus. Tomēr, kā vēlāk secinām, šejienieši nemaz nav tādi aborigēni, kas krīt uz lētām lietiņām; viņiem, kaut reizēm īpatnēja, ir sava un bieži vien diezgan augsta lietu vērtību skala. Cita starpā mahorku atvedām atpakaļ mājās. Zigis izmanto gadījumu un ievelk pa dūmam no Daiņa ļuļķa. Neesmu pīpmanis un no piedāvājuma ievilkt kādu dūmu atsakos. Man šķiet, ka mahorkas dūmi ir smirdīgi un nelabi ož. Tomēr abi pīpmaņi, šķiet, ir apmierināti un risina filozofiskas sarunas par šīs tabakas “nekaitīgo” iedarbību uz cilvēku un karu laikā apgūto šādu smēķu uztīšanas metodi. Pēc kāda brīža Zigis gan sameklē savu pustukšo “īsto” cigarešu paciņu un nopūšoties secina, ka smēķu krājumus nāksies papildināt kādā veikalā, līdz brauciena beigām nepietikšot. Bet to, kādēļ pie šāda secinājuma viņš nonācis šobrīd, atklāti nepasaka... Jau vēlāk tops skaidrs, ka lai arī vārdos abi pīpmaņi mahorku slavē, tomēr ar tās smēķēšanu nebūt nesteidzas un labprātāk smēķē cigaretes un papirosus.

Sarunas pie ugunskura ieilgst līdz vēlai naktij, tādēļ nākamajā rītā pieceļamies un prom braukšanai iztauņājamies visai vēlu. Rezultāts – Daugavas izteku no Ohvata ezera sasniedzam tikai pievakarē. Ezera krasti ir stāvi, labajā krastā netālu no iztekas redzami Bobrovecas ( Бобровец) sādžas mājiņu jumti. Pie iztekas kāds vīrs makšķerē un ir atsaucīgs sarunu biedrs. Uzzinām, ka viņu sauc Miša un ka viņam ir draugs, kura sieva ir pārdevēja veikaliņā, kas atrodas turpat ezera krastā un atgādina no guļbaļķiem sameistarotu šķūnīti. Laiks ir pavēls, un bodīte, protams, jau slēgta. Pie durvīm karājas iespaidīga izmēra piekaramā atslēga. Tā kā mums nepieciešams papildināt pārtikas un smēķu krājumus, ierunājamies, ka nebūtu slikti tikt veikaliņā. Miša apsola sarunāt veikaliņa atvēršanu īpaši mums un, kaut ko pie sevis noteicis, naski aizdiedz pakaļ pārdevējai. Tikmēr mēs, lai lieki nekavētos, slienam telti un vārām putru. Nav ilgi jāgaida, kad jaunais paziņa ar pārdevēju, komplektā ar viņas vīru teciņus steidzas atpakaļ. Noprasījusi, ko mums īsti vajag, pārdevēja slēdz vaļā būdas durvīm piekārto atslēgu un aicina iepirkties. Iegādājamies saulespuķu eļļu, maizi, sāli, miltus un Zigim papirosus “Belomor–kanal”, jo citu smēķu veikaliņā nav. Bet ko gan kaislīgs pīpmanis lai dara... ?, ja citu smēķu veikaliņā nav un no mājām nekas nav paņemts.

Nopērkam arī puslitra degvīna pudeli (kā gan citādi pateikties par pretimnākšanu?...) un aicinām jaunos paziņas pie ugunskura. Viņi bez liekas tielēšanās piekrīt. Šķiet, pat gaidījuši šādu aicinājumu. Sarunas rit galvenokārt par makšķerēšanu, šejieniešu sadzīvi un mūsu izredzēm makšķerējot laivot pa Daugavu. Uzzinām, ka Daugavas augštece ir bagāta ar vēdzelēm, tās pie stāvākiem krastiem uz gruntsmakšķeres vai parastās pludiņa makšķeres varot noķert pat gaišā dienas laikā, nemaz nerunājot par vakara vai nakts copi, kad vēdzeles sirojot pa visu ūdens klaidu. Uz spininga un dzīvās zivtiņas labi ķeroties asari un līdakas.

Tā mēļojot, degvīna pudele drīz ir tukša, taču redzam, ka mūsu ciemiņi prom vēl netaisās. Zīmīgi saskatāmies, mums taču līdzi ir spirta blašķe, laikam ir īstais brīdis somā to pamek-lēt. Atrodam, nedaudz ielejam krūzītēs un vienlaikus brīdinām ciemiņus, ka dzēriens ir stiprs, taču pārdevēja, mūsu pamācības līdz galam nenoklausoties, iedzer malku, saviebjas, nometas četrrāpus un ar atvērtu muti lielā ātrumā rāpus traucas uz krastu, kur ar riekšavām sāk smelt ūdeni un strebj, cik vien jaudas. Atguvusi elpu, atgriežas pie ugunskura un strupi noskalda: “Eto vino krepkoe,” kas nozīmē: “Šis dzēriens ir pārāk stiprs, lai dzertu...” Uzklausījuši šo kategorisko atziņu, blašķi noglabājam atpakaļ somā – lai paliek iespējamām “medicīniskām” vajadzībām.

Turpinot tējas dzeršanu, ieminamies, ka nebūtu par skādi nopirkt kādu gabalu vietējā speķa. Miša piesakās aiziet uz mājām, kur viņam esot noglabāts gabals speķa. Viņš varot mums to pārdot. Pārsteidz, ka speķis ir deficīta prece. Jāsecina ka cūku audzēšana šo sādžinieku vidū nav cieņā, pretēji tam, ko esam pieredzējuši citviet. Nemaz nerunājot par Latviju. Miša dodas prom, bet mēs beidzot pievēršamies makšķerēšanai un sametam iztekā vairākas gruntenes. Drīz pēc Mišas aiziešanas ezerā dzirdama motorlaivas rūkoņa, un vēl pēc brīža vakara klusumā noskan skaļš plunkšķis ar tam sekojošiem skaļiem un īpaši sulīgiem krievu lamu vārdiem. Izklausās, ka kāds ielecis vai iekritis ūdenī. Taču nepievēršam šīm skaņām uzmanību un turpinām uzmanīt grunteņu zvaniņus – patiesi, ik pēc brīža kāds no tiem iezvanās, signalizējot par zivs pieķeršanos. Velkam nelielas, pāris sprīžus garas vēdzelītes un priecājamies par intensīvo copi. Laiks ir silts un mēs papilnam izbaudām šīs vasaras nakts rāmo miegainību. No sādžas ik pa brīdim atskan retas suņu rejas, un mēness pār apkārtni lej blāvu gaismu.

Pēkšņi šo idilli pārtrauc zemes dunoņa un cilvēku kliedzieni. Stāvajā krastā uz satumsušo debesu fona parādās ļaužu pūlis ar kokiem rokās un, bļaujot: “Bei ih! ” (krievu val.) (“Sitiet viņus”), noveļas krastmalā un ielenc mūs. Es ar Zigi tobrīd esam atgājuši no ugunskura un telts, lai pārbaudītu kārtējo grunteni. Tostarp Dainis, kurš pie jostas makstī allaž nēsā garu vācu armijas šautenes durkli un ir no mums raženākais augumā, viens stāvot pie ugunskura, noņem cepuri un skaļi paziņo: “Pirmais, kurš sitīs, tiks saukts pie atbildības par uzbrukumu nevainīgam cilvēkam!” Paskats ir teiksmaini iespaidīgs, īpaši jau mēness un ugunskura mestajā blāvajā gaismā. Pūlis nedaudz saminstinās, šķiet, neviens negrib būt pirmais. Nevar jau arī zināt “milža” tālāko rīcību. Negaidot tālāko notikumu attīstību, mēs ar Zigi piesteidzamies klāt Dainim un nu jau visi trīs, sastājušies ar mugurām kopā, izvei-dojam nopietnu aizsardzības pozīciju. Izmantojot uzbrucēju minstināšanos, uzsākam diezgan haotisku dialogu ar aktīvākajiem agresoriem. Sākumā nesaprotam, kāds ir uzbrukuma iemesls. Pāri visam skan tikai kliedzieni un lamuvārdi. Tas, ka savā starpā pārmijam dažus vārdus latviski, uzbrucējus, šķiet, pārsteidz, un viņu degsme nedaudz noplok. Tomēr viens, tāds aktīvāks uzbrucējs, nevar vien nomierināties un visu laiku kūda pārējos, sak, nav ko gaidīt un skaidroties, svešinieki jāsit, turklāt pēc iespējas ātrāk, lai turpmāk nesperam kāju viņu sādžā. Barā ir kāds dūšīgs un acīmredzami nosvērtāks puisis, šķiet vietējā autoritāte. Manām, ka viņš sācis mūsu teiktajā ieklausīties. Pakāpeniski dūšīgajam piebiedrojas vēl daži, kas, jādomā, ir nedaudz zemāka ranga līderi. Ievēroju, ka uzbrucēju barā uzradies Miša ar speķa sainīti rokās un kaut ko skaidro. Mērenajiem pamazām izdodas kaismīgākos prātus nomierināt, un līdz ar to bars kopumā vairs nepauž izteiktu agresivitāti. Nomierinā ties nevar tikai puisis, kurš, kā izrādās, pirms kāda laika piebraucis ar motorlaivu, ieraudzījis mūsu ugunskuru un lecis pa taisno ezerā (atceramies skaļo plunkšķi), lai varētu ātrāk tikt līdz sādžas klubam, kur tovakar rāda filmu un sapulcējies vai viss sādžas zieds. Ieskrienot klubā, motorizētais laivinieks skaļi paziņojis, ka ezermalā atbraukuši un apmetušies “zēni no Ohvata” un ka visiem jāskrien naidniekus sist.

Noskaidrojas, ka viņš vēl dienā mūs vērojis un pa gabalu sekojis, savā prātā secinot, ka, ja reiz braucam no Ohvata sādžas puses, tad esam šai Bobrovecu sādžas “ienaidnieku” nometnei piederīgi. Uzzinām arī, kādēļ starp abām sādžām jau labu laiku valda naids. Reiz Bobrovecas zēni ieradušies Ohvatā uz dejām, pēc kurām izcēlies šai videi visai ierasts kautiņš ar mietiem. Ohvatieši kaimiņus pamatīgi iekaustījuši, kā nekā pēdējie ne tikai atļāvušies nelūgti ierasties, bet arī dejojuši un lakstojušies ap Ohvata meičām. Tādas lietas netiek aizmirstas, un nu licies, ka bobroveciešiem beidzot radusies ilgi gaidītā iespēja atriebties.

Tagad, kad pārpratums noskaidrots, lai nostiprinātu miera sarunu rezultātu, sarokojamies ar vadoņiem un sadzeram “par draudzību”. Kad formalitātes šādā diplomātiskā veidā nokārtotas un apstiprinātas, saņemam mutisku apliecinājumu, ka varam te palikt un makšķerēt, cik vien ilgi gribam. Šķiramies sirsnīgi, kā seni draugi. Taču nakts cope mums vairs nav prātā ierūmējama, tādēļ pēc sādžinieku aiziešanas novācam gruntenes un lienam teltī gulēt. Vēl ilgi nevaru iemigt. Prātoju, kā par mata tiesu izdevies izvairīties no lielām nepatikšanām. Kas zina, kā viss būtu izvērsies, ja nebūtu izdevies uz mirkli apturēt pirmo uzbrukuma vilni... Paldies Dainim par viņa aukstasinību, attapību un drosmi, liekot uz spēles tobrīd maksimāli iespējamo likmi! Atceros, kā dienot armijā Baltkrievijā, Mačuļiščos netālu no Minskas, kādās Lieldienās man nācās patrulēt sādžā, kas atradās līdzās karaspēka daļai. Miliču sādžā nebija un kārtība lielākoties tika uzturēta ar karavīru palīdzību. Lieldie-nu rītā sādžā valdīja klusums, bet jau pēcpusdienā šur tur nomalēs varēja dzirdēt laužam sētas mietus un satrauktus kliedzienus. Tad nu mūsu uzdevums bija iejaukties un iekarsušos strīdniekus mierināt. Un, ja gadījās, ka konfliktā bija iesaistīts kāds virsdienesta seržants ( sunduks vai makaroņiks, aut. ) vai virsnieks, kuri nereti no sādžiniekiem īrēja istabiņas, tad viņus no iekaustīšanas nācās glābt, jo īpaši ofiņus − virsniekus. Nedrīkstēja taču pieļaut, ka šādi tiek grauta armijas daļas kaujas spēja. Šo apsvērumu dēļ patruļā parasti sūtīja tos karavīrus, kuri sekmīgi varēja izpildīt šo īpašo uzdevumu.

Nākamās dienas rīts ataust saulains un mierīgs, nekas vairs neliecina par iepriekšējās nakts dramatiskajiem notikumiem un kaislībām. Ceļamies, cepam vakar saķertās vēdzeles un baudām rīta tēju. Kaut kā tomēr negribas ilgāk šeit uzkavēties, tādēļ ātri sakravājamies un dodamies ceļā. Pārsteidz, ka, pabraukuši nelielu gabaliņu, krastā ieraugam Mišu, kurš kūpinot zobos iežmiegtu papirosu, vienā mierā makšķerē. Atbildot mūsu sveicienam, Miša pamāj ar galvu un, atmetis ar roku, atrūc, ka šodien lāgā neķeras. Par iespējamo darījumu ar speķi pat neieminas, un mēs arī neatgādinām. Jādomā, ka speķis aizvadītajā nakti notērēts citā kompānijā. Nu gan airējam dūšīgi un tikai vēlā pēcpusdienā, kad esam jau krietnu gabalu no iztekas, kāpjam krastā un slienam nometnes telti. Vakars paiet, ķerot vēdzeles un čurkstinot tās uz pannas.

Nākamās dienas pēcpusdienā esam jau pie Andreapoles ( Андреаполь). Te upi šķērso sabrucis tilts. Daugavas gultne nosēta ar akmeņiem un veciem dzelzsbetona bluķiem, no kuriem spraucas dzelzs armatūru režģi. Straumes ātrums ir vienmērīgs, tādēļ starp redzamākajiem šķēršļiem manevrējam itin viegli. Tomēr drošība ir tikai šķietama, un nav ilgi jāgaida, kad mūsu restaurētā laiva uzsēžas uz kāda dzelzsbetona bluķa, kas noslēpies pie pašas ūdens virsmas. Nākamajā mirklī izliecas divi laivas grīdas dēļi, un to starpā esošais drīvējums skalojas ārā. Laiva strauji pildās ar ūdeni. Abi ar Daini zibenīgi izmetamies no laivas un, stāvot ūdenī līdz jostas vietai, mēģinām laivu nostumt no bluķa, vienlaikus raugoties, lai grīda neielūzt, jo dēļi ir veci un mums nav pārliecības, ka tie izturēs. Straume tomēr palīdz, un drīz vien laiva jau atkal šūpojas brīvā ūdenī. Mudīgi rāpjamies tajā atpakaļ un turpinām braucienu. Skaidrs ir tas, ka drīzumā atkal jādrīvē laivas dibens. Par laimi, izkustināti tikai divi vidējie dēļi, ūdens laivā ieplūst lēnām, tādēļ nolemjam pabraukt kādu gabalu aiz pilsētas un tad tikai stāt krastā. Nešaubāmies, ka atrasties tālāk no apdzīvotām vietām ir drošāk.

Plānojam arī vēdzeļu nakts copi. Drīz vien atrodam piemērotu nometnes vietu, ie-kārtojušies sametam gruntenes un, ieklausoties zvaniņu šķindoņā, ķeramies pie laivas lāpīšanas. Šoreiz izmantojam marli, ko ar nazi iespiežam laivas grīdas dēļu spraugās. Pārliecināmies, ka iepriekšējais drīvējums jau ir daļēji izskalots. Šķiet, ka marle, mitrumā piebriestot, varētu kalpot labāk par sūnām. Beidzot pieņemam lēmumu izjaukt katamarā, nu, tas krietni bremzē pārvietošanās ātrumu, par manevrēšanas spējām nemaz nerunājot. Ar entuziasmu metos pie katamarāna un pāris minūšu laikā darbiņš padarīts. Enerģisko darbošanos ar duncīti, pārgriežot nevis atsaitējot auklas, ietekmējusi uzkrājusies neapmierinātība ar “bremzētāju”. Un kaut gan saprotu, ka “kaķis” ne pie kā nav vainīgs, emocijas ņem virsroku pār prātu. Kad darbs pabeigts un katamarāna paliekas iepakotas somā, varu pilnībā nodoties makšķerēšanai. Sliekas, ko esam sarakuši pie Bobrovecas, jau beigušās, tāpēc uz mazas makšķerītes saķeram vīķītes un raudiņas, griežam gabaliņos un liekam uz āķa. Secinām, ka uz šīs ēsmas vēdzeles ķeras pat labāk nekā uz sliekām − lieliski. Drīz vien nospriežam, ka saķerts pietiekami, lai jaudātu apēst. Vest līdzi krājumus, ja ir šāda zivju bagātība, neatmaksājas.

Nākamajā dienā piestājam kādā atstraumītē, kur pie krasta izveidojies sanestu dūņu slānis. Daži smēlieni ar airi, un krastā tiek izmesti milzum daudzi ņurņiki, jāspēj tik salasīt, lai neielokās atpakaļ ūdenī. Pietiek ne tikai likšanai uz āķa vakarā, lielākos atlasām un sacepam pilnu pannu. Garšo pēc nēģiem, taču paskats tāds, it kā uz pannas būtu resni naktstārpi. Bet vai mums daudz jāpēta, stumjam tik mutēs... Tomēr vienbalsīgi tiek atzīts, ka vēdzeles ir garšīgākas, to baltā un maigā gaļa vai kūst uz mēles, tāpēc ņurņikus turpmāk izmantojam vienīgi kā ēsmu gruntsmakšķerēm. Šajā ziņā Krievijā nav nekādu ierobežojumu. Konstatējam, ka uz ņurņikiem vēdzeles ķeras vislabāk.

Kādā no nākamajām dienām apstājamies pie stāva krasta, kur upes līkumā izveidojies rāms, dziļš atvars, kas pakāpeniski pāriet seklā smilšu sērītē. Sēžot augstajā krastā un dzerot tēju, vakara saules staros vērojam, kā uz sērītes plosās asari. Tie uzrodas kaut kur no tumšās dzelmes, ielenc mailes un rij tās, skaļi čāpstinot, ko labi sadzirdam pat šeit, augšā. Šādos brīžos ūdens sērītē burbuļo kā katliņā, tam vāroties. Ik pēc uzbrukuma asari nozūd atpakaļ dzelmē, lai pēc brīža atgrieztos un medītu atkal. Nokāpjam lejā un mēģinām kādu asari noķert uz spininga vai makšķeres, taču tie nepiesakās ne dziļumā, ne uz sērītes. Acīmredzot asariem tīkamāks ir dabisku medību azarts, un arī mailītes un grunduļi ir ierastāka barība, kas iekārdina vairāk nekā mūsu piedāvātais metāls. Top plāns, saskaņā ar kuru saķeram mailītes un, nogriezuši kārtīgus lazdu kātus, sataisām improvizētas makšķeres, ko saduram seklumā upes vidū, bet paši uzkāpjam krastā, lai tālākos notikumus vērotu pa gabalu. Vēl neesam lāgā apsēdušies, kad asari jau atkal uzrodas un sarīko uzbrukumu mazo zivtiņu baram. Uzbrucēju loks savelkas, trenkātās mailītes brīžiem izsprūk no ūdens un, cenšoties izrauties no ielenkuma, aiztrauc pa ūdens virsu, lēkājot kā plakaniski sviests akmens. Tomēr asaru radītais loks arvien vairāk sašaurinās, un drīz vien ūdens “vārās” ap mūsu makšķerkātu ēsmas zivtiņām. Nav ilgi jāgaida, kad arī lazdu kāti sāk locīties kā niedres vējā. Asari ir pieķērušies uz visām trim makšķerēm. Nu tik steidzam lejā un brienam klāt kātiem. Divus asarus izdodas, izvilkt, trešais noraujas. Iespējams, nav izturējusi lūpa, kas asariem ir plāna, bet varbūt zivs bijusi pārāk liela un āķis pārāk mazs, vai šis asaris pretojies īpaši enerģiski. Lēšam, ka katrs no izvilktajiem asariem ir kilogramu vērtē. Šo metodi atkārtojam vēl vairākas reizes un katru reizi izvelkam prāvus asarus. Tomēr jāatzīst, ka nākamie izvilktie asari vairs nav tik lieli kā iepriekšējie. Šķiet, ka tur, dzelmē, pastāv zināma hierarhija: vispirms medībās iziet prāvākie un tikai tad, kad lielie paēduši, mazākie uzdrīkstas medīt. Tādu pašu kārtību dažus gadus vēlāk man izdevās novērot Sibīrijas taimiņu uzvedībā – arī šīs zivis, gaidot ēdmaņu, ko atnesīs straume, straujāko vietu lejtecēs vai zem ūdenskritumiem dežrēja, sagrupējušās pēc auguma: priekšā zvilnēja lielākie, aiz viņiem – mazākie eksemplāri. Bet, atgriežoties pie asariem, – iespējams arī, ka mazākie šīs cilts pārstāvji baidās nokļūt lielāko iekarsušo ciltsbrāļu vēderos un tāpēc izvairās “maisīties pa kājām” lielajiem. Ir lasīts par šo zivju kanibālismu...

Esam aizrāvušies un asaru ķeršanai metam mieru tikai tad, kad konstatējam, ka nejaudāsim visu lomu apēst. Tomēr, lai gūtu pilnīgu pārliecību par zivīm, kuras te mājo, pirms došanās pie miera dziļumā vēl iemetu spiningu ar ēsmas zivtiņu. Spiningu piesienu krasta krūmam un, apmierināts ar padarīto, dodos gulēt. No rīta piecēlies, secinu, ka spininga krūmā vairs nav. Vai kāds pa nakti to būtu nočiepis? Nokāpjam lejā pie upes un pārsteigti ieraugām, ka aukla, ar ko spinings piesiets, ir izritinājusies un nostiepusies uz dzelmes pusi. Virzoties gar to, pie pašas dziļuma kantes atrodam spiningu. Izvelkam to no ūdens un, ietinot auklu atpakaļ spolē, secinām, ka tā ir pārrauta. Turklāt – netālu no ēsmas zivtiņas. Tā kā zivtiņa bijusi piekabināta pie pamatauklā iesieta āķa (pavadiņa asaru un vēdzeļu copē te nav vajadzīga), nu ir vaļa fantāzijai – kā darbiņš tas varētu būt?..

Dodoties prom no šis izcilās copes vietas, piešķiram tai nosaukumu “Velna dzirnavas” – kā nekā gan asari te griezuši pamatīgu nāves ratu, gan nezināms dzelmes saimnieks “tā vienkārši” pārrāvis vai pārkodis 0,6 milimetru monofīlo auklu un norāvis pie krūma piesieto spiningu, gandrīz ievilkdams to pie sevis dzelmē.

Pusdienlaikā piestājam pie šķēršļa – pludināto baļķu ragatas. Krastā atrodas kokzāģētava ar ārkārtīgi pielūžņotu teritoriju. Novērtējuši situāciju, secinām, ka apnest laivas, īpaši mūsu koka, būs daudz grūtāk un laikietilpīgāk, nekā mēģināt lēnām izvadīt braucamos cauri baļķu sastrēgumam, kurā baļķi saguluši cieši cits pie cita, veidojot neiedomājamu mudžekli. Lai tiktu uz priekšu, ar Daini kāpjam uz baļķiem un, turoties pie laivas borta, bīdām baļķus sānis. “Kolibri” seko mūsu laivai, Zigis ar airi mēģina stumdīt baļķus, no sava braucamā laukā nekāpjot. Saule spīd spoži, redzamība ūdenī ir lieliska, brīžiem var pat samanīt upes dibenu. Vienubrīd baļķu spraugā ieraugu milzīgu vēdzeli vai mazu samiņu. Zivs, šķiet, gulējusi starp baļķiem un mūsu aktivitāšu rezultātā, iespējams, tikusi nedaudz saspiesta. Tagad milzene lēnām kustībām ienirst dziļumā. Secinu, ka tik lielas vēdzeles (ja tā, protams, ir vēdzele) neesam ķēruši. Redzētais vēlreiz apstiprina, ka upe ar šīm zivīm ir ļoti bagāta.

Beidzot pēc kādas stundas esam nokļuvuši pie resnas troses, kas satur visu baļķu varzu, un viegli pārceļam tai pāri laivas ar visām mantām. Lai neriskētu saplēst “Kolibri” apvalku, beidzot arī Zigis ir spiests izrausties no smailītes un uzkāpt uz kāda baļķa. Nu varam kuģot tālāk. Vakara pusē apstājamies upes līkumā pie kārtējā stāvā krasta. Tā kā diena bijusi nogurdinoša, nolemjam nopeldēties. Draiskojamies pa ūdeni līdz brīdim, kad jūtam – mundrums atkal atgūts.

Tovakar mēģinu spiningot. Rīks – ar inerces spoli “Ņeva” aprīkots divdaļīgs monolīts plastikāta kāts, ko tēvam, pensijā aizejot, uzdāvinājuši kolēģi. Jau pēc dažiem metieniem vietā, kur neilgi iepriekš esam peldējuši un trokšņojuši, uz tumša kapara krāsas šūpiņa uzķeras prāva līdaka. Nu laiks pārbaudīt arī kādu straujteci nedaudz pa straumi uz augšu. Pa-kraste stāva un aizaugusi ar krūmiem. Piekļūšana pie straujteces, lai izdarītu precīzu metienu, no krasta nav iespējama. Jāņem laiva, kas bez šaubām, būtu stabilāka un šim nolūkam piemērotāka, taču uzairēties ar koka laivu pret straumi būtu diezgan grūti, tāpēc nolemju izmantot smailīti. Nonācis augšpus straujteces, secinu, ka no sēdus stāvokļa izdarīt tālāku un precīzāku metienu ir grūti, traucē niedru tuvums, ar inerces spoli nesanāk pietiekams at-vēziens vizuļa izmešanai. Laikam jārīkojas citādi – smailīte jānostiprina niedrēs un pašam jāmēģina celties kājās. Esmu pārliecināts, ka spēšu līdzsvaru noturēt. Vēl it labā atmiņā notikums, kad pavasarī kopā ar sievu Intu, smaiļojot pa Ogres upi, Brāžu krācēs apgāzāmies.

Pēc tam, lai sev un pārējiem pierādītu, ka negadījums bijis nejaušs, un tādējādi reabilitētos pārējo “profu” acīs, krāces pārvarēju atkārtoti – stāvot smailītē kājās. Ilgi nedomājot, slejos kājās un izdaru dažus tālus un precīzus metienus. Drīz vien atstraumē aiz kāda akmens vizuli paķer kaut kas liels. Pievilcis pretinieku pie smailītes, redzu, ka tā ir pamatīga līdaka. Vērtējot “uz aci”, turpat metru gara. Laika ilgi domāt vai šaubīties nav, pieņemu lēmumu zivi iecelt laivā. Taču, izcelta no ūdens, līdaka virs smailītes veic strauju kustību, savukārt es, lai neapgāztos, balansēju smailīti, un zivs gribot negribot pārmetas pāri laivai. Viņai to tik vajag, nokļuvusi atkal ūdenī, līdaka aiztrauc prom un paslēpjas pie krasta akmeņiem. Tikai ar lielām pūlēm izdodas līdaku izkustināt un atkārtoti pievilkt laivai. Šoreiz esmu uzmanīgāks un ceļu zivi laukā, turēdams to cieši pie smailītes borta. Uzvilkta uz pārsega, līdaka pati iespārdās laivā. Taču ar to vēl viss nebeidzas. Zobaine ārdās un spārdās kā negudra, tā rezultātā tiek vaļā no āķa. Saprotu, ka man ātrāk jātiek krastā. Apsēsties nevaru, jo kāju vietu ieņēmusi līdaka. Dodos straumē, airējoties stāvus uz nometnes pusi. Krastā mani jau sagaida Dainis un Zigis, kuri vērojuši manu rosīšanos viņu skatījumā aizraujošā brīvdabas izrādē un tagad steidz gan palīdzēt, gan komentēt redzēto. Līdaka ātri vien tiek nomierināta, un smailīte uznesta stāvajā krastā. Tā kā šovakar divas lielas zivs noķertas, nolemjam vēdzeļu copei nenodoties. Pēc sātīgām vakariņām iemiegam visai skaļa trokšņa pavadījumā. Izklausās, ka upē kāds ar dēli ik pa brīdim zveļ pa ūdeni. Laižoties miegā vēl nodomāju, ka, iespējams, tur trokšņo salates, kuru ķeršanai neesam gatavojušies. Pa šīm bagātīgās copes dienām arī iestājusies jau zināma sāta sajūta, kā paēdušam kaķim. Jūtos samakšķerējies, un varu atpūsties, vien klausoties trokšņos, kas nāk no upes.

Nākamajā rītā pirms došanās ceļā pārsienam pušu nākušās tulznas, kuras uzberztas, airējot ar rupji apstrādātajiem nomaļiem. Tā kā tulznu pārsiešanas procedūru nācies atkārtot vairākas reizes, un daļu līdzpaņemtās marles esam iztērējuši, aizdrīvējot laivu, pārsienamie materiāli gandrīz beigušies. Taupības nolūkos sākam izmantot vecos pārsējus, marles saitēm nogriežot netīros galus vai apmainot puses. Labi vēl, ka krājumos turas cinka ziede. Uz pušumiem kaisām arī streptocīda pulveri. Vēlreiz ar nazi nogludinām airu rokturus. Kaut kā jau uz priekšu jātiek, neviens mūsu vietā neairēs. Straumes ātrums neliels. Te, augštecē, mūsu Daugava nav nemaz tik strauja un krācēm bagāta, kā cerējām, airējot jānopūlas vaiga sviedros.

Vēlu vakarā, iestājoties krēslai, piestājam pie krūmiem aizaugušas pļaviņas. Tā kā dienā esam saķēruši sienāžus, liekam tos uz āķa un makšķerējam raudas un vīķītes. Zivtiņas liekam uz gruntsmakšķeru āķiem. Nav ilgi jāgaida, kad jau atkal iešķindas zvaniņi, signalizējot par kārtējām vēdzelēm. Šoreiz tās ir krietni lielākas par iepriekš noķertajām, dažai labai galva un aste sniedzas pāri pannas malai. Tā kā esam aizrāvušies ar copi, telti ceļam jau krietnā tumsiņā.

No rīta mūs pamodina skaļa sanoņa, kura nāk kaut kur no telts apakšas. Izrādās, vakara krēslā mājokli ceļot, neesam pamanījuši lapseņu pūzni, un tagad tā iemītnieces, pamodušās agrāk par mums, ļoti neapmierinātas cenšas izkļūt no alas, kuras izeja ir tieši zem telts. Lai izvairītos no pēkšņi uzradušos kaimiņu kodieniem, izstrādājam taktiku, kas paredz izsprukšanu no telts ar moskītu tīkliņu galvā un ātru telts nojaukšanu. Tomēr no šīs operācijas gluži sveikā neizkļūstam, katram tiek “mācība” vairāku sāpīgu dzēlienu veidā. “Pūžņa atriebēji” atstājas no mums tikai pēc pāris upes līkumiem, kad esam airējuši un airējuši, teju līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Šī sprinta rezultāts – sadzīt sākušās tulznas ir atkal vaļā, taču tas jau tāds sīkums, ja salīdzina ar lapseņu kodieniem.

Tā kā brokastis neesam ēduši, stājam krastā, kurinām uguni un gatavojam ēdmaņu. Sadzeltās vietas apkopjam, izmantojot vecu tautas gudrību. Labi atceros, kā manas vec-māmiņas māte allaž, kad bērnībā biju piegājis pārāk tuvu bišu skapīšiem vai, basām kājām brienot pa pļavu, biju sadzelts, uz cietušajām vietām lika mitras melnzemes pikas. Tas pa-līdzēja. Un palīdz arī tagad. Labi, ka moskītu tīkliņi pasargājuši seju un galvu, galvenokārt cietušas rokas un pleci. No steigā uzvilkto drēbju un laivā haotiski samesto somu krokām vēl joprojām izrāpo pa niknam dzēlējam, ko nežēlīgi neitralizējam.

Paēduši un saārstējušies turpinām braukt. Šobrīd par copēšanu nedomājam – dikti jau sūrst tulznas un lapseņu kodienu vietas. Vakara pusē krastā ieraugām pirmās Zapadnaja Dvinas mājiņas. Kāds makšķernieks, apjautājies par mūsu ceļa mērķi un uzzinājis, ka tālāk nebrauksim un laivu atstāsim upmalā, seko mums gar krastu, solot samaksāt, ja laivu atdosim viņam. Vienojamies par simbolisku atlīdzību, un vīrs, pametis savu makšķeri, ar apbrīnojamu veiklību lēkdams pāri dažādiem šķēršļiem, mums seko pa krastu. Tomēr, kad esam piestājuši malā un mantas jau sakravājuši somās, laivas “pircējs” kaut kur pačibējis un nerādās. Skaidrs, ka gaida kaut kur tuvumā, cer savākt mūsu lolojumu par baltu velti.

Dainis ierosina izcirst laivas dibenā caurumu, lai jau tiek solījuma neturētājam. Apspriežamies un ātri nonākam pie atziņas, ka caurumu laivā necirtīsim. Ja kāds netur vārdu, nav jāvaino laiva. Uz redzēšanos, Daugava!...

Atskatoties uz to dienu notikumiem, varu droši teikt – lai arī brauciens bija ārkārtas notikumiem piesātināts, tas − un jo īpaši lieliskā cope − palicis jaukā atmiņā. Pēc dažiem gadiem ar Zigurdu pa šo pašu maršrutu novedām 10 cilvēku organizēto ūdens tūristu grupu. Braucām ar saliekamām smailītēm “Salut” un gandarīti konstatējām, ka zivis Daugavas augštecē nav gājušas mazumā. Ķerot tās atpūtas vietās ar vienkāršiem līdzekļiem, pietika visiem. Secinājums – maršruts iesakāms ikvienam laivotājam un makšķerniekam iesācējam, kā arī tiem, kuri grib iepazīt mūsu likteņupi tās augštecē.

Čaja 1983 (Irkutska - Baikāls - BAM - Čaja - Ļena)

Moto: visu upju tūristi, sabrauciet, sadzeriet, sadziediet!

29. jūlija rīts. Esam pārnakšņojuši tūrbāzē, kas atrodas kādu pusotru kilometru no Baikāla (Байкал) . Mostamies agri, pa logu redzams ezers, kas iezīmējas kā zils spogulis līdz pat pamalei. Gremdējoties atmiņās par iepriekšējo dienu notikumiem, domās vēlreiz saku paldies Nātanam Grigorjevičam Gimelšteinam ( Натан Григорьевич Гимельштейн), Irkutskas apgabala galvenajam valsts arbitram, ar kuru iepazinos kursos Maskavā. Viņš mums daudz palīdzējis – gan biļešu iegādē kuģojumam pa Baikālu, gan šīs naktsmītnes aizrunāšanā. Mums no Latvijas, ņemot vērā tā laika sakaru iespējas, bez stingra vārda aizlikšanas būtu grūti vai pat neiespējami visu noorganizēt. Tagad,atbraukuši pie ezera, varam ērti pārgulēt un kārtīgi sagatavoties nākamo dienu kuģo jumam. Kā par spīti, jau naktī sācis līt un līst vēl joprojām. Varam tikai priecāties, ka nebija jānakšņo teltīs. Tagad būtu slapji un bez iespējas izžāvēt teltis un pārējās mantas pirms to pakošanas atpakaļ somās. Kuģojums pa pasaules lielāko saldūdens ezeru paredzēts divu dienu garumā. Kuģis “Komsomoļec”, ar kuru paredzēts brauciens pa Baikālu, ir vienīgais kaut cik lielais peldlīdzeklis, kas šobrīd nodrošina satiksmi ezerā. Kā mums iepriekš stāstīts, šis kuģis pēc boļševiku 1917. gada revolūcijas izjaukts un atvests pa dzelzceļu no Habarovskas. Agrāk “Komsomoļec” darbinājis tvaika dzinējs, bet salīdzinoši nesen veikti uzlabojumi – uzstādīts dīzeļdzinējs, kas tik ļoti nepiesārņo dabu.

Ģērbjamies, kravājam somas un pirms došanās uz ostu nolemjam iegriezties Limnoloģijas muzejā (limnoloģija – iekšzemes ūdenstilpju pētniecības zinātnes nozare; no grieķu limne – “ezers” un logos – “pētīt” ). Ja jau esam atkūlušies tik tālu no mājām, prāts nesas arī uzzināt ko vairāk par šo teiksmām apvīto ezeru, tā apkārtni un dzīvību, kas rosās tā ūdeņos un krastos. Muzeja apmeklējums aizpildīs ceļojuma “kultūras programmas” daļu, un vai tad kādam var būt iebildumi pret kultūru?! Mantas sapakotas, veļam somas plecos un ejam skatīties un klausīties, ko mums šis apmeklējums vēstīs. Muzejā uzzinām, ka tik lietains laiks, kāds iestājies šobrīd, nav šai pusei raksturīgs. Pēdējo reizi kaut kas līdzīgs novērots pirms divpadsmit gadiem. Savukārt Baikāla ūdens esot tik tīrs kā destilētais – to varot pat liet akumulatoros. Vēl kāda būtiska lieta – ja ezerā kāds noslīkstot, meklēšana ilgstot ne vairāk kā 3–4 dienas. Piektajā dienā meklēt vairs nav nozīmes, jo slīkoni “nokopuši” mazi vēzīši, kas lielā vairumā mīt ezera dziļumā un pilda savdabīgu sanitāru funkciju. Muzejā daudz eksponātu, diagrammu un fotogrāfiju. Pirmo reizi tuvumā aplūkoju tiņa jeb āmrijas izbāzni. Neliekas nemaz tik bīstams un vērā ņemams plēsoņa, kā par viņu stāsta un raksta. Ezerā mīt vairāki simti endēmu sugu, tai skaitā zivis – Baikāla omulis un Baikāla store, no zīdītājiem – Baikāla ronis. Ezerā ietek vairāk nekā 300 upes un strautiņi, bet iztek viena vienīga upe – Angāra ( Ангара). Baikāla maksimālais dziļums sasniedz 1640 metrus, bet garums ir 640 kilometri. Ezers ir lielākais saldūdens krājums uz mūsu planētas, tajā ietilpst vairāk nekā 20% no visas planētas virszemes saldūdens resursiem. Uzzinām vēl dažus interesantus faktus. Piemēram, to, ka pie Oļhonas salas ( Ольхон) dažkārt vērojama atmosfēras anomālija, ko izraisa dziļāko zemes plātņu kustība. Vai to, ka ezeru nav skāris pēdējā ledus laikmeta apledojums un Baikāla dibenā esošo nogulu slānis ir pat 6−7 kilometrus biezs, kas savukārt kalpo par unikālu liecību zemes izcelsmes un evolūcijas pētījumos.

Pārāk ilgi muzejā nekavējamies. Tā kā mums ir pa ceļam ar tūristu grupu, ko sastopam muzejā, izmantojam viņu piedāvāto iespēju motorizēti nokļūt tuvāk ostai, no kuras aties “Komsomoļec”. Ekskursantu autobuss mūs aizvizina līdz kuģīšu piestātnei pie Angāras. Visu laiku līst, kājām iet negribas, arī līdz kuģa atiešanai nav daudz laika, tādēļ steidzam sēsties mazā pasažieru kuģītī, kurš mūs aizved uz piestātni netālu no mola, pie kura pietauvots “Komsomoļec”. Kuģī jau sākusies pasažieru iekāpšana, arī mēs kāpjam uz klāja un ieņemam vietas kajītēs. Pasažieri, kuriem kajīšu nav, iekārtojas kopīgajā salonā, ja to tā var saukt. Telpā krustu šķērsu samestas slapjas mantas, un starp tām satupuši un sagūluši cilvēki. Tie, kuriem nepietiek vietu uz sola, tup uz savas somas. Tas viss atgādina rosīgu skudru pūzni. No šīs jezgas uzvēdī īpatnējs aromāts. Daži tā dēvētie neorganizētie tūristi, kam vietas salonā nepietiek un kas raduši gādāt par sevi paši, steidz celt teltis uz klāja, nostiprinot auklas pie klāja virsbūves elementiem. Šis fakts mūs īpaši pārsteidz. Braucēju burziņā jaušams kaut kas neiedomājami haotisks un vienlaikus mērķtiecīgs, katrs aktīvi darbojas savas izpratnes un iespēju robežās, lai ieņemtu vietu un iekārtotos iespējami ērtāk. Kuģa apkalpe par šādu izdarīšanos neceļ ne ausi – izskatās, ka tā šeit ir ierasta kārtība. “Komsomoļec” uztur regulāru pasažieru satiksmi starp Baikaļsku ( Байкальск) ezera dienvidu galā un Ņižņeangarsku ( Нижнеангарск) tā ziemeļu galā.

Spriežam, ka uz klāja teltīs dzīvotājiem ir daudz patīkamāka ceļošana nekā kopīgajā salonā sēdošajiem. Jumts virs galvas un piedevām svaigs gaiss. Un pa telts durvīm var vērot gleznainos krastus, gar kuriem slīd kuģis. Toties mums ir kajītes, kuras atzinīgi novērtējam. Kajīšu iekārtojums vienkāršs, funkcionāls un bez jebkādas greznības: lāviņas, uz kurām gulēt, galdiņš un pie borta mazs, apaļš iluminators, pa kuru iespīd gaisma un var vērot krastu. Neviens netraucē. Spēlējam zolīti uz aliņiem. Pa to laiku kuģa bufete tukšojas līdz ir iztukšota pagalam tukša. Izrādās, ka bufetes darboņi nav rēķinājušies ar pieprasījumu. Ne jau mēs vienīgie uz kuģa dzeram alu... Tikām “Komsomoļec” lēnām slīd gar krastu, un vienu un to pašu ainavu varam vērot labu laiku. Sākam jau pierast pie skaistajiem skatiem, un pirmā sajūsma pamazām noplok.

Nemanot pienācis otrās dienas rīts. Tā kā iepriekšējā vakarā esam ēduši kūpinātus Baikāla omuļus, kas garšas ziņā atgādināja pārsālītas skumbrijas un nemaz nešķita atbilstam atzītas delikateses statusam, un arī alus ir izdzerts, bet ūdens uz kuģīša nav atrodams, abi ar Zigurdu gudrojam, kā tikt pie ezera ūdens, lai remdētu slāpes. Sanāk dīvaini – visapkārt saldūdens, bet padzerties nevar. Kuģa klājs atrodas salīdzinoši augstu virs ūdens līmeņa, tā vienkārši pasmelt nevar. Iesienam auklā tukšu alus pudeli un, izlaiduši pa kajītes iluminatoru, ilgi velkam to gar kuģa bortu, līdz beidzot pudelē kaut cik iešļakstās ūdens. Ievelkam trauku atpakaļ un beidzot baudām slavenā Baikāla ūdeni. Jāteic, tiešām ļoti garšīgs! Bet varbūt mums pēc sāļajām zivīm tā tikai liekas?

Otrās dienas vakarā pēc pulksten 18 sasniedzam Ņižņeangarsku – ezera ceļojuma gala mērķi. Brauciena laikā gūta gūzma iespaidu. Piemēram, bijām pārsteigti, ka jau pusceļā varējām skaidri saskatīt ezera ziemeļu galā esošo kalnu aprises, kas tobrīd atradās vismaz 250 kilometrus vai pat tālāk no mums. Gaiss virs ezera ir neiedomājami dzidrs. Vēl – izrādās, ka kuģis pa ceļam krastā nepiestāj. Pasažieri, kuriem jāizkāpj Hužirā ( Хужир) uz Oļhonas salas, Severobaikaļskā jeb Hojtobajgalā ( Северобайкальск, Хойто Байгал), vai pie pussalas Svjatoi Nos ( Святой Нос), kas robežojas ar slaveno Barguzinas rezervātu, uz sauszemi tiek nogādāti ar kuģa laivu. Un tas ne katrreiz ir vienkārši. Tā pie Svjatoi Nos negaidot spēji saceļas vējš un līdz ar to arī lieli viļņi, un laiva ar pasažieriem gandrīz vai avarē, atsitoties pret kuģa bortu. Spriežam, ka tikai laimīga nejaušība ļāvusi pasažierus nogādāt tuvāk krastam, kurā viņi nokļūst, brienot ar visām drēbēm pa ledaino ūdeni, jo laiva tā arī nespēj piestāt pie krastā uzbūvētajām laipām. Vējš un viļņi laivu mētāja kā mazu skaidiņu. Labi, ka mums tikšana krastā Ņižņeangarskā ir mierīga. Ezers nomierinājies, liegs vējiņš iešūpo lēzenus vilnīšus un nolaistā kuģa laiva tikpat mierīgi šūpojas pie kuģa sāniem. Bez bažām kāpjam tajā un dodamies uz krastu.

Pēc neilga brauciena piestājam pie laipām. Izkāpšana nesagādā grūtības. Uzmeklējam jau iepriekš aizrunāto viesnīcu un, iekārtojušies tajā, dodamies atpakaļ uz ezeru peldēties, jo visiem gribas noskalot ceļa putekļus. Peldi stimulē arī apņemšanās noteikti izpeldēties Baikālā. Līcī ietek Ņižņeangarskas upe, tādēļ ūdens ir nedaudz siltāks nekā citviet ezerā. Lēšam, ka šeit ūdens temperatūra varētu būt kādi +12–15 grādi pēc Celsija un tas jau ir ciešami. Īpaši ja atceros, ka, nomazgājot ledainajā ūdenī pie Ļistvjankas vien seju un rokas, āda jau pēc maza brītiņa kļuva sārta un sirds no aukstuma sažņaudzās tā, ka šķita – tā teju apstāsies.

Mūsu tuvākais ceļa mērķis ir strauts, kurš iztek no Asektamura ( Асектамур) ezeriņa. Lai šo lielo attālumu nebūtu jākājo ar smagajām somām plecos, pēc peldes ar Valdi dodamies uzmeklēt kādu vedēju. Plānojam no Ņižņeangarskas kādu gabalu nobraukt ar autotransportu. Izdodas, sarunājam kādas mašīnas šoferi, kas par 70 rubļiem un litru spirta (droša Sibīrijas valūta) sola rīt mūs aizvest līdz apdzīvotai vietai Pereval ( Перевал) netālu no Kosmonautu strauta, no kurienes ir vairs tikai daži kilometri, kas mums būs jānoiet kājām, līdz Asektamuram, no kura, spriežot pēc kartes, iztek strauts, pa kuru, braucot ar katamarāniem, varam nokļūt līdz Čajai ( Чая) un uzsākt iecerēto maršrutu līdz tās ietekai Ļenā ( Ле́на). Taču nākamās dienas rīts izdzēš mūsu cerības. “Solīts makā nekrīt”. Gaidām, gaidām, taču šoferis neatbrauc. Spriežam, iespējams viņam gadījies kāds steidzamāks un svarīgāks uzdevums... Nesagaidījuši vedēju, ar Valdi dodamies meklēt “pazudušā” šofera Iļjas pēdas. Pieklauvējam pie zināmās mājiņas durvīm, un pēc brīža īgna sievietes balss paziņo, ka Iļja te nedzīvo. Vēl piebilst: “Dauzās te visādi...” Mēģinām turpināt sarunu, bet atbildes ir tikpat strupas un noraidošas. Saprotam, ka pa nakti kaut kas noticis, ka plāni mainījušies un ka pat palielināta samaksa nelīdzēs. Ar varu mīļš nebūsi.

Cita vedēja meklējumi risinās pilsētiņas putekļainajās ielās, pa kurām nostaigājam ne vienu vien kilometru. Pilsētiņas ieliņas ir neiedomājami bedrainas: automašīnu un traktoru riteņu izvagotas. Daža bedre ir pat metru vai vairāk dziļa. Gandrīz pie katras mājiņas novietots soliņš, tā saucamā lavočka, uz kuras sēžot un saulespuķu sēkliņas graužot, to iemītnieki nesteidzīgi vēro pilsētiņā notiekošo, tādējādi piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Tas atvieglo apjautāšanos par iespējām nokļūt līdz Pereval. Pamazām noskaidrojam, ka Ohotņiku ielā 46 ir vēl kādas ģeologu grupas mītne un ka tur reizēm izpalīdzot tādiem bēdu brāļiem kā mēs. Aizejam uz šo adresi. Sarunā ar iespējamo vedēju jaušams, ka arī viņš uz Pereval braukt lāgā negrib. Šoferis teic, ka ceļš uz turieni esot ārkārtīgi slikts. Pie sevis nodomājam ‒ kāds gan varētu būt tas sliktais ceļš?! Jau pilsētiņas ieliņas mūsu skatījumā ir kaut kas neiedomājams! Šīs domas paliek kā minējums par gaidāmo braucienu, jo šoferis, kā jau vairums sibīriešu, ir laipns un pretimnākošs. Galu galā vienojamies, ka viņš mūs aizvedīs. Jāizbrauc gan esot ļoti agri no rīta, lai viņš līdz ar tumsu paspētu atgriezties pilsētā.

Palikt vienam pa nakti taigā neesot prāta darbs, savlaicīgi atpakaļ jābūt arī tādēļ, ka viņam nākamā dienā paredzēti citi darbi. Apmierināti ar sarunu rezultātu un jaunu cerību spārnoti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu un pēc vēl vienas peldes Baikālā un saulespuķu halvas ar tēju laicīgi dodamies pie miera, lai rīta agrumā būtu gatavi doties ceļā. Aizmiegu ar pārliecību, ka šoreiz mūs nepiemānīs un nākamā nakts vairs nebūs jāpavada viesnīcas gultā. Tomēr, lai drošs paliek drošs, no rīta dodos uz ģeologu mītni, kur satieku zināmo šoferi jau rosāmies pie mašīnas un gatavojot to ceļam. Auto ir populārais četrriteņu piedziņas armijas tipa GAZ 66 ar brezenta tentu. Ar tādām mašīnām Sibīrijā parasti pārvietojas ģeologi, un arī man kopš dienesta laikiem armijā par gazika caurgājību un izturību šaubu nav. Tas vieš cerību, ka šodien līdz mērķim aizkļūsim. Degvielas bāka piepildīta, vēl tikai jāpārbauda eļļas līmenis, un varam braukt pie biedriem, kuri mūs ar nepacietību jau gaida pie viesnīcas. Priecīgi, ka viss rit gludi un bez aizķeršanās, kraujam mantas kravas kastē un kāpjam iekšā.

Iesākumā braucam gar jaunuzcelto Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāli (BAM). Maģistrāles sliedes stiepjas līkumu līkumiem, kritumu kritumiem, un acīmredzot paies vēl kāds laiks, līdz maģistrāli varēs droši izmantot. Ja vien kārtējā zemestrīce, mūžīgais sasalums vai vasaras karstums nesagādās jaunas problēmas. Pēc kādiem 12 kilometriem nogriežamies no maģistrāles un dodamies kalnos. Mugursomas, mūsu drēbes un sejas pārklājušās ar biezu putekļu kārtu. Bet tas tikai tāds nieks, tūdaļ arī sākas citas emocijas un rūpes. Ja iepriekš, braucot gar dzelzceļa malu, esam varējuši braukt puslīdz mierīgi, tad tagad... Patiesībā jau ceļa kā tāda vispār nav. Auto līkumo starp akmeņiem, bedrēm, klints radzēm, vaivariņu ciņiem, bērziņiem un lapeglītēm. Mazākajiem kociņiem vienkārši braucam pāri. Automašīnas aizmugurē vērojam, kā kociņi nedaudz saslejas, taču paliek pie-liekti, iezīmējot braukšanas virzienu un pieveikto “ceļu”. Ik pa brīdim mašīna palecas uz kāda akmens vai krīt kādā bedrē. Tādos brīžos neatliek nekas cits kā iekrampēties stingrāk līstēs, kas satur kravas kastes brezenta jumtu, vai pieķerties gar bortu iebūvētajam solam, uz kura rindiņā sēžam. Galvā viena doma – lai tik iztur atsperes vai riteņi, par saviem mīkstumiem neatliek laika bēdāties. Taču drīz vien nākas arī to darīt, jo pēc katra jauna lidojuma piezemēšanās uz beņķa kļūst arvien sāpīgāka. Šķiet, ka no mūsu dibeniem tiek gatavotas karbonādes. Mierinu sevi ar domām, ka beigās tomēr galā aizbrauksim un gan jau viss būs labi, ka tik smagās mantu somas uz muguras nav jānes. Ka tagad tik vien tās pūles, kā spēt turēties. Par laimi, nekas slikts tiešām nenotiek nedz ar mūsu dibeniem, nedz galvām. Šoferis stūrē pārliecinoši, var redzēt, ka viņam šāda braukšana ir ierasta. Lēnām, bet uz priekšu virzāmies. Tostarp putekļi, kuri jau iepriekš pārklājuši mūsu drēbes un sejas, tagad sakairinājuši acu plakstiņus, tie kļuvuši sārti, tikai ar grūtībām spējam cits citu atpazīt. Tas ir uzjautrinoši. Bārstām asprātības pat tad, kad Antra kādā lidojumā uz augšu pamatīgi sasit galvu. Pēc divām stundām esam nokļuvuši pie kāda maza strautiņa. Īsa atpūta, padzeramies, beidzot notraucam putekļu lielumu, izskalojam kaklus un degunus un dodamies tālāk. Viss iepriekš aprakstītais sākas no jauna. Vienīgais mierinājums, ka vairs nav drausmīgo putekļu, kuri lien acīs. Jau pēcpusdienā nonākuši Pereval, secinām, ka tā nav nekāda apdzīvota vieta. Palicis vien nosaukums. Tostarp braukšana tā “iepatikusies”, ka par papildus samaksu – puslitru spirta – izdodas pierunāt šoferi, lai viņš mūs aizved vēl dažus kilometrus tālāk līdz pat Kosmonautu strautam.

***

Tālāk šoferis nav pierunājams braukt ne par kādiem labumiem... Viss. Atvadāmies no šofera un GAZ 66. Veļam plecos somas un dodamies apmēram 20 kilometrus kājām līdz Asektamuram. Nesamais katram sanāk iespaidīgs, dāmām – kādi 45 kilogrami, vīriem – pāri 60. Tikai tagad pa īstam novērtējam ieguvumu no braukšanas. Ja nāktos kājot visu ceļa gabalu no Baikāla... Cik laika un pūļu tas prasītu! Turklāt īsajās atpūtas reizēs šķiet, ka visuresošie odi un mušiņas mūs apēdīs dzīvus. Šie asinssūcēji ietekmē pārliecinošāk par jebkuru uzmundrinājumu un piespiež celties un doties ceļā. Bārstām jokus un uzmundrinām cits citu. Protams, ka ne visiem šāda slodze ir vienlīdz labi piemērota, tādēļ pamazām izstiepjamies garā virtenē. Starp mani un Valdi notiek tāda kā maza sacensība, kurš pirmais nonāks pie Asektamura. Ejam pa priekšu un uzdodam iešanas tempu, tajā pat laikā raugāmies lai kāds pārāk neatpaliek. Beidzot, ap pulksten deviņiem vakarā esam laimīgi atnākuši un sapulcējušies Asektamura krastā pie kādas taigas mednieku būdiņas, kurā, kā izrādās, ir metāla krāsns un sausa malka.

Laiks nomācas un sāk smidzināt lietus. Drēbes kļūst mitras, un vienīgā vieta, kur tās izžāvēt, ir mednieku būdiņā pie krāsns – mūsu mundruma uzturētājas. Dažs labs ierunājas, ka siltumam derētu kāds groks, taču grupas vadītājs Valdis vien atrūc – sak, kas vēl nebūs, šādos salīdzinoša komforta apstākļos nedrīkst tērēt neaizskaramos krājumus! Vai diezgan jau neesam iztērējuši, papildus atalgojot šoferi un kuģojuma laikā pa Baikālu “grožus atlaižot”? Tā nu nekas cits neatliek, kā doties pie miera, apcerot, kādi tad, Valdaprāt, varētu būt tie īpašie apstākļi, kad groka tiesa tiks atvēlēta. Pamatsastāvā esam pieredzējuši ūdens tūristi un zinām, ka, braucot pa krācēm, situācijas mēdz būt dažādas un ir gadījumi, kad bez sildoša dzēriena tiešām neiztikt... Ūdens temperatūra kalnu upēs, īpaši to augštecēs, nemēdz pārsniegt +4–5 grādus pēc Celsija, un, ja kāds bijis apgāzies un nācies peldēt, silta tēja vai groks ir teju vienīgie līdzekļi, kas palīdz sasilt...

Nākamā rītā pamostos agri, jo esmu iecerējis ezerā paspiningot. Prāts ir mundrs, un ķermeni pārņēmusi īpašā svaiguma un enerģijas piesātinātības sajūta, ko, austot dienai taigā vai kalnos, jau daudzreiz esmu izbaudījis. Skats, kas paveras no telts pāri ezeram, ir pārsteidzoši gleznains. Otrā krastā uz taigas tumšzaļā fona slejas sopka, kuras konusveidīgā virsotne ir žilbinoši balta, ko vietām iekrāso spilgti zeltaini sārti saullēkta toņi. Izrādās, pa nakti, kad te lija, augstāk sopkā uzsnidzis sniegs. Noeju pie ezera un, nomazgājies un sakārtojis spiningu, sāku mētāt vizuļus. Taču, kā par brīnumu, neviena zivs nepiesakās. Un, kad pārējie ir izlīduši no savām migām un dežurants sauc brokastīs, metu spiningošanai mieru. Nesaprotu – kā tas var būt, ka tik nomaļā vietā, kur neviens makšķernieks nav zivis iztramdījis, neesmu varējis noķert ne pliku asaku. Pēc brokastīm laiks atkal nomācas un sāk līņāt. Tomēr ar katamarānu rāmju būvi jātiek galā, gribam to vai nē. Dodamies uz ezera pretējo krastu un zāģējam, atza-rojam un sagarinām vajadzīgo koku daudzumu. Lapegles šeit smuidras, un nav grūti atrast vajadzīgos kokus. Sarūpēto materiālu sasienam plostiņā un brienot gar krastu, nopludinām līdz nometnei, kur iecerēta “kaķu” rāmju siešana. Darbs, cītīgi strādājot, aizņem visu dienu un vēl nākamās dienas pirmo pusi. Beidzot rāmji gatavi, un varam pie tiem siet katamarānu balonus. Tomēr mantu sašķirošana un sapakošanās neiet tik raiti kā gribēts. Izbraucam tikai ap pieciem pēcpusdienā. Priecē, ka laiks sācis skaidroties. Pamalē jaušama gaiša debess svītra, tādēļ ceram, ka tad, kad nokļūsim blakus ielejā, laika apstākļi būs ciešamāki. Kalnos tā gadās – vienā ielejā līst, bet turpat līdzās aiz kalnu grēdas spīd saule.

***

Braucam pa kartē noskatīto strautu, kurš izrādās sekls. Ar Zigi “tamborējam” starp gultnē vīdošajām radzēm, uz kurām drīz vien uzplēšam katamarāna balonu. Līmēšanās aizņem turpat stundu. Pārējiem neatliek nekas cits kā gaidīt. Vispār jau šī piespiedu pauze ir signāls visiem – seklākās vietās jākāpj ārā un jāstumjas. Otrajā dienā šļūkšana pa strautu turpinās, līdz, pārvarējuši kārtējo akmeņu lauku, kurā strauta gultni no krasta akmeņu krāvumiem grūti atšķirt, nonākam pie Čajas. Arī te pirmie kilometri nesola neko labāku. Čajas gultne sekla, izplūdusi, bez skaidri izteikta tecējuma, viscaur akmeņu krāvumiem piebārstīta. Brīžiem katamarānu stumjam kā dārza ķerru. Šis paņēmiens stipri atvieglo virzīšanos uz priekšu, jo, pirmkārt, nav jāsien nost mantas un, otrkārt, nonākot dziļākā vietā, operatīvi varam atsākt braukšanu. Spriežam, ka esam kļuvuši par “ūdens ķerru” stūmējiem! Sākam jau apcerēt, vai bija prātīgi uzsākt maršrutu tik augstu. Tādu izvēli noteica vēlme būt pirmajiem, kuri uzsāk nobraucienu pa Čaju pašā augštecē. Līdz šim vēl neviena tūristu grupa to nebija veikusi.

Tomēr nekas nav bezgalīgs. Drīz vien upe kļūst šaurāka un ar ūdeņiem bagātāka. Sastopam pirmās krāces ar spēju kritumu un piespiedēm beigu posmos. No Ārija ieraksta dienasgrāmatā: “(..) Emociju pietiek. Nobraukuši kārtējo krācīti, ar Valdi gatavojamies fotografēt, kā brauc Ints ar Viktoru. Redzam – aiz klints stūra parādās apgāzts “kaķis” un reizēm – Inta unViktora galvas. Novērtējuši situāciju, metamies glābt peldošo inventāru – airus un katlus.Peldētāji paši saviem spēkiem kaut kā tiek malā...” Ar saviem pārdzīvojumiem dienasgrāmatā dalās arī Ints: “(..) Katamarāns caurs, grāpji vaļā, tie jāpietur ar kāju... līdz abi plunčājamies pa aukstu ūdeni...” Savukārt Viktors atceras: “(..) Ints kliedz: “Neskaties uz zivīm, turies pie katamarāna!” Pagaidām neko nejūtu, bet ar visu spēku turu airi, un tad mani parauj zem ūdens, airis izraujas un aiziet pa straumi. Mana galva ir te virs, te zem ūdens. Laikam izdzeršu vai visu Čaju. Jūtu – kāds mani dauza ar akmeņiem tik sāpīgi, ka nevaru izturēt, bet es vienalga, zobus griežot, turos pie katamarāna. Nezinu, cik ilgi peldējām, līdz beidzot sajutu zemi zem kājām. Skatos – Ints arī stāv, un mēs abi kā piedzērušies veļamies uz krastu kopā ar “kaķi”. Man bija neliels šoks, ilgi nevarēšu atgūties...”

Šādas situācijas atkārtojas vēl un vēl, līdz top skaidrs, ka Ints un Viktors jāšķir. Tā kā izvēle nav diez cik plaša, sanāk, ka jāšķiras mums ar Zigi. Turpmāk Zigis brauks ar Intu, bet es ar Viktoru. Nu jau iet gludāk, taču Čaja nav paklausīga jaunuve, bet gan nešpetna, daudz pieredzējusi sieva, kas sagādā pārsteigumus uz katra soļa. Aivars Tikums ar Antru lielākoties krāces nebrauc. Pēc iepriekšējas izlūkošanas Antra skrien gar krastu un arī Aivars reizēm paziņo, ka šo krāci viņš nebrauks. Tā kā straumes spiediens ar katru nobraukto kilometru kļūst spēcīgāks un krāces ņiprākas, man ar Zigi arvien biežāk nākas nobraukt Aivara un Antras katamarānu, par ko gan tikai priecājamies – atkal braucam kopā un gūstam dubultu prieku un pozitīvas emocijas. Sanāk, ka ņiprākos posmus braucam divas reizes. Vispirms atsevišķi, tad kopā.

Taču ir teiciens, ka nelaime nenāk brēkdama. Izbraucot ar Viktoru kādu diezgan sarežģītu krāci citiem pa priekšu, upes vidū ievēroju lielu lēzenu akmeni. Prātā iešaujas doma, ka, izkāpis uz tā, varētu parādītu pārējiem braucējiem labāko krāces izbraukšanas trajektoriju. Ātri pieņemu lēmumu un uzsaucu Viktoram, lai viņš ir gatavs izlēkt uz akmens. Taču izrādās, ka mans pārinieks vēl atrodas iepriekšējo overu (gāšanos) izraisītā šoka varā. Viktora kustības ir tūļīgas, un tā vietā, lai ātri izrāptos no katamarāna un palīdzētu to noturēt spēcīgajā straumē, viņš paliek uz katamarāna. Savukārt es, izmeties laukā un jau stāvot uz gludās klints, nespēju noturēt katamarānu, uz kura tauņājas Viktors. Un, lai mani no slapjā un gludi nopulētā akmens neierautu ūdenī, palaižu katamarānu vaļā, un tas ar Viktoru aizpeld pa straumi. Bezspēcīgi noraugos viņiem pakaļ, līdz katamarāns nozūd aiz līkuma.

Tā nu stāvu uz akmens ar airi rokās un signalizēju pārējiem, pa kuru trajektoriju labāk braukt. Rezultātā visas ekipāžas šo krāci izbrauc veiksmīgi un aiztrauc tālāk. Bet es? Neviens pat nenojauš, kādā kļūmīgā situācijā esmu nokļuvis. Visapkārt mutuļo putās sakulta, spēcīga straume. Nevaru iedomāties, kā būtu lēkt upē, lai izkļūtu malā. Putās ik pa gabalam pavīd akmeņi ar asām radzēm, aiz lielākiem akmeņiem griežas spēcīgas mucas, no kurām izkļūšana varētu būt problemātiska. Kritums krācē un ūdens spiediens ir ārkārtīgi spēcīgs ‒ var paveikties, bet var arī ne... Lieki riskēt negribu. Nekas cits neatliek, kā gaidīt, kad biedri, sapratuši manu neloģisko atrašanos upes vidū uz akmens, atgriezīsies, lai noceltu mani no akmens. Nekādu sakaru līdzekļu nav. Gaidu labu laiku, līdz ieraugu, ka gar krastu, velkot auklā katamarānu, nāk Zigis un Ints. Aiz viņiem soļo Valdis. Nokļuvuši nedaudz augstāk pa straumi, viņi uzsāk mēģinājumu mani nocelt no akmens. Iesiets prāmītī, katamarāns tiek laists uz manu pusi. Taču katru reizi, kad peldrīks nonāk tuvumā, straume to atspiež no akmens. Pieņemu lēmumu – jālec. Ar zīmēm sazinos ar kolēģiem un nākamajā reizē, kad katamarāns atrodas vistuvāk akmenim un straume jau teju sāk to spiest atpakaļ, lecu... Lēcienu sarežģī tas, ka nav jau kur droši atsperties un pēc lēciena piezemēties. Vien mitrais un gludi nopulētais klints bluķis un katamarāna rāmis, uz kura jātrāpa, vienlaikus jāuzmanās, lai slapjās kedas nepaslīd un lai neiegāžos ūdenī starp katamarāna baloniem.

Pastāv arī iespēja, ka pārlecu katamarānam pāri vai neaizlecu līdz tam... Novērtējis situāciju, tomēr lecu. Trāpu. Man piezemējoties uz “kaķa” rāmja, tā baloni bīstami saļogās, jo kļu-vuši nedaudz mīksti, katamarāns sasveras un draud apgāzties. Žonglējot noturu līdzsvaru un, tā kā airi nesmu izlaidis no rokām, zibenīgi ieņemu sēdvietu un uzsāku enerģiski airēt, tādējādi palīdzot biedriem. Manevrs, kaut arī sarežģīts, ir izdevies. Jau pēc brīža esmu pie krasta. Sirsnīgs paldies Zigim, Intam un Valdim!

Tālākais jau ir tehniski sīkumi. Četratā uzsēžamies uz “kaķa” un nokļūstam pie biedriem, kuri mūs gaida aiz līkuma. Izrādās, ka Viktors nekur tālu nav aiznests. Straumes nestais katamarāns drīz vien panākts un izķeksēts malā ar visu Viktoru. Secinām, ka kolēģim ir problēmas ar psiholoģisko sagatavotību. Tagad un vēlāk vakaros Viktors vēršas pie Valda un atkal un atkal gaužas, ka no sirds vēlas, lai viņu dzīvu atved atpakaļ mājās, kur viņu gaidot sieva. Izrādās, ka visa viņa līdzšinējā ūdens tūrista pieredze aprobežojas ar braukšanu pa Latvijas upēm un kādu Krievijas pierobežas upi. Tā ir pārāk pieticīga bagāža, lai dotos ceturtās kategorijas maršrutā. Arī sacensību pieredzes, kāda ir mums, pārējiem, viņam nav.

Līdz ar to top skaidrs, ka sastapšanās ar pavisam citu realitāti, kura būtiski atšķiras no mājās draugu pulkā pie klāta galda pārrunātā, viņā radījusi pamatīgu šoku. Tas tagad jāpārvar. Mierinu sevi, ka gan jau kopīgiem spēkiem spēsim tikt galā. Taču tas neapšaubāmi būs grūti. Priekšā vēl Čajas kaskāde ( Чайский каскад) un Dranskas krāces ( Дранские пороги, dēvētas arī par kaskādi) ar piektās grūtības kategorijas elementiem. Šobrīd skaidrs, ka galvenā atbildība gulstas uz mani, saprotu, ka turpmāk neko sportisku, tīši braucot pa vislielākajiem viļņiem un kritumiem, nevaru atļauties. Šajā ziņā Zigim ir vieglāk, jo Ints ir daudz nosvērtāks un ar lielāku pieredzi. Žēl, ka esam izšķirti un nevaram kārtīgi izbaudīt šo upi. Taču drošības intereses ir vērtējamas augstāk par visu.

Ar šo atgadījumu vien dienas piedzīvojumi nebeidzas. Pēcpusdienā Zigis ar Intu, izbraucot kārtējo krāci, trāpa uz asas radzes, kas noslēpusies zem pašas ūdens virsmas. Rezultātā viens balons no priekšgala līdz pakaļgalam uzšķērsts tā, ka caurumā var ielīst vai pats braucējs. Vēlāk dienasgrāmatā Zigis raksta: “Krāci paņēmām, sēžot uz viena veselā balona. Ints vēl virtuozi ar kāju ķeksēja mantu maisu ar telti, kas brīnumainā kārtā bijaatraisījies. Krāces beigās mūs sagaidīja Tikums Aivars ar bomi rokās. Ar to viņš nezinkāpēc gribēja trāpīt mums pa galvu. Pēc šīs avārijas balona šūšana un līmēšanās aizņem vairākas stundas.” Jāpaskaidro, ka Tikums Aivars, gribēdams palīdzēt avarējušajiem nokļūt krastā, bija paķēris garu koku un sniedza to Intam ar Zigi, lai pievilktu viņus pie krasta. Ar Viktoru un Aivaru T. paliekam pie avarējušajiem, kamēr viņi līmējas.

Īsinot laiku, ar Aivaru ķeram alatas ar tā saucamo kuģīti. Tas ir vienkārši. Šī copes rīka pamatā ir neliels putuplasta gabals, kura apakšdaļā iepresēts svins, lai pludiņš peldētu ar antenu uz augšu. Pludiņam virspusē pierīkota atsperīga, aptuveni 10 centimetrus gara stieplīte ar riņķīti galā (antena), caur kuru izvērta makšķeraukla, kurai galā iesieta sausā mušiņa. Atsperīgā stieplīte nodrošina zivs pieciršanos. Pludiņa galā piestiprināta otra apmēram 20 centimetrus gara aukla ar tā saucamo slapjo mušiņu. Šādas sistēmas jau mājās esam sagatavojuši, balstoties uz Altajā cita brauciena laikā noskatītu pieredzi. Cope ar šādu sistēmu ir vienkārša – kuģīti pludina šķērsām straumei uz otru krastu un uzmanīgi vēro zivs ņēmienu. Mūsu gadījumā pie pretējā krasta klints seko zivs ķēriens, un atliek vien pieķērušos alatu pārvilkt uz mūsu krastu. Tiesa, alatas spēcīgajā straumē bieži vien no mazā āķīša atbrīvojas. Taču kopumā cope ir ļoti rezultatīva un azartiska. Drīz vien sākam satraukties par mākslīgajām mušiņām – tā kā zivis agresīvi kampj piedāvātās mušiņas un enerģiski pretojas, mākslīgo mušiņu spalviņas ātri vien sāk izskatīties visai bēdīgi. Galu galā āķis paliek pliks, un alatas to lāgā vairs negrib ķert. Lai turpinātu makšķerēt, izdomājam izlīdzēties ar Aivara T. rudo bārdu: nogriežam no tās pa šķipsnai un ar diegu piesienam pie āķa. Tas strādā, uz šāda veida mušiņām alatas ķeras vēl labāk nekā uz veikalā nopirktajām! Kad “kaķa” balona lāpīšanas process beidzies, katrs esam noķēruši vairākus desmitus alatu. Vakarā pie nometnes, spiningojot ar tumšu rotiņu, vēl noķeru piecus ļenokus. Ķeršanu esmu spiests pārtraukt, jo dežurants piedraud, ka vairāk zivis negatavošot. Kopumā sanāk karaliskas vakariņas, kurās tiek ceptas zivju filejas un vārīta sātīga zupa.

Turpmāk katra diena nes bagātus lomus. Gan augšpus, gan lejpus krācēm uz mazā, tumšā rotiņa izcili ķeras trekni ļenoki. To gaļa ir ārkārtīgi sātīga un pilda mūs ar spēcīgu enerģijas lādiņu. Divatā apēduši vienu ceptā vai vārītā veidā sagatavotu ļenoku, varam airēt vai visu dienu un nejust nogurumu. Tostarp braukšana kļūst arvien jautrāka, krāces paliek spēcīgākas, tās ir bagātas ar ūdeni un līdz ar to ar lieliem stāvviļņiem, kas reizēm sasniedz pat divu metru augstumu. Pie krasta klintīm veidojas piespiedes un labas atsitiena straumes. Krāču pārvarēšana nesagādā lielas grūtības, jo gandrīz katrā krācīte ir brīva kāda mala, gar kuru var puslīdz droši “nošļūkt”. To tad arī ar Viktoru izmantojam. Jābūt tikai pietiekami vērīgiem, lai ātri novērtētu situāciju. Raugoties no katamarāna, tas gan ne vienmēr ir iespējams, tomēr, lai lieki nekavētos, lielākoties braucam bez iepriekšējas izlūkošanas no krasta. Drošināmies no ūdens. Pirmā un pēdējā krāci izbrauc tā ekipāža, kas ir spēcīgāka. Pirmā piestāj malā tūdaļ pēc krāces un sagaida pārējos. Pēdējā vēro braucošos un ir gatava doties palīgā, ja rodas vajadzība. Šādi uz priekšu virzāmies diezgan raiti. Kaut arī krāces kļuvušas daudz nopietnākas, overi vairs neseko, pamazām esam saairējušies un iesākuma saspringums ir norimis. Ar katru izbrauktu krāci vairojas mūsu pārliecība par saviem spēkiem.

***

Maršrutā iecerētas vairākas atpūtas dienas, kuras cenšamies izmantot, lai sakārtotu ekipējumu, makšķerētu un atpūtinātu saspringtos nervus. Tomēr plānotais ceļā pavadāmais laiks Zigim, Intam un arī man šķiet nedaudz sastiepts, mums vēlams atgriezties Rīgā āt-rāk. Nemaz nerunājot par Viktoru… Tāpēc kārtējā atpūtas dienā izlūdzamies Valda atļauju atdalīties no pamatgrupas un forsētā režīmā noairēt līdz ietekai Ļenā. Trīsarpus dienās jāpieveic kādi 300 kilometri. Tas nešķiet neiespējami, un, paķēruši līdzi nedaudz pārtikas un karavīru katliņu, pulksten divos dienā uzsākam airēšanas spurtu. Lūk ko 9. augustā dienasgrāmatā fiksējusi Baiba: “Šodien brīvdiena. Visi guļ cik tik grib. Ap plkst. 10 sākas šāda tāda kustība... Man garastāvoklis uz nulli... četri mūsējie taisās braukt tālāk, jo viņiem par katru cenu 20.augustā jābūt Rīgā. Nabaga zēniem priekšā četru dienu maratons... kad viņi brauca prom es apraudājos... Visu laiku bija tik labi un nu mēs paliekam seši”.

Savukārt mums četriem gaidāmi divi nopietni pārbaudījumi: Čajas un Dranskas kaskādes, kas abos gadījumos nozīmē, ka jāpārvar vairāku citu citai sekojušu krāču virkne.

Spriežam, ka tā kā pēc ilgstošajām lietavām ūdens līmenis ir augsts, tad krāču kaskāžu izbraukšana nevarētu būt pārāk sarežģīta. Vien jāuzmanās no piespiedēm un stāvviļņiem.

Iesākumā Čajā vairāku kilometru garumā ir spēcīga straume ar nelieliem stāvviļņiem. Gadās pa kādai nenopietnai krācītei, kas vērtējamas kā straujteces jeb šiveras. Braucam forsētā režīmā − ātri, neizkāpjot krastā. Straujteces izlūkojam un drošinām viens otru no ūdens. Lēšam, ka iekļaujamies grafikā. Pie Ļenas jānokļūst trešdienā, kad no Vitimas ga-rām brauks pasažieru kuģis. Todien apsteidzam divas grupas, vienu no Minskas, otru − no Čeļabinskas. Atšķirībā no mums viņi brauc mierīgi, nesteidzoties. Dienas beigās ap deviņiem metam braukšanai mieru. Lēšam, ka šajā pēcpusdienā septiņās stundās esam nobraukuši aptuveni 70–80 kilometrus. Priekšā Čajas kaskāde, tāpēc vakarā tālāk braukt neriskējam. Jāparūpējas arī par vakariņām, jāsaķer ļenoki. Un zivis ķeras lieliski, tomēr, kaut makšķerēšanas azarts aicina turpināt, copi pārtraucam, jo rēķinām, ka nespēsim visu noķerto apēst. Ķert zivis, un laist tās vaļā sportiska azarta pēc? Šobrīd tam nav īstais laiks, jo rītdien atkal paredzams airēšanas maratons, tāpēc labi jāizguļas un jāatpūšas.

Nākamajā rītā karavīru katliņā uzvārām divus ļenokus un, paēduši sātīgas brokastis un uzdzēruši sausseržu jeb žimalu (жимолость) ogu tēju, tveram airus rokās. Dodamies

Čajas kaskādē. Krietnu izšūpošanos divmetrīgos stāvviļņos sagādā krāce Sļepoj (Слепой) kaskādes vidū. Iegājuši krācē no līkuma iekšpuses, to pārvaram samērā viegli. Tūdaļ jau seko nākamā krāce. Mans pārinieks Viktors ir tā satraucies, ka pārcenšas airējot. Pēc krāces viņš sakņupis paziņo, ka jūt asas sāpes vēderā. Tā nu vairs nav joka lieta – nevar saprast, vai tās ir tikai iedomas, ko izraisījis Viktora psiholoģiskais stāvoklis, vai tiešām radusies kāda veselības ķibele. Piestājam krastā un aplūkojam sāpošo vietu. Mūsuprāt, Viktors va-rētu būt vien sastiepis vēdera muskuļus vai arī tie sarauti. Taču ciešas pārliecības par kādu konkrētu diagnozi mums nav. Līdz ar to situācija šobrīd ir tāda, kāda ir – ātrāk jātiek līdz civilizācijai, lai kāds spečuks izdarītu pareizo slēdzienu un sniegtu Viktoram nepieciešamo palīdzību. Ceram, ka pie Ļenas šāda iespēja radīsies. Varbūt, ka izdosies sameklēt kādu medpunktu vai sanitāru, vai, sliktākajā gadījumā, vetārstu, kurš varētu kaut cik profesionāli novērtēt Viktora stāvokli. Atceros, ka, dienot armijā, ar bataljona sanitāra pienākumiem ciešami tika galā kāds jauniesauktais vetārsts no Uzbekijas. Tagad mums neatliek nekas cits kā pēc iespējas ātrāk doties ceļā. Drošības pēc norunājam, ka Viktors neairēs.

Protams, ka šāds pavērsiens man uzliek dubultu slodzi, jo jāspēj vairākas stundas bez pārtraukuma gan airēt, gan manevrēt krācēs un straujtecēs, kuru upē netrūkst. Par laimi, lietus, kas pēdējās nedēļās bija pārņēmis šo reģionu, ir krietni cēlis upes līmeni. Krācēs, kuru locijā atzīmēti bīstami akmeņi un piespiedes un kuru pārvarēšanai parastos apstākļos būtu jāveic sarežģīti manevri ar iepriekšēju izlūkošanu un drošināšanu no krasta, tagad varam visam “šļūkt” pāri, daudz nemanevrējot. Vien jāizvairās no iekļūšanas turbulentos stāvviļņos, kas dažviet ir diezgan augsti. Līdzīgā veidā izbraucam arī Dranskas kaskādi, un straujā skrējienā paiet lielākā dienas daļa. Pret vakaru sākam attālināties no kalniem ‒ upe kļūst nedaudz rāmāka ‒ un varu nedaudz atslābināties. Tomēr straume “kaķus” nes uz priekšu diezgan ātri. Kreisajā krastā ieraugām sarkanīgu klints sienu. Piestājam pie tās, lai ieskrāpētu kādu ziņu Valda vadītajai grupai. Taču siena ir ārkārtīgi grubuļaina un cieta, un no ziņas ieskrāpēšanas nekas nesanāk. Mierinām sevi ar domu, ka mūsējie atradīs zīmīti, ko atstājām viņiem pēcpusdienā salīdzinoši mierīgā upes posmā, kur dzērām tēju un nedaudz atpūtāmies. To uzrakstījām ar sarkanu akmentiņu uz lielas akmens plāksnes, un, lai pievērstu braucēju uzmanību, plāksni uzstādījām pie krasta un atbalstījām ar lielu baļķi. Pēc neilgās apstāšanās pie sarkanīgās klints vēl labu laiku braucam, līdz ievērojam kādu salu.

Tūdaļ briest plāns palikt pa nakti uz salas. Lēšam, ka šodien jau esam nobraukuši kādus 80–90 kilometrus. Atpūsties nenāks par sliktu. Sāku jau nedaudz piegurt, airu vēzieni uz dienas beigām vairs nav pietiekami sparīgi, lai uzturētu braukšanas tempu un droši pārvarētu šiveras. Domāts darīts, dažos mirkļos “kaķi ir no ūdens laukā, un krastā jau sprēgāugunskurs. Tas rada omulības sajūtu, un bezmaz šķiet, ka šī ir mūsu jau sen apdzīvota mājvieta. Viktors, gribēdams kaut kā kompensēt savu sasirgšanu, rosās ap ugunskuru un demonstrē lielisku pavārmākslu. Pēc vakariņām noeju pie upes un noķeru divus ļenokus brokastīm. Jāteic, ka noiešana pie upes spiningot līdzinās aiziešanai uz piemājas sakņu dār-zu pēc burkāniem – jāizrauj no dobes tik, cik vajag, un jānotīra, kas ir tas nepatīkamākais un grūtākais, jo odi un mušiņas apstāj tā, ka nav glābiņa. Īpaši tas attiecas uz atkailinātajām plaukstām, jo galvu un seju sargā moskītu tīkliņš. Brīžiem pārņem sajūta, ka nazis un zivis jāpamet turpat krastā un jāmetas skriet prom no asinssūcēju apsēstās vietas. Kaut cik mierīgi ir tikai teltī un ugunskura dūmos.

Vēl pirms iemigšanas lēšam, ka brauciens līdz ietekai Ļenā vairs nebūs diezko garš. Taču nākamā diena ievieš skaudras korekcijas gan mūsu aprēķinos, gan plānos. Neilgi braukuši, sastopam vietējos makšķerniekus, kas ar motorlaivu atbraukuši no “netālās” Ļenas un pie kādas klints sienas ķer alatas. Brīdi pavērojuši viņu darbošanos, uzsākam sarunu un noskaidrojam, ka līdz Čajas ietekai Ļenā vēl jānobrauc vismaz 70–80 kilometri vai pat vairāk. Attālums krasi atšķiras no, mūsuprāt, atlikušajiem ne vairāk kā 10–15 kilometriem. Esam kļūdījušies aprēķinos. Bet kur? Pēc sarunas ar makšķerniekiem pabraucam garām kādai pietekai. Atceramies, ka vakar esam fiksējuši līdzīgu ūdensteci, ko augstā ūdens līmeņa dēļ noturējām par Limpeju ( Лимпея). Lūk arī kļūda – tagad saprotam, ka īstā Limpejas ieteka Čajā ir šeit... Šī atklāsme no mums prasa lielu piespiešanos – ja gribam paspēt uz kuģīti, šodien vēl jānoairē kilometri 80. Mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka kuģis kursē reizi nedēļā trešdienās, tātad, ja nepaspējam uz šo kuģīti, nākamais būs tikai pēc nedēļas. Un tad – kāda jēga bija šai skriešanai!? Tomēr, ar vēsu prātu apdomājot savas iespējas, panikai neļaujamies un turpinām braukt iesāktajā tempā, reizi pa reizei pat atļaujoties kādā cerīgākā vietā iemest spiningu. Rezultātā, protams, atkal noķerti ļenoki. Tos izķidājam, apsālām un, ievīstījuši kulītē, vedam līdzi, lai apēstu tad, kad būsim piestājuši atpūsties. Nedaudz priecē tas, ka Viktors reizēm pacilā airi un teic, ka asās sāpes pierimušas. Tātad nekas pārāk ļauns ar viņu nav noticis. Būs vien pārcenties un sastiepis vēdera muskuļus. Tomēr, lai nenotiek kas slikts, sarunājam, ka viņš nesapūlēsies, ka uzairēs tikai tad, kad jutīs, ka var to darīt bez bažām. Viktors cenšas, taču jāteic, ka lielas jēgas no viņa airēšanas nav, jo vēzieni ir gurdeni, lēnīgi un sit mani ārā no ritma. Tāpēc beigās saku, lai labāk netraucē, lai sēž mierā. Airēt vienam, nudien, labāk, esmu iegājis tādā kā transā, kad parādījusies otrā vai pat trešā elpa ļauj nepagurt. Ritmiski ar vienādu piepūli cilāju un cilāju airi. Tai pat laikā, brīžiem uzmetot skatienu gleznainajiem krastiem, kuriem traucamies garām, nodomāju, ka šī ir upe, kurā varētu organizēt dabas vērotāju ekskursijas. Ciedru mežiem apaugušie kalni un klintis, kuras iestiepjas dzelmē, un to atsegumi veido pasakainas dabas ainavas. Mazliet žēl, ka nevaram braukt lēnām un šo ainavu baudīt nesteidzīgi...

***

Līdz ar krēslu beidzot esam pie Čajas ietekas Ļenā un izkāpjam krastā, lai aprunātos ar bakenu ( bakens ‒ noenkurota peldoša piramīdveida navigācijas zīme kuģu ceļa iezīmēšanai) uzraugu ( бакенщик), kura mājiņa uzslieta upes krastā, no kurienes paveras skaists skats uz Ļenu un navigācijas zīmēm, kas izgaismo kuģu ceļu. Pie mājiņas mūs ielenc suņu bars, kas, parādoties saimniekam, kļūst īpaši agresīvs. Tikai saimnieka apsaukti suņi mitējas riet un rādīt zobus, taču nekur tālu prom neiet un tur mūs ielenkumā. Šis pamiers ir trausls, ik pa brīdim kāds no suņiem sabozies ziņkārīgi pietuvojas, atņirdz iespaidīga izmēra ilkņus un uzņurd. Tāpēc nedarām neko provocējošu, stāvam mierīgi un sarunājamies. No bakenu uzrauga, kurš dzīvo šajā odu un suņu valstībā, uzzinām, ka mūsu kuģītis piestāj pie sādžas Mironovo ( Мироново), kas atrodas Ļenas pretējā krastā kilometrus 10–12 pa straumi uz augšu. Pie sevis nodomāju, ka Ļena posmā līdz Mironovo sādžai nav pārāk strauja, tomēr būs jābūt ļoti uzmanīgiem, jo brauksim tumsā, kad reizēm grūti izšķirt apbraucamus šķēršļus. Bakenu uzraugs gan pavēsta, ka kuģītis piestājot arī tad, kad kāds krastā pamājot. Aicina palikt šeit un nez kādēļ demonstrē trīslitru burkas ar jāņogām, ko viņš piepildījis, gatavojot krājumus ziemai. Recepte gaužām vienkārša: burkā tiek iebērtas jāņogas un tām virsū uz-bērts nedaudz cukura. Šīs ogas Sibīrijas upju krastos atrodamas lielā daudzumā. Tāpēc šāda vitamīnu krājuma sagādāšana daudz pūļu neprasa, vien pacietīgi jālasa ogas. Lai, ogas lasot, neiekultos kādā ķibelē ar sastaptu lāci, kuram arī garšo jāņogas, tādās reizēs viņu drošinot suņu bars, kurš allaž pavadot viņu. Vērojot ap māju klejojošos daudzos agresīvi noskaņotos suņus un arī bažījoties par Viktora veselību, nolemjam vēl šovakar nobraukt tos atlikušos “nieka” kilometrus pa Ļenu. Varbūt sādžā ir medpunkts? Uz šo jautājumu bakenu uzraugs atbildi nezina. Vien piebilst, ka viņam ar veselību nesot problēmu. Un tā kā braucienam ar kuģīti mums jāsagatavojas – jāizjauc katamarāni, jāsapako mantu somas, spriežam, ka rīt no rīta Mironovo to varēsim izdarīt bez liekas steigas. Negribas arī paļauties uz bakenu uzrauga teikto, ka kuģītis piestās, ja mēs tā vienkārši pamāsim. Ja nu kapteinis mājējus nepamana?...

Likme ir pārāk augsta. Drošāk kuģītī iekāpt piestātnē, kur tas noteikti pieturēs. No uzrauga gan esam uzzinājuši, ka mājās iegūtā informācija bijusi neprecīza. Tagad, vasaras sezonā, pasažieru kuģīši pa Ļenu kursē katru dienu, nevis reizi nedēļā. Daudz negudrojam un metamies airos. Braukt pa iezīmēto kuģu ceļu neriskējam, jo kuģu satiksme Ļenā notiek arī naktīs, un, tā kā mūsu katamarāni nav aprīkoti ar gaismas signāliem, kāds kuģis vai barža var vēl uzbraukt mums virsū un mūs nogremdēt. Tāpēc iz-lemjam braukt, pieturoties krastam. Braucam īpaši uzmanīgi un vērojam krastu. Visapkārt jau valda pilnīga tumsa. Beidzot krastā sazīmējam tumšus māju jumtu siluetus. Atviegloti uzelpojam, esam atbraukuši. Elektrisko apgaismojumu, kā jau lielākoties Sibīrijas sādžās, Mironovo nodrošina dīzeļģenerators, kas taupības nolūkā naktīs tiek izslēgts, tādēļ tumsā pabraukt garām sādžai ir vieglāk par vieglu.

Droši kāpjam krastā – šī ir Mironovo, cita sādža te, nekurienē, nemaz nevar būt. Pulkstenis rāda divpadsmit naktī, šodien esam nobraukuši nedaudz vairāk par 120 kilometriem. Ja rēķina, ka izbraucām ap 11 no rīta un tātad ceļā esam pavadījuši 13 stundas, mūsu vidējais ātrums, ieskaitot atpūtas reizes un piestāšanu pie bakenu uzrauga, ir bijis 9,2 kilometri stundā. Tas ir maksimālais stundu un kilometru skaits, ko airējot esmu pieveicis vienā dienā! Turpat trīs maratona distances! Pašam jau šķiet, ka izcili! Nogurums, protams, pamatīgs. Uzceļam telti, apēdam pa maizes šķēlei, piekožot pa dienu noķertos, viegli apsālītos ļenokus, un lienam teltī. Tumsā meklēt kurināmo un vārīt tēju nevienam vairs nav spēka... Atslābumu veicina arī apziņa, ka brauciena mērķis sasniegts. Iemiegot vēl kādu laiku acu priekšā vīd upe un, šķiet, dzirdu pat ūdens šļakstus, tad izgaist arī šīs vīzijas.

Rīts modina ar saules stariem, esam nogulējuši līdz pulksten deviņiem. Aizejam līdz veikalam un sapērkamies našķus. Veikalā nekā cita, izņemot cepumus, miltus, cukuru un saulespuķu eļļu, nav, tomēr mūsu šī brīža vēlmēm ar to pilnīgi pietiek. Noskaidrojam, ka sādžā ne medpunkta, ne vetārsta nav. Paēdam, izjaucam katamarānus un sapakojam mantas. Mazliet žēl šķirties no uzticamajiem braucamo rāmjiem – tie kalpojuši godam, atnesuši mūs tik tālu, bet tagad jāpamet krastā kā nevajadzīga manta... Kuģītis “Zarja” kavējas.

Beidzot, trīs stundas vēlāk nekā paredzēts, tas ir klāt, un mēs kāpjam uz klāja. Pa ceļam vairākās vietās piestājam, lai uzņemtu braukt gribētājus, un tas tiešām notiek kā stāstīts: cilvēks krastā pamāj, kapteinis tūdaļ griež stūri un stumj kuģa priekšgalu krastā. Pēc pasažiera iekāpšanas kuģītis tikpat veikli nošļūc no krasta un dodas tālāk. “Zarja” ap-rīkots ar ūdens metēja dzinēju, tādēļ šādus manevrus spēj bez pūlēm veikt pat salīdzinoši seklās vietās. Tostarp satiksme pa Ļenu ir visai rosīga. Ik pa brīdim pretim brauc baržas, kas piekrautas ar konteineriem, mucām vai oglēm. Uzskatāmi pārliecināmies par to, kāda loma šai dzīvajā satiksmē ir bakenščikiem, kuru pienākumos ir uzraudzīt un gādāt, lai kuģošanai izliktās zīmes netiktu bojātas un to gaismas signāli kalpotu nevainojami. Novērojam arī citas iezīmes, piemēram, to, ka vienviet kuģītis piestāj krastā un kāds no apkalpes locekļiem lielā kannā iepilda avota ūdeni. Tūdaļ atceramies, ka labu dzeramo ūdeni Čajā varējām pasmelt jebkurā vietā... Šeit tas jau ir problemātiski, visur jaušama civilizācijas klātbūtne kopā ar neizbēgamo piesārņojumu. Un mēs ar visu savu būtību tiecamies pēc iespējas ātrāk nokļūt tajā pasaules daļā. Tieši tāpat kā, dodoties šajā ceļojumā, tiecāmies ātrāk nokļūt neskartā dabā. Jā, dīvaini iekārtots cilvēka prāts..

***

Ap pusnakti iebraucam Kirenskas ostā ( Киренск). Izkāpuši no kuģīša, netālu no ostas atrodam viesnīcu un uzmodinām jau guļošo administratoru. Pēc nelielas diņģēšanās pierunājam viņu ielaist mūs pārnakšņot kādā kopīgā numuriņā, kurā jau iekārtojušies divi agrāk ieradušies viesi. Administrators teic, ka viesus nakts laikā nedrīkst traucēt, taču beigās neiebilst. Var redzēt, ka arī viņš ir samiegojies un saruna ar mums jābeidz iespējami ātrāk. Par oficiālu reģistrāciju nav pat runa. Vienojušies ar administratoru par nelielu, bet taisnīgu samaksu, dodamies uz numuriņu. Ar grūtībām uzbungājam abus gulētājus, kas ieslēgušies numuriņā, un esam laimīgi, ka ir jumts virs galvas un sega, ar ko apsegties. Un nakts nav jāpavada upmalā drēgnumā.

No rīta ceļamies agri, jau sešos. Kāpjam nākamajā kuģītī, kas mūs aizved līdz Osetrovas ostai Ustjkutā ( Усть–Кут), kur atrodas dzelzceļa stacija “Ļena”. No šā kuģojuma atmiņā vien īslaicīgā pietura Markovas sādžā, kur paspējam aizskriet uz ēdnīcu un paēst “civilizētas” pusdienas. Sādža izrādās drausmīgi pielūžņota un netīra. Ieliņas rotā izļodzītas dēļu ietves. Kaut arī jāuzmanās, lai kāja neiesprūk kādā spraugā starp dēļiem, ietves ir laba lieta, bez tām gājējam draudētu noslīkšana dubļos un netīrumos. Toties ēdnīcā ir televizors un kāpostu zupa ar gaļu, uz galda rotājas sāls un sinepju trauciņi, blakus tiem leģendāri–anekdotisks uzraksts, ka olas sālstraukā mērkt nedrīkst: ( “Яйца в соли немакать!”) Paēduši laipojam atpakaļ uz kuģīti, lai atkal vērotu garāmslīdošās baržas un ciedriem un lapeglēm noaugušos krastus. Uz redzēšanos Sibīrija!

Taimiras pussalā. 1985.g. jūlijs-augusts

Šis ir sen iecerēts maršruts. Taimira, Lamas ezers, Putoranas plato, upes – Lielā Honna Makita, Ajāna un Heta (Большой Хона–Макит, Аян, Хета, krievu val.). Mēs, pieci ekstrēmiem piedzīvojumiem noskaņoti ūdens tūristi – Jānis, Lehs, Zigurds, Baiba un es – pošamies uz šo visai tālo un nomaļo Padomju Savienības nostūri Sibīrijā.

Viss sācies ar ideju, ka jāsavāc domu biedru komanda. Jāsaplāno maršruts, jāsadabū sīka reģiona karte un atļauja no tūristu kluba Rīgā – papīrs, kas apliecina, ka esam nobrieduši šim piektās grūtības kategorijas maršrutam, kas atrodas tālu no apdzīvotām vietām, kur pārgājiena laikā nav iespējams saņemt palīdzību no “malas”, kur nav nekādu sakaru ar ārpasauli. Kad tas paveikts, jādabū nākamā atļauja – no Iekšlietu ministrijas, jo mūsu iecerētā ceļojuma apvidus ir slēgtā pierobežas zona, kur iebraukšana iespējama tikai ar īpašām atļaujām. To, kāpēc apvidus skaitās “pierobeža”, atliek tikai minēt, no turienes līdz pat Ziemeļpolam simtiem un tūkstošiem kilometru tālu plešas īsta nekuriene – polārā tundra un Ziemeļu Ledus okeāns. Vēl ceļojuma organizēšanas stadijā vairāk nekā puse no sākotnējiem dalībniekiem dažādu iemeslu dēļ ir, tā teikt, “nolekuši”. Esam palikuši tikai pieci, taču neļausim sačakarēt ceļot prieku! Brauksim tāpat, piecatā! Labi apzināmies, ka tas būs visai sarežģīti un riskanti, taču tieši tas ir dzinulis, kas vēl vairāk iededz vēlmi braukt. Plānošana, bez šaubām, kļūst sarežģītāka: jāpārplāno katamarānu ekipāžu sadalījums atbilstoši katra ceļotāja airēt prasmei, drošināšana krācēs kļūst sarežģītāka, mainās līdzi ņemamā inventāra saraksts, jādomā par mugursomu svaru un teorētiski jāatrisina vēl daudzi sīkumi, kas ir būtiski autonomā pārgājienā.

Lai nokļūšana pie iecerētajām upēm būtu drošāka un ceļā netiktu likti varas iestāžu birokrātiski formāli šķēršļi, sarunājam ar laikraksta “Komsomoļskaja Pravda” (“Komjaunatnes Patiesība” – brīvs tulk. no krievu val.) Rīgas nodaļas darbiniekiem, ka papildus ūdens tūrismam nodarbosimies arī ar vēsturiska izziņas materiāla vākšanu par uz Noriļsku ( Норильск, krievu val. ) savulaik izsūtītajiem baltiešu karavīriem. Apzināsim viņu apbedījuma vietas, meklēsim informāciju par izsūtīto pēctečiem, kuri dažādu likteņa pavērsienu dēļ Noriļskā dzīvo pastāvīgi vai dzimuši tur. Tas akurāt saskan ar tobrīd kompartijas iz-sludināto “atklātības” politiku un tā saucamo perestroiku (pārbūvi). Neviens gan skaidri nevar pateikt, ko konkrēti nozīmē šis patlaban daudzinātais vārds. Lai vai kā, šobrīd prese tiek orientēta aizkrāsot tā dēvētos vēstures baltos plankumus, kas, jādomā, ir kompartijas mēģinājums uzspodrināt savu tēlu un veicināt sabiedrības “uzticēšanos” tās totalitārajai politikai. Un kādēļ gan mums to neizmantot?

Mani šis nostūris interesē arī personiski, kas zina, varbūt izdosies izzināt manas sievas Intas vectēva – Latvijas armijas auto – tanku pulka štāba priekšnieka pulkveža Jāņa Kaļķa – pēdējās šīs zemes dzīves gaitas. Ģimenei līdz šim nav nekādu oficiālu ziņu par viņa likteni. Vien zināms, ka pulkvedis sagūstīts Latvijas armijas vasaras nometnē Litenē un izsūtīts uz Noriļsku, no kurienes nav atgriezies. Skopu informāciju par to, ka viņš nošauts, no Noriļskas atvedis cits bijušās Latvijas armijas virsnieks ‒ Vitolds Pinks, kurš, piecdesmito gadu sākumā atgriezies no gūsta, daudz palīdzējis pulkveža sievai Antonijai un viņas ģimenei.

Sīkāku topogrāfisko karti par plānoto maršrutu Rīgā nekur nevar dabūt, jo rajons skaitās slēgts. Tāpēc, izmantojot valsts arbitrāžas, kur tobrīd strādāju, komandējumu, divas reizes dodos uz Maskavas Centrālo bibliotēku. Tur izdodas ne tikai sameklēt sīku apvidus karti, bet arī to ar roku pārzīmēt uz pauspapīra. Nu varam uzsākt smalkāku maršruta izstrādi un pārgājiena plānošanu visās detaļās.

***

Maija beigās Aiviekstē mūsu saliedētais kolektīvs iztur stingro MKK (maršruta kvali-fikācijas komisija) “eksāmenu”, kurā tiek pārbaudītas gan prasmes airēšanas slalomā, gan glābšanas un palīdzības sniegšanas iemaņas. Sākoties otrajai pārbaudes daļai, viena no mūsu ekipāžām aizsprosta augšā mākslīgi izraisa katamarāna apgāšanos, un nu straume viņus nes lejā, kur griežas pamatīga muca, gluži kā melnais caurums kosmosā. Atceros, reiz šai mucā bija iekļuvuši tā saucamie “plezīrnieki” ‒ neorganizētie ūdens tūristi. Piepūšamā laiva ar braucējiem un viņu mantām riņķoja nebeidzamā dancī, un tobrīd vienīgā glābšanas metode bija nelaimē nokļuvušos “izsist” no mucas ar cita peldlīdzekļa palīdzību. “Plezīrniekiem” paveicās – laimīgas sagadīšanās dēļ tobrīd krastā atradās pieredzējuši ūdens tūristi. Manevrs tika veiksmīgi īstenots, un “gūstekņi” atbrīvoti. Pa straumi aizpeldēja vien viņu pie laivas nepiesietās mantas un ģitāra.

Šobrīd mans uzdevums – iesietam glābšanas auklā no mola ielēkt straumē, satvert “avarējušo” biedru un, to cieši turot, nokļūt krastā, nepaļaujoties tikai uz mola stāvošo glābēju “vilcējspēku”, bet arī pašam enerģiski piepalīdzot. Veicot šādu glābšanas pārbaudījumu, jāraugās, lai glābjamā galva netiek parauta zem ūdens un “cietušais” ar savām kustībām nepalīdz “glābējiem”. Šo operāciju esam iesaukuši par “živec”– ( Живец, tulkojumā no krievu makšķernieku leksikas ir ēsmas zivtiņas peldināšana plēsīgo zivju ķeršanai). Ielēcis mutuļojošajā straumē, sajūtu spēcīgu triecienu pa kājām. Izrādās, ūdens šai vietā nav nemaz nav dziļš, tikai kādu metru. Spēcīgā straume mani tūdaļ apgāž. Vien pašā pēdējā mirklī izdodas satvert garām nesto biedru. Šļakatas sitas sejā, degunā, mutē un neļauj ievilkt gaisu. Satvertais jānotur, ja palaidīšu vaļā vai arī uz mola auklu turošie biedri nespēs mūs noturēt un izvilkt malā, glābšanas darbi netiks ieskaitīti. Un mēs nekur nebrauksim. Jācenšas. Izdodas. Ar milzu piepūli kopīgiem spēkiem tiekam krastā.

Šajā sakarā atceros, kā jau daudzus gadus vēlāk līdzīgā veidā Tjanšanā piektās kategorijas upē netālu no Ķīnas robežas glābām biedrus, kuri bija apgāzušies. Straume tos milzīgā ātrumā nesa mums garām. Veiksmīgi uzmesto glābšanas maisiņu, iesietu repšnorē avarējušie satvēra, bet mani un Zigurdu tūdaļ norāva gar zemi un metrus trīsdesmit vilka pa krasta akmeņiem apdauzot un nobrāžot. Cieši turējām repšņores galu, jo nedrīkstējām to laist vaļā. Pretējā gadījumā avarējušos aiznestu tālāk kanjonā un tad viņu izglābšanās būtu maz ticama... Ūdens temperatūra nebija vairāk par +3–+4 Celsija grādiem, bet kanjona sienas stāvus iestiepās upē. Tenterēšanu pa krastu, izdevās apturēt, kad glābšanas auklu apmetām ap milzīgu akmens bluķi, kas zvilnēja krastā. Rezultātā avarējušos un viņu katamarānu straume pienesa pie krasta, kur ūdens spiediens bija jau mazāks.

Patlaban otra “avarējušā” ūdens tūrista uzdevums ir ne tik vien tikt krastā paša spēkiem, bet arī prast izairēt malā katamarānu, kas apgāzts un peld turpat netālu. Spēcīgajā straumē nedrīkst pazaudēt airi. Bet, ja airis tomēr izsprūk no rokām, jāprot atkabināt no katamarāna rezerves airi un tad likt to lietā, airējot uz apgāztā katamarāna. Vērtētāju sejās jaušams ironisks smaidiņš – laikam jau esam izturējušies pārlieku emocionāli, cits citu uzmundrinot. Vienlaikus šis smaids liecina, ka šo pārbaudes daļu esam izturējuši godam.

Vēl tiek pārbaudītas neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Baiba pārbaudītājiem demonstrē īpaši sagatavoto aptieciņu: izrāda saturu un paskaidro pielietošanas nianses. Tiek pārbaudīts grupas dalībniekiem aprēķinātais pārgājiena laikā nepieciešamais kaloriju skaits, kas maršruta grāmatiņā norādīts kā līdzi ņemamais kopējais pārtikas daudzums. Tiek vērtēts individuālais un grupas inventārs. Īpaši pārbaudītājus interesē varbūtējos glābšanas darbos izmantojamais inventārs un tas, kā notiks kartē iezīmēto krāču izlūkošana un izbraukšana. Jāuzrāda uzmetamie glābšanas maisiņi, kuriem obligāti jābūt uz katra peldlīdzekļa. Pārbaudītāji pēta inventāra tehnisko stāvokli un iztaujā par tā praktisko pielietojumu. No pārbaudes neizsprūk arī maršruta grāmatiņā norādītais, un detaļās izstrādātais rezerves maršruts, gadījumam, ja rodas neparedzēti šķēršļi un nav iespējams veikt plānoto maršrutu.

Kad pārbaudījums nokārtots, varam turpināt gatavoties pārgājienam un Iekšlietu ministrijā pieprasīt atļaujas iebraukšanai pierobežas zonā – Noriļskā un Taimiras pussalā. Pieprasot atļaujas, savam lūgumam pievienojam MKK slēdzienu par pārbaužu sekmīgu izturēšanu un no avīzes saņemtās ieteikuma vēstules kopiju, kurā pilnā nopietnībā rakstīts, ka pildām redakcijas īpašo uzdevumu. Un izteikts lūgums visām amatpersonām un iestādēm Taimiras pussalā un Noriļskā sniegt mums iespējamo atbalstu. Papīri stingri, un tikpat stingra ir mūsu apņemšanās un pārliecība. Jūlijā saņemam katram pārgājiena dalībniekam izrakstītu пропуск (caurlaide, krievu val.) iebraukšanai Taimiras pussalā, Noriļskas pilsētā un Krasnojarskas apgabala Voločankas ciematā ( Волочанка, krievu val. ), kas atrodas Hetas upes krastā, un ir pēdējais mūsu maršrutā iezīmētais punkts. Atļauja derīga vien tad, ja tiek uzrādīta pase. Norādīts arī atļaujas derīguma termiņš. Tātad mums precīzi jāiekļaujas pārgājiena grafikā norādītajā laikā.

***

Tā nemanot rūpēs un aizņemtībā pienācis 23. jūlija vakars, kad beidzot “sapendelējušies” tiekamies Rīgas stacijā un sēžamies vilcienā Rīga–Maskava. Pavadīt mūs atnākuši Leha sieva Anda, mana sieva Inta ar abiem bērniem Antu un Aldi, kā arī Dzintars ar sievu Vēsmu un mazo Viesturu ratiņos. Visi vēl izdošanos riskantajā ekspedīcijā. Vilciens sakustas, Inta skrien līdzās vagonam. Es redzu, ka viņai pār vaigiem rit asaras, ko viņa, neapmierināta par šo emocionālo vājuma brīdi, ik pa brīdim notrauc. Apjaušu, ko viņa domā un jūt, gribu izliekties pa vagona logu, mierināt, teikt: “Viss izdosies, atgriezīsimies mājās sveiki un veseli, viss taču rūpīgi saplānots un esam lieliskā fiziskajā un sportiskajā formā”... Taču vilciens uzņem ātrumu, Rīgas stacijas perons ātri vien beidzas, un pavadītāji paliek uz tā. Pie perona malas pieskrējusī Inta stāv un māj un māj atvadas. Novēršos no loga, sasēžamies kupejā un vēlreiz visos sīkumos pārspriežam gaidāmos notikumus.

Un tā, Baibai Noriļskā dzīvo attāli mātes paziņas un līdz ar to mums nebūs klapatas ar viesnīcas sameklēšanu, bet pilsētā būs labs pieturas punkts, kur uzturēties, lai apsekotu pilsētu un tuvāko apkārtni, t.sk., bēdīgi slaveno Šmita kalnu, kas mani īpaši interesē. Tiesa, māc zināmas bažas, kā noriļskieši uztvers attālās paziņas meitas ierašanos, turklāt kopā ar visai raibu kompāniju, jo nekādi kontakti ar tāliniekiem līdz šim nav uzturēti. Tomēr Baiba mierina, ka viss būs labi. Māte ziņu esot nosūtījusi, nekādus iebildumus neesot saņēmusi. Atsūtītajā vēstulē drīzāk bijusi jaušama sibīriešiem raksturīgā viesmīlība, atbalsts iecerētajam pasākumam un patiesa vēlme palīdzēt. No savas puses esam sarūpējuši nelielu cienastu, ar ko pacienāt turieniešus. Maskavā iebraucam rīta pusē. Esam labi izgulējušies un moži. No dzelzceļa stacijas dodamies uz autoostu, no kuras Ikarus autobusi kursē uz Vnukovas lidostu. Jau nonākuši lidostā, nodomājam, ka laika vēl diezgan, un nolemjam aizpildīt pauzi ar saldējuma porcijas apēšanu un lidostas apskati. Tas beidzas ar atteikumu mūs reģistrēt lidojumam – izrādās, ka par dažam minūtēm esam nokavējuši reģistrācijas beigu laiku. Argumenti, ka gaisa kuģis vēl nav pacēlies un ka mūsu somas, kuras esam nodevuši bagāžā, visdrīzāk jau iekrautas lidmašīnā uz lidostas darbiniecēm neiedarbojas.

Izrādās, mums nezināmu iemeslu dēļ somas lidmašīnā nav iekrautas, bet nīkst lidostas noliktavas mantu kaudzē. Vēl un vēl mums tiek norādīts, ka neesam savlaicīgi izgājuši visu iekāpšanas procedūru. Tā vien šķiet, ka reģistratores ievērojušas mūsu daudzās somas un negrib vairs ķēpāties ar to noformēšanu. Bet varbūt viņām ir citi iemesli?...Neatliek nekas cits, kā nodot neizmantotās biļetes atpakaļ kasē un pirkt jaunas uz nākamo reisu. Zaudējam daļu no ceļojumam paredzētās naudas, jo jāsedz starpība par nodotajām biļetēm atmaksāto summu un no jauna nopirktajām. Labi, ka biļešu netrūkst, galvenā pasažieru plūsma šajā gada laikā vērsta pretējā virzienā – no Noriļskas uz Lielo zemi ( Великая земля, krievu val.), kā turienieši dēvē teritorijas ārpus Taimiras pussalas. Ziemeļos dzīvo-jošajiem šī ir atvaļinājumu sezona. Tālab biļešu nomaiņu veicam bez sarežģījumiem. Esam pat laimīgi, ka varam brīvi nopirkt biļetes uz lidojumu vien dažas stundas pēc tam, kad būs aizlidojusi “mūsu” lidmašīna.

Esam apēduši mūža dārgāko saldējumu un dabūjuši pamatīgu mācību. Apzināmies, ka šādu sīkumu dēļ varēja nojukt mūsu ieceres, jo katra neparedzēta kavēšanās samazina atļaujās noteikto uzturēšanās termiņu Taimirā. Nu jau nopietnāk gatavojamies lidojumam. Izdomājam pārpakot bagāžā nododamās mantas un lidmašīnas salonā līdzi nesamo rokas bagāžu. Rezultātā atklājam, ka Lehs, vēloties atvieglot nododamo paunu svaru, savā rokas bagāžā iebāzis smagāko mantu ‒ cirvi. Atliek tikai minēt, kā attīstītos tālākie notikumi, ja mēs nebūtu “noņemti” no iepriekšējā reisa, un Lehs mēģinātu iekļūt salonā ar cirvi rokas bagāžā. Pats viņš savu rīcību tā arī nespēj sakarīgi izskaidrot. Teic – gribējis kā labāk... Beigās secinām, ka viss, kas notiek, ir uz labu. Cirvi iepakojam nododamajā bagāžā (drošs paliek drošs – ievietojam starp airu metāla lāpstiņām).

Šoreiz pie reģistrācijas esam savlaicīgi. Sverot somas, lai “atvieglotu” to svaru, Jānis zem bagāžas svaru malas pabāž savu zābaku, un tiekam cauri bez lielas piemaksas. Lidmašīnā iekāpjam vieni no pirmajiem. Neilgi pēc pacelšanās tiek pasniegtas vakariņas, kuras sastāv no baltām ziepēm līdzīga trekna cūkgaļas speķa gabala un rīsiem. Rezultātā daļa no mūsu komandas pilnvērtīgi nepaēd. Vienīgi Lehs nesmādē treknumu un, savācis neapēsto, loka iekšā, ka šņakst vien, piebilstot, ka tuvākajā laikā mūsu vēderus sagaida daudz nopietnāki pārbaudījumi nekā trekns cūkas speķa gabals ērtā lidmašīnas salona krēslā. Un vispār, vēders esot jātrenē savlaicīgi, sak, lai pierod pie gaidāmajām pārmaiņām. Arī liekas kalorijas par skādi nenākšot, jo drīz vien tās tērēsim uz nebēdu, kas savukārt varot beigties ar ierasto drēbju nesaderību ar auguma individuālajām aprisēm un liekiem ģimenes budžeta tēriņiem, ko viņš, būdams kārtīgs apgādnieks, nu galīgi negribot pieļaut. Šis apgalvojums gan nonāk zināmā pretrunā ar Leha iepriekš pausto individuālo ceļojuma mērķi, proti, nedaudz nomest liekos kilogramus. Taču argumenti par labu speķim tiek izteikti ar dziļu pārliecību, un pārējie tos labprāt pieņem.

Klusi ķiķinot par Leha asprātībām un pa lidmašīnas iluminatoriem vērojot melno debesu pamali, kurai traucamies pretī, mazpamazām iegrimstam snaudā. Pamostos, kad balss skaļrunī aicina pasažierus piesprādzēties jo lidmašīna šķērso Urālu kalnus. Sākas... Lidmašīna tiek kratīta un svaidīta tā, ka gandrīz tieku izmests no sēdekļa. Brīžiem šķiet, ka kāds spārns jau norauts un gāžamies lejā, jo lidmašīna burtiski krīt kā bedrē, izraisot vēderā kņu-došas sajūtas... Nodomāju: “Interesanti, kā šobrīd jūtas Leha ar speķi piepakotais vēders?” Paveroties redzu, ka Lehs nav nemaz tā īsti pamodies. Snauž puspievērtām acīm, sataisījis svētlaimīgu ģīmi. Acīmredzot speķis labvēlīgi ietekmē miegu. Drīz vien lidmašīnas gaita izlīdzinās. Vai nu Urāli jau šķērsoti, vai arī lidaparāts pacēlies augstāk un lido citās gaisa strāvās. Salonā visi nomierinās, un iesnaužamies arī mēs.

***

Noriļskā ielidojam agri no rīta, lidostas pulkstenis rāda 4:30. Izejot no lidostas ēkas pārņem dīvains nemiers. Klusumu brīžiem pārtrauc lidmašīnu motoru spalgie trokšņi no lidlauka puses. Gaisa temperatūra ir kādi +10 Celsija grādi. Ir laiks, kad nakts mieru nomaina dienas rosība. Pasažieru autobusi garā rindā jau stāv pieturā. Kāpjam iekšā busā, ko daiļo uzraksts “в город” (“Uz pilsētu” – tulk. no krievu val.), un pēc neilga brauciena esam Noriļskā, kur sameklējam vajadzīgo adresi. Dažas piecstāvu blokmājas uzceltas uz dzelzsbetona pāļiem, un saliecoties zem mājas var mierīgi staigāt. Zigis, kurš vienmēr visu zina izskaidrot, stāsta, ka mūžīgā sasaluma zonā nedrīkst mājas būvēt tieši uz zemes. Kad sasaluma slānis zem celtnes atkūst, ēka sāk iegrimt, šķiebties un var pat sagrūt. Jautāts, kāpēc agrāk būvētās mājas Noriļskas centrā nav pakāpušās uz pāļiem, Zigis vien kaut ko neskaidri noburkšķ zem deguna.

Stāvam pie blokmājas ārdurvīm un nevaram saprast, kā rīkoties: vai tūdaļ doties iekšā un klauvēt pie Baibas mātes paziņu dzīvokļa durvīm, vai arī pagaidīt, kad mājinieki pamodīsies. Uz ātru roku apspriedušies, nolemjam, ka sūtīsim izlūkus – lai paklausās, vai dzīvoklī jaušama kāda skaņa. Atgriezušies izlūki ziņo, ka dzīvoklī nav dzirdams ne peles solis, tātad iemītnieki vēl guļ. Nolemjam nogaidīt. Bet... laiks velkas neiedomājami lēni. Pamazām nogurums un miegs pārņem arvien vairāk. Kā nekā esam izlidojuši cauri naktij, to nemaz īsti nemanot. Klukņīju uz mugursomas un ik pa brīdim jūtu, ka zods atkal jau tiecas uz krūtīm, un acis līp ciet. Pārējiem neiet labāk, nepārtraukti klanāmies. Beidzot nolemjam mest pieklājību pie malas un doties pie Baibas mātes paziņām, lai tur vai kas. Savācam somas un stiepjam augšā. Dzīvoklī visi tiek uzmodināti, bet izskatās pat priecīgi – teic, ka mūs jau gaidījuši. Mājinieki rosās pa virtuvi un iztaujā par lidojumu un turpmākajiem plāniem. Izrādās, ka vienam no ģimenes pieder žigulītis universālis, tā saucamais desu vāģis ( “Lada” markas pikaps – A.M). Tā saimnieks apsola izvadāt mūs visur, kur vien vajadzēšot. Tieši šāds, ietilpīgs transporta līdzeklis šobrīd mums vajadzīgs.

Vispirms mums jāatzīmējas vietējā KSS (pirmie burti no krievu контрольнo спасательная служба (kontroles glābšanas dienests, latviski)). Vienīgais šis dienests ir tiesīgs atļaut doties maršrutā. Vajadzības gadījumā tas arī organizēs meklēšanu vai glābšanu, ja laikus neatgriezīsimies vai nedosim kādu ziņu no Voločankas, kurā atrodas mūsu maršrutā vienīgā pasta nodaļa. Bet tas var notikt tikai pēc vairākām nedēļām. Jokojam, ka, atrodoties maršrutā, agrāk ziņu varēsim nosūtīt, vien piesienot zīmīti kādai vārnai pie kājas. Tajā pat laikā ir pamatotas aizdomas, ka vārnas šajos platuma grādos nav sastopamas. Protams, mums jāpiesakās arī “Komsomoļskaja Pravda” redakcijas vietējā filiālē. Jāiegādājas biļetes braucienam ar kuģīti, kas, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, no Vaļok ciemata ( Валёк, krievu val .) netālu no Noriļskas reizi nedēļā kursē uz Lamas ezeru un tā krastā esošo bāzi, ko kara laikā uzcēluši tur nometinātie baltiešu virsnieki. Arī pārtikas krājumi nedaudz jāpapildina. Dzīvokļa saimnieki apsola iepazīstināt ar Noriļsku un metalurģiskā kombināta muzeju, kā arī aizvest uz Šmita kalnu.

Ar reģistrāciju KSS viss iet gludi. Izrādās, tur strādā latvietis, kurš ar mums runā skaidrā latviešu valodā. Bez liekām formalitātēm tiekam reģistrēti. Viņš informē arī par šejienes kārtību, apstākļiem un prasībām, kas jāievēro maršrutā. Latvietis ir ārkārtīgi runātīgs un var jau viņu saprast, ne katru dienu iznāk parunāt ar tautiešiem. Īpaši tiekam brīdināti, ka jāuzmanās ar uguni, jo iestājies sausuma periods.

Uzzinam, ka biļetes uz kuģīti nav nopērkamas, jo nekādi regulāri pasažieru vai tūristu pārvadājumi vismaz šobrīd uz Lamu nenotiek. Liekam lietā avīzes ieteikumu, un tas nostrādā. Sazinoties ar kuģīša “Majak” priekšniecību, noskaidrojam, ka šogad palu ūdeņi noskrējuši agri, un Tālajas upē ( Талая, krievu val . ), kas savieno Noriļskajas upi ( Норильская, krievu val . ) ar Lamas ezeru, līmenis pazeminājies tiktāl, ka pat mazais ogļu vedējs nevarot izkuģot, seklākajās vietās Tālajas akmeņaino gultni neskarot. Tāpēc no svara katrs kilograms. Tā kā Lamas bāzē varam nokļūt vienīgi ar šo kuģīti, mums tiek piedāvāts risinājums – stāties kuģīša apkalpes vietā par matrožiem – krāvējiem. No kuģīša apkalpes paliks vien kapteinis un motorists. Mūsu uzdevums būs Vaļok ciematā uz kuģīša uzlādēt akmeņogles un Lamas bāzē tās izkraut. Protams, šādā situācijā neatliek nekas cits kā noteikumus pieņemt. Esam priecīgi par šo pretim nākšanu. Šobrīd kuģītis stāv piestātnē Noriļskajas kreisajā krastā, un kuģojums paredzēts pēc divām dienām. Steidzami kārtojam formalitātes un tiekam pieņemti darbā par matrožiem–krāvējiem par “vēdera tiesu”. Lūk ko nozīmē apzīmogots redakcijas papīrs...

Pirms došanās prom no Noriļskas paspējam uzkāpt Šmita kalnā, kas kopumā dod zināmu priekšstatu par iespējām (ne)atrast kādas pēdas no kara laikā pazudušajiem. Top skaidrs, ka vismaz pagaidām te neko atrast nevarēs. Savulaik izraktie ieži sagūluši vairākus simtus metrus biezā slānī. Ja arī te kāds nopietni gribētu kaut ko meklēt, darbs būtu ilgs, un bez speciālas tehnikas neiespējams. Jādomā, tas izmaksātu arī dārgi. Saprotam, ka tas ir arī politikas jautājums. Vai šobrīd kādam ir patiesa vēlēšanās kaut ko sameklēt un noskaidrot patiesību...? Gatavojoties ceļojumam un arī agrāk, esmu daudz lasījis par pirmajiem ceļotājiem un viņu atklājumiem Taimirā: par pētnieka Urvanceva un grāfa Midendorfa ekspedīcijām uz šo Sibīrijas nostūri. Tagad muzejā ir interesanti uzzināt ko vairāk un savām acīm skatīt lietas, kas kalpojušas pirmajiem pussalas apceļotājiem to riskantajās ekspedīcijās Putoranas un Birranga ( Бырра́нга, krievu val . ) kalnos, tundrā, ezeros un upēs. Muzejs ir patiesi interesants, tajā atklāta arī Noriļskas metalurģiskā kombināta vēsture. No muzeja ekspozīcijām uzzinām arī dažus statistikas datus. Piemēram, ka pēc 1979. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem Taimiras pussalas pamatiedzīvotāju dolganu un nganasanu skaits ir attiecīgi 5053 un 867 cilvēku. Bez šīm vietējām ziemeļu tautām te mīt arī krievi, ukraiņi, un, kā tagad esam noskaidrojuši, arī latvieši. Iedzīvotāju blīvums ir viens no mazākajiem Padomju Savienības teritorijā ‒ tas nesasniedz pat 0,1 cilvēku vienā kvadrātkilometrā. Pie tam, 65% iedzīvotāju dzīvo pilsētās un ciematos. Ārpus tām plašas teritorijas ir neapdzīvotas, ja nu retumis tur ieklīst kāds lopkopis, zvejnieks vai mednieks.

***

Papildus Noriļskā iegādājamies nedaudz pārtiku un vietējo “valūtu” – degvīnu. Iepēr-koties secinām, ka Rīgā nav tik plašas izvēles kā Noriļskas pārtikas veikalos. Šeit darbojas “ziemeļu rajonu īpašās apgādes” princips. Veikalos bez sarežģījumiem var nopirkt (nevis dabūt) mūspusē deficīto piena un olu pulveri, kaltētus burkānus, sīpolus un kartupeļus, žāvētus augļus – rozīnes un aprikozes. Papildus iepērkam miltu, cukuru, sāli, makaronus, putraimus, pelēkās maizes ķieģelīšus – no visa pa druskai, jo jādomā arī par to, kā visu šo “bagātību” nesīsim autonomā pārgājienā. Šai ziņā īpašā vērtē turam kaltētos dārzeņus, kas ir kompakti iesaiņojami un sver ievērojami mazāk nekā produktu parastās versijas. No mājām līdzi vedam rupjmaizi. Jau agrākos pārgājienos esam pārliecinājušies, ka, ierīvētu ar saulespuķu eļļu, ietītu marlē, avīzē un visbeidzot kokvilnas audumā, maizi var saglabāt svaigu pat ilgāk nekā mēnesi. Rīgas tirgū esam iegādājušies kūpinātu cauraugušu cūkgaļu. Atsevišķā kārbā Dzintars sagatavojis ar cūku taukiem pārlietu saceptu liellopu gaļu, kas noderēs, gatavojot makaronus un putras.

Maskavas lidostas svari jau iepriekš informējuši mūs par nešļavu svaru, tāpēc ar pir-kumiem pārāk neaizraujamies. Iegādātā pārtika ir būtisks papildinājums no mājām līdzņemtajiem krājumiem. Īpaši vērtīgs ir degvīns – Krievijā tas kalpo kā maksas līdzeklis un atver pat viscietākās sirdis. Vēlāk jau Voločankā nonākuši pārliecināmies, ka par glāzīti šņabja (aptuveni 40–50 gramu) no vietējiem medniekiem var iemainīt ģērētu polārlapsas, vilka vai ziemeļbrieža ādu, ragus, briežādas un kaula izstrādājumus. Īpaši vērtīgs maiņas līdzeklis vietējo ieskatā ir mednieku duncis, medību patronas, laivas motors vai tā rezerves daļas, ko tundras iedzīvotājiem parasti piegādā helikopteru piloti.

Pienākot aizbraukšanas dienai, noteiktajā laikā esam Vaļok ciemā Noriļskajas krastā. Tiekam instruēti par ogļu iekraušanas tehnoloģiju. Viss ir samērā vienkārši – krastā atrodas vairākas tukšas 200 litru degvielas mucas ar vaļēju augšgalu. Mucu sānos izsisti caurumi, kuros iebāzti koki to ērtākai nešanai divatā. Mucas jāpieber ar oglēm un pa šauru dēli, tā dēvēto trapu, jāsanes uz kuģīša klāja un kompakti jānovieto tā priekšgalā. Kad tas izdarīts, uz mucām novietojam mūsu smagās mugurenes, un kuģojums var sākties Man tiek uzticēts īpaši atbildīgs uzdevums, proti, stāvot kuģīša priekšgalā ar īpašu kārti – “loti”, uz kuras atzīmētas metru un centimetru iedaļas, būs jāmēra dziļums kuģīša priekšā un operatīvi jāziņo (jānokliedz) kapteinim, lai stūrētājs varētu savlaicīgi izvairīties no akmeņiem, kas kuģīša dibenu varētu uzplēst kā savulaik aisbergs “Titānika” sānus.

Noriļskaja ir salīdzinoši dziļa, tādēļ kārti nāksies likt lietā, kad iebrauksim Tālajas upē. Tā kā līdz tai jākuģo vēl labs gabals, man ir laiks iepazīt vienkāršo instrumentu: izpētīt uz tā atzīmes, izmēģināt turēšanu rokās un darbošanos līdzīgi kā šķēpa metējam, lai steigā kaut ko nesajauktu. Atceramies dziesmiņu par kuģi “Neibāde”, kas “no Rīgas uz Saulkrastiem reiz bija satiksmē...” un Baiba ‒ kora “Ausma” dalībniece ‒ uzsāk, pārējie pievienojamies. Skan lustīgi, mums šķiet – pat braši.

Kad nonākam Tālajā, ūdens plūduma režīms strauji mainās. Šī upe nav gara, tā iztek no Melkoje ( Мелкое, krievu val., Seklā, latv. val.) ezera, ko savukārt īsa caurteka savieno ar Lamas ezeru. Tālaja ir ārkārtīgi strauja un sekla. Skaidri saskatāma akmeņiem noklātā gultne, taču ar dziļuma mērīšanu sākumā neveicas tik labi kā gribētos. Pretim plūstošā straume, atsitoties pret kārti, sit vilni. Loti ir grūti noturēt rokās, par mērījumu nolasīšanu nemaz nerunājot. Tā kā ūdens, atsitoties pret kārti, rāda lielāku dziļumu, no iegūtā mērījuma pirms tā paziņošanas stūrmanim jānomet vismaz 10–20 centimetri. Jāuzmanās arī, lai nepārkrītu pāri pa kuģīša zemo bortu. Taču drīz vien ievingrinos un ar uzticēto uzdevumu tieku galā ciešami. Kuģītis sparīgi manevrē no viena krasta uz otru, meklējot dziļākās vietas. Tomēr pat tik filigrāni kuģojot, dibens ik pa brīdim nošņirkst vai noklaudz pret akmeņiem. Tagad pilnībā saprotam kuģniecības vadības bažas par ūdens līmeni, kuģīša iegrimi un lieko svaru.

Pie iztekas no Melkoje ezera Tālaja kļūst dziļāka. Krastā izvietojies zivju inspekcijas postenis, kurā augu diennakti dežurē inspektori, jo ezerā aizliegts privāti iegūt lašus un to ikrus. Mūsu kuģīša kapteinis stāsta, ka šim postenim garām neviens neievērots un neizkon-trolēts netiek, un vietējā vara uzskata, ka sekmīgi cīnās ar malu zvejniecību. Taču kā pārliecināmies vēlāk, nelegālā zvejniecība šeit zeļ un plaukst. Kad bīstamais posms beidzies un esam iekuģojuši Lamas ezerā, uzaicinām kuģīša kapteini un motoristu nodegustēt no Rīgas līdzpaņemto “Melno balzamu”. Viņi, protams, neatsakās, balzamam seko vietējais šņabis.

Kapteinis nezin kur atrod un liek galdā trīs litru burku ar sarkanajiem ikriem, kurus pilnām mutēm baudām. Baiba pat tiek pie kuģīša stūres rata un sāk to enerģiski grozīt. Aiz kuģīša gludajā ezera spogulī redzams, ka braucam lokiem gluži kā slēpotāji slaloma trasē. Lamas ezera bāzi sasniedzam omulīgā noskaņojumā. No kapteiņa esam arī uzzinājuši, ka netālu no bāzes kādā sopkā ir apbedījumi. Šeit, ziemeļu klimatā, tie esot labi saglabājušies. Kapteinis, kurš reizēm atbraucot pie saviem draugiem zvejniekiem (lūk, skaidra arī ikru izcelsme), apbedījumus ne reizi vien ir skatījis un solās mūs turp aizvest. Vēl vairāk – nu jau viņš apsola mūs aizvest krietni tālāk, kādus 70 kilometrus līdz pat Bučaramas un kāda bezvārda strauta ietekai ezerā. To vērtējām kā ārkārtīgi izdevīgu darījumu. Pretējā gadījumā, nāktos ar mugursomām, kuru svars svārstās no 45– 60 kilogramiem, kājot gar ezera krastu. Šis sarežģītais, šķēršļotais gājiens aizņemtu vairākas dienas vai pat nedēļu un prasītu milzum daudz enerģijas un spēku.

Nu varam lepni kuģot un no “Majak” klāja vērot apkārtējo ainavu. Saskatām zināmu līdzību ar Baikāla ezera apkārtni un Rēriha gleznām, kurās skatāmas zilganā miglā tērptas kalnu aprises. Vietām vīd pa sniegotai virsotnei, nogāzēs iezīmējas baltas švīkas. Reizēm kalni pienāk pie paša krasta un, vērojot nobiru akmeņus, kas slīpi iesniedzas ūdenī, domās apceram, ka iešana ar smagajām mugursomām pa šiem akmeņiem tiešām nebūtu diez ko viegla. Tagad – vienā mierā kuģojot – taupām pārgājienam atvēlēto laiku, spēkus un pārtiku. Vienubrīd iztālēm ieraugām vilku vai savvaļas suņu baru, kas rikšo krastmalā. Saskaitām vairāk kā desmit diži noaugušus indivīdus, sīkākos saskaitīt neizdodas. No sastapšanās ar suņiem, kas vasarās palaisti savā vaļā gādāt iztiku, pirms vairākiem gadiem mūs brīdinājis kāds taigas mednieks: “Ja bara vadonis izdomā mesties kaut kam virsū, pārējie nevilcinoties tam seko, un šādā brīdī atturēt vai pārtraukt suņu uzbrukumu nav iespējams”. Sastapties ar šādu kompāniju nav patīkami. Tad jau ar vilkiem daudz drošāk, ja vien tie nav izbadējušies, no cilvēkiem izvairās.

***

Piekuģojot pie Lamas bāzes, “Majak” ar priekšgalu uzstumjas krastā, kur mūs sagaida bāzes saimnieks, pēc tautības ukrainis. Izrādās, viņš še bijis komandants arī kara laikā un dzīvojis kopā ar atvestajiem baltiešu virsniekiem. Iesākumā tas vieš cerību kaut ko konkrētāk uzzināt par pulkvedi. Ukrainis ir laipns sarunu biedrs, parāda sopku, uz kuru ar ragaviņām tikuši aizvilkti un apglabāti 1941.–1942. gadā mirušie. Kurināmo, tās pašas ogles, pretējā krastā varējuši sarakt ar lāpstu. Pēc tām gājuši pāri aizsalušajam ezeram. Atpakaļceļš bijis bīstams, reizēm nācies atvairīt izbadējušos vilkus, kas sekojuši novārgušajiem cilvēkiem pa pēdām. Agresīvos dzīvniekus atgaiņājuši ar tām pašām ogļu lāpstām.

Jautāts, vai vilku uzbrukumos kāds arī aizgājis bojā, komandants neatbild, vien, saraucis augstāk uzacis, klusē. Jāni Kaļķi komandants neatceras. Laikam jau pulkvedis dus Šmita kalnā zem izraktās rūdas un akmeņiem. Vairāk jautājumus neuzdodam. Vien nodomājam, vai viņš maz vēlas visu stāstīt, tādēļ jāorientējas uz drošākām liecībām un jāapskata sopka, kurā apbedīti mirušie karavīri. Sopka atrodas šajā ezera krastā salīdzinoši netālu. Taču pirms doties turp, jāizkrauj ogles. Kā par nelaimi, vienam no mūsējiem uz šaurās un stāvās laipas sašķobās kāja, un muca ar oglēm ieveļas ezerā. Ūdens ir dzidrs un mucu 3–4 metru dziļumā var skaidri saskatīt. Notikums ir ārkārtējs. Muca par katru cenu jāizvelk, bet ūdens temperatūra ir vien kādi +2 vai +4 Celsija grādi. Oglēm ir stratēģiski svarīga nozīme – ziemā tās ir vienīgais kurināmais. Kapteinis, saraucis pieri, dziļdomīgi klusē. Apjukuši esam arī mēs. Tas gan nevelkas ilgi, Lehs, būdams kārtīgs ūdeņnieks, piesakās nonirt un apsiet mucai mūsu ekipējumā esošo glābšanas repšņori, lai varam vērtīgo kravu izvilkt. Domāts, darīts. Lehs pirms operācijas iedzer graņonku sildošā dzēriena un novelk drēbes. Iesienam viņu auklā un Lehs ienirst. Dzidrajā ūdenī labi saskatāmas viņa ritmiskās kustības, nonirs-tot pie mucas. Kad muca piesieta, velkam abus laukā. Lehs piesārtis paziņo, ka aukstumu tā īsti nemaz nav sajutis. Turpretī mums, uz viņu skatoties, nebūt tā neliekas, tāpēc Leham tiek piedāvāta vēl viena glāze šņabja, no kuras viņš neatsakās. Bāzes saimnieka un kapteiņa sejās jaušama apmierinātība un izbrīns. Ar šo rīcību esam iekarojuši viennozīmīgu atzinību, un nu vairs nav ne mazāko šaubu, ka tiksim aizvesti, kur vien mums vajadzēs.

Aizkuģojuši līdz sopkai, izkāpjam krastā un lēzenajā nogāzē atdodam daudzus no lapegles darinātus mietiņus, uz kuru apdarinātās puses ar zīmuli uzrakstīts mirušā vārds, uzvārds un miršanas gads. Es mietiņus fotografēju, Baiba blociņā pieraksta datus. Krietni vēlāk šo epizodi aprakstu draugam – zvērinātam advokātam, medniekam un goda vīram Andrejam Strautiņam, kurš kopā ar vēstures pētniekiem, bijušajiem izsūtītajiem un publicisti Dzintru Geku vairākkārt devies uz Sibīriju izpētīt un dokumentēt vietas, uz kurām izsūtīti tautieši vai dzīvo viņu pēcteči, apzinātu apbedījuma vietas un aizlūgtu par mirušajiem. Lūk, fragments no mana elektroniskā pasta vēstījuma Andrejam: “Sveiks, kolēga un izcilais mediniek Andža! Tas kurš(..) 3) Par vietām, kuras mini savā e–pasta vēstulē, varu tev teikt to, ka vēl astoņdesmitogadu vidū biju gan Noriļskā, gan pie Lamas ezera un tikos ar ezera krastā uzbūvētās ēkaskomandantu–pārzini, ukraini pēc tautības, kurš bija tur arī kara laikā. Cik atminos, tad šoēku bez nevienas naglas uzbūvējuši baltiešu virsnieki, kurus tur atsūtīja izciest nometināju-mu – atsūtīja ziemā un “izmeta” ezera krastā “kā stāv”. Tad nu, lai kaut kā sevi paglābtu,viņi uzbūvēja šo mitekli. (..) Daudzi nomira no aukstuma un slimībām. Dzīvi palikušie pa-glabāja viņus turpat blakus sopkā, izrokot nelielu bedri un sametot virsū akmeņus, lai zvērineizkašņā un neapgāna apbedījumus. Toreiz safotografēju daudzas apbedījumu vietas ‒ nolapegles koka darinātos stabiņus, uz kuriem ar zīmuli bija uzrakstīti mirušo uzvārdi unmiršanas dati. Šo informāciju kopā ar pierakstiem, jau atgriezies mājās, nodevu savamradiniekam Artūram Baumanim, kurš šad tad no Amerikas brauca uz Latviju pie savasmāsas Irmas Baumanes, manas vecāsmātes Lilijas Ašenkampfas (meitas uzvārds – Liepa)māsīcas. Latvijas laikā viņš bija strādājis par J.Raiņa literatūras un vēstures muzeja direktoru (..) Bildes bija uz diapozitīviem un nepastāvēja nekādas kopijas. Pēc tam nesaņēmunekādas ziņas par šo unikālo uzņēmumu tālāko likteni. Kādu laiku pēc mūsu tikšanās viņšnomira, un tā viss palika.

Ja jau tu būsi tur, kur 40–tajos risinājās šie dramatiskie notikumi, aizkāpiet uz to sopku. Iespējams, ka vēl ir kas saglabājies. Ziemeļos nav baktēriju(..),līdz ar to pūšanas procesiir lēni, arī ieraksti ilgi saglabājas. Tā sopka atrodas pa ezeru uz priekšu, tajā pašā krastā,kur uzbūvēta māja. Aizlūdziet par mirušo dvēselēm.

P.S. (..) Toreiz pabijām arī bēdīgi slavenajā Šmita kalnā pie Noriļskas, kur zem rūdas akmeņu slāņa guļ simtiem nošauto uz Noriļsku atsūtīto karavīru. Tagad zinu, ka Šmita kalnā apbērts ar akmeņiem dus arī Intas vectēvs pulkvedis Jānis Kaļķis, kuru nodevīgi savācano Litenes nometnes. (..)”

Pēc visu apbedījumu apsekošanas kāpjam uz kuģa un dodamies tālāk, līdz nokļūstam pie kāda strautiņa ietekas ezerā. Kuģelis atkal uzstumjas ar priekšgalu krastā, tiek nomesta laipa, pa kuru nesam krastā somas un kāpjam arī paši. Bažīgi un tajā pašā laikā uzstājīgi noprasu kapteinim, vai viņš galvo, ka šī ir Bučaramas ieteka. Kapteinis iebaksta ar pirkstu kartē un paziņo, ka varu būt pilnīgi pārliecināts par viņa teikto. Viņš zinot un nekļūdoties, ne vienreiz vien esot bijis šeit. Varētu pajautāt, ko viņš šeit meklējis, taču iekožu mēlē un tikai pasaku paldies. Lieka ziņkārība ne katrreiz attaisnojas.

***

Kuģītis ilgi nekavējas. Līdzko esam krastā, tas uzņem kursu atpakaļ, un drīz vien jau tālē manāms kā mazs punktiņš. Netālu no Bučaramas ietekas ezerā uzceļam telti un norunājam,
ka pirms došanās tālāk nedaudz atpūtīsimies. Zigis jau atgūlies un atstutējis galvu pret kādu vaivariņu puduri. Un tas ir saprotams, pēc tik “nogurdinoša” brauciena kā šis...
Iedabūjam viņu teltī, tā šķiet drošāk, nevar taču nepieskatīts tā atpūsties, kazi, atklīdīs vēl kāds asinskārs tinis (arī āmrija, latīniski – Gulo gulo, krieviski – россомаха), kuru Putoranas
kalnos esot gana. Tinis parasti medī novārgušos. Ievainotam vai slimam dzīvniekam seko dienām ilgi un, kad tas pakrīt, nekavējas ieturēties. Ticis pie laupījuma, tas negriež ceļu pat augumā raženākajam lācim, tā stāv rakstīts populārzinātniskos rakstos. Spriežam, ka guļošs cilvēks lieliski atbilst tiņa gaumei – sak, “ēdmaņa” pati atnākusi.

Ir vēla pēcpusdiena. Kamēr arī pārējie salien teltī atpūsties, nolemju pamētāt spiningu. Miegs nenāk, ir pārņēmusi atbildības sajūta, ka vismaz vienam jāpaliek nomodā; jau vilcienā Rīga–Maskava biedri mani iecēluši par grupas vadītāju. Staigāju gar krastu un izmēģinu līdzpaņemtos vizuļus, taču pie laša vai kādas citas zivs tā arī netieku. Pāris ņēmienus sajūtu, bet tā kā mani vizuļi – otrā un trešā numura rotiņi ‒ ir aprīkoti ar maziem āķīšiem un paredzēti alatu un foreļu ķeršanai, pieķērušās zivis nopurinās no āķa un palieku bešā.

Kad beidzot arī mani sāk pārņemt miegains nogurums, pēkšņi izdzirdu motorlaivas motora skaņu. Ir savādi izdzirdēt kaut ko tādu tālu prom no civilizācijas. Pirmajā mirklī pat neticu savām ausīm. Tomēr skaņa pieaug, un drīz vien no zemesraga puses, kas iestiepjas ezerā, parādās motorlaiva ar četriem vīriem tajā. Apliekusi slaidu loku, laiva piestāj krastā netālu no manis. Nevaru saprast, kas tie par negaidītiem viesiem. Dodos klāt, sveicinu un uzsāku sarunu. Vīri atgādina specvienības desantniekus, vien zilo berešu trūkst. Sejas tādas neskūtas, nelaipnas, skatiens, nopētot mani, vērīgs. Vārds pa vārdam, līdz svešinieki noskaidro, ka esam tūristi un nedomājam te ilgi uzkavēties. Pastāstu, ka mūs atvedis kuģītis “Majak” un ka plānojam drīz vien doties tālāk uz Putoranas plato. Pamazām saspringtība svešinieku sejās un valodā izzūd. Sarunas gaitā izsaku nožēlu, ka neko neesmu noķēris. Kā atbildi saņemu uzaicinājumu vakarā atnākt uz viņu nometni un nodegustēt ezera lasi, bet pagaidām viņi iedāvina vizuli, uz kā varot lasi noķert. Vizulis ir spoža metāla zupas karote, kurai nozāģēts kātiņš un galos izurbti caurumi, vienā ievērts trīs žuburu āķis, bet pretējā malā – savienojuma riņķītis. Uz jautājumu, kur atrast viņu nometni, saņemu atbildi, ka tā ierīkota netālu kādas klints pakājē. Saņemu arī apstiprinājumu – lai tik nākot visi. Viņi mūs uzcienāšot ar svaigiem ezera lašiem. Norunājam, ka vēlāk, kad mūsējie būs piecēlušies, aiziesim ciemos. Vīri izvelk krastā motorlaivu un piepūšamo gumijas laiviņu kura vilkta piesieta aiz motorlaivas, savāc mantas un, pamājuši atvadas, pa taciņu, kas ievijas krūmājā, dodas prom un drīz vien vairs nav manāmi. Izmēģinu iedāvināto vizuli, bet arī uz tā neviens lasis nepiesakās. Iespējams, ka iepriekš mētājot vizulīšus, ezera lašus šai krastā esmu iztraucējis un tie kļuvuši piesardzīgi. Savukārt man visu laiku neliek mieru domas par uzaicinājumu apmeklēt svešinieku nometni. Kāpēc vīri bijuši atklāti un pat norādījuši savas nometnes atrašanās vietu? Kādi ir viņu patiesie nodomi?

Kad krēsla sāk pārņemt apkārtni, pamazām pamostas Lehs, Zigis un Janka, kuri izskatās jau diezgan atžirguši, ņipri un savākti. Izstāstu viņiem par nejaušajiem kaimiņiem un saņemto ielūgumu apciemot viņu nometni. Apspriedušies nolemjam ielūgumu pieņemt. Neesam jau arī vakarējie... Mudina ziņkāre aprunāties un uzzināt ko vairāk par šejienes apstākļiem. Baiba, kamēr spriežam, ir “safrizējusies”. Sameklējam mugursomā spirta blašķi, un esam gatavi doties ciemos.

Sākumā taciņa vijas krūmājā starp sūnām un mētrām apaugušiem ciņiem un akmeņiem, bet drīz vien jau jālaipo pa slīkšņu un jāvairās, lai kājas nekļūst slapjas vai kur neiestieg. Šur tur nomests pa sprungulim, lai zinātu, kur spert nākamo soli. Taciņa purvājā iezīmējas skaidri, un var noprast, ka tiek lietota bieži. Neilgi gājuši, nonākam pie stāvas klints sienas, ap kuru ir sauss. No šīs vietas raugoties, labi pārredzams ezera līcis un kalni pretējā pusē. Turpretim paši esam salīdzinoši tālu no krasta, un, raugoties no ezera puses, mūs uz apkārtējo krūmu un klints fona būtu grūti pamanīt. Zeme apkārt klintij nomīdīta, redzams, ka cilvēki šeit uzturējušies ilgāku laiku. Klints siena sveras slīpi virs galvām un veido tādu kā dzegu. Cieši pie klints uzslieta liela izbalējuša auduma telts. Blakus tai krūma zarā ka-rājas vītņstobra karabīne. Telts priekšā iekurts neliels ugunskurs, ap kuru tiekam aicināti sasēsties.

Notiek iepazīšanās, nosaucot vārdus, un, kad esam iepazinušies, velkam no somiņas blašķi. Lietišķi pajautājam, vai viņi dod priekšroku neatšķaidītam spirtam vai būtu labāk ja to atšķaidam. Saņemam atbildi, ka spirtu labāk atšķaidīt, jo priekšā garš vakars. Tiek pasniegts katliņš ar ūdeni, tukšs plastmasas trauks, un Lehs ar Janku ķeras pie spirta šķai-dīšanas. Tikmēr viens no maliķiem (jau esam skaidrībā par šo vīru nodarbošanos) pievelk tuvāk ugunskuram spaini un ņemas gatavot cienastu. Var redzēt, ka viņš to lieliski pieprot, un izrādās, še nekurienē netrūkst pat deficīta izejvielu. Atliek tikai minēt, kā tās te nokļu-vušas. Svaiga mazsālīta laša pagatavošanas recepte ir šāda: zivs tiek izķidāta, pēc tam to sagriež pirksta biezuma ripiņās, tādās kā desas šķēlītēs. Šejienes ezera lašiem ir īpatnēja forma – tie ir slaidi un ar gandrīz apaļu ķermeni. Tiek sagriezti gurķi un sīpoli. Visu to liek spainī kārtām. Pa starpu uzber piparus, viegli apsāla un pievieno nedaudz etiķa. Pēc kādas pusstundas zivs ir nogatavojusies, spirts saēdies ar ūdeni, tēja ievilkusies un varam ķerties pie vakariņām. Jāsaka, ka šādi sagatavoti laši ir garšīgi, gurķi lieliski harmonē ar svaigajām zivīm, kopumā radot lielisku garšas buķeti.

Tērzējam par visādiem sīkumiem. Vīri pie ugunskura ir pieci, un pieci esam arī mēs. Brīžiem gan no telts atskan kāda klusa skaņa, ir sajūta, ka teltī atrodas vēl kāds, kurš ne-rādās, bet varbūt tā tikai tāda saasināta iedoma... Iesākumā esmu piesardzīgi saspringts, gatavs ātrai reakcijai. Taču pamazām saspringtība pāriet un atslābinos. Sarunas risinās par ziemeļiem, šejienes dzīvi, cilvēkiem un viņu tikumiem. Maliķi vairākkārt uzsver, cik ļoti šeit, ziemeļos, tiekot cienīts “godīgums” šo vīru izpratnē un kas sagaida meli vai zagli, kurš piesavinājies citam piederošu medījumu, lomu, tīklu vai ko citu. Pēc šiem vārdiem allaž tiek pamests zīmīgs skatiens uz zarā karājošos šauteni un piebilsts, ka ausis un acis te ir pat akmeņiem un vēl neviens no Putoranas kalniem nav sveikā aizgājis, ja pārkāpis kādu no šiem nerakstītajiem uzvedības baušļiem. Tiek arī piebilsts, ka “tiesa” šeit tiek spriesta ātri un bez varas iestāžu iesaistīšanas. Neviens neko te arī nemeklējot, bet, ja arī meklējot parasti neko neatrodot. Tomēr visā visumā saruna rit miermīlīgi, nekādi draudi netiek izteikti. Šķiet, šie vīri ir sapratuši, ka no mums nav jābaidās un brīžiem pat sacenšas atklātībā.

Pieņemu, ka līdz šim nevienam viņi nav varējuši uzticēties un atklāti parunāties par lietām, ar ko viņi te nodarbojas un cik grūti un sarežģīti tas nākas. Tomēr nepamet arī sajūta, ka ne viss tiek pateikts līdz galam. Sarunai zināmu eksotisku piegaršu piedod arī tas, ka esam no tālās Baltijas. Latviju viņi zina, ir dzirdējuši par šo zemi un cilvēkiem. Jādomā, ka zināms priekšstats par latviešiem, viņu godīgumu, strādīgumu, dotā vārda turēšanu, izturību un principialitāti šeit radies no saskarsmes ar izsūtītajiem un pēctečiem.

Šie vīri pamatā nodarbojas ar nelegālu ezera lašu ķeršanu, izliekot tīklus. Lai zivis un ikrus dabūtu garām “modrajiem” sargiem upes iztekā no ezera, iegūtā produkcija tiek uzglabāta hermētiskās metāla kannās, kuras tiek nogremdētas. Ezera ūdens temperatūra ir pietiekami zema un nodrošina salīdzinoši ilgu lašu un to ikru uzglabāšanu. Vēlāk, kad ezers aizsals un zivju inspektoru posteni Tālajas iztekā noņems, kannas viņi izcels un aiztransportēs līdz Noriļskai, bet kā notiks tālākā produkcijas transportēšana un realizācija, vairs nav viņu darīšana. Var secināt, ka nelegālā lašu un ikru ieguve un realizācija Krievijas pilsētās ir labi organizēta un, jādomā, arī pietiekami labi apmaksāta nodarbe. Kāda nelegālajā lašu ikru ieguvē un tirdzniecībā varētu būt mūs atvedušā kuģīša un tā apkalpes loma? Atbildi varam vien minēt.

Sarunās laiks paiet ātri, un sākam domāt par atpakaļceļu. Mūsu jaunie paziņas arī sāk izskatīties saguruši. Šķiet viss izrunāts un spainim ar lašiem jau redzams dibens. Atpakaļ ceļš uz telti sokas raitāk nekā turpceļš. Nonākuši krastmalā, norunājam, ka dosimies ceļā nekavējoties. Vakariņas iedarbojušās kā dopings, esam moži un enerģijas pilni. Spriežam, ka iešana nakts stundās būs vieglāka nekā dienā. Arī redzamība ir pietiekama, jo jūlija beigās un augusta sākumā pilnīga tumsa neiestājas. Laika apstākļi pieturas labi un ziemeļos, kur tie mēdz krasi mainīties, jāizmanto katrs brīdis, ko daba atvēl. Lēšam, ka pakot mantas ārā no mugursomām un iekārtot nometni šeit nav racionāli. Tad jau labāk to darīt kaut kur pa ceļam, kad būsim kādu gabalu jau nogājuši un gribēsim atpūsties.

***

Stāvam ezera krastā netālu no maliķu motorlaivas, benzīna kannām un piepūšamās gumijas laiviņas, kas, apgāzta uz mutes, guļ netālu, pūš liegs vējš un nekas neliecina par spējo laika maiņu. Kad negaidot saceļas ārkārtīgi spēcīga vēja brāzma. Tā, sagriežot vērpetē ak-meņus, zarus un smiltis, strauji tuvojas. Jau pēc mirkļa gumijas laiviņa tiek uzrauta augstu gaisā un ienesta tālu ezerā. Laiva vēl un vēl reizi tiek rauta gaisā un triekta pret viļņiem, kuri spēji uzradušies ezera rāmajā virsmā. Bezpalīdzīgi vērojam, kā tā kūleņo kā liels, tumšs ritenis un strauji attālinās pretējā krasta virzienā, līdz saplūst ar tā tumšo ēnu un vairs nav saskatāma. Mirklī saprotam, ka ir izveidojusies kurioza un mums ārkārtīgi nelabvēlīga situācija. Pēc brīža taču dosimies projām, un ko gan maliķi padomās, atnākot un ieraugot, ka pazudusi viņu laiva? Nodomās vēl, ka esam to paņēmuši! Viņi taču zina mūsu maršrutu un to, ka gatavojamies nobraucienam pa Lielo Honna Makitu. Atceramies arī teikto par to, kas sagaida garnadzi.

Lai kaut kā izlīdzinātu situāciju, nolemjam atstāt zīmīti, kurā izskaidrot notikušo. Sameklējam dienasgrāmatu, izplēšam lapu un visu sīki aprakstam. Zīmīti ieķīlējam iešķeltā kokā, ko iespraužam zemē netālu no motorlaivas. Krastmalas smiltīs iezīmējam arī virzienu, kurā aizpūsta laiva. Šķiet, ka esam visu paskaidrojuši, bet vai maliķi noticēs? To nevaram zināt. Toties uz priekšdienām ielāgojam, ka pat salīdzinoši rāmā laikā mēdz sacelties ļoti spēcīgs virpuļvējš, kas paceļ un aiznes pa gaisu smagus priekšmetus. Labi, ka neviens no mums tai brīdi nestāvēja blakus laivai! Tā ir nopietna mācība, saprotam, ka nevaram visu mērot ar Latvijas pieredzi un izpratni par notikumiem dabā. To, ka Taimirā mēdz pūst spēcīgi vēji, “izbaudījām” arī vēlāk, kad braucām pa Hetas upi un uz kādas saliņas gandrīz diennakti gaidījām, līdz vējš nedaudz pierims.

Tagad gan vairs ilgi neprātojam, žigli novācam telti un, uzvēluši uz pleciem mugursomas, dodamies ceļā, iesākumā gar Bučaramas kreiso krastu. Jau pēc pāris simts metriem esam spiesti šķērsot upi, kurā, par laimi, ūdens līmenis ir zems un straume nav spēcīga. Tā, vairākkārt šķērsojot upi un ejot pa akmeņiem klāto krastmalas krūmāju, virzāmies uz priekšu salīdzinoši raiti. Varam tikai iedomāties, cik sarežģīta un grūta ir šīs nelielās upītes šķērsošana vai iešana gar tās krastu pie augstāka ūdens līmeņa, kad palienes krūmājs ir zem ūdens, upe dažviet izplūdusi līdz stāvajām klinšu sienām, kas ieskauj ieleju, un straumes spiediens gāž no kājām. To, ka upe dažkārt pārplūst, norāda neskaitāmie grants un oļu sanesumi. Bučarama iztek no Putoranas plato un augštecē plūst pa šauru kanjonu. Tās augštecē ir vairāki ūdenskritumi, bet vidējais kritums ir 20–30 metri vienā kilometrā. Šobrīd Bučaramā ūdens nav daudz, tikai šur tur redzama kāda ar ūdeni piepildīta bedre. Vienā tādā pamanu pamūkam nelielu zivtiņu. Tai pat laikā, sīkas straumītes starp akmeņiem urdz viscaur.

Ejam noteiktā režīmā – ik pēc 20 minūšu iešanas 10 minūtes atpūšamies. Atpūtas brīžos noceļam no pleciem smago nesamo un, saslējuši kājas augstāk, guļam uz muguras un caur moskītu tīkliņu sietu vērojam tumšajās debesīs mirdzošās zvaigznes. Likumsakarīgi, ka sarunas ievirzās par zvaigznēm, zvaigznājiem un to nosaukumiem. Secinām, ka mūsu zināšanas šajā ziņā nav necik plašas un skolā astronomijas apgūšanai nēsam veltījuši pietiekami daudz uzmanības un laika. Gaiss ir dzestrs un uzmundrinošs. Kādā upes līkumā atrodam krūmos iesprūdušu aptuveni pusotru metru garu dēli. Nezin kā tas te uzradies? Janka, kā jau saimnieciski un lietišķi domājošs, atradumu uzmanīgi nopēta un paziņo, ka to ņemšot līdzi, vēlāk dēlis lieti noderēšot katamarānam par rāmi saturošu šķērskoku. Svara ekonomijas nolūkā no mājām esam paņēmuši līdzi vien katamarānu rāmju garās alumīnija caurulītes. Rāmja šķērssavienojumus, kas parasti tiek gatavoti no vecām distanču slēpēm, nolemts darināt no uz vietas sadabūtiem materiāliem. Bet jāteic, šis lēmums nav bijis pārdomāts, ekonomējot svaru, neesam apsvēruši reālās iespējas šeit, tālu ziemeļos, sameklēt kaut cik noderīgus materiālus “kaķu” (tā īsumā dēvējam katamarānus) rāmju sagatavošanai. Agrākajos braucienos Sibīrijā sameklēt atbilstošus lietas kokus nav bijis problēmu: lapegles bija lielisks materiāls “kaķu” rāmju izgatavošanai. Ar šo pārliecību esam atkūlušies vietā, kur ir problemātiski sameklēt kaut cik taisni noaugušu koku, kas spētu izturēt gaidāmo slodzi braucot pa krācēm. Bučaramas krastos augošais krūmājs pārsvarā ir lapu koki – sīki, izlocījušies alkšņi un bērziņi.

Starp citu, nestandarta situācija ar katamarāniem radās jau mājās, kad atkrita vairāki braucēji un nācās izšķirties, kā rīkoties atlikušajiem pieciem. Ja ņemtu trīs “kaķus”, kādam nāktos braukt vienam. Tas būtiski ietekmētu kopējo nešļavu savaru. Tāpēc nolēmām ņemt līdz tikai divus “kaķus” ar vienu braukt trijatā, bet ar otru divatā. Trīsvietīgā katamarāna rāmis jātaisa vismaz par 10–15 centimetriem platāks un tā rāmja šķērskokiem jābūt īpaši izturīgiem. Jāni no apņemšanās paņemt dēli nespējam atrunāt. Argumentus, ka mugursomu svars jau tā ir uz mūsu nešanas iespēju robežas un iešana ar mugursomā iebāztu dēli vēl vairāk sarežģīs jau tā grūto laušanos caur blīvi noaugušo krūmāju, viņš neņem vērā. Vien atrūc, ka gan jau mēs vēlāk novērtēšot viņa pūliņus un priecāšoties par paņemto lietaskoku. Tostarp dēlis, izslējies no mugursomas labu tiesu virs Jāņa galvas, un nepārtraukti ķeras krūmājā. Dēlis nav arī no vieglajiem, jo piesūcies ar ūdeni. Vienlaikus Jāņa iniciatīva liek arī pārējiem sarosīties un jau tagad raudzīties un vērtēt iespējamos līdzi ņemamos “kaķu” rāmju šķērskokus. Saprotam, ka jo vairāk attālināsimies no Lamas ezera un kāpsim augstāk Putoranas plato, jo grūtāk būs atrast kaut cik noderīgus kokus. Mums taču jau ir informācija, ka uz plato pat malku ugunskuram nevarēsim sameklēt. Lietas koku uzmeklēšana, nogriešana un ievietošana mugursomās, protams, ietekmē pārvietošanās ātrumu. Bet: “kas meklē, tas atrod” un drīz vien esam sagādājuši kaut cik piemērotus šķērskokus kaķu rāmjiem. Aizrāvušies ar šo nodarbi, nemanot esam nonākuši vietā kur krūmājs kļuvis jau skrajāks un skatienam paveras apkārtējā panorāma. Pa labi redzama dziļa grava, kas iestiepjas Bučaramas ielejā. Nedaudz augstāk gravu aizšķērso, stāva klints. Tā kā esam gājuši gandrīz deviņas stundas, nolemjam atpūsties un uzslejam teltis. Pamatīga atpūta visiem vajadzīga.

Lūk, ieraksts dienasgrāmatā, ko 28. jūlijā veikusi Baiba: “Kādu brīdi gājuši, nokļūstam brikšņu joslā, kur ķeras kājas, mugursomas, galvas utt. Odi ēd pamatīgi, īpaši nelielajosatelpas brīžos, kas kļūst arvien biežāki. Neomulīgi kļūst, kad ieraugām lāča pēdas, manviņš sāk rēgoties jau aiz katra krūma. Iet kļūst arvien grūtāk. Man pāris reizes izdodas no-gāzties, un tad domas ir apmēram šādas – viss, vairāk nepiecelšos. Bet zēni, kuriem, starpcitu, neiet vieglāk, mani piestutē, un streipuļošana caur krūmiem turpinās.”

Izgulējušies un atpūtušies nolemjam tuvāk aplūkot klinti, kas aizšķērso gravu. Raugoties pa gabalu redzam, ka pāri tās malai urdz ūdens strūkliņa. Virs klints kā liela dzega iegūlis ledus klucis, un zem tā vīd izbalējuši ziemeļbrieža ragi. Pietiekami intriģējoši lai apskatītu visu tuvāk. Esam jau atguvušies un atpūtušies, un nolemjam uzkāpt klintī. Pirms kāpšanas izcepam goļecu ( голец, krievu val. – viena no lašu apakšdzimtas paliju ģints – s alvelinus – sugām – red. piez. ), ko esmu noķēris netālu no nometnes. Ieturējušies un padzēruši tēju, atstājam mugursomas teltī un dodamies pie klints. Gar vienu tās malu, izmatojot izciļņus kā savdabīgas kāpnes, samērā viegli uzkāpjam augšā. No ledus pārkares pil kūstošā ledus ūdens. Nogaršojam – garšīgs. No klints paveras plašs skats uz Bučaramas ieleju un slīpo nogāzi, kas ved augšā uz Putoranas plato. Ieleja pa kuru tek Bučarama sašaurinās un jau vairāk atgādina dziļu gravu ar virkni ūdenskritumiem. Secinām, ka turpināt iet gar Bučaramu būs sarežģīti. Vēl tikai nedaudz jāpaiet un tad jāuzsāk pats stāvākais kāpiens augšā uz plato. Līdz ar to laušanās caur brikšņiem un brišana pa ūdeni vairs nebūs, un tālākais ceļš jau vedīs pa plato nosacīti līdzeno virsmu. Tur iešana, jādomā, būs daudz vieglāka. Tobrīd pat nenojaušam cik ārkārtīgi smaga un grūta būs slīpās nogāzes pārvarēšana, lai tiktu augšā uz plato ar smagajām mugursomām. Tai pat laikā līdz vietai, kuru esam nolūkojuši stāvā kāpiena uzsākšanai, vēl jātiek...

Lūk vēl viens ieraksts dienasgrāmatā, ko par nākamās nakts gājienu izdarījis Zigis: “Izejam vēlu vakarā. Tagad ejam pa upes gultni. Ceļš akmeņains, bet iet var. Tomēr, lai galīgineaizmirstu iepriekš apgūtās iemaņas, šad tad iegriežamies arī krūmos. Drīz esam nonākuši pie tik ilgi gaidītā pirmā strauta. Diez kas nav. Strauta vietā liela akmeņu straume.

Ejam tālāk, ap pusnakti sāk rādīties spoki, vairāki no mums pakrīt. Tuvojamies otrajam strautam, ūdens Bučaramā paliek arvien mazāk. Kad nonākam līdz strautam, pārliecināmies, ka karte tomēr nav tik precīza, kā bija domāts. Prātojam, ka derētu tajā atzīmētmūsu precizējumus. Un – kā uzticēties kartei tālākajā maršrutā, kad iespējams, vairs nebūszīmīgu dabas objektu, lai tos salīdzinātu ar karti?...” Šis jautājums paliek neatbildēts. Pēc vairāku stundu gājiena beidzot esam nonākuši noskatītajā vietā, no kuras plānojam uzsākt stāvāko kāpiena daļu uz plato. Raugoties no apakšas, viss gan izskatās savādāk nekā tad, kad maršrutu vērtējām pa gabalu no klints virsotnes. Rūpīgi noskatījuši un novērtējuši gaidāmo kāpienu, secinām, ka būs jāiet pa nobiru akmeņiem, iztaustot katru nākamo soli, lai nejauši nepaslīdētu vai neizraisītu nobiru lavīnu. Ar kompasa palīdzību nosakām un iezīmējam kartē azimutu. Nolemjam iet sasaitē, lai drošinātu viens otru un vajadzības ga-dījumā sniegtu kādam palīdzību. Priekšā esošajiem kāpējiem jācenšas turēties nedaudz sāņus, lai viņu izraisītie akmeņu nobirumi nekrīt uz galvas zemāk esošajiem. Vienubrīd pat apsveram iespēju uzlikt ūdeņnieku aizsargķiveres, bet beigās kāpjam tāpat.

Jau pašā sākumā saprotam, ka nest smagās mugursomas un kāpt, neizkustinot kādu akmeni, ir gandrīz neiespējami. Ik pa brīdim kāds no tiem ripo lejup, aizraudams sev līdzi arī citus mazāk stabilus akmeņus. Tādos brīžos nogaidām līdz akmeņu birums pierimst un tikai tad atsākam kāpt. Vairums akmeņu ir cilvēka galvas lielumā ar asām šķautnēm.

Tie sagūluši slīpajā nogāzē, kas slejas 40–45 grādu slīpumā un nozūd kaut kur virs mūsu galvām. Ik pa brīdim apstājamies un kāri rijam gaisu, lai atgūtos un būtu gatavi pārvarēt dažus nākamos metrus. Šīs mocības ilgst vairākas stundas, līdz beidzot varam saskatīt plato malu. Nonākuši pie tās, pēdējiem spēkiem pārveļamies tai pāri un labu brīdi guļam, neizāķējuši mugursomu lences.

***

Atguvies, beidzot uzdrošinos paraudzīties lejup. Slīpā nogāze vairs neliekas tik stāva, augsta un bīstama. Lēšam, ka, uzkāpjot pa stāvo nogāzi, esam pacēlušies par kādiem četr-simt vai piecsimt metriem, bet no Lamas ezera pa vertikāli mūs šķir jau kādi 1000–1200 metri, kas ir Putoranas plato vidējais augstums virs jūras līmeņa. Rēķinam, ka no ezera, esam nogājuši aptuveni 35– 40, kilometrus. Nolemjam kādu brīdi vēl paiet un tad gan atpūsties, jo nakts gājiens kopā ar kāpienu paņēmis daudz spēka. Var jau būt, ka mūsu spēkus ir mobilizējusi vēlēšanās ātrāk nokļūt iespējami tālāk no ezera un bažas, ka mums pa pēdām varētu sekot maliķi. Kaut gan maz ticams, ka viņi ir spējīgi uz šādu piepūli. Spriežam, ka visticamāk izlasot mūsu atstāto zīmīti, viņi ir sapratuši, ka neesam paņēmuši piepūšamo laivu. Lai vai kā, šeit, uz plato, sajūtamies tādi kā atviegloti un no varbūtējiem sekotājiem atrāvušies.

Īsu brīdi pasnauduši uz savām mugursomām un nedaudz atpūtušies, uzvārām kakao, nomizojam un sagarinām no ielejas uznestos “kaķu” rāmju šķērskokus, lai turpmākajā ceļānav jānes lieks svars. Neizskaidrojami, kāpēc to nedarījām pirms uzsākt stāvo kāpienu. Jāpiebilst, ka mūsu emocionālais stāvoklis ir sakāpināts un to grūti izskaidrot ar loģiskiem apsvērumiem. Vēlreiz nospraužam azimutu un veļam plecos mugursomas. Pārņēmusi sajūta – ātrāk pabeigt kājām ejamo maršruta daļu! Jānis ejot kaut ko pie sevis murmina. Ieklausoties noprotu, ka viņš sarunājas ar smago nesamo, ko paspējis nodēvēt par savu “draudzeni”. Pat Lehs pieklusis, un nedzird viņa asprātības. Apbrīnoju Baibu, kura klusējot turas līdz, no viņas staro Džeka Londona stāstos aprakstītais ziemeļu sievietes garīgais spēks. Skaidrs, ka visdrīzākajā laikā jāstājas uz ilgāku atpūtu. Tajā pašā laikā Zigis jau labā gabalā, un redzamas vien viņa kājas, kas, enerģiski cilājoties, vīd no lielās mugursomas apakšas. Skatoties no attāluma, rodas iespaids, ka mugursoma čāpo uz priekšu pati un reizumis pat palecas kā uz atsperēm. Ak, kaut tā būtu! Varu tikai apbrīnot Zigurda enerģiju un spēku, kas viņā atlicis pēc smagajiem nakts gājieniem. Cita starpā, Ziga nešļava ir viena no smagākajām. Jānis pēdējā kāpienā sastiepis potīti, un tā tagad kļuvusi par nopietnu problēmu ne tikai viņam, bet visai grupai. Cenšos viņu pierunāt atdot citiem kaut ko no nesamajām mantām, bet Jānis nepiekāpjas – ja jau esot pēdējo nogāzi pieveicis, tad pa salīdzinoši līdzeno plato arī tālāk uz priekšu tikšot. Notinam potīti ar elastīgo saiti un vairs par to nerunājam. Jā, ļoti dažādi esam, katrs ar savu iekšējo enerģiju, gribas spēku un fizisko sagatavotību, bet jārod vienojošs ritms, kas būtu daudz maz pieņemams visiem.

Tā nu ejam, izstiepušies virtenē, orientējoties galvenokārt pēc sakrautajiem akmeņu tornīšiem pauguru virsotnēs, kas ik pa gabalam iezīmē maršrutu. Par šādiem krāvumiem un to izmantošanu, lai orientētos Putoranas plato, vēl mājās esam lasījuši kādas grupas atskaitē. Šādi orientieri kalpo arī ziemā, kad ir sasnidzis un apkārtne saplūdusi kā balts vienlaidus klajums, kurā sazīmēt ceļu ir grūti. Jau vēlāko gadu ceļojumos Grenlandē esmu redzējis līdzīgus akmeņu krāvumus. Pārliecināmies, ka uz plato darbošanās ar kompasu ir diezgan bezjēdzīga, jo šī rīka adata šaudās pa segmentu un nevar vien nomierināties. Kad pēc kāda brīža tā tomēr piestāj, nākas rēķināt magnētisko novirzi, kas ir krietni ievērojamāka nekā Bučaramas ielejā. Turklāt gandrīz ikreiz, kad veicam atkārtotu mērījumu, kompasa adata rāda citā virzienā. Paļauties vienīgi uz kompasu vai akmeņu krāvumiem arī nevar.

Tāpēc lai gūtu pārliecību, ka ejam pareizajā virzienā, laiku pa laikam salīdzinām iezīmēto maršrutu ar akmeņu krāvumiem. Rēķinām magnētisko novirzi un iezīmējam kartē iešanas azimutu. Šīs darbības pavada strīdi un diskusijas, jo labi saprotam, ka kļūdīties šajos plašumos nedrīkstam, pat nieka viena grāda kļūda var novest pie tā, ka aizejam garām Lielās Honna Makitas iztekai. Nolemjam drošības labad turēties vairāk pa labi, jo pat kļūdoties aprēķinos, mums pie upes vajadzētu nonākt. Pretējā gadījumā, ja aizejam vairāk pa kreisi, mūs sagaida ilgs ceļš “bezgalībā”, gandrīz tikpat lielā teritorijā kā Eiropas centrālā daļa kopā, un nav zināms ar ko tas var beigties. Tobrīd vēl nezinam, ka mūsu sapņu upe brīžiem atgādina akmeņiem piebērtu gravu un varam šķērsot upi to pat nepamanot...

Šeit, uz plato, odi un mušiņas mūs vairs nemoka kā Bučaramas ielejā, kur vienā no atpūtas vietām uz sviedriem piemirkušās Zigurda šturmenes (no brezenta auduma šūta jaka, praktiska un savulaik tūristu iecienīta – A.M.) ar vienu plaukstas vēzienu nospiedu 142 odus. Te, uz plato, pastāvīgi pūš vējiņš, kas mošķiem neļauj brīvi lidināties, bet piespiež tos meklēt patvērumu aizvējā vai pie zemes. Gan ejot, gan piesēžot atpūsties varam iztikt bez moskītu tīkliņiem, ļaujoties vēja pūsmām, kuras patīkami dzesē. Plato var raksturot kā samērā līdzenu līdz pat pamalei stiepjošos, lēzeni paugurainu klinšu klajumu, kas noaudzis ar ķērpjiem, staipekņiem un kaitinošām polāro pundurbērziņu audzēm. Tie pinas pa kājām, neļaujot spert drošus soļus. Jāuzmanās, ka nepaklūpam un negūstam kādu traumu. Šur tur vīd pa puķītei. Labi, ka laiks pieturās samērā ciešams – nav ne par karstu, ne par aukstu, arī lietus nelīst. Vienubrīd ievēroju, ka pa priekšu ejošais Zigis tā savādi sāk lēkāt te uz vienu, te otru pusi. Viņam virs galvas riņķo liels balti melns putns, kas demonstrē nepārprotamu agresivitāti un tīko ieknābt. Kad pietuvojas pārējie, putns atstāj Zigi, taču turpina riņķot augstāk virs galvām un netālās klints virsotnes. Putns ik pa brīdim ierejas līdzīgi sunim.

Taču uzbrukums neseko. Pavērojuši klints virsotni, secinām, ka iespējams, uz tās atrodas agresīvi noskaņotā putna ligzda. Lai noskaidrotu patiesos putna satraukuma cēloņus, Zigis piesakās tuvākai izpētei un, neņemot vērā brīdinājumus, nomet smago nesamo un apņēmības pilns sāk rāpties klintī. Putns uz šādu rīcību reaģē ar vēl skaļāku riešanu, un nu jau atkal riņķo pavisam tuvu kāpēja galvai, laiku pa laikam mēģinot ieknābt. Vērojam šo “komēdiju”, bet smiekli nenāk – saprotam, ka Zigis uzsācis bīstamu rotaļu. Lehs, kuram vienmēr par visu ir savs viedoklis, ieminas, ka putns varētu būt baltais krečets (кречет :latīn. – Falco rusticolus , latviski – medību piekūns; Sibīrijas populācijas īpatņi gaišāki nekā Lapzemes īpatņi – red. piez. ) – tā esot reta suga, kas sastopama ziemeļu rajonos pat tālajā Kamčatkā. Par to viņš lasījis kādā žurnālā. Brīdinām Zigi uzmanīties, taču viņš, turoties ar vienu roku pie klints, ar otru cenšas putnu atgaiņāt, bet no kāpšanas neatsakās.

Saucam, lai tālāk nekāpj, taču izzināšanas kāre ņēmusi virsroku pār Zigurda veselo saprātu. Par laimi, klints nav augsta, un kāpējs drīz vien ir virsotnē, no kuras ziņo, ka redzama vien haotiski samestu žagaru čupiņa. Putns vēl dažas reizes metas Zigim virsū, bet, tā kā “ienaidnieks” neārda žagarus un lūko kāpt lejā, tieši uzbrukumi vairs neseko. Vien riņķo virs galvas, satraukti rejot. Nonācis lejā, Zigis manāmi satraukts stāsta, ka vienubrīd, kad putns ar spārniem skāris viņa galvu, knapi noturējies. Bijis bail turēt acis vaļā, dzirdējis tik spārnu švīkstēšanu gar klints malu, jutis vēju un knābja cirtienu pakausī. Labi, ka cepure pasargājusi. “Zinātniskās” izpētes darbs ir veikts, ziņkārība apmierināta, un varam turpināt ceļu. Nav tikai noskaidrots, kādu sugu putns pārstāv. Spriežam, ka tikpat labi tā varētu būt liela polārā kaija. Bet kā tā te gadījusies? Kāpēc tik dīvaini “rēja”? Tomēr galvas ilgi nelauzām. Tāpat kā astronomija, šī nav tēma, kurā jūtamies zinoši, un putnu izpēte Putoranos nav mūsu ceļojuma mērķis.

Pārāk tālu no “putna klints” virs neejam, vien kārtējās 20 minūtes, un, nonākuši kādā lēzenā nokalnē, nolemjam iekārtoties uz atpūtu. No šejienes paveras skaists panorāmas skats tālāk ejamajā virzienā. Sācis arī smidzināt sīks, miglai līdzīgs lietutiņš – īsts mēr-cētājs. Labajā pusē ir nedaudz stāvāka nogāze, kuras apakšā kādā klints plaisā ievērojam sniegu. Lēšam, ka, izkausējot sniegu, ūdens būs pietiekami, lai mūsu pieclitrīgajā spiediena katliņā uzvārītu tēju. Pietiks arī buljona kubiciņu šķīdināšanai. Tā kā esam noguruši, nolemjam iztikt bez lielas gatavošanas. Ieturēsimies ar žāvētas cūkgaļas speķi un sīpola ripiņu uz rupjmaizes šķēles, uzdzerot buljonu. Aina pilnīgi pretēja lidmašīnā redzētajai – šoreiz no speķa neviens neatsakās. Un ir jau arī būtiska atšķirība – mūsu līdzņemtais speķītis ir apetīti rosinoši smaržojošs cauraudzis, kurā treknums mijas ar liesu gaļu. Neaprakstāmas garšas sajūtas. Lai uzvārītu ūdeni, aizdedzinām sausā spirta tabletes, taču to liesma šķiet paknapa. Varbūt ātrākai ūdens uzvārīšanai varam izmantot nokaltušos staipekņus un mētras? Domāts, darīts, un patiesi – šāda uguns ir daudz efektīvāka, drīz vien ūdens katliņā jau vārās. Tas mums ir atklājums, nolemjam arī turpmāk sausā spirta tabletes izmantot vienīgi iekuram. Vien rūpīgi jāseko, lai uguns neizsīkst, jaunas staipekņu porcijas jāvāc un jāpiemet savlaicīgi.

Paēduši nolemjam nedaudz pagulēt, bet teltis necelt. Gulēsim ar visām drēbēm – novelkam apavus, ielienam guļammaisā, bet, lai guļammaiss nepiesūktos ar mitrumu, iestumjam to polietilēna maisā. Par spilvenu labi kalpo mugursoma. Tā iztiekam bez liekas pakoša-nās – šāds atpūtas variants šobrīd šķiet visracionālākais, jo smidzinātājs pierimis un migla izklīdusi. Uz ilgāku atpūtu še nomesties arī nebūtu gudri darīts. Tiecamies ātrāk nokļūt pie galamērķa. Pievēris acis, momentā ieslīgstu miegā. Smaržīgā guļvieta uz sūnām, staipekņiem un ķērpjiem ir karaliska.

Pamostos pēc stundām piecām, sākumā pat nevaru saprast, kas notiek un kur atrodos. Miegs ir bijis dziļš un spirdzinošs. Ir vēla pēcpusdiena, lēnām sākam gatavoties nākamajam nakts gājiena posmam. Atkal uz staipekņu uguns uzvārām ūdeni tējai un pēc nelielas iestiprināšanās veļam plecos, Jāņa vārdiem runājot, “savas draudzenes”. Seko ilgs un nogurdinošs nakts gājiens, līdz rīta agrumā, saulei lecot, nonākam neliela paugura virsotnē, no kura pa labi paveras skats uz trim maziem ezeriņiem. Vai būsim trāpījuši?! Vai tiešām, noejot turpat 90 kilometrus no Lamas ezera līdz šiem trijiem ezeriņiem Putoranas plato un orientējoties pēc kompasa, esam kļūdījušies par nieka 150 metriem?! Priecājamies, taču vienlaikus arī bažījamies, vai šie ezeriņi tiešām ir tie paši aprakstos minētie, no kuriem iztek Lielā Honna Makita?... Nekādas norādes, kas kliedētu mūsu šaubas, protams, nekur nav atrodamas. Tāpēc atliek vien paļauties uz pašu orientēšanās spējām un veiksmi.

Katamarānu rāmju būvi nolemjam sākt pēc atpūtas. Tomēr nepacietība ņem virsroku, un nedaudz atpūtušies kāpjam lejā pie tuvākā ezeriņa un sākam “kaķu” sagatavošanu braucienam. Kā jau teikts, būvējam vienu trīsvietīgo un vienu divvietīgo katamarānu. Ar trīsvietīgo brauks Lehs, Jānis un es, ar divvietīgo – Zigis un Baiba. Būvējot trīsvietīgā rāmi, lieti noder Jāņa atnestais dēlis, kas rāmim piešķir stingrību. Šo rāmi taisām 130 centimetrus platu, lai katamarāns krācēs būtu pietiekami stabils un priekšā sēdošais, īpaši neliecoties uz sāniem, varētu airēt ar divdaļīgo airi. Trīsvietīgajā “kaķī” Jānis ar Lehu sēdēs aizmugurē, un katrs savā pusē airēs ar kanoe airi, bet es, būdams pieredzējis priekšā braucējs, cilāšu dubulto airi katamarāna priekšgalā. Kad katamarāni gatavi, pakojam mantas ūdens necaurlaidīgajos maisos, sienam tos pie rāmjiem, saģērbjamies kuģošanas drēbēs, un brauciens var sākties. Iesākums pa rāmo un dzidro ezeriņa spoguli ir mierīgs. Šur tur mana pa zivij, kas iztraucētas metas prom no mūsu kuģiem. Tā kā šobrīd man nav daudz jākoriģē gaita un līdz ar to jāairē, izmantoju šo iespēju, lai pārliecinātos par zivju gaumi. Iemetu mazu kapara krāsas otrā numura rotiņu, un jau otrajā metienā vizuli paķer skaista alata. Līdzi esmu paņēmis savu veco labo, vairākkārt pārbaudīto franču “Mitchell” bezinerces metāla korpusa spoli un Ukrainā ražoto alumīnija spininga kātu, kas ne vienu reizi vien sevi apliecinājis kā ekstrēmiem ceļojumiem piemērotu, izturīgu un praktisku rīku, kaut arī, velkot mazākas zivis, īsti sportisku baudījumu tas nesniedz.
Noķeru vēl pāris zivis, nolieku spiningu un ķeros pie aira. Drīz vien esam jau otrajā ezeriņā, un tad upē, kas šķiet aizdomīgi lēna un rāma. Nobraukuši kādus trīs līkumus, priekšā – tur, kur vajadzētu atrasties pirmajai krācei – ieraugām akmeņu krāvumu, zem kura mūsu upe izzūd. Tālāka ūdens ceļa nav. Apstiprinās Noriļskā Kontroles un glābšanas dienestā izteiktais brīdinājums – var gadīties, ka ar ūdeni upē būs knapāk, lietus pēdējā laikā nav daudz lijis, un palu ūdeņi jau noskrējuši...

Nekas cits neatliek – katamarānus ar visām mantām nest gar akmeņiem piegāztās gravas malu. Pēc gabaliņa gultnē parādās ūdens, un varam braukt. Tad atkal – akmeņi. Tā, pamīšus ejot un braucot, pamazām virzāmies uz priekšu. Dziļākās bedrēs redzamas alatas, kas šau-dās turp un šurp. Rotiņu allaž kāda pakampj, kaut arī zivis uz plato ir vairāk pieradušas pie mušiņām, ko ķer, reizēm izlecot visai augstu no ūdens. Itin drīz esam savilkuši tik daudz alatu, ka varam domāt tikai par fileju cepšanu. Vakarā, zivis filējot, secinām, ka ar divām metāla airu lāpstiņām ir par maz, lai izvietotu visas filejas. Kraujam tās kaudzē un sākam jau bažīties, vai spēsim visu šo lērumu apēst. Krietnu kaudzi izejvielu atliekam zupai. Ceptas alatu filejas ir garšīgas un itin drīz pazūd mūsu vēderos, arī trīskāršā zivju zupa tiek ātri nokopta. Tas ir labi saprotams, jo pēdējās dienās kārtīga maltīte mūsu vēderiem nav bijusi pieejama. Pēc vakariņām, patīkama noguruma pārņemti, lienam teltīs. Līdz esam paņēmuši divas teltis, vienu no tām no izpletņu auduma darinājusi mana kolēģe Dzintra. Pašdarinātā ir daudz praktiskāka un arī vieglāka par standarta ražojumu. Tas ir ārkārtīgi būtiski šādā ekspedīcijā, kad viss jāstiepj uz muguras.

Nākamajās dienās atkārtojas tas pats scenārijs. Gabaliņu braucam, gabaliņu ejam. Lai nest mantas un “kaķus” būtu ērtāk, izdomājam, ka mantas varam salikt atpakaļ mugursomās, katamarāna vidū iesiet platu lentveida auklu, un tad kā ar nēšiem nest to vienatnē. Tā tas turpinās vairākas dienas pēc kārtas. Kādu vakaru, sarēķinot noieto un nobraukto attālumu, secinām, ka kājām pievarēti vismaz kādi 10 kilometri, bet braukts – uz pusi mazāk. Sākam jau bažīties vai, pārvietojoties šādā tempā, varēsim iekļauties atvēlētajā laika grafikā.

Lai kaut cik spētu orientēties, cenšamies piesaistīt savu atrašanā vietu kartei. Orientēšanās nav īpaši droša, kartē atzīmētās krāces un pietekas dabā ir grūti atpazīt. Toties priecē, ka katra ar ūdeni pildīta bedre ir pilna ar alatām, un zivju mums netrūkst. Ēdam tās gan ceptas, gan vārītas, gan viegli apsālītas. Atkal parādījušās mušiņas un odi, kas bariem pavada mūs.

Lūk Leha ierastajā humora manierē 4. augustā veiktais ieraksts dienasgrāmatā: “Gājām, gājām, samērā labs laiks, smuki skati, pārtikas arī netrūkst, izrādās, ka moškas un odilabprāt lido arī mutē. Nekas, ēst var... Upe bez ūdens, ejot un nesot pamazām bīdāmiesuz priekšu. Vakarā saēdāmies zivju zupu un ceptas zivis tā, ka līda jau ārā. Palika arī uz otru dienu. Retākais gadījums mūsu praksē. Esam nogājuši kādus 10 kilometrus, bet sajūta tāda, it kā būtu noiets trīsreiz vairāk.” Nonākot pie kārtējās bedres, aizraujamies ar alatu ķeršanu un pieķeram pilnu tirgus tīkliņu. Lēšam, ka tajā varētu būt vismaz 20–25 kilogramu zivju. Jānis ir tā aizrāvies, ka novelk savu glābšanas vesti un izmanto to ērtākai sēdēšanai.
Tomēr nospriežam, ka zivju ķeršanai jāmet miers un jādodas tālāk. Noteiktā dienas norma, gribam to vai nē, jānobrauc vai jānoiet. Par patīkamu pārsteigumu, nākamais upes posms pilns ar ūdeni un ir salīdzinoši garš, varam braukt un nekāpt krastā līdz pat vakaram, kad piestājam tūlīt aiz Guļami Iken ( Гулями Икэн, krievu val . ) ietekas. Pietekas gultne piegāzta akmeņu krāvumiem, un nav ne miņas no ūdens. Apkārt plešas pārskatāma ieleja, kurā slejas mazi bērziņi un lapegles. Vieta kā radīta nometnei. Ir pat cerība, ka beidzot varēsim uzkurināt kārtīgu balto cilvēku ugunskuru. Kāpjam krastā un sākam iekārtot vietu nometnei – sagādājam kurināmo un sagatavojam ugunskura un telšu vietas. Taču jau pēc neilga brīža saceļas brāzmains vējš. Zemu slīd tumši mākoņi un apkārtne kļuvusi draudīgi nemīlīga. Brāzmas loka un lauž apkārtējo koku zariņus, rauj no rokām telšu audeklu, neļaujot to nospriegot. Tostarp sāk smidzināt arī lietutiņš, kas pamazām pieņemas spēkā. Tomēr paspējam uzsliet teltis un lieliem akmeņiem papildus nostiprināt telšu atsaites. Ir aizdomas, ka vējš telšu mietiņus varētu izraut un teltis sagāzt. Omulīga vakarēšana pie ugunskura izpaliek. Priecājamies, ka vismaz paspējam pagatavot vakariņas un uzsliet teltis. Drīz vien salienam teltīs un lietus ieaijāti iemiegam.

***

Rīta krēslā pamostos no neparasta trokšņa – blakus teltij kaut kas krāc un dobji būkšķina. Sajūta tāda, it kā līdzās atrastos autostrāde. Pabāžu galvu no telts un nesaprotu, kas noticis ar miegaini rāmo upi, pa kuru atbraucām pirms dažām stundām. Upe sakulta putās, skaļi krāc un dun, it kā tās gultnē kāds ar lielu veseri dauzītu akmeņus. Acīmredzot straume tos veļ, izraisot šo troksni. Bail klausīties, kur nu vēl skatīties. Tālāk kartē atzīmētais upes kritums ir vidēji 9 metri vienā kilometrā – pietiekami nopietni, ja ir tāds ūdens spiediens un līmenis! Krastā noliktais akmens ātri vien pazūd zem ūdens. Tas liecina, ka līmenis turpina celties un līdz ar to straumes spiediens pieaugt. Upes vidū redzami lieli stāvviļņi, kuru putās sakultās galotnes vēja brāzmas norauj un aiznes pa gaisu. Kaut ko tādu vārdiem grūti aprakstīt. Vienlaikus patīkamas trīsas skrien pa ķermeni un sitas galvā, kad iedomājos, ka beidzot varēsim braukt. Nebūs vairs jāiet gar krastu laipojot un klūpot, kājai aizķeroties akmeņos. Nebūs sviedriem vaigā jāstiepj mantas un katamarāns, kas vispār jau paredzēts, lai nestu mūs un mantas. Troksnis pamodinājis arī pārējos. Sākam apspriest tālāko rīcību.

Saprotam, ka šobrīd liktenis mums piespēlējis iespēju un nevaram ilgi tauņāties un gaidīt. Ceļā jādodas iespējami drīz. Kad lietus ūdeņi būs aiztraukušies, atgriezīsies vakardienas situācija. Vēl tik atbilstoši jāsagatavojas un jāpaēd. Pārcilājot mantas, Jānis konstatē, ka viņam nav glābšanas vestes. Viņš pieļauj, ka aizmirsis to iepriekšējā alatu makšķerēšanas vietā. Jānis atceras, ka, makšķerējot alatas, sēdējis uz vestes. Upe iedveš respektu, tāpēc Jānis kategoriski atsakās braukt bez vestes, un viņu var saprast. Ir skaidrs, ka doties bez vestes straumē šobrīd ir ārkārtīgi riskanti.

Tā kā Jāņa potīte joprojām ir sapampusi un viņš klibo, bet Baibu sūtīt pakaļ vestei nav prāta darbs, un vienatnē iet arī nav vēlams, jo ceļā viss var atgadīties, nolemjam lozēt, kuriem diviem no trim atlikušajiem jādodas pakaļ aizmirstajai vestei. Velkam lozes, un iešana iekrīt Leham un man. Ātri saģērbjamies, padzeram tēju un, lietus un vēja brāz-mu pavadīti, dodamies ceļā. Līdzi neņemam neko lieku, vienīgi sērkociņus, mednieku dunčus un kompasu. Lēšam, ka, raiti ejot un nekur neaizkavējoties, turp un atpakaļ ceļā pavadīsim ne ilgāk kā piecas stundas, tātad maksimāli pēc sešām stundām varēsim uzsākt kuģot. Laika apstākļi liecina, ka ūdens upē vēl nebūs noskrējis. Palaist garām šo iespēju nedrīkstam – kaut vai tādēļ, ka maršrutā pavadāmais laiks ir ierobežots un pārtika ir tik, cik līdzi paņemts. Tā nu ejam, uzvilkuši šturmeņu kapuces, lai vējš un lietus mazāk sitas sejā. Pēc divu stundu gājiena tuvojamies vietai, kur iepriekšējā dienā ķērām alatas. Jau pa gabalu ieraugam uz krasta klintīm kaut ko sarkanīgu. Nopriecājamies, tā ir Jāņa veste.

Pienākuši klāt, paņemam to un nekavējoties dodamies atpakaļceļā. Taču neesam necik ilgi gājuši, kad atskārstam, ka šajā klinšu ieskautajā gravā, kurā mutuļo satrakojusies upe, nesam vieni. Pēdas liecina, ka turpceļā mums sekojis lācis. Apstājamies, uzmanīgi veroties pelēcīgajā ainavā. Ieklausāmies, taču, izņemot upes krākšanu, nekas nav sadzirdams.
Spriežam, ka zvēram jābūt ļoti lielam, par to liecina ķetnu nospiedumi. Par to, ka tiekam novēroti, nav ne mazāko šaubu. Zvērs nekur tālu nevar būt aizgājis, jo sīko akmentiņu un grants slānī virs mūsu pēdām var skaidri izšķirt ķetnu nospiedumus. To asās šķautnes lietus ūdens vēl nav paspējis nogludināt. Klāt ir arī tā dīvainā sajūta, ko ne reizi vien esmu sajutis medībās, kad izrādījies, ka kāds zvērs mani vēro. Acīmredzot lācis, pamanījis mūs nākam atpakaļ, ir noslēpies aiz kāda klinšu bluķa un tagad vēro un nogaida.
Apspriedušies nolemjam, ka nebūtu labi attālināties no upes. Orientēšanās būtu drošāka, un upe arī šķiet kā nosacīts aizsargs. Kaut arī, ja padomā, kāds gan patvērums var būt ūdenī no lāča?...Arī apkārtējās klintīs nevarētu patverties, ja viņš sadomātu uzbrukt. Lācis ir daudzkārt ātrāks un veiklāks. To visu aptverot, kļūst neomulīgi. Un tomēr šeit, pie upes, psiholoģis-ki jūtamies drošāk... Nolemjam turpināt ceļu, soli nepasteidzinot un uzvedoties tā, it kā atklājums mūs nesatrauktu, lai zvērs nenojauš, ka esam nobijušies vai uztraukti. Viņš, kā jau visi plēsēji, lieliski sajūt “medījuma” satraukumu un bailes. Tā nu ejam, drošinot sevi ar domu, ka cilvēki neietilpst lāču ierastajā barības ķēdē. Nekas jau cits neatliek...

Tomēr tas, ka viņš mums sekojis, šķiet aizdomīgi. Savukārt drošina atziņa, ka līdz šim lācis no sastapšanās izvairījies un noslēpies, kad pamanījis nākam mūs atpakaļ. Tai pat laikā nekad jau nevar zināt, kā uzvedīsies savvaļā sastapts plēsējs, pie tam tāds, kurš izrādījis interesi un sekojis pa pēdām. Esam daudz lasījuši un dzirdējuši par šo dzīvnieku neprognozējamo agresivitāti. Ik pa brīdim apstājamies, lai atskatītos un nopētītu klintis, kurām esam pagājuši garām. Uzmanīgi vērojam arī priekšā esošos akmeņu krāvumus, ieplakas un klintis, kas pietuvojas pie pašas upes. Lieli klinšu bluķi vietām veido pārkares virs pārplūdušās upes. Tā kā attālināties no upes negribas, arī šādās vietās turpinām iet cieši gar krastu, reizumis pat iebrienot ūdenī. Esam atmetuši šturmeņu kapuces, lai varētu labāk sadzirdēt un saskatīt apkārtni. Taču nekas neliecina par lāča klātbūtni. Vien nepamet nojauta, ka zvērs seko. Drīz vien galva paliek slapja un mitrums pārņem plecus. Taču arī nometne ir klāt, ejot laiks paskrējis nemanot. Pieceļam kājās pārējos, kuri, mūs gaidot, vienu telti jau nojaukuši, bet otrā, īsinot laiku, spēlē kārtis. Brīdinām par lāci. Kaut arī biedri ar zināmu skepsi uztver mūsu emocionālo stāstu, sagatavojam visus skanošos traukus (krūzītes, bļodiņas, katliņu), cirvi, metāla airus un gaidām. Tā kā līst, nolemjam vēl nedoties upē.

Tikmēr laiks velkas, un sākam jau šaubīties vai neesam kļūdījušies savās nojautās. Un tad pēkšņi migliņā, uz pelēcīgo klinšu fona iezīmējoties kā liels, lēni slīdošs akmens bluķis, no netālo klinšu aizsega parādās lāča siluets. Zvērs tik tiešām nāk pa mūsu pēdām, zemu noliecis galvu, un ir pārņemts ar pēdu atšifrēšanu. Skaļais troksnis, ko saceļam, liek lācim iztrūkties. Spēji sagriežoties, tas vispirms atsēžas, tad paceļas pakaļkājās, kādu mirkli vēro apkārtni un jau pēc mirkļa, nometies uz visām četrām, metas prom. Bēg...!!!

Tikai tad, kad lācis nozudis miglas un krēslas ietītajās klintīs un iestājies klusums, atskārstam, ka lietus pa šo laiku pierimis. Nomierinājušies, bet vēl saspringti, ziņkārības dzīti aizejam apskatīt vietu, kur lācis mīņājies pirms aizskriešanas. Saskaitām – attālums starp mums un lāci bijis 68 soļi. Uz zemsedzes labi redzamas nagu ievilktās švīkas, sūnas, ķērpji un staipekņi izvandīti, sīkākie akmentiņi – izsvaidīti, pundurbērziņi – nolauzti, bet visam tam pāri izšķiesti šķidri, zilganzaļi mēsli, kas uzskatāmi liecina par zvēra pārsteigumu un izbīli, gan arī par lāča ēdienkarti. Tajā pat laikā nevar izslēgt, ka ķepainis, instinktu vadīts, bija nolēmis papildināt savu ēdienkarti ar ko sātīgāku. Kas zina, kā viss risinātos, ja zvēram būtu izdevies nemanītam mums piezagties... Vai iekļūt nometnē, kad guļam....

Tā kā lietus ir mitējies, steidzam nojaukt telti un kravāt mantas. Rūpīgi piesējuši saiņus pie katamarānu rāmjiem un iepūtuši gaisu sašļukušajos balonos, esam gatavi doties straumē. Norunājam, ka brauksim netālu viens no otra, lai vajadzības gadījumā varētu sniegt viens otram palīdzību. Zigis ar Baibu jau sēž katamarānā un ar airiem turas pie krasta, pre-tojoties straumes vēlmei katamarānu aizraut līdzi. Arī Lehs un Jānis ir gatavi braukšanai.
Savukārt es pirms došanās prom uzmanīgi nopētu nometnes vietu, lai pārliecinātos, vai kas nav atstāts un nodzēstu ugunskuru. Pēkšņi atskārstu, ka mani pārņēmušas savādas māņticīgas sajūtas. Vēl un vēl staigāju gar dziestošo ugunskuru, uzlasot vēja notrauktos un apkārt nometnei izkaisītos zariņus un sviežu tos uz vēl gailošajām oglēm. Liekas, ja uzlasīšu visas izkaisītās skujiņas un zariņus, viss būs labi. Tad satrakotajā stihijā ar mums nekas slikts nenotiks. Šīs sajūtas ir tik spēcīgas, ka vēl un vēlreiz apstaigāju nometnes teritoriju.

Tikmēr pārējie nepacietīgi gaida. Viņi nesaprot kavēšanās iemeslu. Kad esmu pārliecinājies, ka visi zariņi un skujas salasītas un nodedzinātas, apdzēšu ugunskuru un teciņus dodos pie upes. Tajā pašā brīdī Zigis ar Baibu, noguruši no gaidīšanas, atslābina turēšanos pie krasta. Straume tūdaļ satver katamarānu, un jau pēc mirkļa Ziga sarkanā cepurīte vīd tālu pa straumi lejup. Arī katamarāns ir pārtapis par mazu punktiņu. Metos pie mūsu “kaķa”. Neesmu vēl kārtīgi apsēdies un ieāķējies kāju cilpās, kad krasta klintis jau zib garām. Brīžiem tiekam uzšūpoti stāvviļņa virsotnē, taču tūdaļ jau tiekam iemesti dziļā bedrē un ierakti putās. Tādos mirkļos šķiet, ka upe mūs nelaidīs laukā no sava saltā tvēriena. Putas pārklāj katamarāna pontonus, piesietās somas, un mēs, izbāzuši galvas no putām, traucamies uz priekšu. Acis pilnas ar ūdeni un ir pagrūti fiksēt nākošo šķērsli. Airēt ir īpaši sarežģīti. Sekundes daļās jāspēj izdarīt vairākus īrienus. Tas nojauc kopējo ritmu. Ir grūti notvert mirkli, lai aira vēziens būtu pietiekami spēcīgs. Kaut arī esmu viscaur slapjš un ūdens ir ledaini auksts, nejūtos nosalis.
Ar airi jāstrādā tā, ka nav laika atelpai. Enerģiskā darbošanās sasilda. Kad uzlidojam kārtējā stāvvilnī, raugoties pa straumi lejup brīžiem izdodas ieraudzīt Ziga un Baibas katamarānu – arī viņi tiek šūpoti nebeidzamās viļņu šūpolēs, un ir jāsakrīt fāzēm, lai viņus pamanītu. Šūpošanās augšup un lejup tiešam atgādina šūpoles. Tikai šajās šūpolēs traucamies uz priekšu un tās nemitīgi maina augstumu un ritmu. Ir būtiski turēt katamarānu vajadzīgajā leņķī, lai spētu to vadīt un kontrolēt ik mirkli mainīgajās situācijās. Mūsu ekipāžas uzdevums ir noķert Zigi un Baibu un tad braukt pēc iespējas tuvāk. Braucam ar pozitīvu ātrumu.

Prātā uzplaiksnī reiz Amatā pavasara palos Latvijas ūdeņnieku mačos piedzīvotais, kad abi ar Zigi, braucot smailītē, izcīnījām savu pirmo medaļu. Ūdens līmenis pie Melturiem pārsniedza divu metru atzīmi. Toreiz braukšana bija īpaši sarežģīta, un, lai iespējami ātrāk nobrauktu rallija distanci, pat vissarežģītākajos posmos braucām ar pozitīvu ātrumu. Šobrīd saspringti raugos lejup pa straumi, aplēšu drošāko trajektoriju un raugos, lai neuztriecamies kādai klinšu radzei, kas šur tur pavīd ūdenī, un tajā pat laikā nezaudējam ātrumu.
Pēc kādas pusstundas noķeram Zigi un Baibu. Savukārt viņi brauc ar negatīvu ātrumu. Zigis vada “kaķi” ar sev raksturīgo apdomu, bez liekas sasteigtības, izvairoties no stāvviļņiem. Arī Baiba ir iekļāvusies šajā ritmā. Redzams, ka brauc pieredzējuši airētāji. Nomierinos arī es, jo norunu braukt kopā, kaut ar novēlošanos, beidzot pildām. Priecē, ka līdz šim viss gājis gludi... Lehs ar Jāni arī saairējušies, un viņu saskaņotā darbošanās man vairs neliek īpaši nopūlēties, lai izlīdzinātu gaitu vai sagrieztu un noturētu “kaķa” priekšgalu vajadzīgajā leņķī. Vienīgi izvilkšanās no kārtējās mucas prasa papildu piepūli, airis jāizmet iespējami tālu priekšā un tad, sasprindzinot ķermeni, “kaķis” jāvelk no mucas ārā. Šādās situācijās jācenšas airi izmest savlaicīgi un arī lai straume neizrauj to no rokām. Saprotamies bez skaļām komandām vai liekiem vārdiem.
Pēc 14. krāces, rēķinot no maršruta sākuma, redzama sala, braucam tai gar kreiso pusi. Tūdaļ seko arī 15. krāce, kas iesākas ar ņipru straujteci, kurā daudz akmeņu. Krāces beigās izteikta galvenā straume ar augstiem stāvviļņiem. Veicam precīzus manevrus, lai “iztamborētu” starp gultnē esošajiem akmeņiem. 16. krāce iesākas ar salu upes vidū. Novērtējuši situāciju, izšķiramies braukt gar labo malu. Sašaurinājumā gar salu un krastu ir divas izteiktas straujteces, kurās ievērojami pieaug straumes ātrums.

Rēķinot “uz aci”, straume mūs nes 20 vai pat vairāk kilometrus stundā. Iespējams, ka tas ir arī mānīgi, jo traucamies pa ārkārtīgi šauru tecīti. Krasti tā vien zib gar acīm. 17. krāce iesākas ar pusotru metru stāvu kritumu. Tā apakšā spēcīga muca. Braucam pa galveno straumi, ar grūtībām izvelkos no mucas. Vienubrīd pat šķiet, ka no mucas neizkļūsim un katamarāns uzmetīs atmugurisko salto. Izliecos uz priekšu cik vien tālu iespējams, ieķeros ar airi stāvvilnī un, pieliekot visus spēkus, sasprindzis velkos klāt. Kad esam tikuši laukā no mucas, tūdaļ iekļūstam augstos stāvviļņos, kas bīstami sagāž katamarānu. Lai neapgāztos, kantējam “kaķi”, izliecoties pāri tā baloniem un ieķeroties ūdenī ar airiem.
Viscaur straumē vīd akmeņi: jāraugās, lai kādu balonu nesaduram uz to asajām šķautnēm.

Krāču izlūkošanu un drošināšanu veicam braucot. Un ko gan piestājot krastā izlūkot, kad visa upe ir viena vienīga vairāk vai mazāk izteikta krāce. Kartē iezīmētās krāces ir vai nu zem ūdens, vai kļuvušas īpaši izteiktas ar spēcīgām piespiedēm un augstiem stāvviļņiem, starp kuriem vīd lieli klinšu zobi. Pēc 17. krāces upes līkumā nepārtrauktā kaskādē cita citai seko 18., 19. un 20. krāce.
Tās izbraucam “vienā elpas vilcienā”, turoties galvenajā straumē. Zem šīm krācēm upes gultne paplašinās un aptuveni divu kilometru garumā cita citai seko straujteces, kurās upes tecējuma ātrums ir iespaidīgs. Pēc šī auļojuma gultne sašaurinās, un straumes ātrums pieaug vēl vairāk. Sašaurinājumā iegūlusi 21. krāce, ko raksturo izteikts kritums – salīdzinoši nelielā distancē upe “nokrīt” par 5–6 metriem. Virs ūdens slejas lieli akmeņi, aiz tiem, pu-tās sakultas, griežas spēcīgas mucas, lejasdaļā – līdz pusotru metru augsti stāvviļņi. Upes dārdoņa ir ellišķīga. Mani komandas biedri kaut ko kliedz. Taču ko, vairs nesadzirdu. Iz-rādās, viņi brīdinājuši, ka jāuzmanās no spēcīgas turbulentās straumes, kas veidojas pie krasta, gar kuru traucamies. Ūdens šajā sāniskajā mucā griežas pa slīpu spirāli – līdzīgi kā iekšējais serdenis gaļas mašīnā, un straume tā vien tīko iemest katamarānu upes vidū haotiski uzvirmojošos pulsāros, kas pēkšņi izaug no dzelmes un atgādina lielas ūdens sēnes.
Šo šķērsli izbraucam, pieturoties pie labā krasta.

Tūlīt aiz pietekas Čopko ( Чопко, krievu val.) seko 22. krāce ar spēcīgu piespiedi pie kreisā krasta akmeņiem. Aiz piespiedes gultnē iegūlis liels klints bluķis, gar tā malām veidojas spēcīgas turbulentas straumes. Šo šķērsli drošības labad tomēr izlūkojam no krasta. Iemetam straumē sprunguli un redzam, ka straume to nes virsū klints bluķim. Novērtējam braukšanas trajektoriju un vienojamies par veicamiem manevriem. Krāces lejas galu nevaram precīzi novērtēt. Kod, kurā pirkstā gribi... Iesākumā braucam gar kreiso krastu, izvairoties no piespiedes, tad, šķērsojot galveno straumi, pietuvojamies labajam krastam. Upes vidū izvairamies no klints bluķa, kurš “noslēpies” tuvu virsmai. Ievērojam to pēdējā mirklī un nošļūcam cieši garām. Labi ka tā... Tūdaļ seko turbulenta rotējoša piespiede pie labā krasta. Krāces lejasgalā manevrēšanas iespējas ir ierobežotas, un uz šķēršļiem jāreaģē zibenīgi. Un, izmantojot to, ka esam piestājuši malā, precizējam kartē savu atrašanās vietu.

Tas ir būtiski, jo, ņemot vērā traukšanās tempu, rēķinam, ka kaut kur netālu jābūt Lielās Honna Makitas kanjonam, kas sākas ar 10 metrus augstu ūdenskritumu, kam seko otrs ap sešus metrus augsts ūdenskritums. Tālāk kanjonā atzīmēti vēl daži mazāki kritumi, un lo-cija vēsta, ka līdz pat satekai ar Ajānu Honna Makita tek pa apmēram 20–30 metrus dziļu kanjonu ar vertikālām sienām.

Izpētījuši karti un precizējuši koordinātes, kāpjam kuģos un turpinām braukt. Pēc kāda kilometra klāt ir 23. krāce. To veido vairākas akmeņiem piebārstītas straujteces ar ievērojamu kritumu. Izbraucam pa vidu pa tā saucamo mēli, kur šķietami mazāk redzami akmeņi, tiekam krietni izšūpoti. Jāuzmanās no turbulentajām straumēm. Pārņem sajūta, ka tiekam spēji grūstīti no sāniem. “Kaķis” strauji mētājas un maina virzienu. Tūdaļ aiz līkuma ar oļu sanesumu upes vidū iesākas 24. krāce. Aiz sanesuma, straumēm saplūstot, izveidojusies spēcīga krāce ar ievērojamu kritumu, kurā nemana izteiktus šķēršļus, vien ūdens sakults putās. Aiz krituma tūdaļ seko muca un spēcīga piespiede pie krasta. Izvelkoties no mucas, momentā jābūt gataviem neļaut piespiest “kaķi” krasta radzēm.

25. krācē ir izteikta galvenā straume. Mēlē ap metru augsti stāvviļņi. Jādomā, ka šo krāci nogludinājis augstais ūdens līmenis, un tā nesagādā īpašas problēmas. Braucam pa centru. Pēc šīs krāces Zigis ar Baibu atraujas. Esam nolēmuši vairs nebraukt cieši kopā, jo brīžiem traucējam viens otram. Seko 26. krāce, kurā galvenā straume spēji sagriežas pa labi, veidojot spēcīgu turbulentu piespiedi ar īsu, bet stāvu, gandrīz divus metrus augstu kritumu, zem kura ūdens griežas tādā kā iesūcošā piltuvē. Virs krituma pie krasta izteikts atsitiena vilnis. Kādu mirkli jau šķiet, ka nespēsim apturēt “kaķi” tā straujajā auļojumā.
Draud divas iespējas: vai nu “kaķi” piespiedīs pie krasta radzēm, un neizturēs tā kreisais balons, vai apgāzīsimies un tiksim iesūkti piltuvē. Šīs domas pazib apziņā kā saraustīta mozaīka. Tomēr nē – kāds neredzams spēks notur katamarānu vien dažus sprīžus no krasta.

Neticami!... Jānis un Lehs demonstrē izcilu meistarību un aukstasinību. Es, sēžot priekšā, neko lielu izdarīt vairs nespēju. Kaut ko glābt šajā situācijā varēja vienīgi abi aizmugurē sēdošie airētāji, kuri strauji sagriež katamarānu ar aizmuguri uz līkuma iekšpusi un notur to, lai neuztriektos krastam, bet līgani nopludinātos gar to un lejpusē izvairoties no iekļūšanas piltuvveidīgajā atvarā, kurš darbojas kā magnēts, ievelkot sevī putās sakulto kafijas brūno ūdeni. Protams, ka veikt šo sarežģīto manevru palīdzējis atsitiena vilnis, taču to izmantot jāprot.

Te vietā atcerēties nu jau aizsaulē aizgājušā meistara, viena no Latvijas ūdens tūrisma pamatlicējiem, leģendām un autoritātēm, Ivara Sīpola reiz teikto, kad, ar pārinieku Zigurdu, finišējuši slaloma trasē, pajautājām Ivaram: “Nu kā?...” Atbilde bija gauži lakoniska: “Puiši, te jums ir ( zīmīgi parādot uz rokas bicepsu ), bet te ( norādot uz galvu ) jums vēlnav!” Pēc mirkļa Ivars piebilda: “Nekad necentieties pārvarēt straumi, kaut arī tas jumsreizēm izdodas! Allaž protiet izmantot straumi savā labā, jau iepriekš paredzot nepieciešamos manevrus. Ūdens jāpazīst un jādraudzējas ar to.”

Neilgu brīdi pēc tikko pārvarētā šķēršļa seko nākamā – 27. krāce. Tās iesākumā kārtējais lēzenais oļu sanesums, pēc kura jūtami pieaug straumes ātrums. Krācē iebraucam gar sanesuma kreiso malu. Ieraksts dienasgrāmatā: “Ieejot krācē, noguļam manevru un uzsēžamies uz zemūdens akmeņiem. Stāvoklis ļoti kritisks. Katrs kaut ko dara... Iesaku nomierināties un pēc iespējas darīt kaut ko vienotu. Tūlīt arī seko pozitīvs rezultāts – “kaķis” mierīgi noslīd no akmeņiem...” Bet tas vēl nav viss. Visā krāces garumā spēcīga piespiede pie kreisā krasta ar izteiktu kritumu. Centrā mainīgi pulsējoša turbulenta straume ar augstiem stāvviļņiem. Krāces izejā – gandrīz 90 grādu pagrieziens pa labi. Galvenā straume atduras stāvā klintī, kas burtiski izaug no upes. Jau pa gabalu redzams, ka straume pie klints sienas veido augstu valni. Taču šoreiz nekāda atsitiena efekta pie klints sienas nav. Esam iedrāzušies līkumā ar pozitīvu ātrumu un nobremzēt šo skrējienu nekādi nespējam. Tūdaļ arī katamarāna balons slīpi ietriecas klints sienā, tik vien paspēju kā mazināt trieciena spēku, spēji izmetot priekšā airi un atspiežoties pret klinti. Nesaprotu, kā izdodas noturēties savā vietā, jo trieciens, ko saņemu no stingri satvertā aira, ir ārkārtīgi spēcīgs. Tūdaļ arī straume mūs sagriež un tiekam iemesti dziļā bedrē, bet nākamajā mirklī jau uzšūpoti stāvviļņa galotnē. Pieplakuši rāmim, līdzsvarojam “kaķi” un ar airiem koriģējam gaitu.

Šai mirklī atmiņā uzplaiksna reiz Karpatos Baltajā Čeremošā ( Бі́лий Че́ре́мош, ukr. val.) kanjonā “Vorotci” piedzīvotais, kad līdzīgā situācijā salūza mana aira lāpstiņa. Rafts jau iepriekš stāvviļņos bija piegāzts ar ūdeni un tāpēc kļuvis grūti vadāms. Turbulentā straume raftu uzgrūda kreisā krasta klints sienai, bet jau nākamajā brīdī kāds pulsējošs vilnis to uzstūma labajā krastā gludi nopulētā granīta slīpnē. Vēl pēc mirkļa cits pulsējošais vilnis raftu ierāva atpakaļ satrakotajā straumē. Divus ekipāžas locekļus, kuru kāju siksnas jau iepriekš bija pārtrūkušas, burtiski izmeta no rafta, kurš “uzvedās” kā satrakots rodeo mustangs. Palikušajiem četriem braucējiem tomēr izdevās izairēt raftu krastā un piestāt šaurā laukumiņā pie kanjona stāvās sienas. Lieti noderēja rezerves airis, ko man izdevās ātri atkabināt. No rafta izkritušos biedrus pateicoties laimīgai nejaušībai arī izdevās izglābt.

Izkļūšana no kanjona aizņēma vairākas stundas, jo stāvajā sienā bija jāuzrāpjas ne vien pašiem, bet jāuzvelk arī rafts. Turpināt braucienu varēja vien krietni zemāk pa straumi, jo upi šķērsoja gājēju tiltiņš, zem kura vairs nebija iespējams izbraukt. Par laimi, šajā sarežģītajā situācijā neesam avarējuši, un airis nav salūzis. Taču ilgi prātot nav laika, “kaķis” ātri slīd pa gludu, putās sakultu ūdens nogāzi. Uzmetis skatu turpmākajam upes tecējumam, krastā pamanu Zigi un Baibu, kuri satraukti māj un kaut ko kliedz. Tālāk priekšā ievēroju ceļamies tādus kā zilganus ugunskura dūmus. Nodomāju: kā gan mūsējie tik ātri paspējuši iekurt uguni, kāpēc to darījuši tik tālu priekšā un kā paspējuši atskriet atpakaļ? Tas viss šķiet nereāli un dīvaini, kas liek mobilizēties un būt sevišķi uzmanīgiem. Arī krastā esošo biedru žesti ir nepārprotami. Saprotam, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Acumirklī sakārtojušies atpakaļ savās vietās, ar enerģiskiem airu vēzieniem pieairējamies pie labā krasta... Izrādās – vien dažus metrus pirms 10 metrus augstā ūdenskrituma, kas iezīmē ieeju Lielās Honna Makitas kanjonā. Tikai tagad saprotu, ka pamanītie “dūmi” bijusi migliņa, kas veidojas virs ūdenskrituma, ūdenim krītot no liela augstuma un sašķīstot sīkās lāsītēs. Paldies Zigim un Baibai! Negribas pat domāt, kā viss beigtos, ja nespētu piestāt malā vai ja iepriekšējā krācē būtu apgāzušies. Ūdenskrituma apakšā rēgojas asi klints bluķi, kas lejup krītošo straumi sašķeļ vairākās daļās. Raugoties šajā dabas veidojumā, pārņem dīvaina sajūta. Skats, kā pa salīdzinoši lēzenu pauguraini plūstoša upe pēkšņi pazūd, šķiet dīvains un nereāls. Sirdi priecē atziņa, ka esam šo upes posmu nobraukuši, nevis mocījušies, nesot katamarānus un mantas gar krastu. Emocijas, ko esam guvuši šajā sportiskajā nobraucienā, atsver piedzīvotās grūtības. Bet tālāk?...

Aplūkojuši kanjona sākumu, secinām, ka nolaisties tajā, lai nobrauktu atlikušos 8–9 kilometrus līdz satekai ar Ajānu ir gandrīz neiespējami. Kanjona vertikālās sienas slejas teju 20–30 metrus augstu un mums nav atbilstoša inventāra, lai tās pārvarētu. Ir arī diezgan nereāli izlūkot kanjonu, lai pārliecinātos par kuģošanas drošumu. Tas varētu aizņemt pārāk daudz laika, kura mums nav atlicis daudz. Lauvas tiesu “noēdis” gājiens un pludināšanās Lielās Honna Makitas augštecē. Ar šo upi esam bijuši kopā 80 kilometru garumā. Tādēļ, kaut gan vilinājums braukt pa kanjonu ir liels, izvērtējuši visus apstākļus, nolemjam kanjonu apnest.

Tā nu attālumu no ūdenskrituma līdz Lielās Honna Makitas un Ajānas satekai veicam kājām. Ejot ievērojam jau iepriekšējo praksi – ik pēc piecpadsmit minūtēm atpūšamies. Zvēru iestaigātā taka vijas te tuvāk, te tālāk no kanjona malas, līdz nonākam pie šķēršļa – 7–8 metrus dziļas klinšu ieskautas gravas ar gandrīz vertikālām sienām. Gravas apakšā plosās lietus ūdeņu piepildīts strauts. Lai nokļūtu gravas otrā malā, nozāģējam divas lapegles un pārmetam tai pāri. Tad glābšanas auklā iesietu sprunguli metam pāri gravai un, kad esam pārliecinājušies, ka sprungulis tur ieķīlējies starp klints bluķiem, nostiprinām auklu mūsu pusē.
Jānis bez mantām pāriet uz gravas otru malu, nostiprina pārmestās virves galu, tad sasējis abas lapegles kopā, lai tilts kļūtu stabilāks, atnāk atpakaļ. Turoties pie auklas kā savdabīgas tilta margas, nu varam nokļūt otrā pusē ar visām mantām. Šķērsojot laipu, tās konstrukcija šūpojas, un brīžiem līdzsvaru ir grūti noturēt. Lejā krāc un zib putās sakults ūdens, traucoties uz netālo Honna Makitu, kurā strauts iegāžas no aptuveni 15 metru augstuma. Jau iedomājoties par varbūtēju misēkli un iekrišanu strautā, paliek nelabi...
Tāpēc laipu izmantojam sevišķi piesardzīgi. Papildu drošināšanai vienu no mums iesienam virvē un nolaižam lejā netālu no laipas, lai nepieciešamības gadījumā būtu iespējams palīdzēt iekritušajam strautā. Šī šķēršļa pārvarēšana paņēmusi vairākas stundas, toties tālākais gājiens pa zvēru taku nu jau šķiet tīrais nieks. Dažviet taka pietuvojas kanjona malai, tad redzam, ka apstiprinās pieņēmums par spēcīgām piespiedēm un virpuļstraumēm kanjona līkumos.

Spriežam – ja būtu braukuši un tiešām atgadītos kāda ķibele, izkļūt no kanjona vai sniegt avarējušai ekipāžai palīdzību no augšas praktiski nebūtu iespējams. Vertikālās klinšu sienas iestiepjas tieši mutuļojošajā straumē, kas lejā lokās un pulsē kā dzīva. Vējš dzen zemus mākoņus un starp tiem izlauzušies saules stari iekrāso ūdeni dzeltenīgi zaļganos toņos. Lapegles krāsas ziņā harmonē ar lejā plūstošo straumi. Bet varbūt otrādi?...

Nonākuši pie satekas, nometni iekārtojam uz neliela, pundurbērziņiem, vaivariņiem un melleņu mētrām apauguša paugura. Iekārtojušies nolemjam apskatīt un novērtēt Ajānas upi pie iztekas no ezera, lai izšķirtos par tālāko maršrutu. Radiālajam izlūkgājienam piesakās Zigis un Lehs. Kaut arī esam nesen kā atnākuši un noguruši, abi gājēji deg nepacietībā drīzāk doties ceļā. Degsme izzināt ir pārāka par nogurumu! Izlūki līdzi ņem vien spiningus un iepirkumu tīkliņu – sak, ja nu ceļā gadīsies sēnes vai zivis. Jau pēc mirkļa viņi nozūd krūmājā. Mēs, nometnē palikušie, gudrojam kā lietderīgi izmantot rupjmaizi un cukura graudiņus, kas dažos iepakojumos ir samirkuši un sadrupuši. Pārcilājot mantu saiņus, secinām, ka brauciens pa Lielo Honna Makitu ir atstājis pēdas, ne visi iepakojumi ir pasargājuši pārtiku no samirkšanas. Tāpēc nolemjam palutināt sevi un salasīt mellenes, kuras no cinīšiem var grābt riekšavām. Savārot tās ar cukuru un novārījumā ieberot sadrupušo rupjmaizi, pagatavojam kaut ko līdzīgu ķīselim vai maizes zupai. Tādējādi neiet zudumā līdzpaņemtā maize un cukurs. Spriežam, ka tas būs labs deserts.

Pēc vairākām stundām atgriežas mūsu izlūki. Jau pa gabalu redzam, ka iepirkumu tīkliņš smagnēji šūpojas uz kārts, kuru viņi stiepj uzliktu uz pleciem gluži kā bušmeņi Āfrikā, nesot medījumu. Tīkliņš ir pilns ar alatām. Alatas uz maza, tumša rotiņa ķērušās kā negudras. Ķeramies pie darba, un drīz vien uz aira lāpstiņām jau guļ šo cēlo zivju fileju kaudzītes. Rēķinam, ka katram iznāk turpat kilograms fileju. Tas ir pietiekami daudz, lai kārtīgi ieturētos, un ja vēl pierēķina rupjmaizes un melleņu biezeņzupu... Teltī un guļammaisos lienam stenēdami. Izlūki stāsta, ka ezerā šur tur redzami peldoši ledus gabali. Ajānas iztekā ūdens līmenis zems. Spriežam – tā kā arī Lielajā Honna Makitā līmenis krītas, var izrādīties, ka Holokitā ( Холокит, krievu val . ) līmenis ir zems, un upe nav braucama, un tas var izvērsties par lielu problēmu. Nolemjam neriskēt un izmantot rezerves maršrutu: no satekas ar Honna Makitu turpināt braukt pa Ajānu. Pēc aizvadītās nakts – dienas notikumiem drīz vien iemiegam dziļā un spirdzinošā miegā.

Nākamā diena uzaust saulaina, bez mākonīša debesīs. Nekas neliecina par pagājušo negaisu. Lielajā Honna Makitā straume apsīkusi, taču joprojām duļķaina. Lietus ūdeņi noskrējuši pa virsu mūžīgajam sasalumam. Nelielu gabalu pēc satekas ūdens noskaidrojas. Mēģinu spiningot, bet īpašu rezultātu nav – noķeru vien kādas desmit alatas, kuras paņemu vakariņām.

***

Iesākumā Ajāna līkumo starp daudziem sēkļiem un straumes ātrums nepārsniedz 2–4 kilometrus stundā. Dziļumu kantēs ķeras alatas. Izvelkam pāris zivis un dodamies uz nākamo potenciālo alatu vietu. Tā, pa ceļam spiningojot, nesteidzīgi virzāmies uz priekšu. Aplūkojam arī saliņas, kuru upē netrūkst. Saliņas klāj krūmājs, kurā krustu šķērsu, pa pusei oļos un grantī ieskaloti, guļ straumes atnestie koki. Izkāpjot uz kārtējās salas, rodas sajūta, ka ietu pa oļiem klātu parka celiņu, kas vijas starp dekoratīviem krūmiem. Krūšu augstumā redzami aplauzti un nobrāzti zari, tajos ieķērušies sakaltušas zāles kumšķi, kas liecina par ievērojamām ūdens līmeņa svārstībām. Apkārt skraida zaķi, un īpatni pīkst susliki.

Sākumā, ieraudzījuši netālu cilpojam zaķi, nodomājam, ka varam to noķert. Brīdī, kad jau šķiet, ka esam greizaci ielenkuši un tam vairs nav kur sprukt un atliek to satvert aiz ausīm, zvēriņš pazūd kā zemē iekritis. Pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma noķert cepeti beidzot saprotam, ka zaķi slēpjas alās, kas šeit ir vai zem katra koka vai krūma. Nudien, brīnums – Ajānas salās zaķi dzīvo gluži kā truši Lielbritānijas pilsētu parkos...

Atgriežoties pie upes rakstura, jāteic, ka mierīgā braukšana turpinās vien kādus 25 kilometrus. Tālāk straume kļūst arvien ātrāka un arī spēcīgāka, un straujteces seko cita citai. Straumes ātrums pieaug līdz pat 10–15 kilometriem stundā, straujtecēs veidojās mazi ‒ līdz pusmetru augsti ‒ stāvviļņi. Šādās vietā pulcējas alatas, kuras pieķeru lērumu. Straujteču izlūkošanu un drošināšanu veicam no katamarāna. Vietām gultnē zviln lieli akmeņi, kas veido īsas un spēcīgas pārgāzes un virpuļstraumes. Šādus akmeņus jau iepriekšējos ūdens tūrisma braucienos esam nodēvējuši par “ģaģām” – onkuļiem. Uz tiem viegli uzsēsties, un sekas nav prognozējamas. Viss atkarīgs no akmens (ne)gluduma. Problēmas var radīt arī kāds iestrēdzis zars vai koks. Tāpēc allaž jābūt uzmanīgiem.

Aiz kārtējā upes līkuma skatam paveras plaša ieleja. Tā ir kreisā krasta pietekas Kaltami ( Калтамы, krievu val.) ieleja. Tūlīt aiz pietekas sākas pirmā nopietnā Ajānas krāce – aptuveni kilometru gara, ar trīs pakāpēm. Spēcīgākā ir pirmā, ar 1,5–2 metru kritumu un ūdens spiedienu. Gultnē izmētāti lieli akmeņi, starp kuriem jāveic sarežģīti manevri. Tālākās divas pakāpes sevišķas grūtības nesagādā. Šobrīd, kad ūdens līmenis ir salīdzinoši zems, tās vairāk atgādina ņipras straujteces, kurās jāturas galvenajā straumē. Izšūpojamies nelielos stāvviļņos. Braukšana tomēr nav garlaicīga, jo prasa pastāvīgu uzmanību un trajektorijas piekoriģēšanu. Neilgi pēc pirmās krāces seko Ajānas otrā krāce (Ajānas Mazā krāce). Labajā līkumā izteikta galvenā straume ar stāvviļņiem lejasgalā. Izbraucam, turoties galvenajā straumē. Īpaši jāuzmanās no pulsējoša ūdens mēles sākumā un vidusdaļā. Pulsāri izceļas no dziļuma, un pat zemā ūdens līmenī veido iespaidīgas ūdens sēnes. Izvairāmies no tām un braucam tālāk. Nosmejam, ka esam uzmanīgi “sēņotāji”. Patiešām, pēc brauciena pa Lielo Honna Makitu šeit braukšana ir bērnu spēlīte. Pamazām atslābināmies un baudām dabas skatus. Nemanot esam nonākuši pie Ajānas trešās krāces. Tajā straume sadalās divās plūsmās, kreisajā spēcīga piespiede pie krasta, labajā ‒ galvenajā straumē, lieli stāvviļņi.

Pieņemam lēmumu braukt pa galveno plūsmu. Pēc neilga brīža seko Ajānas ceturtā krāce, kura nodēvēta par Lielo krāci. Tās beigās izteikti līdz pusotru metru augsti stāvviļņi. Šīs krāces izbraukšana jau prasa labu ūdens slaloma tehniku. Tiekam galā. Tālāk seko divas ņipras straujteces, pēc kurām iegūlusi piektā Ajānas krāce, kas iedēvēta par Kривой ( Šķībā, latv.val.). Tā iesākas ar ātru un spēcīgu straumi, kas atsitas labā krasta akmeņos, izejā veidojot turbulentus sāniskus virpuļus ar 1,5–2 metrus augstiem stāvviļņiem. Piestāt malā izdodas tikai krietnu gabalu pēc šīs krāces. Esam ievērojuši pie krasta klints piestiprinātu plāksnīti. Pagājuši atpakaļ, izlasām, ka šajā krācē gājis bojā hidrologs Vasiļjevs. Nekāda cita informācija nav sniegta. Nopietna krāce, kas prasījusi savu... Laivojot arī citviet esam redzējuši līdzīgas plāksnītes un pat pieminekļus bojā gājušiem ūdens tūristiem. Taču šoreiz piemiņas zīme skaudrāk nekā citviet atgādina par risku, ko esam uzņēmušies. Klusējot un domās iegrimuši, brīdi pavērojam putās sakulto ūdeni, atgriežamies pie katamarāniem un dodamies tālāk.

Pēc kilometra klāt Ajānas labā krasta pieteka Порожистая (Krāčainā,latv.val.) – upīte sekla un strauja. Ietekas vietā noķeru pāris alatiņas, kuras atlaižu, lai paaugas. Aiz pietekas seko divas straujteces, aiz kurām iegūlusi Ajānas sestā krāce, kurā ir nelieli stāvviļņi. Tālāk cita citai seko četras līdzīgas krāces, pēc kurām Ajānā ietek Holokita, pa kuru iesākumā bijām plānojuši braukt. Spriežot pēc ūdens daudzuma satekā, secinām – labi vien ir, ka ne-devāmies uz to. Holokitā būtu gājis tāpat kā Lielās Honna Makitas augštecē, bet papildus grūtības radītu krūmiem, lapeglēm un sīkiem bērziņiem apaugušie krasti un šķautņainie akmeņi. Pēc šīs pietekas Ajāna izplūst daudzās attekās. Straumes ātrums starp saliņām ne-pārsniedz 2–3 kilometrus stundā. Galvenā straume virzās no viena krasta uz otru un ir grūti atpazīstama. Upē daudz sēkļu. Starp saliņām pūš spēcīgs pretvējš, un, lai tiktu uz priekšu, dūšīgi jāairē. Vai uz katras saliņas redzami zaķi un lemingi. Tagad jau zinām, ka nav vērts tērēt laiku zvēriņu lenkšanai un tvarstīšanai. Toties spiningošana pie saliņām ir izcili rezultatīva. Saķeram tik daudz alatu, ka kārtējo reizi sākam šaubīties, vai spēsim visas apēst.

20 kilometrus pirms satekas ar Ajakli ( Аякл, krievu val.) Ajānai pievienojas kreisā krasta pieteka Muņiļ ( Муниль, krievu val.). Pēc ietekas straumes ātrums ievērojami pieaug, drīz vien esam pie satekas ar Ajakli. Tālāk upe, kas savu tecējumu beidz Laptevu jūrā, plūst jau ar citu nosaukumu –Heta. Pa Ajānu trīs dienās esam nobraukuši 164 kikometrus, vidēji dienā nokuģojot nedaudz vairāk nekā 50 kilometrus.

***

Nākamajā dienā upes labajā krastā pamanām mājiņu. Kartē atzīmēts, ka tā ir faktorija Kameņ ( Kамень, krievu val. Akmens – latv. val.). Izkāpjam krastā, lai apskatītu, kā izskatās kādreiz populārā saietu un tirgošanās vieta. Šobrīd maz kas liecina par savulaik te valdījušo rosību, tundras klejotājiem iemainot nepieciešamās preces pret zvērādām. Tuvākās mājiņas durvis nav aizslēgtas un pagrūstas viegli atveras. Gan durvis, gan sienas no iekšpuses polsterētas ar briežādām. Ādas ir labi saglabājušās. Pie sienām – raupji darināti plaukti, kas kalpojuši preču izvietošanai. Šī mājiņa uzcelta pie krūmiem un lapeglēm aizaugušas graviņas, kurā urdz neliels strautiņš. Netālu redzamas vēl četras līdzīgas mājiņas. Graviņa un apkārtne piemētāta izbalējušiem kauliem. Kraujas malā briežu kaulu kaudze: ribas, mu-gurkauli, kāju kauli, galvaskausi ar ragiem un bez tiem. Spriežam, ka no šīs kaudzes kaulus pa apkārtni izvazājuši zvēri, kuri te nākuši dzīrot kā pie dāsna saimnieka kopgalda. Gravas malā sarakti stabi, kurus savieno resni šķērskoki, uz kuriem dažviet vēl karājas no metāla armatūras izliekti resni āķi. Aiz faktorijas Hetā vīd sekls brasls – acīmredzot šajā vietā ziemeļbrieži šķērso upi savā ikgadējā migrācijā, rudenī dodoties uz dienvidos esošajiem taigas mežiem, bet pavasarī atgriežoties tundras ganībās. Tad nu vietējie “sagādnieki” sagaida brīdi, kad briežu bars šķērso upi, tad tos apšauj, lai iegūto gaļu nodotu pārstrādei. Visbiežāk gaļas kombinātos tiek gatavotas briežu gaļas desas.

Vēlāk, nonākot Voločankā, vietējam medību saimniecības vadītājam jautājām: “Cik daudz ziemeļbriežu sezonā tiek nomedīts?” Izrādās, ka katru gadu, nenodarot būtisku kaitējumu populācijai, tikai viņa saimniecībā vien tiekot nomedīti un gaļas sagādē nodoti 30 000 ziemeļbriežu. Bet visā pasaulē – aptuveni 300 000 ziemeļbriežu. Briežu atšaušana tiekot zinātniski uzraudzīta un kontrolēta.

Aplūkojuši šo pamesto saimniecību, dodamies tālāk. Upe izplešas aptuveni 2–3 kilometru platumā. Tajā daudz kokiem apaugušas salas. Grūti saprast, pa kuru atteku braukt. Pastāv risks iekļūt kādā seklā un neizbraucamā attekā. Starp salām pūš spēcīgs pretvējš, kas līdz ar katru nobraukto kilometru pieņemas spēkā.

Kādu pēcpusdienu, piestājuši pie kārtējās saliņas ieturēt launagu, secinām, ka vējš nedabiski pieņēmies spēkā, pūš tā, ka pārvietoties pret vēju var, tikai noliecoties uz priekšu un pieķeroties pie krūmiem un pundurbērziņiem. Šķiet dīvaini – kāpēc pēkšņi uzradies tāds vējš? Paēduši sēžamies “kaķos” un sākam cītīgi airēt. Pēc brīža, uzmetot skatu krastam, konstatēju, ka neesam no tā attālinājušies vairāk par metriem pieciem. Zigis ar Baibu tikuši nedaudz tālāk, bet arī kuļas uz vietas. Vējš mūs dzen atpakaļ pie krasta. Mēģinām braukt gar salas malu, bet rezultāts ir tāds pats. Līdzko pārstājam airēt, tūdaļ jau esam piepūsti atpakaļ pie krasta, no kura pirms brīža startējām. Izmēģinām katamarānus vilkt gar krastu, iesietus auklās. Taču izrādās, ka arī tas nav iespējams, jo vējš spiež “kaķus” pie krasta, un arī paši vilcēji brīžiem netiek ne no vietas un bezcerīgi tvarsta pēc kāda krūma vai kociņa, aiz kura aizķerties, lai spertu nākamo soli. Auklas, vēja plandītas, pinas krūmu zaros. Kad esam tā nopūlējušies kādu pusstundu, saprotam, ka tā ir veltīga spēku šķiešana un metam mieru. Piesēžam salas aizvēja pusē, un Lehs atkal izstāsta interesantu stāstu – par stundu nakts vidū, kad cilvēku pasaulē notiek dažādi noziegumi, bet dabā iestājas miers, dabas spēki norimst, lai uzņemtu enerģiju jaunam aktivitātes ciklam. Šo brīdi krieviski saucot par “час быка» (“vērša stunda”, latv. val.”).
Nolemjam, ka uzcelsim vienu telti un nogaidīsim, kad norims vējš, un iestāsies Leha prognozētā pauze. Tad mēģināsim izkļūt no vēju pārņemtā “melnā cauruma”. Drīz vien telts ir uzcelta un salienam no izpletņa auduma darinātajā mītnē, bet arī te vējš pūš cauri izpletņa audumam un nākas kraut mantu kules vēja pusē pie telts sienas, lai kaut nedaudz mazinātu caurvēju. Maucam galvā cepures un, klausoties apkārtējās skaņās, drīz vien iemiegam. Netālu no telts aug smuidra lapegle. Vēroju, kā tā cīnās ar vēja brāzmām. Skats ir neticams – lapegle tiek pieliekta aptuveni 30– 35 grādu leņķī pret zemi, un vējš to tādā stāvoklī notur, neļaujot iztaisnoties. Kad pamostos, pirmais darbs ir uzmest skatu lapeglei. Secinu, ka vējš ir nedaudz mazinājies, bet joprojām pūš diezgan spēcīgi, jo ka lapegle nedaudz piecēlusies, bet vēl joprojām ir stipri pieliekta pie zemes. Pūtiens, šķiet, vēl ir pārlieku spēcīgs, lai dotos ceļā. Turpmāk ik pa brīdim, kad šņākoņa ārā nedaudz pierimst, bāžu galvu ārā no telts un vēroju lapegli. Pēc kāda laika koks pamazām sāk iztaisnoties. Mudīgi taisāmies ceļā. Nojaucam telti, rūpīgi to iepakojam un sēžamies “kaķos”.
Neskatoties uz to, ka vējš ir pierimis, ik pa brīdim uzpūš spēcīgas brāzmas. Tā kā esam labi atpūtušies, airus cilājam naski. Drīz vien Zigis ar Baibu nozūd aiz salas zemesraga izliekuma un izgaist krēslā. Kādu brīdi vēl dzirdam skaņu, metāla airiem sasitoties, kad kāds mainījis ritmu. Savukārt mēs ar savu trīsvietīgo “kaķi” turpinām bezcerīgi kulties pie krasta. Nekādi nevaram pārvarēt kritisko robežu un tikt līdz zemes ragam, aiz kura, jādomā, pūš nedaudz mērenāk. Manu, ka nekas nesanāks, vējš atkal ir pieņēmies spēkā un zēģelē gandrīz tāpat kā dienā. Braucam krastā un mēģinām sasaukt biedrus, bet skaņa tiek nesta atpakaļ un acīmredzot nesasniedz Zigurdu un Baibu. Atliek vien cerēt, ka viņi būs ievērojuši, ka nesekojam. Lai īsinātu laiku un sasildītos, krasta aizvējā uzkurinām nelielu uguni. Sildāmies un spriežam – nevar būt, ka Zigis ar Baibu, mūs nesagaidot, aiztraukušies tālāk vieni paši. Ja viņi atgrieztos, tad nokļūtu tādā pat situācijā, kā šobrīd atrodamies mēs. Tā kā šķiet vējš nedaudz pierimis un pūš mazāk spēcīgi nekā dienā, nolemjam negaidīt, bet savu “kaķi” apnest zemesragam pa krastu. Lai neiesprūstu kādā neizbrienamā krūmājā, nolemjam vispirms izlūkot taku pa kuru apnest “kaķi”.
Kamēr ložņājam pa krūmiem un pētām iespējamo apnešanas maršrutu, uz tumšā krūmāja fona no salas lejasgala puses parādās divi tumši stāvi. Sākumā iztrūkstamies, jo pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir par lāčiem, taču jau mirkli vēlāk saprotam, ka tie ir Zigis un Baiba. Viņi nāk raudzīties, kur esam palikuši. Prieks, ka nesam izšķīrušies, izgaisina neziņu un satraukumu. Tālākie notikumi jau risinās bez starpgadījumiem. Kopīgiem spēkiem mūsu “kaķi” un mantas ap-nesam zemesragam un laižam braucamo ūdenī. Tā kā sala ir gara un pārvietošanās pa biezo krūmāju – apgrūtinoša, Zigi un Baibu uzsēdinām uz mūsu katamarāna un aizvedam līdz salas lejasgalam, kur viņi atstājuši savu braucamo. Uz īsu brīdi piestājam krastā, izlaižam “pasažierus”, kuri naski metas pie atstātā katamarāna. Tālāk braucam, turoties netālu viens no otra. Kad esam attālinājušies no vēju apsēstās salas, pūtiens pierimst un airēt kļūst viegli. Gaiss virs upes ir dzestrs un piesātināts ar tādu kā enerģiju. Straume ir mierīga un raizes nesagādā. Nolemjam braukt naktī, jo redzamība ir pietiekama, un arī pretvējš mazāks nekā dienā. Reizēm, kad pietuvojamies krastam, saskatām spocīgus pelēcīgu akmeņu krāvumus.

Vēja locītie krūmi un koki, mēnesnīcas izgaismoti, met savādas kustīgas ēnas. Šķiet, apkārtne atdzīvojusies un atrodas nepārtrauktā kustībā. Tas rada dīvainu nerealitātes sajūtu. Lai īsinātu laiku, stāstām par dažādiem atgadījumiem, ko nācies piedzīvot braucienos pa krāčupēm. Nemanot pienāk saullēkts. Kāpjam krastā, lai pa dienu atpūstos un atsāktu braukt nākošajā vakarā. Nometni iekārtojam uz neliela paugura, tā virsotni ieskauj biezs krūmājs, kurš aiztur no jauna uzradušās vēja brāzmas. Krūmājs pilns ar bekām. Drīz vien esam pielasījuši tik daudz, ka varam tās sacept un pieēst pilnus vēderus. Liekamies atpūsties, lai vakarā, kad kļūs mierīgāks, atsāktu braukšanu.

Pēcpusdienā pamodies, aizstaigāju līdz upes krastam, lai pamētātu spiningu. Uz maliķu iedāvinātā vizuļa noķeru prāvu līdaku, rēķinot “uz aci”, vismaz piecus vai sešus kilogramus smagu. Upe kļuvusi par tipisku līdzenumu upi ar tai raksturīgajām zivīm. Spiningojot aizklīstu gar krastu krietnu gabalu. Esmu nonācis vietā, kur krastam pietuvojas krūmiem aizaugusi graviņa. Upes krasta mīkstajā grantī ievēroju daudz suņu vai vilku pēdu nospiedumus. Starp nospiedumu priekšējiem un aizmugurējiem spilventiņiem šķērsām brīvi varu novietot kociņu. Šādu noteikšanas paņēmienu savā laikā man mācījis medību skolotājs Roberts Naglis. Nav šaubu, ka tās ir vilku pēdas. Kamēr pētu miņas, no netālās graviņas puses atskan klusinātas skaņas, kas liek kļūt uzmanīgam. Sadzirdu tādu kā smilkstēšanu, tādu kā ieņerkstēšanos. Saprotu, ka netālu ir apmeties vilku bars, un jādomā, ka teritorija, kurā esam uzcēluši telti un atpūšamies, ietilpst šī bara medību platībās. Nekādi uzticamie sabiedrotie vilki nav. Ja nu vienīgi attur kādu lāci vai tini še ieklīst. Ņerkstoņa, kas joprojām ik pa brīdim skan no aizaugušās graviņas, rada neomulīgu sajūtu. Nolemju steidzami doties atpakaļ uz nometni, lai pavēstītu pārējiem par šo atklājumu. Tā kā krēslas stunda vairs nav tālu, pēc iespējas ātrāk jādodas ceļā, lai pelēči nesāk mūs uzskatīt par teritoriālajiem konku-rentiem. Protams, maz ticams, ka vasarā mēs varētu kļūt par pelēču gastronomiskās iekāres objektu. Tomēr, drošības pēc vēl aptaustu lielo medību dunci pie jostas un pārliecinājies, ka tas tur atrodas jau drošākā solī dodos gar graviņas muti. Ja paraugās uz šo situāciju no vilku teritorijas robežjautājuma puses un ņem vērā faktu, ka barā ir kucēni, nekas patīkams nav sagaidāms. Tāpēc klusi lavos garām graviņai un tālāk jau naskā solī dodos uz nometni.

Atnācis izstāstu pārējiem par saviem atklājumiem. Nolemjam doties ceļā nekavējoties un vakariņas ieturēt vēlāk, kad būsim jau kādu laiciņu braukuši. Ātri novācam nometni un dodamies projām no vilku bara teritorijas. Neilgi braukuši piestājam pie kāda strauta ietekas, iekuram ugunskuru, paēdam, rūpīgi nodzēšam uguni un dodamies tālāk. Saskaņā ar mūsu aplēsēm Voločanka, kas ir mūsu ekspedīcijas galamērķis, vairs nav tālu. Upe izplūdusi, tajā daudz sēkļu, dziļums labi ja pāris sprīži. Nepārtraukti jāuzmanās, lai neuzsēžamies uz kāda sēkļa. Brīžiem nevar pat saprast, vai braucam pa kādu atteku starp salām, vai esam jau pie krasta. Spriežam, ka krēslā itin viegli varam pabraukt garām Voločankai. Iepriekšējo pārgājienu pieredze liecina, ka naktīs taigas ciemati slīgst tumsā, jo dīzeļģeneratori netiek darbināti. Tāpēc īpaši vērīgi pētām krastus. Bažījamies arī, ka sagadīšanās pēc varam aizbraukt pa kādu no daudzajām attekām un tādējādi nepamanīt ciematu. Tā kā straume ir vienmērīga un īpašu šķēršļu nav, mūsu trijnieks nolemj, ka turpmāk priekšā sēdošais neairēs, bet snauduļojot atpūtīsies. Ik pēc pusstundas mainīsimies vietām, lai katrs no mums pēc stundas airēšanas varētu pusstundu atpūsties katamarāna priekšgalā. Tā kā redzamība uz ūdens ir apmierinoša, šādi varam braukt visu nakti. Zigim ar Baibu ir nedaudz sarežģītāk, arī viņi izveido maiņas, kurās viens vada katamarānu, bet otrs braucējs var nedaudz atpūsties un atslābināties. Tā, rāmā garā airējot un ik pa laikam pasnauduļojot, sagaidām saullēktu. Rīt-ausmā saules celiņš spoži iezīmējas upē. Kad līkumos nākas braukt pretī uzlecošajai saulei, ir grūti kaut ko saskatīt, acis žilbst no spožās gaismas, kas spirgtā vēja saceltajos vilnīšos zaigo un spīguļo no spoži zeltainas līdz zilgani melnai krāsai.

Brīdī, kad esam pietuvojušies kreisajam krastam, pamanām krūmājā kaut ko kustamies, dzirdamas arī cilvēku balsis. Piestājam malā un tūdaļ saožam zirgu specifisko smaržu. Jau pēc brīža ieraugām pašus dzīvniekus, kas apkrauti somām un statīviem. Turpat jau arī cilvēki. Sveicinām svešiniekus un uzsākam sarunu. Vecākais vīrs ar karabīni plecā, kas izskatās pēc priekšnieka, taujā: kas esam, no kurienes braucam, kurp dodamies? Mēs savukārt painteresējamies par viņu ceļiem. Uzzinām, ka viņi ir kartogrāfi, kuri šajā apvidū veic kartografēšanu, precizējot esošās kartes ar jauniem un precīzākiem mērījumiem un pie reizes ierīkojot ģeodēziskos punktus. Kad norādām, ka esam konstatējuši vairākas neprecizitātes mūsu Maskavā nokopētajā kartē, grupas vecākais tikai nosmīn un novelk starp zobiem kaut ko neskaidru: sak, kartēs ne vienmēr visu drukā precīzi kā viņi nomērījuši un konstatējuši savās ekspedīcijās. Šī atziņa liek mums atkal pārvērtēt uzticības pakāpi tā saucamajām pierobežas kartēm. Esam jau sapratuši, ka tās tiek speciāli koriģētas, bet nav skaidrs, kādēļ...

Kad informācijas apmaiņa notikusi, atvadāmies, lai katrs dotos savās gaitās. Mēs sākam domāt par atpūtu, jo nakts brauciens prasa savu. Nolemjam sameklēt kādu strauta ieteku un tur pie tīra dzeramā ūdens apmesties. Vēl viens dienas un nakts brauciens paiet bez īpašiem notikumiem. Hetā ķeras mazas līdaciņas, tikai jāuzmanās, lai nenokož vizuli, jo neesmu paņēmis līdzi pavadiņas. Pagaidām izdodas. Pēc karaliskās alatu copes un to fileju izēšanās līdakas nešķiet ēstgribu rosinošas, bet vai jāsmādē tas, ko daba dod?

***

Nākamajā dienā, lecot saulei, upes kreisajā krastā saskatām Voločankas radio sakaru torņus. Drīz vien nokalnē ieraugām arī pirmās mājas, kas būvētas no dēļiem un rupji ap-tēstiem baļķiem. Dažas pat atgādina ar ziemeļbriežu ādām apliktu nekārtīgi samestu dēļu kaudzi, vai kaut ko līdzīgu skudru pūznim. Netālu uz upes pusi stiepjas sausa grava, kurai pāri var tikt pa oriģinālu no sarūsējušām 200 litru benzīna mucām būvētu tiltiņu. Kad mucu saturs izlietots, tās nav izdevīgi vest atpakaļ uz Dudinku vai kādu citu lielāku apdzīvotu. Tā nu tukšās mucas kļūst par atkritumiem, un labi, ja tiek izdomāts veids, kā likt tām vēl kādu laiku noderīgi kalpot. Tomēr ne jau mums risināt preču taras jautājumu, kas šeit, ziemeļos ‒ un ne jau Voločankā vien ‒ ir acīmredzama problēma. Nolemjam ierīkot nometni Hetas kreisajā krastā pirms ciemata, vietā, kur pieminētā grava pienāk pie upes. Šeit ir daudz sausa kurināmā un arī mazāk ziņkārīgu skatienu, kas savukārt mums ļauj justies brīvāk, jo esam jau paspējuši atrast no sabiedrības un burziņa. Kad esam iekārtojušies, dodamies uz pastu nosūtīt telegramu. Jāpaziņo Noriļskas Kontroles un glābšanas dienestam, ka esam beiguši maršrutu. Ir pats pēdējais laiks to darīt, termiņš, kas atvēlēts mūsu maršruta aktīva-jai daļai, beidzas rīt. Ja dienests nesaņems ziņu, tiks organizēti meklēšanas darbi, un gadīju-mā, ja savas nolaidības dēļ nebūsim nosūtījuši telegrammu, ka esam finišējuši, izdevumus par glābšanu var attiecināt uz mums. Un tas būtu jau daudz nopietnāks rēķins nekā par saldējumu Maskavas lidostā. Tāpēc vispirms steidzam doties uz pastu un nokārtot formalitātes. Tuvojoties ciemata būdām, ieraugām atkritumu kaudzi, pie kuras rosās bariņš suņu.

Pasta nodaļā uzzinām, ka Voločankas ciematā “augstākais priekšnieks”, kuram ir līdzekļi un iespēja “izsaukt bortu” – lūgt nosēsties garām lidojošu helikopteru, ir vietējā Zverosovhoza ( 3веросовхоз, krievu val. Kažokzvēru valsts medību saimniecības, latv.val.) direktors. Tādēļ, nosūtījuši telegrammu, dodamies pie šīs amatpersonas, kas iemieso gan reālo lēmējvaru, gan arī izpildvaru. Direktors ir vīrs, no kura viss atkarīgs – “kā viņš lems, tā arī būs”... Te nav neviena cita, kam sūdzēties vai pie kā meklēt taisnību. Oficiālā vara – seļsovet ( сельский совет, krievu val. ciema padome, latv.val.) ir tikai izkārtne. Ciemata mednieku sadzīves izrīkošana un kontrole, sakaru līdzekļi, operatīva komunicēšana ar ārpasauli un garām lidojošo lidaparātu pilotiem ir “šefa” ziņā. Pat ciemata milicis paklausīgi seko viņa norādījumiem.

Direktora kabinetā tiekam laipni uzņemti. Kabineta saimnieks, sagaidot mūs, pat pieceļas kājās, smaida un laipni sveicina. Visnotaļ draudzīgā sarunā tiekam sīki iztaujāti par braucienu un tajā piedzīvoto. Stāstot par sevi, viņš sakās esam no Ukrainas dienvidiem. Savu darba līgumu aizvien atjaunojot tādēļ, ka šeit varot labi nopelnīt un arī medību prieki viņam neesot sveši. Par ciematu rūpi turot – lūk, ar helikopteru ciematā atgādāta kravas automašīna ZIL– 130, ar gaisa transportu izdevies pat atvest 15 govis – nu vietējais bērnudārzs esot ar pienu nodrošināts. “Tā manta” pat pāri paliekot, jo vietējie nga-nasani un dolgani sevišķu interesi par pienu un tā produktiem neizrādot. Piena pārpalikumu izlietojot desmit vasarā Voločankā strādājošie šabašņiki – viesstrādnieki. Direktors brīdina neielaisties ar vietējiem grādīgo dzērienu ziņā. Tas še stingri aizliegts, ziemeļu tautas alkoholu nepanes, pat nedaudz iedzēruši, kļūst agresīvi. Iesākuši dzert, nevar to pārtraukt un ātri nodzeras. Par Putoranā satikto lāci direktors daudz nebrīnās – šie dzīvnieki tur nesot retums. Toties brīnās, ka esam sastapuši tikai vienu šo zvēru un ka mums izdevies lāci aizbiedēt, – klinšu kalnos dzīvojošie ķepaiņi neesot no bailīgajiem, drīzāk tie esot pat ārkārtīgi ziņkārīgi, visur bāž savu degunu un no cilvēka īpaši nebaidās, jo uzskata par izpētāmu objektu. Visdrīzāk lācis esot iztrūcies un aizbēdzis tāpēc, ka bijām to negaidīti pārsteiguši...

Ir arī mazāk patīkamas ziņas. Izrādās, ka ciemata vienīgais radists, kurš varētu izsaukt garām lidojošu “bortu”, devies uz Lielo zemi atvaļinājumā. Arī rācija jau labu laiku kā nedarbojoties, bet vajadzīgās detaļas tās salabošanai vēl nav vēl atgādātas... Jebkurā gadīju-mā, saremontēt rāciju varēs tikai radists, kad tas atgriezīsies no atvaļinājuma. Tā kā radista atgriešanās gaidāma tikai septembra beigās, mūsu cerības tikt projām no Voločankas sarūk arvien mazākas...

Ievērojot mūsu reakciju uz šīm ziņām, direktors tēvišķi piebilst – nav ko satraukties, šeit taču ir galējie ziemeļi, viņš uzrakstīšot izziņu, ka īpašu apstākļu dēļ bijām spiesti aizkavēties. Tas esot drošs un attaisnojošs dokuments. Reiz esot pat gadījies, ka pēdējā ūdens tūristu grupa, kas pa upi līdz Voločankai atkuģojusi septembra sākumā, palikusi šeit visu garo ziemu, bet, pateicoties direktora izdotajai izziņai , ceļotājiem pēc atgriešanās Lielajā zemē nekādas problēmas neesot radušās. Ziemu pavadījuši, kopā medījot un ķerot zivis Hetā. Direktors ierādījis laiviniekiem namiņu dzīvošanai un apgādājis ar kurināmo. Klausāmies visu šo “labumu” uzskaitījumu, un mūsu sejas paliek arvien garākas. Mēs taču arī skaitāmies šīs sezonas pēdējā tūristu grupa... Direktors, laikam jau sapratis, ka nespēj mūs ar šādu scenāriju iedvesmot, apklust, bet mirkli vēlāk piedāvā abām pusēm pieņemamu risinājumu, līdzīgi kā Noriļskā: mēs palīdzēsim viņam, viņš – mums. Lietas būtība vienkārša. Tā kā šī gada pavasara palu ūdeņi Hetā noskrējuši ļoti agri, barža, kas bijusi ceļā no Laptevu jūras ar ogļu kravu Voločankas saimniecības katlu mājas vajadzībām, nav varējusi atkuģot līdz ciematam. Un lai nepaliktu “gūstā” līdz pat nākamajam pavasarim, baržas ekipāža nolēmusi izkraut ogles Hetas krastā kādus 10–12 kilometrus no ciemata.
Tā nu tagad, kamēr ūdens līmenis zems, direktors pa upes palienēm un oļu sanesumiem ar pieminēto ZIL–130 organizē ogļu pārvešanu uz ciematu. Diemžēl vietējie neesot diez ko čakli strādātāji. Dienā jaudājot atvest labi ja vienu autokravu, bet dažreiz šādam daudzumam tiek patērētas pat divas dienas... Tādā tempā strādājot, daļa ogļu paliks tundrā, bet viņam neesot pārliecības, vai ar atvestajām oglēm pietiks visai ziemai. Turklāt neatvestās ogles nākamā pavasara palos aizskalos...To visu pavēstījis un novērtējis mūsu izskatu, direktors pauž atziņu: ( “было бы неплохо поправиться” krievu val. nenāktu par sliktu atkopties latv. val.) un piebilst, ka viņš parūpēsies, lai ēdamā mums netrūktu. Pēc teiktā direktors met galdā galveno kārti – par šādu izpalīdzēšanu viņš mūs par velti dabūšot iekšā pirmajā helikopterā, kas še nosēdīsies. Un helikopters noteikti būšot. Borts visā drīzumā vedīs atpakaļ uz Dudinku šeit strādājošos šabašņikus.

Lieki teikt, ka šāds priekšlikums mūs apmierina. Piedāvājumam piekrītam. Norunājam, ka rīt no rīta būsim pie saimniecības kantora ēkas, kur mūs gaidīs auto un šoferis. Kad lēnā garā, pa ceļam apskatot ciematu, aizkļūstam līdz mūsu nometnei, Baiba, kura palikusi uzmanīt mantas, rāda sūtījumu, kas piegādāts pēc nesenās sarunas ar šefu. Kāds vīrs ar smago automašīnu atvedis kannu ar pienu un kasti ar svaigām nenosakāmas sugas zivtiņām, kas atgādina mūsu reņģes. Sūtījumā ir arī pelēkās maizes ķieģelīši.

Visu to uztveram ar sajūsmu, kā nekā mūsu pārtikas krājumi pēdējā laikā patiešām ir krietni saplakuši, dienās vairāk esam gulējuši, nevis ķēruši zivis un sēņojuši. Skaidrs, ka godprātīgi centīsimies pildīt arī savu darījuma daļu. Vakara krēslā nometnē ieklīst liels, vilku sugas suņu pārstāvjiem līdzīgs ziemeļu suns. Atnācējs ir draudzīgi noskaņots. Pa-barots tas saritinās pie vienas no teltīm un iekārtojas uz guļu. Nospriežam, ka nu mums ir nosacīts sargs, kurš pados ziņu, ja uzradīsies kāds nelūgts ciemiņš, kamēr teltīs gulēsim. Un tiešām pēc brīža kāds nelūgts ciemiņš ir klāt – pavecs nganasanu mednieks, kurš piedāvā iemainīt polārlapsas ādu pret glāzīti šņabja. Savā valodā vīrs ir skops, tāpēc lai nerastos šaubas un pārpratumi, viņš no vienas kabatas izvelk mazu – aptuveni 40–50 g tilpuma stikla glāzīti, bet no otras izceļ ģērētu polārlapsas ādiņu un demonstrē tās kvalitāti – uzpūš akotam un rāda, cik viegli kažoks pašķiras un atkal sakļaujas. Nu laiks atkal demonstrēt glāzīti, piebilstot: ( “наливай песца дам” krievu val. ) kas nozīmē: “Tu ielej, es lapsa dot.”

Labs ir, ielejam glāzītē šņabi un saņemam polārlapsas ādiņu. Ādiņa ir tiešām izcila, sākam jau nožēlot, ka alkohola mums nav atlicis daudz, tik vien ir kā nedaudz spirts blašķītē, ko esam taupījuši varbūtējam ārkārtas gadījumam. Tagad rēķinām – ja spirtu atšķaidīsim, dažas glāzītes maiņas darījumiem varam ziedot bez īpašiem zaudējumiem. Šajā brīdī visi esam iekarsuši, domājam par zvērādām nevis par direktora brīdinājumu nelietot alkoholu ar vietējiem. Jautājam medniekam, vai viņam ir vēl kāda ādiņa. Nē, polārlapsu ādiņas viņam vairs neesot. Toties viņš varot atnest labu suņa ādu, kas silda muguru un palīdz pret reimatismu. Uz suņādu piesakās Zigis – viņam reizēm esot problēmas ar muguru. Un kā gan savādāk, ja nesti tādi smagumi, mugura peldināta aukstā ūdenī un pēc tam vēdināta līdz drēbes top sausas...

Tomēr mednieks, laikam jau apjautis, ka šņabja mums nav tik, cik viņam kārojas, piedāvā suņa ādu pārdot. Cena – 25 rubļi. Esam gatavi pirkt par 20 rubļiem, vīrs piekrīt un nozūd krēslā. Drīz vien viņš ir atpakaļ ar visu ādu, un darījums tiek noslēgts. Pirms tam vīrs gan pačīkst, lai ielejam viņa glāzītē vēl kādu malciņu stiprā dzēriena. To-mēr esam nepielūdzami – kas līgts, tas līgts. Esam jau atjēgušies no pirmā pārsteiguma un atceramies šefa brīdinājumu. Ziņas par mūsu pirktspēju izplatās ātri. Drīz vien nometnē ierodas kāda vietējā sieva, kas piedāvā iegādāties ar sīkām krāsaina stikla pērlītēm izšūtus briežādas zābaciņus. Mokasīnveidīgie apavi ir darināti no ziemeļbriežu priekškāju ādas un tādēļ ir ļoti izturīgi. Daba briežus pielāgojusi brišanai pa cietu sērsnu, kas ir asa kā nazis. Arī šis darījums tiek noslēgts. Skaistos zābaciņus par simbolisku summu savā īpašumā iegūst Baiba. Vēl šai pašā vakarā mums tiek atstieptas vairākas briežādas. Rēķinām, ka ādu aizvešana vien mājās varētu izmaksāt pārāk dārgi, tāpēc no ādām atsakāmies un tirgoņi aiziet, rādot neapmierinātas sejas.

Vakars paiet sarunās un tirgojoties ar vietējiem. Taisni jābrīnās, kur viņi te pēkšņi uzrodas vēl un vēl. Bet, ja padomā..., ja ņem vērā šo cilvēku ierobežotās iespējas kontaktēties ar ārpasauli, tad nav ko brīnīties. Tuvojas ziema ‒ jauna kažokzvēru medību sezona ar gariem vakariem, kuros var nodarboties ar ziemeļu tautām ierasto amatniecību, bet daļa iepriekšējās sezonas darinājumu vēl nav realizēti, jo līdz šejienei reti kāds atkuļas...

Bet helikopteru piloti kļuvuši izvēlīgi. Sarunās bieži tiek minētas preces, ko vietējie labprāt gatavi mainīt pret ādiņām un to izstrādājumiem. Tas pats sortiments, par ko dzirdējām jau Noriļskā: laivas motors un tā rezerves daļas, medību patronas, duncis. Naža asmens kvalitātei īpaša nozīme netiek piešķirta. Jāņa duncim ir izrotāts spals, un ar to pietiek, lai šis rīks vietējos izraisītu tik lielu interesi, ka ne atkauties. Kāds vīrs par varītēm grib, lai Jānis viņam dunci uzdāvina. Lai atdod. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš, lūk, vēlas, lai Jānis nazi atdod! Un lūdzēja sejā un balsī jaušama patiesa neizpratne, kā tas var būt, ka Jānis nesaprot tik vienkāršas un šeit pieņemtas uzvedības normas ‒ ja kāds izteic nepārprotamu vēlmi pēc kādas mantas, to klājas atdot. Jānis tomēr nepiekāpjas. Gribētājs apvainojies aiziet, bet mēs spriežam, ka šejienieši ir līdzīgi maziem bērniem, kuri iekāro ko tādu, ko vecāki viņam liedz un tad mazais brēc kā negudrs, lai sasniegtu savu. Starpība tikai tā, ka šis aborigēns nekliedz bet vēl un vēl atkārto, ka duncis viņam patīk un viņš vēlas lai Jānis to viņam uzdāvina. Vēlu vakarā dodamies pie miera – ilgāk tirgoties negribas. Kaut vai tādēļ, ka piedāvāto preču klāsts nemainās, tiek nestas lielākoties briežādas, cita lielāka, cita mazāka. Nesēji vienā mutē apgalvo, ka polārlapsu ādiņas, par kurām izrādām neviltotu interesi, jau notirgotas.

Nākamajā dienā, aplūkojot iegūtās vērtības, esam gandarīti par savu atturību – spriežam, ka ādiņas apstrādātas, izmantojot kādu mums nezināmu metodi, un ir ļoti iespējams, ka mājās – atšķirīgajā klimatā – tās nekalpos ilgi. Šai spriedelēšanā klausoties, Baibas seja stiepjas arvien garāka – viņai nepatiktu ātri zaudēt savus skaistos mokasīnus...

Lai kā būtu ar “ādu jautājumu”, šodien mums cita aktualitāte – ogles. Mudīgi paēdam brokastis un steidzam uz saimniecības kantori, kur mūs jau gaida auto. Šoferis, tāpat kā direktors, ir no Ukrainas, viņš atbraucis, direktora aicināts, un arī aizraušanās līdzīga. Ak, cik lieliskas un plašas še tundras putnu medību iespējas rudeņos! Sezona drīz sāksies, un tad viņš šoferēšanai metīs mieru un nodosies tikai putnu medībām. Žēl, ka neattopamies uzdot šoferim jautājumu – ja jau šeit ir tāda medījumu pārbagātība, kur viņš liek nomedītos putnus? Jādomā, ka izdāļā ciemata iedzīvotājiem. Vakarā secinām, ka, īpaši necenšoties, uz katlu māju esam atveduši piecas autokravas ogļu. Varam vien brīnīties, kā vietējiem ar pūlēm izdodas pievārēt tikai vienu. Tas par kaut ko liecina.

Tā kā vakars vēl tālu, nolemjam, ka jāaizstaigā līdz veikaliņam. Izmetam uz pirkstiem, un gājēja gods iekrīt man. Ilgi nav jātaisās, paķēris tīkliņu un naudu, dodos ceļā. Suns, nezin kāpēc tieši mani izvēlējies par savu uzticības personu, visur seko. Velkas līdzi pat tad, ja no telts paeju nost pavisam mazliet. Tādēļ arī tagad pavadīšana ir neizbēgama. Ie-sākumā, kamēr neesmu vēl nonācis pie ciemata mājām, suns seko, mezdams plašus lokus, bet vēlāk rikšo cieši blakus. Šādas rīcības iemesls labi saprotams – pie katras mājiņas savā vaļā skraida bariņš līdzīgu suņu, lielākoties raženi noauguši “vilki” un laikas. Pa starpu manāmi arī sīkāki jaukteņi. Tiem neklājas viegli – pie kārtējās mēslu kaudzes lielākie suņi bez žēlastības uzklūp kādam mazāka auguma šunelim, sakožot to, un padzen. Padzītais atkāpjas drošā attālumā, laiza sakostās vietas un nolūkojas, kā stiprākie bara dzīvnieki, rūcot un kņadzinot zobus, notiesā kādu “vērtīgu” atradumu, kura dēļ ķīviņš izcēlies. Tā nu mans jaunais draugs, kad ejam garām mājiņām un mēslu kaudzēm, pie kurām klaiņo viņa ciltsbrāļi, rikšo cieši līdzās: turas pie kājas tā, it kā kāds viņu būtu īpaši gatavojis suņu parādei manēžā. Brīžos, kad kāds no svešajiem suņiem grasās mums tuvoties, lai, iespējams, tikai apsveicinātos, mans pavadonis nevilcinoties rāda savus baltos, iespaidīgos ilkņus, nepārprotami liekot noprast, ka ciešāka pazīšanās nav vēlama un ka mēs dodamies savās gaitās, nepretendējot uz svešas teritorijas labumiem. Es savukārt, visu to vērojot, pārliecinos, cik ārkārtīgi liela nozīme suņa uzvedībā ir gan viņa prātā iezīmētai teritorijai, gan tā cilvēka klātbūtnei, kuram viņš uzticas un uzskata par draugu un sabiedroto. Iespējams, ka ir vēl citi manis neuztverti nosacījumi. Tai pat laikā, šķērsojot ciemata daudzo suņu bariņu robežas, esmu ļoti apmierināts, ka man ir tāds lielisks pavadonis. Kaut arī suņi man nepievērš nekādu uzmanību, ar “savu suni” līdzās jūtos drošāk. Tā, viens otru drošinot, esam nonākuši pie veikala, kas ir no dēļiem sanaglota nedaudz virs zemes pacelta būda.

Durvju slieksnis atrodas manu plecu augstumā. Pie šādas ziemeļu celtņu īpatnības esmu jau pieradis, to acīmredzot nosaka biezā sniega kārta ziemā. Pie veikala ieejas drūzmējas bariņš vietējo. Neapstājoties pamāju galvu sveicienam un kāpju pa trepītēm augšā. Savu pavadoni šai brīdī esmu piemirsis. Tirdzniecības telpa ir pilna ar vietējiem ļaudīm, kas klusi sarunājas savā valodā. Ienākot man, sarunas apraujas, taču jau pēc mirkļa atjaunojas, tikai tagad jau vietējie mēļo krieviski. Tas mani nedaudz pārsteidz, neesmu taču paspējis bilst ne vārdu. Acīmredzot nostrādājis kāds man nezināms tabu vai nosacījums. Kopumā veikals atgādina Latvijā neilgi pēc kara ‒ piecdesmito gadu sākumā ‒ Auces pusē redzētās lauku “piparbodītes”. Tirdzniecības telpa kopā ar noliktavu, vienā telpas stūrī plauktos sarindotas kārbiņas un kulītes, bet uz grīdas haotiski nokrautas kastes un maisi. Telpā valda nenosakāma smaržu buķete, ko veido preces, saiņi un pircēji.
Pārdevēja ‒ korpulenta sieva, sārtiem vaigiem un nosmulētu, kādreiz baltu priekšautu ‒ rosās ap svariem un virtuozi klaudzina skaitāmos kauliņus. Runā tekošā krievu valodā, un par viņas tautību šaubu nav.

Kamēr skatos apkārt un vērtēju, ko veikalā varētu iegādāties, atskan iesākumā klusi, bet pamazām arvien skaļāki izsaucieni: “Čja sobaka?!” (“Kam pieder suns?!” ‒ brīvs tulk. no krievu val.). Izrādās, mans pavadonis ir iešmaucis veikalā un nu šaudās starp telpā esošajiem cilvēkiem. Beidzot, uzmeklējis mani, piespiežas pie kājas, pašķielē augšup ar savām uzticamajām suņa acīm un ir laimīgs par atkalredzēšanos. Mirklī pieklust arī neiecietīgās balsis, nu visiem skaidrs, ka suns atnācis kopā ar mani un esmu viņa “saimnieks”. Šajā brīdī atceros kaut kur lasīto, ka ziemeļu tautām nav pieņemts laist suni mājoklī... un kur nu vēl tādā vietā kā pārtikas veikals, uz kuru visi dodas kā uz svētnīcu. Divdomīgā situācija nevelkas ilgi. Kaut gan esmu rindas beigās, pūlis pašķiras, un es ar mājieniem tieku aicināts pie pārdevējas, lai iepirktos ārpus kārtas. Tencinu par izrādīto laipnību, ko nekavējos izmantot. Kaut vēl neesmu saskatījis nepieciešamās preces, ātri nosaucu pārdevējai, ko gribētu iegādāties. Savukārt viņa žigli visu atrod un krauj uz letes. Samaksājis dodos ārā.

Aiz muguras dzirdu atsākamies spraigas sarunas, kurās, kā noprotu, tiek spriests par nule veikalā notikušo nejēdzību. Jāteic, ka arī pārdevēja man izteikusi piezīmi, ka nākt veikalā ar suni nedrīkst, viņa taču nespējot uzmanīt, kur suns bāž savu degunu. Arī ārā sastopos ar apkārtējo nosodošajiem skatieniem, bet neviens neko nesaka. Savukārt suņi, kas atskrējuši līdzi pircējiem, metas pie mana pavadoņa, apošņā un cenšas noskaidrot, kādu ziņu viņš atnesis no veikala, kurā neviens no viņiem nav uzdrīkstējies pabūt. Mans suns, iesākumā spiežas pie kājas, it kā atbalstu meklēdams. Tomēr jaušams, ka teritorija pie veikala nepieder nevienam suņu klanam un visi te jūtas daudzmaz līdztiesīgi. Arī “mans” suns jau pēc īsa brīža ir atbrīvojies no stīvuma un skraida apkārt loku lokiem.

Pie veikala ilgi nekavējos un dodos atpakaļ pie biedriem, lai iepriecinātu viņus ar bagātīgo saldumu klāstu (cukurs, konfektes un biskvīti, maize), pēc kā esam noilgojušies. Pēdējās ceļojuma dienās cukurs ticis stingri limitēts – katram 2,5 cukurgraudiņi dienā. Cukura pārtēriņš radies jau iepriekš aprakstīto apstākļu dēļ, samirkstot Honna Makitas ūdeņos. Esmu arī nopircis saulespuķu eļļu, makaronus un ziemeļbriežu gaļas konservus. Nometnē ņemamies cept pāri palikušās zivteles. Cepto zivju smarža izplatās pa visu apkārtni, un drīz vien uzrodas jauns nelūgts ciemiņš. Tas ir sīks, nenosakāmas šķirnes šunelis, kas izskatās kā tikko no mēslaines un dadžu audzes izlīdis. Tai pat laikā nu jau arī mūsu nometnē tāpat kā citur ciematā darbojas tas pats suņu teritoriālo robežu princips, un noteicēja lomu še pilnā nopietnībā uzņēmies mūsu jaunais augumā raženais sargs. Vai suns precīzi iezīmējis mūsu nometnes robežas? To neņemos apgalvot. Taču līdzko nelūgtais ciemiņš pievirzās tuvāk par suņa iedomāto robežlīniju, sargs pietrūkstas kājās un, rūcot un kņadzinot baltos ilkņus, sīkiem solīšiem skrien uz nelūgtā viesa pusi. Mazais turpretim nesteidzīgi atkāpjas, pieplok zemei, pieglauž ausis, atņirdz zobus un spalgi iegaudojas, bet šo no jauna ieņemto pozīciju nepamet. Laikam jau to uzskata par atkarotu un “likumīgi” nostiprinātu robežu, uz ko viņam tagad pilnas tiesības. Dīvainākais ir tas, ka “likumīgais” teritorijas pārvaldnieks uz šādu svešinieka rīcību reaģē apbrīnojami iecietīgi un samiernieciski, pieņemot no jauna iezīmēto robežšķirtni par sev saistošu. Tā kā nelūgtais ciemiņš ir jau pievirzījies visai tuvu, un mūs šķir vairs tikai nedaudzi metri, izmēģinām pamest arī viņam kādu ceptas zivs gabaliņu un vērojam, tālākos notikumus. Mazais kumosu žigli pakampj un norij pat nesakošļājis. Ja lielais arī devies pēc zivs gabala, mazais rāda zobus un draudīgi rūc. Rūkšana brīžiem gan atgādina spalgu gaudošanu falsetā. Kad zivs gabaliņš nokrīt tuvāk lielajam, tas arī pakampj to un bez liekas vilcināšanās norij. Taču viņš to dara klusējot un ar tādu kā cieņu, demonstrējot, ka kumoss ir viņa likumīgā tiesa. Ceptās zivs gabaliņus metam pārmaiņus vienam un otram sunim, un itin drīz redzam, ka sākusies īsta sacensība ātrēšanā. Abi dzīvnieki uzmanīgi vēro roku kustības un ir gatavi mesties pēc kārtējā kumosa, kamēr tas vēl gaisā. Ja var pieņemt, ka mazais pienācējs ir ļoti izbadējies, tad par mūsu nometnes sargu to nevar teikt. Divas dienas mūsu sabiedrībā dzīvodams, suns ir labi paēdis. Acīmredzot te darbojas citi principi, savstarpējā konkurence ir vairāk instinktīva un iemantota, dzīvojot barā, kur stiprākais parasti ir tiesīgs pirmais tikt pie ēšanas un dominēt, arī radīt pēcnācējus.

Esam dzirdējuši vietējos stāstām, ka pavasarī, beidzoties medību sezonai, suņi tiek palaisti savā vaļā, lai paši gādā iztiku. Suņi atgriežas tikai līdz ar salu, kad atsākas medību sezona, un garo ziemu pavada, medījot kopā ar saimnieku. Tā šeit, Taimiras pussalā, iegājies – kad nav medību, nav arī pieņemts īpaši rūpēties par suņu barošanu. Bargākos laika apstākļos cilvēks un suns atkal apvienosies, jo kopā izdzīvot ir vieglāk...

Nākamajā dienā atkal vedam ogles. Kādā no reisiem, kad, piekrāvuši auto, braucam uz Voločanku, ievērojam zemu lidojošu helikopteru, kas taisās nosēsties līdzās ciematam ierīkotajā laukumā. Pārņem trauksmaini priecīga sajūta, parādās cerība, ka beidzot varēsim doties prom. Šķiet, “helis” atlidojis, lai aizvestu šabašņikus uz Dudinku. Steidzinām šoferi braukt ātrāk, jo jāpaspēj taču nojaukt teltis, savākt mantas un tikt līdz helikopteram. Šoferis ievēro lūgumu, motors sāk rūkt skaļāk, bet auto – vairāk zvalstīties un kratīties. Ieduram lāpstas dziļāk oglēs un turamies pie to kātiem, lai nenoveltos no ogļu kaudzes, uz kuras esam satupuši. Ciematā steigšus lecam zemē un skrienam uz upmalu. Par ogļu izkraušanu tobrīd pat nedomājam. Šoferis vēl nosauc mums pakaļ laba ceļa vēlējumus un apsola ogļu kravu izlādēt pats. Šo laipnību gan lāgā vairs neuztveram, jo prātus pārņēmusi viena doma – kā ātrāk tikt pie helikoptera. Atskrējuši upmalā, mudīgi nojaucam teltis, sakravājam mantas mugursomās un steidzam uz lidlauku. Nonākuši tur, ievērojam, ka vienā no mājiņām līdzās lidaparātam noris tāda kā rosība. Nevaram saprast, kas šobrīd te notiek un kādām vajadzētu būt mūsu turpmākajām darbībām. Varbūt tiek tirgotas biļetes? Vai tās pietiks? Par šefa solījumu aizvest mūs par brīvu līdz Dudinkai šobrīd esam piemirsuši. Ievērojam, ka šefs arī atnācis un sarunājas ar pilotiem. Ieraudzījis mūs, sveicina un teic, ka viņš savu vār-du tur un mums nekādas biļetes nav jāpērk, helikopters par baltu velti aizvedīs uz Dudinku.

Lai tik mēs nedaudz pagaidām un tad jau varēsim droši kāpt lidaparātā. Neticami, ka viss tik ātri atrisinās. Pie helikoptera drūzmējas bariņš vīru – šabašņiki, kas ciematā šovasar veikuši dažādus celtniecības darbus. Helikopters atlidojis, lai vestu viņus mājās. Tātad šiem vīriem ir tāda kā priekšroka. Līgumnieki apkrāvušies ne tikai ar ievērojama izmēra somām, gandrīz katram līdzi arī ziemeļbriežu ragi, kas notīti ar marli, lai pārvadājot nesaskrāpētos.

Mēs stāvam un prātojam – interesanti, kā helikopters spēs uzņemt šo braukt gribētāju varzu ar mantām? Beidzot tiek dota atļauja iekāpt un visi traucas pie lidaparāta durvīm, kur izceļas neliela stumdīšanās. Mēs stāvam un vērojam šo grūstīšanos, tomēr drošības labad pievirzāmies tuvāk gaisa kuģa durtiņām. Kā par brīnumu, visi – tai skaitā arī mēs ‒ beigās esam iekāpuši helikopterā, neviens lidot gribētājs nav palicis ārā. Helikoptera “vēders” ir burtiski piebāzts ar ļaudīm un mantām. Esam sasēduši kur kurais – gan uz somām, gan maisiem un kastēm, gan uz malās ierīkotajiem sēdekļiem. Par kaut kādu pasažieru reģistrāciju neviens pat neieminas. Ne vārda arī par to, ka lidojot vai paceļoties, būtu jāpiesprādzējas. Un, patiešām, – pie kā gan visiem piesprādzēties?...

Esam laimīgi un domās jau lidojam. Tad pēkšņi paveras kabīnes durtiņas, tajās parādās pilota galva un viņš paziņo, ka tagad viņš mēģinās celt helikopteru gaisā, bet, ja pārslodze būs pārāk liela, kādam vajadzēs kāpt ārā un palikt Voločankā. Zibenīgi apspriežot šo negaidīto pavērsienu, domās dalām jau mantas, ja tiešam kādam no mums nāksies kāpt ārā. Palicējiem jābūt teltij, guļammaisiem, katliņam, pannai, traukiem un nedaudz pārtikai, vismaz iesākumam. Kaut cik jābūt arī naudai. Cik daudz laika mums atvēlēs, lai pārpakotu somas un izlozētu palicējus? Par to, ka palicējiem jābūt mums, šaubu nav, jo helikopters taču atlidojis pēc līgumniekiem. Visā šai jezgā galīgi esmu piemirsis, ka līdzi atskrējis arī “mūsu” suns. Tagad viņš tekā starp pavadītājiem, ik pa brīdim piesēžas, lai ielūkotos pavērtajās lidaparāta durvīs. Palūkojos pa durtiņām arī es, un mūsu skatieni sastopas. Suņa uzticības pilnais acu skatiens ir hipnotizējoša aicinājuma, neizpratnes un neizteikta pārmetuma pilns. Šis skatiens iespiežas manā atmiņā kā fotogrāfijā. Pat tagad, pēc daudziem gadiem, nevaru to aizmirst.

Jau pēc mirkļa helikoptera durtiņas tiek aizdarītas un iegaudojas dzinējs. Tas tiek izmēģināts dažādos režīmos, un uz lidostu atnākušie pavadītāji pamūk kur kurais. Pa iluminatoru mēģinu saskatīt, bet vairs neredzu, kur palicis mūsu pēdējo dienu draugs, pavadonis un sargs. Sirds iesmeldzas, taču tūdaļ jau pārņem citas sajūtas. Motora izmēģināšana ilgst kādas 10 minūtes, lidaparāts dreb, vibrē, nedaudz paceļas, bet tūdaļ atkal nosēžas. Saspringti gaidām pilotu lēmumu. Brīdī, kad lidaparāts nosēžas, sirds saraujas, galvā pavīd doma, ka kādam no mums tomēr būs jāpaliek Voločankā. Taču atkal paveras pilotu kabīnes durtiņas, un tiekam aplaimoti ar paziņojumu, ka varēsim lidot visi. Vēl, it kā atvainojoties, tiek paskaidrots, ka, lai nokļūtu Dudinkā, mums jāšķērso kalni. Virs tiem gaiss ir retināts, un tieši tāpēc lidaparāts nedrīkst būt pārslogots. Nokrišana neesot vēlama... Nu labi, ka tā.

***

Lidojam zemu virs tundras. Domās aizklīstu nesenā pagātnē, kad vajadzēja vairākas dienas, lai veiktu šobrīd teju mirklī nolidoto attālumu. Pretī traucas tundras koki un krūmājs, šur tur paspīd pa akača acij. Drīz vien helikopters uzņem augstumu, un lejā saskatāmi klinšu kalni. Kad esam lidojuši nedaudz vairāk par stundu, lejā pavīd upe, kurā redzami kuģi un liellaivas, krastā saskatāmas mājas. Esam Dudinkā, kas atrodas netālu no Jeņisejas ietekas Karas jūrā un ir viena no lielākajām ostām un kravu pārkraušanas vietām Sibīrijas ziemeļos. Pēc brīža helikopters nosēžas un tiekam aicināti izkāpt. Mūsu tālākais ceļš ved uz dzelzceļa staciju, no kuras iet vilcieni uz Noriļsku. Biļešu iegāde un brauciens pa dzelzceļu neaizņem daudz laika.

Jau vilciena vagonā atceros bijušās Latvijas armijas virsnieka Vitolda Pinka stāstīto, kā nodevīgi sagūstītie baltiešu karavīri no Krasnojarskas pa Jeņiseju ar baržām vesti līdz Dudinkai un tad dzīti kājām līdz Noriļskai, kur nometināti barakās un piespiesti strādāt metalurģiskajā kombinātā. Tos, kuri atteicās, nekavējoties nošāva kā sabotierus. Zināms, ka pulkvedis Jānis Kaļķis nošauts, jo pēc vairāku mēnešu ilga piespiedu darba iestājies par gūstekņu tiesībām, kā arī uz vienu brīvdienu, lai sagūstītie karavīri varētu sakopties un nedaudz atpūsties. Brīvdiena netika piešķirta, bet pulkvedis saņēma brīdinājumu, ka nepakļaušanās gadījumā viņš tiks nošauts. Un Kaļķis, kuram gūstekņu vidū bija nedalīta autoritāte, nepiekāpās...

Jau vēlāk 80–to gadu beigās žurnālā “Karogs” Roberts Gabris vienā no publikācijām rakstu sērijā “Latvju virsnieks Nr. 35473” pavēstīja par epizodi saistībā ar pulkvedi Jāni Kaļķi. Citēju: “1941. gada rudenī, kad Noriļskā bija ieradusies valdības [toreizējās PSRS,A.M.] komisija, mūsu divi varoņi pulkveži Kaļķis un Jurēvics visu Baltijas valstu virsniekuvārdā šai komisijai iesniedza protestu – par to, ka pēc Hāgas Starptautiskā līguma noteiku-miem Padomju Savienībai nav tiesību turēt mūs apcietinājumā. Jo arī PSRS ir parakstījusišo līgumu. Komisija iesniegumu pieņēma. Nākošajā dienā abi pulkveži tika pievākti, unturpmāk neviens par viņiem neko vairs nedabūja zināt...”

Tagad ceļā no Dudinkas uz Noriļsku, raugoties pa vilciena vagona logu, atkal un atkal domāju par tām grūtībām un pazemojumiem, ko šeit nācās pārdzīvot mūsu karavīriem. Atliek tikai apbrīnot viņu vīrišķību un izturību tālajā ziemeļu ceļā. Aizdomājies par kādreiz pieņemto lēmumu neizrādīt svešzemes karaspēkam nekādu pretestību, gribot negribot secinu, ka tas, ko svešumā, tālu no dzimtenes un ģimenēm bija jāizcieš mūsu karavīriem, un arī vēlākās vēsturnieku un daudzu paaudžu politiķu diskusijas, spriedelējot par Baltijas valstu neatkarības zaudēšanu, izpaliktu, ja toreiz būtu pieņemts cits lēmums... Lai kā arī būtu, vēstures ratu pagriezt atpakaļ nevar. Esot šeit, ziemeļos, var vienīgi dziļāk izprast šo vīru pārdzīvoto, labāk apjaust viņu garīgo spēku, spēju nesalūst grūtā brīdī, apzinoties, kas sagaida to, kurš uzdrošināsies nostāties pretī šajā “gaļas mašīnā” noteiktajai kārtībai.

Jau vēlāk pulkveža ģimene saņēma reabilitācijas apliecību, kurā rakstīts, ka Jāņa Kaļķa nošaušana bijusi pārpratums. Tāds ir “sausais atlikums” no partijas pasludinātās atklātības politikas. Un Šmita kalnā, pateicoties Kaļķa tautiešiem, uzsliets krusts un noturēts aizlūgums par Noriļskā nošauto un nomocīto dvēselēm. Bet bijušās Latvijas armijas virsniekam Vitoldam Pinkam, kurš dzīvs atgriezās mājās no gūsta Noriļskā Rīgas kara komisariātā tika izdota apliecība, kurā melns uz balta rakstīts, ka viņš kara laikā dienējis padomju armijā (“во время войны служил в команднм составe армии” – krievu val.). Tā teikt ‒ nav bijis gūsteknis bet gan sarkanarmijas komandieris. Tā lūk top vēstures liecības uz kurām atsauk-ties vēlāko paaudžu pētniekiem un politiķiem! Un visi gali ūdenī...

***

Atgriežoties pie mūsu ekspedīcijas noslēguma, vēl tikai jāizstāsta kuriozs notikums, ko piedzīvojam Noriļskas lidostā. Esam jau pasažieru kontrolē lidojumam uz Maskavu, kad Lehu noņem no “distances” un aizved uz lidostas milicijas iecirkni. Izrādās, viņš aizmirsis noņemt piesprādzēto medību duncīti, ko visu ekspedīcijas laiku nēsājis makstī pie kājas zem ceļa. Gadījums skaitās ārkārtējs, jo duncīša asmens garums pārsniedz 10 centimetrus un tas saskaņā ar tobrīd spēkā esošo likumu tiek uzskatīts par auksto ieroci. Leham tiek inkriminēts noziegums – neatļauta aukstā ieroča nēsāšana un mēģinājums bruņotam iekļūt lidmašīnas salonā. Tā vien izskatās, ka viņam “nespīd” lidojums mājup kopā ar mums. Dodos pie vietējiem miličiem, kuri īpaši nesteidzas ar formalitāšu kārtošanu. Kā pēdējo trumpi rādu mūsu “stipro papīru” no avīzes redakcijas. Stāstu, ka tikko kā esam atgriezušies no ekspedīcijas, ka duncītis bijis nepieciešams varbūtējai aizstāvībai no plēsīgiem zvēriem.

Ka biļete atpakaļ lidojumam iegādāta un naudas vairāk nav. Miliči, manu stāstu uzklausot, sāk smaidīt, un jau pēc brīža mēs ar Lehu pa lidlauku teciņus steidzam uz lidmašīnu, pie kuras vēl ir traps – izskatās, ka tiekam pat gaidīti.

Iekāpjam salonā, un mūsējie atviegloti uzelpo. Lidojums mājup notiek bez īpašiem starpgadījumiem. Pēc vairākiem mēnešiem no Noriļskas milicijas tiek saņemti papīri par ierosināto krimināllietu. Labi, ka arī Rīgas miliči ir saprotoši un lieta pret Lehu kā “maz-svarīga” un balstoties uz darba kolektīva galvojumu tiek izbeigta. Bet tas jau ir cits stāsts...

Daudzus gadus vēlāk dziedniecei – Elejas Veronikai, ar kuru esmu draudzīgās attiecībās, izstāstu par dīvaino tikšanos Voločankā ar suni. Tikšanās ar šo dzīvnieku man palikusi sirsnīgā atmiņā, ko nevaru aizmirst. Veronika ir pārliecināta, ka tikšanās nav bijusi nejauša.

Ar suņa starpniecību ziņu man devusi pulkveža Kaļķa dvēsele... Iespējams.

Grāmata IV

Karēlija 1990

Ir 1990.gada 7.augusts, un mēs – zinātkāri Latvijas ūdenstūristi – dodamies uz purvu un odu valstību Karēliju. Esam iecerējuši nobraucienu pa Kuzemas upi (Кузема).

Paši šo pasākumu lepni dēvējam par zinātnisku ekspedīciju, kurā dodamies ar mērķi pētīt Karēlijas zivis un akmeņus. Zivis tiešām ne tikai “pliki” ķersim, pētīsim viņu ķeršanās ieradumus, novērtēsim barojumu (lai to paveiktu, jāņem līdzi attiecīgs ekipējums). Plānojam arī iepazīties ar vietējo iedzīvotāju sadzīvi, ieradumiem un tradīcijām. Kā dienasgrāmatā vēlāk rakstīs ekspedīcijas dalībnieks Ainārs: “(..) šim pasākumam jāizvēršas paraizraujošu piedzīvojumiem bagātu braucienu, liekot lietā pēdējos cilvēces sasniegumustādā nezināmā un vilinošā homo sovieticus mākslā kā izdzīvošana pirmatnējā komunismamazsološajos, bet perspektīvā iezīmētajos labumos...” Viņš arī secina, ka “gribētāju dotiesšajā aizrautīgajā piedzīvojumu pārbaudījumā sākumā bija vairāk par tiem, kas šobrīd Rīgas stacijā sapulcējušies un saposušies ceļam”. Esam palikuši astoņi: Zigis, Benita, Anta, Ingūna, Aivars, Guntis, Linards un es..

Vilciens Rīga–Ļeņingrada (tagad Sanktpēterburga) dodas ceļā. Uz perona paliek satrauktie tuvinieki, mājot atvadu sveicienus, kā arī daļa atnesto cienastu, ko steigā pirms iekāpšanas vagonā neesam varējuši sastumt vaigos un sabāzt somās. Spriežam, ka tā ir laba zīme, kas nozīmē to, ka pārtikas ekspedīcijas laikā netrūks. Esam sasēdušies savās vietās, lasām līdzpaņemto presi un brošūras, kā arī pētām vienīgo sarūpēto apvidus karti, ko Zigis nevienam neuztic. Zīmīgi krekšķinot, viņš aizdomīgi paskatās uz katru, kurš kartes apskates laikā apjautājas par varbūtēju kartes glabāšanas vietas pārcelšanu no Ziga milzīgās mugursomas uz interesentiem pieejamāku vietu. Pēc šādiem krekšķiem karte atkal tiek rūpīgi noglabāta mugursomā. Zigis ir uzņēmies mūsu grupas vadītāja lomu un, savilcis seju svarīgā grimasē, šo apņemšanos sācis pildīt ar milzīgu atbildības sajūtu. Protams, ka nevienam nekādu iebildumu pret to nav, jo nav nekā labāka par kāda brīvprātīgā vēlēšanos uzņemties papildu pienākumus. Iebraukuši Ļeņingradā, izveļamies no vilciena un pārsēžamies 16. tramvajā. Tas ilgi līkumo pa pilsētu, līdz nokļūst stacijā “Moskovskaja”. Zigis nozūd dzelzceļa kases meklējumos, mēs pārējie klejojam apkārt naksnīgajai stacijas ēkai.

Ieraksts dienasgrāmatā vēsta: “Visur netīrs, redzami miegaini, vēlīni gaidītāji uz pēdējiem šīs dienas-nakts vilcienu maršrutiem. Daži gaidītāji uz grīdas izklājuši avīzes un uz tām ie-kārtojušies komfortablāk. Kāds gulētājs pamanījies paklāt apakšā pat vairākus “Pravdas” eksemplārus – tak jau mīkstāka gulēšana.” Pēc kāda laiciņa, kad vazāšanās un lūrēšana apnikusi un sāk nākt miegs, uzrodas Zigis ar biļetēm, un pulksten 00.49 mūsu vilciens sakustas Petrozavodskas ( Петрозаводск) virzienā. Prātojam, ka tas ir labāk, nekā burzīšanās pa netīro staciju un tās apkārtni. Vilciena kupejā varam ērti atlaisties un nosnausties.

Petrozavodskā iebraucam 8.20 no rīta. Laiks saulains, salīdzinoši silts, un mūsu garastāvoklis pacilāts. Somas atstājam stacijas mantu glabātuvē un ejam uz pilsētu paēst brokastis un baudīt rīta kafiju. Pēcpusdienā sēžamies vilcienā Maskava–Murmanska. Koriģējam “ģenerālplānu” − nolemjam braukt līdz Kemai ( Kемь), bet no tās tālāk doties ar gadījuma auto, vadoties pēc situācijas. Plkst. 00.00 izkāpjam Kemas stacijā un, pārbaudot mantas, konstatējam, ka steigā neko neesam aizmirsuši vagonā. Tas priecē. Tajā pat laikā nepiepildās rožainās cerības, ko mums devusi kāda vagonā nejauši iepazīta pusmūža sieviete. Proti, viņa ieteica nokļūt līdz Ļeņingradas–Murmanskas autostrādei ar HES (hidroelektrostaci-jas) strādnieku autobusu. Autobusi atejot no pieturas pie viņas mājas. Kundze varot parādīt ceļu, pretī prasa tikai tādu nieku kā palīdzību viņas somu aiznešanai līdz mājai, “kas esot tepat netālu”. Daudz negudrojam, abi ar Gunti laipnās kundzes somas stiepjam līdz viņas mājai ‒ “tepat netālu”. Gājiens ieilgst, un izrādās, ka netālā māja ir teju pāris kilometru no stacijas.
Nonākuši pie kundzes mājas, autobusus tumšajā laukumā nemanām. Klusums ir aizdomīgs, un tā vien šķiet, ka esam piečakarēti. Visticamāk, ka HES strādnieku autobusi naktīs nekursē. Ir taču pāri pusnaktij!... Kā mums pašiem tas neienāca prātā?! Tā vien šķiet, ka bijām aizrāvušies savos plānos... Pa to laiku, kamēr lasām pie staba piespraustās zīmītes, grozāmies un lūkojamies pēc kāda autobusa, mūsu laipnā paziņa ar savām somām ir nozudusi. Attopamies, ka jau labu laiciņu neesam dzirdējuši viņas tarkšķēšanu, stāstot par šejienes lieliski organizēto satiksmi. Nekas cits neatliek, kā ar taksi, ko turpat ievērojam, doties atpakaļ pie biedriem un meklēt citas iespējas, kā nokļūt līdz Kuzemas upei, kuru šķērso Ļeņingradas–Murmanskas autostrāde.

Atbraukuši stacijā, uzzinām, ka Zigis, kamēr bijām prom, jau sarunājis autobusu, kas ap pulksten diviem naktī, beidzoties maiņai, atbrauks uz staciju un aizvedīs mūs apmēram 20 kilometrus līdz autostrādei. Tālāk ceļš gan esot mūsu pašu ziņā. Tā kā laika vēl diezgan, nolemjam ieturēt vēlas vakariņas kādā stacijas ēkas kaktā. Turpat uz mantu somām sagriežam līdzpaņemto maizi, desu, speķi un gurķus. Vēloties iegūt ūdeni, kurā izšķīdināt kafiju, iekuļos nelielā pārpratumā ar kasē sēdošajām meitenēm, kuras uzrunājot nosaucu par dāmām. “Eto kraiņe vozmuķiķeļno i ņeprijemļemo!” skan nikna atbilde, viņas tiešām ir neviltoti sašutušas: “Tas ir galīgi nepieņemami! Mēs jums neesam nekādas dāmas!” Kad jautāju, kā tad viņas uzrunāt, meičas mani uzmanīgi nopēta un, secinājušas, ka neesmu vietējais, attrauc, ka pareizāk būtu lietot pieklājīgos vārdiņus “biedrenes” vai “meitenes”. Neraugoties uz šo nelielo pārpratumu, karstu ūdeni šķīstošajai kafijai izdodas sadabūt. Meičas man ir piedevušas un izsniedz tējkannu, piekodinot, lai neaiznesu to pavisam prom. Taču, līdzko esam iekodušies maizītēs, pie stacijas ar joni piegriež kāds autobuss, no kura izlec ņiprs vīriņš un ieplanē stacijas ēkas uzgaidāmajā zālē. Protams, ka mūsu uzmanība tūdaļ tiek pievērsta enerģiskajam vīriņam un par ēšanu vairs nedomājam. Nav ko gaidīt līdz diviem, jāķer iespēja, ja tāda radīsies. Īsa saruna ar šoferi, un viņš par nelielu samaksu piekrīt mūs aizvest līdz krustojumam ar maģistrāli. Steigšus dzeram kafiju, atdodam tējkannu meitenēm un, sametuši maizītes maisiņā, pametam stacijas ēku un raušamies autobusā. Jau pēc mirkļa omulīgi un apmierināti ripinām vajadzīgajā virzienā, pa ceļam “piebeidzot” neapēstās maizītes. Uzsākam sarunu ar šoferi, taču diemžēl viņš nekādi nav pierunājams vest mūs tālāk par krustojumu. Aizvedis mūs līdz šosejai, autobuss žigli nozūd. Neko darīt.

No ceļmalas drazām un sprunguļiem sakuram ugunskuru un sildāmies, jo naktī laiks kļuvis drēgns. Drebulīti pastiprina sabiezējusī migla. Vismaz labi, ka nelīst. Šoseja ir labi pārskatāma. Laiku pa laikam garām aiztrauc kāda vēlīna automašīna, taču neviens šoferis neatsaucas mūsu mājieniem un nepiestāj apjautāties par mūsu vajadzību. Un būtu jau arī brīnums, ja kāds naktī riskētu apstāties pie svešinieku bara, kuri ceļa malā sakūruši ugunskuru. Gaidot paiet vairākas stundas, pamalē sāk jau manīt rīta blāzmu, kad uz šosejas parādās kāda kravas auto blāvie starmeši. Tūdaļ traucamies pie ceļmalas un ceļam rokas.

Mums par lielu pārsteigumu automašīna apstājas, un vadītājs bez liekas tielēšanās apsola mūs ar visām pendelēm aizvest līdz Kuzemas upei. Izrādās, ka agrīnā braucēja galamērķis ir tālā Murmanska un viņš ir priecīgs, ka var nedaudz nopelnīt un pie viena pakavēt laiku sarunās. Pa ceļam piestājam pie šoferim zināma avotiņa, lai padzertos tā gardo ūdeni. Jau krietnā gaismiņā esam plānotā maršruta sākumpunktā pie tilta pār Kuzemas upi. Iepriekš esam šķērsojuši tiltu pār Poņgomu ( Поньгома), pa kuru reiz, 70–tajos gados, ar Zigurdu un viņa brālēnu Ritvaldu esam laivojuši no viena no lielākajiem Karēlijas ezeriem Topezera ( Топозеро jeb Топ–озеро, Kumskas ūdenskrātuves – Кумскоe водохранилищe – sastāvdaļa). Šoreiz mūsu maršruts būs nedaudz īsāks un arī vieglāks. Iesākumā tas vedīs uz Lejas Kumezeru ( Нижнее Кумозеро). Tad, izmetuši pa to nelielu loku, turpināsim kuģot pa Kuzemu līdz Baltajai jūrai.

Tā kā ceļā no mājām esam pavadījuši 42 stundas un esam krietni saguruši un miegaini, nolemjam celt teltis turpat netālu no maģistrāles un nedaudz atpūsties. Katamarānu būvi atliekam līdz brīdim, kad būsim izgulējušies un atpūtušies. Nometnes vieta pie upes ir izcili cerīga. Liekas, ka tumšajā ūdenī pat samanu zivju kustību. Tas raisa nemieru, un, kad pārējie salīduši teltīs, neskatoties uz nogurumu, nolemju šo agro rīta stundu nezaudēt. Salieku savu alumīnija spininga kātu, kuru vienmēr ņemu līdz šādos pārgājienos, pievienoju firmas “Mitchell” bezinerces spoli, un uz neliela kapara krāsas šūpiņa turpat pie nometnes dažu minūšu laikā izceļu astoņus skaistus asarus, katru ap 300–400 gramu vērtē. Sagatavojis tos cepšanai, nolieku pie ugunskura dežurantiem un, beidzot nomierinājies, lienu teltī. Ap pulksten 11–iem dežuranti ceļ visus augšā un aicina brokastīs. Jau teltī sajūtu ceptu zivju smaržu, šis aromāts neļauj ilgi uzkavēties migā. Lienu laukā un pievienojos ēdājiem, kuri jau sasēduši ap ugunskuru un kā nu kurais iesāk šo rīta cēlienu. Cits ar kafiju vai tēju, cits ar putru un ceptu asari. Pēc brokastīm sākam būvēt mūsu divvietīgos katamarānus un pakot mantas. Pirmā mantu sapakošana aizņem krietnu laiku.

Šajā procesā visas mantas – drēbes un pārtika – jāizņem no mugursomām, noteiktā kārtī bā jāsašķiro un jāsapako ūdensdrošos maisos un jānostiprina uz katamarānu rāmjiem. Ar darbiem tiekam galā vēlā pēcpusdienā un ap 16–iem, padzēruši tēju, beidzot esam gatavi startam. Tradicionāli pūš pretvējš, kas pastiprinās, kad iebraucam ezerā. Airējam sportiski, taču brīžiem liekas, ka stāvam uz vietas. Katamarānu svaida viļņos ar putu galotnēm, turamies pie tiem kā rodeo jātnieki zirgos. Airēšana ir sarežģīta, jo jāuzķer mirklis, kad airi iegremdēt ūdenī, lai vēziens būtu pietiekami spēcīgs un nenopaijātu vien viļņa galotni, vai nenozibētu gaisā. Jādomā par to, lai, izceļot airi no ūdens, neapšļakstītu līdzbraucēju.

Jāraugās arī, lai abi airētāji darbojas sinhroni un viens otram netraucē. Netālu airē Linards un Ingūna, priecājos par viņu airēšanas tehniku šādos apstākļos. Airētāju vērošana gan ne pie kā laba nenoved. Pie katamarāna rāmja cieši piestiprinātā spininga vizuļa āķis caurdur balonu, un tas sāk saplakt. Šļauganais balons izslīd no rāmja un, lai kaut kā balansētu katamarānu, abi ar Antu pārvietojamies uz veselo balonu. Airējam, atrazdamies ar vienu kāju ūdenī. Labi, ka tuvumā atrodas kāda saliņa. To izdodas sasniegt pirms caurdurtā balona pilnīgas saplakšanas. Vispār jau nesaprotu, kas ar avarējušo balonu noticis. Skaidrs ir viens – balons no trīs sekciju konstrukcijas pārvērties par vienas sekcijas balonu. Iespējams, ka sekciju membrānu līmējums atnācis vaļā, balonu pārāk cieši salokot un nosaitējot pirms iepakošanas mugursomā. Šādām pārdomām tagad vairs nav nozīmes. Ceļojumu nāksies turpināt, apzinoties, ka balonam nav norobežotu sekciju. Pamatīgāks remonts šobrīd nav iespējams. Izvelkam katamarānu krastā, nosienam mantu maisus, žāvējam balonu un aizlīmējam caurumu, izmantojot gumijas līmi un ielāpus. Atzīmējot laimīgo izglābšanos, salai dodam vārdu “Labo cerību sala”.

Tā kā esam vēlu startējuši, un līmēšana prasījusi vairākas stundas, nolemjam šodien tālāk nedoties, bet iekārtot nometni uz salas un vakaru veltīt ezera zivju resursu izpētei. Visiem vēl atmiņā garšīgie brokastu asarīši... Pirms makšķerēšanas izstaigājam salu un izraugāmies nometnes vietu. Tas ir diezgan sarežģīti, jo sala ir lielu akmeņu krāvums, starp kuriem aug mazas priedītes un krūmi. Vērtējam, lai teltis būtu vējā (tā odi mazāk traucēs), lai malka ugunskuram nav tālu jāstiepj, lai telšu vietas būtu daudz maz līdzenas. Kad vieta atrasta un teltis uzslietas, dodamies vakara copē. Salas vienā galā atrodas līcītis, kurā nejūt ezera plašumos ieskrējušos vēju un viļņi netraucē spiningot. Līcītī abi ar Gunti noķeram trīs nelielas līdakas un pārdesmit asarus.

Nevar apgalvot, ka šeit ir zivju leiputrija, bet vakariņu tiesa sanāk ciešama. Linardam kā “nemakšķerniekam” uzdots gādāt par kūpinātavu, un viņš ar šo uzdevumu tiek galā godam – pēc vakariņām deserta vietā katram tiek pasniegts kūpinātas zivs gabals. Tas rosina un spārno ne tikai ķērājus. Jau kuro reizi tiek kalti diži makšķerēšanas plāni, kuru tapša-nā iesaistās pat citkārt uz makšķerēšanu ne sevišķi tendētais Zigis. Tiek arī secināts, ka turpmāk, zivis kūpinot, sāls pievienošana jāuztic kādam citam, jo izrādās, ka Linards sāli uzturā vispār nelieto un ir iedomājies, ka arī pārējie brīvprātīgi sekos viņa piemēram. Linardam par lielu brīnumu, šajā jautājumā atsaucības un vienprātības nav, daži pat apšauba turpmāku viņa pielaišanu pie ēdienu gatavošanas un ierosina Linardu svītrot no dežurantu saraksta. Pēc ilgām diskusijām galu galā tomēr nospriežam, ka sāli katrs var pievienot pēc savas izjūtas, un līdz ar to izbeidzas sarunas par Linarda svītrošanu vai atstāšanu dežurantu sarakstā.

Nākamajā dienā vēl krēslā abi ar Gunti dodamies uz vakardienas copes vietu, taču noķeram vien dažus sīkus asarīšus. Līdakas acīmredzot esam izķēruši jau vakar, un jaunas zaļsvārces līcītī vēl nav iemājojušas. Zigis, kurš citkārt ceļas pēdējais, šodien modies līdz ar mums un spiningo turpat pie teltīm, taču arī viņa rezultāts ir pieticīgs – tikai viena līdaciņa. Ezers neattaisno cerības un maina vakardienas spārnotos plānus iekārtoties šeit uz vairāku dienu atpūtu, lai pamatīgi saēstos zivis, pēc kurām tā ilgojas mūsu vēderi.

Jaucam nost teltis un tauņājamies prom braukšanai. Ceļā gan dodamies tikai ap trijiem pēcpusdienā. Ilga gatavošanās izbraukšanai jau kļuvusi par tādu kā šā brauciena slimību, tādēļ spriežam par “ārstēšanos”. Recepte laikam tikai viena un pārbaudīta − iekārtojoties nometnē, jāizpako tikai tobrīd nepieciešamās mantas: teltis, guļammaisi, paklājiņi, gatavojamā pārtika un tās pagatavošanai nepieciešamie piederumi. Pārējās mantas jāatstāj neiz-saiņotas, bet vēl labāk, ja tobrīd nevajadzīgie maisi nemaz netiek atraisīti no katamarānu rāmjiem. Pakojoties mantu maisu saturu nedrīkst katru reizi mainīt, katrai lietai nākas būt vienmēr vienā un tajā pašā vietā. To norunājuši, dodamies ezerā un lēnā garā airējamies.

Šodien vējš, kā par brīnumu, ir pierimis, un katamarāni viegli slīd pa ezera gludo virsmu. Vienubrīd Benita un Zigis gan paziņo, ka tagad arī viņu katamarāna balonā “uzradies” caurums, tomēr tas mūs neaizkavēšot. Gaiss no cietušā balona izplūstot lēnām, sekciju membrānas strādā, un Zigis spriež, ka nav steidzamas nepieciešamības traukties uz krastu lāpīties, un mēs mierīgi varam turpināt uzņemto kursu uz Kuzemas izteku no ezera. Pa ceļam vērojam balto ūdensrožu audzes, kas īpaši priecē mūsu ceļa biedrenes un rosina spiningotājus, jo ir cerība, ka pie lēpēm var slēpties kāda līdaka vai asaris. Tomēr copmaņu cerības nepiepildās, paliekam ar garu degunu.

Nonākuši pie iztekas, sastopam pirmo nopietno šķērsli – kādreiz pludināto koku slūžas. Jau pavirši aplūkojot slūžas, secinām, ka izbraukt cauri tām nav iespējams, šķērslis jāapnes. Spriežam, ka tālāk šovakar nebrauksim. Jāatgādina, ka esam “zinātniskās izpētes” ekspedīcija, un tā kā zinātniskais darbs jāveic ar pietiekamu rūpību, bez liekas sasteigtības, tad nolemjam, ka pie slūžām iekārtosim nometni un nākamajā dienā to izpēti turpināsim. Par šādiem šķēršļiem Karēlijā esam lasījuši vairākās ūdens tūristu atskaitēs. Slūžas saglabājušās no agrākiem gadiem, kad nozāģētie koki līdz dzelzceļam vai jūrai tika nogādāti, pludinot tos pa upēm. Arī Latvijā plostnieka amats allaž ticis godāts. Koku pludināšanas ietaišu paliekas upēs esmu sastapis arī citviet. Šeit aina ir līdzīga, agrāko slūžu vietā ūdenī vīd nobrāzti baļķi, sarūsējuši dzelži, lielas kaltas naglas un metāla skavas, ar kurām sastiprināti baļķi. Vietām rēgojas asi zaru stumbeņi, bet baļķu ceļa lejpusē šķērsām ūdenī iestrēguši apglumējuši koku stumbri, kas te acīmredzot guļ jau gadiem un arī paliks uz mūžīgiem laikiem. Lielu izbrīnu šī vecā ietaise mūsu prātos neizsauc. Toties vieta krastā kā radīta nometnei: līdzens sauss laukumiņš teltīm, sausa malka – cik uziet, ar akmeņiem iezīmēta veca ugunskura vieta. Vienīgā neērtība – tā kā vakarā vējš ir norimis, nevaram vien glābties no odiem un mušiņām. Vakarēšana pārvēršas par “klejojošajām vakariņām”, jo nostāvēt vai nosēdēt uz vietas nav iespējams. Klumzājot apkārt vakariņu “galdam”, Linards ierosina nākamajā rītā celties jau astoņos, kas gan neizraisa īpašu entuziasmu. Vairums mūsējo noskaņoti kārtīgi izgulēties. Pēc vakariņām es, Guntis, Ainārs un Zigis dodamies spiningot.

Rezultāti ir iepriecinoši, saķeram daudz asaru un līdaku. Rezultātā tiek nolemts gatavot otrās vakariņas, kas paiet jau pilnīgi citā gaisotnē. Ir kļuvis vēsāks, odi un mušiņas nozuduši, un vakars aizrit, mums omulīgi tērzējot un čurkstinot uz pannas aizvien jaunas un jaunas zivju porcijas. Par agro celšanos vairs neieminas pat Linards. Ir divi naktī, kad, vēderus pamatīgi piepakojuši, nolemjam doties pie miera.

Neskatoties uz vēlo gulēt iešanu, pieceļos sešos. Šīs dienas dežuranti Ainārs un Guntis jau rosās ap ugunskuru un šķindina traukus. Padzēruši tēju, ar Gunti dodamies spiningot. Lejpus baļķu ceļa ir sekla krācīte, kurā starp akmeņiem saķeram prāvus asarus. Divi lielākie asari velk uz 600 un 700 gramiem, lomā ir arī divas pieticīga izmēra līdaciņas. Šorīt zivis ķeras uz dzeltenas krāsas rotera. Laiks ir nomācies, pūš mērens ziemeļu vējš, ik pa brīdim uzsmidzina miglai līdzīgs lietutiņš. Lietus pamazām pieņemas spēkā, aktivizējas arī odi un mušiņas, mūsu šturmenes piemirkst, tādēļ nolemjam copēšanai mest mieru. Nometnē iero-damies ar bagātīgu lomu. Kamēr esam bijuši prom, pārējie nolēmuši šodien tālāk nebraukt.

Nosprieduši, ka vieta ir pietiekami laba, malkas daudz, zivis netālajā krācītē vakar ņēmušas labi. Bet galvenais – nav nekāds prāta darbs tagad, lietū, jaukt nost un pakot slapjās teltis un drēbes un traukties tālāk, kur purvainos, odu pilnos krastos nav skaidri zināma nākamā ie-spējamā nometnes vieta. Ap pusdienlaiku vējš izdzenā mākoņus, un lietus norimst. Ceram, ka turpmāk nelīs un varēsim izžāvēt salijušās teltis un drēbes un rītdien turpināt braucienu. Pusdienas apvienojumā ar launagu izvēršas par īstu našķēšanos, jo dežuranti pagatavojuši mannā putru, kas aizdarīta ar cukurā saspiestām mellenēm. Tā – omulīgi vaļojoties un, protams, arī copējot – pavadām visu atlikušo šīs dienas daļu.

Nākamajā dienā pamostamies labi atpūtušies un varam startēt savlaicīgi. Kā jau paredzējām, upe līkumo starp purvainiem, zemiem krastiem, retumis gadās seklas krācītes jeb straujteces, kurās starp oļiem un akmeņiem straume plūst nedaudz ātrāk. Straujteču beigās straumes ātrums atkal samazinās, brīžiem pat tiktāl, ka liekas – upe apstājusies pavisam. Kopumā viss vairāk atgādina nebeidzamu dīķi. Krasti zemi, atgādina zāļu purvus, tajos esošie ciņi noauguši vaivariņiem un melleņu mētrām, šur tur aug mazi, izlocīti bērziņi. Iz-kāpjot krastā “sevis pēc”, ikviens uzreiz var izbaudīt ne tikai īpatnējo purva smaržu, bet arī uzmācīgo odu un mušiņu sīkšanu. Tādēļ atrašanās laiks krastā parasti tiek maksimāli saīsināts un tas pozitīvi ietekmē mūsu kopīgo pārvietošanās ātrumu. Vietām mēģinu spiningot, taču bez rezultāta. Un uz ko gan var cerēt, tā traucoties?...

Vienviet kādas krācītes beigās upi aizšķērso no abiem krastiem tajā iegāzušies koki. Apstājamies izpētīt šķērsli un ievērojam, ka koku galotnes sasietas kopā, šur tur zaros vīd tīkla atliekas. Jādomā, ka šis mākslīgais veidojums kādreiz veidojis nopietnu šķērsli nārstojošajām sjomgām (tā Krievijā dēvē Salmo salar, Atlantijas lasi), kas ik rudeni ienāk Kuzemā no Baltās jūras. Virs un aiz šī mākslīgā šķēršļa saskatāma sīkiem olīšiem noklāta upes gultne. Šobrīd ūdens nepārsniedz metru. Upes krasts piebārstīts ar izšautām automāta patronu čaulītēm. Varam tikai minēt par šejieniešu savdabīgajām nārstojošo zivju ķeršanas (šaušanas) ierašām. Ap pusdeviņiem vakarā beidzot esam tikuši cauri purvāju un odu joslai un nolūkojuši daudzmaz piemērotu nometnes vietu. Ceļam teltis un vācam malku ugunskuram. Kad nometne kopumā iekārtota, makšķernieki dodas spiningot. Zigis, izmantojot Petrozavodskā nopirktu īpatnu vizuli – spožu metāla spirāli, kas rotē ap serdeni, pamanās izgriezt pogas šā vakara copmaņiem, turpat pie nometnes teltīm noķerot ap 3 kilogramu smagu līdaku. Pārējo lomi ir pieticīgāki un aprobežojas ar sprīdi, pusotru gariem asarīšiem. Pēc vakariņām ilgi pie ugunskura nesēžam, dodamies pie miera – diena bijusi gara, stundām ilgā airēšanās cauri purvājam visus acīmredzami nogurdinājusi.

Nākamajā rītā risinās “gara” celšanās, kas iesākas ar spiningotāju aktivitātēm četros un noslēdzas ar vēlīnām brokastīm deviņos. Brokastis nemanot pāriet pusdienās, kuru galvenā sastāvdaļa ir dažādi pagatavotas zivis. Šodien visiem copmaņiem lomi bijuši bagātīgi. Pēc sātīgas trīskāršās zivju zupas pārejam uz ceptām zivīm un vairs neķeram no pannas kuru katru gabaliņu. Izraugāmies sev tīkamākos, un, tāpat kā iepriekš, biežāk brāķējam līdaku gabaliņus, kas tiek vērtēti kā pārāk sausi. Arī cepējam tiek norādīts uz dažiem trūkumiem.

Tas liecina, ka zivis beidzot esam atēdušies. Sākam gatavoties atstāt šo viesmīlīgo krastu. Arī šoreiz gatavošanās ieilgst, taču īpaši nesatraucamies, piekrītam Guntim, kurš uzsver, ka šodien “atejas laiks” jānoliek saprātīgi, ievērojot reālo situāciju. Ap trijiem pēcpusdienā visi esam sasēdušies “kaķos” un gatavi startam. Tās dienas Benitas ieraksts dienasgrāmatā − ne tikai paēdis vīrieša cilvēks ir omulīgs un labestīgi noskaņots.: “Laiks ir jauks, saulīte spīd, vēja nav, moškiņas kāri uzglūn no katra krasta, vispār – brīnišķīgi. Iepriecina arī nelielā ūdens virmošana, kas, kā atzīmēts iepriekš lasītā upes aprakstā, ir krāces, kuras vispirms jāizpēta no krasta...”

Tālākais brauciens norit bez īpašiem starpgadījumiem, reizi pa reizei piestājam pie kādas straujtecītes un uzmetu vizuli – ceru, ka pieķersies kāda forelīte vai alatiņa! Taču izdodas piemānīt tikai asarus, kas gaida vai aiz katra akmens. Zigis atkal “neprot uzvesties” un rūdītajiem makšķerniekiem degungalā no upes izceļ divas līdakas. Lūk, vēlreiz apliecināta sen zināmā patiesība, ka iesācējiem vai mazāk pieredzējušajiem makšķerniekiem vienmēr veicas, copējot kopā ar rūdītiem meistariem.

Nobraucamo dienas normu vairs necenšamies palielināt, drīz vien stājam karstā un iekārtojam nometni. Vakariņas atkal izvēršas dežurantu sarīkotā priekšnesumā. Šeit, nekurienē, ar vienkāršiem rīkiem uz ugunskura tiek pagatavoti trīs ēdieni, kuru pamatā ir rīsi: rīsu piena zupa, rīsi ar tušoni (konservi, sautēta liellopu gaļa – A.M.) īpašā garšvielu un sīpolu sacepumā. Saldajā ēdienā tiek pasniegti sausi novārīti rīsi, kas pārlieti ar melleņu zapti un pienu (piens tiek gatavots no līdzpaņemtā “bērnu piena” pulverīša). Šādas vakariņas ir patīkamas pārmaiņas līdzšinējā zivju ēdienu diētā. Par spīti neskaitāmiem, vairāk jau uz improvizāciju velkošiem mēģinājumiem, zivis tomēr neķeras. Secinām, ka pie vainas ir nometnes vieta, kas ierīkota “nabadzīgā” upes posmā. Un tā līdz ar vakara krēslas iestāšanos izzūd arī kaislīgāko copmaņu cerības. Pie miera dodamies neparasti agri.

14. augusta rīts pienāk kluss. Ziga ieraksts dienasgrāmatā: “Pamostos ar domu, ka laikam esmu dežurants, taču vēl netīk celties, it sevišķi pēc iepriekšējā vakara kaujām teltī ar moškām, odiem un pat dunduriem (pašu kļūda – uzcēluši telti, uzreiz neaizvilkām rāvējslēdzi). Dzirdu, ka ārā viens grābstās ap virtuves katliem. Liekas, ka tas varētu būt Linards – piecēlies, kā parasti, pirmais, un kurina uguni. Pēc pavaļošanās tomēr saņemu dūšu un lienu ārā. Ir 8:00. Par brīnumu, ir piecēlies arī Guntis, viņš jau dzen bārdu. Brokastīs gatavojam zirņus ar speķi.” Tie visiem iet pie dūšas.

Ap pusdienlaiku esam nojaukuši teltis, sapakojušies un dodamies tālāk. Dīķis, dīķis, atkal dīķis... sēžam airos un dūšīgi airējam. Beidzot priekšā sadzirdama ūdens šalkoņa. Tas priecē, krācīte, šķiet, būs žiperīga. Dažas ekipāžas krācītē pat “noķer akmeni”, un tā ir veiksme, ka neviens neapgāžas. Acīmredzot iepriekšējais gludūdens maratons atslābinājis mūsu uzmanību. Vēl pēc neliela gabaliņa – labā krasta pieteka, kuras gultnē redzami lieli akmeņi, ietekā – iespaidīgs kritums. Izkāpju krastā – esmu nolēmis pārbaudīt, vai pietekā neuzturas kāda forele vai alata, taču rezultāti nav iepriecinoši. Pārējiem, kuri mētā savus vizuļus lejpus ietekas, neiet labāk. Nu ko – atliek tikai secināt, ka, tuvojoties ietekai jūrā, zivju Kuzemā paliek arvien mazāk. Pēc kādu pusstundu nesekmīgas vizuļu mētāšanas metam mieru un dodamies tālāk.

Upe ir kļuvusi “jautrāka”, un braukšana nav vairs garlaicīga airēšanās pa gludūdeni. Straujteces seko cita citai – nu jau jāspēj manevrēt starp gultnē guļošajiem akmeņiem un izvairīties no piespiedēm pie tiem. Brīžiem braukšana pārvēršas par aizraujošu slalomu, jāmanevrē no viena krasta uz otru, upi šķērsojot perpendikulāri straumei. Lai netraucētu viens otram, braucam izstiepušies virtenē, izlūkošanu veicam no ūdens. Tā ne vienmēr ir precīza, rezultātā reizēm gadās nonākt strupceļā, kur jāpieliek ievērojamas pūles un prasme, lai iekļūtu galvenajā straumē. Šāda taktika tomēr sevi attaisno – uz priekšu tiekam raiti. Ja ik pa laikam kāptu krastā un izlūkotu tālāko maršrutu, tas paņemtu daudz laika un pūļu, jo krasts ir nosēts ar akmeņiem un ciņiem, aizaudzis ar krūmāju, upi diez ko tālu nevar pārredzēt, un brauciena trajektoriju grūti novērtēt. Anta reizēm iekrīt azartā un sajūsmā spiedz; saprotu, ka viņai šāda sportiska braukšana sagādā lielu prieku. Redzu arī, ka Anta labi izjūt straumi un prasmīgi rīkojas ar airi, kas savukārt ir dubultpatīkami man – nav daudz jāiejaucas, nav jākomandē, ko kurā mirklī darīt. Tas arī nemaz nebūtu iespējams, jo ir brīži, kad jāreaģē zibenīgi, mirklī izdarot pareizo aira vēzienu. Tā vien šķiet, ka šie pēdējie 10 kilometri pirms Kuzemas ietekas jūrā būs aizraujošākie šajā braucienā.

Pēc kārtējā ņiprā upes līkuma priekšā parādās dzelzceļa tilts, bet krastā ‒ mājas. Tagad jābūt sevišķi uzmanīgiem. Upē redzam ne tikai akmeņus, bet arī samestus dzelžus, stieples un dzelzsbetona pāļu atliekas. Tā ir civilizācija ar visām no tās izrietošajām sekām. Nevīžīgi ļautiņi ir visur. Izbraucam zem tilta, un aiz tā daudzviet skatu aizsedz niedru puduri, bet priekšā jaušams plašs ūdens. Tas ir Baltās jūras Kandalakšas līcis, kura vienā stūrī ietek Kuzema. Delta slikti pārskatāma, tā viscaur aizaugusi ar doņiem un niedrēm, kas slejas augstu virs mūsu galvām. Lavierējot starp niedru puduriem, ātri vien nokļūstam lēzenā un sausā labajā krastā. Vieta piemērota telšu celšanai. Arī malku ugunskuram varam savākt. Paliksim.

Netālu apmetušies divi vietējie zvejnieki – tīklotāji. Brīdī, kad piestājam krastā, vīri gatavojas sēsties laivā, lai dotos pārraudzīt izmestos tīklus. Kad pakāpjamies augstāk krastā, varam redzēt, ka tīkli aizšķērso vai visu upes deltu, nepieļaujot zivju iekļūšanu upē. Bēgu-ma laikā plaši izpletusies delta ir sekla. Gandrīz katrā no meldriem puduriem brīvajā joslā redzami tīklu pludiņi. Tagad skaidrs, kāpēc lejtecē neesam varējuši noķert nevienu zivi. Pārmijam ar tīklotājiem dažas pieklājības frāzes un iepazīstamies. Noskaidrojam, ka vecāko sauc Koļa, jaunākais ir viņa znots, viņiem te tāds kā ģimenes uzņēmums; darbības mērķis – sagādāt pārtiku ziemai. Koļa, kā izrādās, ir vecs paziņa – Linards kādā no saviem iepriekšējiem Karēlijas ceļojumiem viņu jau tepat saticis. Turklāt toreiz Linarda grupa, pametot nometni, aizmirsusi blašķi ar spirtu. Izrādās, Koļa to vēlāk atradis un ar draugiem iztukšojis. Kaut arī notikums risinājies jau pirms pāris gadiem, tas rada kopības sajūtu un tuvina. Atkal un atkal klausāmies stāstā par to, kā blašķe atrasta, kā iesākumā ar aizdomām degustēta. Jau kuro reizi pārliecināmies, ka par šņabi Krievijā var iegūt vairāk nekā par naudu...

Saprotam, ka Koļam un viņa znotam nav iebildumu, ja mēs paliekam šeit pa nakti. (Iespējams, ka arī mēs aizmirstam kādu blašķi…?) Vietas pietiks visiem. Zvejnieki atbraukuši ar smago auto – “ZIL 130” modeļa pašizgāzēju – un netālu no tā sakūruši ugunskuru. Arī mēs iekuram ugunskuru, uzceļam teltis un gatavojam vakariņas. Pēc tīklu pārcilāšanas mūsu kaimiņi atgriežas ar bagātīgu sīgu lomu. Tagad viņi šķērž zivis, izņem no vēderiem ikrus un karavīru katliņā sagatavo tos tūlītējai ēšanai. Tiekam aicināti piebiedroties vakariņām, un ielūgumu labprāt pieņemam. Ne pārāk bieži gadās mieloties ar ceptām sīgām, piekožot tikko sagatavotus šo zivju ikrus. Interesanti arī aprunāties ar vietējiem ļaudīm un izmēģināt ko jaunu. Tovakar vairākas reizes kopā ar abiem zvejniekiem dodamies pārcilāt tīklus un izņemt no tiem sīgas ( Coregonus lavaretus), citu zivju nav.

Vakarēšana ievelkas, sarunas top arvien interesantākas, tās veicina atšķaidītais spirts no mūsu blašķītes. Ja galdā tādas karaliskas uzkodas, krājumus grēks taupīt... Drīz sarunas neizbēgami ievirzās politikas un vēstures gultnē. Koļa un viņa kompanjons atzīstas, ka šejienieši neieredz Gorbiju (tā brīža PSRS līderis Mihails Gorbačovs – A.M.), vairākkārt izsaka dzēlīgas piezīmes par viņa veidoto politiku un brīžiem pat lamā sulīgiem krievu lamuvārdiem. Toties Jeļcins tiek vērtēts pozitīvi. No Koļas arī uzzinām, kādu traģēdiju piedzīvojuši karēļi, arī viņa ģimene 1940. gadā. Šī atklāsme vieš skaidrību mūsu neizpratnei – sak, kādēļ Karēlijā tik daudz pamestu ciematu un tukšu māju? Koļa stāsta, ka viņš ir pa pusei karēlis, pa pusei krievs. Viņa vecāmāte karēliete guļot Baltās jūras dibenā, un ne Koļa, ne viņa radinieki nevarot to ne aizmirst, nedz piedot. 1940.gadā staļinisti karēļus masveidā izdzinuši no mājām, “salādējuši” baržās un ieveduši Baltajā jūrā. Tur baržām atvērti kingstoni un tās ar visiem cilvēkiem nogremdētas. Domājot par šādas necilvēcīgas rīcības iemesliem, prāts nav daudz jālauza – skaidrs, ka represīvais režīms gribēja tikt vaļā no nepakļāvīgajiem vietējiem iedzīvotājiem. Uz Sibīriju sūtīt nav jēgas − karēļi lieliski piemērojušies dzīvei ziemeļu apgabalos. Staļinistiem izdomas represiju ziņā nekad nav trūcis – paskat, Karēlijai līdzās salta jūra, grēks to neizmantot, turklāt “visi gali ūdenī”... Velnišķīgi un prātam neaptverami! Un zinu, ka slēpts genocīds pret šejienes pamatiedzīvotājiem turpinājās ilgi un, kas zina, turpinās joprojām. Vēl it labi atceros, ka Poņgomas braucienā vēl pirms Ļeņingradas–Murmanskas maģistrāles uzbūvēšanas pie kāda ezeriņa sastapām zvejniekus.

Sastaptie bija četri karēļi ‒ nelegālie sīgu bendes: tēvs ar diviem dēliem un vēl viens drūms un nerunīgs tumsnējs vīrs. Vakarā, sēžot pie ugunskura un sarunājoties, drūmais rotaļājās ar somu dunci, metot to gaisā un ikreiz veikli aiz spala satverot. Un vienubrīd, atbildot uz jautājumu, strupi izmetot – sak, ja šai nomalē arī parādītos kāds inspektors, tas noteikti no šejienes neaizietu... tas te nevienam nekad nav izdevies... Drūmā vīra īso runu pavadošie žesti bija nepārprotami. Karēļi bija sašutuši, ka karēļu valodā vairs neiznāk pat viena avīze, ka netiek izdotas grāmatas, ka skolās mācības notiek tikai krievu valodā. Un te, nekurienē, karēļu dusmas, neapmierinātība un sašutums tika vērsts zivju inspektoru virzienā, kuriem nebija nekāda sakara ar nacionālo politiku kompartijas režijā...

Stāstot par Karēlijas vēstures tumšākajiem brīžiem, Koļa ir manāmi sapīcis. Arī mums ir sāpīgi dzirdēt šos bēdu stāstus, tādēļ mainām sarunu tematu un sākam iztaujāt vīrus par ie-spējām rīt no rīta doties uz kādu no Baltās jūras salām. Mēģinām noskaidrot Koļas iespējas parīt ar “viņa” smago auto aiztransportēt mūsu mantas līdz Kuzemas stacijai, kas atrodas 3 kilometrus no šejienes. Diemžēl saruna ir kļuvusi juceklīga, un neko vairs neizdodas norunāt. Tik vien saprotam, ka mums jāvēršas pie autobāzes direktora un jādabū atļauja, viņš (Koļa) uz savu galvu nevarot mums neko apsolīt. Dīvaini, nekas taču nav traucējis viņam atbraukt uz šejieni? Bet varbūt viņš šo reisu saskaņojis ar priekšniecību?... Jupis viņu zina, nevaram neko saprast. Metam mieru neauglīgajai sarunai un lūdzam Linardu aizbraukt palīdzēt izņemt tīklus. Tas būs pēdējo reizi šai cēlienā, skaidrs, ka tīklošanai šovakar jāmet miers. Izskatās, ka Koļa uz aktivitātēm vairs nav spējīgs, viņa palīgs, jaunāks būdams, vēl turas itin braši. Pēc nepilnas stundas Linards ar palīgu atgriežas. Tīklus ielokām maisā, pa-līdzam izlaist gaisu no piepūšamās laivas un viņu mantību, ieskaitot noķertās sīgas, sakraujam auto kulbā. Par šādu palīdzību mums tiek piešķirtas vēl 10 sīgas. Dodamies pie miera. Pēc kāda laiciņa dzirdam ierūcamies motoru, un no rīta par vakarnakts diskusiju un zivju tīklošanas dalībniekiem liecina vairs tikai auto riteņu nospiedumi un dūmojošs ugunskurs.

Jācer, ka Koļa ar palīgu ir laimīgi nonākuši mājās un mājinieki nav viņus pārlieku strostējuši par niecīgo lomu, kā arī autobāzes direktors nesagādās nepatikšanas. Esam jau sapratuši, ka šeit nav nekādu stingru nosacījumu nedz attiecībā uz kravas auto izmantošanu savām vajadzībām, nedz uz tīklu izlikšanu upes mutē. Šķiet, šeit viss notiek vienkārši – ja gribas, tad var. Bet varbūt ir citādi, iespējams, mēs joprojām ne velna nezinām par šeit pastāvoša-jām nerakstītajām “parašu” tiesībām un “kārtību”.

No rīta Linards un Guntis mundri šiverē ap ugunskuru – viņi gatavo rīta tēju un cep sīgas. Pamazām pamostas un pie ugunskura sarodas arī pārējie. Neko nopietnu brokastīs šorīt neviens negaida. Padzeram tēju, apēdam pa ceptam sīgas gabalam un palēnām tauņājamies, šodien kaut kā negribas steigties, saviesīgais vakars uz visiem atstājis manāmu gurdumu.

Arī gaidāmais brauciens pa jūru liek visu vēlreiz rūpīgi pārbaudīt un sakārtot. Ap pusdienas laiku, izkārtojušies garā virtenē, dodamies jūrā. Priekšā Linards ar Ingūnu, seko Guntis ar Aināru, Zigis ar Benitu, bet virteni noslēdzam mēs ar Antu. Karavānas priekšā braucošie airētāji noskaņoti sportiski, pārējie tik tikko viņiem tiek līdzi. Vēlreiz lēšu, ka lēnīgumā acīmredzot vainojama vakardiena – gan trīs pusotrlitrīgi katliņi ar sīgu ikriem, gan spirta blašķe. Protams, ja ņem vērā cilvēku skaitu, kuri piedalījās vakarēšanā, patēriņš neliekas īpaši liels. Bet tomēr... sālītie ikri ar sīpoliem joprojām liek domāt un domāt par šķidrumu. Un, ja vēl zinām, ka braucienā uz salām līdzi esam paņēmuši vien dažus litrus dzeramā ūdens... Tad individuālās sajūtas, kas rodas, cītīgi airējot, nav jākomentē. Pēc kāda laiciņa pirmais neiztur Guntis, kurš brīdī, kad gatavojamies viņu un Aināru apdzīt, sašutis skaļi paziņo, ka viņš te nav braucis piedalīties sacensībās, ka tā nav bijis norunāts, ka... Un, jā, arī dzert viņam griboties, bet neesot ko. Vienlaikus redzu, ka savākt visus kopā un noskaidrot kopējo viedokli šobrīd vairs nav iespējams, jo Linards un Ingūna jau paspējuši aiztraukties tālu prom, un tagad saskatāmi kā mazs punktiņš pie pamales. Līdz ar to saprotu, ka mainīt iepriekš norunāto plānu nedrīkstam, jo varam izklīst pavisam, kas nav pieļaujams. Aprunājoties ar piebraukušajiem Zigi un Benitu, nolemjam turpināt braukt iepriekš norunātajā virzienā uz tālumā vīdošajām salām, apstāties uz pirmās ārpus līča esošās salas un tur pagaidīt, kad mūsu “triecienekipāža”, sapratusi, ka aizairējušies par tālu, atgriezīsies mūs uzmeklēt. Sakaru līdzekļu mūsu rīcībā nav, atliek vien paļauties uz loģiku un veselo saprātu. Linardam un Ingūnai uz katamarāna nav ne telts, ne ugunskura piederumu, tātad viņiem jāatgriežas.

Turpinām airēties, bet tagad vairs neizklīstam, turamies netālu cits no cita. Pabraucam garām nelielai lēzenai saliņai, uz kuras apmetušās kaijas un pīles. Pēkšņi mums aizmugurē parādās motorlaiva ar vairākiem skaļiem braucējiem. Laivā sēdošie žestikulē un rāda mums kaut kādas zīmes. Motorlaiva, apmetusi loku, piestāj pie mums ar Antu. Tiekam lūgti piebraukt pie saliņas un izkāpt krastā, kur tikšot pārbaudīti dokumenti. Vienlaikus nav ne mazāko šaubu, ka visi motorlaivā sēdošie ir pamatīgi salietojušies alkoholu. Braucēji sakās esam inspektori un, norādot uz mūsu katamarānam piesieto spiningu, saka, ka te nevienam nav atļauts uzturēties, kur nu vēl ķert zivis. Šeit esot dabas rezervāts.

Lai arī paziņojuma saturs ir kategorisks, forma tam neatbilst – viss tiek neskaidri nomurmulēts zem deguna. Turklāt – rezervāts?... Kā var būt, ka rezervātā šķērsām upes ietekai drīkst izlikt tīklus?... Kaut Krievijā daudz kas nav ar prātu saprotams, it labi atceros, ka, pētot maršrutu, informācija par rezervātu Kuzemas ietekā un Baltās jūras līcī nekur nebija minēta. Vienlaikus jūtu, ka saruna velk uz to, ka vīri nav nekādi inspektori, ka viņi vienkārši meklē ieganstu, lai izspiestu no mums šņabi. Viens no braucējiem prasa, ko mēs šeit meklējam, otrs tūdaļ ķeras “vērsim pie ragiem” un pieprasa šņabi, trešais plāta rokas un, šķiet, jau nevar parunāt. Daudz maz skaidrā esošs šķiet tikai tas, kurš sēž pie piekarināmā motora.

Saprotu, ka jārunā konkrēti un maksimāli pārliecinoši. Mums līdz ir arī jau agrāk pārbaudīts “ierocis” pret šādām Krievijas īpatnībām – esam apgādājušies ar laikraksta “Komsomoļskaja Pravda” izziņu, ka dodamies uz Karēliju pētīt dabu un gatavot avīzei “zinātnisku” rakstu par pētniecības rezultātiem. Tāpēc droši paziņoju, ka esam zinātniskā ekspedīcija, ka pildām īpaši svarīgu Vissavienības preses uzdevumu un viņi to nevar nezināt, jo par ekspedīciju jau daudz rakstīts presē. Savukārt dokuments, kas apliecina manis teikto, atrodas pie Gunta un Aināra, kuri pašlaik redzami nedaudz priekšā. To dzirdot, vīri aši sarāpjas atpakaļ laivā, aiztraucas pie Gunta un Aināra un piestāj pie viņu katamarāna. Pa gabalu redzam, ka saruna ir īsa – apskatījuši uzrādīto izziņu, vīri steidzami atvadās, pamāj un aiztrauc krasta virzienā. Vēlāk noskaidrojam, ka Ainārs parādījis apzīmogoto papīru, un bargi pateicis, lai netraucē ekspedīcijas darbu, pažēlojies, ka šņabis palicis tikai meitenēm un tā tālāk. Braucēji gan nobrīnījušies – sak, ko gan šeit varot pētīt, taču respekts pret drukātu papīru un zīmogu bijis jaušams uzreiz. Lūk, atkal jau apstiprinājusies krievu paruna: “Bez bumažki ti bukaška,” kas latviski iztulkojama vien aptuveni: “Bez oficiāla papīrīša tu kukainītis mazs...”

Pēc šā incidenta braucam tālāk un pēc minūtēm 40, būdami jau atklātā jūrā, iebraucam šaurumā starp divām salām. Tās ir tuvākās salas mūsu ceļā. Saceļas kārtējais “dumpis” – Guntis un Ainārs piebrauc pie labējās, izkāpj krastā un paziņo, ka tālāk nebrauks, viņi taču neesot traki, te nav nekādas gonkas... Lai atdodam viņiem katliņu, un – feirāms (viss beidzies – A.M.)! Tā sakot – “zemes iet pa gaisu”. Emocijas sakrājušās un tagad izplūst nevaldāmā straumē. Tajā pat laikā redzu, ka kreisā pusē esošā saliņa, ir nometnei daudz piemērotāka. Tā būtiski izceļas no jūras līmeņa. Klinšainā sala apaugusi retiem bērziņiem un priedītēm, mētrājā pie krasta daudz ogu, slīpajā nogāzē labi saskatāmi līdzeni, no mētrām brīvi dzeltenu smilšu pleķīši teltīm, krastmalā izskaloti koki, kas lieliski noderētu ugunskura kurināšanai. Netālu no krasta vīd ugunskura vieta, tātad arī iepriekš tieši šo saliņu par ērtu atzinuši makšķernieki vai tūristi. Pēc pārrunām ar “dumpiniekiem” vienojamies, ka apmetīsimies uz šīs saliņas. Mērķtiecīgā rosīšanās nomierina satrauktos prātus. Vēlu vakarā atbrauc Linards un Ingūna, teic – bijis labs treniņš, sportiskā izlādēšanās uz viņu pašsajūtu iedarbojusies pozitīvi. Abi ir aizelsušies un tiešām pacilātā garastāvoklī. Stāsta, ka aizairējuši līdz nākamajai salu grupai kādus 5 kilometrus tālāk, gaidījuši, gaidījuši, tad sapratuši, ka mēs nesekojam, un devušies atpakaļ meklēt. Un, pateicoties ugunskura dūmiem, atraduši.
Galvenais, kas tagad nodarbina mūsu prātus, ir kā atrast dzeramo ūdeni. Tas še nenāksies viegli, sala ir ar izteiktu pauguru vidū un pārpurvojušos ieplaku zemākajādaļā. Salas pamatu veido monolīti granīta bluķi. Akmeņi apauguši sūnām, ķērpjiem, melleņu mētrām, vaivariņiem un maziem līkiem bērziņiem. Cerēt, ka te ir kāds ezeriņš vai upe, ir naivi. Pārstaigājuši salu krustu šķērsu, beigās atklājam, ka saldūdens ir rodams salas vidienē kādā ar sūnu aizaugušā grotā, pār kuru pārkāries liels klinšu bluķis. Ja sūnās iespiež krūzīti, tā pēc laiciņa piepildās ar brūnganas nokrāsas ūdeni, kas nav sasmacis un izskatās lietojams uzturā. Tomēr drošības labad nolemjam vispirms to uzvārīt. Jebkurā gadījumā tas ir ūdens, un, kaut arī grotas krājums nav bezgalīgs, šobrīd iesmelto ūdeni varam lietot bez ierobežojumiem, tādējādi kompensējot šķidruma trūkumu organismā. Uz grotu pēc ūdens dodamies vairakkārt. Pamazām norimst dienā uzvirmojušās kaislības. Miermīlīgu saskaņu veicina arī pārtikas krājumi, ko esam atraduši uz saliņas – acīmredzot kāda šeit iepriekš paviesojusies tūristu grupa ieplakā zem nokaltuša koka un akmeņu pārkares noglabājusi polietilēna maisiņos rūpīgi iepakotus miltus, putraimus, makaronus, tēju, nedaudz saulespuķu eļļas un cukuru. Krājumus nav apciemojuši grauzēji. Apvienojot atrastos pārtikas krājumus ar mūsējiem, varam justies bagāti...Vēderi pilni, slāpes remdētas, nu saprotam, ka esam bijuši vieglprātīgi, dodoties jūrā bez pienācīga daudzuma ūdens: “Tas taču ir tik vienkārši, kā mums tas neienāca prātā?!...”

Bet tā jau ir – prātīgas atziņas bieži vien rodas “tikai tad, kad zibens jau iespēris”. Droši vien brauciens pa upi mūs iemidzinājis... Nu apceram, ko rīt atstāsim “sēklai” varbūtējiem citiem likteņa brāļiem, kas pēc mums izcelsies uz šīs neapdzīvotās salas. Tāds šeit, ziemeļos, paradums – nekad neaizmirst par citiem ceļiniekiem, vienmēr par tiem savu iespēju robežās parūpēties. No salas dosimies prom rīt pusdienlaikā, lai savlaicīgi paspētu uz vilcienu. Jārēķinās ar to, ka līdz stacijai jānoiet prāvs gabals. Somas, šķiet, būs jānes pašiem, diez vai Koļa vedīs... Prātojam – ja rīt pieturēsies tāds pats vēja virziens, kā vakar un šodien, varēsim burāt. No vietējiem kokmateriāliem sagatavosim mietus mastiem, arī buras būs improvizētas – telts, plēves mantu maiss, Linards no somas izvelk savu garo brezenta lietusmēteli... Spriežam, ka tas, uzvilkts uz līkajiem kokiem, atgādina putnu biedēkli.

Bet skatam jau nav nozīmes, ja runa par pārvietošanos ar vēja spēku. Naktī vējš pieņemas, teltis tiek kārtīgi purinātas – priecē, rīt nebūs tas gaisa gabals līdz krastam jāairē. Esam kādus desmit vai vairāk kilometrus no krasta, Kuzemas ūdens torni pie horizonta var knapi saskatīt. Jācer arī, ka nebūs migla.

16. augusta rīts pienāk saulains un ar spirgtu rīteni. Koki lokās, jūrā nelieli lēzeni, kādu pusmetru augsti viļņi, kas nešķiet bīstami mūsu katamarāniem. Vējš pūš mums labvēlīgā virzienā. Mēs ar Antu uz diviem kokiem uzvelkam plēves maisu un, spirgtā vējiņa nesti, strauji attālināmies no saliņas. Pārējie vēl nezin kāpēc kavējas, nevar vien sataisīties prombraukšanai. Dubulto airi esmu izjaucis un tagad izmantoju par stūri un reizē ķīli. Tas ļauj virzīties nedaudz šķērsām vējam. Taču reizē turēt mastu uz stūrēt nav viegli, tādēļ Anta, sēžot priekšā, iesaistās masta koku turēšanā, atspiežot tos pret katamarāna rāmi.

Nolemjam konstrukciju uzlabot. Savdabīgo mastu uz brīdi nolaižam, es somā sameklēju auklu un atsienu masta koku augšgalus pie katamarāna rāmja. Nu jau daudz vieglāk mastu noturēt, tagad, ķerot vēju, “buru” var arī operatīvi grozīt. Veiktie takelāžas uzlabojumi būtiski uzlabo katamarāna gaitu, nu varu to it labi stūrēt, ātrums kļūst iespaidīgs, katamarāna aizmugurē redzamas ūdens vērpetes. Tagad tikai jāuzmanās no apgāšanās, jo brīžiem mūsu kuģis bīstami sasveras uz viena balona, kamēr otrs tīko izcelties no ūdens. Lai izlīdzinātu katamarānu, brīžiem esam spiesti to kantēt, noliecoties vai pat pārsēžoties uz paceltā balona pusi. Reizēm izlīdzinu gaitu, sagriežot aira lāpstiņu tā, lai katamarāns virzītos vairāk pa vējam un nevis leņķī pret to. Kaut kas līdzīgs švertlaivas vadīšanai. Traucamies uz priekšu, tā teikt, vēja spārniem, un drīz vien Kuzemas ūdens tornis jau skaidri iezīmējas krastā. Pie-burājam pie krasta iepretim tornim un brīdi apsveram, kur braukt tālāk. Mūsu orientieris ir Berjozovas upītes ieteka līcī. Kuzemas grīva paliek pa labi. Pie krasta vējš pierimis, tālāk virzāmies airējot. Pa ceļam daudz mazu niedru saliņu un līcīšu, airi pinas ūdenszālēs, šķiet, atkal iestājies bēgums. Pārskatāmība ierobežota, vairāk vadāmies pēc aptuveni noteikta virziena un dzelzceļa līnijas iespējamās atrašanās vietas. Līcītis palēnām pārtop šaurā upes grīvā, gultnē parādās akmeņi. Ūdens līmenis manāmi krītas, patiešām, jūrā sācies bēgums.

Labi, ka esam paspējuši līdz ar pēdējo paisuma ūdeni atkuģot tik tālu, jo pretējā gadījumā mantas būtu jānes pa dubļaino Berjozovas deltu. Arī katamarānu izjaukšana un žāvēšana deltas dubļos nebūtu pienācīgi veicama.Pamazām ierodas arī pārējie kuģotāji – visi, gluži kā norunājuši, vienā vietā, kas uzskatāmi liecina par līdzīgu domāšanu un orientēšanās spējām. Jaucam “kuģus”, žāvējamies un pendelējamies. Pie reizes arī vārām zupu. Paēduši un sapakojušies veļam somas plecos un stiepjam uz staciju, līdz kurai ir pāris kilometru. Ejam pa skaidri iemītu taciņu, nonākuši pie dzelzceļa uzbēruma, kāpjam augšā un ejam pa sliežu ceļa gulšņiem. Lūk, arī stacija klāt. Pretī stacijas mājiņai pāri dzelzceļa sliedēm, jau zināmās karaspēka daļas žogs.

Abas šīs iezīmes jau pazīstamas, pirms vairākiem gadiem esam te viesojušies. Toreiz, pirms nobrauciena pa Poņgomu, karaspēka daļā nodevām ieteikuma vēstuli un Rīgas Melno balzamu. Lūgumu palīdzēt mums nokļūt pie Topezera bijušajam dienesta biedram, šīs karaspēka daļas komandierim, bija uzrakstījis kāds aktīvās dienesta gaitas beidzis, uz Rīgu pārcēlies virsnieks. Jāteic, ka toreiz tikām uzņemti karaliski. Ieguvām divus lielus maisus ar pārtiku: ar konserviem, cukuru, miltiem, makaroniem, saulespuķu eļļu, kaltētiem sīpoliem, burkāniem un kartupeļiem, sāli, maizi un vēl kaut ko, tikām apgādāti ar pretodu līdzekļiem, tikām pat pie sliekām asaru ķeršanai. Tā kā Karēlijā ir trūcīgi ar melnzemi un sliekas ne visur atrodamas, karaspēka daļas staršina tās speciāli audzēja izlietotos tējas biezumos. Teica, ka pats uz izaudzētajām sliekām šādi gūstot labus lomus. Par šā dāvinājuma lietderību pārliecinājāmies vēlāk, vienvakar īsā laikā uz sliekām noķerot vairāk kā 80 asarus. Toreiz, karaspēka daļā, kad bijām apdāvināti, komandieris pieveda mūs pie ar aizkariņu aizklātas sīkas vietējās kartes un, atvilcis aizkaru, vienkārši pajautāja: “Kur nogādāt?” Iebakstījām kartē ar pirkstu, un atbilde bija īsa: “Labi!” Pēc stundas pie daļas vārtiem būšot visurgājējs, kas nogādās mūs tieši tur. Tā arī notika – braucot pa cirsmām, šķērsojot strautus un purvājus, tikām aizvesti līdz vietai, kas atradās netālu no Poņgomas iztekas no Topezera. Starp citu, toreiz daļu iegūtās pārtikas atdevām... tai pašā vakarā ciemos pie mums atbraukušajiem latviešiem. Arī šis stāsts var šķist gluži neticams – karavīrs, kurš mūs veda uz izteku, atgriezies kazarmās, nebija kavējies izstāstīt saviem dienesta biedriem par trim pustrakiem latviešiem, kuri sadomājuši braukt pa upi. Dienesta biedru vidū esošie daži letiņi nolēmuši, ka tā to atstāt nevar, viņi nevilcinoties uz savu galvu “paķēruši” visurgājēju un dzinušies pie mums turpat 100 kilometru, lai satiktu tautiešus kaut uz īsu brīdi. Lielāko daļu nakts nosēdējām pie ugunskura, pļāpājot, dzerot šņabi un uzzinot daudz ko noderīgu, letiņi taisījās atpakaļ tik uz rīta pusi. Viņu avantūra, protams, bija neatļauts brīvsolis, tādēļ atpakaļ bija jātiek agri – kamēr vēl nav sacelta jezga un uzsākta viņu meklēšana. Kā nekā toreiz tā bija Somijas un PSRS pierobeža... Kopā ar Zigurdu pakavējušies atmiņās, dodamies iekšā stacijas ēkā un iegādājamies biļetes. Es, Anta, Guntis un Ainārs brauksim līdz Ļeņingradai, bet Zigurds, Benita, Linards un Ingūna nolēmuši pamatīgāk iepazīt Petrozavodsku un tās jaukumus. Lai gan nodomāju – sak, ko tur meklēt (zinu, ka pilsētā kaut cik ievērojama ir tikai centrālā iela), kolēģu lēmums nav apstrīdams, šī izvēle, kad ceļojums faktiski beidzies, ir katra paša ziņā....

Lūk, Zigurda 17.augusta ieraksts dienasgrāmatā par Petrozavodskā pavadīto laiku: “Pamostos no liela trokšņa – vagona ejā grozās iekāpjošie pasažieri. Vilciens stāv, prasu, kas par staciju, man atbild – Petrozavodska. Lecu lejā, bikstu pārējos trīs, grābjam, ķeram, ģērbjamies, meklējam mantas. Pusapģērbušies, puspamodušies izveļamies uz perona. Paspējam it kā pēdējā brīdī, bet vilciens stāv vēl 10–15 minūtes – vai nav maita?... Sakārtojamies un ejam uz staciju. Pulkstenis ap pieciem no rīta. Pēc kāda laiciņa atveras kase, kur nopērkam biļetes tālākceļam. Diemžēl nedabūjam uz Ļeņingradu, bet uz Murmanskas Novorosijskas vilcienu, līdz “Volhovstroj–1”. Tālāk? Tad jau redzēsim. Nododam mantas glabātuvē un ejam staigāt pa pilsētu. Vēl agrs, bodes ciet, cilvēku maz. Aizejam līdz ezeram un gar krastmalu līdz upes stacijai. Gaiss dzidrs, mazliet apmācies, neliels vējš, redzamība laba. Skati pār un gar ezeru skaisti. Ejam atpakaļ. Stacijā snaužam – miegs nāk kā jūra. Nopērkam avīzes, dodamies uz pilsētu. Iekožam brokastis, izstaigājam tirgu. Viens otrs veikals jau vaļā. Stāvam rindā pēc cigaretēm – nekā, mums nepietiek. Šo to nopērkam, Ingūna – kaut ko lielu un sarkanu. Puskažoku nepērkam – žēl naudas, otru džemperi nedabūjam – nav Karēlijas pieraksta. Ejam atpakaļ uz staciju. Mantu glabātuve ciet – pusdienas pārtraukums. Vilciens drīz aties. Pusdienas pārtraukums beidzies, bet glabātuves dāmai jāčalo ar milici un viņa nemaz nesteidzas. Beidzot mantas dabūjam, vilciens pienāk, braucam.”

Tomēr piedzīvojumi turpinās. Atkal dienasgrāmata, atkal Zigis: “Ir plkst. 13 ar kapeikām, sēžam vagonā, ja to tā var dēvēt. Vagona paskats... Varētu būt, ka tas no misenes izvilkts – logi izsisti, baigi netīrs, abi pavadoņi (viņš un viņa), liekas, burās, sevišķi jau viņš. Tomēr jābrauc vien ir, laiku īsinām kāršu spēlē. Tuvojoties Volhovstrojam, paliekam nemierīgi – ar tādiem pavadoņiem aizplēsīsim garām, ka nemetas. Mēģinām ievākt ziņas, kur mums jāizkāpj. Tās ir ļoti pretrunīgas. Pavadonis gan lepni paziņo, ka viņš zinot visu, bet mēs beigās nonākam pie secinājuma, ka viņam par notiekošo ir ļoti, ļoti neskaidrs priekšstats. Pavadone ieslēgusies kupejā, šķiet, ka guļ un neceļas. Mēģinām paši visu izdomāt – pēc vilciena saraksta, stāvēšanas ilguma u.c., taču... Beidzot atrodu kādu vietējo, kurš man visu gudri izskaidro. Tad vilciens apstājas: ne tā pļava, ne stacija, zaļš siena šķūnītis lauka vidū. Jautājam, neviens nekā nesaprot, arī vietējam gudrītim visas zināšanas pazudušas. Pēkšņi noskaidrojas, ka mums tomēr šeit jāizkāpj. Perona nekāda. Izmetu “kaķa” rāmi, metos vagonā pēc pārējām mantām, ķeram mantas, metamies uz izeju, bet vilciens jau kustas. Pavadonis tomēr malacis – norauj stopkrānu, un mēs ar lielu troksni izlecam no vilciena pļavā. Izsvempjas arī pavadonis viszinis, liekas, jau nedaudz atžirdzis. Izrādās, viņam no šejienes jābrauc atpakaļ pa Arhangeļskas līniju...

Zaļais siena šķūnītis tiešām izrādās slavenā stacija “Volhovstroj–1”. Kā tikt tālāk uz Ļeņingradu – jēgas nekādas. Beidzot noskaidrojam, ka jābrauc ar 5.autobusu uz citu “staciju”. Laika maz... Pēdējā eļektrička atejot ap 19.00. Klupdami krizdami drāžam uz autobusa pieturu. Tur priekšā tādi paši gavriki ar somām un lielu suni. Tad pienāk dzeltensbuss – pilns kā ķilavu bundža. Iespiežam busā Ingūnu un Benitu, paši paliekam nervozējot gaidīt nākamo. Drīz tas nāk, arī dzeltens, arī piebāzts pilns, bet nedaudz mazāk nekā iepriekšējais. Beidzot braucam. Stāvu uz vienas kājas, līkumos mugursoma grib mani nolikt horizontāli, bet pārējie braucēji draudzīgi pietur taisni. Tad arī klāt stacija. Nosvīduši izkāpjam. Dāmas jau gaida – biļetes uz Pīteri nopirktas, pēdējais vilciens jau padots, un 19:05 atiet. Vai bija vērts tā tērēties, lai tuvāk iepazītu Petrozavodsku?... Toties tuvāk iepazīts dzelzceļš... “.

Mūsu grupai ceļš līdz Rīgai noritēja bez īpašiem piedzīvojumiem. Jāsecina, ka iepriekš nesagatavotas maršruta izmaiņas ne vienmēr sniedz gaidīto. Iebraucot Rīgā, viss kā jau Rīgā...

Kamčatka 1991

Pateicībā uzticamajiem un drosmīgajiem ceļa biedriem: meitai Antai, Zigurdam, Benitai, Ingunai, [mazajam] Aivaram, Leham un Jānim

Ir 1991. gada 1. augusts, un mēs arī šogad, kaut laiki trauksmaini, esam sagatavoju-šies doties uz strauju upju, lašu, lāču un vulkānu valstību – Kamčatku. Šādai izvēlei par labu nosveramies tāpēc, ka Latvijas Universitātes Tūristu klubs noorganizējis čartera lidojumu no Rīgas līdz Kamčatkai un atpakaļ pa taisno – bez pārsēšanās. Cenas arī draudzīgas.

Esam iepriekš papētījuši pieejamos izziņas materiālus un zinām, ka Kamčatkas pussala ir 1200 kilometrus gara, platākajā vietā – 440 kilometru plata un aizņem vairāk nekā piecas reizes lielāku teritoriju nekā Latvija. Ar Āzijas kontinentu to savieno ap 90 kilometrus plata zemes josla. Nedaudzie autoceļi savieno vien dažas blīvāk apdzīvotas vietas. Plašajā teritorijā vienīgie reālie pārvietošanās līdzekļi ir helikopteri, kāpurķēžu visurgājēji, kuģīši, laivas un sniega motocikli. Iedzīvotāju blīvums pussalā – 0,7 cilvēki uz vienu kvadrātki-lometru (salīdzinājumam – Latvijā 2009. gadā ~34 iedz./km2). Kamčatkā ir vairāk nekā 100 vulkāni, no kuriem 28 tiek uzskatīti par aktīviem, tur meklējams arī Krievijas Tālo austrumu augstākais vulkāns Kļuču sopka (Ключевскaя Сoпка), kas ir vairāk nekā 5000 metrus augsts. Vulkāna augstums pēc pēdējā izvirduma gan nedaudz samazinājies, taču savu dominanti augstuma ziņā tas zaudējis nav.

To, cik tālu Kamčatka no Latvijas, var spriest jau pēc lidojuma ilguma – ar “TU 154” no Rīgas jālido deviņas stundas. Lidojam. Pa ceļam uz īsu brīdi, lai uzpildītu degvielu, nosēžamies Novosibirskā un Jakutskā. Tuvojoties lidojuma galamērķim, lidojam pāri Ohotskas jūrai, tad lejā redzama cietzeme. Tā ir Kamčatkas pussala. Iluminatorā ska-tam paveras ar sniegu klātās sopku un vulkānu virsotnes. Pārlidojuši pussalai, nosēža-mies Jeļizovas (Елизово) lidostā, kas atrodas netālu no Petropavlovskas–Kamčatskas (Петропавловск–Камчатский) – Kamčatkas galvenās pilsētas. Pēc nosēšanās pavērojam Avačas vulkāna (Ава́чинскаяcо́пка) izvirdumu. Šis vulkāns ir vairāk nekā 2,5 kilometru augsts. Redzam pa tā slīpo nogāzi lejup plūstošu sārtu dzeltenbaltu dūmu ieskautu lavas straumi. Vulkāns no lidostas atrodas kādus 25 kilometrus tālu. Pat no šāda attāluma raugoties, skats ir iespaidīgs. Sagaidītāji no vietējā tūristu kluba pastāsta, ka Avačas vulkāns ir iecienīts tūrisma objekts, taču uzkāpt tajā nav nemaz tik vienkārši. Kaut arī kāpiens esot salīdzinoši vienmērīgs un bez īpašiem šķēršļiem, allaž jāseko vēja virzienam – tam mainoties, kāpēji var nokļūt no vulkāna pastāvīgi izplūstošo sēra dūmu joslā un aiziet bojā.

Ar mazu “Toyota” busiņu tiekam aizvesti uz kādas blokmājas pagrabu, kur iekārtots uzņemošās tūristu firmas kantoris un kādā no mājas pagrabstāvā iebūvētajiem šķūnīšiem ir iespēja pārlaist nakti. Pēc askētiskām vakariņām, kuras ieturam mums ierādītajā nodalījumā, no mugursomām izvelkam savus tūristu paklājiņus un guļammaisus un liekamies uz auss. Mums solīts, ka rīt ar helikopteru tiksim nogādāti Kreisās Županovas (Левая Жупанова) augštecē netālu no Tumšā strauta (ручей Темный) ietekas, no kurienes ieplānots uzsākt mūsu nobraucienu. Pēc daudzajām stundām, ko esam pavadījuši ceļā, esam noguruši un tūlīt aizmiegam.

Nākamās dienas rīts ataust miglā tīts un drēgns. Māc šaubas, vai šādā laikā helikopters varēs lidot. Tomēr tiekam vesti uz lidlauku, lai, laika apstākļiem uzlabojoties, mēs būtu ga-tavi sēsties lidaparātā. Nojaušam, ka vietējiem organizatoriem arī gribas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no mūsu “aprūpes” blokmājas pagrabā un viņi cenšas darīt visu, kas no viņiem atkarīgs, lai iesēdinātu mūs helikopterā. Tā nu gaidām lidojumam labvēlīgus laika apstāk-ļus pie lidostas žoga. Ap pulksten desmitiem pienāk ziņa, ka migla pamazām izklīst un turpmākā laika prognoze solās būt labvēlīga lidošanai. Halaktiras lidlauks (Халактырскийаэропорт) gan vēl ir miglas ieskauts, uz tā knapi var saskatīt helikopteru siluetus. Taču, paraugoties augšup, redzams, kā saules gaisma uzstājīgi spiežas cauri miglai un izgaismo pelēko apkārtni, kas pamazām iegūst arvien kontrastainākus apveidus. Pēc kādas stundas lidlaukā “snaudošie” helikopteri jau labi saskatāmi. Vēl pēc brīža mums paziņo, ka beidzot varam lidot. Veļam somas plecos un pāri lidlaukam dodamies pie norādītā helikoptera. Lieki teikt, ka nekāda mantu pārbaude un svēršana vai dokumentu pārbaude nenotiek. Pie lidaparāta mūs jau gaida smaidīgi piloti, mudīgi metam mantas tā lielajā “vēderā” un raušamies iekšā paši.

Helikopters paceļas, un jau pēc mirkļa esam izlidojuši cauri zemi klājošās miglas slānim, un acīm paveras pasakains skats uz dūmakainu miglas vālu ieskautajiem kalniem un to virsotnēm, kas burtiski “izaug” no baltu putu mutuļiem. Pārņem nereāla sajūta, pieplakuši iluminatoru lodziņiem, jūsmojam, jūsmojam, jūsmojam... Piloti Zigim un man atļauj ienākt lidaparāta kabīnē, nu varam izjust tādu kā putna lidojumu, kad mežiem klātie kalni traucas pretī, bet mēs visam tam viegli slīdam pāri. Ik pa brīdim garām paslīd kādas sopkas (aizmiguša vulkāna?...) sniegotā virsotne. Jauki, tā varētu lidot un lidot, vērot un vērot, ja vien troksnis, ko rada helikoptera dzinējs, nebūtu tik skaļš. Sarunājamies, kliedzot pie sarunu biedra auss. Pēc stundas un 15 minūtēm esam atlidojuši līdz Županovas augštecei. Lejā saskatāma līkumaina upe. Vietām tā iezīmējas kā balta stīga – tās ir krāces, pa kurām mums būs jābrauc. Mēģinām mūsu kartē fiksēt tās, kuras izskatās draiskākas un sola lielāku izšūpošanos un jautrību. Tostarp helikopters nolaižas zemāk un nu lido, pieturēdamies upes tecējumam. Upes līkumos tas nedaudz sasveras uz priekšu un līkuma iekšpusi, gluži kā rallijā. Upe trauc pretī neiedomājamā ātrumā, un krāču fiksēšana drīz vien nojūk. Piloti meklē, kur būtu drošāka nosēšanās, un jautā mums par vēlamāko izsēšanās vietu. Raugoties no augšas, man šķiet, ka nosēšanās iespējama teju katrā brīvākā pleķītī, taču piloti iebilst, ka, skatoties no augšas, iespaids var būt mānīgs, jo zeme nosēta akmeņiem un zāļu ciņiem, vietām staigna. Arī Zigim neviena vieta neliekas laba. Tā vien šķiet, ka Zigim galvā citi plāni, viņš tik mudina lidot tālāk. Es savukārt cenšos lejā ieraudzīt kādu lāci, taču neizdodas – lāči ir vai nu, motora trokšņa iztraucēti, noslēpušies, vai arī manas acis vēl nav “piešāvušās” lāču saskatīšanai, gluži kā sēņotājam, kurš tikko ienācis mežā. Zinu, ka ķepaiņiem pie upes jābūt. Laši pašlaik dodas uz nārstu, un lāči nāk pie upes tos ķert.

Drīz vien esam sasnieguši Tumšā strauta ieteku. Pa kreisi tālumā redzams liels kalns ar baltu “cepuri” jeb, kā te pieņemts teikt – sopka. Kartē atzīmēts, ka šo sopku arī sauc par Tumšo un tā ir 900 metrus augsta. Salīdzinām savu karti ar pilotu rīcībā esošo un, precizējuši koordinātes, nospriežam, ka tālāk nelidosim; jau tagad, raugoties no augšas, upe sāk izskatīties gaužām sekla un augstāk, šķiet, nemaz nav braucama. Tāpēc nešķiet, ka lidot vēl tālāk būtu prātīgi. Beidzot piekāpjas arī Zigis, kurš vēlāk atzīstas, ka gribējis, lai mūs aizved līdz pat slavenajai Geizeru ielejai, lai varam uz to palūkoties kaut vai no augšas. Arī piloti šķiet noskaņoti ātrāk atgriezties atpakaļ, jo apmaksātais laika limits jau iztecējis. Tāpēc nolemjam, ka uzsāksim nobraucienu šeit. Helikopters nolaižas vēl zemāk un “pakaras” nepilnu metru virs zemes, jo vieta pilotiem tomēr nešķiet pietiekami droša, lai nosēdinātu helikopteru staignajā krastā starp ciņiem un akmeņiem. Pēc īsas instruktāžas par uzvedību pēc izlekšanas no lidaparāta, metam pa durvīm ārā mantas un lecam pakaļ paši. Piezemējoties tūdaļ noguļamies ar seju pret zemi, pieveram acis un, pieseguši seju un pakausi ar plaukstām, sastingstam gaidās.

Vēl kādu brīdi pēc helikoptera aizlidošanas neuzdrošināmies pacelt galvu un tikai tad, kad viss noklusis, ceļamies kājās, vācam izkaisītās somas un izraugāmies vietu nometnei. Kad tas izdarīts, naski ceļam teltis un kurinām ugunskuru. Drīz vien katliņā jau vārās tējas ūdens. Mani urda nemiers, tāpēc, nesagaidījis tējas dzeršanu, dodos izlūkgājienā ar spiningu. Pagājis pavisam nelielu gabalu gar pietekošā strautiņa krastu, uzduros svaigām lāča pēdām. Tā kā šī ir pirmā saskaršanās ar taigas saimnieka atstāto vizītkarti Kamčatkā, īpaši uzmanīgi pētu ķetnu nospiedumus, kas kontrastaini iezīmējas mīkstajā grantī, un domās apceru tālāko rīcību. Iespējams, ka lācis, manis saceltā trokšņa iztraucēts, ir kaut kur netālu noslēpies un tagad vēro, kas nāk pa viņa pēdām. Seklo strautu ieskauj biezs krūmājs, kas stiepjas līdz pat ūdenim. Redzamība krūmājā labi ja izstieptas rokas attālumā. Nometnē palikušo biedru balsis vairs nav sadzirdamas. Ausīs skan vienīgi ūdens čalošana, strautam urdzot starp akmeņiem, un odu un mušiņu sanoņa. Kļūst dīvaini neomulīgi. Nolemju pārtraukt makšķerēšanu un doties atpakaļ, kaut arī pagaidām neesmu noķēris neko ievērības cienīgu, esmu vien atlaidis dažas sprīdi vai pusotru garas nenosakāmas sugas zivtiņas. Ar tādām rādīties nometnē neriskēju. Esam sacerējušies uz lieliem lomiem. Lai neatgrieztos nometnē tukšām rokām, pa ceļam atrodu resnu sausu zaru, kas lieti noderēs ilgākai uguns uzturēšanai vakarā. Satvēris zaru aiz viena gala, velku to aiz sevis pa zemi līdz pašai nometnei. Tuvojoties nometnei, jau pa labu gabalu tieku sveikts ar ovācijām – biedri, pa gabalu lāgā nesaskatot, ko īsti velku, ir nodomājuši, ka esmu noķēris milzu zivi, ko nevaru pat panest. Kad pienāku tuvāk, pārpratums noskaidrojas. Taču atskaņas paliek – man tiek pierakstīts makšķernieku stāsta cienīgs mānīšanās mēģinājums, kas pēc būtības neatbilst patiesībai, jo neesmu gribējis nevienu maldināt. Esmu tikai rīkojies saskaņā ar nerakstītu tūristu likumu, ka katrs, kurš aiziet tālāk no nometnes, atpakaļceļā atnes kādu kurināmo.

Vakarēšana ieilgst, daži pat nelien teltīs, bet paliek snaust pie ugunskura, uzmanot, lai tas neizdziest. Un, lai arī jūtamies droši, zemapziņa tomēr liek būt piesardzīgiem. Naksnīgās debesis ir spožu zvaigžņu piebārstītas, un saruna neviļus ievirzās par pārpa-saulīgām lietām. Ugunskura siltums un sprēgāšana rada patīkamu omulības un drošības sajūtu. Patiesi, kad novēršu acis no ugunskura, rodas sajūta, ka apkārtējais krūmājs izstaro dzestrumu un šķiet pievirzījies tuvāk. Tā vien liekas, ka apkārtne slēpj sevī kaut ko nezināmu un draudošu. Spiežamies ciešāk ugunij. Taču tad notiek tas, kam tādās reizēs jānotiek – mirklī, kad esmu atslābinājis uzmanību, kāda oglīte izlec no ugunskura un, man nemanot, piezemējas uz vilnas zeķes potītes rajonā. Sajūtu to tikai tad, kad dedzinošas sāpes pārņem vai visu kāju. Taču ir jau par vēlu, un nākamajā rītā, aplūkojot vainu tuvāk, konstatēju, ka ne tikai zeķē, bet arī kājā izdedzis pamatīgs caurums. Jānis sameklē savā mugursomā pretapdegumu aerosolu un, Antai un Ingunai asistējot, palīdz brūci sakopt un apsaitēt.

Kaut arī pusdienlaikā jau esam gatavi braukt, nolemjam, ka šajā nometnes vietā pava-dīsim vēl vienu dienu, lai pilnībā aklimatizētos un mūsu bioritmi sarastu ar vietējo laiku, kura starpība ar mājām ir 10 stundas. Pēcpusdienu nolemjam izmantot apkārtnes izpētei. Zigis un Jānis dodas tuvējā kalnā. Nometnē atgriežas pēc pāris stundām, daudz gudrāki nekļuvuši. Esot nedaudz pakāpušies un sapratuši, ka neko lielu nevar izlūkot, jo plašākam skatam traucē lielie koki un blīvais pamežs. Uzkāpuši kokā, bet redzeslauku nav izdevies paplašināt. Radušies arī pirmie materiālie zaudējumi – Jānis “pasējis” divus līdzi paņemtos falšveijerus (viegli aizdedzināmas rokas signālugunis, angliski – handflares; viens no parastiem pielietojuma veidiem – piegaismošanai filmēšanas laikā), ko esam veduši līdzi aizsardzībai pret varbūtēju lāču uzbrukumu. Jānis ir noskaņots iet meklēt zudušo mantu, bet nospriežam, ka nav vērts lieki riskēt, jo taka un piekrastes krūmājs ir lāču nopēdots. Spriežam, ka gan jau būs labi, iztiksim bez šiem baidītājiem.

Nākamajā dienā sākam braucienu pa upi un... sastopamies ar pirmajiem trim lāčiem. Jau pa gabalu ieraugām, ka ķepaiņi, sēžot seklā straujtecītē, ķer uz nārstu peldošos lašus. Eleganti: lācis ar ķepu vai muti uzķer garām peldošu lasi un tad, turot guvumu zobos, dodas krastā zivi notiesāt. Tā kā lāčus esam ievērojuši savlaicīgi, un upe pirms strauj-

teces līgani plūst, varam gan viņu izdarības labi novērot, gan vienlaikus apcerēt garām pabraukšanas iespējas, jo lāči aizņēmuši upi visā platumā. Upe šai vietā ir labi ja pusmetru dziļa, un jebkuram no šīs trijotnes nesagādātu daudz pūļu laša vietā noķert kādu no kata-marāniem, ja vien viņš sadomātu to darīt. Kamēr prātojam, gar kuru krastu labāk apbraukt lāčus, pārsteidz to reakcija. Ieraudzījuši mūs, lāči metas no ūdens ārā un nozūd krastmalas krūmājā. Pēc mirkļa viens no šīs trijotnes demonstrē veikla klinšu kāpēja talantu. Pa pundurciedrāju un stāvajām klintīm zibenīgi uzskrējis metrus desmit virs upes un atsēdies, tas vēro mūs no augšas. Lai cik vērīgi raugāmies, pārējos lāčus nevaram saskatīt. Secinām, ka ik reizi, piestājot malā, jābūt ārkārtīgi vērīgiem, lai nepārsteigtu kādu pārlieku tuvu esošu pekaini.

Aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāteic, ka mūsu 16 dienu ilgā autonomā pārgājiena laikā, braucot pa Klusajā okeānā ietekošajām upēm Županovu, Veršinsku (Вершинская), Kreiso Avaču (Левая Авача), Avaču (Авача) un kājām gar Dzendzuru (Дзендзур) šķērso-jot kalnu grēdu, kas šķir Županovas un Avačas baseinus, ar Kamčatkas lāčiem sastapāmies 42 reizes, pie tam vairakkārt tiešā tuvumā. Visās šajās reizēs izšķiroša nozīme bija ārējam mieram, savaldībai un aukstasinībai, lai neizprovocētu dzīvnieku agresiju. Nekādi pašaizsardzības rīki, izņemot zivju apstrādes nažus, cirvi malkas sagādei un miliču svilpes, ko izmantot trokšņa celšanai, mums līdz nebija paņemti. Diezgan pieticīgi, ja neskaita nozaudētos divus falšveijerus ...

Pēc pirmās tikšanās ar ķepaiņiem pārrunājam redzēto un “plivināmies” vien tālāk. Taču pēc pāris līkumiem pirms kārtējās krācītes, kas vairāk atgādina seklu straujteci, ie-vērojam trīs milzīgas zivis, kuru muguras knapi sedz ūdens. Steigšus stājam krastā. Es mēģinu tās izprovocēt ar mazu Jēgeronkuļa darināto Nr. 2 rotiņu ar sudraba lapiņu. Taču zivis neizrāda ne mazāko interesi par manu piedāvājumu. Vienīgi tad, kad pārvelku vizuli tieši pāri kādas zivs mugurai, trīsžuburu āķītis noķer īkšķa naga lieluma zvīņu. Bet zivs nav pat pakustējusies. Tā kā zivis ir kādu metru vai pat vairāk garas un no mūsu rosības nemūk, nolemjam tās noķert ar rokām vai vismaz apdullināt ar airi. Domās jau apceram laša steika vai šašlika pagatavošanas receptes, un tas rosina uz mēģinājumu kādu no milzeņiem sagūstīt. Iebrienam vēsajā ūdenī un sākam lēnām virzīties uz zivju pusi. Savu airi turu kā šķēpu. Leham rokās garš koks, kuru viņš steigā pacēlis turpat krastā, Jānis un mazais Aivars ar airiem, sedz sānus un neļauj zivīm izsprukt no ielenkuma. Lēnām virzāmies uz pretējā krasta pusi. Zivis nesteidzīgi atkāpjas. Pamazām esam piespieduši tās pie pretējā krasta un mūs vairs šķir pavisam neliels attālums. Liekas, ka varētu mēģināt satvert ar roku, tīri vai žēl, ka mums nav žebērkļa. Zivis iepeldējušas krasta iedobē un ir skaidri redzamas. Pārņem satraukums, nudien, jātrīc, raugoties uz to druknajiem ķerme-ņiem. Milzeņu sudrabainie sāni vizuļo pēcpusdienas saules staros, un tumšās muguras kontrastē ar smilšaino gultni. Minam, ka medījums varētu būt čavičas – Tālo Austrumu karaliskie laši (чавыча, latīn. – Oncorhynchus tshawytscha). Tomēr ilgi tūļāties nevar, zi-vis izrāda nepārprotamus centienus izrauties no apļa, ko esam ap tām savilkuši. Neizturu arī es un, nomērķējis airi kā šķēpu, triecu to virsū vienai. Nākamajā mirklī notiek kaut kas vārdiem neaprakstāms. Saņemu sitienu vai tādu kā strāvas triecienu pa roku, kurā cieši esmu satvēris airi. Krasta iedobē nevienu zivi vairs neredzam. Pārsteigts konstatēju, ka mana aira lāpstiņa saliekta 90 grādu leņķī, turklāt saliekto lāpstiņu pie kāta trīs kniežu vietā vairs tur tikai viena kniede. Ūdens ap mums kļuvis neskaidrs. Tai pat brīdī izdzirdam Ziga kliedzienus. Atskatāmies un redzam, ka zemāk pa straumi seklumā līdz puse ārā no ūdens vīd lielo zivju ķermeņi, kas enerģiski lokās un, vairāk pa oļiem klāto gultni šļūcot nevis peldot, traucas garām Zigim, kurš, gudrinieks tāds, novērtējis mūsu aktivitātes un visādam gadījumam drošības pēc nostājies nedaudz zemāk, seklumā. Tagad Zigis drudžaini vicina airi, nesekmīgi mēģinot trāpīt kādam no garām joņojošajiem milzeņiem. Ūdens šļakatas, klaigas un notikumus vērojošo dāmu uzmundrinājuma saucieni savijas neaprakstāmā jezgā, kurai norimstot konstatējam, ka esam samirkuši un nosaluši, ka ir jau vēls un steidzami jāmeklē nometnes vieta un jākurina liels “balto cilvēku” ugunskurs, lai sasildītos un izžāvētos. Kā jau tas bija paredzams, zivis pratušas izvairīties. Bet ja būtu bijis žebērklis vai loks ar bultām...

Saulei aizslēpjoties aiz koku galotnēm, paliek vēsāks. Žāvējam slapjās drēbes un no somām izvelkam pa džemperim. Vienbalsīgi no neaizskaramajiem krājumiem tiek atvēlēta groka tiesa. Tas savukārt rosina vēlreiz un vēlreiz pārrunāt lašu gūstīšanu, stāstot par to, ko katrs tobrīd domājis, redzējis un darījis. Drīz vien esam sausi, sasiluši, paēduši un taisāmies doties pie miera. Vēl tikai jāsalabo cietušais airis. Jāņa sarūpētajā remonta komplektā ir arī rezerves kniedes, un airis ātri atgūst sākotnējo formu.

Naktī pamostos no savāda trokšņa. Krastmalā saklausu rosīšanos, tādu kā soļu troksni, akmeņu šņirkstoņu, ūdens šļakstus un apslāpētu sēkšanu. Tomēr neriskēju bāzt degunu lau-kā no telts un lūrēt, tāpat skaidrs, ka tur savās gaitās garām soļo taigas saimnieks – “brūnais purniņš”. Labi, ka pēc ēšanas esam visu rūpīgi nokopuši. Arī teltis esam uzcēluši nostāk no krasta, kur tagad pa iestaigāto taku pārvietojas lācis. Vai varbūt pat vairāki?... Kādā no nākamajām kuģošanas dienām netālu krastā novērojam sešu lāču kompāniju. Pieci no tiem, mūs pamanījuši, žigli nozūd krastmalas brikšņos, sestais ļepato pa lēzeno krastu mums pa priekšu un nevar vien izvēlēties vietu, kur nozust krūmos. Beidzot, apnicis skriet, strauji metas krūmājā un tūdaļ zūd skatieniem. Vēl interesantāks ir atgadījums ar nedaudz vēlāk sastaptiem diviem pusaugu lāčiem. Tuvāk stāvošais pamana mūs ātrāk par savu kompanjonu un tūdaļ izslienas pakaļkājās, pēc tam nokrīt uz visām četrām un, strauji sasitoties sāņus, uzgrūžas blakus stāvošajam un to apgāž. Apgāztais kādu brīdi jocīgi spārdās ar visām četrām kājām gaisā. Beidzot pieslējies, tas nesaprotot, kas par lietu, kur palicis čoms, kāpēc tas tik strauji aizbēdzis? Tad ierauga mūs, dod kājām ziņu un nozūd krūmājā pakaļ draugam.

Šajā vietā upe ir pilna ar nārstojošajiem kuprlašiem ( горбуша, latīn. – Oncorhynchus gorbuscha). Tas ir skats, ko nevar salīdzināt ne ar ko citu kā vien ar manas bērnības Ernes-tīnes ielu Pārdaugavā piecdesmitajos gados, kad ielu klāja gludi apaļie bruģakmeņi. Upe atgādina šo Pārdaugavas ieliņu − cita citai līdzās vīd neskaitāmas lašu muguras. Braucam šai putrai pāri. Ik pa brīdim jūt katamarāna balonu strīķēšanos gar zivju mugurām. Ne-skatoties uz to, ka airus ūdenī mērcam piesardzīgi, tie tomēr reizi pa reizei aizķer kādu zivi, kas enerģiski lokās un spārdās, lai airis to nenovirzītu no ieprogrammētā peldēšanas virziena.

7.augusta rītā ceļamies agri, tomēr, lai kā arī cenšamies, izbraucam tikai ap 11–iem – tātad atkal krietni vēlāk nekā iepriekš nolemts. Braucam un ik pa brīdim iztraucējam kādu lāčuku. Visi ķepaiņi joprojām apbrīnojami pieklājīgi un uzvedas kā pēc iestudētas prog-rammas. Dažs pirms iebēgšanas krūmājā gan pieslienas pakaļkājās un vērīgi mūs aplūko. Pēc tam metas uz visām četrām un ļepato prom. Pie šādas uzvedības esam jau pieraduši, un mūs vairs nesatrauc domas par tikšanu garām lāčiem. Pie sevis lēšu, ka ar bisi šādu dzīvnieku nogalināt nebūtu nekāda lielā māksla, kur nu vēl varoņdarbs, ar ko lepoties. Vienlaikus arī saprotu – ja kaut kādu apstākļu dēļ zvērs tiek tikai savainots, tad tā tālākā rīcība nav prognozējama. Pēcpusdienā piestājam krastā pie nelielas pietekas. Nav skaidrs, kur īsti esam. Domas dalās, jo orientieri pēdējo dienu laikā, jūsmojot par sastaptajiem lāčiem un zivīm, sajukuši. Tas tomēr netraucē nodoties izcilai copei. Zigis pat pamanās uz neliela kapara krāsas šūpiņa noķert lielu nenosakāmas šlakas lašveidīgo – šķiet, tas ir kižučs (кижуч, latīn.Oncorhynchus kisutch, latviski dēvēts arī par sudrablasi). Trīsžuburu āķi zivs ierijusi tik dziļi, ka bez ķirurģiskas iejaukšanās to atbrīvot nevar, tāpēc zivi paturam. Vēders tai pilns ar zirņa lieluma koši sarkaniem ikriem. No zivs tiek izvārīts sātīgs buljons, pietiek visiem astoņiem. Vakarējot pie ugunskura un pie “admirāļa devas” (spirta daudzums, kas ietilpst “Orwochrom” 24 mm fotofilmas kārbiņā un ko pielejam tējai – A.M.), Lehs uzdod jautājumu, kas izsaka šo vakariņu būtību: “Vai uz ikru maizītēm sviests nevarēja būt vairāk? Zem ikru kaudzītes to nemaz neredz...” Kāds iebilst, ka pirms gulēt iešanas ēst ikrus ar sviestu ir pārlieku uzmundrinoši, ja Lehs grib vairāk sviesta, tad viņam jāpaliek dežurēt pie ugunskura. Savukārt Lehs izliekas, ka šo piezīmi nav dzirdējis, un turpina notiesāt ikru maizīti... Tovakar, saulei rietot, dodos pie upes, un tas, ko redzu, ir pārsteidzošs un šokē. No rāmi plūstošā ūdens ceļas migliņa, koku ēnas rietošās saules staros spēlē neaprakstāmu gaismas spēli, virs ūdens lidinās mazu mušiņu miriādes, ko, izšaujoties no ūdens, rij kāras lašu mutes. Upe burtiski vārās no pavērtajām mutēm un spurām. Te pēkšņi lejāk pa straumi no ūdens augstu izšaujas slaids laša ķermenis, zivs, strauji vēzējot astes spuru, pārvietojas stāvus ar atvērtu muti, mēģinot satvert pēc iespējas vairāk lidojošo kukaiņu. Skats atgādina dresētu delfīnu paraugdemonstrējumus jūras dzīvnieku akvārijos. Vēroju šo skatu un nespēju noticēt, ka tas viss notiek manu acu priekšā. Ka tā ir realitāte.

Tomēr drīz vien atjēdzos no pārsteiguma un sāku apsvērt, ko te varētu darīt. Tā kā laši ir iespaidīga izmēra, ar sakabes riņķīti sakombinēju rotiņu un šūpiņu, un jau pēc otrā metiena sajūtu nopietnu pretestību, kas gan nevelkas ilgi. Seko ass un spēcīgs rāviens, izvelku savu mānekli, bet jau bez trīsžuburu āķa. Vizulī šūpojas vien izstiepts sakabes riņķītis. Nomainu sakabes riņķīti, pielieku jaunu āķi, bet jau pēc īsa brīža rezultāts ir tāds pats. Aplūkojis līdzpaņemto vizuļu arsenālu, secinu, ka neesmu gatavs cīņai ar šādiem monstriem, kas izstiepj nelodētos sakabes riņķīšus. Vēl brīdi pavērojis uz astes dejojošos lašus un papriecājies par tiem, ar dažiem noķertajiem kuprlašiem rokā dodos uz nometni.

Nākamajā dienā turpinās kuprlašu un goļecu vilkšana un lāču tramdīšana. Anta tā iekarsusi, ka nevaru vien atdabūt savā rīcībā spiningu. Zivju ķeršanas azarts pārņēmis arī pārējās dāmas, un vienmēr, kad kāds grib atņemt viņām makšķerrīku, atskan frāze: “Es vēl vienu zivtiņu izvilkšu un tad atdošu spiningu!...” Kādā bedrē tūdaļ aiz klinšu sašaurinājuma, kas iežņaudz upi, uz Jēgeronkuļa rotiņa izdodas izvilkt metru garu varavīksnes foreli. Tik lielu varavīksneni vēl neesmu redzējis, kur nu vēl taustījis. Šo zivi paturam vakariņām. Nevar teikt, ka forele būtu pretojusies pārlieku enerģiski. Arī zivs kulināras īpašības neatstāj to labāko iespaidu – diezgan pasausa un sīksta gaļa. Pēc šīs bedres seko trešās kategorijas krāce, kuru pārvaram, iepriekš izlūkojot to no krasta un drošinot no ūdens.

Pēc krāces piestājam pie nelielas saliņas, uz kuras nolemjam palikt pa nakti, jo tas šķiet drošāk, nekā apmesties krastmalas brikšņos vai piekrastes šaurajā oļu joslā, pa kuru mēdz pārvietoties lāči. To jau esam ielāgojuši, ka teltis nedrīkst celt uz lāču takām vai tuvu tām. Tad var gadīties, ka, sastopot neierastu šķērsli, lācis tiecas izpētīt to tuvāk. Taču, kad iecerētajā “miera ostā” esam uzcēluši teltis un jau gatavojam vakariņas, uzmetuši skatienu saliņas lejasgalam, ievērojam kādu sirmu, noplukušu lāci, kurš nesteidzīgi gar ūdens malu čāpo uz mūsu nometnes pusi. Kādu gabaliņu tālāk viņam seko otrs krietni spraunāks lācis. Kamēr vērojam šo pārīti, pretējā krastā parādās lācene ar diviem lācēniem. Skaidrs, ka no iedomātās “klusās un drošās” nometnes vietas nekas nav sanācis un būs vien jāsamierinās ar šo kaimiņu klātbūtni. Drošības labad otrpus teltīm iekurinām otru ugunskuru un ap nometni novelkam repšņori, kurā, iepriekš rūpīgi izmazgājuši, ik pa gabalam iesienam karotes un krūzītes, lai tādējādi vai nu atbaidītu kādu nelūgtu viesi, vai vismaz trauku šķindoņa signalizētu par iezīmētās robežas pārkāpšanu. Lienot teltīs, ugunskuriem piemetam labi daudz resnus sprunguļus, lai tie ilgāk degtu. Nakts paiet salīdzinoši mierīgi, kaut dzirdam lāču kustību, tiem rosoties netālu krastmalā. Esam jau tā apraduši ar šo zvēru klātbūtni, ka nakts mieru tas īpaši netraucē. Esam pat kļuvuši nedaudz pārgalvīgi, sastopot lāčus, uzdrošināmies tos vērot no arvien tuvākas distances.

Nākamajā dienā, līdzīgi kā līdz šim, ķeram uz nārstu peldošos kuprlašus un goļecus un pie viena “traucējam” lāčus viņu nodarbēs. Vakarā piestājam pie kāda strauta ietekas. Ka-mēr nav satumsis, nolemju paiet pa strautu un mēģināt noķert kādu strauta foreli – laši jau sāk apnikt, gribas kaut ko maigāku, turklāt bieži lašu muskuļos atrodam sīkus tārpiņus, kas neizraisa tās patīkamākās sajūtas, tāpēc zivis pārsvarā lietojam vārītas. Īpaši daudz tārpiņu ir goļecos.

Tā kā iešanu gar krastu apgrūtina krūmi, iebrienu strautā un, mētājot mazu rotiņu, lēnām virzos pret straumi, līdz nonāku vietā, kur strauts met līkumu. Līkuma iekšpusē ir stāva klints, kas pārkārusies pār strauta gultni un slejas metrus sešus augstu. Uzmanīgi tuvojos klintij un, kad esmu dažus metrus no tās, uzmanīgi palūkojos gar stāvās sienas malu. Tajā pašā mirklī ieraugu, ka no otras puses klintij klāt brien neviens cits kā pats taigas saimnieks. Arī lācis, iespējams jau krietni ātrāk, ir mani ievērojis un tagad, nenovēršot skatienu, uzmanīgi lūkojas uz mani. Tā nu stāvam un vērojam viens otru. Šoreiz distance starp mani un zvēru ir ārkārtīgi maza. Saprotu, ka nedrīkstu izdarīt straujas kustības vai izrādīt bailes. Palieku stāvot un mierīgi lūkojos lāča virzienā. Kaut iekšēji “vāros” un gribas mesties atpakaļ, saprotu, ka ir svarīgi izturēt šo sprieguma pilno brīdi. Nedrīkstu izrādīt bailes, pagriezt lācim muguru vai bēgt. Vienlaikus drošības labad iebāžu roku kabatā un sameklēju miliču svilpīti. Liekas, ka svilpīte ir vienīgais “ierocis”, kas vēl var mani glābt, ja lācis tuvosies. Laiks velkas neiedomājami ilgi. Starp mums nav daudz vairāk par kādiem 20 metriem, varu labi saskatīt lāča tumšās acis, kas pētoši veras manī, un ausis, kas saslējušās kā divi lokatori. Zvērs, paslējis purnu, groza to, cenšoties vēl ko saost. Šķiet, ka jau pagājusi vai vesela mūžība. Līdz beidzot, laikam pietiekami mani nopētījis, lācis lēnām novēršas, pagriežas un, saceļot šļakatu mākoni, izmetas no strauta un nozūd krūmājā. Ievēroju, kā ūdens strūkliņas tek no viņa sāniem. Tikai tagad mani pārņem trīsas, un arī savāds saltums kāpj pa muguru uz augšu. Kāds gan tur brīnums – strauta ūdens ir ledaini auksts, bet man kājās tik vien kā brezenta bikses, vilnas zeķes un kedas. Lieki nevilcinoties, pagriežos arī es un brienu atpakaļ uz ietekas pusi. Nav arī pārliecības, ka šis ir vienīgais lācis, kurš strau-tā meklē ko ēdamu. Man apetīte uz forelēm galīgi pārgājusi. Pēc brīža esmu jau nonācis klajākā vietā pie strauta ietekas Županovā. Veroties rāmajā upes plūdumā un nometnes ugunskura dūmos un dzirdot biedru balsis, sasprindzinājums pāriet. Ejot esmu arī nedaudz sasildījies. Saprotu, ka esmu izturējis nopietnu psiholoģisko pārbaudījumu un man ir veicies, ka neesmu sastapies ar kādu agresīvi noskaņotu klaidoni. Lai kā būtu, skola ir rokā – sastopoties ar lāci, nedrīkst nervozēt, izdarīt straujas kustības. Ir jāpaliek uz vietas, mierīgi veroties zvēra virzienā. Un, ja vien lācis nav agresīvi noskaņots, ir paēdis, nav pārsteigts pārlieku tuvā distancē un tam nav jāaizstāv sava teritorija vai bērni, tad zvērs, iespējams, novērsīsies un dosies savās gaitās. Vienlaikus lēšu, ka pārāk daudz nosacījumiem jāsakrīt, lai zvērs neuzbruktu, un cilvēka paša uzvedība ir tikai viens no šiem nosacījumiem. Tomēr zināma “attiecību” pieredze sāk veidoties. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, varu teikt, ka tā īpaši noderēja turpmākajās dienās, ejot gar Dzendzuru. Šajā gājienā ne reizi vien uz lāču takām ‒ garajā “ziloņzālē” iestaigātajos tuneļos ‒ nācās sastapties ar pretim nākoša-jiem ķepaiņiem, kas pirms došanās ziemas guļā, neremdināmas dziņas vadīti, bija ceļā pie Županovas lašiem.

Nākošajā dienā ar Antu esam dežuranti, tādēļ ceļamies agrāk. Kad brokastis gatavas un sākam jau domāt, ka jāmodina pārējie, pretējā krastā ieraugām lāceni ar diviem lācēniem. Zinu, ka lācene allaž agresīvi reaģē uz jebkādu savu bērnu apdraudējumu, tādēļ tikšanās ar šo no skata miermīlīgo ģimenīti nesola neko labu. Lāči nesteidzīgi nāk uz mūsu pusi un, nonākuši iepretim nometnei, piestāj. Kamēr lācene kaut ko krasta zālē ošņā, abi lācēni metas upē un sāk peldēt uz mūsu pusi. Lācene sākumā kavējas krastā, taču jau pēc mirkļa tā brien upē un grasās doties pakaļ mazajiem. Situācija kļūst bīstama. Saprotam, ka vienīgais, ko varam iesākt, ir sacelt troksni, lai, tā teikt, brīdinātu lāčus, ka šajā krastā esam mēs un viņi nav izvēlējušies pareizo vietu upes šķērsošanai. Sākam kliegt, paķeram pannu un tuk-šās bļodiņas un saceļam milzu brēku, lai pārspētu ūdens čalošanu. Beidzot lācene ierauga mūs un atsauc abus nebēdņus atpakaļ. Abi lācēni ir apbrīnojami paklausīgi, tūdaļ atgriežas pie mammas un izrāpjas no ūdens. Lācene vēl pētoši noskata mūs, bet pārliecinājusies, ka lācēniem nekas slikts nav nodarīts un briesmas nedraud, nesteidzīgi ieved saimi krasta krūmājā. Raugāmies, kā ģimenīte nozūd zaļotnē, un varam tikai minēt, kā viss būtu risinājies, ja lāči nebūtu savlaicīgi ievēroti. Mums abiem – gan Antai, gan man – trīc kājas un rokas. Vēl nodomāju, cik labi, ka vakar, brienot pa strautu, nesastapu lāču mammu ar lācēniem. Pārējie neko nesaprot, samiegojušies raušas ārā no teltīm, burkšķēdami, ka esam uzrīkojuši pārāk skaļu celšanu. Sak, varējāt taču modināt pieklājīgāk, nevis ar tādu histēriski skaļu trobeli! Kad izstāstām, kas par lietu, kolēģi sāk bārstīt asprātības par biksēm, ko tagad derētu izmazgāt.

Paēduši brokastis, dodamies straumē. Pēcpusdienā esam nonākuši līdz varbūtējai Dzendzuras ietekai. Plānojam, virzoties gar to, pāriet kalnu grēdu, kas šķir Županovas un Avačas upju baseinus, lai nokļūtu pie Veršinskas, pa kuru, cik zināms, vēl neviens organizētais ūdens tūrists nav braucis. Veršinska ietek Kreisajā Avačā. Precīzāka informācija par Veršinsku mājās nebija atrodama, bet, spriežot pēc reljefa kartē, upei ir liels kritums ‒ 5–8 metri kilometrā ‒, un braukšana solās būt jautra.

Te jāpaskaidro, ka orientējamies pēc kompasa un ar roku uz pauspapīra pārzīmētas kartes. Županovas krastos, kā jau citviet taigā, ceļa rādītāji vai informācijas zīmes nav izliktas. Līdz ar to jebkurš pieņēmums jāpārbauda, kļūdīties nedrīkst. Ja pabrauksim garām strauta ietekai vai aiziesim pa nepareizu pieteku, ceļojums var pagarināties līdz ziemai vai pat vēl ilgāku laiku, jo attālumi šeit ir milzīgi, bet mums nav nekādu sakaru līdzekļu, lai varbūtējiem glābējiem paziņotu savu atrašanās vietu. Jau iepriekš bijām piestājuši pie kādas Županovas labā krasta pietekas, par kuru domājām, ka tā varētu būt meklētais strauts. Taču pēc ilgām diskusijām un strīdiem vienojāmies, ka tā tomēr nav Dzendzura un braucām tālāk, līdz nokļuvām pie šīs pietekas.

Šoreiz, lai gūtu pārliecību, ka esam noorientējušies pareizi, es, Zigurds un Jānis dodamies gar pieteku uz augšu četru stundu ilgā izlūkgājienā. Uzkāpuši kalnā, secinām, ka apkārtne ir krūmiem un kokiem noklāta un neko jēdzīgu nevaram saskatīt, tomēr šķiet, ka šīs pietekas tecējuma virziens atbilst mūsu kartē iezīmētā strauta tecējumam. Arī apkārtējo sopku izvietojums liek domāt, ka esam nokļuvuši vajadzīgajā vietā. Pēc visu apstākļu izvērtēšanas un kaismīgas diskusijas pieņemam lēmumu, ka šai pietekai jābūt Dzendzurai. Sākam izjaukt katamarānu rāmjus un pakoties kājām ejamajai ceļojuma daļai. Gājienu sākam vēlā pēcpusdienā. Ritms un taktika zināma: ejam 25 minūtes, pēc tam 10 minūtes atpūšamies. Priekšā ejošais nepārtraukti kliedz un svilpo, lai informētu pekai-ņus un tie varētu savlaicīgi izvairīties no sastapšanās. Somas smagas. Jāstiepj izjauktie katamarāni un viss braukšanai pa ūdeni nepieciešamais inventārs. Vīriem nešļava ir ne mazāk kā 55–60 kilogramu smaga, dāmām somas vieglākas – katrai jānes “tikai” 35–40 kilogrami. Gar strautu ved krūmos un “ziloņzālē” lāču iemītas takas, kas līkumo starp ciņiem un lielākiem akmeņiem. “Ziloņzāle”, dažviet savijusies ar krūmāju, sniedzas 2–3 metru augstu. Lai ar smago nesamo tiktu uz priekšu, vietām jāmetas četrrāpus un burtiski jālien pa zvēru iestaigāto tuneli. Eju pa priekšu, ar uzasinātu koka mačeti cērtu ceļu un ik pa brīdim iekliedzos. Kad esam tā kādu laiku gājuši, kārtējā takas līkumā izdomāju nomesties rāpus, lai pavērotu tālāko virzienu, jo šķiet, ka taka virzās prom no upes. Ieskatos tuneļa krēslā un metrus 15 tālāk ieraugu kādu, kas ziņkārīgi veras manī. Šaubu nav, kārtējais “brūnais purniņš”... Labi, ka laikus pamanīts. Taču situācija nav patīkama – smagais nesamais spiež pie zemes, un es nevaru mierīgi notupēt. Balstos arī uz rokām, taču mugursoma sveras pāri pleciem, kaklam un galvai un tīko mani apgāzt. Tas nu nebūtu smuki, ja es apveltos vēkšpēdus taigas saimnieka priekšā. Nevar zināt, kā viņš uz to reaģēs. Iespējams, uztvers to kā aicinājumu parotaļāties, bet varbūt kā signālu uzbrukumam. Tostarp lācis nenovēršoties lūkojas manī. Caur pieri arī es vēroju viņu un drošības labad pavēršu pret lāci savu koka mačeti. Tupēt kļūst arvien grūtāk, kājas tirpst, pārējie aizmugurē apstājušies un klusējot gaida. Beidzot lācis – lielākais no līdz šim sastaptajiem – novēršas un, izlaužoties caur krūmiem un zāli, nobrien no takas. Necik tālu viņš neiet, vien kādus pārdesmit metrus, tad klajākā vietā apstājas un attupies turpina mūs vērot. Biedriem palīdzot, pieslienos kājās, un turpinām iet iesāktajā virzienā. Vietā, kur lācis tupējis, sajūtu aso, specifisko smārdu, ko bērnībā reizēm esmu saodis zooloģiskajā dārzā. Kad esam gabalu pagājuši, atskatos un caur krūmiem un zāles stiebriem redzu, ka lācis nesteidzīgi atgriežas uz takas un turpina ceļu iesāktajā virzienā. Esam draudzīgi sadalījuši vienīgo pārvietošanās ceļu! Gluži kā viensliežu dzelzceļā, mainoties vilcieniem. Laikam jau mūs glābj lašu nārsts un līdz ar to pilnie lāču vēderi. Arī savstarpēji tie patlaban komunicē miermīlīgi. Turklāt vēl nav atklāta šo dzīvnieku medību sezona, un iespēja, ka apkārt varētu klīst kāds savainots lācis, ir visai minimāla. Tomēr, lai arī kā būtu, attālinoties no Županovas, lāčus sastopam ar vien retāk. Katra tikšanās ar šo zvēru ir pārbaudījums mūsu nervu sistēmai.

Gar Dzendzuru ejam jau divas dienas. Jāteic, tas ir neiedomājami grūti. Sevišķi tad, kad saule karsē ne pa jokam, sāļi sviedri līst pār pieri un vaigiem un kož acīs un mugursomu lences plecos graužas dziļi un sāpīgi. Atpūtas vietās, lai kaut cik uzlabotu pašsajūtu, lapoto zariņu, ar ko ejot gaiņājam uzmācīgās mušiņas, aizbāžam aiz krekla – tā radām gaisa slāni, kas mazliet dzesē sakarsušo ķermeni. Gājienu jau dēvējam par mūsu Golgāta ceļu. Jānis, Lehs un Benita sākuši sarunāties ar savām mugursomām, dēvē tās par “draudzenēm”. Vienubrīd jau visiem šķiet, ka sākam “jūgties nost” – sadzirdam tādu kā tālu kliedziena atbalsi. Nu nevar būt, ka te, krūmājā, rastos atbalss! Taču pēc brīža garajā zālē parādās milzīga mugursoma, kas it kā peld pa gaisu. Ieskatoties vērīgāk, zem tās saskatāms salīcis vīrs. Cilvēks!

Ir diezgan dīvaini šeit, visīstākajā nekurienē, sastapt sev līdzīgos. Izrādās, ka mums pretim nāk pieci vīri no Permas tūristu kluba “Orions”, kuri Kamčatku apceļo kājām. Permiešu sniegtā informācija beidzot ļauj droši secināt, ka nesam kļūdījušies – tik tiešām ejam gar Dzendzuru. Šī ziņa mums ir kā medus maize. Jāatzīst, līdz pat šim brīdim nebija pārliecības, ka esam izvēlējušies pareizo pieteku. Vērojot kolēģu ekipējumu, pārsteidz, ka viņi kā praktiskākos apavus ir izvēlējušies makšķernieku garos gumijas zābakus, ko ejot noloka, bet, strautiņus un mitras vietas šķērsojot, uzloka un – kājas sausas!... Par viņu argumentiem gan stipri šaubos. No savām forelista gaitām zinu, cik dūšīgi šādos zābakos svīst kājas. Dīvaina izvēle ir arī viņu Abalakova tipa mugursomas, kas piestūķētas apaļas un “sēž” zemu uz nesēja muguras, tā papildus to slogojot. Mums, kas nesam daudz lielāku svaru, mugursomas ir ar rāmi, tā saucamie jermaki. Mugursomu rāmji ne tikai izlīdzsvaro slodzi mugurai, bet tos varam izmantot kā papildu stiprinājumu katamarāniem... Bet viņi jau nekuģo un iet kājām. Šīs saraustītās pārdomas gan paturu pie sevis, jo permieši sakās esam pieredzējuši kājnieku tūristi. Gan jau viņi paši zina, kas un kā labāk. Galvenais ‒ tagad ceļu varam turpināt drošāk. Pirmkārt, permieši pastāstījuši, ka tālāk vairs nav lāču, otrkārt, tagad orientēties palīdzēs viņu sniegtā informācija par objektiem, gar kuriem mums būs jāiet. Saņemtā informācija tomēr nemazina ierastās grūtības, ar kurām joprojām sastopamies ik brīdi. Lūk, Ingunas ieraksts dienasgrāmatā: “Pēc kārtējā strauta forsēšanas neejam vairs pa lāču taku, bet gan pa cilvēku iemītu, tomēr nedaudz vieglāk. Vienlaikus sanāk iet pret kalnu, kāpiens drausmīgs. Tad sākas zvilnājs (pundurciedru audze), Aivars ierosina iet atpakaļ, šķērsot upi un turpināt gājienu pa otru krastu. Atpakaļ neejam, Zigis izcērt ceļu ar cirvi. Tas aizņem vairākas stundas.” Savukārt Benita 12. augustā raksta: “Ātri paēdām Aivara un Antas gatavotos zirņus un cēlām savas mīļās mugursomas plecos, lai dotos kārtējā Golgāta gājienā. Sākums bija daudzsološs, divus gājienus veicām pa “ļoti labu ceļu”, bet tad... Labāk neatcerēties – kārtējie kalni ar pilnīgu spēku izsīkumu un takas pazaudēšanu. Viss beidzās ar to, ka pēc tam, kad Jānis kopā ar viņa “drausmoni” – mugursomu – kārtējā kalnā tika uzvilkts ar striķi, un tika konstatēts, ka tālāk ceļa nav un Jānis un mēs, trīs dāmas, ar striķiem tikām laistas no kalna atkal ielejā. Kungi ar sevi kaut kā paši tika galā. Aivara M. rožainie sapņi pusdienot tad, kad būs pārietas abas kartē redzamās pietekas, pilnīgi sagruva. Normālu pusdienu vietu atrast neizdevās līdz plkst. 15.30, bet, kad beidzot atradām, apstākļi ēšanai bija galīgi “antisanitāri” – brikšņos, pašā upes malā, mušiņu mākoņos, kur lāgā nevarēja pat ugunskuru iekurt, nemaz nerunājot par izstiepšanos un muguras atpūtināšanu...”

Vēl viens ieraksts tās pašas dienas vakarā: “Daži, pat neēduši vakariņas, devās pie miera, citiem vakariņas bija jāpasniedz “gultās”... Vēl nebija parādījušās zvaigznes, kad nometnē jau bija kluss, jo visi saprot, ka nāks nākamā diena, un tas, ko tā vēl solīs, nav zināms... Pilnīgi bez jebkāda optimisma uz dzīvi – Benita...”

Kādudien, ieturot pusdienas, ievērojam netālu no mums garām lidojošu helikopteru. Tas saceļ spārnos prātus, tūdaļ rodas ideja, ka ar spogulīša palīdzību varētu padot ziņu, kazi, lidonis mūs uzņem. Taču, kamēr spriedelējam, kur iepakots spogulītis, kādas ziņas un signāli ar saules zaķīša palīdzību jāraida pilotiem (vienīgais signāls, ko zinām, ir SOS), helikopters jau pagaisis aiz kalna. Paliekam vieni ar idejām un atziņu, ka varam paļauties tikai uz saviem spēkiem. Taču ne viss mūsu prātos zīmējas drūmās krāsās. Piemēram – Leha optimisma pilnais skatiens uz 13. augusta notikumiem: “Man šodien “lielā” diena. Ne-pietiek ar to, ka esmu dežurants, man vēl svinīgi pasniegta dienasgrāmata. Un tagad man jāraksta, bet pārējie izgāzušies sēž uz akmeņiem (..) piesaulītē un gaida pusdienu buljonu un čajoku ar medu (..). Janka mums šodien “šķībais”. Vakar iekoda moška, un šodien acs ir ciet. Uz pārējiem lūr ar vienu. Pakojamies, dzirkstī jautrība, plkst. 10.30 brienam upē un sākam ceļu. Nepaiet ne 10 minūtes, kad paslīd Benita, dūšīgi sasit ceļgalus, reibst galva. Neparedzēta pīppauze, kaut arī neviens no mums nepīpē. Vēlāk turpinām ceļu – augšā, lejā, pa ūdeni, viršiem, purviem... Ellīgs karstums, liekas, esam nonākuši odu dzimtenē. Vēlu vakarā pēc nebeidzamām debatēm esam apstājušies purva vidū uz nelieliem pauguriem. Lejā čalo upīte. Ēdam vakariņas, kad pa upīti uz augšu sāk iet laši. Skats azartisks. Iemetos upītē, lai kādu ķertu. Taču sāk jau palikt tumšs, lai kaut ko redzētu. Beidzu, jo odi kož visos galos...”

Leha optimisms un draudzīgā humora izjūta (arī attiecībā uz sevi) allaž palīdzējusi un arī tagad palīdz komandā uzturēt možu garu. To spilgti raksturo kādu rītu pirms došanās ceļā nevērīgi izmestā frāze, kas kļuvusi par moto Ingunas ierakstam dienasgrāmatā: “Kas var būt labāks par ūdens tūrismu,” teica Lehs un, uzvēlis plecos mugursomu, iebrida upē...” Jāsecina, ka ne visi grupas dalībnieki ir nobrieduši šādām grūtībām, tādēļ laiku pa laikam kritiskos brīžos nākas kādu atbalstīt, uzmundrināt un palīdzēt, lai nezūd kopīgais cīņas gars. Ir svarīgi saglabāt līdzšinējo pozitīvo mikroklimatu, un, jāteic, tas kopīgiem spēkiem izdodas. Mani joprojām stipri nomoka ceļojuma pirmajā vakarā iegūtais apdegums. Ievainojums negrib dzīt, tā vidū izveidojies piltuvveidīgs krāteris, no kura rītos un vakaros ar pinceti izvelku atmirušos audus. Potīte ejot smeldz, un man ik rītu un dažreiz arī pēc brišanas pa ūdeni nākas brūci apkopt. Sterilie marles pārsēji ir beigušies, neesam rēķinājušies ar tik lielu patēriņu, tādēļ tagad vakaros ārējās apsaites mazgāju, lai no rīta brūci varētu daudzmaz kārtīgi nosaitēt un ejot tā nesaskartos ar savalkāto vilnas zeķi.

Pirms pārejas skatam paveras vairākus kilometrus plata, purvaina, maziem pauguriņiem nosēta ieplaka, ko izvago daudzi strauti, kas purvainajā zemē iegrauzuši dziļas gultnes. Ir labi, ja iešanas azimuts sakrīt ar kārtējā strauta tecējuma virzienu. Strautu gultnes ir klātas oļiem un sīkiem akmentiņiem, pa tiem ejam kā pa pārplūdušām ietvēm. Arī padzerties var ērti – nav pārāk zemu jānoliecas. Tā kā karstums ir nežēlīgs, pamatīgi svīstam un dzert gribas bieži. Par “krūzīti” izmantoju savu brezenta auduma cepuri ar nagu. Mitrā naģene arī patīkami dzesē sakarsušo galvu. Taču, ja strautu nākas šķērsot, situācija kļūst visai sarežģīta – vispirms jānolaižas pusotru metru dziļā grāvī, pēc tam no tā jātiek laukā. Un tas ir grūti, jo krasti ir stāvi, gandrīz vertikāli, tos veido biezs kūdras slānis, sīku krūmu un zālaugu saknes, kas savijušās ar lielākiem un mazākiem akmeņiem un olīšiem. Nekur nevar droši ieķerties vai pieturēties, augi netur mūsu svaru. Kad stāvais krasts pievārēts, grūti piecelties kājās ‒ smagā mugursoma spiež pie zemes. Nav arī prāta darbs somu iepriekš noņemt, pēc tam viens to vairs plecos nedabūsi – nav kur to atsliet, lai ielīstu somas lencēs...

Tā kā ejam ciešā bariņā, palīdzot cits citam, šķēršļus kaut kā pārvaram un lēnām, bet noteikti virzāmies uz priekšu. Krastos mudž odi un mušiņas, kuri lien aiz jakas un krekla. Mūsu kakli un rokas jau izskatās kā masaliņu slimniekiem. Pamazām tuvojamies klajuma pretējai malai, kur slīpā nogāzē izpletusies bērzu birzs. Strautiņu dzidrajā ūdenī ik pa brīdim aiztrauc iztraucētie nārstojošo zivju bari, kas, mums tuvojoties, mūk ar lielu troksni. Taču par zivju tvarstīšanu pašlaik nedomājam. Galvās tikai viena doma – ātrāk tikt cauri šim strautu un lidojošo asinssūcēju labirintam, novelt no pleciem smagās somas, atsēsties bērzu ēnā, atpogāt brezenta jaku un kreklu, ļaujoties dzesējošai vēja pūsmai. Tomēr, kad esam izgājuši cauri ieplakai, no ilgākas sēdēšanas un atpūtas nekas nesanāk. Nokalnē, kas ved uz pāreju, nav atrodams ūdens. Kādam, kuram enerģija vēl nav galīgi apsīkusi, jādodas atpakaļ pēc strauta ūdens dzeršanai. Ejam abi ar Zigurdu. Iešana lejup pa nokalni bez mugursomām šķiet kā viegla rotaļa, tā vien gribās traukties uz priekšu ātrāk. Veldzējuši slāpes, atnesam ūdeni pārējiem. Atvilkuši elpu, dodamies izšķirošajā kāpienā uz pāreju. Strautā esmu paņēmis mazu gludu akmentiņu un turu to mutē, ik pa brīdim norijot sakrājušās siekalas. Šādu paņēmienu savulaik ieteicis Zigurds, tas palīdz pārvarēt slāpes un pat uzmundrina. Gar nokalnes malu braucis kāpurķēžu vi-surgājējs, un iešana pa tā iebraukto sliedi ir visnotaļ komfortabla. Ejam klusējot, kā tādi sacīkšu zirgi, kas sajutuši drīzu finišu. Beidzot šķērsojam augstāko punktu un pa lēzenu, krūmiem aizaugušu pļavu noejam līdz upei.

Esam nokļuvuši pie Veršinskas! Sienam katamarānu rāmjus un gatavojamies nobraucienam pa šo “neskarto” upi. Mums nav precīzas informācija par tās tecējuma raksturu un sagaidāmajiem šķēršļiem. Zinām vien tikai aptuvenu kritumu, kas sola strauju braucienu, un to, ka pēc kādiem 40 kilometriem Veršinska ietek Kreisajā Avačā. Pēcpusdienā dodamies ceļā. Laiks nomācas un sāk smidzināt lietus. Upe līkumo cauri biezam krūmājam. Braucam, izvairoties no piespiedēm pie krasta un ūdenī sakritušajiem kokiem. Straumes ātrums līdzīgs kā pavasarī Amatā, taču šī upe ir vismaz divas reizes šaurāka. Tādēļ manevrēšana prasa lielu prasmi un ātru reakciju. Situācijas mainās zibenīgi, un jāspēj reaģēt uz katru no tām. Baudām upes ņipro tecējumu. Vietām pāri upei nolīkušie koki, savijuši zarus ar pretējā krastā augošajiem, veido savdabīgas arkas. Krastos aug gara zāle. Gar pašu ūdens malu jau atkal redzamas lāču iemītas takas. Tā kā Veršinska nav dziļa, ievērojam pretim peldošas zivis. Daža tīri branga. Brauciens norit bez īpašiem starpgadījumiem, ja neskaita brīdi, kad, “iejoņojuši” kārtējā līkumā, krastā dažu metru attālumā iztraucējam lāci, kurš, mūs ieraudzījis, iztrūkstas ne mazāk. Pārsteigums ir tik pēkšņs, ka ķepainis ieplestām ķepām, izslējies pakaļkājās stāv, pavadot mūs ar skatienu un pat netaisās bēgt. Jādomā, ka šis pekainis nav vienīgais savas sugas pārstāvis šajā upes posmā. Avarēt vai kāpt krastā būtu pārāk riskanti. Tāpēc tālāk braucam daudz piesardzīgāk, jau ar negatīvu ātrumu. Ap pulksten 20 beidzam braukt, jo ieleja, pa kuru plūst upe, spēji sašaurinās. Tālāk ir stāvi, kokiem un krūmiem apauguši krasti, gultnē redzami akmeņi un baltu putu gali. Nezinām arī, vai tālāk būs labas nometnes vietas. Tāpēc paliekam te, upes labajā krastā uz nelielas terases starp mellenājiem. Nokalnē līdzās upei izpleties zvilnājs (blīva ložņājošu skujeņu audze –A. M.), tāpēc pēc malkas nav tālu jāiet. Straujajā nobraucienā esam samirkuši. Paiet ilgāks laiks, līdz izžāvējam slapjās drēbes un sasilstam. Vakariņojot atsākas tērzēšana par šodien piedzīvoto un nākamās dienas plāniem. Upe jau ir apmēram 20 metrus plata, straumes ātrums lēšams vismaz 10–15 kilometri stundā. Pēc vakariņām, dodos pie upes un noķeru vairākus goļecus. Brokastu buljons garantēts. Nākamajā dienā turpinās vēl straujāks nobrauciens, un makšķerēšanai nav brīvu brīžu – ik mirkli jābūt gatavam veikt kādu manevru, tāpēc ne mirkli neatslābinos. Tas nu reiz ir nepārtraukts sla-loms: jāmanevrē starp akmeņiem un ūdenī iekritušajiem kokiem, jāizvairās no piespiedēm pie krasta vai kāda cita šķēršļa. Jāteic, ka visas ekipāžas ar šo uzdevumu tiek galā. Mēs, pirmie organizētie ūdens tūristi šajā upē, ar pirmatklājēju tiesībām to novērtējot, atzīstam, ka Veršinska atbilst otrajai kategorijai ar trešās kategorijas elementiem. Taču jāņem vērā, ka upe plūst tālu no apdzīvotām vietām, un nokļūšana līdz tai ir visnotaļ sarežģīta. Tāpēc grūtības pakāpi varētu par vienu kategoriju paaugstināt. Vienlaikus jāteic, ka Veršinskas garums ir pārāk niecīgs, lai to vērtētu kā atsevišķi braucamu upi. Tā vērtējama vien sasaistē ar citām šā reģiona upēm.

Veršinskas un Kreisās Avačas satece ir ideāla vieta nometnei, turklāt tūlīt aiz tās izveidojusies dziļa bedre, kas pilna ar lašveidīgajiem. Dzidrajā ūdenī zivis ir labi redzamas, un tas savukārt vieš mūsu prātos azartu un ķērāju dziņu. Ķeram, ķeram, ķeram, laižam vaļā un, ovāciju pavadīti, ik pa laikam cīnāmies un izvadām krastā pa eksemplāram, kurš nebūt neuzvedas kā miermīlīgs jēriņš. Copē atkal iesaistās mūsu daiļā dzimuma pārstāves, un viņu azarts pieaug līdz ar katru noķerto zivi. Atkal skan: “Nu vēl reizīti iemetīšu,...” reizītes seko cita citai.

No rīta, kad tēja jau uzvārīta, uzmetot skatienu upei, ievēroju, ka pa slīpo nogāzi pie mums kāpj divi ar automātiem bruņoti vīri raibos tērpos. Izrādās, tie ir armijnieki, kuri “izmesti” taigā, lai apkarotu malu zvejniekus. Atklājas arī, ka viņi jau ilgāku laiciņu mūs vērojuši, līdz secinājuši, ka neesam maliķi. Jautāti, pēc kā viņi to secinājuši, puiši teic, ka neesam bruņoti un pie nometnes neesam uzstādījuši balsta ložmetēju. Armijnieki pastāsta, ka reiz esot piedzīvojuši gadījumu, kad lieta nonākusi līdz šaušanai. Tajā pat laikā jaušams, ka viņi šobrīd vairāk domā par drīzo demobilizēšanos nevis par krišanu varoņa nāvē, svešā vietā cīnoties ar malu zvejniekiem. Abi ir vienkārši Krievijas lauku puiši, kurus gaida mājās. Uzcienājam viņus ar tēju un draudzīgi tērzējam. Beigās uzcepam iepriekšējā vakarā noķertos kuprlašus. Pret mums nekādas pretenzijas netiek izvirzītas, jo apkaro tikai tos, kuri masveidā nelegāli iegūst sarkanos ikrus un zivis. Uzzinām, ka šajā rajonā ir arī citi viņu ieroču biedri, tā kā vajadzības gadījumā viņi varot izsaukt papildspēkus un helikopteru. Draudzīgi papļāpājuši, šķiramies. “Ķērāji” dodas savās gaitās, bet mēs pirms aizbraukšanas vēl pamētājam spiningu bedrē zem sateces. Tomēr sajūta tāda, ka esam jau nonākuši citā pasaulē, kur valda īpaša “kārtība”. Nav vairs tās labās sajūtas, kas ļauj teikt – esam vieni ar pirmatnējo dabu. Bruņotie vīri mums atgādinājuši, ka nekur tālu no civilizācijas neesam tikuši, esam vien izmetuši nelielu loku neskartajā dabā.

Šo sajūtu pastiprina tūlīt pēc brauciena atsākšanas krastā ieraudzīts cilvēks. Tas ir bārdains vīrs, kurš stāsta, ka esot no Djakova “zaimkas” (tā šai Krievijas malā mēdz dēvēt apdzīvotas vietas), viņš meklējot pīles, kuras iepriekšējā vakarā ielaidis upē, bet šodien vairs nevarot atrast. Kad braucam prom, viņš katrai ekipāžai pārmet krustu un kaut ko pie sevis murmina. Neko prātīgu no viņa teiktā un vervelēšanas nesaprotam. Tālāk upe sadalās daudzās attekās, pamazām tuvojamies Ziemeļu Korjakiem (Северные Коряки, apdzīvota vieta Kreisās Avačas krastā). Krastā parādās pa makšķerniekam, visbeidzot viņu kļūst tik daudz, ka ķērāji stāv vai ik pēc 10–20 metriem. Kādā oļiem klātā sērītē piestājam arī mēs un vērojam šo lašu ķērāju darbošanos. Četri vīri “strādā” pa pāriem. Vienam no pāra ir resns spininga kāts, kas aprīkots ar inerces spoli “Ņeva” un vismaz milimetru resnā auklā iesiets metāla serdenis, kuram galā ir četri lieli āķi bez atskabargām (līdzīgi kāsim, ar ko viduslaikos rāpās pāri pils vaļņu mūriem). Šādu “vizuli” vīrs iemet upē un sāk ātri ietīt auklu, ik pa brīdim strauji pievelkot resno kātu. Ja zivi izdodas aizcemmerēt, ķērājs pārmet kātu pār plecu un jož krastā. Kompanjons pie ūdens malas izvilkto zivi saķer un, ja zivs ir mātīte, to uzšķērž un ikrus ielaiž trīs litru burkā, kas stāv turpat krastmalā. Ja izcemmerēts tēviņš, tas tiek atmests atpakaļ upē. Kad burka piepildīta, to aiznes piekrastes krūmos un novieto līdzās citām jau ar ikriem piepildītām burkām. Šajā brīdī atceros sastaptos desantniekus un nevaru saprast, ko viņi meklē augštecē, kur nav neviena maliķa? Kāpēc viņi neķer šos, kas nebūt neslēpjas, bet darbojas, pat nekautrējoties no mums − svešiem vērotājiem. Kaut kas nedaudz noskaidrojas vēlāk, kad apmeklējam Petropavlovskas–Kamčatskas tirgu. Tur sarkanie ikri pieejami plašā sortimentā un dažādā fasējumā (pat uz ātru roku no avīzes satītās tūtās). Šis ir laiks, kad Krievijā, tāpat kā pie mums Latvijā, attīstās kooperatīvu kustība, un šajā ar “ēnu biznesu” cieši saistītajā sfērā reti kurš maksā visus nodokļus un pērk nepieciešamās licences. Galvenais ir iespējami ātrāk gūt lielāku peļņu, protams, daloties ar atļauju devējiem, uzraudzītājiem un kontrolieriem. Savukārt armijas iesaistīšana nārstojošo zivju sargāšanā liecina, ka varas iestādēm zudusi uzticība civilajiem dienestiem, un vismaz formāli sākusies stingrāka maluzvejniecības apkarošana. Bet varbūt, ka mēs vispār neko nesaprotam no šejienes “kārtības”...

Pavērojuši šo zivju “benžu” darbošanos, jau vakara pusē dodamies tālāk. Vēlu vakarā pabraucam garām kādam kājāmgājēju tiltam, vēl pēc pāris kilometriem – otrs tilts, pa kuru virzās intensīva satiksmes plūsma. Klāt Jeļizova − Petropavlovskas–Kamčatskas priekšpilsēta. Krastā tauta, ka biezs. Nav izvēles, stājam malā un ceļam teltis. Kad esam padzēruši vakariņu tēju, pie mūsu ugunskura piekuļas divi iedzēruši tipiņi, runā par politi-ku, deklamē dzeju, galvā liela putra, taču noskaņojums draudzīgs. Vīri izklāsta šejieniešu ideju par atdalīšanos no Padomju Savienības: “Maskava ir tālu, Japāna – tuvu. Atdosim viņiem tās divas strīdīgās Dienvidu Kuriļu salas, bet japāņi par to mums uzbūvēs mājas un savedīs visu nepieciešamo. Rau, vieglās mašīnas un citas preces jau savestas. Varēsim dzīvot cepuri kuldami, dabas bagātību mums pietiek: meži, zivis, kažokzvēri, izrakteņi, dabas gāze utt., tirgosimies un dzīvosim zaļi. Maskava tik un tā visu paņem, pretī neko nedod...” Kad saruna sāk kļūt apnicīga, sakām, ka ejam gulēt, un lienam teltīs. Vīri aizten-terē, taču drīz vien atgriežas jo tumsā viens iekritis kādā bedrē un otrs knapi viņu izvilcis no tās. Pārmet, ka neesam nākuši palīgā. Taujā, vai varam viņiem aizdot kabatas bateriju. Lai neprovocētu iespējamu konfliktu, iedodam vīriem sveci, sērkociņus un viņi aiztenterē, viens otru balstīdami. Atpakaļ vairs nenāk, nu varam laisties miegā. Ar lāčiem sadzīvot bija mierīgāk...

Nākamā rītā pieceļamies vēlu un sākam jaukt katamarānus. Kad viss sapakots, doda-mies uz Jeļizovas lidostu, lai tur atstātu liekās mantas, bet paši, paņēmuši līdzi tikai teltis, guļammaisus un ēst gatavošanai nepieciešamo, dodamies uz Klusā okeāna piekrasti, kur esam iecerējuši pavadīt dažas dienas, lai baudītu nelielu atslodzi pēc pārgājiena grūtībām.

18.augusta vakarā ar “nobalsotu” autobusiņu aizkuļamies līdz okeāna krastam un tur uzceļam teltis. Ir silts, mūs ieaijā okeāna viļņu ritmiskais troksnis. 19. augusta rītā vēl pirms saullēkta ar Antu un Ingunu kāpjam vienā no pauguriem, kas te ik pa gabalam slejas okeāna krastā. Skats, kas paveras no virsotnes, ir vārdiem neaprakstāms. Priekšā okeāns, pie horizonta blāzma, kas aug un aug, uzlecošās saules izgaismota. Gar okeāna piekrasti ik pa gabalam redzami pamesti ierakumi un nocietinājumi. Agrāk te, gar Klusā okeāna krastu, bijusi slēgtā teritorija, kur neviens civilais nav drīkstējis rādīties. Tagad sargposteņi noņemti, katrs var brīvi nākt un iet. Tas mazliet pārsteidz – iedomājamies mūsu Baltijas jūras piekrasti ap Kolku, Ventspili, Mazirbi, Pāvilostu un Liepāju, kuru VDK (Valsts dro-šības komitejas) pakļautībā esošie PSRS robežsargi pat nedomā pamest. Kāpēc te apsardze noņemta, bet Latvijā ne?...

Līdzko saule ir pārrāpusies pamalei, un mēs ar saviļņojumu raugāmies, kā tā lēnām kāpj arvien augstāk, sadzirdam dobju motoru dūkoņu. Jau pēc mirkļa krastā parādās bruņutransporta kolonna, kas milzīgā ātrumā aiztrauc mums garām un tālāk okeāna malā apstājas. No bruņutransportieriem lec laukā karavīri ar strēlnieku ieročiem un skriešus ieņem pamestos ierakumus un būves. No augšas viss labi redzams, nodomāju, ka, iespējams, notiek armijas mācības. Tomēr, nokāpuši lejā un aizgājuši pēc piena uz netālo fermu, no vietējiem ganiem, kuriem ir radio, uzzinām, ka Maskavā noticis apvērsums – pučs, ko organizējusi “Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja”. Gorbačovs atrodoties Krimā mājas arestā. Maskavā varu pārņēmuši pučisti ar VDK šefu Krjučkovu un armijas vadību. Milicijas specvienības “OMON” sadarbībā ar armiju pašlaik “ievedot kārtību” visā valstī. Pučisti paziņojuši, ka demagoģiskajai melšanai, ko sauc par “perestroiku”, svītra pāri, un jāsāk aktīvi rīkoties, lai nepieļautu tālāku Padomju Savienības sabrukumu. Iedzīvotāji un varas iestādes tiekot aicināti sadarboties un atbalstīt pučistus. Šādas ziņas no Maskavas tiek raidītas ik pa brīdim. Pārņem satraukums un neziņa. Pagaidām citu ziņu mūsu rīcībā nav, varam tikai fantazēt, kas pašlaik notiek mājās Latvijā. Satrauktais prāts vairs nenesas uz atpūtu, un pusdienlaikā dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tur uzzinām, ka visur nav vienprātīga atbalsta pučistiem. Tas iedveš mazas cerības. Lauzām galvas, ko gan te, svešumā, iesākt. Redzam pa pilsētu skraidām ziņnešus ar uzsaukuma lapiņām, kas tiek līmētas uz ielu stūriem un žogiem. Izlasām un uzzinām, ka Tālie Austrumi nepakļaujas pučistiem. Uz to viņus aicina Jeļcins, kurš viennozīmīgi iestājas pret puču. Uzsaukumos rakstīts, ka ikviens, kurš var nest ieroci, tiek aicināts doties uz kādu vietu pilsētā, kur tikšot dalīti ieroči un formētas pretošanās vienības. Ož pēc pilsoņu kara... Apspriežam mūsu tālāko rīcību. Izvēle nav liela – vai nu jāstājas šejieniešu bruņotajos formējumos, vai arī, kā rosina Lehs, kājām jādodas līdz Beringa jūras šaurumam un tad ar katamarāniem pāri šaurumam uz Ameriku. Detaļās šo ideju apsverot, saprotam, ka nesam gatavi tik nopietnam un tālam ceļam. Tuvojas ziema un mums nav ne atbilstoša apģērba, ne apavu, ne ekipējuma, ne pārtikas. Tomēr galīgi šo iespējamās rīcības variantu nenoraidām. Esam kā sprostā, bez sakariem ar ārpasauli, vairāk nezināmā nekā zināmā. Saprotu, ka arī Latvijā nekas rožains mūs, vismaz šobrīd, negaida. Es strādāju Godmaņa valdības juridiskajā dienestā, pārējie bijuši aktīvi barikāžu aizstāvji janvāra notikumos un Tautas frontes aktīvisti. Esam iestājušies pirmajos zemessardzes formējumos, nodevuši zvērestu un aktīvi iesaistījušies zemessardzei noteikto uzdevumu pildīšanā. Šeit pa radio izskanējusi informācija par kaut kādiem pučistu sastādītiem “sarakstiem”. Tiem tagad nākšoties “par visu atbildēt”. Tā vien šķiet, ka kāpt lidmašīnā un lidot mājup ir līdz-vērtīgi pašnāvībai. Tad jau labāk piepulcēties Tālo Austrumu bruņotajiem formējumiem. Bet ko darīt Antai, Benitai un Ingunai?... Varbūt viņas arī var būt noderīgas bruņotajos formējumos? Kas mūs sagaida tuvākajā laikā? Šīs pārdomas nedod mieru, un vakarā nevaru iemigt.

Nākamajā dienā dodamies uz lidostu. Esam uzzinājuši, ka mūsu čarterreiss šodien tomēr lidos uz Latviju. Arī radiosakari lidostā ir drošāki, un nav jāuzticas vienīgi Maskavas ziņām. Tostarp noprotam, ka notikumi attīstās ļoti dinamiski. Lidostā satraukums jaušams visos braucējos. Pārsteidz tas, ka daži čarterreisa organizatori lidostā saveduši kastes ar banāniem, ko gatavojas vest uz Rīgu un tur tirgot. Šobrīd viņi aizņemti ar banānu svēršanu un iekraušanu lidmašīnā. Šī “šmotočņiku” (nopērc lētāk–pārdod dārgāk) filozofija kaut kā neiederas mūsu šā brīža satrauktajos prātos. Mēs ik pa brīdim laužamies lidostas dispečeru punktā un taujājam par pēdējām ziņām. Mantas esam salikuši kādā lidostas kaktā un esam gatavi jebkurā brīdī atteikties lidot mājup. Dispečeri ir saprotoši un mūs ārā nedzen. Pastāsta jaunumus – uz Krimu pie Gorbačova devusies delegācija, lai atbrīvotu viņu no mājas aresta. Jeļcina nostāja joprojām nemainīga. Arī Tālo Austrumu gubernators paziņojis, ka nedomā pučistiem pakļauties. Nolemjam lidot, bet visu laiku sekot līdzi jaunākajai radio informācijai, un, ja nu kas, pa ceļam izkāpt Novosibirskā, kur lidmašīnai jānolaižas, lai papildinātu degvielu. Novosibirskā izkāpjam no lidmašīnas, bet, aprunājušies ar pilotiem, uzzinām, ka pa to laiku, kamēr lidojām, Gorbačovs ir atbrīvots, pučs apspiests un pučisti arestēti. Šī ziņa paceļ mūs vai spārnos, un mudīgi rāpjamies atpakaļ lidmašīnā.

Rīts Rīgas lidostā ir kluss un mierīgs. Nekas neliecina par nesenajiem trauksmainajiem notikumiem. Braucot uz mājām redzam, ka ielas ir tukšas, taču piemētātas ar papīriem un nav vēl tīrītas. Saprotu, ka tuvākajā laikā visiem būs daudz darāmā.

Pēc vairākiem mēnešiem kādā krievu avīzē izlasu, ka 19. augustā Klusā okeāna krastā armija kaujas pozīcijas ieņēmusi tādēļ, ka VDK šefa Krjučkova rīcībā esot nonākusi slepena informācija par to, ka amerikāņi, zinot, ka Padomju Savienības Tālie Austrumi negrasās pakļauties pučistiem, gatavojušies tur izcelt savu militāro desantu... Ej nu sazini, vai tā bija nopietni ņemama ziņa vai tikai palaista pīle. Katrā ziņā mēs tur bijām un visu to piedzīvojām... Bet kas būtu bijis, ja būtu bijis paliek vien minējums.

Nepāla

1993.gads saistīts ar Latvijas Universitātes tūristu kluba intriģējošu piedāvājumu. Proti, doties uz Nepālu, kur pašlaik atrodas mūsu alpīnistu komanda ar Teodoru Ķirsi. Steidzami komplektējam komandu. Uz Nepālu piekrituši doties Valdis Zeikats ar sievu, Armīns Sproģis ar sievu, Valdis Gedzuns un Aija, Jānis Eglītis un Silga, kā arī vairāki pieredzes bagāti tūristi no LU tūristu kluba un interesentu aprindām. Sēžamies lidmašīnā un lidojam. Pa ceļam nosēžamies Saržas lidostā netālu no Dubaijas, un – tā kā tālākais lidojums paredzēts pēc vairākām stundām ‒ turpat lidostas ēkā nokārtojam vīzas un ar autobusiņu dodamies ekskursijā uz Dubaiju. Naksnīgā pilsēta pilna ļaužu un izgaismotu sīktirgotavu. Zem palmām apmetušies ļaudis, kuri ‒ tā vien izskatās ‒ iekārtojušies uz nakts pārlaišanu zem klajas debess. Ir silts, pat sutīgs. Šo svelmi, kas atgādina pirts priekštelpu, patīkami vēsina busiņa kondicionieris, bez kura mums, ziemeļniekiem, ekskursija būtu grūti panesama. Izmetuši loku pa pilsētu un guvuši vizuālus iespaidus, atgriežamies lidostā, lai turpinātu lidojumu.

Agri no rīta ielidojam Katmandu. Lidmašīnas riteņu bremzes tā nokarsušas, ka tām virsū tiek liets ūdens. Bremžu nokaršana saistīta ar svelmi, kas iestājusies Nepālā, un Katmandu lidostas salīdzinoši īso skrejceļu. Pie lidostas ēkas stāv mikroautobusi Latvija, kuri atbraukuši no Latvijas, reklamējot Jelgavas autobūves uzņēmumu un mūsu alpīnistu ekspedīciju Daulagiri. Mikriņu sānus grezno atbilstoša satura uzraksti. Autobusu vadītāji pastāsta, ka, tā kā laika apstākļi bijuši īpaši labvēlīgi, Daulagiri virsotni alpīnisti iekarojuši, uzkāpjot tajā bez skābekļa maskām. Savukārt mēs kaļam plānus, kā pavadīt mums atvēlēto laiku Nepālā. Nolemjam apmeklēt Katmandu, Pokhāru, Čitvana nacionālo parku un doties “trekingos” Everesta un Daulagiri apkārtnē gan kājām, gan braucot ar kalnu velosipēdiem un motocikliem. Plāns šķiet vilinošs un nav jau arī citu variantu, jo nepavadīsim visu laiku Nepālā kādā viesnīcā vai hostelī. Ar mikriņu vadītāju laipnu atļauju pasēžu pie vēsturisko autiņu stūres un nofotografējos. Tikmēr pie lidostas ēkas piebraucis autobuss, ar kuru dodamies uz pilsētu. Kā jau te ierasts, somas un čemodānus novietojam uz autobusa jumta un, iekāpuši pasažieru salonā, jūtamies ērti. Iesākumā dodamies uz kādu Katmandu pilsētas viesnīcu, lai noorganizētu ieplānotos pasākumus, sarunātu transportu un pie reizes iepazītu Nepālas galvaspilsētu.

Pilsēta pārsteidz ar kņadu, ļaužu drūzmu, putekļiem un šaušalīgu netīrību. Esmu jau lasījis, ka Katmandu ierindota planētas netīrāko pilsētu topā. Taču tas, ko redzam un piedzīvojam, pārspēj vispārdrošākās iedomas. Ieliņu krustojumos samestas atkritumu kaudzes, pie kurām rosās kazas, govis un suņi, gar ieliņu malām vaļējos notekgrāvjos plūst netīrs ūdens, gaisā valda neiedomājama smaka un putekļi. Vienu vārdu sakot, šādu eksotiku var “baudīt” kādu dienu, bet ne ilgāk. Vienīgā tīrā oāze ir viesnīcas dārzs, kurā baudām atdzesētu mango sulu. Taisnības labad gan jāsaka, ka pats pilsētas centrs ir puslīdz tīrs. Dažas ielas pat klāj asfalts, nav netīro putekļu, ielu malās nav grāvju un pārāk nesmird. Ārpus pilsētas centra reizēm jāpamūk malā no kādas velorikšas vai samazgu spaiņa, kurus pilsētnieki izgāž turpat pie māju durvīm. Ar interesi vērojam, kā šajā vidē strādā zobārsts. Kabinets atrodas ielas malā, un logs ir pietiekami plašs, lai redzētu, kas notiek iekšā. Nevaru apgalvot, ka būtu redzējuši, kā notiek atsāpināšana pirms zoba urbšanas. Iespējams, tas notika, iebelžot pacientam ar koka vālīti pa galvu, varbūt bez šādas procedūras, taču nu krēslā nekustīgi guļ vīrs, bet nezin vēl kādā nolūkā blakus zobārstam atrodas koka vālīte, tā sacīt, pa ķērienam. Nevar vien saprast, vai pacients tiešām apveltīts ar augstu sāpju slieksni vai ir tiktāl nomierināts, ka nejūt, kas notiek viņa mutē. Jābilst, ka zobs tiek urbts ar urbi, kas atgādina kājminamu šujmašīnu vai kaut ko līdzīgu vērpjamajam ratiņam. Zobārstam vienlaikus darbojas gan kāja, gan rokas.

Aizrāvušies ar zobārsta un viņa pacienta vērošanu, nepamanām, ka traucējam satiksmi, par ko mūs brīdina spalgs motorikšas signāls. Ja nepaspētu palēkt sānis, tiktu notriekti no kājām. Vērošanu beidzam un dodamies tālāk. Itin drīz esam nonākuši pie kāda veikaliņa un dāmas ienirst tajā, nozūdot lakatu, kleitu un drēbju baķu labirintos. Tikai pēc laba laika viņas pa vienai sāk nākt ārā. Mums, kas nav gājuši lūkot šo mantu pārpilnību, bet palikuši pie bodītes durvīm, nav īsti saprotams, ko gan var sameklēt šādā mantu ņudzeklī, kur valda nenosakāma smaka, kas raksturīga vecu krāmu noliktavām. Taču dāmu ziņkārība ir apmie-rināta un varam doties tālāk. Jau agrāk esmu secinājis, ka pārvietošanās pa pilsētu lielā grupā ir neracionāla laika tērēšana. Allaž atradīsies kāds, ko gaidīt, jo intereses mēdz būt stipri atšķirīgas. Parasti tas beidzas ar grupas sašķelšanos mazākās interešu kopās. Tā šoreiz es, abi Valdi un Armīns ar kundzēm, Jānis ar Silgu atdalāmies no lielās grupas un turpinām pilsētas apskati. Nonākot kādā krustojumā, ievērojam budistu vai hinduistu pielūgsmes objektu ‒ ziedojumu altāri. Tas nokaisīts ziedlapiņām un nosmērēts ar sarkanu nenosakāmas izcelsmes krāsvielu, kas, šķiet, simbolizē asinis. Aplūkojam šo svētvietu, taču tā kā neviens garāmgājējs nevar neko tuvāk paskaidrot, tad dodamies tālāk. Tā vien šķiet, ka uzrunātie lāgā nesaprot mūsu jautājumus. Toties apkārtējie bērni ir smaidīgi un tā vien tīko iekļūt fotoobjektīva tvertajā bildē. Pastaiga pa pilsētu ir nogurdinoša un drīz vien dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Nākamajā dienā apmeklējam Šivas templi – celtņu kompleksu netālu no Katmandu, Bagati upes krastā. Šī vieta ievērojam ar mirušo ķermeņu rituālu sadedzināšanu. Vērojam pretējā krastā dūmojošu rituālo ugunskuru un seklo upi, kurā peld no iepriekšējiem rituāliem atlikušas pussadegušu koku paliekas un vēl kaut kas, varam tikai fantazēt par to, ko redzam… Apkārt skraida mērkaķi, mētājas to mēsli un iepakojumu atliekas. Atkal tā pati netīrība, kas valda pilsētā, vienīgi trūkst vaļējo novadgrāvju… Pēc šī kompleksa apskates atgriežāmies viesnīcā, lai atpūstos un gatavotos doties uz Čitvana nacionālo parku.

Nākamā dienā seko vairāku stundu brauciens pa kalnu serpentīniem, līdz nokļūstam Čitvana parkā. Tiekam izvietoti mazās koka mājiņās. Turpat netālu atrodas būdiņas, kurās dzīvo daļa parka darbinieku ar ģimenēm. Darbinieku pienākums ir nodrošināt kārtību, uzraudzīt un rūpēties par parku un pavadīt tūristus. Parka teritorija ir plaša, džungļi robežojas ar Indiju. Tā kā laika apstākļi ir ārkārtīgi karsti un sutīgi, priecājamies, ka mājiņās ir dušas. Pie katras mājiņas ārsienas izvietotas saules baterijas. Mums tiek izrādīta ziloņu ferma un piedāvāta iespēja pavērot parku, sēžot ziloņa mugurā. Šo iespēju gan nolemjam izmantot vēlāk. Pēc vakariņām mūs izklaidē dejotāju ansamblis. Bungu pavadījumā tiek kareivīgi de-jots un dziedāts. Dejotāju rokās zib koki, un brīžiem deja atgādina savdabīgu cīņas mākslas demonstrējumu. Dejotāji ugunskura gaismā gan paradās, gan nozūd. Ritmisko dziedāšanu pavada spalgi trokšņi, kokiem sasitoties improvizētā zobendejā. Iespaidīgi…

Nākošajā rītā ceļamies agri, jo paredzēts doties braucienā pa kādu džungļu upi. Ja paveiksies, ieraudzīsim tīģeri vai degunradzi. Rīts ataust miglā tīts, un līdz upei ejam pa biezu miglu. Tai pat laikā ir silts, nejūt pie mums Latvijā raksturīgo drēgnumu. Nonākot pie upes, redzam, ka arī virs ūdens ir migla un tālu neko nevar saskatīt. Gids gan mierina, ka drīz migla izklīdīs, varēsim pārpārēm baudīt laivojumu, vērojot džungļus. Taču vēl migla nav sākusi izklīst, kad tiekam aicināti kāpt laivās. Pie krasta piesietas stāv vairākas garas vienkoča laivas. Sakāpjam pa desmit braucējiem katrā. Sasēžam viens aiz otra rindā. Un top skaidrs, ka šaurās un nestabilās laiviņas paredzētas nepāliešu augumiem, kuri tikai retos gadījumos sasniedz mūsu rumpju vidējo svaru un apmēru. Iebilstam, ka laivu borti vien knapi izceļas no ūdens, taču gids-indietis atmet ar roku un saka, ka viņš papildu laivas nevarot ņem, nesot arī vairāk laivu vadītāju, kuri, stāvot pakaļgalā, ar kārti varētu stumties, vadot laivu lejup pa straumi. Nākšoties vien braukt ar atvēlētajām laivām. Bilstam, ka laivas taču daudz un kāds no mūsējiem varētu uzņemties tās vadīšanu. Turklāt, sasēžoties laivā mazākam skaitam cilvēku, varētu atslogot peldlīdzekļus, taču gids nav pārliecināms. Nekas cits neatliek kā doties straumē ar pārslogotajām laivām. Jau pirmajā šiverā – straujtecītē, kurā ir nelieli vilnīši ‒ pāri laivas bortiem šļakstās ūdens un mēs ar saujām smeļam to ārā. Laivā nav nekādu trauku, ar ko varētu ūdeni izsmelt. Lieki teikt, ka mums arī nav glābšanas vestu. Tostarp ūdens laivā iešļakstās aizvien vairāk nekā spējam to izsmelt. Saprotu, ka pēc kāda lielāka viļņa laiva, būdama pārslogota, nogrims ar visiem braucējiem kā cirvis. Vienīgais, ko šobrīd varam iesākt, ir paaugstināt laivas bortus, saliekot rokas uz tiem. Un ‒ tā kā sēžam viens aiz otra ‒ saliekam apakšdelmus uz laivas bortiem, un borts kļūst par to platumu augstāks, un līdz ar to ūdens vairs tik daudz nešļakstās iekšā. Taču tūdaļ prātā iezogas domas par krokodiliem, kuri mājo upē. Gids mierina, ka šobrīd reptiļi devušies ziemas guļā un “pārsvarā” uzturoties alās upes krastos. Viņi varot arī ilgāku laiku iztikt bez ēšanas, jo pa vasaru esot uzkrājuši pietiekamas barības rezerves. Tas neskan diez ko pārlie-cinoši, tāpēc bažīgi raugāmies ūdenī vērojot, vai laivai netuvojas kāds reptilis, kurš, sajutis izsalkumu, tomēr izlīdis no savas alas. Mierina tas, ka vismaz krastos viņus šobrīd nemanām. Upes ūdens ir neskaidrs, un neko aizdomīgu neizdodas saskatīt. Tomēr esam gatavi momentā atraut rokas no laivas borta. Braucot gar kādu stāvu krastu, gids stāsta, ka nesen straumes izskalotais krasts nobrucis un kāds cilvēks, kurš stāvējis uz tā, iekritis upē. Meklējuši, bet līdz pat šim laikam nelaimīgais nav atrasts. Kāds liktenis piemeklējis iekritušo, atliek vien minēt… Vērojot duļķaino ūdeni un krastus un klausoties gida stāstīto, kuģojam tik tālāk, līdz piestājam kādā lēzenā, smilšainā krastā. Gids izmetas no laivas un norāda uz tīģera pēdām krastmalas smiltīs. Novērtējis pēdu nospiedumus, gids paziņo, ka tīģeris šeit gājis naktī vai šorīt. Neesot arī izslēgts, ka, izdzirdis laivu tuvošanos, tīģeris pametis krastmalu. Sākam iet pa tā pēdām. Sākumā tās virzās gar ūdens malu un ir skaidri saskatāmas, bet tad paliek mazāk izteiktas, līdz, ievirzoties džungļos, pamazām izzūd sakritušo lapu klājienā. Tālāk ejam pa tikko samanāmu taku, kura līkumo starp palmām un krūmu puduriem. Tā kā Nepālā iestājies rudens, visapkārt daudz sakritušu lapu un nodzeltējušu palmu, jo šī vasara bijusi karsta. Gids ejot ik pa brīdim noliecas un paceļ kādu sprunguli. Pajautāju, kādā nolūkā viņš vāc kriteņus. Gids atbild, ka gadījumā, ja nāksies sastapties ar agresīvu tīģeri vai degunradzi, viņš tos atgaiņāšot, metot zvēram ar salasītajiem sprunguļiem un kliedzot… Apbrīnojams naivums dveš no viņa. Pie sevis nodomāju, kāpēc gan parka administrācija nav viņu apgādājusi ar kādu trokšņu raķešpistoli vai ko jēdzīgāku. Administrācijai taču būtu jāparūpējas arī par mūsu drošību. Tajā pat laikā, ejot bariņā, jūtamies salīdzinoši droši. Kādā takas līkumā iztraucējam vistai vai irbei līdzīgu putnu, kurš brēkdams nozūd biežņā. Gids paskaidro, ka tā bijusi savvaļas vista – putns kurš savvaļā sastopams Dienvidaustrumāzijā. Pēc ilgāka gājiena, nonākot kādā klajākā vietā, gids uzrāpjas kokā, lai izlūkotu apkārtni, un paziņo, ka netālu redzot degunradzi. Nokāpis viņš ved to rādīt. Kad esam jau salīdzinoši tuvu biežņai, kurā slēpjas degunradzis, kāds ekstrēmists no mūsu grupas, kurš uzvilcis sarkanu T-kreklu un pastaigā pa džungļiem devies basām kājām, mēģina pielīst tuvāk degunradzim, lai to nofotografētu. Nepārdomātās rīcības sekas ir tādas, ka krūmi ar troksni pašķiras un degunradzis kā bulta traucas mums virsū. Pašķīstam uz visām pusēm un dodam kājām ziņu kā sprinteri pēc starta šāviena. Aiz sevis dzirdu vien smagu soļu dipoņu un skrienu neatskatoties. Degunradzis nezin kādēļ skrien tieši man pa pēdām. Jau diezgan tuvu sev aiz muguras sadzirdu viņa soļus. Un tā kā negribu tikt sadragāts zem šī smagsvara, saprotu, ka spēji jāmaina skrējiena virziens. Skrienot garām kādam kokam, ar acs kaktiņu ievēroju, ka kokam ir augstas, plakaniem dēļiem līdzīgas saknes, starp kurām varētu iespraukties. Strauji mainu skrējiena virzienu un iesprūku spraugā starp koka saknēm. Turpat jau arī degunradzis aiztrauc garām. Esmu izvairījies no sabradāšanas, bet man nav bijusi iespēja novērtēt slēptuvi no varbūtējas citu iemītnieku klātbūtnes viedokļa. Sāku pētīt, vai starp saknēm nav kāds rāpulis vai zirneklis. Par laimi, spraugā esmu vienīgais.

Pēc laba laika, kad viss norimis, spraucos ārā no slēptuves. Pamazām pulcējamies un pārspriežam notikušo. Arī pārējie atraduši patvērumu kāda koka aizsegā vai nokrituši pie zemes un nekustīgi gulējuši, līdz degunradzis tiem patraucies garām. Šī konflikta izprovocētājs stāv un smaida. Tas tak bijis piedzīvojuma vērts, bet ar kādu riska pakāpi!? Atliek vien fantazēt… Degunradzi nav atturējusi gida kliegšana un salasītie sprunguļi, ar kuriem viņš tam metis, pats slēpdamies kāda koka aizsegā. Tikai laimīga sagadīšanās palīdzējusi izvairīties no smagām sekām. Pie sevis nodomāju, kas notiktu, ja mums mestos virsū nevis degunradzis, bet tīģeris, ko ar tādu centību meklējām. Jau kuro reizi secinu, ka “slīcēja glābšanās ir paša slīcēja rokās” un nepālieši ir diezgan bezrūpīgi ļautiņi – par iespējamām sekām daudz galvu nelauza. Atceros, ka braucot kalnos pa šaurajiem serpentīniem, aizu dibenos ievērojām sarūsējušus automašīnu vrakus. Kad jautājām par to izcelsmi, gids skaidroja, ka šaurajos ceļos itin bieži notiek avārijas. Priekšroka ir lielākā spēkrata vadītājam. Mazākajam jādod ceļš lielākajam. Taču, ja spēkrati ir daudz maz līdzīgi, to vadītāji traucas viens otram pretī, negriežot ceļu. Par šādas rīcības sekām tad nu uzskatāmi varējām pārliecināties. Spītnieku vadītās automašīnas sadragātas gulēja dziļi lejā. Gluži kā mūsu pasaku tēlos auni, kuri sastapušies uz šauras laipas, negriež viens otram ceļu un badās, līdz abi iekrīt upē. Mums adrenalīns plok lēnām, vēl un vēl pārrunājam notikušo, līdz gids aicina doties tālāk. Tā vien šķiet, ka viņš ir apmierināts, ka spējis mums “parādīt” degunradzi.

Ejam tālāk un sastopam vīru, kurš jāj ziloņa mugurā, stāvot kājās. Skats, ko ieraugām, ir neparasts un dīvains. Virs krūmu galotnēm, miglas ieskauts lēni slīd cilvēks kā kādā spoku filmā. Tikai pietuvojoties top skaidrs, ka caur krūmiem klusi spraucas zilonis ar cilvēku. Gids ar ziloņa jātnieku pārmij pāris vārdu. Sastaptais ir parka uzraugs, gida kolēģis. Viņš, stāvot kājās ziloņa mugurā, varot labāk visu apskatīt un novērtēt, vai nelūgti apmeklētāji nav iekļuvuši parkā un nenotiek kādi pārkāpumi. Apmetuši džungļos plašu loku, nonākam atpakaļ pie upes nedaudz lejāk no smilšainā krasta, kur tikām izsēdināti. Konstatējam, ka krastā atrodas tikai viena laiva un airētājs. Bet kur pārējās laivas? Izrādās, airētāji devušies atpakaļ, jo bijis jāpilda kāds cits svarīgāks uzdevums nekā mūsu pārcelšana atpakaļ. Atliek tikai priecāties, ka neesam atstāti vispār bez laivas, jo pārpeldēt vai pārbrist krokodilu upi būtu pārlieku riskanti. Pārcelšanās ilgst vairākas stundas. Upe šai vietā sekla, strauja un plata, bet airētāja-kārts stūmēja prasmi vadīt laivu var vēlēties labāku. Vismaz tiem mums, kuri ir pieredzes bagāti laivotāji, šī vīra rosīšanās nešķiet pārliecinoša un uzticību raisoša. Kad beidzot esam otrā krastā, nolemju pamēģināt spiningot. Līdzi esmu paņēmis kompakti sabīdāmu spininga kātu un kastīti ar vizuļiem. Man kājās īpaši džungļu zābaki, ar kuriem varu brist gan dubļos, gan pa ūdeni, un, lai varētu labāk iemest vizuli, iebrienu upē. Tajā pat laikā neriskēju attālināties pārāk tālu no krasta un brist dziļāk par ceļgaliem. Saprotu, ka tas ir dziļums, kurā vēl varu redzēt krokodilu, ja viņš tuvotos. Mētājot spiningu, virzos gar krastu un pirms spert nākamo soli uzmanīgi nopētu, vai kāds krokodils nav paslēpies ūdenī vai arī netuvojas no dziļuma. Visu laiku esmu gatavs ātri mesties krastā. Tas, protams, traucē spiningot. Kad esmu jau kādu brīdi mētājis vizuļus, beidzot pieķeras neliela zivtiņa, kuru atlaižu, un labi ka tā. Manā virzienā steidzas bariņš uniformētu vīru, kuri mani ielenc. Skaidrojos ar viņiem un izrādu savus sportiskos rīkus, taču, ieraudzījuši manu vizulīšu arsenālu, uniformētie vīri vēl vairāk iedegās vēlmē aizvest mani pie sava priekšnieka un izrādīties, cik modri viņi pilda savus pienākumus. Nekas cits neatliek kā doties līdzi sargiem. Nonākam pie kādas būdiņas. Tieku ievests tajā pie priekšnieka un vēlreiz stāstu par sevi, ka tikko esmu atgriezies no oficiālas ekskursijas pa džungļiem un mans mērķis nav bijis paturēt zivis, bet gan sportiski pacīnīties ar tām. Priekšnieks savukārt skaidro, ka zivju ķeršana parka teritorijā nav atļauta. Rādu viņam savus vizulīšus un stāstu par sportisko principu ķer un atlaid. Saku, ka gids mani nav brīdinājis par to, ka zivju ķeršana upē liegta. Tas nomierina iekarsušos prātus, un, tā kā zivju man nav, tieku brīdināts un atlaists. Drīz vien jau esmu savā mājiņā un ieeju dušā atsvaidzināties. Dušojoties ievēroju, ka pie potītes tek un tek asinis, nevaru vien tās apturēt. Nopētot potīti, secinu, ka iespējams pa zābaka augšu pie kājas piekļuvusi kāda dēle, kura izraisījusi asiņošanu. Tā nu sanāk, ka esmu izvairījies no lielākiem plēsējiem, bet neesmu spējis izvairīties no sīkiem asiņu tīkotājiem. Peldēšanās un brišana pa ūdeni saistīta ar risku tikt kāda asinssūcēja sakostam.

Kaut gan pirms došanās uz Nepālu esmu saņēmis visas iespējamās potes, nav garantijas, ka nesaķeru kādu mazāk pazīstamu infekciju. Jau kuro reizi nodomāju, ka dienvidi ar savu piesārņotību, netīrību, kukaiņiem un to izraisītajām slimībām nav tas, kas mani piesaista. Bet vienu reizi taču pašam jāpārliecinās… Atceros, ka laikā, kad dienēju armijā, notika karš Vjetnamā. Jau vēlāk par šo karu un izraisītajām slimībām, ar kurām sasirga abu pušu karotāji un atbalstītāji, lasīju vairākās publikācijās. No šīm pārdomām mani iztraucē Valdis Z. pavēstot, ka nākošajā dienā paredzēts doties džungļos, sēdot ziloņu mugurās. Protams, ka manas domas tikai pie ziloņiem, un vakarā dodos individuālā ekskursijā uz ziloņu fermu, kuru apmeklējām jau iepriekš. Staigājot starp ziloņu novietnēm, ievēroju pie resna staba tauvā piesietu salīdzinoši mazu zilonēnu. Eju klāt un tajā pat brīdī izdzirdu brīdinājuma saucienus, ka tas ir bīstami. Tā kā mani vada labi nodomi, turot izstieptā rokā banānu, tuvojos zilonim, taču, kad esmu pienācis tam klāt, saņemu sitienu ar snuķi no apakšas pa padusi. Nesaprotu, kāds spēks mani uzlidina gaisā, bet piezemējos jau krietnā attālumā no ziloņa. Labi, ka esmu trenēts krist, tālab pārāk nesasitos, visi locekļi arī veseli. Mazais, izrādās, nav sapratis manus labos nodomus, tāpēc nolēmis, ka būs drošāk, ja nenākšu viņam klāt. Bet varbūt tas bijis tikai draudzīgs žests, uz ko savukārt es neesmu bijis gatavs. Lai vai kā, ielāgoju, ka arī mazam zilonītim piemīt ārkārtīgi liels spēks ‒ ar salīdzinoši nevērīgu snuķa vēzienu tas uzmeta mani augstu gaisā.

Nākamajā dienā ziloņi ar saviem jātniekiem ir klāt un tiekam aicināti doties izjādē pa džungļiem. Jāsaka, ka zilonis daudzkārt pārspēj visurgājēju vai tanku. Viņš brien pāri upei, kāpj kalnā un laužas caur neiedomājamiem biezokņiem. Sēžot tā mugurā, pārņem sajūta, ka nav šķēršļa, ko varenais dzīvnieks nevarētu pārvarēt. Vienu brīdi, soļojot garām kokam, kuru klāj gari dzeloņi, sajūtu asas sāpes rokā, jo dzelonis dziļi iedūries pie elkoņa locītavas. Esmu bijis nevērīgs, tobrīd aizrāvies ar kāda putna vērošanu virs mūsu galvām. Putns noķēris garu čūsku. Čūska lokās ap putnu, savukārt putns ik pa brīdim tai ieknābj. Gudroju pie sevis, ka izbiedēts putns var vēl pamest savu laupījumu un tad nevar zināt, kur rāpulis nokrīt, jācer, ka ne mums virsū. Atbrīvoju roku no dzeloņa un nodomāju, ka turpmāk jābūt vērīgākam. Džungļos nedrīkst koncentrēt uzmanību tikai viena objekta vērošanā. Izkļuvuši klajākā vietā, ieraugam degunradzi, kurš slēpjas biezā zālē. Jātnieks virza ziloni virsū degunradzim. Savukārt tas nesteidzīgi atkāpjas, līdz apstājas un nekustas no vietas. Izrādās, degunradzim sagribējies čurāt. Bet iespējams, tā ir spiedzes izraisīta reakcija. Arī zilonis neiet tuvāk degunradzim, bet pieklājīgi gaida, kad tas nokārtos savu vajadzību. Jātnieks vēl un vēlreiz mudina ziloni iet klāt degunradzim, bet bez rezultāta. Pagriežamies un dodamies cita apskates objekta meklējumos. Šoreiz jātnieks par varītēm grib parādīt tīģeri. Tam vajagot būt kaut kur tepat, dažas dienas atpakaļ parka darbinieki to redzējuši… Ilgi līkumojam pa biezokni līdz “elefantraiders” pavēsta, ka manījis kaut ko rūsganu pazibam biezajos krūmos un garajā zālē. Iespējams tas bijis tīģeris. Drošības pēc pievelkam kājas, kuras esam nostiepuši gar ziloņa sāniem, un turpinām sekot tīģerim. Taču vai nu tīģeris ir manīgāks, vai arī mēs neesam pietiekami vērīgi, taču mēģinājumi to ieraudzīt nesekmējas. Ziloņa dzinējs ir apbēdināts, viņš jau kuro reizi apgalvo, ka redzējis zvēru. Iespējams, ka tas tā arī ir, jo viņš sēž priekšā uz ziloņa skausta, bet mēs grozā aiz viņa muguras. Tā kā izjādei atvēlētais laiks ir iztecējis un dodamies atpakaļ uz kempingu.

Nākamajā dienā apmeklējam krokodilu fermu, pa ceļam aplūkojot termītu mītnes. Krokodilu fermā dzīvnieki atkarībā no lieluma izvietoti vairākos nožogotos baseinos. Mazākie nošķirti no lielajiem. Kad pajautājam, kāpēc tas tā, mums skaidro, ka dažkārt lielie mēdzot apēst savus mazākos “brāļus”, tāpēc dzīvnieki tiek turēti nošķirti. Nepālas krokodiliem ir īpatnējs garš un šaurs purns ar ko viņi atšķiras no Āfrikas, Amerikas un citviet dzīvojošiem sugas brāļiem.

Nākošajā dienā dodamies uz alpīnistu Meku Pokhāru. Atkal šauri kalnu serpentīni ar dziļām aizām un nepārtrauktiem skaņu signāliem pagriezienos, aiz kuriem tālākais ceļš nav pārskatāms. Arī mūsu busiņa vadītājs signalizē, lai brīdinātu pretimbraucēju. Jāsaka atklāti, ka braukšana slēgtā busiņā ir diezgan neomulīga. Īpaši brīžos, kad, samainoties ar pretim braucošajām automašīnām, busiņa riteņi atrodas vien dažus centimetrus no aizas malas. Pie sevis nodomāju, ka labāk būtu sēdēt uz autobusa jumta, lai kritiskā brīdī varētu pirms autobuss nogāžas aizā no tā nolekt. Nonākuši Pokhārā, izvietojamies viesnīcā. Papētot kalnu velosipēdu iznomāšanas cenas, secinām, ka labu kalnu velosipēdu var izīrēt par 10 dolāriem dienā. Tā arī darām un pirmo dienu veltām riteņbraukšanai kalnu apstākļos. Bet tā kā karstums ir ārkārtīgi nogurdinošs, turpmākās ekskursijas nolemjam veikt ar īrētiem motocikliem. Iznomājam motociklus par 20 dolāriem diennaktī bez degvielas – tā jāpērk pašiem. Yamaha motocikliem ir 125 kubikcentimetru divtaktu motori, un lieli tēriņi par degvielu nav gaidāmi. Kā pārliecināmies, tie itin žirgti uzved mūs līdz pat 3000 metru augstumam. Motociklu iznomātāji neprasa uzrādīt vadītāja apliecību vai kādu personu apliecinošu dokumentu. Norādam vien viesnīcu, kurā esam apmetušies. Iznomātāji vienīgi pārliecinās, vai spējam iedarbināt braucamrīku, uzsākt braukšanu un nobremzēt. Pārējais ir paša braucēja ziņā… Pārvietošanās ar moci Nepālas kalnu apstākļos ir īpaši aizraujoša un emocionāla. Iesākumā gan jāpierod pie kreisās joslas principa un signalizēšanas pagriezienos, kas neizraisa īpašas problēmas. Nav arī jālej sviedri, kā tas bija braucot ar velosipēdiem. Braucot pa kalnu serpentīniem, itin bieži sastopam nogruvumus, kad lieli klinšu bluķi aizšķērso visu ceļu un starp tiem jāmanevrē kā slaloma trasē. Vietām brauktuve nobrukusi aizā, gar kuru vijas ceļš, un atlikusi vien šaura maliņa, pa kuru apbraukt nobrukumu. Tādās vietās jābūt īpaši uzmanīgiem, lai motocikla riteņi neizslīd un nenoveļamies lejā. Tā kā pirms šādiem šķēršļiem nav nekādu brīdinājuma zīmju, jāsecina, ka tie radušies pavisam nesen.

Pārsteidz, ka apdzīvotās vietās uz asfalta noklāti labības un rīsu stiebri. Tādējādi automašīnas, motocikli un velosipēdi veic savdabīgu graudu kulšanu. Arī mēs ar saviem močiem braucam pāri stiebriem un tādējādi piedalāmies nosacītajos kulšanas darbos. Kā mums paskaidro kādā kalnu ciematā, vakarā izkultie salmi tiks novākti un graudi saslaucīti maisos. Kā notiks graudu malšana, paliek mums nezināms, jo uzrunātais vīrs, šķiet, lāgā nesaprot mūsu jautājumu. Tikmēr bērni, kuri ieinteresēti stāv apkārt, demonstrē īpatnēju vilciņu, kurš, ar auklu iegriezts un tālu aizmests, turpina griezties visiem par sajūsmu. Arī mēs izmēģinām mest vilciņu, bet mums nesanāk. Apkārtējos tas izraisa smieklus un jautrību, jo puišeļi ir lieli meistari vilciņa dancināšanā un jūtas pārāki par mums ‒ neprašām. Lai nekristu vēl lielākā kaunā, metam mieru un dodamies tālāk. Turpinām braukt Indijas virzienā, līdz lāgā nesaprotam, kur atrodamies, jo jau labu laiku braucam ārpus mūsu kartes. Vilina iespaidīgie kalnu skati, par kuriem jūsmojam teju vai katrā ceļa līkumā. Spriežam, ka, iespējams, esam jau nokļuvuši tuvu Indijas robežai vai pat to šķērsojusi, lai gan nekādas norādes uz ceļa neesam manījuši. Taču drošības pēc griežamies atpakaļ. Jau iepriekš esam pabraukuši garām kādai kalnu upei un mani pārņēmusi doma tajā paspiningot. Pie upes pārliecinos, ka ūdens ir ledaini auksts. Putās sakultā straume mutuļo starp milzīgiem akmens bluķiem. Lēšu, ka ūdens tūrismā šo upes posmu varētu iedalīt vismaz piektā kategorijā ar sestās kategorijas elementiem. Protams, spiningot šādā straumē ir ārkārtīgi sarežģīti un, nepārzinot šīs upes iemītnieču gaumi un ierašas, nenoķeru neko. Toties ir prieks un apziņa, ka esmu pie dzidras straumes un izjutis kalnu un klinšu ieskautās upes pievilcību un garšu. Man makšķerēšanas nav tikai lomu gūšana. Tik pat svarīgi ir sajust un baudīt neskartās dabas neatkārtojamo skaistumu, sajust upes elpu.

Esmu jau nogājis krietnu gabalu, kad ievēroju trīs nepāliešu puišeļus, kuri arī makšķerē. Taču viņi to dara visai savdabīgi. Proti, galvenais copmanis tup uz liela akmens bluķa un, turot rokās resnu koku, karina savu “makšķeri” – cilpā iesietu dzeltenu porolona gabaliņu – atstraumē aiz akmens. Savukārt divi viņa asistenti gaida krastā. Painteresējos, kā notiek mak-šķerēšana, jo krastā guļ prāvs skaits mazu zivtiņu. Metode ar žestu palīdzību tiek izskaidrota un nodemonstrēta. Tā ir gaužām vienkārša: zivtiņas ziņkāri lūkojas pēc dzeltenā porolona, un, kad tās iepeld pietiekami dziļi cilpā, puisis parauj koku, cilpa savelkas un zivs tiek izmesta krastā, kur to savāc asistenti. Protams gadās, ka zivs izšļūk no cilpas un atkrīt atpakaļ ūdenī, tomēr tas nemazina ķērāju azartu un optimismu. Viņi klaigā un smejas par katru šādu gadījumu, bet vēl vairāk priecājas par noķerto zivtiņu. Vērojot viņus, arī mani pārņem pozitīvas sajūtas. Vienlaikus saprotu, ka ar savu vizuļu arsenālu un prasmēm nevaru cerēt uz kaut cik ievērojamu lomu, tāpēc turpinu vērot mazos makšķerniekus un just līdzi viņu emocijām.

Tā kā esam aizbraukuši salīdzinoši tālu no pilsētas un ir jau vēls, dodamies atpakaļ uz Pokhāru. Pilsētā iebraucam jau tumsā. Jāsaka, ka braukt kalnos pēc saulrieta ir vēsi, jo neesam pienācīgi ģērbti. Arī moču vājā gaisma knapi izgaismo brauktuvi, īpaši nogruvumu vietās un ceļu līkumos jāuzmanās. Iebraukuši pilsētā, nododam izīrētos močus un viesnīcā izdzeram kukri (vietējā ruma) groku, lai nepiemetas kāda kaite. No rīta atkal esam lieliskā formā un piedzīvojumus alkstoši. Nolemjam doties vienas dienas kājnieku maršrutā un apmeklēt kādu templi. Pa ceļam mums piesitas kāds puišelis, kurš iet līdzās un stāsta par maršrutu, pa kuru ejam. Vadoties no iepriekšējās pieredzes, norādām viņam, ka mūsu pavadīšana ir viņa paša iniciatīva un mēs viņu neesam nolīguši par pavadoni. Esam jau pieredzējuši, ka gala mērķī šāds «gids» pieprasa ievērojamu maksu par saviem pakalpojumiem. Parasti maksa ir neadek liela, un atteikšanās gadījumā tiek sacelta brēka, ka nepildām savas saistības. Apkārtējie visdrīzāk nostājas cietušā pusē. Šeit klusu ciešana tiek uztverta kā piekrišana pieņemt pakalpojumu, kaut arī uzspiestu. Kā arguments tiek minēts: “Jūs taču klausījāties un reizēm uzdevāt pat jautājumus”, tātad esat līguši un maksājiet ragā… Šoreiz esam piesardzīgāki un paziņojam, ka neklausāmies viņa stāstītajā. Drīz vien ievērojam kādu nepāliešu pāri. Sieviete uz muguras nes grozu ar pilnām alus pudelēm, bet blakus, turot rokās viciņu, soļo vīriņš. Nu gluži kā nas-tu nesēja gans. Arī pilsētā dažviet esam ievērojuši pie mājas sienas piestiprinātu plakātu, kas vēsta, ka ēkā atrodas Women Training Center (sieviešu treniņcentrs, latviešu val.). Kā mums skaidroja, tad šajos centros sievietes tiek trenētas smagumu nešanai kalnos. Dažviet tūristu taku malās var iegādāties alu vai atspirdzinošus dzērienus ar vai bez ledus. Bet kādam taču šie labumi jāuznes augšā! Tā ir sūri un grūti pelnīta naudiņa. Tikmēr esam nonākuši augšā un iepazīstamies ar informāciju, kura bagātīgi izvietota pie apskates objekta. Kamēr lasām, mūsu jaunais paziņa, kurš nekur nav nozudis, atkal izsaka piedāvājumu. Proti, viņš zinot labu vietu, kur varētu paēst pusdienas, lai nākot tik līdz, viņš parādīšot. Un tā kā mūsu vēderi dod ziņu, ka viņi ir ieinteresēti šajā piedāvājumā, piekrītam. Īsu brīdi kāpuši lejā, nokļūstam uz mājīgas terases vieglas konstrukcijas mājiņā. Tūdaļ jau parādās saimnieks ar grāmatām, kurās izlasām par iespējām pasūtīt ko ēdamu. Jāsaka, ka izvēle ir pārsteidzoši plaša un ēdienu cenas tik pat pārsteidzoši draudzīgas. Pēc maltītes saimnieks katram no mums uzdāvina pa vecai Nepālas monētai. Viņš skaidro, ka šīs monētas bijušas apgrozībā agrāk, bet pēc naudas reformas vairs nekalpo kā maksāšanas līdzeklis, bet saglabā numismātisku vērtību. Ar pateicību pieņemam monētas un apsolām, ka – ja vēl kādreiz būsim Nepālā – iegriezīsimies pie viņa. Tālāk gids mūs nepavada, jo acīmredzot ir nopelnījis savu dienišķo iztiku un paliek pie saimnieka. Kāpjot zemāk, saule sāk cepināt ar vien dūšīgāk. Priecē tas, ka varam sakarsušos rumpjus vēsināt strautā, kurš tek gar taku. Garastāvoklis ir pacilāts, un uzraujam pa dziesmai. Aija pat nodzied solo kupleju, bet mēs ar Valdi kādu vecu krogus dziesmu. Neizprotami labs garastāvoklis pārņēmis mūsu prātus un sirdis un tas noticis bez jebkādas papildus stimulācijas. Vienkārši jūtamies labi un emocionāli pacilāti. Zemāk nokļūstam pie kādas būdiņas, kuras saimniece aicina nobaudīt papaijas augļus. Viņa ar garu, līku mačeti veikli nomizo un sadala augļus. Papaija ir neaprakstāmi garšīga, sulīga un salda. Maksa par cienastu ir tīri simboliska. Vēl tajā pat vakarā esam ielūgti svinēt māsas un brāļa svētkus. Svētku īpatnība ir tā, ka svētkos drīkst piedalīties tikai vīriešu kārtas pārstāvji, par ko tiekam stingri brīdināti. Tā nu es, Valdis G. un Jānis E. norunātajā laikā dodamies uz svinību māju. Telpā sapulcējies bariņš jauniešu, kuri mūsu atnākšanu uztver ļoti draudzīgi. Nevar teikt, ka telpa būtu kā īpaši izgreznota vai izpušķota, nemana pat tradicionālos hinduistu vai budistu elkus. Vien pāri istabai stiepjas virtene ar iekārtiem papīra lukturīšiem. Gar sienām novietoti soli un piebīdīti pāris galdi. Vispārējā gaisotne pacilāta, visi sarunājas un žestikulē. Vienā kaktā stāv Tuborg alus kaste un, izrādās, viesi par atsevišķu samaksu alu var iegādāties. Jau pašā sākumā jaunieši, kuri mūs uzaicinājuši uz šo svinēšanu, skubina arī mūs iegādāties pa alus pudelei. Ko arī darām un, lēnām no pudelēm malkojot šo dzērienu, iesaistāmies sarunās. Nepāliešu interese par Latviju un par notiekošo pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir liela. Stāstām viņiem par mūsu sabiedrības alkām pēc neatkarība un pie reizes pastāstām kādu anekdotisku atgadījumu no saviem iespaidiem Nepālā. Mūsu angļu valodas zināšanas ir samērā pieticīgas, tāpēc izlīdzamies arī ar žestiem. Bet visumā saprotamies apmierinoši. Sev par pārsteigumu ievēroju, ka mūsu jaunie draugi pēc alus baudīšanas kļūst ar vien šļauganāki. Rēķinot, cik simboliski lietots alus, tā nevajadzētu būt. Tomēr, kad vakars draudzīgā atmosfērā ritējis jau krietnu laiku un ārā ir satumsis, nepālieši uzsāk dziedāt un dara to aizrautīgi. Lai nepaliktu kaunā, arī mēs nolemjam viņus iepriecināt ar kādu dziesmu. Visi pieklust un klausās mutes pavēruši. Mums jau pašiem šķiet, ka skan braši, tikai diez ko teiktu kāds kuram, ir kaut neliela muzikālā dzirde??? Taču esam revanšējušies un apliecinājuši, ka arī latvieši ir muzikāli. Dziesma ir tā, kas stiprina savstarpēju saprašanos. Esam atraisīti un jūtamies labi. Kad pulkstenis jau rāda otro nakts stundu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tā kā izdzertais alus rosinājis mūsu kuņģu darbību, nolemjam, ka nenāktu par skādi ieturēties. Apstājamies pie kāda restorāna vai ēstuves durvīm un pa bambuskoka sienas šķirbām palūram iekšā. Deg viena spuldzīte un redzams, ka iestādījuma darbinieki guļ uz soliem. Tātad ir vērts pieklauvēt un apjautāties. Tā arī darām un tūlīt iekšā sākas kņada kā skudru pūznī. Tiekam aicināti pie galdiem un tiek pasniegtas ēdienkartes. Kad no bagātīgās ēdienu izvēles esam pasūtījuši ko nu kurš vēlas, viesmīlis aizsteidz uz virtuvi, kur pavāri jau rosās ap plītīm un kur uguni. Ievēroju, ka kāds zēns ar velosipēdu aiztrauc naksnīgajā pilsētā acīmredzot pēc kādām izejvielām, kuru šobrīd ēstuvē nav. Un gods godam jāsaka, ka pēc pusstundas ar astīti karsts ēdiens jau kūp galdā. Jāatzīmē arī tas, ka ēdienkartē minēti gan nepāliešu, gan indiešu, gan ķīniešu un citu pasaules reģionu populārākie ēdieni. Viss tiek sagatavots un pasniegts par simboliskām cenām.

Vienu dienu nolemjam, ka izmantosim tūristiem dotu iespēju ar mazu lidmašīnu aplidot apkārt Everestam un vēl kādam astoņtūkstošniekam un paraudzīties uz šiem milžiem no augšas pa lidaparāta lodziņu. Dodamies uz vietējo lidlauku, kur noskaidrojam, ka biļetes uz tuvāko dienu lidojumiem jau izpārdotas vai rezervētas citiem manīgākiem tūristiem. Skumī-gi, bet jāsamierinās... Toties interesants ir netālais šerpu – nastu nesēju – tirdziņš. Kā mūsu Rumbulā automašīnas, tikai šeit rindā stāv vīriņi ar uz pieres uzvilktām sarkanām svītrām. Painteresējamies, par ko informē šīs svītras. Mums tiek skaidrots, ka katra svītra nozīmē cik savus svarus nastu nesējs var uznest kalnā. Un kaut arī potenciālie nesēji nav diez ko raženi augumos, pārsteidz, ka dažam uz pieres uzvilktas pat trīs sarkanas strīpas, kas liecina par šo vīru spējām un sīkstumu.

Nemanot tuvojas aizbraukšanas diena, un dodamies atpakaļ uz Katmandu. Bet pirms aizbraukt esmu iecerējis izdarīt dažus pirkumus. Esmu noskatījis labu kalnu divriteni par 120 dolāriem. Velosipēds ražots Indijā un aprīkots ar populāru zīmolu ātrumu pārslēgiem. Gribu to aizvest kā dāvanu savam dēlam Aldim. Jābilst, ka šobrīd Latvijā ir lielas problēmas iegadāties velosipēdu. Ar noskatītās markas divriteni biju jau minies šeit kalnu trekingos un pārliecinājies par tā veiktspēju un drošumu. Pirkums izdodas. Pat nokaulēju 20 dolārus. Kādā sīkumbodītē iegādājos no sandalkoka izgrieztas šaha figūriņas. Jābilst, ka arī šaha figūriņu pirkšana notika ar kaulēšanos, jo te tā pieņemts, un, ja pircējs bez ierunām samaksā prasīto summu, tiek uzskatīts, ka darījums nav sniedzis pārdevējam un pircējam pozitīvas emocijas. Tā sacīt, noticis formāli un bez procesa izgaršošanas – “pliekani”. Šaha figūriņu pirkšanas gadījumā, kad pēc ilgākas sarunas nevarējām vienoties par cenu, kuru piedāvāju, brīdī jau kad pagriezos lai ietu ārā no veikala, pārdevējs aiz rokas ierāva mani atpakaļ veikalā un, rādīdams nosmulētas kantora grāmatas un sūrodamies, ka preci viņš atdod man zem pašizmaksas, iesaiņoja pirkumu. Jāteic, ka šķīrāmies apmierināti kā seni paziņas vai pat draugi. Iznācis no veikala, pārdevējs vēl ilgi māja atvadu sveicienus. Tāda ir pirkšanas – pārdošanas kultūra Nepālā. Šaha figūriņas smaržo pat pēc vairākiem gadiem un ikreiz, kad spēlēju šahu, atgādina par Nepālu.

Makšķerēšanas safari Mongolijā

2004.gada jūlijs–augusts

Vladimirs Hodakovskis, labs paziņa no sambo cīņām jaunībā un vairākkārtējs makšķerēšanas ceļojumu biedrs Sibīrijā, ir izteicis intriģējošu priekšlikumu – doties copēt uz teiksmām apvīto Čingizhana dzimteni Mongolijā netālu no Dadalas ciemata (Дадал), kas atrodas Dadalas administratīvajā rajonā (Дадал сум) Henteja (Хэнтий) aimakā jeb provincē. Volodja informē, ka Mongolijas aviolīnijās un šīs valsts galvaspilsētas Ulan-batoras (Улаанбаатар) lidostā strādā bijušie Rīgas civilās aviācijas institūta absolventi, kuri priecātos mūs uzņemt un aizvest uz labām taimiņu copes vietām. Esam lasījuši par lielajiem taimiņiem (Salmo trutta) Mongolijas ziemeļrietumu daļas upēs. Labus lomus tajās vilkuši gan krievu, gan vācu copmaņi. Tiesa, mūsu plānotais maršruts ir citā apvidū – Mongolijas ziemeļaustrumos, kur ceram spiningot Amūras augšteces pietekā Ononā (Онон гол) un šā reģiona kalnu taigas daļas upītēs un strautos.

Informācijai. Mongolija izvietojusies uz milzīga plato, kura vidējais augstums virs jūras līmeņa ir ap 1500 metru. Ziemeļos šo zemi ierobežo mežiem klātie lielo Sibīrijas upju Ļenas, Jeņisejas, Irtišas un Amūras augšteces baseini, kā arī Altaja un Sajānu kalnu grēdas; rietumos un dienvidrietumos – Mongolijas Altaja un Gobi Altaja kalni, bet dienvidos – Gurvansaihana (Гурван Сайхан) kalnu grēda un stepes, kas mijas ar Gobi tuksneša zonām. Klimatam raksturīgas ievērojamas temperatūras svārstības – jūnijā karstums var sasniegt +45°C, bet janvārī iespējams pat –40°C sals. Turklāt mēdz būt krasas svārstības arī neilgā laika sprīdī, piemēram, vasarā dienā ir +30 grādus karsts, bet naktī – jau 3 grādus auksts. Lielākā daļa dienu gadā ir saulainas, tomēr ziema Mongolijā ir ilga – dažkārt snieg pat maijā. Labākais gadalaiks copmaņiem ir rudens: tad debesis lielākoties skaidras un vējš mērens, aukstums naktīs pieciešams, bet dienās nav svelmaini karsts, temperatūra turas ap +15–20°C grādu robežās, tikai reizēm sasniedzot +30°C slieksni.

Priekšlikums doties uz Mongoliju izklausās vilinošs. Kad pieejamā informācija izpētīta, daudz neprātojam. Jābrauc! Vēl jo vairāk, Vladimira mongoļu paziņas apsolījuši sagādāt trīs apvidus auto un visu nepieciešamo ceļojumam bezceļa apstākļos un vienojušies ar pa-vadoni, kurš pārzina vietējos apstākļus, stepē iebrauktos ceļus, kalnu pārejas un upju braslus, jo tilti vai prāmji Mongolijā ir vien retās vietās. Priekšlikums no mūsu puses pieņemts un lidojam.

Maskavas lidostā nelielu pārsteigumu un panervozēšanu sagādā ceļojuma biedrs Jānis Ķīsis. Viņš iepriekšējā vakarā – vēl Latvijā − devies medībās un pārradies mājās ārkārtīgi vēlu, tāpēc nav paguvis pārdomāti sakravāt somu un sagatavot rokas bagāžu. No rīta steigā paķēris to pašu medību somu un sametis tajā gan pašam nepieciešamās mantas, gan arī tās, kuras lūdzis paņemt Vladimirs. Rīgā Jāņa somas tiek nodota bagāžā un nerodas nekādas problēmas. Toties Maskavas lidostā...

Jāpaskaidro – Atēnās notiekošo olimpisko spēļu laikā Maskavas lidostā iedibināti īpaši drošības pasākumi, tostarp trīskārša pasažieru un bagāžas kontrole. Vispirms somas tiek skenētas, pasažierim ienākot lidostas ēkā. Otrā pārbaude notiek, kad bagāžā tiek nodotas lielākās somas. Savukārt trešā – pašu pasažieru un rokas bagāžas pārbaude notiek pirms iekāpšanas lidmašīnā.

Jau pēc otrās pārbaudes Jānis attopas, ka viņam ir divas somas, kas pretendē uz roka bagāžas statusu un diez vai viņš ar abām rokas bagāžas somām tiks ielaists lidmašīnā. Tādēļ pirms pēdējās pārbaudes Jānis iegrūž Vladimiram rokās vienu no somām, kā vēlāk izrādās ‒ savu medību somu, un Vladimirs, neko nenojaušot, dodas uz individuālo pārbaudi... Pēc brīža sākas jandāliņš – skeneris rāda, ka somā ir kaut kādi aizdomīgi priekšmeti. Vladimiram tiek jautāts, vai patiešām tā ir viņa soma, un atbilde, protams, ir apstiprinoša. Pārbaudītāji nesteidzīgi izkravā somas saturu. Tostarp Vladimirs, ar roku bikses pieturēdams (arī bikšu siksna ir nodota stingrajai pārbaudei), stāv blakus un gaida, ko pārbaudītāji izcels no viņa vai, pareizāk, Jāņa somas. Kad šķiet, ka visas mantas no somas jau izņemtas un apskatei izliktas, no somas dzīlēm vēl tiek izcelti divi iespaidīga izmēra mednieku dunči. Kā izrādās, tie paslīdējuši zem somas cietā dibena un šādi izgājuši gan Rīgas kontroli, gan divas iepriekšējās pārbaudes Maskavā.

Nekavējoties tiek izsaukta milicija un lidostas drošībnieki. Pārbaudītājiem radušās aizdomas, ka Volodja gatavojis terora aktu un mēģinājis ielavīties lidmašīnā ar aukstajiem ieročiem bagāžā. Sāk ost pēc nepatikšanām. Taču vienlaikus no miliču sejām noprotam, ka viņi lāgā netic, ka cienījamā izskata sirmais vīrs varētu būt terorists. Sākam klāstīt, ka viss noticis nejauši, ka dunči nepieciešami iecerētajam safari braucienam un tā tālāk. Ierosinām dunčus nodot mongoļu aviolainera pilotiem, kuri vēlāk jau Ulanbatorā tos mums atdotu. Tomēr miliči, acīmredzami saoduši iespēju “uzvārīties”, neliekas mierā un draud, ka noņems mūs visus no reisa, ietupinās aiz restēm līdz visu apstākļu un personību noskaidrošanai. Sak, kas tā tāda par aizdomīgu grupu no Latvijas?!...

Tostarp Vladimirs sazinās ar Mongolijas aviolīniju lainera ekipāžu un tie palīdz nokārtot pārpratumu. Ekipāžas pārstāvis ir gatavs pārņemt dunčus savā pārziņā. Mēs no savas puses apsolām miličiem uzsaukt labu stingrā dzēriena pudeli – sak, lai būtu motivācija konfliktu aizmirst. Šādam izlīgumam visi piekrīt, un Jānis, juzdamies atbildīgs par situācijas rašanos, dodas uz lidostas Tax free. Pēc viņa atgriešanās lieki vārdi vairs neizskan. Apmierināti esam gan mēs, gan kārtības sargi. Spriežam, ka arī drošībnieki nav vēlējušies celt lieku brēku. Rezultātā taču ciestu ne tikai mēs, bet arī lidostas darbinieki, kuri iepriekšējās divās pārbaudēs palaiduši garām aizliegtos priekšmetus...

Ulanbatoras lidostā mūs sagaida Volodjas kādreizējais students Dodžs un viņa dēls Erka, kurš patlaban apgūst civilās aviācijas inženiera specialitāti kādā Krievijas augstskolā un Vladimirs viņu konsultē diplomdarba gatavošanā. Tiekam ievesti lidostas VIP (īpaši svarīgām personām!) zālē, un jau pēc neilga brīža mums atnes Jāņa medību dunčus. Padzeram tēju un kafiju un braucam uz viesnīcu. Iekārtojamies pieklājīgos numuriņos un norunājam, ka šodien atpūtīsimies, bet nākamajā dienā agri no rīta dosimies ceļā.

Pievakarē uz viesnīcu atnāk Dodžs, lai atzīmētu tikšanos un pārrunātu tālākā ceļojuma detaļas. Kad viss norunāts, protams, dodamies vakariņās uz viesnīcas restorānu. Vakariņas ieilgst līdz vēlai naktij. Svinības turpinās biljarda zālē un viesnīcas numuriņā. Tomēr no rīta Dodžs, kurš šajā pasākumā piedalījies līdz pat noslēgumam, ir punktuāls. Precīzi norunātajā laikā pie viesnīcas pieripo viņa Nissan Patrol Safari, kam seko vēl divi apvidnieki. Pirmo – arī Nissan Patrol – stūrē Erka, bet viņam blakus sēž jauneklis, kurš tiek stādīts priekšā kā Erkas draugs un arīdzan mūsu rezerves šoferis tālajā ceļā. Trešā apvidus mašīna ir vecais labais krievu armijas UAZ 469, ko joprojām ražo Krievijā, un kas, kā izrādās, savas robustās un vienkāršās uzbūves dēļ ir visai populārs un iecienīts džips Mongolijas plašumos, kur nav modernu auto darbnīcu tīkla. Ja šādā nekurienē kaut kas samaitājas, ar remontu jātiek galā paša spēkiem. Šo džipu vada iepriekš saslavētais pavadonis – plecīgs un mazrunīgs gadus 35 vecs mongolis.

Pavadoņa krievu valodas prasmes nav tās labākās, bet saprasties varam. Jācenšas iztikt ar īsām frāzēm, skaidrības labad teikto pastiprinām ar mīmiku un žestiem. Ilustrācijai vērts atstāstīt kādu sarunu brauciena laikā, kad, atbildot uz jautājumu: “Kas tās par alām un bedrēm stepē?”, brīdi klusējis, pavadonis atbildēja: “Это…,это…,это тарбак,оченьвкусный зверь, мы его кушаем…” Kas nozīmē, ka alas un bedres rakuši Mongolijas stepēs plaši sastopamie grauzēji – Sibīrijas murkšķi, ko vietējie medī, lieto pārtikā un atzīst pat par ļoti garšīgiem.

Un, ja jau sākts runāt par murkšķiem un pavadoņa prasmēm, tad noteikti jāpiebilst, ka, braucot pa stepi, nākas būt ārkārtīgi uzmanīgiem, lai kāda šo zvēriņu izrakta bedre vai ala nenodarītu skādi auto ritošajai daļai. Vēl, aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāpastāsta, ka mūsu pavadonis izrādījās arī lielisks automehāniķis, īsts sava aroda lietpratējs, kurš ārkārtīgi smagajos ceļa apstākļos situācijās, kad viens pēc otra dažādus mehāniskus bojājumus guva abi Nissan Patrol, allaž atjautīgi izdomāja, kā atkal tos savest kārtībā, lai brauciens varētu turpināties. Tā atceļā, kad konstatējām, ka viena Nissan radiators dabūjis sūci un iztecējis gandrīz tukšs, pavadonis aizdarīja caurumu ar cigarešu paciņas papīru un tabaku. Salējām radiatorā gandrīz visu līdzpaņemto dzeramo ūdeni un – neticami! – nobraucām atlikušos divus simtus kilometru, ūdeni radiatorā papildinot tikai vienu reizi. Taču uazikam, ko stūrēja pavadonis, safari laikā negadījās neviena būtiska ķibele. Tiesa, arī šai automašīnai bija savas vainas, piemēram, pagalam slikta amortizācija un draņķīga salona izolācija.

Bet nu laiks atgriezties pie sākuma. Esam pavisam neilgi braukuši, kad ceļa malā ievērojam prāvu akmeņu kaudzi, kuras vidū iesprausta kārts ar tajā iekarinātām krāsainām zilām un sarkanām lupatiņām un lentēm. Dodžs skaidro, ka to sakrāvuši ceļinieki. Mongoļiem ierasts, ka, lai ceļojums būtu veiksmīgs, jāsameklē akmens, ar to rokā jāapiet loks ap kārti un kaudzi, jānoskaita vēlējums, lai labie gari palīdz sveikiem un veseliem atgriezties mājās. Kad tas izdarīts, atliek iemest akmeni kaudzē, piesiet lentīti kārtij, lai gars neaizmirst lūgumu, un veiksme ceļojumā ir nodrošināta.

Nezinu, cik šai tradīcijā ir patiesības, taču arī mēs, pakļaujoties vietējam ticējumam, visi pēc kārtas, bubinot zem deguna katrs savu vēlējumu, veicam apli un iemetam kaudzē pa ak-menim. Lentītes gan neiesienam, jo tādu mums vienkārši nav. Apmierināti dodamies tālāk. Arī vēlāk, šķērsojot kalnu pārejas, redzam kokus, kuru zaros iekārtas dažādu krāsu lentītes. Tās kā ziedojumu kalnu gariem atstājuši ceļotāji. Šī mongoļu ticība gariem man atgādina savulaik Jakutijā piedzīvoto. Jakuti pirms došanās tālākā ceļā un nonākuši gala mērķī veic īpašu rituālu ar zirga astes astru sadedzināšanu, tā informējot garus, ka ceļiniekam nav ļaunu nolūku, un lūdzot kalna, meža vai ūdeņu garus būt labvēlīgiem, nedarīt ceļiniekiem ļaunu un iespēju robežās palīdzēt.

Drīz vien asfalts beidzas, un tālākais ceļš iezīmējas kā ar akmeņiem un zāli klātajā stepē iebrauktas vai dzīvnieku iemītas neskaitāmas automašīnu sliedes vai ganāmpulku celītes. Vietā, kur nobraucam no asfalta, iebraukto auto sliedi aizsprosto barjera. Līdzās tai slejas dēļu būdiņa, kas atgādina militāra objekta sargbūdu. Dodžs paskaidro, ka būdā šad tad mēdzot uzturēties uzraugs. Šoreiz gan būda ir tukša, neviens nenāk ārā, lai mūs pārbaudītu un paceltu barjeru. Nav arī saprotams, kāpēc kādam būtu jābrauc tieši šajā vietā, kur atrodas barjera – visapkārt ‒ cik vien tālu sniedzas skatiens ‒ plešas stepe, un nobraukt no galvenā ceļa iespējams jebkurā citā vietā. Bet kārtība ir kārtība, tāpēc mēs braucam pie barjeras un būdiņas. Mūsu auto barjerai tuvojas ļoti strauji, Dodžs to aptur pašā pēdējā brīdī. Tā kā neviens no mums nav piesprādzējies, straujās bremzēšanas dēļ sakrītam uz priekšu un nošļūcam no sēdekļiem. Notikušais rada pamatotas aizdomas, ka Dodžs pēc sagaidīšanas svinībām vēl nav atguvies. Nu atceramies arī visai draisko brauk-šana pa asfaltu, ko sākotnēji esam noturējuši par viņa braukšanas manieri, taču tagad, pavērojot Dodžu ciešāk, saprotam, ka pie vainas ir negulētā nakts un, iespējams, vēl kaut kas cits... Tādēļ Aldis, Ilmārs un es (jo ar svinēšanu iepriekšējā vakarā nesam pārspīlējuši) teju vienā mēlē nākam klajā ar priekšlikumu – sak, ja vien Dodžs neiebilst, mēs varētu pārņemt auto vadību. Esam taču šo gaisa gabalu, turpat 7000 kilometrus, braukuši šurp ar mērķi nokļūt pie zivīm bagātiem ūdeņiem un makšķerēt. Dodžs bez ierunām piekrīt un “atlaiž grožus” – ērti iekārtojas aizmugures sēdvietā un, ieņēmis krietnu malku no degvīna pudeles, tūdaļ aizmieg.

Pa to laiku, kamēr notiek mūsu auto vadītāja nomaiņa un sēdekļa pieregulēšana (šim nisanam stūre dīvainā kārtā ir labajā pusē), vadošais spēkrats – uaziks, ko stūrē mūsu ceļvedis,‒ ir jau krietnā gabalā. Kad beidzot esam gatavi braukt, paveramies apkārt un redzam, ka tālumā šur tur stepē redzami vienīgi putekļu mākonīši, ko sacēlušas dažādos virzienos braucošas automašīnas. Binoklī sazīmēt, kurus putekļus sacēlis mūsu ceļveža un takuziņa uaziks, nekādi nevaram. Tomēr, rūpīgi pētot putekļu mākoņus, pēc laba brīža vienā sazīmē-jam aptuvenu līdzību ar mūsu vadošo auto un dodamies tā virzienā. Laimīgā kārtā nesam kļūdījušies. Pēc aptuveni pusstundu ilgas iedzīšanas, kuras laikā braucam iespējami ātri, noķeram mūsu takuzini un signalizējam, lai apstājas. Laikam jau tomēr jānorunā turpmākie savstarpējās sazināšanās signāli un jāpieteic – ja kāds atpaliek, priekšā braucošais nedrīkst traukties tālāk, tam jāpagaida atpalicējs. Iespējams, ka notikusi kāda ķibele un vajadzīga palīdzība kaut vai tādēļ, ka braukšanas temps un ritms nav kādam pieņemams. Rādās, ka mūsu mongoļu draugi par to nav padomājuši, jo viņiem stepe šķiet kā sen izstudēta ābece. Un tomēr tā īsti nav. Arī taku zinātāji mēdz kļūdīties. To konstatējam vēlā pēcpusdienā, kad saules atrašanās vieta un “iekšējais kompass” liek šaubīties par braukšanas virziena pareizī-bu. Lai pārliecinātos par šaubām, uzlieku savu kompasu uz Daiņa “Jāņa sētas” veikalā Rīgā nopirktās kartes un secinu, ka takuzinis ved mūs Ķīnas robežas virzienā. Turklāt, spriežot pēc ceļā pavadītā laika, robeža vairs nevar būt tālu. Un ja nu mēs nejauši nokļūstam Ķīnā un tiekam tur aizturēti?... Turpretī mums jādodas Krievijas robežas virzienā. Tātad jāmaina braukšanas virziens, pagriežoties uz ziemeļaustrumiem.

Uzreiz prātā nāk kāds no seno dienu ūdens tūristu pārgājieniem Pamirā. Spiningoju strautā netālu no Ķīnas–Padomju Savienības robežas, kad mani aizturēja robežsargi, brīnot, ka aiz nelielās pļaviņas, caur kuru tecēja zivīm bagātais strauts, atrodas abu valstu robeža. Robežsargi bija mani vērojuši jau labu brīdi un, sazinoties ar savu priekšniecību, paspējuši noskaidrot, ka ūdens tūristu grupai ir atļauja uzturēties pierobežā. Tāpēc iztika vien ar brīdinājumu tālāk neiet, bet atgriezties nometnē, ko bijām ierīkojuši pie strauta ietekas Alai–Kuu – upē, pa kuru gatavojāmies nobraukt. Bet kā līdzīgā situācijā rīkotos mongoļu vai ķīniešu robežsargi, nevar zināt.

Pavadonis kļūdu atzīst, maršruts tiek atbilstoši koriģēts, bet mēs, lai būtu droši, turpmākajā ceļā ik pa brīdim vērojam kompasu. Taču godam jāteic, ka mūsu ceļvedis visā turpmākajā ceļojumā vairs nekļūdījās ne reizi. Neizmantojot ne karti, ne kompasu, ne kādus citus palīglīdzekļus, viņš ar apbrīnojamu precizitāti mūs vadīja pa akmeņaino stepi pāri kalnu pārejām, upju brasliem un pa izžuvušo upju akmeņainajām gultnēm. Vienīgie orientieri pavado-nim bija apkārtējo kalnu kontūras, klejotāju lopkopju apaļās teltis – jurtas ‒ un, jādomā, arī viņa paša “iekšējais kompass”. Par kaut kādām ceļa zīmēm vai papildu norādēm šajās vietās nav vērts runāt – akmeņainā stepe viscaur, kā jau teikts, “iezīmēta” vien ar dažādos virzienos iebrauktām auto sliedēm un – klejotāju jurtu tuvumā – mājlopu pēdām un mēsliem.

Pie kādas šādas jurtas piestājam un vakariņu tiesai no saimnieka nopērkam “barašku” (aitu). Lai veiktu pirkumu, tiekam pievesti pie aptuveni 500 vai vairāk galvu prāva ganāmpulka, un saimnieks noprasa: “Kuru gribat?...” Samulstam. Mums, nezinātājiem, visas aitas šķiet vienādas. Uzklausīsim saimnieka ieteikumu. Labs ir, aita tiek izvēlēta, noķerta un nokauta. Saimnieks to paveic ātri un bez liekām ceremonijām. Dažu minūšu laikā tiek novilkta āda, lopiņš izķidāts, asinis satecinātas traukā un, tāpat kā iekšas, iedotas līdzi. Sak, gan jau noderēs.

Kautķermeni un “piedevas” ievietojam vienā no džipiem un dodamies tālāk. Vēlu vakarā nonākam pie kāda ciema, kura nomalē ar mērķi reģionam piesaistīt tūristus nesen ierī-kots mazs lauku aerodroms un pat uzcelta lidojumu vadības ēka. Šobrīd aerodroms gan vēl nestrādā, tādēļ varēsim pārgulēt jaunajā ēkā. Tiekam iepazīstināti ar potenciālo lidostas vadītāju un viņa ģimeni – sievu un bērniem, kuri dzīvo blakus mājiņā. Pēc mītnes ierādīšanas sanesam jaunajā ēkā savus tūristu matracīšus un guļammaisus un izvietojam gar lielākās telpas sienām. Mantu somas un spiningus sakraujam blakus istabā, un tūdaļ jau arī sākas vakariņu gatavošanas process, kurā mums atvēlēta lielākoties vērotāju loma. Labākajā ga-dījumā tiekam pie kāda nekvalificēta palīgdarba, piemēram, aiziešanas līdz pumpim pēc ūdens vai sīpolu un ķiploku mizošanas. Atbildīgo gatavotāju lomas uzņēmušies lidostas saimnieks, Dodžs un pārējie mūsu pavadoņi.

Ar interesi vērojam viņu rosību. Aitas kautķermenis tiek izslaucīts ar zāli un apmazgāts ar ūdeni. Kuņģis tiek pārgriezts un iztīrīts, tajā tiek salietas asinis, kas, mūsuprāt, jau paspē-jušas nedaudz sasmakt. Tad kuņģi ar cīpslu aizsien. Līdzīgā manierē tiek “iztīrītas” zarnas, tai skaitā arī taisnā zarna, kas vēl ir pilna ar aitas spirām. Pēc tam zarnas sagriež mazākos gabaliņos. Tad sadala un sagriež gaļu. Visu šo gaļas un iekšu blāķi krauj katlā, pievieno kartupeļus, ķiplokus, burkānus, sīpolus un mongoļiem vien zināmas stepes zālītes un vāra.

Kad gatavotāji nospriež, ka virums gatavs, tiekam aicināti vakariņās. Nevaru teikt, ka virums man šķistu smaržīgs un apetīti rosinošs. Tomēr tā kā diena pagājusi bez kārtīgas ēšanas, tagad, gan kopā ar degvīna malku, tieku galā itin labi. No taisnās zarnas gabala, tiesa, atsakos, nevaru sevi pārvarēt... Bet mongoļi ēd čāpstinādamies, sukā iekšā tā, ka ausis kust, un vēl slavē. Īpašā cieņā viņiem aitas kuņģī izvārītās asinis un treknākie gaļas gabali.

Nesagaidījis vakariņu beigas, aizbildinos, ka pēc garā ceļa esmu noguris, un dodos gulēt. Jau krietni vēlāk mani uzmodina daļa vakariņu dalībnieku, kuri cits pakaļ citam sarodas istabā un lien guļammaisos, skaļi pārspriežot vakariņu norisi. No sanākušajiem gulētājiem uzvēdī īpatna dvaka, ko veido vārīto aitas iekšu, ķiploku un alkohola kompozīcija. Dažs vēl sapīpējies un ož pēc tabakas... Taču nogurums un siltums vēderā dara savu. Iemiegam ātri un guļam cieši.

Rīts ataust saulains. Debesis staro gaiši zilas, gaiss ir dzestrs, un tajā nemana ne vēja pūsmiņu. Spriežam, ka tik skaidrā laikā ar copēšanu diez kas nebūs. Taču garastāvoklis visiem možs, esam noskaņojušies pēc iespējas ātrāk tikt copes vietās. Dodamies uz kādu Ononas pieteku. Upe atgādina mūsu Imulu lejtecē pirms ietekas Abavā, taču šī ir krietni straujāka, ar dziļākām dzelmēm un atvariem. Gultnē daudz akmeņu. Izlozējam posmus un sākam copi. Man un Aldim loze lēmusi doties uz augšu pret straumi un sākt makšķerēšanu netālu no mašīnām. Mums seko pavadonis, kura aprīkojumā ir diez-gan parupjš spininga kāts ar lielu inerces spoli (“Ņeva”). Nezinu, kā iet pavadonim, jo viņš atpaliek, bet mums ķeras. Lielākoties ļenoki (ģints Brachymystax, detalizētāks skaidrojumspieejams stāstā par Lielā taimiņa medībām Sahā – red. piez.), gadās pa alatiņai. Copējam pārmaiņus, iepriekš norunājot, kurš pirmais metīs mānekli kārtējā cerīgajā vietā. Man ar Aldi domstarpību nav; šādu metodi esam izmantojuši jau vairākkārt, tajā svarīgākais ir abpusēji pozitīva attieksme un necenšanās par katru cenu skriet otram pa priekšu. Savukārt lielākie ieguvumi ir iespēja dalīties emocijās un priekā par izvilkto zivi, kā arī vizuļa ieķeršanās gadījumā, jau zinot, kur paslēpies “ķērājs”, nezaudēt iespēju apmakšķerēt cerīgo posmu. Īpaši šī metode atmaksājas, ja copē nepazīstamā vietā.

Skaisti. Dzidrajā ūdenī varam vērot ļenoku bariņus. Zivis ir sagūlušas ar galvu pret straumi un, laiski vēdinot astes, gaida kādu straumes nestu ēdmaņu. Reizēm vietām nomutuļo ūdens – kāda alata vai ļenoks satver straumes nestu ūdenī iekritušu kukaini. Ik pa brīdim kāds metas virsū arī mūsu mānekļiem. Pārsvarā ķeras 1,5–2 kilogramus smagi ļenoki. Izmantoju Nr. 3 Reflex rotiņu ar tumšu serdeni un sarkanu pušķīti pie āķa. Izmēģinu arī “Black Fury”, “Blue Fox” un citus vizuļus, taču jūtamas izmaiņas nemanu – ja vizulis ir iemests nedaudz virs zivs atrašanās vietas un tiek vilkts pa straumi nelielā attālumā no mērķa, ķēriens seko nekavējoties. Secinām, ka zivis gaida, ko atnesīs straume. Tomēr ir viena būtiska nianse, ko nākas ievērot. Proti, gar krastu jāpārvietojas ļoti uzmanīgi, jārīkojas tā, lai zivs nemana makšķernieku. Pretējā gadījumā nav cerību, ka vizulis tiks paķerts. Ja zivis makšķernieku pamanījušas, tad dzidrajā ūdenī var labi redzēt, ka tās nesteidzīgi pārvietojas uz pretējo krastu vai uz kādu dziļāku bedri un vairs neliekas ne zinis par to tuvumā vadītajiem mānekļiem.

Ievēroju kādu apmēram metru vai nedaudz dziļāku dzelmīti, kurā sagūluši pieci cienījama izmēra ļenoki. Piekļūstu tuvāk. Klāt arī Aldis. Laikam tomēr esam sevi atklājuši, jo ļenoki mūsu mestajiem vizuļiem nepievērš uzmanību, pat ja vadām tos zivīm tieši virsū. Drīzāk jau izskatās, ka ļenoki izvairās no kontakta ar vizuli, gumijas zivtiņu vai džigu. Vērojam viņu uzvedību, iekarstam un izmēģinām visu šobrīd līdzpaņemto arsenālu, taču – bez rezultāta. Ļenoki nedz ķer mānekļus, nedz arī mūk ārā no savas slēptuves.

Nospriežam, ka tik spilgtā dienā cerēt vēl arī uz kādu taimiņu nav nopietni. Esam jau nogājuši krietnu gabalu, un tālākajā upes tecējumā kādu dziļāku vietu neredz. Upe kļuvusi sekla, gultne klāta dzeltenām smiltīm. Vienīgi šur tur pie kāda augstāka krasta dziļākā vietā izdodas noķert pa ļenokam, kas pie paša krasta gaida, kad kāds stepes grauzējs izlems peldēt pāri upei.

Norunātajā laikā jau vēlā pēcpusdienā tiekamies pie automašīnām. Mārtiņš un Andis, kuri copējuši nedaudz lejāk, stāsta, ka viņu lomos tomēr gadījies arī pa kādam mazam taimiņam. Vakariņu tiesai esam paņēmuši pārīti treknu ļenoku. Lielas vajadzības pēc zivīm gan nav, jo jātiek galā ar iepriekšējā vakarā pagatavoto aitu. Tai pat laikā pēc pārmaiņām ēdienkartē alkst visi. Vakariņojot nospriežam, ka, neskatoties uz šīs dienas visumā apmierinošo copi, rīt jādodas tālāk dziļāku un lielāku ūdeņu meklējumos, kur varētu cerēt uz tikšanos ar lielākiem taimiņiem.

Nākamajā dienā pirms aizbraukšanas aplūkojam ciemata nomalē uzcelto pieminekli dižajam mongoļu karavadonim Čingizhanam un pie tā nofotografējamies. Karavadonis esot dzimis kādā klejotāju jurtā kaut kur šai apkārtnē. Kur tieši, to neviens no mūsu pavadoņiem pateikt nevar. Tālākais ceļš mūs ved uz Dadalas ciematu – tur dzīvo jēgers, kurš pārzina apkārtni un zina labākās copes vietas. Ceļš līdz Dadalai ilgst vairākas stundas. Atbraukuši paliekam gaidīt mašīnās ciemata nomalē. Dodžs dodas uzmeklēt jēgeru un pieteikt mūsu ierašanos. Pēc neilga brīža redzam – jā, nāk. Jauniegūtajam pavadonim līdzi mazs armijas tipa mantu maisiņš un SKS karabīne (ar 10 patronām lādējams pusautomātisks Padomju armijas kaujas ierocis). Uz jautājumu, kādam nolūkam domāta karabīne, jēgers attrauc, ka nekad nevar zināt, ar ko šajā kalnu taigā iznāks sastapties. Te nereti klejojot lāči, vilki un tiņi. Viņš esot šā reģiona mežu uzraugs. Jāuzrauga arī, vai kāds malu mednieks nelikumīgi neuzdarbojas, un šādos gadījumos bez ieroča neiztikt. Jābūt gatavam uz visu...

Saprotam, ka neviļus tiekam iesaistīti ne tikai makšķerēšanā. Jēgers acīmredzot nolēmis mūsu grupas pavadīšanu apvienot ar savu profesionālo pienākumu pildīšanu. Teic – sen neesot bijis reģionā, kurp vedīs mūs makšķerēt. Piebilst, ka lielu taimiņu dzidrajā ūdenī jau var arī nomedīt... Par viņa teiktā patiesumu pārliecināmies nedaudz vēlāk, kad, braucot gar Ononas krastu, kādā seklā attekā ievērojam guļam lielu taimiņu. Auto karavāna tūdaļ tiek apturēta – ne tik bieži rodas izdevība redzēt milzu zivi “sauļojamies”. Tostarp mūsu jēgers ar karabīni rokās izmetas no mašīnas, un pēc dažiem precīziem šāvieniem (to skaitā viens trāpījums tieši galvā) taimiņš uzpeld. Erka ar visām drēbēm, pat nenoāvis sandales, ielec attekā un izstiepj zivi malā. Taimiņš ir gandrīz viņa augumā, novērtējot “uz aci”, sver vismaz kādus 20 kilogramus vai pat vairāk.

Tā nu pirmo ievērojamo zivi esam ieguvuši, mūsu izpratnē, ne visai sportiskā veidā. Jēgera karabīne nav aprīkota ar optiku vai citām tēmēšanas palīgierīcēm, uz tās ir vien standarta mērķeklis. Atliek vien apbrīnot viņa prasmi, šaujot pa taimiņu aptuveni 50 soļu distancē no rokas bez jebkāda atbalsta. Apcerot šā taimiņa nomedīšanu, neviļus salīdzinu to ar reiz televīzijā redzēto – zivju medīšanu ar loku, uzmanīgi tām pa krastu pielavoties. Atceros arī, kā pirms daudziem gadiem Sibīrijas taigā sastaptie ģeologi mūs cienāja ar zivju kotletēm, kas bija gatavotas no maltas līdakas un vēdzeles gaļas. Kad jautāju ģeologiem, kā viņi zivis iegūst, sekoja žests, norādot uz telts kaktā karājošos gludstobra bisi. It kā atvainojoties piebilstot, ka šoreiz nav izdevies nomedīt lielāku vēdzeli un tāpēc kotletes iznākušas nedaudz sausākas nekā gribētos. Bise, starp citu, esot allaž pielādēta. Jo gadījumā, ja kāds lācis nejauši ieklīstot nometnē vai, ļaunākajā gadījumā, ielienot teltī, neesot laika meklēt patronas un ieroci pielādēt. Laikam jau ģeologiem bija zināms pamats tā domāt un rīkoties...

Nometni iekārtojam Ononas kreisajā krastā pie kāda strauta ietekas. Pretējā krasta nokalnē redzama pa pusei sabrukusi mūra siena, kas, kā var noprast, aizstiepjas krietni tālu aiz kalna kores. Jēgers stāsta, ka tas esot gabals no “Čigizhana mūra”, kura mērķis un nozīme pielīdzināma Lielajam Ķīnas mūrim. Šis mūris gan bijis īsāks un nedaudz zemāks. Raugoties no mūsdienu skatu punkta, šķiet dīvaini, ka jau pirms daudziem gadsimtiem Mongolijas teritorijā uzbūvēts mūris netālu no tagadējās robežas ar Krieviju, vien kādus 30–40 kilometrus atstatu. Bet, no otras puses, – ej nu sazini, kādas seno valstu un zemju robežas te savulaik bijušas un kam un no kā te nācies sargāties. Par to galvu daudz nelauzām un spriešanu atstājam vēstures pētnieku ziņā. Vienlaikus ir savādi apzināties, ka atrodamies līdzās unikālām senas vēstures liecībām, kas nav plaši zināmas. Ikviens zina un ir gatavs apbrīnot Lielo Ķīnas mūri, turpretim par šā mūra pastāvēšanu daudziem pat nojausmas nav. Pie pēdējiem līdz šim bija jāpieskaita arī mūs.

Dienā laiks ir silts. Varētu pat teikt, ka ir svelmaini karsts, un arī naktī temperatūra nenokrīt zemāk par +15–20grādiem pēc Celsija. Tādēļ teltis nometnē neceļam, vienkārši piebraucam mūsu nisanus vienu otram tuvāk un starp tiem nostiepjam tentu. Zem šīs vaļējās nojumes dienā var ne tikai patverties no saules, kas dūšīgi cepina, zem tenta allaž sajūtama arī neliela atsvaidzinoša vēja pūsma. Arī gulēšana svaigā gaisā nodrošināta. Pirms novietot uz zemes tūristu paklājiņus, kārtīgi izpētām, vai zem kāda akmens nav paslēpies skorpions. Protams, neviens nevar garantēt, ka tumsas aizsegā skorpions vai kāds rāpulis nometnē neiekļūst, taču tas ir maz ticams. Stāvais upes krasts še izkaltis sauss, bet rāpuļi labprātāk mīl uzturēties mitrākās vietās – pie ūdens malas, kur starp lielākiem akmeņiem var rast gan patvērumu, gan medījumu. Šķiet, problēmas varētu sagādāt vienīgi skorpioni, kurus naktī piesaistītu gaisma. No tenta apakšas nolasām visus kaut cik lielākos akmentiņus un, iestājoties krēslai, esam īpaši vērīgi...

Jāteic, ka pie upes ne reizi vien esam manījuši ložņājam čūskas, kuras izskata ziņā atgādina mazus pitonus. Reiz ievēroju rāpuli upes pretējā krastā. Vairāk nekā metru garā čūska mērķtiecīgi nolaižas pa upes pretējo stāvo krastu, eleganti ieslīd ūdenī un dīvainā kārtā peld manā virzienā tieši pa visstraujāko vietu. Māju ar rokām, lai pievērstu rāpuļa uzmanību un viņš mainītu peldējuma trajektoriju, taču – bez rezultāta. Atpeldējusi līdz krastam, čūska man pie kājām izlien no ūdens un sastingst, veroties manī ar nekustīgu skatienu un brīdi pa brīdim izšaujot mēli. Arī es uzmanīgi vēroju čūsku, gatavs mirklī atkāpties, ja tā izlemtu lēkt virsū vai līst tuvāk. Tā kā man kājās garie makšķernieku zābaki, kas darināti no biezas gumijas, rāpuļa klātbūtne mani īpaši nesatrauc. Ziņkāres vadīts, sāku eksperimentēt – interesanti, kāda būs čūskas reakcija, ja pakarināšu vizuli tai pie galvas vai novilkšu to cieši garām. Daru to uzmanīgi, lai asie āķi radību neaizķer. Čūska īpaši nereaģē, vien nedaudz pacēlusi galvu, turpina vērties manī. Es savukārt nonāku pie atziņas, ka šajās vietās jābūt ārkārtīgi vērīgam, lai nejauši neuzkāptu šādam radījumam, kurš šķietami mierīgi un nekustīgi guļ un vēro situāciju. Skaidrs – pārvietojoties gar ūdens malu vai pa zālāju, soļi liekami uzmanīgi, jāskatās ne tikai zem kājām, bet cieši jāvēro arī zeme iešanas virzienā. Īpaši uz-manīgiem nākas būt krēslas stundās, kad kājās šorti un vieglie nometnes apavi. Arī vakarā, lienot guļammaisā, iepriekš jāpārliecinās, vai tur kāds jau nav priekšā.

Šeit vietā nākas atcerēties makšķerēšanu Volgas deltā netālu no tās ietekas Kaspijas jūrā, kur apkārtne burtiski mudžēja no zalkšiem un odzēm. Reiz ar Aldi piestājām krastā, lai noķertu sienāžus, un, apmetot pļaviņā vien mazu loku, sastapām divpadsmit čūskas, tajā skaitā divas odzes un vienu melnu čūsku rokas resnumā. Melnā čūska, saritinājusies gredzenā, gulēja biezajā zālē, un ieraudzījām to vien tad, kad bijām piegājuši tai cieši klāt. Vietējie to dēvēja par стрела (bulta). Viņi zināja stāstīt, ka šīs čūskas esot indīgas un īpaši agresīvas. Tās mēdzot uzbrukt pat neizprovocētas. Mūs no čūskas uzbrukuma acīmredzot pasargāja tas, ka bija agrs rīts, un rāpulis vēl nebija pietiekami uzsilis, lai kļūtu aktīvs. Uzmanīgi palūkojoties, zem Volgas krastā uz pāļiem uzbūvētajām mājām varēja ieraudzīt čūsku nomesto ādu mudžekļus. Krastmalā pārsvarā gan nācās sastapties ar lieliem zalkšiem, kuri neizrādīja agresijas pazīmes. Un, ja pavēroja attekas, tās nemitīgi pārpeldēja kāds rāpulis.

Te, Mongolijā, tikko uzlēkusī saule karsē uz nebēdu. Pie debesīm ne mākonīša, nav jaušamas kaut cik ievērojamas vēja pūsmiņas. Ir ļoti karsts, lienam upē veldzēties. Iepretim nometnei upes gultne noklāta sīkiem olīšiem un akmentiņiem. Pārsteidz, ka pat pusmetra dziļumā akmeņi ir sasiluši un sajūta tāda, it kā staigātu pa silto grīdu. Lai arī ūdens ir tikai nedaudz vēsāks, tas patīkami veldzē. Secinām, ka šādos apstākļos ir maz cerību noķert kādu taimiņu. Iespējams, ka labāka cope būtu bijusi vēlāk – septembrī. Bet tagad jāpielāgojas šiem apstākļiem un jāorientējas uz copēšanu agrās rīta stundās vēl krēslā, kad ūdens un akmeņi pa nakti atdzisuši.

Pirmā diena pie strauta ietekas paiet, vaļojoties un mielojoties ar aitas cisku. Tā piesieta karājas pie uazika rezerves riteņa, un mongoļu pavadonis, sēžot tai blakus, ar asu nazi nošķeļ pa gabaliņam, met bļodā, apsāla, apkaisa ar pipariem un liek uz pannas. Cepums brīnišķi smaržo un garšo. Turpmāk agri no rīta un vakaros copējam. Ķeras ļenoki un īpatnās zivis ar smailiem purniem, kuras mīt tikai šajā reģionā.

Dodžs pierimis svinēt, bet tagad sūdzas, ka viņam sāpot vēders. Sāpes esot asas, un mēs jau sākam baiļoties, ka tik nav kas nopietns. Varbūt jāpārtrauc safari un steigšus jādodas atpakaļ uz Ulanbatoru pēc medicīniskās palīdzības. Jānis Dodžu iztausta, iztaujā un secina, ka pēdējā stundiņa vēl tālu: “Būs dzīvotājs!” Līdzi paņemtajā aptieciņā Jānis sameklē kaut kādas viņam vien zināmas drapes, Dodžs tās paklausīgi iedzer un ievēro arī citas Jāņa rekomendācijas – vairs nedzer sīvo un ierobežo ēdiena sortimentu. Arī Vladimirs liek lietā savas ekstrasensa spējas un pa tālruni sazinās ar kādu vārdotāju Armēnijā, kas telefoniski sniedz palīdzību sirdzējam. Pēc visām šīm manipulācijām Dodžs manāmi atžirgst un kļūst mundrāks. Iztaujāts, kāpēc viņš lietojis degvīnu, kāpēc dzēris pat vienatnē, Dodžs atbild, ka esot tik ļoti sapriecājies par mūsu ierašanos, ka nav varējis atturēties. Atceros arī kādu Dodža dēla dialogu ar Daini. Todien jau krēsloja, steidzām ierīkot nometni, lai savlaicīgi dotos pie miera. Erka, ieraudzījis atvērtajā Daiņa somā pudeli degvīna, uzreiz gatavs darbībai: “Дайнис,водка давай!” Dainis atbild: “Сейчас нет,позже…Когда построимпалатки, приготовим ужин…” Sak, tagad nav ko atslābināties, vispirms jāpadara darbi, jāiekārto nometne un tad, ja būs vēlēšanās... Erka pretī: “Позже тоже,и сейчас тоже…”, kas nozīmē vien to, ka šņabis der allaž – gan tagad, gan arī vēlāk. Nedabūjis iedzert, Erka, neapmierināti kaut ko pie sevis murminot, tomēr turpināja līdzdarboties nometnes iekār-tošanā. Kas zina, ko viņš domāja? Varbūt nebija ievēroti viņa priekšstati par viesmīlību?... Varbūt viņā mīt urbānists, kas pārāk attālinājies no savu senču dzīves veida?...

Trešajā dienā nometnē pie Ononas ar Aldi ceļamies īpaši agri. Apkārtne vēl tīta krēslā. Lejā kā tumša lielceļa lente šalc upe. Austrumu pusē uz tumšo debesu fona sāk iezīmēties kalnu virsotnes. Noejam pie upes un sākam mētāt vizuļus. Palēnām aiz kalnu virsotnēm spēkā pieņemas oranži dzeltenīga blāzma, kas arvien vairāk izgaismo apkārtni. Upe gan joprojām plūst tumša, šķiet, pat melna. Šur tur straumē mana baltas pikas – tās ir putas, ko sakūlusi netālā krācīte. Aldis mētā spiningu nedaudz zemāk pa straumi. Redzu, kā viņš metodiski pātago tumšo plūdumu. Uzmanīgi sperot soļus, virzos gar krastu viņa virzienā. Pēkšņi metrus piecus no krasta ieraugu kaut ko neticamu! Virs ūdens lēni izceļas tāds kā baļķis vai krokodils. Straumē lokās garš torpēdveida ķermenis. Paveras mute, kas pie ūdens virsmas kaut ko satver, tad mute aizveras, un ķermenis, tikpat lēni kā izniris, bez trokšņa atkal iegrimst straumē, un nekas vairs neliecina par nule notikušo uznācienu. Tikai tagad atskārstu, ka redzētais monstrs nav nekāds upes briesmonis, bet, jādomā, milzu taimiņš. Par zivs izmēriem un svaru varu spriest tikai aptuveni. Lēšu, ka tā varēja būt vismaz pāris metrus gara.

Negaidītā skata pārsteigts, brīdi padomāju un sāku apsvērt tālāko rīcību. Žēl, ka mākslīgās peles palikušas nometnē. Nomainu rotiņu uz lielu šūpiņu, jo šāda lieluma zivs diezin vai iesprings, ķerot sīkaļas. Lielam vēderam vajag kaut ko taustāmāku. Izdaru dažus metienus, bet bez rezultāta. Sakabinu vizuļus un izveidoju sistēmu, kur priekšā griežas rotiņš, bet aizmugurē šūpojas šūpiņš. Bez rezultāta. Visur esošie ļenoki un alatas arī nez kur nozuduši... Laikam jau jūt, ka upes “saimnieks” izgājis uz medību takas. Saprotu, ka “lielais” mani ir pamanījis un veltīgi gaidīt viņa aktivitātes. Nolemju nedaudz vēl paiet gar krastu un, nostājoties kādas klints ēnā, uzmest vizuli. Pēc dažiem soļiem mani pārsteidz vēl viens milzu taimiņš. Izrādās, viņš ir gulējis turpat pie krasta un gaidījis, ka kāds “vieglprātīgs” grauzējs mēģinās pārpeldēt upi. Ūdens pie paša krasta sagriežas vērpetē, nomutuļo, sajūtu sejā iesitamies šļakatas. Tik vien pagūstu ievērot, kā milzu ēna aizslīd straumē. Esmu pietuvojies vēl vienam lielam taimiņam!

Aldis, kurš pa gabalu mani vērojis, vēlāk stāsta, ka nav sapratis, kas tas par troksni un šļakstīšanos. Vispirms nodomājis, ka esmu ievēlies upē, bet, redzot, ka stāvu krastā, nodomājis, ka velku ko lielu. Pārspriežam notikušo un turpinām mētāt vizuļus. Taču turpmākā cope nenes cerēto. Lielie taimiņi kaut kur nozuduši, un pēc brīža jau atkal ķeras ļenoki.

Pa to laiku saule jau pakāpusies virs kalnu virsotnēm un tās stari iespīd upē. Nolemjam šorīt vēl izmēģināt laimi strautā pie nometnes. Strauts ir 3–4 metrus plats. Tas, metot plašu loku ap kalnu, kas slejas virs mūsu nometnes, tek pa retiem krūmājiem aizaugušu ieleju. Strauta gultne klāta lielākiem un mazākiem oļiem un akmeņiem, līkumu iekšpusēs izveidojušās lēzenas oļu sērītes, bet ārmalās krasts ir stāvs un nobrucis, atsedzot akmeņaino zemes struktūru. Pie šādiem krastiem strauts ir kādu metru vai pat vairāk dziļš. Sākam copēt, ejot pret straumi. Jau pēc dažiem metieniem katram pieķeras pāris prāvas alatas, kuras atlaižam. Tā kā strauts paliek šaurāks, tad, lai viens otram netraucētu, palielinām distanci. Aldis, pagājis nedaudz uz priekšu, velk kārtējo ļenoku un skaļi komentē, ka šeit vismaz nav tik garlaicīgi kā lielajā upē. Pēc mirkļa man pieķeras kaut kas liels. Vienu brīdi pat noturu to par taimiņu. Taču zivs ātri vien nogurst, un tās izvilkšana lēzenajā sērītē nesagādā lielas pūles. Seklajā ūdenī zivij nav kur ieskrieties, nav arī dzelmes, kur ienirt un nogulties uz grunts. Tāpēc drīz vien lielā līdaka lokās krastā. Ievērojamā izmēra un īpatnējās, slaidās formas dēļ nolemjam to atrādīt biedriem un paturēt brokastīm.

Pa plašo, oļiem klāto sērīti aizeju līdz krūmājam, meklēdams kādu koku vai lielāku akmeni, uz kura varētu zivi notīrīt. Nonākot pie krūmāja, smilšainajā augsnē ievēroju svaigas vilku pēdas. Aiz kāda akmens vīd noplēstas putna spalvas, oļi blakus akmenim krāsojas sarkanā krāsā. Jādomā, ka nesen kāds pelēcis te ieturējis maltīti. Aldim asistējot, steigšus notīru zivi, un dodamies atpakaļ uz nometni. Brokastojot izstāstām šā rīta piedzīvojumus ar Ononā redzētajiem milzu taimiņiem, kas, vērtējot “uz aci”, rada nopietnu konkurenci mūsu daktera Jāņa raženajam augumam. Mongoļu draugi par šo salīdzinājumu nemaz nebrīnās un paziņo, ka tas ir pilnīgi iespējams, bet jēgers piebilst, ka šāda izmēra taimiņi te esot vairākkārt iegūti. Tie sverot 50 un vairāk kilogramus un esot vismaz divus metrus gari. Tāpēc arī tos medī šaujot.

Pēc brokastīm nolemjam doties tālāk. Tā kā degviela bākās krietni nokritusies, bet līdzpaņemtās rezerves kannas negribas aizskart (jātaupa atpakaļceļam), pavadonis un jēgers iesaka uzpildīt degvielu “netālajā” degvielas tankā. Tas atrodoties “tikai” kādus 50–60 ki-lometrus no šejienes kāda ciemata nomalē. Atbraukuši konstatējam, ka degvielas tanks ir slēgts – ēkas durvīm priekšā prāva piekaramā atslēga. Gaidām, kad kāds parādīsies. Tālumā – nokalnē kādus 3 kilometrus no mums – redzamas ciemata mājiņas. Uz ceļa, precīzāk – uz auto iebrauktajām sliedēm, kas ved uz ciematu,‒ nemana nekādu kustību. Cerības vieš vien tas, ka pamazām pie degvielas tanka sarodas vēl kādas četras automašīnas. Atbraucēji acīm-redzot ir vietējie no tuvākās apkārtnes. Mongoļi spriež, ka vajadzētu aizbraukt uz ciematu pēc degvielas pārdevēja – viņš, redz, nemēdzot pavadīt laiku benzīntankā gaidot, kad kāds te nekurienē sadomās atbraukt uzpildīt degvielu. Tūlīt jau arī uzrodas brīvprātīgais, kurš sakās zinām, kur dzīvo pārdevējs, un aiztrauc pēc viņa. Pēc kādas stundas vai vairāk pārdevējs ir atvests un sākas degvielas uzpilde, kas še notiek visai primitīvā veidā. Benzīntankā nav ar elektrību darbināmu sūkņu, tādēļ degvielas gribētājiem pašiem jāgriež tāds kā automašīnas kurbulis. Katrs tā apgrieziens un tātad arī bākā iepumpētie degvielas litri tiek uzskaitīti. Aiz stikla lodziņa sinhroni kloķa apgriezieniem uz skaitļu rullīša griežas cipari, kuri norāda, cik daudz degvielas ieliets bākā. Kloķi griezt ir diezgan grūti. Acīmredzot tāpēc pārdevējs to pat nemēģina darīt, atbildīgo pienākumu uzticot degvielas gribētājiem. Viņa darbs – pēc uzpildes iznākt no būdas, lai pārliecinātos par degvielas skaitītāja rādījumu.

Tā kā mums jāpielej triju auto bākas, kas ir gandrīz tukšas, pie kloķa griešanas ķeramies pēc kārtas, cits citu ik pēc brīža nomainot. Darbs maiņās atmaksājas, uzpildāmies diezgan ātri. Norēķināmies ar skaidru naudu, šķiet lieki atgādināt, ka nekādas norēķinu kartes šeit neeksistē. Viss skaidrāks par skaidru, toties droši dodamies tālāk.

Pēc vairāku stundu brauciena pa ceļam uz kādu jēgeram vien zināmu copes vietu piebraucam pie kādas jurtas stepes vidū. Izkāpis no uazika, jēgers ienirst jurtā un jau pēc neilga brīža iznāk ārā veca mongoļa pavadīts. Manām, ka pie jurtas durvīm rosās pārītis sieviešu. Sievietēm rokās paplāte, viņas nāk mums klāt, aicinot cienāties ar gaišu, mazos biķerīšos salietu nenosakāmas izcelsmes dzērienu (vēlāk uzzinājām, ka tas gatavots no kumisa un ir aptuveni 10 grādus stiprs). Uz paplātes greznojas arī biezpienam vai sieram līdzīgas plānas šķēlītes. Šis draudzīgais žests liecina, ka esam laipni gaidīti ciemiņi. Jurtas saimnieks aicina mūs blakus jurtai uzceltā guļbaļķu šķūnītī, kurā iekārtots tāds kā izbāzeņu un senu medību rīku muzejs. Pie sienām karājas tīkli, kaktos izvietoti šķēpi un koka dakšas ar metāla uzgaļiem – ar šādiem rīkiem senos laikos mongoļu mednieki gājuši uz lāčiem. Aiz nožogojuma lāča, tīģera, vilka, lūša un vairāku briežveidīgo izbāzeņi. Kāds no tiem šķiet ārkārtīgi dīvains – ar gariem ilkņiem augšžoklī. Mongoļi stāsta, ka tie šim dzīvniekam lieti noder, lai, barību meklējot, uzirdinātu zemi upju krastos. Arī – lai duelētos ar sāncenšiem. Patiesi, atceramies, ka šur tur upju krastos esam manījuši uzirdinātu zemi un brīnījušies, kas gan varētu būt to izdarījis. Tagad viss skaidrs. Spriežam, ka šis dzīvnieks varētu būt cekulainais briedis (Elaphodus cephalophus) vai Ķīnas ūdens briedis jeb mundžaks (Hydropotes inermis). Vai arī – Sibīrijas muskusbriedis (Moschus moschiferus). Šie dzīvnieki dabā sastopami ārkārtīgi reti. Pateikt, tieši kuru sugu šis izbāzenis pārstāv, nevaram. Vecais mongolis, kurš ir runīgs un uz savstarpēju komunikāciju vērsts vīrs, arī to nezina vai jautājumu nesaprot.

Jāpiebilst, ka saziņa ar veco mongoli notiek diezgan raitā krievu valodā. Uz jautājumu, kur viņš šo valodu apguvis, mongolis lepni atbild, ka jaunībā padomju armijas sastāvā piedalījies Otrajā pasaules karā. To atbildējis, vīrs iesteidzas jurtā un jau pēc brīža iznirst no tās, turot rokās mazu, nodzeltējušu, apbružātu papīra gabaliņu. Uzmanīgi to atlocījis, rāda un stāsta, ka papīrs ir pateicība par varonību un to parakstījis pats Staļins. Tik tiešām, uz nodzeltējušā papīra redzams kāds paraksts, un, tā kā neviens no mums nav tirāna parakstu redzējis, atliek vien vecajam karotājam ticēt. Sajutis mūsu interesi par vēsturi, viņš pēc brīža atnes arī zobenu un vecu loku. Tie esot saglabājušies no Čingizhana laikiem, svētas ģimenes relikvijas ‒ piemiņa no mongoļa vectēva sazin kurā pakāpē, kurš bijis karotājs slavenā karavadoņa armijā. Vecais vīrs acīmredzami ir rūpīgs savas ģimenes un tautas vēstures piemiņas glabātājs un kopējs. Tagad viņam radusies izdevība izrādīt ģimenes dārgumus svešzemniekiem un dalīties lepnumā un priekā. Pēc kārtas bijīgi ņemam rokās veco zobenu, tas ir īss, diezgan smags, biezs un, manuprāt, vairāk atgādina strupu uzasinātu dzelzs gabalu. Roktura aizsargs darināts no plata dzeltenas krāsas metāla. Zobena rokturis ir ērts un nodrošina salīdzinoši smagā zobena saturēšanu un cilāšanu. Secinu, ka, lai tocilātu, bija jābūt samērā lielam fiziskajam spēkam un izturībai. Aizdomājos arī par to, cik asiņu tas, iespējams, savā laikā redzējis un cik miermīlīgu cilvēku un karotāju no tā cietuši. Neviļus pārņem trīsas, atdodu zobenu citiem vērtētājiem. Tiekam arī aicināti izmēģināt Čingizhana armijas loku. Jāteic, ka loks ir salīdzinoši labā stāvoklī, arī uzvilkt to nav grūti. Vecais mongolis noliek uz zemes tukšas alus bundžiņas un, atkāpies soļus desmit, citu pēc citas tās sašauj. Tad šaujam arī mēs, taču ne tik sekmīgi – mūsu raidītās bultas spindz garām bundžiņām.

Atkal tiekam cienāti ar mēriņiem un sieru, kas, izrādās, ir darināts no kamieļa piena. Jautājam saimniekam par spēku, kas ļāvis Mongolijai saglabāt neatkarību par spīti tam, ka tā atrodas starp divām lielvarām – Ķīnu un Krieviju. Vecais vīrs samiedz jau tā šaurās acis, un, savilcis seju viltīgā smaidiņā, pavēstī: “Viņi ‒ ķīnieši un krievi ‒ joprojām atceras mūsu izcilo karavadoni Čingizhanu, viņa armiju un mācību, ko viņš tiem devis. Un, ja arī kāds mūsdienās uzdrošināsies ierasties mongoļu zemē ar nelāgiem nolūkiem, tad sastapsies ar drosmīgiem, pašaizliedzīgiem un fanātiskiem cīnītājiem, kas pratīs aizstāvēt gan savas ģimenes, gan zemi...” Šie vārdi izskan ar stingru pārliecību, un neviens pat negrasās šaubīties par vecā vīra teikto. Kaut gan, ja labi padomā, tad diez vai atmiņas par gadsimtus seniem cīnītāju iekarojumiem un degsme pastāvēt par savu zemi varētu būt iemesls, kas atturētu lielvaras no kādas zemes pakļaušanas. Drīzāk jau še piesaucama lielvaru nevēlēšanās sav-starpēji konfliktēt.

Dodamies prom, un vecais vīrs vēl ilgi māj mums atvadas. Gluži vai žēl šķirties no viņa un viesmīlīgās ģimenes. Saprotam, ka diez vai kādreiz vēl redzēsimies. Gaišs cilvēks. Par spīti gadu nastai, neviena nemudināts, šeit, nekurienē, izveidojis un uztur vēstures un etnogrāfijas liecību krātuvi. Kā stāsta, to apmeklē arī vietējie interesenti, tajā skaitā bērni. Nekāda maksa par šādu “patriotisko audzināšanu”, protams, netiek prasīta... Arī mūs šis sirsnīgais vīrs uzņēma un ar savu krājumu iepazīstināja par velti. Šeit jāpiebilst, ka iedāvinājām viņam dažus no Latvijas īpašam gadījumam vestus suvenīrus. Šī tikšanās noteikti tāda bija.

Nākamās dienas pēcpusdienā copējam kādā dziļā strautā. Man un Aldim atkal daudz ļenoku, kuri šajā strautā izceļas ar īpaši labu barojumu, ir strupi, trekni un mīksti. Tiesa, paķēruši vizuli, tie daudz nepretojas, tāpēc izvilkšana nesniedz lielu sportisko gandarījumu. Dainis, kā jau tas iegājies, aizsteidzies mums pa priekšu. Savukārt es ar Aldi copējam, ejot viņam pa pēdām ar ievērojamu laika distanci, lai zivis nomierinās. Necik ilgi kā sastopam Daini nākam atpakaļ. Viņš stāsta, kā pie paša krasta noķēris apmēram 4–5 kilogramus smagu taimiņu. Tas lieku reizi apliecina, ka taimiņi nereti guļ slēptuvē pie krasta un gaida, kad kāds grauzējs gribēs pārpeldēt otrā krastā. Atceros, kā reiz Karēlijā Šujas (Шуя, krievuval.) pietekā Kutižmā (Кутижма, krievu val) noķēru divas lielas alatas, katru vismaz 2 kilogramu vērtē. Uzšķēržot vēderus, tajos atradu vairākas mazas melnas pelītes. Minētais liecina, ka plēsīgās zivis nesmādē iekļaut savā ēdienkartē sīkus grauzējus un pat speciāli tos medī.

Tovakar Ilmārs piedzīvoja interesantu notikumu, kurš, uzskatāmi raksturo vietējā makšķerēšanas sporta īpatnības. Ilmārs bija jau noskatījis strauta gultnē īpaši cerīgu vietiņu un uzmanīgi zadzies tai klāt, lai no iespējami izdevīgākas pozīcijas izdarītu metienu. Pēkšņi krasta krūmājs pašķīries un parādījies vīrs zirga mugurā ar spiningu. Jātnieks bez ceremonijām ievadījis zirgu strautā starp Ilmāru un cerīgo bedri un, sēžot seglos, sācis mētāt vizuli. Tad atskatījies, beidzot ieraudzījis Ilmāru un samulsis sācis skaidroties, ka nedaudz tālāk ir vēl kāda cerīga vieta. Viņš pirms neilga laika tur esot izvilcis, lūk tā–ā–du zivi ‒ jātnieks, rokas izpletis, rādījis. Nav bijis īsti saprotams, ko vīrs stāsta, taču parādītais zivs izmērs bijis nepārprotams. Zirgs pa to laiku nav uzvedies pieklājīgi, bet mīņājies, šļakstinājies un pat atļāvies piečurāt strautu. Pēc šīm izdarībām jātnieks–copmanis, it kā nekas nebūtu bijis, turpinājis spiningot un pa strautu jājis tik tālāk, nozūdot aiz līkuma. Ilmārs palicis nepatīkami pārsteigts ar savām emocijām, kuras, mums atnākot, nekavējās klāstīt. Skaidrs, ka Ilmāram cope bijusi neatgriezeniski sačakarēta. Stāstot par piedzīvoto, Ilmārs nevar vien rimties. Emocijas viņā joprojām virmo. Mierinām, ka nule piedzīvotais ir bijis tā vērts, lai ziedotu vienu pēcpusdienas copi. Tai pat laikā var redzēt, ka mūsu teiktais Ilmāram ir mazs mierinājums, jo šī ir viena no pēdējām copes dienām. Nākamajā dienā uzsāksim atpakaļceļu uz Ulanbatoru.

Līdz šim laiks mūs ir lutinājis. Atpakaļceļā, kā jau ierasts, saule dūšīgi cepina un, raugoties tālumā, šķiet, ka gaiss virmo. Mašīnas saceļ neiedomājami smalku putekļu mākoņus. Tie lien iekšā pa visām spraugām. Nissan džipos braukšana vēl ir daudzmaz ciešama, bet uazikā putekļi biezā slānī pārklāj braucējus, drēbes un visu, kas atrodas salonā. Braucēji, kas atpūtas vietās raušas ārā no Krievijas auto kabīnes, atgādina pelēkas mūmijas. Pat tad, kad sarunājamies, viņu putekļiem klātajās sejās nemana mīmiku, gluži kā grimētajiem personāžiem, kādus reizēm mana Eiropas pilsētu ielās. Savukārt mums tā ir spiesta lieta – stepē ūdens nav, dižu krājumu arī līdzi nav, tādēļ putekļus nomazgāt nevaram atļauties, atliek vien notraukt putekļu virskārtu ar nēzdodziņu. Tas gan nav īpaši prātīgi, jo noberztie putekļi iekļūst acīs, plakstiņi iekaist un acis sāk grauzt.

Esam sajūsmināti, kad vēlā pēcpusdienā mūsu ceļu šķērso upe. Beidzot varēsim nomazgāties. Upe šajā vietā ir šaura un dziļa, tā plūst starp apmēram metru augstiem, stāviem krastiem. Turp braucot šo upi esam šķērsojuši augštecē kalnu pārejā, kur tā kā mazs strau-tiņš nesagādāja nekādas problēmas. Pavadonis prāto, ka tuvākajā apkārtnē brasla nav, taču tūdaļ mierina, ka zinot vietu, kur upi varēsim šķērsot ar prāmi.

Braucam gar krastu un pēc minūtēm 20 nonākam pie pārceltuves. Tā atgādina pavirši sanaglotu putnu būri. Uz diviem pontoniem uzmeistarota ļodzīga dēļu grīda ar tik lielām spraugām, ka jāraugās, lai tajās neieslīd auto riteņi. Arī pašiem jābūt uzmanīgiem, lai kādā spraugā neiešļuktu kāja. Margas gar prāmja malām vietām ir, vietām nav. Par drošību šajā pārceltuvē jārūpējas pašiem. Pāri upei nostieptas divas troses: pie vienas piesiets tā sauca-mais prāmis, pie otras turoties braucēji paši pārvelk “būri” uz pretējo krastu. Uzbraukšana uz prāmja un tikšana nost pretējā krastā notiek pa šaurām laipām – metāla režģiem, kas jānoliek un jānoregulē atbilstoši braucamlīdzekļa riteņu platumam. Šīs laipas jānostiprina gan krastā, gan uz prāmja dēļiem, lai neizslīd un nesašķiebjas.

Vienlaikus uz šīs pārceltuves var novietot divas automašīnas. Kad pirmās divas uz prāmja uzdabūtas, mēs, četri vīri, ķeramies pie troses un, pieliekot manāmas pūles, sākam pievilkties. Straume ir dūšīga, prāmis smags un neveikls, grūti to iekustināt. Tomēr, reiz izkustināts, peldlīdzeklis drīz vien pārslīd pāri upei un atduras pretējā krastā. Tagad mašīnas jādabū nost, bet šaurās laipas stāvajā krastā ved turpat 30–40 grādu slīpumā. Lai droši tiktu augšā, jāieslēdz visu četru riteņu piedziņa. Ilmārs, kurš ar nopietnu sejas izteiksmi šobrīd stūrē Nissan Patrol Safari, smaida vien – šajā braucienā ne tādas vien grūtības pieredzētas. Tikmēr vilcēji met nost darba cimdus, ko uzvilkuši, lai metāla trose nesavainotu rokas, un stāv blakus laipām gatavi palīdzēt, ja notiek kas neparedzēts. Taču palīdzība nav nepieciešama, abi nisani bez īpašas piepūles veikli uzrāpjas stāvajā krastā.

Kad šīs mašīnas jau krastā, pie upes uzrodas jauni braucēji, kuriem jātiek pāri upei, kur joprojām gaida mūsu trešais auto – uaziks. Piebraukušajiem, protams, jāveic visa iepriekš aprakstītā piņķerīgā un garā procedūra. Mūsu pirmo mašīnu pārcelšanās ilgusi kādas divas stundas vai pat nedaudz vairāk. Neko darīt, otrā krastā palikušie pacietīgi gaida. Aiz uazika jau sastājusies vairāku auto rinda. Mūsu pārcelšanās ievilkusies jau teju četru stundu garumā. Tomēr varam priecāties, ka brīdī, kad piebraucām pie upes, bijām vienīgie pārcelties gribētāji. Pretējā gadījumā pārcelšanās aizņemtu vēl ilgāku laiku. Tostarp laiks šeit, Mongolijas plašumos, plūst mierīgi un rāmi, citi pārcelties gribētāji neizrāda nekādas nepacietības pazīmes. Šķiet, ka esam nepacietīgākie. Var jau arī saprast – ceļojums tuvojas noslēgumam, ātrāk gribas nomazgāties dušā.

Kad beidzot visi esam tikuši upei pāri, varam turpināt ceļu. Vēlu vakarā iebraucam Ulanbatorā un apmetamies kādā trīszvaigžņu viesnīcā. Nākamajā dienā paredzēts tirgus apmeklējums, pastaiga pa pilsētu un atvadu vakariņas, bet vēl šovakar par simbolisku sa-maksu noorganizējam pirti un dziedinošu procedūru – kāju masāžu. Ir vērts palutināt garajā ceļā sagurušos un pietūkušos locekļus. Kad kājās un ķermenī asinsrite atjaunojusies, Mārtiņš un Andis, Erkas mudināti, dodas uz kādu naktsklubu un no diskotēkas atgriežas vēlu naktī, bet varbūt – agri no rīta. Pie brokastu galda stāsta, ka bijis ļoti interesanti vērot, kā mongoļu jaunieši šādos pasākumos “burzās”. Vietējās meitenes esot bijušas atsaucīgas dejotājas, bet puiši – ne greizsirdīgi, ne kašķīgi. Viss vislabākajā kārtībā.

Pēc brokastīm dodamies uz tirgu, kas burtiski piebāzts ar neiedomājami raibu preču klāstu un piesātināts ar skaļu tirdzinieku balsīm un arī veikliem kabatzagļiem, no kuriem mums iesaka īpaši piesargāties. Izkārtojamies, lai varētu cits citu uzmanīt, un sākam lēni virzīties starp mantu kalniem un ļaužu drūzmu. Dodžs mūs pavada un palīdz izskaidroties vai ko pajautāt, ja to vēlamies. Mani īpaši interesē naži. Esmu iecerējis iegādāties labu mongoļu meistaru darinājumu. Tomēr nākas vilties – vairumam tirgū pieejamo dunču asmens līdzinās noasinātam tādas vai citādas formas dzelzs gabalam, kam pievienots austrumnieciski grezns spals. Kvalitāte jūtami klibo, esmu cerējis uz ko labāku. Tā nu staigāju un vērtēju. Varu secināt, ka metāls netiek žēlots (izstrādājumi ir salīdzinoši masīvi), rūdījumam nav veltīta īpaša vērība, toties dunči ir viegli asināmi. Katram lielākam duncim makstī klāt mazs nazītis, kas paredzēts lietošanai gaļas baudīšanas reizēs.

Kopumā jūtos vīlies, šejienes naži, kaut darināti vietējo kalēju darbnīcās, kvalitātes ziņā nestāv ne tuvu tiem, ko varu iegādāties mājās vai ko nācies redzēt bijušās Padomju Savienības dienvidu republiku tirgos. Atceros, reiz Kirgīzijā, Ošas pilsētas tirgū, kāds meistars, slavējot savus darinājumus, izlika uz galda 10–15 dunčus. Biju mācīts: izvilku no kabatas naglu un paziņoju – ja duncis naglu pārcirtīs, pirkšu, turklāt maksāšu vairāk par prasīto cenu. Meistars tūdaļ novāca no galda piedāvātos dunčus un strupi noteica: “Приходи завтра утром” (Atnāc rīt no rīta ‒ tulk. no krievu val.). Tā arī darīju, nākamajā rītā atkal biju klāt ar savu naglu. Šoreiz uz galdiņa bija izlikti tikai trīs dunči, un meistars, krūtis izriezis, lepni piedāvāja – sak, izvēlies, kuru gribi. Pēc brīža, kad biju jau izšķīries par pirkumu, vēl drošības pēc pajautāju – ko darīt tad, ja, atgriežoties mājās, dunča asmens tomēr mani pievils? Meistars, ar roku enerģiski uz darbnīcas kaktu norādījis, tik noteica: “Tad tu šo dunci atnesīsi man atpakaļ un iemetīsi tur!” Lieki teikt, ka iegādātā dunča asmeni greznoja meistara personiskā zīme – trīs zeltītas zvaigznītes un pusmēness. Tas bez jebkādiem sertifikātiem izteica visu par šā izstrādājuma kvalitāti un tā darinātāja garantiju – meistara godu un atbildību pircēja priekšā. Šo dunci lietoju vēl šobaltdien un ikreiz, paņemot to rokās, ar labām domām atceros veco kirgīzu meistaru.

Šajā tirgū neko tamlīdzīgu neredzu. Tirgotāji vairāk atgādina starpniekus. Pārsteidz arī milzīgais it kā antīko priekšmetu klāsts. Neviļus nodomāju – no kurienes gan nāk šie priekšmeti? Vai no seno apbedījumu vietām? Jāšaubās, ka vietējā vara pieļauj tik atklātu tirdzniecību ar senu kapeņu dārgumiem. Taču, atceroties stepē pieredzēto, prātoju, ka tirgotāji, iespējams, piedāvā ģimenes vai dinastijas rūpīgi glabātās vērtības un viņiem ir visa teikšana par tām. Vai arī šeit redzamais ir veikls pakaļdarinājums? Ej nu sazini, kāda te kārtība...

Izkļuvis no tirgus drūzmas, jūtos pat atvieglots. Pārāk emocionāli tur viss notiek. Pēcpusdienā staigājam pa pilsētu, iegriežamies arī kādā veikalā. Jaunākās pārdevējas labprātāk runā angliski, krieviski saprot vien kāda vecāka kundze. Saprasties varam, izmantojot abas valodas un piepalīdzot ar žestiem.

Pēcpusdienā Dodžs mūs ievilina jurtā, kas uzslieta kādā laukumā. Tur pasniedz kumisu. Dodžs stāsta, ka šo dzērienu gatavo no ķēves un govs piena, sajaucot noteiktās proporcijās un neilgu laiku raudzējot. Atkarībā no raudzēšanas ilguma iznākums ir līdz četriem grā-diem stiprs alkoholu saturošs dzēriens, kas, kā stāsta Dodžs, atstāj dziedniecisku iespaidu uz cilvēka ķermeni, veicina gremošanas sistēmas darbību, asinsriti un vielmaiņu, kā arī uzlabo pašsajūtu. Tā kā dzēriens ir garšīgs, katrs izdzeram pāris bļodiņas. Spriežam, ka šis dzēriens stipruma ziņā līdzīgs viegli ierūgušam kvasam, bet garšas ziņā atgādina dzirkstošu rūgušpienu vai kefīru. Nevar teikt, ka sajūtam būtiskas izmaiņas pašsajūtā. Bet varbūt pie šā dzēriena jāpierod? Patlaban sajūta tāda, kā pēc kefīra pudeles iztukšošanas – vēders ir pilns un burkšķ.

Pēc šīs iestādes apmeklēšanas dodamies uz kādu restorānu, lai baudītu brauciena noslēguma vakariņas. Telpa mājīga, sēžam pie apaļa galda, uz tā novietota rotējoša paplāte, uz kuras jau servētas dažādas uzkodas. Atliek griezt rotējošo virsmu, lai katrs varētu tikt klāt nolūkotajam gardumam. Vakariņu gaitā tiek baudīti arī siltie ēdieni, bet noslēgumā Dodžs mums katram pasniedz īpašu suvenīru – koka rāmīti, uz kura uzstiepts ādas gabaliņš ar krāsainu zīmējumu. Dāvana no dāvanas atšķiras. Zīmējumos attēloti sendienu mongoļu karavīri zirgos vai senu kauju ainas ar mītiskiem pūķiem un zvēriem. Zīmējumu saturs atspoguļo mongoļu vēstures ainas vai mītus, daudzinot karavīru drosmi un izveicību. Suvenīri ir lieliski un krāšņi, nevaram vien beigt tos aplūkot un salīdzināt.

Nākamajā dienā dodamies un lidostu. Mūs gaida garš pārlidojums līdz Maskavai. Šoreiz, cerams, bez starpgadījumiem. Lidmašīnā man līdzās apsēžas ļoti plecīgs mongoļu puisis, arī citviet salonā redzami līdzīgi brašuļi. Uzsākam sarunu. Izrādās, plecīgie mongoļi ir šīs valsts izlase brīvajā cīņā, kas kopā ar mums dodas uz Maskavu, lai tur pārsēstos un lidotu tālāk uz Atēnām ‒ uz olimpiskajām spēlēm. Tā kā sportistu uzturēšanās ārzemēs valstij izmaksā lielu naudu, atlēti uz Grieķiju dodas tikai tad, kad jāuzsāk cīņas. Tā teikt – pa taisno no lidmašīnas uz olimpisko cīņu paklāju. Komandā ir vairāki cīkstoņi, kas izcīnījuši godalgotas vietas mongoļu un burjatu nacionālo cīņu turnīros. Stāstot par savu sporta veidu, apņēmība un optimisms burtiski staro no mana sarunu biedra.

No rīta, kad lidmašīna nosēžas Maskavas lidostā, īsi atvadāmies no saviem ceļabied-riem, novēlam veiksmi olimpiādē un dodamies uz Rīgas staciju, lai vilciena vagonā veiktu pēdējo ceļa posmu uz mājām...

Grāmata V

Otro reizi Sahas (Jakutijas) republikā Lielā taimiņa medībās

Ir 2005. gada augusta otrā puse, un copes tūrē pa Sibīrijas taigas upi Menkere (Менкере, arī Мэнгкэрэ), Ļenas labā krasta pieteku dodamies seši copmaņi no Lat-vijas: makšķernieku kluba “Salmo” prezidents Jānis Ķīsis, kluba īstenie biedri Mārtiņš Ķīsis un es ar dēlu Aldi, kā arī, atbalstot un stiprinot kluba komandu, divi “nelabojami” copmaņi − Aleksandrs Korčomkins un Ilmārs Kreituss.

Es ar Jāni un vēl 4 copmaņiem (Daini, Agri, Vladimiru un Alekseju) pirms dažiem ga-diem jau esam bijuši Jakutijā copes nobraucienā pa Djanišku (Дянышка), arī Ļenas labā krasta pieteku. Toreiz gāja raibi, taču arī – ļoti aizraujoši, tādēļ par atkārtotu braucienu uz šo nomaļo un cilvēku neapdzīvoto apvidu Sibīrijā sākām domāt pavisam drīz pēc atgrieša-nās no pirmā copes piedzīvojuma Jakutijā... Neizdzēšamā atmiņā palikuši brīži no iepriekšējā brauciena noslēguma. Tāpēc otrajam braucienam gatavojamies īpaši rūpīgi, pārdomājot katru līdzi ņemamo sīkumu.

Toreiz pēc attālu kalnos nolijušā lietus Djaniškā strauji cēlās ūdens līmenis. Savukārt mēs atradāmies uz nelielas saliņas upes vidū un gaidījām atlidojam lidmašīnu, kurai, sa-skaņā ar iepriekšēju norunu, vajadzēja mūs aizvest atpakaļ uz Jakutsku. Gaidījām, bažīgi vērojot ūdens līmeni, kas nepārtraukti cēlās. Mūsu pavadoņa Sašas vienīgie sakaru līdzekļi, ar kuru palīdzību viņš plānoja sazināties ar lidmašīnu, bija paša rokas un sarkans karodziņš.

Iepriekš iezīmētais “aerodroms” (faktiski – pavasara palu ūdeņu veidota, no lielākiem un mazākiem upes oļiem un akmeņiem sastāvoša daudzmaz līdzena apmēram 100 metrus gara un 30 metrus plata josla gar vienu saliņas malu) bija jau daļēji pārplūdis. Applūst sāka arī mūsu izveidotā rezerves nosēšanās līnija, ko no lielākiem akmeņiem un kokiem attīrī-jām un ar savām glābšanas vestēm iezīmējām iepriekšējā vakarā. Jāpiebilst, ka attīrītais laukums bija īsāks par iepriekšējo un izbeidzās pie pašas ūdens malas, kur, ar saknēm oļos ieķēries, zvilnēja milzīgs lapegles stumbrs. Izkustināt to un novilkt malā, lai vēl par dažiem metriem pagarinātu iespējamo nosēšanas joslu, tā arī nespējām.

Lidaparāts, septiņos no rīta atlidojis mums pakaļ, vien divreiz pārlaidās mūsu teltīm, tad, skumji nošūpojot spārnus, aizlidoja, atstājot mūs neziņā par tālāko rīcību. Arī pavado-nis Saša nezināja teikt, kādu ziņu mums sūtījis pilots. Visdrīzāk tas nozīmēja, ka lidmašīnas nosēšanās nav iespējama.

Ko darīt? Mūsu pārtikas krājumi beigušies, bet ūdens duļķainuma dēļ par copi vairs nav ko domāt. Zivju krājumus neesam gatavojuši, jo rēķinājāmies, ka, tūrei beidzoties, tiksim “pa vieglo” izcelti no taigas un aizlidināti uz Jakutsku. Jautāju Sašam:
– Ko darīsim, ja ūdens applūdinās mūsu patvērumu? Atbilde ir īsa un visai bezrūpīga:
– Neuztraucieties, tādā gadījumā upe būs jau izgājusi no krastiem un varēsim ar laivām iebraukt taigā un dažus kilometrus no upes, spriežot pēc kartes, atradīsim pāris ezeriņus, kuru stāvajos krastos patversimies. Un tad jau atlidos helikopters...
Turpinu taujāt:
– Klau, Saša, vai kompass tev ir? Vai helikopters tur, taigā, varēs mūs atrast un nosēsties? Atbilde ir tikpat lakoniska un bezrūpīga kā iepriekšējā:
– Cirvis taču mums ir. Izcirtīsim taigā laukumiņu, kur helikopteram nosēsties, kurināsim ugunskuru, un mūs atradīs. Droši zinu, ka nepametīs.

Tikmēr laiks ritēja neziņā, bet ūdens līmenis turpināja celties. To secinājām pēc straumes malā novietotā akmens, kas ik pēc īsa brīža bija jau zem ūdens, tāpēc to nācās pārvietot tuvāk saliņas vidum. Arī pati saliņa acīmredzami kļuva mazāka un mazāka. Priekšpusdienā vēl mēģinājām pārvietot uz tās centru mūsu glābšanas vestes un iezīmēt iedomāto lidma-šīnas nosēšanās līniju, bet tad šo nodarbi atmetām kā bezjēdzīgu un uzvilkām vestes. Vairs nebija nekādu šaubu, ka lidmašīna te nespēs nosēsties. Sapakojām mantas ūdens necaurlaidīgajos maisos un piesējām tos pie laivām, kas jau bija pievilktas tuvāk ugunskuram, lai nepieciešamības gadījumā uzreiz varētu doties straumē.

Līdz Djaniškas ietekai Ļenā – vietai, kur, iespējams, varētu nosēsties lidmašīna vai helikopters vai arī mūs varētu uzņemt kāds garām braucošs kuģis vai laiva, atlikuši vien kādi 300 kilometri. Bet kā braukt? Pēc kā orientēties? Skaidrs viens – ja būsim spiesti doties straumē, neizbēgami tiksim izklīdināti un sazināšanās iespējas būs minimālas vai ‒ sliktākajā gadījumā – nekādas. Būtu svarīgi, kaut vai no elementāra izdzīvošanas viedokļa, iepazīt “vietējo ģeogrāfiju”. Saša tikai pēc lielas vilcināšanās dienas otrajā pusē ielaidās sarunās par karti, pēc kuras viņš bija vadījies nobrauciena laikā. Kā ne kā, kartes augšmalā rotājās uzraksts par tās piederību PSRS armijas ģenerālštābam, kā arī īpaša atzīme par slepenību. Stāstu viņam, ka šādas kartes Latvijā ir teju katram sevi cienoša tūrista rīcībā. Un, ka galu galā viņa pienākumos ietilpst ne tikai mūs pavadīt, bet arī rūpēties par mūsu drošību. Acīmredzot sapratis stāvokļa nopietnību, Saša karti beidzot parādīja. Pētījām to, cenšoties iegaumēt Djaniškas tecējumu līdz Ļenai. Tiesa, tobrīd tas acīmredzot jau bija lieki, jo pārplūdusī upe noteikti vairs neiekļāvās kartē iezīmētajās līnijās.

Spriedām, ka drošības nolūkos vairākas laivas varētu sasaistīt kopā un izveidot tādu kā plostu, taču tad mazinātos šādā straumē tik svarīgā manevrētspēja. Lēsām, ka, pie nosacījuma, ka brauciens notiek bez starpgadījumiem, dienā varētu nokuģot kādus 100 vai pat vairāk kilometrus. Teorētiski, braucot dienu un nakti, līdz Ļenai varētu nokļūt 3–4 dienās. Par to, ko šai laikā ēdīsim un vai spēsim vairākas dienas, kaut uz maiņām, airēt un negulēt, tobrīd nedomājām. Atminos, ka kādā no seno dienu ūdens tūristu pārgājieniem Ziemeļbaikālā, ar katamarāniem pa Čaju (arī Ļenas labā krasta pieteku), lai paspētu uz kuģīti, kas nāca no Vitimas, pēdējā dienā nobraucām 125 kilometrus, pie tam, pa ceļam pārvarējām vairākas ceturtās grūtības kategorijas krāces, kas augstā ūdens līmeņa dēļ gan bija salīdzi-noši mierīgi izbraucamas. Tātad neiespējami tas nav.

Mūsuprāt, Sašas ideja par došanos ar laivām taigā un ezeriņu meklēšanu bija visai ap-šaubāma. Vai mēs spētu manevrēt starp taigā izkaisītajiem klinšu bluķiem, kokiem un kritalām? Un vispār, vai spētu ezeriņus uzmeklēt?... Vai pavadoņa karte ir pietiekami precīza? Kā liecina mana iepriekšējā pieredze, Padomju Savienības topogrāfiskās kartes vairumā gadījumu ir apzināti sagrozītas, lai “ienaidnieks” nespētu precīzi orientēties. Un, ja arī karte būtu precīza, kā mēs spēsim orientēties bez kompasa? Šo rīku neesam paņēmuši līdz, jo bija iecerēts brauciens ar pavadoni un pa upi, nevis pa bezgalīgu taigu.

To, ko patiesībā nozīmē šīs taigas upes mežonīgā daba, sapratu jau iepriekšējās dienas priekšpusdienā. Vladimira vadīto laivu, kas pēc piestāšanas pie saliņas ar visām tajā esošajām mantām jau bija pa daļai izvilkta krastā, kāds pulsējošais vilnis noskaloja un aizrāva lejup pa straumi. Aleksejs centās bēgli noķert, taču viens no viņa standarta koka airiem salūza jau pēc pirmajiem enerģiskajiem vēzieniem. Vadību zaudējušo laiviņu kopā ar braucēju arī aiznesa lejup pa straumi. To visu pamanīju brīdī, kad, piestājis pie saliņas, sāku izkravāt mantas. Nebija vairs laika pārdomām, katrs mirklis bija dārgs, jo, straumes nestas, abas laivas strauji attālinājās. Nekavējoties ielecu atpakaļ laivā, no kuras vēl nebiju paspējis atsiet un izcelt smago koplietošanas mantu maisu, un, enerģiski airējot, devos “bēgļiem” pakaļ. Abas laivas panācu tikai pēc kāda kilometra vai vairāk. Upes līkumā laivas griezās atstraumē. Aleksejs, kurš bija panācis un turēja straumes aizrauto, mantām piekrauto Vladimira laivu, ar vienu atlikušo airi nevarēja izkļūt no virpuļa. Nodomāju, iespējams, jau nākamajā aplī galvenā straume abas laivas sagrābs un nesīs tālāk.

Pieairējos pie Alekseja un kopīgiem spēkiem izkļuvām krastā. Izvēle nebija liela ‒ piestājām šaurā, ar granti un akmeņu nobirām klātā maliņā. Krasts staigns. Nevarējām lāgā nostāvēt, jo kājas grima mīkstajā masā, tāpēc drošības labad turējāmies pie laivu bortiem, lai neieslīdētu dzelmē.

Tomēr varējām kaut nedaudz atvilkt elpu. Palūkojoties apkārt, konstatējām, ka slīpais krasts, pie kura esam piestājuši, paceļas metrus 30 virs upes. Kraujas malā atsegtās koku saknes, oļi un sūnas veidoja pārkari. Zemāk slīpajās nobirās gulēja agrāk nogāzušies, jau nokaltuši koki. Straume upes līkumā ārkārtīgi spēcīga. Lai nokļūtu atpakaļ pie biedriem uz saliņas, nolēmām iesiet laivas auklās un vilkt tās gar krastu pret straumi.

Tā nu virzījāmies gar ūdens malu, stiegot krasta grantī un apejot lielākos akmens bluķus un krāvumus. Kad beidzot bijām nonākuši nedaudz lejpus mūsu saliņai, redzējām, ka tālāk ceļš gar šo krastu nav iespējams – stāvus dzelmē iestiepās ar krūmāju apaugusi klinšu siena.Pa to laiku, kamēr vilkām laivas, virpuļi upē bija pieņēmušies spēkā. Upē varēja manīt straumes nestus kokus, celmus un zarus, ik pa brīdim no apakšas uzvirmoja ūdens sēnes. Šur tur straumē veidojās mazāki atvariņi, kuros pazuda to tuvumā peldošie zari un sprunguļi.

Nokļūšana pie pārējiem braucējiem, kuri atradās uz saliņas, izvērsās ārkārtīgi sarežģīta. Īpaši tāpēc, ka straumes aiznestajai Vladimira laivai airi bija noņemti un atradās uz saliņas, bet Alekseja laivai viens airis bija salūzis. Ūdens un vēja šņākoņa apgrūtināja mutisku sa-zināšanos. Kad ar žestu palīdzību beidzot bijām sapratušies, uz salas palikušie sasēja visas tobrīd pieejamās auklas, lai ar “kuģīti” – tukšu laivu, kas iesieta slīpi, ‒ mēģinātu nogādāt mums rezerves airi. Tomēr “kuģītis” nevarēja un nevarēja sasniegt mūsu krastu, jo straume šajā malā bija pārlieku spēcīga. Pilnvērtīgi “kuģīša” iespējas neļāva izmantot arī tas, ka mūsu laivām nebija ķīļa.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ar “kuģīti” Jānis riskēja un atveda airi. Tālākais jau ritēja daudz gludāk. Norunājuši par iespējamo rīcību, ja atgadās kas nepare-dzēts, pēc kārtas sākām atpakaļceļu uz saliņu. Teorētiski izrēķinājis iespējamo brauciena trajektoriju, devos straumē un pēc apmēram 7–8 minūšu intensīvas airēšanas un nelielas sadursmes ar kādu straumes nestu celmu beidzot nokļuvu salas atstraumē un varēju piestāt pie tās. Spēcīgā straume laivu bija nonesusi nedaudz zemāk par iedomāto piestāšanās vietu. Bet iespējams, ka novirzi veicināja sadursme ar celmu. Labi, ka laiva netika sadurta uz asajiem nolūzušo zaru stumbeņiem. Pārliecinājies, ka šobrīd straumē nav manāms vēl kāds koks vai celms, devu norunāto signālu, un krastā palikušie uzsāka tādu pat manevru. Vēroju braucējus un biju gatavs doties palīgā, ja atgadīsies kāda kļūme, jo viņi, auklā iesietu, vilka arī ar mantām piekrauto laivu. Viss izdevās kā iecerēts, un beidzot varējām priecāties par grupas apvienošanos. Tobrīd ar gandarījumu secināju, ka attaisnojušies airu uzlabošanas darbi, ko, kritiski novērtējis standarta airu kvalitāti, biju veicis vēl Djaniškas augštecē. Proti, airiem ar izolācijas lenti pietinu krastmalā sameklētas lapegles saknes. Tagad, airējot spēcīgajā straumē, šis uzlabojums izrādījās izšķirošs. Airi liecās, krakšķēja, bet nelūza!

Un tā ūdens līmenis Djaniškā turpināja celties. Sabiezējot krēslai, mēs jau tupējām uz pavisam neliela pauguriņa satrakotas straumes vidū. Ūdens virpuļu rauti, mums garām traucās lielāki un mazāki koki, krūmi un celmi. Bija dzirdams, kā gultnē dunēja straumes veltie akmeņi. Vērojām, kā pretējā krastā straume izskalo milzīgas lapegles, kuras kopā ar saknēm pielipušajiem oļiem, akmeņiem un kūdru ar skaļu dārdoņu, saceļot augstas šļakatas, ik pa brīdim gāzās upē, kur satrakotā straume tās aizrāva, aplaužot zarus un paraujot stumbrus zem ūdens. Laiku pa laikam lejāk vēl pavīdēja aplauzīts koka stumbrs, izslienoties no ūdens un it kā nosūtot pēdējos atvadu sveicienus krastā palikušajiem.

Jāatzīstas – vien noraugoties šajā stihijā, kļuva neomulīgi. Bija skaidrs – ja vistuvākajā laikā netiksim nocelti no saliņas, neatliks nekas cits kā doties šajā draudīgajā stihijā. Un tad...

It labi atceros, kā reiz pavasara palos mūsu pašu Lielā Jugla izrīkojās ar kādu apgāzušos smailīti. Straume to grieza kā milzu propelleru, brīžiem no ūdens izslējās laivas priekšgals, bet nākamajā mirklī jau pakaļgals. No laivas izkritušie braucēji, pieliekot visus spēkus, centās tikt malā un, nokļuvuši pie krasta, kārpījās krastmalas kārklu zaros un tikai ar biedru palīdzību izkļuva no pārplūdušās upes. Smailīti, piespiestu pie krasta un iepinušos krūmos, izdevās atrast pāris kilometrus zemāk. Izvilkuši to, konstatējām, ka tā ir tik ļoti saplēsta, ka neder ne tikai tālākai braukšanai, bet arī restaurācijai.

Šobrīd apjautām, ka vienīgais, kas mums vēl var palīdzēt, ir helikopters. Ieklausījāmies ik skaņā, taču dzirdējām vien satrakotās upes krākšanu un dunoņu, tai veļot akmeņus, taigas šalkšanu un vēja brāzmu troksni, purinot virs galvām nostiepto tentu, ko bijām nostiprinājuši pie kāda saliņas vidū iestrēguša koka. Kā dobji šāvieni ik pa brīdim noskanēja pretējā krastā upē krītošo lapegļu saceltais troksnis. Ugunskuram salasītie sprunguļi mazpamazām gāja uz beigām. Kļuva vēsi. Lai sasildītos, kādā no somām sameklējām sataupīto Rīgas Melnā balzama pudeli un, malkojot to kopā ar tēju, apsverām tālāko rīcību. Un tad... Kad jau detaļās bijām sākuši apspriest kārtību, kādā doties satrakotajā straumē, sadzirdējām klusu, bet noteikti pieaugošu motora skaņu.

Sākumā pat neticējām savām ausīm, domājām, ka esam kļūdījušies, ka vārā skaņa ir vienkārši mūsu vēlme dzirdēt to, ko tik ļoti, ļoti gribas sadzirdēt. Nē, tomēr ne! Skaņa, brīžiem gan pagaisdama apkārtējos trokšņos, dudināja arvien skaļāk un noteiktāk, un drīz vien jau bija skaidri sadzirdama. Tā skanēja kā aizraujoša mūzika, ko gribas klausīties vēl un vēl. Helikopters!

Vēl pēc brīža upes ielejā uz apkārtējo kalnu aprisēm saskatījām tumšu mākonīti, bet zem tā – nelielu punktiņu, kas strauji pieauga. Drīz vien jau skaidri varējām redzēt zemu virs upes lidojošu helikopteru. Vārdos neaprakstāms prieks pacēla mūs vai spārnos. Steig-šus rausāmies ārā no tenta apakšas un sākām māt ar košajām glābšanas vestēm.

Tālākie notikumi risinājās ārkārtīgā steigā. Helikopters netālu no mūsu patvēruma strauji samazināja augstumu un palika karājamies gaisā kādu pusmetru virs zemes. Metāmies klāt. Piloti, stāvēdami atvērto durvju ailē, lieki nerunāja, vien ar saucieniem “Bistrei! Bistrei!” (“Ātrāk! Ātrāk!”) steidzināja mūs kravāties iekšā. Protams, kāda runa! Salīkuši un piemieguši acis, lai pasargātos no pa gaisu virpinātajiem gružiem, steigā metām lidaparātā somas un piepūstās laivas ar tām piesietajām mantām un lecām iekšā arī paši. Piloti mūs satvēra aiz rokām un tikām burtiski ielidināti helikopterā.

Salonā bija silts un oda pēc degvielas. Šī lidaparāta “vēderā” lielāku attālumu veikšanas labad bija uzstādīta prāva papildu degvielas tvertne. Taču šis smārds tobrīd likās pat ļoti simpātisks. Piloti ātrumā pastāstīja, ka dažus kilometrus augstāk pa straumi redzējuši veļamies lielu vilni. Tas acumirklī applūdinājis vēl saglabājušās saliņas un apkārtējo taigu. Pēc īsa brīža “lielais ūdens” būtu klāt, un tad dažos mirkļos pazustu arī mūsu saliņa...

Droši varu teikt, ka šie notikumi atgādināja spraiga sižeta piedzīvojumu filmās redzēto. Atšķirība bija tikai tāda, ka mēs nesēdējām kinoteātrī ar popkorna turziņām rokās un arī nekāda kadru dublēšana šajā “stihijas spēlē” nebija paredzēta. Viss notika pa īstam, pēc dabas rakstītā scenārija.

Jau sēžot lidaparātā un no skārda krūzītes malkojot šņabi, ko, ievērojot Krievijas mērauklas (veselu kasti “dzidrā”), bija atveduši piloti, domās apcerēju, kā šādos brīžos atklājas raksturi un katra ceļojuma dalībnieka garīgo vērtību spēks. Par to ne vienā vien stāstā rakstījis Džeks Londons. Šādas situācijas uzskatāmi atsedz katra patieso raksturu un ļauj izvērtēt, vai vēl kādreiz dotos kopīgā ceļojumā.

Neērtības un neparedzēti, spēji notikumu pavērsieni, kas šādos pasākumos ir neizbēgami, dažos izraisa neapmierinātību un kurnēšanu par visu, kas pārējos ceļabiedros sēj nemieru un dažkārt pat paniku. Savukārt citi ceļotāji burtiski alkst adrenalīna, vienmēr meklē izaicinājumus un allaž arī atrod iespējas sevi uzlādēt gluži kā akumulatoru. Jāteic, arī šādi ceļabiedri nav Dieva dāvana, kaut pirmajos kopā būšanas mirkļos mēdz šķist, ka viņi ar savu bravūru, aktivitāti un rosību (bieži – nepārdomātu) iedvesmo un mobilizē pārējos.

Tas viss, protams, ietekmē kopējo noskaņu un mazina grupas spēju pārvarēt grūtības. “Riskanta” ceļabiedra individuālās emocijas gluži kā dzirkstele draud pārsviesties uz pārējiem. Emocionāli nelīdzsvarots līdzbiedrs kļūst par apgrūtinājumu visiem, un iecerētā atpūta pārvēršas par saspringtu “auklēšanos”. Tas gan nenozīmē, ka ekstrēma ceļojuma dalībniekam, klusi ciešot, jāpārvar grūtības un neērtības. Gluži pretēji – atklāta saruna, uz-mundrinājums, palīdzība, nedalot “savos” un “citu” darāmos darbos, arī humors vai draudzīga zobgalība ir tas, kas vieno un ceļojumu ar visām tā neērtībām pārvērš par patīkamu piedzīvojumu, ko prieks atcerēties. Aizdomājos...

Lūk šādu, piedzīvojumu un vēlāko pārdomu un secinājumu vadīti, gatavojamies otrajam braucienam uz Jakutiju.

Šoreiz upe, kurā gribam makšķerēt, vienlaikus nobraucot aptuveni 200 kilometrus, atrodas vēl tālāk uz ziemeļiem aiz Ziemeļu polārā loka. Vēlāk, jau esot uz vietas, ar GPS palīdzību veiktie mērījumi rāda, ka maršruta sākuma punkts atrodas 698 kikometrus uz ziemeļiem no Jakutskas pilsētas. Nokļūšana pie upes un izkļūšana no tās iespējama vienīgi ar gaisa transportu. Jakutskas kompānija “Ilin Tur”, kas nodrošina tūres makšķerniekiem un medniekiem, organizēs mūsu copi atkarībā no laika apstākļiem, ūdens līmeņa un citām reģionālajām īpatnībām. Kā jau teikts, iepriekš aprakstīto notikumu iespaidā ekspedīcijai gatavojamies īpaši rūpīgi.

Avio laineris aizved mūs uz Maskavu, kur pārsēžamies lidojumam uz Jakutsku. Pēc ierašanās Jakutskā tās pašas dienas pēcpusdienā “Ilin Tur” aģenti sarīko ekskursiju uz vietējo brīvdabas muzeju, kur paēdam arī vakariņas. Nakti pārguļam viesnīcā un no rīta dodamies uz vietējās nozīmes aerodromu, no kura paredzēts lidojums uz upi. Ātri iekravājamies AN–2, kurš mūs jau gaida, un lidojam. Pirms nosēšanās pilots dod komandu visiem nekavējoties pārvietoties uz lidmašīnas salona priekšdaļu, jo tā lidaparātu varot drošāk vadīt un piezemējoties tas neapgāzīšoties. Šo lūgumu izpildām bez vilcināšanās, jo laika prātošanai nav. Steigšus noslīgstam no sēdekļiem un kā vienots ķermeņu kamols, viens otram pieķērušies, satupstam starp mantu somām. Nosēšanās norit visai strauji. Iznirusi no mākoņiem un noslīdējusi gar kalna kori, lidmašīna strauji sasveras un, nopikējot upmalā, palēkdamās aizripo pa nosacītu aerodromu, kurš, kā jau šeit pieņemts, ierīkots blakus upei uz saskalotajiem oļiem un iezīmēts ar sarkaniem karodziņiem. Tiekam nežēlīgi svaidīti un mētāti līdz ar lidaparātu. Tomēr kaut kā noturamies un mūsu dzīvais kamols neizjūk. Lidaparāts apstājas pie pašas ūdens malas. Motors apklust un mēs atviegloti uzelpojam. Pirksti atlaiž satvertos biedru plecus, rokas un drēbes. Beidzot esam tikuši pie upes. Tikai vēlāk uzzinām, ka mūsu pilots dažus gadus atpakaļ kādā pie Parīzes notikušā aviācijas šovā ieguvis godalgotu vietu, demonstrējot pilotāžas meistarstiķus.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka šoreiz laivu brauciena un copes organizācija, braucamrīku kvalitāte un apgāde ar inventāru ir nesalīdzināmi labāka. Par “Ilin Tur” atbildīgajiem darbiniekiem, pavadoņiem, pilotiem, par visu šo cilvēku attieksmi pret pildā-mo darbu jāsaka tikai tas labākais. Paldies viņiem visiem!

Mūsu grupu pavada divi pavadoņi, enerģiski, gadus 25–30 veci, dzīvespriecīgi puiši – jakuts Semjons un krievs Vitālijs. Viņu ekipējumā ietilpst karabīne ar optiku, 12. kalibra divstobru bise, satelīttālrunis un divas piepūšamās laivas ar piekarināmajiem motoriem. Viena no tām paredzēta pārtikas krājumu un inventāra ‒ telšu, saliekamā galdiņa, krēsli-ņu, ugunskura piederumu, katlu, pannas, trauku un citu lielāku un mazāku saimniecības sīkumu pārvadāšanai. Tas tāpēc, lai maksimāli atbrīvotu mūsu laivas un mēs varētu pilnībā nodoties copēšanai. Visbeidzot, ekipējumu krāšņo pārvietojams elektrības ģenerators un benzīna motorzāģis. “Nu gluži kā pie cilvēkiem,” atzīstam. Savukārt pavadoņi nobrauciena laikā īpaši atzinīgi novērtēja mūsu līdzpaņemto tentu, ko izmantojām katrā nometnes vietā, lai nodrošinātos pret šim reģionam raksturīgajām straujajām laika apstākļu maiņām. Zinājām, ka šai apvidū samērā liegu un siltu laiku, kad gaisa temperatūra dienā uzkāpj līdz +15–+20°C, var spēji nomainīt brāzmains ziemelis ar lietu un tam sekojošo aukstumu un drēgnumu. Bet vakaros un naktīs bieži līst sīks lietutiņš, ir vējains un temperatūra nokrītas tuvu nullei.

Ūdens līmeni un dzidrumu šā apvidus upēs nosaka daudzi faktori, pat patālu kalnos nolijis lietus. Ar to jārēķinās, gan izvēloties makšķerēšanas vietas, gan iekārtojot nometni. Pat salīdzinoši skaidrā laikā nedrīkst iekārtot nometni tuvu ūdenim, vienmēr jāraugās, lai nometnes vieta būtu vismaz dažus metrus augstāk nekā ūdens līmenis upē. Jāizvairās ierīkot nometni uz salām, jo tās visai bieži pārplūst pat pie niecīgām līmeņa svārstībām. To visu rūpīgi ievērojām. Reizēm mantas un arī laivas stiepām pat vairāk nekā 100 metrus no krasta, turklāt laivas vienmēr rūpīgi piesējām pie kāda koka vai liela akmens bluķa. Arī šādu rīcību diktēja iepriekšējā braucienā gūtā pieredze – labi atcerējāmies, kā reiz naktī spēji sacēlusies vēja brāzma gandrīz aizpūta pa gaisu mūsu laivas un krastā atstātās mantas. Ja ceļas ūdens līmenis, nepiesietās laivas var arī aizskalot. Teltis savukārt nav vēlams sliet starp kokiem vai to tuvumā, kā arī krūmājā. Pirmkārt, koki vai to zari, pūšot spēcīgam vējam, var uzkrist teltīm. Otrkārt, visi lidojošie asinssūcēji ļoti ciena aizvēju un krūmāju. Treškārt, jāņem arī vērā, ka tieši biezais pamežs vai krūmājs, kur redzamība ir ierobežota un dažviet nepārsniedz 2–3 metrus, dod iespēju kādam nelūgtam viesim, piemēram, ziņkārības vadītam lācim, nemanītam pietuvoties nometnes vietai. Ir svarīgi šādu ziņkārīgu viesi atklāt iespējami ātrāk un tālāk no nometnes vai telts. Tad var paspēt sacelt troksni, un lācis, visticamāk, tiks aizbaidīts. Protams, nedrīkst arī pieļaut, ka atstāto nometni inspicēt ieradies lācis atrod pārtikas vai tās iepakojuma paliekas. Nav vēlams lāci radināt pie apziņas, ka cilvēku apmetne nozīmē barību. Kārdinošu atkritumu skolots lācis var iegūt nelāgu paradumu apmetņu vietas apmeklēt regulāri, vai, ļaunākajā gadījumā, sekot braucējiem gar krastu. Pēdējais gan notiekot visai reti, taču vienalga skaidrs – katrā nometnē drazas jāsavāc un jāsadedzina vai jāņem līdzi. Tās ir rūpes ne vien par dabu, bet arī par to tūristu un copmaņu drošību, kuri brauks pa upi vēlāk.

Svarīgi arī ievērot personīgo drošību. Pārvietojoties taigā vai makšķerējot, kā brīdinājums labi kalpo visparastākais gruntenes zvaniņš – divi miniatūri zvārgulīši, ko ar knaģīša palīdzību piestiprina pie tērpa. Ejot pa taigu, biežņā vai gar upi, ir labi, ja cilvēki savā starpā skaļi sarunājas. Ja gājējs ir viens, nav par skādi dungot kādu meldiņu. Tas lāčiem ļauj savlaicīgi sadzirdēt cilvēku un izvairīties no tikšanās. Jāsaka, ka pārsvarā Sibīrijas brūnie lāči nav agresīvi plēsoņas kuri tā vien tīko uzbrukt kādam ceļiniekam, bet, ja tomēr uzbrukums ir noticis, tad lielāko tiesu cilvēki paši vainojami, jo bijuši nevērīgi, vai nav ievērojuši elementārus uzvedības noteikumus.

Grunteņu zvaniņa pieminēšana ļauj ielekt tai ceļojuma brīdī, kad Jānis, izdzirdot šīs skaņas, saraucis uzacis izmet, ka nupat vairs nevarot izturēt, nervi gluži “beigt”, katra šāda zvaniņa iedžinkstēšanās viņam allaž liekot satrūkties un traukties pie gruntenēm. Mūsu gadījumā tā ir viltus trauksme – gruntsmakšķeres un dzīvo ēsmu neizmantojam. Šādu lašveidīgo zivju ķeršanas veidu uzskatām par nesportisku, to nepieļauj arī mūsu makšķernieku kluba Ētikas kodekss.

Kādu vakaru esam piestājuši pie maza strautiņa ietekas. Ietekā un strautā viens pēc otra ķeras lieli ļenoki un limbas. Vieta šķiet piemērota arī nometnes ierīkošanai, tāpēc gribam jau palikt te pa nakti. Taču pavadoņi mūs atrunā, sakot, ka nedaudz tālāk ir kādas nelielas upītes ieteka ar izcilu taimiņu bedri. Tādēļ vēlams vēl šovakar nobraukt dažus kilometrus un tikai tad iekārtot nometni. Tur varot cerēt uz vēl labākiem lomiem, un, kas zina, varbūt mānekli paķer arī Lielais... Labs ir, mūs nav ilgi jāpierunā. Izvēlamies orientieri ‒ kāda kalna aprises uz satumsušo debesu fona ‒, uzliekam galvas lukturīšus un sākam cītīgi airēt.

Sasodīts, krēsla uzbrūk ātri: nedaudz gaišāks ir vien uz upes, krastos taigas koku silueti jau saplūst blīvā sienā, un tikai atsevišķu koku galotnes kontrastaini izceļas pret debesīm. Lai viss ritētu žiglāk, pavadoņi brauc “ar motoru” un karavānā velk līdzi pārīti mūsu laivu. Mēs ar Aldi savukārt esam iedegušies uz sacenšanos. Gribas izmēģināt mūsu piepūšamo laivu. Secinām, ka, sportiski airējot un brauciena laikā strauji sagriežot laivu par 180 grādiem, lai samainītos vietām, varam gluži ciešami turēties līdzi motorlaivas vilktajai karavānai un to pat apsteigt. “Pūšļi”, ar ko braucam, bija speciāli konstruēti Krievijas armijas vajadzībām. Šobrīd šis laivas no armijas apgādes ir noņemtas un kalpo civilajā apritē. Mēs varam uzskatāmi pārliecināties par to lielisko veiktspēju. Neko tamlīdzīgu agrāk, airējot piepūšamu laivu, vēl neesmu izbaudījis, šā peldlīdzekļa gaitas īpašības, stabilitāte un drošība krācēs ir pārliecinoša un nevainojama.

Kādu pusstundu cītīgi airējuši, beidzot braucam malā. Pavadoņi teic, ka esam klāt un ka nedaudz tālāk ir arī pieminētās upītes ieteka. Pēkšņi uzradies smidzinātājs liek nometni iekārtot steigā. Mudīgi izceļam no laivām mantas. Lielāko daļu atstājam pagaidu glabāšanā zem apgāztajām laivām slīpajā krasta nogāzē. Vispirms patālāk no ūdens aiznesam un steigšus uzslejam teltis. Tad no upmalas atnesam pārējās mantas. Laivas aizvelkam tālāk no ūdens un piesienam pie krūmiem un lielākiem akmeņiem. Kamēr rosāmies, smidzinātājs mitējies, un, sēžot pie ugunskura, varam mierīgi baudīt vakara tēju.

Nākamajā rītā atklājas, ka, steigā darbojoties, neesam ievērojuši, ka mūsu izraudzītā nometnes vieta ir “apdzīvota” ‒ tā “pieder” kādai lāču ģimenei! Pavadonis Semjons, kurš piecēlies agrāk par pārējiem, stāsta, ka, būdams vēl pagalam samiegojies, devies pie upes mazgāt muti un netālu krastā ievērojis dīvainus celmus. Kad miegs no acīm bijis izmazgāts, viņš vēlreiz pavēries tai pašā virzienā, taču “celmus” vairs nav redzējis. Šis stāsts brokastu laikā izraisa dažādas zobgalības, jautrību un smieklus, taču, aplūkojot krastu, kur it kā atradušies “celmi”, secinām, ka rīta agrumā pie upes rosījusies lāču kompānija. Par to liecina upes palienes miklajā grantī nesen atstātās miņas.

Dienā dzirdam, ka nometnes tuvumā klimst vairāki lāči. Biezajā krūmājā ik pa brīdim sadzirdami rēcieni un rūcieni. Spriežam, ka pekaiņi tā pauž savu neapmierinātību par mūsu ievākšanos viņu teritorijā, un lēšam, ka attālums starp mums un viņiem nav lielāks par metriem 30–50. Nekavējamies atbildēt lāčiem ar vēl skaļāku troksni – tā teikt, respekta iedzīšanai, sak, lai šie saprot, kurš te tagad “galvenais”. Nenoliedzami, ka trokšņošana stip-rina arī pašu trokšņotāju dūšu. Kā nekā, dzirdot lāci rēcam tuvīnos krūmos un apzinoties, ka starp mums nav zoodārza krātiņa režģu, sajūtas nav no patīkamākajām. Ar prātu jau var izdomāt, ka šāda rēkšana ir vairāk demonstratīva, ka šobrīd ir vasara, kad lāči, jādomā, ir labi paēduši... Taču zemapziņā vienalga gruzd brīdinājums, ka, tu, cilvēk, nekad nevari zināt, kas iešausies galvā lāču mammai, kura jūtas atbildīga par savu bērnu drošību un itin labi apzinās, kurš ir īstais taigas saimnieks. Mūsu radītais troksnis ir pamatīgs. Liekam lietā līdzi paņemtās hokeja fanu taures, grabinām katlus un bļodiņas, lai ikviens tur, krūmos, noprot, ka neesam no bailīgajiem.

Pēc šāda jandāliņa lāči uz kādu laiku liekas mierā ‒ vismaz vairs skaļi nerēc. Tomēr sajūta, ka tiekam vēroti, saglabājas. Arī īpatnējā lāču smaka, kas ik pa brīdim uzvēdī, liecina, ka zvēri nav nekur tālu aizgājuši. Tādēļ nospriežam, ka šodien makšķerēt vienatnē nedosimies.

Pēcpusdienā Aldis, Ilmārs un es nolemjam paiet augšup gar iepriekšējā vakarā pavado-ņu izslavēto kreisā krasta pieteku. Taču cerības nepiepildās – tikai retu reizi izdodas izvilināt no paceres kādu ļenoku. Pieķērušās zivis ir salīdzinoši mazas, un sākam jau nožēlot, ka iepriekšējā vakarā nepalikām pie strauta, kur ķērās prāvi ļenoki un limbas. Bet tā tas mak-šķerniekiem iegājies, ka vilina vietas, kur šķietami labāk ķersies. Pārvietošanās gar pieteku ir ārkārtīgi grūta, reizēm nākas krietni attālināties no krasta un lauzties cauri krūmājam biezajā pamežā. Dažviet, kur zeme mitrāka, redzami lāču ķetnu nospiedumi. Protams, ka, vērojot tos, sajūtas nav tās labākās. Arī saskatīt neko tālāk nevar, jo skatu nosedz blīva zaļa siena... Dažas pēdas pavisam svaigas, tās vēl tikai pildās ar ūdeni, bet nospiedumu maliņas ir asas. Tas liecina, ka neesam satikušies vien nejaušas sakritības dēļ. Bet visticamāk, ka lāči paši nevēlas ar mums tikties un šī doma mūs drošina.

Stūrgalvīgi ejam vien tālāk, līdz esam izkļuvuši no brikšņiem un nonākuši pie strauta, kur paveras plašāks skats. Redzams, ka tālāk strauta gultne paliek vēl seklāka, un tāpēc arvien vairāk sarūk cerība, ka pietekā iespējams noķert kaut cik ievērojamu ļenoku. Par taimiņu nemaz nerunājot. Saprotu, ka tālāk iet nav vērts. Lielajā upē cerība uz lomu lielāka un apkārtne arī pārredzamāka ‒ nepamet arī sajūta, ka krūmājā kāds mūs vēro.

Ilmārs tomēr ir tā iekarsis, ka atsakās doties atpakaļ. Neskatoties uz brīdinājumiem par iespējamo tikšanos ar taigas saimnieku, viņš paliek pie sava – esot vēl jāmēģina strautā kaut ko noķert! Liekot Ilmāram apsolīt, ka nekur tālu viņš neies, negribīgi šķiramies.

Atgriezušies ar Aldi pie upes, kādu laiku mētājam vizuļus bedrē pie strauta ietekas. Taču, kad nomainīti visi tobrīd līdzpaņemtie mānekļi, bet nekas prātīgs nav noķerts, no-spriežam, ka šī diena nav labvēlīga ūdeņu iemītnieču aktivitātei, un dodamies atpakaļ uz nometni.

Jau atceļā dzirdam, ka palikušie biedri, atsaucoties uz lāču rēkšanu, uzrīko kārtējo skaļo trokšņošanu. Gājiens līdz nometnei nesokas tik ātri, kā gribētos. Krasts nosēts lieliem akmeņiem un soļi sperami īpaši uzmanīgi. Arī apkārtnes vērošana prasa laiku... Atnākuši no Semjona uzzinām, ka, gatavojoties nakts “peļošanai”, visi aizgājuši gulēt. Viņš palicis dežurēt un uzmanīt ugunskuru, lai neizdziest. Uzvārām ūdeni un tikko esam apsēdušies, lai padzertu tēju, atnāk Ilmārs. Spriežot pēc laika, kas jāpavada atceļā, var secināt, ka Ilmārs, nav ilgi uzkavējies pie strauta. Nu varu atviegloti uzelpot. Visu laiku esmu iekšēji sodījies par atļaušanos atstāt viņu vienu. Iztaujāts par copes rezultātiem, Ilmārs tikai atmet ar roku.

Tā kā šodien nav plānots doties tālāk, varam nesteidzīgi atpūsties, kārtot inventāru un gatavoties vakara copei. Tiesa, vakarā, vēl pirms krēslas iestāšanās, lāči atkal ir klāt. Klusi un neredzami klimst nometnes tuvumā. Viņus nodod asais smārds, kas brīžiem uzvēdī no krūmāja, un mazo putniņu satrauktās balsis. Nav ne mazāko šaubu, ka tiekam uzmanīti.

Pēc vieglām vakariņām “peļotāji” kopā ar Vitāliju dodas nakts copē. Mēs, nometnē palikušie – Ilmārs, Aldis, es un Semjons –, krēslai sabiezējot, sasēžam ap ugunskuru, dzeram tēju un nesteidzīgi risinām sarunu pavedienu. Semjons ir interesants sarunu biedrs, taigas dzīves pazinējs. Dzimis un uzaudzis Kolimā, viņš zina daudz interesanta pastāstīt par jakutu dzīvi un paradumiem, par taigu un tās iemītniekiem. Alkoholu nelieto nemaz, pat ne “sasildīšanās” vai medicīniskos nolūkos. Izprašņāts, attrauc:
– No alkohola ceļas nelaimes, cilvēks paliek kā dzīvnieks, es tā negribu...

Pēcāk seko plašāks skaidrojums:
– Ziemeļu tautām alkohols nodarījis milzīgu postu... Mēs... Ja dzeram, tad dzeram, ap-stāties neprotam. Iedzēruši kļūstam kašķīgi un agresīvi, reizēm pārgalvīgi, un tad jau paliek tikai mazs solis līdz nelaimei... Nedzēris jakuts ir draudzīgs un atsaucīgs cilvēks. Melus gan neciešam. Ja jūtam, ka kāds ir negodīgs, mānās, lielās vai tukši ko sola... Tāds nekad neiemantos mūsu uzticību, par draudzību nemaz nerunājot...

Uzzinām arī, ka šejienieši ir pārliecināti par sniega cilvēka eksistenci. Semjons stāsta par vairākiem gadījumiem, kad mednieki taigā sastapušies ar šo mītisko būtni. Esot arī citi brīnumi. Dažos nomaļos taigas ezeros, ko šeit sauc par melnā ūdens ezeriem, vietējie redzējuši milzu līdakas, trīs vai pat četrus metrus garas. Esot redzēti arī dīvaini nezvēri ar gariem kakliem. Zināmi gadījumi, kad tādi monstri nomaitājuši seklumā iebridušus suņus. Vēl vairāk, reizēm tie uzbrūkot briežiem, kad tie laižas peldus, nekautrējoties uzbrukt pat cilvēkam, kas vieglā laiviņā iras pa ezeru. Tādēļ šiem ezeriem ir slikta slava, ļaudis izvairās pat tuvoties tiem, par makšķerēšanu nemaz nerunājot. Un, visbeidzot, Indigirkas lejtecē savulaik nošauta milzu līdaka cilvēkēdāja – pēc uzšķēršanas tās vēderā atrasti cilvēka kauli un siksnas sprādze.

Īsti šausmu stāsti.... Sēžam pie ugunskura un malkojam jau kuro tējas krūzīti, tai pat laikā ne uz mirkli nezaudējam modrību. Ieklausāmies un vērojam tumsā grimstošo apkārtni. Vērīgi ieskatāmies krūmājā, cenšoties pamanīt kādu kustību vai siluetu. Semjons pievelk tuvāk cirvi un bisi un iesaka pārāk neattālināties no ugunskura. Tējas dzeršana tomēr prasa savu, ik pa laikam kādam no mums nepieciešams paiet maliņā. Tādos brīžos drošības labad ejam uz upes pusi – tur klajāks. Tomēr nākas doties arī uz krūmu pusi, jo mazpamazām izsīkst dienā sagādātie sauso zaru krājumi, bet sēdēt pie izdzisuša ugunskura negribas. Pēc papildus kurināmā ejam divatā – viens spīdina lukturīti un uzmanīgi vēro apkārtni, otrs lasa kritalas.

Kad tumsa apkārtnē saplūdusi ar zvaigžņotajām debesīm un gaisā sajūtams no upes plūstošais dzestrums, lāču specifiskais smārds vairs nav saožams. Vai viņi būtu samierinājušies ar zaudētajām pozīcijām un devušies prom? To droši zināt nevar...

Jau krietni pēc pusnakts no upes puses atskan balsis. Atgriežas mūsu “peļotāji”. Viņi stāsta par daudzajām noķertajām un atlaistajām zivīm, tai skaitā, vairākiem taimiņu “mazuļiem” – taimešata, kā pavadoņi dēvē taimiņus, kas vieglāki par 10 kilogramiem. Diemēl Lielais arī sasolītajā taimiņu bedrē nav veltījis uzmanību piedāvātajām “vakariņām” – mākslīgajām pelēm. Noklausījušies kolēģu stāstus, dodamies pie miera. Pazīmes liecina, ka rīt vismaz dienas pirmajā pusē būs jauks laiks. To vajadzētu lietderīgi izmantot...

Rīts tiešām ataust saulains. Nekas neliecina, ka jau pēcpusdienā laika apstākļi mainīsies. Dienas vidū sāk smidzināt sīks lietutiņš un laiks kļūst drēgns. Vēlā pēcpusdienā ar Aldi piestājam pie oļiem un lielākiem akmeņiem klāta aptuveni 2–3 metrus augsta slīpa krasta. Tālāk slīpums pāraug iespaidīgā nogāzē, kas jau slejas teju 100 metru virs upes. Nogāzi klāj krūmājs, virs kura šur tur izslejas pa lapeglei. Upē netālu ietek strautiņš, kura radītās skaņas ir mūs pievilinājušas. Nepieciešams papildināt dzeramā ūdens krājumus. Esam kļu-vuši izvēlīgi – upes ūdeni dzeršanai vairs nelietojam ‒ Menkerē ietekošo strautu valgme ir daudz garšīgāka. Tā kā esam piestājuši nedaudz zemāk, Aldis izmetas no laivas un dodas uz strauta ieteku. Savukārt es, pavilcis laivu nedaudz augstāk krastā, turpat blakus laivai iemetu vizuli.

Jau pirmajā metienā gaišo Nr. 5 Long rotiņu paķer liela limba. Nospriežu, ka šo lielisko eksemplāru varētu paņemt līdzi vakariņām. Sazin, vai šovakar vēl izdosies noķert tik skaistu zivi. Bet te vakariņas sanāks visai grupai. Satverot zivi rokās, sajūtu tās vingro un reizē arī labi baroto tauko ķermeni. Šī ir izcila savas sugas pārstāve, parasti ķeras tikai 2–3 kilogramus smagas. Limba ir visai trekna lašveidīgā zivs, kas šajā ziņā pat reizēm pārspēj ļenokus. Jāteic, ka sugu ziņā īstas skaidrības, manuprāt, nav – ir avoti, kas apgalvo, ka ļenoku ģintī (Brachymystax) ir tikai viena suga Brachymystax lenok, savukārt citviet stāstīts par trim sugām: iepriekš minēto, kā arī Brachymystax savinovi un Brachymystax tumensis. Krievu avotos tieši Brachymystax lenok jeb Острорылый ленок (tieši tulkojot – smailpurna ļenoks) tiek dēvēts arī par limbu (лимба). Turpat Brachymystax tumensis visbiežāk tiek dēvēts par тупомордый ленок (struppurna ļenoks) un Brachymystax savinovi arī izpelnās struppurņa nosaukumu, tiesa, ar piebildi, ka šīs sugas pārstāvjus mēdz saukt par ускуч (uskučs). Tiec nu gudrs. Šķiet vienkāršāk pieturēties pie pavadoņu stāstītā. Proti, turienieši uzskata, ka limba ir ļenoka pasuga, kas šejienes upēs kā atsevišķa populācija izveidojusies ļenoku un kādu citu lašveidīgo zivju, iespējams – taimiņu, krustošanās rezultātā.

Apcerot noķertās zivs iespējamās gastronomiskās īpašības, turpat netālu ievēroju klints bluķi ar līdzenu virsmu. Lieliski, izmantošu to par zivs pirmapstrādes galdu! Ātri notīru smalkās zvīņas un gļotas, izlaižu iekšas un, atstājis zivi uz bluķa maliņas, dodos pie Alda, kurš jau papildinājis ūdens krājumus. Brīdī, kad noliecos pie strauta un jau grasos padzerties, ievēroju, ka ūdens strautiņā strauji kļūst duļķains. Kā tā? Pirms mirkļa vēl bija dzidrs?! Paveroties augšup, var redzēt, ka strauts tek pa stāvu, aizaugušu graviņu. Virs graviņas, liecinot par tuvīno vakaru, ceļas dūmaka. Stāvam klusi, ieklausoties un uzmanīgi vērojot krūmāju, lai izprastu spējo ūdens saduļķošanās iemeslu, kad pēkšņi no graviņas atskan viegls troksnītis – lūzt kāds zariņš, birstot pa nogāzi, nograb sīki akmentiņi. Saskatāmies un, ne vārda neteikuši, naski dodamies uz laivas pusi, kas atrodas soļus 60 no mums. Kad esam jau pie laivas, saožam spēcīgu lāča smārdu. Nu ir absolūti skaidrs, ka pekainis, zivs asins smakas vilināts vai arī mūsu rosības izprovocēts, ir piezadzies un atrodas kaut kur tepat netālu. Joprojām nebilduši ne vārda, paķeram zivi, satveram laivu, iegrūžam to ūdenī, un, jau gaitā tajā ielecot, sākam steidzīgi airēties uz upes vidu. Upe te met platu rāmu loku. Uzmanīgi vērojam krasta krūmāju, taču nekas neliecina par iespējamo zvēra klātbūtni. Esam jau samērā tālu no krasta, taču joprojām saožama lāča smaka. Iespējams, to atnes liegais vējiņš, kurš pūš uz mūsu pusi. Nepamet arī dīvainā sajūta, ka kāds mūs vēro. Esmu pārlie-cināts, ka mani šīs sajūtas neviļ. Sajūtas grūti aprakstīt, tomēr tām jāuzticas. Taigā nedrīkst uzvesties bezrūpīgi kā parkā, kaut arī brīžiem, kad apkārtne labi pārskatāma un sūnājā un ķērpjos redzamas vien reti augošās lapeglītes, taiga nedaudz atgādina iekoptu parku. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka taigai ir ausis, acis, nagi un zobi...

Mūsu copes tūre saucas “Ķer un atlaid”. Paturam tikai tās zivis, kas paredzētas ēdienkartes dažādošanai. Brauciena sākumā pavadoņi centīgi lūko ēdienkarti veidot ierastajā “mājas stilā”, piedāvājot tādus ēdienus kā borščs, makaroni flotes gaumē, dažādi kartupeļu ēdieni. Vienreiz Semjons uzcep pat pankūkas. Vai tālab bija vērts tik tālu braukt? Tādēļ uzmanīgi, cenšoties pavadoņus neaizvainot, nākam klajā ar dažiem ierosinājumiem. Piemēram, piedāvājam “ievērot vecās tradīcijas” − rīkot “zivju dienas”. Idejai pretinieku nav, un mazliet vēlāk jau katra nākamā diena tiek pasludināta par “zivju dienu”. Loms tiek pagatavots visos iespējamos veidos un allaž iet pie dūšas. Vienvakar Mārtiņš, izmantojot no mājām paņemtās garšvielas un visu, kas šādai maltītei nepieciešams, pagatavo pat suši. Garšo visiem, Vitālijs pat palūdz recepti. Mārtiņš ne tikai izskaidro visu, bet arī atdāvina pavadonim suši pagatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas.

Jau maršruta sākumā pavadonis Vitālijs teica: “Gulēsim pa dienu, bet ķersim naktīs un krēslas stundās”. Šis viņa padoms pamatā attiecas uz lielajiem taimiņiem, kas ir uzmanīgi nakts plēsoņas. Šo zivju ķeršanai parasti tiek izmantoti peļu vai lemingu atdarinājumi, tādēļ arī pašu makšķerēšanu ar šiem mānekļiem dēvē par peļošanu. Par visveiksmīgākajām tiek atzītas Krasnojarskā ražotās “peles”. Uz “pelēm”, protams, var ķert arī dienā, un jebkurā gadījumā šīs metodes priekšrocība ir tāda, ka “peli” visbiežāk iekāro tieši lielākās zivis. “Peļošana” ļauj uzvirmot kaislībām. Ūdenī skaidri vari saskatīt, kā notiek pakaļdzīšanās māneklim, kā pēc tam seko sitiens ar asti, lai “peli” apdullinātu un nogremdētu, un tikai tad nāk tvēriens. Līdz ar to cīņai ar zivi iespējams sagatavoties. Ļenoki, limbas un taimiņi ir ārkārtīgi sportiskas zivis, šo zivju enerģiskā pretošanās vairākkārt pārsniedz salīdzināma izmēra līdaku pretošanos mūsu pašu ūdeņos un pilda copmaņa sirdi ar prieku un emocijām.

Šo ūdeņu iemītnieces nenoniecina šūpiņus un rotiņus, taču krēslā un tumsā priekšroka tiek dota mākslīgajai pelei. Veiksmīga cope ir arī ar gumijas zivtiņu; ieteicams izmantot tādu, kuras āķis aprīkots ar aizsargu, kas mānekli ļauj droši vadīt tuvu upes dibenam, ne-riskējot to aizķert aiz kāda akmens vai nogrimuša celma. Zivju koncentrācijas vietās iz-mēģinu visus līdzi paņemtos krājumus un secinu, ka lielas starpības nav, zivis ķer visu kas ūdenī kustas vai karājas gaisā pie laivas borta.

Izņēmums, protams, ir Lielais taimiņš. Menkerē mājo piecu sugu lašveidīgie: taimiņi, ļenoki, limbas, sīgas un alatas. Par ļenokiem jau rakstīts, savukārt mūsu kārotākā zivs ir viņš – Lielais. Zināms, ka taimiņi šeit mēdz būt 50–60 kilogramus smagi. Pavadoņi bau-mo, ka noķerti pat 100 kilogramus vareni eksemplāri, taču šādas valodas izklausās stipri pārspīlētas un jau atgādina makšķernieku stāstus, kuros zivs, ko kādam copmanim izdevies noķert, ar laiku pieaug gan svarā, gan garumā. Un ne jau tikai mūsu pavadoņi šai ziņā grē-ko... Te vietā atstāstīt kādu brauciena pirmajās dienās notikušu sarunu, kurā veiksmīgais makšķernieks, krūtis izriezis, dižojas:
– Vakar manis noķertais taimiņš, lēšot uz aci, bija ap desmit kilogrami dzīvsvarā! Kāds no klausītājiem, kurš jau dzirdējis šo stāstu, iebilst:– Viņdien tas tavs taimiņš taču svēra nedaudz mazāk – vien nieka 7–8 kilo... Redzot, ka stāstītājs neapjūk un turpina dižoties, sarunu sarkastiski papildina cits klau-sītājs:
‒ Tas bija vakar, izsenis visiem zināms, ka zivis aug visu mūžu...

Smieklos izplūstot, atceramies arī vecu anekdoti par viesmīli un copmaņiem: “Viesmīlis krogā klāj galdu, bet tā netipiski – ar ļoti lielām atstarpēm starp šķīvjiem. Jautāts par iemesliem, viesmīlis atbild, ka paredzēta makšķernieku balle, kurā, iespējams, kāds gribēs padižoties ar noķertās zivs lielumu.” Mūsu brauciena laikā noķertie ļenoki un limbas ir vidēji 2–3 kilogramus smagas zivis, jau retāk gadās prāvākas ‒ 5–6 kilogramus smagas. Sīgas un alatas ķeras līdz 1,5 kilogramam. Mēs tiekam pie visu še mītošo lašveidīgo pārstāvjiem, taču, kā jau teikts, Lielais taimiņš tā arī paliek nepiepildīts sapnis. Toties ļenoki un limbas ķeras kā negudri. Nevar, protams, apgalvot, ka “ir galā” katrā metienā, taču zivju pulcēšanās vietās situācija ir visai tuva tam. Zivju koncentrēšanās vērojama lejpus upīšu un strautu ietekām, arī pašās pietekās un strautiņos. Labi ķeras arī vietās, kur upes straume gar krastu griežas atstraumē vai aiz akmeņiem. Un, protams, dziļākās bedrēs.

Zivis nebīstas no makšķernieka un laivas. Nereti tvēriens ir pie pašas laivas. Atkal un atkal piedzīvojam situācijas, kad zivs satver pie laivas borta karājošos vizuli vai mākslīgo peli. Ļenoki un limbas no laivas apakšas kā no slēpņa pēkšņi uzbrūk “savā vaļā” pamestajam māneklim. Tādā brīdī viena rūpe – lūkot, lai kāts netiek aizrauts dzelmē. Tādēļ spininga kātu piesienu pie laivas. Izmantoju auklu ar sakabi, ko vajadzības gadījumā var ātri atbrīvot.

Reiz, kad Ilmārs un Aleksandrs ir nolēmuši piestāt malā, notiek neticamais. Brīdī, kad līdz krastam atlicis nepilns metrs un viņi jau ceļ kājas pār bortu, lai izkāptu no laivas, kāds liels ļenoks turpat pie kājām paķer nokārušos vizuli un ierauj spiningu ūdenī. Par laimi, izdodas zibenīgi to satvert un arī zivi izvilkt. Tiesa, nav nekādas lielās cīņas – zivs ar ie-skrējiena inerci pati izlec krastā makšķerniekam pie kājām.

Līdzīgu gadījumu pie kāda strauta ietekas piedzīvoju arī es. Strauts ir salīdzinoši sekls, taču ar gandrīz metru dziļām bedrēm. Gultne piegāzta ar kokiem, krasti noauguši ar biezu krūmāju, to zari pārliekušies ūdenim. Palūdzu Aldi, lai viņš panāk līdzi un pafilmē. Pēc kādiem 100 metriem esam nonākuši pie ūdenī iekrituša koka. Nolemju vilkt mānekli gar stumbru un pārbaudīt zem tā esošo dzelmīti. Iemetu un tūdaļ seko zivs tvēriens. Redzu, ka zivs ir “maza”, iespējams tikai kādu kilogramu prāva, tādēļ nepiecērtu un, viegli pārslidinājis kampēju pāri akmeņu sanesumam, ievelku to no strautiņa norobežotā lokālā bedrītē pie kājām, kur ļauju zivij atbrīvoties no āķa. Aldis stāv dažus metrus attālumā un filmē. Un tieši tad notiek interesantākais – “pumpainā” sāk šaudīties no viņa pie manis. Vienreiz, otrreiz, vēl un vēl! Bedrīte nav dziļa, ūdens knapi līdz puslielam, zivs mugura straujajā skrējienā brīžiem pat izceļas no ūdens. Tā joņo arvien straujāk, līdz pie Alda kājām “nenobremzē” un, inerces dzīta, izlec uz krasta oļiem. Savukārt Aldim nekas cits neatliek kā, turpinot filmēt, ar brīvo roku satvert zivi. Tā nu sanāk, ka “pumpainā” noķerta ar roku un uz sauszemes. Protams, izcilā “aktrise” tūdaļ tiek atlaista strautā. Nonākusi dzimtajā stihijā, tā metas prom, seklākajās vietās tikai tās mugura atkal un atkal pavīd virs ūdens.

Viss nofilmēts, un tas nu vairs nav kārtējais “makšķernieku stāsts”. Reizēm te tiešām zivis pašas lec pie makšķernieka, un atliek vien tās satvert. Jokojam, ka šeit copmanis pie ūdeņiem var doties ar kartupeļu grozu. Bet, ja nopietni, tad skaidrs, ka Menkerē par pieciršanu nav jādomā. Ja mānekli iekārojis ļenoks vai limba, piecirtiens nav būtisks, zivs tvēriens visbiežāk ir tik straujš, ka zivs piecērtas pati. Un, ja arī nepiecērtas... vai upē zivju trūkst?

Krēslo, mēs ar Ilmāru un Aleksandru vēl esam uz upes, bet jau dodamies uz iepriekš norunāto nometnes vietu. Esam vienojušies, ka turēsimies kopā. Iededzam galvas laterniņas, lai viens otram nepazustu, un lēnām airējam pa straumei. Aleksandrs velcē. Pēkšņi viņa vizulis aizķeras aiz kaut kā. Vismaz sākumā tā šķiet. Tomēr jau pēc brīža skaidrs, ka galā “sēž” nopietns pretinieks. Laiva tiek vazāta no viena krasta uz otru. Tad aukla pēkšņi atslābst. Vizulis ir “izspļauts”. Prātojam par iemesliem. Iespējams, ka āķis ieķērās tikai mutes kaktiņa cietajā kaulā. Varbūt āķu smailes vairs nebija pietiekami asas? Bet varbūt netika savlaicīgi piecirsts? Kas zina... Viens gan ir skaidrs – turpmāk allaž pie rokas jābūt āķu asināmai vīlīte, un āķu smaiļu asums regulāri jāpārbauda.

Nakts peļošanas reizēs piedzīvojam vēl daudz interesantu brīžu. Reiz tumsā blakus manis vadītajai “pelei” noskan skaļš troksnis. Skaņa tāda, it kā kāds būtu ar dēli pa ūdens virsu iebliezis. Un ne tikai skaņa! Tā kā spīd mēness, straumē skaidri var redzēt izklīstam lielus apļus. Laikam jau esmu par strauju vilcis brīdī, kad Lielais taisījies paņemt. Iespējams, vajadzēja piebremzēt mānekļa vilkšanu.

Savukārt Jānim reiz Lielais burtiski sejā palūkojies – izniris no dzelmes, lai paskatītos. Jānis tobrīd mētājis šūpiņu ar īpašu, mīkstu pārklājumu (tas tāpēc, lai zivs tvēriena mirklī nejustu metālu un tūdaļ to neizspļautu), vizulis Lielo ieinteresējis, tomēr tas aizšāvies māneklim garām, brīdi it kā apjucis uzkavējies ūdens virspusē un sapratis, ka notiek kaut kas nelāgs, nogriezis ar asti platu virpuli un pazudis dzelmē. Tovakar uz neatgriešanos.

Laikam jau Lielā taimiņa ķeršana vairāk līdzinās medībām. To noteikti var salīdzināt ar staltbriežu buļļa medībām baura laikā. Bulli arī tā uzreiz nenomedīsi... Protams, gadās, ka “trāpās uz dullo”, bet lielākoties veiksmes pamatā ir rūpīgs un neatlaidīgs mednieka darbs. Tāpat ir arī ar Lielo taimiņu. Kā jau teikts, par 10 kilogramiem vieglākus mūsu pavadoņi par taimiņiem nemaz nedēvē, tie vēl pavisam mazi bērniņi – “taimešata”...

Ir gaiša diena. Pludināmies garām kādam atvaram. Mana spininga auklas galā – spilgti dzeltena gumijas zivtiņa. Iemetu mānekli atvara malā, nedaudz iegremdēju, un tūdaļ arī seko tvēriens. Pēc pretošanās noprotu, ka šoreiz viss ir nopietnāk nekā parasti – zivs spēji noiet dzelmē, un es nevaru to izkustināt. Aukla stingri nostiepta. Beidzot zivs izkustas, un, atvara pulsējošās straumes nesta, ūdenī pavīd iesārta astes spura. Ahā! Beidzot kāds nopietnāks taimiņš! Nu tik aši jādodas krastā! Palūdzu Aldim, lai viņš airē. Viņš noliek spiningu uz laivas malas un ar skubu sāk irties. Nu, protams ‒ tajā pašā brīdī viņa spininga vizuli, kas karājas virs ūdens, arī paķer zivs. Aldis pārstāj airēt un tikai pēdējā brīdi pagūst satvert sava spininga kātu, kas jau pa pusei pārslīdējis laivas bortam. Viņa zivs pretojas ne mazāk nopietni kā manējā. Nu sēžam atvarā un griežamies uz riņķi. Ko darīt? Straume laivu te pienes pie krasta, te ievelk atvara vidū – šķiet, tūdaļ tiksim ierauti lielajā straumē. Nē, par laimi, tā nenotiek, turpinām riņķot. Acīmredzot, zivis kā savdabīgi enkuri notur mūs atvarā.

Tomēr krastā netiekam. Par zivju iecelšanu laivā vai pievilkšanu pie laivas vismaz šobrīd nav ko domāt. Ik pēc brīža laivu sašūpo spēcīgs kārtējais ūdens pulsārs, kurš izaug no atvara dzelmes. Jārod kāds risinājums. Iešaujas prātā doma – mēģināšu noturēt abus spiningus, bet Aldis izairēs laivu krastā. Domāts, darīts, pārņemu Alda spiningu, taču uzreiz jūtu, ka jāsāk žonglēt kā cirkus māksliniekam. Laiva nav neapgāžama, ilgi tā nevarēs. Aldis ķeras pie airiem un airē vaigus piepūtis. Straume šeit ļoti spēcīga, tā visu laiku griežas, uzvirmo, maina virzienu. Palaist laivu lielajā straumē? Nē, nebūs labi, jo pārskatāmā attālumā neredzam vietu, kur iespējams izkāpt. Uz otru krastu aizkļūt arī problemātiski, straumes un abu zivju dēļ. Nekas cits neatliek – jāmēģina tikt šajā krastā un tieši šeit.

Tā nu sēžu ar abiem spiningiem un, rokas izpletis, raugos, lai auklas nekrustojas. Zivis velk, cik vien katra spēj, reizēm katra uz savu pusi, reizēm šķērsām. Laiva bīstami zvārojas, jābalansē, lai neapgāžamies. Sasprindzinu vēdera un roku muskuļus, ieāķēju ceļus zem laivas bortiem un žonglēju, lai mani nepārrauj pāri pār bortu, kamēr Aldis airē. Beidzot kopīgās pūles sāk nest augļus – lēnām tuvojamies krastam. Laivas priekšgals atduras oļos un Aldis, izlecis no laivas, steigšus pavelk to augstāk. Nu varu atdot viņa spiningu un arī tikt ārā no laivas. Sākam kontrolēt situāciju. Pēc kāda brīža, kurā laiks šķiet apstājies, abas zivis izvelkam uz krasta akmeņiem. Aldim liela limba – apmēram 5–6 kilogrami, man pieķēries taimiņš, nedaudz īsāks par Alda zivi, taču svara ziņā neatpaliek. Tomēr nekādu dižo milzeņu nav. Taimešata... Bet ar kādu sparu tie pretojās! Laikam jau treniņš atvara spēcīgajā straumē gādā par labu fizisko formu...

Tikko pārdzīvotā iespaidā skaļi sarunājamies un žestikulējam, emocijas vārās. Izvelkam mērlenti – Alda limba ir 95 centimetrus gara. Vēl tik nofotografēsimies un atlaidīsim. Taču mirklī, kad notiek fotografēšanās, mans taimiņš taisa strauju kustību un izsprūk no rokām. Vēl cenšos to gaisā satvert, taču nekā – zivs ar slaidu loku ielido atvarā. Bilde sanāk varena, tādu sižetu domādams neizdomāsi. Pēc šāda jandāliņa šķiet, ka te nu nekas vairāk neķersies. Tomēr atvarā noķeram vēl pāris ļenokus, ne tik lielus, iepriekšējām zivīm līdzvērtīgi tie nav. Nolemjam, ka jābrauc vien tālāk.

Turpmākais nobrauciens pa Menkeri risinās bez īpašiem starpgadījumiem. Pat laika apstākļi (protams, vietējā izpratnē), atšķirībā no iepriekšējā brauciena, mūs lutina. Tuvojoties ceļojuma noslēgumam, prātojam, ka, iespējams, sava loma te bijusi kādiem augstākiem spēkiem. Pirms došanās uz upi, apmeklējot jakutu Atlasovu veidoto brīvdabas muzeju Jakutskas pilsētas nomalē, uzzinājām, kā jakuti pielabinās upes un kalnu gariem un kādu rituālu viņi šai sakarā veic. Noskaidrojām arī, ka vietas, kurās jakuti kopš seniem laikiem veidojuši savas apmetnes, dēvē par alasiem (kr. – aлас, jakut. – aлаас). Alass ir Jakutijai tipisks ģeoloģisks veidojums, kas lielākoties veidojies, kūstot pazemes ledum (t.s. termokarsts), un dabā atpazīstams kā ovālas formas lēzena ieplaka, kuras centrā parasti atrodas ezers, bet nogāzes klāj pļavu augājs. Lielākā Jakutijas alasa diametrs ir vairāk nekā 80 kilometru. Kopš senseniem laikiem alasiem jakutu dzīvē bijusi īpaša nozīme – kā pašas dabas radītām ideālām apmetnes vietām, kur pieejams gan ūdens, gan augsne zemkopībai, gan arī ganības mājlopiem. Pirms 1917. gada revolūcijas alasi bija turieniešu saimniecis-kās, sociālās un pat savdabīgas administratīvās sistēmas pamats, kur katrs alass bija piesaistīts kādai noteiktai dzimtai. Padomju varas gados tika mēģināts jakutus no tradicionālā dzīvesveida atradināt. Tas daļēji arī izdevies, un mūsdienās alasos mīt vairs salīdzinoši neliels skaits pamatiedzīvotāju. Daļa alasu ir pamesti, daļa tiek izmantota tikai vasarā, daļā turpina pastāvēt fermas.

Tieši tādēļ Atlasovu veikums jānovērtē – tas ir miniatūrs diemžēl izzūdošās tradicionālās jakutu sadzīves, būvniecības, tradīciju un kultūrvēstures spogulis. Līdzekļus diezgan plašās saimniecības uzturēšanai ģimene gūst, uzņemot viesus un piedāvājot tiem tradicionālo jakutu virtuvi. Tūristi un arī vietējie iedzīvotāji labprāt apmeklē nacionālo tradīciju stilā ieturētās omulīgās mājiņas, kurās var ērti pasēdēt un nobaudīt kādu ēdienu vai dzērienu.

Mums galdā tika celts kumeļa gaļas steiks, kumiss un īpaši sagatavota sasaldēta zivs, ko šeit dēvē par strogaņinu (cтроганина). Jāpiebilst, ka arī zirgi, ko audzē jakuti, ir šā reģiona savdabība. Šai šķirnei raksturīgs pagarš apmatojums, kas ļauj jakutu zirgiem ārā uzturēties arī bargā ziemā. Tie, kā stāsta, spēj izturēt pat 45–50 grādu salu un ir ļoti pieticīgi barības ziņā.

Uzzinājusi, ka esam no Latvijas un ka dosimies, iespējams, bīstamā braucienā, saimniece ne tikai uzstājās ar priekšnesumu, nacionālajā rīkles dziedāšanas manierē izpildot vairākas jakutu tautas dziesmas, bet arī veica īpašu rituālu. Jakuti tic, ka katram ūdenim, kalnam, mežam ir savs gars. Sarunu ar šo garu, lai izpelnītos viņa labvēlību, var uzsākt ar uguns starpniecību. Ceļiniekam, nonākot pie gara mājvietas, jāiededz ugunskurs, uz tā jāsadedzina zirga astru spalvu kumšķis un jāteic apmēram šādi vārdi: “Mēs esam ieradušies pie tevis bez ļauna nolūka, nebīsties mūs, mēs tev ļaunu nedarīsim, palīdzi mums...” Kad tas paveikts, gars nomierinās, nedara sliktu ciemiņiem. Tos laipni uzņem, it visā viņiem palīdz. Kaut arī vēl nebijām nokļuvuši savā gala mērķī, saimniece veica šo rituālu, sadedzinot zirga astrus, aizrunāja garu labvēlību, lai mūsu ceļojums noritētu gludi, bez starpgadījumiem. Šim rituālam sekoja arī turpinājums, kurā tikām iesaistīti. Kādā no Atlasovu aprūpētajiem namiņiem atrodas īpašas bungas – pa tām no visa spēka sitot ar vāli, jāiedomājas kāda vēlme. Tad tā piepildās. Nekavējamies pēc kārtas to darīt un sparīgi bliežam pa bungām. Jānis – bijušais cīkstonis – iezveļ tā, ka pārtrūkst viena no sasaitēm. Mirklī apjūkam, taču saimniece to atzīst par ļoti labu zīmi – sitiens bijis “no sirds”, tātad lielāka iespēja, ka vēlēšanās piepildīsies. Mums tiek piekodināts, ka lai vēlme piepildītos, sitējam tā jātur noslēpumā. Neviens īsti nezina, ko īsti Jānis vēlējās, sitot pa bungām. Taču spriežot pēc tā, cik veiksmīgi viņam ķērās zivis, varam nojaust viņa vēlēšanos.

Bet kā tad ar Lielo taimiņu? Ceļojuma pašā sākumā, kad bijām nokļuvuši pie upes, zirga astrus uz ugunskura sadedzinājis, īpašos vārdus norunā pavadonis Semjons. Tādēļ visu, kas attiecas uz lomu, pieņēmām tā, kā tas ir. Mums tika tas, ko upes gars mums bija atvēlējis. Un tās bija azarta pilnas emocijas.

Pavadoņi mums stāstīja, ka, ja kāds grib Lielo taimiņu ne tikai noķert, bet arī trofeju izvest, par to nākas šķirties no visai ievērojamas naudas summas. Viss atkarīgs no trofejas izmēriem un kvalitātes. Atsevišķos gadījumos summa par šādu trofeju varot pat sasniegt nomedīta lāča trofejas cenu. Taču, ja makšķernieks noķerto taimiņu nofotografē un atlaiž, jāmaksā nav nekas. Kas attiecas uz pārējo zivju ķeršanu vai izvešanu, – nekādu ierobežo-jumu nav, arī jāmaksā nav. Taču, cik tad vispār var ko izvest? Ar pārsēšanos jālido daudzas stundas un atpakaļ ceļā jāpavada divas dienas. Pats vērtīgākais, ko var gūt šādā makšķerēšanas tūrē, ir prieks, emocijas un labas sajūtas, kas izbaudītas pie tīriem un zivīm bagātiem ūdeņiem. Un tas ir ļoti, ļoti daudz!

Kad klāt jau atpakaļceļš uz Jakutsku, neparedzētu laika apstākļu dēļ uz divām diennaktīm “iestrēgstam” pie Unģuļungas (Ундюлюнг jeb Юндюлюн, Ļenas labā krasta pieteka). Spēcīgs pērkona negaiss un to pavadošās lietusgāzes padarījušas nelietojamus visus šī reģiona lidlaukus. Applūdis pat Jakutskas lidlauks, un oficiālās iestādes aizliegušas jebkādus lidojumus. Tādēļ te, pie Unģuļungas, skats teju neticams – upes palienē “noparkojušies” trīs divplākšņi. Tai skaitā mūsējais. Pie upes laika apstākļi itin ciešami – neliels smidzinošs lietutiņš un bezvējš, kā jau negaisa malā. Piespiedu gaidīšanu izmantojam lietderīgi – ķeram lielas līdakas, asarus un ālantus. Uz maza spoža Nr. 2 Mepps rotiņa labi ķeras arī nelielas, apmēram puskilogramu smagas sīgas.

Kad esmu noķēris kādu īpaši lielu līdaku, tiek sarīkota foto sesija vietējai Jakutskas avīzei. Tās fotogrāfs brīvdienās atbraucis uz šejieni pamakšķerēt un arī laika apstākļu dēļ iestrēdzis pie upes. Vakarā pie ugunskura viņš stāsta, ka drīzumā Jakutskā tiks rīkota fotoizstāde par reģiona tūrisma iespējām, un šajās dienās uzņemtās bildes tajā noteikti iekļūs. Vakarēšana ievelkas garumā, jo pie ugunskura salasās raiba kompānija: gan tādi paši copmaņi kā mēs, gan daži jakuti, kas arī atlidojuši pamakšķerēt un pamedīt ūdensputnus, gan lidmašīnu piloti, kuri šeit piespiedu kārtā gaida, kad tiks atļauti lidojumi. Kā jau tas mēdz būt, kad nolasās vīru kompānija, no somām tiek izvilkta pa kādai grādīgā dzēriena pudelei. “Neaizskaramie krājumi”, protams, izrādās pārāk niecīgi, lai piepildītu visu vēlmes un garo vakaru, tādēļ, kad somās glabātā rezerve izsīkst, vēršamies pie pilotiem. Sak, vai jūsu lidaparātu kabīnēs nav aizķērusies kāda spirta pudele? Ziemeļu rajonos šāds jautājums nav nedz nepieklājīgs, nedz arī dīvains – visi labi pārzina mazās aviācijas specifiku. Šiem lidaparātiem nereti jādodas tālu taigā, un reizēm pilotiem nekurienē jāpavada vairākas dienas aukstā lidaparāta kabīnē. Nav izslēgta arī nepieciešamība dezinficēt kādu brūci u.tml., tādēļ spirts tiek uzskatīts par parastu pilotu ekipējuma sastāvdaļu. Šoreiz gan viss nav kā parasti – divu lidaparātu piloti uzreiz paziņo, ka viņu spirta krājumi izsīkuši iepriekšējo grupu vēderos, un arī mūs atvedušais pilots, pēc pamatīgas rakņāšanās lidaparāta kabīnē, bēdīgs atgriežas pie ugunskura ar ziņu, ka neko nav atradis. Bet tūdaļ piebilst: “A ja mogu sletaķ...”, kas nozīmē, ka viņš piedāvājas aizlidot uz netālo bāzi, kur dzeramais spirts noteikti ir. Uz jautājumu, cik tad “netālu” atrodas bāze, pilots atmet ar roku un nevērīgi nosaka, ka tā tik tiešām atrodas “tepat” – nieka 150 kilometru attālumā.

Jau pēc neilga brīža lidaparāta motors iešķaudās, tad sāk darboties vienmērīgi, un divplāksnis, strauji uzņēmis ātrumu, aiztraucas miglā. Gaidām. Pēc laba laiciņa atkal sadzirdam motora rūkoņu, un satumsušajās debesīs parādās uguntiņas. Divplāksnis strauji piezemējas, noripo cieši gar upi, un, izvairījies no abiem krastā esošajiem lidaparātiem, apstājas. Pilots braši izraušas no kabīnes un, klātesošo atzinīgi sveikts, demonstrē divas dzeramā spirta pudeles. Kā nekā, viņš izpalīdzējis... Jautāju, cik esam parādā par šo 300 kilometru lidojumu, taču pilots atkal nevērīgi atmet ar roku un stāsta, ka degviela nav jāpērk, viņš izmantojis ieekonomēto... Spirts gan būšot vēlāk jānoliek atpakaļ. Un nosauc summu, kas tikai nedaudz pārsniedz savulaik Jakutskā veikalā manīto. Vakars turpinās. Atšķaidām spirtu un runājam par makšķerēšanu un medībām. Diemžēl jau pēc brīža varam pārliecināties, ka pavadoņa Sašas stāstītais – jakuti iedzerot zaudē paškontroli un sastrādā visādas muļķības – atbilst patiesībai. Viens no vakarētājiem kļuvis īpaši kašķīgs un agresīvi uztver katru, kurš mēģina iebilst viņa “gudrībām”. Bažas rada arī tas, ka viņa teltī atrodas putnu medībām domātā bise. Cenšamies iestāstīt, ka ir jau vēls un jādodas pie miera. Taču viņš saasināti uztver to, ka esam no Latvijas, kur, kā viņš esot dzirdējis, vajājot un neieredzot krievus un vispār dzīvojot fašisti. Saprotu, ka, lai jakuts neturpinātu uzvilkties, jāatrod kāds viens pārliecinošs arguments. Mirklī nevaru citu argumentu izdomāt kā Jūrmalā notiekošo jauno dziedātāju konkursu “Jaunais vilnis”. Jautāju, vai viņš par to ir dzirdējis. Kā izrādās, viņš ir gan kaut ko dzirdējis par šo konkursu un pat TV skatījies koncerta pārraidi. Tas iedarbojas un iesvilpušā jakuta agresivitāte pamazām noplok. Jakuts ļaujas aizvest sevi uz telti un nolikt gulēt. Drošības pēc vienam no pilotiem nododam glabāšanā bisi, lai nenotiek kas ļaunāks. Taču vakara noskaņa neglābjami zudusi, un arī mēs drīz vien liekamies uz auss.

Nākamajā rītā laiks beidzot noskaidrojas, un pēc mums atlido helikopters, no kura “vēdera” izbirst copmaņi no Ukrainas ‒ no Donbasa. Ukraiņi turpinās mūsu iesākto ceļu pa Menkere, divplāksnis aizlidinās viņus uz mūsu maršruta beigu punktu, kur Semjona uzraudzībā palikušas laivas, teltis un sadzīves inventārs. Aprunājušies uzzinām, ka kolēģi bez pārtikas vairāk nekā diennakti nīkuši Sangaras (Сангaр) lauku aerodromā. Helikopters tur veicis piespiedu nosēšanos pēc tam, kad lidojumā tam tieši blakus noplaiksnījis zibens un nograndis ārkārtīgi skaļš rībiens, kā rezultātā lidaparāts gandrīz nogāzies. Jā, ziemeļi ir un paliek ziemeļi, tas jāliek aiz auss katram, kurš vēlas doties līdzīgā ceļojumā. Vienmēr līdzi jāņem kāds siltāks, lietu un vēju aizturošs, apģērba gabals, kā arī neliela pārtikas rezerve. Iegādājoties lielo aviosabiedrību biļetes atpakaļceļam, jāieplāno vismaz pāris liekas dienas laika rezervei.

Atlidojušo helikopteru esam sagaidījuši, sēžot krastā pie galdiņa, uz kura kūp un smaržo tikko no folijas iztīts cepts ālants. Mārtiņš atkal pacenties. Arī mūsu Aleksandrs vakar bijis ar “raksturu”. Viņam šodien dzimšanas diena, un pēdējam azaidam pie upes Aleksandrs sataupījis pārsteigumu – no mājām līdzi paņemtu divpadsmitgadīgu viskiju. Brīdī, kad helikopters nosēžas un tā pasažieri izbirst upmalā, mēs nesteidzīgi malkojām smalko dzērienu, uzkožot pa smaržīgam zivs gabalam. Ievērojam atbraukušo copmaņu mūsu virzienā raidītos skatienus. Otru cepto ālantu uzdāvinām viņiem. Uz izdošanos!...

Jakutskā tiekam izmitināti privātā viesnīcā. Ir 28.augusts. Šodien mana dzimšanas diena. Uzzinājusi par to, viesnīcas īpašniece klāj svinību galdu, kura centrā – mūsu noķertais taimiņš. Vēlāk izrādās, ka te neatņemama svinību sastāvdaļa ir karaoke. Atnāk daži jakuti, kas mitinās viesnīcā. Pēc vakariņām jakuti aicina piebiedroties viņu dziesmu dziedāšanā. Mūs nevajag īpaši skubināt ‒ melodija vienkārša, teksts uz ekrāna kirilicā − un dziedam dziesmas jakutu valodā. Jubileja, kas paliks atmiņā. Tāpat kā mana 44 gadu dzimšanas dienas dāvana 1988.gada augustā nobraucienā ar divvietīgajiem katamarāniem pa upēm Alaiku, Ojtalu un Taru Pamirā, kad man tika “uzdāvināti” Kulonu ezeri, kuri no upes atradās 22 kilometrus tālu, un, lai saņemtu šo īpašo dāvanu, bija jānoiet – teciņus jānoskrien – šis attālums turp un atpakaļ augstkalnu apstākļos. Uz redzēšanos Jakutija...

Grenlandes avantūra 2007

Norises laiks: 11.–22.augusts.

Ekspedīcijas dalībnieki: Aivars Maldups, Juris Stīpiņš, Māris Mihelsons, Indulis Ločmelis, Aldis Maldups, Agris Latišs, Jāzeps Kleimarāns, Didzis Ločmelis un Dāvis Loč-melis.

Pirmais maršruts – Māris individuāli: lidmašīna Rīga–Kopenhāgena–Narsarsuaka (Narsarsuaq), kuģītis Narsarsuaka–Igaliko (Igaliko).

Otrais maršruts – Aivars, Juris, Indulis, Aldis, Agris, Jāzeps, Didzis un Dāvis: lidma-šīna–Rīga–Kopenhāgena–Kangerlusuaka (Kangerlussuaq)–Narsarsuaka; kuģītis Narsar-suakaNarsaka (Narsaq); ātrgaitas motorjahta NarsakaKakortoka (Qaqortoq)–Isortoka (Isortoq).

Zivis: palijas (Arctic char, Salvelinus alpinus), 1–5 kilogramu svarā, dēvētas arī par arktiskajām forelēm. Ideja braukt copēt uz šo patālo salu radās jau aizpagājušā gada nogalē makšķernieku kluba “Salmo” gada noslēguma svinīgā pasākuma laikā. Toreiz pie manis pienāca kluba biedrs Juris un pajautāja, kā būtu, ja mēs organizētu copes braucienu uz šo lediem klāto salu. Kur vasarās sniega un ledus josla gar salas dienvidu krastiem atkūst vien 10–15 kilometru platumā un pa to plūst un čalo neskaitāmi strauti un upes, kuru dzidrajā ūdenī mīt palijas.

Jau labi sen esmu sapratis, ka aktīva atpūta un brīvā laika pavadīšana neskartā dabā mūsu planētas ziemeļu apvidos ir daudz tīkamāka nekā svelmaina karstuma nokaitēti mūri, senu celtņu drupas, smiltis, neskaitāmu tūristu baru iemītas celītes, pilsētu kņada un iedīdītu gidu pastāsti par kādreizējo valdnieku savstarpējiem konfliktiem un karalistēm, kas zūd no atmiņas tūlīt pēc atgriešanās mājās.

Esam vienojušies, ka braucam, un sākam gatavoties. Juris uzņemas kārtot organizatoriskos jautājumus, pārējie rosās, gādājot copes ekipējumu, atbilstošas drēbes, apavus un daudz sīkumu, kuri nepieciešami šādā pasākumā. Vērts piebilst, ka nebūsim pirmie Latvijas makšķernieki, kuri copēs Grenlandē – dažas dienas pirms mums īsā copes tūrē uz Grenlandi dosies mūsu kluba biedrs Guntars ar draugiem. Atšķirībā no viņu copes tūres, mūsu izvēlētais maršruts vedīs daudz tālāk.

Un beidzot – augusta vidū, kad Latviju sasniedzis pamatīgs karstuma vilnis, dodamies atvēsināties ziemeļu virzienā, gluži kā to dara ziemeļbrieži. Jau pašā sākumā ceļojums tiek piesātināts ar emocijām un negaidītiem notikumiem. Kad jau tuvojamies milzu salai, tiek paziņots, ka jāveic neplānots lidojums pāri visai Grenlandes dienviddaļai un lidmašīnai jānosēžas Kangerlusuakas lidostā, kas atrodas salas dienvidrietumu krastā. Iemesls piespiedu lidojumam ‒ Narsarsuakā vēja ātrums sasniedzis 35–40 metrus sekundē un šādos apstākļos lidmašīnas nosēšanās nav iespējama.

Grenlandē ir tikai divas lidostas, kuras var izmantot lielie gaisa laineri. Tobrīd Narsarsuakā, gaidot labākus laika apstākļus, lai lidotu atpakaļ uz kontinentu, “iestrēdzis” mūsu kolēģis Guntars ar saviem copes biedriem. No īsziņas, ko tovakar saņemam, uzzinām, ka tur pārvietoties lidostas apkārtnē nav ieteicams. Paiet var, vien stipri saliecoties uz priekšu un turoties pie kāda smagāka priekšmeta. Vējš ir tik spēcīgs, ka cilvēku var uzraut gaisā un iepūst fjordā... Tāpēc nevienam neiesaka atrasties ārpus lidostas ēkas. Šeit, Kanerlusuakā, laiks ir mīlīgs, spīd saulīte, ir samērā silts – plus 10–15 grādi pēc Celsija, nekas neliecina par otrpus salai trakojošo stihiju. Abi ar Aldi nolemjam pēc lidojuma nedaudz izlocīt kājas un pie viena izpētīt lidostas apkārtni. Pārējie uz staigāšanu nav pierunājami.

Dodamies ziemeļrietumu virzienā pa vienu no diviem šejienes ceļiem. Pa labi dziļā ielejā mutuļo duļķaina upe. Tās tecējums šķiet ārkārtīgi straujš, rēķinām, ka straumes ātrums upē varētu būt ap 20–25 kilometriem stundā. Ūdens krāsa atgādina kafiju ar pienu. Brīdi pavērojuši mutuļojošo straumi un secinājuši, ka šādā ūdenī būtu grūti cerēt uz jebkādu lomu, nolemjam turpināt ceļu un uzkāpt kalnā, kas aptuveni 30–40 grādu slīpumā slejas līdzās ceļam. Sākam kāpt un pēc brīža jau varam saskatīt ledāju, kas atrodas 10–12 kilometru attālumā. Uzkāpjot vēl augstāk, ledāja mala ir labāk saskatāma un kā žilbinošs baltums iezīmējas rietošās saules staros. Kāpjam nesteidzīgi, bieži piestājam, lai uzēstu viscaur augošās mellenes un atvilktu elpu. Tādējādi taupām ūdens krājumus nelielajā minerālūdens pudelītē, ko esam paķēruši līdzi. Pēc stundas sasniedzam pirms kāpšanas noskatīto mērķi – lielu klints bluķi, kurš izceļas uz kalna nogāzes. No šīs vietas skatienam paveras nākamais kalns, kas aiz lēzenas sedlienes slejas ziemeļrietumu pusē. Spriežam, ka, uzkāpjot šajā kal-nā, no tā kļūs redzama vēl kāda virsotne, un tā tas var turpināties, līdz sasniegsim augstāko virsotni. Kaut arī ir vilinājums turpināt kāpt vēl augstāk, tomēr saprotam, ka šobrīd neesam tam gatavi. Papriecājušies par brīnišķo skatu, nolemjam doties atpakaļ. Pirms uzsākt le-jupceļu, ezeriņā, kas kā gara desa iegūlis kādā ieplakā, nomazgājam sasvīdušās pieres un mutes. Vēsais ūdens ir spirdzinošs un iedarbojas kā dopings. Pavērojam ezeriņa rāmo spo-guli, taču tajā nemana saviļņošanos vai kādu ūdens aplīti, kas liecinātu par zivju klātbūtni, tad uzsākam lejupceļu, kurš padodas vieglāk – jau pēc nepilnas pusstundas esam atpakaļ pie straujās upes un ejam uz lidostas viesnīcu, lai baudītu atpūtu. Asinsrite pēc lidojumā pavadītajām stundām ir atjaunojusies. Nākamā rītā tiekam informēti, ka laika apstākļi Narsarsuakā ir uzlabojušies. Šobrīd lid-mašīna varot tur nosēsties bez riska.

Brokastīs tiekam cienāti ar ēdienkartē par cāli nodēvētu ēdmaņu. Cāli gan grūti atpazīt. Šķiet, šis “kaut kas” varētu būt amīšu saldētā vista vai cālis, kas, stipri sacepts, atgādina sīkus kauliņus, kas pārvilkti ar sagrauzdētu sačervelējušos, plastmasai līdzīgu ādu, ko tikpat labi var noturēt par pielipušu cepampapīru. Gaļu ar zobiem grūti uztaustīt, toties, košļājot cāļa ādiņu, jūtama bagātīga garšvielu klātbūtne. Jāpiebilst, ka viesnīca un brokastis mums ir bezmaksas prieks, jo skaitāmies “cietušie”, ko par tādiem padarījis piespiedu lidojums pāri salai un nosēšanās citā lidostā. “Air Greenland” formāli pilda pret pasažieriem uzņemtās saistības. Labi ka tā, jo nekādus ēdienu krājumus līdz neesam ņēmuši. Sacepumam uzdzeram kolu un skaitāmies ieturējušies. Atgriežamies viesnīciņas numurā, kravājam somas un esam gatavi tālākajiem notikumiem.

Rīta lidojums pāri salai ir vienreizēji skaists. Laiks ir skaidrs, pa lidmašīnas iluminatoru varam vērot ledāju plašumu. Rodas sajūta, ka lidojam virs mākoņiem, taču tā nebūt nav, līdz pat pamalei plešas saules izgaismots žilbinoši balts ledus lauks. Ilgi lūkoties šajā baltumā nav iespējams. Atceros, kādā Džeka Londona stāstā ceļinieki ziemeļos, lai nekļūtu akli no žilbinoši baltās “sniega gaismas”, izmantoja skaliņus, kuros izgrieza šauras spraudziņas, caur kurām lūkoties apkārtējā baltumā. Tagad mums nav jāmeistaro skaliņu brilles ar spraudziņām. Mūsu rīcībā ir saulesbrilles, un apžilbšanas aklums nedraud. Tuvojoties galamērķim, lidmašīna samazina lidojuma augstumu, un nu jau vietumis virs ledāja saska-tāmi gaiši zili laukumi un tāds kā līniju tīkls, kas plešas krustu šķērsu uz visām pusēm un izgaist tālumā. Jau vēlāk noskaidrojam, ka zilie laukumi ir nelieli ezeriņi, kas veidojas virs ledāja, savukārt līnijas ir līdz pat vairākiem desmitiem metrus dziļas plaisas ledāja virsmā. Šīs plaisas un “kanālus” izskalojis izkusušā ledus ūdens. Jādomā, ka pārvietoties pa šādu reljefu nav vienkārši, drīzāk – bīstami.

Netālu no lidostas lidojam pāri šļūdonim. Skats ir pārsteidzošs – tur, lejā, plešas tecējumā sastingusi ledus upe. Vienlaikus grūti noticēt, ka šī ledus upe patiešām ir “dzīva” – atrodas nepārtrauktā kustībā. Šādai “upei” ietekot līcī, no tās, saceļot augstus cunami viļņus, atšķeļas lielāki vai mazāki ledus blāķi. Vēja un straumju nesti, šie ledus kalni aizklīst tālu jo tālu jūrās un okeānos. No pārdomām mani izrauj aizvien skaļāks lidmašīnas motoru troksnis, lidaparāta korpusa vibrācijas, kā arī citas blakus skaņas, kas liecina, ka lidmašīna izlaiž šasiju un pirms piezemēšanās koriģē trajektoriju, lai nosēstos uz skrejceļa, kas iegūlis netālu no līča malas. Esam otro reizi pārlidojuši Grenlandes dienvidu daļu un nolaižamies Narsarsuakā.

Lidosta atgādina pie zemes pieplakušu, zaļgani krāsotu šķūnīti, virs kura slejas daudzas antenas. Uz lidostas ēku pāri lidlaukam dodamies kājām. Lidostā mūs sagaida Viljams, kurš ir Stefana biznesa partneris un pavadīs mūs tālākā ceļā uz Isortoku. Jau tagad un arī brīdi vēlāk, kad gaidām busiņu, kuram jānogādā mūs kuģīša piestātnē, sajūtam vajadzību pēc nopietnāka apģērba. Kaut arī šobrīd spīd saulīte, gaisā jaušams spirdzinošs dzestrums, kas rosina uzvilkt kaut ko siltāku. Vējš pūš no līča puses, kuru vakardienas vētra piedzinusi ar lielākiem un mazākiem ledus kalniem. Mūs sajūsmina šis skats. Varam šos baltos milžus skatīt un iemūžināt tuvumā. Tomēr sapņošanai nenododamies, steidzam no somām vilkt siltos džemperus, jakas un bikses. Lidostā apmaināmies ar iespaidiem ar Guntaru un viņa ceļa biedriem, kas stāstīto papildina ar noķerto paliju bildēm savu telefonu displejos. Tā visa iespaidā esam gaidāmo noti-kumu pacilāti un optimistiski noskaņoti. Nedaudz sarūgtina ziņa, ka mūsu spiningu kāti nav atceļojuši kopā ar mums. Tajā pat laikā Viljams mierina, ka kaut kāda rezerve mums tikšot sagādāta un lai neuztraucamies. Viņš esot sazinājies ar Stefanu un tas informējis, ka viņam esot daži veci salauzti spiningu kāti, kurus viņš varētu nodot mūsu rīcībā. Tā kā nekādas iespējas iegādāties jaunus spiningus šobrīd nav, atliek vien doties tālāk, jo mūsu maršruts saplānots pa stundām. Pēc neilga brīža mazs mikriņš aizved mūs līdz fjorda krastam, kur piestātnē jau gaida kuģītis. Tā uzdevums ir nogādāt mūs līdz apdzīvotai vietai Narsakai, no kurienes līdz galamērķim – Isortokai − kuģosim ar ātrgaitas motorjahtu. Kuģītī ar somām un spiningu kātiem iekravājas vēl kāda no kontinenta atlidojusi copmaņu grupiņa. Viņu galamērķis ir tuvāks. Kolēģi nolēmuši copēt kādā strautā, kas sasniedzams pēc aptuveni divu stundu kuģojuma. Noskaidrojam, ka viņi gatavojas dzīvot teltīs pie strauta ietekas fjordā. Uzzinām arī, ka viss nepieciešamais viņiem esot līdzi, un nekādu palīdzību vai servisu no malas viņiem nevajag.

Mūsu galamērķis ir divu dāņu – Stefana un Viljama – apsaimniekota 1554 kvadrātkilometru liela teritorija, kurā viņi bez īpašas pieskatīšanas audzē ziemeļbriežus un aitas, kas brīvi un netraucēti savā vaļā dzīvo šai milzu teritorijā un netiek nedz īpaši baroti, nedz kā citādi aprūpēti. Savukārt par ES līdzekļiem viņi iekārtojuši saimniecību kāda fjorda klinšainajā krastā. Uzbūvēts gaļas pārstrādes cehs un trīs dzīvojamās mājas. Dāņi stāsta, ka šejienes ziemeļbriežu un aitu gaļa tiek eksportēta uz Eiropu, Ameriku un citām pasaules malām. Mārketinga trumpis esot gaļas ekoloģiskā tīrība, ko papildina apstāklis, ka dzīvnieki tiek nokauti “bez lieka stresa”. Mūsdienu patēriņa tirgū tie ir būtiski argumenti, kas nodrošina stabilu pieprasījumu. Dažas dienas vēlāk, aplūkojot Stefana un Viljama pašpatēriņam nomedītos divus “savvaļas” aunus, konstatējam, ka to ragi līdzinās sniega aunu ragiem, taču ir nedaudz īsāki. Ķermenis noaudzis ar savēlušos, pinkainu, netīru un biezu jo biezu vilnu.

Atgriežoties pie kuģojuma, der pastāstīt dažu labu kuriozu notikumu. Un tā, uzsākot kuģojumu, omulīgi sēžam apakšējā klājā kuģīša pakaļgalā un baudām saules vannas. Kuģītis līgani cilājas lēzenajos vilnīšos. Izkļūstot no piekrastes aizvēja, sāk pūst spēcīga brīze. Viļņi veļas pāri apakšējam klājam, zvalsta nelielo kuģīti un piespiež mūs pazust no ērtajām sēdvietām. Sāļās viļņu galotnes vējš pluina ar lielu sparu, un tās sīku pilienu un migliņas veidā nosēžas uz drēbēm, sejām, klāja. Meklējam patvērumu kur nu kurais, gan kajītē, kurā sarūpēta tēja, kafija un cepumi, gan uz augšējā klāja, kuru pagaidām vēja nestās šļakatas neskar. Tur, augšā, turoties pie kāda stabilāka priekšmeta un stāvot ‒ pa jūrnieku modei ‒ ieplestām kājām, var vērot līcī sapūstos ledus kalnus. Kad kuģītis pietuvojas krastam, var saskatīt strautus, kas kā baltas un spožas lentes no augšas gāžas uz piekrastes klints bluķiem vai tieši fjordā, sašķīstot pret ledus gabaliem un drupinot tos. Pēkšņa vēja brāzma norauj un aizpūš Alda jauno cepuri ar lepno uzrakstu “Greenland”, ko viņš iegādājies lidostas Tax Free veikaliņā un par godu kuģojumam uzlicis galvā. Žēlu skatienu pavadīta, cepure nozūd ledainajos viļņos tālu kuģīša aizmugurē. Protams, ka nevienam pat prātā nenāk to glābt... Vai tādu nieku dēļ ies apstādināt kuģi un griezt to atpakaļ? Laikam jau to neviens nedarīs. Saprotam, ka katram sava cepure jāsargā un arī jāraugās, lai pašu neaizšūpo pāri pa bortu.

Interesants un nedaudz komisks atgadījums risinās tūdaļ pēc “galu atdošanas”. Pie mums no augšējā klāja nokāpj kuģa apkalpes loceklis un rūpīgi pēta, vai viss kārtībā. Nē, nav gan – palikusi vaļā kuģa tilpnes lūka, kas nosedz telpu, kurā esam sakrāvuši līdzi paņemtās mantas. Saņemam striktu norādi lūku nekavējoties aizvērt. Šobrīd jau jūtama stipra zvalstīšanās, jo kuģītis izkļuvis no krasta aizvēja. Ik pa brīdim kāda ūdens šalts izplūst pa klāju, un redzam, ka tiešām – cik tur trūkst, lai ūdens ieplūstu pa atvērto lūku. Tūdaļ metamies norādījumu pildīt un kopīgiem spēkiem, cits citu balstot, lai uz slapjā un zvalstīgā klāja nenostieptos garšļaukus, lūku cieši aizdarām un nostiprinām. Pēc brīža starp vēja skaņām, kuģīša motora vienmērīgo pukšķēšanu un viļņu šļakstiem saklausām vārgu “saucēja balsi”. Skaņa nāk kaut kur no kuģa tilpnes. Ieklausoties saprotam, ka balss skan no tikko aizvērtās lūkas puses. Tā vien šķiet, ka tā pieder mūsu kolēģim Agrim. Kā izrādās, viņš, neviena nemanīts, neilgu brīdi pirms lūkas aizdarīšanas ielīdis tilpnē, lai profilakses nolūkos pret jūras slimību savā mantu somā sameklētu kādu stiprāku dzērienu. Tās ir senas, pārbaudītas “zāles”, protams, tiem, kas to vēlas un drīkst. Pa to laiku jau sākušās iepriekš aprakstītās darbības un Agris pēkšņi attapies pilnīgā tumsā. Taustījies, taustījies, līdz sapratis, ka bez palīdzības ārā netikt un nolēmis “padot balsi”. Tagad “ieslodzītais” kopā ar sarūpēto nešļavu tiek atbrīvots un, ieraudzījis dienas gaismu, smaida. Pēc gūstekņa atbrīvošanas lūku atkal aizdarām. Grādīgo dzērienu, lai nebūtu jāvazā līdz lieks svars, jau iepriekš esam sapildījuši PET pudelē. Tagad tie, kuri drīkst un vēlas, iebauda pa mēriņam, bet tie, kuri dod priekšroku kafijai vai tējai ar cepumiem, kuģīša kajītē degustē apkalpes sarūpēto cienastu. Izrādās, ka arī tā var izlīdzēties pret šūpošanā viļņos izraisīto kaiti. Jūtamies omulīgi.

Tālākais brauciens norisinās bez īpašiem starpgadījumiem. Galamērķī nonākam pašā vakarā, kuģojums starp ledus gabaliem un varenajiem aisbergiem ildzis visu dienu. Pēc iepriekšējās dienas ņiprā pūtiena ledus dažviet tā sablīvējies, ka brīžiem bažījāmies, kā un vai vispār tiksim cauri ledus krāvumiem. Taču kuģīša un vēlāk motorjahtas stūrmaņi demonstrē apbrīnojamu prasmi un veiklību. Jau mājās, atceroties kuģojumu un tikšanos ar pirmajiem prāvākajiem ledus gabaliem, tajā skaitā ar kādu milzīgu aisbergu, kurš virs ūdens slējās vismaz 10–15 metrus, kā arī pārskatot safotografēto un safilmēto, secinu, ka emocijas todien bangojušas vareni – safilmēts un safotografēts vesels lērums vienveidīgu bilžu. Var jau saprast, tik iespaidīgus skatus līdz šim klātienē neesam piedzīvojuši.

Isortokā tiekam izvietoti divos namiņos. Indulis ar abiem dēliem un Juri dzīvos galvenās ēkas otrajā stāvā. Pirmajā stāvā dzīvo Stefans ar sievu inuīti un diviem bērniem: 8–9 gadus veco dēlu un 6–7 gadus veco meitiņu. Šī namiņa pirmajā stāvā ir virtuve, ko izmantosim par ēdamtelpu. Pārējiem ierādīts blakus namiņš. Mana un Alda istabiņa ir pirmajā stāvā līdzās dušas telpai, kas, pēc iekārtojuma spriežot, tiek izmantota arī kā veļas mazgātava un slapjo drēbju žāvētava. Jau vēlāk konstatējam, ka gaiss te ir ārkārtīgi mitrs. Telpā ir elektriskais gaisa sildītājs, ko gan iespējams darbināt vienīgi tad, kad ieslēgts elektrību ražojošais ģenerators. Ir arī īsta slapjā tualete (WC) un, kaut klozetpods nav stingri pieskrūvēts pie grīdas, ērtības ir un paliek ērtības. Agris ar Jāzepu ieņem istabiņu virs mums − ēkas otrajā stāvā. Lai nokļūtu savā rezidencē, viņiem jākāpj pa stāvām koka kāpnēm mājas ārpusē. Kāpņu galā ir neliels balkoniņš, no kura paveras brīnišķs skats uz līci un kalniem aiz tā, tādēļ viņu numuriņš acīmredzot ietilpst luksus klasē. Toties man un Aldim ir gultas, kurpretim Agrim un Jāzepam jāguļ uz briežādām, kas izklātas uz grīdas – tā arī ir sava veida ekstra, ko vērts izjust. Rezultātā esam tikuši pie pieticīgas, bet funkcionālas un drošas pajumtes.

Pēc iekārtošanās istabiņās un Stefana un Viljama sarūpēto spiningu kātu sadales un ātra remonta, mūs arvien vairāk sāk pārņemt nemiers. Tas urda un liek vēl un vēlreiz pārskatīt spiningus, vizuļus, spoles un gatavoties galvenajam, kā dēļ esam uz šo pasaules malu traukušies. Tā kā mobilā telefona sakaru izmantošana te nav iespējama, jo nav zonas, ar līdzpaņemto rāciju palīdzību sazināmies ar blakus namiņa iemītniekiem un apspriedušies pieņemam vienprātīgu lēmumu – jādodas copēt! Tūdaļ! Iemēģināt copi dodamies mazā ezeriņā netālu no mājām. Ir jau sācis krēslot. Pa ceļam sastopam kādu vietējo inuītu jaunieti un noskaidrojam, ka viņš šajā ezeriņā peldējies, bet lai nesaltu, izmantojis vieglo akvalangista tērpu! Atnākuši pie ezeriņa, sākam pātagot tā ūdeņus. Taču nekas dižs neķeras. Pēc divu stundu cītīgas mētāšanas apkopojam rezultātus – pa visiem esam noķēruši un atlaiduši vien dažas nelielas palijas, kas nevedina uz domām, ka bāzes tuvumā ir laba makšķerēšana. Un ja salīdzinām šos rezultātus ar iepriekš kolēģu stāstīto un viņu uzņemtajos attēlos redzēto... Tādēļ pie vakariņu galda vienojamies ar Stefanu, ka rīt Viljama pavadībā dosimies uz attālāku strautu sistēmu.

Rīts Isortokā pienāk saulains un salīdzinoši silts, gaiss iesilis līdz pat kādiem plus 15 grādiem pēc Celsija. Paēduši brokastis un paķēruši līdzi pusdienu sviestmaizes, dodamies dienvidrietumu virzienā. Netālu no mājām uzkāpjam kalnā kādus 150 metrus virs fjorda ūdeņiem un dodamies tālāk. Augšā konstatējam, ka pārsteidzošā kārtā darbojas mobilā telefona sakari un varam nosūtīt kādu ziņu mājiniekiem. Pēc aptuveni trim kilometriem skatienam paveras plaša, labi pārskatāma ieleja. To klāj strautiņu un mazu ezeriņu tīkls. Nokāpjam lejā un jau visai drīz esam pie pirmā strauta, kas vairāk kā pusmetru dziļš rāmi līkumo starp akmeņu krāvumiem un lielākiem klinšu bluķiem. Diemžēl secinām, ka arī te neķeras tik labi, kā iepriekš lidostā sastaptajiem kolēģiem. Toties laiks mūs lutina – ir silts, rāms, bez vēja. Nevar jau teikt, ka esam pilnīgi bešā. Šo to noķeram, intensīvi mētājam, mainām vizuļus un eksperimentējam.

Nemanot pienākusi pēcpusdiena, nolemjam ieturēt launagu. Arī nogurusī mugura sāk atgādināt, ka nepieciešams pārtraukums. Atsēžamies uz lēzeniem klinšu gabaliem, novelkam apavus un ļaujamies atpūtai. Indulis atlaidies zālītē − meditē. Nobaudām šorīt sagatavotās sviestmaizes un līdzpaņemtos iepriekšējā rudenī Kurzemes mežos nomedītā brieža gaļas konservus. Pēc izstaigāšanās svaigā gaisā viss garšo lieliski, un jūtama pat tāda kā mazuma piegarša.

Atpūtušies savācam sviestmaižu papīrus, tukšās konservu kārbas un turpinām copi. Palēnām virzāmies uz ledāja pusi, līdz nonākam pie nelielu ezeriņu virknes, kuros saķeram daudz kilogramīgu paliju. Īpaši labi ķeras pie nelielas straujtecītes, kas savieno divus ezeriņus. Vietā, kur straujtece ieplūst ezeriņā, izveidojusies apmēram 1,5–2 metrus dziļa, bedre, no kuras ik pa brīdim izceļam pa skaistai palijai, nu gluži kā burkānus no sakņu dārza dobes. Cita starpā, paliju vēdera krāsa atgādina oranžu burkānu. Stāvam cits no cita netālu, tādēļ dažbrīd jānogaida, kamēr blakus stāvošais kolēģis izvelk kārtējo zivi, lai tad netraucējot varētu iemest savu vizuli. Metieni nav tāli, vizulim jālido vien kādus 7–8 metrus. Dažreiz vizuļi tomēr saķeras, tos nākas uzmanīgi atkabināt. Pārējie tikmēr pieklājīgi gaida. Šāda copēšana kopā ir interesanta un aizraujoša – kaut vai tādēļ, ka var vērot kolēģu izdarības, mēģinot savaldīt zivju straujo skrējienu, un baudīt emocionālos izsaucienus, kas atskan copes karstumā. Tomēr drīz vien ķeršanās straujtecītē apsīkst, zivis laikam kaut ko manījušas un vairs neņem tik intensīvi kā sākumā. Pamazām izklīstam gar ezeriņu krastiem. Pēcpusdiena pagājusi nemanot, ievērojam, ka saule jau tuvojas kalnu galiem. Jādodas atpakaļ, kamēr vēl nav sabiezējusi pamatīga krēsla, un kļuvis grūti saskatīt, kur sperams solis. Par labiem orientieriem kalpo gan kalnu aprises, gan saule, kas apmetusi loku, tuvojas rietumu puses kalnu virsotnēm. Gaisā jaušams dzestrums, ir patīkami dziļi jo dziļi ievilkt elpu un sajust spriganu svaigumu, ar ko pildīta visa apkārtne. Tas ir kā dopings. Nosakām iešanas virzienu, piefiksējam to ar kompasu un sākam atpakaļceļu. Lēšam, ka jānoiet vismaz kādi 7–8 km, copējot esam aizklīduši diezgan patālu no mūsu mājām.

Atpakaļceļš aizņem vairāk nekā divas stundas. Mājās sastopam Aldi un Agri, kuri copējuši kopā ar Viljamu un arī tikko kā pārnākuši. Viņi jau no paša rīta nolēmuši, ka dosies līdz ledājam un nav kavējušies ar makšķerēšanu pa ceļam. Gājuši uzreiz kādus 5−6 km tālāk nekā mēs un copējuši strautā netālu no ledāja. Tagad viņi stāsta par brīnumainiem piedzīvojumiem. Katram izdevies pacīnīties un izvilkt vairākus desmitus patiesi lielu un skaistu zivju, kas līdzinās tām, kādas mums lidostā atrādījuši un stāstos attēlojuši iepriekš atlidojušie kolēģi. Katram lomā bijuši vairāki pat piecus kilogramus smagi eksemplāri. Viņu cope bijusi daudz piesātinātāka un emocijām bagātāka nekā mūsējā. Atpakaļceļā Aldis izmantojis līdzi paņemto GPS navigatoru un ir apmierināts, ka izdevies atnākt, tā teikt, pa taisno. Vēlāk gan konstatējām, ka šeit tas ne vienmēr iespējams. Kopīgs secinājums – ne visos šejienes ūdeņos ir zivju pārbagātība. Lai tiktu pie laba loma, jāmeklē strauti un upītes, kas ietek līčos jeb fjordos un kuru tecējumā nav zivīm nepārvaramu ūdenskritumu. Lielāka zivju koncentrācija vērojama ledāja tuvumā, un prāvākie eksemplāri uzturas dziļākos ūdeņos. Tas jāņem vērā, izraugoties copes vietu.

Nākamajā dienā dodamies pa citu maršrutu un nonākam pie kāda strauta, kurā zivis nav pārāk izvēlīgas un kampj gandrīz visu, kas ūdenī iemests. Vienīgais izņēmums ir gumijas zivtiņas ar svina galvu jeb džigi. Secinām, ka arī vizuļa izmēram tomēr ir zināma nozīme – jo lielāks vizulis, jo lielāka zivs to iekāro. Indulis atklāj, ka lielākos eksemplārus var noķert, apvienojot divus vizuļus – rotiņu un šūpiņu. Ūdeņu iemītnieces priekšroku dod vizuļiem, kuru virsma, rotējošās lapiņas vai āķu pušķīši iekrāsoti spilgti sarkani. Atklājam, ka īpaši labi palijas ķeras uz trešā un ceturtā numura rotiņiem ar spilgti sarkanas vai zilganas nokrāsas lapiņām. Protams, izvēloties mānekli, ņemam vērā gan straumes ātrumu, gan ūdeņu dziļumu. Par pēdējo tiešām ir vērts padomāt, jo šejienes strautos un upēs salīdzinošu seklumu – 1–1,5 metri − nereti nomaina ievērojams dziļums (pie kādas stāvas klints sienas konstatēju vairāk nekā sešus metrus dziļu dzelmi). Tas atsaucas uz rezultātu, jo, izmantojot 2. numura rotiņus salīdzinoši seklā un straujā vietā un pēc tam ievadot tos dziļākā ūdenī, vizulis aizrotē pa ūdens virsējo slāni. Un lielākās zivis, kas vairāk uzturas pie grunts, pa augšu vilkto vizuli nekampj. Ir, protams, arī izņēmumi, kad zivs noskaņota medīt ūdens augšējos slāņos.

Aldis konsekventi nēsā līdzi Stefana aizdoto vienīgo mušiņmakšķeres kātu un vietām mēģina ar to ķert. Viņš secina, ka mākslīgo mušiņu zivis ņem kūtri un uzmanīgi. Toties intriga ir sportiskāka. Dzidrajā ūdenī viss redzams kā uz delnas. Kā zivs piepeld un novērtē šo nezināmās izcelsmes “brīnumu”, kā riņķo tam apkārt, līdz pakampj vai nesteidzīgi atkāpjas, lai pēc mirkļa, ēsmai sakustoties, uzsāktu spēli no jauna, vai arī, zaudējusi interesi, aizpeld. Tad nu jāmaina mušiņa un jāeksperimentē. Iespējams, ka zivju vājā interese par mākslīgo mušu saistīta arī ar to, ka vasarā Grenlandē ir salīdzinoši vēss un še nav daudz kukaiņu sugu, kas masveidā lidinās virs ūdeņiem, nodrošinot barības bāzi ūdeņu iemītniecēm. Vismaz mūsu ekspedīcijas laikā augustā neizdodas novērot kukaiņu barus virs ūdeņiem. Par šo apstākli nopietni jāpiedomā, izvēloties līdzi ņemamo mākslīgo mušiņu kolekcijas un pielietojot mušošanas tehnikas variācijas. Tas viss jāvērtē arī kopsakarā ar konkrētajiem laika apstākļiem, temperatūru, sezonas īpatnībām un Grenlandē novērojamajām kādu konkrētu kukaiņu sugu aktivitātēm. Vienā vārdā sakot, jāvērtē un jāeksperimentē. Mēs šobrīd tam nesam gatavi, pārsvarā spiningojam ar dažāda kalibra rotiņiem un šūpiņiem. Un kas gan mums atliek, ja aviatori mūs, tā sacīt, uzmetuši. Priecājamies, ka vispār varam copēt.

Mūsu grupas biedrs Māris, kurš izvēlējās otro maršrutu un devās uz Igaliko, vēlāk tiekoties stāstīja, ka tur ķēris gan ar mušiņmakšķeri, gan ar spiningu un adrenalīns bijis pār-pārēm. Māris uzskata, ka cīņa ar šejienes palijām nav tas pats, kas paliju ķeršana Zvied-rijā, kur viņš agrāk copējis ne reizi vien. Viņa vērtējumā Grenlandes ūdeņu iemītnieces ir daudzkārt spriganākas un sportiskākas. Atšķirība starp mūsu un Māra copes piedzīvojumiem ir tā, ka mēs gandrīz katru dienu makšķerējam citā vietā. Tādējādi vairāk iepazīstam šā apvidus īpatnības. Tomēr jārēķinās ar salīdzinoši lieliem kājām noejamiem gabaliem un ar palielu fizisko slodzi. Desmit un vairāk kilometru dienā pa klinšainu, sūnām un zāli apaugušu apvidu, kurā nereti slēpjas grūti pamanāmas bedres un spraugas. Ejot nākas pamatīgi uzmanīties, lai neiedzīvotos traumās, jāvelk kājās apavi, kas piemēroti staigāšanai lielos attālumos, bet ne vienmēr ir piemēroti brišanai pa ūdeni. Kaut gan... Nu jau zinām, ka iebrišana ūdenī še nav galvenais, daudzviet itin labi var iztikt, makšķerējot no krasta. Tiesa, pirms vizuļa iemešanas vienmēr jāaplūko vieta, kur stāvi, jo brīdī, kad cīnies ar zivi un nekas cits nav prātā, kāja var nejauši iešļukt kādā spraugā vai paslīdēt uz mitra vai sūnām apauguša akmens ar visām no tā izrietošām sekām...

Lai lasītājam nerastos vēlme pasmīkņāt par rakstīto, jāpastāsta, ka saimnieki Stefans un Viljams jau pašā sākumā mums noprasīja, vai esam gatavi kājām staigāt lielus gabalus. Lepni atbildējām, ka esam pie kājošanas pieraduši un makšķerējot kilometrus neskaitām. Šai brīdī Stefana sejā pavīdēja mīklains smaidiņš – sak, gan jau redzēsim... Šo smaidiņu atcerējāmies pēc vairāku dienu makšķerēšanas, kājojot gar tērču un plašāku ūdeņu krastiem. Tobrīd jau bijām sapratuši, ka šī nodarbe Grenlandē, nudien, nav salīdzināma ar staigāšanu gar Latvijas upēm vai daudzviet citur.

Kādu vakaru, atgriežoties nometnē, nolēmām ietaupīt spēkus un iet pa, mūsuprāt, taisnāku ceļu. Kļūdīšanos sapratām, kad ar diviem diviem pitstopiem bijām uzkāpuši kādā 200 metrus augstā paugurā. Kāpjot bijām izbriduši cauri neskaitāmām blīvi saaugušu polāro pundurbērziņu audzēm, līkumojuši starp sūnām un ķērpjiem apaugušiem slideniem akmeņiem, izvairījušies no dziļākām klinšu spraugām. Bet, kad beidzot bijām tikuši augšā, attapāmies pie stāvas klinšu sienas, kur lejupceļš bija iespējams tikai ar virvju palīdzību, kuru mums, protams, līdzi nebija. Nācās vien doties atpakaļ un krauju apiet. Dabiski, ka no ceļa īsināšanas nekas pāri nepalika. Drīzāk bijām to pagarinājuši un notērējuši tikai laiku. Kopš tās reizes lielākoties turējāmies pie turpceļā iepazītā un jau zināmā maršruta.

Jāpiebilst, ka iešana gar krastu reizēm ir pat vieglāka nekā citviet. Ejot pa akmeņiem, var itin veikli pārvietoties, lecot vai pārkāpjot no viena akmens lēzenās virsmas uz otru. Protams, tas iespējams tikai tad, ja akmeņi ir sausi. Bet, ja ūdens malā gadās stāvāka klints, kas iestiepjas ūdenī, jāizvēlas, vai rāpties augšā, vai arī šķērsli apiet, brienot pa ūdeni. Pagājušas jau vairākas dienas, kad attopamies – neesam iepazinušies ar apmakšķerēto strautu un upju vārdiem. Tādēļ kādu vakaru, pētot karti un prātojot par nākamās dienas maršrutu, jautājam Stefanam – kādi ir šejienes upju un citu lielāko ūdeņu nosaukumi? Liels ir mūsu pārsteigums, kad dzirdam viņa atbildi: “Tādu te nav, vismaz manā iznomātajā teritorijā.”

Jau nākamajā dienā pēc aptuveni 40 minūšu ilga brauciena ar motorlaivu pa fjordu labirintu nokļūstam pie kādas palielas upes ietekas. Stefans izsēdina mūs krastā, bet pats dodas atpakaļ – viņš ar Viljamu nolēmuši pamedīt aunus, kas manīti kādā nogāzē. Esot daži ievērojami eksemplāri. Norunājam tikšanās laiku un šķiramies. Vēl brīdi dzirdama vienmērīgā motorlaivas pukšķēšana un saredzamas putas, ko uzsit laivas priekšgals. Ilgi nekavējamies un dodamies iepriekš norādītajā virzienā, vadoties pēc kompasa. Pēc laiciņa nonākam pie kāda paplašinājuma upē, kurā pāri lieliem akmens bluķiem ar joni brāžas klinšainu krastu ieskauta straume. No apmēram 100 metrus augstās kraujas paveras plašs skats uz tālāko upes posmu un ledāju, no kura šī straume iztek. Nokāpjam pie upes. Es un Juris paliekam pie paplašinājuma un sākam mētāt vizuļus. Zivis ķeras kā negudras. Spējam tik tās atbrīvot no āķa, kad nākamā jau atkal pieķērusies. Todien katrs no mums izvelk un atlaiž vismaz kādu simtu, beigās pat nojūk skaitīšana. Un tas nav pārspīlēts makšķernieku apgalvojums. Man uz lielu staigāšanu prāts nevedas, jo iepriekšējā dienā, ejot uz ledāju, jaunajos zābakos esmu noberzis kājas. Pārējie, azarta dzīti, dodas tālāk līdz pat ledājam. Kad vēlā pēcpusdienā ar Juri sagaidām viņus atpakaļ, stāsti par veiksmi ir līdzīgi. Katrs izvilcis un atlaidis arī vismaz kādu simtu. Pēc šādas prātam neaptveramas copes nākamajā dienā roku locītavas sāp kā pēc smagumu cilāšanas svaru zālē! Emociju un pārdzīvotā pārņemti, pie vakariņu galda par godu šādai “karaliskai” copei un ņemot vērā, ka lomiem pārbagātajā upē esam bijuši pirmie viescopmaņi, svinīgi pasludinām, ka upei turpmāk būs saukties “Latvija” un būtu labi, ja šo faktu pieņemtu arī Stefans. Gandrīz kā Aleksandrs Laime Dienvidamerikā kādai džungļu upei deva vārdu “Gauja”. Protams, ka šīs lietas nevar salīdzināt. Bet fakts, ka latviešiem ir bijusi iespēja dot upēm vārdus un vietējie tos pieņēmuši, ir ievērības vērts. Stefans mums piekrīt, vien piebilst, ka tuvākajā laikā uz šo upi tikšot aizvesta neliela saliekamā mājiņa, kurā vienlaikus varēs uzturēties 8–10 makšķernieki. Nākamajā rītā Stefans vēl noprasa, vai vakardienas copi var salīdzināt ar makšķerēšanu Sibīrijā vai citviet pasaulē, par ko esmu viņam stāstījis. Kad atbildu, ka šādu copi savā makšķernieka mūžā neesmu nekur piedzīvojis, viņš lepni pasmaida. Ir jau arī par ko...!

Svarīgi piebilst, ka pēc atgriešanās no Grenlandes Juris saņem e–pastu, kurā Stefans apstiprina, ka karaliskās copes upei turpmāk vietējā mērogā ir atzīts nosaukums “Latvija”. Un ka makšķernieku mājiņas jau uzstādītas. Ne nu gluži pie pašas upes, bet netālu no tās. Pēc dažiem gadiem mūsu klubs organizēja kārtējo copes tūri uz Grenlandi, un šoreiz uzturējāmies jaunuzceltajās mājiņās, kuras komforta ziņā krietni pārspēj daudzus lauku tūrisma un kempingu piedāvājumus pie mums.

To, kā raksturojama cope Isortokas apkārtnes “zivīgākajās” vietās, šķiet, viskodolīgāk atklājis Aldis, kurš kopā ar Agri, Viljama pavadīti, pirmajā copes dienā bija devušies nedaudz tālāk par pārējiem un spiningojuši strautā netālu no ledāja: “Sākumā es skaitīju gan metienus, gan to, cik zivis izvelku. Pēc 30. metiena man vairs negribējās skaitīt, tobrīd biju noķēris un atlaidis 28 zivis, vēl viena nopurinājās no āķa, bet otra, traucot pakaļ vizulim, nepaguva pieķerties...”

Vēl viens spilgts pārdzīvojums. Kādudien, ejot gar mazu strautiņu, kura vidējais dzi-ļums nepārsniedz pusmetru, nonākam pie 1,5–2 metrus dziļām bedrēm. Dzidrajā ūdenī ieraudzītais ir šokējošs un neticams – šādu zivju “biezputru” varam salīdzināt vienīgi ar lielveikalu akvārijos redzēto. Vienīgā starpība – šis “akvārijs” ir daudz lielāks, un ūdenī kā aizrautīgā tauriņdejā kontrastaini ņirb paliju spuru baltās maliņas un atmirdz spilgti oranžie zivju vēderi. Tomēr vēlāk, pārrunājot redzēto ar Stefanu, nonākam pie atziņas, ka gadījumā, ja še sāksies intensīva makšķerēšana, brīdis, kad nāksies noteikt kvotas, limitus un maksimāli pieļaujamās slodzes, var pienākt itin drīz. Iespējams, ka atsevišķās vietās būs jānoteic ķeršana ar āķi bez atskabargas vai tikai mušošana. Šobrīd nekādi ierobežojumi nepastāv. Stefans stāsta, ka Grenlandē vispār nav nekādu noteikumu, kas reglamentētu makšķerēšanu. Ieskatam par makšķerēšanas reglamentāciju Latvijā nākamajā dienā uzdāvinu Stefanam mūsu “Makšķerēšanas noteikumus”, kas tulkoti angļu un krievu valodā un izdoti atsevišķā kabatas formāta brošūrā. Stefans tūdaļ sāk studēt angļu tekstu. Par to, ka viņš tiešām iedziļinājies mūsu noteikumos, varu spriest pēc tā, ka pēc dažām dienām viņš uzdod dažus specifiskus jautājumus.

Kādā vēlākā sarunā ar Grenlandē dzīvojošo tautieti Ivaru Sīli noskaidrojam, ka šejienieši un viņš tai skaitā īsti neizprot mūsu filozofiju “Ķer un atlaid”. Ivars teic: “Grenlandieši... Ja viņi zivis ķer, tad ķer iztikšanai.” Noprotu, ka nekādu “sportisku māžošanos” vietējie inuīti, īpaši Grenlandes ziemeļdaļā dzīvojošie, nepieņem. Šejienieši neizprot un nepiekopj vieglprātīgu brīvā laika pavadīšanu – zivju ķeršanu sava prieka pēc un atlaišanu pēc noķeršanas. Daba, uzliekot sūras izdzīvošanas realitātes “rāmjus”, viņu mentalitātē paaudžu paaudzēs ir iedēstījusi citu pārliecību. Proti, noķertas zivs atlaišana ir necieņas izrādīšana pret dievu doto, un šāda rīcība var izraisīt dievu dusmas. Dievi var atsacīties turpmāk dāvāt iztikšanai nepieciešamās zivis. Te gan jāteic, ka šī vietējā mentālā pārliecība pamazām zūd, Grenlandes lielākajās apdzīvotajās vietās to aizmēž lielveikalu uzturētais patērētāja gars un – jā, diemžēl – arī tādu dēkaiņu kā mēs ievazātie uzskati un uzvedība.

Neaizmirstams un emocijām bagāts ir trešajā dienā Stefana pavadībā nostaigātais radiālais maršruts uz ledāju. Pēc 8–10 kilometru gājiena, uzrāpjoties klinšu kalnā, kas dažviet ir pat kādus 45 grādus stāvs un nolaižoties vairākās ieplakās, bijām nokļuvuši uz aug-stas klints, kas pacēlās virs ledāja. Raugoties no augšas uz ledāju, ieraudzījām vairākus ziemeļbriežu barus, katrā vismaz 30–40 dzīvnieki. Brieži uz ledāja gulēja vai nesteidzīgi pārvietojās. Stefans stāstīja, ka viņi turp dodas vai nu atvēsināties vai arī lai izvairītos no uzmācīgajām asinssūcējām mušiņām (knišļiem jeb moškām), kas neliek mieru aizvējā vai mitrākās vietās. Todien laiks bija padevies skaidrs, spoži spīdēja saule, un mēs uzskatāmi redzējām, ka globālā sasilšana nav nekāds zinātnieku izdomāts bubulis, ar kuru baidīt ļaužu prātus. Ledājs vasarās strauji kūst un, kā stāstīja Stefans, katru gadu atkāpjas par apmēram 100 metriem. Kad vakarā pārrunājām redzēto, Stefans un Viljams vien cerīgi pieļāva: “Jātic, ka patlaban novērojamā straujā ledāju kušana ir tikai tāds periodisks dabas cikls, un pēc kāda laika viss normalizēsies. Bet, vai tas tā būs, to pateikt nevar neviens. Cerēsim...”

Atrodoties pie ledāja, piedzīvojām nelielu incidentu, kura galvenais varonis ir Stefana mazais dēlēns. Todien puika un Viljams jāšus devušies izpētīt briežu atrašanās vietas. Vienubrīd zirgs, uz kura jājis puika, sācis strauji rikšot līdz paugurainajā reljefā nozudis Viljama skatienam. Kur viņš atrodas − nav zināms. Par šo incidentu Viljams pa rāciju steidzami informē Stefanu. Kā apgalvo Viljams, viņš ir pārliecināts, ka zēns nav no zirga nokritis, jo no mazām dienām radis jāt, turklāt šis zirgs neesot tas tramīgākais. Viljams pieļauj, ka zirga uzvedību ir ietekmējuši knišļi un mušiņas. Stefans raugoties binoklī tūdaļ sāk uzmanīgi pētīt ieleju, lai atklātu iespējamo zēna atrašanās vietu. Arī mēs uzmanīgi pētām ieleju, raugoties savos binokļos. Mums ir būtiska priekšrocība pārlūkot ieleju no augšas, kas šobrīd liegta Viljamam. Kad pazudušais jātnieks beidzot pamanīts, tas tiek paziņota Viljamam, kurš nekavējoties dodas norādītajā virzienā. Tai pat laikā zirgs lēkšo pa šķēršļoto apvidu, traucoties garām lieliem klints bluķiem, un cik tur trūkst, ka mazais jātnieks nenoturēsies seglos vai arī zirgam kāja paslīdēs vai iemuks kādā spraugā, kuru te ir bezgala daudz. Par laimi Viljams noķer mazo jātnieku un zirgs tiek savaldīts. Stefans, kurš satraukts vērojis šo incidentu, uzelpo un nomierinās. Atkal varam pievērsties viņa stāstījumam un aplūkot interesantu dabas objektu − milzīgu, vairākus metrus augstu, apaļīgu akmens bluķi, kurš balstās uz plaukstas lieluma saskares punktu. Akmeni var iešūpot ar vieglu rokas pieskārienu. Šis dabas fenomens kļuvis redzams, ledājam izkūstot un atsedzoties sasalušajiem iežiem. Jābrīnās, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem šis kalns ir bijis ledāja ieskauts.

Dienā, kad saulīte mūs nelutina, pūš brāzmains vējš un nepārtraukti līst, par copi domā tikai daži visenerģiskāk noskaņotie. Dāvis un Didzis dodas uz pirmajā dienā apmakšķerēto strautu sistēmu ielejā, taču drīz vien atgriežas. Nekas prātīgs viņu lomos nav gadījies, tik vien tā labuma, ka nedaudz pierimis azarts. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad lietus pierimis, Stefans piedāvā ar motorjahtu doties uz netālo fjordu un tur pavērot šļūdoni. Tā teikt, klātienē paskatīties, kā rodas aisbergi. Piedāvājumu ar pateicību pieņemam. Sadalāmies grupās pa četri (vairāk pasažieru jahta vienlaikus uzņemt nevar), izlozējam, kuri brauks pirmie, un – aiziet!

Jau fjorda mutē sastopamies ar pretim peldošajiem ledus gabaliem. Jūtama spēcīga straume. Laiks nomācas un sāk smidzināt smalks lietus. Tostarp migla sabiezējusi tā, ka knapi var saskatīt fjorda stāvos, klinšainos krastus un ledāju, kurš slejās priekšā. Jahtas vadīšana šādos apstākļos ir sarežģīta un pat problemātiska. Mūsu kapteinis orientējas pēc GPS navigācijas ierīces ekrāna, kas uzstādīts pie jahtas stūres rata. Lai vizuāli varētu fiksēt pretim peldošos ledus gabalus un izvairīties no tiem, viņš atvilcis vaļā jahtas plastikāta loga augšējo rāvējslēdzēju, un, samiedzis acis, lūkojas pa šo spraugu. Bet, lai varētu to darīt, viņš ar zābakos apautajam kājām uzkāpis uz jahtas gaišajiem ādas sēdekļiem. Spriežam, ka šī jahta tik ekstrēmiem kuģošanas apstākļiem tomēr nav piemērota. It kā viss nepieciešamais navigācijai būtu, taču praksē gandrīz nekas no aprīkojuma nav izmantojams. GPS rāda, kur atrodamies, taču tas neziņo par pretim peldošajiem ledus gabaliem. Skaidru redzējumu pa priekšējo vējstiklu aizplīvuro lietus lāses un migla. Jahtai nav slotiņas kuras notīrītu vējstiklu. Tā vien šķiet, ka jahta jāvada “uz dullo”. Tas savukārt mūsu prātos vieš nemieru.

Uz priekšu virzāmies ārkārtīgi lēni. Lai arī caur priekšējo vējstiklu neko, izņemot ūdens piles, saskatīt nevar, toties no jahtas pakaļgala varam gan vērot apkārtni, fotografēt un filmēt. Un skati ir fantastiski skarbi. Apkārtni pārņēmusi drūma pelēcība. Jūtamies nokļuvuši pašā pasaules malā. Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka zeme ir plakana. Šļūdoņa robainā augšmala vīd kādus 15–20 metrus, bet vietām vismaz kādus 50 metrus, virs līča ūdeņiem un varam tikai fantazēt, kādus viļņus saceltu ledus kalns, ja pēkšņi atšķeltos un iekristu fjordā. Stāvajā ledus sienā vīd lieli, spoži, tumši zili plankumi. Spriežam, tas, iespējams, ir īpaši “tīrs” ledus no šļūdoņa dziļākajiem slāņiem. Ledāju biezums Grenlandē dažviet mērāms kilometros. Šļūdoņa sānu malas iežogo kailas klintis, arī tālāk no ledāja saskatāmas vertikālu klinšu sienas, kas patlaban tinas biezā miglā. Tuvāk ledus sienai nedodamies, jo nav taču izslēgts, ka kāds ledus blāķis pēkšņi atdalās no šļūdoņa malas un iegāžas līcī. Kā stāsta, šāds ledus kalns, iegāžoties ūdenī, reizēm ceļ pat desmit un vairāk metrus augstu vilni, gluži kā cunami. Tādēļ drošības labad turamies pa gabalu.

Pirmā grupa, kurā esmu es, Aldis, Agris un Jāzeps, izceļojas bez starpgadījumiem. Otrās grupas braucējiem tik gludi neklājas – motorjahtai iepriekšējā dienā nomainīts dzinējs, meistari Kakortokā laikam kaut ko nav pareizi samontējuši, jo pēc šļūdoņa apskates, kad sācies otrā četrinieka brauciens atpakaļ, jahtas motors pēkšņi noslāpst. Nākamajā mirklī vējš un straumes, kas izplūst no šļūdoņa apakšas, sāk nest jahtu virsū peldošajiem ledus gabaliem un krasta klintīm. Jahtas plastikāta korpuss brīžiem jau draudoši noskanējis, saduroties ar kādu ledus gabalu. No tālākām nepatikšanām un klizmām izdevies izvairīties vien pateicoties kuģīša vadītāja inuīta prasmei un apķērībai. Ūdenī zibenīgi nolaista piepū-šamā glābšanas laiviņa, un vadāmību zaudējusī jahta ar šī sīkulīša palīdzību aizvilkta līdz krastam un pietauvota pie kāda klints bluķa. Tiesa, kad šī problēma bijusi atrisināta, klāt nākamā – izrādās, ka nedz kuģīša vadītājs, nedz viņa palīgs nav pratuši lietot satelīttālruni, kas ietilpst jahtas aprīkojumā. Vēl vairāk – kuģinieki nav zinājuši Stefana tālruņa numuru, tādēļ arī līdzbraucēji neko nevarējuši līdzēt. Atlicis vien gaidīt, kad Stefans, kurš palicis Isortokā, piezvanīs pats. Tas noticis pēc vairākām stundām. Uzzinājis par klizmu ar jahtas motoru, Stefans tūdaļ devis rīkojumu steidzami glābt ķibelē nokļuvušos “ekskursantus” un uz notikuma vietu nosūtījis motorlaivu ar spēcīgu “Yamaha 200” motoru. Rezultātā otrās grupas braucēji mājās nonāca jau krietnā tumsiņā, un pirmais jautājums, pārkāpjot slieksni, no viņu pārsalušajām mutēm skanēja: “Vai šņabis būtu?...”. Abiem junioriem Dāvim un Didzim jāsildās ar siltu tēju un džemperiem.

Labs, kas labi beidzas, tomēr psiholoģiskā spriedze, ko radījusi dreifēšana starp peldošajiem ledus gabaliem, glābēju gaidīšana, vienlaikus zīlējot, vai kāds no šļūdoņa atdalījies ledus gabals neuztrieksies pie krasta pietauvotajai jahtai, kā arī nepārtrauktais lietus, vējš, migla un drēgnums, bijis nopietns pārdzīvojums “ekskursantiem”. Bet tas jau arī ir tieši tas ko reizēm meklējam ceļojot. Jokojam − citādi pat nebūtu ko atcerēties un pastāstīt... Esam paredzējuši, ka brokastis un vakariņas ēdīsim bāzē, bet līdzņemamās pusdienu sviestmaizes atbilstoši personiskajām vēlmēm katrs sagatavos pats. Jau pēc pirmās brokastu reizes konstatējām, ka mūsu individuālās vēlmes attiecībā uz pārtiku ir dažādas. Piemēram, dažiem no mums pie dūšas iet “muslis”, kas pārliets ar pienu, kura pagatavošanā izmantots ūdenī izšķīdināts piena pulveris. Man personīgi šāda “putnu barība” nekad nav raisījusi simpātijas un neraisa arī šeit. Citiem ir ar diētu saistītas ēšanas īpatnības. Jau pirmajā dienā Stefana sieva iepazīstina ar ledusskapja saturu, parādot, kur kāds pārtikas produkts meklējams, un tad jau brokastīs pēc “mušļa” vai putras, katrs var savu ēdienkarti bagātināt ar siera, šķiņķa, medus vai pašu sagādāto paliju ikru maizīti. Agris ir atzīstams speciālists paliju ikru sagatavošanā, un neviens viņam šo amatu nost neskauž. Tā nu Agra un viņa palīga Jāzepa brīvprātīgās gādības ietvaros sagatavotos ikrus kopā ar garšīgām sviestmaizēm varam baudīt katru rītu. Iepazīstam arī tēju, kas uzlieta kādu vietējo augu lapiņām; lai gan no skata tās atgādina mūsu purvu augu vaivariņu lapas, tēja ir garšīga, īpatnēji smaržo un nedaudz atgādina zaļo tēju. Kad uzmanīgi painteresējamies vai tā ir droša un nesatur kādas kaitīgas vai mums nepieņemamas vielas, Stefans un viņa saimniece smiedamies mierina, ka nekādu problēmu nav, varat lietot droši. Dzēriens esot tonizējošs un labvēlīgi ietekmē organismu, tā sacīt, vietējie inuīti to lieto bez bažām un kaitīgām sekām.

Vakariņās mums tika pasniegti visdažādākie ēdieni: gan zivis, gan gaļa (vārītas šeit nomedītu ziemeļbriežu sirdis), gan kartupeļi ar īpaši sagatavotu mērci, kuras sastāvā ie-tilpst vārīti paliju ikri, tomātu pasta un vēl kaut kādas piedevas. Sākumā par šādu ēdienu brīnāmies, taču nobaudījuši secinām, ka garšo gluži labi. Kādu dienu Stefans ar Viljamu nomedījuši divus klejojošus aunus, tādēļ vakariņās tiekam cienāti ar prasmīgi pagatavotu šo dzīvnieku gaļu. Garšo lieliski.

Par pusdienām cits stāsts. Kā jau teikts, ņemam līdzi sviestmaizes. Jau iepriekš esam informēti, ka, lai saglabātu dabas neskartību, šeit nav pieņemts kurināt uguni, un nav jau arī ko dedzināt, ja par kurināmo neuzskata sīkus nokaltušu polāro pundurbērziņu žagariņus. Šī iemesla dēļ arī necenšamies pārkāpt bezuguns principu. Tikai vienu reizi pusdienas no-lemjam bagātināt un, salasījuši sausos žagariņus, uz mazas uguntiņas folijā izcepam paliju filejas. Protams, ka uguns tiek kurināta uz krasta akmeņiem, liesmiņa ir tik sīka, ka kaut cik nozīmīgu postījumu apkārtējai videi nevar nodarīt. Izceptās filejas kopā ar sviestmaizēm garšo izcili, taču jūtamies pārkāpēji. Juris atceras kaut kur agrāk lasītu domu par inuītiem: “Jūs viņus neredzat, bet viņi jau jūs vēro.” Jāpiebilst, ka sīko nokaltušo zariņu meklēšana aizņēma gandrīz stundu un protams, ka tas notika uz copei ieplānotā laika rēķina... Turpmāk uguni kurt vairs necenšamies.

Atpakaļceļā Kakortokā paredzēta tikšanās ar leģendāro Ivaru Sīli, vienīgo Grenlandē dzīvojošo latvieti. No rīta sataisāmies un arī šajā reizē neiztiekam bez piedzīvojumiem. Brauciens iecerēts ar jau pieminēto motorjahtu. Vietējo “meistaru” spēkiem tā aprūpēta un it kā gatava doties ceļā. Naktī nerimtīgi plosījies lietus un vējš, un no rīta laiks nav mainījies. Līcī bango lieli viļņi, kas, sitoties pret krasta akmeņiem, šķīst ar lielu troksni.

Paēduši brokastis, sakravājam mantas un sasēžamies jahtas kajītē. Mums, “jūras vilkiem”, gaidāmais brauciens (ap 160 km) tāds nieks vien – jūtamies omulīgi, jumts virs galvas, varam pa iluminatoru vērot ainavas, priecāties par peldošajiem ledus gabaliem. Un tomēr, tomēr... Necik ilgi neesam braukuši, kad sadzirdam – jahtas motors sāk uzvesties tā dīvaini, strādā ar pārtraukumiem un beigās apklust pavisam. Tiešām, pēc brīža no stūrmaņa saņemam ziņu, ka jābrauc atpakaļ, jo ar “jauno” motoru atkal kaut kas nav tā, kā vajag. Atgriežamies krastā un sanākam pusdienu mājas priekštelpā, jo ārā neganti līst un pūš spēcīgs vējš. Stefans izskaidro situāciju: tā kā lidojums no Narsarsuakas atpakaļ uz Kopenhāgenu paredzēts jau rīt ap pusdienlaiku, šobrīd vienīgā iespēja laicīgi nokļūt Kakortokā, no kuras rīta agrumā mūs ar lielāku kuģīti varētu aizvest līdz lidostai, ir nekavējoties doties ceļā ar divām Stefana rīcībā esošajām vaļējām motorlaivām. Citu variantu nav, arī turpmākā laika prognoze nesola neko labāku. Apsveram iespēju izsaukt helikopteru, taču, kā informē Stefans, tas ir padārgs prieks, turklāt vienlaikus visi ar mantām mazajā lidaparātā satilpt nevaram, būtu jālido divās grupās, kas izdevumus dubultotu. Lielāks lidaparāts, ar kuru varētu lidot visi kopā, šobrīd nav pieejams. Pie tam, Stefans nav pārliecināts, vai helikopteri šādos laika apstākļos vispār lido.

Nekas cits neatliek kā doties ceļā ar motorlaivām. Sākumā tas nešķiet nekas īpašs. Viena motorlaiva gatava doties ceļā jau tūlīt, uz otru vēl jāpagaida – kad tā atgriezīsies no attālāka “saimniecības” brauciena. Atkal lozējam, un brauciens pirmajai grupai, kurā ietilpstu es, var sākties. Stefans vien noteic, lai saģērbjamies tā siltāk un uzvelkam kaut ko ūdens necaurlaidīgu. Laivā ņemam vien rokas bagāžu, lielās mantu somas uz Kakortoku tikšot vestas ar sabojāto jahtu. Izrādās, jahta bez īpašas slodzes tomēr var lēnām pārvietoties. Ar vārdiem grūti aprakstīt trīs stundu braucienu lietū un vējā, ledainiem viļņiem šļakstoties pāri laivas bortiem, tai traucoties starp peldošajiem ledus gabaliem. Laivā nav pasažieriem domātu sēdekļu. Nav vispār nekādu sēdekļu. Satupstam laivas dibenā uz rokas bagāžas somām un turamies pie borta. Ir arī tents, zem kura cenšamies slēpties, taču vismaz ar vienu roku ir jāturas, lai piezemēšanās pēc laivas kritiena notiktu laivā nevis aiz tās borta. Drīz vien roka, ar kuru turos pie borta, ir slapja līdz elkonim, pirksti sāk pagurt un stingst. Atkal un atkal laivas priekšgals uzlido gaisā, un pēc tam tiek triekts pret ūdeni, lai tūdaļ atkal uzlidotu gaisā. Esam kā pankūkas uz pannas, kas tiek mētātas vēl un vēl, lai cepiens būtu vienmērīgs. Apjautājos: “Vai varētu braukt lēnāk, lai izvairītos no nežēlīgās dauzīšanas un kratīšanas? Seko atbilde: “Tas šobrīd nav iespējams, jo tikai šādi var noturēt laivu vējā un viļņos!” Ievelku dziļāk elpu un turos... nav jau variantu – jāiztur. Pārējiem neklājas vieglāk.

Vairāk nekā divas stundas sēžam laivas dibenā, turamies pie borta, nemitīgi uzlidojam gaisā un krītam atpakaļ, žonglējam ar augumu, lai nepārkristu pār bortu. Agris šā nenoliedzami trakā brauciena laikā, kārtējo reizi uzlidojis gaisā virs laivas un veiksmīgi tajā atkal piezemējies, tik vien noelšas: “Un tas viss par manu naudu?...” Pārējo sakāmo noslāpē vējš, viļņu un motora troksnis. Redzu, ka viņa lūpas vēl kustas, kaut ko sakot, bet dzirdēt vai saprast neko nevar. Turpretī laivas stūrmanis inuīts, stāvot kājās laivas pakaļgalā, mierīgu un nosvērtu skatu veras tālē un droši stūrē, arī Stefans no laivas pakaļgala raugās gluži mierīgi – var redzēt, ka viņiem šāda situācija ir ierasta. Protams, ka viņu ūdens un vēja necaurlaidīgie tērpi un īpaši cimdi šādiem apstākļiem ir daudz piemērotāki nekā mūsu vieglais vasaras makšķernieku apģērbs. Arī laivas pakaļgalā, kur atrodas viņi, ir mierīgāk un tik briesmīgi nekrata un nemētā. Un tomēr... mums līdzi brauc Stefana sieva ar mazo meitiņu, un ir patiesi jāpabrīnās, cik pacietīga ir mazā meitenīte. Ne reizi viņa neizrāda neapmierinātību, nečīkst. Atliek vien minēt, kā viņas veselību ietekmēs šis brauciens ledainajā vējā. Laikam jau nekā – mazais ir rūdīts; māte ik pa brīdim savelk uz bērna galvas cepurīti, kas noslīd, arī zeķītes ne vienmēr nosedz lielus. Neviļus salīdzinu šo knīpu ar mūsu līdzīga vecuma bērniem, kas aug, neiepazīstot ekstrēmas situācijas, un bieži niķojas, sastapuši pašas mazākās grūtības vai neērtības. Jā, tā ir milzīga, prātam neaptverama atšķirība. Esmu drošs, ka meitenītes veselība necietīs, tas ir rūdījums, kas raksturīgs tikai šejieniešiem.

Kad vairs nejūtu ne nogurumu, ne salu, ne slapjumu, beidzot tuvojamies Kakortokai. Pie krasta piestājām slapji un nosaluši, taču priecīgi, ka viss beidzies. Aldis lielās, ka sēdējis “kā turks” un ar kājām spējis amortizēt kritienus laivas dibenā. Es izkāpju no laivas ar atdauzītu astes kaulu un tas, sperot soļus, liek par sevi just. Jakas piedurknes izmirkušas līdz elkoņiem, mitrums aizzadzies līdz padusēm, bikšu dibens un kājstarpe slapja. Pārējiem braucējiem nav klājies labāk, taču šobrīd tas šķiet tīrais sīkums, visi smaidām. Kāpjot ārā un atskatoties uz mūsu “kuģi”, tikai tagad ievērojam, ka laivas dibenu klāj pirksta platuma ūdens. Un būtu jau arī brīnums, ja tas tur nebūtu...

Iekārtojušies viesnīcā, ievietojam slapjās drēbes žāvējamajā skapī. Pēc nepilnas stundas viss ir puslīdz apžuvis, un varam doties tikties ar Ivaru Sīli. Pēc īsas pilsētiņas apskates Ivars aicina paciemoties pie sevis. Tiekam uzņemti Ivara mājās, kur viņa sieva Aka šim no-tikumam par godu sagatavojusi īpašu cienastu. Mēs savukārt ciema kukulim esam atveduši polietilēna maisu ar pašu saķertajām palijām. Ieraugot šo maisu, Aka noelšas vien, sak, kas to zivju lērumu varēs apēst? Vakara gaitā pie Ivara atnāk viņa kaimiņi un mūsu gādātais tiek arī viņiem. Ivars šajā sakarā piebilst, ka draugu un kaimiņu viņiem esot gana un ka te tā pieņemts – dalīties ar visu. Tas mūs nomierina, jo redzam, ka manta postā neaizies. Noskaidrojam, ka Ivars rīt ar mums kopā lidos uz Kopenhāgenu, viņš iecerējis nokļūt Nar-sarsuakas lidostā ar helikopteru, kas izlidos pēc tam, kad jau būsim devušies ceļā ar kuģīti. Aicinājumu doties uz lidostu kopā ar mums, rīt no rīta, ar kuģīti, Ivars nepieņem, teic, ka esot jāsagatavojas braucienam uz Eiropu, kur iecerēts pavadīt ilgāku laiku.

Mūsu tautietis zinātnes un mākslas pasaulē ir populāra persona. Gan Grenlandē, gan citur viņu pazīst kā fotogrāfu, rakstnieku, TV programmu producentu, ģeofiziķi, ziemeļu izpētes ekspedīciju vadītāju un konsultantu. Ivars precējies ar šejienieti – mākslinieci Aku Hēgi, viņiem ir divi pieauguši bērni, arī mākslas pasaules pārstāvji. Par Ivara un viņa ģimenes daiļradi neko sīkāk nerakstu, jo 2007. gadā Madonā, Liepājā, Daugavpilī un Rīgā ikvienam bija iespēja apmeklēt ģimenes personālizstādi “Kvadrofonija” un šo kultūras pasākumu palīdzēja sagatavot Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā. Piebildīšu vien to, ka Ivars ir patīkams sarunu biedrs, viņam piemīt ziemeļnieku viesmīlība un vienkāršums. Vislabāk viņa personību varētu raksturot ar žurnālistes Daigas Kalniņas teikto: “Nekas nav labāk Latvijai atklājis Arktikas un Grenlandes pasauli kā mūsu tautieša Ivara Sīļa darbi. Latvietis, kurš spējis radoši iesakņoties un dot sava talanta augļus ledāju zemē...”

Uz jautājumu, kas bijis tas, kas aizvilinājis viņu uz šo tālo ledāju zemi, Ivars vien nedaudz padomā un, veroties pa logu tālumā, atbild ar vienu vienīgu vārdu: “Avantūra...” Varbūt tādēļ man personīgi viņš ļoti atgādina Džeka Londona ziemeļu stāstu personāžus. Spēcīgs un nosvērts, inteliģents vīrs, ar kuru ir patiess baudījums tikties un sarunāties. Nešaubos, vīrs, uz kuru var paļauties. Bet šeit ziemeļos citādi nemaz nevar iedzīvoties un justies kā savējais. Lai tevi pieņemtu vietējie, jāvar un jāprot viss, kas še ikdienas sadzīvē pieņemts. Jāprot vadīt suņu vilktas kamanas, jāēd ēdiens, kas tobrīd pieejams, jāmedī, jāzvejo un jādara vēl daudz kas tāds, kas mums var likties neiespējams.

Pēc patīkamā vakara Ivara mājās dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ivars mūs pavada un pastāsta daudz interesanta saistībā ar šo pilsētiņu. Pilsētiņu nieka 20 minūtēs izstaigājam no vienas malas līdz otrai. Vakarā, kad jau krēslo, viesnīcā ierodas otra mūsējo četrotne. Viņu brauciens ritējis pēc līdzīga scenārija, vienīgi motorlaivas gaidīšana ievilkusies, un bijis brīdis, kad sākuši jau nedaudz nervozēt, jo šādos laika apstākļos tumsā kuģošana nebūtu iespējama. Nāktos braucienu pārcelt uz nākamo dienu, taču kādi tad būtu laika apstākļi ciklona pārņemtajā zonā, prognozēt nav varējis neviens... Stefans, kurš ar mums kopā atbraucis gādāt par jahtas motora remontu, nav aizmirsis par saviem viesiem un atvedis guļammaisus. Te jāpaskaidro, ka patlaban viesnīcā nav pieejams pilns serviss. Taču gulēt var, un pēc neilga brīža, medicīniskos nolūkos baudījuši vietējā šņabja devu, kura pagatavošanai tiek izmantots vairākus tūkstošus gadus senu Grenlandes ledāju ūdens, dodamies pie miera.

Nākamajā dienā, jau sēžot lidmašīnā un ar Māri pārrunājot dažādas tēmas, nonākam līdz sarunai par Grenlandes lediem. Par to izmantošanu tējas vai buljona pagatavošanā. Māris atzīstas, ka iesākumā, ejot copēt, ūdeni buljona kubiciņu šķīdināšanai ņēmis viesnīcā un plastmasas pudelītē nesis līdzi. Pēcāk nodomājis, kāpēc tā? Ūdeņu taču Grenlandē netrūkst, un tie ir tīri. Pat ja nav upītes vai strauta, droši izmantojams visur esošais ledus, arī fjordos peldošie ledus gabali, kuru “tēvs” nav vis sāļais jūras ūdens, bet gan šļūdonis. Taču... Jāatzīst, ka arī mūsu grupai ne viss ledus izmantošanas ziņā iecerētais izdevies. Piemēram, līdzi paņemto viskiju tā arī nesataupījām līdz brīdim, kad varējām to uzliet tūkstošgadīgajam ledum....

Kā jau tas pēdējās dienās ierasts, rīts modina ar lietavām un brāzmainu vēju. Pilsētiņai pāri traucas zemi mākoņi. Šoreiz viss norit bez aizķeršanās, viesnīcas busiņš norunātajā laikā ir klāt un aizvizina līdz ostai. Pēc neilgas gaidīšanas, kuras laikā uzmeklējam patvērumu no lietus un vēja zem kādas ostas noliktavas jumta šaurās pārkares, mūsu kuģītis ir klāt. Brauciens ir visumā komfortabls, ja neskaita stipro zvalstīšanos viļņos, kas savā ziņā atgādina par vakardienas ekstrēmo braucienu. Starpība tā, ka šoreiz sēžam siltā un sausā kajītē. Narsarsuakā nav ilgi jāgaida, kad pie piestātnes pieripina jau zināmais busiņš, kas mūs un mantas aizved uz lidostu. Tur – tikšanās prieki ar Māri un pirmie makšķernieku stāsti.

Kad esam sasēdušies boingā un gaidām pacelšanos, lai lidotu uz Kopenhāgenu, lidmašīna nez kādēļ stāv un stāv. Paiet minūtes 20, tad pa iluminatoru ieraugām, ka netālu no lidostas ēkas nosēžas helikopters un no tā izkāpj vairāki pasažieri, tostarp arī Ivars. Steidzīgi viņš nozūd lidostas ēkā. Pēc neilga brīža viņš vingriem soļiem šķērso lidlauku, dodoties pie mūsu lidaparāta. Viņa parādīšanās visos pasažieros, par mums nemaz nerunājot, izsauc saviļņojumu un prieku, arī lidmašīnas stjuartes ar viņu sasveicinās kā ar senu paziņu. Izrādās, ka Grenlandes aviolīniju lidmašīna gaidījusi slaveno latvieti. Te nu komentāri tiešām lieki...

Gan turpceļā, gan tagad, lidojot ar “Air Greenland”, sajūtam kādu īpašu kvalitāti pasa-žieru apkalpošanā. Laipnas stjuartes ēdienus pasniedz kopā ar metāla dakšiņām un nažiem, ir karstas aromatizētas salvetes pirms un pēc ēdiena. Neviļus to salīdzinām ar mūsu “Air Baltic”. Kāpēc te ir savādāk? Nemākam vai negribam? Te nākas atgriezties pie iepriekš minētā – pie tā, ka jau pašā šā ceļojuma sākumā “Air Baltic” un lidosta “Rīga” mums sagādājusi nepatīkamus brīžus. Proti, mūsu makšķerkāti bija palikuši Rīgā, lidostas apkalpojošo darboņu nevērības dēļ. Atklājām to jau Kopenhāgenas lidostā pārsēžoties. Protams, bijām sarūgtināti un neziņā, ko darīt ar iecerēto copes braucienu. Mūsu maršruts, pārvietošanās grafiks un transporta veidi tajā bija sarēķināti līdz pēdējam sīkumam. Makšķerēšana iecerēta tālu no apdzīvotām vietām, lidostām un ceļiem. Un nu vienā mirklī lidostas “Rīga” vainas dēļ šis mērķis tika sagrauts!? Vai atcelt braucienu? Kurš un kā var kompensēt visu braucēju ieguldījumu, gandrīz gadu gatavojot un organizējot šo makšķernieku kluba “Salmo” biedru pasākumu? Kurš un kā var kompensēt ekspedīcijas dalībnieku individuālo ieguldījumu, Grenlandē un Norvēģijā dzīvojošo sadarbības partneru paveikto? Vai vispār to var sarēķināt naudā? Gribas jautāt – vai lidostas “Rīga” vadība kādreiz ir padomājusi, kā šādos gadījumos rīkoties, nevis formāli atrakstīties, atsaucoties uz instrukcijām un nejaušību. Manuprāt, še nepieciešamas pavisam citas mērauklas, jo formāla rīcība būtībā sagrauj elementāras cilvēka tiesības uz gaidīto un izvēlēto atpūtu.

Aprakstītās nepatīkamās epizodes noslēgums ir tāds, ka jau atceļā, kad piestājām Kakortokā, no Ivara Sīļa uzzinājām, ka mūsu spiningu kāti atceļojuši uz šo mazo vietējo helikopteru lidostiņu un jau dažas dienas gaida bagāžas novietnē. Lielas vajadzības pēc kātiem vairs nav, taču manta vērtīga, jāsavāc. Rezultātā iegūstam vēl vienu nestandarta bagāžas paku, par kuras vešanu aviatoriem vēlreiz jāmaksā no mūsu kabatām un šoreiz jācer, ka tā atgriezīsies Rīgā. Kāti izceļojušies bez pielietojuma, vien iepakojums pagalam nodriskāts. Vai kāds “lidostas darbonis” var aprēķināt, cik daudz pozitīvu emociju esam zaudējuši, copējot ar svešiem, salauztiem un nepiemērotiem rīkiem? Vai kāds atmaksās morālās ciešanas, pārdzīvojot spiningu neiekraušanu Rīgas lidostā. Un neziņu par to likteni? Laikam jau ne. To sapratīs tikai copmanis vai cilvēks, kurš nonācis līdzīgā situācijā.

Viljama un Stefana steigā sarūpētie spiningu kāti ne tuvu nebija ideāli – kādam bija nolauzta spicīte, vēl kādam trūka gredzenu, kātu tests neatbilda mūsu mānekļiem. Tajā pat laikā varam droši apgalvot, ka tikai pateicoties šo divu vīru iejūtībai, mūsu makšķerēšanas ceļojums jeb ekspedīcija tomēr notika pa īstam. Vēlāk, jau mājās pārdomājot un pārrunājot piedzīvoto, saprotu, ka prasīt Rīgas lidostai atlīdzināt morālo kaitējumu būtu cīņa ar vējdzirnavām – lieka laika tērēšana. Un ko gan šāda “atlīdzība” mums reāli dotu? Beigu beigās – mēs taču pie makšķerēšanas tikām!... Paldies Stefanam, Viljamam, Ivaram un tiem, kuri palika mājās, domāja labas domas un juta līdzi!

Turpmākie copmaņa klejojumi mani vēl trīs reizes aizvilinājuši uz Grenlandi, vienmēr gūstot neaizmirstamas pozitīvas emocijas. Bez piedzīvojumiem nozaudēto mantu dēļ nesam iztikuši arī citās reizēs. Tā vienā no ziemeļu ekspedīcijām, toreiz Kopenhāgenas lidostas vainas dēļ, Alda mugursoma ar drēbēm, apaviem un vizuļiem, izceļojusies 5000 kilometrus, pēc nedēļas, kad jau lidojām mājup, saplēsta atradās uz kāda kruīza kuģa Grenlandes ūdeņu ziemeļdaļā. Kā soma no Kopenhāgenas lidostas nokļuva uz kruīza kuģa? Nejaušas sagadīšanās dēļ, redzējām to Kopenhāgenas lidostā izmetam uz kravas ratiņiem no airBaltic lidmašīnas. Un ja vien soma mācētu runāt, būtu gaužam interesanti uzzināt par tās ceļojumu. Kas droši vien ir aizraujoša piedzīvojuma vērts, tāpat kā Nilsa Holgersona brīnišķais ceļojums ar meža zosīm. Taisnības labad gan jāsaka, ka toreiz Aldim tika atmaksāta saplēstās somas un nopirkto bikšu vērtība, jo, lai gan somas saturs nebija zudis, lidojumā no Rīgas viņš bija devies šortiņos, jo laika apstākļi mājās bija svelmaini. Nonākot Grenlandē, šorti bija acīmredzami nepiemērots apģērba gabals.

Pēc četrām ekspedīcijām Grenlandē izprotu Ivaru Sīli, kad viņš, atbildot uz manu jautājumu, par to, kas viņu aizvilinājis un notur šajā skarbajā planētas nostūrī, pateica tikai vienu vārdu. Esmu arī pārliecināts, ka katrā copmanī vai medniekā, ikkatrā, kurš gatavs atklājumiem un piedzīvojumiem, kaut kur dziļi iekšā sēž šis maģiskais vārdiņš, tas rosina, dzen, un neļauj rimt. Piekrītu Ivara teiktajam, ka “Pasaule ir pilna ar avantūrām, iespējām, aicinājumiem un sapņiem. Un, lai gūtu prieku un dzīvotu harmonijā ar sevi, cilvēkam jāprot pareizi izvēlēties, kādam sapnim sekot...”!!!

Krasnojarskas apgabals, Suhaja Tunguska. 2008.gads

Norises laiks: 11.–22.augusts.

Ekspedīcijas dalībnieki: Aivars Maldups, Juris Stīpiņš, Māris Mihelsons, Indulis Lo-čmelis, Aldis Maldups, Agris Latišs, Jāzeps Kleimarāns, Didzis Ločmelis un Dāvis Loč-melis.

Pirmais maršruts – Māris individuāli: lidmašīna Rīga–Kopenhāgena–Narsarsuaka (Narsarsuaq), kuģītis Narsarsuaka–Igaliko (Igaliko).

Otrais maršruts – Aivars, Juris, Indulis, Aldis, Agris, Jāzeps, Didzis un Dāvis: lidmašīna–Rīga–Kopenhāgena–Kangerlusuaka (Kangerlussuaq)–Narsarsuaka; kuģītis Narsar-suakaNarsaka (Narsaq); ātrgaitas motorjahta NarsakaKakortoka (Qaqortoq)–Isortoka (Isortoq).

Zivis: palijas (arctic char, salvelinus alpinus), 1–5 kilogramu svarā, dēvētas arī par arktiskajām forelēm. Ideja braukt copēt uz šo patālo salu radās jau aizpagājušā gada nogalē makšķernieku kluba “Salmo” gada noslēguma svinīgā pasākuma laikā. Toreiz pie manis pienāca kluba biedrs Juris un pajautāja, kā būtu, ja mēs organizētu copes braucienu uz šo lediem klāto salu. Kur vasarās sniega un ledus josla gar salas dienvidu krastiem atkūst vien 10–15 kilometru platumā un pa to plūst un čalo neskaitāmi strauti un upes, kuru dzidrajā ūdenī mīt palijas.

Jau labi sen esmu sapratis, ka aktīva atpūta un brīvā laika pavadīšana neskartā dabā mūsu planētas ziemeļu apvidos ir daudz tīkamāka nekā svelmaina karstuma nokaitēti mūri, senu celtņu drupas, smiltis, neskaitāmu tūristu baru iemītas celītes, pilsētu kņada un iedīdītu gidu pastāsti par kādreizējo valdnieku savstarpējiem konfliktiem un karalistēm, kas zūd no atmiņas tūlīt pēc atgriešanās mājās.

Esam vienojušies, ka braucam, un sākam gatavoties. Juris uzņemas kārtot organizatoriskos jautājumus, pārējie rosās, gādājot copes ekipējumu, atbilstošas drēbes, apavus un daudz sīkumu, kuri nepieciešami šādā pasākumā. Vērts piebilst, ka nebūsim pirmie Latvijas makšķernieki, kuri copēs Grenlandē – dažas dienas pirms mums īsā copes tūrē uz Grenlandi dosies mūsu kluba biedrs Guntars ar draugiem. Atšķirībā no viņu copes tūres, mūsu izvēlētais maršruts vedīs daudz tālāk.

Un beidzot – augusta vidū, kad Latviju sasniedzis pamatīgs karstuma vilnis, dodamies atvēsināties ziemeļu virzienā, gluži kā to dara ziemeļbrieži. Jau pašā sākumā ceļojums tiek piesātināts ar emocijām un negaidītiem notikumiem. Kad jau tuvojamies milzu salai, tiek paziņots, ka jāveic neplānots lidojums pāri visai Gren-landes dienviddaļai un lidmašīnai jānosēžas Kangerlusuakas lidostā, kas atrodas salas dienvidrietumu krastā. Iemesls piespiedu lidojumam ‒ Narsarsuakā vēja ātrums sasniedzis 35–40 metrus sekundē un šādos apstākļos lidmašīnas nosēšanās nav iespējama.

Grenlandē ir tikai divas lidostas, kuras var izmantot lielie gaisa laineri. Tobrīd Narsar-suakā, gaidot labākus laika apstākļus, lai lidotu atpakaļ uz kontinentu, “iestrēdzis” mūsu kolēģis Guntars ar saviem copes biedriem. No īsziņas, ko tovakar saņemam, uzzinām, ka tur pārvietoties lidostas apkārtnē nav ieteicams. Paiet var, vien stipri saliecoties uz priekšu un turoties pie kāda smagāka priekšmeta. Vējš ir tik spēcīgs, ka cilvēku var uzraut gaisā un iepūst fjordā... Tāpēc nevienam neiesaka atrasties ārpus lidostas ēkas. Šeit, Kanerlusuakā, laiks ir mīlīgs, spīd saulīte, ir samērā silts – plus 10–15 grādi pēc Celsija, nekas neliecina par otrpus salai trakojošo stihiju. Abi ar Aldi nolemjam pēc lidojuma nedaudz izlocīt kājas un pie viena izpētīt lidostas apkārtni. Pārējie uz staigāšanu nav pierunājami.

Dodamies ziemeļrietumu virzienā pa vienu no diviem šejienes ceļiem. Pa labi dziļā ielejā mutuļo duļķaina upe. Tās tecējums šķiet ārkārtīgi straujš, rēķinām, ka straumes ātrums upē varētu būt ap 20–25 kilometriem stundā. Ūdens krāsa atgādina kafiju ar pienu. Brīdi pavērojuši mutuļojošo straumi un secinājuši, ka šādā ūdenī būtu grūti cerēt uz jebkādu lomu, nolemjam turpināt ceļu un uzkāpt kalnā, kas aptuveni 30–40 grādu slīpumā slejas līdzās ceļam. Sākam kāpt un pēc brīža jau varam saskatīt ledāju, kas atrodas 10–12 kilometru attālumā. Uzkāpjot vēl augstāk, ledāja mala ir labāk saskatāma un kā žilbinošs baltums iezīmējas rietošās saules staros. Kāpjam nesteidzīgi, bieži piestājam, lai uzēstu viscaur au-gošās mellenes un atvilktu elpu. Tādējādi taupām ūdens krājumus nelielajā minerālūdens pudelītē, ko esam paķēruši līdzi. Pēc stundas sasniedzam pirms kāpšanas noskatīto mērķi – lielu klints bluķi, kurš izceļas uz kalna nogāzes. No šīs vietas skatienam paveras nākamais kalns, kas aiz lēzenas sedlienes slejas ziemeļrietumu pusē. Spriežam, ka, uzkāpjot šajā kal-nā, no tā kļūs redzama vēl kāda virsotne, un tā tas var turpināties, līdz sasniegsim augstāko virsotni. Kaut arī ir vilinājums turpināt kāpt vēl augstāk, tomēr saprotam, ka šobrīd neesam tam gatavi. Papriecājušies par brīnišķo skatu, nolemjam doties atpakaļ. Pirms uzsākt le-jupceļu, ezeriņā, kas kā gara desa iegūlis kādā ieplakā, nomazgājam sasvīdušās pieres un mutes. Vēsais ūdens ir spirdzinošs un iedarbojas kā dopings. Pavērojam ezeriņa rāmo spo-guli, taču tajā nemana saviļņošanos vai kādu ūdens aplīti, kas liecinātu par zivju klātbūtni, tad uzsākam lejupceļu, kurš padodas vieglāk – jau pēc nepilnas pusstundas esam atpakaļ pie straujās upes un ejam uz lidostas viesnīcu, lai baudītu atpūtu. Asinsrite pēc lidojumā pavadītajām stundām ir atjaunojusies. Nākamā rītā tiekam informēti, ka laika apstākļi Narsarsuakā ir uzlabojušies. Šobrīd lid-mašīna varot tur nosēsties bez riska.

Brokastīs tiekam cienāti ar ēdienkartē par cāli nodēvētu ēdmaņu. Cāli gan grūti atpazīt. Šķiet, šis “kaut kas” varētu būt amīšu saldētā vista vai cālis, kas, stipri sacepts, atgādina sīkus kauliņus, kas pārvilkti ar sagrauzdētu sačervelējušos, plastmasai līdzīgu ādu, ko tikpat labi var noturēt par pielipušu cepampapīru. Gaļu ar zobiem grūti uztaustīt, toties, košļājot cāļa ādiņu, jūtama bagātīga garšvielu klātbūtne. Jāpiebilst, ka viesnīca un brokastis mums ir bezmaksas prieks, jo skaitāmies “cietušie”, ko par tādiem padarījis piespiedu lidojums pāri salai un nosēšanās citā lidostā. “Air Greenland” formāli pilda pret pasažieriem uzņemtās saistības. Labi ka tā, jo nekādus ēdienu krājumus līdz neesam ņēmuši. Sacepumam uzdzeram kolu un skaitāmies ieturējušies. Atgriežamies viesnīciņas numurā, kravājam somas un esam gatavi tālākajiem notikumiem.

Rīta lidojums pāri salai ir vienreizēji skaists. Laiks ir skaidrs, pa lidmašīnas iluminatoru varam vērot ledāju plašumu. Rodas sajūta, ka lidojam virs mākoņiem, taču tā nebūt nav, līdz pat pamalei plešas saules izgaismots žilbinoši balts ledus lauks. Ilgi lūkoties šajā baltumā nav iespējams. Atceros, kādā Džeka Londona stāstā ceļinieki ziemeļos, lai nekļūtu akli no žilbinoši baltās “sniega gaismas”, izmantoja skaliņus, kuros izgrieza šauras spraudziņas, caur kurām lūkoties apkārtējā baltumā. Tagad mums nav jāmeistaro skaliņu brilles ar spraudziņām. Mūsu rīcībā ir saulesbrilles, un apžilbšanas aklums nedraud. Tuvojoties galamērķim, lidmašīna samazina lidojuma augstumu, un nu jau vietumis virs ledāja saska-tāmi gaiši zili laukumi un tāds kā līniju tīkls, kas plešas krustu šķērsu uz visām pusēm un izgaist tālumā. Jau vēlāk noskaidrojam, ka zilie laukumi ir nelieli ezeriņi, kas veidojas virs ledāja, savukārt līnijas ir līdz pat vairākiem desmitiem metrus dziļas plaisas ledāja virsmā. Šīs plaisas un “kanālus” izskalojis izkusušā ledus ūdens. Jādomā, ka pārvietoties pa šādu reljefu nav vienkārši, drīzāk – bīstami.

Netālu no lidostas lidojam pāri šļūdonim. Skats ir pārsteidzošs – tur, lejā, plešas tecējumā sastingusi ledus upe. Vienlaikus grūti noticēt, ka šī ledus upe patiešām ir “dzīva” – atrodas nepārtrauktā kustībā. Šādai “upei” ietekot līcī, no tās, saceļot augstus cunami viļņus, atšķeļas lielāki vai mazāki ledus blāķi. Vēja un straumju nesti, šie ledus kalni aizklīst tālu jo tālu jūrās un okeānos. No pārdomām mani izrauj aizvien skaļāks lidmašīnas motoru troksnis, lidaparāta korpusa vibrācijas, kā arī citas blakus skaņas, kas liecina, ka lidmašīna izlaiž šasiju un pirms piezemēšanās koriģē trajektoriju, lai nosēstos uz skrejceļa, kas iegūlis netālu no līča malas. Esam otro reizi pārlidojuši Grenlandes dienvidu daļu un nolaižamies Narsarsuakā.

Lidosta atgādina pie zemes pieplakušu, zaļgani krāsotu šķūnīti, virs kura slejas daudzas antenas. Uz lidostas ēku pāri lidlaukam dodamies kājām. Lidostā mūs sagaida Viljams, kurš ir Stefana biznesa partneris un pavadīs mūs tālākā ceļā uz Isortoku. Jau tagad un arī brīdi vēlāk, kad gaidām busiņu, kuram jānogādā mūs kuģīša piestātnē, sajūtam vajadzību pēc nopietnāka apģērba. Kaut arī šobrīd spīd saulīte, gaisā jaušams spirdzinošs dzestrums, kas rosina uzvilkt kaut ko siltāku. Vējš pūš no līča puses, kuru vakardienas vētra piedzinusi ar lielākiem un mazākiem ledus kalniem. Mūs sajūsmina šis skats. Varam šos baltos milžus skatīt un iemūžināt tuvumā. Tomēr sapņošanai nenododamies, steidzam no somām vilkt siltos džemperus, jakas un bikses. Lidostā apmaināmies ar iespaidiem ar Guntaru un viņa ceļa biedriem, kas stāstīto papil-dina ar noķerto paliju bildēm savu telefonu displejos. Tā visa iespaidā esam gaidāmo noti-kumu pacilāti un optimistiski noskaņoti. Nedaudz sarūgtina ziņa, ka mūsu spiningu kāti nav atceļojuši kopā ar mums. Tajā pat laikā Viljams mierina, ka kaut kāda rezerve mums tikšot sagādāta un lai neuztraucamies. Viņš esot sazinājies ar Stefanu un tas informējis, ka viņam esot daži veci salauzti spiningu kāti, kurus viņš varētu nodot mūsu rīcībā. Tā kā nekādas iespējas iegādāties jaunus spiningus šobrīd nav, atliek vien doties tālāk, jo mūsu maršruts saplānots pa stundām. Pēc neilga brīža mazs mikriņš aizved mūs līdz fjorda krastam, kur piestātnē jau gaida kuģītis. Tā uzdevums ir nogādāt mūs līdz apdzīvotai vietai Narsakai, no kurienes līdz galamērķim – Isortokai − kuģosim ar ātrgaitas motorjahtu. Kuģītī ar somām un spiningu kātiem iekravājas vēl kāda no kontinenta atlidojusi copmaņu grupiņa. Viņu galamērķis ir tuvāks. Kolēģi nolēmuši copēt kādā strautā, kas sasniedzams pēc aptuveni divu stundu kuģojuma. Noskaidrojam, ka viņi gatavojas dzīvot teltīs pie strauta ietekas fjordā. Uzzinām arī, ka viss nepieciešamais viņiem esot līdzi, un nekādu palīdzību vai servisu no malas viņiem nevajag.

Mūsu galamērķis ir divu dāņu – Stefana un Viljama – apsaimniekota 1554 kvadrātkilometru liela teritorija, kurā viņi bez īpašas pieskatīšanas audzē ziemeļbriežus un aitas, kas brīvi un netraucēti savā vaļā dzīvo šai milzu teritorijā un netiek nedz īpaši baroti, nedz kā citādi aprūpēti. Savukārt par ES līdzekļiem viņi iekārtojuši saimniecību kāda fjorda klin-šainajā krastā. Uzbūvēts gaļas pārstrādes cehs un trīs dzīvojamās mājas. Dāņi stāsta, ka šejienes ziemeļbriežu un aitu gaļa tiek eksportēta uz Eiropu, Ameriku un citām pasaules malām. Mārketinga trumpis esot gaļas ekoloģiskā tīrība, ko papildina apstāklis, ka dzīvnieki tiek nokauti “bez lieka stresa”. Mūsdienu patēriņa tirgū tie ir būtiski argumenti, kas nodrošina stabilu pieprasījumu. Dažas dienas vēlāk, aplūkojot Stefana un Viljama pašpatēriņam nomedītos divus “savvaļas” aunus, konstatējam, ka to ragi līdzinās sniega aunu ragiem, taču ir nedaudz īsāki. Ķermenis noaudzis ar savēlušos, pinkainu, netīru un biezu jo biezu vilnu.

Atgriežoties pie kuģojuma, der pastāstīt dažu labu kuriozu notikumu. Un tā, uzsākot kuģojumu, omulīgi sēžam apakšējā klājā kuģīša pakaļgalā un baudām saules vannas. Kuģītis līgani cilājas lēzenajos vilnīšos. Izkļūstot no piekrastes aizvēja, sāk pūst spēcīga brīze. Viļņi veļas pāri apakšējam klājam, zvalsta nelielo kuģīti un piespiež mūs pazust no ērtajām sēdvietām. Sāļās viļņu galotnes vējš pluina ar lielu sparu, un tās sīku pilienu un migliņas veidā nosēžas uz drēbēm, sejām, klāja. Meklējam patvērumu kur nu kurais, gan kajītē, kurā sarūpēta tēja, kafija un cepumi, gan uz augšējā klāja, kuru pagaidām vēja nestās šļakatas neskar. Tur, augšā, turoties pie kāda stabilāka priekšmeta un stāvot ‒ pa jūrnieku modei ‒ ieplestām kājām, var vērot līcī sapūstos ledus kalnus. Kad kuģītis pietuvojas krastam, var saskatīt strautus, kas kā baltas un spožas lentes no augšas gāžas uz piekrastes klints bluķiem vai tieši fjordā, sašķīstot pret ledus gabaliem un drupinot tos. Pēkšņa vēja brāzma norauj un aizpūš Alda jauno cepuri ar lepno uzrakstu “Greenland”, ko viņš iegādājies lidostas Tax Free veikaliņā un par godu kuģojumam uzlicis galvā. Žēlu skatienu pavadīta, cepure nozūd ledainajos viļņos tālu kuģīša aizmugurē. Protams, ka nevienam pat prātā nenāk to glābt... Vai tādu nieku dēļ ies apstādināt kuģi un griezt to atpakaļ? Laikam jau to neviens nedarīs. Saprotam, ka katram sava cepure jāsargā un arī jāraugās, lai pašu neaizšūpo pāri pa bortu.

Interesants un nedaudz komisks atgadījums risinās tūdaļ pēc “galu atdošanas”. Pie mums no augšējā klāja nokāpj kuģa apkalpes loceklis un rūpīgi pēta, vai viss kārtībā. Nē, nav gan – palikusi vaļā kuģa tilpnes lūka, kas nosedz telpu, kurā esam sakrāvuši līdzi paņemtās mantas. Saņemam striktu norādi lūku nekavējoties aizvērt. Šobrīd jau jūtama stipra zvalstīšanās, jo kuģītis izkļuvis no krasta aizvēja. Ik pa brīdim kāda ūdens šalts izplūst pa klāju, un redzam, ka tiešām – cik tur trūkst, lai ūdens ieplūstu pa atvērto lūku. Tūdaļ metamies norādījumu pildīt un kopīgiem spēkiem, cits citu balstot, lai uz slapjā un zvalstīgā klāja nenostieptos garšļaukus, lūku cieši aizdarām un nostiprinām. Pēc brīža starp vēja skaņām, kuģīša motora vienmērīgo pukšķēšanu un viļņu šļakstiem saklausām vārgu “saucēja balsi”. Skaņa nāk kaut kur no kuģa tilpnes. Ieklausoties saprotam, ka balss skan no tikko aizvērtās lūkas puses. Tā vien šķiet, ka tā pieder mūsu kolēģim Agrim. Kā izrādās, viņš, neviena nemanīts, neilgu brīdi pirms lūkas aizdarīšanas ielīdis tilpnē, lai profilakses nolūkos pret jūras slimību savā mantu somā sameklētu kādu stiprāku dzērienu. Tās ir senas, pārbaudītas “zāles”, protams, tiem, kas to vēlas un drīkst. Pa to laiku jau sākušās iepriekš aprakstītās darbības un Agris pēkšņi attapies pilnīgā tumsā. Taustījies, taustījies, līdz sapratis, ka bez palīdzības ārā netikt un nolēmis “padot balsi”. Tagad “ieslodzītais” kopā ar sarūpēto nešļavu tiek atbrīvots un, ieraudzījis dienas gaismu, smaida. Pēc gūstekņa atbrīvošanas lūku atkal aizdarām. Grādīgo dzērienu, lai nebūtu jāvazā līdz lieks svars, jau iepriekš esam sapildījuši PET pudelē. Tagad tie, kuri drīkst un vēlas, iebauda pa mēriņam, bet tie, kuri dod priekšroku kafijai vai tējai ar cepumiem, kuģīša kajītē degustē apkalpes sarūpēto cienastu. Izrādās, ka arī tā var izlīdzēties pret šūpošanā viļņos izraisīto kaiti. Jūtamies omulīgi.

Tālākais brauciens norisinās bez īpašiem starpgadījumiem. Galamērķī nonākam pašā vakarā, kuģojums starp ledus gabaliem un varenajiem aisbergiem ildzis visu dienu. Pēc iepriekšējās dienas ņiprā pūtiena ledus dažviet tā sablīvējies, ka brīžiem bažījāmies, kā un vai vispār tiksim cauri ledus krāvumiem. Taču kuģīša un vēlāk motorjahtas stūrmaņi demonstrē apbrīnojamu prasmi un veiklību. Jau mājās, atceroties kuģojumu un tikšanos ar pirmajiem prāvākajiem ledus gabaliem, tajā skaitā ar kādu milzīgu aisbergu, kurš virs ūdens slējās vismaz 10–15 metrus, kā arī pārskatot safotografēto un safilmēto, secinu, ka emocijas todien bangojušas vareni – safilmēts un safotografēts vesels lērums vienveidīgu bilžu. Var jau saprast, tik iespaidīgus skatus līdz šim klātienē neesam piedzīvojuši.

Isortokā tiekam izvietoti divos namiņos. Indulis ar abiem dēliem un Juri dzīvos galvenās ēkas otrajā stāvā. Pirmajā stāvā dzīvo Stefans ar sievu inuīti un diviem bērniem: 8–9 gadus veco dēlu un 6–7 gadus veco meitiņu. Šī namiņa pirmajā stāvā ir virtuve, ko izmantosim par ēdamtelpu. Pārējiem ierādīts blakus namiņš. Mana un Alda istabiņa ir pirmajā stāvā līdzās dušas telpai, kas, pēc iekārtojuma spriežot, tiek izmantota arī kā veļas mazgātava un slapjo drēbju žāvētava. Jau vēlāk konstatējam, ka gaiss te ir ārkārtīgi mitrs. Telpā ir elektriskais gaisa sildītājs, ko gan iespējams darbināt vienīgi tad, kad ieslēgts elektrību ražojošais ģene-rators. Ir arī īsta slapjā tualete (WC) un, kaut klozetpods nav stingri pieskrūvēts pie grīdas, ērtības ir un paliek ērtības. Agris ar Jāzepu ieņem istabiņu virs mums − ēkas otrajā stāvā. Lai nokļūtu savā rezidencē, viņiem jākāpj pa stāvām koka kāpnēm mājas ārpusē. Kāpņu galā ir neliels balkoniņš, no kura paveras brīnišķs skats uz līci un kalniem aiz tā, tādēļ viņu numuriņš acīmredzot ietilpst luksus klasē. Toties man un Aldim ir gultas, kurpretim Agrim un Jāzepam jāguļ uz briežādām, kas izklātas uz grīdas – tā arī ir sava veida ekstra, ko vērts izjust. Rezultātā esam tikuši pie pieticīgas, bet funkcionālas un drošas pajumtes.

Pēc iekārtošanās istabiņās un Stefana un Viljama sarūpēto spiningu kātu sadales un ātra remonta, mūs arvien vairāk sāk pārņemt nemiers. Tas urda un liek vēl un vēlreiz pārska-tīt spiningus, vizuļus, spoles un gatavoties galvenajam, kā dēļ esam uz šo pasaules malu traukušies. Tā kā mobilā telefona sakaru izmantošana te nav iespējama, jo nav zonas, ar līdzpaņemto rāciju palīdzību sazināmies ar blakus namiņa iemītniekiem un apspriedušies pieņemam vienprātīgu lēmumu – jādodas copēt! Tūdaļ! Iemēģināt copi dodamies mazā ezeriņā netālu no mājām. Ir jau sācis krēslot. Pa ceļam sastopam kādu vietējo inuītu jaunieti un noskaidrojam, ka viņš šajā ezeriņā peldējies, bet lai nesaltu, izmantojis vieglo akvalan-gista tērpu! Atnākuši pie ezeriņa, sākam pātagot tā ūdeņus. Taču nekas dižs neķeras. Pēc divu stundu cītīgas mētāšanas apkopojam rezultātus – pa visiem esam noķēruši un atlaiduši vien dažas nelielas palijas, kas nevedina uz domām, ka bāzes tuvumā ir laba makšķerēšana. Un ja salīdzinām šos rezultātus ar iepriekš kolēģu stāstīto un viņu uzņemtajos attēlos re-dzēto... Tādēļ pie vakariņu galda vienojamies ar Stefanu, ka rīt Viljama pavadībā dosimies uz attālāku strautu sistēmu.

Rīts Isortokā pienāk saulains un salīdzinoši silts, gaiss iesilis līdz pat kādiem plus 15 grādiem pēc Celsija. Paēduši brokastis un paķēruši līdzi pusdienu sviestmaizes, dodamies dienvidrietumu virzienā. Netālu no mājām uzkāpjam kalnā kādus 150 metrus virs fjorda ūdeņiem un dodamies tālāk. Augšā konstatējam, ka pārsteidzošā kārtā darbojas mobilā telefona sakari un varam nosūtīt kādu ziņu mājiniekiem. Pēc aptuveni trim kilometriem skatienam paveras plaša, labi pārskatāma ieleja. To klāj strautiņu un mazu ezeriņu tīkls. Nokāpjam lejā un jau visai drīz esam pie pirmā strauta, kas vairāk kā pusmetru dziļš rāmi līkumo starp akmeņu krāvumiem un lielākiem klinšu bluķiem. Diemžēl secinām, ka arī te neķeras tik labi, kā iepriekš lidostā sastaptajiem kolēģiem. Toties laiks mūs lutina – ir silts, rāms, bez vēja. Nevar jau teikt, ka esam pilnīgi bešā. Šo to noķeram, intensīvi mētājam, mainām vizuļus un eksperimentējam.

Nemanot pienākusi pēcpusdiena, nolemjam ieturēt launagu. Arī nogurusī mugura sāk atgādināt, ka nepieciešams pārtraukums. Atsēžamies uz lēzeniem klinšu gabaliem, novelkam apavus un ļaujamies atpūtai. Indulis atlaidies zālītē − meditē. Nobaudām šorīt sagatavotās sviestmaizes un līdzpaņemtos iepriekšējā rudenī Kurzemes mežos nomedītā brieža gaļas konservus. Pēc izstaigāšanās svaigā gaisā viss garšo lieliski, un jūtama pat tāda kā mazuma piegarša.

Atpūtušies savācam sviestmaižu papīrus, tukšās konservu kārbas un turpinām copi. Palēnām virzāmies uz ledāja pusi, līdz nonākam pie nelielu ezeriņu virknes, kuros saķeram daudz kilogramīgu paliju. Īpaši labi ķeras pie nelielas straujtecītes, kas savieno divus ezeriņus. Vietā, kur straujtece ieplūst ezeriņā, izveidojusies apmēram 1,5–2 metrus dziļa, bedre, no kuras ik pa brīdim izceļam pa skaistai palijai, nu gluži kā burkānus no sakņu dārza dobes. Cita starpā, paliju vēdera krāsa atgādina oranžu burkānu. Stāvam cits no cita netālu, tādēļ dažbrīd jānogaida, kamēr blakus stāvošais kolēģis izvelk kārtējo zivi, lai tad netraucējot varētu iemest savu vizuli. Metieni nav tāli, vizulim jālido vien kādus 7–8 metrus. Dažreiz vizuļi tomēr saķeras, tos nākas uzmanīgi atkabināt. Pārējie tikmēr pieklājīgi gaida. Šāda copēšana kopā ir interesanta un aizraujoša – kaut vai tādēļ, ka var vērot kolēģu izdarības, mēģinot savaldīt zivju straujo skrējienu, un baudīt emocionālos izsaucienus, kas atskan copes karstumā. Tomēr drīz vien ķeršanās straujtecītē apsīkst, zivis laikam kaut ko manījušas un vairs neņem tik intensīvi kā sākumā. Pamazām izklīstam gar ezeriņu krastiem. Pēcpusdiena pagājusi nemanot, ievērojam, ka saule jau tuvojas kalnu galiem. Jādodas atpakaļ, kamēr vēl nav sabiezējusi pamatīga krēsla, un kļuvis grūti saskatīt, kur sperams solis. Par labiem orientieriem kalpo gan kalnu aprises, gan saule, kas apmetusi loku, tuvojas rietumu puses kalnu virsotnēm. Gaisā jaušams dzestrums, ir patīkami dziļi jo dziļi ievilkt elpu un sajust spriganu svaigumu, ar ko pildīta visa apkārtne. Tas ir kā dopings. Nosakām iešanas virzienu, piefiksējam to ar kompasu un sākam atpakaļceļu. Lēšam, ka jānoiet vismaz kādi 7–8 km, copējot esam aizklīduši diezgan patālu no mūsu mājām.

Atpakaļceļš aizņem vairāk nekā divas stundas. Mājās sastopam Aldi un Agri, kuri copējuši kopā ar Viljamu un arī tikko kā pārnākuši. Viņi jau no paša rīta nolēmuši, ka dosies līdz ledājam un nav kavējušies ar makšķerēšanu pa ceļam. Gājuši uzreiz kādus 5−6 km tālāk nekā mēs un copējuši strautā netālu no ledāja. Tagad viņi stāsta par brīnumainiem piedzīvojumiem. Katram izdevies pacīnīties un izvilkt vairākus desmitus patiesi lielu un skaistu zivju, kas līdzinās tām, kādas mums lidostā atrādījuši un stāstos attēlojuši iepriekš atlidojušie kolēģi. Katram lomā bijuši vairāki pat piecus kilogramus smagi eksemplāri. Viņu cope bijusi daudz piesātinātāka un emocijām bagātāka nekā mūsējā. Atpakaļceļā Aldis izmantojis līdzi paņemto GPS navigatoru un ir apmierināts, ka izdevies atnākt, tā teikt, pa taisno. Vēlāk gan konstatējām, ka šeit tas ne vienmēr iespējams. Kopīgs secinājums – ne visos šejienes ūdeņos ir zivju pārbagātība. Lai tiktu pie laba loma, jāmeklē strauti un upītes, kas ietek līčos jeb fjordos un kuru tecējumā nav zivīm nepārvaramu ūdenskritumu. Lielāka zivju koncentrācija vērojama ledāja tuvumā, un prāvākie eksemplāri uzturas dziļākos ūde-ņos. Tas jāņem vērā, izraugoties copes vietu.

Nākamajā dienā dodamies pa citu maršrutu un nonākam pie kāda strauta, kurā zivis nav pārāk izvēlīgas un kampj gandrīz visu, kas ūdenī iemests. Vienīgais izņēmums ir gumijas zivtiņas ar svina galvu jeb džigi. Secinām, ka arī vizuļa izmēram tomēr ir zināma nozīme – jo lielāks vizulis, jo lielāka zivs to iekāro. Indulis atklāj, ka lielākos eksemplārus var noķert, apvienojot divus vizuļus – rotiņu un šūpiņu. Ūdeņu iemītnieces priekšroku dod vizuļiem, kuru virsma, rotējošās lapiņas vai āķu pušķīši iekrāsoti spilgti sarkani. Atklājam, ka īpaši labi palijas ķeras uz trešā un ceturtā numura rotiņiem ar spilgti sarkanas vai zilganas nokrāsas lapiņām. Protams, izvēloties mānekli, ņemam vērā gan straumes ātrumu, gan ūdeņu dziļumu. Par pēdējo tiešām ir vērts padomāt, jo šejienes strautos un upēs salīdzinošu seklumu – 1–1,5 metri − nereti nomaina ievērojams dziļums (pie kādas stāvas klints sienas konstatēju vairāk nekā sešus metrus dziļu dzelmi). Tas atsaucas uz rezultātu, jo, izmantojot 2. numura rotiņus salīdzinoši seklā un straujā vietā un pēc tam ievadot tos dziļākā ūdenī, vizulis aizrotē pa ūdens virsējo slāni. Un lielākās zivis, kas vairāk uzturas pie grunts, pa augšu vilkto vizuli nekampj. Ir, protams, arī izņēmumi, kad zivs noskaņota medīt ūdens augšējos slāņos.

Aldis konsekventi nēsā līdzi Stefana aizdoto vienīgo mušiņmakšķeres kātu un vietām mēģina ar to ķert. Viņš secina, ka mākslīgo mušiņu zivis ņem kūtri un uzmanīgi. Toties intriga ir sportiskāka. Dzidrajā ūdenī viss redzams kā uz delnas. Kā zivs piepeld un novērtē šo nezināmās izcelsmes “brīnumu”, kā riņķo tam apkārt, līdz pakampj vai nesteidzīgi at-kāpjas, lai pēc mirkļa, ēsmai sakustoties, uzsāktu spēli no jauna, vai arī, zaudējusi interesi, aizpeld. Tad nu jāmaina mušiņa un jāeksperimentē. Iespējams, ka zivju vājā interese par mākslīgo mušu saistīta arī ar to, ka vasarā Grenlandē ir salīdzinoši vēss un še nav daudz kukaiņu sugu, kas masveidā lidinās virs ūdeņiem, nodrošinot barības bāzi ūdeņu iemītniecēm. Vismaz mūsu ekspedīcijas laikā augustā neizdodas novērot kukaiņu barus virs ūdeņiem. Par šo apstākli nopietni jāpiedomā, izvēloties līdzi ņemamo mākslīgo mušiņu kolekcijas un pielietojot mušošanas tehnikas variācijas. Tas viss jāvērtē arī kopsakarā ar konkrētajiem laika apstākļiem, temperatūru, sezonas īpatnībām un Grenlandē novērojamajām kādu kon-krētu kukaiņu sugu aktivitātēm. Vienā vārdā sakot, jāvērtē un jāeksperimentē. Mēs šobrīd tam nesam gatavi, pārsvarā spiningojam ar dažāda kalibra rotiņiem un šūpiņiem. Un kas gan mums atliek, ja aviatori mūs, tā sacīt, uzmetuši. Priecājamies, ka vispār varam copēt.

Mūsu grupas biedrs Māris, kurš izvēlējās otro maršrutu un devās uz Igaliko, vēlāk tiekoties stāstīja, ka tur ķēris gan ar mušiņmakšķeri, gan ar spiningu un adrenalīns bijis pār-pārēm. Māris uzskata, ka cīņa ar šejienes palijām nav tas pats, kas paliju ķeršana Zvied-rijā, kur viņš agrāk copējis ne reizi vien. Viņa vērtējumā Grenlandes ūdeņu iemītnieces ir daudzkārt spriganākas un sportiskākas. Atšķirība starp mūsu un Māra copes piedzīvojumiem ir tā, ka mēs gandrīz katru dienu makšķerējam citā vietā. Tādējādi vairāk iepazīstam šā apvidus īpatnības. Tomēr jārēķinās ar salīdzinoši lieliem kājām noejamiem gabaliem un ar palielu fizisko slodzi. Desmit un vairāk kilometru dienā pa klinšainu, sūnām un zāli apaugušu apvidu, kurā nereti slēpjas grūti pamanāmas bedres un spraugas. Ejot nākas pamatīgi uzmanīties, lai neiedzīvotos traumās, jāvelk kājās apavi, kas piemēroti staigāšanai lielos attālumos, bet ne vienmēr ir piemēroti brišanai pa ūdeni. Kaut gan... Nu jau zinām, ka iebrišana ūdenī še nav galvenais, daudzviet itin labi var iztikt, makšķerējot no krasta. Tiesa, pirms vizuļa iemešanas vienmēr jāaplūko vieta, kur stāvi, jo brīdī, kad cīnies ar zivi un nekas cits nav prātā, kāja var nejauši iešļukt kādā spraugā vai paslīdēt uz mitra vai sūnām apauguša akmens ar visām no tā izrietošām sekām...

Lai lasītājam nerastos vēlme pasmīkņāt par rakstīto, jāpastāsta, ka saimnieki Stefans un Viljams jau pašā sākumā mums noprasīja, vai esam gatavi kājām staigāt lielus gabalus. Lepni atbildējām, ka esam pie kājošanas pieraduši un makšķerējot kilometrus neskaitām. Šai brīdī Stefana sejā pavīdēja mīklains smaidiņš – sak, gan jau redzēsim... Šo smaidiņu atcerējāmies pēc vairāku dienu makšķerēšanas, kājojot gar tērču un plašāku ūdeņu krastiem. Tobrīd jau bijām sapratuši, ka šī nodarbe Grenlandē, nudien, nav salīdzināma ar staigāšanu gar Latvijas upēm vai daudzviet citur.

Kādu vakaru, atgriežoties nometnē, nolēmām ietaupīt spēkus un iet pa, mūsuprāt, taisnāku ceļu. Kļūdīšanos sapratām, kad ar diviem diviem pitstopiem bijām uzkāpuši kādā 200 metrus augstā paugurā. Kāpjot bijām izbriduši cauri neskaitāmām blīvi saaugušu polāro pundurbērziņu audzēm, līkumojuši starp sūnām un ķērpjiem apaugušiem slideniem akmeņiem, izvairījušies no dziļākām klinšu spraugām. Bet, kad beidzot bijām tikuši augšā, attapāmies pie stāvas klinšu sienas, kur lejupceļš bija iespējams tikai ar virvju palīdzību, kuru mums, protams, līdzi nebija. Nācās vien doties atpakaļ un krauju apiet. Dabiski, ka no ceļa īsināšanas nekas pāri nepalika. Drīzāk bijām to pagarinājuši un notērējuši tikai laiku. Kopš tās reizes lielākoties turējāmies pie turpceļā iepazītā un jau zināmā maršruta.

Jāpiebilst, ka iešana gar krastu reizēm ir pat vieglāka nekā citviet. Ejot pa akmeņiem, var itin veikli pārvietoties, lecot vai pārkāpjot no viena akmens lēzenās virsmas uz otru. Protams, tas iespējams tikai tad, ja akmeņi ir sausi. Bet, ja ūdens malā gadās stāvāka klints, kas iestiepjas ūdenī, jāizvēlas, vai rāpties augšā, vai arī šķērsli apiet, brienot pa ūdeni. Pagājušas jau vairākas dienas, kad attopamies – neesam iepazinušies ar apmakšķerēto strautu un upju vārdiem. Tādēļ kādu vakaru, pētot karti un prātojot par nākamās dienas maršrutu, jautājam Stefanam – kādi ir šejienes upju un citu lielāko ūdeņu nosaukumi? Liels ir mūsu pārsteigums, kad dzirdam viņa atbildi: “Tādu te nav, vismaz manā iznomātajā teritorijā.”

Jau nākamajā dienā pēc aptuveni 40 minūšu ilga brauciena ar motorlaivu pa fjordu labirintu nokļūstam pie kādas palielas upes ietekas. Stefans izsēdina mūs krastā, bet pats dodas atpakaļ – viņš ar Viljamu nolēmuši pamedīt aunus, kas manīti kādā nogāzē. Esot daži ievērojami eksemplāri. Norunājam tikšanās laiku un šķiramies. Vēl brīdi dzirdama vienmērīgā motorlaivas pukšķēšana un saredzamas putas, ko uzsit laivas priekšgals. Ilgi nekavējamies un dodamies iepriekš norādītajā virzienā, vadoties pēc kompasa. Pēc laiciņa nonākam pie kāda paplašinājuma upē, kurā pāri lieliem akmens bluķiem ar joni brāžas klinšainu krastu ieskauta straume. No apmēram 100 metrus augstās kraujas paveras plašs skats uz tālāko upes posmu un ledāju, no kura šī straume iztek. Nokāpjam pie upes. Es un Juris paliekam pie paplašinājuma un sākam mētāt vizuļus. Zivis ķeras kā negudras. Spējam tik tās atbrīvot no āķa, kad nākamā jau atkal pieķērusies. Todien katrs no mums izvelk un atlaiž vismaz kādu simtu, beigās pat nojūk skaitīšana. Un tas nav pārspīlēts makšķernieku apgalvojums. Man uz lielu staigāšanu prāts nevedas, jo iepriekšējā dienā, ejot uz ledāju, jaunajos zābakos esmu noberzis kājas. Pārējie, azarta dzīti, dodas tālāk līdz pat ledājam. Kad vēlā pēcpusdienā ar Juri sagaidām viņus atpakaļ, stāsti par veiksmi ir līdzīgi. Katrs izvilcis un atlaidis arī vismaz kādu simtu. Pēc šādas prātam neaptveramas copes nākamajā dienā roku locītavas sāp kā pēc smagumu cilāšanas svaru zālē! Emociju un pārdzīvotā pārņemti, pie vakariņu galda par godu šādai “karaliskai” copei un ņemot vērā, ka lomiem pārbagātajā upē esam bijuši pirmie viescopmaņi, svinīgi pasludinām, ka upei turpmāk būs saukties “Latvija” un būtu labi, ja šo faktu pieņemtu arī Stefans. Gandrīz kā Aleksandrs Laime Dienvidamerikā kādai džungļu upei deva vārdu “Gauja”. Protams, ka šīs lietas nevar salīdzināt. Bet fakts, ka latviešiem ir bijusi iespēja dot upēm vārdus un vietējie tos pieņēmuši, ir ievērības vērts. Stefans mums piekrīt, vien piebilst, ka tuvākajā laikā uz šo upi tikšot aizvesta neliela saliekamā mājiņa, kurā vienlaikus varēs uzturēties 8–10 makšķernieki. Nākamajā rītā Stefans vēl noprasa, vai vakardienas copi var salīdzināt ar makšķerēšanu Sibīrijā vai citviet pasaulē, par ko esmu viņam stāstījis. Kad atbildu, ka šādu copi savā makšķernieka mūžā neesmu nekur piedzīvojis, viņš lepni pasmaida. Ir jau arī par ko...!

Svarīgi piebilst, ka pēc atgriešanās no Grenlandes Juris saņem e–pastu, kurā Stefans apstiprina, ka karaliskās copes upei turpmāk vietējā mērogā ir atzīts nosaukums “Latvija”. Un ka makšķernieku mājiņas jau uzstādītas. Ne nu gluži pie pašas upes, bet netālu no tās. Pēc dažiem gadiem mūsu klubs organizēja kārtējo copes tūri uz Grenlandi, un šoreiz uzturējāmies jaunuzceltajās mājiņās, kuras komforta ziņā krietni pārspēj daudzus lauku tūrisma un kempingu piedāvājumus pie mums.

To, kā raksturojama cope Isortokas apkārtnes “zivīgākajās” vietās, šķiet, viskodolīgāk atklājis Aldis, kurš kopā ar Agri, Viljama pavadīti, pirmajā copes dienā bija devušies nedaudz tālāk par pārējiem un spiningojuši strautā netālu no ledāja: “Sākumā es skaitīju gan metienus, gan to, cik zivis izvelku. Pēc 30. metiena man vairs negribējās skaitīt, tobrīd biju noķēris un atlaidis 28 zivis, vēl viena nopurinājās no āķa, bet otra, traucot pakaļ vizulim, nepaguva pieķerties...”

Vēl viens spilgts pārdzīvojums. Kādudien, ejot gar mazu strautiņu, kura vidējais dzi-ļums nepārsniedz pusmetru, nonākam pie 1,5–2 metrus dziļām bedrēm. Dzidrajā ūdenī ieraudzītais ir šokējošs un neticams – šādu zivju “biezputru” varam salīdzināt vienīgi ar lielveikalu akvārijos redzēto. Vienīgā starpība – šis “akvārijs” ir daudz lielāks, un ūdenī kā aizrautīgā tauriņdejā kontrastaini ņirb paliju spuru baltās maliņas un atmirdz spilgti oranžie zivju vēderi. Tomēr vēlāk, pārrunājot redzēto ar Stefanu, nonākam pie atziņas, ka gadījumā, ja še sāksies intensīva makšķerēšana, brīdis, kad nāksies noteikt kvotas, limitus un maksimāli pieļaujamās slodzes, var pienākt itin drīz. Iespējams, ka atsevišķās vietās būs jānoteic ķeršana ar āķi bez atskabargas vai tikai mušošana. Šobrīd nekādi ierobežojumi nepastāv. Stefans stāsta, ka Grenlandē vispār nav nekādu noteikumu, kas reglamentētu makšķerēšanu. Ieskatam par makšķerēšanas reglamentāciju Latvijā nākamajā dienā uzdāvinu Stefanam mūsu “Makšķerēšanas noteikumus”, kas tulkoti angļu un krievu valodā un izdoti atsevišķā kabatas formāta brošūrā. Stefans tūdaļ sāk studēt angļu tekstu. Par to, ka viņš tiešām iedziļinājies mūsu noteikumos, varu spriest pēc tā, ka pēc dažām dienām viņš uzdod dažus specifiskus jautājumus.

Kādā vēlākā sarunā ar Grenlandē dzīvojošo tautieti Ivaru Sīli noskaidrojam, ka šejienieši un viņš tai skaitā īsti neizprot mūsu filozofiju “Ķer un atlaid”. Ivars teic: “Grenlandieši... Ja viņi zivis ķer, tad ķer iztikšanai.” Noprotu, ka nekādu “sportisku māžošanos” vietējie inuīti, īpaši Grenlandes ziemeļdaļā dzīvojošie, nepieņem. Šejienieši neizprot un nepiekopj vieglprātīgu brīvā laika pavadīšanu – zivju ķeršanu sava prieka pēc un atlaišanu pēc noķeršanas. Daba, uzliekot sūras izdzīvošanas realitātes “rāmjus”, viņu mentalitātē paaudžu paaudzēs ir iedēstījusi citu pārliecību. Proti, noķertas zivs atlaišana ir necieņas izrādīšana pret dievu doto, un šāda rīcība var izraisīt dievu dusmas. Dievi var atsacīties turpmāk dāvāt iztikšanai nepieciešamās zivis. Te gan jāteic, ka šī vietējā mentālā pārliecība pamazām zūd, Grenlandes lielākajās apdzīvotajās vietās to aizmēž lielveikalu uzturētais patērētāja gars un – jā, diemžēl – arī tādu dēkaiņu kā mēs ievazātie uzskati un uzvedība.

Neaizmirstams un emocijām bagāts ir trešajā dienā Stefana pavadībā nostaigātais radiālais maršruts uz ledāju. Pēc 8–10 kilometru gājiena, uzrāpjoties klinšu kalnā, kas dažviet ir pat kādus 45 grādus stāvs un nolaižoties vairākās ieplakās, bijām nokļuvuši uz augstas klints, kas pacēlās virs ledāja. Raugoties no augšas uz ledāju, ieraudzījām vairākus ziemeļbriežu barus, katrā vismaz 30–40 dzīvnieki. Brieži uz ledāja gulēja vai nesteidzīgi pārvietojās. Stefans stāstīja, ka viņi turp dodas vai nu atvēsināties vai arī lai izvairītos no uzmācīgajām asinssūcējām mušiņām (knišļiem jeb moškām), kas neliek mieru aizvējā vai mitrākās vietās. Todien laiks bija padevies skaidrs, spoži spīdēja saule, un mēs uzskatāmi redzējām, ka globālā sasilšana nav nekāds zinātnieku izdomāts bubulis, ar kuru baidīt ļaužu prātus. Ledājs vasarās strauji kūst un, kā stāstīja Stefans, katru gadu atkāpjas par apmēram 100 metriem. Kad vakarā pārrunājām redzēto, Stefans un Viljams vien cerīgi pieļāva: “Jātic, ka patlaban novērojamā straujā ledāju kušana ir tikai tāds periodisks dabas cikls, un pēc kāda laika viss normalizēsies. Bet, vai tas tā būs, to pateikt nevar neviens. Cerēsim...”

Atrodoties pie ledāja, piedzīvojām nelielu incidentu, kura galvenais varonis ir Stefana mazais dēlēns. Todien puika un Viljams jāšus devušies izpētīt briežu atrašanās vietas. Vienubrīd zirgs, uz kura jājis puika, sācis strauji rikšot līdz paugurainajā reljefā nozudis Viljama skatienam. Kur viņš atrodas − nav zināms. Par šo incidentu Viljams pa rāciju steidzami informē Stefanu. Kā apgalvo Viljams, viņš ir pārliecināts, ka zēns nav no zirga nokritis, jo no mazām dienām radis jāt, turklāt šis zirgs neesot tas tramīgākais. Viljams pieļauj, ka zirga uzvedību ir ietekmējuši knišļi un mušiņas. Stefans raugoties binoklī tūdaļ sāk uzmanīgi pētīt ieleju, lai atklātu iespējamo zēna atrašanās vietu. Arī mēs uzmanīgi pētām ieleju, raugoties savos binokļos. Mums ir būtiska priekšrocība pārlūkot ieleju no augšas, kas šobrīd liegta Viljamam. Kad pazudušais jātnieks beidzot pamanīts, tas tiek paziņota Viljamam, kurš nekavējoties dodas norādītajā virzienā. Tai pat laikā zirgs lēkšo pa šķēršļoto apvidu, traucoties garām lieliem klints bluķiem, un cik tur trūkst, ka mazais jātnieks nenoturēsies seglos vai arī zirgam kāja paslīdēs vai iemuks kādā spraugā, kuru te ir bezgala daudz. Par laimi Viljams noķer mazo jātnieku un zirgs tiek savaldīts. Stefans, kurš satraukts vērojis šo incidentu, uzelpo un nomierinās. Atkal varam pievērsties viņa stāstījumam un aplūkot interesantu dabas objektu − milzīgu, vairākus metrus augstu, apaļīgu akmens bluķi, kurš balstās uz plaukstas lieluma saskares punktu. Akmeni var iešūpot ar vieglu rokas pieskārienu. Šis dabas fenomens kļuvis redzams, ledājam izkūstot un atsedzoties sasalušajiem iežiem. Jābrīnās, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem šis kalns ir bijis ledāja ieskauts.

Dienā, kad saulīte mūs nelutina, pūš brāzmains vējš un nepārtraukti līst, par copi domā tikai daži visenerģiskāk noskaņotie. Dāvis un Didzis dodas uz pirmajā dienā apmakšķerēto strautu sistēmu ielejā, taču drīz vien atgriežas. Nekas prātīgs viņu lomos nav gadījies, tik vien tā labuma, ka nedaudz pierimis azarts. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad lietus pierimis, Stefans piedāvā ar motorjahtu doties uz netālo fjordu un tur pavērot šļūdoni. Tā teikt, klātienē paskatīties, kā rodas aisbergi. Piedāvājumu ar pateicību pieņemam. Sadalāmies grupās pa četri (vairāk pasažieru jahta vienlaikus uzņemt nevar), izlozējam, kuri brauks pirmie, un – aiziet!

Jau fjorda mutē sastopamies ar pretim peldošajiem ledus gabaliem. Jūtama spēcīga straume. Laiks nomācas un sāk smidzināt smalks lietus. Tostarp migla sabiezējusi tā, ka knapi var saskatīt fjorda stāvos, klinšainos krastus un ledāju, kurš slejās priekšā. Jahtas vadīšana šādos apstākļos ir sarežģīta un pat problemātiska. Mūsu kapteinis orientējas pēc GPS navigācijas ierīces ekrāna, kas uzstādīts pie jahtas stūres rata. Lai vizuāli varētu fiksēt pretim peldošos ledus gabalus un izvairīties no tiem, viņš atvilcis vaļā jahtas plastikāta loga augšējo rāvējslēdzēju, un, samiedzis acis, lūkojas pa šo spraugu. Bet, lai varētu to darīt, viņš ar zābakos apautajam kājām uzkāpis uz jahtas gaišajiem ādas sēdekļiem. Spriežam, ka šī jahta tik ekstrēmiem kuģošanas apstākļiem tomēr nav piemērota. It kā viss nepieciešamais navigācijai būtu, taču praksē gandrīz nekas no aprīkojuma nav izmantojams. GPS rāda, kur atrodamies, taču tas neziņo par pretim peldošajiem ledus gabaliem. Skaidru redzējumu pa priekšējo vējstiklu aizplīvuro lietus lāses un migla. Jahtai nav slotiņas kuras notīrītu vējstiklu. Tā vien šķiet, ka jahta jāvada “uz dullo”. Tas savukārt mūsu prātos vieš nemieru.

Uz priekšu virzāmies ārkārtīgi lēni. Lai arī caur priekšējo vējstiklu neko, izņemot ūdens piles, saskatīt nevar, toties no jahtas pakaļgala varam gan vērot apkārtni, fotografēt un filmēt. Un skati ir fantastiski skarbi. Apkārtni pārņēmusi drūma pelēcība. Jūtamies nokļuvuši pašā pasaules malā. Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka zeme ir plakana. Šļūdoņa robainā augšmala vīd kādus 15–20 metrus, bet vietām vismaz kādus 50 metrus, virs līča ūdeņiem un varam tikai fantazēt, kādus viļņus saceltu ledus kalns, ja pēkšņi atšķeltos un iekristu fjordā. Stāvajā ledus sienā vīd lieli, spoži, tumši zili plankumi. Spriežam, tas, iespējams, ir īpaši “tīrs” ledus no šļūdoņa dziļākajiem slāņiem. Ledāju biezums Grenlandē dažviet mērāms kilometros. Šļūdoņa sānu malas iežogo kailas klintis, arī tālāk no ledāja saskatāmas vertikālu klinšu sienas, kas patlaban tinas biezā miglā. Tuvāk ledus sienai nedodamies, jo nav taču izslēgts, ka kāds ledus blāķis pēkšņi atdalās no šļūdoņa malas un iegāžas līcī. Kā stāsta, šāds ledus kalns, iegāžoties ūdenī, reizēm ceļ pat desmit un vairāk metrus augstu vilni, gluži kā cunami. Tādēļ drošības labad turamies pa gabalu.

Pirmā grupa, kurā esmu es, Aldis, Agris un Jāzeps, izceļojas bez starpgadījumiem. Otrās grupas braucējiem tik gludi neklājas – motorjahtai iepriekšējā dienā nomainīts dzinējs, meistari Kakortokā laikam kaut ko nav pareizi samontējuši, jo pēc šļūdoņa apskates, kad sācies otrā četrinieka brauciens atpakaļ, jahtas motors pēkšņi noslāpst. Nākamajā mirklī vējš un straumes, kas izplūst no šļūdoņa apakšas, sāk nest jahtu virsū peldošajiem ledus gabaliem un krasta klintīm. Jahtas plastikāta korpuss brīžiem jau draudoši noskanējis, saduroties ar kādu ledus gabalu. No tālākām nepatikšanām un klizmām izdevies izvairīties vien pateicoties kuģīša vadītāja inuīta prasmei un apķērībai. Ūdenī zibenīgi nolaista piepū-šamā glābšanas laiviņa, un vadāmību zaudējusī jahta ar šī sīkulīša palīdzību aizvilkta līdz krastam un pietauvota pie kāda klints bluķa. Tiesa, kad šī problēma bijusi atrisināta, klāt nākamā – izrādās, ka nedz kuģīša vadītājs, nedz viņa palīgs nav pratuši lietot satelīttālruni, kas ietilpst jahtas aprīkojumā. Vēl vairāk – kuģinieki nav zinājuši Stefana tālruņa numuru, tādēļ arī līdzbraucēji neko nevarējuši līdzēt. Atlicis vien gaidīt, kad Stefans, kurš palicis Isortokā, piezvanīs pats. Tas noticis pēc vairākām stundām. Uzzinājis par klizmu ar jahtas motoru, Stefans tūdaļ devis rīkojumu steidzami glābt ķibelē nokļuvušos “ekskursantus” un uz notikuma vietu nosūtījis motorlaivu ar spēcīgu “Yamaha 200” motoru. Rezultātā otrās grupas braucēji mājās nonāca jau krietnā tumsiņā, un pirmais jautājums, pārkāpjot slieksni, no viņu pārsalušajām mutēm skanēja: “Vai šņabis būtu?...”. Abiem junioriem Dāvim un Didzim jāsildās ar siltu tēju un džemperiem.

Labs, kas labi beidzas, tomēr psiholoģiskā spriedze, ko radījusi dreifēšana starp peldošajiem ledus gabaliem, glābēju gaidīšana, vienlaikus zīlējot, vai kāds no šļūdoņa atdalījies ledus gabals neuztrieksies pie krasta pietauvotajai jahtai, kā arī nepārtrauktais lietus, vējš, migla un drēgnums, bijis nopietns pārdzīvojums “ekskursantiem”. Bet tas jau arī ir tieši tas ko reizēm meklējam ceļojot. Jokojam − citādi pat nebūtu ko atcerēties un pastāstīt... Esam paredzējuši, ka brokastis un vakariņas ēdīsim bāzē, bet līdzņemamās pusdienu sviestmaizes atbilstoši personiskajām vēlmēm katrs sagatavos pats. Jau pēc pirmās brokastu reizes konstatējām, ka mūsu individuālās vēlmes attiecībā uz pārtiku ir dažādas. Piemēram, dažiem no mums pie dūšas iet “muslis”, kas pārliets ar pienu, kura pagatavošanā izmantots ūdenī izšķīdināts piena pulveris. Man personīgi šāda “putnu barība” nekad nav raisījusi simpātijas un neraisa arī šeit. Citiem ir ar diētu saistītas ēšanas īpatnības. Jau pirmajā dienā Stefana sieva iepazīstina ar ledusskapja saturu, parādot, kur kāds pārtikas produkts meklējams, un tad jau brokastīs pēc “mušļa” vai putras, katrs var savu ēdienkarti bagātināt ar siera, šķiņķa, medus vai pašu sagādāto paliju ikru maizīti. Agris ir atzīstams speciālists paliju ikru sagatavošanā, un neviens viņam šo amatu nost neskauž. Tā nu Agra un viņa palīga Jāzepa brīvprātīgās gādības ietvaros sagatavotos ikrus kopā ar garšīgām sviestmaizēm varam baudīt katru rītu. Iepazīstam arī tēju, kas uzlieta kādu vietējo augu lapiņām; lai gan no skata tās atgādina mūsu purvu augu vaivariņu lapas, tēja ir garšīga, īpatnēji smaržo un nedaudz atgādina zaļo tēju. Kad uzmanīgi painteresējamies vai tā ir droša un nesatur kādas kaitīgas vai mums nepieņemamas vielas, Stefans un viņa saimniece smiedamies mierina, ka nekādu problēmu nav, varat lietot droši. Dzēriens esot tonizējošs un labvēlīgi ietekmē organismu, tā sacīt, vietējie inuīti to lieto bez bažām un kaitīgām sekām.

Vakariņās mums tika pasniegti visdažādākie ēdieni: gan zivis, gan gaļa (vārītas šeit nomedītu ziemeļbriežu sirdis), gan kartupeļi ar īpaši sagatavotu mērci, kuras sastāvā ietilpst vārīti paliju ikri, tomātu pasta un vēl kaut kādas piedevas. Sākumā par šādu ēdienu brīnāmies, taču nobaudījuši secinām, ka garšo gluži labi. Kādu dienu Stefans ar Viljamu nomedījuši divus klejojošus aunus, tādēļ vakariņās tiekam cienāti ar prasmīgi pagatavotu šo dzīvnieku gaļu. Garšo lieliski.

Par pusdienām cits stāsts. Kā jau teikts, ņemam līdzi sviestmaizes. Jau iepriekš esam informēti, ka, lai saglabātu dabas neskartību, šeit nav pieņemts kurināt uguni, un nav jau arī ko dedzināt, ja par kurināmo neuzskata sīkus nokaltušu polāro pundurbērziņu žagariņus. Šī iemesla dēļ arī necenšamies pārkāpt bezuguns principu. Tikai vienu reizi pusdienas nolemjam bagātināt un, salasījuši sausos žagariņus, uz mazas uguntiņas folijā izcepam paliju filejas. Protams, ka uguns tiek kurināta uz krasta akmeņiem, liesmiņa ir tik sīka, ka kaut cik nozīmīgu postījumu apkārtējai videi nevar nodarīt. Izceptās filejas kopā ar sviestmaizēm garšo izcili, taču jūtamies pārkāpēji. Juris atceras kaut kur agrāk lasītu domu par inuītiem: “Jūs viņus neredzat, bet viņi jau jūs vēro.” Jāpiebilst, ka sīko nokaltušo zariņu meklēšana aizņēma gandrīz stundu un protams, ka tas notika uz copei ieplānotā laika rēķina... Turpmāk uguni kurt vairs necenšamies.

Atpakaļceļā Kakortokā paredzēta tikšanās ar leģendāro Ivaru Sīli, vienīgo Grenlandē dzīvojošo latvieti. No rīta sataisāmies un arī šajā reizē neiztiekam bez piedzīvojumiem. Brauciens iecerēts ar jau pieminēto motorjahtu. Vietējo “meistaru” spēkiem tā aprūpēta un it kā gatava doties ceļā. Naktī nerimtīgi plosījies lietus un vējš, un no rīta laiks nav mainījies. Līcī bango lieli viļņi, kas, sitoties pret krasta akmeņiem, šķīst ar lielu troksni.

Paēduši brokastis, sakravājam mantas un sasēžamies jahtas kajītē. Mums, “jūras vilkiem”, gaidāmais brauciens (ap 160 km) tāds nieks vien – jūtamies omulīgi, jumts virs galvas, varam pa iluminatoru vērot ainavas, priecāties par peldošajiem ledus gabaliem. Un tomēr, tomēr... Necik ilgi neesam braukuši, kad sadzirdam – jahtas motors sāk uzvesties tā dīvaini, strādā ar pārtraukumiem un beigās apklust pavisam. Tiešām, pēc brīža no stūrmaņa saņemam ziņu, ka jābrauc atpakaļ, jo ar “jauno” motoru atkal kaut kas nav tā, kā vajag. Atgriežamies krastā un sanākam pusdienu mājas priekštelpā, jo ārā neganti līst un pūš spēcīgs vējš. Stefans izskaidro situāciju: tā kā lidojums no Narsarsuakas atpakaļ uz Kopenhāgenu paredzēts jau rīt ap pusdienlaiku, šobrīd vienīgā iespēja laicīgi nokļūt Kakortokā, no kuras rīta agrumā mūs ar lielāku kuģīti varētu aizvest līdz lidostai, ir nekavējoties doties ceļā ar divām Stefana rīcībā esošajām vaļējām motorlaivām. Citu variantu nav, arī turpmākā laika prognoze nesola neko labāku. Apsveram iespēju izsaukt helikopteru, taču, kā informē Stefans, tas ir padārgs prieks, turklāt vienlaikus visi ar mantām mazajā lidaparātā satilpt nevaram, būtu jālido divās grupās, kas izdevumus dubultotu. Lielāks lidaparāts, ar kuru varētu lidot visi kopā, šobrīd nav pieejams. Pie tam, Stefans nav pārliecināts, vai helikopteri šādos laika apstākļos vispār lido.

Nekas cits neatliek kā doties ceļā ar motorlaivām. Sākumā tas nešķiet nekas īpašs. Viena motorlaiva gatava doties ceļā jau tūlīt, uz otru vēl jāpagaida – kad tā atgriezīsies no attālāka “saimniecības” brauciena. Atkal lozējam, un brauciens pirmajai grupai, kurā ietilpstu es, var sākties. Stefans vien noteic, lai saģērbjamies tā siltāk un uzvelkam kaut ko ūdens necaurlaidīgu. Laivā ņemam vien rokas bagāžu, lielās mantu somas uz Kakortoku tikšot vestas ar sabojāto jahtu. Izrādās, jahta bez īpašas slodzes tomēr var lēnām pārvietoties. Ar vārdiem grūti aprakstīt trīs stundu braucienu lietū un vējā, ledainiem viļņiem šļakstoties pāri laivas bortiem, tai traucoties starp peldošajiem ledus gabaliem. Laivā nav pasažieriem domātu sēdekļu. Nav vispār nekādu sēdekļu. Satupstam laivas dibenā uz rokas bagāžas somām un turamies pie borta. Ir arī tents, zem kura cenšamies slēpties, taču vismaz ar vienu roku ir jāturas, lai piezemēšanās pēc laivas kritiena notiktu laivā nevis aiz tās borta. Drīz vien roka, ar kuru turos pie borta, ir slapja līdz elkonim, pirksti sāk pagurt un stingst. Atkal un atkal laivas priekšgals uzlido gaisā, un pēc tam tiek triekts pret ūdeni, lai tūdaļ atkal uzlidotu gaisā. Esam kā pankūkas uz pannas, kas tiek mētātas vēl un vēl, lai cepiens būtu vienmērīgs. Apjautājos: “Vai varētu braukt lēnāk, lai izvairītos no nežēlīgās dauzīšanas un kratīšanas? Seko atbilde: “Tas šobrīd nav iespējams, jo tikai šādi var noturēt laivu vējā un viļņos!” Ievelku dziļāk elpu un turos... nav jau variantu – jāiztur. Pārējiem neklājas vieglāk.

Vairāk nekā divas stundas sēžam laivas dibenā, turamies pie borta, nemitīgi uzlidojam gaisā un krītam atpakaļ, žonglējam ar augumu, lai nepārkristu pār bortu. Agris šā nenoliedzami trakā brauciena laikā, kārtējo reizi uzlidojis gaisā virs laivas un veiksmīgi tajā atkal piezemējies, tik vien noelšas: “Un tas viss par manu naudu?...” Pārējo sakāmo noslāpē vējš, viļņu un motora troksnis. Redzu, ka viņa lūpas vēl kustas, kaut ko sakot, bet dzirdēt vai saprast neko nevar. Turpretī laivas stūrmanis inuīts, stāvot kājās laivas pakaļgalā, mierīgu un nosvērtu skatu veras tālē un droši stūrē, arī Stefans no laivas pakaļgala raugās gluži mierīgi – var redzēt, ka viņiem šāda situācija ir ierasta. Protams, ka viņu ūdens un vēja necaurlaidīgie tērpi un īpaši cimdi šādiem apstākļiem ir daudz piemērotāki nekā mūsu vieglais vasaras makšķernieku apģērbs. Arī laivas pakaļgalā, kur atrodas viņi, ir mierīgāk un tik briesmīgi nekrata un nemētā. Un tomēr... mums līdzi brauc Stefana sieva ar mazo meitiņu, un ir patiesi jāpabrīnās, cik pacietīga ir mazā meitenīte. Ne reizi viņa neizrāda neapmierinātību, nečīkst. Atliek vien minēt, kā viņas veselību ietekmēs šis brauciens ledainajā vējā. Laikam jau nekā – mazais ir rūdīts; māte ik pa brīdim savelk uz bērna galvas cepurīti, kas noslīd, arī zeķītes ne vienmēr nosedz lielus. Neviļus salīdzinu šo knīpu ar mūsu līdzīga vecuma bērniem, kas aug, neiepazīstot ekstrēmas situācijas, un bieži niķojas, sastapuši pašas mazākās grūtības vai neērtības. Jā, tā ir milzīga, prātam neaptverama atšķirība. Esmu drošs, ka meitenītes veselība necietīs, tas ir rūdījums, kas raksturīgs tikai šejieniešiem.

Kad vairs nejūtu ne nogurumu, ne salu, ne slapjumu, beidzot tuvojamies Kakortokai. Pie krasta piestājām slapji un nosaluši, taču priecīgi, ka viss beidzies. Aldis lielās, ka sēdējis “kā turks” un ar kājām spējis amortizēt kritienus laivas dibenā. Es izkāpju no laivas ar atdauzītu astes kaulu un tas, sperot soļus, liek par sevi just. Jakas piedurknes izmirkušas līdz elkoņiem, mitrums aizzadzies līdz padusēm, bikšu dibens un kājstarpe slapja. Pārējiem braucējiem nav klājies labāk, taču šobrīd tas šķiet tīrais sīkums, visi smaidām. Kāpjot ārā un atskatoties uz mūsu “kuģi”, tikai tagad ievērojam, ka laivas dibenu klāj pirksta platuma ūdens. Un būtu jau arī brīnums, ja tas tur nebūtu...

Iekārtojušies viesnīcā, ievietojam slapjās drēbes žāvējamajā skapī. Pēc nepilnas stundas viss ir puslīdz apžuvis, un varam doties tikties ar Ivaru Sīli. Pēc īsas pilsētiņas apskates Ivars aicina paciemoties pie sevis. Tiekam uzņemti Ivara mājās, kur viņa sieva Aka šim notikumam par godu sagatavojusi īpašu cienastu. Mēs savukārt ciema kukulim esam atveduši polietilēna maisu ar pašu saķertajām palijām. Ieraugot šo maisu, Aka noelšas vien, sak, kas to zivju lērumu varēs apēst? Vakara gaitā pie Ivara atnāk viņa kaimiņi un mūsu gādātais tiek arī viņiem. Ivars šajā sakarā piebilst, ka draugu un kaimiņu viņiem esot gana un ka te tā pieņemts – dalīties ar visu. Tas mūs nomierina, jo redzam, ka manta postā neaizies. Noskaidrojam, ka Ivars rīt ar mums kopā lidos uz Kopenhāgenu, viņš iecerējis nokļūt Nar-sarsuakas lidostā ar helikopteru, kas izlidos pēc tam, kad jau būsim devušies ceļā ar kuģīti. Aicinājumu doties uz lidostu kopā ar mums, rīt no rīta, ar kuģīti, Ivars nepieņem, teic, ka esot jāsagatavojas braucienam uz Eiropu, kur iecerēts pavadīt ilgāku laiku.

Mūsu tautietis zinātnes un mākslas pasaulē ir populāra persona. Gan Grenlandē, gan citur viņu pazīst kā fotogrāfu, rakstnieku, TV programmu producentu, ģeofiziķi, ziemeļu izpētes ekspedīciju vadītāju un konsultantu. Ivars precējies ar šejienieti – mākslinieci Aku Hēgi, viņiem ir divi pieauguši bērni, arī mākslas pasaules pārstāvji. Par Ivara un viņa ģimenes daiļradi neko sīkāk nerakstu, jo 2007. gadā Madonā, Liepājā, Daugavpilī un Rīgā ikvienam bija iespēja apmeklēt ģimenes personālizstādi “Kvadrofonija” un šo kultūras pasākumu palīdzēja sagatavot Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā. Piebildīšu vien to, ka Ivars ir patīkams sarunu biedrs, viņam piemīt ziemeļnieku viesmīlība un vienkāršums. Vislabāk viņa personību varētu raksturot ar žurnālistes Daigas Kalniņas teikto: “Nekas nav labāk Latvijai atklājis Arktikas un Grenlandes pasauli kā mūsu tautieša Ivara Sīļa darbi. Latvietis, kurš spējis radoši iesakņoties un dot sava talanta augļus ledāju zemē...”

Uz jautājumu, kas bijis tas, kas aizvilinājis viņu uz šo tālo ledāju zemi, Ivars vien nedaudz padomā un, veroties pa logu tālumā, atbild ar vienu vienīgu vārdu: “Avantūra...” Varbūt tādēļ man personīgi viņš ļoti atgādina Džeka Londona ziemeļu stāstu personāžus. Spēcīgs un nosvērts, inteliģents vīrs, ar kuru ir patiess baudījums tikties un sarunāties. Nešaubos, vīrs, uz kuru var paļauties. Bet šeit ziemeļos citādi nemaz nevar iedzīvoties un justies kā savējais. Lai tevi pieņemtu vietējie, jāvar un jāprot viss, kas še ikdienas sadzīvē pieņemts. Jāprot vadīt suņu vilktas kamanas, jāēd ēdiens, kas tobrīd pieejams, jāmedī, jāzvejo un jādara vēl daudz kas tāds, kas mums var likties neiespējams.

Pēc patīkamā vakara Ivara mājās dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ivars mūs pavada un pastāsta daudz interesanta saistībā ar šo pilsētiņu. Pilsētiņu nieka 20 minūtēs izstaigājam no vienas malas līdz otrai. Vakarā, kad jau krēslo, viesnīcā ierodas otra mūsējo četrotne. Viņu brauciens ritējis pēc līdzīga scenārija, vienīgi motorlaivas gaidīšana ievilkusies, un bijis brīdis, kad sākuši jau nedaudz nervozēt, jo šādos laika apstākļos tumsā kuģošana nebūtu iespējama. Nāktos braucienu pārcelt uz nākamo dienu, taču kādi tad būtu laika apstākļi ciklona pārņemtajā zonā, prognozēt nav varējis neviens... Stefans, kurš ar mums kopā atbraucis gādāt par jahtas motora remontu, nav aizmirsis par saviem viesiem un atvedis guļammaisus. Te jāpaskaidro, ka patlaban viesnīcā nav pieejams pilns serviss. Taču gulēt var, un pēc neilga brīža, medicīniskos nolūkos baudījuši vietējā šņabja devu, kura pagatavošanai tiek izmantots vairākus tūkstošus gadus senu Grenlandes ledāju ūdens, dodamies pie miera.

Nākamajā dienā, jau sēžot lidmašīnā un ar Māri pārrunājot dažādas tēmas, nonākam līdz sarunai par Grenlandes lediem. Par to izmantošanu tējas vai buljona pagatavošanā. Māris atzīstas, ka iesākumā, ejot copēt, ūdeni buljona kubiciņu šķīdināšanai ņēmis viesnīcā un plastmasas pudelītē nesis līdzi. Pēcāk nodomājis, kāpēc tā? Ūdeņu taču Grenlandē netrūkst, un tie ir tīri. Pat ja nav upītes vai strauta, droši izmantojams visur esošais ledus, arī fjordos peldošie ledus gabali, kuru “tēvs” nav vis sāļais jūras ūdens, bet gan šļūdonis. Taču... Jāatzīst, ka arī mūsu grupai ne viss ledus izmantošanas ziņā iecerētais izdevies. Piemēram, līdzi paņemto viskiju tā arī nesataupījām līdz brīdim, kad varējām to uzliet tūkstošgadīgajam ledum....

Kā jau tas pēdējās dienās ierasts, rīts modina ar lietavām un brāzmainu vēju. Pilsētiņai pāri traucas zemi mākoņi. Šoreiz viss norit bez aizķeršanās, viesnīcas busiņš norunātajā laikā ir klāt un aizvizina līdz ostai. Pēc neilgas gaidīšanas, kuras laikā uzmeklējam patvērumu no lietus un vēja zem kādas ostas noliktavas jumta šaurās pārkares, mūsu kuģītis ir klāt. Brauciens ir visumā komfortabls, ja neskaita stipro zvalstīšanos viļņos, kas savā ziņā atgādina par vakardienas ekstrēmo braucienu. Starpība tā, ka šoreiz sēžam siltā un sausā kajītē. Narsarsuakā nav ilgi jāgaida, kad pie piestātnes pieripina jau zināmais busiņš, kas mūs un mantas aizved uz lidostu. Tur – tikšanās prieki ar Māri un pirmie makšķernieku stāsti.

Kad esam sasēdušies boingā un gaidām pacelšanos, lai lidotu uz Kopenhāgenu, lidmašīna nez kādēļ stāv un stāv. Paiet minūtes 20, tad pa iluminatoru ieraugām, ka netālu no lidostas ēkas nosēžas helikopters un no tā izkāpj vairāki pasažieri, tostarp arī Ivars. Steidzīgi viņš nozūd lidostas ēkā. Pēc neilga brīža viņš vingriem soļiem šķērso lidlauku, dodoties pie mūsu lidaparāta. Viņa parādīšanās visos pasažieros, par mums nemaz nerunājot, izsauc saviļņojumu un prieku, arī lidmašīnas stjuartes ar viņu sasveicinās kā ar senu paziņu. Izrādās, ka Grenlandes aviolīniju lidmašīna gaidījusi slaveno latvieti. Te nu komentāri tiešām lieki...

Gan turpceļā, gan tagad, lidojot ar “Air Greenland”, sajūtam kādu īpašu kvalitāti pasažieru apkalpošanā. Laipnas stjuartes ēdienus pasniedz kopā ar metāla dakšiņām un nažiem, ir karstas aromatizētas salvetes pirms un pēc ēdiena. Neviļus to salīdzinām ar mūsu “Air Baltic”. Kāpēc te ir savādāk? Nemākam vai negribam? Te nākas atgriezties pie iepriekš minētā – pie tā, ka jau pašā šā ceļojuma sākumā “Air Baltic” un lidosta “Rīga” mums sagādājusi nepatīkamus brīžus. Proti, mūsu makšķerkāti bija palikuši Rīgā, lidostas apkalpojošo darboņu nevērības dēļ. Atklājām to jau Kopenhāgenas lidostā pārsēžoties. Protams, bijām sarūgtināti un neziņā, ko darīt ar iecerēto copes braucienu. Mūsu maršruts, pārvietošanās grafiks un transporta veidi tajā bija sarēķināti līdz pēdējam sīkumam. Makšķerēšana iecerēta tālu no apdzīvotām vietām, lidostām un ceļiem. Un nu vienā mirklī lidostas “Rīga” vainas dēļ šis mērķis tika sagrauts!? Vai atcelt braucienu? Kurš un kā var kompensēt visu braucēju ieguldījumu, gandrīz gadu gatavojot un organizējot šo makšķernieku kluba “Salmo” biedru pasākumu? Kurš un kā var kompensēt ekspedīcijas dalībnieku individuālo ieguldījumu, Grenlandē un Norvēģijā dzīvojošo sadarbības partneru paveikto? Vai vispār to var sarēķināt naudā? Gribas jautāt – vai lidostas “Rīga” vadība kādreiz ir padomājusi, kā šādos gadījumos rīkoties, nevis formāli atrakstīties, atsaucoties uz instrukcijām un nejaušību. Manuprāt, še nepieciešamas pavisam citas mērauklas, jo formāla rīcība būtībā sagrauj elementāras cilvēka tiesības uz gaidīto un izvēlēto atpūtu.

Aprakstītās nepatīkamās epizodes noslēgums ir tāds, ka jau atceļā, kad piestājām Kakortokā, no Ivara Sīļa uzzinājām, ka mūsu spiningu kāti atceļojuši uz šo mazo vietējo helikopteru lidostiņu un jau dažas dienas gaida bagāžas novietnē. Lielas vajadzības pēc kātiem vairs nav, taču manta vērtīga, jāsavāc. Rezultātā iegūstam vēl vienu nestandarta bagāžas paku, par kuras vešanu aviatoriem vēlreiz jāmaksā no mūsu kabatām un šoreiz jācer, ka tā atgriezīsies Rīgā. Kāti izceļojušies bez pielietojuma, vien iepakojums pagalam nodriskāts. Vai kāds “lidostas darbonis” var aprēķināt, cik daudz pozitīvu emociju esam zaudējuši, copējot ar svešiem, salauztiem un nepiemērotiem rīkiem? Vai kāds atmaksās morālās ciešanas, pārdzīvojot spiningu neiekraušanu Rīgas lidostā. Un neziņu par to likteni? Laikam jau ne. To sapratīs tikai copmanis vai cilvēks, kurš nonācis līdzīgā situācijā.

Viljama un Stefana steigā sarūpētie spiningu kāti ne tuvu nebija ideāli – kādam bija nolauzta spicīte, vēl kādam trūka gredzenu, kātu tests neatbilda mūsu mānekļiem. Tajā pat laikā varam droši apgalvot, ka tikai pateicoties šo divu vīru iejūtībai, mūsu makšķerēšanas ceļojums jeb ekspedīcija tomēr notika pa īstam. Vēlāk, jau mājās pārdomājot un pārrunājot piedzīvoto, saprotu, ka prasīt Rīgas lidostai atlīdzināt morālo kaitējumu būtu cīņa ar vējdzirnavām – lieka laika tērēšana. Un ko gan šāda “atlīdzība” mums reāli dotu? Beigu beigās – mēs taču pie makšķerēšanas tikām!... Paldies Stefanam, Viljamam, Ivaram un tiem, kuri palika mājās, domāja labas domas un juta līdzi!

Turpmākie copmaņa klejojumi mani vēl trīs reizes aizvilinājuši uz Grenlandi, vienmēr gūstot neaizmirstamas pozitīvas emocijas. Bez piedzīvojumiem nozaudēto mantu dēļ nesam iztikuši arī citās reizēs. Tā vienā no ziemeļu ekspedīcijām, toreiz Kopenhāgenas lidostas vainas dēļ, Alda mugursoma ar drēbēm, apaviem un vizuļiem, izceļojusies 5000 kilometrus, pēc nedēļas, kad jau lidojām mājup, saplēsta atradās uz kāda kruīza kuģa Grenlandes ūdeņu ziemeļdaļā. Kā soma no Kopenhāgenas lidostas nokļuva uz kruīza kuģa? Nejaušas sagadīšanās dēļ, redzējām to Kopenhāgenas lidostā izmetam uz kravas ratiņiem no airBaltic lidmašīnas. Un ja vien soma mācētu runāt, būtu gaužam interesanti uzzināt par tās ceļojumu. Kas droši vien ir aizraujoša piedzīvojuma vērts, tāpat kā Nilsa Holgersona brīnišķais ceļojums ar meža zosīm. Taisnības labad gan jāsaka, ka toreiz Aldim tika atmaksāta saplēstās somas un nopirkto bikšu vērtība, jo, lai gan somas saturs nebija zudis, lidojumā no Rīgas viņš bija devies šortiņos, jo laika apstākļi mājās bija svelmaini. Nonākot Grenlandē, šorti bija acīmredzami nepiemērots apģērba gabals.

Pēc četrām ekspedīcijām Grenlandē izprotu Ivaru Sīli, kad viņš, atbildot uz manu jau-tājumu, par to, kas viņu aizvilinājis un notur šajā skarbajā planētas nostūrī, pateica tikai vienu vārdu. Esmu arī pārliecināts, ka katrā copmanī vai medniekā, ikkatrā, kurš gatavs atklājumiem un piedzīvojumiem, kaut kur dziļi iekšā sēž šis maģiskais vārdiņš, tas rosina, dzen, un neļauj rimt. Piekrītu Ivara teiktajam, ka “Pasaule ir pilna ar avantūrām, iespējām, aicinājumiem un sapņiem. Un, lai gūtu prieku un dzīvotu harmonijā ar sevi, cilvēkam jāprot pareizi izvēlēties, kādam sapnim sekot...”!!!

Grāmata VI

Sibīrijas upju karali meklējot Suhaja Tunguskā. Otrā tikšanās

Makšķernieku kluba “Salmo” piecu biedru kārtējā copes ekspedīcija Sibīrijā 2010.gada jūlijā un augustā. Izsenis zināms, ka Jeņisejas pietekas ir slavenas ar saviem taimi-ņiem, un nekur citur plašajā Sibīrijā, uzdrošinos apgalvot – pat pasaulē, nav vērojama tik liela šīs sugas zivju koncentrācija.

Tiekamies Rīgas lidostā, lai dotos uz Maskavu. Maskavā pārsēžamies un lidojam līdz Krasnojarskai. No Krasnojarskas ar vietējā avioreisa lidmašīnu, pieturoties lielās Sibīrijas upes Jeņisejas tecējumam, līdz Turuhanskai. Lidojums ar “AN–24” lidaparātu aizņem gandrīz trīs stundas un ir teju 1200 km garš. Turuhanska jau no cariskās Krievijas laikiem ir bēdīgi slavena izsūtījumu un nometinājumu vieta, kas izpletusies Jeņisejas labajā krastā pie Podkamennajas Tunguskas (Подкаменная Тунгуска, arī Чулакан, arī СредняяТунгуска) ietekas Jeņisejā. Cariskās Krievijas laikā uz šo nomaļo vietu bija izsūtīts pat Josifs Džugašvili (Staļins).

Lidojuma laikā uz Turuhansku pa lidmašīnas iluminatoriem vērojam taigu, kura plešas līdz pamalei. Vietumis tajā paspīd zilgani pleķīši (ezeriņi) un šauras līkloču līnijas (upes). Raugoties šajā mežu, purvu, ūdeņu un odu valstībā, prātā nāk domas – cik gan labi ir traukties pāri visam šim bezgalīgajam haosam, sēžot lidaparāta ērtajā krēslā, ēdot stjuartes piedāvāto sviestmaizi un vērojot šo plašumu no augšas! Skaidri apzinos, ka tur, lejā, pārvietošanās šķēršļotajā apvidū ir ārkārtīgi nogurdinoša un pat riskanta. It labi atceros sajūtas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Taimiras pussalā, kad, lai nokļūtu ieplānotā ūdens tūrisma maršruta sākumā, gājām pa šādu apvidu un mugursomās, kas svēra 50–60 kilogramu, nesām līdzi visu nepieciešamo. Tolaik tikai tā varējām īstenot iecerēto – nokļūt Putorānu plato līdz vietai, kur savu tecējumu uzsāk tālaika sapņu upe – Lielā Honna–Makita. Kamēr gremdējos atmiņās par seniem Sibīrijā piedzīvotajiem notikumiem, lidmašīna sāk piezemēties. Pulkstenis rāda jau septīto vakara stundu. Laika apstākļi ir ciešami – nomācies, bet vismaz nelīst, arī vējš pierimis. Krasnojarskā lija, un sliktās redzamības un brāzmainā vēja dēļ mūsu reiss uz Turuhansku vairākkārt tika atlikts.

Pie lidmašīnas mūs sagaida jau iepriekšējā ceļojuma reizē 2008. gada vasarā iepazītie draugi – centrālās Sibīrijas civilās lidsabiedrības atbildīgs darbinieks Vasīlijs Petrovičs un viņa kolēģi, kuri atbraukuši ar divām automašīnām. Smejam, ka pietrūkst tikai izritināta sarkanā paklāja, kādu starptautiskais protokols paredz augstu viesu sagaidīšanas gadījumā. Sirsnīga apsveicināšanās, tad sagaidītāji skubina kraut somas vienā no mašīnām, kurai aizmugurē ir neliela kravas kaste mazizmēra kravu transportēšanai. Paši sakāpjam tradicionālajā “bobikā” un tiekam aizvesti uz viesnīcu un iekārtoti tur līdz rītam, kad paredzēts nākamais lidojums, šoreiz ar helikopteru. Šādu kārtību esam norunājuši, pieredzes mācīti, jo jāatzīst, ka iepriekšējās “Sibīrijas tūres” reizē bija grūti pēc nogurdinošā ceļa bez aklimatizācijas tūdaļ doties taigā.

Iekārtošanās viesnīcā neaizņem ilgu laiku. Vairumu Krievijā ārzemniekiem noteikto formalitāšu jau nokārtojuši mūsu draugi, tādēļ drīz vien saņemam mājīgu divvietīgu numuriņu atslēgas. Vēl šovakar paredzēta iepazīšanās ar mūsu pavadoni Pāvelu viņa mājās. Pie viena varēsim novērtēt, kas sagādāts ceļojumam. Dodamies turp. Pagalmā sakrauta kaudze ar visdažādākajām mantām, somām un laivu brauciena piederumiem. Pie kaudzes rosās Pāvels, ko turpmāk sauksim vienkārši par Pašu. Viņš ir liels un plecīgs vīrs, stabili pāri 100 kilogramiem. Sasveicinoties atklāti un draudzīgi uzsmaida –“īsts” sibīrietis! Rokas spiediens stingrs, plauksta milzīga – kā lācim. Mana plauksta burtiski pazūd viņa plaukstā. Paša skubina mūs visu novērtēt un pārliecināties, vai nav kas aizmirsts, vai būtu papildus sagādājams. Vai arī mantu kaudzē atrodam ko lieku, ko nevajadzētu ņemt līdzi. Rīt no rīta vairs nebūs daudz laika...

Pārlūkojam līdzi ņemamās lietas un konstatējam, ka viss sagatavots godam. Varam doties vakariņās. Tās baudām vietējā ēdnīcā. Varam tikai apbrīnot, cik grezni iekārtotas no ārienes nepievilcīgās ēkas iekštelpas. Tiek uzsaukti neiztrūkstošie tosti, laiks skrien nemanot, un pirmais vakars ievelkas. Atceramies iepriekšējā copes reizē piedzīvoto un mūsu pavadoni Albertu. Jau zinām skumjo vēsti, ka viņš pērn ziemā, pārnācis no taigas, mājās pēkšņi nomiris. Alberts apglabāts Krasnojarskā. Vēl pārrunājam dažus sīkumus, kas attiecas uz laivojumu un tā nodrošinājumu. Neiztrūkstoši tiek izstāstīts pa kādai pikantākai anekdotei un dažs labs kuriozs atgadījums no mednieku un makšķernieku piedzīvojumiem.

Vakariņas ir izdevušās, cienasts visiem gājis pie dūšas – stores zupa, antrekots, vārīti kartupeļi, svaigi dārzeņi, aukstās uzkodas, kaviārs, deserts un, protams, krievu šņabis – šoreiz topā “Pjatj ozjor”. Pēc vakariņām dodamies uz viesnīcu, kas ir visai moderna celtne ar gaumīgi un praktiski iekārtotām un aprīkotām telpām. Uz ēkas fasādes uzstādītais elektroniskais displejs rāda, ka gaisa temperatūra šovakar ir plus astoņi grādi pēc Celsija. Tātad relatīvi silts.

Jau astoņos no rīta pie viesnīcas istabiņas durvīm kāds klauvē un aicina doties uz lidlauku. Laika apstākļi lidojumam šobrīd esot īpaši labvēlīgi. Tā kā tie mēdz strauji mainīties, jāizmanto, ko daba atvēlējusi. Vasīlija Petroviča atsūtītais šoferis, šo informāciju ātri nobēris, skubina sēsties mašīnā. Tiekam pievesti tieši pie helikoptera, kurā jau iepildīta degviela, un atliek vien iekraut mantas. Ātri kravājamies un raušamies iekšā. Nedabūjam ne attapties, kad “MI–8” jau lido virs Jeņisejas un vēl pēc brīža ‒ virs taigas koku galotnēm.

***

Pēc stundas un divdesmit minūtēm helikopters nolaižas uz nelielas sēres − saliņā netālu no Suhaja Tunguskas un Boļšaja Sigovajas (Большая Сиговая) satekas. Šoreiz braucienu sākam nedaudz augstāk pa straumi nekā iepriekšējā reizē. To mums ieteicis Vasilijs Perovičš. Varam uzskatīt, ka ceļojuma ievads ir noslēdzies un sākusies tā galvenā daļa – ap 150–160 kilometru garais un astoņu dienu ilgais brauciens ar laivām un brīnišķīga cope neskartā dabā. Laika star-pība dara savu un arī vakar lidojumos pavadītās stundas vēl liek par sevi manīt. Taču, ievelkot plaušās svaigo taigas gaisu un sajūtot drīzo piedzīvojumu garšu, nogurums kaut kur pazūd, un prātu pārņem tās spēcīgās dziņas, kas atkārtoti virzījušas mūs uz šo Sibīrijas nostūri un kuru dēļ esam mērojuši tālo ceļu no Latvijas. Ātrāk jāmet vizulis garām plūstošajā “neskar-tajā straumē”! Nepacietīgākie − Guntars un Aleksandrs −, nenogaidījuši, kad tiks sakārtotas izkrautās mantas, tver pēc spiningiem un steigšus turpat pie helikoptera, kas pirms mirkļa sacēlis milzu vēju un troksni, jau laipo gar krastu cerībā pacīnīties ar pirmajām zivīm...

Tostarp pavadonis Paša secina, ka ūdens līmenis upē ir par kādu pusmetru vai metru augstāks nekā parasti. Krasta līnija applūdusi un nav skaidri iezīmējama, ūdens urdz starp mūsu māllēpēm līdzīgiem augiem. To kolonija stabili iesakņojusies piekrastes oļos. Garais kātiņš augu stingri notur straumē. Tā lapa ir bieza, nedaudz iegarena, ar smailu galu. Raugoties pa gabalu, rodas iespaids, ka ūdenī vibrē biezs, zaļš paklājs. Jau vēlāk konstatējām, ka šie augi liecina par ālantu, sīgu un alatu klātbūtni. Pavadonis informē, ka zivis labprāt uzturas pie šiem augiem, slēpjoties zem to lapām. Nereti vienā vietā var noķert pat vairākas zivis, jo tās kā no slēpņa uzbrūk māneklim, un īpaši nereaģē uz iepriekš sacelto jezgu. Šeit uz saliņas līdz upes malai ar krosenēm nenokļūt, un, tā kā mūsu nepacietīgie copmaņi vēl nav tikuši pie bikšu zā-bakiem, viņiem jāstāv 3–4 metrus no ūdens malas. Tas sarežģī vizuļa vadīšanu pie krasta, āķi ķeras augos, un copmaņiem jāpiņķerējas ar to atbrīvošanu. Braucot ar laivu, šādu problēmu nebūs. Paša sniedz norādījumus arī par vizuļiem. Veiksmīgākie esot liela izmēra (Nr. 5–6) gaišas krāsas rotiņi. Viņš še pavadījis ne vienu vien copmaņu grupu, kas pēdējā laikā arvien biežāk ierodas Sibīrijā no Maskavas un citām Krievijas pilsētām. Balstoties uz savu pieredzi šādu braucienu organizēšanā un ievērojot arī mūsu īpašās vēlmes, viņš sagādājis visu braucienam nepieciešamo: laivas, teltis, guļampaklājiņus, guļammaisus, individuālos termosus un slēgtas kārbas laivā līdzi ņemamo pusdienu ievietošanai. Ņemot vērā, ka dienu pavadīsim copējot, pusdienošana paredzēta pēc individuāla režīma. Ir arī motorzāģis, gāzes balons un plītiņa, saliekamie krēsliņi, galdiņš un liela Ķīnā ražota nojume, kurā patverties negaisa laikā. Savukārt Vasīlijs Petrovičs šoreiz sagādājis satelīttālruni, kas izmantojams kritiskos ga-dījumos. Visu šo mantību, sapakotu ūdens necaurlaidīgās somās un maisos, Paša vedīs līdzi piepūšamajā “saimniecības laivā” ar papildu celtspēju un dubultiem paaugstinātiem bortiem. Laivas pārvietošanos un manevrēšanu nodrošina airi un piekarināms benzīna dzinējs. Šoreiz līdzi nav neviena šaujamieroča. Paša ir pārliecināts, ka tikšanās iespēja ar agresīvi noskaņotu lāci šobrīd līdzinās nullei. Ja nu tomēr iznāks sastapties ar šo zvēru, nevajagot agresivitāti provocēt. Jāuzvedas mierīgi un bez liekas steigas jācenšas attālināties no lāča. Brauciena laikā šie vārdi apstiprinās – lācis, ko sastopam un no laivām vērojām rosāmies krastā, neizrāda ne mazāko interesi par laivotājiem. Mierīgi, savā nodabā ar ķepu cilā krasta akmeņus, pa reizei “aplaimojo” mūs ar garlaikotu, bet vienlaikus vērīgu skatienu. Reiz kādā populār-zinātniskā žurnālā izlasīju, ka grizli lāči Aļaskā zem kalnu nobiru akmeņiem meklē tauriņus. Dienā tie apēd vairākus tūkstošus šo lidoņu, tā uzkrājot nepieciešamo proteīna daudzumu. Interesanti, ko gan ēdamu Sibīrijas brūnais lācis meklē zem akmeņiem...? Aleksandrs, kurš todien bija braucis visiem pa priekšu un lāci ieraudzīja pirmais, vēlāk stāstīja, ka vienu mirkli gan esot izbijies, jo pekainis tieši tajā brīdī izdomājis šķērsot upi – tas meties peldus, enerģis-ki sprauslājot, galvu grozot un laivotāju uzmanīgi vērojot. Vienubrīd pat šķitis, ka lācis peld tieši uz laivu un netaisās griezt tai ceļu. Aleksandrs tūdaļ licis spiningu pie malas un, vaigus piepūtis, gūlies airos, tādēļ varbūtējā sadursme gājusi secen. Arī tovakar Paša, noklausījies mūsu stāstus, mierīgi atkārto jau teikto – vasarā plēsīgie dzīvnieki Sibīrijā ir labi paēduši, mednieki tos nav apskādējuši, tāpēc agresija vai uzbrukums ir maz ticams. Paša secina, ka šis dzīvnieks acīmredzot bijis jaunulis un piebilst: “Protams, simtprocentīgas garantijas jau nav”. Piemēram, agresivitāti varot izprovocēt teritorijas sargāšanas instinkts vai pārlieku tuva distance. Lai tā nenotiktu, cilvēkiem allaž jābūt vērīgiem un piesardzīgiem.

Taču pietiks par lāčiem. Laiks atgriezties brīdī, kad esam izsēdināti uz saliņas, helikopters vēl tikai grasās lidot prom, bet Guntars un Aleksandrs jau metušies copēt. Rezultāti nav ilgi jāgaida. Guntars turpat pie helikoptera uz spoža trešā numura rotiņa izvelk vairākas sīgas un ļenoku. Aleksandrs, pagājis nedaudz uz leju, izvelk pirmo taimiņu. Tas gan notiek nedaudz komiski. Pievilkts pie krasta, taimiņš veic asu, spēcīgu kustību un rezultātā 0,3 mm monofīlā aukla pārtrūkst, bet Aleksandrs, lai nezaudētu lomu un vizuli, met zemē spiningu un milzu soļiem metas ūdenī. Pa gabalu vērojam, kā viņš, ar rokām drudžaini smalstīdams un grābstīdams gan gaisu, gan ūdeni, tomēr pamanās izmest apjukušo taimiņu krastā. Notiekošais izraisījis vispārēju sajūsmu un smieklus. Pats ķērājs gan stāv kastā apmulsis, slapjās krosenēs un pilošās ūziņās, tomēr apmierinātu sejas izteiksmi un nevar vien pieskrējušajiem fotogrāfiem pa prātam nofiksēt rokās savu lomu. Zivs enerģiski lokās un izrāda nepārprotamu vēlmi atgriezties atpakaļ upē, no kuras tik pēkšņi izmesta. Taimiņš ir kādus 5–6 kilogramus smags. Kad bildēšanās beigusies, izskan padoms, ka taimiņš jālaiž atpakaļ, bet tad kāds ieminas, ka zivi klātos uzdāvināt pilotiem, kuri mūs atveduši un vērojuši notikušo. Viss skaidrs, kopīgais lēmums nosliecas par labu pilotiem. Pa to laiku Paša jau uzrīkojis saliekamo galdiņu, un Vasīlijs Petrovičs sagatavojis pirmā noķertā ļenoka filejas, kuras viņš apkaisa ar sāli un apslaka ar svaigu citrona sulu. Tūdaļ arī Mārtiņš kādā somā sameklē Rīgā iegādātās Baltkrievijā ražotās kristāla glāzītes, un pirmie lomi tiek pie “zāļu” tiesas. Nelielā ekspedīcijas sākuma spriedze prasa savu, taču tagad beidzot iestājas miers un gandarījums, sak, tālo ceļu neesam velti mērojuši. Runas pie galdiņa, kura servējums varētu sacensties ar visizsmalcinātāko restorānu virtuvēm, nevelkas ilgi. Vasīlijs Petrovičs un piloti kļūst steidzī-gi. Jāķer laika apstākļi. Paņēmuši līdz taimiņu, viņi kāpj helikopterā, lai lidotu atpakaļ. Vēl tikai norunājam, ka trešajā brauciena dienā ar satelīttālruņa palīdzību ziņosim par ceļojuma gaitu un par laiku, kad plānojam būt pie Suhaja Tunguskas ietekas Jeņisejā.

Un tad jau helikoptera propellers, saceļot milzu vēju, ceļ lidaparātu augšup. Filmēju aizlidošanas mirkli un jūtu, ka stipri jāpiepūlas, lai mani neaiznes pa gaisu vai neapgāž. Kad liecos uz priekšu, jūtu, ka varu nokrist uz deguna, kad iztaisnojos, jāraugās, lai nenoveļos uz muguras. Sajūtas līdzīgas kā vēja tunelī. Svārstos kā sienas pulksteņa pendele, videoka-mera rokās dreb, un nevaru to stabili noturēt. Aldis, Mārtiņš un pavadonis, uzgūluši mantu kaudzei, ar augumiem un rokām tur vieglākās somas, sargājot no aizpūšanas. Pārējie pavadītāji, lai neapkristu − plati izpleš kājas un ietupjas ceļos – kā karatisti “kiba dači” stājā. Jāsargā acis no gaisā virpuļojošajiem gružiem. Motoram vēl spalgāk iegaudojoties, helikopters paceļas gaisā un aizlido. Izbaudām jau agrāk še piedzīvotas sajūtas – mazpamazām skaņa attālinās, dziest un iestājas klusums, sadzirdama vien ūdens čalošana, tam virmojot gar piekrastes akmeņiem un augiem. Beidzot klāt vārdos neaprakstāmais miers, kas šeit, Sibīrijas taigā, pārņem ikvienu cilvēku, kurš uz šo nekurieni atkūlies no pilsētas kņadas un burzmas. Gribas piesēst un nodoties meditācijai, raugoties upes vienmērīgajā plūdumā, ieklausoties taigas šalkoņā un sajūtot mūžības un Sibīrijas dabas vareno elpu.

Un vēl. Šoreiz mūs neapņem taigas asinssūcēju miriādes. Odu, knišļu un mušiņu ir daudz mazāk, ja salīdzinām ar to lērumu, ko piedzīvojām pirms diviem gadiem. Šoreiz nerodas momentāna vajadzība pēc moskītu tīkliņiem, pietiek ar to, ka uz atklātajām ķermeņa daļām uzpūšam vai uzsmērējam kādu insektus atbaidošu smāķi. Paša skubina pūst laivās gaisu, pakot līdzpaņemtās mantas un gatavoties nobraucienam. Ir jau vēla pēcpusdiena. Vēl šodien ieplānots makšķerējot nobraukt vismaz kādus 15 kilometrus un tikai tad meklēt vietu nometnei. Uz lēzenās saliņas, kur esam izsēdināti, palikšana nav droša, gludo oļu sanesums tikai nedaudz paceļas virs upes līmeņa. Arī malka uz saliņas nav atrodama.

Itin drīz esam sagatavojuši laivas, sapakojuši mantas un jūtamies gatavi doties straumē. Piepūšamās laivas ir kvalitatīvas (aizsteidzoties priekšā notikumiem, varu atklāt, ka astoņu laivošanas dienu laikā gaisa krājumus to “balonos” nenācās papildināt). Vēl tikai jāpārliecinās, vai kaut kas nav palicis krastā. Tas ir obligāts rituāls pirms katras ceļā došanās reizes. Skan teju neticami, taču kāds allaž pamanās kaut ko aizmirst nometnē.

Dodamies ceļā. Sācis smidzināt sīks lietutiņš. Tai pat laikā tas netraucē nodoties spiningošanai. Iesākumā man neveicas, varbūt tāpēc, ka braucu viens no pēdējiem. Taču drīz vien arī es tieku aplaimots ar pirmajiem lomiem. Zivis šeit, augštecē, lielākoties ir nelielas (protams, pēc Sibīrijas mērauklām). Sīgas, alatas un ļenoki. Kā jau pavadonis ieteicis, labprātāk ķer palielu, spožu 5–6 numura rotiņu. Taisni jābrīnās par nepilnu kilogramu smagajām sīgām un alatiņām, kuras savā salīdzinoši nelielajā mutē spēj ierīt visu palielā vizuļa trīsžubura āķi. Pārējie mānekļi pagaidām neizraisa kaut cik ievērojamu ūdens iemītnieču ievērību. Pēc pieredzes gan zinu, ka eksperimentēt ar mānekļiem labāk tur, kur zivju koncentrācija ir salīdzinoši liela – tad var gūt samērā objektīvu ieskatu konkrētās vietas konkrēto zivju “gaumē”.

Lēnām un bez liekas piepūles pludinoties pa straumi, līdz vakaram esam nokļuvuši iecerētajā nometnes vietā. Tur Paša, mūs gaidot, visu jau iekārtojis: uzslējis lielo telti, iekurinājis ugunskuru un gatavo vakariņas. Šodien katram no mums pieķērušies vairāki nelieli taimiņi, kurus Paša sibīriešu mēlē sauc par “taimešata” – taimiņu bērniņiem. Rēķinot “uz aci”, šo zivju svars svārstās no pieciem līdz astoņiem kilogramiem, bet to garums ir tuvu metram. Mārtiņš dienas beigās, rezumējot rezultātus, sakās noķēris un atlaidis sešus taimiņus, manā kontā ir trīs, Aldim – četri, līdzīgi arī Guntaram un Aleksandram. Lēšam, ka pa visiem kopā šodien esam noķēruši un atlaiduši 17 taimiņus. Par noķertajām un atlaistajām sīgām un alatām atsevišķu rēķinu nav, to skaitu var raksturot ar diviem vārdiem – vesels lērums. Reizēm dzidrajā ūdenī, redzot kādu sīku alatiņu vai sīgu dzenamies pakaļ vizulim, pavelku mānekli ātrāk, lai zivs nepaspēj to noķert un ierīt āķi. Tā ir interesanta sacensība – nevis censties noķert zivi, bet izvairīties no zivs noķeršanas. Par šādu copes veidu neesmu neko lasījis pat populārākajos makšķernieku žurnālos. Reizēm alatas un sīgas, dzenoties pakaļ vizulim, nespēj apstāties pat tad, kad māneklis jau izcelts no ūdens, un sakampj to gaisā. Šādi skati ir ārkārtīgi azartiski. Ļenoku upē nav daudz, un tie lomos gadās retāk. Tai pat laikā šo zivju uzbrukums un vizuļa tvēriens ir daudz agresīvāks. Ļenoks parasti uzrodas kaut kur pie vizuļa sāniem vai apakšas, un veiklības spēlītēs šīs sugu pārstāvjus neizdodas pārspēt...

Aldis piedzīvojis interesantu atgadījumu ar līdaku. Stāvējis akmeņiem pieblīvētā krastā un atstraumē ķēris sīgas un alatas. Brīdī, kad vilcis lielu uzķērušos alatu, kas enerģiski pre-tojusies, jau pie paša krasta to no trīsžubura āķa norāvusi pēkšņi no krasta kantes dziļuma izmetusies liela līdaka. Plēsoņa sagrābusi alatu šķērsām, straujām kustībām purinājusi, līdz alata bijusi no āķa nost. Pēc tam līdaka nav devusies atpakaļ uz savu slēptuvi, bet turpat krasta seklumā nogūlusies uz grunts un, upuri cieši zobos turot, sākusi to lēnām sagriezt, lai ierītu ar galvu pa priekšu. Aldim izdevies šo neparasto skatu iemūžināt fotoattēlā – līdaka nav reaģējusi pat uz Alda rosīšanos, meklējot fotoaparātu, un uz zibspuldzes zibšņiem.

***

Vakars, kaut arī nomācies, ir salīdzinoši rāms, smidzinātājs mitējies, vien lielās saimniecības telts nolaistās malas plandās liegā vējiņā. Tā kā diena bijusi notikumiem bagāta, drīz vien pēc vakariņām dodamies pie miera. Naktī pamostos no skaļa trokšņa. Vēja brāzmas purina telti, lietus gāž kā ar spaiņiem, apkārt taigā skaļi šalc un krakšķ koki, nospriegotajās telts atsaitēs vējš dzied savādu gaudu dziesmu. Sametas bail – vai atsaites esam pietiekami droši nostiprinājuši? Vai auklas izturēs, vai telts uzcelta pietiekami tālu no kokiem? Troksnis visapkārt ellišķīgs. Telts tomēr iztur, neviens zars uz telts nenokrīt un es pamazām atkal iegrimstu ciešā miegā. Pamostos ap 10 no rīta. Ārā dzirdama rāma pavadoņa balss. Gatavojot brokastis, viņš stāsta, ka ap diviem naktī pamodies no skaļa trokšņa un pa telts lodziņu pa-spējis ieraudzīt, ka vējš sagāž un aiznes pa gaisu lielo saimniecības telti. Paša ātri izrausies no telts un skrējis pakaļ. “Bēgli” izdevies panākt pašā pēdējā brīdī jau pie ūdens. Pavadonis palīgā nevienu neesot saucis, pats atvilcis telti atpakaļ nometnē un šoreiz atsaites nostiprinā-jis jau ar krietni lielākiem akmeņiem. Secinām, ka saimniecības telts jumts varētu kalpot par buru kādam buriniekam. Buras laukums vēl vairāk palielinās, ja, vēloties sargāties no vēja, tiek nolaistas telts sānu malas. Vakar tā bijām izdarījuši, tāpēc arī vējš aizrāva telti pa gaisu. Turpmāk jāuzmanās − jārēķinās ar negaidītām un spējām vēja pūsmām pat tad, ja vakara pusē nekas neliecina par spēcīgu vēju naktī, telšu atsaites vienmēr jānostiprina ar lielākiem akmeņiem. Ejot gulēt, lielās telts sānu sienas jāsaritina, lai neveidojas pārāk liels laukums.

Jau brauciena sākumā esam vienojušies par pienākumu sadali. Pavadoņa uzdevums būs plānot ikdienas veicamo maršrutu, iekārtot nometni, gatavot brokastis un vakariņas. Zivis? Nē, tās gan Paša netīrīs, tas būs katra ķērēja individuāls darbiņš, kas vienlaikus arī limitēs vēlmi lomā paturēt vairāk, nekā nepieciešams ikdienas lietošanai pārtikā. Saprotams, ka tīrīt zivis odu pārņemtajā krastmalā nav nekāda patīkamā nodarbe.

Rīts pēc vētras naktī ir saulains un rāms. Nekas neliecina par plosījušos negaisu, augstu zilajās debesīs “peld” balti mākonīši, upe plūst rāmi un tās ūdenī atspoguļojas dzidri zilās debesis, taiga klusi šalko. Vien šur tur zemē mētājas nolauzti zari, kas uzskatāmi liecina par notikumiem naktī.

Paša informē, ka šodien vajadzētu nobraukt kādus 20 kilometrus. Iesākumā tas liekas daudz. Taču, kā secinām vakarā, rāmā laiciņā vienmērīgi plūstošajā straumē tas paveicams bez īpašas piepūles. Arī šī diena bijusi makšķernieku piedzīvojumiem bagāta. Taimiņi vai-rākkārt pieteikušies visiem, taču Sibīrijas upju “zivju karaļi” nav ievērojami lielāki par vakardien ķertajiem. Vasara Sibīrijas vidusdaļā bijusi salīdzinoši vēsa un lietaina, tādēļ Suhaja Tunguskā ūdens līmenis joprojām ir kādu metru vai pusotra augstāks nekā parasti. Par laimi, ūdens nav duļķains un nenomāc zivju barošanās instinktu. Salīdzinot ar Ļenas pietekām, kur, nolīstot pat nelielam lietutiņam, ūdens kļūst duļķains un cope vispār nav iespējama, šeit viss notiek. Tas, protams, priecē. Paša, situāciju komentējot, teic, ka taimiņi patlaban izklīduši pa visu upes akvatoriju un neuzturas ierastajās atstraumēs vai bedrēs, līdz ar to šo zivju medības kļuvušas neprognozējamākas. Pārējo zivju ķeršanos šie apstākļi gan nozīmīgi neietekmē. Protams, ka arī alatas, sīgas, ālanti, līdakas un ļenoki barības meklējumos šobrīd klejo pa visu akvatoriju, taču to populācijas skaitliski ir krietni lielākas, tālab makšķernieks īpašas pārmaiņas nesajūt.

Vakarā Aldis izceļas ar stāstu par kādu piedzīvojumu. Viņš lēnām “plivinājies” pa straumi un mētājis vizuli, kad uz “Blue Fox Nr. 6” rotiņa pieķēries neliels – tikai kādus pāris kilogramus smags – ļenoks. Tobrīd pār laivas malu, neskarot ūdeni, karājies otra spininga māneklis – mākslīgā pele (Aldis sagatavojis divus spiningus, lai vajadzības gadījumā varētu operatīvi reaģēt, jo straume laivu nes ātri, un, ķibinoties ar mānekļa nomaiņu, var zaudēt laiku, kas veltāms potenciāli cerīgās vietas apmakšķerēšanai). Brīdī, kad pirmais ļenoks jau bijis pievilkts netālu no laivas un visa uzmanība koncentrēta uz to, Aldis ar acs kaktiņu paspējis piefiksēt, ka no ūdens pēkšņi parādās kāda plati atvērta mute un saķer pie ūdens virsmas karājošos mākslīgo peli. Spininga kātu viņš paspējis notvert pēdējā brīdi, kad tas jau slīdējis pār laivas malu. Nu tikai sācies īsts jandāliņš un cīkstiņš: abi zemūdens plēsoņas rāvušies katrs uz savu pusi, brīžiem abu spiningu auklas vilktas krusteniski, un tas viss noticis, Aldim balansējot laivu un vadot to starp ūdenī vīdošajiem akmeņiem. Par laimi, viens no ļenokiem ieskrējis atstraumē, un laiva tās straujajā skrējienā tikusi nobremzēta, otrs ļenoks arī uz brīdi nedaudz pierimis un nav izrādījis vēlmi šaudīties šķērsām vai vilkt laivu tālāk pa straumi. Tas ļāvis Aldim tikt galā vispirms ar pirmo ļenoku un pēc tam – jau daudz mierīgākā kārtā – arī ar otru “negantnieku”, kurš izrādījies krietni lielāks un azartiskāks par pirmo. Par to liecina kaut vai tas, ka otrais bija uzdrošinājies kampt iekāroto ēdmaņu ārpus savas valstības gaišā dienas laikā cieši pie laivas borta brīdi, kad Aldis jau cīkstējies ar pieķērušos zivi.

***

Trešajā dienā arī es piedzīvoju interesantu atgadījumu. Lēnām airējos pa straumi un vel-cēju. Lai varētu vieglāk airēt un vienlaikus vērot spininga spicīti, kura signalizē par zivs pieķeršanos, braucu atmuguriski. Māneklis – mazs, sekli peldošs voblerītis. To esmu uzlicis, atceroties iepriekšējā brauciena lielo – vairāk nekā metru garo – taimiņu, kas paķēra nelielo (4–5 centimetri), sekli peldošo dzeltenas krāsas voblerīti. It labi atceros arī to, ka tas taimiņš gandrīz noslīcināja manu spininga kātu. Tādēļ tagad esmu koncentrējies un nolēmis nepieļaut “zādzības” atkārtošanos. Ir jau vakars, krastā augošie koki met garas ēnas līdz pat ūdenim, laiks ir mierīgs, un brīžiem starp mākoņiem pat atspīd saulīte. Airēju lēnām, laiku pa laikam pametot skatu pār plecu, lai fiksētu braukšanas virzienu un nenokļūtu pārāk tuvu krastam, kur voblerītis varētu aizķerties. Kādu brīdi nolemju, ka esmu gana tuvu krastam un tuvāk vairs nebraukšu – jāsargās uzskriet akmeņiem un jāspēj savlaicīgi iekļauties nākamajā upes līkumā. Jau nākamajā mirklī, caur polarizējošo saulesbriļļu stikliem fiksēju krastā kādu kustīgu ēnu. Pirmajā brīdī galvā iešaujas doma, ka tas ir Aleksandrs, kurš brauca pa priekšu, taču viņa laivu nekur tuvumā nemanu. Tas šķiet dīvaini, tādēļ, lai labāk redzētu, noņemu brilles un sev par pārsteigumu konstatēju, ka kustīgais objekts nav neviens cits kā pats taigas saimnieks – lācis. Dzīvnieks ir kādus 15–20 metrus no manis. Kā jau saimniekam pienākas, viņa kustības ir nosvērti mierīgas. Uzmetis man vērīgu skatienu, pekainis turpina ar ķepu apvelt krastā esošos akmeņus un zem tiem kaut ko meklē. Ietinu spininga aulu un steigšus taustos somā, lai sameklētu videokameru un šo satikšanos iemūžinātu. Tikmēr straume laivu nes tālāk, attālums starp mani un lāci strauji palielinās, tomēr, kad kamera beidzot ir rokās, izdodas tomēr nofilmēt pekaini visā viņa godībā. Jāatzīstas, ka rokas no satraukuma nedaudz dreb. Lācis uzmanību man nepievērš, pat nereaģē uz uzsvilpšanu. Jādomā, ka viņš nav bieži satapis cilvēkus, kur nu vēl tādus dīvaiņus kā šos slīdošos laivā pa upi. Šķiet, es viņam ne-saistos ne ar iekārojamu medījumu, ne kaut ko bīstamu, no kā nāktos mukt. Kad esmu jau pabraucis garām lācim, pamanu, ka aiz manis laivojošie Mārtiņš, Guntars un Aldis arī ir ievērojuši pekaini un jau laikus maina kursu, izvēloties drošu attālumu pie pretējā krasta. Skaļi sauc, lai uzmanos un nelaižos tuvāk krastam. Tai pat laikā pekainis arī par šiem trokšņiem neliekas traucēties, vien turpina pārcilāt akmeņus. Mums tomēr pārdzīvojums ir bijis gana liels, tādēļ emocijas nenoplok arī vakarā nometnē. Mārtiņš jau kuro reizi nāk klajā ar savu divdomīgo un bieži atkārtoto jociņu, ka pēc saredzēšanās ar taigas saimnieku klizma vēdera darbības uzlabošanai vairs nav nepieciešama. Piebilstot, ka, tā teikt, kārtības labad – teltis un guļammaisus no rīta tomēr derētu pārbaudīt. “Lāču lietas” pārrunājam vēl un vēl. Man ir respekts un cieņa pret šo vareno zvēru. Labi apzinos, cik bezspēcīgs un niecīgs ir cilvēks, ja viņu no lāča nešķir zooloģiskā dārza krātiņa režģi vai rokās nav kārtīgs šaujamais. Paša vēlreiz atgādina tēzes par cilvēku un lāču attiecībām taigā šai gadalaikā. Neesot nekāda pamata domāt, ka zvērs būtu vēlējies uzbrukt sastapšanās brīdī vai sekot laivām pa krastu, lai vēlāk “inspicētu” nometni. Visticamāk, ka novērotais pekainis bijis jaunulis, kas dzimis iepriekšē-jā gadā. Atklājas, ka mūsu pavadonis šo lāci nemaz nav pamanījis, tādēļ nometne iekārtota vien pāris līkumus tālāk no vietas, kur redzējām zvēru. Krasts un upes gultne nosēta lieliem akmeņiem. Šai vietā upe met plašu loku, un starp zemūdens akmeņiem varētu būt labas “taimiņu slēptuves”. Vakarā varēsim spiningot netālu no teltīm. Atceros, ka līdzīgā braucienā, kad makšķerējām Jakutijā Ļenas pietekā Menkerē un ievērojām, ka netālu krastā pastaigājas lācis, mūsu pavadonis jakuts Semjons allaž kurināja vismaz trīs ugunskurus: vienu nomet-nes centrā, pa vienam katrā nometnes galā un, ja nometne bija tuvu upmalas kokiem vai krūmājam, arī taigas pusē. Viņa skaidrojums toreiz bija šāds: ja lācis uzdursies ugunskuram, viņš tālāk neies, tādējādi neieklīdīs nometnē un nesāks sirot pa mūsu ēdienu katliņiem, somām un teltīm. Jakutijā pavadoņu ekipējumā toreiz bija arī medību šaujamieroči. Semjons, manījis lāci tuvu nometnei, šāva gaisā, apgalvojot, ka nepieciešams lāci atbaidīt arī ar skaņu.

Jā, atšķirība pavadoņu domāšanā un rīcībā ir acīmredzama. Mūsu Pašam līdzi viens vienīgs “ierocis” – vietējā meistara pagatavots mednieku duncītis. Un mēs kurinām tikai vienu ugunskuru. Šovakar vējš nes dūmus gar upes krastu lāča virzienā. Ceru, ka pekainis tos jau ir saodis un, būdams piesardzīgs zvērs, mums netuvosies. Var jau būt (taču negribas ticēt), ka šejienes lāči ir mazāk agresīvi par Jakutijas plēsoņām. Pēc vakariņām, dodoties pamētāt spiningu, no nometnes tālu neeju. Allaž ar acs kaktiņu vēroju krastmalas krūmāju, kas vietām pienāk cieši upei.

Ceturtās dienas vakarpusē, pārvarējuši mūsu maršrutā vienīgās nopietnās krāces, nokļūstam līdz jau pazīstamajai Djavoļskajas ietekai. Vieta zināma. Ūdenskritums ietekas mutē joprojām mutuļo un puto. Pietekas gultnē virs ūdenskrituma ir plaša, līdzena monolīta akmens bedre, kas atgādina metrus 50 garu un 30 platu baseinu ar vienmērīgu straumi un pusotru, divus metrus lielu dziļumu. Pagājušajā reizē te izvilkta ne viena vien milzu līdaka un arī kāds īpaši liels taimiņš. Jāpamēģina arī šoreiz. Pirms pietekas piestājis pie krasta un izkāpis no laivas, ieraugu uz krasta līdzenajām akmens plātnēm kaut ko spīdam. Paceļu atradumu. Izrādās, ka tas ir “Blue Fox Nr. 6” vizulis. Mūsu pavadonis krastā atradis vēl pāris rotiņus un prāto, ka tie droši vien esot Turuhanskas rajona prokurora nozaudētie vizuļi – viņš šad tad mēdzot tieši uz šo zivīgo vietu atbraukt. Domājams, ka vizuļi norauti pavasarī, kad vēl bijis augsts ūdens. Tagad līmenis krities, un vizuļi kļuvuši redzami un sasniedzami. Un vispār, Sibīrijā nekas nenotiek tā, ka neviens neko neuzzina, pēdas te saglabājas ilgi, un vietējie cits par citu zina visu...

Tā kā manis atrastais vizulis ir labi saglabājies, nolemju to izmēģināt, vien ar līdzpaņemto galodiņu nedaudz uzasinu aprūsējušo trīsžuburi. Rezultāts nav ilgi jāgaida – baseinā “prokurora vizuli” viens pēc otra paķer divi ap metru gari taimiņi. Protams, ka pēc atbrīvo-šanas no trīsžubura tie tiek atlaisti vēl paaugties...

Nometnes vietas iekārtošana neaizņem daudz laika. Šī vieta telšu sliešanai ir īpaša, jo gludās monolītā akmens plātnes izrobo daudzas bedres un bedrītes, kas pilnas ar lietus ūdeni. Tādēļ pamats zem teltīm ir rūpīgi sagatavojams – lai kaut nedaudz mīkstinātu gulēšanu, griežam upmalas krūmāju smalkos zarus un izklājam tos telts celšanas vietā. Tādējādi gulēšana ir īpaši komfortabla.

***

Nākamās dienas rīts pienāk apmācies. Tikko dodamies upē, sāk līņāt, lietus šaltis piespiež uzvilkt lietus jaku ar kapuci. Pēc dažām stundām laiks atkal spēji mainās, sāk pūst stiprs vējš, un brīžiem jau šķiet, ka brāzmas aizdzīs un sapluinīs tumšos lietus mākoņus un debesis noskaidrosies. Taču nekā – strauji sabiezē migla ‒ un jau atkal lietus lāses kapā upes ūdeni tā, ka virmo burbuļi kā katliņam vāroties. Lietus šaltis traucas gandrīz paralēli upes tecējumam. Vējš pūš, kā jau allaž, pretī braukšanas virzienam. Lāses ar milzu spēku triecas pret muguru, kuru esmu uzgriezis braukšanas virzienam. Ja pagriežos ar seju braukšanas virzienā, lietus lāses sāpīgi pātago seju. Ik pa laiciņam jāpiestāj krastā un jāizlej ūdens no laivas. Eh, kā tagad noderētu pagājušajā gadsimta 60–70–tajos gados ūdens tūristu aprindās tik populārais laivo-tāju vajadzībām pielāgotais “klizmas pumpītis”! Tagad ar tādu varētu darboties un netērēt laiku, piestājot krastā, izcilājot piesietos saiņus un izlejot sakrājušos lietus ūdeni no laivas. Šobrīd pumpīša man nav, ir tikai atmiņas par manu draugu un cīņu biedru Zigurdu, kurš allaž zināja parūpēties, lai kārtējā pārgājiena laikā laivas aprīkojumā nekā netrūktu. Brīžos, kad lietus uz mirkli pārstāj, mēģinu copēt. Dienas sākumā pieķeras “pieklājīgs” taimiņš – tāds, uz 7–8 kilogramiem; to, iesietu auklā pie laivas, vedu līdzi – būs vismaz kaut kas, ko vakariņās likt uz zoba. Taču šāds ceļabiedrs vēl vairāk sarežģī ūdens izliešanu no laivas. Tomēr ieplānotais attālums jāveic, neraugoties ne uz kādiem traucējošiem apstākļiem. Tā braucot un vēl šad tad – cerīgākajās vietās – uzmetot vizuli, pienāk pēcpusdiena, bet pavadoni krastā vēl nemanu. Sāk jau krēslot, sakožu zobus un triecos tālāk lietū, ūdenī un vējā. Lai kaut cik virzītos uz priekšu, jāairējas nepārtraukti, jo vējš ir pieņēmies spēkā. Ja pārtraucu airēt, laiva tiek dzīta pret straumi atpakaļ. Par makšķerēšanu pēdējās stundās vairs nedomāju. Turamies kopā ar Aldi un uzmundrinām viens otru. Kādā upes līkumā iedzenam Guntaru, kurš izdomājis asprātīgu veidu, lai vējš viņa laivu nepūstu pret straumi. Somu, kurā citkārt ievietots laivas pumpis, viņš iesējis auklā un ielaidis ūdenī – nu straume velk somu, bet soma – laivu. Guntars neairē, sevī “iegrimis”, viņš sēž laivā un ļaujas straumei, tik ik pa laiciņam pamētā spiningu. Nevar teikt, ka šāds pārvietošanās ātrums ir apmierinošs, taču uz priekšu viņš tiek, vismaz laiva netiek aizpūsta pret straumi. Toties viņam cita bēda – ja neairē un mierīgi sēž, kļūst vēsi. Pēc pusdienas laiks sabojājas pavisam. Nu jau līst nepārtraukti. Arī vējš nerimstas, bet pieņemas spēkā. Lietus lāses tiek dzītas paralēli straumes tecējumam. Ūdens ir visur – gan zem laivas, gan laivā zem kājām, gan virs galvas. To vērodams, atceros, kā reiz La Gomeras salā, no kurienes savulaik pēc vētrā cietuša kuģa remonta startēja Kolumba vēsturiskā Amerikas atklāšanas ekspedīcija, gids stāstīja, ka šī sala ir vienīgā vieta pasaulē, kur lietus mēdz līt paralēli zemei. Skaidrs, ka “stāstnieks” acīmredzot nebija pabijis Sibīrijā. Drīz vien atskārstu, ka mana ūdensnecaurlaidīgā elpojošā “Gore–Tex” jaka ir mitra arī iekšpusē. Nepārtrauktajā lietū un viscaur mitrajā gaisā tā ir tiktāl piesātinājusies ar ūdeni, ka modernās tehnoloģijas vairs nepalīdz. Samirkušas arī rokas – airējot katrs aira vēziens ietecina kādu šļācienu pie-durknes iekšpusē, un šis slapjums jau sasniedzis paduses. Labi vismaz, ka “vēderbikses” ir absolūti ūdensdrošas, tādēļ dibens joprojām sauss un nav jāsēž slapjumā. Domās mierinu sevi, ka mitums dzesē un es, intensīvi airēdams, vismaz nepārkarstu.

Krēsla šodien ir klāt agrāk nekā citās dienās. Saspringti veros kārtējā upes līkumā, cerot miglā tītajā krastā saskatīt pavadoņa uzcelto nometnes telti vai iekurināto ugunskuru. Taču atkal un atkal nākas vilties, nav saredzams nekas, kas liecinātu par nometnes vietu un šīs dienas brauciena beigām. Nu jau gaidu tās, var teikt, ar visu savu būtību. Ar airiem darbojos automātiski, gluži kā robots – smeļu un smeļu. Beidzot!... Krēsla jau tiktāl sabiezējusi, ka tikai pēdējā brīdī pamanu krastā piestājušo lielo saimniecības laivu un blakus tai – Pašas stā-vu. Gandrīz jau esmu patraucies viņam garām. Paša tikai nesen kā piestājis krastā. Stāsta, ka jau ilgi meklējis nometnei piemērotu vietu, bet neko jēdzīgu nav varējis atrast – krasti lietus pielieti, zeme staigna, arī ugunskuram piemērota malka tālu no upes. Kamēr sarunājamies, klāt arī Aldis, tādēļ nometnes iekārtošanas darbus sākam trijatā. Šādos laika apstākļos Pašam vienam tas būtu grūti izdarāms. Vispirms no laivas izkraujam lielo saimniecības telti. Kad tas padarīts, kopīgiem spēkiem uzslejam to, un nu jau ir vieta, kur patverties no lietus un brāzmainā vēja. Ar zināmu baudu novelku slapjo virsjaku un uzvelku sausu džemperi. Tūlīt arī Paša ķeras pie kādas krastā nogāzušās lapegles stumbra sazāģēšanas, un drīz vien uguns-kurs jau jautri sprēgā. Tā vien gribas spiesties tam tuvāk un sildīties, sildīties... Taču darāmā vēl daudz – jāuzceļ un jāiekārto teltis gulēšanai. Vispirms jāatrod vieta. Tas ir īpaši sarežģīti. No taigas pa slīpo krastu uz upi plūst sīkas urdziņas, kuru nestais ūdens uzkrājas ieplakās un bedrītēs. Jārēķinās, ka naktī vēl līs, tādēļ, lai atrastu piemērotu telts vietu, kurā nedraudētu “grēku plūdi”, vēl un vēlreiz jāpārstaigā slīpā, akmeņiem nosētā krastmala. Atrasto vietu nākas rūpīgi nomērīt, jo daudzmaz piemērota vieta nepieciešama vēl divām teltīm, ne tikai mūsējai. Beidzot tādu atrodam, un telts drīz vien ir uzslieta un iekārtota gulēšanai. Pārējie braucēji pamazām sarodas nometnē un ņemas ap savām mantām un teltīm. Nu var atvilkt elpu, iemalkot tā saucamo admirāļa devu, lai nepiemetas iesnas vai kas trakāks. Pa to laiku Paša sagatavojis vakariņas un aicina pie galda. Vakariņās šovakar makaroni flotes gaumē un mazsālīts taimiņš ar tēju. Pamazām vēderi pildās ar siltu ēdmaņu, un šis siltums pārņem ķermeni. To veicina arī admirāļa deva, ko baudām kopā ar stipru saldu tēju kā groku. Kad vēderi pilni un esam sasiluši, nolemju uzrīkot drēbju žāvētavu, iesaistot šajā pasākumā pārē-jos. Krastā atrodas daudz palu laikā sanesti koki, kurus izmantojam, lai blakus ugunskuram ierīkotu drēbju žāvētāju. Kad tas padarīts un arī pārējās teltis uzslietas, dodamies gulēt. Iemiegu ātri, nākamajā rītā pamostos vēlu. Jābrīnās, ka varu tik ilgi nogulēt un miegs visu laiku bijis tik dziļš, Acīmredzot vakardienas laivošana negaisā prasījusi savu un ķermenim vajadzēja kārtīgi atpūsties. Toties tagad garastāvoklis mundrs un esmu gatavs jauniem pie-dzīvojumiem, populāri izsakoties: “gatavs jauniem izaicinājumiem”

***

No rīta, kaut arī joprojām ir nomācies, lietus un vējš ir mitējušies, un diena, rādās, būs itin jauka – cik nu tas šejienes izpratnē iespējams. Palēnām paunājamies un žāvējam slapjās drēbes un teltis. Pie vakar blakus ugunskuram uzslietā žāvētāja esam sanākuši gandrīz visi. Pārspriežam vakardienas notikumus un rēķinām, cik dienu vēl atlicis pavadīt uz upes. Jau sākam izjust tādu kā piesātinājumu. Cik nemanot skrien laiks! Atceros, kā reiz kāda cienījama kundze, ironiski smaidot, izteicās par savu vīru – makšķernieku, forelistu: “Viņš jau tā kā dzērājs. Viņam ar vienu dienu nepietiek, lai atmakšķerētos, vajadzīgas vismaz divas trīs, tad kādu laiku ir mierīgs. Bet drīz vien atkal nozūd uz vairākām dienām pie kādas foreļupītes.”. Nolemjam, ka vajadzētu maksimāli apmakšķerēt upes posmu, kurā vēl nav jaušama Jeņisejas ietekme, bet beidzamajā dienā nobraukt atlikušo daļu līdz ietekai, kaut vai nemakšķerējot. No iepriekšējā brauciena pieredzes zinām, ka lejtecē ir maz vietu, kas atbilst taimiņu gaumei.

Sestajā dienā nokļūstam pie mednieku namiņa, kuru iepriekšējā braucienā atradām lāča izdemolētu. Arī šoreiz pekainis ir papūlējies: viss, kas bijis uz galda vai karājies pie sienas, guļ uz grīdas, trauki saplēsti, gultas maiss saplēsts, tā saturs – sakaltuši zāļu kumšķi – mētājas visapkārt, arī lodziņa rāmis un stikls saplēsti.

Netālu no namiņa lēzenajā krastā slejas trīs ģeologu teltis, blakus tām – rūpīgi sakrauta sazāģētas malkas kaudze. No lielākās telts skursteņa ceļas viegla dūmu strūkliņa, blakus teltīm rosās vīri brezenta jakās, tā saucamajās šturmenēs (agrāko gadu iecienīts apģērbs tūristu aprindās). Redzot vīrus šajos ietērpos, uzjundī nostalģiskas atmiņas, tajā pat laikā nodomāju, ka laiks šeit stāvējis uz vietas. Bet varbūt ģeologu noliktavās jaku krājumi ir tik lieli, ka iegādāties kaut ko modernāku nav nepieciešams, jo vispirms jānolieto uzkrātais. Pie pretējā krasta stāvajām klintīm, kas slejas kādus 40–50 metrus augstu, redzama piepūšamā laiva un divi stāvi, kuri ar mērlenti rokās lodā gar klinšu sienu. Mūsu pavadonis dodas pie ģeologiem un atgriezies stāsta, ka viņi lūguši maizi. Jau vairāk nekā mēnesi esot ekspedīcijā, bet līdzi ņemamie maizes krājumi neesot bijuši precīzi aprēķināti. Nolemjam izpalīdzēt, jo maizes mums ir pietiekami – rēķinām, ka līdz brauciena beigām iztiksim. Uzdāvinām arī Aleksandra noķerto lielo līdaku. Ģeologi mūsu dāvanas pieņem ar pateicību. Vienam no viņiem ir spinings, taču nekādus īpašos lomus viņš šeit neesot dabūjis. Tas mūs izbrīna, kā te var nenoķert? Atceros, ko man reiz stāstīja kāds ģeologs par izjokoto inspektoru Sibīrijā, Sihote Alina taigā. Stāsts ir pietiekami interesants un pamācošs. Proti, ģeologi zinājuši, ka viņus brauks inspicēt un speciāli tam gatavojušies. Iepriekš noķēruši milzu taimiņu un, iesietu kukanā, ielaiduši atpakaļ upē. Kad inspektors ieradies, viņi to pa-cienājuši un aicinājuši “pārbaudīt” gruntenes. Pēc nelielas kaulēšanās inspektors piekritis izklaidei, tā sacīt, nelielai atkāpei no valstisko pienākumu veikšanas. Ģeologi devušies pie gruntenes, kur bijis iesiets milzu taimiņš, un uzaicinājuši inspektoru izvilkt pieķērušos zivi. To viņš nekavējoties arī uzsācis, uztinot auklu uz elkoņa un plaukstas. Viss gājis gludi līdz tam brīdim, kad taimiņš bijis pievilkts pie krasta. Tad taimiņš spēji meties atpakaļ straumē, aizraujot līdzi inspektoru, kurš nevarējis atbrīvot roku no cilpas, ko pats bija uztinis. Lai glābtu inspektoru no noslīkšanas, nācies pašiem ar visām drēbēm mesties upē. Jandāliņš bijis ne pa jokam. Lielo taimiņu dabā tas ierasts, ka, pievilkts pie krasta, tas strauji metas atpakaļ savā stihijā. Tas notiek ārkārtīgi spēji... Ne mums spriest par šī gadījuma patiesumu, taču, ja atceros, kāda izmēra taimiņus esmu sastapis Mongolijā kādā Amūras pietekā, tad vismaz attiecībā uz taimiņa uzvedību un izmēriem šis stāsts ir patiess.

Atgriežamies pie Suhaja Tunguskas. Vakarpusē abi ar Aldi dodamies pāri upei, lai spiningotu pretējā krasta stāvās klinšu sienas pakājē. Nav ilgi jāgaida, kad Aldim pieķeras patiesi liels taimiņš (mūsu izpratnē). Palīdzu to izvilkt. Nomērām, zivs ir metru un 23 centimetrus gara, tātad – vismaz pagaidām ‒ lielākais šajā copes tūrē noķertais eksemplārs. Taimiņu, auklā piesietu, pārvedam nometnē un atstājam piesietu pie lielās saimniecības laivas, tā sacīt, “nebaltām dienām”.

Nākamajā dienā nekur nebraucam. Esam nolēmuši atpūsties un spiningot pie nometnes, jo, no šīs puses raugoties, pārāk jau vilinoša izskatās ap 150 metru garā dzelme pie stāvā pretējā krasta. Tomēr nekādu izcilo lomu nav. Vien daži mazizmēra taimiņi un alatiņas. Atpūtas dienas kulminācija ir mazgāšanās mednieku namiņa pirtiņā, ko izkurinām pēc tam, kad esam sakārtojuši un satīrījuši lāča nodarītos postījumus. Pirts ir lieliska kopējās noskaņas cēlāja. Diena paiet, un nemanot klāt jau otrais vakars. Krasts še klajš, labi vējojas, un odi ar mušiņām īpaši netraucē.

Pēdējā copes dienā nokļūstam pie jau zināmas klinšu sienas upes labajā krastā. Tās pakājē ir straujš tecējums un dzelme, kurā iepriekšējā braucienā noķēru savu rekordtaimiņu, kas bija turpat manā augumā. Arī šoreiz taimiņi neliek uz sevi gaidīt. Izvelkam dažas nelielas šīs karaliskās zivis, bet, kamēr krastā tās mērām un fotografējamies, Alda laivu aizskalo kāds pulsējošs vilnis. Laiva, spirgta vēja dzīta, kurš šodien neraksturīgi pūš upes tecējuma virzienā, ātri peld pa straumi projām. Tukšā laiva traucas, kā mēdz teikt, “ar vēja spārniem”. Šāda situācija gadās reti, bet var arī teikt – lūk, kārtējais “sviestmaizes likums”. Pārdomām nav laika. Metos laivā un cik spēka airējos pakaļ. Sadzīt vēja pūsto laivu iz-dodas tikai pēc kādiem 300 metriem nākamajā līkumā, kur vējš nedaudz maina virzienu, un “bēgle” tiek ienesta krasta atstraumē. Lai tiktu atpakaļ, jāpieliek milzums pūļu, airējot pret straumi un tagad arī pret vēju. Aldis gaida mani pie stāvā krasta, jo tālāk tikt nav ie-spējams. Kreņķējamies, ka nesam bijuši pietiekami piesardzīgi un esam sačakarējuši vienu no šī brauciena pēdējām “ideālajām” copes vietām. Iespējams, ka lielais “kings” mūs būtu aplaimojis arī šoreiz, jo vienā no sākuma metieniem sajutu pieskārienu vizulim, it kā kāds būtu pavilcis mani aiz rokas. Tagad, pēc jandāliņa ar pakaļdzīšanos aizpūstajai laivai, nav ko cerēt uz lielu taimiņu. Šīs zivis ir pieredzējušas un kļuvušas daudzkārt piesardzīgākas par jaunākajiem savas sugas brāļiem un māsām. Metam mieru un dodamies tālāk. Ieteka Jeņisejā vairs nav tālu, tāpēc atlikušajā dienas daļā vairāk airējamies. Pūš ierastais pretvējš, straumes ātrums sarucis, salīdzinoši seklas vietas nomaina smilšainas dzelmes.

Mēs ar Aldi ap astoņiem vakarā nonākam pie ietekas Jeņisejā un steidzam žāvēt laivas. Drīz vien ierodas pārējie braucēji un sākas rosīga paunāšanās un gatavošanās atceļam. Arī kuģītis ar neiztūkstošo Vasīliju Petroviču uz klāja drīz vien ir klāt, un mēs žigli sakraujam tajā mantas.

Turuhanskā atkuģojam jau vēlā vakarā jeb, pareizāk sakot, agrā rīta stundā. Vasīlijs Petrovičs ir pasūtījis vakariņas lidostas ēkas ēdnīcā. Saimniece, neskatoties uz agro rīta stundu, mūs sagaida omulīga un smaidīga. Tas patīkami pārsteidz – saprotam taču, ka viņai ir darba diena, darbā jābūt agri, un ģimene mājās droši vien gaida... Jokojam, un pamazām visi at-slābst. Vēl tikai jāpaspēj uz pirti vietējā stadiona telpās. Pēc pirts Vasīlijs Petrovičs ved mūs uz savām mājām izguldīt. Tā esot daudz vienkāršāk, nekā kārtot formalitātes viesnīcā – esam ārzemnieki, un Krievijā pastāvošā kārtība nosaka daudz birokrātiski formālu darbību šādu “putnu” izmitināšanai viesnīcā. Petrovičs smej, ka vienkāršāk būtu pārgulēt upmalā teltī...

Aizmiegam ar to labo apziņu, ka rīt uzsāksim mājupceļu... Tomēr nākošajā dienā, aizbraucot uz lidostu, uzzinām, ka visiem vietu lidmašīnā nepietiek. Izmetam uz pirkstiem, un rezultātā man ar Aldi vēl vienu nakti nāksies pavadīt Turuhanskā pie Vasīlija Petroviča un lidot uz Krasnojarsku nākošajā dienā. Petrovičš apsola vēl šodien mūs iepazīstināt ar apkārtni un Tu-ruhanskas ievērojamākajiem objektiem. Tiekam aizvesti uz pareizticīgo baznīcu un klosteri, kas slejas Podkamennajas Tunguskas krastā netālu no tās ietekas Jeņisejā. Klosterī tiekamies ar matušku, kura izrāda visu un pastāsta par klostera nodibināšanu un tā nozīmi apkārtējo klejotāju pievēršanā pareizticībai. Izrādās, ka klosteris ir vecākais pareizticības nesējs Sibīrijā. Tas nodibināts drīz pēc pirmo krievu ieceļotāju ierašanās. Šķiroties matuška iedāvina mums akafistu (bukletu) par svēto Vasīliju Mangazeju. Apsolu dāvinājumu nodot Rīgas un visas Latvijas metropolītam Aleksandram. Pēc klostera apskates dodamies uz 15 kilometru attālo Seļivanovas sādžu Jeņisejas krastā. Sādža netīra, mājas noplukušas. Centrālā iela izdangāta, dziļām bedrēm. Apkārt skraida bērneļi. Dažviet pie daļēji izjauktiem, apskrambātiem, sarū-sējušiem traktoriem rosās cilvēki un neviļus pārņem domas: ko gan viņi te var darīt, no kā iztiek? Kā atbildi uz pārdomām Jeņisejas krastā ievērojam vīrieti un sievieti. Viņi pašlaik iestiepj upē tīklu, līdzīgu bridenim. Vīrs airē laivu, kurā guļ saritināts tīkls, bet sieva stāv krastā, turot rokās tīkla galu. Laiva, apmetusi plašu loku, piestāj krastā. Airētājs veikli izlec no laivas un, savilcis tīkla galus, velk to malā. Drīz vien lēzenajā krastā kūleņo un spārdās kādas 30 sīgas, katra 700–800 gramu vai nedaudz vairāk vērtē. Kā mums pastāsta sieviete, tad pie viņas ciemos esot atbraucis brālis un viņi nolēmuši sagādāt sev cienastu. Devušies uz upi sarūpēt ko ēdamu. Vairāk tīklu nevilkšot, jo visas noķertās nemaz nejaudāšot apēst. Dodamies atpakaļ, jo vairāk te nav ko skatīt. Tomēr zināms priekšstats par šejieniešu dzīvi ir izveidojies. Pēcpusdienā Petrovičs pastāsta, ka Turuhanskas nomalē uzradies lācis un izbiedējis sievas, kuras devušās taigā ogot. Knapi paspējušas aizbēgt. Par notikušo ziņojušas miličiem (tagad policistiem) un tie tūdaļ devušies noskaidrot situāciju. Aizbraukuši un viens no viņiem ar Makarova sistēmas pistoli šāvis pa lāci. Lācis ieskrējis taigā un šobrīd nesot zināms, kur un kādā stāvoklī tas atrodas. Maz ticams, ka no pistoles raidītais šāviņš varēja nodarīt lācim būtisku kaitējumu, drīzāk viņš ir savainots un kļuvis agresīvs. Šobrīd tiek apspriesta miliča nepārdomātā rīcība, un iedzīvotāji tiek brīdināti bez liekas vajadzības neiet ārā no mājām, par došanos taigā pēc ogām nemaz nerunājot. Savukārt Petrovičs plāno pie aerodroma ierīkot slēpni un nošaut lāci, jo viņš zina, ka, izmantojot caurumu žogā, lāči reizēm ieklīst aerodroma teritorijā. Tas apdraud lidojumu drošību, par ko viņš ir atbildīgs. Izprātojies un uzklausījis manu piedāvājumu izmantot šo vakaru lāča medībām, piebilst, ka šaušot viņš, bet es varēšot vērot...Vakarā Pertroviča entuziasms noplok un pēc vakariņām, kurās baudām Jeņisejas storu melnos ikrus, viņš vairs neieminas par došanos uz slēpni. Klusējam arī mēs ar Aldi, jo rīt agri jābūt lidostā. Petrovičs, stāstot par ikru izcelsmi, informē, ka viņš nomājot aptuveni 20 kilometru garu posmu Jeņisejā, kurā viņš tiesīgs ar tīklu ķert zivis. Parasti tas notiekot šādi: “Ap 20 metrus augstu un ap 100 metrus garu tīklu iestiepj Jeņisejā šķērsām straumei. Tīkls, straumes nests, peld lejup. Vietā, kur beidzas iznomātais upes posms, tīklu ceļ ārā. Parasti tajā iekļuvušas stores, līdakas, ālanti, sīgas un asari.” Vasilija Petroviča sieva pastāsta vairākus interesantus atgadījumus no savas ogotājas pieredzes, kad apmaldījusies un nācies palikt taigā pa nakti vai nejauši satikt taigas saimnieku. No rīta dodamies uz lidlauku, taču spēcīgā sānu vēja dēļ reiss uz Krasnojarsku vairākkārt tiek atlikts. Beidzot vēlu pēcpusdienā vējš nedaudz pierimst un lidojums tiek atļauts. Krasnojarskā ielidojam vēlu vakarā un dodamies uz viesnīcu, kur jau izvietojušies mūsu iepriekš atlidojušie biedri. Vakarējam un pārspriežam dienas notikumus. Nākamā rītā uzzinām, ka lidmašīna, ar kuru atlidojām no Turuhanskas, tajā pat vakarā devusies nākošajā vietējās nozīmes reisā uz attālu taigas ciematu. Taču, tā kā bijis spēcīgs sānu vējš, nosēšanas nav izdevusies, lidmašīna avarējusi un sadegusi, bet visi pasažieri un apkalpe gājuši bojā. Tagad skaidrāk izprotam iemeslus, kāpēc iepriekšējā dienā reisi vairākkārt tika atlikti un mūsu lidojums notika mazajā “laika koridorā”, kad vējš nedaudz pierimis. Sakām paldies Dievam, ka pasargāja.

Latvji Aļaskā 2011

Ir 2011. gada 5. jūlijs, un mēs, pieci makšķernieku kluba “Salmo” biedri, lidojam uz Aļasku copēt un baudīt neskartu dabu. Ceļojuma maršruts iecerēts un saskaņots ar turienes apstākļu pazinēju, dēkaini, ceļotāju, Aļaskas upju raftotāju un kanoe airētāju Raimondu Dombrovski, kurš Latvijas ceļotāju un interesentu sabiedrībā vairāk pazīstams pēc latviešu radīto televīzijas filmu “Lejup pa Jukonas upi” un “Stuck in Stikine” (“Stikinē iestrēgušie”, tulkojums no angļu val.) demonstrēšanas TV ekrānos. Rai-monds aizrāvies ar distanču slēpošanas trašu “Vanagkalns” veidošanu un, kā par viņu izsakās līdzgaitnieki, ir tas trakais, dumpinieks un sapņotājs. Ar Raimondu mūs iepazīsti-nājis “Salmo” kluba biedrs – riteņbraukšanas entuziasts un kaislīgs makšķernieks – Igo Japiņš. Viņš teic, ka Raimonds ir īstais vīrs, kurš varētu gan organizēt, gan vadīt mūsu ekspedīciju pa kādu no Aļaskas upēm. Šādam ieteikumam nevar nepaklausīt...

Pārlūkojot internetā pieejamo informāciju, mūsu izvēle krīt uz Čilikadrotnas (Chilikadrotna) un Mulčatnas (Mulchatna) upēm. Čilikadrotna iztek no Dvīņu ezeriem (Twin Lakes) Klārka ezera Nacionālajā parkā (Lake Clark National Park and Preserve) un savā straujajā tecējumā pēc 55 jūdzēm jeb 89 kilometriem jau ārpus parka teritorijas satek ar Mulčatnu, kas ir viena no lielākajām (garums – 260 kilometri) Nušagakas upes (Nushagak) pietekām. Vēl var piebilst, ka Nušagaka savu skrējienu beidz Beringa jūras Bristoles līcī (Bristol Bay).

Taču šis stāsts ir par Čilikadrotnu un Mulčatnu, kas ceļotāju un makšķernieku aprindās ir populāras upes, kurās uz nārstu dodas karaliskais lasis (Oncorhynchus tshawytscha, angl. – King salmon jeb Chinook salmon). Krievijas Tālajos austrumos šis lasis tiek dēvēts par čaviču (krieviski ‒ чавыча). Šajās upēs sastopamas arī alatas, palijas, strauta un vara-vīksnes foreles.

Izvēle izdarīta, par to paziņots Raimondam, ar viņu saskaņots brauciena laiks un nepieciešamās detaļas. Sākam gatavoties.

***

Aizsteidzoties priekšā stāstījumam, jābilst, ka zivju ķeršanās šajās upēs īsti neatbilda amerikāņu interneta reklāmizdevumos aprakstītajai makšķernieku un zivju “paradīzei”. Kaut gan nevar arī noliegt – ja makšķernieks intensīvi darbojās un apmakšķerēja iespējami plašus upju posmus (t.i., spiningoja, braucot ar raftu), cope bija apmierinoša. Tiesa, tas nebija viegli. Proti, spiningojot un vienlaikus pludinoties pa ņipro straumi, jāņem vērā dažas būtiskas nianses.

Vispirms jābūt prasmīgam un ar labu reakciju apveltītam airētājam un straumes pazinējam, spējīgam manevrēt ar raftu, lai iespējami izdevīgākā pozīcijā pietuvotos potenciālajai zivju uzturēšanās vietai. Vienlaikus jāraugās, lai peldlīdzekli nepiespiestu krastam, straumē gulošam akmenim, zarainam kokam vai celmam, kas neizbēgami draud ar apgāšanos vai peldlīdzekļa saduršanu. Paralēli iepriekšminētajam jāprot izdarīt precīzus metienus un vadīt vizuli tā, lai tas kaut kur neieķeras un vizuļa kustības trajektorija būtu tuvu iecerētajai. Un tas viss jāpaveic straujā nobraucienā, kad straumes ātrums lielākoties ir 10–15 kilometri stundā vai dažkārt pat vairāk un ūdens spiediens vairākkārt pārspēj mūsu Amatu tās draiskākajā pavasara skrējienā.

Ievērojama veiklība nepieciešama, arī piestājot krastā. Braucējam jāizlec, nevis nesteidzīgi jāizkāpj. Tai pašā mirklī ir “jāsavāc” spinings, lai aukla nesapiņķerējas, lai āķis kaut kur neieduras un – galvenais – lai spininga kāts nesalūst. Vēl jāpaspēj satvert un noturēt raftu, lai straume to neaiznes. Atairēt raftu atpakaļ pret spēcīgo straumi ir gandrīz neiespējami, un arī kājāmgājēja pārvietošanās gar krastu daudzo šķēršļu dēļ ne vienmēr ir iespējama. Līdz ar to, ja, izkāpjot no rafta, to neizdodas noturēt, tad krastā palicēja liktenis draud izvērsties visnotaļ kuriozs un problemātisks.

Salīdzinot pieredzi šajās Aļaskas upēs ar copes pieredzi līdzīgās situācijās Sibīrijā ‒ Ļenas un Jeņisejas pietekās, Taimiras un Kamčatkas upēs ‒ vai upēs ziemeļaustrumu Mon-golijā un Grenlandes dienvidu daļā, jāteic, ka visās minētajās vietās gandrīz vai katram vizuļa uzmetienam seko kādas zivs skrējiens pēc mānekļa un makšķernieks reizēm var pat sacenties ar ūdeņu iemītniecēm veiklībā, neļaujot tām satvert mānekli. Esmu izjutis patiesu gandarījumu izvadīt vizuli tā, lai zivs nepaspēj sakampt mānekli, pēdējā mirklī izceļot to no ūdens vai paraujot sāņus. Aļaskā?... Čilikadrotnā un Mulčatnā priecājāmies par katru noķertu vietējās populācijas alatu vai varavīksnes foreli. Ja kāds no mums dienā pamanījās noķert kādas 10 alatas un pa starpu kādu foreli, tas skaitījās izcils rezultāts. Bija pat reize, kad Čilikadrotnā Agris atlaida dienas pirmajā pusē noķertu alatu, taču tālākajā dienas gaitā viņam vairs nebija nevienas rezultatīvas copes, kaut viņš visnotaļ centās un intensīvi mētā-ja mānekļus gan no krasta, gan no rafta. Dienas beigās ceļabiedri zobojās, ka vakariņās šim nu nāksies iztikt ar amīšu brokastu ēdienu – uzbriedinātām auzu pārslām un ievārījumu, ko Raimonds bija sagādājis gadījumam, ja nu tiešām neko nenoķeram. Taisnības labad jāsaka, ka arī pārējiem todien negāja labāk.

Par laimi, tā arī bija vienīgā “tukšā” reize. Citas dienas bija veiksmīgākas, un allaž vismaz vakariņu un brokastu tiesai zivis izdevās saķert pietiekamā daudzumā. Mulčatna bija zivī-gāka nekā Čilikadrotna. Turienes alatas – Thymallus arcticus jeb Arctic grayling – bija izcili eksemplāri, vidēji 40–50 centimetrus garas, slaidas zivis. Tās bija tumsnējas, ar izteiktiem melniem punktiem uz sāniem un nedabiski lielu muguras spuru. Šīs alatas pat visprasīgāko makšķernieku skatījumā gan vizuāli, gan izmēru ziņā atbilda izpratnei par izcilu trofeju.

***

Bet tagad visu pēc kārtas. Hidroplāni – divas mazas “Cessna” lidmašīnas ‒ mūs atvizi-nājušas līdz Dvīņu ezeriem (Twin Lakes) no pēdējās civilizācijas pieturvietas šai apkārtnē

– Lake Clark lidlauka Portalsvortas (Port Alsworth) ciematiņā, kurā mīt aptuveni 100 iedzīvotāju, un kurš atrodas Klārka ezera krastā. Ciemats ir Klārka ezera Nacionālā parka un arī apvidus administratīvais centrs. Vienā hidroplānā nevaram satilpt ar savām daudzajām mantām: raftiem, teltīm, pārtiku, copes piederumiem un visiem sadzīvei nepieciešamajiem sīkumiem. Tāpēc nolīgām divus lidaparātus.

Hidroplāni nosēžas vienā no Dvīņu ezeriem netālu no Čilikadrotnas iztekas no ezera. Tā kā vakars vairs nav tālu, steidzam ierīkot nometni. Ūdens ezerā ir apbrīnojami dzidrs un garšīgs. Pierimstot vējam, zaļganzilajā spogulī atspīd rietošās saules stari, rāmie vilnīši vizuļo kā miljards sīku kristāliņu. Ezeru ieskauj kaili klinšu kalni, kuru ieplakās šur tur vīd vēl nenokusis sniegs. Zemāk lēzenajā piekrastē līdz pat ūdenim rindojas smuidras egles un sīki bērziņi. Ciņus un akmeņus klāj polārie pundurbērziņi, starp kuriem ceļam teltis. Gu-lēšana, šķiet, būs komfortabla un mīksta, to nodrošinās ezera krasta raupjā grants, sūna un ķērpji. Parka reindžers (uzraugs), kurš pa vasaru dzīvo nelielā mājiņā ezera krastā, ir atnācis palūkoties uz atbraucējiem un pie reizes informēt par nacionālajā parkā noteikto uzturēšanās kārtību un drošību. Viņš pastāsta, ka šajā ezera krastā uzturas divi grizlilāči (Ursus arctoshorribilis, angl. – Grizzly bear) bet otrpus ezeram – viens melnais lācis (Amerikas melnais lācis Ursus americanus, angl. – American black bear). Reindžeram pie jostas karājas mil-zīga izmēra un kalibra kolta tipa revolveris. Kad apjautājamies, kādam nolūkam tik liela izmēra ierocis nepieciešams, viņš nevērīgi attrauc, ka visādi varot gadīties, bet galvenokārt ierocis paredzēts pašaizsardzībai pret varbūtēju grizlilāča uzbrukumu, jo nekad nevarot pa-redzēt, kā var beigties sastapšanās ar šo plēsoņu. Dodoties ikdienas apgaitā pa parka terito-riju, šāds ierocis esot parocīgāks par karabīni vai bisi. Vēl reindžers piebilst, ka allaž jābūt vērīgam un, jau iztālēm ieraugot lāci, jācenšas bez liekas trokšņošanas un steigas paiet sānis un attālināties no tā. Viņa teikto atceramies jau pēc atgriešanās mājās, kad internetā izlasām ziņu, ka Aļaskā tai pašā rajonā, kur norisinājās mūsu copes tūre, kāds briežu mednieks vēlāk septembrī sastapies ar agresīvu grizlilāci. Mednieks tovakar bijis gaides medībās. Negaidot parādījies lācis, kurš meties medniekam virsū. Vairāki trāpījumi lāci nav spējuši apturēt. Zvērs turpinājis uzbrukumu un izdzisis pie pašām mednieka kājām, kad vītņstobra bises patronu aptvere bijusi tukša. Ar to gan notikums nav beidzies – medījuma apstrādes laikā lāča kuņģī atrastas cilvēka atliekas! Šis fakts licis izsekot uzbrucēja miņām, un galarezultātā atklājies kāda pirms dažām dienām bez pēdām pazuduša tūrista traģiskais liktenis. Notiku-ma vietā atrasts ne tikai pazudušā ceļotāja inventārs un drēbju atliekas, bet arī kolts ar tukšu aptveri. Savukārt cilvēkēdājs esot svēris vairāk nekā 450 kilogramus un augumā bijis tik prāvs, ka, saslienoties pakaļkājās, mierīgi būtu varējis ielūkoties pa mājas otrā stāva logu...

Mūsu pašaizsardzībai Raimonds paņēmis līdzi 12. kalibra “Winchester” markas “pumpi” (Winchester pump shotgun) – bisi, kuras magazīnā salādēju sešas patronas. Pirmā – ar skrošu lādiņu – trokšņa radīšanai un biedēšanai, ja kāds lācis sadomā pienāk par tuvu, pārējās − brenneke tipa lodes, kuru kastīti ar kopskaitā 10 lodēm iemainām no reindžera. Raimonds brīdina, ka melnie lāči esot ārkārtīgi ziņkārīgi un nebaidoties tuvoties nomet-nei un cilvēkiem. Tāpēc vilcināties ar šaušanu nedrīkst. Turpmākajā braucienā allaž turu bisi pa ķērienam gan raftā, gan teltī. Arī dodoties dziļāk krūmājā pēc malkas vai pavadot

kādu makšķernieku tālāk no nometnes, stroķi ņemu līdzi. Savukārt nometnē palikušie šādās reizēs piemet malku ugunskuram. Esam arī norunājuši, ka nekavējoties došos atpakaļ, ja dzirdēšu viņu saucienus. Atceros reiz lasīto amerikāņu rakstnieka un dēkaiņa Džona Tērka (Jon Turk) stāstu par to, kā reiz Aļaskas ziemeļdaļā polārlācis staigājis ap viņa telti un ziņkārīgi apošņājis visu, bet Džona bise tobrīd atradusies laivā. Par laimi, lācis zaudējis interesi un drīz vien devies prom. Bet Džons izlīdis no telts un būdams pārdzīvotā stresa varā, kliedzis nopakaļ lācim. Kopš tā brīža Džons vairs ne reizi nav atstājis bisi ārpus telts.

Kad nometne pie Dvīņu ezera ierīkota, Agris pirmais gatavs copes startam, un drīz jau arī pirmā palija ir pieteikusies viņa mestajam vizulim, spožam trešā numura rotiņam. Arī Juris un Guntis neatpaliek un izvelk pa zivij. Šai ezerā mītošās palijas ir gaišas, ar lāsumainu, punktiem klātu ķermeni, apakšējās peldspuras un muguras spura ir ar baltu maliņu, zivju gaļa ir spilgti oranžā krāsā un atgādina pārgrieztu apelsīnu. Sagatavotas mazsālītas, garšas ziņā tās varētu nodēvēt par vidusceļu starp sīgu un strauta foreli, to gaļa gluži vai kūst uz mēles. Spiningojot salīdzinoši netālu no krasta, īsā laikā saķeram pietiekami daudz zivju vakariņām un brokastīm un metam mieru. Raimonds zivis uzcep, un vakariņas izvēršas karaliskas. Lēnām iemalkojam Ankoridžā (Anchorage, ASV, Aļaskas štata lielākā pilsēta) iegādāto viskiju un pārrunājam nākamās dienas plānus. Nolemjam vēl vienu dienu pavadīt pie ezera, aklimatizējoties un uzbūvējot raftus. Laika starpība ar Latviju ir kādas 11 stundas.

Nākamās dienas rīts aust rāms. Ir salīdzinoši silts, liegs vējiņš glāsta koku lapotni, un augstu debesīs slīd balti mākonīši. Saullēkts ir skaists un neaizmirstams. Kalnu aprises uz debesu fona sāk iezīmēties arvien kontrastainākas, debesis pakāpeniski kļūst gaišākas, un oranži dzeltenīgo fonu pamazām nomaina gaiši zils tonis. Ezeru ieskaujošie kalni laistās zeltaini dzeltenīgos toņos, bet to ēnas puses vēl tītas krēslā. Saulei kāpjot augstāk, gravās un ieplakās iezaigojas tur guļošais sniegs un ledus, bet ezers sāk laistīties zeltainajos saules staros. Vēl pēc brīža saule jau silda mūsu teltis.

Nakts pagājusi mierīgi, un lāči mūs nav traucējuši, bet varbūt miegs ir bijis ļoti dziļš. Agrāk par visiem piecēlies Raimonds, viņš jūtas atbildīgs par raftu sagatavošanu braucienam. To airēšanas uzlabošanai viņš sagatavojis īpašus saliekamus rāmjus, sēdeklīšus un airu turētājus. Tas viss tagad jāsamontē un jāpielāgo katra airētāja augumam. Mūsu rafta airēšanas pienākumus uzticu Aldim, tādēļ sēdekļu konstrukciju pielāgojam viņa vajadzībām. Ar darbiem tiekam galā līdz pusdienas laikam. Dienas otro pusi pavadām, copējot palijas. Pūš spēcīgs vējš. Iebraukt ezerā ir grūti, vējš dzen raftu atpakaļ. Tādēļ ar Aldi atzīstam par racionālāku spiningot no krasta. Rezultāti nav visai iepriecinoši, ja salīdzina ar Agri, kurš, spītējot vējam, iebraucis ezerā un spiningo no rafta. Taču līdz dienas beigām vakariņu tie-sai pa visiem savelkam.

Vēl viena nakts pie ezera, bet no rīta, novākuši nometni un sakopuši nometnes vietu, sēžamies raftos un dodamies ceļā. Vējš, par laimi, pierimis, un nav arī liels attālums jāveic, vien jāapbrauc tuvējais zemes rags, kad Čilikadrotnas izteka jau klāt. To iezīmē liels, apmēram divus metrus augsts un plats un apmēram 10 metrus garš klintsbluķis. Guļot upes vidū, tas spēcīgo straumi sašķeļ divās daļās, gar abiem bluķa sāniem veidojas straumes virpuļi. Ideāla vieta zivju piesaistei. Piestājam krastā paspiningot un naski ķeram alatas – ik pa brīdim kādam no mums piesakās izcila šo cēlo zivju pārstāve. Atvilkušies, kamēr apnīk, dodamies tālāk cerībā, ka tā bijusi tikai tāda iesildīšanās pirms “īstās” copes. Taču, kā jau iepriekš teikts, rezultativitāte turpat visā Čilikadrotnas tecējumā izrādās krietni knapāka…

***

Un tomēr... Dažas jūdzes pirms Čikadrotnas satekas ar Mulčatnu ērtākas pacopēšanas labad piestājam pie kādas saliņas, un tūdaļ Gunta vizuli “Abu Garcia” Nr. 5 (spožs rotiņš ar zilganbaltu serdeni, izdaiļots ar melniem punktiņiem) paķer kaut kas liels. Kad arī pārējie piestāj pie saliņas, Guntis jau stāv krastā kā tāds monuments – atspēries saliņas akmeņos un ar abām rokām satvēris līkumā saliekto spininga kātu. Kāta gals iespiests vēderā, un Guntis pie sevis murmina: “Mieru, mieru, tikai mieru...” Tā murmināšana viņam laikam vajadzīga, lai noskaņotos cīņai un liekā steigā kaut ko nesačakarētu. Bezinerces spole, 0,3 mm pītajai auklai no tās iztinoties, ik pa brīdim “iedziedas” – tas liecina, ka kāds tur, ūdenī, velk ar lielu spēku. Labi, ka spoles bremze noregulēta atbilstoši auklas stiprības pakāpei un spininga kātam.

Brīdī, kad zivs kārtējo reizi ir pievilkta tuvāk krastam, dzidrajā ūdenī pavīd sarkani sāni, mums top skaidrs, ka Guntim darīšana ar karalisko lasi, kurš paspējis atpeldēt no okeāna un, jādomā, ir viens no pirmajiem šīssezonas lašu kāzu vēstnešiem Čilikadrotnā.

Agris, paķēris lielo zivju uztveramo tīkliņu, ko iegādājāmies Ankoridžā, kopā ar Juri skraida gar krastu un žestikulējot izkliedz padomus. Juris, kura rokās ir fotoaparāts, grib tikt priekšā Agrim, kurš līdz ar to nevar precīzi darboties ar uztveramo tīkliņu. Ainu jo krāšņu dara nepārtrauktā pamācību straume, kas plūst no satraukto “palīgu” mutēm, taču Guntis ir noskaņojies cīņai un uz kolēģu izdarībām daudz nereaģē, viņa skatiens ir koncen-trēts, kustības, lēnām kāpjoties atpakaļ krastā, – nosvērtas.

Es šo satraukuma pilno rosību filmēju un notikumos nejaucos, bet tāpat esmu cīkstiņā līdz pat nervu galiem. Aldis, kā parasts, ārēji nosvērti mierīgs rosās ar fotoaparātu un ķer momentus. Savukārt Raimonds, uzkūris nelielu uguni, žāvē krācēs samirkušās drēbes un absolūtā mierā vēro šo jezgu no malas. Viņa skatiena vēstījums varētu būt apmēram šāds: “Nu ko jūs visi tā satraukti rosāties? Varētu saprast, ja te notiktu kas īpašs....” Var redzēt,

ka makšķerēšanas azarts nav pārņēmis Raimondu, kaut gan gluži vienaldzīgs viņš tomēr nav. Reizi pa reizei skatienā, ko mūsu pavadonis velta cīņas arēnai un personāžiem, tomēr pavīd ziņkāres atblāzma. Un tas viss pēc tam, kad kādā no iepriekšējiem letiņu ceļojumiem Aļaskā Māris Olte viņam uzdāvinājis lielisku vizuļu izlasi un saliekamu spiningu ar spoli un auklu. Jau pie Dvīņu ezeriem Raimonds visu šo bagātību mums izrādījis un pēc tam atkal rūpīgi iepakojis un noglabājis somā. Aicinājumiem iemēģināt dāvanu viņš neatsaucas, allaž atbild, ka gan jau vēlāk paspēšot...

Tikmēr uz saliņas risinās visai trauksmaini notikumi. Zivju uztveramais tīkliņš jau kuro reizi nesekmīgi tiek izcelts tukšs. Tiklīdz to iemērc ūdenī, zivs strauji pasitas sānis un izvai-rās. Tiek pieņemts lēmums jau laikus iemērkt tīkliņu ūdenī un tad mēģināt lasi tajā ievilkt. Steigā apspriežot plāna detaļas, satraukums jaušams visos rūdītajos ķērājos, un ir jau arī par ko – beidzot klāt tik ilgi gaidītais mirklis, tagad tikai jābūt uzmanīgiem, lai kaut kas nenoiet greizi. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem karalis beidzot ir tīkliņā un, neraugoties uz sparīgo pretošanos, tiek izcelts krastā. Seko foto sesija, svēršana, dzimuma noteikšana, pēc tā visa 4,5 kilogramus smagais lašu paps tiek atpakaļ savā valstībā. Agris, uzlicis pola-rizējošās brilles, satraukts vēl staigā gar krastu un ziņo, ka brīžiem redz straumē pavīdam vēl viena karaliskā laša sānus. Diemžēl šī zivs neizrāda ne mazāko interesi par mānekļiem, kas viņai tiek vilkti gar degunu. Spriežam, ka tā droši vien ir lašu mamma, jo nārstojošie laši mēdz uzturēties netālu viens no otra, un tēviņi ir tie, kas sargā iznērstos ikrus. Rezultātā tos noķer biežāk. Un laikam jau tikko noķertais lasis kaut kādā veidā brīdinājis draudzeni neiekrist uz mūsu piedāvātajiem mānekļiem. Arī jandāliņš cīkstiņa laikā noteikti ir bijis pietiekami skaļš, lai pārējie “kāzinieki” un “līgava” kļūtu uzmanīgi.

Lai kā tur būtu, šis notikums ir manāmi cēlis mūsu garastāvokli un cīņas sparu. Optimisma pilni dodamies tālāk, cerēdami, ka nu tik sāksies īstā cope. Tomēr cerības nepiepildās, laši vēl nav masveidā uzsākuši savu kāzu ceļojumu. Savukārt mūs šis apstāklis sargā no grizlilāču klātbūtnes pie upes, vismaz šai ziņā varam būt apmierināti.

***

Kādudien laiks samācies un līņā. Braucot garām kārtējai oļu sērītei, ievērojam lasi ar saplosītu vēderu. Jādomā, ka tas ir kāda lāča darbs... Tā kā vakars nav tālu, jau kādu laiku meklējam nometnei piemērotu vietu. Nākamā diena iecerēta atpūtai, tādēļ raugāmies, lai teltis varētu uzsliet labi vējojamā vietā, lai upē netālu būtu kāds atvars ar rāmāku atstraumi, kurā varētu spiningot, un lai malka ugunskuram nav tālu jāstiepj. Beidzot Raimondam upes kreisais krasts izskatās cerīgs, un viņš ar svilpīti dod ziņu, lai stājam malā.

Piestājam un secinām, ka vieta ir gana laba, turklāt tālāk braukt šovakar būtu riskanti. Piloti, kuri mūs no Klārka ezera veda uz Dvīņu ezeriem, brīdinājuši par trešās grūtības kategorijas krācēm kaut kur šajā rajonā. Tādēļ Raimonds kļuvis nemierīgs. To var labi saprast, viņš ir uzņēmies atbildību, un, lai arī nu jau esam pavadījuši kopā dažu labu dienu, kā “ūdens braucējus” viņš mūs joprojām nepazīst, nezina, vai spēsim gaidāmās krāces godam pārvarēt.

Tikmēr mēs paši, izvērtējot savas spējas un pieredzi, lēšam, ka lielām bažām nav pamata. Pirmkārt, esam secinājuši, ka rafti ir ļoti stabili un ar tiem viegli manevrēt. Otrkārt, visi esam pieredzes bagāti ūdeņnieki. Agris daudz braucis pa upēm gan Latvijā, gan citviet un tādējādi guvis lielu pieredzi. Arī Guntis ir ūdens tūrists ar bagātu un ilgstošu pieredzi. Al-dis ne tikai piedalījies daudzos laivojumos, tai skaitā pa Sibīrijas straujajām upēm, bet arī startējis Latvijas ūdens tūrisma čempionātos, atzīstami airējot ūdens slaloma trasēs. Nemaz nerunājot par mani, kam pieredze gūta daudzās 4. un 5. grūtības kategorijas upēs un iegūtas godalgotas vietas Latvijas ūdens tūrisma čempionātos, airējot slalomu. Taču to Raimondam neiestāstīt, viņam ir visas tiesības par mums šaubīties, kamēr neesam kopā laivojuši un iepazinuši cits citu kā krāču braucēji. Visspilgtāk Raimonda iekšējo spriedzi raksturo viņa atvieglojuma sajūtas pilnais uzsauciens Aldim, kad izbraucam pirmos sarežģītākos posmus Čilikadrotnas augštecē: “Paldies, ka tu māki braukt!...” Laikam jau līgšanas brīdī viņš domājis, ka mēs tādi makšķernieki–krastā sēdētāji vien esam.

Raimonda izvēlētajā vietā iekārtojam nometni. Nākamajā dienā vaļojamies. Tiesa, cerīgajā atvarā nedaudz lejpus nometnei, kur straume atduras pret metrus 20−30 augstu klinti un strauji pagriežas pa labi, zivis neķeras. Vispār neķeras. Jau kuro reizi kāds no mums, cerību pārņemts, dodas turp, taču atpakaļ nāk sašļucis un vīlies. Saprotu, ka tā ir neauglīga nodarbe, un lienu teltī pagulēt. Varbūt, ka vakarā veiksies labāk.

Pēc vakariņām ieraugām upē garām slīdam kanoe. Abi tajā sēdošie braucēji arī ir mūs pamanījuši, māj un skaļi sveicina. Aicinām piestāt. Tā kā izšķiršanās notiek pēdējā brīdī, kad straume laivu jau gandrīz aiznesusi garām nometnei, piestāt pie krasta vīriem izdodas tikai ar lielām grūtībām. Piestājuši viņi itin naski izmetas no laivas un uzkāpj pie mums nometnē. Laivotāji ir divi pusmūža vīri. Sasēžam ap ugunskuru un palēnām risinām sarunu. Uzzinām, ka viņi ir norvēģi un pa Aļasku ceļo divatā. Tas izklausās diezgan ekstrēmi. Pie jostas katram prāvs piparu gāzes baloniņš, pie glābšanas vestes aukliņā iesieta svilpe. Tas – gadījumam, ja nu iznāktu sastapties ar kādu agresīvi noskaņotu lāci. Atceramies, ka šādus baloniņus esam ievērojuši tirgojam sporta preču veikalā Ankoridžā. Ja var ticēt instrukcijai, no baloniņa izpūstā gāze izšaujas 10–15 metrus tālu un šļāciens ilgst 7–10 se-kundes. Šāds “lādiņš” spējot atturēt lāci no uzbrukuma. Tikai nevajagot pūst pret vēju vai krūmājā. Hm..., ja parēķina, cik ilgā laikā ķepainis spēj pārvarēt nieka 10–15 metrus, šķiet, jāsakrīt pārāk daudz nosacījumiem, lai baloniņu ar sekmēm pielietotu, ja patiešām rastos tāda nepieciešamība. Vismaz mēs šajā ziņā vairāk uzticamies “Winchester” bisei, savam vērīgumam un reakcijai. Norvēģi arī brauc no Dvīņu ezeriem, tikai viņu maršruts sācies no otra ezera tālākā gala, tādēļ neesam viņus iepriekš manījuši. Sarunas ieilgst, un atbraucēji sāk mest skatus pulkstenī. Mēs savukārt drošinām: “Kālab kaut kur vēlu vakarā jātraucas?” Uzaicinām viņus palikt mūsu nometnē, vietas taču pietiek. Norvēģi piedāvājumu labprāt pieņem, steidz izkravāt savu laivu un sliet vigvama tipa telti netālu no mūsējām. Varam vien brīnīties, kāpēc diviem ceļotājiem nepieciešama tik milzīga telts, kas ir diezgan neērti pārvadājama viņu šaurajā kanoe. Bet varbūt šāda tipa telts kalpo drošībai, jo nav jāguļ cieši pie telts sienas. Uzslējuši mitekli, ziemeļnieki atgriežas pie ugunskura. Salīdzinām norvēģu un mūsu GPS rādījumus un lieku reizi pārliecināmies, ka savos aprēķinos neesam kļūdījušies. Tas ir būtiski, ka varam uzticēties saviem aprēķiniem. Īpaši svarīgi tas būs tad, kad Mulčatnas krastā vajadzēs atrast lauka aerodromu, no kura mūs vedīs atpakaļ uz Klārka ezeru. Esam par to norūpējušies, jo pabraukt garām šai vietai nedrīkstam. Kā jau ikvienā pasaules mūžamežā, arī šeit krastā šiltes ar uzrakstu, visticamāk, nebūs, un kas to lai zina, kā būs ar izkļūšanu no upes vēlāk, ja pabraucam garām šī apvidus vienīgajam “aerodro-mam”. Jāteic, ka mūsu rīcībā ir visai pretrunīga informācija pat par to, kurā upes krastā skrejceļš ierīkots. Arī satelīttelefona, lai varētu sazināties, mums nav.

***

Tā kā dienā esam labi atpūtušies, un pilnīga tumsa šajos platuma grādos vasarā neiestājas, pēc sarunām ar norvēģiem Aldis, Guntis un es nolemjam doties paspiningot atvarā un nedaudz tālāk lejup pa straumi. Lai bise netraucētu mētāt mānekļus un pārvietoties krūmājā, šoreiz to atstāju nometnē. Līdzi ņemam tikai spiningus un vizuļus.

Jau kuru reizi pārliecināmies, ka atvarā pie klints valda klusums. Tomēr copes kārdinājums ņem virsroku, un nolemjam, ka jāpārliecinās, kas notiek aiz stāvās klints. Tā kā klints iestiepjas dzelmē, aiz tās var tikt, tikai pārejot kalnu. Pēdas nepārprotami liecina, ka arī meža zvēri, lai nokļūtu klints otrā pusē, izvēlas šo ceļu. Uz augšu ved blīvi nopēdota zvēru taka. Saskatāmas briežu un aļņu miņas, taču dažviet pavīd arī pa kādam neskaidram vilka un lāča ķepas nospiedumam. Virsotnes tuvumā taka sadalās vairākas sīkākās celītēs, kas aizlīkumo starp vaivariņiem apaugušiem ciņiem, krūmiem un lieliem akmeņiem. Virziens visām celītēm skaidri izteikts, tās ved pāri klintij un, šķērsojušas to, nolaižas lejā pie upes. Zvēru iestaigātajās celītēs vaivariņi un krūmi sniedzas līdz pat krūtīm, bet dažviet pat augs-tāk, un nav iespējams redzēt tālāk par savu degungalu. Tai pat laikā vienīgie izmantojamie drošības līdzekļi ir ekipējumā ietilpstošā policijas svilpe un makšķernieku grunteņu zvani-ņi, kas džindžina pie katra soļa, tāpēc iešana pa zvēru iemītajām takām nav nekāda tīkamā nodarbe... Līkumojot pa šim taciņām, atrodamies salīdzinoši netālu cits no cita, tomēr dro-šības pēc ik pa brīdim sasaucamies. Taču ar sasaukšanos, svilpi un zvaniņu nevar aizbaidīt odu un mušiņu barus, kuri ceļas spārnos no biezā krūmāja un nekavējas līst acīs un degunā. Moskītu tīkliņus gribot negribot esam atseguši, jo tie krēslā ierobežo redzamību, liedzot saskatīt, kur droši sperams nākamais solis. Arī izelpa tīkliņā šķiet pārāk karsta.

Kalna pakājē krūmājs kļūst nedaudz skrajāks. Tomēr krastmalā, kā jau visur, krūmi un pavasara palos izlauzītie koki veido zaru mudžekli. Grūti atrast kaut cik jēdzīgu vietu, no kuras varētu iemest vizuli, lai aukla nesapinas, par precīzu vizuļa iemešanu nemaz nerunājot. Pēc vairākiem mēģinājumiem, lieku reizi pārliecināmies, ka arī šeit zivis neķeras tāpat kā viņpus klintij pie nometnes. Nospriežam, ka tomēr sekmīgāk ir spiningot brauciena laikā, jo tad aptverams daudz plašāks areāls nekā vienā vietā pie krasta.

Kādu brīdi mētājuši vizuļus, dodamies atpakaļ. Vēl tikai daži foto klints virsotnē, no kuras paveras gleznains skats uz upes ieleju, kalniem, lejā pie upes mājīgi un aicinoši vīdošajām sarkanbaltajām nometnes teltīm, pie tām dūmojošo ugunskuru un krastā izvilktajiem raftiem. Brīnišķīga ainava, kas priecē sirdi un atsver totālo necopi... Pēc fotosesijas naski dodamies uz nometni un lienam teltīs. Vēl tikai iepriekš pārliecinos, vai “Winchester” aptvere pielādēta un drošinātājs atrodas pozīcijā “ieslēgts”. Uzmanīgi nopētu pārējo telšu atrašanās vietas, lai var-būtējas šaušanas gadījumā nenotiktu kāda nelaime, tad nolieku bisi blakus un iemiegu, roku turēdams uz laides. Te jābilst, ka manu un Alda telti allaž ceļam nostāk no pārējām.

Rīta pusē pamostos, jo vakarā dzertā tēja “prasās laukā”. Apkārtne vēl tīta krēslā, un no upes ceļas migla. Izlienot no telts, netālu krūmos sadzirdu dobju rēcienu un lūstam zarus, kādam dzīvniekam aiztraucot prom. Šķiet, esmu iztraucējis kādu ragaini, kurš naktī pietu-vojies nometnei. Brīdi ieklausījies gaistošajos soļos, lienu atpakaļ teltī. Vēlāk vērīgi izpētu upmalas raupjo granti. Tajā dziļi iespiedušās lielas aļņa pēdas, kas liecina par rīta agrumā iztraucēto dzīvnieku, tā lielumu un svaru.

***

Upē dodamies ap desmitiem, norvēģi vēl nav piecēlušies. Diena paiet trauksmainās krāču gaidās. Ik pa laikam piestājam paspiningot un reizēm noķeram pa alatai. Pēcpusdienā iestrēgstam kādā attekā, kurā koku sanesumi izveidojuši neizbraucamu labirintu, seklums mijas ar ievērojamu dziļumu, bet spēcīgā straume tā vien tīko piespiest raftu pie aplauztajiem egļu zariem vai paraut to zem kārtējā sanesuma, kas rezultātā draud ar rafta saduršanu vai apgāšanos. Krasta krūmi tik blīvi, ka ne domāt tiem izlauzties cauri. Nonākuši kārtējā strupceļā, ar lielām grūtībām raftus pārnesam, precīzāk − pārstumjam, pāri kādai saliņai, kurā starp blīvi saaugušajiem kārkliem upe izgrauzusi apmēram metru platu caurteci. Otr-pus saliņai straume nozūd zem kārtējā sanesuma. Gar vienu malu palicis brīvs ūdens, pa kuru tad arī nolemjam nopludināt mūsu braucamos. Tas jādara īpaši uzmanīgi, jo spraugas vidū tieši pie ūdens virsmas vīd iesprūdis egles stumbrs ar aplauztiem zariem. Pirms sane-suma mēģinām spiningot, bet – nesekmīgi. Agris jau kuro reizi to izmisīgi komentē: “It kāzivīgas vietas, nesaprotu, nu kā tādās vietās var nebūt zivju?!” Aiz sanesuma upes gultne sašaurinās līdz pat 6–10 metru platumam, un straume draiski līkumo starp purvainiem, ne-pilnu metru augstiem krastiem, kuros saskatāmi atkailināti koku un krūmu sakņu mudžekļi. Aina atgādina dienvidjūru krastos augošo mangrovju mežu sakņu pinekļus.

Pirms kārtējā sanesuma, kas aizšķērso vai visu upi, kreisajā krastā ievērojam koku zaros izkārtas sarkanas lentes. Tās, jādomā, kalpo par brīdinājumu laivotājiem, ka šis posms ir īpaši bīstams. Kad arī šis slaloms aiz muguras, piestājam nelielā līcītī. Spriežam, ka pārvarētie sanesumi un straujteces varētu būt tie, par kuriem iepriekš tikām brīdināti. Šķēršļotā posma pārvarēšanai esam patērējuši turpat sešas stundas. Lēšam, ka tālākā braukšana varētu būt bez īpašiem šķēršļiem. Taču nē, upe atkal sadalās neskaitāmās attekās. Krastos aug lielas egles un biezi krūmi. Visapkārt blīva, necaurredzama, zaļa siena. Baidāmies iekulties kādā neizbraucamā attekā, pa kuru vairs nebūs iespējams virzīties tālāk, un arī atkļūšana at-pakaļ varētu būt sarežģīta, ja ņem vērā straumes ātrumu un spiedienu. Braucot nepārtraukti spiningojam, taču tikai retumis noķeram pa alatai. Drīz vien piestājam nelielā līcītī, ko veido attekas mute, kas iestiepjas mūžamežā starp lielām eglēm. Līcīša krasts nosēts oļiem, retiem bērziņiem un kārklu krūmiem. Raftus esam pavilkuši augstāk krastā un netālu viens no otra spiningojam. Bet, tā kā no meža atskan kāda putna satrauktā čivināšana, no rafta neattālinos. Tajā, kā jau allaž, pa ķērienam esmu nolicis “Winchester”. Ik pa brīdim vērīgi nopētu krasta krūmāju. Tas, protams, traucē nodoties tikai spiningošanai. Taču drīz putns nomierinās, un es varu veltīt vairāk uzmanības vizuļa iemešanai un vadīšanai. Lai kas tur ir bijis un satraucis putnu, nu tas ir prom. Līcī noķeram vairākas ievērojama izmēra ala-tas. Agrim laimējas noķert skaistu varavīksnes foreli (angl. – Rainbow trout jeb Steelheadtrout), uz “aci” rēķinot, tā sver vismaz pāris kilogramu. Varavīksnes foreles šeit ir slaidas, gaišas, nosētas tumšiem punktiņiem, ar izteiktu sārtu joslu no galvas līdz astei un krāšņumā krietni pārspēj zivju audzētavu produkciju. Pilnīga salīdzinājuma gūšanai noķerto vara-vīksneni nolemjam paturēt vakariņām, lai baudītu arī tās gastronomiskās īpašības.

Tad dodamies tālāk un jau pēc dažiem līkumiem Mulčatnas labajā krastā pamanām plašu un rāmu atteku, pie kuras izbaudām lielisku karalisko lašu copi – tādu, uz kādu esam cerējuši, dodoties tālajā ceļā. Lielākais noķertais “kings” ir 11,5 kilogramus smags, viņš iekāro mūsu daktera Jura Stīpiņa mesto rotiņu “Mepps Aglia Nr. 5” ar rozā lapiņu, melnu serdeni un sarkanu pušķīti pie āķa. Aldis noķer otru lielāko “kingu”, tas sver pāri par 7 kilogramiem. Arī pārējiem veicas, taču viņu noķertie laši ir mazāki un sver no 4 līdz 5 kilogramiem. Cope ir aizraujoši eleganta. Zivis “guļ” upes līkumā uz straumes un rāmā ūdens robežas. Savukārt mēs, dreifējot līkuma ārmalā, atrodamies salīdzinoši netālu cits no cita un varam vērot un komentēt viens otra copi. Tas palielina baudu un azartu, jo varam izdzīvot un sajust katras zivs izvilkšanu.

Aizrāvušies te pavadām vairākas stundas, līdz pie mums ar piepūšamo smailīti piekuģo kāds amerikāņu pāris, kuri sportiski pavada atvaļinājumu. Jaunā sieviete sakās esam Klār-ka ezera Nacionālā parka sabiedriskā darbiniece, tādēļ kuģojot viņa gan atpūšoties, gan vienlaikus vērojot, vai viss ir kārtībā, vai tūristi ievēro parkā noteikto kārtību un nenotiek kādas nelikumības. Un, kaut arī šobrīd esam jau tālu ārpus parka teritorijas, viņa acīmredzot uzskata par savu pienākumu patiesi un ieinteresēti izpētīt mūsu darbības. Tai pat laikā saruna notiek draudzīgā formā, nekādas prasības netiek izvirzītas, pat makšķerēšanas licences mums neprasa uzrādīt. Izbrīna vienīgi tas, ka parka kārtība, viņasprāt, attiecināma arī uz teritoriju ārpus parka. Bet lai jau tā būtu, ne mums spriest par amerikāņu izpratni kār-tības jautājumos. Prātā nāk internetā publiskotā informācija arī par to, ka Aļaskā atsevišķās vietās tiek strikti reglamentēts, kā cilvēkam jānokārto dabiskās vajadzības. Tagad vairs nebrīnāmies par to, ka mūsu pavadonis Raimonds speciāli šādam nolūkam paņēmis līdzi mazu lāpstiņu. Kā izrādās, dažās organizēto tūristu apmetnēs un pie atsevišķām upēm pat jāievēro noteikumi par bedrītes dziļumu un tās rakšanas vietu. Mēdz būt arī otrs risinājums

– jāved līdzi portatīvs pods, kura saturs pēc atgriešanās no laivojuma jāuzrāda kontrolējošā dienesta pārstāvim. Mūsuprāt − pārspīlēti. Bet, ja padomā, tad iespējams, ka tā arī vajag. Varbūt šādu kārtību būtu svētīgi iedibināt arī mūsu populārajās tūristu apmetņu vietās, kuras ne vienmēr aprīkotas ar labierīcībām. Mūsu apmetnēs nereti redzamas atkritumu kaudzes ar tukšām konservu kārbām, sasistām pudelēm, plastmasas maisiņiem un citu drazu. Šādu nepievilcīgu ainu vēroju, laivojot pa Abavu no Rendas līdz Ventai. Ak šausmas, no kurienes mūsu sabiedrībā rodas bezatbildīgi un uz cūciskumu tendēti tipiņi? Kad es sāku tūrista gaitas, pieredzējušākie un vecākie biedri allaž mācīja, ka pamest nometnes vietu drīkst tikai tad, kad tā padarīta sakoptāka un kļuvusi tīrāka nekā atbraucot un iekārtojoties. Šo elementārās kārtības principu cenšos ievērot vienmēr.

Dodamies tālāk un uz īsu brīdi piestājam kādā upes posmā, kur upe izplūdusi daudzās labi pārskatāmās attekās. Nolemjam šajā vietā pamēģināt veiksmi alatu copē. Izklīstam un mētājam vizuļus. Pēkšņi ieraugu milzīgu alni, kurš, pārbrienot seklās straumītes, lēnām čāpo uz mūsu pusi. Alnim virs galvas pamatīgas kronis, ragi izmēra ziņā atgādina divas sniega lāpstas. Arī ragu izvērsums varētu būt kādi divi metri. Rumpis drukns, lēšu, ka dzīvnieks varētu svērt vismaz kādus 900 kilogramus, ja ne vairāk. Tik lielu alni nekad vēl neesmu redzējis, vizuāli tas noteikti vairākkārt pārspēj reiz medīto alni Lubānā, pa kuru dzinējmedību laikā nesekmīgi šāvu gan es, gan Arnis Žeiers. Toreiz sašautais alnis aizgāja, un lenkšana un meklējumi visas dienas garumā diemžēl beidzās bez rezultāta.

Tā kā šobrīd ir augusts un drīz sāksies aļņu riesta laiks, nevar paredzēt šā milzeņa tālāko uzvedību, tāpēc drošības pēc atgriežos pie rafta un paņemu “Winchester”. Arī pārējie, milze-ni ievērojuši, atgriežas pie raftiem un ir gatavi doties straumē. Tomēr drīz vien saprotu, ka šis īpatnis nav noskaņots agresīvi, tādēļ bisi nomainu pret videokameru un filmēju skaisto dzīvnieku. Agris gan nevar nomierināties un satraukts mudina: “Šauj, šauj!” Atbildu, ka šis

Dodamies tālāk un spriežam, ka ir laiks sākt lūkot pēc skrejceļa upes krastā. Vairākkārt kāpjam malā, lai ar GPS palīdzību noteiktu savu atrašanās vietu. Salīdzinām mērījumus ar karti un secinām, ka mūsu ceļojuma galamērķis tiešām ir pavisam tuvu.

Raftu šodien airēju es, Aldis var pilnībā nodoties spiningošanai. Kādā līkumā viņa mes-tajam vizulim pieķeras “kings” un velk tik naski, ka nav jāairē, drīzāk prasās pēc bremzēša-nas. Tuvumā esošie Agris un Juris noprasa, vai nevajag palīdzēt ar lielo uztveramo tīkliņu. Atbildam, ka tiksim galā pašu spēkiem, un kādu brīdi vēl ļaujamies vilcējspēka sniegtajai baudai. Tiesa, ilgi tas nevar turpināties, klāt brīdis, kad jācenšas zivi izcelt un atbrīvot. Iesākumā Aldis grib pierunāt mani satvert lasi aiz astes un tad to iecelt raftā. Tādai operā-cijai neesmu gatavs, jo negribu pārtraukt filmēšanu. Drīz vien upes vidū ievērojam lēzenu, oļiem noklātu saliņu un nolemjam, ka drošāk būtu piestāt pie tās, lai tiktu galā ar “velkoni”. Agris un Juris ir ievērojuši mūsu manevru un arī airē turp. Krastā izlecam gandrīz vienlai-kus. Izmantojot brīdi, kad mūsu uzmanība novērsta un aukla nedaudz atslābst, “kings” pa-manījies jau iztīt auklu un aiztraukties kādus 60–70 metrus pa straumi lejup. Vienlaikus var just, ka spēka viņam – pēc teju kilometru garās rafta vilkšanas un cīkstēšanās – nav vairs atlicis daudz. Tādēļ tagad, kad Aldis jūt zem kājām stingru pamatu, lasis bez liekiem sarež-ģījumiem tiek atvilkts atpakaļ, un Agris ar tīkliņu viņu uztver. Seko tradicionālā svēršana un fotosesija, un lasis nokļūst atpakaļ savā karalistē. Mēs paliekam izbrīnījušies – izrādās, sparīgais vilcējs ir bijis vien 4,5 kilogramus smags lašu paps.

***

Pēcpusdienā krastā pamanām dūmus, un Raimonda svilpes trellis mūs brīdina būt sevišķi uzmanīgiem – tepat kaut kur jābūt “lidlaukam”, patraukties garām tam nedrīkstam. Pie-kuģojuši pie krasta, ieraugām ugunskuru un mūsu paziņas amerikāņus, kuri jau paspējuši uzsliet telti – tādu pašu vigvama tipa kā norvēģiem (laikam tādas te īpašā cieņā) – un vienā mierā žāvē savas ceļojuma mantas un laivu. Amerikāņi ir izpletušies gandrīz pa visu mazo oļu sērīti, taču, ieraudzījuši mūs, ātri vāc kopā haotiski izmētātās mantas, lai atbrīvotu vietu arī mums. Upes kreisajā krastā ieraugām arī dzeltenu vienmotora lidmašīnu un lidlaukam raksturīgo iegareno vēja zeķi kārts galā. Skrejceļš no upes nav samanāms, par to liecina vien rinda nocirstu krūmu gar kādas attekas malu. Arī lidmašīnu vadības centra namiņu nemana, tas acīmredzot atrodas kaut kur tālāk no krasta.

Raimonds dodas meklēt vadības centra mājiņu, lai ziņotu Klārka ezera aviatoriem, ka esam atbraukuši un gaidām norunātajā tikšanās vietā. Atgriezies pastāsta, ka lidojumu vadī-bas namiņš atrodas attekas galā un lidmašīna pēc mums atlidos rīt. Jaucam un tīrām raftus, kravājam mantas. Šī nakts būs pēdējā pie upes. Vakarā Raimonds dodas pie amerikāņiem un iemaina no viņiem tēju, kas mums jau sen beigusies. Savukārt mēs pa to laiku iekuram ugunskuru un no atlikušajiem pārtikas krājumiem pagatavojam vakariņas. Vērojam, ka arī amerikāņu pārītis vakariņo un nododas vakara vingrošanai, kuras galvenais elements ir atspiešanās no zemes. Ugunskura dūmu ietverti, abi mūsu kaimiņi pumpējas un pumpējas, un dāma pilnīgi noteikti tur puisim līdzi. Atspiedusies 40 reizes (saskaitīju!), mundri piece-ļas un izvicina rokas, sak, tas tāds nieks vien. Puisis kārtības labad kādu brīdi vēl turpina.

Raimonds pastāsta, ka arī viņi lido uz Klārka ezeru un gaida to pašu lidmašīnu, kas vedīs mūs. Lidojums atpakaļ notiek trīs piegājienos, jo lidmašīna ir mazietilpīga. Daudz mantu tajā nevar iekraut, kravai paredzēta vien brīvā vieta lidaparāta astes galā. Lidaparātā tūlīt aiz vadības paneļa un motora ir četras sēdvietas, ieskaitot pilota vietu. Vispirms aizlido amīši, tad lidojam mēs. Lozējam izlidošanas kārtas, un man ar Aldi iekrīt trešais piegājiens. Pirmajos reisos iekraujam iespējami daudz mantu, arī mūsu “Winchester”. Vēlu pēcpusdienā sagaidām savu lidojuma kārtu. Atlikušo mantu kaudze vēl itin prāva. Iepakojot atlikušās mantas lidaparātā, tieku iespiests aizmugurējā sēdeklī. Lai aizvērtu lidaparāta durtiņas, pilotam jāpieliek ne mazums pūļu, beigās viņš pat piepalīdz ar kāju. Kad durvis beidzot ir ciet, konstatēju, ka nevaru piesprādzēties, jo drošības josta aizkrauta ar mantām. Esmu iespiests starp kravu un lidaparāta durvīm. Šādā situācijā, nav prāta darbs pārāk spiesties virsū durvīm, lai to slēdzene neatsprāgst lidojuma laikā. Tādēļ, labo roku turos pie rafta aira, kas ieķīlēts mantu kaudzē. Šķiet ekstrēmi, bet cita varianta nav. Ja gribu lidot un neizkrist, jāsamierinās. Aldis sēž blakus pilotam un acīmredzot jūtas ērtāk. Kad jau tuvojamies Klārka ezeram, mūsu vienmotora “Cessna” dzinējs sāk dīvaini šķaudīt un rīstīties. Pilots kaut ko regulē, darbojas ap vadības slēdžiem un pogām – nodomāju, ka pieslēdz rezerves degvielas tvertni. Taču motora ritmiskā darbība neatjaunojas. Turu īkšķi, piedomājot un lūdzot pārdabiskus spēkus, kas šobrīd vienīgie vēl var varētu palīdzēt, lai motors neapklust pavisam. Lūkojos uz mežu un klinšaino pauguru virsotnēm, kas vīd lejā, un iedomājos:“Šai lidmašīnai taču nepiemīt planiera īpašības un apstājoties motoram tā neizbēgami nokritīs. Kas notiks, ja mēs šeit nogāzīsimies? Vai lidmašīna uz klinšu bluķiem sašķīdīs gabalos? Vai nokritusi ātri nogrims lejā vīdošajos akačos? Kritiens akacī šobrīd, šķiet, ir labākais variants. Vismaz lidaparāts neuzsprāgs un trieciens nebūs tik liels. Bet vai pēc tam spēsim izkļūt no lidaparāta un akača ārā?” Pablenžu uz mantu kaudzi sev blakus un nodomāju, ka avārijas gadījumā izredzes izkļūt sveikā ir visai minimālas.

Taču aerodroma skrejceļš, par laimi, nav vairs tālu. Šķaudot motoram, pārlidojusi Klārka ezera līcim, lidmašīna spēji samazina augstumu, nosēžas un pa taisno ieripinās angārā. Pilots kaut ko uzsauc piesteigušajiem puišiem. Kad brīdi vēlāk jau ārpus angāra pajautāju pilotam: “Kāda problēma bija motoram?”, viņš nevērīgi attrauc, ka esot sabojājusies degvielas ieš-price. Bet to drīzumā salabošot... Šie vārdi izskan tā, it kā nebūtu vērts pat pakavēties pie šādiem sīkumiem. Kļūst mazliet neomulīgi. Atceros karātavu humoru – “Gaisā vēl neviens nav palicis,” ‒ un nolemju, ka, atgriezies mājās, aiziešu uz baznīcu un nolikšu svecīti.

Šobrīd, iegājis pasažieru telpā, kaktā ievēroju nevērīgi samestu mūsu mantu kaudzi. Kaudzes vidū šķērsām somām – Raimonda “Winchester”. Lai gan pirms bises likšanas lidmašīnā esmu jau pārliecinājies, ka tā ir izlādēta, vēlreiz pārbaudu, vai aptvere ir tukša, un līdz ar pārējiem apsēžos pie atvestajām mantām. Nolieku šaujamo zemē sev pie kājām, lai nekrīt acīs pasažieriem un policistiem, kuri ik pa brīdim iegriežas necilajā “pasažieru zālē”. Vienlaikus apsveru, ko teikt, ja kāds likumsargs izdomās painteresēties par bises piederību un atļaujām. Taču neviens ne man, ne arī bisei nepievērš ne mazāko uzmanību. Par lielu brīnumu, nekā nereaģē arī policisti. Ko te vēl piebilst? Ak, Amerika, Amerika, demokrātijas citadele... Drīz vien atgriežas Raimonds, un es ar atvieglojuma sajūtu sirdī beidzu savu “dežūru”. Pēc neilga laiciņa kravājam mantas divmotoru lidmašīnā, kas nu jau atgādina solīdu pasažieru lidaparātu. Tas ievērojami atšķiras no vienmotora “Cessna”, kuras fizelāžu veido uz metāla caurulīšu rāmja uzstiepts impregnēts brezents (bet varbūt cits mīksts materiāls) un riteņi vizuāli atgādina formulu slikus.

Seko pārlidojums uz Ankoridžu. Vispirms gan izmetam līkumu un uzņemam amerikāņu mušiņnieku grupu, kas atgriežas no copes tūres. Amīši ir ar copi apmierināti un lepni stāsta, ka dienā varējuši noķert divus vai pat trīs lašus. Hmm, mūsu skatījumā ne visai rezultatīvi, varam taču salīdzināt – nu kaut vai ar copi Grenlandē, kad dienā ķērām 100 un reizēm pat vairāk palijas (arī lašus). Atceramies, ka Grenlandē esam tikušies ar amerikāņu mušotājiem un viņi nešaubīgi vēstījuši, ka labāk dodas makšķerēt uz Grenlandi nevis Aļasku. Protams, ja salīdzina “kingus” ar palijām, pirmie izmēru un arī “trofejas vērtības” ziņā ir daudzkārt pārāki. Bet citādi... Tā tomēr ir gaumes lieta – izvēlēties, kur, ko un kā sportiski ķert.

Interesanti atklājumi mani sagaida Ankoridžas lielveikalā, kurā vēlos nopirkt ciemakukuli mājās vešanai ‒ viskija pudeli. Pārdevēja pie kases pieprasa uzrādīt autovadītāja apliecību, citādi viņa nedrīkstot grādīgo dzērienu pārdot. Stāstu, ka man ir pase, ko tūdaļ arī uzrādu, taču pārdevējai pase neder. “Autovadītāja apliecību, tad lūdzu!” Tāda līdzi ir tikai Aldim, viņš to nekavējoties arī uzrāda, taču pārdevēja joprojām liedzas viskiju “atlaist” – viņa ievērojusi, ka par pirkumu grasos maksāt es. Un man taču autovadītāja apliecības līdzi nav! Nu Aldis velk no maka savus dolārus un ir gatavs samaksāt. Nekā! Pārdevēja neļauj.

Esam nokļuvuši dīvainā situācijā. Skaidrojamies labu brīdi, līdz beidzot pārdevēja, smagi nopūzdamās, no letes apakšas izvelk kaut ko līdzīgu čeku grāmatiņai un skrupulozi pieraksta manas pases datus. Pēc šīs formalitātes mani dolāri beidzot tiek pieņemti, un pirkums ieceļo somā.

Līdzīgu pārsteigumu piedzīvo Raimonds. Kad viesnīcā jau pakojam somas prombraukšanai, viņš aiziet pēc alus. Un pazūd uz ilgu laiku. Atgriezies stāsta, ka viņam pārdevēja attiekusies pārdot alu. Raimondam autovadītāja apliecība palikusi viesnīcas numurā, un pārdevēja čīkstējusi, ka bez šā dokumenta viņa nevar būt pārliecināta, ka Raimonds sasniedzis alus dzeršanai atbilstošu vecumu (Aļaskā – 21 gads). Savukārt Raimonds norādot uz savu sirmo galvu un bārdu – teicis, vai šie nav pietiekami pārliecinoši pierādījumi, ka viņš vairs nav pusaudzis? Nē, izrādās, nav gan. Raimonds ticis pie kārotā dzēriena tikai tad, kad veikalā sanākušais pārdevēju konsīlijs ilgā diskusijā pieņēmis lēmumu alu Raimondam tomēr pārdot.

Vēl kāds interesants novērojums. Ankoridžas iela. Pa ietvi kāds nevērīgi ‒ varētu pat teikt, noplīsušās drēbēs ‒ tērpies vīrs, stumj ratiņus ar kartona kārbām. Aiz jostas tāpat, bez maksts, aizbāzts liela izmēra kolts. Dīvaina ir šī amīšu kārtība Aļaskā – šaujamo brīva nēsāšana viņiem nešķiet svarīga, bet vienas viskija vai alus pudeles iegādei tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība. Nudien, neizprotami...

Patīkams ir Ankoridžas muzeja apmeklējums, kurā gūstam informāciju par štata vēsturi, atklājējiem, pamatiedzīvotāju kultūru, medniecību, zvejniecību, faunu un daudz ko citu.

***

Septembrī, kad jau labu laiku esam mājās, Aldis saņem e–pastu no kāda lidojumā Frankfurte–Ankoridža iepazīta vācieša. Jauniegūtais paziņa grib tikties un uzzināt, kā mums Aļaskā klājies. Viņš kopā ar sievu latvieti patlaban esot Latvijā un ciemojoties pie sievas vecākiem. Vācieša ģimene ziemu pavada savā pastāvīgajā dzīves vietā Vācijā, bet vasarā – no maija līdz septembrim – pārceļas uz Aļasku, kur ģimenes galva strādā par makšķernieku pavadoni. Aldis dodas uz tikšanos un atgriežas ar informācijas gūzmu azotē.

Cita starpā viņš uzzinājis, ka šovasar vācietis pavadījis divas copmaņu grupas, kas makšķerējušas Aļaskas ziemeļdaļā. Reizēm bijušas situācijas, kad vizuli nav bijis iespējams pavilkt, lai neaizķertu kādu uz nārstu peldošu lasi. Īsta lašu biezputra! Un arī pretējs stāsts – viņa paziņa austrietis cerībā izvērst ienesīgu makšķerēšanas tūrisma biznesu pirms dažiem gadiem pie kādas upes Aļaskas vidienē sabūvējis mājiņas potenciālajiem makšķerniekiem. Taču pēdējos gados zivju daudzums upē tā sarucis, ka mājiņas lielākoties stāvot tukšas...

Lūk, cik dažādas mēdz būt situācijas Aļaskā! Tādēļ secinājums viens – dodoties makšķerēt, jācenšas iegūt precīzu informāciju par vietējiem zivju resursiem un to nārsta laiku. Svarīgi arī papētīt, kā nārstojošās zivis ietekmē vietējās zivju populācijas uzvedību. Iespējams, ka sajūtot “kingu” ierašanos un klātbūtni, vietējās zivis slēpjas un kļūst mazāk aktīvas, jo negrib nokļūt lielo lašu vēderos...?

Jautāts par lāčiem, vācietis atbildējis, ka vismaz Aļaskas ziemeļdaļā tie no cilvēkiem baidās, jo vietējie inuīti nekavējoties šaujot uz katru satiktu lāci. Rezultātā lāčiem esot izstrādājusies aizsargreakcija. Sastopoties ar cilvēku, tie glābjas bēgot. Es gan domāju, ka cerēt uz to, ka savvaļā satikts lācis vienmēr bēgs, ir vairāk nekā naivi par ko uzskatāmi liecina iepriekš internetā aprakstītais gadījums. Tāpēc makšķerniekam vienmēr jābūt vērīgam un uzmanīgam. Mums veicās, tikšanās ar kādu no šiem spēcīgajiem un agresīvajiem plēsoņām nenotika, kaut bijām tam gatavi.

Cope Špicbergenā. 2015.gada jūlijs

Gatavojamies. Šoreiz īpaši rūpīgi. Mums nav zināms, ka kāds copmanis no Latvijas līdz šim būtu spiningojis Svalbāras arhipelāga (Svalbard) salās, kas atrodas tikai 1300 kilimetrus no Ziemeļpola.

Arhipelāgā, ko reizēm mēdz dēvēt tā lielākās salas Špicbergenas (Spitsbergen) vārdā, spriežot pēc internetā pieejamās informācijas, mīt vien aptuveni divarpus tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt sezonas strādnieki, mācību iestāžu, Longjērbīenes (Longyearbyen, Svalbāras galvaspilsēta) administrācijas, viesnīcu un veikalu darbinieki, lidostas un ostu apkalpojošais personāls, dažu valstu zinātniskās pētniecības institūtu darbinieki un ogļrači pāris ogļu ieguves vietās. Vispasaules tīmeklī esam arī uzzinājuši, ka arhipelāgs ir vistālāk ziemeļos esošā cilvēku apdzīvotā vieta pasaulē, Norvēģijas teritorija Arktikā ar speciālu starptautisku statusu. Savukārt Špicbergena ir vienīgā “civilizētā” arhipelāga sala − tur atrodas visas Svalbāras cilvēku pastāvīgi apdzīvotās vietas, ja neskaita dažas meteoroloģiskās stacijas Hūpenes un Lāča salā. Špicbergenā cilvēki mīt kopš 17. gadsimta. Senatnē turienes iedzīvotāji nodarbojušies ar vaļu un roņu medībām, mūsdienās šis rūpals vairs netiek plaši piekopts, kaut gan nav arī pilnībā aizmirsts. Tagad salas iedzīvotāji lielākoties nodarbināti ogļu raktuvēs un zvejniecībā. Salās tiek meklēta arī nafta un veikta zinātniskās izpētes darbība. Akmeņogļu iegūšana notiek krievu pilsētā Barencburgā, kurā no kādreiz strādājušajiem vairāk nekā 1000 ogļračiem patlaban palikuši vien pāris simti. Un, protams, ievērojamu Svalbāras arhipelāga ienākumu daļu nodrošina tūrisms, jo šo neparasto vietu grib redzēt daudzi. Tomēr tas saistīts ar zināmiem nosacījumiem. Tiek lēsts, ka arhipelāga salās līdzās cilvēkiem ik gadu uzturas apmēram trīs tūkstoši vai pat vairāk polārlāču (Ursus maritimus, sugas pārstāvji tiek dēvēti arī par baltajiem lāčiem vai leduslāčiem). Rēķinoties ar varbūtējiem lāču uzbrukumiem cilvēkiem, arhipelāga gubernators veicis preventīvus pa-sākumus. Starp citu, šis amata apzīmējums man atsauc atmiņā Daniela Defo romānu “Ro-binsons Krūzo” (Robinson Crusoe), kurā Robinsons konfliktā ar salā izkāpušiem pirātiem sevi iecēla par salas augstāko pavēlnieku − gubernatoru. Un tā Svalbāras gubernators (sys-selmannen) noteicis īpašu kārtību. Ikviens atbraucējs, kuram ir mednieka tiesības, dodoties ārpus “drošajām” zonām, var iznomāt un nēsāt vītņstobra karabīni. Piesardzība ir vietā. Piemēram, 2015. gada martā, kad Svalbāra bija viena no divām ar sabiedrisko transportu sasniedzamajām vietām pasaulē, kur varēja vērot pilnu Saules aptumsumu, bija sabraukuši daudz interesentu. Daļa atbraucēju mita teltīs, jo viesnīcās un viesu namos visiem vietas nepietika. Toreiz kāds polārlācis, būdams “neapmierināts” ar ļaužu pārpilnību, uzbruka teltī gulošam čehu tūristam. Cilvēks tika cauri ar savainotu seju un roku, bet lācis saņēma lodi. Vēl agrāk ‒ 2001. gadā ‒ Svalbārā lācis līdz nāvei saplosīja kādu 17 gadus vecu britu pusaudzi. Katru gadu pašaizsardzības nolūkos tiek nošauti vismaz trīs ķepaiņi. Un tā, salasījušies internetā visas šīs gudrības, cerību spārnoti par gaidāmās copes piedzīvojumu, jūlija beigās dodamies uz Špicbergenu. Kā mums stāstīts, vienā no šis salas upēm un ezerā varot gūt ievērojamus paliju lomus. Esam seši makšķernieku kluba “Salmo” biedri: Juris, Aldis, Dzintars, Guntis, Indulis un es. Paskatīsimies...

Norvegian Air lidaparāts, no Oslo nolidojis nedaudz vairāk nekā 2000 kilometru, nosēžas Longjērbīenes lidostā. Ir divi naktī, laika starpība ar Latviju ‒ viena stunda, tātad šobrīd mājās ir trīs naktī. Lidmašīnas salonā pirms izkāpšanas sākas rosība ‒ atbraucēji velk no rokas bagāžas somām siltās jakas. Vērojot šo rosīšanos, arī mēs uzvelkam ko siltāku. Patiešām, iznākot no piesilušā salona uz lidmašīnai piedzītā trapa, dzestrais gaiss miegainību un nogurumu aizdzen vienā mirklī. Lai arī šobrīd skaitās nakts, visapkārt ir gaišs, jo Svalbārā valda polārā diena. Laiks ir apmācies, jaušama viegla migliņa. Priecē, ka nelīst un nesnieg, jo iepriekšējās nedēļas laika ziņās lasījām, ka Špicbergenā gaisa temperatūra ir ap nulli un lietus mijas ar slapju sniegu. Šobrīd vērojam apkārtējo kalnu teiksmaino panorāmu, līcī noenkurotās laivas un kuģīšus. Līča krastā uzslietas teltis, kuru virzienā aizsteidz liela daļa atlidojušo. Lidostas ēkā silts, bagāžas lentes vidū − polārlāča izbāzenis ar melnu, piemīlīgu, pogai līdzīgu deguntiņu, bet gariem, līkiem nagiem resno ķetnu galos. Kad no bagāžas lentes noceļam somas un spiningu kātus, atviegloti uzelpojam ‒ pa ceļam nekas nav nozaudēts. Visu lidojuma laiku esam baiļojušies, vai mūsu bagāža atceļos kopā ar mums un nebūs tā, kā iepriekšējā gada copes tūrē uz Grenlandi, kad Alda soma Kopenhāgenas lidostas kļūmes dēļ nonāca uz kāda kruīza kuģa Grenlandes ziemeļos, un Aldim, lai šortiņos nesaltu, nācās pirkt jaunu apģērbu. Pamatīgi sapluinītā soma “atrada” īpašnieku tikai pēc nedēļas, kad bija izceļojusies teju 5000 kilometru. Ar lidostām, tāpat kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt. Par laimi, šoreiz viss kārtībā, priecājamies, ka pat nestandarta bagāžas paka ar spiningu kātiem atceļojusi kopā ar mums. Dodamies uz blakus lidostas ēkai stāvošajiem diviem pasažieru autobusiem, kuros sakāpj visi uz pilsētiņu braukt gribētāji. Paiet laiks, kamēr noskaidrojam, tieši ar kuru autobusu jābrauc mums, jo nekādas norādes nav redza-mas. Pa to laiku autobusā visas sēdvietas jau aizņemtas. Neko darīt ‒ jāstāv kājās... Neesam vienīgie stāvētāji, pasažieru pulks ir itin prāvs. Caur šo drūzmu spraucas kāds gara auguma rudbārdis, no kura braukt gribētāji par 75 NOK (aptuveni astoņiem EUR) iegādājas biļetes. Kad kasieris, kurš, izrādās, ir arī autobusa šoferis, ticis galā ar biļešu pārdošanu un mums apliecinājis, ka piestās pie vajadzīgās viesnīcas, sākam braukt. Pēc neilgas līkumošanas gar līča krastu nokļūstam pilsētas centrā. Izrādās, ka tas atrodas pavisam netālu no lidostas. Neskatoties uz vēlo stundu, šur tur mana pa gājējam. Lidostā esam iegādājušies pilsētas un tās apkārtnes karti. Tagad, bez steigas to pētot, redzam, ka kartē atzīmētas gan zonas, kurās nav jābaidās no varbūtēja polārlāča uzbrukuma, gan zonas, kurās atrasties bez ieroča nav droši un ir pat aizliegts. Pārliecināmies, ka šobrīd atrodamies drošajā zonā, un Juris braši dodas pēc dzīvokļa tipa viesnīcas atslēgām. Iepriekšējā sarakstē norunāts, ka atslēgas tiks atstātas kādā pastkastītē netālu no viesnīcas, jo nakts laikā apkalpojošais personāls nedežurē. Pēc neilga brīža Juris atgriežas smaidīgs, ar aploksni rokās un izņem no tās atslēgas. Iekārtojamies trīs istabu dzīvoklītī ar virtuvi, kas aprīkota ar visu nepieciešamo ēst gatavošanai. Tā kā rosīšanās pēc atlidošanas mūs uzmundrinājusi, sēžamies pie galda, ieturam vēlas vakariņas, ieņemam pa mēriņam un liekamies gulēt. No rīta ‒ kafija, tēja, sviestmaizes ar sieru un desu. Ēdam to, ko esam atveduši līdzi no mājām. Pie viena saplānojam šīs dienas aktivitātes. Darāmā ir daudz. Pirmkārt, jāiznomā karabīnes, otrkārt, jāiegādājas makšķerēšanas licences, treškārt, jāapskata pilsētiņa, ceturtkārt − jau pulksten divos pēcpusdienā jābūt krastmalā piestātnē, no kurienes ar kuteri paredzēts brauciens uz “Basecamp Isfjord Radio”, kas ir mūsu ceļojuma galamērķis. Pēc neilgas pastaigas pa centrālo ielu garām veikaliņiem un mājām, kuru priekšā haotiski sablīvētas simtiem motorkamanu ar tām piestiprinātu šauteņu futrāli, kas liecina, ka, iebraucot tā saucamajā nedrošajā teritorijā, jābūt gataviem atvairīt varbūtēju polārlāča uzbrukumu palēnām esam nonākuši līča krastā pie sporta preču veikala, kurā iznomāsim ieročus. Veikalā daudz dažādu ziemeļu tūrismam nepieciešamu lietiņu. Priekšā jau daži ieroču gribētāji, tādēļ, stāvot rindā, noklausāmies instruktāžu par nomas ieroču tehnisko uzbūvi, nēsāšanu un pielietošanu nepieciešamības gadījumā. Kad pienāk mūsu kārta, tehniskos skaidrojumus esam jau iegaumējuši un daudz jautājumu neuzdodam. Iznomājam divas mauzera tipa 30–06 kalibra vītņstobra karabīnes un divas raķešpistoles. Pistoļu iznomāšanai mednieka apliecība nav obligāta, tām klāt piepērkam īpašas trokšņa patronas un signālraķetes. Doma par iespējamu sastapšanos ar agresīvu lāci spiež uz smadzenēm, tāpēc esam apņēmības pilni apgādāties ar iespējami plašu drošības līdzekļu klāstu. Izrādās, ka iznomātās karabīnes ir Otrā pasaules kara vācu armijas ieroči. Gravējums liecina, ka šaujamie izgatavoti tālajā 1939. gadā. No tā varam secināt, ka norvēģi tāpat vien neko neiznīcina un prot gūt labumu pat no veciem ieročiem. Un tomēr šis fakts nedaudz mulsina, jo saprotam, ka vieglie strēlnieku ieroči nav piemēroti medīšanai, kur nu vēl aizstāvībai no lāča. Tajā pat laikā, munīcija, kura katrai karabīnei tiek dota līdzi, ir 10 mūsdienās ražotas medību patronas, kuru jauda ir pietiekama. Tas gaisina šaubas, ka varbūtējas šaudīšanās gadījumā mūsu rīcībā nebūs pietiekami jaudīga munīcija. Esam pārsteigti par veikala darbinieku atbildi uz jautājumu: “Kāds būtu drošs attālums, no kura vajadzētu raidīt trokšņa raķeti, lai aizbaidītu zvēru?”. Izrādās, viņi ne reizi nav to darījuši, jo ar lāci neesot nācies sastapties. Teiktais liek šaubīties ‒ vai tik šejienes kārtība: ar ieroču nomu, kartēm, kurās atzīmētas nedrošās zonas un prasības par obligātu pārvietošanos ar ieroci ‒ nav pārspīlētas?... Šīs pārdomas pagaidām atstājam pie sevis un dodamies pēc makšķerēšanas licencēm. Vienlaikus apskatām pilsētiņu, nofotografējamies pie pieminekļa ogļracim un iegriežamies lielveikalā, pie kura jau stāv kāds tūrists ar karabīni plecā, jo iet veikalā ar ieroci nav pieņemts. Aizejam uz “Sysselmannen” rezidenci un no pastkastītes izņemam makšķerēšanas licences, kuras internetā esam pasūtījuši. Svalbārā tās tiek izsniegtas bez maksas. Pastkastīte, kurā atrodam licences, nav aizslēgta, turpretim durvis uz rezidenci ir slēgtas, un nekas neliecina par jebkādām aktivitātēm arhipelāga gubernatora namā. Pie mājas gan stāv vieglās apvidus automašīnas ar gubernatora atribūtiku. Arī pilsētiņas ieliņās esam manījuši divus trafarētus auto. Tā ka varas klātbūtne tomēr jaušama...

Vērojumi liecina, ka dzīve pilsētiņā rit mierīgi, pilsētiņas iedzīvotāji nekur nesteidzas. Taču mums staigāšana paņēmusi daudz laika, un nu jāpasteidzas, lai laikus būtu krastmalā. Pie viesnīcas administratora pasūtām taksometru, un jau pēc brīža mikroautobusiņš ir klāt. Pa ceļam tik piestājam pie sporta veikala, savācam iznomātos ieročus, un tad ripinām tālāk uz piestātni. Doties pie gubernatora pēc licencēm un staigāt pa pilsētiņu ar iznomāto ieroču arsenālu šķita nepieņemami, un arī būtu lieks apgrūtinājums. Lai arī par gubernatora rezidences apmeklēšanu ar ieroci veikala pārdevēji neko neminēja, tomēr drošības labad, lai neiekultos kādā pārpratumā, iznomātos ieročus atstājām glabāšanā veikalā. Kad esam atbraukuši piestātnē, Juris sazinās ar tūrkompāniju. Pēc brīža piebrauc mikriņš, kura šoferis aicina mūs ietērpties īpašos spilgtas krāsas “negrimstošos” tērpos. Saprotam, ka kārtība jāievēro. Tajā pat laikā šaubāmies, ka, ja tiešam gadītos kāda ķibele, vai būtu iespējams, ka kāds atsteigtos un izķeksētu mūs no ledus aukstā ūdens dzīvus, jo attālumi ir milzīgi un nokļūšana pie avarējušajiem prasītu daudz laika. Šoferis, kas ir arī kutera vadītājs, skubina ieņemt sēdvietas, jo viņam esot jāpaspēj savlaicīgi atgriezties atpakaļ. Lieki nekavējamies. Iekrāvuši bagāžu un ieņēmuši sēdvietas, kurās jāsēž jāteniski, turoties pie balsta priekšā, uzsākam kuģošanu. Kad iebraucam tālāk līcī, viļņi kļūst krietni lielāki. No Ziemeļpola virmo ņiprs pūtiens, kas mūsu braucamo šūpo ne pa jokam. Kļūst skaidrs, kāpēc sēdvietas ir tieši tādas ‒ kritienu no viļņa galotnes var amortizēt ar kājām, līdzīgi kā jājot ar zirgu. Līdz ar to sēžamvieta un mugura cieš mazāk. Drīz vien mūsu tērpi ir slapji, un arī paši esam salaizījušies sāļo jūras ūdeni tā, ka vairāk negribas. Pēc katras piezemēšanās viļņu ieplakās pāri kuterim aizšalc sāļu šļakatu brāzma. Pēc divu stundu “jāšanas” pa viļņiem piestājam galamērķī. “Basecamp Isfjord Radio” ir Otrā pasaules kara laika kuģu navigācijas nodrošināšanas stacija ar daudziem antenu torņiem un zemām ēkām. Šobrīd stacija zaudējusi savu kādreizējo funkcionālo nozīmi. To nomainījušas modernās sakaru iespējas. Tagad blakus ēkām uzstādīta antena, kas atgādina mūsu Irbenes lokatoru, tikai izmērā tā ir nedaudz mazāka. Mums pastāsta, ka antena uztverot virs ekvatora riņķojoša pavadoņa raidītos signālus. No kā jāsecina, ka kaut kādas sakaru funkcijas stacija joprojām veic. Šejienes iekārtas tiek darbinātas ar saules bateriju enerģiju. Bet kas notiek, kad iestājas polārā nakts?... Tiekam instruēti, ka, pat ejot no mājiņas, kurā gulēsim, uz pārdesmit soļu attālo ēdnīcu vai pirtiņu, līdzi jāņem karabīne. Jau nākamajā dienā pārliecināmies, ka ažiotāža ap polārlāčiem tomēr nav nekāds ieroču iznomātāju biznesa projekts.

Esam atnākuši no brokastīm un gatavojamies doties arktiskajā tundrā uz iecerēto copes vietu, kad saņemam brīdinājumu nekur neiet un palikt uz vietas. Izrādās, ka kājnieku tūristu grupa, kura izgājusi nedaudz ātrāk, steigšus griezusies atpakaļ, jo sastapusi polārlāci. Vēl vairāk − tas sekojis gājējiem pa pēdām un tagad pastaigājas netālu no namiņiem un suņu voljēriem! Visapkārt valda pamatīgs satraukums ‒ suņi rej, daļa tūristu sakāpuši uz dzīvojamās mājas (Polarbrakka) jumta, bet tie, kuri paslēpušies istabiņās, pa logiem bažīgi vēro lāci. Manāmi satrauktie personāla pārstāvji aicina doties uz garāžu, lai visi būtu vienkopus un varētu labāk nodrošināt aizsardzību. Taču vispārējā satraukumā šim aicinājumam atsaucas vien daži. Nav arī īsti saprotama šā plāna loģika. Drīzāk tas šķiet panikas diktēts. Pēc brīža lācis, visu pamatīgi izpētījis, neizrādot nekādu agresivitāti, virzās prom no stacijas. Esam ieintriģēti un drīzāk priecīgi par šo piedzīvojumu. Kopējais satraukums mums nav pielipis, jo notiekošo vērtējam ar mednieka prātu un acīm. Kā nekā esam četri pieredzējuši mednieki, kuri daudz ceļojuši un piedzīvojuši gan Aļaskā, gan Sibīrijas taigā, gan citviet. To gan, spriežot pēc uzvedības, nevar teikt par vietējo personālu, kas izrādījis nepārprotamas panikas pazīmes. Kad šis lācis aizslājis un izgaisis tālumā, saplūstot ar tundras pelēcīgo ainavu, uzrodas otrs pekainis. Viņš pagaidām ir 250–300 metrus tālu, noliecis galvu, staigā, kaut ko meklēdams, un, ik pa brīdim paceļot purnu, osta smaržas, kuras atvējo no nometnes puses. Arī otrs lācis neizrāda nekādas agresijas pazīmes vai nodomu nākt tuvāk. Tajā pat laikā, ja gribam iet uz plānoto copes vietu, nāktos iet viņam cieši garām. Un tad nevar zināt, kāda būs lāča reakcija.

Vēlāk mums pastāsta, ka šejienes polārlāčus nosacīti var iedalīt tādos, kuri nav agresīvi un ir vairāk aizņemti ar sevi, un tādos, kuri, sastopot cilvēku, uzbrūk bez vilcināšanās. Skaidri prognozēt zvēra uzvedību nevar, taču, ja lācis strauji tuvojas, tas neliecina ne par ko labu. Tādā gadījumā var līdzēt šaušana gaisā vai trokšņa raķete, bet, ja šāds brīdinājums zvēru tomēr neaptur, jāšauj no vītņstobra, tēmējot lācim krūtīs vai tūlīt aiz priekšējā pleca. Atceros atgadījumu, par kuru man savulaik pastāstīja Grenlandē dzīvojošais latvietis Ivars Sīlis. Reiz viņam nācies pavadīt japāņu ekspedīciju, kuras uzdevums bija iegūt dzīvu polārlāci prestiža Japānas zooloģiskā dārza vajadzībām. Gūstītāji jau labu laiku klejojuši pa Grenlandes ziemeļiem, bet neviens no sastaptajiem lāčiem ekspedīcijas vadītājam nebija licies pietiekami liels. Līdz kādu dienu Ivars netālu ievērojis milzīgu polārlāci un norādījis japānim, ka, lūk, šis nu gan esot ilgi meklētais eksemplārs. Taču arī šī lāča izskats, raugoties pa gabalu, japāni neesot pārliecinājis. Tad nu Ivars ierosinājis abiem nogulties uz ledus un izlikties par gulošiem roņiem, lai lāci pievilinātu tuvāk un japānis varētu pārliecināties, vai šis dzīvnieks ir pietiekami labs. Sacīts – darīts. Abi noguļas un gaida. Jā, zvērs tiešām nāk arvien tuvāk, taču japānis uz ik pa brīdim Ivara uzdoto jautājumu, vai lācis ir pietiekami liels, atbildējis vien, ka īstas skaidrības vēl nav, ka jāpagaida, lai lācis pienāk vēl tuvāk. Drīz vien Ivars sapratis, ka sasniegta kritiski tuva distance un lācis jau gatavojas izšķirošajam lēcienam. Arī japānis beidzot apjēdzis, ka joki nebūs, un sācis mudināt Ivaru, lai taču šaujot un iemidzinot lāci − šis zvērs nu esot gana labs... Ivars nekavējoties arī šāvis. Tas noticis pēdējā mirklī. “Roņiem” par laimi, iemidzinošās zāles iedarbojušās pietiekami ātri. Pēc šī notikuma polārlācis sveiks un vesels nogādāts kādā Japānas zooloģiskajā dārzā, un beigās visi bijuši apmierināti. Tiesa, iztaujāts, vai japānim pēc piedzīvotā nav bijis jānomaina bikses, Ivars klusēja. Vien pēc brīža piebilda, ka, iespējams, japānis nemaz tā īsti neesot apzinājies stāvokļa nopietnību...

Arī mums, vērojot lāci pa labu gabalu, nerodas baiļu sajūta. Drīzāk izjūtam intrigas pilnu interesi par dzīvnieka tālāko uzvedību. Paļaujamies arī uz ieročiem. To gan nevar teikt par apkārt satraukti skraidošajiem tūristiem un nometnes personālu. Tracim pievienojas kaijas, kas satraukti riņķo virs mūsu galvām un tā vien cenšas ieknābt. Izrādās, ka, vērojot lāci, esam pienākuši par tuvu stāvajam krastam, kurā ir šo putnu ligzdas. Prātā ataust pamācība, ka pret kaiju tiešiem uzbrukumiem var nodrošināties, turot virs galvas kādu paceltu priekšmetu (piemēram, šauteni vai spininga kātu), jo putni parasti uzbrūk augstākajam punktam. Tā, vērojot lāci un gaiņājot uzbrūkošos putnus, paiet kāda stunda, līdz beidzot arī otrais lācis aizkāto uz zemesraga pretējo krastu, tā atbrīvojot ceļu uz copei ieplānoto ezeru.

Nekavējoties dodamies ceļā. Ejot uzmanīgi vērojam apkārtni un ar binokli nopētām katru baltumu, ko sazīmējam tālumā. Taču visi pamanītie baltumi ir vaļu kauli vai gaiši akmeņi. Ar Aldi esam nošķīrušies no pārējiem un virzāmies nedaudz tuvāk līča krastam. Te gan lielāka varbūtība satikt kādu pekaini, taču esam droši, jo katrā grupā ir karabīne. Naski ejam, laipojot starp polārās tundras akmeņiem un nelieliem zāļu kumšķiem. Taču izrādās, ka iešana tundrā ir ārkārtīgi riskanta. Kādā vietā iestiegu un tikai ar Alda palīdzību tieku laukā no slīkšņas, kurā kājas iegrimušas līdz ceļgaliem un stieg arvien dziļāk. Nav ko domāt izkļūt laukā paša spēkiem. Tas lieku reizi liecina, ka vienam še staigāt ir ārkārtīgi bīstami, īpaši − ja nav pieredzes, ja neproti novērtēt, kur sperams solis. Vietām uz zemsedzes redzami dīvaini apļi, ko veido akmeņu šķembu valnīši. Apļa vidus pacēlies un izskatās kā uzrūdzis. Aldis zina stāstīt, ka šādi veidojumi rodoties vairāku simtu gadu laikā. Process ir līdzīgs ūdens viršanai katliņā, tikai šo akmeņu “vārīšanos” izraisa mūžīgais sasalums. Zeme no savām dzīlēm pamazām izgrūž akmeņu “burbuļus”, kuriem “plīstot” tad arī veidojas šie apļi.

Ejot ziemeļu virzienā, nokļūstam pie upes, kas līkumo dziļā gravā. Spriežot pēc kartes, savu tecējumu tā uzsāk ezerā, kurš iegūlis kādā ieplakā ledāja mēles galā, un uz kuru esam nolēmuši doties copēt. Nokāpuši (nošļūkuši) pie upes pa sīku akmeņu nobirām, sākam spiningot. Virzāmies pret straumi. Straujteces mijas ar dzelmītēm, taču ne virs straujtecēm, ne to beigās, kur tecējums nomierinājies un izveidojušās dziļas bedres, neviena zivs nepie-sakās. Tā, apmakšķerējot katru cerīgāku vietu, nonākam pie upes iztekas no ezera. Iztekā Aldim vizulis kaut kur aizķeras, un, kad ar lielu piesardzību ‒ lai nepārrautu auklu ‒ viņš mānekli pievilcis pie krasta, konstatējam, ka vizulis aizķēris metrus 30–35 garu, nogrimušu repšņori. Kā tā te gadījusies? Vērīgāk šņori aplūkojot, mūsu prātos iezogas aizdomas ‒ kāds te liek tīklus! Ar pārējiem biedriem, kuri uz ezeru devušies taisnā līnijā, uzturam sakarus ar rācijas palīdzību (mobilā tālruņa sakari šeit nav pieejami). Uzzinām, ka kolēģiem ezerā nav veicies labāk. Vien Guntis noķēris 61 centimetrus garu un 2,18 kilogramus smagu paliju, kas liecina, ka šejienes ūdeņi nav gluži tukša mutes bļoda. Nu, ja cope tik skopa, viņi nolēmuši zivi paturēt. Vēders palijai pilns ar ikriem, un vakariņās būs ikru maizītes. Nometnes apkalpojošais personāls mūs gan pārsteidz, jo neizrāda nekādu ieinteresētību vai atzinību par “fish eggs” (zivju ikriem).

Vēlākās copes dienās veicas nedaudz labāk. Tiesa, pavisam nedaudz... Izmēģinām ķert gan ar vobleru, rotiņu, šūpiņu, gumijas zivtiņu, gan variējot dažādas mānekļu kombinācijas un to vilkšanas metodes, taču jūtamas atšķirības nav. Atklājam, ka zivis mānekļiem seko gandrīz līdz pašam krastam, taču reti kad ēsmu paķer. Vairumā gadījumu izrāda vien tukšu interesi par piedāvājumu un neļauj sevi izprovocēt. Bet, ja makšķernieks apsēžas uz kāda akmens, tad zivs, kura, sekojot māneklim, atpeldējusi līdz krastam, pēdējā brīdī mānekli to-mēr ķer. Šķiet, ka zivis te ir ārkārtīgi tramīgas, kas nebūt nav raksturīgi Ziemeļiem un citām nomaļām vietām. No tā savukārt jāsecina, ka šī ir galējā ziemeļu robeža, kur vēl iespējams kaut cik sekmīgi spiningot ar sportiskām metodēm. Mūsu veiksmīgākie copmaņi Guntis un Juris mačojas savā starpā. Pārējiem rezultāti ir pieticīgāki, bet dažiem... vispār nekādi...

Kādu dienu, atnākuši pie ezera, krasta grantī ieraugām lāča pēdas, kuru te nebija iepriekšējā dienā. Tas liek būt īpaši uzmanīgiem un copējot ar acs kaktiņu vērot apkārtni, kas ne visur ir pārskatāma. Tālāku skatu allaž aizsedz kāds pie krasta gulošs klints bluķis vai paugurs. Laika apstākļi ir skarbi. Tiklīdz saule savā ceļā pazūd aiz kalnu kores, kļūst stindzinoši auksts, un ķermeni pārņem drebuļi. Atceramies, kas mums stāstīts nometnes ēdnīcā: polārlāči mēdzot peldēt pāri fjordam, kurš ir vairākus kilometru plats. Hm... Ja zinām, ka ūdens temperatūra še ir tuvu nullei pēc Celsija, atliek tikai apbrīnot lāču izturību!

Līča piekrastē polārā tundra ir salīdzinoši līdzena, aug ķērpji, nelieli zāles čemuri un puķītes. Augi nodrošina stabilu barības bāzi ziemeļbriežiem, un copes gaitās šos dzīvniekus sastopam it bieži. Šeit ziemeļbrieži ir maza auguma, ja salīdzina ar citviet redzētajiem. Toties tie ir visai ziņkārīgi un pienāk cilvēkam ļoti tuvu, pat nieka 30–50 metru attālumā. Pienāk un uzmanīgi vēro. Ja mēģinām tiem tuvoties, brieži pavirzās prom, saglabājot ie-priekšējo distanci. Daži iet paralēli, ieturot mūsu virzienu. Brīžiem pat aizsteidzas priekšā un pagaida, lai turpinātu pavadīt kā eskorts. Secinām, ka tikt pie kāda brieža nebūtu grū-ti. Bet, kad painteresējāmies, vai mūsu pavāri negribētu pagatavot ziemeļbrieža cepeti, uzzinām, ka briežus šeit var sākt medīt tikai septembrī. Taču cilvēku noteiktais termiņš neattiecas uz polārlāčiem. Nereti nākas uzdurties nesen saplēstu ziemeļbriežu atliekām, tādēļ jādomā, ka lāči jebkurā izdevīgā brīdī nekautrējas iekļaut savā ēdienkartē briežu gaļu. Viņiem briežu un arī roņu medību sezona ir tad, kad šie dzīvnieki dabūjami pa zobam, un tā ilgst augu gadu. Visticamāk ‒ laba paēšana arī ir iemesls, kāpēc abi iepriekš redzētie lāči nebija agresīvi noskaņoti.

Vienā no pēdējām copes dienām nolemjam aiziet un pamakšķerēt vietā, kur upe ietek fjordā. Spriežot pēc kartes, pirms ietekas fjordā upē ir paplašinājums. Tas savukārt liek domāt, ka zivis, kuras iepeld upē, lai dotos tālāk uz ezeru, varētu koncentrēties tur. Šoreiz ejam visi kopā, virzoties gar pašu krastu. No Ziemeļpola pūš īpaši spēcīgi un tieši krūtīs. Lai spertu soli un lai vējš neaizpūstu atpakaļ, ir stipri jānoliecas. Mierinām sevi ar domu, ka atpakaļceļš būs jau pa vējam. Ceļā pavadām aptuveni 2,5 stundas. Pie ietekas GPS mērījumi uzrāda, ka gaisa līnijā atrodamies vien kādus četrus kilometrus no stacijas. Upes paplašinājums pilns ar roņiem. Tas liecina, ka zivis te ir, jo ‒ ko gan roņi te darītu, ja nebūtu zivju? Tajā pašā laikā, saprotam, ka ‒ ja ir roņi ‒ jābūt arī lāčiem. Roņi ik pa brīdim piepeld krastam un, izbāzuši no ūdens galvas, ziņkāri mūs vēro. Nedaudz tālāk uz augšu pa straumi ievērojam kādu jaunu ronēnu, kura viena ekstremitāte, šķiet − priekšējā plezna, ir iekļuvusi slazdā. Iesākumā dzimst ideja roni atbrīvot. Vienlaikus apzināmies, ka, nepārzinot vietējo kārtību, no dabas draugiem–atbrīvotājiem itin viegli varam pārtapt par apsūdzētajiem, kas palaiduši pa vējam svešu mantu. Vismaz Latvijā nomedīts savvaļas dzīvnieks kļūst par mednieka īpašumu. Mums nav arī zināms, vai arhipelāgā roņus atļauts medīt ar slazdiem. Turklāt piekļūšana pie slazdā iekļuvušā roņa šobrīd nav iespējama, jo drāma risinās upes paplašinājuma vidū un aizbrist līdz turienei nevaram. Tāpēc, visu apdomājuši, atmetam ideju par roņa atbrīvošanu.

Pretējā krastā uzstādīts pareizticīgo krusts, kas liecina par kādu apbedījumu. Tas neizbrīna, jo aiz “netālās” kalnu grēdas atrodas Barencburga, kurā izsenis dzīvo krievi. Kā vēsta izziņas materiāls par mirušo apbedīšanu, tad Špicbergenā pēdējos gados apglabāšana vairs nenotiek, jo atklājies, ka pat pēc daudziem gadiem mirušo ķermeņi nesatrūd un saglabājas kā iebalzamēti. Tādēļ tagad aizgājējus ved uz kontinentu un apbedī tur. Bet vai vienmēr tas iespējams? Ej nu sazini, kādu vēstījumu nes šis krusts?... Pārspriežot redzēto un mētājot vizuļus, lēnām virzāmies pret straumi, vienlaikus uzmanīgi veroties katrā upes līkumā un pētot, vai kāds roņu gaļu sakārojis lācis nav aizsteidzies priekšā. Papētot karti, secinām, ka esam nonākuši iepretim kādam ezeriņam upes pretējā krastā. Aprakstā minēts, ka ezeriņā mīt vietējo paliju populācija. Nolemjam šķērsot upi un ezeriņā izmēģināt makšķernieku veiksmi. Taču ir kāda problēma – Indulim un Dzintaram nav brienamo bikšu un zābaku. Tas nozīmē, ka kādam viņi ar visiem spiningiem un vizuļu kastēm jāpārnes uz otru krastu. Izvēle krīt uz Aldi. Indulis svara ziņā ir visievērojamākais. Viņa svars nesen bijis 120 kilogramu, un, lai gan tagad dažus liekos kilogramus viņš nometis, tas situāciju īpaši nemaina. Upes dibenā daudz akmeņu, aiz kuriem var aizķerties vai paslīdēt, un tad nesamais ar nesēju būs jāķeksē ārā no aukstā ūdens ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas neizskatās pārāk vilinoši. Risks ir augsts, bet cita iespēja šobrīd nenāk prātā. Izmērām ūdens temperatūru, un termometrs uzrāda vien 1,7 grādus pēc Celsija. Drošības labad Aldis krastā izmēģina panest Induli, un, abiem par brīnumu, sanāk tīri ciešami. Taču kā būs ar iešanu straumē?

Juris un es nostājamies katrs savā pusē un sagatavojamies drošināt nesēju varbūtēja kritiena gadījumā. Taču Aldis, sasprindzis no gaidāmā atbildīgā uzdevuma, pieprasa, lai mēs atkāpjamies vismaz metra attālumā ‒ tad viņš jutīšoties drošāk. Šis paziņojums tiek izteikts kategoriskā formā, tādēļ paklausīgi pasperam soli atpakaļ. Nākamajā mirklī notiek neparedzētais − Indulis, lai varētu tikt augstāk Alda mugurā, ieskrienas un lec. No spējā trieciena Aldis saļogās un klūp, ar spalgu troksni salūst krastā atrastā nūja, uz kuras viņš balstās. Savukārt Indulis, lai noturētos Alda mugurā, ieķeras drēbēs un novelk viņu pie ūdens. Šļakatas un bļāvieni. Vēl jābrīnās, kā abi nenostiepjas garšļaukus. Seko Induļa izmisīgs lēmums pārbrist upi. Un, lai nepieļautu sevi atrunāt no ieceres, viņš steidzīgi noauj zābakus, novelk zeķes un bikses un brien basām kājām, laipojot starp gultnē esošajiem akmeņiem. Ar roku saķēris kājstarpi un uzmundrina sevi ar saucieniem. Bet ko gan tādā aukstumā glābt, pie kā turēties, lai gūtu iedvesmu?... Nonācis otrā krastā un taujāts, vai brienot ausis nav no-salušas, atrauc, ka ausis, kā reizi, neesot salušas, bet kājas gan. Jā, Induļa kājas ir sārtas kā stārķim, un, lai bridējam atjaunotos asinsrite un nerastos problēmas ar veselību, viņam no rezerves blašķītes tiek piešķirts malks stiprāka dzēriena. Toties bikses, zeķes un zābaki sausi! Mudīgi apģērbies, Indulis ir gatavs doties tālāk un makšķerēt ezeriņā, līdz kuram ejams vēl krietns gabals. Es viņu saprotu, jo reiz, novembrī spiningojot, noģērbos pliks un līdu pakaļ vizulim, kurš bija ieķēries siekstā. Tai laikā nopirkt labu vizuli nevarēja. Ek, kas gan nav jāpacieš copmanim, lai tiktu pie kārotās zivtiņas!... Ar Dzintaru iet daudz gludāk. Aldis viņu pārnes upei bez starpgadījumiem. Kā nekā, cita svara kategorija... Pārnests pāri upei, Dzintars labprātīgi vēl labu brīdi neraušas nost no Alda muguras un dungo kādu dziesmiņu − esot iepaticies šāds ceļošanas veids. Tak jau ērtāk...

Ezeriņā, līdz kuram ar tādām grūtībām esam atkļuvuši, nenoķeram nevienu zivi. Gar tuvīnā kalna kori zēģelē tā, ka iemest vizuli pret vēju nav iespējams. Brīdi nesekmīgi copējuši, ejam atpakaļ, līdz nonākam pie ezera, kurā makšķerējām iepriekšējās dienas. Tā kā tas atrodas dziļā ieplakā, skaudro ziemeli te nejūt, un drīz vien cope seko copei... Pie paša krasta pulcējas mazas palijas, kuras, šķiet, atvilinājuši mūsu mānekļi. Tā kā spiningojam netālu cits no cita, varam vērot un dalīties ar emocijām. Interesantu gadījumu piedzīvo Guntis. Pītā aukla, ko Guntis uztinis spolei, lai droši varētu vilkt īpaši lielas zivis, saputrojas, un viņš nolemj vispirms atšķetināt auklu un tikai tad izcelt vizuli. Vizulis guļ starp akmeņiem netālu no krasta, to dzidrajā ūdenī var labi saskatīt. Kad beidzot viss kārtībā un vizulis tiek celts ārā, to sakampj liela zivs. Šķiet, pati lielākā no tām, kuras pieteikušās līdz šim. Tas notiek tik negaidīti un spēji, ka Guntis pārsteigumā nenoreaģē. Rezultāta aukla pušu un zivs aizpeld ezerā, bet ķērājs emociju uzplūdā nomet spiningu un skaļi šķendējas, nevarot vien rimties. Runas plūdi brīžiem tiek pastiprināti ar kādu sulīgāku vārdu, kuru būtu jāpārtulko, jo ne visu var saprast. Brīžiem Guntis apsēžas uz krastmalas akmeņiem, tad strauji lec kājās. Vienā laidā žestikulē, rādot, kā un kur viss noticis, cik liela bijusi zivs, ko viņš redzējis aizpeldam. Beigās smaidām visi – galu galā tas taču ir lieliski, šādas emocijas ir tā vērtas, lai kultos uz šo pasaules malu, kur, kā savulaik pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” rakstījis Kārlis Skalbe, debesis ir tik zemas, ka aiz tām var aizbāzt karoti! Šeit debesis (mākoņi) tiešām burtiski guļas uz kalnu mugurām un spiežas mums virsū. Un – jā! – ir sajūta, ka atrodamies netālu no debesīm.

Diena pagājusi nemanot, un tuvojas laiks, kad jāsāk mērot atpakaļceļu uz nometni. Gudrojam, ka šeit, salīdzinoši tālu no nometnes, vajadzētu izmēģināt iznomātos ieročus un raķešu pistolēm iegādātās trokšņa patronas. Nevedīsim taču mājās! Jau rīt paredzēts atpakaļceļš ‒ tik ātri un nemanot paskrējušas šīs dienas... Vispirms ‒ raķešu pistoles. Šaujam pēc kārtas un secinām, ka pistole trokšņa raķetes lādiņu aizšauj 70–80 metrus tālu, un tas sprāgst ar lielu troksni, nokūpot baltiem dūmiem. Spriežam, ka tas varētu būt pietiekami, lai pat izbadējies polārlācis atmestu nodomu apēst kādu bezrūpīgu tūristu, kas lāča izpratnē, tāpat kā ronis vai briedis, ietilpst barības ķēdē. Vērtējam: ja distance ir mazāka, šāviņu varētu raidīt, tēmējot nedaudz zemāk, bet ļoti kritiskā situācijā šo lādiņu var raidīt lācim virsū, kas gan nebūtu pārāk ētiski, jo var traumēt zvēra psihi un sabojāt viņa kažoku. Lai gan... par šādām niansēm noteikti neaizdomājas lācis, kurš iekārojis kādu apēst. Nometnē esam dzirdējuši stāstu par suni, ko polārlācis ar ķepu bija pamanījies izķeksēt no būdas, kurā suns bija iesprucis, lai paglābtos. Suni lācim neizdevās apēst, jo atskrējušie cilvēki to nepieļāva, taču suņa psihe bijusi neglābjami sadragāta...

Izmēģinot vecās vācu Mauzera sistēmas karabīnes, pārliecināmies par to izcilo precizitāti, šaujot no rokas bez atbalsta ar parastu mehānisko tēmēkli vairāk nekā 100 metru distancē. Godam! Bet labi vien ir, ka nav bijis vajadzības šos pašaizsardzības ieročus izmantot un tad kādam mēģināt pierādīt, ka esam aizsargājušies, nevis šāvuši, medību dziņas vadīti. Kaut gan jāatzīstas ‒ medību dziņa, kaut kur dziļi iekšā urdīja un mēģināja iegalvot kaut ko pilnīgi pretēju...

Nākamajā dienā tūdaļ pēc brokastīm sākam gaidīt motorlaivu. Trīs iepriekšējās dienas satiksme ar Longjērbīeni nenotika. Pūta ārkārtīgi spēcīgs ziemelis un viļņošanās līcī bija iespaidīga. Šodien vējš pierimis, viļņošanās vairs nav tik spēcīga, un, sazinoties ar tūrkompāniju, noskaidrojam, ka laiva būs. Tā gan atbraukšot vēlā pēcpusdienā, jo jānogaida, lai viļņošanās samazinās līdz drošai braukšanai. Citu satiksmes līdzekļu salās nav. Vasarā motorlaivas, bet ziemā motorragavas. Gandrīz visas apdzīvotās vietas Špicbergenā atrodas pie ūdens. Tā ir šejienes īpatnība, un to der ņemt vērā, plānojot laiku. Pat ja mums atpakaļceļa lidojuma biļetes būtu uz kādu agrāku dienu, uz reisu noteikti netiktu. Bet var jau būt, ka arī lidojumi, vējam pastiprinoties, tiek pārcelti?... Zināmā mērā tas, ka šajās trijās dienās esam bijuši izolēti no ārpasaules, ir pat labi, jo nav bijis jaunu ekskursantu pieplūduma. Savā mājā (Polarbrakka) dzīvojām vieni, baudot komfortu. Nav bijusi kņadas ēdnīcā. Brokastojot un vakarējot, raudzījāmies pa logu uz kalniem, uz ziemeļbriežiem, kuri ganījās turpat netālu, uz mazajiem putniņiem, kuri pulcējās bariņos, uz polārajām irbēm, pīlēm un zosīm. Visa šī dzīvā radība uzturējās netālu no ēkām un varējām šo buķeti vērot tiešā tuvumā. Neiedomājama harmonija un idille ‒ neviens nebaidās! Tajās reizēs, kad gājām uz vai nācām atpakaļ no copes, itin bieži gadījās neslēpjoties pietuvoties baltvaigu zosīm, kas, mūsuprāt, bija kas īpašs. Arī ikdienā nostaigātie 10–15 kilometri stiprināja miesu un garu.

Neierasta “kārtība” un uzticēšanās šeit valda iznomāto ieroču un munīcijas glabāšanas un atpakaļ nodošanas ziņā. Tā kā motorlaiva, kas ved mūs uz Longjērbīeni, kavējas, rēķinām, ka sporta preču veikals, kurā iznomājām ieročus, būs jau slēgts. Lidmašīna uz Oslo izlido jau četros no rīta... Ko nu? Kā un kam nodosim iznomātos ieročus un munīciju?... Šo mums tik būtisko jautājumu “Basecamp” darbinieki atrisina lietišķi ‒ sazvanās ar veikalu un norunā, ka ieročus un munīciju mēs nodosim motorlaivas vadītājam, kurš savukārt rīt tos atdos veikalā. Vēl jāatrisina jautājums par bagāžu ‒ kur to likt līdz lidmašīnas reisam? Visērtāk būtu atstāt mantas lidostas ēkā un tad doties uz pilsētu paēst. Nekā. Atbraucot uz lidostu, konstatējam, ka ēka ir slēgta. Iekšā nemana nekādu kustību. Nav nekādas norādes par lidostas darba laiku un nav arī neviena, kam pajautāt, vai šonakt lidosta tiks atvērta un kad tas notiks. Un vispār ‒ vai reiss uz Oslo būs plānotajā laikā? Laikam jau visiem lidot gribētājiem, izņemot mūs, šejienes kārtība zināma bez papildu norādēm. Tā nu braucam vien atpakaļ uz pilsētu, kur somas novietojam “Radison SAS” viesnīcas mantu glabātuvē. Viesnīcas restorāna zviedru galds atvērts līdz plkst. 22.00. Neierasti, ka uzraksts pie prestižās iestādes ieejas durvīm vēsta, ka vestibilā jānovelk un īpašos plauktiņos jāatstāj āra apavi. Tas nesatrauc, jo pēc garās dienas jutīsimies ērti, pastaigājoties vien zeķēm kājās. Arī tālākais mūs “paņem uz izbrīnu” − zviedru galds nomaļajā pasaules nostūrī piedāvā nobaudīt visdažādākos ēdienus. Piemēram, ceptu zosi, austeres, vēžus, gan garneļu, gan gliemeņu salātus, vītinātu vaļa un roņa gaļu, vairākas zupas, siltos ēdienus. Desertā var uzēst pankūkas ar medu vai ievārījumu, svaigus augļus, ir pat ķirši un arbūza šķēlītes, par tēju un kafiju nemaz nerunājot. Un tas viss par vairāk nekā pieticīgu cenu, kas pārsteidz īpaši. Jau “Basecamp Isfjord Radio” pavāri mūs pārsteiguši ar izsmalcinātu ēdienkarti, piemēram, starterī pirms galvenā ēdiena pasniedzot uz akmens plāksnītēm servētas un tundras ziediņiem dekorētas roņa un vaļa gaļas šķēlītes vai zivi. Varam vien secināt, ka Špicbergenā iedibināts īpašs ēšanas kults, kas vērsts uz tūristu piesaisti.

Tomēr, ja runājam atklāti, tad diez vai vēl kādreiz braukšu uz Svalbāru ar mērķi makšķerēt. Rezultativitātes ziņā copi nevar salīdzināt ar copi citviet Ziemeļos. Tagad vairāk izprotu tos norvēģu copmaņus, kuri pirms dažiem gadiem bija nākamie makšķernieki, kas ieradās uz copi Grenlandes rietumkrastā netālu no Manitsokas (Manitsok). Toreiz brīnījā-mies, kāpēc viņi kūlušies uz Grenlandi un nemakšķerē savā valstī − mūsu izpratnē izcilu copes iespēju zemē.

Tomēr Špicbergenā redzētais un piedzīvotais bija tā vērts! Un pieļauju, ka varētu vēlreiz turp aizbraukt ‒ laikā, kad arhipelāgā valda polārā nakts un vērojama ziemeļblāzma, kad iespējams doties izbraucienā ar sniega motociklu vai suņu pajūgu. Katrā ziņā tas būtu aizraujoši.

Cope Zviedrijā

Vasara Latvijā ir jauka. Taču prāts tā vien nesas traukties uz ziemeļiem un baudīt copi. Esam sapulcējušies pie Induļa viņa mājā Mārupē. Nospriežam, ka šogad nekur tālu nebrauksim, tepat vien uz kaimiņos esošo Zviedriju. Indulis jau pagājušajā vasarā tur bijis un stāsta par brīnišķu spiningošanu pie “Bārdas” ‒ makšķernieku kempinga “Fiske centrum Lappland Västerbotten Avasund” saimnieka ‒ Zviedrijas ziemeļos netālu no Sorseles (Sorsele). Copmaņu komanda izveidojas ātri. Copes tūrē dosies Indulis ar dēlu Dāvi, Induļa brālēns Gunārs ar dēlu Emīlu, Induļa māsa Dagmāra ar vīru Mārtiņu un es ar Aldi. Brauksim ar diviem Volksvagen busiņiem.

Norunātajā dienā pulcējamies Jūras pasažieru ostā pie prāmja Rīgā‒Stokholma. Uzbraucam uz prāmja un, novietojuši automašīnas, steidzam ieņemt kajītes. Pēc iekārtošanās tajās apstaigājam prāmi un iepazīstamies ar galvenajiem objektiem. Īpašu uzmanību pievēršam glābšanas laivām un to atrašanās vietām, jo atmiņā prāmja “Estonia” traģēdija. Uzkāpuši uz augšējā klāja, vērojam saulrietu, taču tālāk jūrā sāk pūst drēgns vējš, kas piespiež meklēt siltāku vietiņu kajītēs. Liekamies gulēt un laiks līdz Stokholmai paiet nemanot. Pamostamies, kad prāmis līkumo starp salām pie Zviedrijas krastiem. Pārsteidz intensīvā prāmju kustība un tas, kā šaurajā kanālā tie manevrē, netraucējot viens otram.

Stokholmā pie prāmja zviedru policisti visiem auto stūrētājiem veic alkohola pārbaudi. Policistu aktivitātes mūs nesatrauc, esam gatavojušies tālam ceļam. Plānojam nobraukt vismaz 900 kilometrus un, ja negadīsies neparedzēti apstākļi, vakarā sasniegt gala mērķi. Ilgi nekavējamies un, izturējuši modro zviedru policistu pārbaudi, uzsākam braucienu gar Baltijas jūru virzienā uz Ūmeo. No tās dosimies ziemeļrietumu virzienā gandrīz līdz Ammarnēsai (Ammarnäs) netālu no Norvēģijas robežas. Nobraukuši 350 kilometrus no Stokholmas, piestājam pie kāda ezeriņa, kurā par simbolisku maksu iespējams copēt. Ezeriņš nav mūsu copes mērķis, bet vieta, kur ērti var piesēst un ieturēt launagu, apēdot līdzpaņemtās sviestmaizes un nobaudot tēju un kafiju. Vērojam ezeriņa krastos ierīkotās makšķerēšanas laipas. Blakus laipām galdiņi ar soliņiem un grila kastes. Apkārt ezeram ved grantēts celiņš, bet zemākām vietām pāri uzbūvēti tiltiņi. Ierīkotas ugunskuru vietas un atkritumu urnas. Viegli pamanāmā vietā novietotas divas metāla kastītes. Iemetot nelielu naudiņu vienā, drīkst paņemt licenču grāmatiņu, aizpildīt licenci un makšķerēt. Beidzot copi, licencē jānorāda noķertās zivis un to skaits un licence jāiemet otrajā kastītē. Vienkārši un saprotami. Pārsteidz, ka neviens neuzrauga ezeru un potenciālos copmaņus. Kamēr ieturam launagu, prātojam, ka šobrīd nekas tamlīdzīgs pie mums Latvijā nebūtu iespējams. Pat ja atrastos godīgie, kuri iemet kastītē naudiņu un nopērk licenci, droši var apgalvot, ka atrastos arī tādi, kas tīkotu šo kastīti atmūķēt vai uzlauzt, vai tāpat, sava prieka pēc, sabojāt. Nemaz nerunājot par labiekārtoto infrastruktūru.

Šajā sakarā atceros, kā mūsu makšķernieku klubs “Salmo” saziņā ar vietējo pašvaldību Salacgrīvas lauku teritorijā Vecsalacā iekārtoja atpūtas vietu pie Salacas upes netālu no inspekcijas mājas un kopa to vairākus gadus. Tad uzskatot, ka labs piemērs ir parādīts, pārstāja rūpēties par to. Kad pēc pāris gadiem apmeklēju šo vietu, pavērās šaušalīgs skats: galdiņš un soliņi sagāzti, pa daļai salauzti un sadedzināti, ugunskura vieta un apkārtne piemētāta drazām un sasistām pudelēm. Pie galdiņa piestiprinātā plāksnīte, kas vēstīja, ka šo atpūtas vietu ir ierīkojis mūsu makšķernieku klubs, ar kaut ko asu sašvīkāta. Kaut cik saglabājies, tas ir, nenogāzts, bija vienīgi stabs ar attālumu norādēm līdz tuvākajām apdzīvotām vietām. Apskatot stabu, secināju, ka arī tajā kāds bija mēģinājis uzkāpt un sašķiebt kādu rādītāju. Jābrīnās, kā vandāļi tikuši augšā gludajā stabā. Nu gluži kā seno laiku gadatirgos, kad tirdzinieku vidū atradās kāds, kas uzrāpās stabā un tādējādi tika pie kārotajiem zābakiem vai kādas citas tolaik vērtīgas mantas. Bet no kurienes un kāpēc mūsdienu ļautiņiem rodas izdoma, naids un enerģija postīt? Vajadzētu šādus negantniekus spundēt krātiņa un likt pie sabiedriski derīga darba. Taču vispirms tie jānoķer un, ievērojot personas brīvību un cilvēktiesības saudzējošās prasības, jāpierāda, ka pie vainas nav grūtā bērnība, nabadzība, kādreiz “tramvaja durvīs” iespiestā galva, vai kāds cits svarīgs iemesls, kurš neļauj pret vandāli vērsties ar pietiekamu bardzību. Pārsvarā tiek daudzinātas personas tiesības un brīvības un tikai pastarpināti atgādināts par indivīda pienākumiem, ar ko faktiski būtu jāsāk. Gadiem tiek diskutēts, vai skolās vajadzētu ieviest ētikas mācību vai vismaz reliģijas mācību. Bet tikmēr “laika upe” skrien nevaldāma… Iespējams vajadzētu būtiski ierobežot alkohola tirdzniecību, kā tas ir Skandināvijas valstīs... Bet visi taču neesam tendēti uz postīšanu un ālēšanos. Vairums cilvēku uzvedas adekvāti, tie nedemolē vai nepiegāna ar atkritumiem savu mājvietu, apkārtni vai labiekārtotās vietas. Taču, acīmredzami ir arī tas, ka šajā ziņā sabiedrībai vēl ilgs ceļš ejams. Kaut kas jau mainās, un sabiedrība lēniem soļiem virzās progresa virzienā, par to liecina, piemēram, tas, ka tikko pieminētā atpūtas vieta ar pašvaldības atbalstu ir atjaunota un šobrīd izskatās daudz maz sakopta.

Ieturējušies dodamies tālāk. Pa ceļam vēl dažas apstāšanās vietas, dabas skatu baudīšana, fotografēšanās un tā cerība, ka līdz vakaram nonāksim gala mērķī, izplēn. Piestājam kādā kempingā, kurā nolemjam palikt pa nakti. Nākamajā rītā turpinām ceļu un pusdien-laikā sasniedzam makšķernieku kempingu “Fiske centrum Lappland Västerbotten – Avasund” pie Induļa saslavētā “Bārdas”. Aprunājamies ar “Bārdu”, kurš sarunājas gan angļu, gan vācu valodā. Viņš iesaka doties uz kādu meža ezeriņu netālu no kempinga, kur mītot daudz paliju. Kā apstiprinājumu “Bārdas” teiktajam Indulis pavēsta, ka nesen šajā ezeriņā pāliju lomus esot vilcis mūsu kluba biedrs Māris. Tas pārliecina un, galvu daudz nelauzot, vēl tajā pat dienā dodamies uz ezeriņu. Braucam pa meža ceļu, līdz kādā ceļa līkumā astopam staltbriedi, kas, nostājies ceļa vidū, mūs vēro. Šķiet, staltbriedis nav gaidījis še sastapt ciemiņus. Pārsteigti esam arī mēs, jo Zviedrijas ziemeļdaļa nav ierasta šo dzīvnieku uzturēšanās vieta. Kā tas te nokļuvis??? Pēc maza brīža, kad briedis aizrikšojis savās gaitās un atbrīvojis ceļu, dodamies tālāk un drīz vien sasniedzam ezeriņu. Ezera krastā izvilktas trīs laivas komplektā ar airiem. Laivas nav pieslēgtas. No laivu iznomāšanas esam atteikušies, jo līdz esam paņēmuši dažus piepūšamos makšķernieku plostiņus, no kuriem apmakšķerēt vietas, kurām grūti piekļūt no krasta. Piepūšam plostiņus, sagatavojamies un sākam spiningot. Taču palijas vai citas kaut cik ievērojamas zivis neķeras. Vien Aldim, kurš spiningo no krasta, uz spoža rotiņa izdodas izvilkt prāvu asari. Lēšam, ka asaris varētu būt turpat kilograma vērtē. Pārējiem sīkas forelītes, ko atlaižam. Tas pagaidām viss. Pirmā copes diena pagājusi bez īpašām sekmēm. Norunājam, ka jāmēģina vēlreiz pa nakti vai agri no rīta.

Nākamajā dienā dodamies uz citu ezeru. Vairākus kilometrus braucam pa šoseju ziemeļu virzienā un tad līdz ezeram krietnu gabalu ejam pa taciņu, kas līkumo starp priedītēm, sīkiem bērziņiem un krūmāju. Gājiena galā paveras skaists skats. Ezeru ieskauj mežs un lēzeni kalni. Klinšainie krasti gleznaini atspīd spoguļgludajā ūdenī, ir pilnīgs bezvējš. Toties ziemeļu saule cepina dūšīgi. Debesis ir gaiši zilas un ezera ūdens tik pat zils. Spriežam, ka nez vai tik skaidrā un rāmā laikā cope ezerā būs veiksmīga. Šoreiz esam iznomājuši airu laivas, kas guļ turpat krastmalā. Ezerā ķeras pāris sprīžus garas forelītes. Pārsvarā foreles uzturas pie ūdensrožu audzēm, slēpjoties zem lēpju lapām. Braucot gar krastu, ar Aldi spiningojam ezera līčos, līdz vienā no tiem uzduramies maza strauta iztekai. Laivu izvelkam krastā, lai tā nejauši neaizpeld ezerā, un paejam gar strautu. Arī strautā ķeras mazas forelītes, kuras atlaižam. Taču savs prieks tomēr ir, un spriežam: ja jau ir mazās, tad jābūt arī lielajām. Taču nekas lielāks tā arī nepiesakās, tikai strauta krasti paliek ar vien zemāki. Gultnē vairs nemana dzelmītes, apkārt plešas purvs un sīkas priedītes. Pie paša krasta ievērojam lāceņu audzi un no makšķerēšanas pārejam pie ogu ēšanas, kas sakarsušajā gaisā atsvaidzina un dzesē slāpes. Drīz vien ievērojam, ka nesam vienīgie, kam garšo šīs brīnišķās sārti dzeltenās ziemeļu ogas. Sūnās saskatāmi neskaidri lielu pēdu nospiedumi, un starp ciņiem redzamas lāča kakas. Tās iedarbojas kā brīdinājums. Vairs nenašķējamies, bet, aplaiduši apkārt vērīgu skatienu, dodamies atpakaļ uz ezeru, kur palikusi laiva. Airējamies uz tikšanās vietu, pa ceļam velcējot, bet arī uz velci neviena zivs nepiesakās. Tikšanās vietā mūs jau gaida pārējie copmaņi. Arī viņiem cope nav bijusi diez ko aktīva. Izvelkam krastā laivas un dodamies atpakaļ uz kempingu.

Tās pašas dienas vakarā dodamies uz ezeriņu, kurā makšķerējām tūdaļ pēc atbraukšanas. Šoreiz plānojam sāk makšķerēt saulrietā, turpināt visu nakti un finišēt pēc saullēkta. Īsts copes maratons! Lai tumsā varētu orientēties, kur esam atstājuši mašīnas, iededzinām vējlukturi un iekaram to krastmalas kokā. Esam noīrējuši kempinga laivas, jo, kaut arī laiks ir silts, pavadīt nakti ezerā, sēžot uz makšķernieku plostiņa, nešķiet vilinoši, bez tam līdzpaņemto plostiņu visiem nepietiek. Saulrietā iebraucam ezerā un uzsākam intensīvi mētāt vizuļus, taču atkal ķeras vien sprīdi vai pāris sprīžus garas forelītes, bet no palijām nav ne vēsts. Līdakas vai asari arī nepiesakās. Kad satumst, arī foreles pārstāj ķerties.

Toties pēc tumsas iestāšanās ūdenī šur tur dzirdami dīvaini plunkšķi. Uzspīdinot bateriju, redzam, ka ūdens virspusē notiek aktīva rosība, tiek uzlasīti ūdenī sakritušie nakts tauriņi. Kāds tauriņš vēl cenšas pacelties spārnos, lai izkļūtu no ezera, taču jau gaisā to satver kāda kāra mute. Ieskatoties konstatējam, ka tauriņu mednieki ir zalkši, kuri nu lielā skaitā devušies ezerā. Baterijas gaismā skaidri saskatāmi dzeltenie plankumi abpus čūsku galvai. Kad kādai no čūskām ilgāk spīdinām virsū gaismu, tā pagriežas un peld uz laivas pusi. Piepeldējusi pie mums, tā tīko ierāpties iekšā, taču laivas borts ir pietiekami augsts un slīps šķērslis, lai rāpulis nevarētu to pārvarēt. Saprotam, ka šādā sabiedrībā pavadīt nakti ūdenī uz makšķernieku plostiņiem nebūtu patīkami. Labi, ka noīrējām airu laivas. Jābrīnās par čūsku uzrašanos tādā daudzumā. Jādomā, ka ezeriņš tām nodrošina stabilu viegli iegūstamas ba-rības bāzi, ko tās netraucēti izmanto. Dodam ezeriņam vārdu, nosaucot par “Čūsku ezeru”.

Palijas neķeras arī rīta agrumā. Nodomājam, ka stāsti par lieliskajiem paliju lomiem šajā ezeriņā ir makšķernieku sadomāti, taču iespējams, ka pālijas jāķer ar citu metodi. Pie krasta raugāmies, lai, izkāpjot no laivas, netrāpītu kādam zalktim, kuri līdz ar saullēktu tāpat kā mēs atgriežas krastā. Taču zalkši ir piesardzīgi un, izpeldējuši malā, tūdaļ nozūd starp akmeņiem un ciņiem. Tikmēr Dagmāra, kura mūs sagaida, pavēsta, ka vakarā gājusi peldēties, taču ievērojusi, ka nebūt nav vienīgā peldētāja, tāpēc steigšus devusies atpakaļ krastā. Diena uzaususi, bet mēs dodamies uz kempingu, lai atpūstos. Vēlāk, uzklausījuši Induļa ieteikumu, nolemjam doties uz Sorseli un makšķerēt netā-lajā Laiselvenas (Laisälven) upē. Tūrisma informācijas centrā tiek vēstīts, ka šajā upē mīt strauta un varavīksnes foreles, alatas, līdakas, asari un, iespējams, aizķēries arī kāds taimiņš. Posmā, kuru mums iesaka informācijas centrā, drīkst izmantot spiningu. Jāsaka, ka Zviedrijā ir stingri reglamentēts, kur drīkst ķert tikai ar mušiņmakšķeri un kur ar spiningu. Mēs visi esam spiningotāji.

Pie copes vietas izrādās, ka automašīnas jānovieto sīku priedīšu audzē patālu no upes un līdz upei jāiet prāvs gabals pa taku, kas vijas caur mežu un purviņu. Mitrākās vietās gājēju ērtībai pat uzliktas laipas. Pie upes paveras brīnišķīgs skats uz klinšu ieskauto straumi, kas, putās sakulta, traucas pāri lieliem akmeņiem. Spiningošanai atvēlētajā posmā ir astoņas krāces. Sākam copi pie “Trollforsen” krāces, un, kaut arī atrodamies netālu viens no otra, jau pēc brīža tiekam pie skaistām strautenēm un alatām. Īpaši izceļas Indulis ar Dāvi. Indulim liela strautene, Dāvim alata. Abas zivis turpat 50 centimetrus garas. Šāda izmēra zivis ķērājam neliktu palikt kaunā pat vispiekasīgāko vērtētāju acīs. Nepārsteidz, ka pie krācēm ierīkotas ugunskura vietas, soliņi un stacionāri grili ar restītēm un blakus nokrauta kaudzīte ar sausu malku. Apkārtne tīra, nekur nemētājas drazas. Sākam jau aprast ar šo kārtību un neviļus pieķeram sevi pie domas, ka arī mums jāuzvedas atbilstoši, nepārkāpjot šeit iedibinātos principus... Lēnām virzāmies augšup pa straumi. Pie nākošās krāces “Hällforsen” plāksnīte ar nosaukumu un tāda pati kārtība.

Starp abām krācēm esam noķēruši un atlaiduši vairākas foreles un alatas. Tā kā upe mums jau dāvājusi dāsnas dāvanas, izmantojam iespēju pasēdēt uz soliņa un pavērot straumi tās nebeidzamajā skrējienā. Tas ir fascinējoši. Rietošās saules staros šur tur no ūdens izlec kāda zivs un satvert iekritušu vai zemu lidojošu kukaini. Citējot Mārtiņu Rītiņu: “Kas, kas var būt labāks par šo?” Personīgi man makšķerēšana saistīta ar apkārtējās dabas baudīšanu. Atrodoties pie upes, es sajūtu īpašu dvēseles pacēlumu, tai pieskaroties kalniem, mežam, upei un dzīvajam, kas mīt šajā brīnišķajā vidē. Tās ir pozitīvas emocijas, kuras pārņem visu būtību, un vairs nav svarīgi, cik daudz zivju noķerts. Tomēr ilgi nodoties meditēšanai nevaram atļauties. Tuvojas laiks, kad cope jābeidz, jo tumsā bez baterijas atgriezties pie mašīnām būtu sarežģīti. Pa meža taciņu jānoiet krietns attālums bet ceļš tikai vietām iezīmēts ar norādījuma zīmēm. Kaut arī gribās vēl pabūt pie ūdeņiem, domās sakām paldies upei, tās Garam un dodamies atpakaļ. Iesākumā taka vijas gar upi un ir labi saskatāma. Vēl skaidri var izšķirt, kur sperams nākamais solis, lai nepakluptu kādā akmeņu plaisā. Taču drīz vien taka nogriežas no upes un ielīkumo purvainā mežā. Krēsla ir jau krietni sabiezējusi un taku ir grūti sazīmēt. Līdz ar to iešana kļūst sarežģītāka. Par laimi, virziena izvēlē nekļūdāmies, un pēc minūtēm 20 esam pie mašīnām, kur mūs jau gaida Indulis un Dāvis, kuri šodien izcēlušies. Gunārs, Emīls un Mārtiņš atnāk jau pilnīgā tumsā, nevarējuši vien pateikt ardievas upei un tās dāsnajam devumam. Katram no mums tarbā pa foreli un alatai. Tā kā Indulis paņēmis līdz portatīvu kūpinātavu, nolemjam, ka rīt pie brokastu kafijas ēdīsim kūpinātas foreles un alatas. Kempingā pie “Bārdas” atgriežamies jau vēlu naktī un tūdaļ dodamies pie miera.

Nākamajā rītā izvēršas karaliskas brokastis. Indulis, pildot iepriekšējā dienā apsolīto, piecēlies agrāk un nokūpinājis vakardienas lomu. Brīnišķā smarža, kas uzvēdī no kūpinātavas, burtiski apbur. Iebaudījuši rīta kafiju, esam atkal moži un aktīvai rīcībai noskaņoti. Šodien dosimies uz Vindelvalvenas (Vindelälven) upi netālu no Sorseles un ķersim alatas, asarus un līdakas. Iegādājoties licences, mums tiek piešķirta ģimenes atlaide, ko nemaz nelūdzām. Licenču izsniedzēja ievērojusi, ka mūsu starpā ir Dāvis un Emīls, pati piedāvā šo atlaidi. Viņa informē: “Tā kā šodien ir svētdiena, ģimenēm, kuras ar bērniem dodas makšķerēt un atpūsties pie ūdeņiem, pienākas atlaide”. Protams, šāds paziņojums patīkami pārsteidz. Nodomājam, ka arī pie mums vajadzētu ieviest ģimeņu atlaides. Pārsvarā ķeras līdakas. Man lomā pārdesmit asaru, un ap 2 kilogramus smaga līdaka. Atmiņā palicis “monstrs”, kurš pēc ilgas cīkstēšanās pārrāva 0,2 milimetru pīto auklu un ar visu zviedru vizuli aizgāja. Žēl, ka neredzēju, kas bija pieķēries rotiņam ar zilganas nokrāsas perlamut-ra lapiņu un sārtu spalvu pušķīti pie trijžubura. Trīs reizes izdevās pievilkt zivi pie krasta kants, bet tālāk tā neļāvās. Kad ceturto reizi mēģināju pievilkt to tuvāk, aukla ar spalgu troksni pārtrūka. Tobrīd jau biju sasaucis Aldi, lai nāk palīgā, un viņš ar paceļamo tīkliņu atsteidzās brīdi, kad ar trīcošām rokām un kājām sēdēju uz krasta akmeņiem un aplūkoju bārkstīm klāto auklu. Tā bija liecība, ka aukla uz akmeņiem pārrīvēta. Kaut cik nomierinājies turpinu copēt. Netālu no krasta guļ liels akmens. Atstraumē velku 25–30 centimetrus garas alatas. Nepieciešams tikai precīzi novadīt vizuli gar akmens stūri un alata ir klāt. Lai vieglāk būtu atbrīvot zivi, izmantoju trīsžuburu āķi bez atskabargām.

Vienā no pēdējām dienām dodamies copēt uz Vindelalvenu netālu no Ammarnēsas. Šeit upe ir salīdzinoši plata un dziļa. Netālu no šosejas upes līkumā ķeram lielas alatas. Par tādu copi katrs makšķernieks var tikai sapņot. Fotografējāmies ar lomiem un spriežam, ka turpat vai katra no noķertām zivīm ir rekordloma vērta. Būtu tikai jāfiksē inventārs, ar ko zivs noķerta, un jānosūta pieteikums, lai rekordu ieskaitītu. Tam šobrīd neesam gatavojušies, tāpēc vienkārši baudām patiesi lielisku copi un tik pat lielisku dabu. Ievērojam, ka lejup pa straumi upē vīd kaut kas balts. Pienākot tuvāk, redzam, ka upē skalojas vairākas aitu ādas. Neviļus uzdodam sev jautājumu. Kā tas var būt, ka zviedri, kuri izstrādājuši skrupulozus zivju ķeršanas nosacījumus un noteikuši zonas kurās drīkst ķert tikai ar mušiņmakšķeri, pieļauj aitādu mērcēšanu upē? Tas taču nevar būt videi draudzīgi... Vai varbūt, ka ādas tiek šādā savdabīgā veidā mazgātas pirms to apstrādes? Fakts ir arī tas, ka netālu lieliski ķeras alatas. Ej nu tiec gudrs, kad un kas zviedriem šķiet svarīgs, un kas nē?

***

Lieliskā alatu cope netālu no Ammarnēsas palikusi atmiņā, tāpēc pēc dažiem gadiem atkārtoti dodamies uz šo reģionu. Šoreiz jau citā sastāvā. Un, lai būtu tuvāk iecerētajai copes vietai, dodamies tieši uz Ammarnēsu. Atrodam sakarīgu kempingu un vienojamies ar saimnieku par maksu un atlaidēm. Saimnieks iepazīstina ar savu sievu, kura, izrādās, ir uz kādas uz zviedru kronas monētas attēlotā zīmējuma autore, un Intai rodas kopīga tēma profesionālai sarunai. Itin drīz abas jau iegrimušas sarunā par laikmetīgo mākslu, tās izpausmēm kultūrtelpā un vēstījumu sabiedrībai. Mums ‒ copmaņiem ‒ šīs sarunas neizraisa īpašu interesi. Sarunas risinās angļu un vācu valodā, kuras zviedriete labi pārvalda. Tajā pat laikā neesam taču šurp braukuši, lai apspriestu kādas zviedru monētas tapšanu, bet gan cerībā tikt pie lieliskiem alatu un strauta foreļu lomiem. Nešaubīgi izvēlamies iespējami drīzāk doties pie ūdeņiem.

Vindelalvenā, kā jau ierasts, copēju ar 2.un 3.numura rotiņiem. Man piebiedrojas mazdēls Edgars, kurš jau tīri ciešami iemanījies spiningot. Kādu stundu mētājam vizuļus, taču rezultātu nav. Guntis ar Aldi copē netālu un redzu, ka arī viņiem neviena zivs nepiesakās. Ar Edgaru pamazām virzāmies pret straumi, līdz nonākam pie tilta, kurš uzbūvēts tieši zem “Vindelaforsen” krācēm. Ūdens pilieniem piesātinātais gaiss, kurš uzvēdī no akmeņainās upes, patīkami atvēsina. Neierasts šķiet vien ellišķīgais troksnis, kuru saceļ straume, traukdamās pāri klinšu bluķiem. Apeju krāces un tālāk dodos viens. Edgars paliek zem krā-cēm, un varu tikai apbrīnot mazā puikas pacietību, metot vizuli atkal un atkal. Augstāk pa straumi ir maz vietu, kuras varu izmantot spiningošanai. Upe tek pa izteiktu slīpni un tikai vietām izdodas uzmeklēt kādu atstraumīti vai rāmāku vietu pie krasta. Lielāko tiesu vizulis tūdaļ tiek ierauts kādā akmeņu spraugā, kur tas neizbēgami iestrēgst. Jāpatērē daudz pūļu, lai vizuli atbrīvotu un atkārtotu iemetienu. Pēc tādas jezgas ir maz cerību, ka kāda zivs vēl pieķersies. Ja tās arī ir bijušas tuvumā, tad pamukušas vai kļuvušas piesardzīgas un neķer vizuli. Tomēr neatmetu cerības un dodos tālāk. Pametot skatienu augstāk pa straumi, fiksēju ar vien jaunas un jaunas cerīgas vietiņas, līdz kādā upes ielokā pakaļ vizulim metas prāva forele. Ievēroju tās platos, pumpainos sānus. Šķiet, ka zivs varētu būt vismaz 2–3 kilogramu vērtē. Tomēr tā nepagūst saķert mānekli. Izceļu to pie krasta zivij pašā degungalā un pukojos pie sevis, ka vajadzēja piebremzēt vizuļa kustību. Zinu, ka ne vienmēr forele saķer piebremzēto vizuli. Gadās, ka tā zaudē interesi par laupījumu, kurš vairs strauji nebēg vai vairs neizdot tai pievilcīgās skaņas. Teorētiskām pārdomām vairs nenododos, bet uzmanīgi vēroju foreli, kura, pieskrējusi pie krasta, mirkli paliek neizpratnē, kur palicis “medījums”. Kaut arī stāvu nekustīgi, pēc brīža forele, šķiet, sapratusi, ka notiek kaut kas neierasts, pagriežas un nozūd atpakaļ dzelmē. Nogaidu labu brīdi un tikai tad atsāku makšķerēt, taču turpmākie mēģinājumi noķert foreli nav sekmīgi. Kaut arī šobrīd ir polārā diena, saulei no-zūdot aiz kalnu galotnēm, sabiezē krēsla, un nevaru vairs precīzi sekot vizuļa trajektorijai metiena brīdī un to vadīt starp akmeņiem. Tā kā esmu aizklīdis tālu no kempinga, nolemju doties atpakaļ. Salieku spiningu, lai tas netraucētu pārvietoties pa upmalas krūmiem, un naskā solī dodos atpakaļ. Taciņa vijas starp ciņiem un akmeņiem, reizēm to aizsedz krūmu zari. Eju ātri, nepalēninot gaitu. Un tad slīpumā, kur taka pietuvojas stāvajam krastam, no-tiek neparedzēta piezemēšanās. Uz kādas saknes paslīd vēdera zābaks ar filca zoli. Glābju spiningu un reizē drošinu kritienu, lai pārāk nesasistos, nenoveltos pa krauju lejā un neie-kristu upē. Izdodas, saku paldies Dievam, ka kaut ko nesalauzu. Kaut arī gurns sāp, varu iet. Pēc kritiena vairs nesteidzos un soļus lieku uzmanīgāk, visu laiku lūkojoties, vai uz takas neatrodas vēl kāda sakne vai akmens, uz kā varu paklupt. Atnācis kempingā, uzzinu, ka arī Guntim, Aldim un Edgaram šī diena nav bijusi tā veiksmīgākā.

Nākošajā rītā nolemjam doties copēt uz upes augšteci pa zemes ceļu, kurš vijas gar kreiso krastu. Aizbraucam līdz vietai, kur beidzas ceļš beidzas un sākas ar mežu apaugusi kalnu grēda, kura šķir Zviedriju no Norvēģijas. Grants ceļa galā priekšā jau vairākas copmaņu automašīnas. Nolemjam, ka tādā burzmā mums nav ko meklēt, un dodamies pāris kilometrus atpakaļ. Sadalām upes posmus, lai viens otram netraucētu, un sākam copēt. Upe, tāpat kā lejpusē, strauja, ar daudziem zemūdens akmeņiem un atvariem, kuros teorētiski varētu būt labas zivju slēptuves. Taču pēc vairāku stundu intensīvas apmakšķerēšanas rezultāti ir vienlīdzīgi nullei, neviens neko nav noķēris. Jābrīnās, kā tik skaistā un cerīgā upē nevienam nav bijis pat piesitiena. Acīmredzot makšķernieku slodze uz šo upes posmu ir pārāk liela. Braucam gar krastu zemāk pa straumi uz vietu, kur norunāta tikšanās ar Gunti. Piebraucot pie norunātās tikšanās vietas, ieraugām, ka Guntis plikiem stilbiem rosās blakus krūmam, kurā iekārtas viņa bikses. Palīdzam viņam izgriezt ūdeni arī no krekla un izliet ūdeni no zābakiem. Izrādās, necik ilgi atpakaļ viņš bridis pēc akmeņos iestrēguša vizuļa un spēcīga-jā straumē zaudējis līdzsvaru. Tādēļ bijis spiests laisties peldus. Krastā ticis tikai pēc laba gabala. Guntis priecīgs, ka nav aizrauts līdz ūdenskritumam. Spiningu, to gan nav izlaidis no rokām pat mirkļos, kad jau skatījis akmeņiem klāto upes dibenu. Labi, ka tā. Nu bijis jāvelk nost drēbes, lai kaut cik tās apžāvētu. Rezerves apģērba arī nevienam nav līdzi, jo nesam taču gatavojušies peldēties, turklāt ar visām drēbēm un zābakiem kājās. Diena saulaina un gaiss iesilis. Jokojam, ka labi, ka man kabatā bija “aizķēries” striķītis, ar kuru sekmīgās medībās izvelku medījumu. Tas tagad lieti noderējis, jo Guntis ar “cūku striķīti” izvilkts no upes. Stāsts par Gunta izpeldēšanos un izkļūšanu krastā tiek ar vien piepušķots ar jaunām sadomātām detaļām un sasaistīts ar kalnos mītošajiem troļļiem, kuri sarīkojuši Guntim šo ķibeli un, iespējams, mūs tagad vēro un gardi smejas. Un kurš gan šaubās par šo vīriņu eksistenci, to stiķiem un niķiem. Tādējādi uzjautrinām sevi un garastāvoklis visiem uzlabojas, esam atkal omulīgi, neskatoties uz absolūto necopi.

Tā kā cope nu ir sačakarēta, nolemjam doties uz kempingu un gatavoties vakara copei citā vietā. Norunājam, ka vakara pusē Aldis ar Edgaru copēs nedaudz zemāk pa straumi vietā, kur iepriekšējā reizē vilkām brangus alatu lomus, bet es ar Gunti dosimies jaunu copes vietu apsekošanā. Inta ir izbrīnīta par to, ka tik ātri esam atgriezušies. Bet uzzinājusi par Gunta ķibeli, nogroza vien galvu un labsajūtas uzlabošanai pagatavo lieliskas pusdienas. Paēduši liekamies uz auss.

Kad saule pietuvojusies kalnu virsotnēm Norvēģijas pusē, ceļamies un, sadalījušies pa diviem, dodamies pēc iecerētajiem lomiem. Norunājam, ka Aldis ar Edgaru copēs posmā, kurš sākas tūdaļ aiz pilsētiņas. Bet es ar Gunti dosimies uz augšu pa labā krasta pieteku Tjulanu (Tjulan). Jāsaka, ka ir ļoti grūti, atrodoties uz ceļa, precīzi noteikt upes posmu robežas, kuros atļauta spiningošana vai tikai mušošana. Šobrīd tas svarīgi Aldim un Edgaram. Aizvedu viņus kādus pāris kilometrus no pilsētiņas un nospriežam, ka šeit vajadzētu būt robežai, kur sākas makšķerēšanas atļaujā iezīmētais posms. Raugoties no ceļa, redzams klinšu iežņaugts upes posms. Ideāla foreļu un alatu vieta. Aldis ar Edgaru nekavējoties dodas pāri pļavai upes virzienā. Savukārt es braucu atpakaļ pie Gunta, kurš palicis gaidot uz ceļa netālu no sateces. Novietoju mašīnu uz ceļa apmales, lai tā netraucētu citiem braucējiem, un tālāk līdz upei ejam pa taciņu, kura vijas pa pļavu garām pussabrukušam šķūnītim. Ielūkojoties tajā, ieraugām trīs nekārtīgi novietotus sniega motociklus. Atkal pārsteidz, ka braucamie nav aiz slēgtām durvīm, bet neizskatās, ka kāds tos būtu apskādējis vai ko noskrūvējis. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk, līdz nokļūstam pie upes un uz-sākam spiningot. Virzāmies pret straumi, rūpīgi “bagarējot” katru dzelmīti un straujteci. Upe un tās krasti ir kā pasaka, un šķiet, ka tajā būtu jāmudž no lašveidīgajām. Tomēr zivis nelec pakaļ mūsu mānekļiem. Acīmredzot arī šajā upē šeit zivis tiek vairāk traucētas, nekā pienāktos. Bet iespējams, pie vainas ir pārmērīgā makšķernieku slodze vai aitādu skalošana, ko redzējām iepriekšējā reizē... Tikai pēc laba laiciņa kādas straujteces mēlē, kura ieplūst dziļā bedrē, izdodas izvilkt ievērības cienīgu alatu, tuvu tādām, kādas vilkām vai uz katru metienu iepriekšējā reizē, kad copējām lejpus Ammarnēsas. Nosveram, alata ir precīzi vienu kilogramu smaga. Jau cerīgākiem