Latvijas ūdeņu īpašumi un to saimnieki

Normunds Riekstiņš. Valsts zivsaimniecības pārvalde.

Latvijā pēc neatkarības atgūšanas izstrādāta virkne jaunu likumdošanas dokumentu, kuru galvenais uzdevums ir sakārtot dažādu īpašuma veidu tiesiskās attiecības. Daudzos gadījumos  ļoti būtiski zināt, kur beidzas valsts īpašums un kur sākas privātās īpašuma tiesības. Lielā mērā tas attiecas uz zemju un ūdeņu īpašuma piederību, jo katram Latvijas iedzīvotājam brīvajos brīžos rodas nepārvarama vēlme doties pie dabas krūts, lai apmeklētu un izmantotu mūsu ūdeņu bagātību sniegtās atpūtas iespējas. Tomēr plānotie makšķerēšanas, peldēšanās vai laivošanas prieki var tikt jūtami sabojāti, ja jūsu apmešanās vietā pēkšņi parādās attiecīgo ūdeņu likumīgais saimnieks vai tā rejošais draugs un domubiedrs. Ilgstoša skaidrošanās, patiesības meklēšana, rūkšana un riešana neapšaubāmi sabojās jūsu brīvās dienas labo garastāvokli.
            Tāpēc ir svarīgi apzināties katra konkrētā ezera vai upes ūdeņu izmantošanas iespējas, kuras ir cieši saistītas ar ūdeņu īpašuma piederību. Galvenais likumdošanas akts, kas nosaka tiesisko attiecību bāzi mūsu valstī ir atjaunotais Civillikums. Tas nostiprina pirms kara eksistējušo ūdeņu un zvejas tiesību piederības un izmantošanas statusu.

Publiskie ūdeņi  

     Civillikums attiecībā uz ūdeņiem paredz divas īpašuma formas – publisko un privāto īpašumu. Publiskais īpašums pēc būtības ir valstij vai vēl precīzāk – visiem Latvijas iedzīvotājiem piederošs īpašums. Civillikumā publiskie ūdeņi (upes un ezeri) ir iekļauti īpašā sarakstā, kas ir likuma pielikums. Pielikumā ir ierakstītas 39 Latvijas lielākās un no zivju un dabas aizsardzības viedokļa svarīgākās upes, kā arī robežupes ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu. Ezeru sarakstā (189 ezeri) ir visi lielākie un apdzīvotās vietās vai to tuvumā esošie ezeri, kā arī ezeri, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās vai kurus šķērso Latvijas robeža ar citām valstīm. Publiskie ūdeņi ir arī Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņi.
     Civillikums uzreiz paredz, ka publiskās upēs zvejas tiesības pieder upju piekrastes zemju īpašniekiem, bet jūras piekrastē var zvejot katrs Latvijas pilsonis. Jāatzīmē, ka šāda priekšrocības norma nav noteikta publiskajos ezeros. Zvejniecības likums papildus Civillikumam publiskajos ūdeņos dod zvejas tiesības arī citiem Latvijas iedzīvotājiem, jo šie ūdeņi taču atrodas valsts īpašumā.
      Makšķerēt publiskās upēs, ezeros un jūras piekrastē var jebkurš Latvijas vai ārvalstu iedzīvotājs, tikai viņam jāiegādājas makšķerēšanas karte, ja nepieciešams, arī licence un jāievēro makšķerēšanas noteikumi. Rūpnieciskā zveja gan publiskos, gan privātos ūdeņos ir ierobežota ar zvejas limitiem. Vietējiem iedzīvotājiem un zvejniekiem rūpniecisko zvejas tiesību izmantošanai vai nomai publiskos ūdeņos ir paredzētas priekšrocības. Kaut arī rūpnieciskās zvejas limiti lielā mērā ierobežo iespēju izmantot un iegūt ar likumu noteiktās ļoti plašās zvejas tiesības, tomēr likums neliedz jebkuram cilvēkam publiskajās upēs, ezeros un jūras piekrastē pretendēt uz rūpniecisko zvejas tiesību iegūšanu (zvejas tiesību nomas līguma slēgšanu).
       Ņemot vērā, ka zvejas tiesības saskaņā ar Civillikumu ietver gan makšķerēšanu, gan rūpniecisko zveju, publiskās pieejamības principu publiskajos ūdeņos nodrošina tieši ar makšķerēšanu. Savukārt rūpnieciskā zveja ir limitēts un nopietni regulēts saimnieciskās darbības veids, kuru nosaka šādai zvejai pieejamie zivju resursi. Tieši tas ir iemesls, ka, palielinoties makšķerēšanas aktivitātei, pēdējos gados publiskajās upēs un ezeros ir vērojama tendence rūpnieciskās zvejas pakāpeniskai aizstāšanai ar organizēto (licencēto) makšķerēšanu. Īpaši tas jūtams Latvijas lielajās pilsētās un to tuvumā. Tas nozīmē, ka zivju krājumu izmantošanā publiskajos ūdeņos kļūst arvien grūtāk savstarpēji saskaņot atpūtas un saimnieciskās darbības sfēras. Pieaug gan abpusējais „spiediens” uz zivju krājumiem, gan makšķernieka – zvejnieka „kopējas valodas” atrašanas problēmas.

Tauvas josla – 10 m  

Vēl nedaudz skarot publisko ūdeņu jautājumu, būtu jāatzīmē, ka Civillikums un Zvejniecības likums makšķerniekiem un zvejniekiem dod tiesības ne tikai uz attiecīgo ūdeņu izmantošanu, bet ļauj tiem izkāpt un uzturēties arī krastā, tas ir, izmantot tauvas joslu. Tā ir 20 m josla gar jūras pierasti un 10 m plata josla gar publiskām upēm un ezeriem, kurā likumīgs makšķernieks un zvejnieks drīkst likumīgi un brīvi pārvietoties. Tāpat to var darīt ūdenstūristi, peldētāji un citi atpūtnieki. Tomēr jebkuras citas darbības tauvas joslā ir jāsaskaņo ar attiecīgo zemes īpašnieku. Savukārt zemes īpašniekam nav tiesību apbūvēt vai citādi nosprostot šo ūdens piekrastes joslu. Īpašniekam tas neapšaubāmi ir apgrūtinājums, bet ar šādu prasību tam ir jārēķinās, ja viņa zeme piekļaujas publiskiem ūdeņiem. Kā gan citādi visi Latvijas iedzīvotāji varēs tikt klāt un izmantot savu likumīgo īpašumu – publisko upi, ezeru vai jūras piekrasti? Daudzviet minētā prasība netiek ņemta vērā, un tas ir jāuzskata par likuma tīšu neievērošanu. „Sagrābjot” vai ierobežojot tauvas joslas izmantošanu, notiek netieša valsts īpašuma - publisko ūdeņu „sagrābšana”, jo valsts un tās iedzīvotāji turpmāk vairs nevar nokļūt pie sava īpašuma. Vienlaikus gan pastāv arī sūdzības par makšķernieku un zvejnieku sliktu, neētisku uzvedību un nelikumībām tauvas joslā, bet tas jau būtu materiāls citam stāstam. Ne zemes īpašnieki, ne zvejnieki, ne makšķernieki vai tūristi netiek atbrīvoti no savas atbildības par nelikumīgu rīcību, kā tam ir jābūt tiesiskā valstī.

Valsts zvejas tiesības privātos ūdeņos

Turpinot šī raksta tēmu, mēģināsim aplūkot otru ūdeņu īpašuma formu – privātos ūdeņus. Saskaņā ar Civillikumu Latvijā ir īpaša ūdeņu kategorija, kura ir kā starpposms starp valsts un privāto īpašumu. Paši ūdeņi atrodas privātpersonu īpašumā, bet tas, kas mitinās šajos ūdeņos – zivis, ir pilnīgā valsts kompetencē. Pareizāk sakot, zvejas tiesības šajos ūdeņos pieder valstij un valsts nosaka, kā tās tiek izmantotas. Šajā sakarā Civillikumam ir pievienots otrais pielikums, kurā ir iekļautas 17 upes (gan publiskās, gan privātās) un 207 privātie ezeri, kuros zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. Zvejas tiesību izmantošanu šajos ūdeņos nosaka Zvejniecības likums, kā arī zvejas un makšķerēšanas noteikumi. Piekrastes zemju un ūdeņu īpašniekiem ir līdzvērtīgas iespējas pretendēt uz rūpnieciskās zvejas tiesībām šajos ūdeņos kopā ar visiem citiem vietējiem zvejniekiem un attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem. Tomēr šeit tiem nav paredzēta tieša zvejas tiesību piederība vai kādas citas priekšrocības.
           Minētajā ezeru sarakstā ir ietverti zivsaimnieciski svarīgākie Latvijas ezeri, kuri nav iekļauti publisko ezeru sarakstā. Savukārt upju sarakstā galvenokārt ir uzskaitītas publiskās upes, jo, kā iepriekš bija minēts, saskaņā ar Civillikumu publiskajās upēs zvejas tiesību piederība automātiski ir paredzēta piekrastes zemju īpašniekiem, ja vien kāda no publiskajām upēm nav ierakstīta šeit minētajā otrajā pielikumā. Līdz ar to otrais pielikums ļauj valstij saglabāt pilnu kontroli par rūpnieciskās zvejas regulēšanu un zivju krājumu izmantošanu arī publiskajās upēs.
           Tālāk apskatīsim tikai privātos ezerus, kuros ir valsts zvejas tiesības, jo par publiskām upēm jau tika stāstīts iepriekš. Tātad ūdeņu īpašniekam šeit nav nekādu papildu privilēģiju zivju krājumu izmantošanā. Arī šajos ezeros visiem Latvijas iedzīvotājiem un ārvalstu makšķerniekiem ir atļauta makšķerēšana. Rūpnieciskās zvejas tiesības ir atkarīgas no zvejas limitiem un citiem ierobežojumiem. Atšķirībā no publiskajiem ezeriem, šeit valsts var arī negarantēt zvejas tiesību pieejamību pilnīgi visiem. Īpaši tas attiecas uz rūpniecisko zveju, kurā viss zvejas rīku limits var tikt iznomāts, piemēram, vienam zvejniekam. Tāpat ezeru varētu nomāt vai nu vienīgi makšķerēšanai vai arī zvejai, pilnībā izslēdzot otru zivju krājumu izmantošanas veidu. Tie gan ir tikai piemēri, jo līdz šim privātie ezeri ar valsts zvejas tiesībām tiek apsaimniekoti ļoti līdzīgi publiskiem ezeriem. Bet tieši šādā veidā izpaužas valstij dotās tiesības, jo tā var regulēt zivju krājumu izmantošanu atbilstoši valsts un tās iedzīvotāju interesēm.
           Lai radītu pilnīgu izpratni par šiem privātajiem ezeriem, būtu jāatzīmē, ko tad valsts nav tiesīga tajos darīt. Tā nedrīkst iznomāt šos ūdeņus tādiem mērķiem, kuri nav tieši saistīti ar zivju resursu izmantošanu. Pašvaldības šādus ezerus var iznomāt tikai makšķerēšanai, zvejai un zivju audzēšanai. Salīdzinājumam jāatzīmē, ka publiskos ezerus valsts (pašvaldības) var iznomāt arī jebkuram citam izmantošanas veidam, piemēram, atpūtai uz ūdeņiem, peldvietu organizēšanai, ūdenssportam, ūdensspēka izmantošanai utt.
          Savukārt šeit apskatītajos privātajos ezeros ar zivīm un zveju nesaistītie ūdeņu izmantošanas mērķi paliek tikai privāto ūdeņu īpašnieku ziņā. Līdz ar to ūdeņu īpašnieks varētu pat aizliegt peldēties, vizināties ar laivām, organizēt citus publiskus atpūtas pasākumus, ja tie nav saistīti ar zveju un zivju resursu izmantošanu. Tātad vienīgās privilēģijas šajos ūdeņos ir zvejniekiem un makšķerniekiem, kuri atbilstoši likumdošanai var tajos iegūt savus lomus, kā arī uzturēties 4 m tauvas joslā, kas paredzēta ap privātajiem ūdeņiem.



Privāto ūdeņu īpašumi un zvejas tiesību piederība

          Kā pēdējie un plašākai sabiedrībai vismazāk pieejamie ūdeņi būtu jāmin privātie ūdeņi. Šajā sadaļā tālāk aprakstītā ūdeņu īpašuma piederība un tās saistība ar zemes īpašumiem attiecas arī uz iepriekš apskatītajiem privātajiem ūdeņiem ar valsts zvejas tiesībām.
          Ja atbilstoši Civillikumam ezers vai upe nav iekļauta ne publisko ūdeņu, ne arī to ūdeņu sarakstos, kuros zvejas tiesības pieder valstij, tad šādi ūdeņi ir privātā īpašumā un zvejas tiesības tajos pieder attiecīgo   ūdeņu īpašniekiem.
         Savukārt ūdeņu īpašuma tiesības atbilst Civillikuma 1108.pantam, kas nosaka, ka stāvošie un tekošie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu kopīpašums un katram no viņiem ir tiesības lietot to ūdeņu daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Tas nozīmē, ka ezeram vai upei, kurai ir vairāki kopīpašnieki, katram īpašniekam ar likumu ir dotas ūdeņu lietošanas tiesības.
          Papildus jāatzīmē, ka zemes privatizācijas un reformas gaitā saskaņā ar attiecīgu likumdošanu ir notikusi un arī pašreiz notiek privatizācija tai zemei, kas atrodas zem ūdeņiem. Kaut arī Civillikuma 1108.pants jau nosaka ūdeņu īpašuma piederību, zemes privatizācijas gaitā daudzos gadījumos tas īsti netiek ņemts vērā un veidojas pretrunīgas situācijas. Virs zemes, kas šādā veidā privatizēta, atrodas arī ūdeņi, kas tādejādi nonāk attiecīgo ezera vai upes gultni privatizējušās personas īpašumā. Ja šī persona vai personas ir tās pašas, kurām pieder piekrastes zemes īpašumi, tad sarežģījumi nerodas, bet citos gadījumos rodas nopietnas problēmas, jo ūdeņiem saskaņā ar dažādiem likumiem tiek noteikti dažādi īpašnieki. Piemēram, ja zemes zem ūdeņiem īpašnieks ir persona, kuram nav zemes pie ezera, vai arī šis īpašnieks ir tikai viens no daudzajiem piekrastes zemju īpašniekiem.
     Tomēr jādomā, ka arī šajos gadījumos ūdeņu lietošanas tiesībās jāvadās pēc Civillikuma. Vēlreiz jācitē 1108.pants – “… katram no viņiem ir tiesības lietot to ūdeņu daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei”.
           Ja ūdeņu īpašuma tiesības vēl varētu pieņemt kā dalītu īpašumu – gan piekrastes zemju īpašniekiem (Civillikums), gan arī tā sauktajam jaunajam īpašniekam “no malas” (zemes privatizācijas likumdošana), tad zvejas tiesības tiek noteiktas, tikai balstoties uz Civillikumu. Tā 1113.pants paredz – zvejas tiesības pieder katram sava īpašuma robežās un īpašnieks var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešajām personām zvejot tajās. 1116.pantā skaidri norādīts – kopējos ūdeņos zvejas tiesības pieder katram piekrastes īpašniekam gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā citai zemei.
           Kopumā jāsecina, ka Civillikumā zeme un ūdeņi bija divi savstarpēji nodalīti jēdzieni, jo zeme likuma izpratnē bija tikai līdz krastam un tālāk atradās ūdeņi un nevis zeme zem ūdeņiem. Līdz ar to, ja, privatizējot zemi zem ūdeņiem, netiek ievērotas piekrastes īpašnieku tiesības uz šiem ūdeņiem, tad nākotnē arvien vairāk veidosies jaunas strīdīgas situācijas.
          Atgriežoties pie zvejas tiesībām un izvērtējot Civillikuma normas, var secināt, ka zvejas tiesības kopīpašuma ezeros pieder visiem piekrastes zemju īpašniekiem, bet nevis tā sauktajam īpašniekam “no malas”, kurš pēc būtības varētu pretendēt tikai uz dalītām ūdeņu īpašuma un ūdeņu lietošanas tiesībām. Ja kopīpašumā esoša ezera īpašniekam, kas privatizējis zemi zem ezera, paša zeme nepiekļaujas ezeram, tad, balstoties uz iepriekš analizētajām Civillikuma normām, zvejas tiesību piederība šādam īpašniekam tiešā veidā nav paredzēta. Ir jārēķinās, ka Zvejniecības likums un visa tālākā zivsaimniecības likumdošana ir veidota, balstoties uz Civillikumā noteikto ūdeņu un zvejas tiesību piederību.

Privātā zveja privātos ūdeņos

 Nedaudz detalizētāk izvērtēsim zvejas un makšķerēšanas kārtību privātajos ūdeņos. Pirmkārt, privātajās upēs rūpnieciskā zveja, izņemot dažos gadījumos nēģu zveju, pilnībā ir aizliegta. Attiecīgā upes posma īpašniekam, kurā nēģu zveja tomēr ir atļauta, pieder zvejas tiesības noteiktā zvejas rīku limita ietvaros.
           Privātajās upēs, kurām to garuma dēļ visbiežāk ir ļoti daudz īpašnieku, visiem Latvijas iedzīvotājiem un arī ārzemniekiem ir atļauta makšķerēšana. Šādu atkāpi no īpašnieka vienpusējām tiesībām pieļauj Civillikuma 1113.pants, kā arī to paredz Zvejniecības likums. Šī norma ir saistīta ar zivju krājumu pastāvīgu pārvietošanos upēs, privāto upju tiešu saistību ar publiskām ūdenstilpēm, zivju krājumu aizsardzības un regulēšanas nepieciešamību un citiem faktoriem. Jebkurā gadījumā vienīgie ierobežojošie nosacījumi makšķerēšanai privātajās upēs ir attiecīgie Makšķerēšanas noteikumu aizliegumi, 4 m tauvas joslas limits, kā arī makšķernieka un zemes īpašnieka savstarpējās sapratnes nepieciešamība.
          Pavisam citādi principi darbojas privātajos ezeros. Vienkāršākais šāda īpašuma veids ir viena īpašnieka ezers, kas atrodas tikai viena zemes īpašnieka zemes robežās. Šeit zvejas un makšķerēšanas iespēju izmantošanu attiecīgo noteikumu un limitu robežās regulē tikai pats īpašnieks. Pat tauvas josla ap šādu privāto ezeru nav jānosaka, jo to izmanto tikai viens īpašnieks vai arī tā atļauju saņēmusī persona.

Savukārt, lai veiktu rūpniecisko zveju kopīpašuma ūdeņos, kuriem pieguļ vairāku (vismaz divu) piekrastes zemes īpašnieku zemes, attiecīgajā pašvaldībā ir jānoskaidro konkrētajā ezerā noteiktais zvejas rīku limits. Limits tiek noteikts kā tīklu kopgarums metros un katrus 30 m no tīklu garuma var aizstāt ar vienu zivju murdu. Ezeros, kuri ir mazāki par 10 ha, ir noteikts standarta limits – 75 m tīklu kopgarums, un šeit izņēmuma kārtā kopējo tīklu garumu var aizstāt ar 3 murdiem. Tālāk visiem kopīpašuma ūdeņu īpašniekiem ir jāvienojas par ezeram noteiktā limita savstarpējo sadali. Jāsastāda vienošanās un jāiesniedz attiecīgajai pašvaldībai. Tad katram īpašniekam pašvaldībā jānokārto maksa par   rūpnieciskās zvejas tiesību izmantošanu un jāsaņem zvejas licence reģionālajā vides pārvaldē. Nekādi citi dokumenti privātajos ūdeņos nav vajadzīgi, pietiek ar šo licenci, ja vien zveju neveic juridiska persona. Teritoriju, kurā drīkst zvejot katrs no īpašniekiem, nosaka jau pieminētais Civillikuma 1116.pants – tuvāk savai nekā cita zemei. Tomēr īpašniekiem, vienojoties par limitu sadali, būtu jāvienojas arī par zvejas rīku izvietošanas vietu un zvejas teritoriju sadali. Ministru kabineta noteikumos par zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos ir piedāvāti arī kritēriji, kurus īpašnieki varētu pielietot, lai savstarpēji vienotos. Noteiktu shēmu šeit nav, jo katra situācija ir atšķirīga. Piemēram, daļa īpašnieku saskaņā ar vienošanos var arī atteikties no sev piederošām zvejas tiesībām. Kopīpašuma ezerā rūpniecisko zveju var veikt tikai paši īpašnieki vai arī personas, kuras no īpašniekiem nomā zvejas tiesības vai ir pilnvarotas zvejot īpašnieka vārdā. Šīs personas, pamatojoties uz attiecīgo līgumu vai pilnvarojumu, pašas var kārtot jautājumus, kas saistīti ar maksu par rūpnieciskās zvejas tiesību izmantošanu, un pašas saņemt zvejai nepieciešamās licences.

        Makšķerēt kopīpašuma ezerā var tikai ar attiecīgā īpašnieka atļauju un tuvāk atļaujas devēja nekā cita zemei. Protams arī šajā gadījumā īpašnieki varētu savstarpēji vienoties un nenoteikt tik stingrus teritoriālus ierobežojumus citām personām, kuras makšķerē to kopējā īpašumā. Arī privāto ūdeņu īpašniekam vai citiem makšķerniekiem, kas makšķerē šajos ūdeņos, ir jāievēro makšķerēšanas noteikumi un ir nepieciešama makšķerēšanas karte. Maksu par makšķerēšanu privātajos ūdeņos to īpašnieks var prasīt tikai tad, ja attiecīgajā ezerā atbilstoši zvejniecības likumdošanas prasībām ir ieviesta licencētā makšķerēšana.

Īpašuma tiesības uz zivīm

Tiem, kas zvejo un makšķerē Latvijas ūdeņos, būtu jāapzinās, kurā brīdī zivis, kas brīvi dzīvojušas ezerā, upē vai ūdenskrātuvē, pēkšņi kļūst par kādas personas privāto īpašumu. Sākumā jāatzīmē, ka 2001.gada beigās tika veikti grozījumi Zvejniecības likumā, kas nomainīja likuma iepriekšējo normu, kurā bija noteikts, ka visi iekšējo ūdeņu (upju un ezeru) zivju resursi pieder valstij. Tagad likums paredz īpašuma tiesības uz zivīm, un par konkrētās zivs īpašnieku var kļūt katrs zvejnieks vai makšķernieks, kurš to likumīgā kārtā ir noķēris.< Tomēr līdz pat brīdim, kamēr zivs ir nonākusi zvejnieka vai makšķernieka rokās, tā ir pilnīgi brīva un nepieder nevienam. Tas attiecas arī uz zivīm, kuras tikai īsu mirkli paviesojas pie makšķernieka un tad atkal ļoti veikli atgriežas savā ierastajā vidē – ūdenī. Šajā gadījumā makšķernieks sekundes simtdaļu var justies kā zivs likumīgais īpašnieks, bet pēc tam parasti kļūst ļoti skumīgs. Īstenībā tam būtu jāpriecājas, jo makšķernieku stāstos viņš vēl ilgi varēs aprakstīt savu vislielāko zivi. Tādēļ neskaudīsim mātei Dabai tās īpašumus, jo viņa vienmēr būs bagātāka par mums, lai arī kā mēs censtos to pārspēt. Dažreiz viņas īpašumā atgriežas vai nonāk arī cilvēku loloti un izaudzēti zivju mazuļi. Tas notiek dabisko zivju krājumu papildināšanas gadījumos, kurus veic valsts zivju audzētavas, kā arī ūdenstilpju apsaimniekotāji, nomnieki un īpašnieki. Līdz pat ūdens krastam zivju mazuļi ir to personu īpašumā, kuras šīs zivis ir izaudzējušas vai nopirkušas, bet, nokļūstot upes vai ezera ūdeņos, tās atkal kļūst par Latvijas dabas sastāvdaļu. Mākslīgi pavairotie zivju mazuļi sajaucas ar saviem brīvībā augušajiem brāļiem, tie apēd cits citu, aizceļo uz plašākiem un dziļākiem ūdeņiem, uzķeras uz āķa vai sapinas tīklos, bet varbūt pat sasniedz cienījamas zivs cienījamu vecumu. Bijušo mazuļu bijušais īpašnieks, lai arī kā gribētu, nevar izsekot to tālākajam dzīves ceļam. Rūpes par viņa zivīm ir uzņēmusies daba – tā viņas baros, dos pajumti un sargās. Līdz pat tam brīdim, kad piepildīsies mums tik ļoti gribētais un pievilcīgais sakāmvārds – dots devējam atdodas.
          Tomēr zvejnieki un makšķernieki jābrīdina, ka Zvejniecības likums paredz arī īpašus gadījumus, kuros ūdeņos diezgan brīvi mītošās zivis var piederēt ļoti konkrētiem īpašniekiem. Tās ir zivis, kas tiek turētas un audzētas specializētās zivju audzētavās un zivju dīķos. Šajā gadījumā īpašnieks mākslīgi uztur attiecīgo ūdeņu zivju krājumus – tas ir pavairo, piebaro un ārstē zivis, kā arī regulē to skaitu katrā audzēšanai paredzētajā dīķī vai baseinā. Daudzi ir dzirdējuši tādus specifiskus nosaukumus, kā ziemošanas, barošanās, vaislinieku un karantīnas dīķi. Dīķi tiek nolaisti, tīrīti, kaļķoti, zivis pārlaistas no viena dīķa otrā. Šeit vairs nedarbojas vispārējie dabas likumi. Nedarbojas arī attiecīgās Zvejniecības likuma normas, kuras regulē rūpniecisko zveju un makšķerēšanu. Dīķu vai zivju audzētavas īpašnieks ir vienīgais noteicējs par to, kad un kādā veidā tiks izmantotas viņa izaudzētās un īpašumā esošās zivis. Protams, tam ir jāievēro citi likumi, kas regulē uzņēmējdarbību, veterinārmedicīnu, vides aizsardzību, nodokļu jautājumus un citas tikpat svarīgas lietas. Īpašnieks var prasīt jebkādu samaksu par makšķerēšanu un laivu īri savos dīķos, bet tomēr nedrīkst aizmirst nomaksāt visus tam paredzētos nodokļus par makšķerēšanai sniegtajiem pakalpojumiem. Runājot par dīķiem un zivju audzētavu mākslīgām ūdenstilpnēm, nevajadzētu tās jaukt ar dabiskiem ūdeņiem – upēm, ezeriem, ūdenskrātuvēm. Dažreiz pat HES ūdenskrātuves vai tā saucamos dzirnavu dīķus mēģina ieskaitīt dīķu vai kādā citā īpašā ūdeņu kategorijā. Tomēr saskaņā ar Civillikumu visas upes ar visiem to aizsprostiem un ūdenskrātuvēm vienalga ir un paliek tikai upes, uz kurām ir attiecīgi izveidoti ūdeņu uzpludinājumi.

 Nobeigumā jāatzīmē, ka visu jautājumu traktējums un problēmu skaidrojums dots tikai no zivsaimniecības nozares speciālista viedokļa, tāpēc sarežģītā situācijā nonākušiem zvejniekiem, makšķerniekiem vai piekrastes zemju īpašniekiem vislabāk būtu saistīties ar profesionāliem juristiem, kuri spētu iedziļināties attiecīgajā likumdošanā vai arī strīdīgā jautājuma niansēs.

 


Raksts sagatavots publicēšanai gadagrāmatā „Latvijas zivsaimniecība 2002” un ievietots šajā lapā ar autora Normunda Riekstiņa laipnu atļauju.