home  back

Forelista piezīmes

T.Rušiņš 1964.

SATURS

  1. Priekšvārds
  2. Udeņi atjauno
  3. Lielā saime
  4. Noslēpumainība un tās iemesli
  5. Forele un citas lašu saimes zivis
  6. Vai brīvajos ūdeņos sastopamas varavīksnes foreles?
  7. ...un ezera foreles
  8. Strauta foreļu lielums
  9. Kur mājo strauta foreles?
  10. Kādās upītēs makšķerēt?
  11. Iespējamākās lomu vietas
  12. Foreļu makšķerēšana pavasarī
  13. "Dienas formula"
  14. Kāpēc zivs ķeras
  15. Strauta foreļu makšķerēšanas veidi
  16. Iemetiens
  17. Ķēriens, piecirtiens, izvilkšana
  18. Uzglabāšana
  19. Pagatavošana
  20. Upītes simfonija
  21. Mans neredzamais loms

Priekšvārds

Zivju resursi ir mūsu plašās zemes upes, ezeri un jūras. Šīs bagātības pieejamas jebkuram makšķerniekam. To garantē padomju valsts nolikumi par makšķerēšanu.
Taču iespējas un tiesības tai pašā laikā prasa no makšķerniekiem apzīnīgu, disciplinētu un sportisku attieksmi pret iemīļoto un populāro atpūtas veidu — sporta makšķerēšanu, pareizu upju un ezeru apsaimniekošanu, neatlaidīgu cīņu pret barbarisko taču, murdu, žebērkļu, naktsāķu u. tml. lietošanu.
Daudzas un dažādas makšķerējamo zivju sugas sastopamas mūsu zemes upēs un ezeros. Latvijas PSR vien šādu sugu ir ap trīsdesmit, tai skaitā arī foreles.

Foreļu makšķerēšana gadu gaitā izveidojusies par iecienītu makšķerēšanas veidu. Latvijas forelisti var atskatīties uz pusgadsimtu ilgām makšķernieku gaitām. Taču atklātībā tie nav dalījušies ar savu pieredzi, izņemot nedaudzus rakstus žurnālā «Mednieks un makšķernieks», J. Jaunsudrabiņa piecus forelista stāstiņus grāmatā «Ūdeņi» («Ar makšķeri»).
Sen bija laiks atspēkot trīs nepareizus uzskatus. Pirmkārt, uzskatu, ka foreļu ķeršana ir kaut kāda «augstākās klases» makšķerēšana. Otrkārt, samērā izplatīto maldīgo uzskatu, ka foreles it kā nevajagot makšķerēt ar dabīgo ēsmu. Treškārt, ka loma lielums ir vienīgā makšķerēšanas jēgas mēraukla.
Makšķernieki iesācēji šajā brošūrā atradīs dažas domas par foreļu izcelšanos un to makšķerēšanas metodiku,labu tiesu praktisku padomu un norādījumu, kā arī dažus pantus no forelistu nerakstītā «likumu kodeksa».

Strauta foreles, taimiņa un laša radnieciskās attiecībās un gaitās vēl ir daudz neizpētīta un neskaidra. Par to vēl daudz pretrunu pat zinātnieku vidū. Tas tomēr nemazina interesi par strauta foreli, bet gluži otrādi — aicina pētīt un izzināt.
Lasot ihtiologu darbus, noskaidroju, ka laša saimes zivju radniecisko attiecību noteikšanā vēl daudz neatrisinātu problēmu un pretrunīgu hipotēžu. Neesmu vairs pārliecināts, vai zivis, kuras mēs, makšķernieki, savās gaitās bez liekas domāšanas un pētīšanas līdz šim esam saukuši un saucam par strauta foreli, ihtiologi vienā otrā gadījumā nebūtu nosaukuši par taimiņiem vai pat par maziem lasēniem.
Draugi man ir pārmetuši to, ka pasvītroju daudzās neskaidrības par strauta foreļu izcelšanos un to makšķerēšanu. Esmu viņiem varējis atbildēt tikai to, ka bieži vien viss saprotams liekas tikai tiem, kuri ar kādu lietu ir vismazāk nodarbojušies.

ŪDEŅI ATJAUNO

Makšķerēšanai ir gan jūsmīgi piekritēji, gan pārliecināti pretinieki, gan arī tādi, kuriem ir kaut kāds vidējs uzskats starp abām galējībām.
Ikviens cenšas izdevīgā gadījumā pateikt savas domas par makšķerēšanu. Tas saprotams, jo gandrīz vai katrs ir kaut reizi turējis rokā makšķeri. Savas domas ir arī tiem, kuri ar pārākuma un vieglas ironijas smīnu noraugās uz makšķerniekiem un uzskata, ka tādām nodarbībām nav vērts šķiest laiku.
Tiešām, var likties dīvaini, ka pieauguši un nopietni cilvēki brauc lielus gabalus, lai makšķerētu un pārrastos mājās bieži vien ar dažām nelielām zivtelēm, bet dažreiz — pat tukšā. Savdabīgi makšķerēšanu novērtēja Antons Čehovs. Viņš mierīgi uzņēmis savu literāro darbu kritiku, bet ātri iekaisis, ja kāds sācis apstrīdēt viņa makšķernieka spējas. Kā tad vērtēt makšķerēšanu?
Izsmeļoša un vienīgi pareiza izskaidrojuma nav. Viss atkarīgs no tā, no kāda viedokļa makšķerēšanu aplūko, ar kādu mērauklu to vērtē. Katra aizraušanās ir nozīmīga un vērtīga pašam cilvēkam tik daudz, cik bagāts un dziļš ir viņa paša gars un intelekts. Makšķerēšanā galvenais nav tikai bagāts loms. Upes vai ezera krastā mēs iepazīstam, iemīlam un izzinām dabu. Taču, no otras puses, noķertās zivis mēs ar patiku paši baudām un cienājam ar tām arī draugus un paziņas.

No kāda viedokļa makšķerēšanu arī neaplūkotu, makškerēšanas izbraucieni un dabas baudīšana iedarbojas uz cilvēku kā atsvaidzinošas un atjaunojošas peldes, tā vairo fiziskos un garīgos spēkus, kas vajadzīgi, lai veiktos ikdienā. J. Jaunsudrabiņa vārdiem izsakoties, — ūdeņi atjaunojas un atjauno.

LIELĀ SAIME

Nezinātājam nav pat jausmas, cik liela skaitliski un cik dažāda ir mūsu makšķernieku saime. Dažāda pēc tā, kādas zivis ķer, kā un kad tās ķer, ko meklē un ko atrod makšķerēšanā.

Ļoti dažādi ir makšķernieku saimes locekļi. Ar makšķerēšanu nodarbojas dažādu profesiju pārstāvji, taču visiem ir viena kopēja raksturīga pamatīpašība jeb, kā mēdz teikt, viens kopējs saucējs — visi viņi ir makšķerēšanas entuziasti.
Makšķernieks savā ziņā ir arī dabas pētītājs, vērotājs un izskaidrotājs. Dažkārt grūti spriest par vienu vai otru — vai tas labāk iederas dabas vērotājos un cienītājos vai makšķerniekos.
Parasti mums atliek laika nodoties tikai kādam vienam, retāk — pāris makšķerēšanas veidiem. Katra makšķerēšanas veida speciāla apgūšana prasa ilgāku laiku.

Kas attiecas uz lašu saimes zivju makšķerniekiem, tad tādu šobrīd nav daudz. To vidū ir tā saucamie straumju makšķernieki, kas galvenokārt makšķerē ālatas ar mākslīgām mušiņām. Viņus var sastapt Ventas krācēs, Gaujā un dažās citās upēs. Tā ir sevišķi īpatnēja un aizraujoša makšķerēšana. Jūs stāvat seklā, viegli pārredzamā straumē. Jūs neredzat nekādas dzīvības, izņemot strauji plūstošo ūdeni. Pēkšņi ālata uzķeras uz vienu no vairākām mākslīgām mušiņām. Grūti vārdos attēlot ālatas svaigo, valgam perlamutram līdzīgo krāsu košumu tūliņ pēc izvilkšanas. Tas jāredz pašam!

Bet tagad par forelistiem. Viens otrs mednieks, iepazinies ar strauta foreļu makšķerēšanu, atsakās no medīšanas, bet dažs labs balto zivju makšķernieks — no līdakām un asariem.Forelistiem iesācējiem būs varbūt interesanti, pat pamācoši daži apstākļi, kādos mēs, vecākie forelisti, pirms gadiem četrdesmit piekopām iemīļoto sportu.

Bez dziļākas iebrišanas upītē nevar iztikt neviens forelists. Tajos laikos ne vienmēr varēja iegādāties garos gumijas zābakus. Bet vai zābaku dēļ atteikties no foreļu makšķerēšanas? Nē! Dienām ilgi esmu makšķerējis, brizdams pāri ceļgaliem aukstajās un avotainajās upītēs un strautos, parastajās kurpēs. Toreiz kājām vajadzēja nostaigāt dažu labu kilometru desmitu, lai nokļūtu, piemēram, Tumšupes vidusposmā vai augštecē. Autobusu satiksme ar provinci bija pavisam nožēlojama. Vai man tāpēc nācies sūroties? Nē! Makšķerēšana, šķiet, ir bruņas pat pret dažu labu miesīgu likstu. Makšķerēšanas tehniku un iesviešanu apguvām katrs, auklas un spoles toreiz varēja iegādāties tikai ārzemēs. Vairākus gadus iztiku ar pagaru, ne visai parocīgu bambusa kātu.
Strauta foreļu upītes labu laiku mums bija maz zināmas. Makšķerēšanas tehniku un iesviešanu apguvām katrs pēc sava ieskata. Daudz ko ilgās makšķernieku gaitās vajadzēja atklāt pašiem.
Lomi daudzus gadus mums bija mazi, nenozīmīgi. Taču interese par forelēm makšķerniekos augtin auga.

Dažs labs vēl tagad saka, ka makšķerēšanas augstākā pakāpe esot laša saimes zivju ķeršana. Kāds pamats var būt vienu makšķerēšanas veidu stādīt augstāk par otru? Mērauklas salīdzināšanai nav. Katrs makšķerēšanas veids prasa zivs gaitas dziļu izpratni mainīgos dabas apstākļos. Katrs veids noris citādā vidē, citādos apstākļos. Galvenais, ka katrs veids sniedz neaizstājamu un visā pilnībā pat nenovērtējamu pārmaiņu un atpūtu makšķerniekam. Makšķerēšanas veids būtībā īr tikai līdzeklis šīs pārmaiņas un veldzējošās atpūtas sasniegšanai. Ja gūstam šo atspirdzinošo eleksīru, acīm redzot, nav vajadzības šķirot makšķerniekus gradācijās.

NOSLĒPUMAINĪBA UN TĀS IEMESLI

Mūsu republikā ir vietas, kur vēl tagad vecākai paaudzei ir svešs nosaukums «strauta foreles», tās sauc par nīgām, nīgātiem, lasēniem, tirziņiem, lašu bērniem, lašvārdiem. Daži valodnieki saka, ka strauta foreles īstais nosaukums esot tirziņš. Burts r šinī vārdā arī itin kā fonētiski identificējot strauta foreles zibenīgās, rāvienveidīgās kustības. Vārds tirziņš, acīm redzot, atvasināts no Tirzas upes, kurā mājo strauta foreles.

Forelistiem, tāpat kā citu zivju makšķerniekiem, laika gaitā ir radušies savi izteicieni. Tā, piemēram, mēra foreli mēdz saukt par «siļķi», zemmēra — par «dūcīti», kilogramu smagu — par «ķilavnieci». Viens otrs strauta foreles nav pat redzējis. Dažu upju baseinos, piemēram, Lielupes baseinā, izņemot Skujeni pie Kalnmuižas, strauta foreļu nemaz nav.

Par forelēm un to makšķerēšanu dzirdamas visdažākās runas, spriedumi, slēdzieni. Foreļu makšķernieki par šo sporta veidu rakstījuši maz. Maz skaidrības devuši autoru universālistu publicējumi. Tie atsevišķos gadījumos pat saka, ka makšķernieka tērps esot gandrīz vai galvenā panākumu atslēga!

Runāsim atklāti. Foreļu makšķerēšanu visu laiku ir sedzis un arī vēl tagad sedz zināms noslēpumainības plīvurs. Tie, kas spētu šo plīvuru noraut, ir klusējuši un klusē. Noslēpumainībai un klusēšanai pamatā ir trīs galvenie apstākļi.

Pirmkārt, mūsu foreļu upīšu un strautu dabiskās dotības, dabiskās īpatnības makšķernieku forelistu skatījumā. Otrkārt, makšķerēšanas likumu pārkāpēju izdarības. Treškārt, ilgstošai pašplūsmai pamestie strauta foreļu krājumi mūsu brīvajos ūdeņos.

Strauta foreļu upīšu mums ir krietni daudz. Lielākā daļa no tām ir nelielas — ne garākas par 5—7 km. Strauta foreles ir arī dažās lielākās upītēs un pat dažu upju atsevišķos, ne visai garos posmos. Strauta foreļu vietas izkaisītas pa visu Latvijas PSR. Katra upīte forelistu interesē divējādā ziņā. Pirmkārt, vai pie upītes vienlaicīgi nebūs vairāki makšķernieki. Otrkārt, vai upīte vispār netiek par daudz izmakšķerēta.

Forelists, cītīgi nodarbojoties, dienā var apmakšķerēt 5—6 km. Iet pa otra vai trešā pēdām nevienam nav nekādas patikas. Tātad vairākiem forelistiem vienlaicīgi pie vienas nelielas upītes vai vienā nelielā posmā nav ko darīt. Te ir atbilde, kāpēc forelisti parasti makšķerē vieni.

Ko darīt, ja pēc tāli mērota ceļa — dažkārt pat 100 un vairāk km — pie nelielās upītes atrod jau priekšā kādus divus trīs makšķerniekus? Labi vēl, ja šie makšķernieki ir īsti sportisti, disciplinēti un pieturas pie forelistu nerakstītā likuma kodeksa pamatprincipa: turpina makšķerēt iesāktajā pusē un virzienā.

Pārcelties uz citu upīti? Uz tās pašas upītes citu posmu? Ne katru reizi jūs varat pārkārtoties uz citu vietu. Jārēķinās ar laiku, pārnakšņošanas iespējām un nokļūšanu atpakaļ pie satiksmes ceļa. Ne mazāk svarīgs un arī ne mazāk dabisks ir otrs jautājums — val upīti par daudz neizmakšķerē, vai uz to vispār ir vērts braukt?

Daudzmaz piedzīvojis forelists katrā izbraucienā parastī kaut ko noķer. Citiem vārdiem — katrs forelista izbrauciens parasti samazina strauta foreļu daudzumu attiecīgā upītē. Katrs strauts un katra upīte «spēj izturēt» tikai noteiktu makšķernieku dienu skaitu, noteiktu strauta foreļu krājumu samazināšanos. Rūgta patiesība, taču patiesība.

Mežniecību darbinieki laiku pa laikam uzskaita meža zvērus un putnus savās apgaitās visā mūsu republikā un attiecīgi pēc tam regulē medīšanai atļauto zvēru un putnu skaitu. Tam ir noteikti panākumi mūsu zvēru un putnu daudzuma saglabāšanā.
Bet strauta forele? Vai šī jaukā zivs ir mazāk vērtīga, mazāk svarīga un mazāk saudzējama nekā meža zvēri un putni? Vai strauta foreles krājumu saglabāšana zināmās robežās mūsu upītēs un strautos nevienu neinteresē? Par to vajadzētu nopietnāk padomāt.

Ko darīt, ja pēc tāla ceļa atrodat priekšā malu makšķerniekus ar izliktiem naktsāķiem? Šādi piedzīvojumi man bijuši ne vienu reizi vien. Gadās arī tā, ka pašus malu makšķerniekus gan vairs nesatiekat, bet atrodat viņu izdarību pēdas — pamestus naktsāķu kātus un... tukšus ūdeņus.

Varbūt pazīstat labi Lētižas upīti? Varbūt esat gājuši gar tās krūmiem aizaugušajiem krastiem no Tukuma dzirnavām līdz Liepājas-Ezeres ceļam? Droši vien ar paliekošu esat vērojuši Lētižas senlejas stāvos krastus, kas apauguši ozoliem, citiem lapu kokiem un retām eglēm, esat klausījušies upītes krāču nepārtrauktajā, dzīvajā čalošanā. Arī es daudzus gadus esmu priecājies par šā dabiskā parka krāšņumu un par upītes skaistajām iemītniecēm — forelēm.

Pēc ilgāka pārtraukuma reiz ierados tur jaukā maija dienā. Dabiskais parks pilns sulīgu pavasara krāsu un atmiņā neizdzēšamu ainavu. Bet dzestrā ūdens iemītnieču vietā atradu krastos izmētātus naktsāķu kātus, gan svaigus, gan ilgāk stāvējušus, gan ūdenī aizmirstus ar jau beigtām forelēm...
Necentīšos attēlot, ko es toreiz pārdzīvoju. Promejot atcerējos bērnībā lasītos stāstus par mežoņiem, kuri ugunskuru vietās arvien pametuši apgrauztus galvaskausus un kaulus.
Daži mēģina izskaidrot malu makšķernieku izdarības ar to, ka šo cilvēku garīgais attīstības līmenis esot daļēji atpalīcīs un sastindzis mūsu ļoti tālo senču uztveres pakāpē, kad eksistēšana prasīja tikai lomus, kad visi to iegūšanas līdzekļi bija labi.

Vai arī jūsos neizsauks sašutumu šāds gadījums?
Makšķerēju. No tuvajām mājām pienāk kāds vīrs. Ar ziņkāri skatās uz mani un pēc laiciņa vaicā, kā ķeras. Atbildu, ka nekā prātīga nav. «Jā,» viņš saka, «tā tas tagad ir. Priekš gadiem gan te bija daudz foreļu. Tad mēs likām naktsāķus, likām bieži. Taču tagad nav vairs vērts kavēt laiku...» Diemžēl, tamlīdzīgas izdarības vēl turpinās.

Vēl viena nopietna un neatrisināta problēma nospiež forelistus. Strauta foreļu krājumi mūsu upītēs ir pamesti pilnīgai pašplūsma! — dabiskam vairošanās, atjaunošanās val pilnīgas iznīkšanas procesam.

Zināms daudzums lielo strauta foreļu neatgriežas vairs atpakaļ savās agrākajās vietās no nārstošanas vietām un sēkļiem. Daļa aiziet bojā nārstošanas laikā, daļu izķer. Lai strauta foreļu krājumi upītēs pavisam nesamazinātos un lai upītes nezaudētu sporta makšķerēšanas objekta nozīmi, šobrīd lietojams viens līdzeklis — sistemātisku mazuļu ielaišana. Tā ir foreļu upīšu pareizas apsaimniekošanas ābece, pamatlikums un sporta makšķerēšanas priekšnoteikums. Kāpēc strautos neielaiž foreles?
Atbildi lasām Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta izdevumā «Latvijas PSR iekšējo ūdeņu zivsaimniecība»!: «Pēdējos gados strauta foreļu savairošanas darbi Latvijas upēs pārtraukti, jo mūsu republīkas ūdeņos tām nav rūpnieciskas nozīmes, bez tam grūtības rada arī strauta foreļu ikru savākšana.»

Sacītais ir tikai apstākļu un faktu konstatējums, bet ne atrisinājums. Šajā grāmatā varam arī lasīt: «Strauta foreles ir iecienīts sporta makšķerēšanas objekts, tādēļ par to savairošanu vajadzētu parūpēties mednieku un makšķernieku biedrībām».

Vai pēc visa tā kāds pārmetīs mūsu forelistiem savtīgu noslēpumainību, makšķernieku nenovīdību? Nedomāju, ka forelisti būtu negodīgāki, mazāk koleģiāli nekā citi makšķernieki. Bet vai jūs esat novērojuši, ka forelistu noslēpumainība zūd, tiklīdz tie pārliecinās, ka saruna rit ar godīgu forelistu?
Jau gadu desmitus forelistu saimes uztverē īsts vai godīgs forelists ir makšķernieks, kurš pievērsies makšķerēšanai, tā sakot, ar sirdi un dvēseli, ar jauneklīgu aizraušanos un sajūsmu un kura sirdsapziņu nav aptraipījuši ne naktsāķi, ne tīkli, ne citi aizliegti rīki un paņēmieni.

FORELE UN CITAS LAŠU SAIMES ZIVIS

Upītēs, kurās mājo strauta foreles un kuras tieši vai, caurtekot ezeram, ieplūst jūrā vai lielākā upē, parasti nārsto arī taimiņi un laši. Makšķerēšanas noteikumi atļauj ķert strauta foreles, kuru garums ne mazāks par 25 cm, taimiņus — 35 cm un lašus — ne mazākus par 60 cm. Sporta makšķerēšanas pirmais pamatlikums ir ievērot ķeramo zivju minimālo garumu.

Trīs dažādas zivis, trīs minimālie garumi. Bet šajā vienkāršajā un šķietami skaidrajā konstatējumā vēl daudz kas nav noskaidrots. Jau 1911. gadā L.Sabaņejevs rakstīja, ka lielākos taimiņus bieži nevarot atšķirt no lašiem, bet mazākos no strauta forelēm. Trīs dažādas zivis, katrai savs nosaukums, taču noteikt vienas val otras piederību ne vienmēr var. Kā tad lai forelists pilda sporta makšķerēšanas pamatnoteikumu par minimāliem garumiem?

Esmu lasījis daudzus zinātnieku un citu autoru darbus, kuri rakstījuši par strauta forelēm un laša saimes zivīm. Bet kāds rezultāts? Pretrunas un neskaidrība strauta foreļu pazīmju raksturojumos. Daudzas neatrisinātas problēmas laša saimes zivju gaitās, pretrunas strauta foreļu gaitu un izcelšanās izskaidrojumos. Divas un pie tam pilnīgi pretējas redzamu zinātnieku hipotēzes par laša un strauta foreles izcelšanos.

Laša saimes priekštece it kā bijusi saldūdens zivs — Thaumaturus. Tā dzīvojusi aptuveni pirms 75 miljoniem gadu. No šīs zivs attīstījies jūras lasis. Ir vairāki lašu pamatveidi. Starp tiem — mūsu lasis Salmo salar (L.), ko sauc arī par Atlantijas vai dižciltīgo lasi, un Salmo trutta (L.), ko mēs saucam par taimiņu. Lašu pamatveidiem ir arī paveidi, pasugas, arī tādas, kas dzīvo tikai saldūdeņos.

Pēc ihtiologu vairākuma uzskatiem, taimiņš esot mazāka apmēra un nedaudz pārveidojies Atlantijas lasis, bet mūsu strauta forele — saldūdenim piemērojies taimiņš. Padomju ihtiologiem V. Černavinam un prof. A. Deržavinam ir pilnīgi pretēji uzskati par laša un foreles izcelšanos. Viņi apgalvo, ka saldūdens zivs — Fhaumaturus — pārveidojusies par saldūdens foreli, bet laša saimes jūras forma — lasis izveidojusies vēlākās gaitās. Savu hipotēzi, starp citu, viņi pamato ar to, ka laši nārstošanas laikā (melns pigments virskārtā) atgādinot tagadējās laša saldūdens formas, piemēram, strauta foreli.

Divas diametrāli pretējas hipotēzes par laša un strauta foreles izcelšanos un vēsturi vienlaicīgi nevar būt pareizas. Vienai no tām jāpazūd, bet kurai un kad? Nepārliecina arī dažu autoru kailie apgalvojumi. Tā, piemēram, universālists makšķerēšanā M. Pipers savā darbā «Vispusīgais makšķernieks» bez jebkāda nopamatojuma apgalvo, ka taimiņš (L. Rūmnieces latviešu tulkojumā nosaukts par jūras foreli) nav nekas cits kā uz jūru pārceļojusi strauta forele. Uzmanīgāk šī doma izteikta trīspadsmit autoru makšķernieka rokasgrāmatā «Нaстольная книга рыболова-спортсмена»: «Pastāvot uzskats, ka strauta foreles esot taimiņi vai ezera foreles, kas upītēs pārveidojušās dažu (2!) paaudžu laikā.»

STRAUTA FORELE

Mēdz uzskatīt, ka strauta foreļu mazuļiem pirmajos gados ir brūngana pamatkrāsa un tumši zili plankumi sānos. (Kāpēc es saku — mēdz uzskatīt, — paskaidrošu vēlak.) Sānu plankumi vēlāk parasti izzūd. Pēc V. Meļjanceva novērojumiem, strauta foreles ir arī pelēkā krāsā un ne vienmēr tām ir tumši plankumi sānos. Dažkārt sānu plankumi neizzūd. Arī man gadījies dažu upīšu augštecēs noķert līdz 33 cm garas un ap 300 g smagas strauta foreles ar labi saredzamiem 12—13 sānu plankumiem. Turpat esmu ķēris līdz 800 g smagas foreles bez sānu plankumiem.

Sarkanie plankumi strautu forelēm rodas vēlāk. Vienā un tai pašā upītē gadās noķert strauta foreles ar dažāda lieluma un dažādas formas sarkaniem plankumiem. Mugura visbiežāk ir tumši zaļa vai olīvzaļa. Dažām uz muguras ir tikai nedaudz punktu, citām mugura nosēta ar punktiem. Esmu ķēris arī foreles, kurām uz muguras noteikti norobežotā iegareni lēcveidīgā laukumā ap muguras spuru nav neviena punkta.

Sāni visbiežāk mēdz būt misiņdzelteni ar sarkaniem, sarkani brūniem un melniem punktiem. Parasti sarkaniem, sarkani brūniem un retāk melniem punktiem ir gaišākas apmales. Pēc L. Sabaņejeva pētījumiem, sarkanie punkti parasti ir gar viduslīniju un bieži ar zilu apmali; esot arī tikai sarkanie vai melnie punkti vien. Arī es esmu noķēris šādas strauta foreles. Pēc Vissavienības zivsaimniecības un okeanogrāfijas pētniecības institūta datiem parasti sarkanie punkti esot ar gaišu apmali. Pēc citu autoru pētījumiem tieši otrādi — melnie punkti ar gaišām apmalēm un sarkanie bez apmalēm.

Vēders strauta forelei parasti ir gaišs vai dzelteni gaišs. Tauku spuriņas augšējā daļa sarkana (karmīnsarkana). Uz žaunu vākiem vairāki, parasti 4—6 punkti ar gaišākām apmalēm. Uz muguras spuras sarkani un melni pupkti, pa daļai rindveida sakārtojumā. Visas pārējās spuras — astes, krūšu, vēdera un anālā bhez punktiem. Parasti anālās spuras priekšējā malā var saskatīt gaišu ierāmējumu. Retāk tāds ir arī krūšu un vēdera spurām. No tauku spuriņas līdz viduslīnijai 13—16, visbiežāk 14 zvīņu Tā redzam, ka strauta foreles izskata raksturojumos nav tādas vienādības, kāda ir citu zivju izskata raksturojumos. Pirms gadiem piecdesmit daži bija tā aizrāvušies ar strauta foreles ārējā izskata sistematizēšanu, ka Vakareiropā vien «konstatēja» 29 strauta foreles pasugas!

Esmu nesaprašanā, kāpēc autori, raksturodami strauta foreles izskatu, arvien cenšas rast vienu, iespējami šauru izskata raksturojumu, nonāk viens ar otru pretrunās un pienācīgi nenovērtē kopš gadiem sešdesmit konstatēto strauta foreles spēju īsā laikā piemēroties attiecīgajai videi un citiem faktoriem. Ir noķertas brūnas, violetas, gaišpelēkas un pat bezkrāsainas strauta foreles. Arī man, gadījies vienā un tai pašā upītē noķert košas, daudzkrāsainas strauta foreles, bet stipri aizēnotās vietās, tumšās pacerēs ar dūņainu dibenu arī tumši pelēcīgas, kas vairāk atgādina vēdzeli. Acīm redzot, galvenie faktori, kas noteic strauta foreles krāsu, ir upes gultne un krastu raksturs, gaismas intensitāte, skābekļa daudzums ūdenī un strauta foreles vecums. Pamatoti daži autori strauta foreli raksturo kā zivi hameleonu.

LASIS

Padomju Savienības ziemeļu upēs lašu mazuļi pavada 2—5 gadus. Šajā laikā tie sasniedz 9—18 cm garumu. Vakareiropas upēs lašu mazuli dzīvo savus pirmos 1—3 gadus, sasniedzot 11—17,4 cm garumu. Lašu mazuļu sānus pēc vienu autoru domām klāj 14-19 pēc citu, — 15—18 pelēki vai tumši palieli plankumi ar sīkiem sarkaniem punktiņiem starp tiem. Kad mazie laši nokļūst jūrā, tumšie sānu plankumi pamazām izzūd, bet sāni un vēders pārklājās ar spīdīgām sudrabainām zvīņām. Vēlāk laša mugura kļūst zilgani pelēka, sāni un vēders sudrabaini balti, uz kuriem izkaisīti reti iksveida plankumiņi bez gaišākām apmalēm ap tiem.

Vēl daudz neatrisinātu jautājumu laša gaitās. Nav pilnīgi skaidrs, piemēram, kurās vietās uzturas un barojas mazie laši pēc iepeldēšanas jūrā. Kas lasim liek uzsākt pat līdz 1000 km garu ceļojumu uz savu dzimšanas vietu — seklu saldūdens upīti, un kā tas spēj to atrast?
Vēl līdz šim brīdim nav noskaidrots, kā atsevišķos gadījumos rodas, sasniedz dzimumgatavību un piedalās lielo lašu mātīšu apvaislošanā tikai līdz 20 cm garie lašu tēviņi, kas nemaz nav bijuši jūrā. Arī viņu tālākās gaitas nav izdibinātas. Daži zinātnieki uzskata, ka tie pēc nārstošanas nobeidzoties.

TAIMIŅŠ

Taimiņu mazuļi upēs pavada 3—4, ziemeļos pat 7 gadus, sasniedzot 20—24 cm un pat lielāku garumu. To sānus klāj lieli tumši plankumi, kas izzūd, kad mazie taimiņi dodas uz lielāko upju lejastecēm un uz jūru. Vēlāk taimiņam uz visa ķermeņa, it sevišķi muguras daļā, veidojas melni punkti vai plankumiņi, kas ir lielāki nekā lasim un sadalīti vienmērīgāk. Dažreiz punkti ir iksveida.
Mugura, tāpat kā lasim, zilgani pelēka, vēders un sāni - sudrabaini balti. Muguras spura gandrīz vienmēr nosēta ar gareniskiem punktiņiem, kas sakārtoti vairākās rindās. Starp tauku spuriņu un viduslīniju taimiņam, tāpat kā forelei, 13—16, parasti 14 zvīņu rindas. Parastais garums 30—70 cm, svars 1—5 kg. Sastopami arī 100 cm gari un 8—12 kg smagi taimiņi.

ĀLATA

Ne visai sen zinātnieki izdalīja no lašu saimes — Salmonidae — patstāvīgu hariusu pasugu — Thymallidae, kas nārsto pavasarī. Šai pasugai pieder arī mūsu ālata Thymallus thymallus (L.). Zvīņas tām lielākas nekā pārējām lašu saimes zivīm. Zaļgani sudrabains ķermenis ardaudziem sīkiem punktiņiem un lielu muguras spuru. Ir arī tauku spuriņa. Visumā tā mazāka par strauta foreli.

DAŽI SALĪDZINĀJUMI

Visām lašu saimes zivīm, izņemot pundura samu un nikni plēsīgās Characinoides, ir viena kopēja pazīme,proti, nelielais gaļainais izaugums, tā saucamā tauku spuriņa mugurpusē starp asti un muguras spuru.

Strauta foreles astes gals un aste ir druknāka, taimiņam un lasim tā ir slaidāka. Strauta foreles astes spuras vēdeklis beidzas gandrīz bez kāda ierāvuma vidusdaļā, turpretim taimiņam tas ir ar dziļāku, bet lasim arvēl dziļāku dakšveida ierāvumu.

Melnie punkti uz žaunu vākiem taimiņam ir mazāki nekā strauta forelei.

Laša mute proporcijā ar galvu ir mazāka nekā taimiņam. Ja no laša augšējā žokļa ārējā kaula gala punkta «a» velk līniju vertikāli zivs viduslīnijai, tā skar laša aci vai atrodas no acs nedaudz uz mugurpusi. Taimiņam un strauta forelei šī vertikāle atradīsies tālāk uz mugurpusi.

Pēc bioloģisko zinātņu kandidāta J. Slokas domām, maziem lasēniem uz žaunas pēdējā vāka esot 2 melni plankumi ar gaišām apmalēm, bet mazām strauta forelēm un taimiņiem — 4—6 melni punkti ar gaišām apmalēm. Citi autori šādu atšķirības pazīmi tik precīzi nav noteikuši. Šim jautājumam sāku piegriezt vērību, izlasījis J. Slokas rakstu «Medniekā un makšķerniekā»(1962. g. Nr. 2). Esmu noķēris strauta forelī, kurai uz viena žaunu vāka bija 2, bet uz otra — 4 melni punkti ar apmalēm. Novērojumus turpinu, un liekas, ka šī atšķiršanas pazīme visos apstākļos neattaisnosies.

Jau kopš gadu desmitiem ihtiologi un makšķernieki lašu saimes zivis mēģina atšķirt pēc tā saucamā lemešakaula (os vomer) formas un zobu sakārtojuma shēmas uz tā. Lemeša kauls atrodas mutes dobuma augšējās daļas vidū. 20 cm garai strauta forelei šis kauls ir ap 15 mm garš, bet 47 cm garai — ap 31 mm. Lemeša kauls sastāv no nelielas plātnītes, kas izbīdīta uz priekšu, un no atpakaļ novirzīta iegarena laivveida kāta. Plātnītes garums sastāda aptuveni 15% no visa lemeša kaula garuma. Plātnītes ir ar un bez zobiem. Zobu sakārtojumsuz kāta ir dažāds. Vecākiem eksemplāriem zobi no lemeša kaula daļēji vai pilnīgi izkrīt.

Lasis, Taimiņš, Strauta forele, 2. zīm. Lemeša kaula (os vomer) shēma (pēc J. Slokas)

Pēc lemeša kaula var atšķirt lasi no taimiņa, ezera un strauta foreles. Lašiem lemeša kaula plātnīte ir raksturīga, pirmkārt, ar diezgan izteiktu piecstūrveida formu un, otrkārt, ar to, ka uz tās nekad nav zobu. Taimiņiem un strauta forelēm plātnītes malu veidojums ir krietni mainīgāks. Ar zināmu tuvinājumu plātnīti šīm divām zivīm var raksturot kā trīsstūrveida. Uz plātnītes šķērsām lemeša kaula kāta virzienam ir 2—6 zobi.

Zobu sakārtojumu shēma uz lemeša kaula kāta nav garantēta pazīme, lai strauta foreli atšķirtu no taimiņa. Vieni autori uzskata, ka forelei ir raksturīgas divas zobu rindas uz lemeša kaula — citi, ka strauta forelēm uz lemeša kaula kāta var būt arī viena zobu rinda.

DAŽI KOPSLĒDZIENI

Makšķerniekiem pazīstami trīs dažādi zivju nosaukumi: lasis, taimiņš, strauta forele. Pamatojoties uz šķietami pārliecinošām būtiskām atšķirības pazīmēm, kādu gan ir ļoti maz, viņ! Zivis, ilgi nedomādami, pieskaita vienai no šīm trim kategorijām.

Kā tas arī nebūtu, strauta forele, taimiņš un lasis Latvijas PSR ūdeņos vairojas un pirmos gadus dzīvo vienādā vidē — seklās upītēs un sākumā ir tik līdzīgas cita citai, ka tās var atšķirt tikai speciālists.

Visas trīs zivis pēc tam dodas uz dziļākiem ūdeņiem: lasis — jūrā, taimiņš — lielo upju lejastecēs un tuvākajos jūras rajonos, strauta forele — dziļākajās vietās upītēs un upēs. No šiem dziļākajiem ūdeņiem tās atkal atgriežas savās dzimšanas vietās nārstošanas laikā.

Bet visām tām ir arī pilnīgi pretēja virziena gaitas:daļa strauta foreļu aizpeld uz jūru un daļa lašu un taimiņu mazuļu paliek saldūdeņos. Šā pretējā virziena gaitas cēloņi šobrīd nav izzināti.

VAI BRĪVAJOS ŪDEŅOS SASTOPAMAS VARAVĪKSNES FORELES?

Tie, kuri strauta foreles makšķerē jau vairākus gadu desmitus un zina mūsu foreļu upītes un strautus, ar lielu izbrīnu izlasīja G.Andrušaitisa un R.Laganovskas grāmatā «Lašu dzimtas zivju savairošana un aklimatizācija Latvijas PSR»' un A. Priedīša grāmatā «Ar makšķeri Latvijas PSR ezeros un upēs»?, ka Ventas pietekās, Vidzemes augstienes upītēs un citur ir varavīksnes foreles. Vairāki apstākļi liek šīs ziņas vērtēt ar lielu atturību.

Varavīksnes foreles pazīmes ir šādas: sāni, mugura un visas spuras (arī tauku spuriņas un astes spuras) klātas ar melniem punktiem vai plankumiņiem, kuri ir mazāki nekā strauta forelei un bez gaišām apmalēm. Lielākām forelēm, it sevišķi tēviņiem, nārsta laikā gar sānu līniju sarkani rožaina svītra. Nav sarkano punktu.

Varavīksnes forele Eiropā ievesta no Amerikas pagājušajā gadu simtā. Tās senči esot Klusā okeāna un nevis Atlantijas okeāna laši. Šim apstāklim, domājams, bijusi izšķīrēja nozīme mēģinājumos aklimatizēt varavīksnes foreli mūsu brīvajos ūdeņos.

Varavīksnes forele (Salmo irideus Gibbons)

Pazīstamas divas varavīksnes foreles pasugas — Salmo irideus Gibbons un Salmo shasta Jordan. Pirmā pasuga ir ceļotāja zivs, un tā saldūdeņu upītēs un upēs dzīvo tikai zināmu laiku. Vēlāk aizpeld uz jūru vai okeānu, sasniedzot svaru no 4,5 līdz 9,0 kg. Nārsto martā, aprīlī. Otrā pasuga pastāvīgi dzīvo upītēs un upēs, kaut arī tām būtu brīva ietece jūrā. Nārsto janvārī, februārī (profesors J. Suvorovs un citi).

Varavīksnes forele (Salmo shasta Jordan)

Laikā no 1899.līdz 1941.gadam mūsu upītēs un arī Valguma ezerā ielaistie varavīksnes foreļu mazuļi ir bijuši Salmo irideus Gibbons pasugas, kas brīvajos saldūdeņos dzīvo tikai zināmu laiku.Turpat 40 gadu forelista gaitās man nav gadījies noķert varavīksnes foreli, taču par diviem gadījumiem mana gadā kāds paziņa noķēra 800 g smagu varavīksnes foreli Tomupītē. Šis gadījums izskaidrojams, manuprāt, ar to, ka 1957. gadā Tomes zivju audzētavā ielaisti četri tūkstoši varavīksnes foreles mazuļu.

Kāpēc pie mums tik ilgi un tik konsekventi audzēta tikai viena varavīksnes pasuga? Vienkārši aiz nezināšanas? Arī es pats bijušās Rīgas makšķernieku biedrības uzdevumā esmu laidis varavīksnes foreles biedrības nomātās upītēs. Mēs, makšķernieki, toreiz noteikti nezinājām, ka tās nav pastāvīgas brīvo saldūdeņu iemītnieces.

Kur palikušas, uz kurieni pārceļojušas brīvajos ūdeņos ielaistās varavīksnes foreles? Vai tās nekad neatgriežas atpakaļ nārstot mūsu upītēs? Šajos jautājumos pārliecinoša slēdziena pagaidām nav.

„..UN EZERA FORELES?

Vairāki ihtiologi uzskata, ka ezera forele (Salmo trutta morpha lacustris L.) esot izveidojusies no taimiņiem, kas pēc ledus laikmeta beigām, ūdenim krītoties, tika ieslēgti ezeros. Parasti ezera foreles nārsto upītēs, kas ietek šajos ezeros. Citur, piemēram, Eizenama ezerā Dagestānā foreles nārsto arī tieši ezeros.

Daži ihtiologi uzskata, ka arī strauta forele varot pārvērsties par ezera foreli, ja to ielaižot ezeros, un taimiņi pārvēršoties par strauta forelēm, ja netiekot atpakaļ jūrā.

Nepārprotami ir pierādīts, ka strauta forelei piemīt ļoti lielas potenciālas augšanas spējas un tās labvēlīgos apstākļos sasniedz 5 un vairāk kilogramus.

Tas viss dažos ihtiologos radījis nopietnas pārdomas, vai strauta foreli, ezera foreli un taimiņu nebūtu loģiskāk uzskatīt par vienas un tās pašas zivs trim pasugām.

Ezera forele sasniedz 6—8, retāk 10—12 kg smagumu. Kā raksturīgāko ezera foreles pazīmi daži ihtiologi uzskata to, ka lemeša kaula kātam neesot laivveida izliekuma, taču grūti iedomāties, ka samērā īslaicīga uzturēšanās ezera apstākļos varētu pārveidot lemeša kaulu.

Ezera foreles ir Vakareiropā, Skandināvijā, kā arī Karēlijā, ap Ladogas ezeru un vēl citur Padomju Savienībā. Tas dod iemeslu domāt, ka šīm forelēm jābūt arī mūsu republikas ūdeņos.

Ezera forele

Lielos caurtekošos piejūras ezeros, Rīgas jūras līcī un Liepājas reidā zvejnieki paretam noķer lašu saimes zivis, kuras tie neatzīst ne par lašiem, ne par taimiņiem. Kādreiz Ummas ezera (netālu no Gaujas ietekas jūrā) krastā atrasta izskalota lielāka apmēra lašu saimes zivs. Jāpiezīmē, ka šis ezers nav savienots ar jūru. Iespējams, katā ir bijusi forele, kuru šobrīd mēdz saukt par ezera foreli. Pašreiz tas ir tikai pieņēmums.

STRAUTA FOREĻU LIELUMS

Katrai zivs sugai ir aptuvenais vidējais lielums. Cik lielas mēdz būt strauta foreles?

Uz šo jautājumu atbildēt nav viegli. Vieni saka, ka ir noķertas 3 un pat 4 kg smagas strauta foreles. Citi to apstrīd un saka, ka tik lielu strauta foreļu pie mums neesot. Savās makšķerēšanas gaitās esmu noķēris kilogramu smagas. Lielākas man nav gadījušās. Zinu divus ticamus gadījumus, kad noķertas ap 2 kg smagas foreles. "Taču jārēķinās ar to, ka ne katru reizi precīzi atšķir strauta foreli no taimiņa vai laša.

Ko saka ihtiologi par strauta foreles lielumu? Arī te domas dalās. Pēc profesora J. Suvorova pētījumiem, to garums parasti ir 25—37,5 cm un svars ap 0,8 kg, reti 1,2—2 kg. Pēc L. Sabaņejeva datiem, garums parasti 27—37 cm un svars 0,25—0,8 kg, bet sevišķi izdevīgos apstākļos garums pat līdz 90 cm un svars 12 kg. Pēc akadēmiķa L. Berga pētījumiem svars nepārsniedz 1,2 kg.

Zināmu skaidrību pretrunās par strauta foreles lielumu var dot šāda strauta foreles pirmatnēja un ļoti interesanta īpatnība. Ihtiologs Strotmans (Strodtmann), pētot zivju maksimālo lielumu, 1935. gadā radīja jēdzienu par zivju potenciālo lielumu. Tas ir maksimālais lielums, ko visizdevīgākos apstākļos un vidē sasniedz kādas saimes zivis. Mazāk izdevīgos apstākļos zināma daļa potenciāla lieluma paliek neizmantota. Šī neizmantotā potenciāla lieluma daļa neatrofējas. Tiklīdz rodas vislabvēlīgākie apstākļi, zivs atkal spēj sasniegt potenciālo lielumu. Pirmaispriekšnoteikums ir pietiekošs barības daudzums, kā arī ūdens plašums un dziļums.

Vispārsteidzošākais apslēptais potenciālais lielums līdz šim konstatēts tieši strauta forelēm. Labvēlīgos apstākļos tās aug nesalīdzināmi ātrāk un sasniedz 5—10 kg (akad.L. Bergs, prof. J. Suvorovs un citi). Spriežot par strauta foreles iespējamo lielumu kādā upītē, jāņem vērā ne tikai šī upīte un vietas, kurās strauta foreli ķer, bet arī upītes rezervāts.

Ļoti interesantu atradumu 1962. gadā atklājusi PSRSZinātņu akadēmijas Dagestānas filiāles ekspedīcija, kas pētī Dagestānas foreles. Bija zināms, ka Kaukāza kalnu grēdas Eizenama ezerā (1870 m virs jūras līmeņa) mājo 200—350 g smagas foreles (Salmo trutta ezenami Berg). Ezers ir pilnīgi noslēgts no citiem ūdens baseiniem. Šajā ezerā 30 m dziļumā noķertas 10 kg un smagākas foreles.

Makšķernieku zināmā mērā interesē noķertās strauta foreles svars. Lai nebūtu jākavē laiks ar katras zivs svēršanu, man radās doma rast iespēju aptuveni noteikt foreles svaru, vadoties pēc tās garuma. Zināmu pamatojumu saskatīju tajā apstāklī, ka viena strauta forele neatšķiras no otras tik lielā mērā kā, piemēram, slaidās straumju līdakas no strupajām ezera līdakām. Daudzus gadus noķertās strauta foreles pie upītes svēru un mērīju. Liekot uz vienas koordinātu ass strauta foreles garumu centimetros, bet uz otras — atbilstošo svaru gramos (vidējo no vairākām vienāda garuma zivīm), radās punktiun aptuvena kopējā garuma un svara līkne (sk. zīmējumu).

KUR MĀJO STRAUTA FORELES

Daudzās mazās upītēs rudenī un pavasarī sastopamas strauta foreles, pat atsevišķi lieli eksemplāri. Vasarā, ūdenīm stipri krītoties, tās izķer vai gandrīz visas iznīkst. Nākošajā gadā upītē foreles sarodas atkal no jauna. Rodas iespaids, ka strauta foreles šajos seklajos ūdeņos ir ieradušās ne tikai uz nārstošanu vien, bet arī uz palikšanu.Vismaz daļa no tām. Tādas ir Abavas pietekas Čāpuļu un Veģu upīte, tāda bija Grebzdes upīte Ogrē, tādas ir daudzas Daugavas, Gaujas un Ventas baseina upītes un strauti. Acīm redzot, līdzīga aina vērojama vienā otrā tieši jūrā ietekošā upītē un arī daudzu foreļu upīšu seklajās augštecēs.

Tātad strautos un foreļu upītēs foreļu krājumi daļēji papildinās no dziļākiem un plašākiem ūdeņiem. Ūdensbaseinus, kas atrodas patālu, bet ir savienoti ar foreļu upītēm, uzskatu par foreļu rezervātiem. Rezervātiem vajadzētu būt (vismaz daļēji) foreļu augšanas un barošanās vietām.

Par rezervātiem uzskatu, piemēram, Ventu, Daugavu, Gauju, Aivieksti, sevišķi to krāču rajonus. Šādi rezervāti ir visi mākslīgie ūdens aizsprosti foreļu upītēs. Iespējams, ka zināmā mērā strauta foreļu rezervāti ir arī mūsu lieloupju lejasteces, Ķīšezers, Baltezers, Engures ezers, Liepājas ezers, Rīgas jūras līcis, Baltijas jūra.

Foreļu rezervātus var aplūkot arī no cita viedokļa. Iepriekš minētās nelielās upītes vienkāršības pēc uzskatīsim tikai par foreļu nārstošanas vietām. Arī tad rodas jautājums, no kurienes ierodas foreles, jo ne Abavu, ne Aivieksti, ne Daugavu, ne arī jūru mēs līdz šim neesam uzskatījuši par «īstiem» strauta foreļu ūdeņiem, par īstiem strauta foreļu mājokļiem. Mūsu parastais līdzšinējais jēdziens par foreļu mājošanas vietu bija identisks ar mazu, strauju, oļainu upīti, kurā avotains, auksts un dzidrs ūdens.

Lai dziļāk izprastu strauta foreļu gaitas, vajadzīgs nopietni analizēt, cik lielas un kāda vecuma strauta foreles sastopamas mūsu lielajās upēs un citos ūdens baseinos. Forelistiem ieteicams savos apsvērumos rēķināties ne tikai ar pašu foreļu upīti vai tās atsevišķiem posmiem, kuros parasti makšķerē, bet vienmēr ievērot apstākļus, kuri rada pārmaiņas strauta foreļu rezervātos.

Galvenās Latvijas PSR strauta foreļu ūdeņu sistēmas, ieskaitot šķietamos rezervātus, pēc manām domām, ir šādas.

1. Dažas Salacas pietekas ar tuvāko rezervātu Salacu.

2. Gandrīz visas Gaujas pietekas, tajā skaitā Tirza, Brasla, Palsa, Vija, Rauna, Amata, Līgatne, ar tuvāko rezervātu Gauju.

5. Tumšupe un dažas citas Lielās Juglas pietekas ar rezervātu Lielo Juglu, Juglas ezeru un Ķīšezeru.

4, Ārona ar pietekām, Savīte, Veseta ar rezervātu Aivieksti.

5. Līčupe un dažas citas Ogres pietekas ar rezervātu Ogri.

6. Tomupe, Īsiņu upīte un vairākas citas Daugavas pietekas ar rezervātu Daugava.

7. Dažas Engures ezerā ietekošās upītes ar rezervātu Engures ezeru, Rīgas jūras līci.

8. Dažas Abavā ietekošās upītes un strauti ar rezervātu Abavu un Ventu.

9. Lielākā daļa tieši jūrā ietekošās upītes, tajā skaitā Vītrupe, Pēterupe, Roja, Rinda un citas. ,

10. Lētiža, Dzelda, lielākā daļa Ventas kreisās puses pieteku, Ciecere un dažas citas Ventas labās puses pietekas ar rezervātu Ventu.

11. Ruņa, Vārtaja un to pietekas ar rezervātu Bārtu, Liepājas ezeru, Baltijas jūru.

Vienā otrā šķietami piemērotā upītē foreļu nav. Piemēram, foreļu nav vairākās upītēs, kas ietek Ventas labajā pusē. Varētu domāt, ka viens no izskaidrojumiem ir pārāk siltais ūdens. Pēc dažu autoru domām, strauta foreles nedzīvojot ūdenī, kura temperatūra vasarā ilgstoši pārsniedz 20—23 C, un tās barojoties tikai tad, ja ūdenstemperatūra nav augstāka par 18” C (prof. J. Suvorovs).

Jaukas ir mūsu foreļu upītes. Amata ar saviem stāvajiem krastiem, Lētiža, Ruņa visā savā visai garajā tecējumā, Priekules upīte ar Paplakas iezi, Roja ar savu iezi, Tumšupe un vēl daudzas citas. Katrai savas īpatnības, savi dabas krāšņumi.

KĀDĀS UPĪTĒS MAKŠĶERĒT?

Esmu daudz domājis, kā ieteikt iesācējiem labāk un ātrāk apgūt strauta foreļu makšķerēšanu.

Daudzi domā, ka panākumu atslēga ir izsmeļošs strauta foreļu upīšu apraksts.

Tik vienkārši tas nav. Lūk, daži apsvērumi. Mūsu republikā ir aptuveni 150 upīšu, kurās mīt strauta foreles. Ja pieskaita vēl tā saucamos «sezonas» strautus un upītes, kur lašu saimes zivis sastopamas labvēlīgos ūdens apstākļos (vēlā rudenī un agrā pavasarī), to skaits pieaug līdz 300. Daži uzskata, ka pat vēl vairāk.

Makšķerēšanai, lai cik tuva un aizraujoša tā mums arī nebūtu, mēs atlicinām tikai zināmu daļu mūsu brīvā laika. Īstenībā forelists sezonā caurmērā makšķerē nedaudzās upītēs. Daudz, ja piecās sešās. Šajās upītēs, ja tajās nenotiek nelabvēlīgas pārmaiņas, kas stipri samazina zivju daudzumu, forelists makšķerē gadu no gada. Šīs tad ir tās upītes, dažreiz tikai atsevišķi upīšu posmi, koviņš labi zina un par kurām viņš varētu informēt citus.

Piemēra pēc runāšu par sevi. Pirmspadomju laikā makšķerēju Vesetas pietekā Savītē, Bērzonītes lejastecē, Īsiņu upītē, Tumšupē, Ruņas augštecē Elkuzemes rajonāun Lauceses pietekā Birkeneļu upītē. Visās, izņemot pēdējo, esmu ķēris līdz vienam kilogramam smagas strauta foreles. Pēdējos gados tur, izņemot Tumšupi, neesmu bijis. Tumšupi tagad masveidīgi apmakšķerē atļautiem un neatļautiem paņēmieniem. Tāpēc šobrīd tajā strauta foreles grūti atrast. Paretam braucu arī uz Ventas pieteku Dzeldu. Arī tajā strauta foreļu palicis maz.

Pēdējos desmit gados visvairāk esmu makšķerējis Liepājas rajona upītēs. Ruņas lejastecē, sākot no Gramzdas, Vitvītes lejastecē, Vārtājas augštecē, Priekules upītē un Lētižā. Vitvītes un Ruņas lejasteces ir meliorētas. Vārtājā ķērās ne visai lielas strauta foreles, bet sevišķi skaistā un spilgtā krāsā. Ja šīm upītēm pieskaita arī tādas, kurās esmu bijis vienu vai dažas reizes, man zināmo upīšu skaits turpat 40 gadu ilgajās makšķernieka gaitās nepārsniegs 30.

Taču strauta foreļu upīšu ir tik daudz. Daļu no tām forelists zina tikai pēc citu nostāstiem, gan pēc ticamiem draugu stāstījumiem, gan pēc nostāstiem, kas bieži vien gājuši garu ceļu no mutes mutē..

Lūk, šādā skatījumā, un ne citādi,vērtējiet foreļu upīšu uzskaitījumu un strauta foreles «izplatības» shēmas autoru universālistu izdevumos. Šāds vērtējums jūs var pasargāt no liekas vilšanās. Lai sacītais iesācējus nenoskaņo pesimistiski! Izmēģiniet manu pieredzi, un arī jums dažos gados būs savs upīšu saraksts. Tas būs vērtīgs un galvenais — pilnīgi pietiekošs!

Man ir piezīmju grāmata, kurā es sistemātiski gadu gadā atzīmēju visas upītes, kurās makšķerēju, labākās vietas, lomus utt.

IESPĒJAMĀKĀS LOMU VIETAS

Gatavojoties izbraucienam, kā arī ceļā uz upīti, makšķerniekam prātā vienmēr vienas un tās pašas domas — kādās vietās, kādos upītes rajonos sākt makšķerēšanu. Kad makšķernieks nonācis pie upītes, viņam radies savs iepriekšējs plāns.

Centīšos sniegt šā plāna sastādīšanas metodiku, vadoties, pirmkārt, pēc strauta foreles pamatgaitām, un, otrkārt, pēc foreļu upītes mainīgā rakstura tās dažādos posmos un dažādos gadalaikos. Neviena foreļu upīte nav pilnīgi līdzīga otrai. Tās atšķiras ar ūdens režīmu, gultnes un krastu raksturu, ūdens temperatūru, barības daudzumu un mākslīgiem pārveidojumiem.

Šajā nodaļā nerunāšu par konkrētām upītēm, bet gan par vienu vispārinātu un raksturīgu strauta foreļu upīti To varētu saukt par normālupīti.

Šai normālupītei ir brīva ietece tieši jūrā, lielākā upē vai ezerā, kas savukārt savienots ar jūru. Dzirnavu un spēkstaciju aizsprosti nesadala šo upīti forelēm norobežotos un nepārvaramos posmos. Upītes lejastecē pārsvarā ir dziļākas vietas. Normālupītes vidustece raksturīga ar strauta foreļu upīšu mainīgiem apstākļiem: straumēm, pastraumēm, klusākiem, nedaudz dziļākiem posmiem, sanesumiem, siekstām, akmeņiem. Normālupītes augštecēm pārsvarā straujākas, seklākas vietas, galvenokārt oļaina vai grantaina gultne. Normālupītes kritums augštecē ir krietni liels, lielāks nekā vidustecē, nemaz nerunājot par lejasteci.

Apsveriet jūs interesējošās strauta foreļu upītes atšķirības no raksturotās normālupītes un vērtējiet, kā jūsu upītes īpatnības ietekmēs strauta foreļu gaitas dažādos gadalaikos.

Strauta foreles uzturēšanos normālupītes vienā vai,otrā posmā nosaka un virza divas dziņas — vairošanās un barošanās, citiem vārdiem, eksistēšanas dziņa. Strauta foreles gaitās raksturīgi šādi laika posmi: pēcnārsta vai ziemas, pavasara, vasaras un rudens posms.

Pēcnārsta posms ir decembris, janvāris, februāris un daļēji arī marta mēnesis. Upītēs — ziemas režīms. Foreles pēc nārsta ir novājējušas un tās pastiprināti meklē barību. Mani paziņas ir braukuši makšķerēt straumītēs atkušņa dienās.

Pavasara posms ir marts, aprīlis un daļa no maija. Šinī laikā upītēs ziemas režīma un pavasara palu radītās izmaiņas nostabilizējas, sākas vasaras režīms. Beidzas strauta foreļu pārvietošanās, ko radīja nārstošanas dziņa, kā arī rudens un pavasara ūdens režīms.

Vasaras periods ir garākais laika sprīdis strauta foreļu makšķerēšanā — maija mēneša lielākā daļa, jūnijs, jūlijs, augusts un septembra mēneša pirmā puse. Strauta foreIes šajā laikā uzturas pastāvīgās vietās, kuras saucu par vasaras vietām.

Rudens posms sākas septembra beigās, t.i, tajā laikā, kad nārstošanas dziņa liek forelēm atstāt vasaras vietas

un virzīties uz nārstošanas vietām normālupītes augštecē. Rudens posms beidzas ar nārstošanu. Šo četru posmu kalendārās robežas var svārstīties atkarībā no dabas pamatnorišu aizkavēšanās vai paātrināšanās. Dzimumbriedumu strauta forele pie mums parasti saniedz ap 3.-4.gadu. Tad tās garums svārstās ap 30 cm, svars ap 200-300 g.

Rudens posmā strauta foreles var atrast ļoti raksturīgās vietās, kuras saucu par rudens pārvietošanās vietām. Šīs vietas normālupītē ir seklas, nelielas, bieži pat zāļainas pacerītes; seklas pastraumītes ar zvirgzdainu, cietu pamatu; atsevišķi zāļu pudurīši, zāļu josliņas un bedrītes seklās tekošās vietās; akmeņi, koki, dēļi un citas nelielas aizsegas seklās pastraumītēs un straumītēs. Sevišķi ieteicu makšķerēt pastraujās vietās ar cietu pamatu, kur krastos aug kārkli. Rēķinieties ar to, ka pārvietošanās vietās var gadīties arī prāvi eksemplāri.

Dažus vārdus par nārstošanas vietām. Tās ir samērā seklas, pastraujas vietas ar grantainu, oļainu un zvirgzdainu pamatu. Taču strauta foreļu nārsta vietu dziļums ir tāds, lai zemākā ūdenī ziemā ikri nepaliktu sausumā. Piedzīvojuši dabas novērotāji pēc strauta foreļu nārstošanas vietām un dziļuma spriežot par paredzamo nokrišņu daudzumu ziemā un sala bargumu.

Strauta foreles nārsto pirms lašiem. Vēlāk tās ļoti bieži sastopamas lašu nārstošanas vietās, kur tās mielojas ar lašu ikriem.

Tāpat kā lašiem, arī strauta forelēm ir neatvairāma migrācijas (pārvietošanās) tieksme uz savām dzimšanas un nārstošanas vietām. Acīm redzot, šeit slēpjas atrisinājums parādībai, kāpēc bieži vien strauta foreles peld garām šķietami piemērotām nārstošanas vietām uz tālākām, daudz grūtāk sasniedzamām vietām un sēkļiem. Apbrīnošanas cienīgs ir strauta foreles spēks un veiklība pat 1—2 m augstu šķēršļu pārvarēšanā (V. Meļjancevs).

Lasītāju, droši vien, interesēs iznārstojošo strauta foreļu un izšķīlušos mazuļu gaitas, kad un cik tālu iznārstojušās strauta foreles dodas atpakaļ pa straumi uz leju. Parasti nārstošanas laikā un agrā pavasarī nārstošanas vietās ir samērā augsts ūdens līmenis. Daži autori saka, ka strauta foreles tūlīt pēc nārsta atgriežoties atpakaļ savās pastāvīgajās vietās. No pieredzes varu teikt, ka daļa lielo strauta foreļu tomēr paliek nārsta rajonos. Pavasaros upīšu augštecēs un strautos var noķert lielākus eksemplārus.

Strauta foreļu ikri izšķiļas martā un aprīlī. Sākumā mazās strauta forelītes barojas no barības pūšļa. Tā paša gada rudens pusē, kad forelīte ir jau 9 cm gara, tā dodas uz dziļākām barošanās vietām. Ihtiologi šo pārvietošanos sauc par barošanās un augšanas migrāciju.

Cik tālu uz leju dodas strauta foreļu mazuļi no savām izšķilšanās vietām?

Šim interesantajām jautājumam līdz šim veltīta nepietiekama vērība, un pilnīgas skaidrības nav. Akadēmiķi L. Bergs saka, ka no dažām Vidusjūrā un Lamanšā ietekošām upītēm daļa strauta foreļu mazuļu noteikti aizpeldot jūrā. Pēc ihtiologa Nola (Nall) novērojumiem Skotijā strauta foreļu mazuļi no nārsta vietām dodoties līdz lielo upju ietekām jūrā, bet pašā jūrā neiepeldot.

Vasarā viegli atrast strauta foreļu uzturēšanās vietas. Šajā laika periodā tās parasti uzturas apslēptākās un dziļākās vietās, atvaros, to tuvumā vai arī vietās, kur no ūdens virpuļošanas pie nelieliem ūdenskritumiem un pārgāzēm ieplūst gaisa skābeklis. Šajās vietās ir laba pārredzamība, labāka iespēja pamanīt un sakampt ūdenī krītošus kāpurus vai tuvu virs ūdens lidojošus kukaiņus un tauriņus. Foreles uzturēšanās vietas vasarā ir arī dziļākas paceres, ūdenī augošas koku saknes, lielāki akmeņi, ūdenī augoši krūmi, sanesti aizsprosti ar ūdens putām un dziļāku bedri. Tīri cakadēmiskas» vasaras vietas ir vecu dzirnavu aizsprosti, tiltu balsti, pāļu rindas.

Mēdz teikt, ka lielākoties vasarā, kad ūdens zems un skaidrs (sevišķi dienas visgaišākā laikā), strauta forele gaidot to barību, ko tai tuvu klāt pienes plūstošais ūdens. Īstenībā varētu teikt tā: jo gaišāka diena, zemāks un dzidrāks ūdens, jo forele mazāk attālinās no savas vasaras paslēptuves. Šādos apstākļos strauta forele ātrāk un asāk uztver un sajūt visu neparasto un aizdomīgo, kas notiek ne tikai tās tiešā tuvumā, bet arī krietni tālākā apkārtnē.

Rīta, vakara, bieži arī nakts stundās, lietus un pērkona negaisa laikā strauta foreles savas paslēptuves atstāj un dodas uz netālām medīšanas vietām. Tādas ir sekli sēkļi, sēkļu, atvaru, paatvaru un pamatvietu sākumi un it se višķi beigas.

Daži autori norāda, ka dažreiz vienai strauta forelei esot vairākas tuvumā atrodošās uzturēšanās vietas un ka nelabprāt lielākās foreles ciešot citu foreļu tuvumu savās vasaras vietās. Taču pavasarī un rudenī vienā vietā var noķert arī vairākas foreles.

Literatūrā atradīsiet norādījumus, ka strauta foreles neuzturoties meliorētās upītēs vai meliorētos posmos. Šis secinājums nav īsti pareizs. Šādās vietās foreļu ir gan mazāk, tās grūtāk makšķerēt sekluma un atklātās apkārtnes dēļ. Meliorētās upītēs foreles meklējiet pagriezienos un vietās, kur no jauna veidojas pastraumes, sanesumi, dziļākas vietas un kur ūdenī sākuši augt krūmi.

Konkrēts piemērs. Vēl līdz 1950.gadam Ruņas lejasgalā starp Smiukšiem un Apšu mutuļojošās pastraumēs pie kārklu krūmiem un to saknēm bija krietnas strauta foreles. Šo posmu meliorēja un upei radīja jaunu gultni un virzienu. Lašu saimes zivju kustība Ruņas-Apšas-Bārtas sistēmā turpinājās arī pēc meliorācijas pa pārveidoto daļu. Es pieņēmu par pareizu to, ko kādreiz lasīju, tāpēc «norakstīju» šo Ruņas posmu «zaudējumos» un tur vairs nemakšķerēju. Taču kāds vietējais iedzīvotājs izdevīgos apstākļos pēc lielākām lietus gāzēm sistemātiski šeit vilcis lielus lomus. Ēsmai viņš lietojis Spāres, sienāžus un tauriņus. Pludinājis tos pa straumi uz leju ļoti garā un tievā auklā.

Daži vārdi par makšķerēšanu negaisa laikā. Vieni saka, ka neķeroties nemaz, citi — ka ķeroties vislabāk. Diezgan daudzas reizes makšķerējot mani ir pārsteidzis pērkona lietus gāzes brīžos. No saviem piedzīvojumiem nevaru sacīt, ka ķeršanās būtu mitējusies vai samazinājusies, Tāpat nevaru arī sacīt, ka tā būtu sevišķi pastiprinājusies.

To gan nevar noliegt, ka ne tikai pērkona, bet arī parasts lietus rada sevišķi labvēlīgus makšķerēšanas apstākļus. Pirmkārt, laiks īr apmācies un apkārtnē notiekošās izmaiņas vairs tik asi neietekmē strauta foreli. Otrkārt, pilienu atsišanās, it sevišķi pilienu brāzieni pret ūdens virsmu, optiskā ziņā kā tumšs filtrs vēl vairāk samazina strauta foreles redzamību un orientēšanos. Treškārt, lietus un it sevišķi pērkona lietus laikā ūdenī palielinās skābekļa daudzums, kas savukārt izsauc zivīs to, ko mēs savā izpratnē apzīmējam par enerģijas, dzīves prieka un labsajūtas pieaugumu. Neskatoties uz visu sacīto, neaizmirstiet pērkona laikā pats sevi. Ievērojiet vispārējos drošības noteikumus.

Strauta foreles gaitas un tās atrašanos upītes vienā vai otrā vietā zināmā mērā ietekmē ūdens apstākļi, tā saucamais ūdens režīms. Visumā jāsaka, ka šis faktors var gan paātrināt, gan aizkavēt kalendārā ziņā strauta foreles pamatgaitas, bet nekādā ziņā nevar grozīt zivs dabas pamatdziņas.

Nepārtrauktajās laika, temperatūras un citu dabas parādību maiņās mainās arī ūdens līmenis un ūdens režīms foreļu upītēs. Pieplūstot ūdenim, palielinās arī upītes dzīvais šķērsgriezums. Taču ūdens straumes ātrums nav tik liels, lai ievērojami izskalotu un radikāli grozītu upīšu un strautu gultnes ģeoloģiskos veidojumus. Tāpēc foreļu uzturēšanās vietas pat ar mainīgu ūdens režīmu ir diezgan pastāvīgas. Tas makšķerniekiem vienmēr jāatceras.

Lai cik augsts būtu ūdens līmenis upītēs, foreles nemēdz iet pāri upīšu pamatkrastiem uz īslaicīgajām pārplūduma vietām. Nekad foreles neatradīsiet arī tādos ūdens baseinos, kas ir norobežoti no upītes un nav caurtekoši. Dažreiz vasarā pamatīgas lietus gāzes upītes vasaras ūdens režīmu pēkšņi pārvērš pavasara palu režīmā. Rodas interesants un makšķerniekiem svarīgs jautājums, vai šie vasaras plūdi neizsauc priekšlaicīgu, vismaz daļēju strauta foreļu pārvietošanos upītē no rezervātiem un vasaras vietām virzienā pret straumi uz augšu, uz upītes augšteci.

Pēc manas pieredzes šādi plūdi vasaras vietu rajonus bagātina ar strauta forelēm. No tā var secināt, ka plūdi sekmējuši zināmu strauta foreļu pārvietošanos no rezervātiem pret straumi uz augšu, bet ne līdz augšteces seklākām un nārstošanas vietām. Daudzus padomus, gan labus, gan aplamus jūs droši vien esat dzirdējis, daudzus vēl dzirdēsiet savās talākās forelista gaitās. Taču makšķerējot nepalaidiet garām izdevību noķert foreli vietā, kur pamanāt to lecam. Šādā gadījumā vajadzīga laba ēsma, precīzs iesviediens un... forele būs jūsu.

FOREĻU MAKŠĶERĒŠANA PAVASARĪ

Katru forelistu ik pavasari nodarbina jautājums, kad uzsākt makšķerēšanu. Konkrētas atbildes uz šo jautājumu nav. Varu dot tikai dažus padomus no ilggadīgās pieredzes.

Daži, manuprāt, pamatoti saka, ka strauta forele pret gaisa un ūdens temperatūras pazemināšanos esot mazāk jutīga salīdzinājumā ar daudzām citām zivīm, ka tā tikpat kā nemaz vairs neķeroties, ja gaisa temperatūra pazeminoties vairāk par —5°C. Citi uzskata, ka strauta forele ziemā pie ļoti zemas ūdens temperatūras barošanos uz laiku pārtraucot. Daudzi forelisti uzskata, ka neesot jēgas uzsākt makšķerēšanu, pirms pavasara palu ūdeņi nav jau krietni kritušies, citi — ka makšķerēt var sākt tūlīt pēc sniega nokušanas.

Tā vien liekas, ka viens otrs makšķernieks sevi nevietā lutina ar «pasaciņu”, ka īsti foreles sākot ķerties tikai ievu ziedu laikā. 1960.gada 24.aprīļa rītā, kad iepriekšējā naktī temperatūra svārstījās no —2°C līdz —1°C, pie tam dienā ēnainajās vietās sniegs pat nekusa, noķēru 5 skaistas foreles sevišķi spilgtā, zaļi zeltainā krāsā. Pie tam vienu trešdaļu makšķerēšanas laika biju kavējis sildīdams rokas.

No vairākiem forelistiem esmu dzirdējis, ka foreles labi ķeroties tad, kad upītēs lielākā daudzumā ieplūst kūstošā sniegā ūdens, taču tikai tik ilgi, kamēr ūdeni nesaduļķo atkūstošās augsnes ieskalotās daļiņas. Pašam man nav bijusi izdevība to pārbaudīt.

Nemeklējiet foreles agrā pavasarī vasaras vietās. Tās forelēm ir pārāk nemierīgas sakarā ar mutuļošanu un virpuļošanu. Makšķerējiet garākos atvaros un paatvaros, kuros no vienas puses ir caurplūstošā ūdens straume, bet blakus šai straumei vai zem tās ir dziļāks un mierīgāks ūdens. Šādas vietas meklējiet tajos upītes rajonos, kur oļaina grantaina un zvirgzdaina gultne, kur foreles sastopamas arī vasarā.

Atvari, kas sastopami agrā pavasarī un lielā ūdenī, ne vienmēr saglabājas arī vasarā. Ūdenim krītoties, bieži vien šie atvari izzūd un pārveidojas. Dažreiz pavasara straumainajos atvaros atradīsiet foreļu bariņu, kurā būs arī krietni lielas foreles.

Makšķerēšanai pavasarī piemīt īpatnība, ka lielās foreles izdodas atrast seklākās vietās, kas vasarā šķiet pilnīgi «izmirušas». Ne vienu reizi vien agrā pavasarī pie vienas upītes makšķernieks ierodas par vēlu, jo ūdens tajā ir stipri krities un palicis sekls, bet pie citām, lielākām upītēm tas ierodas par agru, jo ūdens tajās vēl augsts un duļķains.

Izbraucienos agrā pavasarī vadieties ne tik daudz pēc iepriekšējo gadu kalendāra datumiem, kā gan pēc dabas norisēm, kas raksturo pavasara iestāšanos. Es vados, piemēram, pēc strazdu atlaišanās vai pēc pilnīgas ledus iziešanas Daugavā, Ventā u. c.

Dažās upītēs agrā pavasarī augštecē režīms ir jau gandrīz nostabilizējies un strauta foreles daudzmaz ķeras. Turpretim šīs pašas upītes vidus- un lejastecē ūdens gan vairs nav sevišķi duļķains, pāri krastiem neiet, bet vēl spēcīgi strāvo un mutuļo. Tajā strauta foreles neķeras. Taču vasarā šādos ūdens apstākļos lomi būtu bijuši labi. Vai pavasarī vainīga samērā atīkstā ūdens spiediena palielināšanās? Vai strauta foreles pēc nārstošanas vēl nebūtu tik tālu nopeldējušas pa straumi uz leju? Mēs ar draugiem pie šī jautājuma esam daudz kavējušies. Taču pārliecinošu izskaidrojumu neguvām.

Ir veca patiesība, ka visizsalkušākās strauta foreles esot, pirmkārt, pavasarī un, otrkārt, agri no tīta un vakara pusē. Tad tās vislabāk ķeroties. Zināmi papildinājumi, liekas, šeit nebūtu lieki. Kaut gan nav mērauklas strauta foreles izsalkuma pakāpes noteikšanai dažādos gada un dienas laikos, taču nav pamata arī apstrīdēt, ka pēc nārstošanas un ziemas aukstuma tā pavasarī jūt sevisķu izsalkumu. Izsalkums, liekas ir galvenais bet ne vienīgais cēlonis, kāpēc forele forele kampj ēsmu.

Nerunājot par galējo ūdens siltuma robežu, kad strauta forele vispār pārtrauc barošanos, starplaikā starp pavasari un rudeni un laikā starp rītu un vakaru adi ārējie apstākļi, kas radikāli mazina ķeršanās izredzes neatkarīgi no izsalkuma (liela gaisma, zems, dzidrs ūdens). Šādos apstākļos strauta foreles asāk redz, sajūt un reaģē uz visu jau tādā attālumā, kādā tā nereaģē agri no rīta, vēlu vakarā vai agrā pavasarī. Šiem traucējošiem apstākļiem forelists var stādīt pretim lielāku uzmanību kustībās, prasmi pielāgoties apkārtējiem apstākļiem un atjautību ēsmas izvēlē.

«DIENAS FORMULA»

Atrodoties pirmo reizi pie nezināmas upītes, nepietiek ar to vien, ka jums ir pietiekoši labi makšķerēšanas piederumi, ka jūs teicami orientējaties ēsmas izvēlē un protat to precīzi iemest. Tas vēl nav viss. Iespējami ātri jums jāatrod «dienas formula». Jā, foreļu makšķerēšanas «dienas formula». Ko es ar to domāju?

Vai šajā upītē, kurā, vismaz pēc jūsu ziņām un pārliecības, vajadzētu būt strauta forelēm, tās ir vienmērīgi sadalītas kā skaita, tā arī lieluma ziņā? Ja tas tā būtu, jums atliktu tikai vienmērīgi virzīties gar upīti, makšķerēt un cerēt gūt pamatīgu lomu.

Taču foreles nav sadalījušās vienmērīgi, tās ir izvietojušās pēc kaut kādas likumības, pēc kaut kādas noteiktas «dienas formulas». Upītē ir ļoti atšķirīga rakstura posmi, bet tiem ir arī līdzīgi, kuri atkārtojas. Upītei ir augštece, vidustece, lejastece ar ieteci citā lielākā baseinā. Vietām straujš, citur lēns tecējums. Atvari, paatvari. Oļaina, grantaina, dūņaina gultne. Ir klajas vietas, krūmiem un kokiem apauguši krasti, mežs. Krasti ar pacerēm, lēzeni krasti bez pacerēm. Kaut kur varbūt ietek neattīrīti rūpniecības ūdeņi. Varbūt makšķerēšanas laikā mainās ūdens līmenis. Varbūt ir rajoni, kur liek naktsāķus. Tie, kuri dodas uz Ruņas lejasgalu, lai zin, ka te ar tīkliem siro malu zvejnieki.

Sāciet makšķerēšanu tādos posmos, kas jums šķiet vairāksološi, atbilst jūsu iepriekšējiem apsvērumiem Ja pēc zināma laika nav panākumu, paanalizējiet, kāda rakstura vietās un posmos līdz šim esat makšķerējuši. Izmēģiniet laimi citāda rakstura vietās.

Tiklīdz noķerat pirmo foreli, padomājiet, ar ko šī vieta ir raksturīga. Turpmāk makšķerējiet tikai līdzīgās vietās. Var arī būt, ka noķertās foreles vietai piemita tikai nejaušības raksturs. Tādā gadījumā tuvākajās līdzīgajās vietās panākumu nebūs. Ja turpretim tajās ir panākumi — jūs esat atraduši «dienas formulu».

Tālāk makšķerējiet tikai līdzīga rakstura vietās un posmos. Apejiet bez makšķerēšanas visas citāda rakstura vietas, kaut arī tajās jūs kādreiz vai pat atkārtoti būtu vilkuši labus lomus un jums nāktos nostaigāt garus gabalus līdz nākošajiem «dienas formulai» atbilstošiem posmiem.

Sacītais nav abstrakts teoretizējums. Cik reizes vakarā pēc makšķerēšanas neesmu analizējis, kāda rakstura vietās ķēries, un secinājis, ka daudz laika veltīts citāda rakstura vietām, kur kādreiz strauta foreles ķērušās. Iznāk, ka arvien ir jāmaksā nodevas atmiņām par agrāk ķertajām forelēm. Esmu novērojis, ka citi forelisti bieži maksā līdzīgas nodevas. Lai jūsu «dienas formula» ir stiprāka par atmiņu romantiku!

Taču ar laiku nekļūstiet pašpārliecināti, vienpusīgi un savu neorientēšanos nemitīgi mainošajos apstākļos neuzveliet sliktam laikam, neizdevīgam ūdenim, vējam, saulei vai kam citam. Ne trafarētas un sastingušas mērauklas, bet radošu atjautību «dienas formulas» meklēšanai! Lūk, daži piemēri.

Kopā ar kādu paziņu aizbraucām makšķerēt foreles Ruņā Smiukšu-Mazgramzdas rajonā. Mans paziņa foreles makšķerēt brauca pirmo reizi. Izklāstīju viņam visas parastās foreļu makšķerēšanas «gudrības», bet aizmirsu pateikt, lai ilgi nepaliek vienā vietā. Nesagaidījis viņu norunātajā vietā un laikā, griezos atpakaļ. Atradu viņu tajā pat rajonā, kur bijām šķīrušies. Mans paziņa, apdāvināts bļitkotājs un citu zivju makšķernieks, bija «noenkurojies" krūmos ne visai garā savienojošā straumē starp starp diviem pagariem un padziļiem atvariem. Palikdams stundām uz vietas un makšķerēdams gan viena atvara sākumā, gan otra atvara galā, viņš bija izvilcis 6 lielas foreles un līdz ar to pārspēja skolotāju.

Es tanī pašā laikā makšķerēju šabloniski, neatradis «dienas formulu», un izvilku tikai divas mēra forelītes. Autoru universālistu izdevumos atradīsiet norādījumus, ka strauta foreles uzturas tikai straujās, oļainās, bezzāļainās vietās. No pieredzes varu teikt, ka šiem norādījumiem var būt daudz izņēmumu.

Īsiņu upītē un Gūtmaņa dzirnavu dīķī, pirms nebija uzcelts HES aizsprosts, gadījās krietni lomi. Kādā tveicīgā vasaras dienā bez panākumiem izmakšķerējos visās labākajās un raksturīgākajās vietās. Kāds ieteica izmēģināt upītes augštecē. Līgojošos krastos ar dūņainu avotainu gultni, tikko tekošā ūdenī starp visdažādākiem ūdensaugiem — īstās balto zivju vietās guvu vienu no saviem lielākajiem lomiem. Tādos pašos apstākļos arī divās citās upītēs man gadījās labi lomi.

Pēc vispārējiem likumiem ēsma jāiemet klusi, neuzkrītoši. Lapu krišanas laikā lielā vējā makšķerēju Bērzonītē. Nejaušības dēļ vairākas reizes labā vietā ēsmu pavilka virs ūdens līmeņa un ar troksni ļāva tai krist atpakaļ. Izšāvās krietna forele un pakampa ēsmu. Arī citur lapu krišanas laikā šis paņēmiens nav palicis bez panākumiem.

Ja vakarā makšķerējiet, līdz iestājas tumsa, vai ļoti agrā rīta krēslā, pamēģiniet ar troksni pavilkt ēsmu pa ūdens virspusi. Jūs piedzīvosiet pārsteigumu! Ja jums pie auklas ir gremdētājs, rēķinieties, ka strauta forele var pakampt arī to.

Vairāki pieredzējuši forelisti raksta par atkārtoti piedzīvotu, bet līdz šim neizskaidrotu parādību. Rudens otrajā pusē vēsās, skaidrās bezvēja dienās zemā ūdenī foreles atradušās kaut kādā nepārtrauktā satraukuma stāvoklī: nepārtraukti joņojušas tuvu ūdens virspusei, pastāvīgi lēkušas, viena otru apdzinušas un ķērušās gandrīz vai uz katra metiena. Daži domā, ka strauta foreles jūtīgi uztver laika pārmaiņas. Atsevišķos gadījumos dažas dienas vēlāk iestājušās rudens vētras ar lietus gāzi lieliem ūdens uzplūdiem.

Tiklīdz forelists ir atradis «dienas formulu» un soma arvien vairāk piepildās, viņš mēdz piespraust pie cepures vai atloka kādu ziedu vai zaļumu.

KĀPĒC ZIVIS ĶERAS

Kāpēc zivis ķeras vai atsakās ķert makšķernieka piedāvāto ēsmu? Par šo jautājumu ir domājis un nemitēsies domāt katrs makšķernieks. Par to domā un raksta katrs autors. Šis jautājums ir visu makšķerēšanas veidu pamatjautājums.

Viena atbilde uz šo jautājumu liekas plašāka, aptverošāka, cita šaurāka, vienpusīgāka. Izšķirošu jaunumu vai lielu pretrunu šajās atbildēs nav bijis. Forele kampjot ēsmu aiz izsalkuma, uzbrukšanas instinkta, ziņkāres, barības nenovīdības un ieraduma. Izsalkums ir saprotams. Uzbrukšanas instinkts piemīt daudziem dzīvniekiem — tie uzbrūk un cenšas aizdzīt katru vājāku radījumu, kas parādās tuvākā apkaimē. Zivs cenšas pārbaudīt visu jaunu, kas liekas noderīgs barībai. Citu foreļu tuvumā rodas nenovīdība. Novērots, ka pārbarota forele, kas nav vairs ņēmusi nekādu barību, atkal sākusi rīt, tiklīdz akvārijā ielaista otra forele.

Taču sacītais visu pilnībā tomēr neizskaidro. Ir tādas reizes ziemā, kad asari neparko neķeras. No gara laika jūs noliecaties pie āliņģa un ieraugāt, ka vesels bars asaru sakārtojies zināmā attālumā ap jūsu bļitku. Jūs izmēģināt vienu bļitku "slavenāku» par otru, izdarāt visdažādākās bļitkošanas kustības. Asariem patīk noskatīties jūsu «žonglēšanā», bet bļitku tie tomēr neķer. Ja savu bļitku jūs viņiem pievirzīsiet par tuvu, tie nedaudz atkāpsies un turpinās raudzīties bļitkas kustībās. „Pēc brīža pēkšņi, lielā ātrumā piepeld it kā aizkavējies asaris un pakampj jūsu bļitku. Asaru bars nedaudz paklīst, bet drīz atkal sakārtojas vecajā vietā un turpina raudzīties bļitkas "dejā" Kādēļ asaris pakampa bļitku? Aiz pārdrošības, trulas ziņkāres? Aiz pārmērīga izsalkuma?

Arī nākošā nodaļā daži aprakstītie novērojumi par piedāvājamo ēsmu un strauta foreles kuņģa saturu liek domāt, ka uz tik šķietami vienkāršu jautājumu, kāpēc zivs ķeras, galīga atbilde vēl nav rasta.

STRAUTA FOREĻU MAKŠĶERĒŠANAS VEIDI

Strauta forele ir rijīga, bet tai pašā laikā bikla zivs. Vai tā būtu tramīgāka par citām zivīm, kas parasti nedzīvo baros, nevaru apgalvot. Taču, pirmkārt, varu teikt, ka foreļu upītes ir nomaļas, parasti aizaugušas ar krūmiem un makšķernieka parādīšanās forelei ir neparasta parādība. Uz to forele reaģē bēgot un slēpjoties. Vērojama arī pretēja parādība. Sistemātiski zivis iebarojot, tās sarodas noteiktā laikā barošanas vietās un maz vairās no cilvēka.

Otrkārt, foreļu upītes ar seklo, dzidro ūdeni ir kā spogulis, kā ekrāns, kur skaidri atspoguļojas viss tuvākajā apkārtnē notiekošais. Makšķerējot netēlojiet uz šīs dabas skatuves zivju priekšā neveiklu aktieri tām neuzticību radošās pozās!

Grūti nosaukt forelei līdzīgas zivis, kuru makšķerēšanai izgatavots tik daudz dažādu kātu, spolīšu, auklu, mušiņu, vizuļu un izdomāti visdažādākie makšķerēšanas veidi. Foreļu makšķerēšanas veidus var apvienot trīs grupās: makšķerēšana ar mākslīgo mušiņu, spiningošana un makšķerēšana ar dabīgo ēsmu.

Svarīga vieta foreļu makšķerēšanā vairākās valstīs ierādīta makšķerēšanai ar mākslīgām mušiņām. Ir autori, kuri makšķerēšanu ar mākslīgo mušiņu uzskata par makšķerēšanas sporta kalngalu. Es gribu piebilst, ka to var uzskatīt tikai par makšķerēšanas tehnikas, bet ne pašas makšķerēšanas kalngalu.

Lai makšķerētu ar mākslīgo mušiņu, vienlaicīgi jāievēro divi priekšnoteikumi. Pirmkārt, vajadzīgs augstvērtīgs kāts ar speciālu no vidus uz galiem koniski sašaurinātu auklu. Bez tā makšķerniekam jāapgūst krietna veiklība. Otrkārt, lai makšķerētu ar mākslīgo mušiņu, vajadzīgas piemērotas, pietiekoši plašas un viegli pieejamas vietas iesviešanai. Atskaitot Amatu, Braslu, mūsu lielo upju krāces un vienu otru klajumu mazākās upītēs, pie mums nav vietu, kur varētu makšķerēt ar mākslīgo mušiņu. Šo apstākli daudzi aizmirst.

Ilgi pastāvēja uzskats, ka makšķerējot ar mākslīgām mušiņām, lomi var būt mazāki nekā ar dabīgo ēsmu. Tādēļ dažās valstīs, kur maz foreļu un daudz makšķernieku, ir noliegta makšķerēšana ar dabīgo ēsmu. Taču izrādās, ka atjautīgi forelisti ar mušiņu noķer ne mazāk kā makšķernieki ar dabīgo ēsmu.

Arī foreļu spiningošanai mūsu upītēs ir maz piemērotas. Krastu rakstura un upīšu niecīgā platuma dēļ bieži iespējami tikai netāli iešūpoti, tā saucamie svārsta metieni.

Strauta foreles spiningošanas iespējas raksturo šāds gadījums. Spiningoju Dzeldā agrā pavasarī ar vidēja lieluma šūpojošos līdaku vizuli. Foreļu spiningošanai nebiju gatavojies, un cita vizuļa man līdzi nebija. 300 gramu smaga forele divu viena otram sekojošu metienu laikā trīs reizes ķēra manu vizuli. Tikai trešajā kampienā tā uzķērās. Biju labi aizslēpies aiz eglītes. Ūdens bija pavasarīgi duļķains.

Līdz šim esam spiningojuši ar neparastiem nelieliem vienrocīgiem kātiem un parastām spolēm. Taču paredzu, ka bezinerces spoles, ar kurām var ērti un tālu iemest visvieglākos vizulīšus, pievilks jaunus piekritējus strauta foreļu spiningošanai.

Kādi vizuļi labākie? Teoriju ir daudz, gandrīz katram sava. Vizuļu iekritieni vasarā un zemā ūdenī vēlami klusi un, ja iespējams, jau auklu atpakaļ tinot. Es, piemēram, vasarā parasti lietoju Trofimova rotējošo vizulīti, uz kura ar krāsainiem zīmuļiem (domāti zīmēšanai uz metāla) uzvelku dažas svītras.

Izvēloties rotējošo vai šūpojošos vizuli, izvēloties ēsmu un tās iesviešanas paņēmienus, makšķerniekam jāpatur prātā, ka zivs ķer ēsmu ne tikai redzes efekta dēļ, bet tai piemītot vēl sestais prāts, kura orgāns ir sānu līnija. Domā, ka ar sānu līniju zivs uztverot un lokāli precizējot pat vismazākās pārmaiņas spiediena režīmā tuvākā vidē: ūdenī iekritušu ķermeni, kāpuru, ūdenī rotējošu vai tuvumā peldošu ķermeni, tuvumā ietekošu strautu utt.

Tāpēc, manuprāt, seklā un samērā mierīgā ūdenī piemēroti ir pavisam nelieli rotējošie vizulīši. Lielā, duļķainā un mutuļojošā ūdenī foreles uzmanību ātrāk saistīs nedaudz lielāki vizuļi, kuru kustības ir lēnākas. Daži domā, ka ar vizuli ķeroties lielākas foreles. Taču man ir ķērušās arī mazākas.

Spiningo arī ar dabīgu zivtiņu. Lai panāktu zivtiņas griešanos ap garenisko asi, to iestiprina tā saucamajā sistēmā ar propelleri. Sistēmas ir ļoti dažādas. Zivtiņas sagādā pirms makšķerēšanas. Ja zivtiņas jāuzglabā vairākas dienas, tās tur 2% formalīna šķīdumā. Tur tās paliek arī cietākas un izturīgākas.

Ilgu laiku mani nodarbināja šāda doma. Agrā pavasarī vai arī rudenī, īsi pirms makšķerēšanas sezonas beigām, pat mūsu mazākajās upītēs, nerunājot nemaz par lielākajām, īslaicīgi ir augsts ūdens līmenis — tātad arī labvēlīgas iespējas spiningošanai. Pamēģināju, un jāsaka, ka zināmi panākumi bija. Esmu apņēmies arī turpmāk nepalaist garām īslaicīgās spiningošanas «sezonas» pat mazākajās upītēs.

Tagad par trešo strauta foreļu makšķerēšanas veidu ar dabīgo ēsmu.

Dabiskai ēsmai lieto sliekas, naktstārpus, mailītes, grundulīšus un citas mazas zivtiņas, vardītes, maijvaboles, sienāžus, dažādus kāpurus u. c. Izņemot sliekas, naktstārpus un vardītes, pārējo dabisko ēsmu parasti lieto nedzīvu.

Sliekas un naktstārpus glabā traukā ar svaigu, irdenu un mikroorganismiem bagātu dārza augsni ar sūnas kārtu virs tās. Tos baro ar pienu, buljonu bez sāls, kafijas vai tējas biezumiem, ar svaigu dažādu dārzeņu biezeni, mīkstām salātu lapām un citu mīkstu, piemērotu barību. Lai naktstārpi un sliekas ātrāk attīrītos, barībai ieteic piejaukt kaņepju, saulespuķu vai olīveļļu.

Makšķerēšanas laikā sliekas un naktstārpus tur ērti kabatā ievietojamā un viegli attaisāmā kārbā ar caurumiņiem gaisa cirkulācijai. Kārbā ieteicams ielikt arī sūnas. Makšķerējot vairākas reizes dienā sliekas izber uz mitras atvēsinošas smilts upītes malā un sūnas apmaina pret svaigām. Mazākās sliekas uz āķa liek vairākas kopā, bet naktstārpus — pa vienam.

Esmu dzirdējis visdažādākos spriedelējumus, kādiem jābūt īstiem foreļu āķiem: cik milimetru garam jābūt kātiņam, vai kātiņam jābeidzas ar lāpstiņu vai riņķīti, vai asajam galam jābūt izliektam vai jāatrodas vienā plāknē ar kātiņu utt. Manuprāt, āķim jābūt tikai labas kvalitātes, atbilstoša lieluma un vienmēr pietiekoši asam. Dažreiz pat makšķerēšanas laikā to asinu ar mazu vīlīti vai galodiņu. Makšķerēšanai ar naktstārpiem parasti lietoju zīmējumā parādīto kantaino āķi, kas pēc GOST 5045-49 lieluma un formas ziņā atbilst divu izliekumu āķim Nr. 10 ar a=10, b=10, c=18 un d=0,8 mm. Daži paziņas lieto nākošo mazāko izmēru āķi Nr. 8'2 ar iespējami garāku kātiņu.

4. zīm, Foreļu āķis

Daži ieteic lietot pēc iespējas lielākus āķus, lai neuzķertos mazās zemmēra strauta foreles. Taču jāsaka, ka mazās strauta foreles reti ķeras īstajās makšķerēšanas vietās. Mazo strauta foreļu uzturēšanās vietas ir seklas straumītes un pastraumītes, kur neviens parasti necenšas makšķerēt.

Lai cik pieredzējis makšķerēšanā jūs arī nebūtu un lai cik uzmanīgi nemakšķerētu, āķi jums tomēr aizķersies gan aiz zariem, saknēm, siekstām, gan akmeņiem, un ne vienu reizi vien. Aizķērušos āķus un sametušos auklu forelists arvien cenšas atbrīvot un atšķetināt. Āķu un auklas rezerves nav attaisnojums to nevērīgai noraušanai. Tiklīdz pamanāt, ka āķis aizķēries, nevelciet auklu spēcīgi uz savu pusi, bet mēģiniet pavilkt to pretējā virzienā vai arī sānis uz vienu vai otru pusi. Ja šādi āķi atbrīvot neizdodas, sameklējiet pietiekoši garu kārti, nogrieziet zarus, atstājot galā dažus zarus 15—20 cm garumā. Turot kreisā rokā cieši savilktu makšķeres auklu, ar labo roku bīdiet kārts galu ar zariem gar makšķeres auklu āķa virzienā. Sasniedzot āķi, mēģiniet to pabīdīt uz priekšu un atbrīvot. Ja arī tas nelīdz, pamēģiniet, griežot kārti, aptīt tai izstieptu auklu ar aizķērušos āķi.

Lai kā strauta foreles arī neķertu, jūs nevarat iztikt bez makšķeres kāta. Parocīgākie un izturīgākie ir vairākdaļīgie līmētie kāti. Parasti lieto trīsposmu kātus, kuru garums svārstās no 2,50, visbiežāk no 2,70 līdz 3,00, retāk līdz 3,10 m. Kāta svars parasti nav lielāks par 330 g. Var lietot arī vieglākus līmētos mušiņu kātus. Dažas reizes sezonā kāts jānolako ar labu ūdensizturīgu laku. Interesanti atzīmēt, ka kāts man kalpo jau 35 gadus. Liekas, ka sintētiskās šķiedras vienkāršos kātu konstrukciju un palētinās tā cenu.

Viens kāts, bez šaubām, ir parocīgāks un atbilstošāks par otru, bet nekādā ziņā tam nav izšķiroša nozīme makšķernieka veiksmē vai neveiksmē. Kādreiz pazinu forelistus, kuriem bija dārgi foreļu kāti, kuri vietā un nevietā dižojās ar saviem kātiem, to cenu, bet paši bija ļoti tālu no foreļu makšķerēšanas. Šie cilvēki man arvien atgādināja kādreizējos lauku modes ākstus, kuru uztverē īsts cilvēks sākas tikai ar stulmju zābakiem un velosipēdu. Kādreizējās dārgās zīda auklas tagad, pat ar lielu pārākumu, aizstāj lētais kaprons un perlons. Foreļu makšķerēšanai parasti lieto 0,35—0,40 mm resnu kaprona auklu, bet perlona auklu — pat jau no 0,25 mm. Āķi piesien nedaudz tievākā pavadiņā.

Tievāka pavadiņa galvenokārt piemērota gadījumam, kad nevar atbrīvot āķi un tas jānorauj.

Strauta foreļu makšķerēšanai ar dabīgu ēsmu nepieciešama arī spolīte. Ēsmas iesviešanas brīdī spolīte tieši līdzi nedarbojas. Iesviedienam vajadzīgā garuma aukla ir jau atšķetināta no spolītes pirms sviediena. Ja ēsmu pludina pa straumi uz leju, auklu atšķetina pēc vajadzības. Spolītei jābūt vieglai, nelielai. Parastais ārējā ietvara diametrs ir ap. 8 cm, bet iekšējais, uztinamais ap 2.5—3,0 cm. Gadās, ka foreli jūs tūlīt nepiecērtat un tā ar paķerto ēsmu taisa zibenīgu skrējienu, garāku nekā tajā brīdī jūsu rīcībā ir no spolītes attītā aukla. Taču strauji attinot auklu, jums jācenšas, lai neiztraucētu foreles skrējienu. Tāpēc nav jāizvēlas spolīte ar pārāk mazu uztinamo diametru. Spolītei jābūt arī tādai, kurai aukla neiesprūst starp iekšējo rotējošo daļu un spolītes ārējo ietvaru. Daudzām spolītēm šī prasība nav atrisināta.

Viens otrs forelists ir iecienījis makšķerēšanu ar mazām zivtiņām. Zivtiņas saķer iepriekš vai arī pašā foreļu upītē. Tās glabā sūnās vai starp dzēšpapīra lapām. Zivtiņu piestiprina pie āķa, uzdurot to no apakšas uz augšu cauri lūpai vai skaustam. Nepilna pusmetra attālumā no āķa auklai piestiprina nelielu svariņu. Zivtiņai ar svariņu kopā ir pietiekošs smagums, lai varētu izdarīt tālu iemetienu. Velkot auklu ar zināmiem pārtraukumiem, svariņš un aiz tā zivtiņa gan grims, gan pacelsies ar samērā šķietami dabiskām kustībām.

Sliekas, naktstārpi, mailītes — ar to vien strauta foreles «ēdienu karte» nav izsmelta. Dažreiz tā vēlas pārmaiņas.

Agrā, vēsā pavasarī kopā ar kādu paziņu makšķerējām Tumšupē. Rezultātu nebija. Pievakarē kāda forele negribīgi paķēra manu naktstārpu, norāvās un ieskrēja paatvarā. Ilgi un veltīgi makšķerēju. Vai es neļaunošoties, ja viņš izvilkšot «manu» foreli, jokodamies sacīja paziņa. Viņš ļāva paatvaram «nomierināties», sameklēja vardīti un...izvilka lielu strauta foreli. Tā bija mūsu brauciena vienīgā «trofeja».

Kad strauta foreles piedāvāto ēsmu labprāt neņem, vajag izpētīt foreļu kuņģa saturu un pielāgoties tajā atrastajai barībai. Tāds ir viens no ieteikumiem. To es daru katru reizi. Šī operācija arvien no jauna rosina pārdomas, kad un kāpēc zivis ķeras. Daži piemēri.

Upītē mudžēt mudž no neskaitāmiem ceļojošiem mailīšu bariem. Noķertās foreles kuņģis vai pušu plīst no visdažādāko krāsu kāpuriem un tauriņiem. Nav nevienas mailītes. Ķer jūsu krietni lielo naktstārpu. Dažreiz pavasarī foreles kuņģis bāztin piebāzts ar ūdenstārpiem — maksteņiem. Ķer slieku.

Upītē neredz ne mailīšu, ne kādu citu zivtiņu. Kunģī atradīsiet vairākas mailītes vai kādu prāvāku zivtiņu. Silts vasaras laiks. Strauta foreles - un pie tam krietnas - dzīvo ūdens virspusē, ķerdamas tauriņus un kukainīšus. Jūsu sliekai nepiegriež ne mazākās vērības. Ja nespējat pārkārtoties uz citu ēsmu, pie foreles kuņģa apskates nemaz netiekat. Trijos gadījumos kilogramu smagu foreļu kuņģī atradu pussagremotas peles, vairākas reizes — lielas vardes.

Pavisam īsi un tikai pamatvilcienos pieskāros strauta foreļu makšķerēšanas veidiem, galveniem rīkiem un paņēmieniem.

Nav noliedzams, ka ir grūti apgūt vieglas mākslīgās mušiņas tālu un precīzu iesviedienu pat ar speciāliem kātiem un auklām. Bet nebūtu pareizi atzīt tikai šo veidu un uz pārējiem forelistiem raudzīties it kā no augšas. Kāpēc?

Pirmkārt, kā jau minēju, mums ir ļoti maz piemērotu vietu makšķerēšanai ar mušiņu. Otrkārt, ir vietas, kur vajag ierobežot nomakšķerējamo foreļu daudzumu. Arī pie mums var rasties šāda vajadzība. Nebūtu taisnīgi un pamatoti censties to panākt ar noliegumu makšķerēt foreles ar dabīgo ēsmu, jo, kā jau iepriekš minēju, ir zudis pamats mītam, ka labs forelists ar mākslīgām mušiņām varot noķert mazākus lomus kā ar dabīgo ēsmu.

IEMETIENS

Daži makšķernieki dabīgo ēsmu pludina pa straumi uz leju. Citi lieto pludiņu. Vajadzības pēc pludiņa nav, jo strauta foreles ķēriens sajūtams arī bez tā. Pielāgojot straumei un dziļumam svariņa lielumu, straume ēsmu arī bez pludiņa aiznesīs pietiekoši tālu. Jāievēro arī, ka bez pludiņa ēsmas kustības ir brīvākas.

Vislielākās esot tās zivis, kuras noraujoties un kuras mēs neizvelkot. Neskatoties uz to, palieku pārliecībā, ka lielāko foreli, kāda ķērusi manu ēsmu, neizvilku pludiņa dēļ. Tas notika, makšķerējot Ruņā. Daudzsološā vietā zemā ūdens līmeņa un labākas iesviešanas dēļ auklai piestiprināju daļēji sarkani krāsotu pludiņu. Liela strauta forele metās uz manu iesviediena vietu tā, ka tās mugura labu laiku bija redzama virs ūdens. Piecirtu... un izrāvu pludiņu forelei no mutes. Manu omu varat iedomāties, jo diena gāja uz vakara pusi un neko prātīgu nebiju noķēris.

Balto zivju makšķerēšana, tad strauta foreļu makšķerēšana ar pludiņu, ēsmu piepludinot, un, visbeidzot foreļu makšķerēšana ar ēsmas piesviešanu ir parastais tā sakot, pašmācības ceļš, ko gājuši un iet vairums forelistu. Šo ceļu veicis esmu arī es, pie tam krietnā gadu gaitā. No pieredzes tagad varu ieteikt: sāciet makšķerēt ar ēsmas piemešanu. Nekāda lielā prasme te nav vajadzīga. Var makšķerēt, virzoties pret straumi, pa straumi, var izdarīt metienus šķērsām upītei.

Ja iespējams, makšķerēju, brienot pa upi. Brist, bez šaubām, cenšos klusi, nepārtrauktā, lēnā, vienmērīgā gaitā. Brīžiem šķiet, ka izdaudzinātie nostāsti par strauta foreles pasakaino tramīgumu ir nedaudz pārspīlēti.

Sviedienam paredzēto auklu makšķernieks atšķetina no spolītes un palielos apļos apritina kreisās rokas delnai. Ar svārsta metienu, retāk pāri galvai, izmantojot kāta elastīgumu un nevis muskuļu spēku, makšķernieks viegli aizmet ēsmu izraudzītā vietā. Klajā vietā šādā veidā ēsmu var aizmest pat līdz 16 m. Parasti gan tik tāli metieni nav nepieciešami un apaugušajās līkločainajās upītēs nav arī iespējami. Metiena tālums vien nav izšķirošais.

Metiena izdošanās atkarīga no tā, vai uz delnas uzritināto auklu lidojošā ēsma ātritinās bez samešanās. Pēdējā laikā ir uzlabotas auklas, kas mazāk veido spirāles no stāvēšanas uztītā veidā spolītē.

Metot smagāku ēsmu, sevišķi ar smagāku svariņu, ūdenī rodas paliels krišanas troksnis. Sevišķi traucējošs tas ir seklā ūdenī un gaišā laikā. Daļēji troksni iespējams novērst, sākot vilkt atpakaļ izmesto auklu pirms ēsmas iekrišanas ūdenī. Pēc iekrišanas ūdenī ēsmu velk ar nelieliem pārtraukumiem, atbilstoši dziļumam un straumes stiprumam. Šādi velkot, ēsma atdarina dabisku kustību ar grimšanu un pacelšanos.

Makšķerēšanas laikā arvien vajadzīgs palielināt vai samazināt svariņa smagumu. Praktizēju ņemt līdzi rezervē pavadiņas ar dažādiem svariņiem. Pavadiņas apmaiņa aizņem mazāk laika nekā svariņa samazināšana vai pildināšana. Svariņš jāizvēlas neuzkrītošs un katrā ziņā bez spilgtām svina griezuma vietām. Tas sevišķi jāievēro vasaras otrajā pusē, kad galvenā strauta foreļu barība ir raibi krāsaini kāpuri un kukaiņi. Reiz Priekules upītē no 8 ķērieniem 4 reizes strauta forele kampa svariņu. Ja tādās reizēs nav iespējams pilnīgi atteikties no svariņa, ieteicams to piestiprināt tuvu ēsmai vai pat āķim. Ja parasti pēc ķēriena Jūs ar pieciršanu mazliet kavējaties, tad, makšķerējot ar svariņu tuvu ēsmai vai uz āķa, pieciršana ir jāpaātrina. Svara palielināšanai lieto arī nelielas caurspīdīgas lodītes, kuras piepilda ar upītes ūdeni.

Pavasarī strauta foreles pastiprināti rij maksteņu kāpurus ar visām mājiņām (kapselēm). Arī šajā laikā strauta foreles bieži paķers jūsu svariņu. Sevišķi, ja tas sastāv no vairākām skrotīm.

Interesantu iemešanas paņēmienu pirmo reizi redzēju pie kādas upītes Priekules apkārtnē. Šis paņēmiens gan prasa lielu veiklību, kas šajā gadījumā aizstāj laba foreļu kātā elastīgumu.

Makšķerē ar vienkāršu kātu, ko dažkārt nogriež turpat upītes malā. Auklu ņem krietni garāku par kātu. Daži lieto arī spolīti. Atrodoties 5—7 metru attālumā no upītes, tur kātu kreisajā rokā 45* leņķī pret horizontu mešanas virzienā. Labajā rokā tur auklu tuvu āķim. Ar spēcīgu un veiklu labās rokas metienu makšķernieks pa slaidu trajektoriju novada ēsmu izraudzītā vietā. Veiklāki makšķernieki ēsmu met pat cauri zaru spraugām. Makšķerē bez svariņa. Šādi metot, ēsma ūdenī krīt ar dabisku troksni.

Jāatzīstas, ka vairākkārt zemā ūdenī un grūtos makšķerēšanas apstākļos man pazīstamam iesācējam :ar lazdas kātu bija divas reizes lielāki lomi nekā man ar īstu foreļu kātu. Kas zin, varbūt arī tāpēc, ka lietoju par daudz trafaretu un iesūnojušu makšķerēšanas metodiku. Jā, forelistam allaž jābūt asprātīgam makšķerēšanas metodikas pilnveidošanā.

Kuldīgas apkārtnē mazu, šauru un klaju foreļu upīšu augštecēs esmu redzējis citu paņēmienu. Ar 5—6 m garu kātu un īsu auklu iet gar upīti vienā vai otrā virzienā, apmēram 4—5 m atstatumā no krasta. Paņēmiens ir krietni apgrūtinošs, jo nav viegli ilgāku laiku noturēt garo un smago kātu. Grūti makšķerēt arī vietās, kur upīte vijas cauri mežam.

Stipri aizaugušās vietās makšķeres kāta galu ar ēsmu iebīda pa zaru spraugu. Ēsmai ļauj vairākas reizes viegli dabiski iekrist un grimt ūdenī.

Vēl daži padomi topošajiem forelistiem par dažiem šķietami nenozīmīgiem «sīkumiem», kas var radīt daudz nepatikšanu un dīvainu situāciju.

Dodoties makšķerēt, neņemiet līdzi neko nevajadzīgu, neko smagu. Atcerieties, ka, pirmkārt, abām rokām jābūt vienmēr brīvām. Otrkārt, lieka bagāža un smags tērps nogurdina. Nogurums trulina jūsu orientēšanās asumu, mazina enerģiju, interesi un prieku par makšķerēšanu un dabas jaukumiem. To pašu dara lieki baudīts alkohols. Taču vienmēr ņemiet līdzi vieglu, ūdensizturošu lietus mēteli vai apmetni.

Pirms izbraukšanas no mājām pārliecinieties, vai nav kas aizmirsts. Lūk, kā gadījās diviem maniem paziņām. Viens no viņiem tikai pie upītes konstatēja, ka mājās atstāta spolīte, bet otrs pārliecinājās, ka aizmirsis dienu iepriekš pirktos garos gumijas zābakus. Todien viņa kurpes visu dienu peldinājās straujā un tīrā upītes ūdenī. Katram ieteiktu sastādīt pilnu piederumu sarakstu un pirms izbraukšanas ielūkoties tajā.

Pārtraucot makšķerēšanu uz brīdi vai ilgāk, nekad neaizmirstiet makšķerkātu piesliet pie koka, krūma, nogāzes vai citur redzamā vietā. Ne viens vien makšķernieks ir sūrojies par nevērīgi zemē atstāto kātu, kuram uzkāpis pats vai viņa līdzgaitnieks.

Vienam otram kāta gals ir izgājis no ierindas pārlieku spēcīgā piecirtienā, atsitoties pret koku vai akmeni, ko makšķernieks lielā aizrautībā nebija pamanījis.

Forelista nerakstītais likums, starp citu, arī prasa, lai upītes krastos neizmētātu papirosu un sērkociņu kārbiņas, ēdienu atliekas utt. Pārdomājiet, kur jūs makšķerēdams nonāksiet vakarā, kur pārgulēsiet. Nepārvērtējiet savus spēkus un nekļūdieties savos apsvērumos. Ne vienmēr gadīsies mājas, šķūnis, siena kaudze vai rudzu stati.

Man neērti ieteikt citiem šī vienkāršā un svarīgā padoma ievērošanu, jo makšķerēšanas aizrautībā dažreiz pats to aizmirstu. Lai jūs brīdina dažu gadījumu rūgtās situācijas!

Vēl nesen, makšķerējot septembra pēdējā nedēļā pie Ruņas, nakts iestājās tālu no mājām. Neko asprātīgāku nevarēju izdomāt kā nakti pavadīt kokā. Šādu naktsmītni otram neiesaku un citreiz pats arī tādu neizvēlēšaos.

Pagājušā septembra lielās lietusgāzēs no gaismas līdz gaismai, turpat 9 stundas, nācās pavadīt mežā zem egles. Gulēt nevarēju, jo mirka sāni. Kad bija samircis pēdējais sērkociņš, pazuda arī sajēga par laiku. Tajā naktī likās, ka gaisma aust sevišķi gausi.

ĶĒRIENS, PIECIRTIENS, IZVILKŠANA

Auklu forelists arvien tur viegli pievilktu. Ēsmu forele parasti kampj ļoti strauji, un makšķernieks to tūlīt jūt. Kad piecirst? Tūlīt, kad jūtat foreles ķērienu, vai pagaidīt? Vienas vispārējas atbildes visiem gadījumiem nav.

Ja makšķerējat ar mākslīgu ēsmu — mušiņu vai vizuli, jāpiecērt nekavējoties. Par makšķerēšanu ar dabīgo ēsmu — zivtiņu, slieku, naktstārpu u. €. — uzskati dalās. Dalās jau tāpēc vien, ka strauta forele dažādi ņem.

Strauta foreles ķērienā īstenībā jāšķiro divas stadijas: pakampšana un norīšana. Gadās, ka pat lielas strauta foreles klusākās un mierīgākās vietās, kā arī plašākās seklās vietās, ēsmu paņem lēnām, nesteidzoties, dažreiz pat ar baltās zivs kūtrumu. Man liekas, tas notiek tad, kad forele ķer ēsmu, nevis izšaujoties no paslēptuves, bet atrodoties, tā sakot, medīšanas gaitās, sirojumā.

Gadās arī, ka forele paķer tikai daļu no naktstārpa, Sliekas vai zivtiņas, tur mutē un kavējas to norīt. Visbiežāk tas atgadās vasaras vidū. Tūlītēja pieciršana šādos gadījumos būtu aplama. Straujās vietās un ūdens pārkritumos foreles kampj zibenīgi un, ja ēsma nav pārāk liela, nebūtu pamata kavēties ar pieciršanu. Savās makšķerēšanas gaitās ar dabīgo ēsmu ar pieciršanu nesteidzos. Parasti skaitu līdz 7 un tad piecērtu. Ja man liekas, ka esmu skaitījis par ātru, skaitu tālāk līdz 10.

Taču visbiežāk foreles ķērienam tūlīt seko straujš skrējiens atpakaļ uz slēptuvi — tuvāko paceri, sanesumu vai dziļāku vietu. Ja tūlīt nepiecērtat, jums jābūt attītai auklas rezervei. Šādas auklas rezerves trūkums bieži ir par iemeslu foreles zaudēšanai — pakamptās ēsmas izraušanai forelei no mutes.

Pirms pieciršanas uzmanīgi uztiniet uz spolītes visu vaļējo auklu. Tad īsi, bet pietiekoši stipri piecērtiet. Pieciršanai neatsverami ir īstie līmētie foreļu makšķeres kāti. To gali ir elastīgi un reizē arī stingri. Ar šādu kātu vienmēr izdodas ass piecirtiens.

Pamēģiniet kādreiz pēc vaļējās auklas uztīšanas un pirms pieciršanas paturēt auklu rokā. Parasti jūs sajutīsiet it kā īsus, ritmiskus sitienus pa auklu. Man liekas, ka šie triecieni nāk gan no tā, ka strauta forele, lai varētu noturēties uz vietas tekošā vai mutuļojošā ūdenī, sistemātiski izdara noteiktas kustības, gan no tā, ka tā, cenzdamās norīt krietni lielo ēsmu, izdara īpatnējas rīšanas kustības.

Kad dziļākā vietā iemesto ēsmu velkat pret straumi un pēc straujāka vilciena ļaujat svariņam novilkt ēsmu līdz upītes dibenam, gadās, ka tuvu dibenam peldošā strauta forele paķer ēsmu un tikai nedaudz pavirzās uz priekšu. Ja tas notiek laikā, kad svariņš ēsmu velk uz leju, vai nelielajā pārtraukumā pirms nākošā pievilciena, pirmajā brīdī ir grūti izšķirt, vai āķis ir aizķēries vai ēsmu pakampusi forele. Šādā veidā ēsma ne vienai vien forelei ir izrauta no mutes.

Līdzīga situācija rodas arī tad, kad seklā straumē iemestu ēsmu vadāt pa straumi. Nekur tik bieži ēsma neaizķeras gan aiz akmeņiem, gan sūnām, gan aiz ūdens zālēm, kā peldot pa plašu seklu straumi uz leju. Arī šinī gadījumā ir grūti noteikt, vai ēsmu pakampusi forele, kas parasti lielā straumē ar pakampto ēsmu nekur tālu nepeld, vai ēsma ir aizķērusies. Parasti gan ēsmu forele paķers arī otrreiz. Taču ieteicams pirms šķietami aizķērušās ēsmas atbrīvošanas paturēt auklu rokā un pārliecināties, vai nav jūtami īsie, vibrējošie foreles signāli.

Esmu makšķerējis dažādas zivis, bet tādi rāvieni, kādi ir strauta forelei, nav nevienai citai zivij. Nav iespējams to pārliecinoši attēlot. To vajag pašam pārdzīvot un izjust. Pirmais iespaids ir tāds, it kā jūs rokā turētu tievu diedziņu, kura galā piesiets liels svina gabals, kas šaudās dažādos virzienos un tūlīt tūlīt pārraus jūsu diedziņu.

Ihtiologi un dinamiķi atzīst, ka vispiemērotākā ātrām kustībām ūdenī un lēkšanai pāri šķēršļiem esot lašu dzimtas zivīm. Un tiešām, salīdziniet raķeti ūdeni atgādinošo foreli ar garumā izstiepto līdaku, strupo asari, tuklo un neveiklo līni un citām vēl neveiklākām zivīm. Mēģinājumi pierādījuši, ka strauta forele ir vairākas reizes spēcīgāka par līdzīga svara līdaku.

No pieciršanas brīža līdz foreles izvilkšanai krastā jūs piedzīvosiet daudzas saistošas, arvien mainīgas un iepriekš neparedzētas situācijas. Jūs redzēsiet, kā strauta forele izlec gaisā, mēģinādama atbrīvoties no liktenīgā kumosa. Ja liela strauta forele paķers ēsmu dziļā atvarā, paies labs laiciņš, pirms jums izdosies to piespiest sekot auklai. Jūs vērosiet foreles straujas sāniskas kustības no vienas atvara malas līdz otrai, redzēsiet, kā jūsu stingri nostieptā aukla šķeļ ūdeni, skanēdama kā stīga. Arī pašā krasta tuvumā strauta forele ar atvara virzienā pagrieztu galvu visādi pretosies auklas vilcienam.

Bieži vien dziļu vilšanos pārdzīvo forelists, ja pēc pieciršanas jūt, ka tā nav strauta forele, bet līdaka vai kāda cita zivs. Ir foreļu upes, kurās mīt līdakas, asari un sapali.

Pēc pieciršanas jārīkojas šādi: uztinot auklu spolītē, virziet foreli tuvāk izcelšanas vietai. Nedaudz saliektam kāta galam jāuztver un jālīdzsvaro straujie neparedzētie foreles rāvieni un sitieni. Zivs rāvienu elastīgās līdzsvarošanas galvenais uzdevums ir mazināt zivs atbrīvošanās iespējas no āķa.

Sevišķi jāuzmanās, lai pieķērusies forele neieskrietu saknēs, krūmos vai citos šķēršļos un nesapītu tur auklu. Tādā gadījumā jums pašiem jābrien ūdenī un tā jāatbrīvo. Ja ūdens dziļuma vai ūdens zemās temperatūras dēļ tas nav iespējams, jārēķinās ar strauta foreles zaudēšanu. Sevišķi sarežģīts stāvoklis rodas, ja liela nenokausēta strauta forele tūlīt pēc pieciršanas jāizvada pa šauru un paseklu vietu garām dziļumam, kurā ir saknes un krūmi. Rodas situācija, kad jums momentā jāizšķiras, vai riskēt ar pavadiņas pārraušanu, kāta gala pārlaušanu vai strauta foreles zaudēšanu. Taču, ja viss beidzas laimīgi, jūs arvien nopriecājaties par laba foreļu kāta izturību. Neaizmirstiet laiku pa laikam pārsiet āķi jaunā pavadiņā un nogriezt nolietotās auklas galu.

Daži makšķernieki foreles izcelšanai no ūdens lieto tīkliņu. Tomēr to nest līdzi ir apgrūtinoši. Ne es, ne mani tuvākie draugi tagad tīkliņu vairs nelietojam. Katra ieme tiena laikā jau radusies iemaņa apskatīties, kur tuvākā lēzenā vieta vai lis zivs izvilkšanai. Uztinot auklu un virzot foreli uz seklumu, mēģiniet pacelt tās galvu virs ūdens vai uzvilkt sausumā. Turot auklu pievilktu, mierīgi saņemiet rokā strauta foreli.

Pagrūti ir izcelt lielāku strauta foreli bez tīkliņa dziļākā vietā vai atrodoties stāvā krastā. Ja vien iespējams, iebrieniet ūdenī pie krasta un satveriet foreli rokā. Ja iebrist nav iespējams, zivs jāceļ aiz auklas, daļēji izmantojot kātu — tas var neizturēt!

Ja esat dziļāk iebridis, ja krasti ir stāvi un apaugu pievadiet strauta foreli vai nu pie krasta zālēm, vai arī pie sevis un nesteidzoties satveriet to aiz žaunām. Mierīgas kustības strauta foreli mazāk uztrauc.

Ār strauta foreles izvilkšanu pārliecīgi nesteidzieties, bet arī lieki nekavējieties. Tā jūsu ir tikai tad, kad atrodas somā vai groziņā. Ne vienam vien forelistam arī no krasta strauta forele ir aizlēkusi atpakaļ upītē.

Zināma atjautība un piesardzība nav par ļaunu, makšķerējot pie lielākiem sanesumiem un dabiskiem aizsprostiem. Sevišķi lietainā laikā, kad sanestie koki kļūst neparasti glumi. Cik reizes, aizraujoties ar pieķērušos foreli, šādos sanesumos pat visgarākie gumijas zābaki izrādās par īsiem! Reizē ar šķietami noturīgiem zariem vai stabilu baļķēnu, uz kura gribat atbalstīties, jūs viegli ieslīgstat dziļā bedrē. Labi, ja šādas peldes gadās siltākā laikā.

UZGLABĀŠANA

Strauta forele laimīgi ir krastā! Pirmais makšķernieka pienākums ir iespējami ātri izbeigt tās mocīšanos. Viegli tas izdarāms ar dažiem naža, knaibles vai cita cieta priekšmeta uzsitieniem pa pakausi. Nekādā gadījumā neļaujiet tai nobeigties dabiski, nosmokot gaisā. Pirmkārt, tas nav sportiski, otrkārt, nosmokot gaisā, zivs ķermenī rodas izdalījumi, kas nelabvēlīgi ietekmē gaļas garšu.

Īstais strauta foreļu skaistums redzams tikai pašā pirmajā brīdī pēc izvilkšanas no ūdens. Krāšņais zaļgani zeltainais pamattonis segts ar sarkaniem un melniem plankumiņiem gaišā ierāmējumā. Seklākās vietās foreles tērpa pamattonis ir gaišāks ar sudrabotu piejaukumu, dziļākās — ar tumšāku tonējumu.

Strauta forelei ir ļoti maiga gaļa, viena galvenā asaka un maz sīko asaciņu. Lai mājās pārvestu veselu strauta foreli un, lai tai neatdalītos galvenā asaka, jāievēro daži praksē pārbaudīti noteikumi.

Pirmkārt, jāievēro, lai pēc strauta foreles izvilkšanas tā ar ūdeni vairs nesaskartos līdz pagatavošanas brīdim. Ūdens veicina pūšanas procesus. Izvilkto strauta foreli rūpīgi noslaukiet no ūdens un gļotām ar sausu zāli, sausu papīru vai drēbi.

Otrkārt, izvilktai strauta forelei iespējami drīz jāizņem iekšas un žaunas. Pēc tam izslauka vēdera un mutes dobumus un ieliek tajos kaut ko sausu, vislabāk egļu zariņus. Reiz ieliku kādas kārklu pasugas zariņus un gaļa ieguva nepatīkamu piegaršu. Strauta foreles jāuzglabā tā, lai viena forele nesaskartos ar otru, saliekot starp tām egļu zariņus.

Ērti foreles uzglabāt pār plecu siksnā nēsājamā ieliektā, sāniem pieguļošā, no klūdziņām pītā groziņā ar veramu pītu vāku.

Var izlīdzēties arī ar mugursomu, kurā ievieto vienu uz otra divus aptuveni vienāda lieluma skalu groziņus. Apakšējā var uzglabāt ēdamo, augšējā — foreles. Dažreiz var gadīties, ka foreles jāuzglabā abos, bet tad jau arī ēdāmais ir sarucis. Taču mugursomai ar groziņiem ir divas nepilnības: pirmkārt, noķerot foreli, vienmēr jānoņem un jāattaisa mugursomā, otrkārt, mugursomas brezents samazina gaisa cirkulāciju.

Pārbraucot mājās un izņemot no groziņa lomu, var gadīties, ka dažām forelēm vairāk vai mazāk ir atdalījusies galvenā asaka. Lai nākošo reizi tas neatkārtotos, Paanalizējiet, kas darīts nepareizi.

PAGATAVOŠANA

Daži kulinārijas lietpratēji strauta foreles gaļu vērtē klasi augstāk par laša vai varavīksnes foreles gaļu. Tā esot maigāka un gardāka. Tas tā arī varētu būt, jo salīdzinājumā ar lašu ilgstošo vienpusīgo barošanos jūrā strauta foreļu barības dažādība mūsu kristāltīros strautos un upītēs ir daudz lielāka.

Foreļu makšķerniekus var interesēt, kā sagatavot noķertās foreles ēšanai.

Foreli var baudīt jau makšķerēšanas laikā upītes krastos. Nelielai strauta forelei vispirms izņem iekšas (lielāka sagatavošana ilgst ilgāk), nokasa zvīņas, nomazgā, pārgriež gareniski pa mugurkaula asaku divās daļās, izņem asakas, nogriež galvu, spuras, krietni ierī un apkaisa ar sāls un cukura maisījumu un ievieto kādā traukā vai pergamenta papīrā. Sāls cukura maisījumā parasti ir viena daļa cukura un 4—5 daļas sāls. Pēc 4—5 stundām plānākās strauta foreles daļas būs jau iesālījušās. To ēd, uzgriežot plānās šķēlēs uz baltmaizes ar sviestu un pēc garšas uzkaisot piparus un smalki sagrieztu sīpolu.

Šādā veidā mājās sagatavo arī lielākās strauta foreles. Sālījuma šķidrumam gaļa vienmēr jāpārsedz. Ieteicams uzlikt arī nelielu slogu. Pirmo asiņaino sālījumu nolej un uzlej jaunu. Jo ilgāk grib iesālīto foreli uzglabāt, jo stiprākam jābūt sālījumam. Šādi sagatavojot, strauta forele nezaudē īpatnējo patīkamo garšu.

Aukstā ūdenī ieliek dilles, krietni daudz sāls un notīrītas strauta foreles. Uzvāra un pēc tam uz mazas uguns tur vēl apmēram 15 minūtes. Šķidrumam ļauj ievilkties (20 minūtes). Ēd pārlietas ar izkausētu, bet ne sagrauzdētu sviestu. Labi garšo ar rupju rudzu maizi.

Foreles novāra ļoti mazā, stipri sālītā ūdenī. Pirms ēšanas pārlej ar citrona sulu. Ēd ar rupju rudzu maizi un sviestu.

Uzvārītā ūdenī, kurā mizšķīdināts vismaz 250 gramu sāls (uz 1 litru ūdens), ieliek strauta foreles. Vāra, līdz zivs acu āboli paliek balti, cieti un veļas ārā. Tad foreles izņem no ūdens. Lielākās jāvāra attiecīgi ilgāk un vajadzības gadījumā jāpieber sāls. Ja ūdenī redzamas atsevišķas asins daļiņas, zivis jāturpina vārīt. Ēd karstas vai aukstas.

Strauta foreles vāra ūdenī ar vīna un vīnetiķa piedevu.Ēd karstā vai aukstā veidā mapkaisot ar sasmalcinātiem pētersīļiem un nelielu piparu piedevu.

Strauta foreles arī sautē ar sīpolu, pētersiļu, lauru lapu, muskata rieksta, sāls un piparu piedevām.

Daudzi prasmīgi sviestā izceptas strauta foreles nemaina ne pret vienu citu pagatavošanas veidu. Ēd siltā vai aukstā veidā ar rupju rudzu maizi, bet piedevām citronu vai labi pagatavotus, ne pārāk stiprus mārrutkus.

Ir vēl daudz citu strauta foreļu pagatavošanas veidu. Mūsu garša ir tik dažāda, it sevišķi jautājumā par piedevām strauta foreļu pagatavošanā. Daži, piemēram, saka, ka citrons, sviests un garšvielas tikai bojājot foreles īpatnējo garšu. Pamēģiniet paši!

UPĪTES SIMFONIJA

Foreļu upīte, tā ir upītes tuvākā apkārtne, krasti, gultne, ūdens, foreles un — ūdens plūsmas īpatnējā čalošana. Katrai upītei ir sava, savādāka skaņu plūsma. Sava valoda, kas savādāka katrā gadalaikā. Foreļu upīte nav iedomājama bez skaidrās čalošanas, tāpat kā putns bez dziesmas vai cilvēks bez valodas. Pavasarī upītes krasti pilni auksta, pelēka, nemierīga ūdens. Upītes valoda ir spēcīga, pasmaga, pat dobja. Visā tecējumā tā nav pilnīgi vienāda.

Vasarā tās čalošana izsmalcinātāka, dzidrāka, melodiskāka. Tā saklausāma vairs tikai atsevišķās vietās, atsevišķos posmos — straujumos, krācēs un kritumos. Citur ūdens kļuvis kluss, mierīgs, plūst pavisam nedzirdami.

Sevišķi iespaidīga upītes valoda ir nakts klusumā, kad zudusi žilbinošā dienas gaisma, neredzamas kļuvušas spilgtās, mainošās ainavas, apklusušas visdažādākās skaņu plūsmas. Kaut reizi paklausieties upīti naktī! Dzīvi strauta čalošana ietverta A. Žilinska dziesmā «Pie strauta», Šansī provinces ķīniešu tautas dziesmā «Burbuļojošais strautiņš», bet foreles straujums, temperaments un dzīvesprieks — F. Šūberta dziesmā «Forele» un šīs dziesmas tēmās «Foreļu kvintets».

Makšķerēdams dažkārt brienu pa upi. Upe ar saviem taisnajiem posmiem, asajiem pagriezieniem, koku lapotni, pārkritušajiem kokiem, pārmestajām laipām, tiltiņiem un tiltiem liekas kā pasaku aleja.

Katrs solis šajā alejā paver citādākas, vairs neatkārtojamas ainavas. Gar malām augošie koki un krūmi savijušies kopā un veido it kā vārtus. Šīs alejas malās zied baltās un dzeltenās vizbulītes, zilie vizbuļi, gailenes, purenes, kreimenes, aug brīnišķīgu formu paparžu krūmi.

Plaukstošu paparžu noteiktās kontūras man atgādina skaidros un harmoniskos antīkās pasaules ornamentus. It sevišķi saglabājušās atmiņā papardes Bērzonītes un Ābeļu upītes krastos.

Rudens pusē, makšķerēšanas starpbrīžos, neizkāpjot no upītes, jūs baudāt savvaļas upenes, kazenes un riekstus. Vietām zaļumu un lapotnes jumts ir biezāks, necaurredzamāks, vietām tas ir plānāks. Saules stari, izlauzušies cauri lapotnei, kustīgajā ūdenī veido nemierīgas, skrejošas ēnas visdažādākajās variācijās, formās un apgaismojumos. Īpatnējs satraukums rodas, kad šo kustību un gaismas efektu mudžeklī parādās košā, biklā forele.

Šajā alejā jūs ar pilnu krūti ieelpojat svaigo, aromātu pārpilno gaisu, gūstat labsajūtu, atpūšaties. Bieži jūs jūtat vēlēšanos daļu no savas labsajūtas un prieka atdot kādam citam. Tādam cilvēkam, kurš ir nomāktā omā, sliktā garastāvoklī.

Kā no citas pasaules līdz jums pienāk ceļa troksnis, auto signāli, traktoru rūkoņa, atsevišķas cilvēku balsis.

Brīžiem medīdamas lec strauta foreles. Tās lēciens ir viens no patīkamākiem notikumiem forelistu gaitās. Vēlā vakarā, kad tumsas dēļ esat beiguši makšķerēt, vai arī rīta agrumā, kad tumsas dēļ vēl nevarat sākt makšķerēt, jūs varāt tikai pabrīnīties, kādos seklumos medī strauta foreles.

Katra zivs lec savādāk. Esam redzējuši un dzirdējuši līdakas lēcienus - rijīgus, spēcīgus, tālu dzirdamus. Tādi lēcieni kā strauta forelei nav nevienai citai zivij. Precīzi, apvaldīti, klusi — tikai neliels troksnis. Lēcienā radušos ūdens apļus jau nākošajā brīdī izdzēš mūžam dzīvais kustīgais upītes dzidrais ūdens.

„Ne katru reizi no lēciena var noteikt foreles lielumu Vislielākie pārsteigumi var gadīties rītausmā lielāku dziļumu sākuma un beigu sēkļos.

Ilgu laiku biju nesaprašanā, kāpēc tik spēcīgai zivij tik klusi, apvaldīti lēcieni. Atbildi guvu nesen rudenī, kad novēroju, kā strauta foreles ķēra mazās zivtiņas Šoreiz lēcieni bija pat spēcīgāki un spalgāki nekā līdakai. Droši vien apvaldīto lēcienu izskaidrojums rodams apstāklī, ka kaut kāda ūdenī iekrituša kāpura dēļ spēks lieki nav jātērē. Kāpuru taču var satvert tikpat viegli un graciozi kā uzlasīt ogas.

MANS NEREDZAMAIS LOMS

Kad pēc makšķerēšanas dodos mājup, vienmēr esmu guvis kādu lomu, kaut arī mājās jāatgriežas... bez nevienas foreles. Bet nekad neesmu pārradies mājās bez mazāka, lielāka vai pavisam brīnišķīga loma, ko citiem nevaru parādīt.

Parasto makšķernieka lomu mēs baudām ēdot. Savu neredzamo lomu es tveru un baudu dabā, aktīvajā atpūtā. Ikdienas gaitās mājās atgriežos no darba, kur visu izšķir skaitļi, formulas, likumi. Daži mani uzskata par sausu cilvēku, kas neprot baudīt dabu, tās skaistumu. Var jau būt. Manu apbrīnu dabā vispirms saista ritms, secība, likumība.

Ziemas beigās, iedami bļitkot uz pēdējā ledus, jūs jau pilsētā dzirdat nepārtrauktu, brīnumsteidzīgu, dzīvespriecīgu un mazliet satrauktu zvirbuļu čivināšanu, kas pulcējušies nemierīgos un arvien pārvietojošos baros. Vēlāk viņi tā vairs nečivinās.

Īsto pavasari makšķernieku vērojumā iedzied cīruļi. Dažreiz dzirdam tos pat jau sniegputeņu laikā. Tad to dziesma ir īsāka, klusāka. Varbūt to klusina putenis ar savām brāzmām? Nedaudz vēlāk saklausām melno strazdu svilpošanu.

Pēc tam jau dzirdam ne tikai atsevišķu putnu dziesmas, bet veselu baru nepārtrauktu dziesmu plūsmu.

Arī rudens un ziemas tuvošanos makšķerniekam pārliecinoši atgādina putni, Septembra beigās pirmās putnu dziesmas pie upītes makšķernieks dzirdēs vēlu no rīta.

Brīžiem, saulei apspīdot vēl pietiekami lapotu, krāsaini košu meža nostūri upes malā, jums paliek baigi no neparastā: nav dzirdamas putnu balsis. Kur palikusi nesenā nepārtrauktā dziesmu plūsma?

Arī redze man sagādā brīnišķīgus, citiem neredzamus lomus Šie lomi ir upītes, tās krastu un tuvākās apkārtnes ainavas.

„Gadalaiku ritumu makšķernieks spilgti uztver un izjūt ainavu pamatkrāsās un šo krāsu maiņā. Aukstie, bezgalīgie baltie plašumi ziemā. Baltuma izzušana un pārvēršanās pelēcīgā melnumā.

Pirmie, atsevišķi izkaisītie spilgtu krāsu punkti apkārtnes pelēcīgi melnā pamattonī: koši dzeltenās māllēpes, dzeltenās gailenes, dzeltenās vizbulītes, violetās silpurenes, zilie vizbulīši, sarkanās zalktenes.

Pēc tam — visdažādāko krāsu ziedi tumši sulīgā pavasara zaļumu pamattonī. Šis pamattonis vēlāk pāriet nogatavojušos augu brūnos, tad dzeltējošos toņos, izbalē, kļūst arvien tumšāks, pelēcīgāks un atkal pāriet aukstā baltumā.

Brīnišķīga ir arī plaukstošo lapu un jauno dzinumu smarža agrā pavasarī. Sevišķi īpatnēji upīšu krastos un nelielajās saliņās smaržo upeņu krūmu jaunie dzinumi un plaukstošās lapas.

Tad ievu, kreimeņu, ābeļu un citu ziedu svaigais aromāts. Katrs citādāks, Ar katru elpas vilcienu jūs baudāt dabas veltes. Pēc tam visdažādāko puķu nektāra piesātinātais un tveicējošais gaiss pļavās, mežmalās. Vēlāk — vīstošu un trūdošu augu smarža. Tad ziema...

Ne vienmēr jūs esat viens upītes krastos, Dažreiz jūs sastopaties ar forelistu visjaunāko paaudzi — vietējiem zēniem. Apbruņojušies ar lazdas kātu, resnu auklu, lielu āķi un vēl lielāku pludiņu, ar auzu tarbu pāri plecam tie pavasaros un pēc lielāka lietus vasarā makšķerē savās zināmās, izredzētās vietās.

Jūs ar viņiem aprunājieties, uzdāviniet viņiem tievu, labu auklu, labus foreļu āķus. Bet viņi savukārt ļoti pārliecināti jūs pamācīs, kur makšķerēt, kur meklēt lielās foreles.

Jūs par viņiem nopriecāsieties, jums liksies, ka pavisam negaidīti esat saticis tuvus, ilgi neredzētus draugus.

Kurš makšķerējot vai citās gaitās nav izjusti priecājies par rītausmu, mirdzošu rasu, nav klausījies upīšu un strautu čalošanā, putnu dziedāšanā, kura atmiņā nav saglabājušās dabas krāšņās ainavas un kurš nekad nav mājās pārradies ar savu neredzamo lomu, tas ir truli un nevērīgi garām palaidis daudzas vienkāršas, taču lielas un paliekošas vērtības.