Protams, ļoti būtisku lomu sekmīgai makšķerēšanai spēlē piemērots inventārs, taču pilnīgi loģiski, ka ar inventāru vien nepietiek. Īpaši šī bērnudārza patiesība ir attiecināma uz līdaku makšķerēšanu, jo tieši šinī salīdzinoši populārajā mušiņmakšķerēšanas disciplīnā biežāk kā citās problēmas sagādā metienu izdarīšana. Kāpēc biežāk?
Kā jau rakstīju, mušiņmakšķerēšanas iemetiena specifika slēpjas faktā, ka mušiņas svars ir salīdzinoši neliels, un, lai to nogādātu vēlamajā vietā tiek izmantots auklas svars, kas samazinās tuvojoties tās galam. Līdaku makšķerēšana nav iedomājama bez lielu mušiņu izmantošanas, kas iemetiena izdarīšanas laikā rada zināmu disharmoniju auklas lidojumā, ko mušiņmakšķernieki izjūt kā sitienus pa makšķeri. Loģiski, ka ne jau pati mušiņa sit pa kātu (lai arī dažkārt tas ir iespējams), bet gan priekšējās un aizmugurējās iemetiena fāzes laikā auklai iztaisnojoties strauji tiek apturēts smagās mušas lidojums, kas arī rada sajūtu, ka muša sit pa kātu. Daudzi nepieredzējuši un iemetiena tehniku pietiekoši labi neapguvuši mušiņmakšķernieki bieži saka, ka līdaku mušiņu mētāšana ir līdzīga, kā ar piesietu akmeni auklas galā. Vai tas tā ir neņemos spriest, jo akmeņu vietā lietoju mušiņas, un šinī gadījumā varu vienīgi ar pilnu atbildību teikt, ka ir pāris triku, kas pie labi apgūtas iemetiena pamattehnikas ļauj ļīdakas copēt bez īpašām problēmām, izmantojot pat ļoti lielas (ap 20 sentimetru garas) mušiņas. Par šīm lietiņām arī šoreiz.
Sākam.
Neatkarīgi no tā vai stāvat upē līdz šekumam (nevis pau . - ņemu vērā, ka makšķerē arī sievietes) vai laivā, pirms metiena izdarīšanas aukla ir uztīta uz spoles, tā kā metiena pirmā fāzē sākas ar auklas notīšanu no tās.
Loģiski, ka šo manipulāciju var veikt iemetiena laikā pakāpeniski
pagarinot auklu, taču jāsaka, ka šis paņēmiens šoreiz nav efektīvs, jo
vienlaicīgi nav iespējams izmantot dubulto pievilcienu, kas ir būtiski metot
lielās līdaku mušas, par ko nedaudz vēlāk. Visnepareizāk rīkojas tie, kas auklu
pēc notīšanas nomet pie kājām, jo a) ja stāvat laivā tā ātri paliks netīra un
neslīdēs vienlaicīgi bojājot makšķeres vadgredzenius b) ja stāvat upē to
aiznesīs straume un nākamo iemetienu būs izpildīt grūtāk c) ja stāvat krastā tā
iemetiena laikā ķersies ap visu, kas ir pie jūsu kājām, ko noteikti cilvēks pie
pilnas saprašanas nevēlas. Tātad aukla kaut kur ir jāliek. Senākā alternatīva ir
notīto auklu turēt kreisajā rokā izveidojot cilpas, tai pat laikā šim
noderīgajam tomēr nedaudz ķēpīgajam un laikietilpīgajam procesam ir laba
alternatīva auklas groziņš (Ang.l striping basket).
Tie makšķernieki, kas nezin kā šis krāms izskatās paskaidrošu, ka tas ir neliels
plastmasas vai auduma groziņš, ko makšķernieks sev piestiprina pie jostas sev
priekšā, un tieši šinī groziņā vadot mušiņu uz sevi uzkrājas ievilktā aukla.
Rezultātā nav jātērē laiks auklas kārtošanai cilpās, pietam auklu iemetiena
laikā var padot harmoniskāk (pakāpeniskāk) nekā tas ir iespējams atbrīvojot
cilpu pēc cilpas. Neliela tehniska nianse, kas būtiski palīdz. Bet vēl joprojām
lielā līdaku mušiņa karājas auklas galā un gaida savu iznācienu
Iemetiens.
Principā iemetiens ar smagām līdaku mušām izskatās ilīdzīgi kā ar jebkuru citu mušiņu, taču, lai tas sanāktu pietiekoši efektīvi ir jāapgūst iemetiena pamattehnika un dubultais pievilciens (Double Haul). Ja šīs lietas vēl rokās nav iestrādājušās, iesaku pagaidām nedomāt par līdaku copi un nelieliem trikiem, ko minēšu, bet vairāk pievērsties treniņiem iemetiena pamattehnikas noslīpēšanai. Kā novērst ievadā minēto akmens efektu auklas galā? Iemesls, kāpēc tas tā notiek ir vienkāršs auklai iztaisnojoties smagās mušiņas lidojums tiek strauji apturēts, kas rada arī sitiena efektu.
Pirmais veids, kā novērst šo tik nevēlamo parādību slēpjas auklas pagarināšanā
metiena laikā, kā kustībā uz priekšu, tā uz aizmuguri. Fizika šeit ir ļoti
vienkārša pakāpeniski pagarinot (nedaudz izšaujot) auklu abās metiena fāzēs
lidojuma laikā auklas ātrums (un arī mušiņas) pakāpeniski samazinās, kā
rezultātā enerģija ar kādu mušiņa nospriego auklu tās iztaisnošanās brīdī ir
mazāka un sitiens pa kātu arīdzan.
Taču, lai tālāk teikto varētu arī izpildīt, obligāti ir jāapgūst dubultais
pievilciens.
Iedomāsimies, ka mēs vēlamies aizmest līdaku mušiņu 20 metrus tālu.
- 1. Notinam 20 metrus auklas.
- 2. Sākam metienu un jau pirmajā kustībā uz priekšu pagarinam (izšaujam) 1 metru auklas.
- 3. Kustība uz aizmuguri atkal pagarinam auklu.
- 4. Atkal uz priekšu, un nu jau izšaujam 2 līdz 3 metrus.
- 5. Pēc trijām četrām kustībām turp atpakaļ gaisā ir 15 metri auklas, kas ir pietiekoši, lai aizmestu 20 metrus tālu, jo 5 m auklu var izšaut bez problēmām. Šādam iemetiena stilam ar auklas pagarināšanu abās fāzēs ir vēl viena priekšrocība samazinās iemetiena laiks, jo ātrāk sasniedzam vajadzīgo auklas garumu. Kopumā šī pirmā patiesība ir vienkārša un kāds varbūt šo paņēmienu arī izmanto, taču droši zinu, ka vairums mušotāju auklu pagarina tikai kustībā uz priekšu, tāpēc akmens efekts vēl saglabājas aizmugurējā fāzē.
Otru triku arī varēs apgūt tikai tie, kas labi pieprot dubulto pievilcienu. Vēl vairāk samazināt pieminēto triecienu pa kātu varēs tad, ja pēc auklas pakāpeniskas padošanas (izšaušanas) metiena laikā, kreiso roku, (roka kas tur auklu, makšķere labajā rokā) neapturēsiet strauji, bet pakāpeniski. Tādējādi daļu trieciena noamortizēs jūsu roka, nevis makšķere.
Trešais padoms. Arī strauja makšķeres apturēšana ir viens no iemesliem, kas veicina trieciena efektu, tāpēc arīdzan šeit ir iespējams līdzēt ar pakāpenisku (nevis asu) makšķeres apturēšanu. Piemēram, kustībā uz aizmuguri, kad makšķeres spicīte ir sasniegusi stāvokli atbilstoši 13:00, neapturiet makšķeri strauji, bet gan kustību uz aizmuguri nedaudz paturpiniet pakāpeniski apturot makšķeri. Būtiski šai papildus kustībā ir saglabāt makšķeres stāvokli (leņķi) uz pulkstens 13:00 un nenolaist spicīti tālāk kā līdz 14:00. Līdzīga ir iespējams rīkoties arī kustībā uz priekšu. Šī kustība ne tikai noamortizēs smago mušu , bet arī palielina nākamās kustības uz priekšu amplitūdu.
Gala rezultātā, ja cilvēks ir apguvis visu šos paņēmienus, metiena izpildījums ar smago līdaku mušu izskatās harmonisks un līgans līdzīgi kā valsis, un rodas sajūta, ka pavadiņas galā ir nevis akmens, bet gan spalviņa. Turpretīm, ja visas kustības ir asas, mušiņa raustās un plivinās kā pati vēlas un no makšķerēšanas čiks vien sanāk. Visbeidzot dažreiz, kad gribas lietot ekstra lielas līdaku mušas, pat pieredzējušiem makšķerniekiem mušiņu lielā svara dēļ rodas problēmas tās noturēt gaisā.
Šadās reizēs iesaku izmantot paņēmienu, kurā mušiņu gaisā neturam. Soli pa solim tas izskatās sekojoši.
- 1. Metiena sākumā mušiņa atrodas jums priekšā ūdenī, pietam kāta spicīte atrodas pie paša ūdens.
- 2. Piepaceļot spicīti izceliet praktiski visu auklu no ūdens, atstājot
tajā tikai smago mušiņu.
- 3. Izdariet kustību uz aizmuguri, vienlaicīgi kustinot makšķeri un izdarot pirmo pievilcienu.
- 4. Kustības beigās pēc iespējas centieties noamortizēt mušiņas triecienu izmantojot manis iepriekš sniegtos padomus.
- 5. Kustībā uz priekšu maksimāli centieties izšaut auklu, un ļaujiet tai kopā ar mušiņu nosēsties uz ūdens.
- 6. Tagad pateicoties izšautajiem metriem aukla jau ir garāka, un varam atkārtoti visu sākt ar pirmo soli, piektajā beigu fāzē atkal izšaujot pāris metrus auklas.
- 7. Gala rezultātā, kad sasniegta ir vajadzīgā distance, var sākt mušiņu vadīt uz sevi, cerot uz lielās zobainās uzbrukumu.
Personīgi man, šis iemetiena veids nav vismīļākais, jo manuprāt tas nedaudz
biedē zivis (šo pagarināšanu var darīt nedaudz sāņus no iedomātās līdakas vietas
pēdējā metienā nedaudz izkoriģējot iemetiena virzienu), un es labprātāk pielieku
visas pūles un augstāk minētos paņēmienus, lai mušiņu noturētu gaisā. Tai pat
laikā iesācējiem, kam vidēja izmēra mušas jau šķiet smagas kā ķieģeļi, iesaku šo
paņēmienu apgūt.
Tāpat arī pieredzējuši makšķernieki bez tā diez vai iztiks gadījumos, kad
lielo līdaku var iekārdināt tikai ar kārtīgu kumāsu. Un kurš gan negrib šo lielo
noķert.