Makšķerēšanas stāvoklis Salacas upē.


23.01.2003



Salaca ir viena no makšķerēšanai visperspektīvākajām Latvijas upēm. To nosaka gan daudzveidīgie un bagātie zivju resursi, gan apkārtnes ainaviskā un estētiskā pievilcība. Par Salacas zivju bagātību liecina fakts, ka šeit vairākkārt noķertas Latvijas makšķerēšanas rekordzivis - lielākais taimiņš, lasis, vēdzele, bet Burtnieka ezerā - zandarts.
Makšķerēšanas iespējas Salacā atkarīgas no sezonas un vietas. Makšķerēšana sākas agrā pavasarī, kad upē no Rīgas jūras līča ienāk baltie sapali, raudas un vimbas, kā arī taimiņi. Šajā laikā labākās makšķerēšanas vietas ir upes lejtecē Salacgrīvas pilsētas robežās un lauku teritorijā līdz Korģenes grīvai. Aprīļa beigās un maijā galvenās makšķerēšanas vietas ir no Rozēniem līdz Staicelei. Jūnijā makšķerēšanas intensitāte Salacā strauji samazinās, jo lielākā daļa ceļotājzivju pamet upi un dodas atpakaļ uz piekrastes ūdeņiem. 
Lielākā daļa makšķernieku Salacā ķer karpu dzimtas zivis - baltos sapalus, raudas, vimbas, ālantus un sapalus. Šo zivju makšķerēšanai izmanto pludiņa vai gruntsmakšķeri ar dabīgo ēsmu. Taimiņus un lašus spiningo ar mākslīgu mānekli - vizuli, gumijas zivtiņu vai strīmeri, bet pēdējā laikā izmanto arī mušiņmakšķeri.
Upes augštecē (virs Staiceles) makšķernieku lomos galvenokārt nonāk vietējās zivju sugas - līdakas, plauži, raudas, bet Burtnieka ezerā - vēl arī asari, zandarti un ķīši. 
Makšķerēšanas attīstība Salacā iepriekšējos gadu desmitos ir cieši saistīta ar upes īpašo nozīmi laša resursu ataudzēšanā. 1962.gadā ar Latvijas Ministru kabineta lēmumu Salacas upei tika piešķirts īpašs lašu rezervāta statuss, kurā no grīvas līdz Staicelei aizliegta jebkāda makšķerēšana un zveja, kā arī tika apturēta Salacgrīvas ostas attīstība. Pēdējais nosacījums drīz vien tika atcelts un Salacgrīvas osta turpmākajos gadu desmitos tika nepārtraukti paplašināta un padziļināta. 
1970. g. Mērniekos pie Salacas tika uzcelta jauna zivju audzētava "Salaca", kas bija paredzēta dažāda vecuma mazuļu izlaišanai Salacas upē. Izlaisto laša mazuļu aizsardzības nolūkā Makšķerēšanas noteikumos atkārtoti tika apstiprināts aizliegums jebkurai makšķerēšanai Salacas upē no Staiceles līdz grīvai.
Vēl padomju varas gados vispārējais makšķerēšanas aizliegums Salacā ar laiku tika mīkstināts. Salacas zivju aizsardzības inspekcija atsevišķiem makšķernieku biedrības biedriem un t.s. "speckontingentam" sāka izdot speciālas atļaujas (licences) līdaku makšķerēšanai un spiningošanai ar pamatojumu ierobežot šo plēsēju negatīvo ietekmi uz laša mazuļu populāciju. Noķertās līdakas bija jāuzšķērž un atļaujas otrajā pusē jāieraksta atklātais kuņģa saturs. Makšķernieki, lai attaisnotu un pamatotu savas darbības, ziņoja, ka līdakas pārtiek gandrīz tikai no lasēniem. Astoņdesmitajos gados līdaku makšķerniekiem bija atļauta arī citu zivju piezveja. 
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un dažādu "specatļauju" likvidāciju 1990.gados Salacas upē oficiāli tika ieviestas maksas licences, kuru veids un cena bija atkarīgi no makšķerēšanas vietas, sezonas un objekta. Galvenais makšķerēšanas objekts bija vimba, bet pavasara sezonā un tikai pašā upes lejtecē - arī taimiņš. Ņemot vērā, ka zivju resursu daudzums upē ir ierobežots, licenču skaits tika limitēts, ko ieteica LZPI un apstiprināja ZM Valsts zivsaimniecības pārvalde (VZP). Licenču skaits gadā bija ap 4000, no kurām lielāko daļu - 3500 realizēja Salacgrīvas, Ainažu un Staiceles pašvaldības. Kopējie ieņēmumi no licenču pārdošanas, pēc ziņām , kuras sniedza SIA "Makšķernieku klubs Pasaule", bija ap 7500 Ls gadā.
Pēc licencētās makšķerēšanas nolikuma, makšķerniekiem jāsniedz ziņas par noķertajām zivīm. Tomēr ne visi makšķernieki atgriež aizpildītas licences, turklāt to sniegtā informācija ir visai nepilnīga, tāpēc, lai novērtētu kopējo lomu, jāpieņem, ka vienas dienas loms makšķerniekiem ar gada vai sezonas licencēm ir tāds pats kā vienas dienas licenču izmantotājiem. Ekstrapolējot atgriezto licenču lomus uz visu izmantoto licenču skaitu, var aprēķināt lomu kopapjomus.
Aprēķini rāda, ka 1996.-2000.gados vimbu makšķernieki Salacā ieguva vidēji 1 vimbu dienā, bet taimiņu makšķernieki noķēra 1 taimiņu vidēji tikai 3 makšķerēšanas reizēs (dienās). Lomi svārstījās pa gadiem - kopumā tika noķerts 4300-7000 vimbu un 120-190 taimiņu. Bez minētajām zivīm makšķernieku lomos bieži sastopamas arī raudas, baltie sapali, sapali un asari.
Neskatoties uz samērā labiem lomiem, makšķerēšanas attīstību Salacā līdz pat pēdējam laikam kavēja fakts, ka upes pārvaldīšana bija sadalīta starp daudzām pašvaldībām. Nebija ne kopīgas licences, ne zinātniski pamatotas koncepcijas par taimiņa, laša un vimbas makšķerēšanas iespējām visā upes garumā. 2002. g. februārī tika nodibināta bezpeļņas organizācija SIA "Salacas ieleja", kuras dalībnieki ir Ainažu, Mazsalacas, Salacgrīvas, Staiceles, Ramatas, Skaņkalnes un Vecates pašvaldības un SIA "Makšķernieku klubs Pasaule". SIA "Salacas ieleja" darbības mērķis ir Salacas upes ielejas kompleksa apsaimniekošana, tajā skaitā - zivju resursu racionāla izmantošana makšķerēšanai, nodrošinot to aizsardzību un dabisko atražošanos. SIA "Salacas ieleja" tika nodota licencētas makšķerēšanas organizēšana visā Salacas upes garumā, balstoties uz LZPI izstrādāto bioloģisko pamatojumu un attiecīgām rekomendācijām (Pielikumā). 
SIA "Salacas ieleja" un LZPI ir apkopojuši un aprēķinājuši licencētās makšķerēšanas rezultātus Salacā 2002.gada pavasarī (8. tab.).



Lašu un taimiņu makšķerēšanas rezultāti Salacā 2002.g. pavasarī (marts-maijs)

 

Makšķe-rēšanas zona Pārdoto licenču skaits Atgriezto licenču skaits Uzskaitītais loms (gab.)  Aprēķinātais loms (gab.)
Laši  Taimiņi Laši  Taimiņi
A 262 161 16 11 26 18
B 144 80 9 16 16 29
C 469 278 20 39 39 66
D 268 233 8 13 13 15
Sacensības 100 100 19 11 19 11
Kopā 1243 852 72 90 113 139




Kopējais noķerto lašveidīgo zivju skaits Salacā 2002.g. pavasarī bija 252. Vidēji tikai katrā piektajā makšķerēšanas reizē (1 licences/diena) tika noķerts 1 taimiņš vai lasis. Tāds rezultāts ir nedaudz sliktāks kā vidēji iepriekšējos gados, jo 2002.g. licencētā makšķerēšana aptvēra arī Salacas posmu lejpus Staiceles (zona D), kur lomi bija visai mazi.
Makšķernieku lomos taimiņu svars bija 0.7-5.0 kg, vidēji 3.1 kg, garums attiecīgi 50-90 cm, vidēji 68 cm. Lašu svars bija 1.0-10.4 kg, vidēji 5.2 kg, garums 50-105 cm, vidēji 82.4 cm.
Citu sugu zivju makšķerēšanas nolūkā 2002.g. pavasara sezonai tika realizētas 200 sezonas un 2352 vienas dienas licences. Atgrieztas tikai pavisam 122 licences, pēc kurām var aptuveni aprēķināt makšķerēšanas rezultātus. Makšķernieki lomos guva vimbas, raudas, sapalus, baltos sapalus, asarus, ālantus, pličus, plaužus, karūsas, līdakas, vēdzeles un dažādas sīkās, mazvērtīgās zivis. Saskaņā ar licencētās makšķerēšanas Nolikumu vimbu skaits tika limitēts - ne vairāk par 5 gab. dienā.
Spriežot pēc atskaitēm, 2002.g. pavasarī vimbu lomi bija ļoti niecīgi. Visrezultatīvākais makšķernieks 3 dienu laikā ieguva 14 vimbas. Cits tādu pašu skaitu izmakšķerēja pavisam 14 dienās. Ir arī pretējs "rekordists", kas 14 reizēs tā arī netika pie vimbu loma, bet bija jāsamierinās ar raudām un citām zivīm.
Vidēji uz 1 licenci/dienā tika noķertas 0.46 vimbas (t.i. - apmēram 1 vimba divās reizēs). Ekstrapolējot licenču atskaišu datus uz visu realizēto licenču skaitu, var novērtēt, ka 2002.g. sezonā Salacā oficiāli tika nomakšķerētas tikai 1016 vimbas, to vidējais svars 0,543 g, kopsvars - 552 kg.
Licencētās makšķerēšanas jaunā koncepcija par Salacas upes vienotu apsaimniekošanu turpmāk acīmredzot tiks pilnveidota. No zinātniskā viedokļa galvenā problēma ir un paliek limitēto zivju resursu skaita un izmantošanas līdzsvarošana. Jāsaprot, ka upe var dabiski atražot tikai zināmu, dažādos gados stipri svārstīgu zivju skaitu, ko sauc par dabisko potenciālu. Salacā vērtīgākās ir ceļotājzivis - taimiņš, lasis un vimba, kuras baroties migrē jūrā, kur tās rūpnieciski ķer gan vietējie, gan ārvalstu zvejnieki. Upē nārstot atgriežas tikai šo zivju atlikums, un tā nosargāšanai ir nepieciešama dabiskās atražošanās nodrošināšana. Tāpēc makšķerēšanas iespēju būtiskai paplašināšanai jābūt saistītai ar aktīviem zivju aizsardzības un krājumu atjaunošanas pasākumiem. Lai palielinātu nārstojošo zivju populāciju, ir nepieciešama nārsta vietu rekultivācija un paplašināšana, mākslīgā ataudzēšana un mazuļu izlaišana. 
Jau 2003. g. būtu jāuzsāk aktīva un plānota darbība Salacas zivju resursu palielināšanā. Nākotnē tikai tā tiks nodrošinātas makšķerēšanas, tūrisma un atpūtas iespējas šajā aizsargājamā dabas teritorijā, kur vēl arvien dabiski nārsto Latvijas vērtīgākā zivs - lasis.


Andis Mitāns


Back

Copyright: Jānis Stikuts.  Email: jst@fishing.lv