Iemetiens līdakām.

Reinis Rutkis 24.02.2004.

Protams, ļoti būtisku lomu sekmīgai makšķerēšanai spēlē piemērots inventārs, taču pilnīgi loģiski, ka ar inventāru vien nepietiek. Īpaši šī bērnudārza patiesība ir attiecināma uz līdaku makšķerēšanu, jo tieši šinī salīdzinoši populārajā mušiņmakšķerēšanas disciplīnā biežāk kā citās problēmas sagādā metienu izdarīšana. Kāpēc biežāk?

Kā jau rakstīju, mušiņmakšķerēšanas iemetiena specifika slēpjas faktā, ka mušiņas svars ir salīdzinoši neliels, un, lai to nogādātu vēlamajā vietā tiek izmantots auklas svars, kas samazinās tuvojoties tās galam. Līdaku makšķerēšana nav iedomājama bez lielu mušiņu izmantošanas, kas iemetiena izdarīšanas laikā rada zināmu disharmoniju auklas lidojumā, ko mušiņmakšķernieki izjūt kā sitienus pa makšķeri. Loģiski, ka ne jau pati mušiņa sit pa kātu (lai arī dažkārt tas ir iespējams), bet gan priekšējās un aizmugurējās iemetiena fāzes laikā auklai iztaisnojoties strauji tiek apturēts smagās mušas lidojums, kas arī rada sajūtu, ka muša sit pa kātu. Daudzi nepieredzējuši un iemetiena tehniku pietiekoši labi neapguvuši mušiņmakšķernieki bieži saka, ka līdaku mušiņu mētāšana ir līdzīga, kā ar piesietu akmeni auklas galā. Vai tas tā ir neņemos spriest, jo akmeņu vietā lietoju mušiņas, un šinī gadījumā varu vienīgi ar pilnu atbildību teikt, ka ir pāris triku, kas pie labi apgūtas iemetiena pamattehnikas ļauj ļīdakas copēt bez īpašām problēmām, izmantojot pat ļoti lielas (ap 20 sentimetru garas) mušiņas. Par šīm lietiņām arī šoreiz.

Sākam.

Neatkarīgi no tā vai stāvat upē līdz šekumam (nevis pau…. - ņemu vērā, ka makšķerē arī sievietes) vai laivā, pirms metiena izdarīšanas aukla ir uztīta uz spoles, tā kā metiena pirmā fāzē sākas ar auklas notīšanu no tās.

Loģiski, ka šo manipulāciju var veikt iemetiena laikā pakāpeniski pagarinot auklu, taču jāsaka, ka šis paņēmiens šoreiz nav efektīvs, jo vienlaicīgi nav iespējams izmantot dubulto pievilcienu, kas ir būtiski metot lielās līdaku mušas, par ko nedaudz vēlāk. Visnepareizāk rīkojas tie, kas auklu pēc notīšanas nomet pie kājām, jo a) ja stāvat laivā tā ātri paliks netīra un neslīdēs vienlaicīgi bojājot makšķeres vadgredzenius b) ja stāvat upē to aiznesīs straume un nākamo iemetienu būs izpildīt grūtāk c) ja stāvat krastā tā iemetiena laikā ķersies ap visu, kas ir pie jūsu kājām, ko noteikti cilvēks pie pilnas saprašanas nevēlas. Tātad aukla kaut kur ir jāliek. Senākā alternatīva ir notīto auklu turēt kreisajā rokā izveidojot cilpas, tai pat laikā šim noderīgajam tomēr nedaudz ķēpīgajam un laikietilpīgajam procesam ir laba alternatīva – auklas groziņš (Ang.l striping basket).
Tie makšķernieki, kas nezin kā šis krāms izskatās paskaidrošu, ka tas ir neliels plastmasas vai auduma groziņš, ko makšķernieks sev piestiprina pie jostas sev priekšā, un tieši šinī groziņā vadot mušiņu uz sevi uzkrājas ievilktā aukla. Rezultātā nav jātērē laiks auklas kārtošanai cilpās, pietam auklu iemetiena laikā var padot harmoniskāk (pakāpeniskāk) nekā tas ir iespējams atbrīvojot cilpu pēc cilpas. Neliela tehniska nianse, kas būtiski palīdz. Bet vēl joprojām lielā līdaku mušiņa karājas auklas galā un gaida savu iznācienu…

Iemetiens.

Principā iemetiens ar smagām līdaku mušām izskatās ilīdzīgi kā ar jebkuru citu mušiņu, taču, lai tas sanāktu pietiekoši efektīvi ir jāapgūst iemetiena pamattehnika un dubultais pievilciens (Double Haul). Ja šīs lietas vēl rokās nav iestrādājušās, iesaku pagaidām nedomāt par līdaku copi un nelieliem trikiem, ko minēšu, bet vairāk pievērsties treniņiem iemetiena pamattehnikas noslīpēšanai. Kā novērst ievadā minēto akmens efektu auklas galā? Iemesls, kāpēc tas tā notiek ir vienkāršs – auklai iztaisnojoties smagās mušiņas lidojums tiek strauji apturēts, kas rada arī sitiena efektu.

Pirmais veids, kā novērst šo tik nevēlamo parādību slēpjas auklas pagarināšanā metiena laikā, kā kustībā uz priekšu, tā uz aizmuguri. Fizika šeit ir ļoti vienkārša – pakāpeniski pagarinot (nedaudz izšaujot) auklu abās metiena fāzēs lidojuma laikā auklas ātrums (un arī mušiņas) pakāpeniski samazinās, kā rezultātā enerģija ar kādu mušiņa nospriego auklu tās iztaisnošanās brīdī ir mazāka un sitiens pa kātu arīdzan.
Taču, lai tālāk teikto varētu arī izpildīt, obligāti ir jāapgūst dubultais pievilciens.

Iedomāsimies, ka mēs vēlamies aizmest līdaku mušiņu 20 metrus tālu.

Otru triku arī varēs apgūt tikai tie, kas labi pieprot dubulto pievilcienu. Vēl vairāk samazināt pieminēto triecienu pa kātu varēs tad, ja pēc auklas pakāpeniskas padošanas (izšaušanas) metiena laikā, kreiso roku, (roka kas tur auklu, makšķere labajā rokā) neapturēsiet strauji, bet pakāpeniski. Tādējādi daļu trieciena noamortizēs jūsu roka, nevis makšķere.

Trešais padoms. Arī strauja makšķeres apturēšana ir viens no iemesliem, kas veicina trieciena efektu, tāpēc arīdzan šeit ir iespējams līdzēt ar pakāpenisku (nevis asu) makšķeres apturēšanu. Piemēram, kustībā uz aizmuguri, kad makšķeres spicīte ir sasniegusi stāvokli atbilstoši 13:00, neapturiet makšķeri strauji, bet gan kustību uz aizmuguri nedaudz paturpiniet pakāpeniski apturot makšķeri. Būtiski šai papildus kustībā ir saglabāt makšķeres stāvokli (leņķi) uz pulkstens 13:00 un nenolaist spicīti tālāk kā līdz 14:00. Līdzīga ir iespējams rīkoties arī kustībā uz priekšu. Šī kustība ne tikai noamortizēs smago mušu , bet arī palielina nākamās kustības uz priekšu amplitūdu.

Gala rezultātā, ja cilvēks ir apguvis visu šos paņēmienus, metiena izpildījums ar smago līdaku mušu izskatās harmonisks un līgans līdzīgi kā valsis, un rodas sajūta, ka pavadiņas galā ir nevis akmens, bet gan spalviņa. Turpretīm, ja visas kustības ir asas, mušiņa raustās un plivinās kā pati vēlas un no makšķerēšanas čiks vien sanāk. Visbeidzot dažreiz, kad gribas lietot ekstra lielas līdaku mušas, pat pieredzējušiem makšķerniekiem mušiņu lielā svara dēļ rodas problēmas tās noturēt gaisā.

Šadās reizēs iesaku izmantot paņēmienu, kurā mušiņu gaisā neturam. Soli pa solim tas izskatās sekojoši.

Personīgi man, šis iemetiena veids nav vismīļākais, jo manuprāt tas nedaudz biedē zivis (šo pagarināšanu var darīt nedaudz sāņus no iedomātās līdakas vietas pēdējā metienā nedaudz izkoriģējot iemetiena virzienu), un es labprātāk pielieku visas pūles un augstāk minētos paņēmienus, lai mušiņu noturētu gaisā. Tai pat laikā iesācējiem, kam vidēja izmēra mušas jau šķiet smagas kā ķieģeļi, iesaku šo paņēmienu apgūt.
Tāpat arī pieredzējuši makšķernieki bez tā diez vai iztiks gadījumos, kad lielo līdaku var iekārdināt tikai ar kārtīgu kumāsu. Un kurš gan negrib šo lielo noķert.