| |
Mušiņmakšķernieka pamatinventārs.
Mušiņmakšķerēšanas pamatinventāru veido mušiņkāts, spole un speciālā
mušiņaukla. Izvēloties mušiņmakšķerēšanas rīkus, līdzīgi kā izvēloties
citus makšķerrīkus, vispirms ir jāvadās no paredzamajiem makšķerēšanas
apstākļiem. Proti, jānovērtē, kurā ūdenstilpnē un kādas zivis gatavojas
makšķerēt. Šis apstāklis ir noteicošais, lai spriestu par nepieciešamo
mušiņauklu un optimālo mušiņkāta garumu. Par pamatelementu tiek uzskatīta aukla un atbilstošs mušiņkāts, funkcionāli kā mazāk svarīga tiek vērtēta spole.
Mūsdienu mušiņaukla ir speciāli veidots augsti
tehnoloģisks produkts, kas sastāv no diegveida serdes, kura ir ieslēgta
sintētiska materiāla apvalkā. Visi materiāli tiek piemeklēti ar tādu
aprēķinu, lai auklai ar noteiktu diametru ( 1,2 2 mm robežās) atbilstu
noteikti svara rādītāji. Auklas svara rādītāji ( precīzāk - auklas pirmo
10 jardu svars) ir pamatā starptautiskai auklu klasifikācijai pēc auklas svara. Tā ir tā sauktā AFTMA klasifikācija.
Par auklu klasifikāciju un konstrukciju.
- cilindriskā aukla L
- konusveida ST
- dubultkonusa DT
- torpēdveidīgā
WF
Atkarībā no auklas diametra un tās svara proporcijām mušiņauklas, vai nu
turas ūdens virspusē, vai arī grimst. Atbilstoši tās iedalās peldošajās
auklās, kuru apzīmējumā parasti ir burts F, un grimstošajās auklās, kuru
apzīmējumā ir burts S. Grimstošajām auklām vienmēr ir mazāks diametrs un
tās ir iekrāsotas tumšos toņos, peldošās auklas parasti ir gaišā krāsā.
Atbilstoši auklas diametra izmaiņām garumā auklas var būt cilindriskās,
kuru apzīmējumā ir burts L; konusveida
ST (single tapered) , dubultkonusa
DT (double tapered); un torpēdveidīgās ( ar paresninājumu
priekšgalā)
WF (weight forward). Tādā veidā katras mušiņauklas pilns
apzīmējums ietver vismaz trīs rādītājus. Piemēram, marķējums DT 10S norāda, ka tā
ir dubultkonusa grimstošā 10. smaguma klases aukla.
Mušiņauklu attīstības gaitā ir radušās daudz dažādu modifikāciju, kuras savā starpā atšķiras ar atsevišķu posmu garumiem, konusīgumu, īpatnējo svaru, krāsu un citiem
parametriem.
Lai gan šodien rūpniecība piedāvā visdažādākās auklas, joprojām
ir fani, kuriem sagādā prieku pašrocīgas auklas. Saprotams, ka izdarīt to
ar parastiem līdzekļiem ir grūti.
Izvēloties auklas, rodas jautājums, kāda aukla ir labāka konusa,
cilindriska vai torpēdveida. Viennozīmīgas atbildes uz to nav. Kādreiz
cilindriskā aukla kā vienkāršāka bija arī lētāka, ar to nav sarežģīti rīkoties, izpildot manipulācijas nelielā attāluma, to veiksmīgi var
izmantot arī kā smagāku galvu arī tālākiem metieniem 18-20 metru tālumā.
Taču mušiņas pieskaršanās ūdens virsmai iznāk asāka, kas reizēm traucē gūt
panākumus. Šodien tirgū ir koniskās auklas, kuru cenas maz atšķiras no
cilindrisko auklu cenām, tādēļ cilindriskās auklas tiek izmantotas arvien retāk. Vienlaicīgi koniskā aukla dod svarīgas
priekšrocības. Tā atvieglo mušiņas maigu "piezemēšanos" ūdens virsmai,
labi "strādā" vidēji tālos metienos 6-15 m robežās. Taču koniskās auklas
efektivitāte samazinās, ja ir jāizdara tāli metieni. Lai varētu vieglāk
izdarīt tālākus metienus 15-30m robežās, jo sevišķi vējainā laikā, der
apgūt arī torpēdveida auklas. Taču arī tās nav bez trūkumiem- ar tām ir
grūti izdarīt bieži pielietoto riņķa metienu un tā modifikācijas, arī
palabot auklas peldējumu ir gandrīz neiespējami, pie tam parasti
torpēdveida auklas ir arī nedaudz dārgākas par citu veidu auklām. Kā jau minēju, lētu torpēdveida auklai
līdzīgu variantu, tā saucamo "šaujamo galvu", līdzīgu kā attēlā ar ST apzīmētajai , var pašrocīgi izveidot no cilindriskas auklas nogriežņa, pievienojot tievāku pagarinātājauklu.
Peldošās
auklas izmanto, makšķerējot zivis ūdenstilpes virspusē vai mazās
ūdenstilpnēs. Grimstošās auklas ir neaizstājamas, makšķerējot dziļu
ūdenstilpju dibena slāņos vai straujās upēs. Sevišķi efektīvas šādiem
mērķiem ir tā saucamās ātri un sevišķi ātri grimstošās auklas ar izteikti
mazu diametru.
Mušiņmakšķeres
kāts ārēji atšķiras no spininga kāta pirmām kārtām ar spoles
turētāja izvietojumu tas atrodas pašā kāta galā, proti, zem roktura.
Tikai divrocīgiem kātiem zem spoles turētāja ir roktura daļa , kura
paredzēta satveršanai ar otru roku. Mušiņmakšķeres kāts ir aprīkots
vismaz ar 8-10 neliela
diametra caurlaides riņķiem, reizēm tiek izmantoti
arī viegli čūskveida riņķi,
taču to vienkāršākajiem variantiem ir būtisks trūkums aukla bieži skar
makšķerkātu, kas, savukārt, rada papildus berzi un traucē izdarīt tālus
metienus, jo īpaši lietainā laikā. Jāievēro, ka katru makšķerkātu vislabāk
ir izmantot kopā ar tam atbilstošu auklu, parasti ne vairāk kā 3 smaguma
klašu ietvaros. Piemēram, ja optimālā ir 6. smaguma klases aukla, var
izmantot arī 5. un 7. klases auklas.
Mušiņmakšķerēšanas spole maz atšķiras no parastās inerces
spoles. Tā spēlē otrā plānu lomu , jo to izmanto vien auklas glabāšanai un
tikai atsevišķos gadījumos, auklas uztīšanai, izvadot zivi. Lai aukla
izvilktos ar zināmu piepūli, spoles kasete ir pastāvīgi nobremzēts. Spoles
izmērs galvenokārt ir atkarīgs no tā, ar kādas klases auklu to paredzēts
lietot. Automātiskās spoles ir zaudējušas savu nozīmi salīdzinoši lielā
svara un citu nepilnību dēļ.
Mušiņmakšķerēšanas rīki tāpat kā spiningi nosacīti dalās vieglajos,
vidējos un smagajos ar aptuveni tādām pašām robežām attiecībā pret ķeramo
zivju svaru. Vieglais inventārs parasti ir līdz 2,4 m garš vienrocīgais
kāts , 4.-6. klases aukla un atbilstoša spole. Vidējo inventāru komplektē
ar 2,4-3m garu kātu un 6.-9. klases auklu. Smagās klases inventārā ir 3,0
-5 m mušiņkāts (bieži tas ir divrocīgs) un smagas 9.-11. klases aukla.
Smagākas auklas dod iespēju pielietot lielākas mušiņas un līdz ar to
makšķerēt straujās upēs, bet masīvāki kāti , savukārt, atvieglo cīņu ar
lielām zivīm.
Kā mānekli klasiskā mušiņmakšķerēšanā izmanto vienīgi
mākslīgās mušiņas, kuras pieņemts iedalīt trijās lielās grupās: "sausās",
"slapjās", citi mušiņmakšķerēšanas mānekļi, kā piemēram, strīmeri, vizuļi,
mušas utt., pie tam katrai šai grupai ir savas apakšgrupas.
Konkrētu mušiņu modeļu izvēlē ir vairāki paņēmieni. Vieni makšķernieki
apgalvo, ka mākslīgajām mušiņām pēc iespējas vairāk jālīdzinās to
dzīvajiem prototipiem, citi to pilnībā ignorē un gūst panākumus,
izmantojot neiedomājamus pakaļdarinājumus, kuru prototipi nekad nav
eksistējuši. Pirmais variants visbiežāk sastopams, makšķerējot alatas,
otrā varianta fantastisko mušiņu izmantošanas - tipisks gadījums ir lašu
ķeršana.
Mākslīgās mušiņas daudzi makšķernieki izgatavo paši, taču šodien arī tirgū var atrast ļoti kvalitatīvas rūpnieciski izgatavotas mušiņas. Lai pašrocīgi veidotu mušiņu,
ir nepieciešami gan dažādi instrumenti spīles, spailītes, atvilcēji, mazas
šķērītes, skuvekļa žilete, gan visdažādākie materiāli - spalvas, pūciņas, diegi, stieplītes,
folijas strēmeles, līme, laka. Mākslīgās mušiņas visbiežāk tiek tītas uz 2.-12.
lieluma āķiem. "Sausajām" mušiņām tiek izmantoti tievākas stieples āķi,
lielu zivju makšķerēšanai var tikt izmantoti divžuburu vai pat nelieli
trīsžzuburu āķi. Par konkrēta modeļa mušiņas izvēli tiks runāts vēlāk,
pašreiz izklāstīšu vispārējus apsvērumus.
Visām dzīves situācijām piemērotu mušiņu nemēdz būt. Pat vienos un
tajos pašos apstākļos tās var būt vairāku veidu. Makšķerniekam jāizvēlas
tāda mušiņa, kuras noderīgumam viņš pats tic, tikai tad var cerēt uz
panākumiem. Saprotams, tas viss tiek darīts, ņemot vērā makšķernieka
zināšanas par zivīm, apkārtējiem apstākļiem un par pašu mušiņmakšķerēšanu.
Jo augstāka ir makšķernieka meistarība, jo "viltīgākas" un tai pat laikā
vienkāršākas ir viņa mušiņas.
Mušiņu izgatavošanas kvalitātei ir jābūt pietiekoši augstai. Nereti jau
pēc dažiem metieniem vai pēc pirmā zivs ķēriena no mušiņas pāri paliek
gandrīz vai tikai kails āķis. Mušiņas konstrukcijai un izgatavošanas
kvalitātei jānodrošina iespēja to izmantot atbilstoši uzdevumam:
"sausajai" mušiņai jāpeld ūdens virspusē, "slapjajai" mušiņai jāgrimst ar
noteiktu ātrumu. Diezgan bieži to nevar sasniegt nepareizi izvēlētu vai
nekvalitatīvu materiālu vai nepareizas tīšanas dēļ. Tas var novest arī pie tā,
ka samirkušas mušiņas izskats stipri atšķiras no gaidītā.
Apstākļos, kad zivju ir daudz, prasības pret mušiņas modeļa izvēli un
kvalitāti parasti ir zemākas. Tāpēc panākumi vienos apstākļos vēl
neliecina par labām izredzēm citos apstākļos, lai arī ārēji ļoti līdzīgos
pirmajiem.
Pat vislabākā mušiņa var izrādīties slikta, ja to lieto nepareizi.
Daudzi augstas klases makšķernieki uzskata, ka ar nevainojamu
makšķerēšanas tehniku kuras pamatā ir perfekta mušiņas "pasniegšana", var gūt panākumus pat bez kādiem mušiņu
"noslēpumainiem" modeļiem.
Mušiņmakšķerēšanas
rīku sagatavošana pirmām kārtām nozīmē auklas un spoles sagatavošanu. Uz
spoles kasetes sākumā uztin 50-100 (makšķerēšanai lielākās ūdenstilpnēs) m
tā saucamo pagarinātājauklu ar 0,3-0,5 mm diametru, bet ne tievāku par
pavadiņu. Tai pievieno mušiņauklu un arī to uztin uz
kasetes. Pēc tam auklai piestiprina konisko pavadiņu, parasto pavadiņu un mušiņu.
Konisko pavadiņu parasti vai nu darina no parastās auklas dažādu diametru nogriežņiem, kas nodrošina plūstošu pāreju no resnas auklas uz tievo gala
pavadiņu vai arī izvēlas vienlaidu rūpnieciski izgatavotu konusveida
pavadu.
Ne spiningotājs, ne mušiņmakšķernieks nevar iztikt bez noteiktiem
piederumiem gafa vai uztveramā tīkliņa, groza zivīm, knīpstangām,
šķērēm, āķu asinātāja. Ir jāpārdomā arī mānekļu dažādo un daudzskaitlīgo mušiņu izvietošana un droša glabāšana. Jāatceras, ka mušiņas mēdz būt
mikroskopiskas, tāpēc tās ir viegli pazaudēt, uzglabājot tās mitras, ļoti strauji rūsē āķi. Lašveidīgo zivju
makšķerēšana nereti notiek sliktos laika apstākļos, tadēl rūpīgi
jāpiemeklē silts un ūdensnecaurlaidīgs apģērbs un cits aprīkojums.
Makšķerniekam jābūt gatavam uz visu, un, makšķerējot, nekas nedrīkst novērst
viņa uzmanību vai radīt kādas neērtības. . *Auklu
diagrammām un spoles attēlam autora tiesības pieder 3M Company USA
|
|
|