home  back

Dzīve kā kārtis

Laikmetu griežos

Manis uzrakstītais vēstījums ir atklāts autobiogrāfisks stāsts par dažādiem laika periodiem mūsu valstī. Katrs no mums dzīvo atbilstoši savam pasaules redzējumam un uztverei, ievērojot vismaz kādus no dzīves principiem un cienot vispārcilvēciskās vērtības. Ļoti ceru, ka man tas izdodas.
Guntis Šēnhofs
Valsts vēsture vienā atsevišķā dzīves stāstā.
Elīna Čujanova

SATURS

I grāmata

II grāmata

I grāmata

 

„Visi mums sūtītie cilvēki ir mūsu atspulgs. Un viņi ir sūtīti, lai mēs, raugoties uz šiem cilvēkiem, labotu savas kļūdas. Un, kad mēs tās labojam, šie cilvēki vai nu arī mainās, vai aiziet no mūsu dzīves.” (Boriss Pasternaks)

Ievads

Šis cilvēks manā žurnālistes dzīvē ienāca pirms gadiem sešpadsmit. Pievilcīgs, stalts, īstens latvietis vai vācietis – tik ļoti krievu kinematogrāfistu iecienīts tipāžs. Ienāca avīzes redakcijā, lai izteiktos. „Ar ko viņš varētu būt neapmierināts?” vērojot smalki ģērbto vīrieti, es nodomāju. Šis džentlmenis noteikti nebija no varas pazemotajiem putniem, kuri pēc valsts neatkarības atgūšanas šturmē Latvijas masu mēdijus taisnīguma meklējumos. Izrādījās, ka mans viesis meklē izeju viņa uzkrātajām emocijām. Īsi stādījās priekšā: Guntis Šēnhofs. Kad mūsdienu vara, izgudrojot arvien jaunus un jaunus paņēmienus ieriebt saviem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, atvēzējās pret vissvētāko – viņu bērniem, Šēnhofs neizturēja. Viņš kļuva par vienu no nedaudzajiem godprātīgajiem latviešu inteliģentiem, kurš nebaidījās atklāti paust savu viedokli un asi nosodīja krievu skolu pāreju uz vietējo apmācības valodu. Tas bija 2004.gads.

Guntis kā pedagogs labi saprata: vardarbība pret bērniem ir bumba ar laika degli. Jau pirmajā mūsu intervijā viņš citēja savas vecmāmiņas viedos vārdus: „Kurš nāk ar spēku, tas nāk ar ļaunu.” Un es uz visiem laikiem ielāgoju šo vienkāršo patiesību.

Jūs pavaicāsiet: kāpēc viņš, latvietis, atnāca tieši uz krievu avīzes redakciju? Loģika ir ļoti vienkārša. Latviešu mēdijos viņa patiesību nevēlējās dzirdēt. Tā bija nevietā, neatbilda valsts oficiālās ideoloģijas formātam. Uzklausīja, ierakstīja diktofonā un... izdzēsa.

Pēc šīs mūsu pirmās intervijas bija vēl daudz citu. Šēnhofs vienmēr dzīvi reaģē uz mūsdienu jūtīgiem jautājumiem, problēmām. Jau divdesmit divus gadus viņš vada basketbola skolu „Rīga”. Puse Latvijas basketbola izlases ir viņa vadītās skolas audzēkņi. Nav jābrīnās, ka Guntis kā kamertonis jūt jauniešu vides noskaņojumu. Pirms vairākiem gadiem viņš nolēma veikt savas skolas jauno sportistu anketēšanu. Aptaujas rezultāti šokēja, burtiski notrieca no kājām: vairāk nekā 50% jauno cilvēku nesaistīja savu nākotni ar dzimto zemi! Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, cilvēku emigrācijas tempi aug ar katru gadu, jaunieši pamet dzimteni... Turklāt gan krievi, gan latvieši. Teritorija burtiski tukšojas acu priekšā.

„Vai mūsu valstij ir perspektīvas? Vai par šādu neatkarību mēs sapņojām?” Šēnhofs samulsis jautā. Mūsu vadoņi izputinājuši valsti, iedzinuši neiedomājamos parādos, bet, lai sabiedrības uzmanību novērstu no nopietnākām problēmām, sarīda cilvēkus, regulāri izspēlē nacionālo kārti. Bezgalīgi piesauc okupāciju un deportāciju. „Lai gan, ja pietiktu prāta pavērst skatu uz lielā austrumu kaimiņa pusi, mums pavērtos reālas izredzes rāpties ārā no bedres”, viņš ir pārliecināts. Tā vietā latviešu nacionālisti mēģina ar Krieviju runāt ultimātu valodā, nepārtraukti atgādinot par baigo – 1940.gadu. Šis ceļš ved uz nekurieni. Turklāt kādreizējie valsts līderi arī paši veicināja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā.

Precizēsim: to saka cilvēks, kura ģimene skarbi cieta no padomijas, cilvēks, kuru agrā bērnībā kopā ar tuviniekiem izsūtīja uz Sibīriju. Bet! Padomju varu un komunistus politrepresētais Guntis Šēnhofs nekad nav asociējis tikai ar Krieviju un krievu cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievija un tās tauta 1917.gadā, kā arī vēlākajos gados pēc pilnas programmas dabūja izjust uz savas ādas padomju varas komunistu represijas. „Un šajos represīvajos orgānos ļoti aktīvi izpaudās dažāda ranga amatos diemžēl arī latvieši... Tostarp jau Latvijas notikumos 1940.gadā mūsu tautieši atkal bieži vien piedalījās okupantu rīkotajās represijās. Lai cik skumji ir to atzīt, bet paši kaismīgi nodeva savējos – vai skaudības, vai kompleksu dzīti, ziņoja par saviem kaimiņiem, par tuviniekiem. Nesen pacēlu arhīva dokumentus, vēlēdamies uzzināt, ar kā piespēli mēs esam nopelnījuši šādu likteni.

20.gadsimta 50.gadu sākumā taču nenotika masveida deportācijas – izsūtīja tikai pēc ziņojumiem. Izrādījās, ka bija „parūpējies” tēva brālis. Kad manam vectēvam no mātes puses atņēma pilnīgi visu – dzīvojamo māju, viesnīcu, veikalu, restorānu – bijām spiesti lūgt patvērumu mana tēva radinieku lauku mājā. Redzams, tas neiekļāvās tēva brāļa plānos, viņš nevēlējās dalīties ar mums dzīves telpā. Tā kā mūsu gadījumā jau nu pilnīgi noteikti krievi primāri nebija vainīgi. Teikšu vairāk: sibīrieši uzņēma kā savējos, palīdzēja mūsu ģimenei izdzīvot...”

Kā gan pēc visa tā latvietis Guntis Šēnhofs var turēt ļaunu prātu uz krieviem? Viņš pret tiem izturas ar cieņu. Pastāvīgi uzsver: „Latvieši pārāk pārņemti ar savu valodu. Tomēr esība nosaka apziņu. Manā dzimtajā Kuldīgā nav neviena krieva, kurš nerunā latviski. Jo tur vienmēr pastāvēja dabiska latviska vide un visi apguva valodu – normālā, civilizētā veidā, nevis ar spēka metodēm. Neviens neuzspieda un nepiespieda. Viss notika pats no sevis. Rīgā un Latgalē ir cita situācija – nav tik izteikta latviska vide. Un ko tagad – uzspiest patiesību ar spēku vai izmest daļu sabiedrības ceļmalā?”

Mēs ar Gunti esam daudz runājuši. Par dzīvi, par laiku, par to, kas notiek Latvijā, par viņam tuviem cilvēkiem. Tā maz pamazām viņam dzima grāmatas ideja – caur savas ģimenes biogrāfiju pieskarties arī mūsu valsts dažādu laikmetu posmiem. Tajā ir viņa ģimenes saknes, smagā bērnība, vieglprātīgā jaunība, studenta gadi, sporta sasniegumi, „spekulēšanas” pieredze, savas vietas dzīvē ilgie meklējumi... Arī atsevišķi mūsu valsts attīstības posmi – sākot no Kārļa Ulmaņa Latvijas laikiem un tam sekojošā padomju perioda, līdz Latvijas otrajai neatkarībai, kura, pēc Šēnhofa sajūtām, jau beigusies. Latvija no Maskavas diktāta nokļuvusi absolūtā, pat pazemojošā Briseles un Vašingtonas ietekmē. Kas ir labāk? Nopietns jautājums. Un ļoti, ļoti diskutabls, ja runa ir par vienkāršiem cilvēkiem, tautu. Veiklajiem, izmanīgajiem zēniem, protams, šis ir zelta laikmets. Grāmatā ir arī autora iespaidi un pārdomas par pagātni un tagadni. Par mežonīgā pēcpadomju kapitālisma zvērīgo tēlu, par vilšanos mūsdienu valsts pārvaldē. Visi vēstures grieži kā spogulī atainojas cilvēku likteņos. Šī grāmata ir arī par to, kā kolektīvie labie nodomi reizēm pārtop ļaunumā, bet kaut kas, šķietami absolūti infernāls, salīdzinājumā pēkšņi iegūst cēlus vaibstus.

90.gados Šēnhofa ģimenei izdevās atgūt padomju laikā atņemtos senču īpašumus. Kas no visa tā iznāca? Par to arī šeit ir stāsts – maksimāli godīgi un atklāti...

Šēnhofs atzīstas: „Mans mērķis – atklāt kailo patiesību. Bieži neērto, vietumis pat pagalam netīkamo. Ceru, ka grāmata kļūs par reālu informatīvo avotu dēlam, mazbērniem un jaunai paaudzei kopumā. Jaunatnei jāzina patiesība, jo mūsdienu politiķi diemžēl ne vienmēr korekti ataino kā agrāko laiku Latvijas vēsturi, tā arī esošo.”

Runājot par manu lomu šajā projektā, tā ir ļoti pieticīga. Es tikai uzmanīgi uzklausīju Gunti Šēnhofu un palīdzēju viņa domas uzlikt uz papīra.

Lasiet – būs interesanti!   Elīna ČUJANOVA

 

„Pagātne ir cilvēka dvēseles dzimtene. Reizumis mūs pārņem ilgas pēc jūtām, kuras savulaik esam piedzīvojuši. Pat skumjas pēc agrākiem laikiem.” (Heinrihs Heine)

Dzimtas ligzda

Augusta saule tuvojas zenītam. Debesīs peld dīvaini mākoņi: rau, ducis aitiņu, aiz tām gotiņa Māra, viņai seko vistiņa ar cālēniem, bet fantasmagoriju noslēdz uzticamais ģimenes draugs – suns Arčijs. Es pazīstu viņu kontūras, tie ir mūsu mājas mīluļi. Arī mammu ar vecmāmiņu un vectēvu saskatu tur – debesīs.

Mēs traucamies ar motociklu pa lauku ceļu un mani ir pārņēmis nevaldāms prieks. Esmu tikai gadu vecs, sēžu priekšā uz benzīnbākas, tēvs man aiz muguras – viņa rokas spēcīgi tur stūri, aizsargājot mani no visām pusēm.

Rudzu laukos gar ceļa malām sisina cikādes, gaisā virmo zāļu reibinošais aromāts, tauriņi sitas mums sejā, gar ausīm svilpo vējš. Es aizrautīgi smejos, bet dzelzs rumaks trauc uz priekšu, šķeļot plašumus un apdullinot apkaimi ar mežonīgu rūkoņu. Šī brīvā lidojuma bauda ar riska piegaršu pavadīs mani visu mūžu – es vēlāk uz to tiekšos, visur to meklēšu. Bet nekad vairs nespēšu dalīties šais sajūtās ar tēvu. Tās augusta dienas mirklis vasaras izskaņā ir manas vienīgās atmiņas par viņu. Bet varbūt es visu to nosapņoju? Ko var atcerēties gadu vecs bērns...

Kur nu vēl iedomāties par to, kas jau tuvākās dienās notiks ar mani un mammu. Tālāko notikumu ainas, protams, bez pēdām izzudušas no atmiņas, it kā tās kāds būtu nodzēsis ar neredzamu dzēšgumiju. Izsūtījums uz Sibīriju uz vairākiem gadiem. Bet par to mazliet vēlāk.

Par visu, ko esmu savā dzīvē sasniedzis, lielā mērā jāpateicas manam vectēvam – Andrejam Grābantam. Viņa gēniem. Vectēvam piemita gan gribasspēks, uzņēmība, enerģija, gan arī daudzas dzīvei noderīgas citas īpašības. Viņu pazina un cienīja ne tikai dzimtajā Skrundā, bet arī visā Kuldīgas apriņķī. Vectēvam piemita teju maģiska ietekme uz cilvēkiem. Bet šai medaļai bija arī otra puse. Vecmāmiņa man bieži stāstīja, cik sāpīgi viņš uztvēra neveiksmes. Vecais Grābants nebija pieradis zaudēt – ne dzīvē, ne biznesā, ne politikā, ne kārtīs. Būdams kaislīgs kāršu spēlmanis, vectēvs ļoti slimīgi uztvēra zaudējumus: mājās atgriezās drūms, noslēdzās sevī, ne ar vienu nerunāja. Viņu šādos brīžos bija labāk neaiztikt – varēja satrakoties. Šī patmīlība vectēvu arī piebeidza...

Ritēja 1959.gada pēdējā diena. Andrejs Grābants pamanījās 31.decembrī, kad visa padomju tauta vienotā sajūsmā gatavojās sagaidīt Jauno gadu, nokļūt uz pieņemšanu pie paša Jāņa Kalnbērziņa – Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja un LKP CK pirmā sekretāra! Kā vispār izsūtīto, neuzticamo latvieti varēja atlaist no Sibīrijas īpašās nometinājuma vietas uz veselu nedēļu uz tālo Rīgu? Visticamāk, arī izsūtījuma vietā viņš paguva nodibināt noderīgus kontaktus, bet varbūt arī izdāļāt kukuļus. Galu galā nekas cilvēcīgais nav svešs arī uzticamajiem partijniekiem- ļeņiniešiem. Īsāk, vectēvs kaut kādā brīnumainā kārtā nokļuva kabinetā pie Latvijas pirmās personas, lai personīgi iesniegtu kārtējo lūgumu par lietas pārskatīšanu un izsūtījuma termiņa saīsināšanu viņam, sievai, dēlam un meitai ar mazdēlu.

Mēs neesam kara noziedznieki, neesam ne slepkavas, ne zagļi, turklāt ar mums izsūtīts mazs puisītis: par ko tad viņu? Jau septiņus gadus esam nolauzuši, vai tiešām tas nebūtu jau pietiekami?

Nē, nevar! Pirmā persona atteica. Lielajam Grābantam neizdevās izpestīt mūs no Sibīrijas. Vectēvs zaudēja... Tikko kājas vilkdams, viņš izgāja uz ielas, apsēdās parkā uz soliņa un nomira ar sirdstrieku. Sāpīgākais, ka līdz ģimenes atbrīvošanai no izsūtījuma bija palicis tīrais nieks – daži mēneši...

Šķiet, šai neveiksmīgajai audiencei bija tikai viens pluss - mūsu ģimenes patriarhs, tās mugurkauls un fundaments rada mūža mieru senču zemē, Latvijā. Jā, vectēvu atļāva apbedīt dzimtajā Skrundā, un visi pilsētiņas un apkaimes iedzīvotāji todien sarīkoja masveida gājienu aiz zārka, saceļot kājās visu vietējo miliciju. Viņa autoritāte bija tik liela, ka cilvēki nebaidījās „sasmērēties” un atnāca pavadīt pēdējā gaitā „tautas ienaidnieku”, no kura apsūdzība tā arī netika noņemta. Tas bija 1960.gada janvāris. Ja vectēvs no augšas spētu skatīt šo manifestāciju, viņš noteikti būtu ļoti apmierināts.

Uz Andreja Grābanta bērēm no izsūtījuma atlaida tikai viņa meitu Liliju – manu mammu. Bet vecmāmiņai Katei, lai kā viņa centās izrauties no Tasejevas, no vīra atvadīties neatļāva.

Kate, neraugoties uz trim gadiem cietumā un diviem izsūtījumiem, pārdzīvoja vectēvu četrdesmit septiņus gadus un nomira 94 gadu vecumā. Viņa bija neliela auguma, ar lielām acīm, ļoti izveicīga, apveltīta ar asu prātu un valdonīgu raksturu. Kā viņa sadzīvoja ar vectēvu, nezinu, bet vecmāmiņa Kate no paša sākuma bija viņa balsts visās lietās. Lai arī tikai ar četru klašu izglītību, viņa daudz zināja, bija ļoti attapīga un pārzināja grāmatvedību. Kaut mūsdienu Latvijā būtu šāda sākumskola! Kate prasmīgi vadīja ģimenes biznesu, un tas attīstījās un plauka. Pirms kara vectēvs bija ļoti turīgs – viņam piederēja vairāk nekā 200 hektāru zemes Kuldīgas apriņķī, saimniecība ar māju, ienesīgi nami Skrundas centrā. Vecmāmiņa arī nebija nabadzīga – ģimenes muiža kalnā vien bija ko vērta! Pēc kāzām saimniecības tika apvienotas.

Vecmāmiņa tikai retumis stāstīja par to laiku, bet no dzirdētā secināju, ka vectēvs bija aktīvs, gudrs, lietišķs, bet viņam arī, protams, bija vājības. Vīns, kārtis, sievietes – klasika visos laikos... Vecmāmiņa, jāatzīst, bija skarba un vectēva izgājienus negrasījās pieciest. Pēc kāda kārtējā izlēciena vecmāmiņa aizgāja uz savu vecāku māju kalnā. Tā bija viņas simetriskā atbilde vectēva izklaidēm. Rezultātā gadījās, ka viņi dzīvoja katrs savā mājā. Iespējams, tāpēc mana mamma arī piedzima vecmāmiņas mājā...

Jā, Katei bija kur atvilkt elpu, viņai bija senču īpašums, bet Grābantam visu nācās pelnīt ar savu prātu. Vectēva biogrāfijā bija daudz dažādu negaidītu pavērsienu. Viņš stāvēja uz savas zemes, elpoja tās gaisu un kopā ar to pārdzīvoja visus vēsturiskos satricinājumus, ko dāsni sagādāja 20.gadsimts. Lūk, vien daži liktenīgi akcenti. Viņš piedzima Kuldīgas apriņķī (Krievijas impērijas Kurlandes guberņā) 1889.gadā – ne pārāk turīgā zemnieka-nomnieka ģimenē. 1905.gadā viņu izslēdza no pamatskolas par revolucionāro darbību. Tā traucēja viņam iestāties citās mācību iestādēs un atrast pienācīgu darbu apriņķa robežās.

Pēc kāda laika Ventspilī viņš tomēr atrada darbu ostā – par melnstrādnieku. Būdams ambiciozs, drīzumā nodibināja kooperatīvu – strādnieku arteli. Protams, viņu uzreiz ievēlēja par priekšsēdi. Bet pēkšņi – iesaukums Krievijas impērijas cara armijā. Kavalērijas pulka sastāvā vectēvs piedalījās Pirmajā pasaules karā, 1915. gadā tika smagi ievainots un pēc hospitāļa atzīts par nederīgu karadienestam. Grābanta kāpums pretī panākumiem sākās 1920.gados – neatkarīgās Latvijas laikā. Viņš sāka no nulles, bet strauji.

„Viss sākās ar siļķu mucu,” vecmāmiņai patika atcerēties.

„Reiz viņš no Ventspils atveda šādu produkciju un uzsāka tirdzniecību. Mūsu apriņķī zivis bija deficīts, tāpēc ātri izpirka, un mucas sāka pienākt cita pēc citas.” Un tad viss aizgāja. Vectēvs sāka izvērsties – iepirka zemi, lopus, tehniku, lai varētu nopietni nodarboties arī ar lauksaimniecību. Viņš pat zivis audzēja! Viņam piederēja trīs dīķi. Kad bizness sāka nest peļņu, par iegūto naudu uzcēla Skrundā divas divstāvu mājas. Tās atradās divu galveno ielu krustojumā. Vienā mājā pirmajā stāvā izvietojās koloniālpreču veikals, maizes ceptuve un aptieka, otrajā – viesnīca ar dažiem numuriem un restorāniņš ar labu virtuvi un dzīvo mūziku. Visa šī saimniecība bija neliela, mājīga, bet pietiekami atbilstoša tā laika apkaimes prasībām.

Atsevišķs stāsts ir restorāns, kurš drīzāk līdzinājās krodziņam. Duets – akordeonists un saksofonists spēlēja vieglu džezu, pasaules šlāgerus un latviešu ziņģes. Nav jābrīnās, ka vakaros iestādījums dūca kā bišu strops: vīns un alus plūda straumēm, dūmi kūpēja, danči līdz rītam, flirts, mīlas dēkas, reizēm arī gadījās pa ģimenes skandālam. Bet pie kāda galdiņa trokšņaina kompānija noteikti sita zoli – šī kāršu spēle Latvijā joprojām ir iecienīta. Latvieši vienmēr pratuši atpūsties! Īsāk izsakoties – bizness plauka! Visas šīs saimniecības gada apgrozījums sasniedza 50 tūkstošus latu – tolaik tā bija milzu nauda! Salīdzinājumam – trīs cilvēku ģimene, kura tolaik dzīvoja Latvijas provincē, par 5 latiem varēja pārtikt veselu nedēļu.

Piecu kilometru attālumā no pilsētiņas „impērijas” Grābantam piederēja lauku saimniecība „Pieniķi”, kur līdz padomju varas atnākšanai dzīvoja visa ģimene – vectēvs, vecmāmiņa, mana mamma un viņas jaunākais brālis Andrejs.

Tā kā vectēvs bija arī krietns lauksaimnieks, viņa politiskās simpātijas, neapšaubāmi, piederēja Zemnieku savienībai – varas partijai. Tās dibinātājs bija Kārlis Ulmanis – vienlīdz slavas apvīta un pretrunīga personība pirmskara Latvijā. Politiķis, kurš pēc apvērsuma 1934. gadā sagrāba varu jaunajā, neatkarīgajā Republikā, iedibināja valstī diktatūru, izdzenāja parlamentu un aizliedza partijas. Bet tas viss beidzās ar to, ka 1940. gadā klusām – paklusām Ulmanis atdeva valsts suverenitāti, uzrunājot tautiešus ar aicinājumu: „Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savā!” Vai tas bija pareizs lēmums? Jautājums diskutabls...

Lai gan, jāatzīst, ceturtais Latvijas prezidents tiešām bija labs saimnieks. Viņa diktatūra sakrita ar ekonomisko pacēlumu, kas ilga sešus gadus. Otrā pasaules kara priekšnojautas palielināja produktu pieprasījumu, kas bija Latvijas eksporta galvenais dzinulis. Anglija un Vācija veidoja gaļas konservu un sviesta rezerves. Kārlis Ulmanis tautas acīs ātri iemantoja laba saimnieka slavu. Turklāt prezidents nedancoja pēc oligarhu stabules un rūpējās arī par trūcīgajiem. Piemēram, būvēja namus laukstrādniekiem. Arhitekti pat izstrādāja īpašus projektus šādiem tipveida namiņiem. Neslikti klājās arī turīgajiem zemniekiem: Ulmaņa valdības viens no galvenajiem uzdevumiem ekonomikā bija graudu, piena un gaļas produkcijas augstu iepirkšanas cenu uzturēšana.

Rīga nepazina rindas un preču deficītu veikalos, bezdarbs nebija augsts. Tāpēc var saprast mūsdienu vecākās paaudzes latviešu nostalģiju pēc tiem laikiem. Vērojot šābrīža realitātes, esmu pārliecināts, ka šo laiku politiķiem ir pēdējais laiks izšķirties par šāda valsts pārvaldes modeļa ieviešanu. Runājot par vectēvu, viņš ar savu verdošo enerģiju ātri kļuva par prezidenta Ulmaņa atbalsta figūru Kuldīgas apriņķī. Kad„tautas vadonis” viesojās mūsu pusē, uzrunāja iedzīvotājus

nevis no kaut kādas tribīnes, bet gan no vectēva mājas balkoniņa Skrundā. Grābants ar to ļoti lepojās.

Savas dzimtas ligzdu es apciemoju vairākas reizes gadā: tā ir tikai 150 kilometru attālumā no Rīgas. Noteikti iegriežos paklanīties dzimtas kapiņiem un palūgt piedošanu maniem mīļajiem senčiem, īpaši vectēvam. Tikai – vai piedos?...

Pašlaik vectēva Skrundas īpašums pieder vietējai pašvaldībai, tur atrodas aptieka, veikals, poliklīnika un infekcijas slimnīca. Kāpēc pašvaldībai, bet nevis man? Labs jautājums. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valdība atdeva man visus ģimenes īpašumus, kurus padomju vara bija konfiscējusi no vectēva – „budža” un diktatora līdzgaitnieka – 1941. gada martā. Atdot jau atdeva. Tikai sanāca tā, ka ar lielāko īpašumu daļu es izrīkojos ārkārtīgi vieglprātīgi. Bet par to vēlāk, kad nonāksim līdz skarbajiem 90. gadiem. Kopš tā laika aizritējuši jau gandrīz trīsdesmit gadi, bet man, ikreiz atceroties šo stāstu, kamols kaklā. Ir par ko izsūdzēt grēkus vectēvam, ir...

Tā sagadījies, ka kapsēta, kur atdusas manējie, ir tieši pāri ceļam – pretī Grābanta bijušajai „impērijai”. Tikai mana tēva – Kārļa Šēnhofa – šai zemītē nav. Viņa vietā dus patēvs, kurš bija man līdzās pusaudzim tik svarīgajos gados. Bet, kur ir mana tēva kaps, es pat nezinu...

Diez vai būtu jābrīnās, ka aresta un izsūtīšanas sarakstos mana „budžu” ģimene bija pirmajās rindās? Tiesa, visagrāk cieta manas vecmāmiņas brālis – pazīstamais Rīgas jurists Ādams Šteinbergs. Viņš vadīja kādu Latvijas arodbiedrību un arī bija aktīvs Ulmaņa režīma atbalstītājs. 1940.gadā tika arestēts, bet pēc gada nošauts Rīgas Centrālcietumā.

Bet 1941.gada 23.martā Raņķu pagasta īpašā komisija trīs cilvēku sastāvā, saskaņā ar Latvijas PSR 14.marta lēmumu, pārņēma, pareizāk būtu teikt: nacionalizēja visu Andrejam Grābantam piederošo kustamo un nekustamo īpašumu, tai skaitā transporta līdzekļus, lauksaimniecības inventāru un pat lopbarību.

Bet jau 1941.gada 14.jūnijā ieradās pakaļ ģimenei, kura tolaik bija pārvākusies uz „Birzniekiem”, vecmāmiņas vecāku mājām. Manai mammai tobrīd bija 14 gadu, viņas brālim Andrejam seši. Vectēvu, līdztekus budža lietai, apsūdzēja par pretpadomju aģitāciju pret PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām un dalību aizsargu organizācijā. Tomēr no arhīva dokumentiem, kurus man izdevās saņemt, kļūst skaidrs, ka vectēvu 1941.gadā nearestēja un neizsūtīja. Viņu vienkārši neatrada. Rezultātā pa etapu uz Sibīriju devās tikai vecmāmiņa Kate un viņas bērni – mana mamma ar brāli. Viņi tika izsūtīti uz Krasnojarskas novadu, Ribinskas rajona Iļjinkas ciemu – uz sovhozu „Stahanovietis”. Vēlāk vectēvs tomēr atradās. Kad atnāca vācieši, atdeva viņam daļu īpašuma un okupācijas laikā turpināja nodarboties ar lauksaimniecību.

Es bieži domāju, kā varēja notikt tā, ka vecmāmiņa ar bērniem devās izsūtījumā, bet vectēvam izdevās izvairīties? Varbūt viņi bija savā starpā vienojušies? Atbildi atradu kādā mammas vēstulē. Neilgi pirms nāves viņa man rakstīja, ka vectēvs izsūtīšanas brīdī bijis Ventspilī – meklēja darbu un mājokli ģimenei. Vecais Grābants labi saprata, ka īpašuma nacionalizācija ir tikai ziediņi. Tiem varēja sekot arī deportācija un pat nošaušana. Atbilstoši Staļina padomju laika likumiem. Tāpēc vajadzēja pasteigties ar dzīves vietas maiņu. Protams, vectēvs metās meklēt patvērumu. Bet atgriezties nepaguva, un sieva ar bērniem devās izsūtījumā bez viņa. Kā ģimene pārdzīvoja šo satricinājumu, vecmāmiņa nekad nestāstīja. Viņa vispār izvairījās no iztaujāšanas par šo tematu. Baidījās lieku reizi muti atvērt. Pat pēc visiem izsūtījumiem, jau pēc pilnīgas atgriešanās Latvijā turpināja baidīties...

Starp citu, saskaņā ar mūsdienu Latvijas ideoloģiju, latviešu tautas masveida izsūtīšanā vainojami tikai krievi: sak’, viņi piesprieda un izsūtīja. Tā nav gluži tiesa. Ļoti aktīvi šajā virzienā darbojās arī mūsu tautieši. Visas darbojošās personas un represiju izpildītāji pret maniem tuviniekiem bija ar latviskiem uzvārdiem. Piemēram, īpašajā komisijā īpašuma konfiscēšanai bija trīs partijas darboņi – Kārlis Zanders, Fricis Zosse un Jēkabs Gobzems. Bet ziņojumus ar vectēva aktivitāšu uzskaitījumu – reālu un arī izdomātu – aizrautīgi rakstīja Markvarts, P. Cērps un K. Jurevics. Latvieši parakstīja arī vectēva un vecmāmiņas aresta orderi. Kuldīgas VDK un Iekšlietu daļas priekšnieku uzvārdi bija Sproģis, Spulle, Paizums-Kiškis. Tā ir rūgta lappuse mūsu valsts vēsturē, bet tāda ir patiesība...
1946.gada rudenī gada rudenī mamma un brālis kā nepilngadīgie guva iespēju atgriezties no izsūtījuma dzimtenē speciālajā bērnu vagonā, kuru organizēja Izglītības ministrija. Vagonu pavadīja Latvijas pārstāvji. Gadu vēlāk mūsu spītīgā vecmāmiņa Kate pēkšņi norāvās no vietas un, nevienam ne vārda nepateikusi, devās uz Latviju. Kā saka, patvaļīgi devās brīvsolī un neatgriezās. Vēlāk jaunajā lietā, pēc atkārtota aresta, tiks ierakstīts: „aizbēgusi no nometinājuma vietas”. Skaidra lieta, viņai bija apnicis izsūtījumā: visi jau sen mājās, bet viņa te viena par visiem...

Kā viņai tas ienāca prātā, bet galvenais – kā izdevās – Dievs vien to zina. Bet vecmāmiņa pamanījās teju gadu nodzīvot savas mātes mājā „Birzniekos”. Beigu beigās viņu tomēr apcietināja un piesprieda 3 gadus labošanas darbu nometnē ar vēlāku izraidīšanu uz nometinājuma vietu. Vienlaikus atņēma arī vecāku mājas „Birzniekus”. Tai laikā mana mamma sastapa manu tēvu. Kārlis Šēnhofs bija apskaužams līgavainis. Jautrs skaistulis, sportists, spēlēja akordeonu un aizrāvās ar meitenēm. Vārdu sakot, bija pirmais puisis ciemā.
23 gadu vecā Lilija bija viņam kā radīta. Cik vien atceros, mamma arī cienījamā vecumā vēl arvien patika vīriešiem.

Manu vecāku kāzas tika svinētas 1950.gadā, bet es nācu pasaulē 1951.gada 9.maijā. Tomēr ģimenes dzīve bija sākusi buksēt, Kārļa Šēnhofa izklaides turpinājās – sākās strīdi, jo mamma to nespēja pieņemt. Bet te vēl piesteidzās nelaime. Piecdesmito gadu sākumā mums atkal atnāca pakaļ. Vectēvu, mammu un viņas nepilngadīgo brāli aizsūtīja uz Rīgu, uz pārsūtīšanas punktu. Mammu pēc brīža atlaida, bet abus Andrejus – vectēvu un viņa dēlu – iesēdināja vagonā uz Sibīriju. Galapunkts – Krasnojarskas apgabala Tasejevas ciems. Vecmāmiņa Kate pēc cietumā pavadītajiem trijiem gadiem tika izsūtīta tieši uz šo ciemu jau agrāk. Mammu neizsūtīja vien tāpēc, ka viņa bija septītajā grūtniecības mēnesī: piedzemdēs vēl ceļā... Paldies, ka vismaz ļāva man cilvēcīgi nākt pasaulē.

Mamma cerēja, ka viņu ar mazgadīgo bērnu liks mierā – vienkārši aizmirsīs un viss. Nekā nebija! Siltā 1952.gada augusta dienā mums pakaļ atbrauca kravas auto ar zaldātiem, atvēlēja pusstundu sakravāties un – uz priekšu. Apjukusī mamma skraidīja no viena kakta uz otru: ko lai ņem līdzi? Tēva blakus nebija. Vienīgi viņš, atšķirībā no vectēva, nevis meklēja patvērumu ģimenei, bet vienkārši gļēvi aizbēga, kaut kur slapstījās. Mēs ar mammu devāmies uz Sibīriju. Trīs mēnešus kratījāmies ledusaukstā vagonā, pa ceļam vēl saslimu ar dizentēriju un knapi izdzīvoju. Protams, bijām paņēmuši ne tās mantas, kuras bija vajadzīgas. Panikā tā parasti notiek.

Ziņojums... Kurš par mums varēja „nostučīt”? Mammai šī doma nedeva mieru līdz pašām mūža beigām. Viņa nesen bija atgriezusies no septiņu gadu izsūtījuma! Bet vecmāmiņa joprojām bija nometinājuma vietā. Vectēvs arī. Turklāt viss bija atņemts, neko no mums paņemt vairs nevarēja. Mums pat nebija kur dzīvot. Vēl par maz bijām sodīti?

Pēc tam, kad viss Grābantu īpašums bija nacionalizēts, mēs pārcēlāmies uz mana tēva Kārļa Šēnhofa vecāku māju. Saimniecībā kopā ar viņa padzīvojušo māti dzīvoja brāļa ģimene.

Protams, viņiem nācās saspiesties, lai izmitinātu nabaga radiniekus. Tomēr mēs, neapšaubāmi, bijām ielauzušies viņu dzīves telpā. Godīgi runājot, mamma nojauta, no kurienes kājas aug. Viņa ļoti lūdza mani precizēt, uzzināt patiesību – šī „likteņa pirksta” vārdu. Jau pēc mammas nāves, 1993. gadā es vērsos pie kāda mana paziņas, kuram bija piekļuve VDK materiāliem. Dokumentu atnest viņš man nevarēja, bet mutiski pateica: „Jūsu izsūtīšanas iniciators ir tava tēva brālis.” Tajā brīdī es dabūju atbildi uz līdz šim neatbildētu jautājumu – kāpēc izdarīja pašnāvību mana vecmāmiņu no tēva puses, neilgi pēc manis ar mammu izsūtīšanas uz Sibīriju. Acīmredzot viņai kļuva zināms, ka autors tam visam ir miesīgais dēls Vilis un šādu triecienu nebija iespējams pārdzīvot. Tēva māte – mana otra vecmāmiņu ielēca akā... Un tomēr man ļoti gribējās redzēt to savām acīm. Kad es beidzot piekļuvu arhīvam un saņēmu izsūtīšanas lietu, izrādījās, ka tajā izmainīta lappušu numerācija. Šķiet, ka kaut kas ticis izņemts. Uz manu jautājumu, vai kāds vēl, izņemot mani, šo lietu bija skatījis, arhivāre pārliecinošu atbildi nespēja sniegt...

 

„Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.” (Frīdrihs Nīče)

Mūsu sibiriāda

Pēdējais deportāciju vilnis no Latvijas notika piecdesmito gadu sākumā. Pēc visiem represīvajiem kanoniem šī izsūtīšana uzskatāma par salīdzinoši „maigu”: cilvēki tika izsūtīti nevis uz bēdīgi slavenajiem Vorkutas lēģeriem, bet uz nometinājuma vietām. Mēs nonācām Krasnojarskas novadā. Tasejevas ciems 200 kilometru atstatu no Kanskas pilsētas ir tipiska Sibīrijas nomale, bet arī tur pilnā sparā kūsāja dzīve. Tasejevā man parādījās pirmie draugi, tur es sāku iet skolā un sastapu savu pirmo mīlestību. Kad pēc deviņiem gadiem mūsu izsūtījums beidzās un posāmies uz Dzimteni – uz Latviju, atceros, ka negribēju nekur braukt, tiepos, pat raudāju! Sibīrija, tās cilvēki un mūsu dzīve-dzīvīte tālumā no mājām uz visiem laikiem atstājusi manā sirdī, lai cik dīvaini tas tagad neliktos, siltas atmiņas. Varbūt tāpēc, ka biju bērns un mani tuvinieki centās padarīt manu bērnību bezrūpīgu, par spīti visām grūtībām. Tomēr tā vai citādi, bet nekādu dižo trūkumu mūsu izsūtījuma laikā es neatceros. Pēc kara visai valstij bija grūta dzīve, cilvēki daudz un smagi strādāja, un mana ģimene nebija izņēmums.

Ceļš uz nometinājumu ir atsevišķs stāsts. Brīnumainā kārtā atceros epizodi uz motocikla ar tēvu, bet mūsu ceļšuz Sibīriju pilnīgi izdzisis no atmiņas. Mamma man par to pastāstīja 80. gadu beigās, neilgi pirms savas nāves. Esjoprojām redzu viņas seju, asaru pilnās acis, dzirdu mīļo balsi. Kopš mūsu sibiriādes pagājuši teju trīsdesmit gadi, bet šī brūce mammai vēl arvien nebija sadzijusi... Pēc īsas un bezjēdzīgas kravāšanās mammu ar mani uz rokām iesēdināja kravas mašīnā, aizveda uz Skrundas dzelzceļa staciju un iegrūda vagonā. Tas jau bija cilvēku pilns – tādi paši nelaimīgie kā mēs. Vecīši, sievietes, mazi bērni... Troksnis, kņada, vaimanas, asaras. Ceļš bija ilgs un nogurdinošs. Ja raugāmies mūsdienu mērogā, Krasnojarska nav nemaz tik tālu. Nu, labi, divas trīs nedēļas vēl var saprast. Bet mēs braucām trīs mēnešus: izbraucām augusta beigās, bet galapunktā nonācām novembrī. Krāsniņa, ko kurinājām vagonā, sildīja nepietiekami. Klabošais vagons, kurā pa visām šķirbām zēvelēja vējš un kurš bija paredzēts lopu pārvadāšanai, ceļā nobeidza daudz izsūtīto. Bojā aizgāja visvārgākie – vecīši un bērni. Pieturvietās mirušos izkrāva no vagoniem un apbedīja tieši aiz uzbēruma. Kā suņus. Cilvēcīgi apbedīt neļāva, bija jādodas tālāk. Sastāvs jau tā ilgi stāvēja kaut kādos mezglu punktos, un mūs tai laikā pārvietoja uz cietumu ar sardzi – lai mēs neaizbēgtu. Kas tie varēja būt par cietumiem, nezinu, bet mamma tā stāstīja.

Ceļā es gandrīz nomiru. Saslimu ar dizentēriju, par ko brīnīties nenācās – apkārt netīrība, antisanitārija. Vieni ēda, citi caur caurumu grīdā kārtoja dabiskās vajadzības – turpat vagonā! Ak, Dievs, cik tas bija pazemojoši! Pirmajā laikā visi cits no cita ļoti kautrējās, bet pēc tam pārstāja. Neko nevar darīt – bija jāpierod... Tomēr brīnumainā kārtā es izdzīvoju. Mamma atcerējās, ka mums bija paveicies ar ceļabiedriem. Daži bija paguvuši paņemt līdzi tā pavairāk produktu, siltu apģērbu un citas ceļā noderīgas lietas. Tātad viņi nebija panikojuši tik ļoti kā mana mamma. Cilvēki žēloja mūs, dalījās ar segām, mannas putru. Tējkannā vārītā lipīgā pļura ar diezgan pretīgo garšu mūsu situācijā esot šķitusi kā debesu manna. Tā kopīgiem spēkiem mani izvilka no viņsaules un atkopa. Ar cilvēkiem mums paveicās arī Sibīrijā.

* * *

Vēlā rudenī mēs beidzot ieradāmies Tasejevas ciemā. Aukstums, neizbrienami dubļi, šķīdonis. Sākumā mūs izvietoja barakā ar zemes grīdu. Un tikai pēc diviem mēnešiem visus izsūtītos izmitināja pie vietējiem iedzīvotājiem. Mēs ar mammu nokļuvām pie ļoti sirsnīgas padzīvojušas kundzes. Viņa mūs uzņēma ļoti mīļi, rūpējās par mani tā, it kā es būtu viņas mazdēls. Saimniecei bija neliels dārziņš, dažas dējējvistas, un viņa mūs dāsni baroja, neko nežēloja. Divus gadus mēs ar viņu nodzīvojām sirsnīgā saskaņā. Vēlāk mums piešķīra mazu atsevišķu istabiņu kopmītņu tipa mājā, un tur mēs dzīvojām jau kopā ar vectēvu un vecmāmiņu.

No tā laika es jau šo to atceros. Mamma iekārtojās strādāt bērnudārzā, vecmāmiņa Kate kolhozā lauku darbos, bet vectēvu pieņēma darbā mežsaimniecībā. Grābantu ātri un pelnīti novērtēja kā gudru darba darītāju un jau drīzumā izvirzīja priekšniekos. Precīzi, protams, nezinu viņa amatu, bet vidējā posma priekšnieks vectēvs bija noteikti. Ar viņa lietišķo tvērienu tas bija likumsakarīgi. Nav jābrīnās, ka pēc neilga laika vectēvs sāka būvēt savu māju. Savām rokām – izsūtījumā! Vecmāmiņa Kate atcerējās, ka tā rezultātā izrādījās viena no labākajām mājām ciemā.Pirms aizbraukšanas uz Dzimteni mamma ar vecmāmiņu to pārdeva – ar šo naudu mēs sākumā iztikām pēc atgriešanās mājās, kur mums nebija pat pajumtes. Vectētiņš nenodzīvoja pusgadu līdz atbrīvošanai no izsūtījuma. Atceros, ka jau Latvijā omīte bieži atcerējās to māju un piebilda: „Grābants bija malacis, ar tādu kā viņš nekur nepazudīsi. Paldies Dievam, mazdēliņ, tu esi iedzimis vectēvā, nevis tai plencī...” Par „plenci”, protams, tika dēvēts mans tēvs. Mamma un vecmāmiņa viņu reti pieminēja ar labu vārdu.

Jo biežāk atskatos, jo vairāk brīnos par mūsu Sibīrijas epopeju. Izrādās, izsūtījumā var kāpt pa karjeras kāpnēm, uzbūvēt savu māju un pat pārdot to! Ja neņem vērā smago ceļu turp, mums tā drīzāk bija nevis izsūtīšana, bet gan pārcelšanās un citu dzīves vietu. Nē, barakas, protams, no dziesmas neizdzēsīsi, bet viss, kas notika vēlāk, līdzinājās vienkārša padomju cilvēka ikdienai. Ar laiku dzīve sakārtojās, viss apkārt mainījās uz labo pusi, ciems pamazām atdzīvojās, cilvēki atguvās pēc smagā kara. Bet mana paaudze, kura karu nesastapa, jau elpoja ar pilnu krūti, izbaudīja bezrūpīgo bērnību un – atbilstoši vecumam – neizbēgamās draiskulības.

* * *

Labi atceros, ko sastrādāju jau tajā, mūsu pirmajā – atsevišķajā mājoklī. Pirms sāku apmeklēt bērnudārzu, es visu laiku mājās biju viens. Biju zinātkārs un ļoti kustīgs bērns. Tuviniekiem nācās mani turēt ķēdē. Nevis šā vārda pārnestajā, bet gan vistiešākajā nozīmē... Mani ar resnu virvi piesēja pie masīva galda, un es brīvi pārvietojos pa māju, bet ārā iziet nevarēju. Bet kas cits pieaugušajiem atlika? Viņi augu dienu strādāja. Cik ļoti es viņus gaidīju mājās – tas vārdiem nav aprakstāms! Vairākkārt mēģināju virvi atsiet, bet vectēvs, protams, bija paredzējis arī šādu variantu – jūras mezgls man nebija pa zobam. Parasti pirmā mājās atgriezās vecmāmiņa. Reiz, neilgi pirms viņas atgriešanās, es aizdedzināju mājas koka grīdu. Atradu rūpīgi noslēptos sērkociņus un sāku ar tiem rotaļāties. Četru gadu vecumā nav viegli atrast pienācīgu nodarbi, kad esi piesiets. Bet man tas izdevās... Aizspēlējos ar sērkociņiem tik tālu, ka kaut kas uz grīdas aizdegās. Paldies Dievam, vecmāmiņa paguva laikus atgriezties no darba, ātri apdzēsa uguni, bet grīdā, tieši istabas vidū, tā arī palika pārogļojušies melni dēļi. Ja vecmāmiņa būtu aizkavējusies kaut pusstundu, māja kopā ar mani, visticamāk, būtu nodegusi.

Atceros, kā pirmoreiz iepazinos ar alkoholu. Es jau apmeklēju bērnudārzu, man laikam bija gadi pieci. Reiz kādos svētkos pie vectēva bija atnākuši viesi. Jau krēsloja, un mani aizsūtīja gulēt – gulēju klusu uz krāsns augšas aiz aizkariņa. Bet mani taču interesē, ar ko pieaugušie tur nodarbojas? Klusītēm atbīdīju aizkariņu un no turienes uzmanīgi vēroju viņus. Ko gan tur lej glāzītēs, iedzer, viebjas un uzkož? Mani reizēm ņēma līdzi ciemos, un es jau zināju, ka citās mājās arī dara to pašu, tikai dzer duļķainu šķidrumu no lielām tējas glāzēm. Bet te – dīvainas mazas glāzītes ar kaut kādu dzeltenu šķidrumu. Kur noslēpums? Kad viesi aizgāja mājās un vectēvs devās gulēt, es klusiņām norāpos no krāsns un uz pirkstgaliem piezagos pie galda. Paņēmu no galda kādu neizdzertu glāzīti, pieliku pie lūpām... un manā priekšā pēkšņi izslējās vectēvs! Es apstulbu – baidījos no viņa, klausīju bez ierunām. Pārbīlī noliku glāzi vietā... Bet vecais Grābants bija lielisks psihologs. Viņš nolēma mani pārmācīt un uz ilgu laiku atsita kāri uz spirtotajiem dzērieniem. – Gribi ātrāk kļūt pieaudzis? Aiziet, dzer līdz dibenam! Nu, ja reiz pats lielais Grābants atļauj, es paņēmu glāzi un vienā rāvienā, kā viņi to darīja pie galda, noriju un... aizsitās elpa. – Nu, vēl ieliet? – vectēvs turpināja spīdzināšanu. Es sāku purināt galvu un atgriezos aiz sava aizkariņa. Bet gulēt nespēju. Acu priekšā viss peldēja, man bija nelabi, iekšas izgriezās uz āru. Es gulēju un klusu vaidēju. Vecmāmiņa, ieraudzījusi bērna mocības, piecēla mani un aizveda uz tualeti. Mani šūpoja uz visām pusēm, es tik tikko aizgāju un izgāzu visu sava nelaimīgā kuņģa saturu. Joprojām neciešu „Zubrovkas” smaku. Lūk, kādu labu mācību man sniedza viltīgais vectēvs.

* * *

Es jau stāstīju, ka lielā mērā tieši pateicoties viņam esmu izaudzis par daudzmaz cienīgu cilvēku. Ja vectēvam būtu lemts nodzīvot ilgāk, viņa ieteikumi noteikti būtu pasargājuši mani vēl vairāk no daudzām muļķībām. Lai gan galveno viņš paguva izdarīt – ielikt pamatus manā audzināšanā. Kad sāku iet 1. klasē, Grābants izvirzīja man ļoti skaidru uzdevumu: – Dēliņ, tu esi vīrietis, nākamais ģimenes galva, un ielāgo – lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt labākajam. Vienmēr un visur. Iesākumam tev jāmācās – nevis labi, bet gan teicami. Katru vakaru viņš pārbaudīja manu dienasgrāmatu un burtnīcas. Pieciniekus uztvēra kā esību, bez vētrainām uzslavām. Teica: tas ir normāli, pats par sevi saprotams. Tikko atnesu četrinieku, sākās „piedzīvojumi”. – Tagad tu iesi uz mežmalu, – vectēvs burtiski skaldīja vārdus, – un izvēlēsies bērza žagaru pēc saviem ieskatiem. Ar nolaistu galvu gāju uz mežmalu. Tā kā man bija izvēle, es nolauzu visnekaitīgāko, tievāko zariņu, ar kuru vectēvs mājās mani pēra. Tas nebija sāpīgi, bet ļoti aizvainojoši gan. Citiem bērniem par četriniekiem glāstīja galviņu, deva konfektes, bet mani pēra kā slinku kazu. Tas šķita tik netaisnīgi, ka mani smacēja bezspēcīgs niknums. Bet vectēvs strikti neatlaidās. Ja es atnesu trijnieku vai, nedod Dievs, divnieku, viņš uz mežmalu gāja pats un salauza pamatīgus, treknus žagarus. Grābantam šīs atzīmes bija vienlīdzīgas. Divnieku man praktiski nebija, bet pa kādam trijniekam gadījās. Tad es gāju mājās neierasti ilgi un sāku raudāt jau ceļā. Vecmāmiņa Kate, protams, mēģināja mani žēlot. Tas lāgā neizdevās, jo vectēvs ātri nolika viņu pie vietas. Un viņa, neraugoties uz spītīgo raksturu, piekāpās. Varbūt sirds dziļumos saprata: bez tēva, bez īstas, skarbas dzīves skolas vīrieti no manis neizaudzināt. Sibīrijā vectēvs ne tikai pēra ar žagariem, bet arī daudz ar mani nodarbojās. Skaidroja aritmētiku, ja uzreiz nesapratu. Viņš mani tā bija izskolojis, ka es apsteidzu skolas mācību programmu, risināju grūtos uzdevumus absolūti bez piepūles. Vienā ziņā man bija grūtāk nekā skolasbiedriem. Ģimenē mēs runājām latviski, bet aiz mājas durvīm – krieviski. Lai es galīgi nepārkrievotos, vectēvs sāka mācīt dzimto alfabētu, gramatiku. Mēs rakstījām diktātus, mācījāmies dzejoļus un dziesmas. Tā maz pamazām iemācījos lasīt un rakstīt. Tiesa gan, mācot latviešu valodu, vectēvs nebija pārāk stingrs, jo saprata, ka nav mācību grāmatu, lasāmvielas, sistēmas. Viņš krieviski runāja ļoti labi, gandrīz bez akcenta, jo bija paguvis padienēt Krievijas impērijas armijā. Visu mūžu atceros kādu vectēva domu, kuru viņš ietērpa dažādās frāzēs un diezgan bieži man atkārtoja: – Dēliņ, tev jāsaprot kāda svarīga lieta. Lai kā veidosies tava dzīve, nekad nevaino krievu cilvēkus par to, kas noticis ar mūsu ģimeni. Pie visa vainīgi komunisti un pati krievu tauta no viņiem ir cietusi daudz vairāk nekā mēs ar tevi. – Kaut ko ļoti līdzīgu es arī vēlāk dzirdēju no vecmāmiņas. Vectēvs lāgā nepaskaidroja, kas ir šie komunisti un kāpēc krievi no viņiem cietuši. Kā viņš nebaidījās tā runāt ar bērnu, pat nezinu. Laiks bija bīstams – ja nu es būtu izpļāpājis skolā kaut ko lieku. Bet, mums par laimi, es ne pārāk sapratu, par ko vectēvs runā. Taisnību sakot, mani tas arī maz interesēja – astoņu gadu vecumā! Tāpēc es neko nepārvaicāju, tikai klausījos un viss. Bet šos vārdus es iegaumēju. Kad izaugu, protams, visu sapratu. Atsevišķas epizodes un frāzes izveidoja skaidru ainu un zināmā mērā kļuva par atskaites punktu manā dzīvē. Pret krievu cilvēkiem man vienmēr bijušas siltas jūtas. Bet sibīriešus vispār uzskatu par labāko nāciju pasaulē. Es zinu, par ko runāju, esmu apbraukājis visu pasauli – kur tikai es neesmu pabijis!

Jā – vectēvs ļoti centās, veidoja no manis cilvēku un mācību ziņā sasniedza izvirzīto mērķi. Pirmajās divās klasēs – Sibīrijas skolā – es kļuvu par apaļu teicamnieku. Kad atgriezāmies Latvijā, tur jau diemžēl sākās pavisam cits stāsts. Jau bez „lielā un briesmīgā” Grābanta. Bet par to mazliet vēlāk...

* * *

Grūtā bērnība, rotaļlietas? Lai arī dzīvojām izsūtījumā, Jaungadā un dzimšanas dienā saņēmu diezgan pieklājīgas dāvanas. Vectēvs mēdza tās noslēpt un piedāvāja man sameklēt pašam. Šī spēle bija vesels notikums un sagādāja milzīgu prieku, atrodot paslēptās mantas!
Labi atceros sevi bērnudārzā, kur arī nācās pielāgoties dažādiem apstākļiem, īsāk izsakoties – mācīties izdzīvot. Neslēpšu, gadījās darīt kādam arī pāri vai kaut ko nozagt no virtuves... Ne vienmēr bija iespēja pietiekami un labi paēst, bet mēs ļoti labi pārzinājām virtuves skapīšus. Tā kā šad tad izdevās nočiept kādas oliņas, kotletītes vai sviestmaizītes. Nereti kopā ar draugiem no bērnudārza aizlaidāmies uz upi. Jandāliņš bija briesmīgs – mūs meklēja, bāra, sodīja. Bet mēs atkal laidāmies. Bērnudārzā reizēm likās garlaicīgi. Zēniem kopā ar meitenēm mācīja dejot tautas dejas, bet vai tā ir normālu vīru nodarbe!? Neatceros, ka būtu kādreiz kāvies ar puikām, bet ar meitenēm gan gadījās. Viņas, starp citu, mums pirmās uzbruka...

Jau drīz atklājās, ka Tasejeva nav nekāda nomale, bet ļoti pat simpātisks ciematiņš gleznainās Usolkas upītes krastā. Pie šīs upītes aizritēja ievērojama mūsu bērnības dzīves daļa. Mēs peldējāmies, palaidņojāmies, spēlējām kariņus, makšķerējām. Es uz Latviju atvedu viltīgu un rezultatīvu makšķerēšanas paņēmienu, kas maniem vienaudžiem bija liels pārsteigums. Uz trīs litru burkas uzmaucu un nostiprināju konusu no jumta papes un liku pret straumi. Sadrupināju rupjmaizi burkā, un zivis pašas iepeldēja caur šaurā konusa galu un ārā vairs netika. Sibīrijā šādu tehnoloģiju ļoti labi biju apguvis. Grunduļus ķērām spaiņiem!

Man ļoti patika Sibīrijas klimats: ziema kā ziema – sausa, spalga, sniegota. Arī vasara kā vasara – īsti karsta, tikai īsa. Valdzināja arī taiga. Tikko ienācās pirmās meža zemenītes, mēs uzreiz uz mežu. Pašķir zāli – viss sarkans – pļaviņa kā piebērta ar ogām. Saldas, smaržīgas – tik gardas zemenītes nekad vairs neesmu ēdis. Bet ciedru rieksti? Pasakains kārums! No šīm zemenītēm un riekstiņiem būtu gatavs pārtikt augu gadu – man neko citu nevajadzēja. Toties knišļi mūs vienkārši nobeidza. Jā, tas tiešām bija kaut kāds ārprāts. Sīki, uzmācīgi – tie nāca virsū kā tarāns, aplipināja no galvas līdz kājām, līda degunā, ausīs un dzēla kā neprātīgi. Neglāba pat speciālās maskas – tīkliņi no sīkām stieplītēm.

Pavasarī, kad pirmajos saules staros sāka kust Sibīrijas ledus-sniega bruņas, mēs aizrautīgi laidām kuģīšus pa strautiņiem, kurus paši izgrebām no biezās koku mizas. Daba modās, un kopā ar to modās arī vietēji vīri. Nereti ciemā sākās „teātra izrādes”, masveida dūru cīņas – pūlis pret pūli, reizumis pat ar mietiem. Kāvās aizrautīgi, bet tikai līdz pirmajām asinīm. Iemesli bija dažādi, bet visbiežāk vienkārši dzērumā. Nezinu, vai tas bija tikai pavasara trakums, vai vēl kas. Bet skats bija diezgan mežonīgs.

Neraugoties ne uz ko, cilvēki ciematā pamatā bija sirsnīgi, labsirdīgi, ļoti atvērti un jautri. Tiesa, humors bija savdabīgs, jociņi lielākoties uz papīra neizliekami. Šīs prasmes es apguvu visai sekmīgi – tādas lietas pielīp ātri. Turklāt „mātes vārdi” skanēja nepārtraukti – vīri nekautrējās pat no meitenēm, bet arī viņas nepalika parādā, varēja pateikt kādu sulīgāku vārdu. Godīgi sakot, šīs lamas tajā laikā man likās kā sarunvalodas neatņemama sastāvdaļa.

Ģērbšanās stils vīriem arī bija saskaņā ar tā laika lauku modi – kirzas zābaki, tajos sastūķēti bikšu gali, pakausī atstumta naģene. Žanra klasika! Bet meitenes, īpaši vakaros, uzmeta uz pleciem lielus, puķainus lakatus ar bārkstīm un izgāja uz ielas. Staigāja bariņos pa ciemu, dziedāja dziesmas, pievilināja līgavaiņus. Jau drīz kādas dziedātājas valgos iepinās mans jaunais tēvocis – mammas jaunākais brālis, staltais skaistulis Andrejs. Viņam bija tikai 17 gadu, bet Jeļenai – jau pāri 20, kad viņi sāka dzīvot kopā. Viņiem piedzima divas meitas, un mans tēvocis uz visiem laikiem palika Krievijā.

* * *

Sākumā vietējie pret mums, izsūtītajiem, izturējās mazliet rezervēti, bet ar zināmu līdzcietību. Mazliet vēlāk jau sāka uzskatīt par sev līdzīgiem. Neviens un nekad mums nepārmeta tā saucamo „buržuāzisko pagātni” – neapsaukāja par „kulakiem”. Mamma stāstīja, ka pašā sākumā, tikko apkaimē uzzināja, ka atvesti jauni izsūtītie – tai skaitā sieviete ar bērnu uz rokām, pie mums nereti nāca kāds no kaimiņiem. Nesa pienu, kartupeļus, reizēm zivis. Acīmredzot žēloja mani – mazu bērnu – un vēlējās palīdzēt. Jā, sibīrieši, Sibīrijas tauta – tā ir īpaša nācija.

Reiz ziemā atgadījās notikums, gluži kā epizode no padomju laiku kulta seriāla „Ilgais ceļš kāpās”. Astoņu gadu vecumā es jau biju pilnīgi patstāvīgs zēns, mācījos skolā, kopā ar draugiem apsekoju visu apkaimi, bāzu degunu visos caurumos un, protams, kādreiz atļāvos arī viens aizlaisties uz taigu. Gadījās pat aci pret aci saskrieties ar lācēnu, bet, pirms mūs sastapa viņa māte, paguvu notīties. Bet, reiz ziemā, vēlā pēcpusdienā pēkšņi sadomāju doties uz taigu. Es uzkāpu uz slēpēm un neatskatoties laidos uz priekšu – iekšā taigā. Kad attapu, ka esmu apmaldījies, bija jau tumšs. Kurp iet? Kur ir manas mājas? Mani pārņēma nāvējošs izbīlis. Bailes paralizēja gribu, spēki mani pameta, un es apsēdos zem egles. Vienīgais mierinājums – biju silti saģērbies. Bet aiz kokiem sāka rādīties vilki – man šķita, ka tie jau zogas pie manis. Iespējams, ka tā arī bija. Sākās sapņi nomodā un es, liekas, iesnaudos. Pēkšņi tālumā saklausīju balsis, tad ieraudzīju arī lukturu gaismas. Kā vienmēr, vecmāmiņa pirmā bija attapusies un sacēlusi kājās ļaudis... Meklēt devās viss ciems – ar lukturiem un lāpām. Tieši, kā lmā, viņi mani atrada pēc slēpju pēdām. Paldies Dievam, nebija snidzis – nospiedumi bija labi saskatāmi. Citādi man būtu vāks...

Ļoti labi atceros savu pirmo skolotāju Rimmu Osipovnu. Viņa bija mūsu klases audzinātāja, mācīja krievu valodu un literatūru. Stalta sieviete vecumā ap 50 gadiem, ar lielu bizi, kas bija aplocīta ap galvu. Viņa bija ļoti labvēlīgi noskaņota pret mani. Varbūt tāpēc, ka man patika un viegli padevās viņas priekšmets. Gan skolotāji, gan skolas biedri lāgā nemācēja izrunāt manu vārdu. Viņiem vieglāk bija dēvēt mani par Genu, arī uzvārdu rakstīja pa krievu modei – Šenhov. Nu ko – ja Gena, tad Gena...

Mūsu klase bija draudzīga, tajā valdīja musketieru princips: Viens par visiem un visi par vienu! Parādījās arī pirmie draugi. Koļa Zontovičs bija maza auguma gaišmatains puika, Koļa Vladimirovs, Saša Giļerovs – ar iesauku Hitlers. Bet par vistuvāko draugu kļuva Vaļera Daņiļenko. Viņš bija no vienkāršas ģimenes, tēvs bieži dzēra un nereti pacēla pret puiku savu smago roku. Vaļera bija ļoti dzīvīgs, sportisks, attapīgs – viņš iemācīja man slēpot un slidot. Īstu slidzābaku mums nebija, tāpēc izgudrojām progresīvu tehnoloģiju: labi noasinātas dzelzs slidas ar ādas auklu cieši piesējām pie velteņiem. Svarīgi bija ļoti rūpīgi tās piestiprināt, lai konstrukcija turētos stingri. Bet man nebija pat šādu slidu, es tās aizņēmos no draugiem. Neviens neskopojās. Vēlāk mamma parūpējās un sagādāja man slidzābakus – „sņeguročkas”. Tad jau es ar prieku devu draugiem slidot.

Atceros mūsu ekstremālo izklaidi skolas starpbrīžos. Tā palīdzēja mums augt pašiem savās acīs un apliecināties meiteņu priekšā. Izklaide bija šāda: pāri lielam baļķim likām stabilu garu dēli, uz tā abos galos nostājās puikas un sākās lēcieni – viens piezemējas, otrs uzlido gaisā, tikko viņš piezemējas, gaisā uzlido pirmais. Azarts, adrenalīns plūst pāri malām! Bija, protams, arī traumas, bet mums tas netraucēja. Vēlāk mēģināju šo triku ieviest arī Kuldīgas skolā, bet tur lēkājām neilgi: pāris reižu kāds nokrita, sasitās – un ar to viss beidzās.

* * *

No manas Sibīrijas bērnības varu atcerēties tikai vienu nepatīkamu atgadījumu. Mamma bija sagādājusi man labu ziemas mēteli „skujiņas” rakstā, un es ar lielu prieku un lepnumu gāju ar to uz skolu. Reiz pēc stundām mēs, apģērbušies skolas garderobē, izskrējām uz ielas, bet es pēkšņi sajutu grūdienu no muguras. Man garām paskrēja kāds huligāns no citas klases, smejoties atskatījās un meta man sejā: „Fašists!” Šis neģēlis, izrādās, sašķēla manu mēteli mugurpusē ar asu asmeni un aizlaidās. Bet nekā nebija! Mani draugi to redzēja un dzinās viņam pakaļ. Panāca un sadeva tā, ka maz nelikās. Viņš dažas dienas pat uz kolu nenāca. Bet mans mētelis bija pagalam. Atnācu mājās, kā ar ūdeni apliets. Mamma satraucās, sāka raudāt. Tad abas ar vecmāmiņu sēdās to labot, visu akurāti sašuva. Tomēr labotā vieta vienalga bija redzama. Bet citādi es nejutos apdalīts, man viss bija tāpat, kā citiem.

Ar Sibīriju saistīta arī mana pirmā bērnu dienu mīlestība. Gaļina Rassadovska – pasakaina meitene, īsta krievu skaistule, kura iekaroja manu bērna mazo sirdi. Slaida blondīne ar garām bizēm, gaišu, apgarotu seju un milzīgām acīm. Priekš saviem gadiem pārāk nopietna un stingra. Viņa nedraiskojās, neskraidīja pa skolu, teicami mācījās. Es mēģināju Gaļas uzmanību pievērst kā prasdams, atbilstoši saviem gadiņiem: raustīju aiz bizēm, slēpu viņas burtnīcas. Bet Gaļa uz mani raudzījās no augšas uz leju, kā uz pajoli: sak’, nu, ko gan no tevis var gribēt? Tiesa, pāris reižu ļāva man sevi pavadīt līdz mājām, panest portfeli. Pat par spīti tam, ka mīlestība bija, kā man likās, bez atbildes – viņa pievilka kā ar magnētu. Bet tad pēkšņi mamma un vecmāmiņa paziņoja, ka mēs pošamies braucienam uz mājām, uz Latviju. Kādu histēriju es sarīkoju! Dauzīju ar kājām, kritu zemē. Viņas bija šausmās... – Brauciet pašas uz savu Latviju! Es nekur nebraukšu! Palikšu šeit viens, nekas – gan izdzīvošu! – es kliedzu tā, it kā mani kāds grieztu.
Un viss tikai Gaļas Rassadovskas dēļ. Es nevēlējos no viņas šķirties. Tā bija katastrofa. Ilgi nevarēju nomierināties, nespēju aizmirst savu Gaļu pat Latvijā, lai gan apkārt bija daudz simpātisku un skaistu meiteņu. Jā... Agrās bērnības mīlestība – grūti izskaidrojama un unikāla...

 

„Visbiežāk cilvēki pamet mazu pilsētiņu,lai sapņotu turp atgriezties. Citi paliek, lai sapņotu aizbraukt.” (Čaks Palaniks)

Saules pilsēta, bērnības pilsēta

Kuldīga... Tiem, kuri nezina, tā ir gleznainākā senā pilsētiņa Latvijas provinces – Kurzemes sirdī, 150 kilometrus atstatu no Rīgas. Man tā kļuva par patiesu atklājumu, kad mēs ar mammu un vecmāmiņu atgriezāmies no Sibīrijas izsūtījuma.
Protams, to, ka savulaik Kuldīga bija Hanzas savienībā, bet 16.gadsimtā kļuva par Kurlandes hercogistes galvaspilsētu, es uzzināju daudz vēlāk – skolas mācību grāmatās. Uzzināju, ka šeit notikušas sīvas Otrā pasaules kara kaujas. „Kurzemes katls”, kur tika ieslēgtas nacistu karaspēka paliekas pirms masveida atkāpšanās 1944. gadā – tas arī ir stāsts par Kuldīgas apkaimi. Friči glābās bēgot, mēģināja tikt līdz jūrai – un daļai tas arī izdevās. Tomēr vairākums sagūla Kurzemes plašajos laukos.

Mani pirmie iespaidi par 60.gadu sākuma Kuldīgu ir it kā cita planēta. Es būtībā pirmoreiz mūžā biju nonācis pilsētā no laukiem. No dziļās Krievijas nomales sādžas ar izšķīdušajām ielām – akurātā, koptā, vācu piparkūku pilsētiņā. Lai gan ne – pilsētiņa, protams, bija latviska! Tomēr ar teitoņu gara arhitektūru un apbūvi – vēsturiskā centra piesātinātā, viduslaiku pilsētiņas plānojumu labirintiem pievītā pilsēta. Katrā ziņā cietoksnis Ventas upes krastā tika celts Livonijas ordeņa krustnešu aizgādībā. Tā senais nosaukums nav nejaušs – Goldingena un Jesusburga. Abi nosaukumi, kā redzam, ir vāciski. Kuldīgas koka arhitektūras mantojums 60 procentu apjomā saglabājies līdz mūsdienām un šobrīd atrodas pretendentu sarakstā uz iekļaušanu UNESCO Pasaules arhitektūras mantojuma sarakstā.

Par laimi, necietusī ugunsgrēkos un karu postījumos – ne Pirmajā, ne Otrajā pasaules karā, kā arī padomju industrializācijas laikā īpaši nepārveidotā Kuldīga bija paradīze 10 – 12 gadu veciem puišeļiem. Eiropā platākais dabīgais ūdenskritums – Ventas rumba – 249 metri! Kā arī Eiropā garākais ķieģeļu tilts pāri upei, kas būvēts pēc seno romiešu paraugiem. Ventā ieplūstošā un caur pilsētas centru līkumojošā mazā Alekšupīte. Noslēpumainās pilis un muižas, parki un skvēri, kārniņu jumti, no Svētās Katrīnas baznīcas skatu torņiem redzamās ainas. Viduslaiku bendes namiņš, kas radīja baiļu trīsas visiem apkaimes bērniem. Šos ievērības cienīgos objektus mēs bijām izpētījuši krustām šķērsām. Nemaz nerunājot par tumšajām šķērsieliņām un pilsētas nomalēm, kur pazinām katru akmentiņu un katru kociņu. Bērnībā koki šķita lieli, bet pilsēta – milzu megapole. Tikai pēc daudziem gadiem, kad biju atklājis sev pasauli ar tās pilsētām un valstīm, sapratu, ka mana dzimtā Kuldīga ir tikai punktiņš visumā. Bet visas pilsētas ievērojamākās vietas varēja savietot dažos kvadrātkilometros.

2004.gadā toreizējā Kuldīgas vara nolēma piesaistīt tūristus, atjaunojot padomju eksotiku kariķētā veidā – īstu kolhoza ēdnīcu ar „šņabi un siļķi”, pionieru līniju un vizināšanos ar veciem, pastāvīgi slāpstošiem zaporožeciem un moskvičiem. Bija ideja izveidot teju 80 kilometrus garu maršrutu ar pieturām sociālistiskā reālisma garā, lai ļautu pilsētas viesiem iepazīt visus komunisma cēlāju darba un sadzīves „jaukumus”. Pieredze tika aizgūta no kaimiņiem Lietuvā, kur pirms dažiem gadiem kāds uzņēmējs pie Druskininkiem ierīkoja Padomju perioda parku – „Grutas”. Lietuvas parks kļuva populārs ārzemju viesu vidū un joprojām piesaista sajūsminātos ārzemniekus, kuriem tā ir eksotika, un viņi paši šim parkam pat piešķīra nosaukumu Leninland un Stalinword. Tomēr Kuldīgā tālāk par plāniem netika. Vai nu nauda neatradās, vai arī atradās, bet tika izšķērdēta... No maija līdz oktobrim pilsēta slīga zaļumos, bet no novembra līdz martam – sniegā. Ziemas bija sniegotas, ne tādas, kā tagad – ar lietu un miglu. Ventas rumbā burtiski mudžēja no zivīm, un mēs, puikas, ar prieku apguvām zvejošanas mākslu.

Vecie ļaudis stāstīja, ka pirms kara zivju nārsta laikā, īpaši pie Ventas rumbas, bija ļoti daudz. Tās centās aizkļūt augšup pa upi. Centīgākās un prasmīgākās sekmīgi pārlidoja pāri Ventas rumbai. Senos laikos vietējie makšķernieki virs rumbas salika milzu grozus un zivis pašas tajos salēca, atlika tikai savākt pilnos grozus.
Bērnībā Ventas rumbā ķēru zivis uz nebēdu! Bēguļoju no inspektoriem kā apsvilis, jo rumbā šāda nodarbe bija aizliegta. Mēs izmantojām visus labumus, kādus upe vien varēja dot bērniem. Tolaik Venta likās dziļāka un nebija tik aizaugusi. Pašlaik viss ir tā aizaudzis, ka pat neticu savām acīm! Neviens nenodarbojas ar ūdenstilpņu attīrīšanu – tas maksā bargu naudu. Agrāk par to bija atbildīga valsts, bet tagad tas nevienu neinteresē.

Pie Ventas mēs pavadījām visu savu brīvo laiku. Ziemā ūdens sasala un mēs gājām slidot. No rumbas lejup pa straumi ledus bija ļoti labs. Kad vēl nesniga, bet tikai sala, varēja labi saskatīt Ventas gultni. Ledus gluds, tu slīdi uz slidām ar 7 – 10 kilometru ātrumu stundā, bet zem kājām – krāšņa zemūdens pasaule. Skaisti! Atpakaļceļam gaidījām autobusu, dažreiz atveda uz pilsētu kāds kravas auto... Toties vasarā Ventas rumbā nereti rīkojām arī paraugdemonstrējumus tūristiem: peldējām, lēkājām, nirām... Tas bija īpašs šiks – parādīt savu mākslu publikai. Mēs sagaidījām, līdz sapulcējās pietiekami daudz dīkdieņu, un sākām rādīt savu trikus. Sarunājām savā starpā: ienirstam, bet... neuzpeldam. Mēs pratām panirt aiz rumbas krītošās ūdens sienas un noslēpties – aliņās, kur ūdens bija līdz krūtīm. Panirstam, nostājamies un skatāmies caur krītošā ūdens spraudziņu, vērojot tūristu reakciju. Mūs neviens neredz! Pēkšņi ievērojam, ka cilvēki sāk skraidīt – sākas panika: bērni noslīkuši! Dažs labs jau paguvis kaut kur piezvanīt – attraucas ātrā palīdzība mūs glābt. Tomēr gan „ātrie”, gan milicija zināja par mūsu izrādēm un, protams, apmierināti jau nu nebija. Zināt jau zināja, bet nereaģēt nedrīkstēja. Ja nu kāds tiešām ir noslīcis?

Vēl viena to laiku izklaide – staigāšana pa Ventas tilta margām. Mēs rīkojām ekvilibristu šovu, zīmējāmies meiteņu priekšā. Paņemam uz krūti 100 – 200 gramus drosmei, un aiziet – izrāde sākas. Veicās, neviens nekad nenokrita. Lai gan gadīties varēja visādi. Iedzert mēs sākām agri – jau 9. klasē. Protams – tā nebija dzeršana, bet tikai lietošanas mēģinājumi. Vēlāk daži ievilkās, bet man, par laimi, šis grēks gāja secen.

Kad atgriezāmies dzimtenē, manas sekmes sāka slīdēt lejup. Arvien zemāk un zemāk. 3.klasē pēc inerces vēl viss bija labi, bet, jo dziļāk mežā, jo niknāki vilki. Īpaši man grūtības sagādāja latviešu valodas rakstu darbi. Krieviski man bija daudz vieglāk. Paldies Rimmai Osipovnai no Tasejevas skolas – pamati tika ielikti stabili.
Pirmajās pārrunās Kuldīgā pedagogi ieteica mammai un vecmāmiņai, ka 3.klasē man labāk sākt iet krievu plūsmā – būs mazāk problēmu. Bet vecmāmiņa ietiepās – ne par ko! Mans mazdēls ir ļoti spējīgs, Sibīrijā bija apaļš teicamnieks un viņš mācīsies latviešu valodā! Bet problēmas tomēr bija. Latviešu valodas rakstu darbos man, kā jau minēju, ilgu laiku bija nopietnas grūtības. Rakstot diktātus, es nekādi nespēju saprast, kur likt garumzīmes un vēl šo to. Sibīrijā vectēvs visādi nopūlējās mācīt man dzimto valodu – lai es galīgi nepārkrievotos. Bet Latvijā vairs nebija stingrā Grābanta ar žagariem...

Ar mani vienā solā sēdējā kāds zēns – Arvīds Segliņš. Viņš bija ļoti sportisks, spēcīgs un visādā ziņā krietns puisis, bet krievu valoda Arvīdam pagalam nepadevās. Un tāpēc centos viņam vienmēr palīdzēt. Skolotāja diktē, es visu ātri uzrakstu un sāku Arvīdam skaidrot, kas un kā. Bet viņš nespēj pat izsekot manis teiktajam. Tad es pagrābju viņa burtnīcu un ātri visu pats uzrakstu, nedaudz izmainot rokrakstu. Tātad rakstīju divus diktātus vienlaikus. Tomēr skolotāja reiz mūs pieķēra. Man ielika vieninieku, Arvīdam – piecinieku. Tā viņa atradināja no „lāča pakalpojumiem” draugam. Latviešu valodas stundās klases biedri centās man palīdzēt – teica priekšā, kā prata. Bet es principiāli nepieņēmu palīdzību, rādīju raksturu: pašam jāapgūst manas ģimenes valoda. Un punkts. Visbeidzot, kad par diktātu saņēmu pirmo trijnieku, man aplaudēja visa klase.

Vienpadsmito, izlaiduma klasi pabeidzu ar diviem četriniekiem, pārējie bija trijnieki. Uz manu sekmju degradēšanos vecmāmiņa reaģēja adekvāti: „Cik žēl”, viņa teica, „ka vectēvs tik agri aizgāja, viņš tevi būtu izveidojis par cilvēku.” Patiesībā vecais Grābants tomēr paguva ielikt krietnus pamatus manā audzināšanā. Uzdrošinos cerēt, ka esmu tomēr izaudzis par daudzmaz sakarīgu cilvēku. Mācības, protams, ir liela lieta, bet nebūt ne viss...

* * *

Mēs no izsūtījuma atgriezāmies 1960.gada maijā, bet dzīvot, protams, nebija kur – viss ģimenes īpašums bija nacionalizēts. Dažus mēnešus mūs izmitināja attāli radinieki – Andrejs un Marija Balandini – pie sevis laukos. Strauji tuvojās septembris – man bija jāsāk iet skolā, bet līdz pilsētai – 5 kilometri. Mammai arī vajadzēja iekārtoties darbā. Pilsētā, protams, bija vairāk iespēju.
Neko darīt – mammai nācās griezties pie kāda sava sena paziņas, ar kuru viņa saskārās vēl pirms Sibīrijas. Viņam bija, kā man likās, smieklīgs vārds – Indriķis Bubindus. Viņš izrādījās brālis Ulmaņlaiku ievērojamai militārpersonai. Tipisks latviešu aristokrāts ar labām manierēm. Tolaik Bubindus bija jau krietni gados, dzīvoja viens un viņam, kā es ievēroju, ļoti patika mana mamma. Viņš mums atvēlēja mazu istabiņu ar virtuvīti savā namā Kuldīgas nomalē. Kā viņš bija saglabājis šo namu padomju laikā, būdams Ulmaņlaika Latvijas armijas ģenerāļa brālis, saprast ir grūti. Bet – kā bija, tā bija. Mēs tur nodzīvojām gadus divus, trīs. Bubindus ļoti rūpējās par mammu, bieži aicināja mūs ciemos savā mājas daļā – cienāja ar labām uzkodām, atvēra pašbrūvēta vīna pudeli. Vīns bija ļoti garšīgs – es noprovēju!

Planīcas ielas rajonā, kur mēs dzīvojām pie Bubindusa, bija vecs šaursliežu dzelzceļš un daudz pagalmu, kur trinās vietējie kriminālie. Viņi bija par mums gadus desmit vecāki, jau vairākkārt ostījuši „zonu” un mums, sīkajiem, šķita ļoti pievilcīgi personāži. Goss, Kečs, Līnis, Finns – iesaukas vien mūs apbūra līdz nemaņai. Bet runas par to, kur kurš sēdējis un kā „atmeties” – tā bija fantastika. Cietuma žargons, dažādi pastāstiņi no dzīves aiz dzeloņstieplēm – mums tas viss likās ļoti aizraujoši un pat romantiski. Turklāt viņiem pastāvēja arī savdabīgs goda kodekss. Dažas tā vērtības es uzsūcu, apguvu un stingri ievēroju tās arī savā turpmākajā dzīvē. Piemēram, viens no cietuma dzīves baušļiem: atbildēt par „bazaru”, proti – par saviem vārdiem – ir ļoti vērtīgs, vīrieša cienīgs bauslis. Ja tu to neievēro, tad neesi īsts vīrs un noziedzīgā pasaule to nepiedod – ļoti nežēlīgi soda. Es reizēm, ar nelielu humora piedevu, aizdomājos – vai mūsu politiķi, ja viņi tur nokļūtu, kas nav nemaz tik nereāli, būtu spējīgi normāli izdzīvot tajā vidē? Turēt solījumu, atbildēt par saviem vārdiem un darbiem viņiem ir tukša skaņa. Atbilde uzprasās pati no sevis... Tātad mums, ielas puikām, tai laikā kriminālā pasaule bija blakus. Vakaros „blatņiku” kompānijas pulcējās pagalmu kaktos, dzēra lētu portvīnu, pīpēja papirosus un gremdējās atmiņās... Par mums būtībā viņiem bija nospļauties, bet prom arī nedzina. Piedāvāja reizēm uzpīpēt un iedzert, mācīja spēlēt kārtis. Tajā laikā, protams, mēs vēl īsti nesapratām, kas ir labi un kas – slikti. Daudziem nebija tēva, nebija kam līdzināties... Kas zina, kur es šodien būtu, ja apstākļi nebūtu pagriezušies man labvēlīgā virzienā. Varēju aiziet pavisam greizi, pa slidenu celiņu. Katrā ziņā pagrabus zem daudzstāvu namiem un šķūnīšus bērnībā biju jau uzsācis „tīrīt”...

Sākot ar 9.klasi mēs pamazām sākām apmeklēt restorānu. Tas bija pilsētā visai slavens iestādījums pie universālveikala. Protams, tajā laikā notika arī komjauniešu reidi – vakaros no restorāna nepilngadīgos dzina ārā. Reidu laikā mēs savas karafītes aizbīdījām uz otru galda malu: tas nav mūsu, mēs tikai paēst ieskrējām, jau ejam prom. Parasti neaiztika, jo kompānijā bija arī vecāki puiši.

Tieši šajā restorānā reiz notika ļoti nepatīkams atgadījums – nežēlīgs kautiņš. Tā iemeslu es neatceros, bet mans draugs Viktors Afoņins – lielisks puisis, nejauši nogalināja cilvēku. Restorānu jau gatavojās slēgt, mūs sāka dzīt ārā, izgājām uz ielas, kur arī izcēlās konflikts. Rezultātā visā šajā jezgā kāds puisis, pēc Viktora sitiena, ārkārtīgi neveiksmīgi piezemējās ar galvu pret asfaltu... Viktors nokļuva cietumā, nosēdēja 15 gadus. Iznāca ārā, un es vēl paguvu viņu sastapt. Bet puisis cietumā jau bija saslimis ar tuberkulozi un drīzumā nomira. Dzīvē liela loma, neapšaubāmi, ir arī veiksmei: par to man bija iespēja turpmākajos gados pārliecināties ne vienu vien reizi. Viktoram nepaveicās...

Mamma aktīvi meklēja pastāvīgu dzīvesvietu, staigāja pa ierēdņu kabinetiem, lai „izsistu” kaut nelielu, bet savu dzīvoklīti. Viņai laikam nebija īsti omulīgi dzīvot pie vecā Bubindusa, nepatika būt kādam parādā. Visbeidzot mammai izdevās un mums piešķīra mazu istabiņu ar virtuvi puspagrabā Kuldīgas centrā – vecpilsētā. Māja atradās tieši pie Alekšupītes. Ļoti romantiska un skaista vieta, bet neviens tur nevēlējās dzīvot mūžīgā mitruma dēļ. Mums nebija izvēles, un šeit mēs trijatā – mamma, vecmāmiņa un es – nodzīvojām līdz 1966.gadam. Es gulēju virtuvē, tā bija mana teritorija – pirmo reizi mūžā atsevišķa. Tur bija arī citi jaukumi. Pirmkārt, ļoti gleznaina apkaime. Tieši aiz loga upīte. Bija iespēja pa kluso aizšmaukt, kad mamma nelaida un ieslēdza mani. Starp citu, tagad pretī mūsu logiem Alekšupītes otrā krastā atrodas pilsētas labākais restorāns „Pagrabiņš”. Kad esmu Kuldīgā, ikreiz šeit ieturu nesteidzīgas pusdienas. Sēžu, atskatos savā pagātnē, un bērnības gadi plūst acu priekšā... Un vēl. Es ļoti lepojos ar savu dzimto pilsētu — kāda tā izskatās šodien. Akurāti bruģētas ieliņas, skaisti sakopti parki. Kuldīga ar savu īpašo šarmu arvien vairāk pievelk, īpaši vasarā, tūristus no visas pasaules. Un lielā mērā par visu to var pateikties pilsētas mēram Ingai Bērziņai. Viņa ar savu darbu neapšaubāmi ir pierādījusi sevi kā īstu Kuldīgas patrioti un ilgus gadus pamatoti bauda mūsu pilsētas iedzīvotāju uzticību un pat mīlestību.

Nez kāpēc, atceroties manus skolas gadus, nāk prātā rindas pēc baltmaizes. Tā bija ļoti garšīga, saldena, ar kraukšķīgu brūnu garoziņu, un bērnībā to nekādi nevarēja atēsties. Mamma sūta mani uz veikalu, bet tur jau stāv kādi 100 cilvēki un gaida pievedumu. Kāpēc bija tik grūti ar baltmaizi? Tikai vēlāk uzzināju, ka tas bija tā laika valsts vadoņa slavenās Hruščova kampaņas dēļ, kad valstī kviešu vietā laukus apsēja ar kukurūzu. Tikai 60.gadu vidū šis marasms sāka izzust. Nepietika ar to, ka pēc kara nomales jau tā atkopās ar milzu grūtībām, vēl notika arī šādi eksperimenti. Tomēr pat 60.gados, kad Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās – Daugavpilī, Liepājā – sāka parādīties daudzmaz normāli produkti: desas, zivis, gaļa un pat delikateses, mēs Kuldīgā netikām lutināti. Ēdām ļoti vienkārši – putru, kartupeļus, kāpostus, reizēm Ventā kādu noķertu zivi.
Savas saimniecības mums tagad nebija, jo pēc izsūtījuma bijām kļuvuši par pilsētniekiem. Mammas algas nepietika, bet, pat ja arī pietika, veikalu plaukti bija patukši – tikai konservi, sulas un šņabis. Kur ņēmām produktus, bet galvenais – par kādu naudu tos pirkām, grūti iedomāties. Varbūt mamma tirgū vienojās ar pārdevējiem par barteru? Viņa bija lieliska šuvēja. Nezinu... Lai gan tolaik mani šādi jautājumi nenodarbināja, uz ielas pastāvīgi gaidīja draugi un, protams, varoņdarbi.

 

„Vienīgais cilvēks, kurš drīkst pateikt, ka esmu vājš, – ir treneris.” (Veins Rūnijs)

Stāsts par kādu pļauku

Ļoti nozīmīgs un svarīgs cilvēks, kuram bija milzīga loma manā dzīvē, ir galda tenisa treneris Roberts Reimanis. Bet pirms tam man bija neveiksmīgs romāns ar boksu. Par šo pieredzi jāpastāsta, lai būtu skaidrība par to, cik svarīga zēnam ir trenera – audzinātāja personība – īpaši augušam uz ielas un bez tēva. - Pēc pāris gadiem, atgriežoties no Sibīrijas, nolēmu uzsākt nodarboties ar boksu. Tas tolaik skaitījās ļoti kruts un populārs sporta veids manā pilsētā. Par treneri strādāja Gunārs Hess. - skarbs, pat nežēlīgs, ar diezgan īpatnējām audzināšanas metodēm. Pirmajos mēnešos treneris mācīja boksa ābeci, bet pēc tam sāka likt arī sparingā viens pret vienu. Cīņa treniņa noslēgumā - tas ir normāli. Bet Hesam reizēm bija ieradums likt mani, mazāk pieredzējušo, pārī ar spēcīgāku. Vārdu sakot, klapēja mani kā boksa maisu. Ar laiku es sāku nedaudz saprast trenera pieeju: viņš vienkārši pārbaudīja manu raksturu. Tā arī teica atklātā tekstā: nekas, saņemies, turi sitienu, izturēsi – būsi cīnītājs, neizturēsi – ej spēlēt šahu. Es neizturēju. Gribēju pamest boksu jau pēc 5 – 6 mēnešiem, bet bija neērti un kauns. Visi puikas paliek, bet es it kā esmu nobijies, parakstos par savu bezspēcīgumu.

Īsāk, izturēju līdz mācību gada beigām, vasarā nodarbības nenotika, un kad septembrī atsākās treniņi, es paklusām notinos. Jā, iespējams, tas bija rakstura vājums. Man vajadzēja saņemties, saspiest gribu dūrē un trenēties vēl intensīvāk – par spīti visiem, bet diemžēl neizturēju... Tiesa, šādās situācijās liela, pat izšķiroša loma ir trenerim. Manā gadījumā Hesam tas neizdevās. Nav noslēpums, ka ir treneri, kuri ātru rezultātu sasniegšanas dēļ forsē slodzes, kas jaunajiem sportistiem nereti ir pārmērīgas, tādējādi vienkārši sabojā perspektīvus puišus. Arī mūsdienās šie jautājumi ir aktuāli.

* * *

Toties ne brutāla un, kā sākumā šķita, ne pārāk vīrišķīga sporta veida - galda tenisa – treneris izaudzināja mani par īstu vīru. Pieslīpēja gan raksturu, gan atbildību, gan organizētību... Daudz ko! Un viss sākās ar to, ka tai pašā rudenī, kad biju pilnīgi pametis boksu, skolā mani pārķēra Roberts Reimanis. Mūsu skolas gaitenī stāvēja galds, un mēs, garlaicības mākti, starpbrīžos uzsitām pingpongu. Reiz ar acs kaktiņu pamanīju, ka atstatu stāv kāds vīrs un uzmanīgi vēro mūs. Spēles laikā viņš pēkšņi pienāca pie manis un sāka aizrautīgi aģitēt uzsākt pie viņa treniņus: laikam saskatīja manī kaut kādus dotumus... Pārliecināja. Pamazām sāku nodarboties. Līdztekus tenisam man bija, protams, arī citas aizraušanās. Vienreiz atnācu uz treniņu, pēc tam nerādījos kādu nedēļu. Patiesībā es. neuzskatīju to par sportu - drīzāk par spēli, izklaidēšanos. Treneris ātri vien saprata, ka es nodarbojos ar ne pārāk piedienīgām lietām. Viņš bija labs psihologs un krietni nopūlējās, lai novāktu mani no ielas dzīves ietekmes.

Talants man, neapšaubāmi, bija, visas gudrības uztvēru no pusvārda, bet, tikko daudzmaz iemācījos – tad arī iepatikās šis sporta veids. Līdz tam brīdim treneris visu laiku cīnījās manis dēļ. Viņš zināja visas pievārtes un nostūrus, kur mani meklēt. Reimanis arī bija dzimis Kuldīgā, dienējis Vologdā un palicis virsdienestā – apsargāja cietumu. Krievijā apprecēja lielisku sievieti – vietējo krievieti – un atveda viņu uz Kuldīgu. Latvijā atgriezās bez naudas, armijas šinelī mēteļa vietā, kurš bija uzvilkts virs civilā apģērba, un šādā izskatā parādījās mūsu skolā. Viņš strādāja par elektriķi, bet no darba brīvajā laikā staigāja pa skolām, aģitēja un vāca savai treniņu grupai bērnus. Galda teniss bija Reimaņa lielā kaislība – tāda, kāda man tagad ir basketbols. Un mani treneri arī staigā pa skolām un meklē nākamās basketbola zvaigznes. Paldies Dievam - vismaz šeit nekas nemainās! * * * - Reimaņa audzināšanas metodes arī bija diezgan skarbas, bet jāsaka – taisnīgas. Atceros kādu gadījumu, kuru nav iespējams aizmirst un ļoti labi raksturo manu treneri, kurš vienmēr zināja, kā un ar kādām metodēm iedarboties uz saviem audzēkņiem. Kādam pietiek ar vienkāršiem vārdiem, pret citu jāpaceļ balss un tā tālāk. Es trāpīju uz ļoti iedarbīgu metodi... Mans treneris bija gudrs cilvēks un izcils psihologs - neraugoties uz to, ka viņam bija tikai četru klašu izglītība... Notika tā, ka es pievīlu savas komandas biedrus. Mēs spēlējām Latvijas jaunatnes komandu čempionātā par pirmo vietu ar Liepāju, un manis dēļ komanda zaudēja ar rezultātu 4:5. Kad rezultāts bija 4:4, man bija jāspēlē izšķirošā spēle ar Jāni Ozolu. Starp citu, mēs joprojām spēlējam, nu jau tikai veterānu sacensībās. Bet tolaik bijām 15 gadus veci. Esmu vadībā izšķirošajā, trešajā setā – 20:11. Ozolam vajag veselus 10 punktus, lai uzvarētu mani. Bet mani no uzvaras šķir tikai viens punkts. Es biju neticami tuvu uzvarai, viens sitiens – un viss! Vai arī pretinieka kļūda. Simtprocentīgs uzvaras variants. Mēs varējām kļūt par Latvijas čempioniem. Sacensības notika Kuldīgā, manā dzimtajā pilsētā. Zālē sēž skatītāji, visa mana klase, meitenes... Un nolēmu pazīmēties, pabeidzot spēli ar efektīgu, skaistu un spēcīgu sitienu – ar savu kroņa sitienu no kreisās. Lai visi redzētu, cik esmu kruts, kāds varonis! Es situ nesitamas bumbiņas, kuras lidoja zemu virs tīkliņa, tāpēc bija riskantas – uz galda tās var trāpīt tikai milzu veiksmes gadījumā. Pēc spēles tehnikas tās mierīgi jāatmet atpakaļ pretinieka pusē un jānogaida nākamā izdevība. Bet es situ! Tas ir tas pats, kā basketbolā mest no centra. Avantūra! Virtuozi, bļāviens! Švīts. Uzsitu vienreiz - garām, otrreiz - garām, trešoreiz - garām. Rezultāts jau 20:17. Treneris skatās caur pieri. Man objektīvi sākās mandrāža, sāku nervozēt un... zaudēju! - Aizspēlējos. Nozīmējos... Gāju prom no galda – tā vietā, lai kļūtu par varoni savas komandas un skatītāju priekšā, vilkos sakauts – uz savu soliņu. Reimanis no sava stūra jau lēnām soļoja man pretī. Jutu - tūlīt kaut kas būs. Precīzi. Pienāca pie manis un ar pilnu atvēzienu ar savu smago roku ieblieza man tādu pļauku, ka ausīs sāka džinkstēt. Es lidoju, lidoju - pretī laimei, bet piezemējos kaktā uz vingrošanas matračiem...

Cik atceros, treneris nekad ne pret vienu tā nebija izturējies. Tā bija pirmā un vienīgā reize. Pret ko viņš atvēzējās? Pret labāko audzēkni! 15 gadu vecumā tas ir baiss pazemojums. Kauns klases priekšā, ko tur - visas pilsētas priekšā! Labāk būtu nositis uz vietas. - Pirmās sajūtas – aizvainojums, tālāk – šausmīgas dusmas. Uz sevi, uz mana kauna lieciniekiem, uz treneri. Es biju pārliecināts: viss, vairs nekādu treniņu – ejiet jūs visi tālu un ilgi!
Nedēļas divas negāju uz treniņiem. Treneris arī nerādījās. Izturēja pauzi. Pakāpeniski man sāka pielekt, ko esmu sastrādājis. Mēs bijām bez pāris minūtēm republikas čempioni! Reimanis tik ļoti loloja sapni izvest mazo Kuldīgu augstā līmenī – lai par mūsu pilsētiņu, par mūsu komandu sāktu runāt galvaspilsētā. Mums bija visas iespējas. Mēs bijām negaidīti tuvu uzvarai, komanda pacentās un lieliski nospēlēja. Bet tad iznācu es - pamatspēlētājs un visu sabojāju. Pievīlu visus - komandu, treneri. Esmu gan nejaucēns: par maz vēl treneris sadeva... - Mans treneris, protams, redzēja un lieliski saprata manu cirku spēles gaitā. Viņš taču savu audzēkni pazina kā raibu suni! Tostarp trenera darbs ir ļoti stresains, īpaši sacensību laikā. Viņš ir nervozi emocionālā saspringumā. Tam ir daudz piemēru. Rokasbumbas sacensībās kāds treneris, kad viņa komanda veica 7 metru soda metienus, pagriezās ar muguru, lai tikai neredzētu, kā tas notiek. Bija gadījumi, kad trenerus ar sirdslēkmi tieši no spēles aizveda uz slimnīcu. - Sacensību laikā trenerim nereti nav iespēju ieviest izmaiņas spēles taktikā, manā gadījumā – uzvedībā. Tāpēc nākas savaldīties un pārdzīvot sevī. Tas vēl vairāk pastiprina spriedzi. Kādā amerikāņu veiktā pētījumā treneriem mērīja pulsu komandu spēles laikā. Dažbrīd pulss sasniedza 160 sitienus minūtē! Proti, gandrīz tikpat, cik pašiem sacensību dalībniekiem. Vai es, puika, toreiz varēju izprast šīs nianses trenera darbā? Tagad, protams, esmu gudrs, pats izgājis visu šo trenera ceļu.

* * *

Bet Reimanis tolaik ļoti pārdzīvoja, kā vēlāk stāstīja viņa sieva. Teica: žēl, ka tā sanāca - aizgāja talantīgs puisis. Analizēja, šaubījās: varbūt bija rīkojies nepareizi, varbūt nevajadzēja tik asi, turklāt visu acu priekšā? Bet es jau biju visu sapratis, nomierinājies un pirmais spēru soli pretim izlīgumam. Pārvarēju aizvainojumu, pievarēju kaunu. Atceros, kad atsāku treniņus, treneris vēl kādu laiku ieturēja distanci. Psiholoģiski ļoti pareizs gājiens – lai es neceltu degunu mākoņos un atkal nesāktu ālēties. Vēlāk Reimaņa sieva atzinās, ka viņš bija ļoti apmierināts un priecājās par manu atgriešanos. Lai gan nekad to man neizrādīja, tikai sausi noteica: labi, trenējies, bet tev jāpierāda sevi turpmāk man jābūt pārliecinātam, ka uz tevi var paļauties gan kā uz cilvēku, gan kā komandas spēlētāju. - Dzīvē ir tāpat: kad tu strādā tikai savā labā – tas ir viens stāsts, bet, kad komandā - pilnīgi cits. Ja cilvēks to nesaprot, dzīve viņu sitīs tik ilgi, līdz viņš to aptvers. Man pietika ar vienu reizi. Reimaņa pļauka atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu mūžu, un esmu viņam pateicīgs par šo mācību. Kad aiz muguras ir komanda vai darba kolēģi, draugi, ģimene, domubiedri, tā ir pilnīgi cita atbildība. Pievilt nedrīkst. Vienkārši nedrīkst, un viss.

Uzsvēršu vēlreiz: Reimanis bija absolūti pārliecināts par to, ko viņš atļāvās pret mani. Treneris prata precīzi aprēķināt gan riskus, gan iedarbības efektu - atkarībā no katra konkrēta audzēkņa rakstura īpatnībām. Tas lieliski ilustrē tā laika un mūsdienu audzināšanas atšķirības. Tagad par galveno tiek uzskatītas bērna tiesības - tādi liberāli demokrātiski standarti. Nesen uz mūsu basketbola skolu „Rīga”, kuru es vadu, ieradās kāda puisēna tēvs ar sūdzību par treneri: viņš it kā esot rupji izturējies pret bērnu,- paaugstinājis balsi, izteicies ne tiem vārdiem. Tātad neatbilst jēdzienam „treneris” un „pedagogs”. Puisēns esot nolēmis pamest basketbolu. Tēvs lūdza manu atbalstu dēla pāriešanā uz citu komandu. Bet es zināju šā trenera metodes: viņš pret audzēkņiem izturējās nevis rupji, bet stingri, principiāli un vīrišķīgi. - Mēs ar šo tēvu norunājām pusotru stundu, mēģināju viņu pārliecināt. Stāstīju, kas vispār ir treneris, kādas īpašības jāieaudzina zēnos spēlētājos un cīnītājos. Glaudīt bērnu pa spalvai nav liela māksla, bet tā nevar sasniegt rezultātus un izaudzināt personību, īpaši mūsdienās. Tādu treneru, kādus šis tēvs vēlējās redzēt sporta skolā – maigu, labsirdīgu, delikātu, – vienkārši nevar būt un tādiem arī nav jābūt. Ar to arī mūsu saruna beidzās. Neesmu pārliecināts, vai puisēna tēvs mani saprata...

Trenerim jābūt stingram, ļoti stingram, un jācenšas izaudzināt ne tikai profesionālu sportistu, bet arī vispusīgu, dzīvei gatavu un atbildīgu cilvēku. Pieeja, metodes atkarīgas no audzēkņu intelekta, kultūras līmeņa, temperamenta un, protams, rakstura īpatnībām. Jāskatās arī uz to, no kādas ģimenes viņš nāk – labvēlīgas vai ne pārāk. Mūsdienu audzināšanas metožu pamatā, kā jau iepriekš minēju, ir Briseles uzspiestās liberālās vērtības, un tā visa rezultātā devalvējas klasiskās, konservatīvās vērtības. Pat degradējas. Domāju, ka tas ilgi nevar turpināties. Un es varu būt gandarīts, ka manos pusaudža gados šīs mūsdienu „vērtības” nebija cieņā. * * * Mans treneris audzināja mūs atbilstoši savai izpratnei un, neskatoties, kā jau minēju, uz tikai četru klašu izglītību, darīja to izcili – ar kvalitātes zīmi. Es viņam būtu gājis līdzi uz jebkuru sporta veidu – kaut uz dambretes pulciņu. Stingrs, bet tai pat laikā taisnīgs un ļoti sirsnīgs.

Vēl viens piemērs – no pašiem senākajiem. Ievērojis, ka es, neizlutināts zēniņš, visu laiku skatos uz viņa lielo rokas pulksteni, treneris kādā jaukā dienā noņēma to un uzlika man uz rokas: - Nēsā, Gunti, es bez tā varu iztikt! Treneris saprata, ka ar mūsu finansiālo stāvokli mamma vēl ne tik drīz spēs nopirkt man pulksteni. Kad atceros šo notikumu, man sažņaudzas sirds un acīs sariešas asaras. Cik ļoti jāprot sajust mazo cilvēciņu, cik nesavtīgam jābūt, lai atdotu man šādu bagātību! Atdot tāpat vien... Tomēr trenera cerības es īsti līdz galam neattaisnoju. Tiesa, par Latvijas jaunatnes čempionu es kļuvu un arī Latvijas jaunatnes izlasē mani iekļāva. Bet... uz īsu laiku, jo no izlases drīz vien atskaitīja. Un - lūk, kāpēc... 1968. gadā PSRS čempionātā Moldāvijas pilsētā Benderos es pavadīju visu nakti ar meiteni no Ļeņingradas izlases. Nekā īpaša, mēs vienkārši līdz rītam pastaigājāmies pilsētas parkā, pāris reižu pabučojāmies un viss. Pēc atgriešanās viesnīcā saņēmu no Ļeņingradas izlases trenera skarbu bliezienu pa seju. Treneris visu nakti bija nogaidījis savu nepilngadīgo audzēkni viesnīcas foajē... Tomēr ar to vēl viss nebeidzās: viņš uzrakstīja ziņojumu LPSR Galda tenisa federācijai. Mani, protams, atskaitīja no izlases. Iemesls - amorāla, padomju sportistam necienīga uzvedība. Ar to arī beidzās mani sapņi par galda tenisa karjeras turpināšanu. Cherchez la femme? Jā, tā varētu teikt.

Es apvainojos uz visiem un visu, nomainīju prioritātes. Sāku aizrauties ar tusiņiem, restorāniem un dažādām citām izklaidēm. Treniņi diemžēl lēni, bet pārliecinoši atbīdījās otrā plānā, bet pēc dienesta padomju armijā vispār pārtraucu nodarboties ar galda tenisu. Jā, zināmā mērā esmu vainīgs trenera priekšā... Atgriezos savā sporta veidā jau cienījamā vecumā, tālajā 1995. gadā. Visus šos divdesmit piecus gadus man nebija absolūti nekādu domu atsākt nodarboties ar galda tenisu. Bet pilnīgi negaidīta tikšanās Rīgas centrā ar man jau zināmo treneri Genādiju Kartuzovu ieviesa korekcijas manos turpmākās dzīves plānos. Genādijs tobrīd jau bija kļuvis arī par galveno sacensību organizatoru Latvijā, tajā skaitā arī veterānu sacensību. Vārds pa vārdam, un viņam izdevās mani pārliecināt atgriezties galda tenisa aprindās. Teikšu atklāti – esmu ļoti pateicīgs Genādijam! Galda teniss man tagad ļoti palīdz uzturēt teicamu formu kā fiziskā, tā arī emocionālā nozīmē. Pēc pusgadsimta es atkal kļuvu par Latvijas čempionu - šoreiz, protams, savā - veterānu vecuma grupā. Veterānu kustība vispār un tieši šis sporta veids ir ļoti attīstīts un populārs ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Notiek ļoti daudz sacensību. Ar saviem draugiem – veterāniem – esmu apceļojis gandrīz visu mūsu planētu, piedaloties Pasaules, Eiropas čempionātos un daudzās citās dažāda līmeņa sacensībās. Pie tam regulāri uzlādējos ar ļoti pozitīvām emocijām un enerģiju! Neapšaubāmi, galda teniss man palīdz dzīvot aktīvu, pilnvērtīgu un visplašākajā nozīmē – piesātinātu dzīvi.

Bet atgriežamies pie mana audzinātāja - trenera Roberta Reimaņa. Viņa lomu un neatsveramo ieguldījumu manā dzīvē, kā jau iepriekš minēju, esmu novērtējis un nekad to neaizmirsīšu... Tagad manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā regulāri rīkoju ikgadējos Roberta Reimaņa piemiņas turnīrus. Šogad tas jau būs desmitais pēc kārtas. Līdz tam – arī kādus gadus 10 rīkoju šādus turnīrus par godu savam trenerim, kurš arī pats vienmēr ar prieku apmeklēja šos pasākumus. Un esmu apņēmies to darīt līdz mūža galam. Atklāšanas ceremonijā jaunajā sporta skolas zālē paceļam Latvijas karogu, pulcējas daudz dalībnieku. Esmu nodibinājis arī ceļojošo kausu. Sacensību noslēgumā noteikti bankets un visi kopā atceramies mūsu Robertu... - Tad nu – ja pasaulē ir Dievs, tas agrīnajā vecumā nostājās manā priekšā trenera Reimaņa veidolā. Viņš palīdzēja ne tikai man – tēlaini izsakoties: paņēma aiz apkakles un nosvieda nost no slidenā ceļa. Tādu kā es bija daudz, arī tagad tādu nav mazāk. Un ļoti žēl, ka mūsu valsts joprojām nav sapratusi treneru darba nozīmīgumu. Sporta treneri saņem nožēlojamas algas, lai gan pilda nenovērtējamu misiju bērnu audzināšanā caur sportu. Nezinu, kā meitenēm, bet puišiem tas ir nepieciešams kā gaiss. Tāpēc man ir ļoti patīkami apzināties, ka mana trenera iedibinātās tradīcijas ir saglabātas un turpina attīstīties manā dzimtajā pilsētā. Ļoti veiksmīgi šajā virzienā kā treneri strādā Roberta Reimaņa audzēkņi Leonīds Temjaševs un Jānis Audjukēvičs. Lai Jums veicas, zēni!

 

"Nevar kļūt par labu kareivi, nesastrādājot arī kādas muļķības.” (Florens Naitingeils)

Armija - dzīves skola

Dienests padomju armijā tiek dēvēts ļoti dažādi: „dzīves skola”, „bezjēdzīgs pasākums”, „zemē nomests laiks” un tā tālāk. Vairāk vai mazāk tie ir subjektīvi viedokļi, vadoties no katra izdienējušā pieredzes un arī dažādu veiksmīgu vai tieši otrādi – neveiksmīgu apstākļu sakritības. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no rakstura. Katrā ziņā man šie divi dienesta gadi kļuva, lai cik dīvaini tas tagad neizklausītos, par labu dzīves un pat izdzīvošanas skolu. Bet jāatzīst, ka dienesta laikā viss varēja pagriezties pilnīgi citā virzienā un nav zināms, kur un kas es būtu tagad... Baltijas kara apgabala sporta bataljons pulcēja labākos sportistus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jauniešiem. Bāze atradās Rīgā, Nākotnes ielā – netālu no slavenās luterāņu Krusta baznīcas, kura padomju kulta seriālā „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” tika atainota kā mācītāja Šlāga baznīca. Galvenā nodarbe šajā bataljonā bija treniņu turpināšana un piedalīšanās sacensībās, pārstāvot armijas klubu savā sporta veidā.

1969.gada pavasarī es pabeidzu skolu un plānoju līdz rudens iesaukumam izbaudīt vasaru pēc pilnas programmas. Pēc tam – uz sporta bataljonu! Jau bija pienācis pieprasījums aizpildīt anketu: svars, augums, apģērba, apavu, galvas izmērs... Bet rudenī mani neiesauca. Iesauca tikai pavasarī, turklāt ne sporta bataljonā. Tikai pēc vairākiem gadiem es uzzināju, kas toreiz notika. Tā paša 1969. gada vasarā kāds sporta bataljona zaldātiņš, diezgan perspektīvs Igaunijas paukotājs, sacensību laikā Somijā palika tur. Tas bija ārkārtas notikums Visuma mērogā. Aktīvā dienesta karavīrs?! No padomju armijas?! Uz Rietumiem?! Skandāls pa visu pasauli... Momentā sākās „tīrīšanas” Baltijas kara apgabala sporta bataljonā: 24 stundu laikā amatus un uzpleču zvaigznes zaudēja liela daļa augstu stāvošu virsnieku. Vēl vairāk: politdaļa metās pārbaudīt visus sportistus – armijniekus uz „utainību”: uzticams – neuzticams. Sākās tāds riņķa dancis! Visus pārvietoja, pārbīdīja, pārformēja, un daļa no kārtējiem jauniesaucamiem, kuriem rudenī būtu jāpapildina bataljona rindas, nonāca citā sarakstu kaudzītē. Tai skaitā arī es. Pieļauju, ka šeit liela loma bija arī manām izdarībām 1968. gadā un mūsu ģimenes izsūtījuma pagātnei. Mani iesauca 1970. gada pavasarī, un es nokļuvu Kaļiņingradas apgabala pilsētā Gusevā – motostrēlnieku karaspēka daļā. Ļoti tuvu dzimtajai Latvijai. Kaļiņingrada tomēr nav Tālie Austrumi un ne Vidusāzija. Tādējādi es pat nobīties nepaguvu. Mūs nogādāja dienesta vietā – kādreizējā vācu pilsētiņā, kuras nosaukums līdz 1945. gadam bija Gumbinene, turklāt kādreizējās vācu armijas kazarmās. Sakoptība, vecais labais vācu ordnungs nemanāmi virmoja gaisā un caurstrāvoja visu dienesta laiku. Apstākļi kazarmās drīzāk līdzinājās hotelim – neizlepušajam padomju zaldātiņam tā bija gandrīz „luksus” klase. Stabilas četrstāvu akmens ēkas, plašs, garš gaitenis ar skaistu grīdu no smalki rievotām dzeltenām flīzēm, uz abām pusēm istabas, kurās mūs izvietoja. Istabas pamatā bija četrvietīgas un sešvietīgas, astoņvietīgās bija tikai dažas. Mēs tās dēvējām par numuriem. Parasti padomju armijā „guļamistabas” bija paredzētas 25 – 30, pat 50 cilvēkiem – gulta pie gultas, skapītis pie skapīša. Paveicās arī citā ziņā. Mūsu daļā iesauca diezgan pieklājīgu kontingentu, lielākoties šeit bija izglītoti un līdzsvaroti puiši. Bija daudz baltiešu un pret viņiem, kā vēlāk pārliecinājos, mūsu pulka vadība izturējās ar cieņu. Pie tam es nokļuvu rotā, kurai bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa Jurija Smirnova vārds. Tā bija paraugdaļa, kur bija sapulcēti labākie dienējošie un arī izglītoti, inteliģenti virsnieki. Vēl viena īpatnība – tā bija kadrēta karaspēka daļa, proti, pulks ar nepilnu sastāvu. Rotā bija nevis 150, bet tikai 50 karavīru. Plaša mēroga kaujas mācībās vai militāra konikta gadījumā vienība tika papildināta ar rezervistiem un kļuva par absolūti pilnvērtīgu pulku. Mūsu nelielā skaita dēļ ikviens bija kā uz delnas, turklāt biežāk nācās stāvēt sardzē, ik pārdienu. Toties bija arī plusi: jo mazāk tautas – jo pieejamāka saskarsme, vieglāk uzturēt labas attiecības un dienēt. Turklāt mazāk iespēju uzrauties uz „mūdžiem”. Līdz mums, protams, nonāca valodas par tikumiem citās daļās. Pat pirms iesaukuma daudzi bija dzirdējuši gan par skarbo „dedovščinu”, gan par armijas priekšniecības patvaļu; īpašas leģendas klīda par pusizglītotajiem „praporiem”, par viņu pavēlēm krāsot zālienu vai ar ziepēm mazgāt asfaltēto laukumu. Tomēr ar šīm parādībām, atzīšos, dienesta laikā man nenācās saskarties. Lai gan izrādīšanās, dubultie standarti bija arī pie mums, bet tie tik primitīvi neizpaudās...

Skarbā „dedovščina” un rupji „uzbraukumi” jauniņajiem pie mums netika praktizēti, vienkārši pirmajā pusgadā jaunkareivim bija jāzina sava vieta. Tas ir pareizi: nepieciešams laiks, lai parādītu savu raksturu un izpelnītos cieņu. Ilgāk dienējušo autu mazgāšana pie mums nenotika. Tomēr „čerpaki”, proti, jau gadu nodienējušie, vienmēr lika saprast „zaļajiem” („salagām”, „salaboniem”), ka viņi nav līdzvērtīgi. Mums bija interesanti sardzes posteņi – piemēram, pie mūsu karaspēka daļas bērnudārza, bet aiz žoga – maizes ceptuves darbinieču kopmītnes. Meitenes nāca pie apsargājamās teritorijas nožogojuma, ar viņām varēja papļāpāt, sarunāt randiņu. Bet šajā postenī parasti stāvēja „stariki”: „zaļos” tur nelaida – nebija vēl nopelnījuši. „Salabonus” sardzē lika Jaungadā un citos svētkos. Viņus biežāk ekspluatēja kādos smagākos darbos, viņi biežāk berza tualetes. Tas laikam arī viss, kā pie mums izpaudās „dedovščina”. Īpaši uzsvēršu: jebkuras karaspēka daļas mikroklimata un iekšējās kārtības nodrošināšanā milzīga loma ir komandējošajam sastāvam – virsniekiem. Mums bija brīnišķīgs rotas komandieris – Aleksejs Kuļiks un vadu komandieri – Jurijs Rozanovs un Nikolajs Bicutins. Armijā, kā jebkurā kolektīvā vai iestādē: zivs pūst no galvas. No vadītājiem atkarīgs viss – gan labais, gan sliktais.

* * *

Pirmās tā dēvētās „karantīnas” dienas un nedēļas atceros ar šausmām. No civilās dzīves ieradies, brīvību mīlošs puisis ar raksturu, bet te – bezierunu disciplīna, pastāvīgas komandas, kuras nav apspriežamas, bet tikai izpildāmas. – Rota! Augšā! Celties! 45 sekundes! Stāties ierindā! – šie mežonīgie dežurējošā seržanta auri pirmajā armijas rītā joprojām skan ausīs. 45 sekundēs rotai bija jāpieceļas, jāapģērbjas, jāizskrien gaitenī un jānostājas ierindā. Kāds aizkavējās, nepaguva? Visi skrien atpakaļ – izģērbjas, apguļas gultās, un atkal viss no sākuma. Tik ilgi, kamēr visi nostājas ierindā pēc normatīva. Es kaut kā pamanījos iekļauties šai laikā – kā jau sportistam – reakcija pietiekami ātra. Pirmais stress bija saistīts tieši ar nepieciešamību dzīvot pēc komandas. Johaidī, kur esmu nokļuvis? Kurš mani komandē? Tāds pats puņķutapa kā es – vienaudzis! To pieņemt psiholoģiski bija visgrūtāk.

Pc dažiem mēnešiem notika pirmais triecienmaršs pēc pilnas programmas – pilnā ietērpā, ar ložmetēju, munīciju, mantu maisu, gāzmasku. Starp citu, ložmetējs man tika tūlīt pēc „karantīnas”, kad mums notika dažas nodarbības šaušanā. Šāvām pa mērķiem no guļus stāvokļa. Visi, protams, centās parādīt sevi. Mēs ar igauni Andresu Nesleru izcīnījām līdera pozīcijas. Lepojāmies ar to. Pēc tam par šiem augstajiem rezultātiem saņēmām „bonusus”: Andresam uz diviem gadiem tika piešķirta snaipera šautene, gara un neērta, bet man – ložmetējs, kā Kalašņikova automāts, tikai smagāks un garāks. Visu atlikušo dienesta laiku staipīju sev līdzi šo smago „aparātu”...

Lūk, mans pirmais triecienmaršs... Kirzas zābaki ar autiem. Šie auti mani gandrīz traku padarīja. It kā iemācījos tos tīt, bet pilnīgi bez krunciņām ne vienmēr sanāca. Nu, labi, nodomāju, dažas sīkas krunciņas – kaut kā iztiksim. – Rota, 10 kilometrus, skriešus, marš! – komandieris pavēlē. Un mēs auļojam pa šķēršļotu apvidu, pa kukuržņiem, ar pilnu aprīkojumu. Jau pēc pāris kilometriem auti nošļūk un saveļas, kirzas zābaki sāk berzt basās kājas. – Rota, gāzes! – atskan jauna komanda. Tas nozīmē, ka skrējienā jāizņem gāzmaska, tā ātri jāuzvelk un jāturpina skriet. Apstāties, atvilkt elpu, paslinkot, neuzvilkt gāzmasku līdz galam tu nedrīksti. Ievēros – sodīs visus. Liks skriet liekus piecus kilometrus vai kaut kā citādi, bet noteikti visiem! Pēc tam tevi noknābās jau savējie. Izvēles nav – tikai uz priekšu, jebkādā stāvoklī. Jaunā kareivja rakstura un gribas norūdīšana kolektīvi ir galvenais audzināšanas princips armijā. Starp citu, diezgan iedarbīgs.

Skrienam tālāk. Sāpes no noberztām kājām jau atbalsojas smadzenēs. Beidzot tās kļūst neizturamas... – Viss, dariet, ko gribat, es vairs nevaru paskriet, kājas krīt nost, – aizelsdamies saucu komandierim. – Kaujiniek Šēnhof! Izpildīt komandu „Uz priekšu!” – viņš auro. – Kaujas situācija, tūlīt sāksies artilērijas apšaude, nedrīkst apstāties, tevi nogalinās! Jāskrien! Kādas kājas?! Tūlīt galvu pazaudēsi! Un es turpinu skriet. „Kāpēc esmu šeit?” – prātā iešaujas doma. – „Mammīt, kur tu esi? Kāpēc es, idiots, nepaklausīju tevi un nedevos uz institūtu? Bet tu arī esi labā – neprati pieprasīt, uzstāt...” Skrienu un niknojos – uz sevi, uz visiem un visu. Dusmās pat sāpes pārstāju just. Aizskrēju līdz galam. Novilku zābakus, bet tur – asiņaina putra. Tā bija mācība.

Dzīvē nav sīkumu. Karadienestā bezrūpībai var būt dārgas sekas. Pirmo pusgadu dzīvoju ar sajūtu, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu un armija galīgi nav man piemērota. Pēc pusgada pamazām sāku pierast un pārvērtēt situāciju. Pamodās ziņkāre, ar katru dienu kļuva arvien interesantāk. Kaujas, politiskā, ziskā, ierindas mācība – visas nodarbības bija pa savam aizraujošas. Pat ierindas mācība, kad mūs stundām ilgi dīdīja uz laukuma! Starp citu, arī puiši mainījās acu priekšā: no sakumpušajiem, izlaistajiem mājas „krančiem” viņi pārtapa jaunos, staltos vīriešos ar lepnu stāju. Arī kaujas mācības man patika. Adrenalīns, azarts! Mācības, kas bija maksimāli pietuvinātas kaujas apstākļiem – pulka, divīzijas un apgabala, kurās piedalījās viss Baltijas kara apgabals. Tie bija vērienīgi pasākumi ar konkrētiem uzdevumiem katrai apakšvienībai. Bija arī bīstami momenti. Lūk, ejam uzbrukumā ķēdē, bet priekšā automātiski izslejas mērķi – niera gūras. Seržants komandē: „Uguni!” Un mums jāšauj, protams, ar kaujas patronām. Mūsu ķēdē nākamais aiz manis ir tups, neveikls puisis no Vidusāzijas. Vai nu viņš nesaprata, vai nesadzirdēja komandu, bet turpina iet un nešauj. Komandieris uzbļauj mātes vārdiem, bet tas muļļa pagriežas pret viņu ar paceltu ieroci, kāja aiz kaut kā aizķeras, krīt un raida automāta kārtu. Lodes ieurbās zemē pussolī no manis... Pēc tam viņu nomocīja ar virssardzēm – katru nakti dzenāja mazgāt grīdu un tualetes. Bija pelnījis! Mācībās izvirzīts nākamais uzdevums – iznīcināt pretinieka tankus. Tu izroc ierakumus, sēdi, gaidi. Redzi – uz tavu pusi rāpjas tanks, tev jāiespiežas zemē tieši starp kāpurķēdēm, jāpārlaiž sev pāri dārdošo tanku un jāuzmet tam granāta. Pārbaudījums nav no vieglajiem. Kad šis draudīgais briesmonis žļerkst tev virs galvas, var bikses pietaisīt. Bet, ja tu nodrebēsi, nobīsies, tavs dienests var aiziet šķērsām. Tevi vienkārši noknābās! Kāds arī neizturēja, aizbēga no ierakumiem. Pēc tam par viņu ņirgājās, burtiski neļāva soli paspert. Asinis kūsā, puiši ir zobgalīgi, jauneklīgi – bezkompromisa, pat nežēlīgi. Tā kā izvēles nebija – labāk lai tanks...

Kaimiņu pulkā kaujas mācību poligonā notika traģēdija: bruņutransportieris nobrauca trīs uzbeku kareivjus. Tas notika vasaras laikā, kad karstums nekrītas pat naktīs. Uzbeki izlīda no savām smacīgajām teltīm un sadomāja iekārtoties gulēšanai pāris soļus no bruņumašīnas aizmugures riteņa un aizmiga. Šoferim, kā par spīti, tumsā savajadzējās pārlikt savu mašīnu citā vietā. Kāpēc – neviens tā arī nesaprata. Viņš ieslēdza atpakaļgaitu, lai apgrieztos, un pārbrauca visus trīs pa diagonāli. Brīnumainā kārtā viens izdzīvoja, bet tika stipri sadragātas kājas. Šādu militāro mācību laikā, kā mēs vēlāk uzzinājām, tiek pieļauts zināms nelaimes gadījumu procents ar letālu iznākumu – bez krimināllietas ierosināšanas. Kā saka: dabīgais atbirums! Ja letālais procents ir augstāks, tad sākas
skaidrošanās, izmeklēšana un tiesa. Par uzbeku nospiešanas faktu lietu neierosināja. Tātad – iekļāvās kvotā...

* * *

Manu dienestu nosacīti var sadalīt divos posmos. Pirmais pusgads – staigāju uz pirkstgaliem, jaunais paraugkareivis, turklāt rotas komjaunatnes sekretārs! Otrais pusgads – pārejas periods, bet es joprojām esmu paraugzēns, lai gan jau zinu un saprotu: kaut kas atļauts arī mums, pirmgadniekiem, bet, ja nedrīkst, bet ļoti gribas – tad drīkst. Otrais gads – jau jūra līdz ceļiem, dažādas izdarības, pārkāpjot armijas disciplīnu, virssardzes. Reizēm tikām cauri sveikā, bet gadījās arī iekritieni... Tāpat kā jebkuros jauno cilvēku grupējumos – pionieru nometnēs, skolās un institūtos, arī armijā mums bija nosacīts iedalījums „paraugzēnos” un „slīmestos”. Pēdējiem paralēli dienesta pienākumiem bija arī otra dzīve – viņi gāja brīvsolī ārpus daļas pie meitenēm, nebija svešs arī alkohols. Proti, izcēlās ar ne īpašu disciplīnu. Bet likumsakarība bija tāda, ka armijas „dūžu” – divīzijas un apgabala ģenerāļu vizīšu laikā priekšplānā vienmēr izvirzīja nevis „paraugzēnus”, bet tieši „slīmestus”, jo viņi izcēlās arī pozitīvā nozīmē: gan šaušanā, gan kaujas un ziskās sagatavotības disciplīnās. Un nekad nepievīla. Tāpēc virsnieki pret šīs kategorijas karavīriem izturējās iecietīgi un ne vienmēr stingri sodīja par dažādiem izlēcieniem, kas nebija savienojami ar armijas disciplīnu. Ar šo paradoksu es saskāros arī vēlāk, civilajā dzīvē: „slīmesti” nereti izraujas priekšā, iziet tautā, taisa karjeru, bet klusie un lādzīgie „paraugzēni” paliek ēnā...

Dienesta otrā gada sākums kļuva par pagrieziena punktu ne tikai manā armijas dzīvē, bet arī, iespējams, liktenī. Tuvojās 9. maijs – Uzvaras svētki un mana dzimšanas diena. No rīta, soļojot svētku parādē, es jau ar baudu gaidīju vakaru un sapņoju, kā mēs sapulcēsimies ar draugiem un sarīkosim lielisku tusiņu. Mamma pēc mana lūguma jau bija atsūtījusi paciņu, kurā bija arī plūmju kompots. Tikai kompota vietā – šņabis ar plūmēm! Iepriekš mammai vēstulē biju paskaidrojis, ko un kā vajag izdarīt... Vēlu vakarā mēs klusu izzagāmies no kazarmām un ieslēdzāmies mūsu „bāriņā”. Tā mēs dēvējām mazītiņas galdnieku darbnīcas palīgtelpu mūsu daļas teritorijā, kur laiku pa laikam izklaidējās „stariki”. Salikām zaceni, salējām glāzēs „plūmju kompotu”. Ar mani bija labākie draugi – Pāvels Seriševs no Vitebskas un Valentīns Bodrunovs no Kostromas. Vēl bija jābūt igaunim Andresam Nesleram un rīdziniekam, bokserim Volodjam Jacino, bet pirmais saslima un noļuva sanitārajā daļā, otro aizsūtīja uz šaušanas poligonu komandējumā. Paša un Vaļuks bija lieliski puiši – vienkārši, uzticami, sirsnīgi. Un jautrība sita augstu vilni. Armijā pārkāpt dienesta disciplīnu, atslābināties – ir īpašs baudījums uz riska robežas. Adrenalīns plūst pāri malām! Kurš dienējis armijā, tas sapratīs. Naktīs dežurvirsnieki mēdza pārbaudīt kazarmas, bet ne katru nakti. Viss bija atkarīgs no dežurējošā virsnieka personības. Mēs zinājām, ka viens ir paslinks un pats drīzāk liksies slīpi. Otrs reida vietā labāk pasēdēs virsnieku kompānijā pie grādīgā glāzītes. Bet, ja dežūrē majors Streļcovs – maz neliksies! Viņš par kareivjiem nekad „nestučīja” augstākstāvošajiem priekšniekiem, jo tad „guba” bija garantēta. Bet izcēlās ar savām – īpašām metodēm. Majors ikdienā bija ļoti saprotošs, nestandarta virsnieks, bet ļoti skarbs dienesta pienākumus pildot. Kad Streļcovs savas dežūras laikā naktīs apstaigāja kazarmas, visi saspringa. Viņam bija garš gumijas steks un, kāpjot pa kāpnēm uz rotas telpām trešajā stāvā, ar to vieglītēm piesita pa zābaka stulmu. Dzirdot šo raksturīgo skaņu, kareivjiem bija jānoskaņojas ļoti nopietni. Ja rotas dežurants kazarmas koridorā pie „tumbočkas” nejauši

aizsnaudās, tad, izdzirdot Streļcova steka skaņu, paguva ātri saņemties un pienācīgi sagaidīt majoru. Ja kareivis nereaģēja uz skaņu – tātad guļ dziļā miegā. Tas bija ārkārtas notikums! Ja rotas dežurants naktī aizsnaužas, jebkurš var ielavīties kazarmās un apslaktēt visus. Tad Streļcovs lika lietā savu gumijas steku. Viņš tā ieblieza pa muguru, pleciem vai dibenu, ka dežurants aizskrēja bļaudams. Zilumi ilgi nepārgāja, tomēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, puiši neapvainojās, gluži otrādi – cienīja majoru. Saprata, ka paši vainīgi un saņēmuši pēc nopelniem. Tomēr atgriezīsimies pie mums – „varoņiem”. Sēžam mēs savā kambarītī, cilājam tostus par mani, par draugiem, par Uzvaras dienu, divi litri jau gandrīz piebeigti – drosme vairojas ar katru malku. Mēs, „stariki”, jau sākām iztēloties sevi par debesu valdniekiem... Pēkšņi man, tieši man, dzērumā iešāvās prātā doma: vajadzētu vest pie kārtības seržantus, kuri bija piekomandēti pulka „karantīnai” no citām daļām un darīja pāri maniem novadniekiem – jauniesaucamajiem. Tas man likās galīgi nepieņemami. Mūsu daļā „salabonus” neapcēla – tas tā nebija pieņemts. Parādījās liela vēlēšanās pārmācīt nekaunīgos seržantus. Turklāt viņi armijā knapi bija degunus apsildījuši – tikko pabeiguši seržantu skolu. Ilgi draugus pierunāt nevajadzēja. Vaļuks un Paša uzvilkās no pusapgrieziena, un mēs devāmies kārtot rēķinus. Mūs, „starikus”, protams, visi pazīst. Ieejam kazarmā, tur dežurants – saka mums pa labam: – Puiši, jūs ko? Paskatieties pulkstenī... – Neuztraucies, seržant, mēs neilgi, – pieklājīgi atbildam, – mums ar dažu labu jāparunā. Pēc nerakstītiem likumiem seržants „starikus” ārā nedzen. Mēs pamodinājām mūsu jauniesaucamos, lai precizētu, kurš tieši viņus apceļ. Jāsaka, ka mēs neuzsākām kautiņu uzreiz, sākumā mēģinājām runāt, apelēt pie sirdsapziņas.

Tomēr viss beidzās ar nežēlīgu tesienu. Turklāt, kurš kuru pietesa, jautājums palika neatbildēts. Mēs bijām tikai trīs, bet: par seržantiem vēl arī pārējie kolēģi iestājās. Tostarp mēs bijām piedzērušies, bet viņi skaidrā. Rezultātā mūs no kazarmas izspēra ārā ar lielu blīkšķi. Acumirklī atjēgušies, mēs sapratām, ka esam aizgājuši par tālu. Bet bija jau par vēlu. Un nekas nebija labojams. Par uzbrukumu kādam no komandieriem dienesta pienākumu pildīšanas laikā draud skarbs sods arī miera apstākļos, bet kara variantā par to vienkārši nošauj. Seržanti priekš mums bija kā jaunākā komandieru sastāva pārstāvji. Bet mēs pret viņiem roku pacēlām! Izvingrojāmies, tā teikt – dzimšanas dienu nosvinējām... * * * Visu nākamo dienu mēs aizvadījām šaušanas poligonā. Kad atgriezāmies daļā, puiši mūs informēja, ka par kautiņa faktu sākusies jezga. – Par jums uzrakstīts ziņojums, sūdzība jau ir štābā. Man salēcās sirds: ja viss zināms jau štābā, ar vieglu izbīli cauri netiksim. Priekšnojauta mani nepievīla. Nākamajā dienā mūs visus trīs arestēja un ievietoja atsevišķās vieninieku kamerās. Skaidra lieta – lai mēs nevarētu vienoties par notikušā versiju. Izmeklēšana sākās ļoti operatīvi un ilga 15 diennaktis. Pirmās trīs diennaktis, lai cik tas nebūtu dīvaini, es gulēju. Laikam pārciestā stresa dēļ. Toties pēc tam vispār nespēju gulēt: ar katru dienu auga nemiers, sākās īsts murgs. Tieši tajās dienās man parādījās pirmie sirmie mati. Mūs katru dienu pratināja. Protams, es stāstīju visu, kā bija, mani draugi noteikti arī. Nebija jēgas liegties, viss tāpat bija skaidrs... Pēc pratināšanas atgriezos kamerā un ilgi gulēju vaļējām acīm. Visa mana īsā dzīve kā lmas kadri aiztraucās acu priekšā. Protams – man „vāks”. Tālāk – vai nu cietums, vai disciplinārais bataljons, kas nebūt nav vieglāk. Dzīve salauzta... Visvairāk domāju par mammu un vecmāmiņu, kā viņas to pārdzīvos? Mani gaida mājās atvaļinājumā – man tas pienācās kā priekšzīmīgam kareivim – komjaunatnes sekretāram. Es mammai jau vēstuli biju uzrakstījis, lai gaida maija beigās.

Tomēr pamazām izmeklētāja attieksme sāka mainīties. Pirmajās pratināšanās viņš ļoti aizdomīgi un rūpīgi iztaujāja visu līdz pēdējam sīkumam – kāpēc mēs gājām, kāds bija mūsu mērķis, kurš ko darīja... Pēc tam pēkšņi, pēc nedēļas, sāka uzdot uzvedinošus jautājumus un pats uz tiem atbildēt: – Ierindniek Šēnhof, bet jūs taču pats neuzbrukāt, aizstāvējāties? Sanāca, ka viņš pats man piedāvā vajadzīgās atbildes... Es īsti nesapratu, kas notiek. Kas bija mainījies? Varbūt tie ir kaut kādi psiholoģiski triki? Dzīves pieredzes man bija pamaz, sāku mulst. Tik tiešām – es aizstāvējos vai uzbruku? Biju piedzēries, varbūt kaut ko ne tā atceros... Kurš pirmais sita? Tāda jezga tur bija... It kā mēs uzbrukām, bet es jau sāku šaubīties. Un man nekādi nepielēca, kāpēc izmeklētājs manā vietā veido notikumu secību, kas īsti neatbilst patiesībai. Galu galā pēc 15 diennaktīm mūs izlaida. Gaidījām tiesu. Turpinājām dienēt ar smagu sirdi. Bet dažas dienas pirms tiesas – atkārtots arests. Un arestēja tikai manus draugus, bez manis... Tiesā Pāvelu Seriševu un Valentīnu Bodrunovu izskatīja kā apsūdzētos, bet mani – kā liecinieku. Pateikt, ka man tas bija pārsteigums, nozīmē neko nepateikt. Labi atceros pirmo jautājumu tiesā: – Kādas jums ir attiecības ar apsūdzētajiem? – Mēs esam draugi. Jutos pretīgi. Viņi – mani draugi – atrodas restotāja būrī, bet es – galvenais iniciators un ideologs – liecinieka statusā...

Vārdu sakot, manus draugus iesēdināja. Turklāt nevis disciplinārajā bataljonā, bet aiz restēm – visīstākajā cietumā. Vienam piesprieda trīs gadus, otram – trīsarpus. Visa dzīve šķērsām. Pēc sprieduma nolasīšanas nākamajā dienā visu mūsu pulku nostādīja ierindā uz laukuma. Piebrauca cietuma furgoniņš, no tā izveda manus draugus un ierindas priekšā atkārtoti nolasīja spriedumu, demonstratīvi norāva uzplečus un nogādāja atpakaļ furgoniņā. Paša Seriševs, tajā iekāpjot, atskatījās un paraudzījās uz mani, vismaz man tā likās... Nekādi nevaru to aizmirst. Šī vainas sajūta mani nepamet līdz pat šai dienai, un no tās neizbēgt. Es taču salauzu viņu dzīvi, bet pats tiku cauri sveikā... Īstenībā cietušo varēja būt vēl vairāk: nebijis sanitārās daļas un komandējuma uz šautuvi. Manis organizētajā bēdīgajā pasākumā būtu piedalījušies arī abi pārējie mūsu draugi – igaunis Andress Neslers un Volodja Jacino. Volodja bija bokseris, un ar ko tad būtu beidzies šis kautiņš, to zina tikai Dievs...

Par laimi, tas nenotika. Vēlāk sarunās ar virsniekiem no dažādām replikām šis tas kļuva skaidrs, kāpēc notika tik negaidīts pavērsiens izmeklēšanas laikā. Atceros, rotas komandieris, ar kuru man līdz tam bija labas attiecības, nicinoši noteica, pat neuzrunājot mani vārdā: – Tu, kareivi, tikai un vienīgi pateicoties labvēlīgo apstākļu sakritībai tiki cauri ar izbīli. Komsorgs, protams, tu vairs nebūsi. Turpini dienēt, un pie mazākā pārkāpuma tev būs lielas problēmas ar visām iespējām sekot saviem draugiem. Būtība bija tāda, ka pulka politdaļas priekšnieks vienkārši glāba savus uzplečus. Ja būtu atklājies, ka viņa daļā komsorgs ir disciplīnas grāvējs, kurš jauc prātus arī dienesta biedriem, tas, pirmkārt, būtu trieciens pa priekšniecību: izrādījāt politisko tuvredzību, neiedziļinājāties kareivjos, kurus izvirzāt tik atbildīgos amatos... Rezultātā politdaļas priekšnieku pazeminātu gan amatā, gan arī uz uzplečiem pazustu kāda zvaigznīte. Tieši tad es pirmoreiz pa īstam sāku aizdomāties par dubulto morāli – armijā, gan arī, mazliet vēlāk, mūsu varenajā valstī – Padomju Savienībā...

Domāju, ka šeit iederas neliela atkāpe no armijas dzīves. Skolā es uztvēru padomju ideoloģiju kā saprotamu esību. Esmu no izsūtīto ģimenes un, pēc loģikas, jau no mazām dienām man vajadzētu būt disidentam. Bet tagad, atskatoties tālajā pagātnē, secinu, ka patiesībā es neviltoti ticēju komunistiskajām idejām, ar visu sirdi un dvēseli pieņēmu tās vērtības. Ja atliekam malā kailo ideoloģiju, tad, protams – teorētiski, komunisma ideja ar tās vienlīdzību un vienādajām tiesībām ir pat pievilcīga un cilvēciski tuva vienkāršajiem ļaudīm. Tautu brālība, no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām un tā tālāk. Pat sīkumos tā ir ļoti pieņemama: vai tad ir slikti aizstāvēt vājāko un, piemēram, dot vietu vecākiem cilvēkiem pilsētas sabiedriskajā transportā? Mūs tā audzināja – gan mājās, gan skolā, gan bērnudārzā. Pats ej bojā, bet biedru izglāb. Vai tas ir slikts dzīves kredo? Lielisks! Tagad daudz kas ir pagriezies man nepieņemamā virzienā. Dzīvojam egoistu un individuālistu sabiedrībā, katrs pats par sevi... Kā jau minēju iepriekš – jau kopš bērnības biju izteikts, pārliecināts Padomju Savienības patriots. Oktobrēnos iestājos ar pārliecību, ka tā ir labākā bērnu organizācija pasaulē! Tas notika jau Latvijā, 3. klasē. Pēc tam nevarēju sagaidīt, kad mani uzņems pionieros un beidzot varēšu apsiet sarkano kaklautu. Pirms aizmigšanas, bērnišķīgās fantāzijas bieži aiznesa mani skaistajā nākotnē: tā šķita gaiša un skaidra, jo tā taču ir tāda laime – piedzimt milzīgā un varenā valstī, kur visi ceļi ir vaļā un pietiek tikai vēlēties – vari kaut vai kosmosā lidot! Labi atceros, ka, pamodies 1961. gada 12. aprīlī, pa radio izdzirdēju Levitāna balsi: padomju kosmonauts Jurijs Gagarins aizlidojis kosmosā! Padomā tik’ – apsteidzām Ameriku! Es biju piepūties no lepnuma: šermuļi pārskrēja pa ādu. Mums, puišeļiem, kosmoss tolaik bija kaut kas neticams, nereāls.

Tomēr dziļi sirdī es sapratu, ka tas ir milzīgs izrāviens, manas valsts izcils sasniegums. Tolaik to saprata un izjuta ļoti daudzi. Tāpēc nav jābrīnās, ka es svēti ticēju – dzīvojam pasaules labākajā valstī, kura gan fašistus sakāva un kā pirmā apguva kosmosu. Pionieros mani uzņēma, kaklautu apsēja – biju priecīgs un laimīgs. Apsiesi kaklautu, saudzē to – tas ir vienā krāsā ar mūsu karogu. Jā, jā, viss tā arī bija... Beidzos vai nost, kā gribēju tikt uz starptautisko pionieru nometni „Arteku” Melnās jūras krastā. Sapņoju sadraudzēties ar tadžikiem un gruzīniem, moldāviem un igauņiem, izjust šo daudznacionālo vidi. Bet, lai tiktu uz „Arteku”, bija jākļūst par izcilnieku – gan mācībās, gan arī dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Te man, protams, nedaudz pietrūka un uz „Arteku” netiku. Tomēr uz vietējām pionieru nometnēm braucu bieži – katru vasaru. Nometnes bija bezmaksas. Dažādi interešu pulciņi ļoti lielā izvēlē – arī pilnīgi bez maksas! Mūsdienās, protams, arī ir pulciņi un sporta sekcijas, tikai no vecākiem tiek pieprasīts būtisks līdzfinansējums. Hokejam un tenisam bez lielas naudas mūsdienās vispār nav iespējams pat pietuvoties. Bet tolaik bērniem pavērās ļoti plašas iespējas. Vai biji no turīgas, vai trūcīgas ģimenes – nebija svarīgi. Jaunatne padomju laikā tika maksimāli nodarbināta, valsts par to reāli rūpējās. Un to nevar noliegt! Interesanti, ka no mammas un vecmāmiņas, kuras padomju vara pamatīgi papluinīja, es bērnībā nedzirdēju neviena slikta vārda par šo varu. Pat to, ka man nevajadzētu stāties pionieros vai komjaunatnē. Vai tas bija viedums, vai laba audzināšana, vai viņas baidījās – es nezinu. Tagad varētu viņām to pavaicāt, bet tādas iespējas vairs nav...

Tomēr laiks atgriezties pie armijas dzīves. Tātad – dienesta otrais gads. Pēc tiem bēdīgajiem notikumiem man it kā vajadzēja nākt pie prāta. Tomēr vēlme staigāt pa naža asmeni, pastāvīgi izaicināt likteni, gluži otrādi – saasinājās. Nebija tā, ka nebūtu guvis mācību, bet bija radušās tādas kā iracionālas, grūti izskaidrojamas tieksmes. Pārlieku sāku aizrauties ar dažādām riskantām blakus lietām. Brīvsolis ārpus karaspēka daļas teritorijas, meitenes, alkohols, bēguļošana no patruļām un tā tālāk. Rezultātā no otrā dienesta gada 365 diennaktīm 78 aizvadīju „gubā”. Šeit ir jāpaskaidro, ka vārds „guba” ir armijas cietuma apzīmējums zaldātu žargonā. Šajā iestādē par dažāda rakstura disciplīnas pārkāpumiem varēja nonākt gan virsnieki, gan arī zaldāti – no 3 līdz 15 diennakšu robežās. Nevaru teikt, ka tur nonācu par „izciliem” sasniegumiem, bet es taču biju, kā jau minēju, īpašā uzskaitē. Kaut gan reizēm bija par ko. Ilustrācijai – daži atgadījumi...

Reiz, pirms stāšanās sardzē, notika ierastā instruktāža un posteņu sadalīšana. Visi nostājas ierindā, katram tiek noteikts uzdevums – tu dodies turp, tu stāvēsi tur... Bet es pirms tam uz derībām vienā elpas vilcienā biju izdzēris pudeli šņabja: sak’, esmu tik kruts, ka pēc tam nostāvēšu instruktāžā, sardzes telpās pāris stundas nosnaudīšos un uz posteni, it kā nekas nebūtu noticis... Vārdu sakot, uzņēmu uz krūts puslitru, stāvu ierindā, jūtos normāli. Stāvu un domāju: kāds brašs ērglis! Pēkšņi vienā mirklī tumšs gar acīm un vairs neko neatceros. Tālāk – pēc aculiecinieku stāstiem. Virsnieks klāsta, kā jāveic sardzes pienākumi, un pēkšņi ar ģīmi asfaltā gāžas kareivis Šēnhofs. Virsnieks pārbijies: – Sanitārus ar nestuvēm – steidzami uz sanitāro daļu! Laikam saulē pārkarsis... Noliecas, purina mani un pēkšņi pielec stāvus, kliedz izvalbītām acīm: - Tas lops taču ir piedzēries! Sanitārās daļas un sardzes vietā nonācu kārtējo reizi „gubā”. Bet pēc šā atgadījuma es reāli varēju nonākt tur, kur jau kādu laiku atradās mani draugi... Jaunā gada mijā mani nozīmēja sardzē – atspēlējās par visiem maniem iepriekšējiem „mākslas darbiem”. Sāpīgi: mani dienesta biedri kaut kur paklusām iedzer, izklaidējas, bet man, „starikam”, svētki „svinami” postenī kā „salabonam”. Superkauns, jūtos pazemots.

Postenis divos soļos no maizes kombināta meiteņu kopmītnes, bet šajā kopmītnē – krāšņā blondīne Nadja Bondarenko, ar kuru man bija aizsākušās diezgan romantiskas attiecības. Jaunais gads – varētu aizšmaukt pie viņas, bet man jāstāv kā muļķim postenī! Sardzē stājos ar kurantu zvaniem, un līdz diviem naktī man ir jābūt uz vietas. Domāju: njā, posteni pamest ir bīstami, kara laikā par to nošauj uz vietas. Ja pieķers – tribunāls garantēts! Bet, no otras puses, nevar taču būt, ka pārbaudīt posteņus atnāks pašā svētku kulminācijā. Mūsu virsnieki taču arī ir tikai dzīvi cilvēki un sagaida Jauno gadu – saskandina glāzes, atslābinās... Apsvēris visus „par” un „pret”, nolēmu uz īsu brīdi tomēr aizskriet pie Nadjas uz kopmītni. Nodomāju – simboliski iedzeršu par Jauno gadu, sarunāšu tikšanos uz nākamo dienu un zibenīgi atpakaļ. Šeit, starp citu, nekļūdījos – posteni tiešām neviens nenāca pārbaudīt. Tomēr pārsteigums nāca no tās puses, no kuras galīgi negaidīju. Ierados kopmītnē – visi stāv uz ausīm, visapkārt troksnis, jautrība, smiekli, spēlē mūzika, galdi saklāti, šampanietis plūst straumēm. Mani sagaida ar ovācijām, ielej. Saku, ka man ir tikai kādas 10 minūtes laika. Pēkšņi istabā parādās kāds mūsu daļas virsnieks – jauns leitnantiņš „civilajās” drēbēs. Arī pie meitenēm ciemos atnācis. Bet es sēžu formā, automāts stāv pie durvīm. Viņa reakcija bija zibenīga: pagrāba manu automātu un noskalda: – Ierindniek! Soļos maršs pie sava sardzes priekšnieka un noziņot – kad, kāpēc un kā pametāt posteni! Izpildīt! Es, protams, sniedzos pēc automāta... – Atlikt! Ierocis lai paliek pie manis. Jūs to pazaudējāt, apsargājamo objektu sagrābis ienaidnieks! Visi, kurus apsargājāt, ir nogalināti! – leitnantiņš zīmējās meiteņu priekšā... Izgāju uz ielas. Finita la comedia. Kurp iet? Varbūt pa taisno uz kara prokuratūru? Tomēr briesmu brīdī smadzenes strādā ar dubultu spēku. Ātri atgriezos, noķēru gaitenī kādu meiteni un palūdzu: – Klau, ieej istabā – pie Nadjas, pasauc viņu... Nadja bija laba, uzticama meitene, turklāt ļoti jautra, apķērīga. Protams, viņa atsaucās un iznāca ārā. – Tagad, – saku, – glāb! Izdari visu iespējamo un neiespējamo, bet automātu man sadabū. Novērsiet virsnieka uzmanību vai kā citādāk... Nadja visu izdarīja. Viņas draudzenes sakārās virsniekam kaklā, viņš atmaiga, zaudēja modrību – atlika tikai iznest automātu. Trīs lēcienos es biju postenī. Viss! Nekur nebiju, nepiedalījos. Manis apsargājamais objekts atrodas drošās rokās!
Virsnieks izrādījās normāls vecis. Naktī nekādas aktivitātes no viņa puses nebija. No rīta pienāca pie manis: – Ierindniek, kāpēc neziņojāt sardzes priekšniekam, neizpildījāt manu pavēli?! – Kas man bija jāziņo? Es pat atceros leitnanta sejas izteiksmi. Protams, viņam taču nāktos piepūlēties, lai pierādītu, ka manis postenī nebija. Bet tas nebūtu nemaz tik viegli. – Labi, – viņš samiedza acis, – novērtējot jūsu apķērīgumu, varat uzskatīt, ka neesmu jūs redzējis. Vēl kādu reizi iekritīsiet – tad gan nekādas žēlastības nebūs.

Starp citu, armijā tas ir klasisks, ierasts drauds: „Vēlreiz iekritīsi, un tad...” Vēlāk meitenes, smejoties, stāstīja, ka tikai pēc stundas atcerējies par automātu. Sakārās viņam kaklā, un leitnantiņš uz kādu laiciņu aizmirsa, kur viņš atrodas un kas vispār notiek. Mazliet vēlāk gan bija pagalam apjucis: „Kur palicis automāts – vai tiešām kāds to aiznesis? Tad gan ir ziepes...” Tā kā jāatzīst, ka esmu dzimis laimes krekliņā – kārtējo reizi paveicās... Starp citu, neraugoties uz dažādām, ar disciplīnu saistītām nebūšanām – dienesta otrajā gadā visur, kur vajadzēja demonstrēt kaujas sagatavotības prasmes, bīdīja mani. Un es nepievīlu, jo šajā jomā biju labā uzskaitē savā karaspēka daļā. Neba nejauši pēc dienesta beigām pulka komandiera vietnieks piedāvāja palikt turpināt dienēt: pabeigt paātrinātos virsnieku kursus, saņemt jaunākā leitnanta pakāpi un tālāk – militārā karjera. Nu nē – šādam solim es nebiju gatavs. Virsniekam atbildēju: – Paldies! Man glaimo jūsu priekšlikums, es apsvēršu un došu jums ziņu. Bet tagad man gribas pabūt mājās, pie vecākiem savā dzimtajā pusē... Nadja... Jāatzīst – viņa man patika. Nadjai ar mani bija tālejoši plāni, un viņa tos neslēpa. Bet es izvairījos. Samelojos par demobilizēšanās datumu un paklusām notinos. Jā – laikam tas nebija vīrieša cienīgs gājiens, bet man bija tikai divdesmit viens gads, visa dzīve priekšā, un pēkšņi uzlikt sev valgus? Tas man likās nepieņemami, nebiju tam gatavs. Skaidroties, taisnoties, solīt kaut ko apzināti neīstenojamu? Vai skarbi pielikt treknu punktu? Nē. Neder ne viens, ne otrs. Lai paliek daudzpunkte...

* * *

Es ne mirkli nenožēloju to laiku, ko pavadīju armijā. Izņemot vienu – par manu draugu likteni. Gadiem ritot, mēģināju viņus uzmeklēt, tomēr laikam ne pārāk enerģiski, jo dziļi sirdī sapratu, ka diez vai viņi priecāsies par tikšanos ar mani... Būtībā dienests ar visām tā grūtībām, kaujas mācībām un reizēm arī nedienām nāca man tikai par labu. Armija, bez jebkāda patosa, ir īsta vīrišķības un dzīves skola. Nenovērtējama pieredze, kas divu gadu laikā palīdz dumjam jauneklim kļūt par daudzmaz sakarīgu vīru. Koncentrētā, saspiestā laika posmā tu izdzīvo daudzas dzīves situācijas. Attīstās gribasspēks, spējas saņemties un pārvarēt savus „negribu” un „nevaru”. Nostiprinās atbildības sajūta, ko jau iepriekš bija devis mans treneris – par sevi, par savu rīcību. Mācījos zibenīgi improvizēt, kombinēt un rast izeju no vissarežģītākajām, pat šķietami bezizejas situācijām. Tas viss ļoti noderēja vēlākajos – tostarp arī sarežģītajos dzīves posmos, kādu bija ne mazums. Liekas, ka mūsu valsts vīriem būtu ļoti nopietni jāpiedomā par obligāta dienesta ieviešanu LR bruņotājos spēkos. Mūsu jauniešiem un arī mūsu valstij kopumā tas nāktu tikai par labu. Beidzot mana pēdējā diena armijā. „Dembeļa” akords. Mūsu nelielais izdienējušo zaldātu pulciņš parādes formās iziet pa galvenajiem mūsu karaspēka daļas caurlaides vārtiem, bet pretim – piebrauc mums visiem pazīstamais „bobiks”. Mašīna bremzē, un no tās izkāpj pulka komandieris Luņovs – pienāk pie mums un ar smaidu uzrunā tieši mani: – Ierindniek Šēnhof, šķiet, esat saposies uz mājām? – Tieši tā, biedri pulkvedi! – Nu ko, vēlu veiksmi! Nojaušu – tālu tiksiet savā dzīvē. Lūk, šādi mīklaini ceļavārdi...

 

„Izglītība ir tas, kas paliek, kad visas zināšanas aizmirsušās.”(Džordžs Helifekss)

Manas universitātes

Jau drīz pēc armijas mans mērķis, es pat teiktu: uzmācīga ideja bija iegūt augstāko izglītību. Turklāt nevis zināšanu summu vai profesiju, bet tieši diplomu – neliekuļošu. Studēju es ilgi un gausi, kopumā septiņus gadus piecu vietā, bet šo bastionu tomēr ieņēmu. Ērkšķainajā ceļā līdz diplomam turpināju apgūt tādas noderīgas zinības kā kāršu spēli, meiteņu savaldzināšanas mākslu, valūtas un citu spekulāciju pamatus, ko tagad dēvē lepnā vārdā „bizness”. Līdztekus pamazām sāku iepazīt arī komunisma cēlāju sabiedrības ēnu pusi un dubultos standartus.

Bet pirms ideja pārtapa apzinātā nepieciešamībā un skaidrā mērķī, vispirms ar plašu vērienu pusotru mēnesi es vētraini atzīmēju „dembeli”, tas ir – demobilizāciju no padomju armijas. Vasaras vidū nācu pie prāta un atgriezos kokapstrādes kombinātā „Vulkāns” – tai pašā, no kura aizgāju armijā: bija laiks papelnīt naudu pirms iestāšanās augstskolā. Tikai – kur lai stājas? Mamma sapņoja par juridisko. Iespējams, viņai bija taisnība – būtu varējis kļūt par nesliktu speciālistu šajā jomā.

Bet tajos gados konkurss Latvijas universitātes juridiskajā fakultātē bija neprātīgs – astoņi cilvēki uz vietu! Tas man šķita neiespējami: skolā mācījos ne pārāk labi, plus vēl divu gadu pārtraukums... Bet citu, īsti konkrētu ideju man nebija.

Tostarp „Vulkānā” mani sāka aģitēt doties uz uzņēmuma profīla augstskolu – Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas Mežtehnikas fakultāti. Atrada pat labu motivāciju! Kāpēc tev, iznesīgam, perspektīvam puisim jānīkst strādniekos, ja ar augstāko izglītību tomēr iespējas ir daudz plašākas veidot karjeru? Trīs gadus pēc sadales vienalga kaut kur obligāti nāksies nostrādāt, tāpēc labāk savā dzimtajā pilsētā. Bet, lai tev būtu vēl interesantāk, studiju laikā kombināts tev stipendiju maksās. Tolaik daudzi uzņēmumi šādi gatavoja jaunos kadrus savām vajadzībām. Labāk tā, nodomāju, ja reiz no sadales tāpat neizgrozīšos.

Jāsaka, ka tagad Latvijā atkal sāk runāt par veco, labo sadales mehānismu – tiesa, nevis rūpniecībā, kas veiksmīgi iznīdēta, bet gan medicīnas nozarē. Uzdevums – noturēt jaunos speciālistus valstī, un šeit visi līdzekļi ir labi. Viens no variantiem – likt viņiem nostrādāt vairākus gadus Latvijas provincē. Valsts tomēr daļēji par budžeta līdzekļiem sagatavo ārstus, bet šie, tikko diploms kabatā, kravā koferus un laižas uz Vāciju un Skandināviju: Vecajā Eiropā alga daudz lielāka, un robežas ir vaļā. Mūsdienu Latvijai tā ir liela problēma, jo mediķu trūkst arvien vairāk...

Bet toreiz, 1972. gadā, es tomēr izšķīros noslēgt darījumu ar „Vulkānu”. Uz iestājeksāmeniem augustā negāju, jo skolas zinības bija bezcerīgi aizmirstas. Kāda jēga krist kaunā?
Es aizgāju uz nulles kursu, kur visu gadu atkārto skolas programmu. Atkārtošana – zināšanu māte – tieši tas man arī bija vajadzīgs! Turklāt izrādījās, ka, lai pēc gada kļūtu par studentu, vajag tikai pabeigt nulles kursu un nokārtot eksāmenus – vismaz uz trijniekiem. Tevi uzreiz ieskaita pirmajā kursā, un nav nekāda sakara ar kopējo iestāšanās konkursu! Šo gadu nomācījos pat ar interesi un daudzmaz pieklājīgi.

Skolā man interesēja un labi padevās matemātika, fizika, vēsture. Toties organiski necietu ķīmiju, īpaši organisko. Bet, kā par spīti, tieši tā akadēmijā bija viena no profīla disciplīnām pirmajos kursos.

* * *

Nulles kursā viss veidojās brīnišķīgi, ja nebijis kāda kurioza. Mācību gads tuvojās beigām, pienāca laiks kārtot eksāmenus. Divus nokārtoju uz četrinieku, divus – uz trijnieku. Palika fizika. Man tā patika un zināju šo priekšmetu, tāpēc uz eksāmenu devos pārliecināts, uzskatot to par formalitāti. Galvenais spīdzinātājs izrādījās docents Keibenieks, kurš mums visu gadu lasīja skolas fizikas kursu. Viņš bija īpatnējs cilvēks. Vizuāli – liela auguma vīrs, smagnējs, pat ļumīgs. Raksturs – skarbs, pat nedaudz ļauns. Tomēr humora sajūta viņam piemita, lai arī savdabīga.

Tātad, atnācu uz eksāmenu. Paņēmu biļeti. Sagatavojos. Gāju atbildēt. Pārliecinoši izklāstiju biļetes jautājumus.
– Malacis, Šēnhof, – docents saka. – Jūsu atzīme ir starp četri un pieci. Noslēgumā gaužām vienkāršs jautājumiņš... Te viņš uzdod tik āķīgu jautājumu, kurš, kā vēlāk man atzinās teicamnieki, arī viņus būtu izsitis no sliedēm. Es samulsu, sāku jaukties. Nu, domāju, labi, četrinieks arī ir lieliska atzīme.
– Nu, ko, ļoti bēdīgi. Ja nespējat atbildēt uz tik vienkāršu jautājumu, lieku jums „neapmierinoši”, – nicīgi samiedzies, rezumēja eksaminētājs.

Es zaudēju valodu.
– Kā tad tā? – aizsmacis izspiežu. – Četri vai pieci, bet galā „neapmierinoši”?
– Redzat, Šēnhof, – Keibenieks turpināja ņirgāties,
– mana ilggadējā prakse liecina, ka studenta matu garums ir apgriezti proporcionāls viņa zināšanām...

Jā, mati man tiešām bija gari, kā tolaik tas bija modē, un gada laikā fiziķis vairākkārt pievērsa tam uzmanību. Viņš necieta garmatainos un acīmredzot bija nolēmis atriebties man eksāmenā. Bet auditorijā pie sienas un tieši virs Keibenieka galvas karājās Ņūtona portrets ar kuplu matu ērkuli līdz pleciem, un es nenoturējos:
– Vai uz viņu šī formula arī attiecas? – pavaicāju, paceļot acis uz portretu.
Te nu docents pārskaitās, un tik smeķīgi ieblieza man „neapmierinoši”, ka kļuva skaidrs – nebūt man šoruden studentam! Izgāju pa durvīm pilnīgi apstulbis. Tas tik bija aplauziens! Tā nekas pagrieziens! Viss gads kaķim zem astes!

Mūsdienās tas nav iespējams, kaut ar „irokēzu” uz galvas staigā pa augstskolu, bet tolaik – jā, par īsiem svārciņiem varēja izslēgt no komjaunatnes, par gariem matiem – izgāzt eksāmenā, par kļoša džinsiem – nomocīt ar jautājumiem dekanātā. Pieaugušus cilvēkus! Realitātē mani atgrieza kāda nulles kursa pasniedzēja:
– Ir variants, kuru var izmantot, – viņa teica. – Jūs stājaties augustā vispārējā plūsmā kopā ar visiem. Tie eksāmeni, kas jau nokārtoti, tiks ieskaitīti kā iestājeksāmeni, tos pārlikt nevajag. Jums jānokārto tikai fizika. Jā, slikti, ka konkurss, bet tā ir iespēja. Vasarā cītīgi pamācieties un varbūt paveiksies.

Visu vasaru risināju uzdevumus, atkārtoju likumus, pārraku visu skolas zikas programmu. Tomēr konkurss bija trīs cilvēki uz vietu. Atnācu augustā uz eksāmenu, bet tur. . Tur atkal sēž mans mocītājs – docents. Nu, nē, domāju, tā neies krastā – man piedzīvojumus vairāk nevajag. Viņš mani ieraudzīs un atkal nostāsies pozā – ar matiem es principā tā arī neko nebiju izdarījis. Par laimi, komisijā kopā ar Keibenieku bija arī docente Apine. Un es nolēmu izspēlēt kādu kombināciju. Skaidrs, ka katrs no viņiem agrāk vai vēlāk ies pusdienās: docents, spriežot pēc brangās miesasbūves, jau nu noteikti. Kamēr viņš pusdienos, es iesprukšu auditorijā un veicīgi nokārtošu fiziku.

Tā arī notika. Tikko mana eksekutora milzu stāvs izgaisa gaiteņa galā, es divos soļos jau biju auditorijā, paņēmu biļeti, apsēdos uz krēsla maliņas, uzmetu dažas tēzes un pēc minūtēm septiņām biju gatavs atbildēt. Pasniedzēja pabrīnījās – tādu nadzīgumu viņa noteikti neredzēja bieži. Raiti atbildēju biļeti, nokārtoju eksāmenu uz „četri” un paguvu pamest auditoriju pirms Keibenieka atgriešanās. Viņš pat nezināja, ka biju atnācis. Kad ieraudzīja mani jau pirmajā kursā, bija ļoti pārsteigts.

* * *

Un tomēr. Konkursu es neizturēju. Pietrūka punktu. Divu trijnieku dēļ nulles kursā. Lai gan, nebijis Keibenieka, man netraucētu arī šie trijnieki – tiktu ieskaitīts bez konkursa jau pavasarī. Te atkal iejaucās liktenis, kuram laikam labpatika, lai Šēnhofs tomēr būtu students!

Padomju laikā uzņemšanas komisija – jau pēc iestājeksāmeniem – reizēm uzaicināja uz sēdi kādu abiturientu, kurš nebija ticis cauri konkursa sietam. Nē, šoreiz runa nav par kompartijas aktīva darbinieku bērniem. Uzaicināja, piemēram, perspektīvu sportistu, kurš potenciāli varētu aizstāvēt augstskolas godu studentu čempionātos, vai cerīgu mūziķi, dziedātāju vai dejotāju, kuri vēlāk no savas alma mater varētu uzstāties festivālos un konkursos. Visi šie jaunie un talantīgie vairotu mācību iestādes slavu. Padomju laikā tā bija ierasta prakse.

Tieši pa sporta līniju es arī tiku uzaicināts uz pārrunām uzņemšanas komisijā. Vispirms mani kā galda tenisa jaunatnes laiku „zvaigzni” pie fizkultūras un sporta katedras vadītāja Cēzara Ozera aizveda iepazīstināt šīs katedras pasniedzējs Valdis Ruļuks, kurš mani labi pazina. Ozers pavisam nesenā pagātnē bija ļoti slavens basketbolists, Latvijas un pat Savienības sporta leģenda. Mēs nedaudz aprunājāmies un, uzzinot par maniem kādreizējiem sasniegumiem, īsi noteica: – Labi. Atnāc uz komisiju. Tur paskatīsimies...

Es atnācu, un viņš iepazīstināja ar mani pārējos komisijas locekļus. Visi piekrītoši māja ar galvu: – Jā, tāds students mums noderēs. Ozers man uzdeva tikai vienu jautājumu:
– Vai esi gatavs arī turpmāk nopietni nodarboties ar savu sporta veidu, lai aizstāvētu akadēmijas godu sacensībās? Kas tas par jautājumu? Protams, vienmēr gatavs! Un mani uzņēma. Es no turienes izlidoju kā spārnos. Urrā, esmu students!

Mamma laimē raud. Dzīvoju kopmītnē Jelgavas centrā Lielupes attekas Driksas krastā. Brīnišķīgs, romantisks skats pa logu. Mūsu akadēmijas galvenā ēka nav vis šur tur, bet Jelgavas pilī – bijušajā Kurzemes un Zemgales hercogu pilī! Tas ir Baltijas valstīs ievērojamākais arhitektūras piemineklis, kas celts pēc izcilā arhitekta Rastrelli projekta. Plašas auditorijas, bibliotēka. Mūsu rīcībā bija viss, kas nepieciešams topošajiem speciālistiem. Blakus – lieliska studentu ēdnīca. Bet vēl tuvāk – restorāns. Njā. . Tas bija pirmais kārdinājums, kuram nespēju pretoties. Kopmītne – otrais kārdinājums. Tur bija tik daudz darāmā! Un visi kaut ko darīja! Vieni grauza zinību granītu, otri dzēra alu, reizēm ko stiprāku, trešie specializējās uz meitenēm, ceturtie – uz kārtīm. Mans interešu loks aptvēra visas šīs nodarbes, un es nekādi nespēju pretoties šiem neskaitāmajiem kārdinājumiem. Gribēju aptvert neaptveramo: gan mācības, gan visu pārējo. Iztēlojieties puisi, kurš dzīvē nav redzējis neko citu, kā tikai savu dzimto pilsētu un armijas dzīvi. Bet te – pilnīgi jauna gaisotne, turklāt Rīga – turpat, ar roku aizsniedzama. Galvaspilsētu es tolaik pazinu maz, un to paguvu ar uzviju izdarīt tieši studiju laikā. Bet Jelgava tomēr stipri atpalika no manas skaistules Kuldīgas!

Kara gados pilsēta tika pilnīgi nopostīta bombardēšanas laikā, bet pēc tam uzcelta no jauna – ar pelēcīgām padomju laiku dzīvojamām mājām. Toties dzīve studentu vidē bija ļoti interesanta un dinamiska. Tieši vide veicina un attīsta, bet tālākais atkarīgs no tā, cik tev pašam galvā. Īsāk sakot, restorāni, meitenes un kārtis ņēma virsroku: šajās jomās no amatiera es veiksmīgi izaugu, ja tā var teikt, par profesionāli. Protams, manas aizraušanās ātri vien noveda pie tā, ka studijas pamazām atkāpās otrajā plānā. Nevar teikt, ka es vispār neapmeklēju lekcijas. Apmeklēju, bet ne visai bieži. . Pat neraugoties uz to, ka lekciju un semināru apmeklēšana reizēm tika ņemta vērā pie ieskaišu kārtošanas.

Bet man tas nebija ne prātā. Es par to nedomāju. Pirmais nopietnais pārbaudījums bija augstākā matemātika; un jo dziļāk mežā, jo niknāki dzeņi. Kontroldarbus pamanījos norakstīt – ja vidējā atzīme bija apmierinoša, ieskaite par semestri bija nodrošināta. Kādu laiku tā arī izgrozījos, bet neizbēgami tuvojās sesija, un tā jau ir pilnīgi cita situācija.

Mūsu grupā bija mans antipods – Aivars Kadakovskis, ļoti interesanta personība. Viņš apmeklēja lekcijas, labi mācījās, ieskaites un eksāmenus laicīgi nokārtoja – vārdu sakot, paraugzēns. Turklāt arī ļoti perspektīvs sportists, Aivars nopietni nodarbojās ar džudo cīņu. Viņš, kā jau draugs, mēģināja mani izvest, kā viņam likās, uz pareizā ceļa. Tas ne pie kā laba nenovedīs, ko tu dari? Kā tu grasies nokārtot eksāmenus? Tevi izmetīs no akadēmijas un tā tālāk. Rezultātā viss beidzās ar to, ka ne viņš mani, bet es viņu pāraudzināju. Turklāt pāraudzināju tā, ka viņu pašu atskaitīja no akadēmijas. Vēlāk gan Aivars iestājās LU ekonomistos un sekmīgi to pabeidza. Malacis! Mēs joprojām esam labi draugi, tikai nu jau ne antipodi.

* * *

Jautājums – kā man izdevās ar šādu interešu daudzveidību tomēr kārtot ieskaites un eksāmenus? Kādu laiku tiešām izdevās! Bet tikai tāpēc, ka es diezgan sekmīgi turpināju apgūt arī tādas zinības, kuru nav nevienā mācību programmā. Kā lai tās pareizi nodēvē? Pilnīgi noteikti – par izdzīvošanas mākslu ekstremālos apstākļos. Nepārtrauktas improvizācijas, attapības un izveicības brīnumi, lai sasniegtu mērķi – pabeigt augstskolu par katru cenu. Ja to nav iespējams izdarīt klasiski godīgā ceļā, tad jāieslēdz smadzenes un radošā pieeja.

Patiesībā iemācīties to ir grūti, jābūt dotumiem. Kādiem? Prasmei komunicēt un rast kopīgu valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem – ar kursabiedriem, pasniedzējiem, vispār – ar visiem! Jāprot iepazīt cilvēkus, sajust viņus, klausīties un sadzirdēt. Un tad daudz kas atklājas un kļūst skaidrs pat tad, ja redzi cilvēku pirmoreiz. Tās ir ļoti smalkas matērijas.  Laikam daba mani bija apveltījusi ar šiem dotumiem. Ja es nespētu apgūt šo viltīgo improvizēšanas un manipulēšanas mākslu, mani no akadēmijas būtu izspēruši jau pirmajā kursā. Manos plānos tas nekādi neiekļāvās. Pirmkārt, neļāva patmīlība: ar tādām pūlēm iestāties un izlidot savas paša muļķības dēļ! Otrkārt, bija žēl mammas. Viņa burtiski sapņoja, ka dēls iegūs augstāko izglītību, un es nedrīkstēju pievilt mammas cerības. Man bija jāpabeidz augstskola. Punkts. Un ja nevar citādi, tad izmantojot nestandarta paņēmienus.

Lūk, daži piemēri, kā es kārtoju eksāmenus. Sesija otrā kursa beigās. Vasara, meitenes, tusiņi – viss, kā parasti. Bet pēc Latvijas kulta svētkiem – Līgo – tieši nozīmēts pēdējais eksāmens – matemātika. Kurš sadists kaut ko tādu varēja izdomāt? Ieskaiti neilgi pirms tam biju saņēmis „automātā” – ar norakstītiem kontroldarbiem, bet – kā lai nokārto eksāmenu? Integrāļi un diferenciāļi man bija „tumša bilde”, bet es ticēju, ka, tikko atvēršu konspektus, viss pats par sevi nokārtosies. Novilku līdz pēdējam. Rīt eksāmens, bet man pat zirgs nav iejūgts. Paņēmu no meitenēm konspektus, apsēdos, sāku lasīt un saķēru galvu! Neko nesaprotu! Vispār neko. Viss, pagalam „izcilais matemātiķis”! Ko darīt? Neko nevaru izdomāt. Iestājās neliela panika, un aizgāju gulēt.

Nezinu, vai risinājumu nosapņoju, bet no rīta skaidri iztēlojos tālāko notikumu gaitu. Kamēr kursa biedri turpināja izmisīgi šķirstīt konspektus, es devos uz aptieku. Sapirkos marles saites, vati, briljantzaļo. Visi jau devušies uz eksāmenu, bet es ķēros pie darba. Vispirms sameklēju sporta meistara nozīmīti un piespraudu to pie žaketes atloka. Zināju, ka mūsu matemātikas pasniedzējs docents Ozoliņš ir sporta meistars brīvajā cīņā un nolēmu izmantot šo faktu. Tā saucas spēle uz jūtām. Varbūt palīdzēs?! Tad nosaitēju galvu ar marli un piesūcinātu ar briljantzaļo vates kumšķi. Zem acs pielīmēju plāksteri un uzliku saules bril es. Apsaitēju labo roku, pār kaklu pārmetu saiti, kurā iekabināju „savainoto” roku, un devos uz eksāmenu. Visvairāk es baidījos no auditorijā esošo kursa biedru reakcijas. Viņi taču mani lieliski pazina! Kad šādā paskatā ieiešu, tie taču nomirs no smiekliem! Ar drebošu veselo roku atveru durvis un ieeju, klibodams kā Paņikovskis.

Es laikam tiešām izskatījos tik nelaimīgs, ka visi izbrīnā atvēra muti un neizdvesa ne skaņas. Pasniedzējs apstulbis skatās uz mani, uz manu „pārsisto” galvu un līdzjūtīgi vaicā:
– Kas ar jums noticis?
Pēc jautājuma toņa nojaušu, ka, iespējams, man kaut kas var izdoties.
– Braucām pēc Līgo ar motociklu un iekļuvām avārijā, mans draugs ir slimnīcā, – bez aizķeršanās norunāju laikus sagatavoto tekstu. – Man ir neliels smadzeņu satricinājums, citi savainojumi. Neesmu gatavs šodien kārtot eksāmenu. Vai nevaram sarunāt uz vēlāku laiku, kad atlabšu?
Tādas lietas tika praktizētas. Ja izkriti eksāmenā, tev dod iespēju to pārlikt rudenī. Bet es taču neizkritu, „cietu avārijā”!  Lūdzu pārcelt eksāmenu, bet sirds dziļumos ceru uz citu – uz pretimnākšanu. Viņš skatās uz mani, skatiens aizķeras arī pie sporta meistara nozīmītes...

– Es ļoti jūtu jums līdzi, – Ozoliņš saka, – visi esam bijuši jauni, bet jācenšas tomēr būt uzmanīgākiem. Tā, paskatīsimies, kas mums tur bija ar atzīmēm semestrī... Viņš paņem žurnālu ar kontroldarbu, semināru un ieskaišu rezultātiem. Bet tur: 3, 3, 2, 4, 3, 2, 4. Aptuveni desmit atzīmes, bet vidēji trijnieciņš izzīmējas. Viņš velk ar pirkstu pa žurnālu, kustina lūpas, bet es jau esmu tuvu ģībonim.
– Žēl, – viņš novelk un pēc garas pauzes, kas man šķiet mūžīga, turpina: – Jā, ļoti žēl, bet vairāk par trijnieku jums te nesanāk pie labākās gribas. Ja tas jūs apmierina, es varētu ielikt...
– Protams, atzīme nav nekāda dižā, – piekrītu, lai gan manī viss līksmo. – Varbūt pēc atlabšanas varētu nokārtot eksāmenu arī labāk. Bet, kas lai zina, kā būs ar veselību. Zināt, es laikam piekritīšu trijniekam.
– Dodiet ieskaišu grāmatiņu!
Skatos – tiešām raksta! Tikko savaldījos, lai neizlēkšotu no auditorijas. Tomēr izklunkuroju tāpat kā ienācis. Jau kāpnēs noplēsu visas saites un kā laidos! Kurp? Protams, uz restorānu. Pa ceļam ieskrēju kojās, paķēru puišus un – aidā svinēt!

Vēlāk šis atgadījums apauga ar mītiem. Pats pēc pāris gadiem dzirdēju, it kā esot bijis kāds dīvainis, kuru uz eksāmenu esot atnesuši uz nestuvēm. Viņš esot izlicies teju miris un dabūjis atzīmi! Bet, protams, bija patīkami arī tas, ka neviens mani nenodeva. Daudzi taču nojauta, bet viens otrs pat zināja. Vismaz tie, ar kuriem nosvinēju veiksmi.

Otrais gadījums – arī ļoti zīmīgs. Tas bija tīri psiholoģisks sparings, kad nācās orientēties zibenīgi. Šoreiz – ķīmijas eksāmens. Priekšmetā biju pilnīgs nejēga, spēju tikai pēc smaržas ūdeni atšķirt no spirta. Viss! Kontroldarbos izpeldēju ar parasto paņēmienu – norakstīšanu un priekšāteikšanu. Eksāmenu es varēju cerēt nolikt tikai un vienīgi ar špikeru palīdzību, bet tos vajadzēja rakstīt! Slinkums. Glābiņš, kā vienmēr, atkal bija jāmeklē pie meitenēm, kuras, protams, arī aizdeva labā rokrakstā uzrakstītus špikerus. Paņēmu biļeti, apsēdos sagatavoties. Norakstīt vajadzēja ticami, uz trijnieciņu, jo pasniedzēja jau sen bija atšifrējusi, kas es par tipu. Izrādījās, ka es pat nesaprotu, kas tieši man jānoraksta.

Rezultātā uzliku uz lapas visu, kas špikerī bija sarakstīts. Ar smagu sirdi eju atbildēt, zinot, ka viņa zina, ka es neko nezinu. Pasniedzēja izlasīja manu savārstījumu, nolika uz galda un pavaicāja:
– Vai pats saprotat, ko esat uzrakstījis?
– Neesmu drošs, – atbildu.
Pasniedzēja smaida un uzdod nākamo jautājumu:
– Tātad norakstījāt no špikera?
– Jā, – pēc nelielas minstināšanās nopūšos, – norakstīju no špikera.
– Skaidrs. Tagad pēdējais jautājums. Špikerus pats gatavojāt?
Te es nopietni samulsu. Kā atbildēt, lai vēlāk nebūtu mokoši sāpīgi? Ļoti viltīgs jautājums. Ja rakstīji pats, tātad esi ieguldījis zināmu darbu un vismaz kaut ko zini. Pirmajā brīdī tā kā gribēju pateikt: jā, pats! Bet iekšējā balss kārtējo reizi nepievīla: labāk nemelot.
– Nē, špikerus man iedeva meitenes, – pēc neilgas pauzes atzinos.
Viņa pasmaidīja un teica:
– Par godīgu atbildi lieku jums „trīs”.
Pasniedzēja vienalga nebūtu noticējusi, ka pats rakstīju špikerus. Sliņķis, lekciju kavētājs... Atbildēju godīgi un trāpīju desmitniekā. Un atkal saņēmu savu trijnieciņu – būtībā ne par ko. Šad tad aizdomājos: kā jutās tie studenti, kuri priekšmetu zināja, bet uztraukuma vai neveiksmīgas biļetes dēļ – eksāmenu nokārtoja arī uz trijnieku. Bet mūsu ieguldīto darbu šajos trijniekos pat salīdzināt nevarēja.

* * *

Trešā kursa sākumā sāka ost pēc sviluma. Kādā ceturtdienā fakultātes gaitenī saskrienos ar dekanāta sekretāri, un viņa klusītēm brīdina:
– Gunti, tev ir ļoti maz laika. Pirmdienas sēdē tiks lemts jautājums par tavu atskaitīšanu.
Tobrīd par dažādiem „varoņdarbiem” jau biju izmests no kopmītnes un dzīvoju Rīgā, medicīnas institūta kojās pie sava drauga Aivara Vītola. Bet par to mazliet vēlāk. Pats sāpīgākais – bija sakrājušies parādi teorētiskajā mehānikā un materiālu pretestībā. Un tie ir ārkārtīgi smagi un sarežģīti priekšmeti. Teorētisko mehāniku mums pasniedza ļoti prasīgs un piekasīgs docents Pušinskis, pie kura man nekādi neizdevās aizstāvēt kursa darbu. Laikam biju viņam tik ļoti „iepaticies”, ka viņš iniciēja dekanātā manu atskaitīšanu. Tika pieminēti arī citi mani „nopelni”.

Smadzenes sāka drudžaini darboties. Kaut kas ir jādara. Un laika man ir katastrofāli maz – tikai viena darbadiena. Lai mani tik banāli patriektu? Es to nepieļaušu! Drāžos atpakaļ uz Rīgu – pie Vītola:
– Iedarbini visus savus sakarus – saceram man diagnozi!
Aivars ir īsts draugs – sacēla kājās vecāko kursu studentus, viņi sazinājās ar vakardienas studentiem, kuri jau strādāja par ārstiem. Nestāstīšu gari, bet vienas dienas laikā man bija gatavi nopietni medicīniski dokumenti par to, ka esmu ļoti slims, vienkārši knapi velku kājas. Sakombinēja man nevainojamu diagnozi – alerģija (nātrene) uz nervu pamata. Mācību pārslodzes un pastāvīgā stresa dēļ es plēšu sev ādu, un man nepieciešama ārstēšana, laba kopšana un miers, lai atveseļotos.

Pirmdien 9:00 ierodos dekanātā. Sēde nozīmēta uz pulksten 11:00, tā kā laiks vēl ir. Ieeju pie dekāna Alfona Grīnfelda, iedodu papīrus, gaidu reakciju. Jāsaka, dekāns arī bija vēl arvien praktizējošs dzīves baudītājs, simpātisks vīrs, ar melniem, iesirmiem matiem. Viņš noteikti visu saprata.

Kā šodien atceros: Grīnfelds šķirsta mediķu slēdzienus, ar ironisku, vieglu smaidu šūpo galvu... – Njā. ., – saka, – smags gadījums. Jūs vispār cerat izdzīvot?
– Zināt, pacentīšos nopietni pievērsties savai veselībai.
– Nu, labi, student Šēnhof, – viņš secina, – jūsu papīri, protams, ir baltiem diegiem šūti, bet neko darīt – tie ir ofciāli un ignorēt tos nevar! Lai jums veicas un atgriezieties pēc gada! Tūlīt pat uzrakstīju iesniegumu par akadēmisko atvaļinājumu veselības stāvokļa dēļ, pievienoju ārstu slēdzienus. Un aizgāju uz gadu. Bet par studijām, protams, neaizmirsu. Akadēmiskā gada laikā nokārtoju visus parādus. Īpaši daudz to nebija – viens kursa darbs, pāris ieskaišu un tas arī viss. Toties biju guvis labu mācību, daudz stingrāk kontrolēju sevi, lai nenonāktu atkārtoti līdzīgā situācijā.

* * *

Pēc akadēmiskā atvaļinājuma atsāku studijas trešajā kursā. Sākās mācības jau atbilstoši profila specialitātei, vispārīgie mācību priekšmeti bija veiksmīgi beigušies un eksāmeni nokārtoti. Kļuva mazliet vieglāk un arī interesantāk, bet darbietilpīgāk. Īpaši daudz laika aizņēma tā saucamie kursa darbi. Arī tolaik, tāpat kā tagad, varēja kādam samaksāt un tev tiktu uzrakstīts jebkurš darbs. Tomēr tādām lietām ļoti negribējās tērēties. Tāpēc nācās izgudrot citu, relatīvi godīgu kursa darbu izstrādāšanas veidu. Mūsu fakultātē bija neliels kokapstrādes cehs, kur notika praktiskie darbi atbilstoši specialitātei. Turklāt vienā no telpām atradās brīnišķīgs arhīvs ar kursa darbiem un diplomdarbiem teju no pasaules tapšanas laikiem. Mācību programma nemainās ik gadu, arī kursa darbu temati atkārtojas. Vai sapratāt manu domu?

Atsākot studijas, es atgriezos jau citā mācību grupā. Jaunie kursa biedri sagaidīja ar aplausiem – biju kļuvis atpazīstams, bet pretrunīgi vērtēts. . Īpaši priecājās divi studenti – Ivars Lauders un Andris Bents. Bents bija lielisks basketbolists, Latvijas jaunatnes izlases spēlētājs, bet Lauders – vienkārši simpātisks džeks ar iesauku „Solīdais”. Ivaram bija paradums nākamajā rītā pēc tusiņa uz paģirām mūs ar Andri audzināt – cik esam slikti neaudzināti ciniķi attiecībās ar meitenēm. Bet viņš vienmēr solīds, nopietns un vispār paraugzēns mums visiem. Un tā arī pielipa Ivaram iesauka „Solīdais”. Abi berzēja rokas – viņu kompānijā papildinājums – akadēmijas „zvaigzne”, savējais džeks. Šie puiši tad arī kļuva par maniem draugiem un reizē arī kompanjoniem „kursa darbu lietā” un dažādās citās slidenās aktivitātēs.

Izklāstīju viņiem savu plānu. Cehā strādāja divi meistari, kuri mums pasniedza praktiskos darbus, čomīgi 30 – 40 gadus veci vīri. Mums ar viņiem bija labs kontakts, tomēr ne tik ļoti, lai pateiktu: „Iedodiet arhīva atslēgas, kur glabājas kursa darbi.” Saku saviem ērgļiem:
– Šiem zēniem patīk iedzert, varam to izmantot.Uzaicināsim uz restorānu, un tad jau redzēs... Izdomājām ieganstu šādam pasākumam, un viņi bez liekām runām piekrita. Bet uz restorānu aizgājām nevis vakarā, bet pa dienu – uzreiz pēc nodarbībām: tad meistariem noteikti būs līdzi arī atslēgu saišķis no telpām.

Jau laikus sarunājām vienu Jelgavas spečuku, kurš par atlīdzību noņems atslēgu nospiedumus. Vienojāmies arī ar pazīstamo ofciantu Edvīnu, ka viņš mums uz galdiņa noliks divas vienādas pudeles – vienu ar degvīnu, otru – ar ūdeni, un, ja pietrūks, triku atkārtos. Tā mūsu kompānija draudzīgi iegāzās restorānā „Lielupe”. Viss ritēja pēc plāna. Sākumam izprovocēju iedzert kā armijā – no tējas glāzēm. Katrā no tām ietilpst 200 gramu. Vienīgi mums ir ūdens, bet viņiem – šņabis. Tad pārgājām uz mazajām glāzītēm. Šeit galvenais ir sākums, bet tad jau jūra līdz ceļiem. Zēni jau pārstāja ievērot, ko viesmīlis nes, kādas pudeles, vai mēs arī reibstam, vai ne.

Vārdu sakot, piedzirdījām mēmus. Aizstiepām viņus uz mūsu kojām, un, kamēr meistari atpūtās, mēs visu paguvām. Rezultātā – pēc nedēļas mums bija savas atslēgas no visām arhīva telpām. Līdz pašām studiju beigām mēs ganījāmies tajā arhīvā, pārrakām to krustām šķērsām, meklējot sev piemērotus kursa darbus. Tiesa, reizēm bija pabaisi. Naktī, noslēpumainā klusumā, ar lukturīti rokā mēs ar Bentu ložņājām pa plauktiem, satrūkstoties no katra troksnīša. „Solīdais” – Lauders parasti stāvēja ārā uz vakts, katram gadījumam, ja nu kāds parādās.

Visi kursa darbi aizgāja kā pa sviestu. Tomēr reiz gadījās kļūme. Mēbeļu konstruēšanu mums pasniedza Vilnis Kazāks. Tolaik Vilnim bija 35 gadi un viņš aizrāvās ar modernistu darinājumiem, dzīvokļu un māju iekārtošanu, pārzināja kokapstrādes jaunākās tendences. Latvijā Vilnis joprojām ir ļoti atpazīstams. Mūsu kursa darbu tēma bija uzkonstruēt kādu mēbeli – skapi, kumodi vai galdu. Pasniedzējs, protams, zināja, ka es spēlēju kārtis. Humora izjūta viņam nebija sveša un Vilnis to uzskatāmi nodemonstrēja – deva man uzdevumu uzkonstruēt kāršu galdu!

Neticēsiet, bet arhīvā es uzgāju šādu galdu! Atrastajā kursa darbā tas nebija, protams, domāts kā kāršu galds, bet, nedaudz paimprovizējot, varētu izmantot to arī šādam mērķim. Apaļš, ar atvilktnēm pa perimetru. Ļoti interesants galds! Nokopēju šo brīnumdarbu un devos uz aizstāvēšanu pie Kazāka. Viņš pēta manu šedevru – ļoti uzmanīgi pēta... Tad saka:
– Šo projektu es labi atceros. Pirms dažiem gadiem viens no maniem studentiem uzkonstruēja tieši tādu galdu. Vai nu jūs esat telepāts, vai arī te kaut kas nav īsti kārtībā...
Mazliet iepletu acis, bet neko neteicu. Bet Kazāks. . Laikam arī šoreiz viņa humora izjūta nostrādāja man par labu. Nesāka pratināt un iedziļināties. Viss nokārtojās, lai gan biju uz izgāšanās robežas.

Diplomdarbu „rakstīju” tāpat kā kursa darbus – uzraku to arhīvā. Uzdotais temats nebija sarežģīts, saistīts ar ekonomiku. Savā „Vulkānā” saņēmu ražošanas ekonomiskos rādītājus, aprēķinus un tikai „piedzinu” skaitļus jau gatavajam darbam. Diplomdarba aizstāvēšana noritēja sekmīgi, bez aizķeršanās. Finišs! Izrāde beigusies – arhīva telpu atslēgas varēju nodot nākamajiem aktieriem.

* * *

Toties ieskaiti zinātniskajā komunismā kārtoju reizes desmit. Bez tās nepielaida valsts eksāmenam. Supersvarīgs priekšmets! Tu varēji būt gudrākais no gudrākajiem, būt teicamnieks visos mācību priekšmetos, bet, ja nenokārtoji zinātnisko komunismu – viss, diplomu tev neredzēt!

Šo priekšmetu mums pasniedza docente Aizsila. Viņa bija jauneklīga, diezgan interesanta sieviete ap četrdesmit. Tas bija neapstrīdami. Bet tai pat laikā viņa likās tāda pārlieku pareiza, no tiem, kuri bezgala tic komunisma ideāliem. Vismaz mums tā likās toreiz. Par tādiem saka: svētāks par Romas pāvestu. Aizsila burtiski mums vilka ādu pār acīm. Un es viņai biju īpašā uzskaitē. Un, lūk, kāpēc.

Seminārā docente kārtējo reizi pūderēja mums smadzenes par padomju iekārtas priekšrocībām, turklāt stingrā tonī, kas nepieļauj ne mazākās šaubas. Jāpiebilst, ka man reizēm patika palekties, padebatēt ar pasniedzējiem. Klausījos, klausījos šo muldēšanu un neizturēju:
– Jā, sociālistiskās sistēmas un ražojošo uzņēmumu priekšrocības uzskatāmi redzamas uz jums, – es pēkšņi nosaku. – Jūsu kostīmiņš šūts fabrikā „Sarkanā zvaigzne”? Varbūt tomēr Itālijā vai Francijā? Viņa neko neatbildēja, bet mani ielāgoja. Idiots! Atradu piedzīvojumus uz savu galvu.

Rezultātā tā tiešām arī notika – ar zinātnisko komunismu sākās problēmas. Aizsila periodiski, man par izbrīnu, izrādīja vēlēšanos padiskutēt pēc nodarbībām. Reiz aizrunājāmies par to, ka komunisms ir visas mūsu cilvēces gaišā nākotne. Un tad es ieteicos, ka esmu izveidojis savu komunisma formulējumu. Viņa ar interesi pavērās manī:
– Un kas, jūsuprāt, tas ir?
– Tā ir savdabīga reliģijas izpausmes forma, kas līdzinās klasiskajām reliģijām, – es izspēru.
– Cilvēkam raksturīgi kaut kam ticēt. Un komunisma idejas piedāvājuma mērķis ir izmantot šo ticību, lai pie varas esošajiem būtu vieglāk manipulēt ar cilvēkiem un sabiedrību kopumā.
Doma bija progresīva, bet reizē arī bīstama. Tajos laikos to varēja traktēt kā pretpadomju izlēcienu! Bet – par laimi –  jau bija Brežņeva laiki un strauji tuvojās Gorbačova „atkusnis.”
– Vai jūs pats sapratāt, ko pateicāt? – Aizsila ne pa jokam aizsvilās.
Es nedaudz apjuku, tomēr atbildēju:
– Es īsti nesaprotu vienu no komunisma tēzēm: „No katra pēc spējām, katram – pēc vajadzībām”. Saskaņā ar marksisma mācību, attīstītā sociālismā un ar it kā neierobežotiem ražošanas resursiem preču un pakalpojumu pietiks, lai apmierinātu ikviena vajadzības. Bet vai tas ir reāli? Vai iespējama paradīze uz zemes pilnīgi visiem? Cilvēki taču ir ļoti dažādi. Spējas, vajadzības... Šis dialogs arī pielika punktu mūsu jau tā trauslajām attiecībām. Lai tiktu pielaists, kā jau iepriekš minēju, pie Valsts eksāmena, bija jānokārto komunisma mācību kursa ieskaite.

Un sākās! Piestaigāju pie Aizsilas vienu nedēļu, otro, trešo...Bet nekādi nevaru tikt pie ieskaites. Process ieilga. Draugi zobojas, smejas par mani, un esmu jau morāli pārguris. Faktiski jāatzīstas: Aizsila mani salauza. Labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas, es nolēmu un sēdos pie grāmatām. Iezubrīju to zinātnisko komunismu tā, ka spētu par to runāt pat miegā. Kad beidzot saņēmu ieskaiti, visiem paziņoju, ka eksāmenu lasīšu dzejā.
Tas beigu beigās izrādījās vienīgais priekšmets visā manu studiju laikā, kuru es biju apguvis pilnībā.

Uz eksāmenu atnācu nikns kā velns. Biju pieradis pats paķert pasniedzējus, bet te paķēra mani, turklāt pēc pilnas programmas – piespieda iemācīties! Zināju, ka Aizsila arī būs komisijā un, iespējams, mēģinās „nozāģēt” mani. Tomēr viņa tur nebūs viena, tāpēc cerība uz piecinieku ir. Tas man tobrīd jau bija principa jautājums – saņemt maksimālu atzīmi tieši šajā priekšmetā. Parasti es nekad uz eksāmenu negāju pirmais, vienmēr lavierēju, ķēru momentus, kad pasniedzējs jau saguris, sācis laiskoties un neuzmanīgi klausās, ko es tur muldu. Šajā reizē demonstratīvi, izaicinoši gāju pirmais! Kursa biedriem acis lielas. Paņēmu biļeti un teicu, ka varu atbildēt uzreiz. Bet komisija man to neatļāva, jo paši vēl nebija gatavi klausīties. Kāds nebija pamodies, citam, iespējams, paģiras...

Biļete, jāatzīst, arī trāpījās laba. Apsēdos, garlaikojoties uzmetu tēzes. Beidzot eju atbildēt. Skatos, tāpat neviens manī neklausās. Žāvājas, sačukstas, kaut ko skribelē uz lapiņām. Aizsila arī īpaši neklausās, sēž un smīn – laikam priecājas, ka „aplauzusi” mani. Te nu es galīgi noskaitos un atļāvos aizrādīt komisijai:
– Principā, ja jūs tas neinteresē, mēs varam parunāt par sportu vai mūziku. Kas jums tuvāks?
Viņi sarosījās. Jā, pietiek – teicami! Bet te pēdējo vārdu tomēr bilda Aizsila. Nenocietās, ierieba.– Jā, jautājumu nav – biļete izklāstīta pilnībā, – viņa atzina. – Bet es, kolēģi, izteikšu savu viedokli, un tad lemjat. Šēnhofs ļoti slikti apmeklēja nodarbības, reizēm bija nekorekts pret pasniedzējiem. Viņš nav pelnījis atzīmi „teicami”... Rezultātā man samazināja atzīmi uz „4”. Ko darīt – velns ar jums!

Interesanti būtu uzzināt, kā pēc Atmodas mainījies manas „mīļotās” docentes pasaules uzskats. Noteikti ir mainījies. Pie mums taču daudzi to laiku kvēlie komunisti apmetušies par 180 grādiem, pārkrāsojušies un lieliski jūtas agrāk viņu nīstajā kapitālismā. Vēl vairāk – kaismīgi noliedz vai arī mēģina attaisnot savu aktīvā komunisma cēlāju statusu. Man absolūti nav pieņemama Alfrēda Rubika sludinātā ideoloģija, bet visu cieņu – viņš nemaina savu pārliecību. Ir gatavs sēdēt cietumā, bet nemet kažoku uz otru pusi. Tāpēc vēl jo vairāk ir ļoti skumji un nožēlojami skatīties uz vienu otru mūsdienu politiķi...

Mamma manu studiju gadu laikā ne reizi vien ķērusies ar roku pie sirds. Pēdējoreiz – izlaidumā. Docents Pušinskis, ar kura labvēlību biju spiests paņemt akadēmisko atvaļinājumu, savā uzrunā pieminēja mani. Doma bija apmēram šāda: jā, visus apsveicu, visi malači, bet nav īsti skaidrs, ko izlaidumā dara Šēnhofs – tā laikam ir kļūda, jo viņš nevarēja pabeigt akadēmiju. Atradies jokdaris. Viņa ķeburainā humora dēļ mamma gandrīz vai apraudājās – sadomājās, ka man atņems diplomu! Nu, nē, beidzot diploms man ir kabatā! Raibā studiju epopeja noslēgusies!

 

„Kāršu spēle – tā ir māksla neļaut sevi ievilināt slazdos un pavērst situāciju tā, lai sagatavotajos slazdos iekrīt tas, kas tos ir izlicis.” (Anatolijs Barbakaru)

Kārtis...

Miglainās jaunības rītausmā sevī atklāju kādu talantu. To var nodēvēt par kārdinājumu, grēku, kaislību. Bet var arī par kārtējo „universitāti”, kas, iespējams, palīdzēja man dzīvē sasniegt kaut ko jēdzīgu. Reizumis aizdomājos par to, kāpēc kāršu spēle nav iekļauta skolas mācību programmā vai vismaz kā fakultatīvas nodarbības. Protams, jokoju. Lai gan. . par ļaunu tas nenāktu.
Azartspēļu viltīgums jau sen aprakstīts pasaules klasikā, daudz apliecinājumu tam ir arī reālajā dzīvē. Šis akacis spēj ievilkt viegli un nemanāmi. Un daudzus iesūc. Bet man vienmēr kaut kā izdevās laikus apstāties un nomainīt prioritātes. Tā vai citādi, bet manā dzīvē kārtīm bija lemts nospēlēt kārtējās universitātes, nevis nāves grēka lomu. Šī aizraušanās man atvēra acis arī uz cilvēka dabu. Tipāži, raksturi, ieradumi, vājības – viss apbrīnojamā kārtā atklājas pie kāršu galda. Reizumis arī dzīvi var salīdzināt ar kāršu spēli...

Es jau teicu, ka pēc atgriešanās no Sibīrijas izsūtījuma dzimtajā Kuldīgā, būdams mazs zēniņš, tiecos pie pieaugušiem puišiem, jo es augu bez tēva. Bet pilsētas rajonā, kur mēs dzīvojām, bija daudz no ieslodzījuma iznākušo. Tieši pie viņiem mēs, puišeļi, lipām kā mušas. Centāmies viņus atdarināt – daudziem no mums nebija normāla, vīrišķīga piemēra. Aizrautīgi klausījāmies cietuma nostāstus, vērojām kāršu spēli, mēģinot uztvert tās jēgu. Vīri spēlēja acīti, seku un, protams, uz naudu.

Vēlāk, kad jau sāku nodarboties ar galda tenisu, treneris izdarīja visu, lai atrautu mani no ielas, tālāk no apšaubāmām kompānijām. Bet kāršu spēles būtību – tīri tehniski – es ielāgoju teicami. Un pēkšņi izrādījās, ka kārtis ir populāras arī sporta aprindās, absolūti visās! Kad vasarā braucām uz sporta nometnēm, aizgūtnēm tur spēlējām kārtis. Arī ikdienā – pirms un pēc treniņiem. Reizēm arī ārpus treniņiem – citās dienās, tikai lai uzspēlētu. Savos 13 – 15 gados sāku pamazām apgūt arī spēles psiholoģiju. Mani visvairāk uzrunāja un aizrāva tieši tāda spēle kā seka. Šī spēle ir ļoti niansēta un psiholoģiski sarežģīta. Bet par to nedaudz vēlāk.
Vēl bija arī citas nopietnas spēles blatņiku pasaulē – acīte, hraps, bura. Kārtis bija populāras arī spekulantu, bārmeņu, veikalu vadītāju un dažādu citu veiklu darboņu vidē. Populārs bija arī preferanss un pokers, bet tā bija cita publika – lielākoties vecākās paaudzes inteliģence un, protams, bohēma – aktieri, mūziķi...

Piespiedu pārtraukums kāršu spēlē bija armijā – tur nebija variantu spēlēt. Toties jau akadēmijā izrādījās, ka arī studentu vidē ir savas kāršu spēlmaņu kompānijas. Tiesa, nabaga studentiem likmes nebija augstas: stipendijas neļāva izvērsties, izņemot lauku bērnus – šiem „buržujiem” no mājām produktus sūtīja, arī naudas bija vairāk. Sākumā es spēlēju pat ne naudas dēļ. Likmju griestus mēs noteicām paši – summas nepārsniedza 10 rubļus. Bet sākām ar 20 kapeikām. Azarts, adrenalīns, psiholoģiskais duelis – tieši tas mani visvairāk pievilka kāršu spēlē. Bet, kad paliku bez stipendijas, turklāt arī bez kopmītnes, biju spiests sākt domāt par iztikas līdzekļiem. Braucu bieži uz Rīgu, pie sava drauga, Medicīnas institūta studenta Aivara Vītola, kurš dzīvoja kojās un piemitināja arī mani. Vēlāk es „palīdzēju”, lai mūs abus izdzītu arī no šīs kopmītnes, un noīrējām mazītiņu dzīvoklīti Vecrīgā: bez ērtībām, toties tieši blakus jaunatnes kafejnīcai „Allegro” un divus soļus atstatu no visā Padomju Savienībā izslavētā restorāna „Luna”.

Kopā ar Aivaru mēs testējām visus Rīgas krogus un pakāpeniski piezemējāmies „Lunā”. Šajā krogā, kur līdztekus vienkāršajiem rīdziniekiem pulcējās spekulanti, vieglas uzvedības dāmītes, jūrnieki, galvaspilsētas viesi, tai skaitā intūristi, bija arī mūsu bāze. Studijas tika atbīdītas otrajā plānā, un „Lunā” es pusdienoju, vakariņoju, spekulēju un iepazinos ar visdažādākajiem cilvēkiem. Un, protams, spēlēju kārtis. Interesanti, ka tolaik mans galvenais ienākumu avots bija veiksme kāršu spēlē, bet nebūt ne peļņa no spekulācijām ar defcīta precēm. Iespējams, tāpēc, ka no tirgošanās neguvu nekādu gandarījumu. Nodarbojos ar to tikai nepieciešamības dēļ – kad radās problēmas ar naudu vai arī nebija piemērotas kompānijas kāršu spēlei. Bet kārtis es mīlēju, un tās mīlēja mani.

* * *

Man visvairāk, kā jau iepriekš minēju, pieņemama un interesanta bija seka. Nekoķetēšu – šajā spēlē jutos kā meistars, ko tur koķetēt – profesionālis! Vismaz pašam man tā likās. Ļoti reti zaudēju lielu naudu, sīknaudu – jā, gadījās. Parasti partijas beigās, jau pret rītu, naudas kaudzīte bija manā galda pusē.
Sekas pamatā ir princips – kam vairāk „acis”, tas paņem banku. Katram spēlētājam tiek izdalītas trīs kārtis, pārējās paliek uz galda neskartas. Viena spēle ilgst 3 – 5 minūtes, bet spēļu sērija varēja ilgt bezgalīgi – līdz rītam un pat vairākām dienām. Pirmajā acu uzmetienā noteikumi ir vienkārši. Šķiet, vinnē tas, kam vairāk „acu” – atveram kārtis, un lieta darīta! Tomēr aiz šķietamās vienkāršības slēpjas spēcīgi psiholoģiski gājieni – vārdu, mīmikas, gribas un nervu spēle. Man patika pretiniekus „paņemt” uz psiholoģiju, ar nepārtrauktām improvizācijām un ar visam tam sekojošu riska piedevu.

Likums numur viens: tu nekādi nedrīksti atklāt, kā un ar kādām kārtīm spēlē, blefo vai ne, vai spēlē vien tad, kad tev ir labas vai ļoti labas kārtis. Otrs likums – maksimāli ātri saprast, atšifrēt, kā spēlē partneri. Un visbeidzot – spēles laikā tev jāveido dialogs ar oponentu. Jāizdomā dažādas viltības un psiholoģiski triki. Jāimprovizē, jāprovocē, lai maksimāli izvilktu no viņa naudu. Manā spēlē bija savas stadijas. Pirmā – iztaustīt spēlētājus.
Tāpēc, kad sēdos pie galda ar nezināmu kompāniju, pirmo stundu nespēlēju. Nē, spēlē es piedalījos, bet tīri mehāniski: dalīju un cēlu kārtis, ja „acu” nebija – nometu tās. Nekāda blefa un improvizācijas! Ja „acis” nāca, tāpat mehāniski un ātri vinnēju, paņemot sākumā parasti nelielo banku. Bet paralēli šai „mehānikai” es uzmanīgi pētīju partnerus. Kurš kā uzvedas, kurš kā spēlē, kādas kuram īpatnības, vājības. Piemēram, viens dusmojas par jokiem, uzvelkas no pusapgrieziena, kad rokā sliktas kārtis. Otrs it kā mierīgs, bet sāk intensīvi smēķēt, kad ienākušas labas kārtis. Trešais sēž klusējot kā klints, bet pēkšņi – ne no šā, ne no tā – pārklājas ar sviedriem. Šeit ir daudz nianšu – visas nav iespējams uzskaitīt. Vēl viens ļoti svarīgs faktors – jāmēģina atšifrēt, vai kompānijā nav iefltrējies, iespējams, „šulers”, tas ir – augsta līmeņa profesionālis ar plašu tehnisko (roku veiklību) arsenālu. Tas nav viegli izdarāms, bet ir jāpacenšas, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ar šāda līmeņa spēlētājiem man nesanāca tikties pie kāršu galda, paveicās.

Bet studentu vidē gan reizēm gadījās saskarties ar diviem veikliem zēniem – improvizatoriem no Rīgas. Uldi Lovnieku un Valdi Mucelānu, kuri mēģināja pārsteigt, spēlējot uz vienu roku. Viņiem bija ļoti liela vēlēšanās izģērbt un pabojāt manu spēlmaņa reputāciju. Lai piedod šie zēni, bet šis viņu sapnis palika nerealizēts. Tā kā kāršu spēlē vienmēr jābūt gatavam uz jebkādiem pārsteigumiem...

Nākamā stadija – sāku spēlēt, tomēr ne ar pilnu jaudu. Šajā posmā es mēģinu sajaukt galvu partneriem – lai viņi nesaprastu, ko daru un kā es spēlēju. Bieži blefoju, spēlējot ar vājām kārtīm. Un, protams, zaudēju – lai domā, ka esmu nejēga. Vai otrādi: pieņemsim, ir ienākušas labas kārtis, bet ar savu uzvedību vedinu uz domām, ka sliktas – sakožu zobus, raustu valodu. Bet, kad kārtis tiek atvērtas – aina ir pavisam cita. Un tam visam tikai viens mērķis – samulsināt partnerus. Kā arī maksimāli ātri atšifrēt viņu spēles manieri. Piemēram, esmu „atkodis” vienu no partneriem, ka viņš spēlē tikai ar labām kārtīm un neblefo – šim spēlētājam izsūkt naudu no manis neizdosies. Teiksim, man rokā kopumā ir 22 „acis” – esmu licis likmi, bet skatos – šis partneris arī iesaistījies spēlē un līdz ar to skaidrs, ka viņam ir vismaz 27 – 28 „acis”, varbūt pat 30 – 31. Saprotu – ja reiz viņš sācis spēlēt, man ar viņu nav ko iesākt, un es izstājos no spēles, nometot kārtis. Intuīcija mani reti pievīla.

Spēles gaitā likmes aug, summas arvien lielākas un ikviens grib paņemt banku. Tu redzi, ka partneri raugās uz tevi un min – vai tev ir „acis”, vai nav? Tu uzsāc ar viņiem sarunu, ieslēdz vārdu spēli, izmanto dažādas viltības, jokus, paud dažādas emocijas – izbīli, apjukumu, pārsteigumu. Sarunas spēles gaitā ir tīrā improvizācija. Svarīgi novērst uzmanību, iemidzināt modrību, atslābināt. Tev taču rokās ir tikai trīs kārtis, un tās paliek līdz spēles beigām. Trešā stadija – pilnvērtīga spēle ar vēsu prātu, ar pārdomātu, aprēķinātu risku un, protams, ar nopietnām likmēm. Izpratnei – neliela meistarklase.

Uz galda spēles gaitā jau atrodas pietiekami liela summa un proporcionāli tai kārdinājums paņemt naudu. Bet spēle turpinās. Un tālākā notikumu attīstība nav spēlētājiem ar vājiem nerviem. Kāds bija mans psiholoģiskais triks? Pieņemsim – man ienākušas labas kārtis. Spēles izskaņā mēs paliekam divatā. Summa – prātam neaptverama! Beidzot mans oponents atveras un viņam atbilstoši noteikumiem pirmajam jāparāda kārtis. Manas kārtis ir aizvērtas, es tās nerādu. Kad viņš ir atvēries, redzu, ka man „acu” ir vairāk un es varu uzrādīt kārtis, pastiept roku un paņemt banku. Bet es to nedaru. Lai gan summa ir milzīga un man ļoti gribas to paņemt uzreiz – bez riska, bez piedzīvojumiem!

Taču es sāku riskēt, spēlēju uz oponenta nerviem, vienlaikus samulsinot visus pārējos – tas nākotnei. Ja tu sāc nervozēt, vairs neesi spēlētājs. Es ļoti riskēju, bet tomēr uzsāku ar viņu dialogu:
– Jā, redzu, malacis, bet man „acu” ir vairāk, – es saku.

Bet, tā kā savas kārtis nerādu, viņš ir tiesīgs domāt, ka es blefoju. Piedāvāju tev seku.
Pēc noteikumiem, ja spēlētājs pasaka šos vārdus un oponents piekrīt, var vai nu sadalīt visu uz galda esošo summu uz pusēm, neskatoties, kādas kārtis katram ir rokās, vai arī piedāvāt pārējiem partneriem uzsākt jaunu spēli ar mums. Likmes atkal aug. Spēlētājam, kurš vēlas iesaistīties spēlē, jāiemaksā puse no summas, kas spēlē bija līdz sekas piedāvājumam. Šādā līmenī var nonākt tiktāl, ka tiek paspēlētas mašīnas un mājas. Kāds ir mans risks? Tā vietā, lai klusu, ar garantiju paņemtu uzreiz visu summu, es piedāvāju seku. Ja viņš tai piekritīs, banka var no manis aizpeldēt. Jo tas, vai nākamajā spēlē man vēlreiz ienāks labas kārtis, ir liels jautājums.

Mans uzdevums – izdarīt tā, lai partneri vispār pārstātu saprast, kas notiek manā galvā un ko no manis var sagaidīt turpmāk. Ja Šēnhofam ir labākas kārtis rokās un viņš var paņemt banku, viņi spriež, bet neņem, tā vietā tiek piedāvāta seka! Ko viņš ir iecerējis? Pagaidām neviens manas kārtis nav redzējis. Oponents ir pārliecināts: „Šēnhofs blefo, tur nav nekādu „acu”!” Viņa roka jau stiepjas pēc naudas kaudzes.
– Nē, sekas nebūs! – viņš iekarst. – Kārtis uz galda, nauda ir mana un viss!
– Pagaidi, – es mierīgi turpinu, – vēlreiz piedāvāju tev seku, man tiešām ir labākas kārtis.
Turklāt tas jāpasniedz īpaši – ar nopietnu sejas izteiksmi, jāskatās tieši acīs, jāizvēlas pareizos vārdus. Tostarp mans oponents jau ir sašūmējies un zaudējis kontroli pār sevi:
– „Ja Šēnhofs otrreiz piedāvā seku, tad tur simtprocentīgi nav nekādu „acu”, tātad viņš ir tukšs un bezpalīdzīgs, un nauda noteikti ir mana!”
– Labi, es tev piedāvāju, tu pats atteicies, lai gan nauda ir laba, – manas provokācijas vēl nav beigušās.
– Varbūt tomēr riskēsi – pieņemsi seku?
– Nekādas sekas nebūs! – viņš jau ir uzpūties, teju kliedz.
– Viss! Vai nu rādi kārtis, vai arī savācu naudu!
Nu, ko es varu darīt? Piebeidzu oponentu ar šo pēdējo frāzi un atveru savas kārtis. Viņš skatās uz tām un kļūst mēms
– Šēnhofam tiešām „acis” ir vairāk... Cilvēks šai brīdī klusītēm jūk prātā... Esmu nospēlējis fligrāni – samulsināju viņu, liku nervozēt un arī pārējiem partneriem bija par ko aizdomāties.

Un, kad nākamreiz būs analoģiska situācija, tikai man kārtis būs vājākas, oponents, iespējams, pieņems šo seku. Bet man pavērsies iespēja uzlabot savas starta pozīcijas spēles turpinājumā. Šādi psiholoģiski dueļi bija mans jājamzirdziņš.

* * *

Šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai es spēlē izmantoju arī it kā aizliegtus paņēmienus? Kaut gan kāršu spēlē pēc būtības nepastāv nekādi aizliegumi. Ja tu esi apsēdies pie galda spēlēt, tad tev ir jārēķinās ar visiem iespējamiem paņēmieniem un variantiem. Sabiedrībā kāršu spēlētājus gana bieži asociē ar „šuleriem”. Nedomāju, ka mani varētu pieskaitīt pie šīs kategorijas. Jā – dažus trikus es piepratu, bet līdz viņu līmenim man bija patāli. Lai to sasniegtu, ar kārtīm bija jādzīvo. Precīzāk – veltīt viņām bezmaz vai visu dzīvi. Īsteni profesionāli „šuleri” ir talantīgas, trenētas un neapšaubāmi arī ļoti neordināras personības. Savā reģionā ar tādiem tikties, paldies Dievam, nesanāca. Bet kādā atpūtas izbraucienā Sočos ar vienu iepazinos. Bet spēlēt nenoriskēju, nevaru palielīties. Sauca viņu – Anatolijs Barbakaru, kāršu pasaulē – Meistars. Ļoti interesanta personība, viens no labākajiem padomju laika profesionāliem kāršu spēlmaņiem.

Par viņa varoņdarbiem bija pat uzņemts televīzijas seriāls, kurš tā arī saucās – Šulers. Anatolijs kā spēlētājs izcēlās kā izcils psihologs ar neiedomājami fantastisku roku veiklību. Vienkārši – tā laika kāršu ģēnijs! Pirms diviem gadiem mēs ar sievu aizbraucām atpūsties uz Odesu. Atcerējos, ka Anatolijs ir no šīs pilsētas. Un mani pārņēma tāda nostalģija pēc tiem gadiem, ka es nolēmu mēģināt atrast un tikties ar Meistaru. Nebiju pārliecināts, ka izdosies. Tomēr jau bija pagājuši ļoti daudzi gadi. Neticami – izdevās! Ļoti sirsnīga un interesanta bija šī tikšanās. Izrādījās, ka Anatolijs savu kāršu epopeju beidza vēl tālajā 1992. gadā. Galīgi un neatgriezeniski. No tā laika viņš raksta grāmatas par savu dzīvi, to gadu notikumiem. Ļoti interesanti un reizē arī pamācoši, īpaši jaunajai paaudzei. Vada televīzijas raidījumus, tai skaitā pat kriminālo hroniku! Konsultē un raksta scenārijus televīzijas filmām, komponē un pats arī izpilda ģitāras pavadījumā šansona žanra dziesmas. Ierakstījis vairākus kompaktdiskus. Neiedomājami daudzpusīgs un talantīgs cilvēks! Tā, lūk – atkal redzējāmies pēc 35 gadiem...

Es nevarēju lepoties ar īpaši veiklām rokām, bet to, ko piepratu – pielietoju reti. Vēl jo vairāk savās studentu kompānijās, kur grēks kaut ko tādu atļauties. Bet vienreiz, jāatzīstas, šādā kompānijā, apstākļu spiests, izmantoju sava nelielā prasmju arsenāla kādas kombinācijas variantu. Un atļaušos nosaukt upura vārdu. Viņš vēl arvien ir aktīvs, ļoti pieredzējis basketbola treneris Jelgavā – Pēteris Lagzdiņš.
Interesanta sagadīšanās – tagad mēs esam kolēģi basketbola jomā. Bet tajos tālajos gados viņš bija tāds pats akadēmijas students kā es, ar iesauku Pičiņš. Kāpēc tieši viņš? Ļoti vienkārši – tajā spēles naktī Pičiņam ļoti veicās un uz rīta pusi, gaismai austot, praktiski visa mūsu „jaukās kompānijas” nauda bija pie viņa. Bet pēc brīža atradās jau manā kabatā.

Gāja gadi, bet viņš ikreiz tiekoties nerimās:
– Nu, pastāsti, kā tu to izdarīji?! Jutu, ka tu mani „uzmeti”! Bet kā? Kur tu noblēdījies?
Viņu tas trakoti interesēja. Reiz, jau pēc daudziem gadiem, pie tējas glāzes nodomāju – jāpastāsta. Es atzinos: rīta pusē, kad jau bija jāsāk domāt par došanos uz lekcijām, es sakombinēju Pičiņam kārtis ar 32 „acīm” kopā ar džokeru, bet sev 33 – trīs dūžus! Jāatzīst – ļoti nekaunīga un pārdroša kombinācija, bet 100% veiksmi nesoša. Lai piedod Pičiņš, bet man tajā naktī totāli neveicās. Pie tam nākamajā dienā izmisīgi bija vajadzīga nauda. Mēs pasmējāmies un šķīrāmies ar abpusēju izpratni.

Tomēr, kā jau teicu, tādi gājieni vienmēr iet paralēli ar risku. Šādi triki var ļoti bēdīgi beigties, īpaši kriminālajā vidē. Bet tā kā spēle mani aizrāva galvenokārt no psiholoģijas viedokļa, es šādas darbības atļāvos ļoti reti. Atkārtošu – kāršu spēlē man primāri deva gandarījumu pats process, nevis nauda. Protams, es lieliski apzinājos arī ar kārtīm saistītās iespējamās problēmas.

Sākšu ar to, ka vēlāk – ne bez piepūles, izvilku no šā purva savu vienīgo dēlu. Turklāt es nekad nebiju mācījis viņam spēlēt kārtis. Laikam kaut kas izšāva gēnu līmenī. Tas, tāpat kā spēļu automāti, kazino, narkotikas – nekad labi nebeidzas. Turklāt, ja tu vēl nespēlē īpaši labi, bet iedomājies sevi par izcilu esam, tas ir daudzkārt bīstamāk.

Manā jaunībā tam bija spilgts piemērs. Mūsu studentu kompānijā spēlēja kāds Voldemārs, mēs viņu dēvējām par Voldiņu – Zelta teļu. Voldiņš tā bija aizrāvies, ka spēlēja dienu un nakti, turklāt bija iestāstījis sev, ka ir bez maz vai kāršu spēles ģēnijs, viņam tikai pietrūkst veiksmes. Noslaukt Zelta teļu nebija nekāda lielā māksla, jo viņa azartam un stulbumam nebija robežu. Akadēmijā mācību parādu bija līdz ausīm, un galu galā Voldiņu atskaitīja. Bez tam viņš zaudēja arī visu naudu. Turīgie vecāki Zelta teļa kontā bija noguldījuši krietnu summu. Visbeidzot Voldiņu no mājām izdzina sieva. Cilvēks bija zaudējis visu. Vēlāk arī pats pazuda. Līdz pat šai dienai es nezinu, kas ar viņu notika.

Man, par laimi, šāds liktenis gāja secen. Pietika prāta apstāties. Tikko apprecējos, tā kārtis noliku malā. Pats brīnos, ka tas notika diezgan viegli, bez lomkām. Astoņus gadus nespēlēju, pat nepieskāros kārtīm. Biju aizrāvies ar autosportu, plus ģimenes dzīve. Tomēr kādu reizi, kad tuvojās skarbie 90. gadi, ne gluži piespiedu kārtā, bet nācās tomēr apsēsties pie kāršu galda...

No senajiem „farcovkas” laikiem man bija labs paziņa Gena no Pēterburgas. Inteliģents puisis, ar augstāko izglītību, liels gudrinieks. Astoņdesmito gadu beigās viņš bija „leļinieku” brigadieris un ar savu brigādi ieradās Rīgā – apstrādāt „lohus” pie čeku veikaliem. Viņi nodarbojās ar reālu un vērienīgu cilvēku „uzmešanu” – čeku vai naudas paciņu vietā iemānot viņiem „lel i”. Zem šī apzīmējuma jāsaprot glīti un precīzi sagriezta papīru paciņa, kura no abām pusēm piesegta ar atbilstošu čeka vai naudas nomināla banknotēm. Šie zēni izcēlās ar neiedomājamu roku veiklību un artistiskumu – tas bija viņu krimināls bizness ar ļoti lielu apgrozījumu. Viņi parasti nedzīvoja viesnīcās, lai tur nezīmētos, bet apmetās pie paziņām. Tā Gena atveda savu brigādi pie manis uz māju.

Brigadiera piepalīgi, atšķirībā no viņa, bija klasiski kriminālie – vienos tetovējumos.
Reiz bijām vēlu aizsēdējušies – paēdām vakariņas, iedzērām. Gena aizgāja gulēt, bet viņa kompanjoni pēkšņi piedāvāja: klau, varbūt kārtis pamētāsim – uzspēlēsim seku. Kāda sakritība – zēni provocē spēlēt tieši seku, manu iecienītāko spēli! Vīri droši vien jau bija apsvēruši: liela māja, aiz mājas milzīgas siltumnīcas ar ziediem – tātad nauda ir. Bija nolēmuši, ka es audzēju ziedus, bet patiesībā ar to nodarbojās sievastēvs. Vajadzētu kādu naudiņu izpurināt, dikti jau nu plaši dzīvo! Nu ko, atzīšos – azarts ņēma virsroku un es, protams, piekritu. Bet katram gadījumam, uzsākot spēli, tēloju „lohu”, paralēli cenšoties saprast viņu līmeni, manieres un tā tālāk.

Jāsaka, ka neko pārsteidzošu neieraudzīju. Diezgan viduvēji spēlētāji ar dažiem primitīviem trikiem, kurus nebija grūti saskatīt. Spēlējām visu nakti. Ap pieciem no rīta, kad mani partneri bija pārliecinājušies, ka nebūt nav darīšana ar „lohu”, un jau bija paspējuši zaudēt pietiekoši lielu summu, sāka mani provocēt, paaugstināt sākuma likmes. Bija liela vēlēšanās atspēlēties. Es piekritu un turpinājām spēlēt ar 50 rubļu sākuma likmi. Jāatzīst, ka tādas sākuma summas manā praksē vēl nekad nebija bijušas. Rezultātā – zēni zaudēja visu, kas viņiem bija.

Septiņos no rīta sieva kāpj lejā no otrā stāva un, ieraudzījusi, ka mēs joprojām spēlējam un man priekšā uz galda naudas kaudze, kļūst bāla kā krīts. Viņa tā pārbijās, ka atgriezās guļamistabā, lai nedaudz nomierinātos. Ivetu varēja saprast, jo nevar taču zināt – kā uzvedīsies šādā situācijā mūsu tetovētie viesi... Drīzumā parādījās samiegojies Gena, brigādei bija laiks posties uz „viesizrādēm” pie čeku veikaliem. Kad viņš ieraudzīja šo ainu, uzreiz visu saprata un ļoti mierīgi pateica savējiem: Jūs nu gan esat mudaki... Pusstundas laikā visiem būt gataviem. Un aizgāja. Bet „urkas” pagalam samulsa. Jā, viņi pamatīgi iekrita – tāds iznākums, protams, nebija paredzēts... Uzvedās pieklājīgi, bet tomēr sāka „paķert”.  Mēs tevi cienām, saimniek, galu galā esam pie tevis ciemos. Ja mēs būtu apspēlējuši, visu būtu atdevuši. Uzspēlējām, iedzērām, labi pavadījām laiku un pietiek – lai katrs paņem savu naudu un šķiramies.

Atzīšos – es sāku nervozēt, skatos uz viņiem un domāju – ko lai dara? Velns zina, kas šiem prātā. Viņi tomēr ir no kriminālajām aprindām. Klusēju, pauze ievilkās...
– Tas, ko jūs piedāvājat, neatbilst nerakstītajiem kāršu likumiem. Kāršu spēle ir kāršu spēle, un jūs to labi zināt. Tā visa ir mana nauda. Esmu pārsteigts, ka šādi rīkojaties. Labi – lai notiek pēc jūsu prāta, bet tikai daļēji.
Neiedziļinoties naudas daudzumā, sadalīju to divās līdzīgās daļās un vienu pastūmu uz viņu pusi: – Ņemiet, bet turpmāk vairs ar jums nespēlēšu. Domāju, ka viņi nepaņems. Tomēr paņēma. Atkārtošu vēlreiz: kāršu pasaulē, īpaši „blatņiku” vidē šāds variants praktiski nav iedomājams. Tas ir absurds, patvaļa. Pazemojums tiem, kas kaut ko tamlīdzīgu piedāvā!
Vēlāk ar sievu saskaitījām atlikušo summu – tur bija nedaudz vairāk par 5000 rubļiem. Tiem laikiem tā bija ļoti nozīmīga nauda. Tātad pirms tam man uz galda bija apmēram 10000 rubļi – vienas nakts spēles rezultāts! Tā laika divu automašīnu „Žiguļi” cena.

Tieši tajās dienās no sacensībām ārzemēs tikko bija atgriezies leģendārais basketbolists Valdis Valters. Es zināju, ka viņš atveda labu aparatūru. Mēs ar Ivetu aizbraucām pie Valda un uz karstām pēdām nopirkām tiem laikiem ļoti prestižo televizoru „Sony” un videomagnetofonu „Philips”. Tās bija manas absolūti pēdējās kāršu „viesizrādes”, neapšaubāmi – visai veiksmīgas. Spēle beigusies – neatgriezeniski. Kaut gan... nevar zināt...

 

„Jautri cilvēki sastrādā vairāk muļķību nekā skumjie, bet skumjie sastrādā lielākas muļķības.” (Žans de Labrijērs)

Oda LUNAI”

Studentu gadi bija piedzīvojumu pilni, gluži kā kino.
Vēl viena mana universitāte – pilnīga iegremdēšanās Rīgas uzdzīves iestādēs, ar kuriem Latvijas PSR galvaspilsēta bija slavena visā bijušajā Savienībā, un dažādas no tā izrietošās sekas. Turklāt bija, kur iegremdēties...

Plašās valsts iedzīvotāji Baltijas republikas uzskatīja par sava veida „logu uz Eiropu”. Paklaiņot pa Vecrīgas ieliņām, pasēdēt jaukos, mājīgos krodziņos ar skatu uz kārniņu jumtiem, atpūsties Rīgas Jūrmalā – padomju cilvēkam tas bija šiks – gluži kā aizbraukt uz ārzemēm. Šeit pastāvīgi kaut ko filmēja – uzņēma filmas par Rietumiem, un galvenās ārzemnieku lomas parasti saņēma baltieši. Krievu valodu tolaik zināja visi, bet savdabīgais akcents varēja būt vācietim, anglim – jebkam! Protams, neparasto, gandrīz rietumniecisko mentalitāti uzreiz ievēroja tūristi, pat no „dzelzs priekškara” otras puses. Starp citu, ārzemju žurnālisti pirmie nodēvēja Baltijas valstis par „padomju Rietumiem”, bet Rīgu – par mazo Parīzi. Uzvedības un sadzīves kultūra, ģērbšanās un runas maniere bija tikpat atšķirīga pilsētas un provinces latviešiem, kā Rīgas krieviem no Maskavas, Kijevas un Minskas iedzīvotājiem. Bet apkalpošanas kultūra Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vienmēr bijusi galvas tiesu, pat divas galvas tiesas augstāka nekā pārējās padomju republikās.

Pavisam īpaša vieta padomju Rīgas un tuvīnās Jūrmalas ikdienas dzīvē bija sabiedriskās ēdināšanas iestādēm – restorāniem, bāriem, kafejnīcām un konditorejām. Tās nosacīti tika iedalītas kafejnīcās un krogos. Kafejnīcas bija paredzētas kamerstila laika pavadīšanai mierīgos nolūkos – pārīšu randiņiem vai draudzeņu pačalošanai. Bet krogi – tā jau bija pilnasinīga vieta: ar dzīvo mūziku, labu virtuvi, iedzeršanu, meitenēm un pat – šausmas! – ar „naktstauriņiem”.
Kafejnīcas un krogi bija tas gastronomiski kultūroloģiskais fenomens, kas iespaidoja pilsētas viesus. Rīgas koptās dāmas – gan studentītes, gan ministriju un iestāžu darbinieces, gan večiņas-pensionāres, kuras ap pusdienlaiku piepildīja ar savu čivināšanu kafejnīcu „Vecrīga”, pasūtīja mutē kūstošu kārtainās mīklas buljona pīrādziņu, superīgu kūciņu ar kafiju un Rīgas „Melno balzamu”. Dāmas! 40 grādu balzamu! No rīta! Un nekas...

Maskavieši un ļeņingradieši joprojām ar vieglu nostalģiju un sajūsmu atceras pelēkos zirņus ar speķi, maizes zupu ar putukrējumu. Šie tīri latviskie ēdieni bija ikvienas sevi cienošas ēdnīcas ēdienkartē. Mūsdienu Rīgā tādus reti, kur var atrast. Unikālais, tikai mūsējais, pamatā aizvietots ar standarta rietumu ne visai veselīgiem ēdieniem. Gandrīz visur viens un tas pats – Centrāleiropas lanči, picas, hamburgeri, Taizemes vok makaroni...

Bet tolaik, pirms gadiem četrdesmit vai vairāk iebraucēji jau drīz zināja, ka pēc gaisīgā „Napoleona” jāiet uz „Nīcu”, pēc kūpinātiem zušiem un nēģiem – uz „Astoriju”, pēc vislabākās soļankas – uz „Lunu”, pēc dabīgā alus ar svaigiem ķiploku grauzdiņiem un smaržīgām ķimeņu desiņām – uz bāru „Zem ozola”, bet pēc svaigiem cāļiem tabakā – uz „Kaukāzu”.
Vismodīgākos alkoholiskos kokteiļus jauca „Ļeņingradā”, „Lāsītē”, „Veldzē” un „Pētergailī”, maigākās, ar sieru pildītās kotletītes pasniedza „Tornī”, oriģinālu gaļas pīni un īstu bifšteku – „Rīgā”, bet omleti zemnieku gaumē ar grauzdiņiem „Rīdzenē”. Katrai šādai iestādei bija savi rmas ēdieni un dzērieni, savs neatkārtojamais biolauks. Visur drūzmējās tauta, veidojās rindas, lai varētu vienkārši tikai paēst pusdienas. Bet tur, kā par spīti, visos krogos – kā pēc komandas – parādījās izsmejošas plāksnītes: „Pusdienlaiks” vai „Vietu nav”. Šim oksimoronam bija dzelžains pamatojums: tolaik Rīgā iedzīvotāju bija manāmi vairāk, ņemot vērā arī iebraucējus, bet ēdināšanas iestāžu daudzkārt mazāk. Pieprasījums pārsniedza piedāvājumu, un sabiedriskās ēdināšanas iestāžu darbinieki jutās kā dievi.

Uz alkstošajiem šveicari pie durvīm raudzījās no augšas uz leju – kā Ļeņins uz buržuāziju. Apkalpošanas psiholoģijas formula bija nepielūdzama: „Jūsu ir daudz, es viens!”, kuru apstrīdēt neviens pat neiedomājās. Lauzt to varēja tikai ar rubli. Nemanāmi ieslidinot zemākā nomināla papīriņu šveicara saujā, tu varēji iekļūt gandrīz jebkurā iestādē. Šādus papīriņus iekšā laidējs dienas laikā sakrāja ne mazumu, „padalījās” ar administrāciju, bet arī viņam pašam pietika cienīgai dzīvei. Nerunājot par bārmeņa un viesmīļa guvumu, īpaši vakaros: maiņas laikā viņi spēja „pacelt” līdz pat 100 rubļiem – laikā, kad inženiera vidējā alga bija aptuveni 150 rubļu mēnesī. Rīgas un Jūrmalas nakts dzīve sita augstu vilni. Nekur nebija iespējams iekļūt. Galdiņu bija jāpasūta nedēļu, pat divas iepriekš. Īpaša ažiotāža bija vērojama „pievilkšanas vietās” – Jūrmalā „Jūras pērlē” ar varietē nakts programmu un Laimas Vaikules dalību, „Kaburga”, „Laiks”, „Jūrmala”, un Rīgas centrā – „Luna”, „Rīga”, „Astorija” un „Al egro”.

Augstā vērtē bija „Ščotka”, kā tolaik dēvēja restorānu „Ščecina”, un „Ruse” – abi bija Ķengaraga guļamrajonā. „Ščotkas” otrajā stāvā vakaros spēlēja orķestris, tur bija izcila virtuve. Pirmajā stāvā – mājīgs bārs, kur tolaik saimniekoja vēl nevienam nezināmais Gunārs Ķirsons. Maksājām pa rublim „no deguna” šveicaram, lai tikai tiktu pie Gunčas uz kokteili. Ar kādām viltībām viņš tos jauca, nezinu, bet apmeklētāji novērtēja viņa fantāziju. Kokteiļu un daudzsološo skaisto meiteņu iesildītās trokšņainās kompānijas līgani pārvietojās uz otro stāvu – vēl iedzert, uzkost un izkustēties deju laukumā. Reizumis uzdzīve ar to nebeidzās – ar šiku ņēmām taksi un jau pēc piecām minūtēm bijām kaimiņos – „Rusē”. Tur darbojās nakts bārs ar varietē, kur karjeras sākumā tolaik uzstājās arī Laima Vaikule. Bet Ķirsons, starp citu, neatkarīgās Latvijas laikā kļuva par slavenā nacionālā ēdināšanas tīkla „Lido” dibinātāju un īpašnieku. Viņa virtuve šobrīd laikam ir vienīgā valstī, kuras pamatā ir vietējās tradīcijas un receptes.

* * *

Protams, visus šos uzdzīves perēkļus esmu izgājis, tomēr vismīļākā man kļuva „Luna”. Šajā padomju Rīgas kulta restorānā laikā no 50.līdz 80.gadu beigām pulcējās „štatņiki”, „farcovščiki”, ārzemju tūristi un „intermeitenes”. Lai saprastu, kā es „piezemējos” „Lunā”, mazliet jāatgriežas pagātnē – manos pašos pirmajos studentu gados.
Tātad, otrais kurss, 1974. gada oktobris. Mani patriec no kopmītnes. Par padomju studenta nepieņemamu dzīves veidu. Ko lai dara, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Kā es nonācu līdz šādai dzīvei? Kopmītnes komandante – vecā kaluma sieviete – ļoti nosodīja visus manus izlēcienus. Dzeršanu, uzdzīvi, kārtis, izlaidību. Pamazām tas nonāca līdz dekanātam, tur par mani jau speciālu mapīti ieviesa, vairākkārt brīdināja. Tomēr dekāns Alfons Grīnfelds bija liels malacis – tāds pat dzīves baudītājs kā es. Visu saprata un ilgi izturējās pret mani iecietīgi. Tomēr punktu pielikt nācās. Neveiksmīgu apstākļu sakritība...

Kādu nakti pie manas kopmītnes istabas durvīm pieklauvēja. Šēnhof, nekavējoties atveriet! – atskanēja komandantes skaļā balss. Viņa nebija viena, kopā ar milici. Izrādījās, ka troksni sacēla kādas mazgadīgas meitenītes māte. Kā vēlāk izrādījās – viņas meita bija pazudusi...
– Šēnhof, mēs zinām, ka pie tevis ir nepilngadīga meitene! Neatvērsi – durvis uzlauzīsim! – apmeklētāji bija noskaņoti izlēmīgi, blieza pa durvīm ar dūrēm un pat nedomāja iet prom.
Kāds te sakars ar mani? Smadzenes drudžaini strādāja, un es atcerējos, par ko varēja būt runa. Neilgi pirms nakts iebrukuma uz kopmītnes adresi saņemu vēstuli no svešinieces, kura aicina mani uz tikšanos pie Jelgavas kinoteātra „Zemgale”. Kaut kur viņa esot mani redzējusi, un biju atstājis neizdzēšamu iespaidu. Vēstule bija rakstīta pagājušo gadsimtu romantiskās prozas garā. Laikam meitene bija salasījusies grāmatas par grāfu Montekristo un bruņinieku Aivenho. Viņa neuzrakstīja, cik viņai gadu. Es ar interesi atnācu uz tikšanos. Un pēkšņi manā priekšā stāv trausla, aptuveni 13 gadu veca meitenīte.

Bērns! Es apjuku – ko lai ar viņu iesāk, kā ātrāk tikt vaļā? Meitene skatās uz mani, sarkst un klusē.– Nu, ko, ejam uz kino? – es samulsis nomurmināju. Aizgājām uz kino. Par ko lai runā – nezinu. Meitenīte kā ūdeni mutē ieņēmusi, kautrējas, nerunā... Pēc seansa viņu ātri pavadīju līdz pieturai, iesēdināju autobusā. Un aizmirsu šo tikšanos kā pārpratumu. Nekādas domas par šo mazo būtni man pat neradās. Un pēkšņi – laikam tieši šo bērnu meklē manā gultā! Johaidī! Tā nekas jociņi. Laikam meitenīte bija kaut ko safantazējusi, kaut kāda informācija bija nonākusi arī mātes ausīs, kura noskaidroja manu atrašanās vietu un griezās milicijā.

Ko lai dara? Situācija veidojās ļoti kutelīga. Sakritība, bet pie manis tiešām bija sieviete, tikai nebūt ne tā, kuru viņi meklēja. Nobriedusi, pāris gadus vecāka par mani. Nācās atvērt. Kad milicis ieraudzīja „mazgadīgo”, samulsa un ātri notinās. Bet komandante kā uzvilkta turpināja aurot par padomju studenta morālo stāju un biedēt mani ar dekanātu. Patiesībā mīlas dēkas kojās bija gandrīz visiem. Istabiņās dzīvojām četratā, un periodiski ikviens kārtoja savu privāto dzīvi, vienojoties ar istabas biedriem, kuri vienmēr saprotoši izturējās pret šādiem lūgumiem. Šodien viņš izklaidējas ar meiteni, bet rīt, iespējams, tev nebūs miera. Rezultātā tā arī palika aizkadrā tas, kur naktī bija tā mazgadīgā, bet viņas dēļ mani izdzina no kopmītnes. Turklāt  – tai pat laikā man noņēma dzimtās Kuldīgas kombināta „Vulkāns” piešķirto stipendiju. Mācību parādi krājās un sasniedza kritisko robežu. Rezultātā – stipendija tika pazaudēta un es paliku tikai uz tiem 50 rubļiem, kurus man sūtīja mamma, bet tas situāciju neglāba. Starp citu, pēc gada, kad es jau dzīvoju Rīgā, mamma atbrauca uz Jelgavu mani apciemot. Es viņai nepateicu, ka mani patrieca no kopmītnes, negribēju satraukt, bet te viņai, protams, visu gādīgi izstāstīja. Nabaga mamma saprata, ka mani atskaitījuši arī no akadēmijas, un bija pirmsinfarkta stāvoklī...

* * *

Tobrīd ļoti veiksmīgi sakrita, ka mans draugs Aivars Vītols mācījās Rīgas Medicīnas institūtā. Mediķu kojās kāds puisis no Aivara istabiņas bija apprecējies un aizgājis ar jauno sievu uz īrētu dzīvokli, un Aivars sarunāja, lai viņš neizrakstās

– tā es ieņēmu tā puiša vietu. Mācības pamazām atvirzījās otrajā vietā. Rīgas kārdinājumi ņēma virsroku. Divi mediķu kopmītņu korpusi Mārupes ielā bija daiļā dzimuma – topošo dakterīšu Klondaika! Turklāt meitenes ar diezgan brīviem uzskatiem, pilnīgi bez kompleksiem. Protams, ka mēs tur trināmies – šo Klondaiku vajadzēja apgūt. Bet galvaspilsētā bija vēl daudz citu apgūstamu izpriecu vietu, es pat teiktu – nepārskatāmi lauki. Šajās medinstitūta kopmītnēs es gandrīz kļuvu par ārstu. Daudz laika aizvadīju ar studentiem, interesējos par medicīnas literatūru, lasīju viņu mācību grāmatas – tīras ziņkāres dzīts. Neviens pat nenojauta, ka neesmu medicīnas institūta students. Šai sakarā jāpastāsta kāds interesants atgadījums. Un viss mūsu mīļotā kroga – „Lunas” – dēļ!

Tolaik gripas epidēmiju laikā vecāko kursu studentus norīkoja mājas vizītēs palīgā iecirkņa ārstiem, kuri nespēja pagūt apmeklēt visus slimniekus. Katram studentam iedeva adreses, kaudzi slimības lapu – un uz priekšu! Bet todien mūs ar Aivaru gaidīja interesantas meitenes un daudzsološs pasākums „Lunā”. Ar vienu skatienu uz izsaukumu kaudzi bija skaidrs: vakara pasākums ir apdraudēts, jo mans draugs fiziski nespēs apstaigāt visas adreses.
– Bet, no otras puses, kas ir gripa? – es spriedu. – Izraksti receptes antigripīnam un remantadīnam, iesaki C vitamīnu, noformē slimības lapu, un lieta darīta. Saku Aivaram:
– Dod man pusi izsaukumu, divatā līdz vakaram tiksim galā! Aivars noinformēja, kā aizpildīt slimības lapas, izrakstīt receptes un lietot stetoskopu, kā arī iedeva balto halātu. Mati man jau sen nebija gari – no trešā kursa mums bija kara katedra. Tā kā pie pacientiem ieradās visai pieklājīga izskata cilvēks. Improvizēt es pratu un man absolūti nesagādāja grūtības spēlēt daktera lomu.

Atceros, man bija ļoti interesanti runāties ar šiem slimniekiem. Viņu vidū trāpījās arī kāds alkoholiķis, kurš vienkārši simulēja, lai nebūtu jāiet uz darbu, un uzreiz kabatā man ielika piecīti – studentam tā bija liela nauda. Ko darīt – izrakstīju slimības lapu. Standarta manipulācijas, standarta medikamenti. Ar gudru sejas izteiksmi visus uzklausīju, ik pa brīdim nācās izmantot arī stetoskopu. Galvenais – atstāt iespaidu, ka tu esi bez maz vai medicīnas profesors. Terminoloģiju biju daudzmaz apguvis mediķu kojās. Parunāt, iestāstīt, nomierināt – tas man nenācās grūti. Pat azartiski, velns parāvis! Tomēr, tāpat kā ar kursa darbu, kādā vizītē mazliet radās sarežģījumi. Uzrāvos uz omīti, kurai ar gripu nebija nekāda sakara. Viņai uznāca galvas reiboņi, un bija pakritusi virtuvē. Laikam kaut kas ar sirdi vai asinsspiedienu. Omīte mani mīlīgi dēvēja par dēliņu, vaidēja un stenēja.

– Šodien mierīgi paguliet, neko mājās nedariet, bet rīt noteikti aizejiet uz savu poliklīniku. Es varu pie jums atbraukt un pavadīt, – es patiesi līdzjūtīgi piedāvāju. Man kļuva tik žēl omītes, ka biju gatavs no rīta attraukties pie viņas un uz rokām aiznest, kur vajadzēs.
– Mīļo dakterīt, neuztraucieties, poliklīnika tepat blakus, aiz stūra, – viņa sāka jau mani mierināt. Un ir jau ir labāk, gan jau rīt pati aiziešu. Lūk, ko nozīmē, labs dakterītis: parunā ar viņu un uzreiz kļūst vieglāk... Tā es savā dzīvē paguvu pabūt arī par „dakteri Šēnhofu”.  Uz atvadām omīte man sadeva deficītos mandarīnus. Smieklīgākais bija tas, ka vakarā, kad ar Aivaru, topošo īsto dakteri, salīdzinājām kukuļus, izrādījās, ka esmu savācis vairāk. Slimnieki man sadeva deficītās kafijas paciņas, mandarīnus, konfektes un pat rublīšus...
Varbūt es raisīju simpātijas ar savu atvērtību un neviltoto ieinteresētību? Nezinu. Toties droši zinu, ka ne mirkli netēloju – visdrīzāk tieši tāda ir mana būtība. Man patīk vērot cilvēkus, uzklausīt, sajust tos un rast katram savu pieeju.

* * *

Galvaspilsētas piedzīvojumi pirmā kursa studentam izmaksāja daudz dārgāk nekā provinciālajā Jelgavā. Šeit bija nepieciešami jau pilnīgi citi līdzekļi. Rīgā sākotnēji saasinājās finanšu jautājums. No visiem Rīgas krogiem tieši „Luna” mūs ar Aivaru vilināja kā magnēts, un mēs mazpamazām ieslīgām tās apskāvienos. Sākumā gājām tikai pusdienās vai arī pavadīt kādu vakaru ar meitenēm. Bet drīz vien kļuvām par pastāvīgajiem apmeklētājiem, par savējiem. Tieši tur sākām arī piepelnīties ar dažādām spekulatīvām darbībām, tā saucamo – „farcovku”.  Reizēm mēs apmeklējām arī „Astoriju” ar tās aristokrātisko apkalpošanu. Šis restorāns atradās Centrālā universālveikala augšējā stāvā, par viesmīļiem tur strādāja lieliski apmācīti vīrieši brieduma gados. Apciemojām arī komjauniešu „Alegro” – Rīgā bija tāda rokkafejnīca, kur ielūgumi tika izplatīti savējiem cilvēkiem ar pilsētas komjaunatnes komitejas ziņu. Tusējāmies arī „Tallinā”, „Siguldā”, „Rīgā”, kā arī naktsklubos „Tūristā” un „Rusē”. No rītiem pēc nakts uzdzīves iedzērām aliņu „Zem ozola”. Uz Jūrmalu braucām reti, bet trāpīgi – lielākoties uz „Jūras pērli”, „Kaburgu”, „Lido”, kad reizumis sagribējās paplašināt redzesloku un skatīt mazliet citu publiku.

Tomēr mēs vienmēr atgriezāmies savā „Lunā”. Šeit, otrajā stāvā, bija mūsu bāze un dzimtās mājas. Turklāt šai restorānā pasniedza divus brīnišķīgus ēdienus, kuriem līdzīgu Rīgā nebija nekur – varat man ticēt. Tā bija izcila gaļas soļanka un kotlete „Luna” – sulīga cūkas karbonāde gaisīgā garoziņā. Joprojām atceros to garšu, un pavāri „Lunā” bija izcili. Šī kroga neatkārtojamā gaisotne sākās jau pie ieejas, kur saimniekoja kolorītie personāži – šveicari Laimonis un Viktors, kuri strādāja maiņās. Tālāk – garderobiste Tamāra, padzīvojusi dāma ar pirmskara Ulmaņlaiku cēlajām manierēm. Tamāra bija ne tikai garderobiste. Viņa mūs pastāvīgi uzraudzīja un bija liela audzinoša ietekme uz mums. Mūsu uzvedība, ģērbšanās maniere – nekas nepalika nepamanīts. No šīs neparastās sievietes puses mēs sajutām kaut kādu īpašu pieķeršanos un gādību. Un, visbeidzot, zāles pārzine Gunta – stalta, skaista Balzaka vecuma blondīne, ļoti organiski iekļāvās restorāna atmosfērā. Viesmīles – Tamāra, Inese un Modrīte – sagaidīja un uzņēma mūs kā savējos. Lieliska mūzika. Ansambļa solistes Larisas balss, soloģitārista Mišas Haruka vokāls man joprojām skan ausīs.

„Lunai” bija neparasta aura un slavas pilna vēsture. 20.gadsimta sākumā Baltijas vācietis – uzņēmējs Otto Švarcs šai ēkā, kuru bija projektējis arhitekts Henrihs Šēls, atvēra savā vārdā nosauktu restorānu „Otto Švarcs”. 1925. gadā to pārpirka jaunais latviešu buržuāzijas pārstāvis, restorators Jirgensons. Pēc tam „Otto Švarcs” mainīja dislokāciju un pārvietojās tās pašas ielas pretējā pusē – Kaļķu ielā. Vecajā vietā drīzumā atverās jauna kafejnīca „Mona”, otrajā stāvā – amerikāņu bars „Quick” ar uzkodām un siltajiem ēdieniem. Tikai 1935. gadā parādījās „Luna”, kas pastāvēja līdz 1993. gadam. Tādējādi „Luna” bija tieša pirmā Ulmaņlaiku restorāna – „Otto Švarca” – pēctece.

Es labi zināju šo stāstu – vecāka gadagājuma cilvēki atcerējās pirmskara „Lunu” un stāstīja par to mums, jauniešiem. Tomēr neviens tai laikā nespēja pat iztēloties, ka pienāks laiks un tās vietu ieņems banālais „MacDonald’s”. Gluži kā ņirgāšanās!  Mana „Luna” ir 70. gadi un 80. gadu sākums. Otrajā stāvā – trīs zāles un katrai no tām bija savas neformālas funkcijas. To visu es uzzināju mazliet vēlāk. Bet mana pirmā iepazīšanās ar „Lunu” notika, kā man likās, uz apkaunojuma robežas. Kādu vakaru mēs ar manu novadnieku Viktoru Šaiteru ieveļamies šajā krogā. Tikko esmu ieradies no savas provinces, kur jutos kā pirmais puisis sādžā, kam jūra līdz ceļiem. Vakariņojam, iedzeram, spēlē laba dzīvā mūzika, gaisotne ļoti patīkama. Paraugāmies apkārt – kur meitenes? Redzu – sēž viena pie galdiņa, simpātiska – laikam garlaikojas. Skanot manai mīļākajai dziesmai „Hotel California”, es devos viņu aicināt uz deju. Vaļīgā gaitā pieeju – protams, „Dānijas princis” no Kuldīgas! Meitene paskatījās uz mani, saviebās un kulturāli pasūtīja:
– Puisīt, netraucē man strādāt! Ej pie citām meitenītēm.
Es apstulbu, pat nesapratu – ko viņa pateica. Kas tas par darbu? Par ko viņa strādā? Un kāpēc es viņai traucēju? Tu šeit atslābinies – kāds darbs? Garastāvoklis nokrita zem grīdlīstes. Šķita, ka visa zāle skatās uz mani un smejas. Man līdz šim neviena nekad nebija atteikusi! Neveiklības sajūta šausmīga, es nosarku, nosvīdu un kā nopērts suns atgriezos pie sava galdiņa. Mācība bija dabūta – tu, čalīt, neesi nekāds princis, arī tev var „iedot kurvīti”.

* * *

Pakāpeniski sāku apgūt un saprast „Lunas” specifiku. Ar laiku mēs pamazām iepazināmies ar pastāvīgajiem apmeklētājiem – jūrniekiem, „farcovščikiem”, mūziķiem, un viņi mums, dumiķiem no laukiem, izklāstīja, kas un kā. Jau pēc dažiem, regulāru apmeklējumu mēnešiem, es zināju visu – kā uzvesties, kurš ir kurš „Lunā”, cik jādod šveicaram par iekļūšanu, cik mūziķiem un tā tālāk. Uzzināju, protams, arī par to „darbu”, kādu veica tā meitene, kura man iedeva kurvīti. Viņa izrādījās viena no redzamākajām „interbrigādes” pārstāvēm – intīmservisa meitenēm, kuras apkalpoja tikai ārzemju viesus.

Kļuva saprotams arī trīs zāļu neformālais dalījums, par kuru zināja tikai savējie – pastāvīgie viesi. Pirmā zāle pie pašas ieejas – „intermeiteņu” teritorija, kur pie galdiņiem sēdināja ārzemniekus. Ārzemju viesi bija dažādi – no kapitālistiskajām valstīm, lielākoties jūrnieki, bet piestaigāja arī tūristi no sociālistiskā bloka. Vidējā zāle, tuvāk mūziķiem, pastāvīgajiem apmeklētājiem, proti – mums. Trešajā zālē, restorāna dziļumā, sēdināja pārējos – nejaušus apmeklētājus. Viesus, kuri atnākuši labi pavadīt laiku, atzīmēt kādus svētkus, izklaidēt savas meitenes. Reizumis viņi trāpījās arī vidējā zālē, bet pirmajā nekad nesēdināja. Tikai ārzemniekus un „intermeitenes”.
Iespējams, tvarstīšanas gadījumiem – no ieejai tuvākās zāles vienkāršāk notīties. Es gan šādas tvarstīšanas neatceros. Esmu drošs, ka attiecīgie orgāni bija lieliski informēti par visām „Lunas” niansēm, arī par „intermeitenēm”. Nešaubos, ka pastāvēja pat savstarpēji izdevīga sadarbošanās. Laika gaitā, protams, es iepazinos ar visu „interbrigādi”. Vispopulārākā un redzamākā bija košā blondīne Dzintra. Atceros vēl vienu latvieti – Inesi. Vairāk latviešu meiteņu nav manā atmiņā, vismaz ne „Lunā”. Pārējās meitenes bija krievietes. Mēs viņas neaiztikām, mums izveidojās draudzīgas attiecības un lietišķi darījumi citā biznesā.

No „Lunas” „interbrigādes” vēl atceros Irinu – interesanta dāma, kura izcēlās ar pasvītroti labām manierēm. Un absolūti fenomenāls personāžs – Ļaļka klibiķīte. Ļoti glīta meitene, pamaza auguma, turklāt pamatīgi piekliboja. Pieprasījums pēc viņas bija nereāli liels. Vienkārši traks! Šis paradokss manam prātam bija neaptverams. Mēs, protams, nevienam neko nevaicājām. Iespējams, viņa bija tik daudzpusīga un prasmīga, ka ar to arī „paņēma” klientus. Vakara gaitā neaprobežojās ar vienu – strādāja līdz spēku izsīkumam. Noķēra puisi, aizgāja, bet pēc stundas jau bija atpakaļ „Lunā”. Parasti „seansi” notika viesnīcā „Rīga”, tieši pāri ielai.

Tomēr „viskarstākā” bija Dzintra. Pat, ja tu sēdēji ar muguru pret ieeju, viņas parādīšanās „Lunā” bija jūtama uzreiz – tai pašā mirklī. Gaiss burtiski viļņojās no viņas enerģijas un seksualitātes! Vasarā – parasti baltā džinsu kostīmā, ziemā – zilā džinsu tērpā. Vienmēr piegulošā, apspīlētā. Viņa nebija izcila skaistule klasiskajā izpratnē – vienkārši prata sevi pasniegt. Nekaunīga, krāšņa, ar apetītelīgām formām: sestā izmēra krūtis, šmaugs viduklis, uzbudinošs dupsis. Dzintra lieliski apzinājās savus dotumus un prasmīgi izmantoja tos – iedvesmoja vīriešus uz dāsniem varoņdarbiem. Kad viņa parādījās „Lunā”, apmeklētāji, parasti ārzemnieki, nespēja savaldīt sajūsmas saucienus, uzvilkās no pusapgrieziena. Neslēpšu – neviļus seksuālās fantāzijas iezagās arī mūsu galvās. Skarbajos deviņdesmitajos gados paklīda valodas, ka Dzintra ir nogalināta. Kā tas gadījās, kādos apstākļos, nav zināms. Bet es viņu nekad vairs netiku redzējis. Jaunajos Latvijas laikos vairākas „intermeitenes” no „Lunas” esot izdevīgi apprecējušās ar skandināviem un izbauda Eiropas civilizācijas labumus. Lai kā būtu, es viņām to novēlu no visas sirds. Jo to, ar ko viņas nodarbojās Rīgā, pie labākās gribas par vieglu darbu nenodēvēsi...

* * *

Kā jau minēju – mums izveidojās cieša saikne ar „interbrigādi”. Par pakalpojumiem viņas ņēma gan valūtu, gan deficītās preces: džinsus, jakas, apavus – visu, pēc kā tajā laikā bija pieprasījums. Visu to mums atdeva par vairumcenām, bet mēs meklējām pircējus par krietni augstāku cenu. Sanāca tīri laba peļņa. „Intermeitenēm” ar to nebija laika nodarboties un viņas labprāt izmantoja mūsu, kā starpnieku, pakalpojumus. Tas pats bija ar valūtu. Tolaik to dēvēja par valūtas spekulāciju. Šeit bija jāievēro maksimāla piesardzība – tie laiki šādām operācijām nebija īpaši piemēroti. Šajā ķēdītē piesardzīgi bija visi, jo ar valūtas pantu varēja iesēsties uz ilgu laiku. Pa retam nācās veikt arī, nosacīti, apsargu funkcijas. Gadījās īpaši ietiepīgi vietējie tipi, kuri pēc krietnas „uzņemšanas uz krūts” sāka līst pie „intermeitenēm”, kļuva pārmērīgi uzbāzīgi un ne vienmēr adekvāti. Mēs centāmies kulturāli nogludināt šādus konfliktus un, jāsaka, ka parasti tas mums arī izdevās bez īpašas fiziskas ietekmēšanas.

Kādu dienu iepazināmies ar ļoti kolorītu personāžu – Borisu, ar iesauku „Sirmais”. „Lunas” pastāvīgais klients, valūtas spekulants, „farcovščiks”. Garmatains dienvidnieciska tipa jauneklis, bet pilnīgi sirms. Mēs ātri vien atradām kopīgu valodu, sadraudzējāmies un periodiski arī sadarbojāmies dažādās slidenās lietās. Ar viņu saistīta kāda epizode, kura uzskatāmi parāda tā laika tīri cilvēciskās attiecības, uzticēšanos viens otram. Pēc kārtējā tusiņa mēs braucām ar taksi uz mājām, bez meitenēm. „Sirmais” piedzēries kā mārks. Ceļā viņš izkāpa. Mēs ar Aivaru braucām tālāk, jau bijām gandrīz galā, kad pēkšņi pamanīju uz sēdekļa palikušo Borjas jaku. Paņēmām to uz mājām un iegāzāmies gulēt – arī nebijām skaidrā. No rīta pamodāmies, skatāmies – jakai viena kabata atkārusies tā, it kā tajā būtu ķieģelis. Piegājām tuvāk, pārbaudījām, bet tur – mammīt mīļo, bieza dolāru paka! „Sirmais” tomēr bija „farcovščiks” ar vērienu. Sākām zvanīt Borjam. Viņš pat īsti nesaprata, par ko ir runa. Tikko pamodies, vēl nebija atjēdzies no vakardienas alkohola devas. . Aizbraucām pie viņa, visu atdevām. Bet varējām arī neatdot! Viņš taču bija pārdzēries – ne tikai jaku, pats sevi neatcerējās. Tolaik tomēr daudzmaz pastāvēja godaprāts, tā bija diezgan ierasta lieta. Mūsdienās to varētu izvērtēt kā varoņdarbu, uz kuru spējīgs vien retais. Vērtību orientieri ir jūtami nobīdījušies, viss izplūdis, izļodzījies... Diemžēl, tas ir jāatzīst.

Nevaru neatcerēties vēl kādu kolorītu personāžu no „Lunas” figurantiem. Jura, ar iesauku „Direktors”. Spēcīgas uzbūves blondīns, izbijis svarcēlājs, bet nu ļoti nerunīgs. Viņš bija viens no Rīgas centra līderiem tirgošanās un valūtas jomā. Es ar viņu īpaši nesatuvinājos. Mums bija vienīgi abpusēji cienošas attiecības, un motivācija tā arī neparādījās pacelties līdz viņa līmenim.

* * *

Jāsaka, ka nauda man nekad nav bijusi pašmērķis. Ikdienas tēriņiem un izklaidei man pietika, bet kad nauda beidzās – sameklēju kādu kompāniju, lai uzspēlētu kārtis. Vai arī pārķēru kaut ko no „interbrigādes” un izdevīgi notirgoju. Viss notika viegli un vienkārši – kopmītnēs: medicīnas, universitātes, akadēmijas vai arī pie „Laimas” pulksteņa, tieši pretim „Lunai”. Es nebiju no klasiskajiem „farcovščikiem”, kuri tikai to vien darīja, kā meklēja kontaktus ar ārzemniekiem, sagaidīja kuģus. Īstie profiņi ņēma teju veselus konteinerus no šiem kuģiem. Es šajā procesā biju laiku pa laikam – nepieciešamības spiests un noteikti bez jebkāda azarta. Tirgošanās man nesagādāja baudu, tajā nebija radošuma. Atšķirībā no kārtīm.

Ar laiku es no šīs jomas izgāju viegli – tāpat, kā biju iegājis. Vienkārši pārtraucu ar to nodarboties. Tomēr ir kāds jautājums, uz kuru man nav atbildes. Mēs ar Aivaru bijām pietiekami redzami figuranti centrā – zīmējāmies ne tikai „Lunā”, bet arī citos krogos. Kā arī, kā jau minēju, pie „Laimas” pulksteņa, kur pamatā arī šī visa tirgošanās notika. Tolaik tur vēl nebija uzbūvēts hotelis „De Rome”, tā vietā atradās neliels skvēriņš ar soliņiem, bet vasarā vaļēja kafejnīca „Putnudārzs”. Nu, lūk, nekādi nespēju saprast, kā čekisti mūs neuzķēra uz sava āķa. Šī organizācija sašņorēja daudzus, rīkojot dažādas provokācijas. Bet vēlāk spieda sadarboties panta vietā par spekulāciju. Ja iekriti – izvairīties bija grūti, gandrīz neiespējami. Mums ar Aivaru veicās, bet īsti reāla izskaidrojuma šādai veiksmei man nav...

Bet kā tad „Luna”? Kad vētrainie gadi jau bija aiz muguras, man patika reizēm apmeklēt savu iemīļoto krogu – pasēdēt, pavērot, atcerēties... Nespēju aizmirst kādu gadījumu no mana aktīvā „Lunas” laika. Tusiņš, meitenes – viss kā parasti. Pēkšņi skatos – zāles stūrī sēž gados pavecs, garmatains vīrs un malko konjaku. Viņš bija izpircis visu galdiņu, lai neviens netraucētu. Muzikanti sāka spēlēt kādu melodiju, vīrs lēnām piecēlās, piegāja pie muzikantiem un apsēdās uz skatuves paaugstinājuma maliņas. Sēž, skatās zālē, un pa vaigiem rit asaras... Es raugos un nesaprotu – kas ar viņu notiek un ko tas viss nozīmē. Tad sadūšojos, apsēdos pie viņa galdiņa un sāku izvaicāt. Man kļuva interesanti – kas tā par parādību? Un vīrs, negaidīti, ļoti labprāt sāka stāstīt. Izrādījās, ka „Luna” ir viņa jaunības krogs, kur tika aizvadīti lieliski, vētraini jaunības gadi. Un ir tik skumji, ka tas viss ir beidzies, bet apkārt meitenes vēl skaistākas nekā viņa jaunībā...

Tagad šo stāstu saprotu, kā vēl nekad. Kamēr „Luna” vēl funkcionēja, es šad tad, kā jau teicu, devos turp, lai gremdētos jau savās atmiņās. Nē – raudāt neraudāju, tikai mazliet skumu. Nostalģija. Un pēkšņi – še, tev! „Lunas” vietā „MacDonald’s”. Zaudēt tādu krogu, ar tik senām tradīcijām! Viss izrādījās banāli vienkārši – nekustamā īpašuma kādreizējais saimnieks atguva savu namu un pārdeva bagātai kompānijai, kura restorāna vietā atvēra kaut kādu lētu amerikāņu „zabegalovku”. Jā – skumji un negudri. Ar savām, vēsturiski bagātajām tradīcijām „Luna” varēja ļoti sekmīgi turpināt darboties arī mūsu laikos. Apmeklētāju netrūktu, jo atmiņas ir ne tikai man. Klientu būtu bariem. Tur noteikti satiktos arī „štatņiki” – amerikanofīlu iepriekšējā paaudze, kas „Lunā” tusējās vēl pirms mums. Pamatā tā bija ebreju publika. Viņi jau sen ir emigrējuši kur kurais – uz Izraēlu, uz Ameriku un Eiropas valstīm, bet tradicionāli ik gadu pulcējas Rīgā.

Manā dzīvē „Lunai” bija ievērojama loma vēl arī tāpēc, ka tur es iepazinos ar Ivetu – manu nākamo sievu, kura tajā laikā bija nopietni aizrāvusies ar basketbolu, trenējās pie leģendārā trenera Armanda Krauliņa. Un kādu vakaru pēc treniņa ar draudzeni atnāca uz mūsu krogu paēst vakariņas. Par oficianti

„Lunā” tajā laikā strādāja Ivetas attāla radiniece – Modrīte, kura tad arī mūs iepazīstināja. Iveta izrādījās apbrīnojama sieviete, ar kuru kopā esmu nodzīvojis jau 39 gadus. Un esmu pateicīgs liktenim, arī „Lunai” par to, ka izvilku šo laimīgo lozi...

 

„Vakar zelta ādere, šodien jau krāsmatas.” (Ērihs Marijs Remarks)

Karjera atbilstoši diplomam ne man...

Ikreiz, viesojoties dzimtajā Kuldīgā, nevaru nenobraukt garām bijušajam „Vulkānam”. Ar šo kokapstrādes kombinātu man daudz kas saistīts. Tūlīt pēc skolas šeit nopelnīju savu pirmo darba kapeiciņu. Šeit atgriezos pēc armijas un saņēmu „ceļazīmi” uz augstskolu. Un visbeidzot, jau ar diplomu atgriezos uzņēmumā kā inženieris. Gluži kā dziesmā – „tā rūpnīcas caurlaide, kas izveda mani cilvēkos”. Katru reizi, apmeklējot savu dzimto pilsētu un braucot garām, kur vēl pirms trīsdesmit gadiem cehos kūsāja darbs, kur dārdēja automatizētās līnijas, kur uz goda plāksnes pie administrācijas ēkas savulaik bija arī mans portrets, ir ļoti grūti pieņemt to, ka bijušā „Vulkāna” vietā tagad ir drupas. Pamesta teritorija, brikšņu džungļi teju līdz padusēm, līdz pamatiem nopostīti cehi, tukšie logi. . Varbūt šeit bijis karš, kuru neesam pamanījuši? Jūtu fiziskas sāpes: krūtīs smeldze, acis asaro – it kā tajās nejauši būtu iebiruši koksnes putekļi. Tomēr ne – tās nebūt nav skaidas...

* * *

Neliels ekskurss vēsturē. Zāģmateriālu ražošana ir viena no senākajām Latvijas kokapstrādes rūpniecības apakšnozarēm. 1912.gadā Kurlandes un Livonijas guberņās zāģmateriālus ražoja 56 uzņēmumi (tajos strādāja 4,4 tūkstoši strādnieku), to produkcija veidoja 7 procentus no visas Krievijas impērijas saražotajiem zāģmateriāliem! Tas ir milzīgs apjoms! Un „Vulkāns” bija šo uzņēmumu vidū. Grūti ticēt, bet kombināta biogrāfija aizsākās jau aizpagājušajā gadsimtā. 1878. gadā Kuldīgā darbu uzsāka sērkociņu fabrika „Vulkāns” un jau drīzumā tā kļuva par vienu no lielākajām profīla ražotnēm Latvijā. Ēkas Bauskas ielā 143 fabrikai piederēja līdz pat nacionalizācijai 1940. gadā. Šeit tika ražoti arī zāģmateriāli.

Pēc kara, jau Latvijas PSR, sāka vētraini attīstīties mēbeļu rūpniecība. Un „Vulkāns” atkal bija starp līderiem republikas finiera un mazgabarīta mēbeļu ražotāju vidū. Sērkociņi palika tālā pagātnē. Līdz 1980. gadu beigām fabrika bija ražošanas apvienības „Latvijas Finieris” sastāvā. Tomēr pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kombināts maz pamazām sāka tuvoties kraham. Lielais posts sākās ar sīku dedzināšanu sēriju, kas uzliesmoja „Vulkānā” dažādās vietās. Visbeidzot postošais ugunsgrēks finieru cehā 1998.gadā noraka ugunī visas cerības uz fabrikas reanimāciju līdzšinējās sienās. Uzņēmumam vienkārši tika pārvilkts krusts. Kurš pielaida „sarkano gaili” – nejauši vai apzināti, nav zināms vēl joprojām. Laiki bija juceklīgi, visur valdīja haoss un nesaimnieciskums, uzdarbojās lieli zagļi un sīki krāpnieki. Neviens nevienu neķēra un nesodīja. Par to nedomāja – valstī notika varas dalīšana, denacionalizācija, „prihvatizācija”... 2002.gadā oficiāli tika paziņots par akciju sabiedrības „Vulkāns” bankrotu. Kombināts atkārtoja tipisko desmitiem citu uzņēmumu likteni, kuri „neierakstījās” jaunās Latvijas koncepcijā.

Tagad par „Vulkāna” zelta laikiem palikušas vien atmiņas un nenovāktā postaža. Kokapstrāde, protams, nekur nav pazudusi, jo koku, zāģmateriālu un gatavās produkcijas eksports Latvijas ekonomikā veido no 10 līdz 15 procentiem. Mežu sektora daļa apstrādes rūpniecībā sasniedz teju 27 procentus, bet produkcijas apjoms 2015.gadā sasniedza 2,2 miljardus eiro. 75 procenti saražoto zāģmateriālu un lietaskoku tiek eksportēti. Kuldīgas rajonā „Vulkāna” tradīcijas savulaik pārņēma uzņēmums „Kurzemes Finieris”, kurš, tiesa, pirms dažiem gadiem arī bankrotēja. Tā vietā parādījās uzņēmējs, kurš pārpirka atlikušo aprīkojumu, ieguldīja lielus līdzekļus un kļuva par pašlaik lielāko uzņēmumu Kuldīgā, kas ražo līmēto finieri – „Stiga RM”. Šī firma attīstās, palielina ražošanas apjomus un ir piesaistījusi 450 tūkstošus eiro no ES finansējuma, uzbūvējusi jaunu cehu laminētā bērza finiera ražošanai. Nesen Kuldīgā parādījās arī uzņēmums „Latvijas Finieris”, un ar šo ražotni saistīts viens no lielākajiem investīciju projektiem Kurzemes reģionā. Vēl viens diezgan nozīmīgs spēlētājs Kuldīgas kokapstrādes sektorā ir uzņēmums „Palleteries”, kas pirms 10 gadiem sāka ar kokzāģētavas iegādi, bet šobrīd palešu dēļu ražošanā nodarbināti 47 cilvēki un 99 procenti tā produkcijas tiek eksportēti uz dažādām valstīm, tai skaitā Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju. Protams, visas šīs firmas un firmiņas nekādi nav salīdzināmas ar „Vulkānu”. Starp citu, piemiņu par to pateicīgie pilsētnieki tomēr iemūžināja...

2011.gadā vietējā māksliniece Aiga Vaitkuse nāca klajā ar iniciatīvu izveidot dzimtajā pilsētā „Vulkānam” veltītu minimuzeju. Viņa griezās pie sabiedrības ar lūgumu ziedot projektam senlaicīgas sērkociņu kārbiņas, etiķetes un citu kādreiz ražoto produkciju, tāpat fotogrā jas no uzņēmuma ikdienas un svētkiem. Un cilvēki atsaucās! Sērkociņukastīšu kolekcionāri nepažēloja retus eksemplārus, vēl kāds parakņājās mājas arhīvā un sameklēja fabrikas iekšējās kārtības noteikumus. Ekspozīcijai tika nodota pat stikla piena pudele, kuru strādniekiem it kā par darba kaitīgumu deva bez maksas katru darba dienu! Projekts izdevās. Un tagad stends stikla kapsulā izlikts vispārējai aplūkošanai Bauskas ielā – kā atgādinājums par vairāku Kuldīgas iedzīvotāju paaudžu slaveno darba pagātni.

* * *

Manā laikā rūpnīcas teritorija bija milzīga – īpaši ņemot vērā mūsu nelielās pilsētiņas mērogus. Tā atradās Ventas krastā. Vienā galā notika piegāde: turp atveda nozāģētos baļķus, turpat tos sazāģēja atbilstoši garumiem, pēc tam pa vaļēju ķēžu konveijeru aizgādāja uz teritorijas otru galu, uz cehu, kur uz lobmašīnām tiem tika nolobīta nierskaida. Tālāk – žāvēšana, līmēšana, sapresēšana un visbeidzot automatizētā ražošanas līnija. Cikls no A līdz Z. Fabrikā bija 800 darbavietu! Bez pārspīlējuma var teikt, ka katrā otrajā Kuldīgas un tās apkaimes ģimenē kāds noteikti strādāja „Vulkānā”. Tas bija īsts pilsētveidojošs uzņēmums, kurš ražoja dažāda kalibra, izmēra nieri, galdniecības plātnes, liekti līmētas mēbeļu detaļas, vieglās mēbeles – taburetes, krēslus, plauktiņus. Tomēr pamatprodukcija bija piecu un desmit milimetru finieris, kas Padomju Savienībā bija liels deficīts, paaugstināta pieprasījuma produkcija. Tāpēc „Vulkāns” tika uzskatīts ne tikai par republikas, bet pat vissavienības nozīmes uzņēmumu.

Šajā uzņēmumā es atgriezos 1979. gadā, pašā tā plaukumā, pēc Lauksaimniecības Akadēmijas pabeigšanas, un šeit man bija jānostrādā trīs gadi, saskaņā ar jauno speciālistu sadales noteikumiem. Karjera veidojās pārsteidzoši strauji. Sākumā man tika visatpalikušākā maiņa niera lobīšanas cehā, bet jau pēc pusgada es viņus padarīju teju par „stahanoviešu” vadošo maiņu. Par šo brīnišķīgo pārvērtību rakstīja pat republikas nozīmes laikraksts „Padomju Jaunatne”! Ak, cik spējīgs, cik talantīgs jaunais speciālists! Maiņas meistara, komjaunieša un sportista Gunta Šēnhofa portrets rotājās kombināta ražošanas pirmrindnieku galerijā, nereti tika saņemti arī goda raksti...

Kā man tas izdevās? Kad sapratu, ka man iesmērējuši 80 darba kavētājus, slaistus un alkoholiķus, pirmā doma bija: velns parāvis, esmu ķezā! Protams, ne visi, bet vairums manu padoto bija tieši tādi. Bet es tomēr biju azartisks, godkārīgs puisis – ieslēdzu smadzenes, paprātoju un izdomāju. Ja reiz esat iesmērējuši man tādu „treknu cūku”, mani arī ar pliku roku nepaņemsiet! Turklāt pavisam drīz sapratu visas šīs tipiskās padomju ražotnes viltības un vājās vietas...

Tomēr sākumā biju tuvu izmisumam. Darbs trīs maiņās. Slīdošais gra ks: šodien tev pirmā maiņa, rīt – otrā, tad nakts maiņa. Daļa manu „ērgļu” pamanījās ar dažādiem ieganstiem paklīst jebkurā diennakts laikā: viens aizdzērās, otrs aizgulējās, trešais „saslima”, vārdu sakot, vienam caureja, otram masalas. Reiz viens no maniem „alkonautiem” Pavlovs neatnāca uz darbu un to uzzināja ceha priekšnieks. Viņam, protams, pašam pēc amata nepiedien nevienu meklēt – par visu atbild maiņas meistars. Ceha priekšnieks pārskaities brāžas pie manis:
– Kas te notiek?! Kāpēc lobmašīna stāv, bet tu uz šo nejēdzību pat nereaģē?! Kur viņš ir..., ka tavu māti?!
– Pirms pusstundas pats aizvedu viņu mājās, – es neapjuku. – Viņš ir slims, ar augstu temperatūru. Man ražošanas traumas nav vajadzīgas!
Es blefoju, bet, ja meistars teiktu: „Es nezinu, kur ir mans strādnieks”, tad viņš ir galīgs muļķis. Un arī teikt taisnību – ziņot par dzērāju neiederējās manos principos. Jātiek pašam ar to galā.
– Labi, – priekšnieks nomaina toni.
 – Aizvietotāju atradi?
– Jā, pēc stundas būs...

Priekšnieks aiziet, es veicīgi mašīnā un pie pļēgura. Protams, viņš guļ ciešā miegā, piedzēries līdz nemaņai. Runāt ar viņu nav jēgas. Nākamajā rītā izsaucu viņu pie sevis un sāku spiest uz psihi:
– Ko tu, maitas gabals, dari?! Tu taču mani iegāz, biedrus pievil, ražošanas rādītājus bojā ne tikai sev, bet arī visai mūsu maiņai!

Bet strādnieks, starp citu, gadus divdesmit par mani vecāks, – pat neērti morāli lasīt. Bet ko lai dara? Ar vainas sajūtu viņš divas nedēļas novilks. Bet ko darīt ar pārējiem? Kamēr es vienu audzinu, nākamajā dienā darbā neierodas vēl divi, un tā paša iemesla dēļ... Vienam paliek neērti, bet otram jūra līdz ceļiem – nav ne kauna, ne goda. Bet, kad darba gra ks iekrīt pirmdienā, no rīta pat puse maiņas varēja nogulēt pusdzīva, atjēdzoties pēc brīvdienām. Tagad es domāju: kā savulaik auklējās ar pieaugušiem cilvēkiem, skraidīja viņiem pakaļ pa mājām, pierunāja ierasties darbā, sasauca viņu dēļ sapulces, uzņēmās šefību! Tas bija viens no sociālisma iekarojumiem, kuru proletariāts ar savu kuslo prātiņu tā arī neprata pienācīgi novērtēt. Nepatika tā laika dzīve? Lai būtu! Toties tagad ne rūpnīcu, ne fabriku, ne arodkomiteju, ne darba. Izklaidējies, plukata, dzer un guli, cik lien – neviens tev pakaļ neskraida, nevienam tu neesi vajadzīgs!

* * *

Tā es mēģināju cīnīties ar saviem spēkiem un metodēm, bet nekad nevienu „nenostučīju” augstākstāvošajai priekšniecībai. Tā pamazām auga mana autoritāte. Tostarp biju atradis veidu, kā paaugstināt savu padoto motivāciju strādāt saliedētā komandā. Rezultātā mēs kļuvām par ceha labāko maiņu.
Izskaidrojums ir vienkāršs. Lobmašīna strādā, loba nierskaidu, tad piebrauc elektrokārs, savāc kārtējo kaudzi un ved uz žāvētavu. Izstrādi aprēķina kubikmetros ar vienkāršu mērījumu: meistars ar lineālu truli nomēra nierskaidas kaudzi no grīdas līdz augšai un pieraksta žurnālā datus. Es attapu, ka var taču uzmērīt nedaudz augstāk, nekā ir patiesībā. Un sāku tā darīt. Palielināju izstrādi tikai un vienīgi strādājošo peļņas labad, jo algu aprēķināja atbilstoši nierskaidas kubatūrai. Man pašam no tā nebija nekāda materiāla labuma, bet toties turpināja augt mana autoritāte...

Kas šeit bija svarīgi? Pārbaudīt mērījumu precizitāti bija sarežģīti: tas jādara ātri, pirms materiāla aizvešanas uz žāvētavu, pēc tam uz līmēšanu – ražošana bija nepārtraukta. Tādējādi būtībā viss turējās uz mana, kā meistara, godavārda. Pēc mēneša strādnieki sajuta starpību. Tā bija būtiska – izpeļņa pieauga par procentiem divdesmit. Ja līdz šim viņi saņēma 160 rubļus, tad tagad sāka saņemt 190 – 200... Ņemot vērā to, ka produkti maksāja kapeikas un komunālie maksājumi bija vidēji 8 – 15 rubļu mēnesī, ar šo naudu varēja izvērsties. Mana autoritāte, kā jau minēju, vēl vairāk izauga, disciplīna nostabilizējās un darbs ritēja daudz raitāk un jau bez spērieniem pa mīkstumiem. Ar pierakstījumiem es, protams, riskēju. Kādu dienu gandrīz iekritu...

Maiņu, kura nāca pēc manējās, vadīja Mirdza Zīvere, 45 – 50 gadus veca sieviete bez īpašas izglītības, toties komuniste ar stāžu un kombināta partijas komitejas sekretāre. Viņa bija pieredzējusi meistare un laikam sāka kaut ko nojaust...Kāpēc viņas pirmrindas maiņa nespēj uzrādīt tādus rezultātus kā manējā, kas skaitās atpalicēji? Ilgi nedomādama, Zīvere uzrakstīja iesniegumu kombināta vadībai par savām aizdomām.
Informāciju par gaidāmo pārbaudi iepriekšējā dienā man nodeva savi cilvēki rūpnīcas kantorī – laboratorijas meitenes:
– Gatavojies, rīt pie tevis būs komisija!

Skaidra lieta – jādomā, ko darīt. Sasaucu uz sapulci visu maiņu un atklāti nodefinēju uzdevumu:
– Jūs jau strādājat daudz labāk, bet rīt jums jāpaveic neiespējamais. Lai kubatūra, kuru es līdz šim „sazīmēju”, reāli arī tāda būtu! Nekādu pīppaužu! Vienkārši vienu dienu noraujiet vaiga sviedros: kaut krītiet pie darbagaldiem, bet rādītājiem jābūt!
Kā jūs domājat, ko viņi izdarīja? Ne tikai atkārtoja manus iepriekšējos mērījumus – viņi tos pārspēja! Tam bija grūti noticēt. No kantora atnāca cilvēki vēlreiz visu uzmērīt un pārbaudīt. Jā, viss pareizi, nekādas kļūdas nav. Partijas komitejas sekretāre palika ar garu ģīmi.
Kā viņa ārdījās, kā elsa un šņāca, bet rokas izrādījās par īsu pat partijas komitejas sekretārei. Kolektīvs mani nepievīla.

* * *

Jebkura līmeņa un ievirzes vadītāja panākumu formulas viena no galvenajām sastāvdaļām ir komunicēšanas prasmes un savas autoritātes nostiprināšana. Šeit gribas vilkt vērienīgāku paralēli – mūsdienu Latvijas valsts līmenī. Ar šādu tautas neuzticēšanos, necieņu pret valdību un parlamentu pacelt un attīstīt valsts ekonomiku praktiski nav iespējams. Diemžēl... Bet pēc tā atgadījuma es strauji sāku kāpt pa karjeras kāpnēm. No maiņas meistara ātri kļuvu par vecāko meistaru, vēl pēc pāris mēnešiem – par ceha priekšnieku, bet vēl pēc pusgada – par kombināta galveno mehāniķi. Galvu reibinoša karjera! It kā dzīve gāja kalnup, grēks sūdzēties...

Bet es joprojām braukāju uz Rīgu: tikko piektdien beidzas darba nedēļa, es traucos uz galvaspilsētu līdz pirmdienai! Draugi, krogi, mūžīgie svētki... Meitenes? Meitenes jau pamazām sāka atkāpties otrajā plānā, jo „Vulkāna” laikā iepazinos ar savu nākamo sievu. Jā, jā, savā vecajā, labajā „Lunā” es pēkšņi sastopu meiteni Ivetu, kura nelīdzinājās vairākumam mana kroga vaļīgajām apmeklētājām. Slaida, simpātiska blondīne, kura, turklāt, izrādījās arī basketboliste. Atzīšos – sportistes mani vienmēr bija īpaši pievilkušas. Īsāk – viss sakrita un mēs sākām gatavoties kāzām. Ritēja 1981. gads... Iveta bija dzimusi un arī palikusi pārliecināta rīdziniece. Rīga vilināja, protams, arī mani. Tajā laikā provinces jaunatne jebkurā izdevīgā brīdī izvēli izdarīja par labu galvaspilsētai. Bet, ko lai dara ar sadali, jo trīs gadi vēl nebija pagājuši? „Vulkānā” bija jānostrādā vēl gads un četri mēneši.

Gāju pie direktora rakstīt atlūgumu. Ko parasti raksta šādos gadījumos? Ģimenes apstākļu dēļ, objektīvu iemeslu dēļ pārceļos uz Rīgu. Te sākās vesels seriāls. Direktors sāka mani pierunāt: lūk, pašreiz tu esi kombināta galvenais mehāniķis, bet pēc pusgada atbrīvosies mana vietnieka vieta. Paliec – ieņemsi šo amatu. Bet es nepiekrītu. Pirmkārt, jāatzīstas, tobrīd pamazām jau sāku saprast, ka šis darbs, atbilstoši iegūtai profesijai, nav priekš manis. Garlaicīgi... Ja visu dienu jāskatās pulkstenī un ar nepacietību jāgaida darbalaika beigas, tas nav normāli. Labi strādāju? Kā jau sportists, to es darīju tikai un vienīgi azarta vadīts. Un arī, lai pierādītu, ko spēju. Atlūgums parakstīts netika.

Nākamreiz mani izsauc jau nevis „Vulkāna” direktors, bet gan Kokapstrādes uzņēmumu apvienības (tajā ietilpa Liepājas kokapstrādes kombināts „Baltika”, Kuldīgas „Vulkāns” un Rīgas „Komēta”) ģenerāldirektors Āris Grāmatiņš, kura kantoris atradās Liepājā. Aizbraucu pie viņa, bet tur atkal vecā dziesma – pēc dažiem mēnešiem būsi vietnieks „Vulkānā”! Atsakos. Motivēju ar laulībām un nepieciešamību dzīvot kopā ar ģimeni Rīgā.

Pēc nedēļas viņš mani atkārtoti izsauc uz Liepāju. Neko darīt – jābrauc. Bet nu dzirdu šādus vārdus: „Vulkāna” direktors pēc gada ies pensijā. Piedāvāju tev viņa vietu. Lūk, kā biju novērtēts! Neslēpšu – tas mani pat ļoti glaimoja. Kārdinājums, protams, bija liels. Direktora amatam līdzi nāca vesela rinda bonusu. Dienesta „Volga” – principā personīgs auto, „Līvānu” māja – padomju laika ģimenes kotedžas specprojekts, kuru piešķīra augsta ranga uzņēmumu vadītājiem vai arī par īpašiem nopelniem – gaišās nākotnes komunisma celtniecības vārdā. Neslikts papildinājums amatam. Direktora vietnieka postenis, kā nopratu, bija tīrā formalitāte, man vienkārši vajadzēja šajā amatā pavadīt kādu laiku. Tāds lidojums pa karjeras kāpnēm mani, neapšaubāmi, ieinteresēja.

Eju pie līgavas, visu izstāstu, izklāstu visus dzīves labumus, kuri tūlīt, tūlīt realizēsies. Pēc gada mums sava „Volga”, plus māja, solīda alga. Kur man vēl kaut ko tādu piedāvās? Jā, visu saprotu, izcila perspektīva, saka Iveta. Bet es nespēju iztēloties dzīvi bez Rīgas. Esmu pieradusi pie šīs pilsētas un nevarēšu tā vienkārši aizbraukt. Baidos, ka neiedzīvošos tur – līgava satraucās. Topošās ģimenes dēļ es atteicos trešoreiz. Mēs jau pilnā sparā gatavojāmies kāzām, kad apvienības ģenerāldirektors pats atbrauca pie manis uz „Vulkānu”. Tā bija jau ceturtā tikšanās ar kombināta vadību. Grāmatiņš izcēla no portfeļa konjaku...
– Pasēdēsim, parunāsim kā vīri, neformāli, – viņš iesāka iztālēm. – Tev ir tikai 30 gadu, un pat ar neapbruņoti aci ir saskatāma izcila perspektīva. Tev viss ir – spējas, ambīcijas, ķēriens, prasme strādāt ar cilvēkiem. Iestāsies partijā un karjera garantēta! Ko tu lecies, kam un ko gribi pierādīt? Tavs atteikums nozīmē tikai vienu: daudz ko vēl dzīvē nesaproti, bet es kā vecākais biedrs varu palīdzēt tev noorientēties un nekļūdīties.

Jā, lauza viņš mani ne pa jokam. Zināju, ka partijā nestāšos nekad, pat karjeras dēļ. Tas bija principa jautājums. Mana vecmāmiņa Kate kādreiz bija teikusi: – Mūsu izsūtīšanā krievi nav vainojami, vainīga ir komunistu vara, tai skaitā arī mūsu bāleliņi. Bet, ja tu kādreiz savu dzīvi saistīsi ar komunistiem vai komunistu varas struktūrām, mums ar tavu mammu to būs ļoti grūti pārdzīvot.

Šos vārdus es nekad neaizmirsu. Ne armijā, kad man piedāvāja palikt jaunāko virsnieku kursos un veidot karjeru šajā virzienā, ne arī civilajā dzīvē, kad uzaicināja uz pārrunām pēc armijas Kuldīgas milicijā un piedāvāja norīkojumu uz Augstāko milicijas skolu Minskā... Būšu godīgs – mani vilināja gan virsnieka karjera, gan darbs milicijas orgānos – iespējams, es būtu neslikts izmeklētājs. Tāpēc jo grūtāk bija turēties pretī jau kārtējam kārdinājumam veidot galvu reibinošu virsnieka karjeru, kad pēc akadēmijas biju obligātajos divu mēnešu rezerves virsnieku kursos Igaunijā, kur iepazinos ar karaspēka daļas komandiera meitu. Viņas tēvs daudznozīmīgi klāstīja man par spīdošajām perspektīvām un protekciju no augstām amatpersonām, kas viņam ir Maskavā. Respektīvi – lai tikai palieku dienēt viņa vadītajā karaspēka daļā. Tomēr vecmāmiņas vārdi man bija svēti.

Protams, Grāmatiņam par komunistiem es neko neteicu. Jau n-to reizi godīgi atkārtoju galveno iemeslu: mana līgava ir rīdziniece un negrib aizbraukt no Rīgas. Ko pavēlēsiet darīt? Man viņa dārgāka par visiem materiālajiem labumiem – mašīnām, mājām un amatiem. Nu, kā lai vēl jums to paskaidroju?  Es godīgi, cilvēcīgi centos teikt patiesību. Bet viņš nenoticēja nevienam manam vārdam.

– Neturi mani par muļķi! – ģenerāldirektors iebrēcās.
– Pasaki skaidri un gaiši, ka tev Rīgā sagatavota silta vietiņa ministrijā. Ko tu man pūderē smadzenes!

Ja skatāmies reāli, laikam jau ir grūti saprast, kā var atteikties no šāda piedāvājuma. Grāmatiņš auroja ne pa jokam. Nācās apzvērēt, ka nekādu sakaru ne ministrijā, ne kaut kur citur man nav. Tolaik es vispār tālāk par rītdienu nedomāju. Bet mūsu saruna beidzās ar to, ka mans viesis pasūtīja mani uz „trim burtiem”, pielēca kājās kā dzelts, metās uz izeju, pa ceļam apgāza kādu krēslu un skaļi aizcirta durvis. Nekāds konjaks nepalīdzēja. Nenoticēja. Apvainojās...

Pēc dažiem gadiem „Vulkāna” vecais direktors tiešām aizgāja pensijā, bet viņa vietā iecēla manu bijušo kursabiedru – rīdzinieku. Tas tik bija numurs! Unikāla sagadīšanās! Baumoja, ka viņa sievai gan bijuši sakari ministrijā – proti, tas, par ko apvienības ģenerāldirektors turēja aizdomās mani. Lai man piedod kursabiedrs, bet viņa kā mūsu nozares speciālista potenciāls nebija īpaši augsts. Kas arī vēlāk, diemžēl, pierādījās. Kamēr pastāvēja Padomju Savienība, kombināts strādāja ar pilnu jaudu, turējās stabili. Tomēr jaunos laikus „Vulkāns” vairs nepārdzīvoja, un, lai vēlreiz piedod mans kursabiedrs, es sliecos domāt, ka ne maza loma kombināta bojāejai pieder tieši viņam. Apzināti vai neapzināti – tas jau ir otršķirīgs jautājums. Bet man tas sāp joprojām, ļoti sāp...

„Vulkānā”, kā jau teicu, ik pa laikam uzliesmoja ugunsgrēki, līdz visbeidzot kombināts tika piebeigts. Pilsētā runāja, ka tas tika izdarīts speciāli, lai noslēptu izlaupīšanu un tās pierādījumus. Tajā laikā tā bija ierasta lieta. Bet – nav pieķerts, nav zaglis...

Bieži uzdodu sev jautājumu: vai es būtu spējis jaunajos laikos izglābt un attīstīt „Vulkānu”? Ko es būtu darījis? Un pats sev atbildu: neesmu pārliecināts, bet pacīnījies būtu noteikti. Skaidrs, ka padomju rūpniecības giganti Latvijā bija nolemti iznīcībai jau sākotnēji – pie varas esošo alkatīgā egoisma un truluma dēļ, jo viņu galvenais mērķis bija tikai „prihvatizācija” un pašlabumu meklēšana. Pēdējās paliekas no vēl daudzmaz efektīvas ražošanas izzuda jau pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Latvijas ierēdņi izrādījās pārāk mīkstčaulīgi pret diktātiem un uzstādījumiem no Briseles. Latvijas vēsturiski tradicionālās, veiksmīgās cukura rūpniecības iznīcināšana ir uzskatāms un kliedzošs piemērs!

Neapšaubāmi – kokapstrādes kombināts „Vulkāns” manā dzimtajā pilsētā būtu varējis veiksmīgi strādāt. Vietējiem iedzīvotājiem tas bija nodarbinātības, ienākumu un arī izdzīvošanas jautājums. Bet tagad province ar katru gadu kļūst arvien tukšāka: tauta bēg uz galvaspilsētu. Bet pabakstījušies, paklaiņojuši pa īrētajiem dzīvokļiem, pērk biļeti uz pārtikušo Eiropu. Un šī biļete ir tikai vienā virzienā... Un tas tikai tāpēc, ka valsts līmenī nav smadzeņu, vēlmes un gribas, lai spētu saprast elementāras lietas un sakārtotu valsti.

 

Share to Facebook