Lašveidīgās zivis un zivju sistemātika
Jānis Stikuts, 1984., papildināts 2023.
Atkarībā no bioloģisko pazīmju kompleksa visa dzīvā pasaule, tai skaitā arī zivis, tiek iedalīta grupās. Lejupslīdošā kārtībā tās dalās tipos, klasēs, kārtās, dzimtās, ģintīs, sugās. Par sistemātisko pamatvienību tiek uzskatīta suga. Bez tam zinātniskajā literatūrā līdztekus konkrētās zivs nosaukumam attiecīgajā valodā gandrīz vienmēr tiek dots arī tās latīniskais nosaukums, kas raksturo zivs vietu sistemātikā. Latīniskais nosaukums aizvien biežāk tiek izmantots arī literatūrā makšķerniekiem – amatieriem. Tas dod iespēju plašākam makšķernieku lokam gūt precīzāku priekšstatu par zivi. Jo ne katrs sapratīs, par ko iet runa, ja makšķerēšanas noteikumos būs doti tikai nacionālie vai vietējie zivju nosaukumi, tādi kā "čevica", "išhans" sjomga, kumža, golecs u.tml.
Strauta forele, piemēram, mūsdienu klasifikācijā ieņem sekojošu vietu: Salmonidae dzimta – lašveidīgie, Salmo L. ģints – cēlie laši, Salmo trutta L. suga - taimiņš, Salmo trutta m. fario L. pasuga – strauta forele.
Lašveidīgās zivis viegli maina dažus paradumus un ārējo veidolu atkarībā no apkārtējās vides – dzīves vietas biotopa, tādēļ to sistematizēšana zināmā mērā ir apgrūtināta. Visbiežāk atšķirības sistematikā nosaka tas, vai lašveidīgos uzskata par dzimtu vai virsdzimtu. Ja par pamatu pieņem, ka lašveidīgie veido atsevišķu Salmonidae dzimtu, tad tajā var iekļaut trīs apakšdzimtas: pamata/īstie lašveidīgie - Salmoninae, sīgas – Coregoninae un alatveidīgie – Thymallinae. Turpmāk pamatā tiks apskatītas pamatlašveidīgo un alatveidīgo apakšdzimtu zivis. Šajās divās apakšdzimtās apvienotas visas nozīmīgākās lašveidīgās zivis, kas ir makšķerēšanas galvenie intereses objekti.
Lielākā no minētajām apakšdzimtām ir pamatlašveidīgo apakšdzimta, kas ietver sešas sugas: cēlos lašus – Salmo, taimiņus – Hucho, ļenokus – Brachymystax, palijas - Salvelinus, Klusā okeāna lašus – Oncorchynchus un Ohridas lašus – Salmothymus (sastopami tikai Ohridas ezerā Dienvidslāvijā).
Cēlo lašu ģints Salmo ietver veselu virkni sugu, no kurām visizplatītākās ir:
S. salar – Atlantijas lasis (pie tās pieskaita arī Baltijas lasi);
S. trutta – taimiņš ar daudzveidīgām pasugām;
S. clarkii – "sarkanrīkles" lasis;
S. mykiss – "mikiža" jeb Kamčatkas lasis;
S. ischchan – Sevana forele jeb "išhans".
Taimiņu ģinti – Hucho pārstāv trīs sugas:
H. hucho – Donavas taimiņš;
H. taimen – Sibīrijas jeb vienkāršais taimiņš;
H. perri – Sahalīnas taimiņš jeb "čevica".
Ļenoku ģinti - Brachymystax pārstāv faktiski tikai viena suga – B. lenok – ļenoks.
Palijas ģinti – Salvelinus pārstāv sekojošas visizplatītākās sugas:
S. alpinus – parastā jeb arktiskā palija;
S. fontinalis – Amerikas palija;
S. namaycush – Kanādas palija;
S. leucomaenis – kundža;
S. drjagini – Drjagina palija.
Klusā okeāna lašu ģints – Oncorchynchus ietver sekojošas sugas:
O. gorbuscha – kuprlasis;
O. keta – ketlasis;
O. nerka – sarkanais jeb nerka;
O. kisutch – kižučs;
O. tschawytscha – čaviča, činuks, karaliskais lasis;
O. masou – sima.
Thymallinae apakšdzimtu pārstāv alatas Thymallus ģints, kas, savukārt, ietver vairākas sugas:
Th. thymallus – Eiropas alata;
Th. arcticus – Sibīrijas ( Baikāla) alata;
Th. brevirostris – Mongolijas alata;
Th. grubei – Amūras alata.
Kā jau iepriekš minēts, lašveidīgo zivju sistemātiku nemitīgi papildina jaunas ziņas. Dažos gadījumos, kad no jauna ieviestās pasugas vai sugas nav plaši izplatītas vai to ieviešanas pamatotība nav pietiekami skaidra, te tās tiek izlaistas.
Lašu dzimtas bioloģija un ekoloģija.
Mūsu ūdenstilpnēs sastopamas divas lašveidīgo zivju formas - jūras un saldūdens. Jūras forma ir anadromās jeb, tā saucamās, caurceļotājas zivis, kas savas dzīves lielāko daļu pavada jūrā un atgriežas saldūdenī nārstot, savukārt šo zivju saldūdens forma visu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpnēs.
Eiropā makšķernieku vidū populārākās ir cēlo lašu ģints zivis, īpaši lasis jeb Atlantijas lasis Salmo salar, caurceļotājs taimiņš jeb jūras forele Salmo trutta trutta, Ziemeļeiropā arī taimiņa ezera forma – ezera forele Salmo trutta m. Lacustris un taimiņa upes forma jeb, kā to visbiežāk sauc, - strauta forele Salmo trutta m. fario.
Atlantijas lasis Salmo salar
Atlantijas laša dzīves cikls ir tipisks anadromām zivīm. To var iedalīt vairākos periodos, no kuriem visizteiktākie ir upes periods, barošanās periods un vairošanās periods. Attiecībā uz caurceļotājām zivīm makšķerniekus visvairāk interesē ziņas par laika posmiem, kad tās atrodas makšķerniekiem pieejamās vietās, proti, upēs. Faktiski tie ir upes un vairošanās periodi. Upes periods ietver laiku sākot no ikru apaugļošanas līdz mazuļu aizceļošanai uz barošanās vietām. Vairošanās periodā iekļauj nārsta migrācijas un nārsta etapus. Visu caurceļotāju zivju makšķerēšana parasti notiek vienīgi nārsta migrācijas jeb zivju iešanas laikā. Šajā laikā tās kļūst pieejamas un kā makšķerēšanas objekti ir vislabākajā kondīcijā. Nārsta laikā zivis parasti tiek saudzētas.
Lasis nārsto rudenī. Tā nārsts notiek zīmīgās, straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir 2-8° C . Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši ir tikai lielākajās upēs kā Daugava, Gauja, Venta, Salaca un šo upju pietekās, un ļoti reti arī tieši jūrā vai jūras līcī ietekošās upēs. Pārējās upēs sastopamie ir lasim līdzīgie taimiņi. Ikrus lasis nērš salīdzinoši nelielu skaitu, parasti 5-20 tūkst., retāk līdz 40 tūkst. ikrus, un mātītes tos ierok vietās ar akmeņaini-oļainu grunti. Inkubācijas periods vidēji ilgst 120-180 dienas. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Jau pirmajā vasarā laša mazuļi iegūst raksturīgu ārieni un košu nokrāsu. Laša mazuļus upes perioda laikā gandrīz nevar atšķirt no strauta foreļu mazuļiem, tādēļ tos visus mēdz dēvēt par forelītēm. Mazuļi uzturas nārsta vietu tuvumā, kur pamatā pārtiek no ūdenskrātuves dibena organismu mazajām formām – knišļu, trīsuļodu, viendienīšu un strauteņu kūniņām, kāpuriem un ‘nimfām’, kā arī no citas barības, kas iekļūst ūdenī no piekrastes augiem. Plēsīgs dzīves veids, proti, uzbrukumi zivīm, vērojams reti. Barošanās un augšana visintensīvāk noris vasarā, ziemā - pavisam niecīgi.
Laša mazuļu lielums atkarībā no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā novietojuma var būt dažāds. Viena vecuma zivīm var būt lielas atšķirības svara un garuma ziņā. Otrā gadā mazuļi sasniedz 8-12 cm garumu, trešā gadā – 14-20 cm garumu. 15-20 cm garumā tie sāk sudraboties, kas vēsta par upes perioda noslēgumu un drīzu migrēšanu uz jūru (ezeru). Šajā periodā mazuļus dēvē par smoltiem. Dažādām laša populācijām upes perioda ilgums ir atšķirīgs. Ūdenstilpnēs, kas atrodas vairāk ziemeļos, tas var sasniegt 3-4 gadus, turpretim citās – 1-2 gadus.
Upes perioda laikā līdz pat apsudrabojumam lašu mazuļus vizuāli ir grūti atšķirt no foreles un taimiņa mazuļiem. Par raksturīgākajām pazīmēm lašu mazuļu atšķiršanai tiek uzskatītas lielās krūšu spuras, kas aizsniedz muguras spuru un dziļš astes spuras šķēlums. Daudzi speciālisti uzskata, ka forelēm ir vairāk sarkano plankumu, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Savukārt lašu mazuļiem tie gandrīz visi atrodas uz sānu līnijas, bet taimiņam – abās sānu līnijas pusēs un tās tuvumā. Var piebilst, ka lašu mazuļa taukspura vienmēr ir pelēka, bet forelei un taimiņam – oranža vai ar sarkanu galiņu. To der zināt ne tikai zinātniskos nolūkos. Pasaulē vēl ir vietas, kur foreļu ķeršana atšķirībā no lašu ķeršanas nav reglamentēta, tādēļ makšķerniekam jāprot atšķirt, vai viņš ir noķēris strauta foreli vai laša mazuli, kaut gan der atcerēties, ka Latvijas upēs arī foreles, kas mazākas par 30 cm, nedrīkst ķert. Nevērība šajā jautājumā noved pie tā, ka makšķernieki, īpaši ziemeļu rajonos, izķer lašu mazuļus, neatšķirot tos no strauta forelēm. Lašu mazuļiem arī bez tā ir gana savu dabisko ienaidnieku, pirmkārt līdaka, asaris, alata un vēdzele. Īpaši neaizsargāti ir mākslīgi izaudzētie zivju mazuļi. Tie bieži kļūst par vieglu laupījumu kā zivīm un putniem, tā arī mazzinošiem makšķerniekiem.
Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts, un tie dodas lejup pa upi uz jūru vai ezeru (ezera lasis), kur uzsāk plēsīgu dzīves veidu un īsā laikā iegūst pieaugušas zivs formu un krāsojumu. Te lasis pavada savas dzīves visnoslēpumaināko un vismazāk izpētīto periodu, kas ilgst līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Laša jūras formas barošanās rajoni no dzimtajām upēm var atrasties ievērojamā attālumā, kas aprēķināms kilometru tūkstošos (piemēram, Norvēģijas piekrastes lasis ir sastopams pie Labradora krastiem). Tomēr Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, kuras migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota.
Pēc pirmā jūrā pavadītā gada Baltijas lasis, kas pieder pie visātrāk augošajām formām, sver aptuveni 3 kg, pēc otrā gada – aptuveni 7 kg, pēc trešā gada - jau 10 kG. Citām populācijām šie rādītāji var būt gluži atšķirīgi. Barošanās perioda beigās svara pieaugums mazinās. Lasis barošanās periodā piekopj plēsīgu dzīves veidu, tā ēdienkartē dominē sīkās zivis – repsis, salaka, stagars, reņģe.
Barošanās perioda ilgums, līdz lasis sasniedz dzimumgatavību un atgriežas nārsta vietās, ir atkarīgs no populācijas, genotipa un ārējiem nosacījumiem un var ilgt 1,5 – 7 gadus. Tomēr zivju vairākums nārsta vietās atgriežas pēc 1,5-3,5 barošanās gadiem, sverot atbilstoši no 1,5-3 līdz 8-13 kG. Pēc 5-6 barošanās dzīves gadiem laša svars pārsniedz 20 kG, tomēr tik "vecu" eksemplāru ir maz. Lai gan ir ziņas par noķertiem lašiem līdz pat 47 kG, par maksimālo svaru tiek uzskatīti 40 kG. Salmo ģints laši atšķirībā no Klusā okeāna lašiem var nārstot līdz pat 5 reizēm, taču sakarā ar intensīvu lašu ieguvi upēs, jūrās un okeānos atkārtoti nārstojošas zivis sastopamas reti (līdz 10% no visām nārstojošajām). Šī paša iemesla dēļ pēdējos gados mūsu ūdenstilpnēs reti ir noķerti eksemplāri , kuru svars pietuvotos maksimālajam (oficiālais pasaules rekords – 35,89 kG, ko 1928.gadā Tanas upē (Norvēģijā) uzstādija H.Heinriksons). Te vietā būtu piemetināt, ka Latvijas upēs, galvenokārt Salacā un Gaujā, malu makšķernieki katru gadu pamanās noķert milzu lašus. Pēc neoficiālām ziņām Gaujā ar amatieru makšķerrīkiem ir noķerti milzu eksemplāri. Visai ticamas ir ziņas par lašiem svarā 32-36 kG, kā samēra ticama ir jāvērtē arī ziņa par 42 kG smagu lasi, kurš Gaujā nelegāli tika noķerts 1996.gadā.
Pēc dzimumgatavības sasniegšanas laša dzīvē iestājas vairošanās periods, kas aizsākas ar nārsta migrāciju. Nārstot lasis no barošanās rajoniem atgriežas savā dzimtajā upē. Eksistē daudzas hipotēzes par to, kā laši orientējas, taču par to galvenajiem orientieriem daudzi pētnieki uzskata nārsta upju jūras straumju un noteču plūdumu, kam piemīt savdabīga un zīmīga garša un smarža, ko uztver laša augsti attīstītie ožas orgāni . Katrā gadījumā laša spējas atgriezties dzimtaja upē ir jāatzīst par apbrīnojamām.
Ūdenstilpes, kurās ienāk laši, zināmā mērā atšķiras no tām, kurās mīl uzturēties foreles. Tā kā laša ķermenis ir izteikti slaids un lielākā mērā nekā forelei piemērots, lai atrastos stiprā straumē bez lieliem enerģijas zaudējumiem, laši visbiežāk ienāk vidējās un lielās upēs ar pietiekoši spēcīgu un stabilu straumi. Pēc ienākšanas upē lasis pārstāj baroties un visu turpmāko laiku pārtiek no iepriekš uzkrātiem resursiem. Tieši nepieciešamība veikt lielu nārstošanas migrāciju, kas saistās ar milzīgu enerģijas patēriņu, nosaka augsto laša gaļas kvalitāti. Nārsta migrācijas sākumā tā satur lielu skaitu dažādu vitamīnu, olbaltumu un tauku. Tieši šādi, tikko ienākušie laši ir visinteresantākais makšķerēšanas objekts gan enerģijas pārpilnās uzvedības, gan arī gastronomiskās vērtības dēļ. Taču tuvojoties nārsta vietām un laikam, uzkrātā enerģija rūk, attiecīgi arī gaļas kvalitāte mazinās. Piemēram, ja jūrā laša gaļā ir aptuveni 11% tauku, tad tieši pirms nārsta to daudzums mazinās trīskārt. Tāpat ievērojami svara zaudējumi vērojami arī nārsta laikā, sasniedzot pat 50-60% no sākotnējā.
Laša ienākšanas upē laiks atkarīgs no veselas faktoru virknes, bet pirmām kārtām no ūdenskrātuves ģeogrāfiskā izvietojuma. Piemēram, Īrijā tā saucamā pavasara ienākšana upē vērojama jau janvārī-februārī, Baltijā - aprīlī un maijā, bet Kolas pussalā - tikai jūnijā. Ienākšana upēs sākas tūlīt pēc upju atbrīvošanās no ledus, bet noslēdzas rudenī pēc vižņu parādīšanās. Te jāatzīmē, ka jūras lašu rasi var iedalīt divās grupās. Pirmā ienāk upēs pavasarī un vasarā un nārsto tai pašā gadā. Otrā ienāk upēs rudenī un nārsto nākošā gadā. Atbilstoši tam makšķernieku vidū figurē termini pavasara un rudens laši. Proporcijas starp zivju daudzumu, kas dodas nārstot pavasarī un rudenī, atsevišķās populācijās ir dažādas. Saldūdens rases populāciju vairākums nārsto tai pašā gadā. Pavasara lašus nav grūti atšķirt no rudens zivīm. Tā kā pirmajai nepieciešams līdz nārsta sākumam vēl ilgu laiku kavēties upē, tā ieejot upē ir uzbarotāka ,platāka un atbilstoši smagāka. Pretēja aina vērojama rudenī - tikko ienākušās zivis ir labākā kondīcijā nekā tās, kuras jau ilgu laiku ir upē.
Zivju skaits, kas uzsāk ienākšanu upē pavasara un vasaras periodā, te palielinās, te samazinās. Lielā mērā tas saistīts ar reģiona klimatiskajām īpatnībām un nārsta upes upes straumes plūdumu. Vislielākā zivju iešana vērojama pavasara un vasaras plūdu laikā; straumes stiprumam pavājinoties, tā mazinās, bet, pavājinoties ievērojami, - tiek pārtraukta pilnīgi. Vidējās un nelielās upēs zivju iešana palielinās arī pēc ilgstošiem lietiem. Līdzīga parādība vērojama arī regulētās upēs: lielā straumē lasis tiecas augšup pa upes tecējumu. Tā kā zināmu iespaidu uz upes plūdumu atstāj arī vējš, tad arī tas spēj ietekmēt laša iešanu diennakts laikā.
Arī pēc lašu ienākšanas upē to virzība augšup un uzvedība ir saistīta ar upes ūdeni. Ja upes ūdens līmenis sāk ievērojami kristies, zivs, sasniegusi nārsta vietas, nolaižas lejup un uzturas bedrēs/iedobēs vai ūdens klajumos. Kad līmenis stabilizējas, lasis atkal dodas pa straumi augšup un līdz nārstošanai paliek nārsta vietu tuvumā. Tomēr straujas ūdens plūduma izmaiņas, kādas ir vērojamas elektrostaciju aizsprostu tuvumā, gala rezultātā negatīvi ietekmē zivju iešanu: zivs, acīmredzot jūtot šādu svārstību neizbēgamību, cenšas izvairīties no upes vietām ar straujām ūdens līmeņa maiņām. No nārsta vietu izvietojuma ir atkarīgi laša ienākšanas upē termiņi. Zivis, kuru nārsta vietas atrodas upes augštecē, ienāk agrāk, lai pagūtu nokļūt līdz nārsta vietām, pēdējās ienāk zivis, kuras nārsto lejtecē. Lašu pārvietošanās augšup pa upi ir atkarīga no daudziem faktoriem. Parasti tie veic 2-5 km diennaktī. Taču ir zināmi arī gadījumi, kad laši pārvietojas ar ātrumu 40-50 km diennaktī. Visintensīvāk zivju iešana noris naktī.
Tūlīt pēc sarežģītu upes posmu pārvarēšanas lasis apstājas īsai atpūtai, šim nolūkam izmantojot bedres un vietas ar mierīgu un vienmērīgu ūdens tecējumu. Ja upē ir gari sēkļi, reizēm laša apstāšanās vietas var atrast šo sēkļu vidū, tāpat arī bedrēs, kas atrodas aiz ūdenskritumiem un sēkļiem ar strauju tecējumu, kur lasis nogaida uz labvēlīgākiem apstākļiem ,lai tad turpinātu savu ceļu augšup. Vislielākos īpatņus var sastapt dziļās un mierīgās ūdenskrātuves vietās, kur ir pietiekami liels skābekļa sastāvs, piemēram, galvenās straumes tuvumā, bet, ja tā nav īpaši spēcīga, arī tieši tajā. Lasis mīl uzturēties aiz galvenajā straumē dziļi un reti gulošiem laukakmeņiem. Kad laša iešana uz laiku ir pārtraukta vai lasis ir sasniedzis savas nārsta vietas, to var sastapt salīdzinoši seklās vietās. Ūdens līmenim saglabājoties nemainīgam, lasis katrreiz izvēlas vienas un tās pašas vietas. Makšķerniekiem tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Reiz iepazīstot upi un atrodot lašu tipiskās vietas, turpmāk var ievērojami saīsināt zivju meklēšanas laiku. Bez tam par laša atrašanos kādā noteiktā upes posmā liecina tā lēcieni. Turklāt pēc tiem var noteikt arī to, kad zivs ir ienākusi upē. Baltā nokrāsa un augsti, spēcīgi lēcieni raksturīgi zivij, kura upē ienākusi nesen un vēl ir saglabājusi savu labāko kvalitāti. Pietuvojoties nārsta vietām un palielinoties laikam, kas pavadīts saldūdenī, laša enerģija izsīkst un divcīņa ar to vairs nerada interesi. Ārēji lasis kļūst tumšāks un iegūst sarkanīgu nokrāsu, tēviņa apakšžoklis aizvien vairāk sāk līdzināties āķim. Ievērojami mazinās arī gaļas vērtība. Tādēļ lašus visinteresantāk ķert ir upju lejtecēs, bet pirms paša nārsta to darīt no sportiskā viedokļa ir bezjēdzīgi, arī no likuma viedokļa tas parasti ir stingri aizliegts.
Jūras forele vai taimiņš - Salmo trutta trutta
Taimiņš - Salmo trutta trutta. Izplatīts upju baseinos, kas ieplūst Eiropas piekrastes jūrās, kā arī Kaspijas, Arāla un Melnajā jūrā. Pēc izskata tas ir līdzīgs lasim, tik vien ķermenis taimiņam ir it kā saspiests, platāks astes kāts, melni plankumi arī zem sānu līnijas (lasim parasti ir maz vai nav plankumu zem sānu līnijas), astes spura ar vāju iecirtumu vai bez tā. Taimiņš ir migrējoša zivs, kas nārsto upēs. Taču barošanās periodā lielas migrācijas neveic un uzturas jūrā upju ieteku rajonos. Atšķirībā no lašiem, taimiņš nepārtrauc barošanos nārsta laikā. Taimiņu vidū var konstatēt arī “pavasara” un “ziemas” zivju grupas. Taimiņu nārsts notiek tāpat kā lašiem. Atkarībā no reģiona nārsta laiks var ievērojami atšķirties — no septembra līdz februārim. Nērš 4-15 tūkstošus ikru. Juvenīlā stādijā taimiņu upes periods (barošanās, augšana un migrācija uz jūru) risinās līdzīgi kā lašu mazuļiem. Barošanas periodā taimiņa augšana ir nedaudz lēnāka nekā lašiem. Taimiņš, kas sver 6-7 kg, jau tiek uzskatīta par lielu, tā parastais svars ir 1-5 kg. Tomēr dažas taimiņa formas, kas dzīvo dienvidu jūrās, sasniedz iespaidīgus izmērus. Piemēram, tā sauktais Kaspijas lasis Salmo trutta caspius, kas nārstot dodas Kuras upē, sasniedz 50 kg svaru. Tajā pašā laikā migrējošās taimiņa formas dažās Kolas pussalas upēs sver tikai 0,6–1,2 kg.
Strauta forele - Salmo trutta m. fario
Strauta forele - Salmo trutta m. fario ir viena no visbiežāk sastopamajām lašu zivīm Eiropas ūdeņos. Pētnieki uzskata, ka strauta forele ir jūras foreļu (taimiņa) rezidentā forma. Citiem vārdiem sakot, migrējošās, ezera un strauta foreles ir taimiņa pasugas. Pierādījums tam ir viņu izskats. Piemēram, upju sezonā migrējošos taimiņus jeb jūras foreles un īpaši ezera foreles ir vizuāli grūti atšķirt no strauta forelēm. Daži pētnieki min, ka, pārejot uz ezera režīmu, sarkanie plankumi pazūd vai kļūst bāli vai brūni. Tajā pašā laikā ziemeļu ezeros, kuriem nav savienojuma ar upēm vai strautiem, dažkārt var atrast vienā vietā seksuāli nobriedušas foreles gan ar, gan bez sarkaniem plankumiem. Tas norāda, ka sarkano plankumu esamība vai neesamība ne vienmēr var kalpot par pietiekamu pazīmi ezera foreļu identificēšanai. Pētnieki atzīst, ka abas šīs formas - ezera forele un strauta forele - ir ļoti plastiskas un viegli mainās viena otrā. Makšķerēšanā strauta forele ir īpaši populāra, un tieši šo formu makšķernieki sauc vienkārši par foreli.
Ārēji strauta forele ir viena no skaistākajām lašveidīgajām zivīm. Viņas ķermenim, kas pārklāts ar melniem un sarkaniem plankumiem, var būt gandrīz visa varavīksnes krāsu gamma. Atšķirībā no laša un taimiņa foreles visu savu dzīvi pavada saldūdens ūdenstilpēs, galvenokārt, upēs un ūdenskrātuvēs ar relatīvi aukstu ūdeni. Kā jau minēts, foreļupju upju klāsts ir plašāks nekā taimiņiem un lašiem. Tas dzīvo arī to upju baseinos, kurās kādreiz dzīvoja taimiņi un laši, bet tagad dažādu iemēslu dēļ neienāk. Šādi baseini ietver daudzas upes Eiropas ziemeļrietumos un ziemeļos, Karpatu, Kaukāza un Krimas kalnu upes. Strauta forele izvairās no ūdenskrātuvēm, kur ūdens temperatūra paaugstinās virs 20-21°C, tās uzturas galvenokārt tīros un ar skābekli bagātos ūdeņos. Visbiežāk sastopams divos dažādos biotopos. Pirmajam ir raksturīga vāji attīstīta pārtikas bāze, tajā ietilpst upes un strauti ar salīdzinoši aukstu ūdeni, kas plūst kalnainos un kalnainos apgabalos, kā arī upes un strauti, kas atrodas ziemeļu reģionos ar īsu vasaru un attiecīgi īsu augšanas sezonu. Parastais foreļu svars šajos upju baseinos reti pārsniedz 0,5 kg. Otrajam biotopam ir raksturīga labi attīstīta pārtikas bāze, tajā ietilpst upes un strauti vai to posmi, kas atrodas līdzenos apgabalos un zemienēs. Šādos baseinos foreles, kā likums, ir daudz lielākas, 1–1,5 kg svars nav tik neparasts, un labvēlīgos apstākļos var atrast īpatņus, kas sver līdz 5 kg.
Strauta forele nārsto rudens-ziemas periodā, atkarībā no reģiona nārsta laiks ir no oktobra līdz februārim. Strauta forele nērš nelielu skaitu ikru — līdz vairākiem tūkstošiem. Tā neveic lielas migrācijas, visu savu dzīvi, ja vide to atļauj, pavada tuvu nārsta vietām. Tikai lielākās zivis ziemā un sekla ūdens periodos pārvietojas uz dziļākām vietām. Strauta forele barojas gandrīz nepārtraukti, tikai tās aktivitāte mainās atkarībā no gada laika, diennakts laika un citiem apstākļiem. Barošanas aktivitāte, piemēram, samazinās tieši pirms nārsta, laikā, kad paaugstinās ūdens temperatūra vai pazeminās skābekļa līmenis, un arī ziemā. Jaunās foreles galvenokārt barojas ar maziem vēžveidīgajiem, kukaiņiem un to kāpuriem. Lieli īpatņi piekopj plēsonīgu dzīvesveidu, viņu uzturā dominē lielāki objekti – zivis, vardes, mazie zīdītāji u.c. Strauta forele parasti sasniedz dzimumbriedumu 3-4 gadu vecumā, kad tās garums ir 20-25 cm, lai gan atsevišķos gadījumos dzimumbriedumu var būt sasnieguši tikai 12-15 cm gari indivīdi.
Pie forelēm nereti kļūdaini pieskaita arī Sevana foreli vai išhanu, kas veido patstāvīgu sugu - Salmo ischchan un ir ļoti līdzīga citām Salmo ģints zivīm. Šīs sugas zivis ir sastopamas Sevana un Issyk-Kula ezeros. Sevana foreles anadromā forma gegharkun sasniedz 10 kg svaru un ir tikai rūpnieciskās zvejas objekts. Tās rezidentā forma, kas sastopama upēs un strautos, ir salīdzinoši neliela. Tas pats attiecas uz Amudarjas foreli – Salmo trutta oxsanius –, kas dzīvo Amudarjas, Vakšas un citu upju baseinos. Upēs tas sasniedz mazus izmērus, bet Nurekas hidroelektrostacijas ūdenskrātuvē tā svars sasniedz 4-5 kg, un ir gadījumi, kad tika noķerti īpatņi, kas sver līdz 10 kg.
Ezera forele – Salmo trutta m. lacustris ir taimiņa (jūras foreles) ezera forma. Sastopama galvenokārt Eiropas ziemeļu ezeros. Tās izmēri parasti ir mazāki nekā migrējošajai jūras forelei, taču lielo ziemeļu ezeru sistēmās var sastapt pat 10 kg smagus eksemplārus. Nārsto ezeros ieplūstošajās upēs vai strautos, dažkārt izmanto nārstam piemērotas vietas pašos ezeros. Nārsts un juvenīlā stādija ezera forelēm ir identiska kā jūras forelēm. Pēc nārsta viena mazuļu daļa migrē lejup uz ezeru, bet daļa paliek upēs, kur papildina strauta foreļu populāciju.
Varavīksnes forele
Varavīksnes forele - Oncorhynchus mykiss
Vēl biežāk par forelēm sauc varavīksnes foreles Oncorhynchus mykiss vai Salmo gairdneri irideus, dažreiz raksta arī Salmo irideus, kas pēc daudzu pētnieku domām ir Klusajā okeānā mītošā tēraudgalvas laša Salmo gairdneri rezidentā forma. Tēraudgalvas lasis ir diezgan liela anadroma zivs. Savā dzimtenē Ziemeļamerikā, kur tai ir tāda pati nozīme makšķerēšanā kā lašiem pie mums, ir zināmi līdz 20 kg smagu īpatņu noķeršanas gadījumi. Krievijā un Baltijas valstīs varavīksnes forele parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Mūsdienās tā ir nozīmīgs komerciālās zivju audzēšanas objekts daudzās valstīs.
Padomju Savienībā varavīksnes foreles tika introducētas atsevišķās Rietumukrainas, Lietuvas, Igaunijas upēs, kā arī bija sastopamas atsevišķās upēs un strautos, kur tās nejauši nokļuva no audzētavām. Pieredze ar varavīksnes foreles aklimatizāciju liecina, ka lielākā daļa varavīksnes foreļu populāciju ir mantojušas tendenci migrēt no upēm uz jūru. Taču pēdējā laikā izskanējusi informācija, ka rūpīgas atlases rezultātā zinātniekiem izdevies izveidot varavīksnes foreļu populācijas, kurās minētās tendences nav, un līdz ar to parādās tās rezidentā vai nemigrējošā forma.
Salīdzinot ar strauta forelēm, varavīksnes forelēm ir vairākas atšķirības. Tāpat kā visiem lašveidīgajiem tām ir laba muskulatūra un ķermeņa forma, kas ir labi pielāgota spēcīgas straumes pārvarēšanai. Muguras krāsa variē no zaļganas līdz tērauda un tumši purpursarkanai, vēders parasti ir sudrabbalts.Muguras un tūpļa spuru ķermeni klāj melni plankumi un punktiņi. Pieaugušajiem ķermenis tā garumā vizuļo diezgan spilgti tumšsarkana josla. Dzimbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā. Varavīksnes foreles nārsto pavasarī 3-8°C ūdens temperatūrā upju un strautu augštecē. Nērš no 2 līdz 7 tūkstošiem ikru. Tās aug ātrāk nekā strauta foreles, dabiskos apstākļos trīs gadu laikā var sasniegt 40-42 cm garumu un svaru līdz 1 kg. Zivis, kas sver līdz 1,5 kg, nav nekas neparasts. Ir zināmi gadījumi, kad upēs tiek noķertas līdz 2 kg smagas zivis. Straujā izaugsme skaidrojama ar to, ka varavīksnes foreļu barība ir daudz plašāka nekā strauta foreļu barība. Turklāt ziemā un pirmsnārsta periodā viņas barošanās aktivitāte samazinās ievērojami mazāk. Varavīksnes forele pārāk sāpīgi nepārdzīvo temperatūras paaugstināšanos pat līdz 28-30° C. Mazuļi barojas ar strauteņu un viendienīšu kāpuriem, kā arī citiem divspārņiem Diptera. Pieaugušas foreles parasti ir plēsēji. Atšķirībā no strauta forelēm tās nevairās uzturēties baros, upēs bieži uzturas atklātās un pieejamās vietās, it kā aizpildot tās vietas, no kurām strauta foreles parasti izvairās. Par varavīksnes foreli tās ierobežotās izplatības dēļ šobrīd var runāt kā par potenciālu un interesantu makšķerēšanas objektu.
Citas Salmo ģints sugas, piemēram, sarkanais lasis, mikiss vai Kamčatkas lasis, ir daudz retāk sastopamas un vēl nav kļuvušas par nopietniem makšķerēšanas objektiem.
Sibīrijas taimiņš
Sibīrijas taimiņš - Hucho taimen
Lielākie lašveidīgo zivju pārstāvji ir taimiņu ģints zivis - Hucho, ko pārstāv Sibīrijas vai parastais taimiņš - Hucho taimen un Sahalīnas taimiņš - Hucho perri. Radniecīgā Donavas laša Hucho hucho nozvejas gadījumi ir zināmi tikai Donavas baseina pietekās, taču arī tur tie ir ļoti reti. Starp migrējošām zivju populācijām, kuras kādu laiku iziet jūrā, ir sastopams tikai Sahalīnas taimiņš, pārējās sugas ir rezidentās, proti, saldūdens. Visizplatītākie ir Sibīrijas taimiņi, to areāla rietumu robeža iet cauri Urālu rietumu baseiniem. Tas dzīvo arī gandrīz visu upju baseinos, kas ieplūst Ziemeļu Ledus okeāna jūrās, Okhotskas jūrā, Amūras jūrā, kā arī Zaisanas, Baikāla, Teletskoje ezeros un tajās ieplūstošajās upēs.
Taimiņš nārsto pavasarī vietās, kas ir līdzīgas visiem lašiem - galvenokārt oļainā gultnē mazo upju augštecēs. Taimiņš dodas nārstot uzreiz pēc ledus iziešanas, plūdu laikā. Atkarībā no reģiona tas parasti notiek maijā, bet dažreiz nārsts ilgst līdz jūnija beigām. Nērš no 7 līdz 30 tūkstošiem ikru. Pēc nārsta taimiņš migrē atpakaļ uz barošanās vietām, kur šim lielajam plēsējam ir pietiekami daudz barības.
Taimiņu mazuļi barojas ar kukaiņu kāpuriem - strauteņu, spāru un hironomīdu, vēžveidīgajiem, kā arī zivju mazuļiem. Četru vai piecu gadu vecumā tas pilnībā pāriet uz plēsonīgu dzīvesveidu. Tas barojas visu gadu, ar pārtraukumu nārsta laikā, un samazina aktivitāti tikai vasarā, kad ūdens ievērojami sasilst. Galvenokārt piekopj individuālu dzīvesveidu, tikai pirms nārsta tiek novērota pulcēšanās nelielos baros. Taimiņa augšanu raksturo šādi vidējie dati:
Vecums, gadi 1 3 5 6 7 10
Garums, cm 10-15 35-40 55-60 65-70 70-75 80-90
Taimiņa svars 6-7 gadu vecumā ir 2-4 kg, 10 gadu vecumā - apmēram 6 kg, 20 gadu vecumā - 15 kg. Tomēr bieži vien ir diezgan būtiskas novirzes. Upēs, kur taimiņš nesastopas ar nopietnu konkurenci no citiem plēsējiem, tas aug ātrāk un sasniedz milzīgu svaru. Visbiežāk lielo zivju svars ir 15-20 kg, lai gan ir zināmi gadījumi, kad Jakutijas ūdenskrātuvēs ir noķerti īpatņi, kas svēra līdz 80 kg. Dzimumbriedumu sasniedz 5-7 gadu vecumā.
Ļenoks
Ļenoks - Brachymystax lenok
Ļenoku ģints zivis - Brachymystax lenok, kuras tiek uzskatītas par ļoti tuvām Hucho ģints pārstāvjiem, ir ļoti izplatītas Krievijas Āzijas daļā. Lai gan ir atrastas dažādas pasugas, tagad tās visas tiek uzskatītas par cieši radniecīgu ļenoku sugu Brachymystax lenox. Ļenoks ir saldūdens zivs, kas sastopama gandrīz visās Sibīrijas upēs un ezeros no Obas baseina līdz Kolimai, Tālajos Austrumos, kā arī upēs, kas ieplūst Okhotskas jūrā un Japānas jūrā. Ļenoks līdzīgi kā taimiņš nārsto maijā-jūnija sākumā mazās upēs un strautos. Pēc nārsta ļenoks migrē uz upju lejtecēm, kur uzturas līdz rudenim. Pēc vižņu parādīšanās tās dodas arvien vairāk lejup. Ļenoka mātīte nērš 2–8 tūkstošus ikru. Mazuļi barojas galvenokārt ar kukaiņiem un to kāpuriem un vēžveidīgajiem. Otrajā vai trešajā gadā tie uzsāk plēsonīgu dzīvesveidu, pieaugušie ir tipiski plēsēji. Viņu barība sastāv no visu veidu zivju mazuļiem. Parastais ļenoku svars ir neliels - 0,3-2 kg, vienlaicīgi tiek uzskatīts, ka maksimālais svars ir 8 kg. Vidējo pieaugumu var raksturot ar šādiem datiem:
Vecums, gadi 1 3 5 7 8 10
Garums, cm 10-15 22-28 32-40 42-50 50-55 60-65
8 gadu vecumā ļenoka svars ir 1,5-2 kg robežās, 10 gadu vecumā - līdz 3 kg. Ūdenstilpēs,kas atrodas vairāk uz dienvidiem, ļenoks ir ievērojami lielāks nekā ziemeļos. Dzimumbriedumu sasniedz 5-6 gadu vecumā.
Palijas
Parastā vai arktiskā palija - Salvelinus alpinus
Kanādas palija - Salvelinus namaycush
Atšķirībā no iepriekš minētajām zivīm, palijas Salvelinus var atrast ūdenskrātuvēs, kas atrodas tuvāk ziemeļiem. Tās veido anadromās un arī rezidentās saldūdens formas. Eiropā visizplatītākā suga ir parastā jeb arktiskā palija – Salvelinus alpinus. Kopā ar Drjagina paliju - S. drjagini, Amerikas paliju - Salvelinus fontinalis un Kanādas paliju - Salvelinus namaycush tās veido tā saukto arktisko paliju grupu.
Amerikas palija tika ievesta Eiropā no Amerikas 19.gadsimta beigās, tā tika izmantota tikai kā objekts mākslīgās ataudzēšanas eksperimentiem. Vēl retāka ir Kanādas palija. Parastā palija šodien ir sastopama Eiropas ziemeļu ezeros un upēs. Drjagina palijas izplatība ir neliela, tā ir atrodama tikai Krievijas Āzijas daļas ziemeļrietumu ezeros.
Atsevišķu grupu veido Klusā okeāna palijas, no kurām zināmākās ir kundža Salvelinus leucomaenis un malma (Dolly Varden) Salvelinus malma.
Ķermeņa forma palijām maz atšķiras no vairuma lašveidīgo. Ir tikai vērts pieminēt, ka spuras ir mazas, uz tumšajām ķermeņa daļām izceļas gaiši oranži, krēmkrāsas vai balti plankumi, bet apakšējās spuras ir oranžas. Ir populācijas, kurās dominē spilgtas krāsas, bet ir arī zivis ar viendabīgāku pelēcīgu krāsu. Lielākos izmērus iegūst anadromās paliju formas, kā arī palijas, kas dzīvo lielu ezeru sistēmās. Krievijā visizplatītākās parastās palijas anadromās formas sasniedz 3-6 kg, bet Ladogas ezerā līdz 8 kg. Ir pierādījumi, ka dažos Somijas ezeros, kas bagāti ar barību, atsevišķi indivīdi sasniedz 17 kg svaru. Taimirā ir atrasta Drjagina palija ar svaru ap 14 kg. Lielos ezeros palijas bieži veido divas populācijas – lēni augošu un strauji augošu. Piemēram, Ladogas ezerā ir sarkanā, vai krieviski ludnaja palija un pelēkā vai dziļūdens palija. Pirmā ir spilgtas krāsas zivs, kas sasniedz 5-6 kg svaru, otrā ir maza pelēcīga zivs, kas parasti sver ne vairāk kā 2 kg. Mazajos ziemeļu ezeros, tā sauktajos paliju ezeros, un upēs lielākās populācijas veido lēni augošās parastās palijas formas, kas sver 0,2–1 kg.
Palijas nārsto rudenī, taču, tā kā tās galvenokārt ir izplatītas polārajos reģionos ar sarežģītiem klimatiskajiem apstākļiem, nārsts dažkārt ievelkas līdz pavasarim. Atsevišķas paliju populācijas nārstot dodas uz upju augštecēm un to iztekas ezeriem, citas nārsto ezeros. Gandrīz visi migrējošo zivju dzīves periodi ir tādi paši kā lašiem. Ezeru populācijas nārsto ezeros uz grunts zonās, kas klātas ar dažāda lieluma akmeņiem un lieliem oļiem 1-2 m dziļumā, dažreiz pat dziļāk.
Palijas pieder pie vairākkārtīgi nārstojošām zivīm. To auglība ir zema, dažādās sugās atšķiras, mātīte nērš aptuveni 1–5 tūkstošus ikru. Augšana ir lēna, piemēram, strauji augošo Ladogas ezera sarkano paliju raksturo šādi rādītāji:
Vecums, gadi 1 3 5 10 15
Garums, cm 8 21 35-40 64 70
Dzimumgatavību tas sasniedz 7.-8.dzīves gadā, kad svars ir 1,5-2 kg un garums 50-55 cm. Dažas sugas nārstam nobriest jau 4-6 gadu vecumā. Migrējošās populācijas aug daudz ātrāk barošanās periodā jūrā.
No visām lašveidīgajām zivīm palija ir vismazāk prasīga pret tās dzīvotni. Tieši ar to var izskaidrot to, ka tās bieži sastopams polārajos ezeros, kuros dažkārt ir ļoti zems skābekļa saturs un ļoti slikta barības bāze. Parastās palijas mākslīgā introducēšana Rietumeiropas ezeros liecina, ka tā var izturēt temperatūras paaugstināšanos līdz 25°C. Bet tās ir ļoti jutīgas pret gaismu un necieš seklas un dzidras ūdenstilpes.
Pirmajos dzīves gados palija barojas ar planktona organismiem, pēc tam pāriet uz grunts barību. Zivis, kas sasniedz 0,5 kg vai vairāk, kļūst par plēsējiem. Palijas sastopamas baros, tās piekopj barveida (draudzīgu) dzīvesveidu.
Karaliskais lasis - Oncorhynchus tshawytscha
Kižučs Oncorhynchus kisutch
Ketlasis - Oncorhynchus keta
Kuprlasis - Oncorhynchus gorbuscha
Īpašu grupu veido Oncorchynchus ģints Klusā okeāna laši – makšķerniekiem vairāk pazīstami ir kuprlasis, ketlasis, karaliskais lasis, sarkanais lasis vai nerka un kižučs. Tās visas ir migrējošas zivis un savu barošanās periodu pavada Klusā okeāna ziemeļu daļā. Sasniedzot briedumu (atšķirīgā vecumā katrai sugai), viņi sāk vienīgo nārsta migrāciju savā dzīvē un tās iekļūst Ziemeļamērikas un Krievijas austrumu daļas upēs, galvenokārt Tālo Austrumu upēs, un nelielos daudzumos sastopami arī nārstam piemērotās Krievijas upēs ziemeļu piekrastē. Daži no tiem, kas izlaisti aklimatizācijai Baltajā un Barenca jūrā, jo īpaši kuprlaši, ienāk arī Eiropas ziemeļu upēs, lai nārstotu. Nārsta migrācijas laikā tie nebarojas saldūdenī. Dažādu sugu Klusā okeāna lašu mazuļu upes periods ir atšķirīgi. Piemēram, kuprlaša mazuļi migrē uz jūru kāpuru stadijā, bet simas mazuļi pamet upes divu gadu vecumā. Visi Klusā okeāna laši nārsto tikai vienu reizi mūžā, mirstot pēc pirmā nārsta.
Lielākais Klusā okeāna laša pārstāvis ir karaliskais lasis vai čaviča, kura svars sasniedz 50 kg. Izplatītākās sugas — ketlasis un kuprlasis sasniedz attiecīgi aptuveni 4 un 3 kg svaru. Klusā okeāna laši veido lielu daļu no visu lašveidīgo komerciālās nozvejas.
Alatas
Visizplatītākās alatu Thymallus ģints zivis ir Eiropas alata Thymallus thymallus un Sibīrijas alata Thymallus arcticus. Retāk sastopamas Amūras alata un Mongolijas alata. Eiropas alata dzīvo upēs un atsevišķos ezeros Eiropas daļas ziemeļos un ziemeļrietumos. Sibīrijas alatas areāls aptver Krievijas Āzijas daļu. Par tās izplatības rietumu robežu tiek uzskatīts Pečoras upes baseins, kur tā sastopama kopā ar Eiropas alatu. Ārēji alata no citām lašveidīgajām zivīm izteikti atšķiras gan ar ķermeņa uzbūvi, gan krāsojumu, tāpēc atšķirt to no citām zivīm nav grūti.
Eiropas alata - Thymallus thymallus
Sibīrijas alata (Baikāla) - Thymallus arcticus
Eiropas daļā alatas augšanu raksturo šādi vidējie rādītāji:
Vecums, gadi 1 2 3 4 6
Garums, cm 10-15 20-27 25-32 30-38 38-45
Skaitļi rāda, ka alatu mazuļi aug ātrāk nekā, piemēram, foreles. Tas izskaidrojams ar to, ka jau agrā vecumā alatas ir aktīvākas barības meklējumos. Alatas dzimumgatavību sasniedz 2-4 gadu vecumā, un tās dzīvo 8-10 gadus. Lielākie īpatņi sasniedz 2–3 kg svaru, šādi īpatņi biežāk sastopami Skandināvijas upēs un ezeros, tāpat Krievijā Ladogas ezerā. Maksimālais zināmais Konnevesegu ezerā (Somija) nozvejotas alatas svars bija 6,7 kg. Parasti tiek konstatēti eksemplāri, kas sver līdz 1 kg.