home  back

Zinātne un inovācija

Jānis Stabulnieks
Dr.habil.sc.ing., LTC direktors 1993 - 2019

 

Autora rakstu saraksts

1. Kur palikusi Latvijas Nokia?
2. Inovācija – ekonomiskās attīstības dzinējspēks,...
3. Vai zinātni un inovāciju var pirkt un pārdot?
4. Inovācija un meistardarbi vai Ko iesākt ar labu ideju?
5. The Future of Innovation is a Common Understanding of the Global Economic Process
6. Lavijas tehnoloģiskais centrs 1991 - 2019


Kur palikusi Latvijas Nokia?

Publicēts laikrakstā "Diena" 03.11.2009.

 

Lai cilvēks varētu pielietot savu smadzeņu enerģiju jeb prātu, viņš ir jāiedrošina gan morāli (ar padomiem un atbalstu), gan praktiski (ar likumdošanu un finansējuma piesaisti). Tomēr ar to vien ir par maz, jo nepieciešama vēlme darboties un citāds skatījums uz ikdienišķo. Taisnība tiem, kas saka, ka nepieciešams tikai ļoti gribēt un viss notiks, taču, lai radītu ko jaunu un nebijušu, kas būs konkurētspējīgs ne vien Latvijas tirgū, bet arī plaši ārpus tā robežām, nepieciešams radošais, inovatīvais pieskāriens.

 

Par inovācijas neizmērojamo nozīmi tautsaimniecībā un uzņēmējdarbības konkurētspējas veicināšanā šaubas nerodas vairs nevienam - Eiropas Inovācijas tablo pērnā gada nogalē nepielūdzami rāda, ka Latvija šajā sarakstā inovācijas pielietojuma ziņā atrodas pašā lejasgalā. Zem Latvijas atrodas tikai Rumānija, virs Latvijas vēl 45 valstis, pašā virsotnē - Zviedrija. Veiksmīgai uzņēmējdarbībai un konkurētspējas veicināšanai, jo īpaši saspīlētos ekonomiskajos apstākļos, svarīgākais priekšnosacījums ir neatlaidība un vēlme darboties. Kā vēstī sens arābu sakāmvārds: «Tas, kurš grib kaut ko paveikt, atradīs līdzekļus, kā to izdarīt, savukārt tas, kurš negrib neko darīt, atradīs iemeslus, lai to nedarītu.» Šīs situācijas mainīšanai nepieciešams mainīt ne vien domāšanu un sabiedrību jau no bērnudārza vecuma radināt pie inovatīvas domāšanas, bet arī veidot dažādas inovācijas atbalsta struktūras, kas ne vien gatavo jauno paaudzi, bet arī pilnveido jau esošo uzņēmēju darbību un veicina uz zināšanām un inovāciju virzītas ekonomikas attīstību.

Akmens valdības dārziņā

Par pozitīvu valsts ekonomiskās attīstības scenāriju Latvijā ir runāts jau kopš 2000.gada, turklāt izstrādāti vairāki dokumenti šīs situācijas uzlabošanai, piemēram, Latvijas Nacionālā inovācijas programma 2003.-2006. gadam, taču pozitīvu rezultātu nav izdevies panākt. Kā jau Latvijā, uz viena un tā paša grābekļa kāpjam atkal un atkal. Viss notiek tieši pretēji plāniem - arvien spējīgākie Latvijas zinātnieki aizbrauc uz ārzemēm, Latvijas zinātnieku izgudrojumus un pētījumu rezultātus par smieklīgām summām nopērk ārzemju uzņēmumi. Latvijas mazie augsto tehnoloģiju uzņēmumi (bez valsts atbalsta) nespēj paplašināt ražošanas apjomus līdz tādam līmenim, kas ļautu iespiesties ārvalstu tirgos, savukārt valsts iepirkums, kura vienīgais kritērijs ir zemākā cena, dod priekšroku ārvalstu produkcijai par dempinga cenām.

Apslēptais potenciāls

Latvijā ir pietiekami augsts intelektuālais potenciāls, un ir skaidri redzams, ka līdz šim pie veiksmīgas apstākļu sakritības - laba ideja (zinātniskā darba rezultāts), labs menedžments, tirgus zināšanas, prasme strādāt ar ārzemju partneriem investīciju piesaistē u.c. - ir sasniegti vērā ņemami rezultāti (Grindex - farmācija, Sidrabe - pārklājumu tehnoloģijas, SAF-tehnika - telekomunikācijas, HANSA Electronics - elektroniskā aparātbūve, BIOSAN - medicīniskā aparātbūve u.c.). Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka jau esošajos augsto tehnoloģiju uzņēmumos parādās kvalificēta darbaspēka deficīts un jauna produkta ceļš līdz globālajam tirgum kļūst arvien komplicētāks. Ir skaidrs, ka, lai cik spēcīgs būtu Latvijas intelektuālais potenciāls un ievērojami panākumi pētniecībā, ja nebūs izveidojies atbilstošs ražojošais sektors un uzņēmējdarbības vide, kas ir spējīga ātri absorbēt jaunās zināšanas, uz zināšanām balstītā ekonomika tā arī paliks tikai programmu, plānu un dokumentu līmenī.

Trūkst valsts atbalsta

Diemžēl valsts atbalsta programmas līdz šim nav veicinājušas jaunu, tehnoloģiski orientētu uzņēmumu veidošanos. Rīgas Zinātnes un tehnoloģiju parka ideja ir palikusi tikai nodomu protokola līmenī, Rīga un Rīgas reģions, kur koncentrēts visaugstākais zinātnes un tehnoloģiju potenciāls, ir izslēgti no valsts atbalsta saņemšanas biznesa inkubēšanai tehnoloģiskajos centros un biznesa inkubatoros. Publiskais iepirkums neveicina Latvijas uzņēmumu piedalīšanos iepirkumu konkursos. Uzskatāms piemērs ir e-talona ieviešana Rīgas transporta sistēmā - tas pilnībā būtu bijis pa spēkam Latvijas zinātniekiem un ražotājiem, turklāt visa iepirkumā iztērētā nauda būtu palikusi Latvijā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt... Finansējuma trūkuma dēļ ir faktiski pārtraukusi darboties IZM koordinētā TOP (tirgus orientēto pētījumu) programma, ar kuras palīdzību izveidojušies vairāki desmiti uz jaunām tehnoloģijām orientētu uzņēmumu (BIOSAN - medicīniskā aparātbūve, BTC - biotehnoloģijas, LĀSMA - rūpniecības automatizācija, SILVANOLS - uz dabas vielu bāzes izstrādāti ārstniecības un kosmētikas līdzekļi u.c.)

Rīcības plāns

Kā rīkoties, un vai viss jau nav zaudēts? Pirmkārt, jāsaprot, ka izveidot uz zināšanām balstītu ekonomiku ir vismaz vidēja termiņa, ja ne ilgtermiņa pasākums. Otrkārt, jāsaprot, ka inovācija nav tikai jaunu produktu vai tehnoloģisko procesu izstrāde, bet gan viss pasākumu kopums (process) no idejas līdz tirgum, ieskaitot tehnoloģiju pārnesi, tirgus izpēti, uzņēmuma vadību, kadru audzināšanu, izglītošanu utt. Treškārt, jāsaprot, ka valsts var būt vislielākais Latvijā izstrādāto jauno tehnoloģiju un jauno produktu pasūtītājs un var dot būtisku ieguldījumu pārejā uz zināšanu balstītu ekonomiku. Ceturtkārt, nepieciešams izvērtēt, vai tiešām Latvijā nosakāmie perspektīvie (atbalstāmie, prioritārie) virzieni jānosaka, ekstrapolējot esošo tradicionālo nozaru attīstības perspektīvas. Visbeidzot, nopietni jāapsver iespēja arī Latvijā izveidot tehnoloģiju padomi vai tehnoloģiju aģentūru, kādas pastāv daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Šāda aģentūra, profesionāli sadarbojoties ar zinātniekiem un uzņēmējiem, realizētu valsts pāreju uz zināšanām balstītu ekonomiku.

Reiz sarunā ar kādu augsto tehnoloģiju uzņēmumu no Latvijas, kas veiksmīgi savu produkciju eksportē, dzirdēju frāzi: «Paldies Dievam, ar Latviju mums nekāda biznesa nav. Un mēs nesūdzamies, mēs pat negribam par to runāt.» Vai šāds ir ceļš uz Latvijas Nokia? Vai ar šādu attieksmi pret pašmāju uzņēmumiem birokrātiskais aparāts plāno būvēt zināšanu balstītu ekonomiku?


Inovācija – ekonomiskās attīstības dzinējspēks, pamatstratēģija zināšanu virzītās ekonomikas veidošanai un instruments sabiedrības labklājības nodrošināšanai

Publicēts žurnālā “Latvija Eiropas Savienībā”, 2008, Nr.12

 

2009.gadu Eiropas Savienība ir izsludinājusi par „Eiropas radošuma un inovācijas” gadu.[1] Eiropas Komisijas Prezidents J.M. Barosso, runājot par Eiropas ekonomikas attīstību, teica: „Mēs varam darīt daudz vairāk, lai veicinātu inovāciju, kas ir Eiropas ekonomikas dzinējspēks”.
Latvijā 2003.gadā tika pieņemta „Nacionālā inovācijas programma 2003.-2006.gadam” [2] un 2007.gadā „Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programma 2007.-2013.gadam.” [3]

 

Lielie zinātniskie atklājumi – ūdens enerģijas izmantošana, tvaika mašīna, iekšdedzes dzinējs, elektriskās kvēlspuldzes un motori, tērauda ieguve, lidmašīnas, pusvadītāji un elektronika, mikroprocesori un informācijas tehnoloģijas ir nozīmīgi izmainījuši mūsu dzīves kvalitāti. Bet ne jau tikai šo atklājumu autoriem mēs varam pateikties par sasniegto civilizācijas un tehnoloģiskās attīstības līmeni. Simti un tūkstoši jauno ideju īstenotāji – inovātori ir padarījuši šos izgudrojumus par praktiski pielietojamām lietām, un to pilnveidošana un tālākā uzlabošana nepārtraukti turpinās. Piemēram, kāds gan būtu bijis Dž.Vatta izgudrotās tvaika mašīnas mūžs, ja nebūtu bijuši inovātori, kas atrada iespēju, kā taisnvirziena kustību „uz augšu – uz leju” pārvērst rotācijas kustībā, izveidojot kloķa-klaņa un sadales vārpstas mehānismus. Un līdzīgi tas notiek visās tehnikas nozarēs. Cilvēka radošais gars nepārtraukti meklē jaunus risinājumus, kā, izmantojot uzkrātās zināšanas un apgūto prasmi vai veiksmīgi pielietojot vienas nozares sasniegumus citā nozarē, var uzlabot jau esošos produktus un sasniegt efektīvāku ražotās produkcijas praktisko pielietojumu un konkurētspēju tirgū. Tāpēc var droši apgalvot, ka civilizācijas attīstības vēsture visciešākā veidā ir saistīta ar inovāciju.

1. Inovācijas būtība

Kas tad īsti ir, ko tas nozīmē un ko saprast, lietojot terminu „inovācija”, gan runājot par valsts attīstības, gan par jaunu produktu vai pakalpojumu radīšanas procesiem?[4] Terminu „inovācija” pirmoreiz savos darbos pieminēja izcilais austriešu ekonomists J.Šumpēters un darbā „Biznesa cikli” viņš deva šī termina skaidrojumu: „Inovācija nozīmē strādāt savādāk nekā citi ekonomikas karaļvalstī”.[5] Vispasaules ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – OECD[6], kas dod autoritatīvus skaidrojumus un pārskatus par ekonomikā notiekošajiem procesiem, norāda, ka inovācija ir „jaunu vai būtiski uzlabotu produktu (preču vai pakalpojumu), tehnoloģisko procesu, mārketinga metožu, jaunu darba organizācijas vai uzņēmuma ārējās (starptautiskās) sadarbības formu ieviešana praksē.”[7] Zināšanu virzītās (uz zināšanām balstītās) ekonomikas teorijas pamatlicējs M.Porters inovāciju min kā vienu no uzņēmuma konkurētspējas nodrošināšanas pamata procesiem.[8]

 

Raksturojot ekonomikas attīstības tendences jebkurā pasaules valstī, skaidri tiek nodalīti divi savstarpēji saistīti, bet pretēji vērsti procesi – zināšanu radīšanas process (zinātne, pētniecība) un zināšanu izmantošanas un praktiskās pielietošanas process (inovācija). Pirmā procesa mērķis ir radīt jaunas zināšanas un tajā tiek ietverts viss apmācību (zināšanu apgūšanas) process, zinātniski – pētnieciskais darbs gan fundamentālajā, gan pielietojamā zinātnē. Otra procesa mērķis ir radīt jaunus, tirgu pieprasītus un konkurētspējīgus produktus vai pakalpojumus, tādējādi veicinot gan savu personīgo, gan visas sabiedrības labklājību. Eiropas Savienībā uzņēmējdarbībai un inovācijai veltītos pasākumos abu šo procesu raksturošanai bieži tiek lietots šāds termina „inovācija” triviāls, bet ļoti precīzs skaidrojums: „Zinātne ir process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, bet inovācija ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā.”[9] Tāpēc, lai pilnībā izprastu globālās ekonomikas attīstības tendences un uz zināšanām balstītas ekonomikas pamatprincipus, termins „inovācija” ir jāsaprot nevis kā jaunu zināšanu apgūšanas vai jaunu ideju ģenerēšanas process, bet gan kā šo jauno ideju praktiskās realizācijas un jaunu produktu vai pakalpojumu ieviešanas process jebkurā ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas sfērā.

2. Inovācijas sistēma

Īpaši svarīgi pareizi izprast inovācijas būtību ir izstrādājot valsts, reģiona, pilsētas, ciema un, visbeidzot, katra atsevišķa uzņēmuma inovatīvās attīstības stratēģiju un izvēloties inovatīvās darbības veicināšanas un atbalsta instrumentus. Šādu stratēģiju izstrādē un atbalsta instrumentu izvēlē svarīgi ir paredzēt arī pasākumus inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošanai. Valsts mērogā šo vidi sauc par Nacionālo inovācijas sistēmu, kuru veido valdības, sabiedrības un privātā sektora institūciju un to īstenoto pasākumu kopums, kas nodrošina efektīvu zināšanu un prasmju apriti sabiedrībā un veicina līdzsvarotu sabiedrības intelektuālo un saimniecisko attīstību. Inovācijas sistēmas pamata sastāvdaļas ir: izglītība, pētniecība (zinātne, jaunrade), uzņēmējdarbība, finanšu pieejamība un likumdošana. Efektīvai inovācijas sistēmas darbībai ir nepieciešama visu tās elementu līdzsvarota un harmonizēta mijiedarbība. Citiem vārdiem - inovācijas sistēma ir vide, kurā darbojas esošie uzņēmumi, rodas jauni uzņēmumi, notiek efektīva zināšanu, prasmju un pieredzes apmaiņa starp uzņēmumiem un pētniecības institūtiem un augstskolām, kur tiek veicināta jaunu konkurētspējīgu produktu izstrāde un ražošana, kā arī sekmīgs ražojumu eksports. Bez tam, globālās ekonomikas apstākļos sabiedrība kļūst arvien vairāk atkarīga arī no daudziem ārējiem apstākļiem (politiskie, sociālie, demogrāfiskie aspekti, ražošanas globalizācijas ietekme u.c.), kuri ņemami vērā, lai saglabātu uzņēmumu konkurētspēju un sekmētu to gatavību nākotnes izaicinājumiem.

 

Inovācijas sistēmas sekmīgas funkcionēšanas nodrošināšanai attīstītās valstīs tiek izveidotas inovācijas vai tehnoloģiju aģentūras, piemēram, TEKES - Somijā, VINNOVA – Zviedrijā, Dānijas zinātnes, tehnoloģijas un inovācijas aģentūra, Dānijas Tehnoloģiju institūts, Tehnoloģiju stratēģiskā Padome – Lielbritānijā, Enterprise Ireland – Īrijā un Enterprise Estonia – Igaunijā u.c., kuru gada budžets ir pat vairākas reizes lielāks par attiecīgas valsts zinātnes budžetu. Latvijā par inovatīvās darbības jautājumiem atbildīga ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Lai gūtu priekšstatu par sistēmu, kas nodrošina valstī inovatīvai darbības labvēlīgu vidi, 1.zīmējumā ir parādīta sistēma, kas darbojas Somijā, kurai pēc Eiropas Savienības Statistikas pārvaldes (EUROSTAT) datiem, ir viens no visaugstākajiem inovācijas indeksiem pasaulē – 0.64 (2.zīmējums). Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik daudz vēl mums ir jāpadara, lai veidotu arī Latvijā inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi un, ne tikai pēc inovācijas indeksa, kas Latvijai ir viens no viszemākiem - 0.19, bet arī citiem ekonomiskās un sociālās dzīves parametriem, sasniegtu kaut vai Eiropas Savienības vidējo līmeni – 0.45. Pēc EUROSTAT prognozēm, ņemot vērā Latvijas izaugsmes rādītājus 2007.gadā, tas varētu notikt pēc 20 gadiem.[10]

Turpinot domu par efektīvas un inovatīvai darbībai labvēlīgas uzņēmējdarbības vides izveidi Latvijā, var tikai izteikt zināmas bažas par to, vai, izstrādājot valsts stratēģiskās attīstības plānus un programmas, inovācijai nav ierādīta pārāk nenozīmīga vieta un, ja tā arī tiek pieminēta, tad šī termina visšaurākā nozīmē, proti, jauns produkts vai pakalpojums tirgū. Tāpēc ievērības cienīgi ir divās ekonomiski visattīstītākajās valstīs izstrādātie dokumenti –„Veidosim inovatīvu Ameriku”(ASV)[11] un „Inovācijas nācija”(Lielbritānijā)[12]. Pirmie teikumi šajos dokumentos pilnībā skaidri norāda uz sabiedrības attīstības vadlīnijām un turpmākajiem attīstības ceļiem. Tā ASV dokumentā: „Pagājušos 25 gadus mēs esam optimizējuši mūsu organizācijas, lai panāktu efektivitāti un kvalitāti. Nākošais ceturtdaļgadsimts mums ir jāvelta tam, lai optimizētu visu mūsu sabiedrību inovācijai”. Otrajā, tas ir, Lielbritānijas dokumentā teikts: „Inovācija ir būtiska Apvienotās Karalistes ekonomiskā uzplaukuma un dzīves kvalitātes nākotnei. Lai paaugstinātu produktivitāti, veicinātu konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, būtu gatavi globalizācijas izaicinājumiem un dzīvotu saskaņā ar pastāvošiem apkārtējās vides un demogrāfiskajiem ierobežojumiem, Apvienotai Karalistei ir jābūt pārākai visos inovācijas veidos.”

 

Ja runājam par inovācijas veidiem, tad jau pieminētā „OECD Oslo Rokasgrāmatā”[6] tos klasificē kā: produkta inovācija, procesa inovācija, mārketinga inovācija un organizatoriskā inovācija. Bez tam jāpiebilst, ka visi minētie inovācijas veidi nav tikai pasākumi, kas ir saistīti ar augsto tehnoloģiju vai izgudrojumu pielietošanu, bet jebkurš jauninājums, kas var tikt pielietots gan ražošanas, gan sociālās un kultūras dzīve sfērās.

 

Pasaules prakse rāda, ka vislielākā uzmanība inovācijas sistēmas izveidē veltāma mazo un vidējo uzņēmumu veidošanai un attīstībai, radot labvēlīgus tiesiskos regulējumus, veicinot to nodrošinātību ar atbilstošu infrastruktūru un finansējuma iespējām, tas ir, radot tādējādi visefektīvāko ceļu jaunu ideju īstenošanā un samazinot risku jauniem inovatīviem uzņēmumiem iekļauties valsts ekonomiskajā dzīvē. Praksē īstenotai pat vismazākai inovatīvai iecerei ir daudz lielāka saimnieciskā vērtība nekā lielam zināšanu kopumam, kas praktiski netiek izmantots.

3. Atbalsta instrumenti inovācijai

Nacionālās inovācijas sistēmas sekmīgai īstenošanai nepieciešami inovatīvās darbības atbalsta instrumenti – fondi, programmas, projekti, plāni un mērķtiecīgi pasākumi, kas veicina sistēmas dinamisku darbību un attīstību. Principā inovācijas atbalsta instrumenti iedalās trīs grupās un to izstrādē un praktiskā pielietošanā valsts institūcijas piesaista arī privāto sektoru.

Finanšu instrumenti: „sēklas fonds” jaunas idejas īstenošanas pirmajiem soļiem, jaunu uzņēmumu dibināšanas fonds, attīstības fondi, riska kapitāla fondi, atvieglojumi uzņēmumu attīstības kreditēšanā, garantiju fonds, valdības atbalsta mērķa programmas, u.c. Šo un vēl citu finanšu atbalsta instrumentu praktiskā realizācija Somijā bija jau parādīta 1.zīmējumā. Latvijā tikai šogad ar ļoti maziem finanšu resursiem ir sācis darboties tā sauktais „pirmssēklas” fonds, vairāk nekā gadu uzņēmējiem ir iespēja sadarboties ar riska kapitāla fondiem un eksporta garantiju fondu. Bet arī šie fondi īpašu uzmanību jauno, tehnoloģiski orientēto uzņēmumu vidū visai komplicēto „spēles noteikumu” dēļ nav guvuši. Arī Eiropas struktūrfondu atbalsta programmas inovācijai un uzņēmējdarbībai praktiski var izmantot tikai samērā stabili uzņēmumi ar Latvijas apstākļiem lielu (vairāk nekā viens miljons latu) gada apgrozījumu un praktiski tie ir uzņēmumi, kas ražo produkciju ar ne visai augstu pievienoto vērtību. Ja mēs atgriežamies pie jau pieminētā EUROSTAT noteiktā inovācijas indeksa, tad Latvijas gadījumā viskritiskākais parametrs ir inovatīvo uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Un te vietā lietderīgi būtu paskatīties uz klasisko jauna uzņēmuma attīstības diagrammu, kas parādīta 3.zīmējumā[13]. Atzīmējot uz šīs diagrammas finanšu atbalsta instrumentus, kas ir pieejami Latvijā, redzam, ka viskritiskākajās attīstības fāzēs Latvijas jaunie uzņēmumi nevar saņemt praktiski nekādu atbalstu un tiem šī „bedre” finanšu plūsmā attīstības otrajā un trešajā fāzē ir jāpārvar tikai ar pašu spēkiem (resursiem).

Infrastruktūras attīstības instrumenti: biznesa inkubatori, tehnoloģiskie vai inovācijas centri, zinātnes/tehnoloģiskie parki, industriālie parki, vispārējā infrastruktūra (ceļi, komunikācijas, serviss utt.). Šīs inovācijas atbalsta struktūras Latvijā sāk attīstīties pēdējo divu gadu laikā. Ir izveidoti biznesa inkubatori Tukumā, Ogrē, Līvānos, Jelgavā, Ventspilī, Rēzeknē, Preiļos un Valmierā, kuri vairāk vai mazāk sekmīgi ir uzsākuši savu darbību un pierādījuši šādu struktūru nepieciešamību reģionālās uzņēmējdarbības attīstībai, un tajos savu darbību jau ir uzsākušas 94 jaunas firmas[14]. Latvijā pašlaik ir 2 tehnoloģiskie parki, Rīgā un Ventspilī, un to darbība ir cieši saistīta un ir atkarīga no attiecīgo augstskolu (Rīgas Tehniskā universitāte un Ventspils augstskola) ieinteresētības uzņēmējdarbības attīstībā un jauno tehnoloģiju pielietošanā praksē.

 

Diemžēl, sākot ar 2007.gadu valsts atbalsta trūkuma dēļ savu darbību biznesa inkubēšanā bija spiesta pārtraukt pirmā inovācijas atbalsta struktūra Latvijā – Latvijas Tehnoloģiskais centrs, kura paspārnē ir izaugušas vairāk nekā 100 tehnoloģiski orientētas firmas un kas darbojas tikai kā biznesa akselerācijas centrs, sadarbojoties ar 25 tehnoloģiski orientētām firmām. Bez valsts atbalsta biznesa inkubēšanai palikuši arī Latvijas Biznesa un inovācijas centrs un Latvijas Tehnoloģiskais parks. Nepiedodami lēni notiek arī Eiropas struktūrfondu apguve jaunu zinātnes/tehnoloģisko parku izveidošanai.

 

Instrumenti izglītības pilnveidošanai, konsultāciju pieejamībai un informācijas plūsmas nodrošināšanai: jaunas, uz uzņēmējdarbību vērstas studiju programmas (aptverot tādas disciplīnas kā zināšanu vadība, inovācijas vadība, uzņēmuma vadība, tirgzinības), kvalifikācijas celšana, mūžizglītība un tālmācība, konsultācijas, tehnoloģiju pārnese, kompetences centri, informācijas centri u.c. Šiem instrumentiem ir jāveicina uzņēmēju un darbaspēka kvalifikācijas uzlabošana, saiknes stiprināšana starp zinātni un ražošanu, starptautiskā sadarbība un zināšanu pārnese. Pēdējā jautājumā lielu pienesumu Latvijas zinātniekiem un uzņēmējiem var dot 2008.gadā iedibinātais „Eiropas biznesa atbalsta tīkls (Enterprise Europe Network)”[15], kura darbību Latvijā koordinē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, bet tehnoloģiju pārneses funkcijas nodrošina Latvijas Tehnoloģiskais centrs[16].

 

Pie šīs grupas instrumentiem jāpieskaita arī dažādi inovācijas popularizēšanas pasākumi, kā inovācijas dienas (nedēļas, mēneši, gadi), inovācijai un inovatīvai darbībai veltītas konferences un semināri, inovatīvo domāšanu un izpratnes par inovāciju veicinoši konkursi utt. Labs piemērs ir 2007.gada septembrī notikusī „Inovācijas nedēļa” Rīgā, kad laukumā pie Kongresu nama tika uzstādīta liela (1000m2) telts „Inovācijas arēna” (4.zīmējums) ar daudz atraktīviem eksponātiem un praktiskiem dabas likumu demonstrējumiem fizikā, ķīmijā un citās dabas zinātnēs, robotu sacensībām, atjautības konkursiem, zinātnes kafejnīcām un vēl daudz ko citu.

Nedēļa noslēdzās ar starptautisku inovācijai veltītu konferenci „Baltic Dynamics 2008”, kurā piedalījās izcili pasaules līmeņa inovācijas eksperti no 35 valstīm. Šis pasākums tika realizēts Eiropas Komisijas programmas „INNO ACTIONS” ietvaros, un šo projektu izpildīja Latvijas Tehnoloģiskais centrs un Latvijas Universitāte ar Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, Rīgas Domes un Hipotēku bankas atbalstu.

 

Nozīmīgs ir arī jau vairākus gadus pēc kārtas organizētais biznesa plānu konkurss „Ideju kauss”, kuru iniciatori ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Rīgas Dome.

4. Inovācija – efektīvākais attīstības ceļš

Inovācija mūsdienīgā izpratnē ir ļoti plašs jēdziens. Ar terminu „inovācija” saprot gan jaunu, atšķirīgu domāšanas veidu, gan radošu pieeju jebkuras problēmas risinājumam, gan efektīvu starptautisko sadarbību, gan, šī termina visšaurākā nozīmē, jaunu, peļņu nesošu produktu vai tehnoloģiju izstrādi. Globālā izpratnē to lieto arī tādās vārdu kopās, kā „inovācija mieram”, „inovācija pret nabadzību”, „inovācijas sabiedrība”, „mūsu nākotne un inovācija”, „inovācija bez robežām” utt., kuras vispusīgi analizēja pasaules inovācijas līderi Pasaules inovācijas forumā Dubajā 2008.gadā[17]. Tur tika izvirzītas un analizētas arī tādas tēzes, kā „inovācija nav stāsts par tehnoloģijām, bet gan par cilvēkiem” vai „inovācija ir tas, kas atšķir līderi no sekotāja”. Derētu padomāt arī par šādu Dubajā izvirzītu veiksmīgas uzņēmējdarbības formulu: I3 = Intuīcija x Intelekts x Inovācija , saprotot, ka intuīcija ir dabas dota dāvana, intelekts ir tas, kas veidojas un attīstās izglītībā, bet inovācija ir spēja adaptēt visu jauno un radoši to pielietot savā ikdienas darbā. Un laikam lieki būtu atgādināt matemātikas patiesību, ka, ja viens no reizinātājiem ļoti mazs vai vienāds ar nulli, tad arī reizinājums (rezultāts) ir ļoti mazs vai vienāds ar nulli.

 

Tādēļ valsts inovācijas politikas un stratēģijas uzdevums ir veidot veselīgu, ar labu intuīciju apveltītu un intelektuāli bagātu sabiedrību ar izcilām spējām inovatīvi domāt un rīkoties mūsdienu globālās ekonomikas apstākļos, vai, citiem vārdiem sakot, veidot inovācijai atvērtu sabiedrību.

 

Nobeigumā gribu vēl pieminēt vienu, Eiropas Savienībai nozīmīgu dokumentu. Tas ir bijušā Somijas premjerministra Esko Aho vadītās darba grupas ziņojums „Inovatīvas Eiropas radīšana”[18]. Uzsverot pētniecības, attīstības un inovācijas lomu Eiropas attīstībā, darba grupa iesaka veidot inovācijai draudzīgu Eiropas tirgu, trīskāršot katras dalībvalsts finansējumu pētniecībai un inovācijai un veicināt brīvu cilvēkresursu un finanšu plūsmu Eiropā. Sevišķi nozīmīga man šķiet šī ziņojuma noslēdzošais teikums: „Eiropai un tās pilsoņiem ir jāsaprot ne tikai tas, ka viņu attīstības ceļš ir apdraudēts, bet arī tas, ka ceļš uz labklājību ved caur pētniecību un inovāciju un visu valstu līderiem nekavējoši vajadzētu uzsākt liela mēroga akcijas, kamēr vēl nav par vēlu.”

 

Izmantoto informācijas avotu saraksts

[1] Commission proposes 2009 to become European Year of Creativity and Innovation. http://ec.europa.eu/cyprus/news/innovation_en.htm

[2] Nacionālā inovācijas programma 2003.-2006.gadam http://www.innovation.lv/ino2/publications/NIP_MK_010403.pdf

[3] Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programma 2007 - 2013.gadam. http://www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_17550_emprog_p2.doc.

[4] J.Stabulnieks. Kā latviski raksturot procesu, nevis gala rezultātu? Komersanta vēstnesis. 2006, 9(15). http://www.innovation.lv/ino2/publications/2006_03_10/Kaa_latviski_raksturot_procesu.pdf

[5] J.A.Schumpeter. Business Cycles. New York. 1939, Vol.1, p.84.

[6] Organisation for Economic Co-operation and Development.

[7] OECD 2005, The Measurement of Scientific and Technological Activities: Guidelines for Collecting and Interpreting Innovation Data: Oslo Manual, Third edition. OECD, Paris, pp.163.

[8] M.E.Porter. On Competition. A Harvard Business Review Book, Boston, USA, 1999, pp.485

[9] Research is making knowledge out of money. Innovation is making money out of knowledge.

[10] European Innovation Scoreboard 2007. European Commission. Office for Official Publications of the European Communities, 2008, pp. 52.

[11] Innovate America. National Innovation Initiative Report, Council on Competitiveness, USA, 2004, pp.68.

[12] Innovation Nation. Department for Innovation, Universities & Skills, UK, 2008, pp.97.

[13] J.S.Engel. Understanding, Fostering, and Managing Creativity anf Innovation. University of California at Berkley. IASP World Conference, Barcelona, 2007.

[14] D.Reizniece. Regional Bisiness Incubators in Latvia. International Conference „Baltic Dynamics 2008”. Tartu, Estonia, 2008.

[15] http://www.ec.europa.eu/enterpise-europe-network

[16] http://www.een.lv

[17] World Summit on Innovation & Entrepreneurship. Dubai, UAE, 2008. http://www.wsie.org

[18] Creating an Innovative Europe. Report of the Independent Expert Group on R&D and Innovation, 2006. http://www.europa.eu.int/invest-in-research/


 

Vai zinātni un inovāciju var pirkt un pārdot?

Publicēts nedēļas izdevumā „Komersanta vēstnesis”, Nr.9 (15) 01.03.2006.

 

Joprojām jautājums – kas ir inovācija?

Šodien termins „inovācija” valsts dokumentos, kā arī masu medijos tiek lietots arvien vairāk un vairāk. Bieži, neizprotot šī vārda būtību un izcelsmi, to izmanto, lai raksturotu kaut ko labu gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, gan sabiedrības attīstībā. Līdz ar to arī lasītāji, tai skaitā zinātnieki un uzņēmēji, saprot uzrakstīto savas izpratnes un bagātās fantāzijas līmenī, kas nereti izraisa pārpratumus lasītā teksta interpretācijā. Te savu „ieguldījumu” bez šaubām ir devuši Latvijas valodnieki, kuri gan „Ekonomikas skaidrojošā vārdnīcā” (izdevniecība Zinātne, 2000), gan „Svešvārdu vārdnīcā” (apgāds Norden, 1996), gan „Politehniskā vārdnīcā” (izdevniecība SENDERS R, 1999) vārdu „inovācija” tulko kā „jaunievedums” vai „jauninājums”. Un šeit arī sākas visas problēmas, jo ir aizmirsta angļu valodas vārda „innovation” pamatnozīme – „the introduction of something new - kaut kā jauna ieviešana” (The Marriam-Webster Dictionary, 1974) vai „the introduction of novelties – jauninājumu ieviešana”, arī „the alteration of what is established by introduction of new elements or forms – kaut kā vispār zināma izmainīšana, ieviešot jaunus elementus vai formas” (Oxford English Dictionary, 2006). Pie kam, kā norāda Oksfordas vārdnīca, šī vārda sākotnējā izcelsme ir no vārda „revolution” – revolūcija, tātad apzīmē procesu, kurā tiek radīts kaut kas jauns vai vecais nomainīts ar jauno. Par valodas niansēm un valodnieku vienu vai otru interpretāciju varētu nestrīdēties, ja arvien vairāk neparādītos tulkoti Eiropas Savienības dokumenti un uz to pamata izstrādātie Latvijas valsts politikas dokumenti, kas, ņemot vērā iepriekš teikto, rada pilnīgu nesapratni par to, kas ir pateikts vai kādus pasākumus ir paredzēts veikt vai atbalstīt. Tikai viens piemērs. Eiropas Komisijas paziņojumā [COM(2005) 474] „Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: Politikas pamats ES apstrādes rūpniecības stiprināšanai – ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai” (oficiāls tulkojums) teikts: „Galvenais rūpniecības politikas uzdevums ir nodrošināt pienācīgus pamatnosacījumus uzņēmumu attīstībai un jauninājumiem, lai izveidotu ES par pievilcīgu vietu ieguldījumiem rūpniecībā un darba vietu radīšanai”, vai „Šiem mērķiem valsts iestādes var izmantot tādus politikas instrumentus kā labāks regulējums (???), vienotais tirgus, jauninājumu un pētniecības politika, nodarbinātības un sociālā politika u.c.”, vai „Tāpēc Komisija saglabā savu iepriekšējo apņemšanos veicināt un atvieglot rūpniecisko jauninājumu un pārmaiņu procesu” (autora pasvītrojumi un jautājumu zīmes), utt. Uzreiz rodas jautājums, ko nozīmē un kā saprast vārdu kombinācijas „pamatnosacījumi jauninājumiem”, „jauninājumu politika kā politikas instruments”, „jauninājumu process”? Tāpat, pielietojot mūsu valodnieku piedāvāto tulkojumu, pilnīgi zaudē savu jēgu arī pasaules zinātniskā literatūrā izplatītā terminoloģija, kā „innovation capacity” (jaunieveduma spēja???), „spirit of innovation” (jaunieveduma gars???), „innovation acceleration” (jauninājuma paātrināšana ???), „innovation climate” (jauninājuma klimats???), „innovation society” (jauninājumu sabiedrība ???), „innovation management” (jaunieveduma vadība ???), u.c. Kā tad būtu jālatvisko jau mūsu sabiedrībā pilnīgi pieņemti jēdzieni, kā „inovatīvā darbība”, „inovatīva firma”, „inovatīvs risinājums”, „inovatīva ideja” u.c.? Un vēl. Man ir tas gods pārstāvēt Latviju Eiropas Savienības zinātnes un pētniecības 6.Ietvarprogrammas komitejā „Research and Innovation” – „Pētniecība un inovācija”. Varbūt man būtu pareizi jāsaka „Pētniecība un jauninājums”? Vai firmas MICROSOFT organizētajā Eiropas inovācijas dienā Briselē 2005.gada 6.decembrī dalībniekiem izdalītās nozīmītes ar uzrakstu „I Support Research & Innovation In Europe” man būtu jāsaprot kā „Es atbalstu pētniecību un jauninājumu (jaunievedumu) Eiropā”? Smieklīgi! Bet diemžēl, tāda ir šodienas patiesā situācija.

 

Kur tad ir problēma un kā to atrisināt?

Pirmkārt, vai ir nepieciešams latviskot internacionālo vārdu (jēdzienu) „inovācija”, kas visās man zināmās valodās jau ir ieņēmis stabilu un paliekošu vietu? Nemeklējot šī jēdziena visprecīzāko definīciju, būtu jāsaprot, ka inovācija ir process, kurā tiek radīts kaut kas jauns un „jaunievedums” vai „jauninājums” ir tikai šī procesa gala rezultāts. Bet ar vienu piebildi, ka, atšķirībā no citiem jaunrades procesiem zinātnē, mākslā un kultūrā, inovācijas process sekmīgi ir beidzies tikai tad, kad tā gala rezultāts ir realizēts tirgū un dod šī procesa veicējiem noteiktu peļņu. Te es gribētu tomēr pieminēt pseidodefinīciju, kuru savā referātā lietoja Eiropas Parlamenta pārstāvis jau pieminētajā Eiropas inovācijas dienā Briselē un kura, manuprāt, pilnīgi precīzi un viennozīmīgi raksturo vārda „inovācija” jēgu un būtību: Pētniecība (zinātne) ir process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, bet inovācija ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā (Research is making knowledge out of money, but innovation is making money out of knowledge). Te, kā ļoti būtisku, es vēl gribētu uzsvērt domu, ka jēdziens „inovācija” pēc savas būtības ir līdzvērtīgs jēdzieniem zinātne, kultūra, māksla, sports u.c., kas raksturo virkni noteiktas intelektuālas un praktiskas darbības, tātad procesu, kā rezultātā tiek veikti zinātniski atklājumi, radīti mākslas darbi, intelektuālās vērtības, iegūtas olimpiskās medaļas un tamlīdzīgi.

Otrkārt, savā pamatnozīmē latviešu valodā vārdu „inovācija”, tāpat kā jau pieminētie vārdi zinātne, māksla, kultūra u.c., ir jālieto vienskaitlī. Tas tikai nostiprinās izpratni par šī jēdziena būtību un neradīs pārpratumus ar inovāciju saistīto starptautisko dokumentu tulkošanā uz/no latviešu valodas.

Treškārt, ja nu tiešām ir tik liela nepieciešamība latviskot vārdu „inovācija” (es gan neuzskatu, ka tas bagātinās latviešu valodu), tad būtu jāatrod latvisks vārds, kas raksturo procesu, bet ne šī procesa gala rezultātu. Man pašlaik vienīgi zināmais latviešu valodas vārds varētu būt „jaunveide” , tātad process.

Ceturtkārt, angļu valodas vārda „innovation” daudzskaitlis - „innovations” tiešām tiek lietots, lai apzīmētu inovācijas procesā radušos rezultātus. Tādēļ no konteksta ir jāsaprot, par ko dotajā tekstā tiek runāts un kas ir gribēts pateikt. Šīs tad arī būtu vienīgais gadījums, kad varētu tikt lietots pašreiz izplatītais tulkojums „jauninājumi, jaunievedumi”. Piemērs. Ja kāda valsts programma atbalsta inovāciju (jaunveidi), tad tas nav viens un tas pats, ja šī vai cita programma atbalsta inovācijas (jauninājumus). Pirmā gadījumā tiek atbalstīts viss jaunu produktu radīšanas process „no idejas līdz tirgum”, kas ietver sevī gan firmas darbinieku apmācību, firmas vadību, tirgus izpēti, jauna tehnoloģiskā aprīkojuma iegādi, biznesa inkubēšanu, tehnoloģiju pārnesi, sadarbību ar pētnieciskajiem institūtiem un universitātēm utt., bet otrajā tikai konkrēta jauna produkta vai pakalpojuma sagatavošana ražošanai un ražošana.

 

Ko tad pirksim vai pārdosim?

Uz šo jautājumu mani uzvedināja vairākas publikācijas Latvijas presē, kurās parādās apgalvojumi, ka inovatīvs produkts ir tikai patentēts produkts, un tāda vārdu kopas kā „inovācijas īpašnieks” (kas tas tāds ir?), „izstrādāt inovāciju”, „inovācijas radīšana” (ko tas nozīmē?), „inovācijas realizācija tirgū” (tātad pārdosim?) utt.

Parādītie piemēri, manuprāt, uzskatāmi raksturo kāds juceklis pastāv latviešu valodā ne tikai ar šī vienkāršā vārdiņa „inovācija” tulkošanu no citām valodām, bet arī ar tā lietošanu un izpratni. Tādēļ būtu apsveicama jebkura diskusija par šo tēmu, jo mēs taču gribas saprasties savā valodā un gribam saprast arī citās valodās uzrakstītos atzinumus. Tāpēc pirksim un pārdosim jaunus produktus, tehnoloģijas, atklājumus, patentus, dažādus pakalpojumus, bet ne zinātni un inovāciju!


Inovācija un meistardarbi vai ko iesākt ar labu ideju?

Publicēts žurnālā “KAPITĀLS” , 1998, Nr.1

 

Man ir laba ideja, vai tu to negribi nopirkt?

Ar šādu vai līdzīgu jautājumu parasti sākas process, kura oficiālais nosaukums ir zinātnes komercializācija. Šis klasiskais jautājums, lai cik dīvaini arī tas neizliktos, ietver arī izskaidrojumu daudzām zinātniski pētnieciskā darba problēmām, kuras pastāv ne tikai valstīs ar pāreju uz tirgus ekonomiku, tai skaitā arī Latvijā, bet arī ekonomiski attīstītās valstīs. Jo tikpat klasiska, kā jautājums, ir arī atbilde - nē, negribu, man nav vajadzīga tava ideja, bet gan tās realizējums konkrētā produktā. Te nu tad arī sākas visas lielās un mazās problēmas, kuras parādās, ideju realizējot produktā: sākot ar pirmo produkta modeļu izstrādi, rūpniecisko paraugu izgatavošanu, produkta kvalitātes nodrošināšanu, utt., un beidzot ar pārdošanas organizēšanu un garantiju nodrošināšanu jaunā produkta pircējam. Bez šaubām, visām pieminētām problēmām visos produkta attīstības etapos pāri klājas produkta izstrādes finansējuma problēma, un bieži vien tās sekmīgs atrisinājums nosaka arī sekmīgu visas problēmas atrisinājumu, bet par to nedaudz vēlāk.

 

Tātad, man ir ideja! Tā varbūt ir radusies zinātniski pētnieciskā darba rezultātā, varbūt apkalpojot sarežģītas tehnoloģiskas iekārtas, vai kā citādi, bet, sākoties procesam, kurā ideja tiek realizēta tirgū pieprasītā produktā, jeb inovācijai, ir jānoiet grūts un sarežģīts ceļš, varbūt tāds, kāds parādīts zīmējumā, kuru kādā Eiropas konferencē demonstrēja Oslo Zinātnes parka direktors Svennings Torps. Te gan uzreiz ir jāuzsver, un tas ir redzams arī zīmējumā, ka inovācija sākas nevis ar ideju, kā tas ir zinātniski pētnieciskajā darbā, bet gan ar konkrētu vajadzību apmierināt tirgus pieprasījumu. Lai uzskatamāk parādītu gan kopējo, gan atšķirīgo zinātniski pētnieciskajā darbā un inovācijā, interesanti būtu vienkāršā veidā paskaidrot, kā Eiropas Kopienas dokumentos ir formulēta zinātniskā darbība un no tās sagaidāmie rezultāti:
- fundamentālā zinātne (fundamental science) - paplašina tikai mūsu zināšanas par dabu, dod jaunas atzinas, bet vēl nav nekādas nojausmas, kur un kā tās varētu pielietot:
- pielietojamā zinātne (applied science) - tāpat kā iepriekšējais veids, tikai ar vāju nojausmi par rezultātu pielietošanas iespējām;
- pētniecība un attīstība (research and development vai R&D) - pētījumu rezultātā tiek radīts produkts, kurš līdz tam vēl nebija eksistējis;
- inženierzinātnes (engineering) - pētījumu rezultātā tiek uzlaboti esošo produktu parametri, īpašības, kvalitāte, utt.

Līdz ar to ir skaidri redzama inovācijas vieta un loma jaunu produktu izstrādē un ražošanā, t.i., izmantot zinātnisko pētījumu gaitā iegūtos rezultātus, lielāko tiesu gan pēdējām trim pētījumu grupām, un realizēt tās tirgū pieprasītā produktā. Bet šeit jāuzsver, ka idejas realizētājam nebūt nav jābūt pašam šīs idejas autoram, un inovātors nav izgudrotājs, idejas autors, bet gan tās realizētājs praksē.

 

Tirgus principu ieviešana ekonomikā ir principiāls faktors valsts ekonomikas pārstrukturēš'anā, izglītības, galvenokārt augstākās, un zinātniski pētniecisko iestāžu pārkārtošanā un integrācijā un reizē arī izšķirošs solis inovatīvās darbības attīstībā un veicināšanā. Tirgus radītie ekonomiskās darbības noteikumi prasa būt inovatīvam, piedalīties sacensībā ar citām pasaules zinātņietilpīgu produkciju ražojošām firmām, kā arī sadarboties ar tām nolūkā atrast savu patērētāju, savas produkcijas vietu tirgū.

Tādēļ arī visās ekonomiski attīstītās valstīs inovācijas politika ir valsts politika, un, kā tika atzīmēts ANO Eiropas ekonomikas komisijas ierosinātajā konferencē «Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmainas», kas notika Rīgā 1997.gada septembrī, vissvarīgākā valdibas funkcija ir nodrošināt valstī tādu vispārēju struktūru, kas atbalstītu gan pētniecisko darbu, gan inovāciju, gan efektīvu saikni sistēmā izglītība - zinātne (pētniecība) - inovācija ražošana (A.Boiko, ANO Eiropas ekonomiskas komisijas vadītājs). Šai valsts politikai ir jābūt atbildīgai par tiešu kontaktu veidošanu starp izglītības un pētnieciskajām iestādēm, pētnieciskajām institūcijām un rūpniecību, un par atbalstu, ieskaitot jaunu struktūru radīšanu, inovatīvai darbībai. Principā valsts atbalsts inovatīvai darbībai var būt gan tiešs, gan netiešs. Tiešais atbalsts tiek radīts dažādu nacionālo programmu, inovāciju un attīstības fondu, nodokļu politikas, u.c. veidā. Netiešais atbalsts izpaužas, galvenokārt, dažādu inovatīvo uzņēmējdarbību veicinošo struktūru izveidē. Šādās struktūras ir zinātnes / tehnoloģiskie parki, tehnoloģiskie / inovāciju centri, konsultāciju un apmācības centri un biroji.

Kādi tad bija galvenie iemesli, kas Amerikā dzimušajai tehnoloģisko centru idejai deva tik plašu izplatību visā pasaulē, kā arī cerību jebkuras valsts ekonomisko reformu organizatoriem izveidot savas nacionālās Silikona ielejas (pirmais tehnoloģiskais parks pasaulē, ASV, 1947, kurā savu darbību uzsāka tādas firmas kā INTEL un HEWLETT - PACKARD)? Pirmais un galvenais, protams, ir veicināt valstī vai noteiktā tās reģionā labvēlīgus apstākļus konkurētspējīgas zinātņietilpīgas produkcijas ražošanai, radot jaunas darba vietas intelektuālajam potenciālam no universitātēm un pētnieciskām laboratorijām. Otrkārt, radīt labvēlīgu vidi investīciju piesaistei un jaunu ražošanas platību izveidei ar visām no tā izejošām sekām: nodokļi, nodarbinātība, infrastruktūras attīstība u.c. Treškārt, tiek parādīts praktisks ceļš jaunajiem speciālistiem, studentiem savu zināšanu pielietojumam un individuālās uzņēmējdarbibas uzsākšanai. Principā tehnoloģiskie centri un parki dabiskā veidā vairāk vai mazāk atrisina mums jau sen pazīstamo problēmu par zinātniski - pētniecisko darbu «ieviešanu» ražošanā, jo šeit ir radīta labvēlīga augsne zinātniskās idejas realizācijai praksē.

 

Atgriežoties vēlreiz pie jau pieminētās Silikona ielejas un multimiljonāru firmas HEWLETT - PACKARD, kuru 1937.gadā nodibināja Stanfordas Universitātes Kalifornijā absolventi Viljams Hjūlets (William Hewlett) un Dāvids Pakards (David Packard), uzsākot elektroniskās aparatūras ražošanu, jāatgādina, ka viņu pirmā darba vieta un ražošanas cehs bija privāta garāža, kura tagad tiek uzskatīta par slavenā zinātnes un tehnoloģijas parka dzimšanas vietu un ir saglabāta vēl līdz šodienai. Bet ne jau tādēļ šī atkāpe. Svarīgāk ir tas, ka firmas vadītāju jau 50-jos gados izveidotā biznesa filozofija varētu būt par pamatu arī mūsu jaunajiem uzņēmējiem. Un šī filozofija balstās uz septiņām tēzēm:
- strādāt no paša sākuma ar peļņu;
- uzklausīt patērētāju (pircēju) domas;
- būt inovatīviem;
- paplašināt savu darbību;
- ticēt saviem darbiniekiem;
- iesaistīt uzņēmuma vadībā visus darbiniekus;
- būt atbildīgam pret sabiedrību.

 

Eiropā tehnoloģiskie centri sāka veidoties sešdesmitajos gados (Francija, Beļģija), bet Vācijā pirmais centrs tika nodibināts tikai 1983. gadā Berlīnē. Pašlaik Eiropā sekmīgi darbojas 370 tehnoloģiskie parki un vairāk nekā 2000 tehnoloģiskie centri, Vācijā - 800.

 

Protams, šodien pie mums var diskutēt par jautājumu, kādēļ tirgus ekonomikas apstākļos tehnoloģiski orientētai uzņēmējdarbībai tehnoloģiskajos centros būtu jārada īpaši, labvēlīgāki apstākļi, un ar ko gan mazais uzņēmums, kas ražo, piemēram, zinātņietilpīgas laboratorijas iekārtas medicīnai, ir labāks par uzņēmēju, kas tirgojas ar importa precēm vai ražo tradicionālo plaša patēriņa produkciju. Saprotot ar tehnoloģiski orientētu uzņēmējdarbibu darbību, kuras rezultātā iegūtais produkts vai pakalpojums ir saistīts ar zinātnisku, tehnisku vai tehnoloģisku zināšanu pielietošanu un pārvērš pētījumu rezultātus un zināšanas tirgum nepieciešamos produktos vai pakalpojumos, atbildēt uz šo jautājumu var viennozīmīgi: tirgus apstākļos jārada vienādi starta apstākļi jebkura veida uzņēmējdarbibai, un tie, bez šaubām, tehnoloģiski orientētam biznesam ir daudz smagāki. Tos nosaka nesalīdzināmi lielāks risks, uzsākot savu darbību; grūti prognozējamā attīstības perspektīva, sevišķi mūsdienu ekonomiskajos apstākļos; intelektuālā īpašuma problēmas; šaurā uzņēmuma specializācija; vājas saites ar lieliem ražošanas uzņēmurniem, u.c. Bez tam liela nozīme šajā jauno mazo, tehnoloģiski orientēto uzpēmumu attīstības procesā ir arī psiholoģiskiem faktoriem : no vienas puses nedrošība uzsākt savu patstāvīgu darbību, bet no otras - augsti kvalificēta un starptautiskajās ekspertīzēs labi novērtēta zinātniskā darbinieka klusā cerība, ka gan jau manu ideju vai izstrādni kāds nopirks vai realizēs pārdodamā produktā, nenovērtējot, ka tirgus ekonomikā, kā jau tika pieminēts iepriekš, preces vai pakalpojuma vērtību vispirms nosaka vajadzība pēc tiem, un tikai pēc tam nepieciešamas ir idejas, kā šīs vajadzības apmierināt, nevis otrādi - man ir ideja, pērciet, lūdzu!

Tātad tehnoloģiskās uzņēmējdarbības veicināšanas sākumfāze notiek tehnoloģiskajos centros, kuriem ideālā gadījumā būtu jāpilda trīs pamatfunkcijas: 1) inkubatora - nodrošinot jauno mazo uzņēmumu ar telpām un infrastruktūras pakalpojumiem (ieskaitot biroja tehniku, telekomunikācijas un datortīklus); 2) konsultācijas un informācija jauniem uzņēmumiem par ekonomiskiem, juridiskiem un savstarpējās sadarbības jautājumiem; 3) palīdzība investīciju piesaistē un kredītu saņemšanā. Parasti tehnoloģiskie centri tiek veidoti pēc pašvaldibu iniciatīvas, bet to izveidē finansiālu atbalstu sniedz arī valsts ekonomiskās pārvaldes institūcijas ar mērķi risināt nodarbinātības un reģionālās attīstības problēmas, izmantojot esošo intelektuālo un profesionālo potenciālu. Tas, protams, notiek pēc ekonomiski pamatota plāna; piemēram, Vācijā vienas darba vietas radīšana tehnoloģiskajos centros izmaksā. 45.000 DM, bet kuģu būvniecībā 1.000.000 DM, un tehnoloģiskajos centros ieguldītie līdzekļi pilnībā tiek atpelnīti trīs līdz piecu gadu laikā. Starp citu, jau pieminētajā. Vācijā pastāv arī trīs dažādas tehnoloģiski orientētu jauno uzņēmumu atbalsta programmas, kuras paredz ievērojamu finansiālu palīdzību jaunajām firmām. Teritoriāli tehnoloģiskos centrus veido galvenokārt universitāšu vai pētniecisko centru tiešā tuvumā un tas, ka profesoriem var būt arī sava privātā firma tehnoloģiskajā centrā, nodrošina vismazākās pretestības ceļu zinātniski pētnieciskā laboratorijā dzimušajai idejai līdz tirgus produktam.

 

1992.gadā Latvijas Republikas Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamentā tika izstrādāta Tehnoloģisko centru izveidošanas koncepcija Latvijā. Uz šīs koncepcijas pamata 1993.gada 3.jūnijā tika nodibināts Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC). Tā dibinātāji bija Rīgas pilsētas valde, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas valde, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūts, Latvijas zinātniski tehnisko biedrību savienība. Savukārt, LTC darbības finansējums tika un pagaidām tiek nodrošināts no zinātnes budžeta sadaļas, kas paredzēta tirgus pieprasīto pētījumu veicināšanai.

LTC gaIvenie mērķi ir uz zinātnisko pētījumu praktiski pielietojamo rezultātu bāzes sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un zinātņietilpīgas produkcijas ražošanu; nodrošināt saiti starp saimnieciskiem uzņēmumiem un zinātniskajām un izglītības iestādēm; sekmēt starptautisko saimniecisko un zinātnisko sadarbību augstas kvalitātes produkcijas izstrādē un ražošanā; radīt darba vietas augsti kvalificētiem speciālistiem un zinātniskiem darbiniekiem, kuri zaudējuši darbu zinātnisko un augstāko mācību iestāžu reorganizācijas rezultātā; konsultēt jaunos uzņēmējus mārketinga un citos uzņēmējdarbības jautājumos u.c. Pašreiz LTC rīcībā ir samērā labi iekārtotas telpas (aptuveni 2000 kv.m), kas atrodas Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūtā un tās uz atvieglotiem noteikumiem, kurus nosaka LTC Valde, ieskaitot infrastruktūras u.c. pakalpojumus, var piedāvāt kā atbalstu jaundibināmajiem zinātņietiļpīgu produkciju ražojošiem uzņēmumiem un darba grupām. Vēl LTC var sniegt konsultatīvu palīdzību jauna mazā uzņēmuma izveidošanā, saražotās produkcijas un izstrādāto tehnoloģiju reklamēšanā u.c. No 1995.gada aprīļa Vācijas - Latvijas kopprojekta ietvaros pie LTC ir izveidots Konsultāciju un informācijas birojs (BIK) ar nolūku sniegt jaunajiem uzņēmumiem konsultācijas un praktiskus padomus biznesa plānošanā, mārketingā, kvalitātes nodrošināšanā, tirgus izpētē, starptautisko kontaktu dibināšanā u.c. Pašreiz LTC jau sniedz atbalstu 35 nelielām firmām, kuru galvenie darbības virzieni ir elektrotehnika (maiņstrāvas dzinēju aizsardzības iekārtas, rūpnieciskās automātikas sistēmas, temperatūras un mitruma mērītāji un regulatori, līdzstrāvas barošanas bloki u.c.); telekomunikācijas (mazgabarītu telefonu centrāles, apsardzes un ugunsdrošības signalizācija); vides aizsardzība (tehnoloģijas rūpniecisko atkritumu pārstrādei); augstas kvalitātes lateksa gumijas produkti medicīnai; aparāti medicīnai un biotehnoloģijai (separatori, centrifūgas u.c.); ārstnieciskie un kosmētikas līdzekļi no dabīgām izejvielām; poligrāfijas tehnoloģija un darbi; ķīmiskie preparāti veterinārijai u.c. Kopumā LTC firmās savām zināšanām un prasmei ir atraduši pielietojumu aptuveni 250 speciālisti, no kuriem 30 ir ar zinātniskajiem grādiem. Pusi no minētajām firmām ir dibinājuši bijušie Zinātņu akadēmijas institūtu darbinieki, pārējās Tehniskās universitātes un bijušo nozaru pētniecisko institūtu darbinieki.

 

Ko praktiski atrašanās LTC dod mazajām firmām? Vistiešākais un acīmredzamākais ieguvums, protams, ir atvieglotie telpu īres un infrastruktūras izmantošanas noteikumi, kas, firmai uzsākot savu darbību, var būt robežās no 80 līdz 50% atkaribā no tās biznesa plāna pamatīguma un firmas pastāvēšanas ilguma. Materiāls ieguvums firmām ir arī par nelielu samaksu pieejamie LTC sekretariāta un grāmatveclības pakalpojumi, kā arī tehniskie pakalpojumi - kopēšana, lāzerizdruka, semināru rīkošanai nepieciešamais aprīkojums, starptautiskie telefona un faksimila sakari, pieeja INTERNETam, videotehnika u.c. Atsevišķi katrai firmai iegādāties iepriekšminēto tehniku ir par dārgu un tās izmantošana praktiski par pašizmaksu firmām ir gan izdevīga, gan ērta. LTC esošās firmas atzinigi novērtē arī kopīgo piedalīšanos dažādās izstādēs, piemēram, Hanza 94/95, Hanoveres gadskārtējās izstādes un specializētās atsevišķu nozaru (medicīna, datortehnika, enerģētika) izstādēs Latvijā. Vienlaicīgi katrai firmai ievērojami samazinās reklāmas izdevumi, kā arī ceļas firmas prestižs, jo tas, ka firma ir uzņemta tehnoloģiskajā centrā, jau pats par sevi ir pozitīvs rādītājs, īpaši sadarbojoties ar ārzemju partneriem. Materiālā izteiksmē nenovērtējamas ir LTC radītās iespējas sadarboties dažādu nozaru speciālistiem, kā rezultātā rodas vai var rasties pilnīgi jauns produkts, kuru nebūtu pa spēkam radīt katrai firmai atsevišķi. Zinātniski to sauc par sinerģētisko efektu, t.i., gadījumu, kad rezultāts ir lielāks par atsevišķu komponentu aritmētisko summu. Un, ja jau sākumā tika pieminēts, tad arī šeit vēlreiz jāpiemin psiholoģiskais efekts, kas, kopā darbojoties cilvēkiem ar samērā vienādām problēmām, rada zināmu kopības un drošības sajūtu.

 

LTC firmas soli pa solim iekaro Latvijas un pasaules tirgu. Un zīmīgi ir tas, ka, neskatoties uz nelielo firmu darbības laiku - 2-4 gadi, no zinātnes budžeta ar LTC starpniecību sanemtā valsts dotācija dažādu nodokļu veidā ir atgriezta atpakaļ valsts kasē (skat. zīmējumu). Šķiet, ka tas ir pietiekami, lai teiktu, ka Latvijā vēl ir augsti kvalificēti speciālisti, kas, radot viņiem attiecīgus apstākļus un kaut vai nelielu finansiālu atbalstu, ir spējīgi radīt konkurētspējīgu produkciju un ieņemt atbilstošu vietu Latvijas ekonomiskajā sistēmā.

 

Atgriežoties pie sākumā pieminētām valsts tiešām un netiešām atbalsta formām inovatīvai darbībai, nevar nepieminēt nesen Ministru Kabinetā apstiprināto «Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālo programmu». Tajā ietvertā sadaļa par atbalstu inovatīvai darbībai ir daudzsološa tehnoloģiski orientētu mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai Latvijā un ir pirmais valsts nozīmes dokuments, kurā tiek pieminētas tādas uzņēmējdarbības atbalsta struktūras kā tehnoloģiskie parki un centri: «Lai veicinātu uzņēmumu un ražotās produkcijas attīstību, jāveicina biznesa inkubatoru, tehnoloģisko (inovāciju) centru un tehnoloģisko (zinātnes) parku attīstību, kuri sniedz uzņēmējiem atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanas jomā, inovāciju un tehnoloģijas ieviešanas, kā arī izpētes darbu veikšanā. Ar likumu jānosaka minēto institūciju statuss uzņēmējdarbības jomā.» Bez tam Programma paredz 1997.gada Eiropas Komisijas PHARE programmas ietvaros atbalstīt un veicināt sekojošu projektu realizāciju:
- Latvijas Tehnoloģiskais parks;
- Elektrorūpniecības biznesa un inovāciju centrs;
- Liepājas uzņēmējdarbības atbalsta centra biznesa inkubators;
- Salaspils tehnopole;
- Latvijas Tehnoloģiskais centrs;
- Latvijas Universitātes un Daugavpils Pedagoģiskās universitātes biznesa inkubatori un inovācijas centri un CAD/CAM centrs uzņēmuma VEF teritorijā.

Paredzēta arī speciāla inovāciju fonda izveidošana, kā arī citi, ne tikai inovatīvo uzņēmnējdarbību veicinoši, pasākumi. Bet par to, acīmredzot, kādā no nākošajiem žurnāla numuriem.

 

Noslēdzot pirmo šī žurnāla rakstu par inovācijām, tehnoloģiski orientētu uzņēmējdarbību un maziem un vidējiem uzņēmumiem, būtu interesanti nedaudz savādākā aspektā arī paskatīties uz vārda tehnoloģija būtību, atgriežoties pie tā sākotnējās izcelsmes. Kā zināms, vārds ir cēlies no salikteņa grieķu valodā, kurā pirmā daļa tehne nozīmē māksla, meistarība, bet otrā logos (loģija) - vārds, jēdziens, arī mācība ar nozīmi «zināšana, mācība par». Tātad, mācība un zināšanas par mākslu un meistarību. Tādēļ, ietverot vārdā tehnoloģija kaut nedaudz no tā sākotnējās nozīmes, daudz skaidrāki klūs arī dažādi mūsdienīgi apzīmējumi ar šī vārda izmantošanu. Piemēram, vārdu kopas high-tech (high technology) un high-tech produkts (high technology product), kuru visneveiklākais pārnesums latviešu valodā ir «augstās tehnoloģijas» vai «augsto tehnoloģiju produkts». Šajā gadījumā šķiet, ka vistuvākie lietas būtību apzīmējošie salikumi varētu būt ‹<zinātņietilpīga ražošana» un «zinātņietilpīgs ražojums vai produkts», vai, vienkārši izsakoties, meistarība un meistardarbs. Savukārt tāda jauna, inovāciju atbalstoša un veicinoša struktūra kā tehnoloģiskais centrs nav iestāde, kurā pēc noteiktiem priekšrakstiem izpilda noteiktas darbības vai nodrošina noteiktu ražošanas procesa parametru ievērošanu, bet vieta, kurā rodas un tiek realizēti praksē tiešām zinātniski-tehniskās domas meistardarbi.

Domāju, ka daļa no šī apskata apakšvirsrakstos uzdotajiem jautājumiem ir atbildēti, bet daļa neprasa konkrētu atbildi, jo laba, saprotot ar vārdu «labs» arī «vajadzīgs», ideja nekur nepazudīs!

Problēmas, saistītas ar inovāciju, tehnoloģijām un tehnoloģisko biznesu, zinātnes komercializāciju, uzņēmējdarbības vidi, mazo un vidējo uzņēmumu panākumiem un problēmām, informācija par citu Latvijas un ārzemju tehnoloģisko parku un centru pieredzi, kā arī dažādi jaunos uzņēmējus interesējoši jautājumi, ieskaitot starptautisko pieredzi un starptautiskās sadarbības iespējas, arī turpmāk būs šī jaunā žurnāla uzmanības lokā un tas, cerams, kaut nedaudz palīdzēs sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.


The Future of Innovation is a Common Understanding of the Global Economic Process

Publicēts “The Future of Innovation”, GOWER, England, 2009@008

 

The future of innovation is to find the shortest and most secure way to global peace and optimum welfare for every human being. But to reach it, first of all, we have to understand the meaning of the term ‘innovation‘ in the correct way. In my opinion the simplest explanation of innovation may be the following: the endless process which guides us to a non-stop development of new technologies, new relations between people, new culture and even to a new way of thinking about how to make our lives better. We shouId understand the term ‘innovation’ in very broad sense - like education, science, culture, etc.

The history of humanki nd shows that innovation has taken place since very beginning of the era of civilization when, of course, nobody knew and used this term. Now, everybody likes to use this word to express his/her competence in economic development of society and/or certain business. However, many of them are using the word innovation in the most narrow meaning — new product on the market. In the worst case the word ’innovation’ (in this case, meaning making money out of knowledges is mixed up with the word ‘invention’ or ‘science’ (meaning making knowledge out of money). Hence, such very strange and to my mind senseless combinations of words as ‘patenting innovation’ (you can patent an idea, research results, etc.; innovation comes later), ‘implementation of innovation’ (implementation is a part of the innovation process) or even ‘innovative science’ (science is the creation of new knowledge and nothing more) have appeared and been widely used.

Therefore, last year I asked myself a simple question: is innovation a fashion word or a real term which describes the development of a highly organised and progress-oriented society?

The answer is in the question. Innovation should become a reality! We should all understand the term innovation identically, regardless of whether we are a politician or decision maker, professor or teacher, business advisor or company owner, banker, venture capitalist or business angel, schoolboy/girl or student. As a consequence, we will be able to manage innovation in the most effective way. This becomes more and more important if we take into account global changes in economies, systems offs nances, technological development and, last but not least, climate.

We are on the eve of new technological revolution, when innovation will be the number one topic. Innovation is a driving force with unlimited power for the evol ution. Only a combination of all components related to innovation — knowledge, creativity, intuition, communication, non- traditional ways of thinking and the ability to find new solutions for old problems — will bring us to an existence based on welfare for all and harmony with nature on planet Earth.

Editorial comment. We could not agree more with Janis: innovation is not a fad it is here to stey and the challenge for all of us is to start making it a reality, in all walks of life. So let’s hope that the vision of Arash and Arcot oboot a better understanding of innovotion is realised. No, let’s rephrase the last sentence: what can we, each of us individually, contribute to a deeper understanding of and purpose for innovation?

We would like to finish this section with Richard hilpott’s contribution. Richard highlights some important challenges that we must face if we wont to realise the potential of innovation, provides us with some thoughts on shot trends are likely to affect us and overs insight into the future.

Share to Facebook